Paplašinātā meklēšana

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

àizsnaũst, gew. refl. -tiês, einschlafen, einschlummern: kā bij tam neaizsnaust BW. 19483, 1. viņš uz acumirkli aizsnaudies A. XX, 46.

Avots: ME I, 51

‡ apgnauzt "(mit den Lippen) ringsum beknabbern" a. ar lapām maizi Bauske.

Avots: EH I, 83

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124

‡ *apznàule ² (gesprochen mit -ļa) Bērzgale, der Strick, mit dem eine znàule ² umbunden ist.

Avots: EH I, 128

atsnaũda, das Nachschläfchen: pa pusdienas laiku kalpi nuokrita atsnaudā Niedra.

Avots: ME I, 194

‡ atsnaũst, abschlummern: kādu brīdi a. Refl. -tiês Dunika, Kal., Libau, Rutzau, = nùosnaũst(iês): jāiet drusku a.

Avots: EH I, 168

‡ benausis (mit e̦?), ein Lamm mit kleinen, kurzen Ohren Grühhof n. Walter; in Lieven-Bersen werde eine Art Hammel benausis (mit e) genannt.

Avots: EH I, 212

bē̦nausis, ein Dummer Ruj., Allend., Salisb., Kr. -Würzau A. X,2, 535. [Aus d. Bönhase umgeformt; s. Sehwers 143.]

Avots: ME I, 289

‡ bē̦rnaudzis, wer Kinder (auf)erzieht Warkl.

Avots: EH I, 216

bḕ̦rnaũkle, -klis, auch bē̦rnu, bē̦rna aukle, die Kinderwärterin; das Kind (ein Mädchen oder ein Knabe), welches ein kleines Kind trägt, wartet.

Avots: ME I, 290

‡ beznaûdība,* Abwesenheit von Geld, der Nichtgebrauch von Münzen oder Papiergeld.

Avots: EH I, 215

beznaûdîgs, kein Geld habend, unbemittelt: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 285

‡ dìenaudā ² (loc. s.) Gr.-Buscnn. n. FBR. XII, 67, = dienasvidū; der nom. dienauds ² wird aus Lubn. mitgeteilt. Vgl. den acc. dienaudu unter diensvidus.

Avots: EH I, 327

[dze̦naukla Ruj., die Kummetschnur.]

Avots: ME I, 545

dze̦naukša (unter dzeņaukste): auch Warkl., Plur. dze̦naûkšas Kaltenbr., Līvāni, dze̦nauška Warkl., (mit aû ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Plur. dze̦nàuškas ² Sonnaxt: dze̦naukšeņas (Var.: dze̦nauškeņas) darināvu BW. 30261, 2 var.; dze̦narsgšas "Strängen am Pflug" Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 355

‡ *dze̦nauksniņa (Demin.), = dzeņaukste: dze̦nauksniņu vīdināj[a] BW. 30261, 3.

Avots: EH I, 355

‡ *dze̦naukstiņa (Demin.), = dzeņaukste: dābuoltiņš dze̦naukstiņu vietiņā BW. 30261, 3 var.

Avots: EH I, 355

gnaũzît (unter gnaûzt ² I): gnauza pirkstiņus Janš. Mežv. ļ. II, 32. kuo viņš tur ... tâ gumzīja un gnauzīja Līgava II, 133. es viņu ņemšu g. (scherzweise vom Unterricht) BielU. Zur Bed. vgl. auch sagnauzîtiês.

Avots: EH I, 396

I gnaûzt ² [Bl.], - žu, - zu, gnaũzît [Nigr.], - zu, - zīju, drücken, quetschen, knittern, knillen, auswinden wie nasse Wäsche L., St., U., prügeln A. XIII, 252. nagus gnauzīt Spiess n. U., die Hände ringen. (Flachs) unordentlich brechen Naud. Refl. - tiês, sich anstrengen, eine über die kräfte gehende Arbeit auszuführen suchen: tie gnauzās (cīkstuoties) kâ dzīvi nabagi Etn. I, 122. viņš te nauzījās gar baļķi, bet tuomē̦r ne˙kā nevarēja izdarīt Naud. Zu li. gniáužti "мять, жать, (die Hand) fest schliessen", gniáužyti "wiederholt (in der Hand) quetschen", [gniūžtė˜ "eine Handvoll, Knocke", mnd. knocke "Bündel" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ , 400, Froehde BB. X, 299, Persson Beitr., 90 f. u. 467, Berneker Wrtb. I, 315, Trautmann KZ. XLIII, 176].

Avots: ME I, 633

II gnauzt, - žu, - zu,

1) unnützes Zeug schwatzen:
tevi jau nav vē̦rts klausīties, tu tik gnauzi vien Bers., Laud.;

[2) gnaũzt Dond., (jemand) bösen Leumund machen.
Vielleicht aus gauzt und gnelzt kontaminiert].

Avots: ME I, 633

ìeknaukšķêtiês: kas tur mežā ieknaûkšķējās? Frauenb.

Avots: EH I, 521

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

ìesnaũdinât, einschläfern: mūžīgs miers iesnaudina tautu.

Avots: ME II, 68

ìesnaũstiês, einnicken, einschlummern: slimnieks bij iesnaudies Vēr. II, 313. Ungew. das Aktiv ìesnaust: es iesnaudīšu saldi MWM. X, 153.

Avots: ME II, 68

īsnaujas Rutzau, = iešņavas. [Aus ì,snauja, wozu Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME I, 837

‡ izgnauzt, ausdrücken, auswinden (wie nasse Wäsche) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 448

‡ izsnaust, ausschlafen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 481

izsnaũstiês, ausschlummern: nu brangi izsnauduos.

Avots: ME I, 801

jaûnaûdze, jaûnaûgs,

1) der Tieb, Schössling:
izdarināmas ēršķenāju jaunaudzes, kas tikai velti nuove̦lkuot spē̦ku Baltp. durteklis - nuo auga nuogriezta jaunaudze (viengada zars, dze̦nuols) Konv. ² 724. jaunaugs - tā gada jaunais augums kuokiem Siuxt. kad asinis spļauj, tad jādzeŗ jaunaugu apsīšu mizas, savārītas kuopā ar vaivariņiem Kokn. n. Etn. IV, 117;

2) ein junger Waldwuchs,
jaunmežs.

Avots: ME II, 99

jaûnaûdzis, Neugewachsenes, Nachwuchs Ar.

Avots: ME II, 99

jaunaugslis,

1) [ein junger Trieb Wid.]; ein junger Laffe
L.

Avots: ME II, 99

klẽtsnaûda, das Geld, das die Brautführer (vedēji) der Mutter der Braut zahlen mussten, um den Zutritt zur Klete zu gewinnen, wohin sich die Braut geflüchtet hatte BW. III, 1, 74.

Avots: ME II, 225

‡ knauce, fem. zu knaũcis 1, eine weibliche Person von kleinem Wuchs Warkl.

Avots: EH I, 628

‡ knaucene "?": kur mana dižā knaucenes nūja? BW. piel. ² 21230, 1.

Avots: EH I, 628

knaûcis ² : gaļas k. Frauenb. guovs ierij lielu knauci bietes ebenda.; ein grösseres (vom Ende des Laibes geschnittenes Blieden) Stück Brot Luttr.; "ein abgebrochenes und vertrocknetes Brotendchen" Alschw., Basi.

Avots: EH I, 628

knaũcis,

1): auch (mit au ) Laidsen, Luttr., Warkl.: tas tik tāds k. vien ir Luttr.; ein bei der Arbeit Schwacher
Warkl.; ‡

2) "= knislis I" Dobl.

Avots: EH I, 628

knaûcis ² , ein Stück: es atradu siera knauci (Var.: knuci, nuku) BW. 33084, 1 var.; [in Edw. und Frauenb. synonym mit duõniņa].

Avots: ME II, 243

[knaũcis Grünhof, ein Knirps. Vgl. knauķis.]

Avots: ME II, 243

‡ knaũķêt Salis, Schwitten, Trik., knaûķêt ² Heniņš "knipēt": jūs paši viņus ar pliku ruoku ... knauķējiet ("?") par acīm, par galvu Dünsb. Kristīgs stāstītājs 131.

Avots: EH I, 628

I knaũķis: auch Grenzhof (Mežamuiža), Siuxt, Wolmarshof, (mit aû ) Aahof, (mit àu ² ) Oknist; ein unartiger Knabe Bartau, (mit aũ ) Salis.

Avots: EH I, 628

I knaũķis [Salis, Ruj., AP., C., knaûķis Kl., Serbigal, knaûķis ² Dunika], Demin. auch knaũķelis, knaũķelĩtis BW. 10940, ein Knirps, ein kleiner Bube: bij tāds knauķis, vēl pagastskuolā gāja A. XXI, 123. knauķeļiem par daudz jau sirds pie sava skuoluotāja sienas Apsk. v. J. 1903, S. 437. man bij tāds vīra knauķis nāburguos audzējams BW. 9397, 11. [Wohl identisch mit knauķis II. Nach Persson Beitr. 457 ¹ zu knauslis II, (mit k aus g) an. hnykil "Knoten" u. a.]

Avots: ME II, 243

II knauķis,

1): auch (mit aũ ) Siuxt; das hölzerne Klötzchen am Sensengriff
(mit aû ² ) Strasden; ‡

4) "kàsis pie ragavām, kas piesiets, lai virve labāk te̦cē̦tu, ve̦zumu sienuot" Nieder-Kurland n. PV.; ‡

5) der Knöchel am Fuss
(mit aũ ) Salis; das Fingergelenk (mit aũ ) Wolmarshof.

Avots: EH I, 628

II knauķis,

1) das Querholz am langen Sensenstiel
U.; [ der obere Asthaken des Stiels der kurzen Sense Bielenstein Holz. 496];

2) knaûķis ² , ein derbes Stück Brot
Ahs. [vgl. knaucis];

3) ein zum Strohtragen ins Ende eines Seiles hineingebundenes Holzstück
Grünhof.

Avots: ME II, 243

knauks! knaukš! Interj., bezeichnung den Schall des Entzweigehens, Brechens: cē̦rtu apsi kniks un knauks BW. te vēzis - knauks! - pāršķēlis lūpu lempīšam Plūd. Llv. 212. aizsalst e̦ze̦rs: knaukš!

Avots: ME II, 243

knaũkšis, ein Knall.

Avots: ME II, 243

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt ² Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

knaũkšķiens, der Knall Etn. I, 58.

Avots: ME II, 243

knaũkšķinât, knaũkšināt, [knaukstināt Dond.], = knaukš(ķ)ēt: strazdi, klau, kâ knaukšķina Plūd. LR. III, 89.

Avots: ME II, 243

‡ knàukšķis ² PV.,(mit aû ² ) Frauenb., = knaũkšis: mežā spalgs k., pārminuot sausu zaru, vēstīja atnācēju PV.

Avots: EH I, 628

knaũkt! Interj., = knauks, knaukš: knaukt! iešauj luodi krūtīs LP. VII, 238.

Avots: ME II, 243

‡ II knaũkt PlKur. "ņaudēt". Vgl. li. kniaũkti "miauen".

Avots: EH I, 628

knaũlêt,

1): auch (mit au ) N.- Bergfried, Panemune, Schwitten; ‡

2) "(ver)nieten"
Freudenberg. Refl. -tiês: auch (mit au) Freudenberg, N.- Bergfried, Schwitten.

Avots: EH I, 628

knaũlêt [um Bauske], schlagen Kav. [Refl. - tiês, gegenseitig schlagen: ar uolām um Bauske.]

Avots: ME II, 243

‡ knaupe, knaupīte "der Frosch" Grünh.

Avots: EH I, 628

II [knaupis "ein kleines Kind" (verächtlich) Gold.].

Avots: ME II, 243

I knàupis ² , [ein Bündel Bers.]: viņa knaupīti kaut kur aiznesa Upīt. st. 6. [Vgl. knupis 1.]

Avots: ME II, 243

‡ III knaũpis Schmarden, Smüt." verächtl. Bezeichnung für einen eingebildeten, prahlerischen Mann".

Avots: EH I, 628

knaupu "?": šādi, tādi kneipu, knaupu Kav.

Avots: ME II, 243

‡ knaũsêt, zu erschliessen aus paknaũsêt.

Avots: EH I, 628

knaũsis: auch Dunika, Frauenb., Grob., Rutzau, (mit au ) Jumpraweeten: ik vakarus ... knauši mani kaitināja Tdz. 40868.

Avots: EH I, 628

knaũsis [Bl., Līn., Nieder - Bartau], Demin. knaušelis, die Stechmücke (culex pipiens) Nigr., [BW. 29284, 4]: knausis dzied, sīc Etn. II, 51. lejā mušas, lejā spāres, lejā sīki knaušelīši BW. 16889, 1. nuo de̦guna tas nenuodzīs ne knauša, tik viņš ir saticīgs Jaunības dzeja 78. [Nebst knausīties, knusis, knūst, li. kniaũsties "зарываться" zu gr. χνύω "schabe, kratze", χνύϑος· ἄχανϑα μιχρά an. hnióđa "stossen" u. a., s. Persson Beitr. 809 f. und 882 und Būga LM. IV, 434 und 438.]

Avots: ME II, 243, 244

‡ knaûsît ² Wahnen; -u, -ĩju, = knùosît. Refl. -tiês (s. ME. II, 244): sich flöhen (von Hunden und Katzen gesagt) N.-Bergfried.

Avots: EH I, 628

knaûsîtiês ² , - uos, - ĩjuos, knibbern, knabbern: zirgs knausās Ahs. [putni knausās (ar knābi ieskājas) Autz.]

Avots: ME II, 244

I knaũslis: auch Frauenb., Iw., (mit àu ) Blieden, (mit aû ² ) Kand.; "maza mušiņa ar gaŗu knābīti (mit aũ ) Frauenb.: knauslīši iet bariem.

Avots: EH I, 628

I knaũslis (Dond.) A. v. J. 1892, S. 307, = knausis.

Avots: ME II, 244

II knauslis: ein kleiner Mench - auch Iw.

Avots: EH I, 628

II knauslis, ein kleiner Bube; [ein kleiner Mensch Dond.]; auch als Schipfwort gebraucht U. [Vgl. knauķis I.]

Avots: ME II, 244

knaušuôtiês: "knaušus dze̦nāt" (mit aũ ) A.-Autz, Kal.

Avots: EH I, 628

[knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244

knautele "?": kur mana lielā knauteles (Var.: ābeles, buceņu) nūja? BW. 21230 [aus Edw. - Vgl. etwa knute].

Avots: ME II, 244

‡ knauzains (??) "мелочный" Warkl.

Avots: EH I, 628

‡ knauzêt "essen" Warkl.

Avots: EH I, 628

‡ knaũzulis Stenden, ein gewisses kleines Insekt: pa vakatiem knauzuļi nejauki kuož.

Avots: EH I, 628

‡ kùoknàuza ² Auleja, comm., ein sehr magerer Mensch od. ein solches Tier.

Avots: EH I, 686

‡ krāsnaugša Pas. XIII, 193, der Raum über dem Ofen.

Avots: EH I, 645

‡ lē̦nauss Strods Par: vōrdn. 102 "?".

Avots: EH I, 737

lẽ̦tnaûdĩtis, wer für billiges Geld zu kaufen ist: kumeliņ, lē̦tnaudīti BW. 29799.

Avots: ME II, 463

liẽlnaûdiņš, liẽlnaûdĩtis, Beiname der Rosses, des viel Geld kostende Ross: kumeliņ, lielnaudiņ! BW. 29799. kumeliņ, lielnaudīti, nelauz manu iemaviņu! BW. 21754.

Avots: ME II, 500

linàuts,

1) das linnene Tuch, welches die verheirateten Frauen tragen:
tautu meita žē̦luojas, vainadziņš galvu spieda; nāc pie mana bāleliņa, valkā smalku linautiņu! BW. 24275; 24740; 20597, 1;

2) ein linnenes Tischtuch:
kuomu galdi vaskiem sisti, klāti baltiem linautiem BW. 1423;

3) ein linnenes Schnupftuch:
ar cimdiņu muti slauku, neduod māsa linautiņa BW. 12215, 1.

Avots: ME II, 471

‡ maznaûda "?": Latvija ir maznaudas zeme (ein geldarmes Land?) Niedra Kristīga tautas balss 1934, № 13, S. 2.

Avots: EH I, 788

‡ misinaûsis ² Grob. "zalktis ar spuožām ausīm, kas daudz uzturuoties ūdenī".

Avots: EH I, 818

nàu Wolm., Smilt., naû C., wegen nava, navaid gew. nav geschrieben; s. dies.

Avots: ME II, 694

naûda,

1): smalka n. Pas. XII, 221 (aus Lettg.), Kleingeld.
me̦rkavāja, ka tik dabūt gatavas naudas (bares Geld) Kaltenbr. naudas gadi Frauenb., die Jahre (der Jugend), in denen ein Pferd am teuersten verkauft werden kann und ein Mädchen die meisten Freier hat. - Zur Bed, von li. naudà s. auch Fraenkel FBR. XI. 61.

Avots: EH II, 6

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

naûdala ^2, Namme einer Kuh Karls.

Avots: ME II, 696

‡ I naũdaļa Lems., = snaudaļa. Vgl. ‡ naũst.

Avots: EH II, 6

‡ II naudaļa "Gänsefuss, Melde" Pēt. Av. III, 136: naudaļas aug rudzuos un dārzuos.

Avots: EH II, 6

‡ naudelis, ein (kleines) Geldstück: viņš man ... iedeva divus naudeļus Anekd. IV, 47.

Avots: EH II, 6

naûdẽlis, der Geldmannn [Schujen], C., Aps., Niedra A. XIV, 2, 93; pilsē̦tas naudeļi Klaust.

Avots: ME II, 696

‡ naũdene (mit ņ- zu lesen?) Frauenb. "ein weinerliches Mädchen". Vgl. ņaũda 2.

Avots: EH II, 6

‡ naûdene ² NB. "kāršu liekacis".

Avots: EH II, 6

naûdēniẽks,

2): "ein Mieter"
Frauenb.: ielika tādu naudenieku tai rūmē.

Avots: EH II, 6

naûdeniẽks C., naûd(i)niẽks,

1) = naudẽlis: māsa mani kūmās lūdza, cerēja lielu naudinieku (Var.: naudenieku) BW. 1602. [auzu uzpircēja vai cita kāda naudinieka meita Janš. Dzimtene ² III, 38;]

2) ein Arbeiter, der nicht als Jahres-Knecht, sondern eine gewisse Zeit für eine bestimmte Bezahlung dient
Grünh., - der seine Wohnung nebst etwaigem Feldstück im Gesinde nicht als Lohn für Jahresdienst hat, nicht durch irgend welche Arbeitsleistung verdient, sondern mit Geld bezahlt als freier Mietsmann Autz n. U.

Avots: ME II, 696

‡ naûde̦ns ² Seyershof, = naûdîgs: n. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 6

naûdîgs [li. naudìngas "nützlich"], wohlhabend, reich: viņš bij naudīgs puisis Aps. naudīgi pagasta veči Līg.

Avots: ME II, 696

naûdiņa, ‡

3) "kāršu liekacis" NB.

Avots: EH II, 6

naûdiņa,

1) Demin. von nauda, das Geldchen;

2) naudiņas, ein Gras, dessen Frucht dem Gelde ähnelt
Spr.; wohl der Hahnenkamm (alectrolophus). Vgl. naûdĩtis.

Avots: ME II, 696

‡ naûdinât Stelph., (einen andern) Geld ausgeben machen: es neiešu viņa n. Vgl. naûdinātiês.

Avots: EH II, 6

naûdinâtiês, Ausgaben machen Kav.

Avots: ME II, 696

naûdiniẽks (unter naûdeniẽks ), 1): wer viel Geld hat, wer häufig mit Geld zu tun hat Auleja.

Avots: EH II, 6

‡ naûdīte Ermes (mit aû ² ) Siuxt eine gewisse Pflanze, (vgl. naûdītis und naudulis).

Avots: EH II, 6

naûdĩtis, der Hahnenkamm (alectrolophus) Karls. Vgl. naudiņa, naudulĩtis.

Avots: ME II, 696

naûdkãrîgs, geldgierig: naudkārīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 696

naûdniẽcĩba ,* der Kapitalismus: dzima naudniecības laikme̦ts MWM. VII, 675.

Avots: ME II, 696

naûdnieks (unter naûdenieks ),

1): viņš ir liels n. Dunika. uz Rīgu sūta pie naudnieka pēc naudeņas Tdz. 52800.

Avots: EH II, 6

naûduôts: auch Kaugurciems; nauduotu sievu grib Frauenb.

Avots: EH II, 6

naûduôts, = naûdîgs: nauduoti vīri.

Avots: ME II, 696

‡ naûdrausis, ein Geldgieriger: skuopais n. Janš. Mežv. ļ. II, 173.

Avots: EH II, 6

naudulis, naudulĩtis, pļavu naudulĩtis, alectrolophus major RKr. III, 69; tīruma naudulis, Acker-Täschelkraut (thlapsi arvense) III, 73; vgl. naûdiņa 2.

Avots: ME II, 696

naudulĩte, Hirtentäschel (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69.

Avots: ME II, 696

nauja, naujus Sil., eine mit Filz bedeckte Schnur, die die oberen Enden des Kummtes zusammenhält Gold., Wid.; in Kursiten dafür naûjamais. ² [In livischem Munde aus snauja resp. znauja entstanden?]

Avots: ME II, 696

nàujš ^2,

1) verpicht:
Pēteris naujš uz meitām Druw. n. RKr. XVII, 69; Peb.;

[2) = straujš AP.: "tie bija me̦lnie strazdi", draugs paskaidrouja pēc naujā izbīļa Austriņš M. Z. 123. In der Bed. 1 vielleicht zu li. panústi "sich gelüsten lassen" und (?) naũdyti" "zu seinem Vorteil begehren"; in der Bed. 2 zu li. naũjas, ai. návya-ḥ, got. niujis, slav. novъ, la. novus, gr. νέος u. a.?].

Avots: ME II, 696

I nàujums ^2,

1) das Verpichtsein, das Verlangen:
atraitnim uzgājis naujums uz precēšanuos Druw. n. RKr. XVII, 69;

[2) Überraschung, Verblüfftheit:
naujumā nevarēja saprast, kas te nuotiek Nuopūtas vējā 110. ar viņu tas nuoticis naujumā ("apmulsumā"); viņš tuo naujumā ("nepārduomājis, pārsteigumā") izteica Grawendahl].

Avots: ME II, 696, 697

II naũjums [auch N.-Peb.], die Menge [Bers.], Masse: tur ir liels naujums naudas, ābuolu Siuxt. kādēļ tu lasi tādu bezgalīgu naujumu grāmatu? Vēr. II, 700. kâ lai sadzīvuo tāds naujums ļaužu mierā? Rainis. [e̦ze̦ra malā ve̦se̦ls "nàujums" zivju AP. liels naujums ļaužu Bers. tam ir naujumiem naudas Spiess n. U. - Aus * nāvjums (zu nāvīgs 2)?]

Avots: ME II, 697

‡ III naũjums (?) Frauenb. "zirga rīkiem augšas daļa iekšpusē". Vgl. znauja 2 und snaujs (unter snaujis ).

Avots: EH II, 6

naukšêt,

1) s. ņaukstêt;

[2) knacken:
kauli naukš Kokn.].

Avots: ME II, 697

naukšis,

1) = kraukšis;

2) ein schwacher Redner
Lös. n. Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 697

naukšuoņa, das Knistern, Knacken: naukšuoņa - truoksnis, kas ceļas piem. daudz smalku zariņu uz reizi pārļaužuot Lös. n. Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 697

* nauna od. naun(u)s"?": auns ar naunu ribās LP. VI, 250.

Avots: ME II, 697

‡ naûsis ² lw. "saku sasējums augšā".

Avots: EH II, 6

‡ naũst Wainsel, = snaũst. Hieraus dissimiliert, oder in livischem Mund aus snaũst entstanden?

Avots: EH II, 7

‡ naũž! Salis, Interj., mit der man Kühe beruhigt.

Avots: EH II, 7

‡ naũža Lems., Wainsel, = snauža, "kas iet kâ pa miegam un kam nešķiras darbs".

Avots: EH II, 7

nesnaũdaļa, ein Frauenzimmer, das nicht lange schläft, ein fleissiges Mädchen: nemiegaļa, nesnaudaļa, nāc pie mana bāleliņa! RKr. XVI, 73.

Avots: ME II, 733

‡ nesnaudule, = nesnaũdaļa: nesnaužam mēs, māsiņas, n. māmuļīte BW. 6785 var.

Avots: EH II, 20

‡ nuognaûzt ² Līn. "drückend abbrechen (trans.)".

Avots: EH II, 46

[nùoknaukšķinât, knacken od. knallen machen: n. pirkstus Kokn.]

Avots: ME II, 799

nùoknaũkstêt, nùoknaũkšķêt, nùoknaũkšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: nuoknaukš kauli, spē̦ka pilni Austr. Refl. - tiês, eine zeitlang stark knacken: atplīst mazas šķebelītes, pie kam labi stipri nuoknaukšķas Etn. I, 58. [uzsita, ka nuoknaukstējās (od. nuoknaukstēja) vien Dond.]

Avots: ME II, 799

nùosnaũst Spr., nùosnaũstiês, ein Schläfchen machen, abschlummern: drusciņ vien nuosnauduos BW. 7752.

Avots: ME II, 855

‡ paknauzêtiês "pakasīties, paberzēties" Nötk.

Avots: EH II, 143

‡ pārsnaust "abschlummern" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 211

‡ pasnauduļuôt, eine Weile schlummern: viņš brīdi pasnauduļuoja Veldre Dēli un meitas 22.

Avots: EH XIII, 174

pasnaũst: vienacīte, pasnaudi! Pas. VI, 163.

Avots: EH XIII, 174

[pasnaũst(iês), eine Weile schlummern: p. kādu laiciņu.]

Avots: ME III, 104

[pasnaũst(iês), eine Weile schlummern: p. kādu laiciņu.]

Avots: ME III, 104

pìesnaũst, einschlummern, einschlafen: aiz kuo mani bāleliņi piesnauduši alu dzēra? Kâ bij tiem neaizsnaust? piepas kannas dibinā! BW. 19483, 1. Refl. -tiês, (ein wenig) einschlafen, einschlummern: piesnaudies viņš kūkuoja un klanījās Libek Pūķis 46.

Avots: ME III, 293, 294

plânàuts, ein dünnes Tuch: aizgāju tautās plānautu valkāt BW. 24610,1.

Avots: ME III, 329

pussnaũda: pussnaudā nuoklunkurēja līdz rītam Van. ligzda 16.

Avots: EH II, 334

pussnaũda, der Halbschlummer: fantazija bija uztraukta nuo pussnaudas Latv. pussnaudā uz ruokas atpūsties Ar.

Avots: ME III, 434

putnaugums* "?": aiznesa baltuo, viegluo putnaugumu A. XXI, 541.

Avots: ME III, 441

sagnauzîtiês, längere Zeit sich anstrengen, eine über die Kräfte gehende Arbeit auszuführen suchen: lielāku laiku sagnauzījuos, kalēt nuosviedu (beim Kampf) Naud.

Avots: ME II, 627

sagnaũzt, viel klagen: sagnauzis (= sasūdzējis) par kaimiņu visādus niekus Dond.

Avots: ME II, 627

‡ sālsnauda, eine Art Abgabe: tiem jābrauc lielā dzirnavā un jāduod mašus: tiem jāmaksā s. Bergm. Labu ziņu un p. grm. ² (1792), S. 35.

Avots: EH XVI, 470

‡ sārnausis, wer ungewaschene Ohren hat A.-Schwanb.

Avots: EH XVI, 472

sasnaũst,

1) "einschlummern"
Spr.;

2) eine gewisse Zeit hindurch schlummern;

3) schlummernd erlangen:
kuo nu sasnaudīsi? jāceļas augšā!

Avots: ME III, 739

siênaûgša ^2: uzrāpies sienaugšā Pas. XIV, 510.

Avots: EH II, 494

siênaûgša ² Salis, sienaugšiene De̦glavs Rīga II, 1, 63, = kũtsaûgša, der Heuboden.

Avots: ME III, 858

sîknaûda, das Kleingeld: iedevu ... tuo līdz ar ... sīknaudu uormanim Lautb. Luomi 149.

Avots: ME III, 852

siksnauklu pastalas BW. III, 1, 16, Pasteln mit Riemen (anstatt der gewöhnticheren Schnüre).

Avots: ME III, 837

‡ sknaukšinât Serums "(ar mēli) īsus, aprautus truokšņus radīt". Vgl. knaũkšķinât.

Avots: EH II, 505

‡ sknaukšis Sermus "?".

Avots: EH II, 505

snauciêns Bers., = šņàuciêns: šim [tabakas] snaucienu, tam snaucienu, kas gabalu vizināja BW. 34338, 2. Zu šnàukt.

Avots: ME III, 972

‡ *šnaucums, = (tabaka) šņàuciens: māte meitu izde̦vusi par tabaka šnaucumiņu BW. 15524, 6.

Avots: EH II, 650

snaũda: s. beigsies Dünsb. Divpadsmit gul. jumpr. 35. taî ir nuoiet snàudas ² (Schläfrigkeit) Auleja.

Avots: EH II, 542

snaũda C. (li. snauda "соня"), der Schlummer, Halbschlaf; der Schläfrige, Schlafmützige U.; plur. snaudas, Schläfrigkeit Infl. n. U.: man snaudas iet, ich bin schläfrig U. kuo niedrājs snaudā dzîed A. v. J. 1900, S. 501. skatījās maija nakts snaudā V. Egl. Zilā cietumā 183. pēc . . . ilgas snaudas Plūd. Llv. 22. lielais turpina . . . snaudas A. XI, 767. saldas snaudas.

Avots: ME III, 972

‡ snaudace, = snaudala: būtu mana līgaviņa, nebūt[u] tāda snaudacīte Tdz. 42522.

Avots: EH II, 542

snaudala, snaũdaļa C., Bauske, eine verschlafene, schlafmützige Person: snaudala (Var.: snaudule), miegala adītāja BW. 25237 var. snaudaliņas (Var.: snaudaļiņas) vaiņadziņu 24618, 4 var. vainadziņu snaudaļai uzliekam 24612, 3. sauca [mani] snaudaliņu 7018, 1. snaudaļ[a] mana māsa bija 8216. snaudaļai ruoku duot 16005. snaudaļa (Var.: snaudule) kuodeļu dedzināja 30290. Vgl. li. snaudãlius "wer bei der Arbeit oft einschläft".

Avots: ME III, 972, 973

‡ snaudale BW. 7376, 2 var., = snaudala.

Avots: EH II, 542

‡ snàudalêt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, = snaũdelêt.

Avots: EH II, 542

‡ snaudât, = snaũdêt: ni miegāt, ni s., ni nasāt neve̦lē̦ta Tdz. 39927.

Avots: EH II, 542

snaudeklis Mag. II, 1, 70, Schläfrigkeit, Neigung zum Schlummern.

Avots: ME III, 973

suaũdelêt: auch Dunika, N.-Peb.

Avots: EH II, 542

snaũdelêt Jürg., Arrasch, Salis,. Siuxt, Wandsen, (mit àu ² ) Saikava, Gr.-Buschhof, Etn. IV, 147, L., wiederholt (ein wenig) schlummern, schlummern wollen: visu ceļu pa daļai snaudelējām Lautb. Luomi 97; bei der Arbeit faul sein (mit àu ² ) Saikava.

Avots: ME III, 973

‡ snaudelîgs, = snaũdîgs (?): snaudelīgi klusas (sienas) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 140.

Avots: EH II, 542

snaũdelis Ermes (li. snaudelis "соня"), Etn. III, 169, f. snaudele, = snaudala, ein Träumer L.: māte veda snaudelīti; apķeries kuplu egli, ne snaudeļa līgaviņu! BW. 18586, 1 var.

Avots: ME III, 973

snaũdêt: auch Seyershof, (prs. snaũžu) Salis; saldi snaudēja St. Ziņģu lustes I (7849), 30.

Avots: EH II, 542

snaũdêt Widdrisch, (mit àu ² ) Warkl., -u, -ẽju St., U., schlummern, schlafen: nesnaudēju, nemieguoju kumeliņu baruodams BW. 29863, 1 var.

Avots: ME III, 973

snaudeviņa (Demin.), =snaudaliņa: pasauc mani snaudeviņas BW. 8537, 4 var.

Avots: ME III, 973

snaũdiêns C., Wolm., der Schlummer (zeitlich begrenzt): es snaudienā viņu netraucēju A. XI, 152. uznācis snaudiens LP. VII, 989. žuods atduŗas krūtīs, un snaudiens klāt V, 270. traucējuši salduo rīta snaudienu Vārpas 8.

Avots: ME III, 973

snaũdîgs: auch Mag. IV, 2, 147.

Avots: EH II, 542

snaũdîgs Widdrisch, verschlafen U.

Avots: ME III, 973

snaũdin, Adv. zur Verstärkung von snaũst: snaudin snauda vakarā BW. 21972 (ähnlich 25127, wo in den Var. auch snaudiņ und snauden).

Avots: ME III, 973

‡ snaudinât, einschlafen machen: ar saviem rakstiem tā ... mūsu tautu snaudina Dünsb. Apakš Ziemas svētku egl. III, 119. Vgl. auch iesnaudinât.

Avots: EH II, 542

snaudis,

1) ein Schläfriger:
tie ir snauži, Glück Jes. 56, 10;

2) Schlummer
St.

Avots: ME III, 973

‡ snauds, = snaũda: muodināt Kristīni nuo tās snauda Rūžu Kr. 51.

Avots: EH II, 542

snàudula ² , Schlummer, Schläfrigkeit Sussei; s. auch snaudulis.

Avots: ME III, 973

snaudulains, =snaudalaîns: miegulaiņa, snaudulaiņa... līgaviņa BW. 21974 var.

Avots: ME III, 973

snaudalaîns, schlafmützig: miegalaiņa, snaudalaiņa... tava līgaviņa BW. 21971.

Avots: ME III, 973

‡ snaũdulêt AP., = snaũduļuôt.

Avots: EH II, 542

snaudulĩba, schlafmütziges Wesen Klaust. 136: vē̦lē̦tāju snaudulība Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 973

snaudulîgs, verschlafen, schläfrig, schlafmützig Etn. III, 168, Konv. ² 2667, Jauns. Vēja ziedi 90.

Avots: ME III, 973

snaũdulis C. (li. snaudulys "unwillkürlicher Schlaf"),

1) f. snaũdule, snaudula, snauduļa BW. 16081, Prl. n. FBR. VI, 94, ein Verschlafener, eine Schlafm ütze:
snaudulīte, miegulīte mana uotra malējiņa BW. 8056, 1, snaudule dedzina... kuodeļu 6697 var. kas kait tauta snaudulei nesēdēt kamanās? 18407 var. pārveda snauduļu 21973, 2 var. mieguliņa, snauduliņa... līgaviņa 21974, apķeries (bāleliņ!) kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu (Var.: snaudulu)! 18586, 1. snaudulīte nakti maļ Br. sak. v. 1145. abi snauduļi trīcēja vien LP. VI, 466. mazajiem snauduļiem Apskats 1903, S. 568;

2) der Schlummer:
nuoduoties parastam snaudulim Alm. cīnīties ar uzmācīguo snauduli Alm. Rūd. 82. acu plakstiņus ar saldu snauduli sedza Dünsb. Od. 1, 12.

Avots: ME III, 973

snaũduļuôt Bauske, Siuxt, Ermes, wiederholt schlummern: kas gulēja Jāņu nakti, visu gadu snauduļuoja BW. 33179. snauduļuodama klausījās Duomas III, 516.

Avots: ME III, 973

snaugi (?) L., der Schlummer; für *snauģi (zu snaudis 2)?

Avots: ME III, 973

snàuģis ² : auch Sessw., (mit aũ ) N.- Peb., Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 22.

Avots: EH II, 542

snàuģis ² Bers., = snaudulis.

Avots: ME III, 973

snauja (?) Nerft n. U., Bielenstein Holzb. 549, = grievalga, Femerband; eine Gewährsperson aus Nerft hat nur znauja gekannt; s. auch snaujis.

Avots: ME III, 973

II snauja (unter snaujis): auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 542

snaujis, eine Schlinge Peb., Sessw., Serben n. U.; snaujs "womit man die Kummethölzer oben verbindet" A. XI, 250; snaujs N.-Schwanb., snauja A.-Schwanb., snauja Lennew., ein Hölzchen mit einem Strick, womit man einem zū schlachtenden Schwein die Schnauze festschnürt; vgl. znauja. wohl zu r. сновáть "(den Aufzug) anzetteln", čech. snouti oder snovati "(Faden) abwickeln, winden", an. snúa "winden, zwirnen", snúƥr "Schlinge", got. sniwan od. sniumjan "eilen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 696, Persson Beitr. 818, Trautmann Wrtb. 272.

Avots: ME III, 973

I šnaũka Karls., (mit àu ²⁾ Meiran, = šņauka 2 Wid.; šnaũka Schibbenhof, = šņauka 1; wer in alles seine Nase steckt, alles wissen will (mit àu ²⁾ N.-Schwanb.

Avots: ME IV, 88

II šnaũka Kürbis, was vom abgesägten Baumstamm (beim Fall) abgerissen am Baumstumpf geblieben ist.

Avots: ME IV, 88

šnaũkalas, ‡

2) "šķaudas" (mit au) Lubn.

Avots: EH II, 650

šnaũkalas Arrasch, Wid., = šņaukalas.

Avots: ME IV, 88

šnaũkât Arrasch, Salis, (mit àu ²⁾ Schwanb., šnaũkât Karls., -ãju, = šņaukât: kumeliņš te̦k pa ceļu šnaukādams BW. 18397, 4.

Avots: ME IV, 88

snaukšêt: iet tâ, ka bliukš un snaũkš Kaugurciems.

Avots: EH II, 542

snaukšêt "?": (ķēve) te̦kuot ar kājām snaukš Latw. Aw. 1822, № 23.

Avots: ME III, 973

‡ snaukšķêt Grünh., = ‡ snakšķêt; kad dūšīgi ē̦d, zuobi snaukšķ.

Avots: EH II, 542

‡ snaukt Lng., = šņàukt I: de̦gunu s.

Avots: EH II, 542

šnaûkt ² ,

1): auch Schlehk n. FBR. VII, 54; ‡

2) einen Schlag mit der Peitsche verabfolgen
Seyershof: š. zirgam, lai iet.

Avots: EH II, 650

šnaûkt ² Salis, Arrasch, (mit àu ²⁾ Schwanb., Selsau, šnaûkt ² Karls., -cu, = šņàukt.

Avots: ME IV, 88

snaušala "das Deesen" L.

Avots: ME III, 974

šnaušala "das Deesen" St. (nach L.).

Avots: ME IV, 88

snauška,

1): auch (mit àu ² ) Auleja, Kalupe, Oknist, Zvirgzdine, BW. 1474: taidi snauškas sabraukuši Tdz. 43849; dem. snauškene Tdz. 57563 und snauškeņa Tdz. 59573 (ąus Lettg.); ‡

2) "kaķa pēdiņas (eine Pflanze)",
Auleja (in dieser Bed. öfter das Dem. snàuškeņas ² )

Avots: EH II, 542

snauška L., Vīt., (mit àu ² ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis ² Warkl., snauža U., (mit aũ ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža ² Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974

šnauska St., Wid., = šņauska.

Avots: ME IV, 88

šnauskât Wid., schlummern.

Avots: ME IV, 88

snaũst (li. snáusti), snaũžu, snaũdu, schlummern, schlafen: kas snauž, tas neduomā uz ļaunu JIgRKr. II, sak. v. 549, snaudin (Var.: snaustin) snauda vakarā BW. 11337 (ähnlich 6754 und 8013). izlikās snaužus LP. VI, 26. Subst. snaũšana, das Schlummern Konv. ² 3939. snaũdẽjs, f. -ja, wer (oft) schlummert: snaudējs pieceļas LP. IV, 25. sauca mani snaudējiņu BW. 8537, 5 var. Nebst li. snústi "unwillkürlich einschlafen", snudà "wer gern schläft" wohl zu gr. νυτάζω "bin schläfrig" (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 697, Persson Beitr. 3283, W. Schulze KZ. XXIX, 263, Fraenkel Nom, ag. 11, 61, FalkTorp 1100) und (nach Potebnja PФB. IV, 206) r. dial. снулый".

Avots: ME III, 973, 974

šnaust, -žu, -du, =snaust: māsīna netikusi, šnauž pirmā vakarā, šnauž auzdama, šnauž vē̦rpdama RKr. XIX, 152 (aus N.-Bartau).

Avots: ME IV, 88

snauža (unter snauška ): auch (mit aũ ) AP., A.-Ottenhof, (mit àu ² ) Fest.

Avots: EH II, 542

‡ snaužala Lenz Sprediķu grām. (1764), S. 1072 = snaudala.

Avots: EH II, 542

snaužuôt, snàužât ² Bers., Warkl., (wiederholt, oft) schlummern: nesnaužuoju, nemieguoju kumeliņu baruodams; snaužuojuot, mieguojuot nete̦k ceļu kumeliņš BW. 29863, 1.

Avots: ME III, 974

spẽ̦lnaûda Sessau, (mit ẽ ) Salis, Spielgeld: spē̦lmani, ... jem līgaviņu! kur liksi spēlnaudu bez līgaviņas? BW. 24181.

Avots: ME III, 993

uzsnaũst, eine Weile schlummern: u. kādu brīdi Bauske.

Avots: ME IV, 381

‡ ve̦cnauda Pas. IX, 445, altes, vergrabenes Geld.

Avots: EH II, 767

vè̦lnàuka ² : auch Nerft, Tdz. 57584, 5 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 769

vè̦lnauka ² Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Saikava (> ve̦llauka), eine Teufelin (?): mācītājs... apsvētīja meitu, ka šī vairs nevarēja par ve̦lnauku pārvērsties LP. VII, 509.

Avots: ME IV, 531

ve̦lnàuzas: "Rauch-" ME. IV, 531 zu ersetzen durch "Rauh-".

Avots: EH II, 769

ve̦l˜nàuzas, Rauch-, Sandhafer (avena strigosa Schreb.) RKr. Il, 67; avena fatua Konv. ² 2123.

Avots: ME IV, 531

viênaûdzê̦ts, allein erzogen (vom einzigen Kinde gesagt im VL.): kas man deva tuo meitiņu, kas aug viena māmiņai?... pats nuoņēmu... vienaudzētu zeltenīti BW. 11220, 4.

Avots: ME IV, 656

viênaûdzis

1) f. -dze, wer allein aufgewachsen ist (vom einzigen Kinde gesagt):
māsiņ mana, vienaudzīte! BW. 12446, 1 var. kaimiņu bē̦rni vienaudži samīlas un sapre̦cas Seibolt;

2) Part. praet. act., allein aufgewachsen:
māsiņ mana vienauguse (auf die einzige Schwester bezogen) BW. 12218, 4. vienaugusi (kann als vien[a] augusi aufgefasst werden) mātes meita 21844, 1 var.

Avots: ME IV, 656

viênàusis (li. vienaūsis ), wer ein Ohr hat: atjāja vienausi (Var.: vienaušu, vienu ausi) ķēvi BW. 19239.

Avots: ME IV, 656

‡ vĩnaugs, (wilde) Weinrebe: pie vīnaugu lapenes Janš. Dzimtene I, 221.

Avots: EH II, 793

vìrsnaûda, das Aufgeld V., Dr.

Avots: ME IV, 613

zirnauklis, s. zir̃neklis.

Avots: ME IV, 728

znauģis (unter znaûgs): auch Bers., Fest., Lasd., Laud.

Avots: EH II, 811

znaûgs AP. znaûģis Kroppenhof bei Kokn., znàuģis ² Saiakava, znauģis Odsen, = znauja 1.

Avots: ME IV, 748

žnaugt: auch Marienhausen.

Avots: EH II, 820

žnaugt, s. žņaûgt.

Avots: ME IV, 823

znauja,

1): auch Brukna n. Etn. II, 33, (mit àu ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 811

znauja,

1) znàuja ² Domopol, Heidenfeld, Kl., Memelshof, Nerft, Vīt., znauja Jürg., Prl., Zaļmuiža, znàujis ² Saikava, Vīt., znaujis Nerft, znàujs ² KatrE., Saikava, Sessw., znaujs Ar., AP. Memelshof, = snaujis (vgl. auch snauja), eine Schlinge mit einem hölzernen Knebel, womit man einem zu schlachtenden Schwein das Maul schliesst;

2) znàuja ² Vīt., znauja Korwenhof, A. - Schwanb., znàujis ² Vīt., znàujs ² Druw. n. RKr. XVII, 87, Bers., KatrE., die Schnur (der Riemen), die die Kummethölzer oben verbindet:
apskati, vai sakām nav znauja pušu! Vīt. 60. Hierher auch znaule, znaulis II, znauls, znaugs, žņaûgt und li. žnaũklės "eine Schlinges, welche man einem Schwein beim Schlachten um den Rüssel legt" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 203). Neben diesem g̑neu- ein synonymes gneu- in gnauzt I; germ. k- z. B. in norw. knoka "pressen, drücken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 582) aus g- oder g̑-.

Avots: ME IV, 748

znàujs ² (unter znauja),

1): auch Kaltenbr., (mit aû) AP., Jauns. R., dz. un j. 29;

2): auch Nerft.

Avots: EH II, 811

znàule ² : auch Bērzgale.

Avots: EH II, 812

znàule ² Warkl. n. FBR. XI, 122, = znauja 1.

Avots: ME IV, 748

I znàulis ² Vīt., eineŗ der sich um nichts kümmert, eine Schlafmütze: kas nuo tāda znauļa lai iznāk par cilvē̦ku! Vīt.

Avots: ME IV, 748

II znaulis Lubn. "womit man Wachs auspresst".

Avots: ME IV, 748

znàuls ² , ‡

2) "Bestandteil eines Pfluges"
Kalupe n. FBR. XVIII, 40.

Avots: EH II, 812

znàuls ² Warkh., = znauja 1.

Avots: ME IV, 748

‡ abaris, ein bei der Arbeit unzuverlässiger Mensch Nautrēni.

Avots: EH I, 1

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. ¹ 29 [in dieser Bedeutung aîlis ² in Salis, aîle ² in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

‡ aizači Nauksch."?".

Avots: EH I, 5

‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizčučâtiês Dunika ("nausties">aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16

‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).

Avots: ME I, 23

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

‡ II àizmidzêt Pas. II, 133; IV, 193; VI, 172 und 175; VII, 339 (aus Lettg.), = àizmidzinât: a. bē̦rnu Nautrēni. Wohl nach Le. Gr. 713 für aizmidzît; ein aus N. - Peb. mitgeteiltes aizmidzêt ist fraglich.

Avots: EH I, 39

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizpudît, vertreiben Siuxt, fortschaffen Naud.

Avots: EH I, 44

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45

àizripuôt: nauda aizripuo (wird vergeudet).

Avots: EH I, 46

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.

Avots: EH I, 51

àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.

Avots: ME I, 52

àiztapinât, tr., leihen, borgen von jem.: naudu.

Avots: ME I, 55

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57

‡ àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. ² 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. ² 29.]

Avots: ME I, 238

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67

āluogs,

1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute kā āluogs Naud., Auermünde;

2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].

Avots: ME I, 238

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70

am̃pļuôt Vid., ampļuotiês, albern, sich ausgelassen benehmen: ampli, kuo nu ampļuojies? Naud.

Avots: ME I, 70

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij kā āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apcirkši = apcirkņi: apcirkši pilni ar naudu LP. VII, 1082 und in Ruhental.

Avots: ME I, 79

apde̦ga, apdegšņa, halbabgebrannte und halbgereinigte Rodung Naud.

Avots: ME I, 81

‡ apdreivêt Kaudz. Vecpiebalga 60, N.-Peb., (mit èi ² ) Nautrēni, = apdrãzt 1, ‡ apdreijât.

Avots: EH I, 78

‡ apdùzinêtiês ² Nautrēni "im Dunkeln bald am Fenster, bald an der Tür klopfen": apdūzinējās, apdūzinējās, i aizgāja.

Avots: EH I, 79

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

‡ apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80

‡ apgàlis ² Nautrēni, Glatteis Warkl., "kuoku aple̦duojums" (apgāls) Lubn.: apgālis lij Nautrēni, es glatteiset.

Avots: EH I, 81

‡ apgràuļâtiês ² Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.

Avots: EH I, 83

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apgruõzĩba, die Umwandlung, Umdrehung; mēness apgruozības, die Mondphasen, gew. m. gruozības PS. neīsta nauda tagad e̦suot dzīvā apgruozībā, falsches Geld sei jetzt in regem Umlauf B. Vēstn.

Avots: ME I, 89

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

apkal˜t [li. apkálti], beschlagen: zirgus, ratus. apkalums, das erfolgte Beschlagen, der Beschlag, die Einfassung: par zirga apkalumu kalējs nuoņēma lielu naudu. kuoka durvis ar dzelzs apkalumu JK. III, 1.

Avots: ME I, 93

‡ apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90

‡ apkaust, verscharren: skuopuļi apkauš savu naudu Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 90

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96

aple̦nka, Demin. aplenciņš, ein eingefriedigter Weideplatz (Naud.). Cf. apluoks.

Avots: ME I, 100

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādamās ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

apmišņas, der Besuch, der Aufenthalt (zu apmist): iešu pie dē̦la apmišņās Etn. II, 129. Naud.

Avots: ME I, 108

‡ apmurdzinât Trik. (mit ur̂ ), Wolmarshof (mit ur̃ ), apmur̂dzît Trik., wiederholt knautschend indolent (schlaff, energielos) machen: apmurdzīts kaķis peļu neķeŗ.

Avots: EH I, 103

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133

[apuoži, für apauši in Naukschen.]

Avots: ME I, 133

appìst ^2, intr., sich ein wenig fasern, trennen: pātagai gals appīsis Bers., [Saussen, Kalzenau].

Avots: ME I, 111

appum̃puôt,

1) intr., sich mit kleinen Beulen
(pumpa) bedecken: appumpuojis ģīmis AP., Bers., Mar.;

2) tr., mit einem Knauf, Buckel versehen:
appumpuota nūja.

Avots: ME I, 112

appurņi (ap + purns),

1) der Teil der Halfter um die Schnauze des Pferdes
A. XI, 250;

2) die Halfter
Spr.

Avots: ME I, 112

appùrvis [in Kalzenau appurve], die Gegend um einen morast (purvs), eine feuchte, niedrige Gegend, die mit Strauch bewachsen ist und zum Weiden dient Salwen n. Mag. IV, 2, 107; oder = apurs: es redzēju par appurvi klibu vilku atte̦kam BW. 10389; appurītis pie ieejas durvīm Alm.

Avots: ME I, 112

aprakt, tr.,

1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;

2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;

3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.

Avots: ME I, 113

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

aprâvas vējš, der Wind, der das Gesicht braun und fleckig macht: vējš, kas aprauj ģīmi Naud., Grünh., JKaln.

Avots: ME I, 115

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

‡ apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.

Avots: EH I, 109

‡ apripuôt,

1) = ‡ apripât: vilciņš apripuoja ap galda kāju Bauske;

2) = ‡ apripinâtiês: nauda apripuoja zem skapja Jürg.

Avots: EH I, 109

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116

[aprūsinât, tr., rosten machen: zibeņi labību aprūsināja Kalzenau "das Wetterleuchten hat im Getreide Brandkorn gezeugt"].

Avots: ME I, 117

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

[apsietne in Kalzenau oder apsietnis in Bersohn, eine Kopfbinde. Daraus infl. apsītnis A. XX, 150 und Plutte 64, wo für ī falsch i geschrieben ist; daneben auch infl. apsītinis A. XX, 790 und izsītnis (für schriftle. uzsietnis) Plutte 64 (aus Warkland.)]

Avots: ME I, 120

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apskàitît [li. apskaitýti], tr., berechnen, zählen: naudu, savus izde̦vumus Bers.

Avots: ME I, 121

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

‡ apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.

Avots: EH I, 120

‡ apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116

apstẽrķêt (unter apstē̦kât), ‡

2) abprügeln
Naud.

Avots: EH I, 117

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt ² von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt ² in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127

[apsulâtiês in Ronneburg und Sunzel oder apsuluôtiês in Neuermühlen, Alt-Ottenhof, Kalzenau, sich mit sulas bedecken.]

Avots: ME I, 127

apsušķêt, intr., verkommen, verkom mend struppiges, zottiges Haar bekommen: suns istabā turē̦ts un bē̦rnu muocīts apsušķ vien Naud.

Avots: ME I, 127

‡ apvãdze "ein zwischen 2 Furchen unaufgepflügt gebliebener (schmaler) Strich Landes" Warkl.

Avots: EH I, 125

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

‡ apvĩdêt Bauske "flüchttg, nicht genau übersehen (wahrnehmen)".

Avots: EH I, 127

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

apzadzinât, auch apzādzināt, tr.,

1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;

2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.

Avots: ME I, 136