Paplašinātā meklēšana

àizdarît,

4) auch Stom.; ‡

6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.

Avots: EH I, 17

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

‡ àizkarîgs, beleidigend, kränkend Wid.

Avots: EH I, 29

àizparît(u), den Tag nach übermorgen.

Avots: ME I, 43

àizparîtu, den Tag nach übermorgen BW. 32401, 3 var.

Avots: EH I, 41

àizparît(u), den Tag nach übermorgen.

Avots: ME I, 43

‡ aldarîgs, = al˜derîgs (?): sudmalim bij meitiņa, gan ļuoti aldarīga Janš. Pag. pausm. 18.

Avots: EH I, 67

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

apdarît,

3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡

4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.

Avots: EH I, 77

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

apgarîtiês, sich antblöden, sich erdreisten: viņš apgarījās savi tē̦vu lamāt Mar. RKr. XV, 105. [Wohl zur Wurzel von gars; vgl. li. garúoti "усердствовать; сильно желать"].

Avots: ME I, 86

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

arīdzan, verstärktes arī, aus arī + gi + an, s. auch EPr. I, 39; e̦sam tad mēs arīdzan akli Joh. 9, 40, bibl.

Avots: ME I, 141

arîg PS., C., verstärktes arî (cf. li. ar̃gu),

1) auch:
arīg šās māte bijuse burvene Etn. II, 87;

2) Fragepartikel in direkten und indirekten Fragen: arīg tam labi klājas? I Mos. 29, 6. iet raudzīt, arīg vēl būs zaķis LP. VII, 460. Veraltet und nur noch dial.

Avots: ME I, 141

atdarît, ‡

4) entgelten, vergelten (durch eine Dienstleistung)
Auleja.

Avots: EH I, 138

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

atkarĩba, die Abhängigkeit: zemnieks atradās atkarībā nuo tirgus A. XI, 475 *.

Avots: ME I, 165

atkarîgs, abhängig: es e̦smu nuo viņa atkarīgs; atkarīga runa, abhängige Rede. * Daneben auch atkarīgi (Adv.) dzivuot, unverträglich, s. atkara, unfreundschaftlich, jeder für sich leben (Sessau).

Avots: ME I, 165

barĩba: tu duodi. tiems... barribe Lat. kat. kāpuostiņi vis˙labā barībiņa BW. 29200; barība, Viehfutter Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 205

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264

‡ barĩss Orellen, ein hölzerner Hammer, mit dem beim Bauen die Balken aneinandergeschlagen werden.

Avots: EH I, 205

brātarītis, Brüderchen: labi, labi, brātarīti, ka tu tâ darīji BW. Zu li. broterẽlis, dass.,[pr. brāti (voc. s.),aksl. братръ, ai. bhrātā, la. fräter, ir. brāthir got. brōƥar "Bruder", gr. φράτηρ (mit langem α) "Mitglied einer φρατρία u. a.]

Kļūdu labojums:
33603 = 3563,2 var.

Avots: ME I, 328, 329

‡ cãļbarĩba, eine nichtige, wertlose Speise ("nieka ēdiens": eig.: Kükenfutter): tā tik tāda c. Salisb.

Avots: EH I, 262

‡ čaučarīte "?": sieviņ, munu čaučarīt! BW. 27231, 1.

Avots: EH I, 285

‡ čavarîgs, geschwätzig AP.: čavarīga vecene.

Avots: EH I, 286

‡ čavarît, -ĩju, viel sprechen, schwatzen AP.

Avots: EH I, 286

čibarītis, etwas Rauhes, was eine schuppige Rinde hat Mag. XX, 3, 208: rācenīši, čibarīši BW. 2974 var. [aus Rudbahren].

Avots: ME I, 411, 412

‡ dadarît,

1) eine Arbeit beenden
Pilda;

2) auch refl. -tiês Auleja, bis zu einem gewissen Zeitpunkt arbeiten:
dara, dara, ... dadara lidz pušdieņām Pas. IX, 320. dadaries da vakaram, - navā kad i[r] vakariņu iz-virt! Auleja.

Avots: EH I, 301

dar̂barìks, das Gerät, das Hausgerät, Ackergerät: vīrieši brīvā laikā gādā par darbarīkiem A. XI, 90.

Avots: ME I, 438

darĩba L., die Verrichtung, das Tun, Beginnen: visa viņas mājas darība tik sīkā pasaulītē iesprauguota Rainis.

Avots: ME I, 440

‡ darīgs, wirkend Stender Deutschett. Wrtb. (unter "würkend").

Avots: EH I, 308

darījiens, ungew. für darījums, die Tat, Handlung: gan bāliņš atradīs māsas labu darījienu BW. 14040; das gew. darījums dafür BW. 3582.

Avots: ME I, 440

darījums,

3): auch Heidenfeld; vgl. die Wiesennamen
Darījums Lvv. I, 51 (Altenwoga), 72 (Adsel?), 95 (Kürbis), II, 61 (Memelshof), 63 (Holmhof bei Jakobstadt), 64 (Saucken), 65 (Setzen), 68 (Sonnaxt), 69 (Wallhof), 169 (Kreuzb.), Darījuma pļava I, 10 (Drobbusch) und Darījumi I, 84 (Smilt.), II, 56 (Gr.-Buschh.), den Feldnamen Darījuma gals I, 39 (Dahlen) und den Gesindenamen Darījumi I, 79 (Lis.).

Avots: EH I, 308

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440

[darīklis Oppek., eine angefangene Arbeit.]

Avots: ME I, 440

‡ darīms Fest., = darījums 3; vgl. die Wiesennamen Darīms Lvv. I, 53 (Nitau), Darijmi 19 (Lös.), Andŗadarī(ju)mi u. Indriķadarī(ju)mi 23 und den Hügelnamen Darimu kalns II, 67 (Selb.); zur weiteren Verbreitung dieser Form in Flurnamen s. FBR. XII, 128.

Avots: EH I, 308

darîšana: savās darīšanās iet. seine Notdurft verrichten Dunika. lielā d. Ar., das Kacken; mazā d. Ar., das Urinieren.

Avots: EH I, 308

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

darîtava, der Ort, wo etwas gemacht wird: alus d., die Brauerei G. Allunan.

Avots: ME I, 441

‡ dziñtarîgs,* berasteinartig: dze̦ltuojas dzintarīgi pakariņi (gelbe Pflaumen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 359

gandarījums,* Genugtuung: cietušam duot gandarījumu Vēr. I, 1261.

Avots: ME I, 599

gandarît, - u, - ĩju (li. gandarýti), ein nach dem deutschen genugtun (satisfacere) gebildetes Verb, schon in den Undeutschen Psalmen 63 vorkommend, genugtun: viņš nevarēja sev gandarīt Vēr. I, 370.

Avots: ME I, 599

garîdzniẽcĩba ,* die geistlichkeit: mūsu garīdzniecība gādājusi par valuodas izkuopšanu.

Avots: ME I, 603

garîdznieks ,* der Geistliche: augstākie un ze̦mākie garīdznieki.

Avots: ME I, 603

garîgs (schon Lat. kat. bei Günther Altle. Sprachd. I, 300 und LLD. 11, 320): g. tē̦vs ķēneņš Pas. X, 186. - garīgāki (Adv.), erbaulicher BielU.

Avots: EH I, 384

garîgs ,* geistlich, geistig: es, brāļi, nevarēju ar jums runāt kâ ar ga rīgiem, bet kâ ar miesīgiem I Kor. 3, 1. garîgas dziesmas, geistige Lieder, garīgi dzērieni, geistige Getränke.

Avots: ME I, 603

garîgums ,* das Geistige: viņas smalkajuos ģīmja pantuos atspuoguļuojās garīgums Asp.

Avots: ME I, 603

‡ *garîtiês, erschlossen aus apgarîtiês.

Avots: EH I, 384

grũtdarît, -u, -ĩju, intr., zu nahe treten, ein Leid zufügen: tēviņs man grūtdarīja BW. 1973.

Avots: ME I, 669

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs. ‡ Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508

ìedarît,

1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;

2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;

[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].

Avots: ME II, 8

izdarĩba, die Zeremonie: kāzas svinēja vairāk dienu nuo vietas ar dažādām izdarībām P.

Kļūdu labojums:
P. = RKr. XVI, 63.

Avots: ME I, 725

izdarîgs, ‡

2) "dummstolz; sich vor andern anstellend"
Seyershof: jaunuos gaduos viņš bij traki i. puisis; nu ir kļuvis lē̦nāks.

Avots: EH I, 441

izdarîgs, gewandt, geschickt: mūsu saimnieks ir izdarīgs cilvē̦ks Ahs. [viņa ir uzņēmīga un izdarīga A. Gulbis Fantasti 189.]

Avots: ME I, 725

izdarĩjums,

1) das Vollbrachte;

2) das Exkremente
Konv., dafür jetzt gew. izkārnījums.

Avots: ME I, 725

izdarît,

2): i. iesalu AP., = nuo iesala i. alu;

4): geschmeidig machen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1): mājās bē̦rni izdarās, kâ pašiem patīk Ahs. i. ar dzīpariem pēc patikas Seyershof;

2): i. paši Segew., unter sich abmachen, übereinkommen;
‡

4) sich anstellen
Salisb., Seyershof: kuo nu izdaries? viņš gan gribēja nākt līdz, bet izdarījās vien, ka negrib. ‡ Subst, izdarīšana Janš. Dzimtene V, 13, das Verfahren.

Avots: EH I, 441

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. ² 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725

‡ izgarîtiês Lubn., sich gönnen: neizgarījās (aiz skuopuma) ne mazākās kripatas.

Avots: EH I, 447

‡ izkarĩcât Planhof, sinnlos vertun; miltu maiss jau izkarīcāts.

Avots: EH I, 453

kamarît, ‡

2) auch refl. -tiês, an etw. herummeistern (z. B. bei der Reparatur eines komplizierten mechanismus)
N.-Peb.: kuo tu kamaries, ka nemāki! tikmē̦r kamarījies apkārt, kamē̦r nu ir pa˙galam. kuo viņš tur kamarījas (krāmējas)? Druw.

Avots: EH I, 581

[kamarît "stehlen" Planhof.]

Avots: ME II, 148

[karĩcât " sinnloss gebrauchend vertun": miltus Planhof.]

Avots: ME II, 162

I karĩte, ‡

2) auch meža k., ve̦lna k., Schimpfname für Kühe (selten für Menschen)
AP.: tu meža k., kur nu skriesi! karit[e] Seyershof, verächtl. Bezeichnung für magere Kühe.

Avots: EH I, 589

I karĩte, kariẽte, die Kutsche, Kalesche: rītā brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē (Var.: karietē). Zunächst wohl aus d. Karrete.

Avots: ME II, 162

II karīte: karite Lasd. und Prl. n. FBR. IX, 126, karīta Aiviekste n. FBR. VIII, 80, karita Stockm. n. FBR. VIII, 80, dat.-instt. plur. karītām BW. 26413, 3, Demin, nom. s. karitiņa BW. 28754 (aus Kreuzb.), nom. plur. karītiņas Tdz. 39549, acc. plur. karitītes BW. 2705 var.

Avots: EH I, 589

II karīte Kl., [Kreuzb.], = kaŗuote, der Löffel.

Avots: ME II, 162

ķeĩzarīste ,* das Kaisertum.

Avots: ME II, 360

ķe̦parĩtis, ķeperĩtis, der Zappelnde, der ungeschickt Gehende: ķeparītis tautu dē̦ls platajām kājiņām BW. 24414. stūrmanīti, ķeperīti, nāc ar laivu maliņā 30940.

Avots: ME II, 366

‡ kle̦mparītis "?": es nabaga k., (Var.: klepernieks) BW. 27180, 1 (aus Meselau).

Avots: EH I, 614

labdarĩba, pie Wohltätigkeit, die Wohltat: labdarības biedrība. pēc tam pateicies arājam par labdarību, ka maizi devis LP. VII, 914. māti mīlēt par visām viņas labdarībām bē̦rns mācās nuo pašas jaunības A.

Avots: ME II, 394

labdarîgs, wohltätig: labdarīgs cilvē̦ks, mērķis.

Avots: ME II, 394

labdarĩt [Glück Jakob IV, 17] -u, -ĩju (eine Neubildung auf Grund von labdaris, nach dem deutschen wohltun), wohltun: tâ mirdams vēl labdarīt gribu Dünsb. Subst. labdarĩjums, die Wohltat; labdarîtãjs, der Wohltäter.

Avots: ME II, 394

‡ lànckarīgs ² Saikava, zerfetzt.

Avots: EH I, 719

ļaũndarĩba, die Missetat, der Frevel: ļaundarības ruoku Vēr. I, 698.

Avots: ME II, 532

ļaũndarîgs, übeltätig, frevelhaft: ļaundarīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 532

ļaũndarît, -u, -ĩju, intr., Böses tun, schaden: es savai māmiņai dienu, nakti ļaundarīju BW. 1973.

Avots: ME II, 532

liẽlvarĩtis, der Mächtige, Starke: kumeliņ, lielvarīti, nelauz manu iemauktiņu! BW. 29809.

Avots: ME II, 503

luõpbarĩba, das Viehfutter.

Avots: ME II, 527

mazsvarĩba ,* gewichtlos, unbedeutend: mazsvarīgs jautājiens Stari II, 558. mazsvarīgi sīkumi Apsk. v. J. 1905, S. 152.

Avots: ME II, 574

mazvarîgs, macht-, kraftlos: viņš kļuvis mazvarīgs Druva II, 4360.

Avots: ME II, 575

‡ mîkstgarīgs ² Seyershof, = mîkstčàulîgs: m. luops.

Avots: EH I, 821

namdarĩba ,* das Bauwesen.

Avots: ME II, 691

narîca, ‡

2) plur, narîcas "uztūkums guovs tesmenī pēc atnešanās" Liepna: kad atiet guovs slaucama, tad n. ir tesmenī.

Avots: EH II, 5

[narîca Lis.], narica Smilt., [Ronneb., narice ² Bl.], narĩtes Drosth., nariņi U., das Haarseil, die Fontanelle. [Nebst oder durch li. naryčia "eine Krankhiet"am Euter der Kühe und Stuten; Fontanelle" wohl aus dem Slavischen (vgl. poln. norzyca, eine Pferdekrankheit), s. Thomsen Beröringer 202.]

Avots: ME II, 693

[nâvbarība, ein kränklicher und physisch verkommener Mensch Wolmarshof.]

Avots: ME II, 703

neatkarĩba, die Unabhängigkeit.

Avots: ME II, 707

neatkarîgs, unabhängig.]

Avots: ME II, 707

negarîdzniẽks ,* der Laie, Nichtgeistliche.

Avots: ME II, 713

‡ ne-izdarîgs Rothof n. FBR. VIII, 125, nichts (od. weniges) ausrichtend: n. cilvē̦ks Fr. Adamovičs.

Avots: EH II, 13

‡ nesadarība Strods Par. vōrdn. 118 "?".

Avots: EH II, 18

‡ nesadarīgs Strods Par. vōrd. 118 "?".

Avots: EH II, 18

nesakarĩba ,* die Zusammenhangslosigkeit.

Avots: ME II, 730

nesakarîgs, nicht zusammenhängend, zusammenhangslos: sarunas tapa arvien nesakarīgākas A. XV, 290.

Avots: ME II, 730

nesparîgs, unenergish, schlaff: nesparīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 733

[nesvarîgs, unwichtig.]

Avots: ME II, 734

nevarĩba, die Unfähigkeit, Kraftlosigkeit, Schwäche, das Unvermögen: nevarību sirdī jūti Stari III, 3. viņš bij vēl pieņēmis cienīgu, it kâ kāda ve̦ca baznīcas kunga nevarību un gāja uz spieķa atspiezdamies Kaudz.

Avots: ME II, 738

nevarîgs, ‡

2) unmöglich.

Avots: EH II, 22

nevarîgs, unvermögend, kraftlos, schwach, hinfällig: mans tē̦vs ir ve̦cs un nevarīgs Kaudz. viņš tuop ar˙vien ve̦cāks un nevarīgāks A. XV, 107.

Avots: ME II, 738

nevarîgums: "Apsk." ME. II, 739 zu ersetzen durch "Apsk. 1903, S. 163".

Avots: EH II, 22

nevarîgums, das Hinfällige, die Hinfälligkeit, Schwäche: žē̦luojās par vē̦cuma nevarīgumu Apsk.

Avots: ME II, 738, 739

nùodarît,

1): "padarīt" Sonnaxt: visu kuo n.;

4): n. dziji; ‡

5) = nuoadît Lieven-Bersen: zeķītes, kas bija uzme̦stas adīklī, paliks nenuodarītas Stērste A. Z. 120; ‡

6) fest zumachen
Dunika: dures tâ nuodarītas, ka nevar attaisīt; ‡

7) (in der Tür) zerquetschen
Dunika: n. pirkstus. Refl. -tiês, ‡

3) zufällig sich gestalten:
ve̦zums nuodarījies uz vienu pusi, iznācis šķībs Ramkau. (krāsuojamais gabals) taids rūsgans nuodarījies Auleja.

Avots: EH II, 38

padarît,

2): kuo p. BielU., etwas Böses einem antun; sich ein Übel (z. B. eine Krankheit) zuziehen
Bankin;

4): alu p. - auch Auleja, Kaltenbr. p. (anfertigen)
pastalas Dunika, Rutzau; ‡ Subst. padarîtājs, wer etwas ausrichtet: tas man jau būtu bijis kuo nekuo p. BielU.

Avots: EH II, 126

padarît [li. padarýti], tr.,

1) eine Zeitlang machen:
pādari brītiņu manā vietā de̦sas!

2) anrichten, antun, machen, bereiten:
kuo tu man padarīsi? BW. 15062, 3. kuo tie ļaudis nepadara ar savām valuodām? pruojām iedami, panāksnieki mēdza padarīt kādu skādi BW. III, 1, 45. padarīt sāpes, kaunu, galu. lai labāk mans dē̦ls tad mirst, ne˙kâ padara man tādu kaunu! LP. N, 41. ve̦se̦lu padarīt, gesund machen, žē̦l padarīt, ein Leid antun: dažam puišam žē̦l padarīju BW. 5327;

3) ausrichten, machen, ausrichten können:
tā taču var kuo padarīt LP. IV, 1. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) tun, machen
(perfektiv), eine Arbeit beenden, verrichten, vollenden: trīs darbiņus padarīju (Var.: izdarīju) BW. 6796. dieviņš alu padarīja, hat das Bier gebraut 8082. Sprw.: kunga darbs nav padarāms, des Herrn Arbeit ist nicht zu Ende zu bringen. kas padarīts (od. darīts), padarīts, was geschehen, ist geschehen. kas padarīts, tuo nevar atdarīt, das Geschehene kann man nicht rückgängig machen. Refl. -tiês,

1) sich antun, sich bereiten:
viņš sev galu padarījies;

2) von sich selbst machen, ohne fremdes Zutun gemacht, beendet werden:
iesakies tik: "lai nuotiek!" tūliņ darbs padarīsies LP. IV, 76.

Avots: ME III, 15

‡ pakamarît, ein wenig kamarît ‡ 2 N.-Peb.: pakamarī nu man tuo ratu! ne˙maz vairs neiet.

Avots: EH II, 140

pakarîgs,

[1) reich an Schoten
Wolmarshof, Renzenl: šuogad pupas pakarīgākas kâ pē̦rn: [zu kãrt:

2) ergeben, unterwürfig
Warkh. (wohi nach r. pokornij dass.)].

Avots: ME III, 41

pārdarît, ‡

3) in der Verbind.
preces p., Waren absetzen, sie ablegen (= preces glabāšanai duot) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "absetzen").

Avots: EH XIII, 197

pãrdarît, tr.,

1) ummachen, um-, verwandeln:
vinš pārdarīja ūdeni par vīnu A. XIII, 476;

2) = pãri darīt, einem etwas zu leide tun: iesim... atmaksāt tuo, kuo tas manai sievai pārdarījis LP. II, 36. Subst. pãrdarĩjums, das Umgemachte, die Umgestaltung, Verwandlung; pãridarĩjums, das Unrecht, die Unbill: gan tev dievs atdarīs manu pāridarījumu BW. 4296; pãrdarîšana, das Ummachen, Verwandeln; pãridarîšana, das Unrechttun, Beleidigen; pãrdarîtãjs, wer ummacht, verwandelt; pãridarîtãjs, wer Unrecht tut, beleidigt.

Avots: ME III, 152, 153

[parĩbenêt Frauenb., = parìbinât 2.]

Avots: ME III, 91

[parìbêt, ein wenig rìbêt: tur kas parībēja.]

Avots: ME III, 91

[parìbinât,

1) ein wenig rìbinât (trans.): p. bungas;

2) intr., ein wenig, eine Weile rollen (vom Donner):
pē̦rkuons drusku parībināja, (Warkh., Warkl.) parībinēja.]

Avots: ME III, 91

pãridarĩjums, pãridarîšana, pãridarîtãjs, s. pãrdarît 2.

Avots: ME III, 157

[parīdinât, ein wenig hetzen: p. suni N.-Peb.]

Avots: ME III, 91

parîdît: jaun[u] ar suni parīdīju Tdz. 55873.

Avots: EH XIII, 168

parîdît, tr., anhetzen: rej, sunīti, rejamuo! es parīdu rīdāmuo BW. 14461.

Avots: ME III, 91

‡ parīdzietis Lubn. n. BielU., jem., der in der Nähe von Riga wohnt.

Avots: EH XIII, 168

parĩkle: auch (mit ī) Odsen; "pakakle" Gramsden; "vieta zem smakra" Allendorf.

Avots: EH XIII, 168

parĩkle, [der untere Teil der Kehle N.-Peb., Sessw.]: šī sāk vemt un izvemj nuo parīkles tuo kauliņu LP. VI, 602; ["= pažuode" Schlehk, Luttr., Plm., Serbigal, Golg., Tirsen, N.-Peb., Stomersee, Drobbusch, Marzen; "= pakakle (von Tieren)" Altenburg, Selg., Wesselshof].

Avots: ME III, 91

parìkuôt, tr., aufbieten, bestellen; anordnen, beauftragen: saimniece parīkuoja meitas B.Vēstn. viņš negrib parīkuot ne puišu pie darba Kaudz. [Refl. -tiês, eine Weile rìkuôtiês: ļaujiet viņam daudz maz parīkuoties!]

Avots: ME III, 91

parîku ² mīkstums, das Kummetkissen Grünh.; gew. silksnis; rìki.

Avots: ME III, 91

[parĩstîtiês, eine Weile sich würgen.]

Avots: ME III, 91

parĩt (li. prarýti): tie mums (acc.) parītu dzīvus Getzel Psalm 124.

Avots: EH XIII, 168

parît, parîtu, parîtâ Ltd. 1459, übermorgen: parītu būs svētdiena.

Avots: ME III, 91

parĩt, tr., verschlucken, verschlingen: nevarēt vairs parīt, nicht mehrschlucken können.

Avots: ME III, 91

‡ parîtdien Fest. n. FBR. XVII, 93, = parît.

Avots: EH XIII, 168

parîtdìena: p. tautiņās Tdz. 54905.

Avots: EH XIII, 168

parîtdìena, der übermorgige Tag.

Avots: ME III, 91

‡ parîtdìene ² Oknist n. FBR. XV, 172, = parîtdìena.

Avots: EH XIII, 168

parîtẽjs, übermorgend: parītēja izrāde Latv.

Avots: ME III, 91

‡ parîts Kaltenbr., = parîtdìena.

Avots: EH XIII, 168

parîtu (unter parît): vēl rītu, p. būs kuo sūkāt BW. 2016.

Avots: EH XIII, 168

pãrvarîgs, übermächtig: pārvarīgie dievi U. b. 43, 42; pārvarīgā nakts R. Sk. II, 81. [zvaigznes... spuocīgi lielas, pārvarīgas Veselis Tīr, ļaudis.]

Avots: ME III, 186

patvarĩba, die Willkür: brīvība... izvēršas par patvarību Vēr. II, 11. nebij paduoti muižnieku patvarībai Pavasaru Jānis Latvju tauta XI, 1, 37.

Avots: ME III, 126

patvarîgs, willkürlich, eigenmächtig.

Avots: ME III, 126

‡ pavakarīņât Auleja, = ‡ pavakariņuôt.

Avots: EH XIII, 187

pìedarît,

1) füllen, voll laden:
nu ve̦zums piedarīts un sasiets Saul. kamanas pilnas jāpiedara Biel. 1542. p. puôdu ar sviestu Dunika;

2) piedarīt pūru, = piedarināt p.: aužu baltas villānītes, drīz pūriņu piedarīju Biel. 1517. kam liniņu man nedevi, kuo pūriņa piedarīt? BW. 16599, 2. ne nuo lūku nuodarām es pūriņu piedarīju 7849;

3) piedarīt guovīm pienu, die Kühe milchreich machen
Alksn.-Zund.;

4) mit Schmutz voll machen, besudeln:
bē̦rni piedarījuši plānu; auch = piedirst, piemīzt Dunika;

5) zumachen (eine Tür)
Dunika;

6) hinzu machen
Dunika.

Avots: ME III, 242, 243

pil˜nvarîgs* Wid., bevollmächtigt.

Avots: ME III, 217

pragarîgs, gierig, gefrässig: pragarīgā līdaka, duod man mieru! Pas. III, 426 aus Atašiene.

Avots: ME III, 376

pusdarîts, halbgetan, halbverričhtet: pusdarīts darbs jāpabeidz Ahs.

Avots: ME III, 424

puskarĩte: auch BW. 25152, 2.

Avots: EH II, 332

puskarĩte, eine Kutsche LKVv.

Avots: ME III, 428

pusneatkarîgs Konv. 4, halb unabhängig.

Avots: ME III, 431

‡ sadarība Kaltenbr., Zvirgzdine, = saderība 1: ķēniņš savede lielu sadarību ar saiminieku Pas. VII, 122 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 402

sadarîgs: auch Pas. VII, 136 (aus Kaunata), 138 (aus Kapiņi), VIII, 105 (aus Lixna), 298 (aus Atašiene), IX, 196 (aus Warkl.), X, 120 (aus Warkl.), XII, 347 (aus Rozentova), Latv. Saule, S. 1055 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH XVI, 402

sadarîgs Domopol, =saderîgs, verträglich; friedlich und einig mit andern lebend: viņi palika dzīvuot laimīgi un sadarīgi līdz pašai nāvei Dricē̦ni n. Pas. III, 299. Von *sadara "Eintracht" abgeleitet?

Avots: ME II, 607

sadarît,

1): auch Dunika; te bij sviestiņš sadarīts BW. 33411 (ähnlich in Puhren u. a.); 3): auch Dunika; ‡

5) eine Perfektivform zu darît, tun:
Ēpalts paguva drusku attapties. citādi viņs diez kuo būtu sadarījis Līg. medn. 144; ‡

6) (in einen Lastwagen) zusammentun, -häufen:
triju gubu siena nesadarīs vienā ve̦zumā Ramkau. ve̦zumā sadarījām četras stirpas Saikava.

Avots: EH XVI, 402

sadarît, tr.,

1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;

2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;

3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;

4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,

1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;

2) = apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?

Avots: ME II, 607, 608

sakarĩba,

1) das Zusammenhängendsein, der Zusammenhang;

2) die Beziehung:
vīrs... piekuopj sakarības un sakarus ar kādu jauku radījumu RA.

Avots: ME II, 645

sakarîgs, zusammenhängend: sakarīgi runāt, duomāt.

Avots: ME II, 645

‡ šaldarīgs Taurup "slikts": šaldarīga būšana (lieta).

Avots: EH II, 621

sarībêt, intr., erdröhnen: sajāj tautas, sarībēja (Var.: sarīb zeme) BW. 14363, 5.

Avots: ME II, 718

sarībinât, tr. u. intr., fakt., erdröhnen machen: ar dūri sizdams... sarībināja durvis Janš. Dzimtene ² III, 11. sajāja tautiņas, sarībināja (ritten dröhnend zusammen) BW. 15104.

Avots: ME II, 718

sarīdinât (unter sarīdît): konkurrences sarīdinātuo tirguoņu ... prāts Veselis Cilv. sac. 183.

Avots: EH XVI, 442

sarīdît, sarīdinât, tr., aufhetzen; verfeinden V., Spr.: sarīdīju ciema suņus BW. 15545, 5. puis[i] ar suni sarīdīju (Var.: nuorīdīju) 9979. viens vienīgs slikts cilvē̦ks spēj sarīdīt visu saimi pret saimnieku Ahs. es sarīdināšu vienu... pret uotru Glück Jes. 19, 2. tie sarīduot šejienes iedzīvuotājus Kronw. 29. ve̦lns... sarīdīja cilvē̦kus uz visu ļaunu Kurbads. ļaudis pret dieviem sarīdīt Seifert Chrest. III, 2, 286. cilvē̦kus ienaidā sarīdīt LP. VII, 446. lišķis sarīdina radus Spr. Sal. 16, 28.

Avots: ME II, 718

sarîdzêt ² , mit anders gefärbtem Garn od. Zwirn ausnähen od. bestricken: s. cimda kātu Nigr.

Avots: ME II, 718

sarìkuôt: s. visus pie darba Saikava.

Avots: EH XVI, 442

sarìkuôt, tr., ordnen, instandsetzen, zurechtmachen, vor-, zubereiten, zustande kommen lassen; anordnen; anspornen Spr.: rīt sarīkuosim izkaptis un parīt stāsimies pie rudzu pļaujas Janš. Precību viesulis 41. pīpi sarīkuojis Alm. Meitene nuo sv. 101. sarīkuot kuģi LP. II, 49. viņš bij laivu sarīkuojis R. Sk. II, 255. viss uz galda bij sarīkuots kâ pieklājas LP. VII, 280. sarīkuo dzīres Rainis. lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. jāsarīkuo bēres LP. VII, 153. kungs sarīkuojis medības ebenda S. 241. labi sarīkuotu karaspē̦ku MWM. VI, 756. sarīkuo briesmīgu uzbrukumu RKr. VIII, 9. Jorams sarīkuoja visu Izraeli (ordnete das ganze Israel) 11 Kön. 3, 6. Refl. -tiês,

1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;

2) einander anspornen
Spr.

Avots: ME II, 718

‡ sarîkt ² Seyershof, = sarikt: teļa gaļa labi sarīk. sarīkušas asinis.

Avots: EH XVI, 442

sarĩmêt RKr. VIII, 24, tr., zusammenreimen, -dichten.

Avots: ME II, 718

sarĩt: Marija sarija ve̦se̦lu vepri Tdz. 56988. vēl aizvilksies ... uz kruogu un sarīsi (scil.: naudu) Jauns. Raksti III, 153. Refl. -tiês: sarijies (= saē̦lpuojies) aukstumu Seyershof.

Avots: EH XVI, 442

sarĩt, (vieles) verschlingen: s. visu labumu. Refl. -tiês, sich vollschlucken, vollfressen: sarīties putekļus Latv. būs vai stāvgrūdām sarijies krustībās Kleinb. st. 57.

Avots: ME II, 718

sarìtît ² Warkl., perfektive Form zu rītīt: sarītīja visu tīrumu.

Avots: ME II, 718

sarĩvêt, tr., zerreiben.

Avots: ME II, 718

sarĩzêt, mit einer rĩze (Fische) fangen (perfektiv) Salis.

Avots: ME II, 718

sašvarîtiês, sich bezechen Celm.

Avots: ME III, 760

‡ sàusbarība AP., Trockenfutter: tuo duod zirgiem sausbarībā.

Avots: EH XVI, 461

sažvarîtiês, sich besaufen: bijis vakar... kruodziņā un labi sažvarījies pārgājis mājā DL.

Avots: ME III, 800

septiņstarĩte, Siebenstern, Drei faltigkeitsblume (trientalis europaea L.) Konv. ¹ 230; Mežuos un ārēs II, 32.

Avots: ME III, 819

sir̃msarĩtis BW. 17129, 2 od. sir̃msarīšu kumeliņš 32931, 3, der Grauschimmel.

Avots: ME III, 847

skâbbarĩba* Konv. ² 750, eingesäuertes Viehfutter: kūtis ar... skābbarības tuorņiem A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 47.

Avots: ME III, 878

‡ skaldarîgs "?": neapstādamās čaluot savā skaldarīgajā valuodā (gemeint ist die Zigeunersprache) A. Brigadere Dievs, daba, darhs 156. skaldarīgās viešņas (gemeint sind Zigeunerinnen) ebenda.

Avots: EH II, 499

‡ skarīgs Seyershof, = skaraîns: skarīgas auzas.

Avots: EH II, 502

šmarît,

2): suchen, schauen
Frauenb.

Avots: EH II, 648

šmarît,

1) schlagen, peitschen
Wid.;

2) "schnüffeln"
(?) Bauske. In der Bed. 1 aus r. шмáрить "schlagen, peitschen".

Avots: ME IV, 81

suobarība, Gesellschaft Depk. n. U. ("möchte kaum gehört werden"); hierher wohl sobarība "Bruderschaft" Für. I.

Avots: ME III, 1135

spandarītis, Knieriemen, Spannriemen Peb., Kokn. n. U.

Avots: ME III, 984

sparĩba, Energie, Eifer A. XI, 749, MWM. VI, 776, X, 452: krievi līdz ar cerību zaudēja visu sparību JIgRKr. sparība un izturība... vispārīgiem mērķiem M. Aron Kr. Valdem. 16. jauns spē̦ks . . . un sparība Rainis. vairāk sparības, vairāk ruosības! Celm.

Avots: ME III, 985, 986

sparîgs:

"1)" ME. III, 986 zu streichen.

Avots: EH II, 547

sparîgs,

1) eifrig, energisch
B. V. n. U., schwungvoll: rakstījis sparīgus rakstus Konv. ² 853. aizsviež (zābaku) tik sparīgi uz pili LP. VI, 484.

Avots: ME III, 986

sparîtiês Bers., Energie zeigen.

Avots: ME III, 986

šparîtiês Spr., Csr.-Buschh., -ĩjuôs, = sparîtiês, sparuôtiês: šparījas cik var, lai visus darbus apdarītu Gr.-Buschh. nū gan šparījās, lai jau redz, cik šis māk ebenda.

Avots: ME IV, 100

spè̦kbarĩba,* kräftiges, stärkendes Futter Duomas III, 1142.

Avots: ME III, 992

starîgs, strebsam, tätig, fleissig Kronw., Ruj., Oppek., Erlaa n. U., betriebsam U.; starīgs zē̦ns, einer, der seinen Mann steht U. Ableitung vom entlehnten (aus r. старáться) starâtiês "sich Mühe geben".

Avots: ME III, 1045

‡ starîtiês, -ījuos Siuxt, = starâtiês (unter starîgs): jāstarījas, ka var izvārīt.

Avots: EH II, 571

svarĩba:* Stabule nuosēdās cienīgā svarībā Aps. J. Raksti I2, 174. pe̦rsuona, kam tiek dāvāta atzinība un s. Tēvijas Sargs 1938, № 13, S. 1.

Avots: EH II, 612

svarĩba,* die wichtigkeit LKVv.

Avots: ME III, 1143

svarîgs: svarīgi (smagi) lini Oknist, Ramkau, Sonnaxt. svarīga gaļa, - nuo tre̦knas cūkas Kand. kad ve̦cs cilvē̦ks ir s., tad viņam grūti ir staigāt Seyershof. viens tâ svarīgi ("smagi") brien pa sniegu ebenda.

Avots: EH II, 612

svarîgs, schwerwiegend, (ge)wichtig, gewichtvoll: lini būtu labi un svarīgi LP. Vl, 126. nabagam visas kules svarīgas nuo ze̦lta 600. svarīga lieta, eine wichtige Sache, Angelegenheit. Subst. svarîgums, das Schwerwiegendsein; die Wichtigkeit: rudens bija viņam devis savu svarīgumu Vēr. 1903, S. 19. viņiem izskaidruo žē̦lastības svarīgumu A. 1899, S. 89. šī brīža svarīgums un svinīgums Janš.

Avots: ME III, 1143

‡ svarîns Gr.-Buschh., Oknist, (ge)wichtig: svarīni mieži; svarīna saruna.

Avots: EH II, 612

*švarîtiês, zu erschliessen aus sašvarîtiês.

Avots: ME IV, 114

trãdarĩda Segew., Verwirrung, Konfusion Gezänk.

Avots: ME IV, 227

‡ tvarîgs (Neologismus?) "?": tvarīgi gle̦znuotuo dāmas portretu IMM. 1936, 751.

Avots: EH II, 710

uzdarît,

1): tavu mūža namu vienu dienu uzdarām Tdz. 49508; ‡

4) = uzkŗaut: uz maziem vāģiem ne˙cik nevar u. sìena Ramkau, Saikava.

Avots: EH II, 720

uzdarît,

1) (fertig) machen, anfertigen
(perfektiv): uzdarīt (lielu) sìena ve̦zumu Adsel, AP., Drosth., Golg., Saikava. uzdarīt pastalas C., Pe̦nkule. uzdarīt zeķes Mesoten. uzdarīt alu C., Kl., Schwanb., Sessw.;

2) ein Übriges hinzutun
Für. I;

3) aufmachen, öffnen:
duris Schwanb., Sessw. uzdari nu labāk savas... ausis! Kaudz. Izjurieši 232.

Avots: ME IV, 323

‡ uzvarīgs in Texten des 17. Jahrh. (s. IMM. 1934 I, 430 und FBR. XVIII, 173) und Dünsb. Vecie grieķi I, 161, besiegend, siegreich.

Avots: EH II, 738

‡ uzžàrît ² Kalz., Lubn., Schläge verabfolgen.

Avots: EH II, 740

‡ vagarība,* das Wesen, die Natur, der Charakter eines vagaris: tā vagarības garu rāj Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 59.

Avots: EH II, 747

vaivarītes: vaivarīšu (oder zum nom. *vaivarīši?) pur[v]iņā BW. 18801.

Avots: EH II, 750

vaivarītes MWM. X, 3, = vàivari.

Avots: ME IV, 445

‡ vājgarīgs Dünsb. Koša rotas k. 16, schwachsinnig.

Avots: EH II, 761

‡ *vakarīņât, zu erschliessen aus ‡ pavakarīņât.

Avots: EH II, 751

*vakarīne (erschlossen aus ostle. vakaŗeiņa) BW. 34949, 1; Ulanowska Lotysze 34, Zbior XV, 214, = vakaraine; vakarĩne PlKur., die Brautschwester. Vgl. li. vakarỹnė "der Abendwind".

Avots: ME IV, 448

vakarĩnes PlKur., Rutzau, = vakariņas 1.

Avots: ME IV, 448

*vakarīn(i)s (erschlossen aus ostle. vakariejns) Ulanowska Lotysze, Zbior XV, 214, = vakarainis.

Avots: ME IV, 448

*vakarīn(i)s (erschlossen aus ostle. vakariejns) Ulanowska Lotysze, Zbior XV, 214, = vakarainis.

Avots: ME IV, 448

vakarīša Spr., = vakaraine.

Avots: ME IV, 448

vaŗarīkste, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 483

‡ varība Evang. 1753, S. 67, die Macht, Gewalt: augšāk dieva v. par visiem ļauteņiem BW. 1, S. 921, № 2598, 1.

Avots: EH II, 758

varīg, s. varig.

Avots: ME IV, 478

varîgi: siens kalta v. (stipri) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 758

varîgi, Adv., sehr U., N.-Rosen n. FBR. VIII, 27: varīgi labs piens FBR. VIII, 48. nav varīgi liels, er ist nicht sehr gross U.

Avots: ME IV, 478, 479

varîgs,

1): "spējīgs" Frauenb.; v. uz kuo "ļuoti spējīgs uz kuo" Wallhof n. FBR. XVIII, 17: zirgs v. uz ēšanu ebenda 18. v. ("vare̦ns") dziedātājs Linden in Kurl. v. ("vare̦ns") ābuoliņš Grob. v. zibsnis ... vēl varīgāks spēriens Aps. J. Raksti I ² , 112. tas pūķis ir v. Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 182. kule paliek varīga BielU. "der Bettelsack wird voller Schätze".

Avots: EH II, 758

varîgs,

1) vermögend, bei Kräften
U., Zaravič, C., Erlaa, Saul.: varīgs vīrs. kamē̦r bija varīgs, so lange er bei Kräften war U.;

2) mächtig, gewaltig
Zvirgzdine: dievs ir varīgs;

3) möglich
Für. I.

Avots: ME IV, 479

‡ varîns Gr.-Buschh., Nerft, = varîgs 1 und 2.

Avots: EH II, 758

vaŗît, treiben: tu... lāci... vaŗīji nuo pagraba pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 501. Aus li. varýti dass.

Avots: ME IV, 484

varīte, s. vara.

Avots: ME IV, 479

‡ vasarība, Sommergetreide: jākuļ visa v. Veldre Dēli un meitas 15.

Avots: EH II, 759

‡ vasarīgs Lng., sommerlich.

Avots: EH II, 759

viênsvarĩba,* =lĩdzsvars, das Gleichgewicht: pazaudēja viensvarības stāvuokli Mērn. laiki 24.

Avots: ME IV, 666

vienvasarītes Stari II, 848, Blumen, die nur einen Sommer wachsen.

Avots: ME IV, 668

‡ visvarîgs Pas. IX, 483, allmächtig.

Avots: EH II, 790

‡ žaikarīgs "?": zivteli, kuŗa ... tik žaikarīgi skraida Jauns. Raksti V, 350.

Avots: EH II, 816

zaļbarība Sussei n. FBR. VII, 134, das Grünfutter: nuopļāva zaļbarības Vīt. 6. zaļbarības augi Mazvērsītis Lopkopība III, 43.

Avots: ME IV, 686

zarīgs Für. I, = zarains.

Avots: ME IV, 690

zarîns Gr.-Buschh., = zarains.

Avots: ME IV, 690

žarît, schimpfen N. - Peb. Zu žara 2.

Avots: ME IV, 789

zè̦ltstarĩte, Vogelmilch, Goldstern (gagea) RKr. II, 71; gagea lutea Sch. Druva III" 730; ornithogalum Wid.

Avots: ME IV, 707

zìlsarītis, der zili (graue) sari Habende (Epitheton des Pferdes) LP. I, 176, J. R. VII, 148: kumeliņ, zilsarīt! BW. 29799, 5 var. (ähnlich 17129, 1 und 27160).

Avots: ME IV, 720

žņarît, -ĩju, mit stumpfen Messer schneiden Lubn.

Avots: ME IV, 823

bizmarīte, der Marienkäfer: raibuo bizmarīti ruosiņā A. XXI, 646.

Avots: ME I, 302

‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis ² Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. ²

Avots: ME I, 23

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

àizģḕrbt, putru, zur gekochten Grütze Zukost, Zutat hinzulegen PS., s. aizdarīt [und ģērbt].

Avots: ME I, 29

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28

‡ àiziẽre AP., àiziẽris ebenda, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand: nuo... aiziera iznāca arī Līze Azand. 125. Zu iẽre.

Avots: EH I, 27

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38

àizmest,

1) a. acis adīklim Bers.; ‡

5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,

3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH I, 38

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: kā nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.

Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja

Avots: ME I, 57

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

‡ àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59

àizùrbt, tr., anbohren: te̦k asaras kā aizurbtam bē̦rzam pavasarī, von einem weinseligen Menschen Etn. IV, 75.

Kļūdu labojums:
weinseligen = weinerlichen

Avots: ME I, 58

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. ² 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61

ãķîgs, emsig, eifrig, pfiffig: tas tik ir āķīgs cilvē̦ks: skat kā āķējas; nav nekuo paskatīties, te jau darbs padarīts.

Avots: ME I, 237

aķīls: auch Bers., Vīt.: viņš jau kâ nagla tev katrā vietā ir aķīls - kâ pie uzstāšanās, tâ arī runā un darbuos. Mit ī zu lesen auch in den Zitaten aus A. und Ar.

Avots: EH I, 67

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. ² 412.

Avots: ME I, 63

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. ² unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 ^2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

‡ ālandes "?": baudāt... barībiņu! .. nabagi ālandes (Var.: driģenes) grūda BW. 79206, 1 var. Aus d. Alant?

Avots: EH I, 193

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].

Avots: ME I, 69

ãmerîgs C., habgierig: tas jau tāds āmerīgs; ne nakti miegu neguļ Etn. I, 59; [vgl. āmarīgs.]

Avots: ME I, 239

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70

am̃plîgs, adv. am̃plîgi, albern, geckenhaft: karītes durvis amplīgi vē̦rdama, ievēra pati sev galvu LP. V, 296.

Avots: ME I, 70

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij kā āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšbruñči, der Unterrock: baznīcā un guoduos valkāja arī apakšbrunčus Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 73

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apdarene,

1) eine Wiese, um die ein Zaun gemacht
(apdarīts) ist Edwahlenn. Etn. III, 129;

2) die Einfassung einer Brille
Dr.; luogu apdarene, Fensterbekleidung Dr.

Avots: ME I, 80

apdars, ‡

2) "apdarījums" (Einfassung?) Ruhental.

Avots: EH I, 77

apdzisināt [li. apgesìnti], tr., erkalten machen oder lassen, abkühlen: putru, barību.

Avots: ME I, 84

‡ apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: sākās darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

apģist, tr., wahrnehmen, bemerken: Anna apģida, cik nepareizi bija darījuse Saul. Refl. -tiês, sich bewusst werden: viņš apģidās, ka velti uztraucies JR. IV, 55.

Avots: ME I, 89, 90

‡ apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88

‡ apgudruôt, allseitig überlegen, erwägen: lietu pa˙priekšu a. un tad darīt. apgudruasim, kâ tuo lietu labāk darīt Fest.

Avots: EH I, 85