Paplašinātā meklēšana

‡ àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6

‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.

Avots: EH I, 35

‡ apat Lemsal, Wainsel, = apkā`rt, um: a. stūri iet.

Avots: EH I, 72

‡ atklapatâtiês Rutzau, = ‡ atkrapastîtiês.

Avots: EH I, 148

‡ atslapatât, durch Kot herwaten Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 167

‡ atšlapatât, unbeholfen herkommen (?): ve̦cs brūtgāns atslapatāja (Var.: atklabažāja) BW. 14503 var.

Avots: EH I, 174

‡ atšļapatât Kalz., = ‡ atslapatât.

Avots: EH I, 174

‡ atslar̃patât Jürg., zerlumpt (und durchnässt?) herkommen: a. nuo kruogus slapjš un netīrs.

Avots: EH I, 167

‡ čampata PV., comm., = čampa I.

Avots: EH I, 284

‡ čampatât, -ãju, auch refl. -tiês, schwerfällig, ungeschickt gehen, laufen, arbeiten PV.

Avots: EH I, 284

‡ capatā nest, auf dem Rücken (Huckepack) tragen AP., Ruj.

Avots: EH I, 260

čapata, ein Faselhans Dond.

Avots: ME I, 404

capatas: (Pantoffeln) auch Ruj.

Avots: EH I, 260

capatas "?": ģērbjaties zemē, me̦tat capatas (cipatas) pa luogu laukā! RKr. XVI, 119 (aus Rutzau); [wohl = sapatas N. - Bartau, alte Kleider, Lumpen. In Morizberg seien capatas - Pantoffeln, in Jürgensburg - abgetragene Fussbekleidung, in Grünh. - Brotbrocken. Vgl. auch capu].

Avots: ME I, 363

[I čapatas Jürgensburg "abgetragene Bastschuhe od. Pasteln."]

Avots: ME I, 404

[II čapatas AP., kleinere Misthaufen.]

Avots: ME I, 404

[III čapatas Ilsen, = dradži.]

Avots: ME I, 404

‡ capatiņas "die Füsschen eines kleinen Kindes" (?) Salwen.

Avots: EH I, 260

[čar̃patas zeme, unfruchtbarer Sandboden Neuermühlen, Siliņ.]

Avots: ME I, 405

čaũpata, ein leichtsinniger Mensch Dond.

Avots: ME I, 407

‡ cḕ̦rpats Ramkau, = vẽ̦rpata I 2.

Avots: EH I, 268

cik˙pat, tik˙pat, dennoch: cik˙pat tev, dē̦lu māte, meitu mātes jāsalūdz BW. 23611,1.

Avots: ME I, 380

čipata,

1): auch Frauenb;

2): auch Puhren, Remten.

Avots: EH I, 291

čipata,

1) ein Weniges, ein Bischen, Krümchen
(Kursiten), Stückchen: maizes, sniega, zemes č.;

2) Pl., Überbleibsel von gekochtem Fett
Ahs., Tals.

Avots: ME I, 414

[cīpatains, sehnicht: cīpataina gaļa Nötkenshof].

Avots: ME I, 391

I cipatas "?": me̦tat cipats (Var.: capatas) pa luogu laukā! RKr. XVI, 119 aus Rutzau.

Avots: ME I, 384

II cipatas: auch Jāsmuiža, N.-Schwanb., Warkl.

Avots: EH I, 272

[II cipatas, auch cipas, junge Hühner, Keuchel AP., Schujen.]

Avots: ME I, 384

[III cipatas, Überbleibsel von geschmolzenem Fett Moritzberg.]

Avots: ME I, 384

[IV cipatas "die Füsse eines kleinen Kindes" (zwischen Mitau und Bauske). bē̦rns cipatuo (ebenda), geht.]

Avots: ME I, 384

[cīpatas, Sehnen (im Fleisch) Nötkenshof.]

Avots: ME I, 391

‡ čipats Dond., = čipata 1: nav miltu (tabakas) ne čipata (oder ein nom. s. ?).

Avots: EH I, 291

cir̂pstêt [C., Ruj.], - u, - ēju, zirpen: circenis cirpstēja aizkrāsnī.

Avots: ME I, 386

cirpats, das Perlhuhn Lambertshof n. U.

Avots: ME I, 386

čupata: ein kleines Häufchen Mar. n. RKr. XVII, 135, Heidenfeld.

Avots: EH I, 296

čupata, [eine Flocke Spiess n. U.], ein Weniges, ein klein wenig: mums siena vairs nav ne čupatas Kand. In Angermünde čupats, ein Stäubchen.

Avots: ME I, 421

‡ čupatka, ein Häufchen Kalz. n. Fil. mat. 26: č. malkas.

Avots: EH I, 296

dipata Janš. Dzimtene I ² , 46, Mežv. ļ. I, 49 eine Interjektion zur Bezeichnung des beim Laufen hörbaren Schalles von Fusstritten der Tiere.

Avots: EH I, 321

‡ dipatnieks Oknist, = puisis, kas de̦rē̦ts uz "dipatāta" (Deputat. Naturalien).

Avots: EH I, 321

‡ dripata Warkl. n. FBR. XI, 107, dripatas Skaista n. FBR. XV, 37, ein Versteckenspielen.

Avots: EH I, 334

drupata: drupatām saplēsis Erlaa n. FBR. XIV, 128. drupatiņas lasīdams BW. 2221.

Avots: EH I, 336

drupata Wain., s. drupača. In Sonnaxt unterscheidet man drupanas "Brotkrümchen" von drupatas "überhaupt kleine Stückchen von verschiedenen Gegenständen".

Avots: ME I, 504

‡ drupatât PV., = drupinât.

Avots: EH I, 336

‡ drupatis PlKur., = drupata.

Avots: EH I, 336

‡ drupatuôt PV. "= ‡ drupatât".

Avots: EH I, 336

‡ džaupats, ein Unbändiger Dond.: tu esi tāds dž., ne˙maz nevari mierā stāvēt.

Avots: EH I, 365

‡ gripats Dond., = kripats: man nav ne maizes gripat(iņ)a.

Avots: EH I, 406

‡ ìeleipatât Jürg., = ìecil˜puôt 2: zaķis ieleipatāja krūmuos.

Avots: EH I, 526

ìepatikt, gew. refl. ìepatiktiês, anfangen zu gefallen: zē̦nu sejas viņam iepatikās A. XII, 356. saimniekam arī kalpu kapsē̦ta iepatukusēs par dusas vietu Aps.

Avots: ME II, 50

[ĩpat, besonders, eigens: viņš īpat bija atnācis pie manis Arrasch. kaimiņš mums īpat izlīdzēja Bers.]

Avots: ME I, 836

[īpatîgs (ypatìngas "eigentümlich"), aussergewöhnlich Wid.]

Avots: ME I, 836

ĩpatnẽjs, ĩpatnîgs, eigentümlich: ģēniju īpatnējā daba A. XI, 311. čechu reālismam sava īpatnēja nuokrāsa XII, 157. ik+vienai tautai ir savas īpatnīgas skaņas Etn. III, 20.

Avots: ME I, 836

ĩpatnĩba ,* die Eigentümlichkeit, das Charakteristische Kronw.: tauta izrāda savas pašas īpatnības. dzejuoļi neizrāda vēl ne+kādas sevišķas dzejnieka īpatnības Apsk.

Avots: ME I, 836

ĩpatnîgs, s. īpatnējs,

Avots: ME I, 836

ĩpatnis ,* das Individuum: tauta sastāv nuo neskaitāma pulka atšķirtu ītapņu Etn. IV, 138. tās pašas sugas īpatņi Konv. ² 766. ir sabiedrība, ir īpatnis bija... saistīti Duomas II, 267.

Avots: ME I, 836

ĩpats;

1): nom. s. fem. gen. īpati, in der Verbind. ī. lieta St.

Avots: EH I, 501

ĩpats [die übrigen Kasus jetzt wohl nur von ĩpašs gebildet],

1) eigen, besonderer:
kas ir tavs īpats bē̦rns CF. katrai krāsai bijis savs īpats nuosaukums Ar. viņiem bija savs īpats virsnieks Launitz Stāsti 36;

2) " er selbst " L.

Avots: ME I, 836

‡ izčol˜pat Salis, = izbradât: i. visu upmali.

Avots: EH I, 440

izpatapu, Adv.,

1) ganz sachte, langsam:
lē̦ni, le̦'ni, izpatapu vedu laisku druviņā BW. 22629. leji, leji, auseklīti, izpatapu siltumiņu BW. 33844, 1;

[2) ="iztapīgi" Wessen].

Avots: ME I, 778

izpaticîgs, gefällig, dienstfertig: izpaticīgs cilvē̦ks MWM. VIII, 336.

Avots: ME I, 778

izpatikt, nach jemands Gefallen handeln, entgegenkommen, gefällig sein: daudzi gribēja man izpatikt Rainis; publikas garšai B. Vēstn.

Avots: ME I, 778

kànkarlupata, der Lumpen Spr.

Avots: ME II, 155

kapata: Zwischen "deutsche" und "Vermittelung" ME. II, 157 ist "oder slavische" einzufügen.

Avots: EH I, 586

kapata, kapats, kaputs BW. 5726, der Frauenrock mit der Jacke zusammen: dažuos apgabaluos tika brunči sašūti ar jaku (kapatas) A. XX, 69, Serb., Bers., Illuxt n. A. XVI, 475. tur būs mani brūni svārki, sievai zīda kapatiņa BW. 28344. situ ruoku pie kapata, lai skanēja atslēdziņas BW. 31098. [Durch deutsche Vermittelung aus capote "langer Oberrock."]

Avots: ME II, 157

ķe̦mpata, der Fetzen Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 364

ķirpata,

1) "?"te iesluodzīts grāmatu grāmatās, ķirpatās, putekļu apklātās Rainis;

[2) ķir̃pata "eine winzige Quantität"
MSil.; Krümchen: savāc ķir̃patas uz galda! Alt - Autz;

3) = ķir̃pa

I 1 N. - Peb., Lettihn; eine kleine
ķirpa" Sessw.; die Stelle, wo eine ķirpa sich befunden hat" Papendorf;

4) beim Eggen gesammeltes und nacher zusammengeworfenes Unkraut nebst Wurzeln Lettihn;

5) ķir̃pata N. - Peb., Bauske "(noch nicht gemähte) Roggenhalme, die der Wind zusammengedreht und ineinander verschlungen hat"].

Avots: ME II, 385

klapata, klapats A. XX, 506, Plackerei, Mühe: tikai klapata vien ar tuo zirgu A. XX, 504. [Nebst li. klapatà od. klãpatas) aus r. хлóпоты " Plackerei" [resp. poln. kłopot " Sorge, Unruhe."]

Avots: ME II, 214

klapataîns, mühevoll, voller Plackerei: klapataina dzīve Blaum.

Avots: ME II, 214

[klapatas Salisb. n. U., = klapê̦tavas.]

Avots: ME II, 214

klapatât, - ãju, klapatuôt Spr., klapatît [li. klapãtyti " belästigen"], - ĩju Wain., Denominativ von klapata, beunruhigen, sich sorgen lassen: kuo lai klapatāju tavu sirmuo galvu MWM. X, 88. Refl. tiês, sich Mühe geben, sich abplackern: tâ man ar tuo paku jāklapatājas Brig. kas man tur būtu kuo klapatuoties? [Aus r. хлопотáть " sich mühen".]

Avots: ME II, 214

klapatît (unter klapatât), ‡ Refl. -tiês Oknist, = klapatâtiês.

Avots: EH I, 610

‡ klùmpata ² Erlaa,

1) ein ungewandter Mensch;

2) ein grosser Bissen:
viņu kâ klumpatu uz dibe̦nu rija Blaum. Latv. lit. p. 1906, S. 256.

Avots: EH I, 622

knapats, [knapata Wid.], ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St.; fem. knapate, ein kleines Mädchen St. [knapāts, "ein Knabe, der Stiefel anhat" Janš. Dzimtene IV, 198 (aus Nigr.)]. Vgl. knāpats. Auf mnd. knape "ein junger, unverheirateter Mann" beruhend?]

Avots: ME II, 242

knāpats, ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St. [Vgl. knapats.]

Avots: ME II, 244

kņipata, = kverpis; [kņipatiņa Bers., N. - Peb., Arrasch, eine winzige Quanität].

Avots: ME II, 253

‡ knĩpati Frauenb. "kleine Kinder": tev ir tuo knīpatu gan daudz - ve̦se̦li deviņi!

Avots: EH I, 632

kuõpattīstĩba ,* gemeinsame Entwickelung A. XX, 829.

Avots: ME II, 345

[krapata Nigr., Bers., = krapa I: nav ne krapatas žē̦lastības Bauske.]

Avots: ME II, 260

kripata: auch AP., Saikava, Segew.: gaļa bij vienās kripatās: ne˙viena smuka gabaliņa, kuo ēst PV.

Avots: EH I, 654

kripata [Mitau], kripats, kripatiņa Mar., [Salis], kripatiņš, ein bisschen, ein Krümchen: ēdiena neņe̦m ne kripatas mutē. duod man kādu kripatiņu sviesta. vai tad tev nebij ne˙vienas kripatiņas prāta Purap. [Zu kript 2.]

Avots: ME II, 280

kripatiņš (unter kripata): auch Orellen.

Avots: EH I, 654

‡ krupat Salis, "Kröte" (krupis) schimpfen.

Avots: EH I, 660

kupata: auch Lixna, Pilskalne.

Avots: EH I, 676

kupata, Heuschober Oberl. n. St. und U. Nebst li. kùpeta "ein kleiner Heuod. Strohhaufen" zu le. kupt "sich ballen".

Avots: ME II, 317

‡ kupatna Kaltenbr., = kupana.

Avots: EH I, 676

‡ *kurpatainis, ein Beschuhter: kurpataiņi, zābakaiņi nemācēja dancavuot BW. 24101, 2.

Avots: EH I, 679

labpatika ,* das Wohlgefallen: ar labpatiku atlaidās uz mīksti apaugušā akmeņa A. XV, 283.

Avots: ME II, 396

labpatìkams ,* wohlgefällig angenehm, zusagend: labpatīkams stāvuoklis B. Vēstn.

Avots: ME II, 396

labpatikt(iês) ,* (wohl) gefallen: viņu augstībām labpatikās (geruhten) iznākt uz balkuona B. Vēstn. ar tuo viņam visu laiku bija labpaticis runāt MWM. XI, 229.

Avots: ME II, 396

labpatikt(iês) ,* (wohl) gefallen: viņu augstībām labpatikās (geruhten) iznākt uz balkuona B. Vēstn. ar tuo viņam visu laiku bija labpaticis runāt MWM. XI, 229.

Avots: ME II, 396

lam̃pata,

1): auch AP., (mit àm ² ) Auleja: maziem bē̦rniem nuo kaut kādas lampatiņas savēre kreklu AP.; ‡

4) ein grosser, plumper Mensch
Lems.

Avots: EH I, 718

lam̃pata,

1) [lam̃pats Serbigal, làmpata ² Erlaa], der Lappen, Fetzen, Lumpen, ein Stück Smilt., Ubbenorm: sveši ļaudis sanākuši ar tām darvas lampatām BW. 20397. tur uzmeta sveši ļaudis darvainās lampatiņas 16297; sasist, saplēst lampatās Paul.;

2) etwas Minderwertiges, Schund:
nuo tādām lampatām, kur tikai virši vien aug, ne˙kad nevar pļavas iztaisīt Dz. Vēstn.;

3) ein Taugenichts, Lump, Bummler
Smilt., Mat. Zu lampa II.

Avots: ME II, 418

ļampata, s. ļimpata.

Avots: ME II, 530

lam̃pataîns, zerrissen, aus Fetzen bestehend: lampatainie svārki vien pa gaisu nuolē̦kuši JU.

Avots: ME II, 418

lam̃patât 1 und 2: auch Orellen.

Avots: EH I, 718

lam̃patât, - ãju, intr.,

1) taumeln, wankend gehen
Nigr.: lampatā uz mājas pusi D. 231, 13;

[2) "dauzīties apkārt" Serbigal.]

Avots: ME II, 418

[lampatît Nötk., = lampatât 2.]

Avots: ME II, 418

lam̃pats (unter lam̃pata I),

1); auch (mit àm ² ) Zvirgzdine; ‡

2) ein Fleck:
guovij balts l. pierē Zvirgzdine.

Avots: EH I, 718

lampatu,

1) in Verbindung mit limpatu, Interj., den langsamen, scwerfälligen Gang in der Kindersprache bezeichnend:
bē̦rnu auklē̦dama, māte saņe̦m bē̦rna kājiņas un, vienu pie uotras piesizdama, saka: čabu, čabu kājiņas ciemiņā, limpatu lampatu (Var.: lampata, lampata) sētiņā BW. 2214;

2) lampatu lampatām, Interj.: te miedza vēl kāds nuovē̦luojies zaķītis lampatu lampatām pa dziļuo sniegu Seiblot.

Avots: ME II, 418

‡ lapatât Ronneb., sich ziellos herumtreiben.

Avots: EH I, 720

‡ ļapatka (mit hochle. a aus ẽ̦ Kalz., Lubn., ein Mistklumpen; eine unsaubere weibliche Person.

Avots: EH I, 768

‡ lapatnieks Auleja, ein Gerat zum Bohren des Lochs der Radnabe.

Avots: EH I, 720

larpata,

2): ein Lümel, Taugenichts
Segew.;

3): ein Fetzen, Lappen
Lems:, Nötk., Segew.

Avots: EH I, 721

[larpata,

1) "eine Klatschbase; ein verkommenes Frauenzimmer"
Morizberg;

2) "ein Schlappschwanz"
Ve̦cāķi;

3) = ļar̃pata I Kosenhof, Roop, Drobbusch, Morizberg lar̃pata "skranda, lupata" Treiden, Pabbasch, Seppkull.]

Avots: ME II, 423

[ļar̃pata MSil.,

1) ein dünner Teil, der sich sonst vom Ganzen losgelost hat, aber an einem Ende noch daran hängt (z. B. eine Rinde);

2) ein geschwätziger Mensch.
Dazu ļar̃patât, -ãju, viel schwatzen.]

Avots: ME II, 530

larpatât,

1): "staigāt larpatu larpatām (ka pastalu lupatas vien le̦c ap kājām)" Nötk.

Avots: EH I, 721

[larpatât,

1) sich ziellos umhertreiben;
"neceļus iet" Morizberg;

2) schwatzen
Nitau, Roop, Drobbusch. lar̃patâtiês Treiden "ākstītiês, aušuoties".]

Avots: ME II, 423

laũpata: auch Dunika.

Avots: EH I, 724

[laũpata Libau "ein vom Körper sich lösender Hautfetzen"; vgl. ļaupata.]

Avots: ME II, 429

ļaũpata,

1): atšķēlis lielu ļaupatu Siuxt.

Avots: EH I, 769

ļaũpata,

1) auch: ļaupete LP., Lesten, (Stück von einem Ganzen Kokn., Salis, Allend. n. U.], der Fetzen, ein vom Korper abgerissenes Stück Gr.-Sessau, Smilt.: izgāž vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. tāda ļaupete gaļas atšķīrās LP.; (ļaûpata ² Gr.-Essern, ļaupata Kosenhof "vom Korper sich lösender Hautfetzen"];

2) die Schaufel Freis.
[In der Bed. 1 nach Būga PФB. LXV, 318 zu làupît, li. laupýti "отламывать".]

Avots: ME II, 532, 533

leipatât, - ãju, intr., plump, wackelnd, zerumpt gehen; dasselbe auch leipatu leipatām Wolm. oder leipatum(i)s iet: viņš nāca pa tīrumu leipatu leipatum(i)s, stolpernd Al.

Avots: ME II, 446

‡ ļè̦mpata ² Linden in Kurl., ļe̦m̃pats Siuxt, ein Fetzen; ein abgetragenes (nuoplīsis) Kleidungsstück (ļe̦m̃pats) Siuxt; ļe̦m̃patu ļe̦m̃-patām iet Siuxt, nach allen Seiten wackelnd (schlotternd) gehen.

Avots: EH I, 770

ļe̦pata, det Fetzen, Lumpen RKr. VII 440. [Wohl zu ļe̦pa; vgl. auch r. лепéнь Fetzen.]

Avots: ME II, 537

ļē̦pata,

1) ein abgerissenes Stück Haut mit dem daranhängenden Fleisch:
atplēst ciskai ļē̦patu Gr.-Sessau;

2) ein schmutziges Frauenzimmer
Naud.

Avots: ME II, 539

‡ ļe̦patans Salis, = ‡ ļe̦pakans.

Avots: EH I, 771

ļe̦patât: auch, Nötk.

Avots: EH I, 771

ļe̦patât, -ãju, ļe̦patuôt, intr., unsicher, ungeschickt gehen Etn. I, 36: zirgiem pie pašām galvām kāds pusducis žīdē̦nu ļe̦patuoja Purap. Zu li. lepetúoti "schwerfällig laufen" [und le. ļe̦pa I (s. dies)].

Avots: ME II, 537

[ļê̦patât ² MSil., = ļe̦patât.]

Avots: ME II, 539

[lē̦patiņi, Flocken Wid.]

Avots: ME II, 461

ļē̦patiņi, in sniega ļē̦patiņi, Schneeflocken Ruj. n. U.

Avots: ME II, 539

le̦r̃pata, ‡

2) "lupatu lē̦vars" Lems.

Avots: EH I, 734

[le̦r̃pata "ein liederlich gekleideter Mensch" Schlock, Kalnazeem.]

Avots: ME II, 453

ļe̦r̂pata,

1) [ein Schimpfwort]:
nuost nuo zirga, tu ļe̦rpata! Degl. Rīga I, 37; 12) ļe̦rpata Neu-Wohlfahrt, Ermes, Salis, MSil., ļè̦rpata ² Sessw., ļe̦r̂pata Wolmarshof, ein (herabhän-gender) Fetzen; ļe̦r̂patas, alte, schmutzige Lappen: žīdam skrejuot ļe̦rpatas vien pa gaisu gāja Jürg.; ļe̦rpatas "an einem Fleischstück hangende Sehnen od. Häutchen" Morizberg;

3) ļè̦rpata ² Sessw. "ein geschwätziges Weib";
ļe̦rpata Serben, Schujen, ein geschwätziger Mensch;

4) ļe̦rpata "ein Schlappschwanz"
Ve̦cāķi].

Avots: ME II, 538

‡ le̦r̃patât Lems., sich herumtreiben.

Avots: EH I, 734

[I ļe̦rpatât, -ãju, Schujen, Serben, Sessw., Mar., schsvatzen.]

Avots: ME II, 538

[II ļe̦rpatât "schnell laufen" Warkl.]

Avots: ME II, 538

‡ līklupats Pas. VIII, 464, = rīka lupats (s. unter rìks 4). Assimiliert.

Avots: EH I, 748

ļimpata ļampata BW. piel˙z 2214, = limpadu.

Avots: ME II, 540

ļipata, ļipatu, Interj. zur Bezeichnung schnellen Laufens: ļipala, ļipata (ļipatu Etn. II, 17) atpakaļ BWp. 2145.

Avots: ME II, 541

ļĩpata: "atplīsums, skabarga" Grünh.

Avots: EH I, 773

ļĩpata, ein Fetzen, ein Stückchen: ziepju ļīpata Gr.-Behrsen; ādas, gaļas, drēbes ļīpata Naud. viņš saplēsis svārkus ļīpatu ļīpatās Grünh.

Avots: ME II, 541

lipatka Auleja, ‡ lipatkas Wessen, eine gewisse Pferdekrankheit: lipatkas griêzt Weseen. zirga lipatkas Jauns. Raksti VIII, 318. Vgl. vīpatkas 1.

Avots: EH I, 743, 744

‡ loĩpata Lems., Wainsel; ein ungeschickter Mensch (?): ak tu l˙! izgāza spaini. iet *loĩpatu loĩpatām (> loĩpat loĩpatim) Lems., Wainsel "?".

Avots: EH I, 758

‡ lom̂pata ² Seyershof, ein lümmelhafter und sittenloser Mensch.

Avots: EH I, 758

‡ lor̃pata Lems., Salis, ein Fetzen, Lappen; saule ir lielā lorpatā (= gabalā, steht noch hoch am Himmel) Salis.

Avots: EH I, 759

lum̃pata, lum̃patu, watschelnd, hop, hopsa: lumpata, lumpata eglienā! Etn. III, 12, BW. 2145.

Avots: ME II, 512

lum̃pata, der Wischlappen Smilt., Stürzh. [Aus le. lupata nach dem d. Lumpen umgebildet?]

Avots: ME II, 512

[lumpatâtiês "wie ein Lappen herabhängen" Stelp.: aizbāz sleju siksnas, lai nelumpatājas.]

Avots: ME II, 512

‡ lum̃patnieks Lems., = lupatnieks 1.

Avots: EH I, 761

lupata: dieserbe Bed. hat auch li. lùpata

Avots: EH I, 762

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514

‡ ļupata Warkl., = lupata.

Avots: EH I, 774

lupataînis, der Lump, der Zerlumpte: puiši, puiši, lupataiņi, zirgi rudzu rugainē! BW. 10569, 7.

Avots: ME II, 514, 515

lupataîns: vārti tādi lupate̦ni (alt. zerbrochen ) Seyershof.

Avots: EH I, 762

lupataîns, aus Lumpen bestehend, Lumpen aufweisend, zerlumpt, lappig: lupatains kažuoks Tr. III, 395. nauda mani salamāja lupatainu BW. 20033.

Avots: ME II, 515

lupatdañcis, ein von einem in Lumpen gekleideten Menschen ausgeführter Tanz; ein lumpichter, zerlumpter Tänzer, ein Lump: kuo tu nāci, lupatdanci (Var.: kankardanci), jaunu meitu pulciņā? BW. 20430.

Avots: ME II, 515

lupatdeķis, die Lumpendecke: tam ple̦cus lupatdeķis se̦dz Švābe.

Avots: ME II, 515

‡ lupatdriskās Linden in Kurl., = lupatâs (s. lupata 2): visi kamzuoļi būs l. sagriêzti.

Avots: EH I, 762

‡ lupatelis Janš. Līgava I, 296 Demin. zu lupats.

Avots: EH I, 762

lupatîgs, lumpig, lumpicht: viņš sajuta pret šuo lupatīguo pušpuisi rūgtumu Egl.

Avots: ME II, 515

lupatkrañcis, der Lump, das Lumpenpack: ej, žīdiņ, lupatkranci, vai es tava līgaviņa? BW. 31855.

Avots: ME II, 515

lupatlasis: auch Tdz. 47955, Erlaa, Kokn. Neugut, Oknist, Stockm.

Avots: EH I, 762

lupatlasis,

1) der Lumpensammler;

2) der Lump:
e̦smu literārisks lupatlasis Blaum.

Avots: ME II, 515

‡ lupatnīca Strods Par. vōrdn. 107 "?"

Avots: EH I, 762

lupatniẽks,

1): hinter "zirgs" ME. II, 515 ergänze man "Birk. Latv. sakamv. un par. 2761" ‡

2) eine Lumpendecke
Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Oknist, Sonnaxt

Avots: EH I, 762

lupatniẽks, der Lumpenhändler: tagad jau katrs lupatnieks smalks Duomas I, 236. Sprw.: mē̦tājas kâ lupatnieka zirgs.

Avots: ME II, 515

lupats (li. lùpatas, s. E. Praenkel KZ LVIII, 278): auch (= lupata 1) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dunika, Grob., Gr.-Würzau, Kal-OB., Rutzau, Siuxt: ietīsim lupatuos BW 1162 var. vāciešu lupati (Var.: drānas) 2061!

Avots: EH I, 762

[lupats U., ein kleines Tuch (im Gegensatz zu lakats); s. auch lupata.]

Avots: ME II, 515

naktspatver̂sme, das Nachtasyl.

Avots: ME II, 691

nepatāgs: auch Memelshof, Sauken.

Avots: EH II, 17

nepatāgs, [unbequem, unhandlich]: nepatāgais apģē̦rbs MWM. VIII, 802. [cirvis nepatāgs Nerft. Zu li. patogùs "anständig."]

Avots: ME II, 726

nepatapa, Mangel an Zeit: man bij liela nepatapa BW. 19928.

Avots: ME II, 726

nepatèicĩba, die Undankbarkeit: nepateicība ir pasaules alga.

Avots: ME II, 726

nepatèicîgs, undankbar: n. cilvē̦ks.

Avots: ME II, 726

[nepaticîgs, ungefällig: es e̦smu Moabu sadaudzījis, it kâ nepaticīgu trauku Glück Jerem. 48, 38.

Avots: ME II, 726

nepatìesi,

1): pa n. Siuxt n. BielU.

Avots: EH II, 17

nepatìesi, nepatieši, nepateisu,

1) mit Unrecht, ohne Grund
[pa nepatiesu Biel. n. U.]: kāpēc mani māmuliņa nepatiesi ienīdēja? Ltd. 2827. citi bē̦rni klaipu plēsa, mani lūla nepatiesi BW. 3041;

2) umsonst, unnützerweise:
pieši mani, zābaciņi nepatiesi (Var.: nepatieši) deldējami 22423. nemin dievu nepatieši! 12558.

Avots: ME II, 726

[nepatiesĩba, die Unwahrheit.]

Avots: ME II, 726

[nepatiesîgs, unwahr.]

Avots: ME II, 726

‡ nepatìess, unwahr.

Avots: EH II, 17

nepatiesu (unter nepatìesi),

2): divi zirgi pa n. iejūgti BielU., Hasenp., Schwitten.

Avots: EH II, 17

nepatika,

1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. ² 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;

2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.

Avots: ME II, 726

nepatìkams, unangenehm: gribējusi lūgt dievu, lai atņe̦m ve̦cuo, nepatīkamuo vīru.

Avots: ME II, 726

nepatikšana, die Unannehmlichkeit: sirds man pilna nesaskaņu un nepatikšanu.

Avots: ME II, 726

nepatmĩlîgs ,* uneigennützig, selbstlos: nepatmīlīga gudrība Rainis.

Avots: ME II, 726

‡ nuocam̃pat Dond., abtrampeln, trampelnd beschmutzen: ar dubļaiņām kājām n. grīžu deķi.

Avots: EH II, 36

‡ nùoklapatâtiês Dunika, Frauenb., sich abplackern: n. visu dienu.

Avots: EH II, 53

‡ nuoļê̦patiês ² Salis, watend schmutzig werden: bē̦rns nuoļē̦pajies slapjš un dubļains.

Avots: EH II, 65

‡ nuolupatājies Segew., zerlumpt.

Avots: EH II, 64

nule˙pat, eben jetzt: nule˙pat irst pēdējais piegāzes sniegs R. Sk. I, 139.

Avots: ME II, 754

nu˙pat, nu˙patês Lub., [Fest., nu˙patās Salis], nu˙pate̦nâs, eben jetzt, eben erst: viņš nu˙pat te vēl bija.

Avots: ME II, 754

‡ ņūpat Strods Par. vōrdn. 121, = nu˙pat (?).

Avots: EH II, 117

‡ nu˙patan Janš. Dzimtene I ² , 99, = nu˙pat.

Avots: EH II, 28

nu˙patās (unter nu˙pat): auch Behnen n. FBR. XVI, 149, Lesten n. FBR. XV, 26, Wilkenhof n. FBR. XIV, 67, Dunika.

Avots: EH II, 28

nu˙patẽjs, neulich: tikai pēc nu˙patējā strīda viņš atzinās A. XVIII, 197.

Avots: ME II, 754

‡ nu˙patiņās Dunina, = nu˙pat.

Avots: EH II, 28

‡ nu˙patnās Segew., soeben.

Avots: EH II, 28

pat,

2): hinter "viņš" ME. III, 118 zu ergänzen "tāds p."; uz tuo p. vietu Pas. VIIl, 216.

Avots: EH XIII, 180

pat (li. pàt),

1) selbst, sogar:
tuo jau bē̦rns pāt (od.: pat bē̦rns) var saprast. nuo pat (auch paša) rīta līdz pašam vakaram, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (vgl. BW. 15719). līdz pat nāvei, bis in den Tod;

2) eben, just:
viņš kâ visi citi, er ist eben so ein Mensch, wie alle anderen; teju pat, eben hier BW. 11442; taga˙dīt pat, eben jetzt. Oft wird das verstärkende pat und das verstärkte Adverbium als ein Kompositum angesehen: nupat, tâ˙pat [vgl. and. sō self "ebenso"], te pat, tikpat, tur pat, pat˙laban (s. diese). [zu pats; formeu gleich la. *poti (nom., acc. s. neutr. g.) in utpote "wie natürlich"?]

Avots: ME III, 118

‡ patags (das zweite a aus e̦?) Liepna, eine Dachrinne: patagu mēdza taisīt nuo apses, patagā lubas lika ar galu iekšā.

Avots: EH XIII, 180

patāgs: auch Salwen, Sauken.

Avots: EH XIII, 181

patāgs (li. patogùs "anständig"), handlich, bequem Ekengraf, Nerft: [patāgs cirvis, grābeklis, darbs Nerft]. šī aka bij ļuoti patāga Jauns. darba dienās tādas drānas ļuoti patāgas Vil. kuŗš tur mīt daiļā, patāgā klusumā MWM. VI, 389. šis ceļš man patāgi Grizgaln. [es še patāgāki (bequemer) sēžu U. patāga (geräumig) istaba U. - Nebst li. sutógti "einig werden mit" wohl (nach Bezzenberger BB. XII, 240) zu gr. τᾱγός "Führer, Befehlshaber", ἐταγην "ich wurde geordnet" (s. auch Boisacq Dict. 944 f.); gegen Trautmanns Zusammensteltung (Wrtb. 312) mit ir. toig "angenehm" und ahd. dechisto "liebster" spricht entschieden der Vokalismus.]

Avots: ME III, 119

pataine, s. pātaine.

Avots: ME III, 118

‡ pataisinât Kokn., anfertigen: lai kurpnieks pataisina zābakus.

Avots: EH XIII, 180

pataisît,

1): mīkstu vietu p. Tdz. 46735, 3. Jānīt[i]s bē̦rnu pataisīja 54104; ‡

2) ein wenig öffnen:
Pieteris pataisīja drusku vārtus, lai parādītu Pas. IV, 48. Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) anfertigen:
dabūjuši p. jau uotras (scil.: pastalas) Janš. Līgava II, 324.

Avots: EH XIII, 180

patàisît [li. pataisy7lt;ti], tr., bereiten, machen, aufmachen, verfertigen: pusdienu, gultu, grābekļus. ar grasi var draugu nuopirkt, bet ne ar simtu rubļu naidnieku par draugu pataisīt. [Refl. -tiês, sich formen, sich verwandelnd werden: es varu tâ pataisīties, ka viņš mani nevarēs redzēt Pas. II, 361. pataisījās liels purvs III, 301. pataisieties baznīciņā (verwandelt euch in eine Kirche)! III, 246.]

Avots: ME III, 118

[pataisns, getreu; Adv. pataisnīgi, treulich Für. I, unter taisns.]

Avots: ME III, 118

patakas: auch Lems., Ramkau, Wessen, Demin. pataciņas BW. 19816.

Avots: EH XIII, 181

patakas (li. patãkos "Bierspülicht"), [pataks Grawendahl], das Dünnbier, ["das kleine Bier" Bielenstein Holzb. 298 ¹ ]: patakas ir vis+plānākais alus, kam gan+drīz nav reibuma Bers., Lasd. [lietus kâ patakas St., lang anhaltender Regen.] Zu tecêt.

Avots: ME III, 118

‡ pataļči (mit ostle. č aus ķ?) Warkl., ein Gelage am Abend nach einem talkus, zu dem auch die Hausgenossen der talcinieki gehen.

Avots: EH XIII, 181

‡ patàlciņa ² od. patàlciņš ² Saikava, ein kleiner talkus, an dem nur Halberwachsene teilnahmen.

Avots: EH XIII, 181

*patàlciniẽks, ein Talkus-Gast, der nicht mitarbeitet, sich aber traktieren lässt L.; bei L. eig. patalsinieks, was aber offenbar ein Druckfehler ist [oder eine Kompromissform zwischen *patalsnieks <*patalcnieks und *patalcinieks?]

Avots: ME III, 118

‡ patàlcis ² Bērzgale, Zvirgzdine, = *patàlciniẽks.

Avots: EH XIII, 181

‡ pataļčnieki (mit ostle. č aus ķ?) Strods Par. vōrdn. 131 "?".

Avots: EH XIII, 181

‡ patàlcnieks ² Warkl., = *patàlcinieks.

Avots: EH XIII, 181

patali (li. pãtalai "das Bett"), die Pfühle Rutzau n. Etn. IV, 163: izkūņuojies nuo juostām un citiem pataliem Janš. [dziļi ierausies cisās un ve̦cu drēbju pataluos Janš. Dzimtene V, 252. Zu tilât.]

Avots: ME III, 118

[patalinât, = patilinât: p. linus C., Bauske, aude̦klu N.-Peb.]

Avots: ME III, 118

‡ patàļķe ² Kaltenbr., ein Gelage am Abend nach einem talkus.

Avots: EH XIII, 181

‡ patalkuôšana Pēt. Av. II, 25, = tàlka 1.

Avots: EH XIII, 181

‡ *patàlne ² , erschlossen aus ostle. patàļņa" (Demin. pataļņeîťä") Auleja, die Pfanne. Aus p. patelnia dass.

Avots: EH XIII, 181

patalpa (li. patalpà, "der Raum zum Unterbringen"), der Raum: ģeometrijā nuozīmējām ar vārdu "ķermenis" ik˙katru uz visām pusēm apruobežuotu patalpu Kronw.; dafür jetzt te̦lpa.

Avots: ME III, 118

[patâls,] patâļš, ziemlich entfernt, weit: patāļa radeniece Apsk. tas labi patāļi (patāļu, patālu) nuo šejienes.

Avots: ME III, 119

patālu (unter patâls): p. nuo malas Janš. Nīca 27.

Avots: EH XIII, 181

[patālums, die Entfernung: labā patālumā re̦dzams dižceļš Janš. Dzimtene ² III, 121.]

Avots: ME III, 119

[patalzît, ein wenig (mit einem Knüttel) prügeln: p. zē̦nu Bauske.]

Avots: ME III, 118

patapa: cik patapas turē̦dama Janš. Mežv. ļ. II, 388.

Avots: EH XIII, 181

patapa, [patapas (?) U.], die Musse L., [Manz.]: kādā patapā jūs apciemuošu Naud. dienu vest nav (= nav) patapas BW. 18411, 2. lai tas mira, kam bij vaļa! man nebija patapiņas 27359. tiem nebij vis patapas ēst Glück Markus 6, 31. [lē̦ni, lē̦ni, patapiņu vedu laisku druviņā Lubn. nav man patapas baznīcā iet Manz. Post. I, 66.] Zu patapt.

Avots: ME III, 118

patape, der Eiszapfen, die Traufe Mar. n. RKr. XV, 129; patapes, Zapfenlecke St. [Zu slav. teplъ "warm", topiti "schmelzen", ai. tápaḥ "Wärme", la. tepēre "lauwarm sein", ir. té "heiss" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 319)?]

Avots: ME III, 118

patapi, patapen Lös., patapeni, patapiņ Laud., patapiņi, patāpu, Adv.,

1) langsam, sachte, saumselig
Lös. n. Etn. IV, 163: aust[i], gaismiņa, patapiņ (Var.: patapen, pataupiņ)! BW. 7648. lē̦ni, lē̦ni, patapeni manu pūru ritiniet! 16679, 3. lē̦ni, lē̦ni, patapiņu (Var.: patapiņi 22630) vedu laisku druviņā 22629. jūdz patapu kumeliņu! 26280. tik patapiņ adīdama, par nedēļu cimda nenuoadīsi Laud. iet tik patapiņ kâ pēc nāves;

2) patapi, etwas knapp, wenig
U.: [patapi runāt U., wenig od. sachte reden.] saimniece man tâ patapi maizes duod, die Wirtin gibt mir das Brot knapp Kronw. (wohl richtiger: gibt mir saumselig, ungern). Zu patapt.

Avots: ME III, 118, 119

[patapîgi, Adv., nach dem Sinne: p. runāt Ar.]

Avots: ME III, 119

patapinât,

1) und

2): auch Behnen, Bixten, Dunika, Gr.-Essern, Īslīce, Kluostere, NB., Pampeln, Rudbaren, Schnickern, Schrunden, Stelph.; ‡

3) aufsparen
Ābeļi, Ellei, Naud., Sessau, Sessw., Würzau: labs, kas ve̦cuma dienām patapināts; ‡

4) "nachahmen"
Würzau: tuo viegli var p.

Avots: EH XIII, 181

patapinât, tr.,

1) leihen, ausleihen, vorschiessen:
viņa patapināja tiem pa niekam Vēr. I, 1367;

2) entleihen, entlehnen:
es patapināju nuo kaimiņa drusku siena. šis vārds nuo vācu valuodas patapināts. Refl. -tiês, für sich entleihen. Subst. patapinãjums, das Darlehen, die Anleihe, die Entlehnung, [Lehnwort]; patapinâšana, das Leihen, das Aus- und Entleihen, das Entlehnen; patapinâtãjs, wer aus-, entleiht, entlehnt. [Zunächst wohl in der Bed. 1 die Kausativform zu patapt 2.]

Avots: ME III, 119

patapt,

1): nepatapu atmukt nuo ve̦zuma, kad gāzās Frauenb. nepatapu tikt mājā Lubn. pie vīra, pie vīra, cik patapdama! Tdz. 46522; ‡

4) sich (unversehens) bilden (perfektiv):
kuģa grīdā patapis caurums Pas. X, 309. ‡ Refl. -tiês, = patapt 1: iekam Linkens patuopas kuo atbildēt Janš. Mežv. ļ. II, 208 (ähnlich Līgava II, 36).

Avots: EH XIII, 181

patapt [li. patàpti], intr.,

1) Zeit gewinnen, Musse haben, wozu kommen:
ja tu pate nepatapi, lai šūpuoja vēja māte! BW. 1705. dienu vest nepatapu, kungi dzina dze̦namuo 18411. saucat, vīri, kuŗš patapa! 30132, 3. [pa acu galiem dabūju drusku paredzēt, bet saieties nepatapu Janš. Dzimtene ² II, 185.] tik ķēniņš vēl patuop ielēkt kuģa laiviņā LP. IV, 111;

2) gelangen, kommen, geraten, können:
bet nu ieticis tādā muklājā, ka ne+kur patapt LP. IV, 233. izklīda ve̦lni, kur patapdami VII, 257. vaļā patapt, sich befreien, galā patapt, fertig werden: beidzuot patapis vaļā LP. VI, 446. viņa tuomē̦r patapa galā LA.;

3) das Part. patapdams wird zuweilen in der Bedeutung von
patapen gebraucht: rāmi, rāmi, patapdams nāk nuo jūŗas pē̦rkuoniņš BW. 33683, 7. dē̦lu māte patapdama sauca mani jaunaviņu 23471.

Avots: ME III, 119

patapu, s. patapen.

Avots: ME III, 119

‡ patarkšêt,

1) eine Weile schwatzen
Sessw., Trik.;

2) eine Weile tarkšêt Salis: dzirnaviņas patarkšēja un atkal apstājās.

Avots: EH XIII, 181

‡ patarkšinêt Lubn., eine Weile tar̃kšinât: p. pulksteni.

Avots: EH XIII, 181

‡ patarkšķinât AP., Meselau, Schwitten, = ‡ patarkšinêt.

Avots: EH XIII, 181

‡ patārpains Warkl., ein wenig wurmstichig: p. kuoks, ābuols.

Avots: EH XIII, 181

‡ patārpinât, ausreinigen : p. pīpi Lubn., Warkl., p. de̦gunu (ar pirkstu) Heidenfeld, Prl.

Avots: EH XIII, 181

[patārpuôt, eine Weile Würmer (zum Fischen) suchen Ruj.; patārpuôts, wurmstichig: patārpuoti zirņi L. W. v. J. 1921, № 39, 3 ₂ .]

Avots: ME III, 119

patas, Fetzen, Lumpen Selg. n. Etn. IV,167.

Avots: ME III, 119

‡ patastît Dunika, ein wenig behauen: p. mietu smailāku.

Avots: EH XIII, 181

[pataujât, ein wenig erfragen, erforschen: p. ceļu.]

Avots: ME III, 119

‡ pataukuôt, mit Fett einschmieren Warkl.

Avots: EH XIII, 181

[patàuks, ein wenig od. ziemlich fett: p. ēdiens.]

Avots: ME III, 119

[pataukš(ķ)êt, ein wenig schmoren: p. zirņus.]

Avots: ME III, 119

[pataukš(ķ)êt, ein wenig schmoren: p. zirņus.]

Avots: ME III, 119

‡ pataukstît(iês) Warkl., = pataûstît(iês).

Avots: EH XIII, 181

pataũpiņ, Adv., langsam, sachte (eig.: schonend): aust[i], gaismiņa, pataupiņ! BW.7948.

Avots: ME III, 119

‡ patàupinât ² Golg., N.-Schwanb., = pataũpît.

Avots: EH XIII, 181

pataũpît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) aufsparen:
jauns būdams pelnies, pataupies! Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 115;

2) aufgespart werden:
lai dziesmiņas pataupās līdz Jānīša vakaram Tdz. 53184.

Avots: EH XIII, 181

pataũpît, tr., ein wenig schonen, aufsparen, aufbewahren: labs tas darbs, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju - vainagu) bargajai māsiņai BW. 24613.

Avots: ME III, 119

‡ pataurêt, ein wenig taurêt: tiklīdz pataurēsi Pas. VIII, 146. Refl. -tiês, eine Weile zu seinem Vergnügen taurēt.

Avots: EH XIII, 181

pataûstît, tr., betasten, befühlen: pulsu. Refl. -tiês, ein wenig herumtasten: pataustījuos, - durvis aizslē̦gtas Latv.

Avots: ME III, 119

pate: die Wirtin Kaltenbr., Siuxt; die Gattin Siuxt.

Avots: EH XIII, 181

pate, s. pats.

Avots: ME III, 119

patecêt,

2): lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama ("?"), lai luoka pūriņu parakstīdama Tdz. 36746 (ähnlich 37661). nevar lāga p. 42370;

3): jau saulīte patecēj[u]se BW. 4338; ‡

5) fliessend entstehen:
uz grīda bija nuo caurā puoda patecējusi pelce Dunika; ‡

6) "izstiepties" Schnehpeln:
meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna; tik vē̦lāk patecēja gaŗāka, slaikāka Janš. Bandavā I, 242.

Avots: EH XIII, 181

patecêt [li. patekė´ti], intr.,

1) ein wenig laufen:
viņš pate̦k, pate̦k, apstājas;

2) gehörig laufen:
bērītis mans kumeliņš, tu man labi pātecēji BW. 29642;

3) perfektiv - laufen, untergehen:
saule jau bij it ze̦mi patecējusi Lapsk.;

4) verstreichen, verfliessen, vergehen:
gaŗie vakari patecēja ātri Purap. [laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties De̦glavs Rīga II, 1, 195.] Refl. -tiês, [ein wenig laufen]: uz stigas pate̦kas vāverīte A. XX, 266. viņa sauc pate̦cē̦damās 265.

Avots: ME III, 119

patecinât,

2): alus patecināts Janš. Līgava II, 271.

Avots: EH XIII, 181

patecinât [li. patẽkinti], fakt.,

1) etwas laufen lassen:
izrūnītu zirgu;

2) ein wenig zapfen:
alu;

3) mit dem tecelis ein wenig schärfen:
cirvis un šķipele jāpatecina MWM. VIII, 589. [zirkles patecināt Pas. I, 384 (aus Rositten).]

Avots: ME III, 120

pateciņus, pateciņu, pateceņus, halb laufend, in gemässigtem Lauf: tec, māsiņa, pateciņus (Var.: pusteciņu)! BW. 30410. viņa iesāka iet pateciņus Kaudz.

Avots: ME III, 120

‡ patēdža Pv., jem., der in Schutz zu nehmen pflegt: tev krustmāte vienumē̦r ir liela p.

Avots: EH XIII, 182

‡ patēdzīgs PV., Sessw., in Schutz zu nehmen pflegend: tik p. nedrīkst būt!

Avots: EH XIII, 182

[patẽ̦gât C., PS., = pataujât.]

Avots: ME III, 120

patêgt: tē̦vs patē̦dz bē̦rnam nedarbuos Saikava. māte grib bē̦rnu p. Grawendahl, Heidenfeld, Sessw.

Avots: EH XIII, 182

patêgt, -dzu, tr., in Schutz nehmen, verteidigen, ein gutes Wort für jem. einlegen, vertuschen Lub., Bers., Tirs., Lös. n. Etn. IV, 163: taisni viņa bij puiku patē̦guse A. XX, 648. [tē̦vs bē̦rnu rāj, māte patē̦dz Kalz.] tagad ne+kuo vairs aizplīvuruot un taupīt vai patēgt A. XII, 646. mēs viņai šuo nuotikumu patē̦guši ve̦se̦lu augu nakti A. XII, 733. [nepatēgs "nežē̦luos" Selsau.] Zu la. tegere "decken", [tēgula "Dachziegel", gr. τέγος, an. ƥak "Dach", air. teg "Haus" u. a.? Die Länge des e könnte im Praeteritum aufgekommen sein].

Avots: ME III, 120, 121

patèicĩba,

1): schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 291).

Avots: EH XIII, 181

patèicĩba,

1) der Dank, die Dankbarkeit:
pateicības par velti nuo viņa gaidīsi;

[2) liela pateicība, da ist viel zu sagen
Biel. n. U.].

Avots: ME III, 120

‡ pateîciens ² Siuxt, = teiciens: tāds nu bij tas p.

Avots: EH XIII, 181

patèicîgs, dankbar: pateicīgs cilvē̦ks, pateicīga sirds, dvēsele.

Avots: ME III, 120

‡ pateĩkât Dunika, dann und wann sagen: es dažiem biju pateikājis, ka viņš ir ... krāpnieks Janš. Dzimtene I, 318.

Avots: EH XIII, 181

pateiki, der Dank: paveries nu, kādus pateikus atduod! DL.

Avots: ME III, 120

patèikt,

2): kungs ... pateice puiku ... par gudruo zagšanu Pas. XII, 31. Refl. -tiês, ‡

3) sich rühmen (?):
tī meitiņa pazateicas, ka jī liela ... Tdz. 42530 (ähnlich 56609); ‡

4) einbekennen
Brasche Anl. 407. Subst. patèicẽjs,

2) "pūšļuotājs": gāja pie "pateicējiem" Austrums 1893 I, 190.

Avots: EH XIII, 181

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. ² 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. ² 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120

pate̦kaļât (unter pate̦kalêt): p. šurpu turpu Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH XIII, 182

[pate̦kalêt C., Bers., Kreuzb., Warkl., pate̦kaļât Warkl., pate̦kât(iês) C., eine Weile hin und her trippeln od. laufen: bē̦rni var pa istabu pate̦kāt.]

Avots: ME III, 120

pate̦kas,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., Siuxt; griezu sīvu rutku skābajās pate̦kās BW. 21825. ve̦cas pateciņas 32814.

Avots: EH XIII, 182

pate̦kas,

1) das Dünnbier
[Wessen]: kad alus izbrūvē̦ts, tad uz palikušām drabiņām uzlej ūdeni un laiž tuo cauri kâ alu Kand., Kursiten, Luttr., Nigr., Mar. māsiņa brāļam pate̦kas nesa, tautām taupīja alutiņa BW. 19718;

2) der Regen:
nakti jau atkal būs pate̦kas Kav. Vgl. patakas.

Avots: ME III, 120

[patẽ̦kât, = pate̦kât: lai nu bē̦rni vēl patē̦kā! Widdrisch, Salis, Ruj.]

Avots: ME III, 121

‡ patèkt ² , -cu, loben Warkl. n. FBR. X, 123: bē̦rnam patīk, kad juo patē̦c; "(lat.) probare" Skaista: bē̦rnam patīk, ka patē̦c.

Avots: EH XIII, 182

patẽ̦luôt, tr., oberflächlich abhandeln, skizzieren: par latviešu rakstniecību. Subst. patē̦luõjums, die Skizze, eine kleine Abhandlung: tad nāk patē̦luojums par latviešu intelliģences saskaldīšanuos Vēr. I, 1418.

Avots: ME III, 121

[patèlzt ² Lis., Warkl., eine Weile in grossen Zügen trinken: p. ūdeni.]

Avots: ME III, 120

patèmêt ² : patēmēsim (Var.: pazavērsim), cik zariņu vaiņagā Tdz. 47296, 1.

Avots: EH XIII, 182

[patèmêt ² Cibla, = paskatîtiês.]

Avots: ME III, 121

[patempt Frauenburg, = patelzt.]

Avots: ME III, 120

pateñce, der Dank: šuovasaru bāliņam par patenci vien dzīvuoju BW. 3572.

Avots: ME III, 120

pateñcinât,

1): auch Dunika, OB., Pussen, Rutzau.

Avots: EH XIII, 182

pateñcinât,

1) intr., danken:
nu ķēniņa meita gribē̦tu glābējam patencināt LP. V, 44. lielmāte patencināja sirsnīgi par vēsti VII, 87; von einem *patenktiês (?): man jāpate̦ncas (?) jums par cē̦luo darbu MWM. VIII, 809;

[2) "?": kad nebija jaunas meitas, (puiši) patencina ulītei BW. 35400.]

Avots: ME III, 120

patene, sie selbst, die Wirtin, Herrin: viņš pats gan ir mājās, bet patene aizgājusi ciemā Sassm., Waldegal, Punien.

Avots: ME III, 120

patenĩte, [= pataine?]: mēs Jānīti atradām patenīšu krūminā BW. 32964.

Avots: ME III, 120

[pate̦nkas, der Dank Lng.: gan maģ pate̦nkas viņš nuopelnī, wenig Dank verdient er Für. I, unter tencināt.]

Avots: ME III, 120

pate̦ñkâtiês, ein wenig schwabbeln, plaudern: lai jauni ļaudis pate̦nkājas Grünh.

Avots: ME III, 120

[patenterêt,

1) eine Weile taumeln:
dzē̦rājs patenterēja un nuokrita Widdrisch;

2) eine Weile dummes Zeug plappern
Lis., N.-Peb., Kreuzb., Warkl.]

Avots: ME III, 120

‡ patept (li. patèpti) Rutzau "pasmērēt": p. apakš de̦guna.

Avots: EH XIII, 182

patẽrêt, tr.,

1) verzehren vergeuden:
naudu, mantu;

2) umbringen
LP. IV, 186: [mulķis.. tuo čūsku ar vāli vien patērēja Pas. II, 109].

Avots: ME III, 121

patẽriņš, die Zeche: es pats savu patēriņu samaksāju Sassm.

Avots: ME III, 121

‡ paterkšêt C. u. a., paterkšķêt(iês) Schwitten, ein wenig schwatzen.

Avots: EH XIII, 182

‡ paterkšķêt "?": runāšana ... izskanēja drusku tâ kâ paterkšķē̦dama Kaudz. Izjurieši 31.

Avots: EH XIII, 182

[I patērpinât, ein wenig reinigen: p. zirgam kaklu Lis.; pīpi Warkl.]

Avots: ME III, 121

[II patērpinât,

1) ein wenig quälen:
p. cilvē̦ku PS.;

2) eine Weile streng verhöten
C.]

Avots: ME III, 121

patḕrzêt, intr., ein wenig plaudern: nu patērzēsim! Rainis. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich plaudern: viņiem gribas patērzēties.

Avots: ME III, 121

[patèst, ein wenig behauen: p. mietu asāku.]

Avots: ME III, 121

patēvis: auch AP., Dunika, Ekau, Golg., Heidenfeld, Īslīce, Kaltenbr., Linden in Kurl., Mesoten, Ruhental, Salgaln, Schwitten, Selb., Serbig., Sonnaxt, Thomsdorf, Ulmalen, Warkh., Wolgunt, Würzau, Zvirgzdine; reizā ar patēvi Janš. Apskats 1903, S. 83. Demin. patēvītis BW. V, S. 506, № 4900, 1.

Avots: EH XIII, 182

patẽvis (li. patė´vis), patẽ̦vs, der Stiefvater: kas tē̦vam neklausa, tam jāklausa patē̦vam (patēvim).

Avots: ME III, 121

patē̦vs: auch Adiamünde, Adl., AP., Behnen, Bērzgale, Bewern, C., Ermes, Grawendahl, Jürg., KatrE., Laud., Lemb., Lems., Lubn., Mahlup, Nitau, N.-Peb., Pankelhof, Prl., Ruj., Saikava, Salis, Selg., Sessw., Stenden, Trik., Windau, Zōgenhof.

Avots: EH XIII, 182

patgalˆvĩba U., der Eigenwille, Eigensinn, die Eigenmächtigkeit. patgalvîgs U., eigenwi1lig, eigensinnig, starrköpfig Manz., Elv.: kas patgalvīgs, nelaimē iekritīs Manz.

Avots: ME III, 121

patgalˆvis, der Eigenwillige, Eigensinnige, Starrköpfige [Manz.]: par kuoka vērdiņu es tevi patgalvi kuŗam katram atduotu LP. IV, 126.

Avots: ME III, 121

‡ patgalvnieks Lng. (unter galva), = patgalvis.

Avots: EH XIII, 182

patgudrĩba, der Eigendünkel St.

Avots: ME III, 121

patgudrs, eigensinnig Elv.

Avots: ME III, 121

patĩba,*

1) die Persönlichkeit:
dzīvniekam trūkst pašapzinīgas patības (pe̦rsuonības) A. XI, 49;

2) der Egoismus:
ja šī laipnība ir jūsu patības apse̦gs Seib.

Avots: ME III, 122

‡ paticamība* die Wahrscheinlichkeit.

Avots: EH XIII, 182

‡ paticams* wahrscheinlich.

Avots: EH XIII, 182

[paticêt (li. patikė´ti), zeitweilig Glauben schenken Warkl., Bers., Bauske: vilks paticēja lapsai Pas. I, 165.]

Avots: ME III, 121

I paticêt: auch (= r. повѣрить) Pas. VII, 480; X, 380; XI, 348; XII, 194.

Avots: EH XIII, 182

II paticêt (prs. patīku. prt. paticēju) Lems. n. FBR. IV, 93, Salis, Seppkull, = patikt I.

Avots: EH XIII, 182

‡ patîcêt ² (prs. patīku, prt. patīcēju) Salis, (hier auch ein gleichbed. Reflexivum) Seyershof, = patikt I.

Avots: EH XIII, 182

paticîgs, angenehm (für patīkams; recht oft bei Glück): tas ir dievam paticīgs Röm. 14, 18. [es labi paticīga e̦smu viņa acīs Esther 8, 5.]

Avots: ME III, 121

[patiektiês, sich ein wenig strecken, langen nach: p. pēc ābuoliem.]

Avots: ME III, 122

patiẽlêtiês, patìeptiês, sich ein wenig steifen, kaprizieren.

Avots: ME III, 122

[patrìept ² , ein wenig streichen auf : p. sviestu uz maizes Warkh.]

Avots: ME III, 124

patìeptiês (unter patiẽlêtiês): sieva ne˙kā nedarīja nepatiepusies, ja vīrs lika kuo darīt Dunika.

Avots: EH XIII, 182

‡ patìeš ² Heidenfeld, = pa˙tìesi: kur ir grīslis, tur ir p. (= pa˙tìesi, īsti) liels.

Avots: EH XIII, 182

‡ pa˙tìesai ² Kaltenbr., Oknist, Pilda, = pa˙tìesi 1: liels jis bija p. Jauns. Raksti VIII, 347 f. duod liet[u]s p. (es regnet stark) Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 182

[patiešām, patiešus, Adv., ziemlich gerade: ej patiešām! Bauske.]

Avots: ME III, 123

pa˙tìešãm, wirklich, in der Tat: vai pa˙tiešām viņš tuo sacījis? C.

Avots: ME III, 123

[patìesât,

1) bekritteln:
meitas ņēma puišus patiesāt;

2) teilweise aufessen:
viņš jau lielu daļu gaļas patiesājis Lis. Refl. -tiês, eine Zeitlang prozessieren.]

Avots: ME III, 122

pa˙tìesi, patìesi, pa˙tieši (pa tiesai, der Wahrheit, dem Recht entsprechend),

1) wahrlich, wirklich, in der Tat:
vai pa+tiesi tas tâ? sak[i] pa˙tiesi (Var.: pa˙tieši, par tiesu, pā˙tiesu), tautu meita! būsi mana, vai nebūsi? BW. 14801, 1;

2) redlich, rechtschaffen:
Laime mani nepaļāja, re̦dz patiesi dzīvuojuot BW. 18774; 9111.

Avots: ME III, 122

pa˙lieši (unter pa˙tìesi): auch ("wirklich") Borchow n. FBR. XIII, 30, Pas. X, 239 (aus Lixna).

Avots: EH XIII, 183

patìesĩba, die Wahrheit: puika īstuo patiesību pateicis LP. III, 82.

Avots: ME III, 122

patìesîgs: Adv. patiêsîgi ² Grenzhof n. FBR. XII, 23, = pa˙tìesi 1: es nu p. daudz neē̦du Kand.

Avots: EH XIII, 182

patìesîgs, wahrhaft, wahrheitliebend, aufrichtig, rechtschaffen: patiesīgs cilvē̦ks.

Avots: ME III, 122

patìesîgums, die Wahrhaftigkeit, Wirklichkeit: kad Poruks ņe̦mas rādīt cilvē̦ka dvēseles dzīvi, tad lielāka patiesīguma nevar vēlēties JR. IV, 105.

Avots: ME III, 122, 123

‡ patiesis Diet., ein wahrheitsliebender Mensch.

Avots: EH XIII, 182

patìess, wahrhaft, wahrheitsgemäss, wirklich: patiess prieks Janš. birdina patiesas nuožē̦luošanas asaras A. XII, 2. kreisuo ruokas de̦vumiņu par patiesu neturēju BW. 15467, 2. kuŗš būs patiesais brūtgāns, tas naktī nāks meitai ar dvieli muti slaucīt Etn. IV, 68.

Avots: ME III, 123

‡ patiêvs, ein wenig od. ziemlich tiêvs: patievu baļķē̦nu Pas. XIV, 168.

Avots: EH XIII, 183

patîgs,

1) persönlich;

2) egoistisch:
patīgi nuolūki MWM. IX, 469.

Avots: ME III, 122

patika, der Wunsch, das Wohlgefallen, Vergnügen: radīšuoties viņai pēc patikas vis˙dārgākās drēbes LP. VI, 846. es ar patiku nuoklausījuos mācītāja sprediķī. patikas jūtas Konv ^2. 743.

Avots: ME III, 121

patìkamĩba* die Annehmlichkeit, Anmut MWM. IV, 676.

Avots: ME III, 122

patìkams [part. prs. zu patikt I], angenehm: patīkams cilvē̦ks, laiks, skats. patīkami mūs pārsteidz brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav.

Avots: ME III, 122

[patīkât, eine Weile begehren, zu erlangen suchen: patīkāja, bet nedabūja Bauske.]

Avots: ME III, 122

‡ II patīkât Wessen, patĩkâtiês Dunika, = palūkuôtiês: p. pa luogu.

Avots: EH XIII, 182

‡ patīkavât Wessen "uzmanīties, skatīties": p., kur vista ies dēt.

Avots: EH XIII, 182

patikša, für patika: man nav ne˙kāda patika (patikša) še dzīvuot Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 121

patikšķêt, patikšêt, intr., etwas ticken: pulkstenis, pāri reižu patikšējis, atkal apstājas Blaum.

Avots: ME III, 121

patikšķinât, patikšinât,

[1) = pātikš(ķ)êt: pulkstenis patikšķināja (Bauske) od. patikšināja (C., PS.) un apstājās;

2) eine Weile zirpen:
kād ķirmji siênā patikšķina, māja jāatstāj Widdrisch;

3) patikšināt uolas Ruj., Eier mit den Enden (eine Weile) aneinanderschlagen.]

Avots: ME III, 121

I patikt [li. patìkti], intr., gefallen: tautu dē̦lam manis patika (gew.: es patiku), patīk mana valuodiņa BW. 459. par patīkamu meitu kad jautā, vai patīk, saka: "patīk, bet netīk". Refl. -tiês,

1) einander gefallen:
tie patīkas un mīlējas Janš.;

2) (sehr) gefallen:
nāk meitiņa kâ saulīte, sāk puišam patikties BW. 12478. nu lai viņš pie krustmātes izsēršas, cik vien tam patīkas Dünsb. Subst. patikšana, das Gefallen: Sprw. kur patikšana, tur satikšana; kur nav patikšanas, tur nav satikšanas. (Das Präteritum dazu lautet in Salis und Seppkull (statt patiku): paticēju.]

Avots: ME III, 121

II patikt,

2): kai jī te patika Pas. IX, 202 (ähnlich 328; X, 242). redzēja, kur jie patikuši XII, 194. puika patika savā sē̦tā 486. patika uz lielu akmeni 517. p. zem le̦dus Oknist. ar tādu aušāšanuos ar ne˙kur nevar p. Ciema spīg. 69;

4): jai patiks (scil.: pēriens) par mugaru un vē̦de̦ru Pas. XII, 339; ‡

5) treffen
(mit dem Dativ): puisis ... sviede ar cirvi, bet pīlēm nepatika Pas. XII, 399.

Avots: EH XIII, 182

II patikt (prs. -tìeku), intr.,

1) Zeit, Gelegenheit gewinnen, wozu kommen (= patapt 1): dienu vest nepatiku BW. 18411;

2) gelangen, kommen, geraten:
patikām ar lielām muokām kādu gabaliņu uz priekšu, vilcējiem patiek ruokas vaļām LP. IV, 16;

[3) loskommen:
bij patikuse nuo nelabā ruokām LP. I, 116;

4) zuteil werden:
vilkam labi vien patika, dem Wolf erging es recht schlecht Pas. I, 145. Refl. -tiês "sich zutragen, sich begeben" Für. I.]

Avots: ME III, 121, 122

‡ patikums PlKur. "tikums".

Avots: EH XIII, 182

patilât: lini par˙daudz patilājuši (= iztilājuši) Dunika.

Avots: EH XIII, 182

[patilât, eine Weile ausgebreitet bleichen (intr.): lai lini vēl patilā! Lis., PS.]

Avots: ME III, 122

[I patilinât, eine Weile ausgebreitet bleichen lassen: p. linus PS., Lis.]

Avots: ME III, 122

[II patilinât, ein wenig verzärteln (palutināt): p. bē̦rnu Golg., N.-Peb.]

Avots: ME III, 122

[III patilinât svilpi, die Rinde klopfend (bis sie abgezogen werden kann), eine Pfeife (zum Pfeifen) anfertigen Wandsen.]

Avots: ME III, 122

‡ patillinât,

1) ein wenig singen
Kalz. n. Fil. mat. 28: patillini, lai es ar iemācuos!

2) eine Weile (ein Kind) auf den Knien schaukeln
Kalz. n. Fil. mat. 28, Druw.

Avots: EH XIII, 182

[patilpt, unter etwas Platz finden: nevarēja patilpt zem jumta Warkl.]

Avots: ME III, 122

[patilt ² Dond., = patilât: lai lini vēl patilst! nav vēl labi iztiluši.]

Avots: ME III, 122

patil˜te [li. patiltė Tiž. II, 257] Ahs., patilts, der Raum unter der Brücke: vecene izceļas nuo patilta. [lien ārā nuo patilta! Pas. II, 110.] Am häufigsten im Lok. patiltē, patiltā, unter der Brücke: patiltē (Var.: patiltā, auch patiltī) gredzeniņš BW. 6402; [vgl. II. patìltis].

Avots: ME III, 122

‡ patimsa, patìmse ² , = patùmsa: te pa patimsu veŗas Pas. IX, 424. vakarā lasa pa patimsei Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 182

‡ *patimsis, = patùmsis (krē̦sla): pa patimšam (mit ìm ² Nerft, Oknist) stūmuos nuo Rīgas laukā Jauns. Raksti VIII, 321.

Avots: EH XIII, 182

[patincinât, eine Weile verhören: gribu viņu krietni patincināt.]

Avots: ME III, 122

patipinât: patipināja ar pirkstu sev pa pieri Latvis № 3682.

Avots: EH XIII, 182

patipinât, patipšķinât, eine Weile trippeln: ātriem suoļiem tev patipina gaŗām Rīgas ģiģerlis A. XI, 462. sieva patipšķināja abām līdz Duomas I, 465.

Avots: ME III, 122

[patiŗât Lautb., = pataujât.]

Avots: ME III, 122

patir̂dît, tr., verhören, peinigen: nu, puiši, patirdīsim krietni brūtes me̦klē̦tājus! Līb.

Avots: ME III, 122

[patirinât,

1) ein wenig tirinât;

2) = tirināt nach Ausdrücken des Könnens: nevar kāju patirināt Bauske, Gr.-Essern.]

Avots: ME III, 122

patĩrît, tr., ein wenig reinigen, leeren: gan šuodien patīrīs klētis, heute wird man wohl gehörig die Getreidekammern leeren Aps.

Avots: ME III, 122

[patìrpt, ein wenig vertauben od. erstarren.]

Avots: ME III, 122

[patĩrs, ziemlich rein: p. trauks.]

Avots: ME III, 122

‡ patīšām Pas. IX, 464, = tĩšām: meita p. izlaidusi uguni Pas. V, 424.

Avots: EH XIII, 182

‡ patĩst Dunika, = pastiepties: viens pavediens patīsis gaŗāks. puisis patīsis tik gaŗš, ka nevar ne pazīt.

Avots: EH XIII, 182

[patīstît,

1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;

2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]

Avots: ME III, 122

[patît, etwas wickeln LKVv.; verwickeln: reizi vilks bija patīts cilpās Pas. I, 280 (aus Rušāni).]

Avots: ME III, 122

patĩte: auch Janš. Prec. vies. 32.

Avots: EH XIII, 182

patĩte, Demin. von pate, sie selbst, die Wirtin: patīte iznāk kâ saulīte ruotādama nuo kambarīša LA.

Avots: ME III, 122

[patĩtinât, ein wenig necken Ruj.]

Avots: ME III, 122

[patĩtît, eine WeiIe trotzen Lautb. Refl. -tiês, etwas schmollen; eine Weile eigensinnig sein PS., C., Widdrisch.]

Avots: ME III, 122

‡ patizât N.-Peb., eine Weile taumelnd gehen: nevar ne˙kur p.

Avots: EH XIII, 182

patkula (unter patkuls*): schon in der Ve̦ca un jauna laika grāmata v. J. 1803.

Avots: EH XIII, 183

patkuls,* [patkula Wid.], die Dreschmaschine U.

Avots: ME III, 123

patlab (li. patlab), gew. pat˙laban, nach Adolphi auch patlaba, patlabad [Für. I, unter tagad], soeben: sāk patlab lietus līt. [- laban ein Illativ? vgl. Bezzenberger BB. XV, 215 f.]

Avots: ME III, 123

‡ pat˙labi Salasīšana 110, patlabin Strods Par. vördn. 131, = patlab.

Avots: EH XIII, 183

‡ pat˙laĩk Ramkau, = paš˙laĩk: p. bija jau vakars Pas. XII, 350. pat- kann hier aus dem alten acc. s. masc. gen. pati gekürzt sein.

Avots: EH XIII, 183

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

‡ patmaļa AP., die Mühle (?): rūc kâ p.

Avots: EH XIII, 183

patmalas: auch Pas. VII, 58; VIII, 481 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 183

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patmaļas (unter patmalas): auch Pas. VII, 435; IX, 536, BW. I, S. 908, № 2224, 1; patmaļis< Bērzgale, Zvirgzdine.

Avots: EH XIII, 183

‡ patmales Auleja, Kaltenbr., Pas. VIII, 395, = patmalas.

Avots: EH XIII, 183

patmaļi (unter patmalas): auch Pas. IX, 508.

Avots: EH XIII, 183

patmalnieks (womit in Lettg. ein *patmaļnieks zusammengefallen sein kann): auch (der Müller) Bērzgale, Pilda, Warkh., Zvirgzdine, Tdz. 51696; 57574, Pas. VII, 435; IX, 508; X, 372; XIII, 62 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 183

patmalniẽks, der Müller Manz., Infl.; der Mahlgast.

Avots: ME III, 123

patmĩlĩba,* patmĩlestĩba* A. XII, 19, [patmīla* Leijerk. II, 95], die Eigen-, Selbstliebe, der Egoismus Elv.: kâ zirnekļuos tie ietinušies savā patmīlībā Kronw.

Avots: ME III, 123

patmĩlîgs,* selbstsüchtig, egoistisch.

Avots: ME III, 123

patmĩlis,* der Egoist, der Selbstsüchtige: patmīlis tu esi, cits ne˙kas MWM. V, 430.

Avots: ME III, 123

‡ patopšât Dond., eine Weile langsam und schwerfällig gehen.

Avots: EH XIII, 183

patracinât, tr., etwas wild, toll inachen, aufregen: ļaudis.

Avots: ME III, 123

[patraišķît,

1) (eine geringe Quantität) zerquetschen:
patraîšķît uogas Kl.;

2) ein wenig zerstreuen
Nigr. (mit aĩ), Bers.;

3) (eine beschränkte Quantität) herunterschlagen:
p. le̦dte̦kas N.- Peb.]

Avots: ME III, 123

‡ patraiļât "?": padziedāju, patraiļāju, sila zemi e̦cē̦dams Tdz. 42992.

Avots: EH XIII, 183

patraimi Smilten "= putraimi".

Avots: ME III, 123

[patràipît,

1) ein wenig beflecken, besudeln:
p. ģīmi ar kvē̦piem Warkl.;

2) schmieren unter;

3) (Schmutziges) ein wenig aussprengen od. anstreichen:
te tâ patraipīti netīrumi, ka netīk ne virsū skatīties Nigr.]

Avots: ME III, 123

‡ patraķi Rutzau n. Etn. IV, 163, Stroh vom Getreide, das in einer Maschine gedroschen ist.

Avots: EH XIII, 183

patrakuôt: ar Mãŗu p. Tdz. 54085.

Avots: EH XIII, 183

[patrakuôt (li. patrakuoti "toll sein"), ein wenig tollen; auch reflexiv in derselben Bed.: bē̦rniem gribas patrakuot(ies).]

Avots: ME III, 123

[patraks, ein wenig od. ziemlich toll: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 123

patrakt (li. patràkti), rasend nach etwas zu trachten beginnen: kas agrāk bijuse uz viņu tâ patrakuse Janš. Līgava I, 503 (āhnlich 505).

Avots: EH XIII, 183

patram̃dît, tr., ein wenig beunruhigen, jagen, vexieren: gribē̦dams ve̦lnu patramdīt LP. VII, 1188.

Avots: ME III, 123

‡ patrankât Gr.-Buschh., = patre̦ñkât.

Avots: EH XIII, 183

[patrapêt, = patrepêt: patrapējuši kartupeļi Wolm.]

Avots: ME III, 123

patrãpît: auch Dunika, Pas. V, 149.

Avots: EH XIII, 183

[patrãpît, treffend verstehen: viņš taisni tâ patrāpa atnākt, kad mums gaļa vārīta Nigr. Refl. -tiês, sich treffen, zuteil werden: viņam patrāpījās labs pretinieks.]

Avots: ME III, 123

‡ patrašâtiês Heidenfeld, Lasd., = paber̂zêtiês.

Avots: EH XIII, 183

[patraucêt,

1) verscheuchen:
p. vistas nuo kaņepēm Lis.;

2) ein wenig stören:
p. darbā.]

Avots: ME III, 123

patraukt,

3): kas tuos lieluos ... darbus cits patrauc ... kad strādā, patrauc aizgūtnēm Atpūta № 636, S. 7; ‡

6) = li. patráukti "fortziehen" (?):
viņa līgaviņu patraucis ve̦cais Patrauklis Janš. Bandavā I, 219.

Avots: EH XIII, 183

[patraukt (li. patráukti),

1) herabschlagen:
p. ābuolus nuo ābeles Lis.;

2) verjagen:
p. zvirbuļus Bauske;

3) beschleunigen Behnen:
patràukt pusdienu;

4) patraukt gaŗām, vorbeieilen:
viņš kâ vējš patrauca gaŗām Ruj., Warkl.;

5) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala drusku patrauca Lis.]. Refl. -tiês, sich beeilen, sputen: de̦ramdienā nav patraucies gājējus par viņu prasītām ce̦nām saderēt Etn. III. 157. patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu BW. 24654.

Avots: ME III, 123

‡ patrausls, ein wenig trausls: p. kuoks, siers Lubn. n. Fil. mat. 28.

Avots: EH XIII, 183

[patràust ² Warkh., = patraukt 1: p. ābuolus. Refl. -tiês, sich mühsam ein wenig vorwärts bewegen: p. pa trepēm drusku augstāk N.-Peb.]

Avots: ME III, 123

‡ patràuvêt ² Lis., = pabaidît, patraucêt 1: patrauvē guovi, lai neiet labībā! Druw. n. RKr. XVII, 83.

Avots: EH XIII, 183

‡ pat˙reĩz AP., Ramkau = pašreĩz. Mit pat- (für paš-) aus pat˙laik od. pat˙laban.

Avots: EH XIII, 183

[patre̦kns, ein wenig od. ziemlich fett, feist: patre̦kna gaļa.]

Avots: ME III, 124

‡ patrencêt "?": iegāja pie saimniekiem, lai patre̦ncē̦tu brītiņu Veselis Netic. Toma mīl. 136.

Avots: EH XIII, 183

[patrenêt, ein wenig modern od. faulen: rāceņi jau drusku patrenējuši Nigr.]

Avots: ME III, 124

patre̦ñkât, wiederholt ein wenig treiben: guovis; tr., freqn. zu patrènkt, ein wenig, eine Strecke treiben, jagen: zē̦ns, avis uz mājas pusi patrencis, aizgāja LP. VII, 30.

Avots: ME III, 124

patrenkt (unter patre̦ñkât): p. guovis nuost nuo auzām Dunika.

Avots: EH XIII, 183

patre̦palêt, tr., etwas schütteln: patre̦palē atslē̦gu! tad atlēks pati vaļā.

Avots: ME III, 124

patrepe: gulēji ... apakš kruoga patrepītes Tdz. 56534. viens patrepē kaut kuo gāzis Ceļi VIII, 121.

Avots: EH XIII, 183