Paplašinātā meklēšana

agr˙ĩtiņãm, sehr früh.

Avots: ME I, 11

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17

àizdarît,

4) auch Stom.; ‡

6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.

Avots: EH I, 17

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.

Avots: ME I, 29

‡ àizmidrît Bers., Fehsen, Festen, Stockm., (mit kleinen Schritten) schnell hin -, weglaufen.

Avots: EH I, 39

àizmitrît, davoneilen Lasd.

Avots: ME I, 41

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41

àizparît(u), den Tag nach übermorgen.

Avots: ME I, 43

àizparîtu, den Tag nach übermorgen BW. 32401, 3 var.

Avots: EH I, 41

àizparît(u), den Tag nach übermorgen.

Avots: ME I, 43

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47

‡ àizsērît Spr., (ein Flussbett) mit Kehricht verschütten (r. засорить).

Avots: EH I, 47

‡ àiztirît, wegwischen (àizslaucît) Trik.: a. netīrumus.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrĩt, zu sehleifen (schärfen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C.: aiztrīts nazis. Refl. -tiês: a. citiem garām, sich (mühsam) an andern vorbeidrängen.

Avots: EH I, 59

‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

apdarît,

3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡

4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.

Avots: EH I, 77

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

apgarîtiês, sich antblöden, sich erdreisten: viņš apgarījās savi tē̦vu lamāt Mar. RKr. XV, 105. [Wohl zur Wurzel von gars; vgl. li. garúoti "усердствовать; сильно желать"].

Avots: ME I, 86

‡ apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties ² (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 86

‡ apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96

‡ apmẽrît,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) abmessen:
visi lauki jau apmerīti Schwanb.;

2) anprobieren (ein Kleid)
Oknist: a. jaunuo uzvalku pie drēbnieka. Refl. -tiês: a. iet Oknist, zur Anprobe gehen.

Avots: EH I, 101, 102

‡ apmurît Siuxt, = ‡ apmurdzinât.

Avots: EH I, 103

‡ apmũrît (li. apmúryti) Dunika, Kal., Rutzau,

1) = apmūrêt;

2) besudeln:
bē̦rns apmurījis visu seju ar suodrējiem. Refl. -tiês, sich besudeln: a. ar dubļiem.

Avots: EH I, 103

‡ apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

‡ aptĩrît, ‡

2) bestehlen:
a. kam kabatas. ‡ Refl. -tiês, sich bereinigen.

Avots: EH I, 122

aptĩrît, tr., bereinigen: ielas, istabas.

Avots: ME I, 131

aptrĩt [li. aptrìnti], ringsum schleifen, glätten: akmeni MWM. IX, 220.

Avots: ME I, 131

apvārît, tr., ein wenig kochen.

Avots: ME I, 134

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243

atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja kā atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.

Avots: ME I, 153

atdarît, ‡

4) entgelten, vergelten (durch eine Dienstleistung)
Auleja.

Avots: EH I, 138

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

‡ atguôrîtiês ² Dunika,

1) wackelnd oder sich rekelnd herkommen;

2) zur Genüge trödeln (säumen, sich rekeln):
meita nevarēja a. vien pa mājām un aiziet pie darba.

Avots: EH I, 143, 144

atmẽrît, ‡

2) aus-, abmessen
(nach r. отмѣрить): grib a. Pas. Vlll 394. ‡ Refl. -tiês, = atvẽzêties: atmērījās sist Pas. III, 233.

Avots: EH I, 156

atmẽrît [russ. отмѣрить], atmẽŗuôt, tr., wegmessen, messend abteilen, zuweisen: zemes katram atmērīja, cik grib A. XIII, 520.

Avots: ME I, 177

atmurît, tr., stumpf machen: cirvis pārlieku atmurīts Naud.

Avots: ME I, 179

atrĩt, ‡ Refl. -tiês,

1) zurückwürgen
(intr.) Siuxt: guovs atrijas; kad sagre̦muojusi, nuorij;

2) sich sattschlingen:
būs jau me̦dus atrijušies Janš. Bandavā I, 329.

Avots: EH I, 162

atrĩt (li. atrýti), tr., zurückwürgen, zurückschlingen: apē̦stu kumuosu nevar atrīt Sprw.

Avots: ME I, 186

atspurîtiês Oknist, = atspurêt.

Avots: EH I, 170

‡ attĩrît, reinigen (perf.), reinigend absondern: labību... attīrīja nuo pe̦lavām Pas. IX, 517.

Avots: EH I, 176

‡ attrīt,

1) durch Reiben erwarmen
(? vgl. r. оттирать): attrin (māsu) ar zâlēm Pas. III, 117 (aus Welonen);

2) dareh Reiben oder ungeschicktes Wetzen abstumpfen
(tr.) Vīt. u. a.

Avots: EH I, 177

atvaĩrît, tr., abwehren, fernhalten: preciniekus, mēri LP. VII, 1237. Refl. -tiês, sich zu befreien suchen, ausweichen: nuo preciniekiem LP. VI, 664. Juris atvairījās teikdams Apsk. I, 344.

Avots: ME I, 207

atvãrît, Refl. -tiês, ‡

2) beim Kochen zurückgehen, weniger werden:
katlu pielēju pilnu, bet vāruoties atvârījies ² pusē Siuxt.

Avots: EH I, 179

atvãrît, tr.,

1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;

2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.

Avots: ME I, 208

‡ birîtiês Warkl., = birâtiês: ļaudis birījas nuo baznīcas ārā.

Avots: EH I, 220

‡ bizmārīte (gehört in Ost-Livland), = bizmarīte.

Avots: EH I, 222

bizmarīte, der Marienkäfer: raibuo bizmarīti ruosiņā A. XXI, 646.

Avots: ME I, 302

‡ bļaũrît Riga "= bļaûstîtiês".

Avots: EH I, 233

brātarītis, Brüderchen: labi, labi, brātarīti, ka tu tâ darīji BW. Zu li. broterẽlis, dass.,[pr. brāti (voc. s.),aksl. братръ, ai. bhrātā, la. fräter, ir. brāthir got. brōƥar "Bruder", gr. φράτηρ (mit langem α) "Mitglied einer φρατρία u. a.]

Kļūdu labojums:
33603 = 3563,2 var.

Avots: ME I, 328, 329

brìtiņš, Demin. von brìdis.

Avots: ME I, 335

buburīte, das Kügelschen M. [Wohl zu bubulis 3.]

Avots: ME I, 344

čāburītis, der Hahn: čīburīti, čāburīti, kuo tu vedi ve̦zumā BW. 2479. [Vgl. cābulis 1.]

Avots: ME I, 407

‡ čaučarīte "?": sieviņ, munu čaučarīt! BW. 27231, 1.

Avots: EH I, 285

čaučerīte, ein Kohlkopf mit losen Blättern Bers., Lasd.

Avots: ME I, 405

‡ čavarît, -ĩju, viel sprechen, schwatzen AP.

Avots: EH I, 286

‡ čečerītis, geringschätzige Bezeichnung für einen Mann: tev, māsiņa, gre̦zns vīrs..., man bij čāds č. BW. 21508 var.

Avots: EH I, 288

čēčerĩtis, ein Pfuscher RKr. XVI, 221 [aus Rutzau].

Avots: ME I, 411

[cerītis, der Wockenstock Bielenstein Holzb. 383; vgl. cērve.]

Avots: ME I, 375

‡ II cerītis "langes Gras auf einem Hümpel in sumpfigen Wiesen" Adl., AP., Golg., Selsau. Plur. cerīši, kleine, mit grösseren Bäumen bewachsene Hügel im Morast Walk n. BielU. Zu ce̦rs II.

Avots: EH I, 266

čeverītis: znuotiņ, manu čeverīči! BW. 26024 var.

Avots: EH I, 289

[čeverītis U., ein kleiner, krüppliger Mann.]

Avots: ME I, 411

čibarītis, etwas Rauhes, was eine schuppige Rinde hat Mag. XX, 3, 208: rācenīši, čibarīši BW. 2974 var. [aus Rudbahren].

Avots: ME I, 411, 412

čīburītis, der Hahn BW. 2479.

Avots: ME I, 415

cimpurītis BW. 7121 var., = dzīpars.

Avots: ME I, 383

‡ cirît Hasenpot, = cirst.

Avots: EH I, 273

‡ cirīte "Lanzette (botan.)" in einem handschriftl. Vokabular. Zu cirvis.

Avots: EH I, 273

‡ citrît, Adv., morgen früh Heidenfeld, Wandsen.

Avots: EH I, 275

čuorīte, auf dem Kopf festgesteckte Haarflechte; oberste Spitze der zusammengelegten Haarflechte Biel. n. U. [Vgl. čuore.]

Avots: ME I, 427

‡ čuõrĩtis Wolmarshof, die Ofenrühre.

Avots: EH I, 300

čuñčurītis Grünh., in süssen, heissen Tee gebröckeltes Brot.

Avots: EH I, 295

‡ dadarît,

1) eine Arbeit beenden
Pilda;

2) auch refl. -tiês Auleja, bis zu einem gewissen Zeitpunkt arbeiten:
dara, dara, ... dadara lidz pušdieņām Pas. IX, 320. dadaries da vakaram, - navā kad i[r] vakariņu iz-virt! Auleja.

Avots: EH I, 301

I daĩrîtiês,

1): auch Kaltenbr. (dàirêtiês ² ), Wessen; "slaistīties apkārt, stāvēt dīkā" Kurmene: neiet vidā (hinein), bet dairās ap pakšiem Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

II dairîtiês, sich spalten, sich spalten lassen: šī malka labi dairās. In der Bedeutung von "bersten, platzen" namentlich die Komposita mit ie-, iz-, pār-. Entweder mit Ablautsentgleisung (vgl. Le. Gr.§ 39 e) zu le. dìrât, li. dirti (vgl. z. B. poln. dranki "Leuchtspäne", ai. dr,ņāti "spaltet" ), oder aber zu li. dailýti, slav. dèliti, got. dailjan "teilen"].

Avots: ME I, 433

damẽrît, ‡

2) messend zuteilen
(damèrêt ² ) Kaltenbr.: jam bija damēretas pļavas; ‡

3) "piemē̦ruot" Kaltenbr. (damèrêt ² ).

Avots: EH I, 306

[damẽrît Drsth., hinzumessen.]

Avots: ME I, 436

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

darîtava, der Ort, wo etwas gemacht wird: alus d., die Brauerei G. Allunan.

Avots: ME I, 441

[dārītes, ein Schlittenboden aus dünnen, runden Hölzern Ronneb.]

Avots: ME I, 448

[davārît Drsth., tr., noch dazu (etwas anderes) kochen.]

Avots: ME I, 445

‡ dukurītis, dukuriņš, Beiname der Kartoffel im VL.: rācenītis dukurītis (Var.: dupurītis; rācentiņš dukuriņš) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 340

dzelˆtrît [Bers.], stechen: [nātres dzeltrī Laud.; ätzen Bers.]

Avots: ME I, 543

dzīrītiês Stom., eine Absicht äussern: viņš izsviedās pa durvīm, dzīrīdamies, ka bez kavēšanās aiziešuot pruojām Līb. P. 38. [Zu dzirties.]

Avots: ME I, 557

emerītis: em̃merĩtis Zoden, ein Lehmkrug. Aus mnd. emmer.

Avots: EH I, 369

‡ gabrîtiês "?": cita ... gabrījās kâ pa maisu Mekons Debess vaļā (1873), S. 8.

Avots: EH I, 375

gandarît, - u, - ĩju (li. gandarýti), ein nach dem deutschen genugtun (satisfacere) gebildetes Verb, schon in den Undeutschen Psalmen 63 vorkommend, genugtun: viņš nevarēja sev gandarīt Vēr. I, 370.

Avots: ME I, 599

‡ gaņģerītis "?": labajam puisīšam teju auga līgaviņa; kas jau kāds gaņģerīt[i]s, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1 var.

Avots: EH I, 383

‡ *garîtiês, erschlossen aus apgarîtiês.

Avots: EH I, 384

gaurītes Zehrxten "gaisa zivtiņas" (?).

Avots: ME I, 611

‡ gaurîtiês ("mit aû" ) Salwen "einer Arbeit oder Aufgabe ausweichen".

Avots: EH I, 387

[gàurîtiês (?)"sev vairāk gribēt, par citu nelikties ne zinis" Lindenhof.]

Avots: ME I, 612

[gaurītis (?)"Pfeife (zum Rauchen)".]

Avots: ME I, 612

ģerît, -ĩju, [ģernît], reissen, zupfen: es turu kuoku aiz viena gala, aiz uotra suns ģerī, grib izraut Fest. [sivē̦ni cūku ģernī (saugend). ģernīju plē̦sumu, kamē̦r uzģernīju Fest. - Auf Grund des russ. Imperativs дери "reisse" entstanden?]

Avots: ME I, 697

guôrît, Refl. -tiês: mit uô ² Siuxt, mit ùo AP,

3): auch (mit uô ) Linden in Kurl.; ‡

5) die Schultern hin und her ziehen; sich schubben
(in einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 424

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692

‡ grîtuls Nautrēni, etwas radförmig Zusammengerolltes: satīt lûkus, virvi grītulā. suņa g. (ein zusammengerollter Hund) guļ skaidienī.

Avots: EH I, 407

grũtdarît, -u, -ĩju, intr., zu nahe treten, ein Leid zufügen: tēviņs man grūtdarīja BW. 1973.

Avots: ME I, 669

‡ *gudrît, zu erschliessen aus ‡ apgudrît.

Avots: EH I, 416

gūģerĩtis "?": ak tu tautu gūģerīt! BW. 24133, 1.

Avots: ME I, 686

ìedairîtiês, bersten, platzen: krāsns iedairījusies.

Avots: ME II, 8

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs. ‡ Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508

ìedarît,

1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;

2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;

[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].

Avots: ME II, 8

ìeguorîtiês Karls.,

[1) wackelnd, langsam und mühsam hineingehen od. hereinkommen:
beidzuot vecene ieguorījās istabā Nigr., Ruj.;

2) sich wiederholt (st)reckend gewandter werden:
nevarēja lāga paiet; guorījās, guorījās, kamē̦r ieguorījās Jürg.].

Avots: ME II, 21

ìemẽrît, ìemẽ̦ruot, tr.,

1) einmessen:
labību. auzas iemērīju BW. 21001, 8. tālu man zemīte iemērīta 26660;

2) bei der Messung die Grenzen bestimmen:
lai tev iemē̦ruo tâ, ka nevar ne˙maz dzīvuot Kaudz. M.

Avots: ME II, 45

ìemurît, tr., mit Mühe hineinwälzen, hineinstecken: vīru ratuos; kāju zābakā Seib.

Avots: ME II, 47

ìerĩt, tr., ein -, verschlucken: septiņas liesās guovis ierija septiņas krāšņās guovis I Mos. 41, 4. zivs ierīs visu kuģi LP. IV, 45.

Avots: ME II, 58

ìetĩrît, reinigen: pļavas nebija ilgi kâ ietīrītas Egl. Zilā cietumā 195. [ietīrīt (für die Saat fertig machen) līdumu Kreuzb. Refl. - tiês,

1) eine Rodung oder Wiese für sich im Walde herstellen
Schwanb., Mar.;

2) im Reinigen sich einüben
Dickeln.]

Avots: ME II, 82

* ìetīrîtiês "?": šitāds ietīrās [erdreistet sich?] uzmeklēt viņu ar acīm A. XII, 103.

Avots: ME II, 82

ìetrĩt, einreiben: meitenēm ietrin acīs burvju zāles R. Sk. II, 79.

Avots: ME II, 83

ìevàrît, tr., einkochen: ievārījumu ievārīt, Saft einkochen. Refl. - tiês, einkochen (intr.): lai sāls labi ievārās.

Avots: ME II, 87

‡ im̃merītis (aus der Umgegend von Lemsal), ein Lehmgefäss mit einem Bügelhenkel, worin flüssige Speisen aufs Feld mitgenommen werden. Erinnert an emsrītis.

Avots: EH I, 430

[izârît Planhof, herausbewegend wegschaffen: cik mēs akminu neizārījām (in eine daneben gegrabene Grube hineinwälzend) savā tīrumā, kad jauni bijām!]

Avots: ME I, 714

I izdairîtiês, sich entwinden: izdairījās nuo viņa ruokām A. XII, 413.

Avots: ME I, 724

II izdairîtiês, = izblandīties: jau malu malās izdairījies Etn. III, 18.

Avots: ME I, 724

III izdairîtiês, sich spalten lassen: šis malkas gabals brangi izdairījās [Etn. III, 18.]

Avots: ME I, 724

izdarît,

2): i. iesalu AP., = nuo iesala i. alu;

4): geschmeidig machen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1): mājās bē̦rni izdarās, kâ pašiem patīk Ahs. i. ar dzīpariem pēc patikas Seyershof;

2): i. paši Segew., unter sich abmachen, übereinkommen;
‡

4) sich anstellen
Salisb., Seyershof: kuo nu izdaries? viņš gan gribēja nākt līdz, bet izdarījās vien, ka negrib. ‡ Subst, izdarīšana Janš. Dzimtene V, 13, das Verfahren.

Avots: EH I, 441

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. ² 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725

‡ izgarîtiês Lubn., sich gönnen: neizgarījās (aiz skuopuma) ne mazākās kripatas.

Avots: EH I, 447

‡ izguôrît ² ,

1) hin und her drehen:
viņa mācēja i, gurnus Dunika;

2) hin und her drehend verrenken:
pielūkuo, ka tu gūžas neizguori! Tdz. 42031. Refl. -tiês,

2): i. ("lē̦ni vilkdamies iziet") darbā Dunika.

Avots: EH I, 451

izguôrîtiês,

1) sich nach Herzenslust hin und her drehen, sich rekeln, sich recken:
[visu laiku labi izguôrījies ² , nu tik dūšīgs pie ēšanas Dond.] pēc pāŗa izguorās MWM. VIII, 943;

2) langsam, wackelnd einen Ort verlassen:
tē̦vs izguorījās nuo ratiem Kleinb.

Avots: ME I, 742

‡ izgudrît Warkl., = izgudruôt.

Avots: EH I, 450

izkrĩtaļâtiês,

1) zusammenfallen:
auzas uz visām pusēm izkrītaļājušās Dond.;

2) abtrocken, austrocknen:
dārzs jāuzaŗ, lai zeme izkrītaļājas Dond.

Avots: ME I, 755

izkrītâtiês, sich zerstreuen, verschminden: lietus izkrītājās, mākuoņi izklīda Katzd.

Avots: ME I, 755

izmẽrît, izmẽŗuôt, tr., ausmessen: zemi.

Avots: ME I, 771

‡ izmũrît Dunika,

1) fertigmauern;

2) mauernd verbrauchen:
i. visus mālus.

Avots: EH I, 468

izmurîtiês: auch (sich mühsam heraushelfen) Adsel, Smilten; izmurījusies nuo kubla apukšas laukā Pas. VI, 204.

Avots: EH I, 468

izmurîtiês, sich abquälen, sich heraushelfen: viņš izmurījās nuo krē̦sla MWM. III, 595.

Avots: ME I, 774

izrĩt (li. išrýti), tr., ausschlucken, ausfressen: visu bļuodu.

Avots: ME I, 792

[izšķuorîtiês, intr., stark brennen; ausheizen Wid.]

Avots: ME I, 812

‡ II izšķuorîtiês,

1) "izguorīties, izstaipīties" AP., Geistershof; "sich eine Zeitlang kokett vor anderen hin und her drehen" Bers.;

2) sich (langsam, trödelnd) zurechtmachen
(mit uô ) Schibbenhof: nevar i. vien Smilten.

Avots: EH I, 486

iztĩrît, Refl. -tiês, ‡

2) = iztaisîtiês ‡ 5: nejē̦ga iztīrījās vienādi un uotrādi Pas. XII, 417.

Avots: EH I, 490

iztĩrît, iztĩpinât Dond., vollständig reinigen: avuotu vajadzēja iztīrīt nuo dūņām LP. VII, 319. vīrietim bijis jāsamīsta un arī jāiztīra nuo gaiļu laika līdz bruokastīm 100 sauju Etn. III, 88. Refl. - tiês, sich vollständig reinigen.

Kļūdu labojums:
319 = 361

Avots: ME I, 819

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

iztrĩt (li. ištrìnti), tr., ausschleifen, schärfen: nazi, cirvi, zuobe̦nu.

Avots: ME I, 820

‡ izuŗît, hinausfreiben: izuŗīšu tuo nuo sētas ārā Janš. Bandavā II, 127.

Avots: EH I, 492

izvaĩrît: darbā slimuo vietu grūti i. (= izsar̂gât) Nötk. Pr. Skardžins stellt Arch. phil. IIl, 49 f. dazu li. išvairė´ti "išrieti, išvýti, išguiti".

Avots: EH I, 493

izvaĩrît, lokal auch izvairuôt, izvairât BW. 6199 (Var.: izvairāsi, izvairuosi 6200). gribē̦dams māsiņu nuo tautām izvairuot 26205, 2. ārsti nemācēja brūces izvairīt nuo strutuošanas dīgļiem A. XX, 116. Refl. - tiês,

1) sich häten, vermeiden
(mit abhäng. Inf.): izvairījuos dzert Rainis. izvairuos uz viņa pusi skatīties Vēr. II, 424;

2) ausweichen, sich bergen, entgehen:
ragana grib zē̦nu nuoķert, bet zē̦ns izvairās LP. I, 51. izvairījies nuo sviediena V, 46.

Avots: ME I, 824

izvàrît, ‡

2) = izvârîtiès 1 Kaltenbr. (mit -êt): gaļa putra izvārē mīksta; ‡

3) aussprechen, ausplappern
Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "bezkaunīgi izrunāties" Seyershof: nabagi visādi izvārās par viņiem; ‡

4) hinausstürzen
Ermes, Smilten, Trik.: visi izvārī[ju]šies darzā skatīties Pas. XII, 45.

Avots: EH I, 494

izvàrît [li. [izvariti], tr., auskochen: putru, cūkas galvu. Refl. - tiês,

1) ausgekocht werden:
putra jau izvārījusies;

2) längere Zeit kochen:
šī (meitene) izvārās vienu dienu putru, (vilks) nelaiž; izvārās uotru dienu, nelaiž LP. I, 144.

Avots: ME I, 825

‡ izvērît Bers., PV., Perfektivform zu vērît; izvērījis mežs Erlaa, PV., = izvērẽjis m.

Avots: EH I, 495

izžuôrîtiês, sich rekeln, sich recken: piecēlies nuo gultas, viņš labi izžuorījās C., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 833

jautrĩte, Demin. von jautre, der Frohsinn, die Fröhlichkeit: jautrīt[i] manu, līksmīt[i] manu, līdz ar mani kur ejuot 17854, 3.

Avots: ME II, 104

jirīte, Kosenwort für Schafe Druw.

Avots: ME II, 114

kamarît, ‡

2) auch refl. -tiês, an etw. herummeistern (z. B. bei der Reparatur eines komplizierten mechanismus)
N.-Peb.: kuo tu kamaries, ka nemāki! tikmē̦r kamarījies apkārt, kamē̦r nu ir pa˙galam. kuo viņš tur kamarījas (krāmējas)? Druw.

Avots: EH I, 581

[kamarît "stehlen" Planhof.]

Avots: ME II, 148

I karĩte, ‡

2) auch meža k., ve̦lna k., Schimpfname für Kühe (selten für Menschen)
AP.: tu meža k., kur nu skriesi! karit[e] Seyershof, verächtl. Bezeichnung für magere Kühe.

Avots: EH I, 589

I karĩte, kariẽte, die Kutsche, Kalesche: rītā brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē (Var.: karietē). Zunächst wohl aus d. Karrete.

Avots: ME II, 162

II karīte: karite Lasd. und Prl. n. FBR. IX, 126, karīta Aiviekste n. FBR. VIII, 80, karita Stockm. n. FBR. VIII, 80, dat.-instt. plur. karītām BW. 26413, 3, Demin, nom. s. karitiņa BW. 28754 (aus Kreuzb.), nom. plur. karītiņas Tdz. 39549, acc. plur. karitītes BW. 2705 var.

Avots: EH I, 589

II karīte Kl., [Kreuzb.], = kaŗuote, der Löffel.

Avots: ME II, 162

‡ ķauķurīte "?": sieviņ[a], mana ķ. BW. piel. ² 27231.

Avots: EH I, 691

ķe̦parĩtis, ķeperĩtis, der Zappelnde, der ungeschickt Gehende: ķeparītis tautu dē̦ls platajām kājiņām BW. 24414. stūrmanīti, ķeperīti, nāc ar laivu maliņā 30940.

Avots: ME II, 366

ķeverĩtis, der Tölpel: ai jūs zē̦ni, ķeverīši BW. 2134. [Vgl. li. kevérza "неуклюжiй человѣк".]

Avots: ME II, 372

‡ ķiķerītis BW. 25028, 4, = ‡ ķiķerainis.

Avots: EH I, 702

‡ kle̦mparītis "?": es nabaga k., (Var.: klepernieks) BW. 27180, 1 (aus Meselau).

Avots: EH I, 614

knaburĩtis, verächtliche Bezeichnung einer Person: tu, tēviņ, knaburīti, kam izdevi tē̦va zemi? BW. 3822.

Avots: ME II, 241

‡ knaĩrîtiês, -uôs, -ījuôs Mesoten, sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen: vistas knairās Mesoten. tā viņi (= putni) te knairījās un mazgājās Virza Straumēni3 66 f.

Avots: EH I, 627

‡ knẽberītis; die Lans (?): Žanīšam ... pilna bārda knēberīšu: es gribēju mutes duot, pretim nāca cīkstē̦dami BW. 35045, 3.

Avots: EH I, 629

krâsmũrîtis, krâsnmũrĩtis od. krâsns mũrĩtis, die Ofenbank.

Avots: ME II, 268

krĩtaîns, kreidig, kreidehaltig: krītaina zeme.

Avots: ME II, 283

krītaļa, die Falle: tiklīdz kustuonis uzmin uz krītaļu, tas iekrīt bedrē Antrop. II, 30. Zu krist.

Avots: ME II, 283

krĩtaļât: "zur Unzeit mit allen Kleidern im Bett liegen" (= gul˜šņât?) Frauenb. (mit ĩ) : kam tâ vajaga k˙! nuoģērbties vajaga un tad gulēt.

Avots: EH I, 657

krĩtaļât [auch Bauske, Lautb., kritaļât Jürg.], -ãju, oft ein wenig fallen Biel. I, 388.

Avots: ME II, 283

krìtams: baufällig Lng.

Avots: EH I, 657

krìtams, Part. Praes. von krist; krītamais od. krītamā kaite, liga, vaina, die Fallsucht (Epilepsis): kam krītamais, tam jānē̦sā uz pirksta uzmaukts gre̦dze̦ns Etn. IV, 115. viņi saka, ka visi cilvē̦ki e̦suot krītami, dass alle Menschen sündhaft seien, fallen konnen Kaudz. M., Smilt., Lub., Tirs.

Avots: ME II, 283

‡ I krìtât ² , -āju Sonnaxt, taumeln.

Avots: EH I, 657

‡ II krĩtât, -āju Dunika, Kal., OB., = krĩtuôt.

Avots: EH I, 657

[*krītāties, s. izkrītâtiês.]

Avots: ME II, 283

krīte (unter krĩts): auch (mit ĩ ) Rutzau: lai uzve̦lk krustu ar krīti Pas. VIII, 62.

Avots: EH I, 657

‡ *krĩtêt, zu erschliessen aus apkrĩtêt und nùokrītêt.

Avots: EH I, 657

krĩtêtiês, -ẽjuos, reif werden: labība krītējas Grünh. [Vgl. apkrĩtêt.]

Avots: ME II, 283

‡ krītiņât, Deminutivform zu krist, fallen (in der Kindersprache) Janš. Bandavā I, 357.

Avots: EH I, 657

krìtuonis* ein Fallsüchtiger, Epileptiker LA.

Avots: ME II, 283

krĩtuôt, mit Kreide bestreichen.

Avots: ME II, 283

krĩts: mit î auch Oknist, Warkl.; kas varēja me̦lnu uogli baltu krītu izkrītāt? BW. 34226.

Avots: EH I, 657

krîts,

1): varēšuot sist vardes ..., likt pie krītiņiem un celt laukā vai simtu (sc.: vēžu) Jauns. B. gr. ³ II, 67; 2): auch Sussei, ("tīkla veids") Oknist.

Avots: EH I, 657

krîts, gew. Demin. krîtiņš,

1) Krebsnetz
Smilt., [Serbigal], gew. ķesele;

2) ein Fischkescher, Handfischnetz
Kaugershof, Buschh.; krīts - ap Kuldīgu tīkls zivju ķeršanai vienam cilvē̦kam Etn. I, 121;

[3) ein kleiner Netzbeutel, Fische aus der Kumme zu holen
U.] Nebst li. krýtis (gen. krýties fem. od. krýčio) "ein Fischkescher" (wohl zu li. krieti "fischen" le. kriet (s. dies), vgl. Leskien Abl. 275 und Būga KZ. LI, 141].

Avots: ME II, 283

krĩts, [krîts Lis., Kl.], krīts, -s, krīte U., (krĩta Dunika], die Kreide. [Nebst estn. krīf aus mnd. krite dass.]

Avots: ME II, 283

‡ krĩtuļat Stenden, = krĩtaļât: puisis piedzēries, iet krītuļadams.

Avots: EH I, 657

‡ kubrītis AP., = kupr(īt)is.

Avots: EH I, 666

kudurĩtis, eine kleine Scheune šķūnītis, taisīts nuo stāvus slietiem kuokiem un appīts ar žagariem Mar. n. RKr. XV, 120; [eine Hütte Wid.; kudurs Kacē̦ni "ein kleiner Anbau zum Aufbewahren von Spreü. - Zu ahd. hutta "Hütte", gr. χεύϑω "verberge", la. cūdō "Helm", kymr, cûdd "occultum", ai. kuhara "Höhle", mnd. huden "verbergen"].

Avots: ME II, 299

kūzerīte, die Zerzauste (?), mit verwühltem Haar: ak tu ciema kūzerīte (Var., ce̦rūzīte) BW. 531.

Avots: ME II, 339

labdarĩt [Glück Jakob IV, 17] -u, -ĩju (eine Neubildung auf Grund von labdaris, nach dem deutschen wohltun), wohltun: tâ mirdams vēl labdarīt gribu Dünsb. Subst. labdarĩjums, die Wohltat; labdarîtãjs, der Wohltäter.

Avots: ME II, 394

lab˙rît! Demin. lab..rîtiņ! guten Morgen, als Begrüssungsformel: lab..rītiņ, znuota šķelmi! BW. 13730, 20. Scherzhaft: lab˙rīt nuo rīta! kā cēluos, tâ vēluos. labrītu duot, am Morgen grüssen; labrītu saņemt, den Morgengruss erwidern.

Avots: ME II, 396

labrîtiņas, Pasteln (scherzhaft) Gaiken; Bastschuhe Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME II, 396

‡ labrîtuôtiês, "guten Morgen" sagen: ej, labrītuojies, kur gribi! man tava labrīta vairs nevajaga Janš. Bandavā II, 102.

Avots: EH I, 710

labrīts (s. unter lab˙rît), der Morgengruss: labrītiņš, dievpalīgs, tā pirmā valuodiņa BW. 3029, 3 var. duotuļu labrītu, labvakareņu BW. piel. ² 10062 ¹ , 3.

Avots: EH I, 710

ļaũndarît, -u, -ĩju, intr., Böses tun, schaden: es savai māmiņai dienu, nakti ļaundarīju BW. 1973.

Avots: ME II, 532

lieltaurĩtis, Beiname des Wolfes.

Avots: ME II, 502

liẽlvarĩtis, der Mächtige, Starke: kumeliņ, lielvarīti, nelauz manu iemauktiņu! BW. 29809.

Avots: ME II, 503

litaurĩtis, s. lauris.

Avots: ME II, 475

[lorît, -ĩju Walk, Neu-Laitzen, =lorât II.]

Avots: ME II, 509

luckurĩte Bw. 24s41, 3 var., = lucka 3.

Avots: ME II, 509

lukturĩte, die Leuchtende, Beiname des Lichts: vai, svecīte, lukturīte! aptec manu galda galu! BW. 19187.

Avots: ME II, 511

‡ mañgrĩtelis Stenaen, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 782

mãrĩte, Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Sassm.: raibā mārīte rāpuoja pa dze̦lte̦nās pienenes ziedu B. Vēstn.

Avots: ME II, 583, 584

mẽrît: auch C., Ermes, Lemb., Perkunen, Serbig., Wenden, Windau, Zögenhof, (mit è ² ) A.-Laitzen, Heidenfeld, Saikava, Schwanb., Sessw., praes. mērīju C., Ermes, Heidenfeld, Perkunen, Prl., Saikava, Schwitten, Trik., mē̦ru AP., C., N.-Peb., Sessw., mēru A.-Laitzen, Burtn., Dunika, Ermes, Hasenpot, Lubn., Nikrazen, Schwitten, Serbig., Sessw., Smilt. Refl. -tiês,

2): mērījās ... saut Pas. IX, 173.

Avots: EH I, 808

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

midrît, -ĩju [AP., Sessw., Fest., Fehsen, Kalz.], Bers., schnell (und mit kleinen Schritten Lös.) laufen: uz kurieni tad tu nu midrīsi?

Avots: ME II, 623

‡ miêrît, -īju Gr.- Buschh., miêrēt Kaltenbr., = miêrinât. bē̦rnu mierīdams Pēt. Av. I, 107. bālileņus mierējuot Tdz. 49369.

Avots: EH I, 825

mistrît, ‡ Refl. -tiês Warkl. "kļūdīties": kājas man ejuot mistrījās, un es pakritu.

Avots: EH I, 819

mistrît, -ĩju,

[1) mischen (verschiedene Getreidearten)
Mar., Oppek., Sinolen, Mahlup, Baltinov, Dricē̦ni; durcheinander mengen Fest.; verwirren Nötk.;

2) bunt stricken od. bunt sticken
Bers.; bunt weben: aude̦klu Bauske];

3) "flink und gewandt beim Laufen die Füsse heben":
kumeļš mistrī [?] Blaum. [Vgl. mitrît.]

Avots: ME II, 637

‡ mistrītes audums Latv. Saule 1044 (aus Preiļi) "?".

Avots: EH I, 819

mitrît, -u, -ĩju, sich schnell begeben, gehen: labamm gājējam līdzi mitrīt Vīt., [Bers.].

Avots: ME II, 639

muodrît, ermuntern St. Refl. -tiês, sich ermuntern St., sich ermannen, sich aufraffen: vajag jele maz muodrīties Druv.

Avots: ME II, 682

‡ mudrît

1) = mudrinât Lubn.;

2) eilig gehen
Heidenfeld.

Avots: EH I, 828

I murît,

1): auch Heidenfeld; "marachen, mergeln"
Für.; bē̦rni sāk kaķi m. A.-Ottenhof, Seyershof; ‡

3) mühsam mit einem stumpfen Messer schneiden
AP. Refl. -tiês: ar tuo darbuojas un murās Dünsb. Maijas Roze 15. ilgi murījies, kamē̦[r] ticis nuo guovs vē, dara laukā Pas. IX, 142.

Avots: EH I, 833

I murît, -ĩju, tr.,

1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;

[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.

Avots: ME II, 669, 670

II murît: zu derselben Wurzel gehört auch pamurums.

Avots: EH I, 833

II murît, -ĩju, murêt, -ẽju, tr., besudeln Neik. n. U. Refl. -tiês, sich besudeln. Zu li. mùrti "durchweicht werden", [mùrdyti "besudeln", máuras "Schmutz", r. муръ "плѣсень", čech. mour "копоть, сажа" u. a., s. Leskien Abl. 303, Būga PФВ. LXXII, 197 f., Trautmann Wrbt. 172 und auch Petersson KZ. XLVII, 281].

Avots: ME II, 670

‡ mũrît, -īju,

1) = mũrêt 1 Dunika, Iw., Kal., Lng., OB., Rutzau, Schrunden;

2) Unsinn reden
Dunika. Vgl. mũrîtiês ME. II, 679.

Avots: EH I, 839

mũrîtiês [li. múrytis "für sich mauern"], sich wie ein Maurer beschmutzen.

Avots: ME II, 679

‡ nārīt (li. nórint ),

1) gleichviel
(nãrît ² ) NB.: n., liksim venteri te˙pat. es viņam nepaduošuos, n. kas (was auch immer kommen möge);

2) "tikkuo; kâ" (nãrît ² ) NB.: n. nuogāju, tūlīt sākās;

3) kuo nârit ² Dunika, = kaut kuo: viņa man k. n. teice, bet es nevarēju sadzirdēt. Vgl. nārit.

Avots: EH II, 8

ņerît, tr., mit stumpfem Messer schneiden Naud.

Avots: ME II, 900

‡ ņerîtiês Saikava, = plêstiês, sich balgen.

Avots: EH II, 113

[nevārîts, ungekocht.]

Avots: ME II, 739

‡ nevìerîtiês ² Stom. "nicht aufhören, bis etwas vollendet ist".

Avots: EH II, 23

[nidrît "schnell laufen" Bers.; Reimwort zu midrît.]

Avots: ME II, 743

nùodairîtiês: "nuoslinkuot" (mit ài ² ) Oknist; gribēju tikt pie pavarda, bet nuodàirījuos ² vien ("nevarēju pietikt") Saikava.

Avots: EH II, 38

nùodairîtiês, trödeln, nicht vom Flecke kommen, [sich umsehen Wid.]: laikam viņa gribēja kuo sacīt, bet nuodairījās vien Balss. tad kādu laiku jānuodairās Rainis. viņš šuodien ne˙maz nebija skuolā, nuodairījās vien Dobl.

Avots: ME II, 771, 772

nùodarît,

1): "padarīt" Sonnaxt: visu kuo n.;

4): n. dziji; ‡

5) = nuoadît Lieven-Bersen: zeķītes, kas bija uzme̦stas adīklī, paliks nenuodarītas Stērste A. Z. 120; ‡

6) fest zumachen
Dunika: dures tâ nuodarītas, ka nevar attaisīt; ‡

7) (in der Tür) zerquetschen
Dunika: n. pirkstus. Refl. -tiês, ‡

3) zufällig sich gestalten:
ve̦zums nuodarījies uz vienu pusi, iznācis šķībs Ramkau. (krāsuojamais gabals) taids rūsgans nuodarījies Auleja.

Avots: EH II, 38

‡ nùoģìedrîtiês ² Auleja, = nùoģiedrêtiês.

Avots: EH II, 49

nùoguôrîtiês, ‡

2) sich rekelnd herunterkommen
Dunika: n. nuo panta zemē.

Avots: EH II, 48

nùoguôrîtiês, sich lange Zeit rekeln, abtaumeln, zögern, faulenzen: lielais puisis, labs sliņķis, nuoguorās vien LP. V, 403.

Avots: ME II, 790

nùokrītêt: n. ādu ar krītu, lai tā ir balta Siuxt.

Avots: EH II, 56

[nùokrītêt, tr., mit Kreide beschreiben, bekritizeln, mit Kreidestrichen bedecken: viņi pat laban kâ nuo nuoktītētā galda varēja redzēt bija nuobeiguši partiju perferensa De̦glavs Rīga II, 1, 68.]

Avots: ME II, 802

‡ nùokrītuôt, = nùokrītêt.

Avots: EH II, 56

nùomẽrît, ‡

2) durchprügeln (?):
kamē̦r sievas nav paguvušas vainīgajam n. muguru Veldre Dižmuiža 25; kartupeļu dunčelis kabata, na! kas neatvilksies, tam ribas nuomērīs ("?") ebenda 12.

Avots: EH II, 68

nùomẽrît, nùomẽr,uôt, tr., abmassen, abpassen: svārkus, asis. runā īsiem, nuomēr,uotiem teikumiem AU. Refl. - tiês, sich mit dem Abmessen beschäftigen, abplagen: viņš tik nuomērījās vien Dok. A.

Avots: ME II, 819

‡ nùomiêrît Gr.- Buschh., nuomierêt Pas. III, 317 (aus Atašiene), = nùomiêrinât: Refl. -tiês Gr.-Buschh., = nùomiêrinâtiês: kumeļš drīži nuosamierēja Pas. III, 245 (aus Lettg-). kāzinieki nuosamierēja IV, 235 (aus Atašiene; ähnlich XV, 152 aus Lettg.). suns nuomierījās VIII, 66.

Avots: EH II, 70

nùomurît (unter nùomurinât): bē̦rni kaķi pa˙visam nuomurījuši A.-Ottenhof. Hinter "Manz." ME. II, 823 zu ergänzen "Post. I, 133".

Avots: EH II, 71

‡ nuomũrît Dunika, beschmutzen: bē̦rns nuomūrījis visu ģīmi. Refl. -tiês ebenda, sich beschmutzen.

Avots: EH II, 71

‡ nùoņerît Druw., = nùoņurît 2, mit einem stumpfen Messer abschneiden.

Avots: EH II, 72

nùoņurît,

1): n. (nuomuocīt) bē̦rnu Ruhtern;

2): auch Nötk., N.-Peb., Salis; nevar ar neasuo tute̦nu n. rieciena maizes Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

[nùoņurît,

1) stumpf machen; abquälen
Salis: Kārlim ir tāda galva, ka viņu nuoņurīt pie zemes darbiem ir tīri par grē̦ku! De̦glavs Riga II, 1, 56;

2) mühsam mit stumpfem Messer abschneiden
Kokn., Dickeln.]

Avots: ME II, 826

nùopļùrît ² fehlschiessen, pfuschen: es nuopļūrīju, ne˙kuo nevar vairs darīt Mar. n. RKr. XV, 128.

Avots: ME II, 833

nùorĩt [li. nurýti], tr., ver-, herunterschlucken: salda, salda zemenīte, tikkuo mēles nenuoriju BW. 15747. viņš sirdīgi nuorija beidzamuo vārdu Vēr. II, 27. nuorīt dusmas, den Zorn verbeissen Blaum. Refl. -tiês, ver-, heruntergeschluckt werden: būs nuorijies kāds lielāks malciņš Purap.

Avots: ME II, 840

‡ nuõrîte Siuxt, = nuorieta I , nuõrieši 2.

Avots: EH II, 81

‡ nuostakrît Frauenb., = nùostãdît: jaunu teļu vajaga n. uz kājām.

Avots: EH II, 90

nùotĩrît, tr., abputzen, absäubern: zābakus, drēbes. Refl. -tiês, sich abputzen, sich absäubern: puisis nuomazgājas, nuotīras LP. IV, 109.

Avots: ME II, 875

nùotrĩt,

1): n. kājai pirkstus jē̦lus AP., Dunika, Ermes, Heidenfeld, Prl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich abreiben, abschleifen, abwetzen:
piedurknes nuotrinušās Sessw., Trik. dzīvnieks nuotrinies vienās asinīs Dunika, Zögenhof. skuolnieki nuotrinušies pa suoliem (so dass die Kleidung entzweigerieben ist) Schnehpeln. naži nuotrinušies (von langem Gebrauch) Schwitten. nazis nepareizi nuotrinies C.;

2) sich an etwas reibend schmutzig werden:
viņa tur nu nuotrinusēs ar uoglēm un suodrējiem Janš. Līgava I, 283.

Avots: EH II, 101

nùotrĩt [li. nutrìnti], tr.,

1) abwetzen, abschleifen:
cirvjiem bijis viens gals asi nuotrīts Antrop. II, 8; abreiben: putns knabi nuotrin;

2) durch Wetzen, Schleifen abnutzen:
galaoda pa˙visam nuotrīta.

Avots: ME II, 877

nùovārît, ‡

2) abprügeln:
rijniekam nuovārīja muguru sešdesmit kuokiem Kaudz. Izjurieši 201. Refl. -tiês,

2): cūkas nuo ceļa zemē, purvā iekšā, ka nuovārās vien Pas. VIII, 91; ‡

3) kochend (siedend) sich vermindern:
ēdiens ... nuovārījies Pas. XIII, 45.

Avots: EH II, 106

nùovārît, tr., abkochen: ūdeni, uolas, vēžus. viņi sarkanuo dzīparu nuovārīja RKr. VII, 34. Refl. -tiês;

1) abkochen
(intr.): ūdens jau nuovārījies;

2) brodeln, abplärren, unmässig schwatzen:
tas iegāzies, ka nuovārījies vien, lielā, ve̦cā uozuolā LP. III, 105. Subst. nùovārĩjums, das Abgekochte, die Abkochung, der Absud; nùovārîšana, das Abkochen; nùovārîtãjs, wer abkocht.

Avots: ME II, 884

[nùožirît N.-Peb., Warkl., = nùožilît 4.]

Avots: ME II, 894

‡ nuožņurît Grawendahl, Heidenfeld, Meselau, Zögenhof, = nùožurnît.

Avots: EH II, 111

ņurît,

1): auch (mit stumpfem Messer schneiden)
Grenzhof (Mežamuiža), Kegeln, Lems., Nötk., Sermus, Seyershof, Trik. Refl. -tiês,

1): bē̦rns ņurījas ("ilgi zīž krūti") N.- Bergfried. kaķis ap žulti ņurījas ("?") AP.

Avots: EH II, 116

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

ņurĩtis, der Schnurrende, Sptnnende, der Kater Lub. Vgl. ņura, ņurra.

Avots: ME II, 906

[ņur̃rîtiês "?": kaķis ņurrījas peli ē̦duot Pampeln.]

Avots: ME II, 907

ùorītis ² KatrE., eine Nische in der Ofenmauer. Mit Dissimilation ans mnd. rôr "Röhre", vgl. [r]iẽre.

Avots: ME IV, 420

padairîtiês, ‡

4) eine Weile unentschlossen zögern Wessen; eine Weile unnütz die Zeit vertreiben
Oknist.

Avots: EH II, 126

[padairîtiês,

1) "zu schlagen sich anschicken"
Warkl.;

2) "vergebens zu ziehen versuchen"
Kreuzb.;

3) sich ein wenig, eine Weile fürchten
Bauske.]

Avots: ME III, 14, 15

padarît,

2): kuo p. BielU., etwas Böses einem antun; sich ein Übel (z. B. eine Krankheit) zuziehen
Bankin;

4): alu p. - auch Auleja, Kaltenbr. p. (anfertigen)
pastalas Dunika, Rutzau; ‡ Subst. padarîtājs, wer etwas ausrichtet: tas man jau būtu bijis kuo nekuo p. BielU.

Avots: EH II, 126

padarît [li. padarýti], tr.,

1) eine Zeitlang machen:
pādari brītiņu manā vietā de̦sas!

2) anrichten, antun, machen, bereiten:
kuo tu man padarīsi? BW. 15062, 3. kuo tie ļaudis nepadara ar savām valuodām? pruojām iedami, panāksnieki mēdza padarīt kādu skādi BW. III, 1, 45. padarīt sāpes, kaunu, galu. lai labāk mans dē̦ls tad mirst, ne˙kâ padara man tādu kaunu! LP. N, 41. ve̦se̦lu padarīt, gesund machen, žē̦l padarīt, ein Leid antun: dažam puišam žē̦l padarīju BW. 5327;

3) ausrichten, machen, ausrichten können:
tā taču var kuo padarīt LP. IV, 1. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) tun, machen
(perfektiv), eine Arbeit beenden, verrichten, vollenden: trīs darbiņus padarīju (Var.: izdarīju) BW. 6796. dieviņš alu padarīja, hat das Bier gebraut 8082. Sprw.: kunga darbs nav padarāms, des Herrn Arbeit ist nicht zu Ende zu bringen. kas padarīts (od. darīts), padarīts, was geschehen, ist geschehen. kas padarīts, tuo nevar atdarīt, das Geschehene kann man nicht rückgängig machen. Refl. -tiês,

1) sich antun, sich bereiten:
viņš sev galu padarījies;

2) von sich selbst machen, ohne fremdes Zutun gemacht, beendet werden:
iesakies tik: "lai nuotiek!" tūliņ darbs padarīsies LP. IV, 76.

Avots: ME III, 15

paguôrîtiês, sich ein wenig rekeln: mierīgi paguorījās A. XVI, 928, [N.-Peb.].

Avots: ME III, 33

‡ pagrît, -īju Lubn. "pagrīst sataisīt": Mārtiņš, labs vīrs, pagrīja tiltiņu; Katriņa, mīzele, ìzārdīja VL.

Avots: EH II, 134

paĩrît: auch Frauenb., Puhren, (mit aî ² Kal., Rutzau; dzeršu rītu, pairīt-dien BW. 2021, 2 (aus Schrunden).

Avots: EH II, 136

paĩrît, für parît, übermorgen in West-Kurl., z. B. N., Katieten, Ahs., [Lin., paîrît ² Dunika; wohl mit kurischer Epenthese aus parît].

Avots: ME III, 34

‡ pairītā BW. I, S. 896, № 18721, = paĩrît.

Avots: EH II, 136

‡ paĩrîtu ² PlKur., (mit aî ² ) Dunika, Kal., OB., Rutzau, BW. 25083 (aus Sackenhausen), = paĩrît.

Avots: EH II, 136

‡ pakamarît, ein wenig kamarît ‡ 2 N.-Peb.: pakamarī nu man tuo ratu! ne˙maz vairs neiet.

Avots: EH II, 140

pamẽrît, ‡ Refl. -tiês, zielen: jis pasamēreja, - grib saut Pas. IX, 55.

Avots: EH II, 156

pamẽrît, pamẽŗuôt, tr., etwas messen: viņi pamērīja sērdienītes kājas Dīcm.

Avots: ME III, 70

‡ pamurît "lē̦nām vārīt uz plīts katlā" Frauenb.

Avots: EH II, 158

‡ panātrītes,

1) "?": kalniņā nātres aug pakalnā - p. RKr. XX, 69 (VL. aus NB.);

2) "Taubnesseln"
Garssen.

Avots: EH II, 159

[pãrdairîtiês, = pãrplîst, pāršķelties: dēlis pārdairījies Etn. III, 18.]

Avots: ME III, 152

pārdarît, ‡

3) in der Verbind.
preces p., Waren absetzen, sie ablegen (= preces glabāšanai duot) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "absetzen").

Avots: EH XIII, 197

pãrdarît, tr.,

1) ummachen, um-, verwandeln:
vinš pārdarīja ūdeni par vīnu A. XIII, 476;

2) = pãri darīt, einem etwas zu leide tun: iesim... atmaksāt tuo, kuo tas manai sievai pārdarījis LP. II, 36. Subst. pãrdarĩjums, das Umgemachte, die Umgestaltung, Verwandlung; pãridarĩjums, das Unrecht, die Unbill: gan tev dievs atdarīs manu pāridarījumu BW. 4296; pãrdarîšana, das Ummachen, Verwandeln; pãridarîšana, das Unrechttun, Beleidigen; pãrdarîtãjs, wer ummacht, verwandelt; pãridarîtãjs, wer Unrecht tut, beleidigt.

Avots: ME III, 152, 153

‡ pārģiedrîtiês Auleja, sich einigermassen aufklären (vom Himmel).

Avots: EH XIII, 200

parĩt (li. prarýti): tie mums (acc.) parītu dzīvus Getzel Psalm 124.

Avots: EH XIII, 168

parît, parîtu, parîtâ Ltd. 1459, übermorgen: parītu būs svētdiena.

Avots: ME III, 91

parĩt, tr., verschlucken, verschlingen: nevarēt vairs parīt, nicht mehrschlucken können.

Avots: ME III, 91

‡ parîtdien Fest. n. FBR. XVII, 93, = parît.

Avots: EH XIII, 168

parîtdìena: p. tautiņās Tdz. 54905.

Avots: EH XIII, 168

parîtdìena, der übermorgige Tag.

Avots: ME III, 91

‡ parîtdìene ² Oknist n. FBR. XV, 172, = parîtdìena.

Avots: EH XIII, 168

parîtẽjs, übermorgend: parītēja izrāde Latv.

Avots: ME III, 91

‡ parîts Kaltenbr., = parîtdìena.

Avots: EH XIII, 168

parîtu (unter parît): vēl rītu, p. būs kuo sūkāt BW. 2016.

Avots: EH XIII, 168

pãrmẽrît, ‡

2) "mērījuot sadalīt" Auleja, Dunika.

Avots: EH XIII, 207

pãrmẽrît, pārmēŗuôt, tr., noch einmal messen, ummessen, oberflächlich messen : naudu LP. I, 88. daudz mājas tika pārmērītas Klaust. Refl. -tiês,

1) sich vermessen, sich beim Messen versehen;

2) sieh beim Messen überanstrengen.

Avots: ME III, 167

‡ pā`rrîtiêm ² Oknist, = pãrrîtu.

Avots: EH XIII, 209

pãrrĩtiês, ‡ Subst. pãrrĩšanâs, übermässiges Schlingen: nuo lielas pārdzeršanās un pārrīšanās Pas. VIII,110.

Avots: EH XIII, 209

[pãrrĩtiês, übermässig, zu viel schlingen: cūka pārrijusies rāceņu.]

Avots: ME III, 173

pãrrîtu, pãrrîtus, einen Morgen um den anderen, jeden zweiten Morgen: abas meitas ik pārrītus slauc guovis Ahs. kam pārrītu malt negāji? BW. 8128.

Avots: ME III, 173

pãrrîtus (unter pãrrîtu): kāstulis jāmazgā p. Siuxt.

Avots: EH XIII, 209

pãrtĩrît, tr., obenhin, von neuem putzen, reinigen : cukurs fabrikās tiek pārtīrīts Latv.

Avots: ME III, 183

pãrtrĩt, tr.,

1) obenhin, von neuem schärfen:
cirvi;

2) zu sehr schärfen:
pārtrīta izkapts dabū pārasmeni Latv.

Avots: ME III, 184

pãrvàrît, ‡

2) von neuem kochen
Oknist u. a.: p. ievārījumu.

Avots: EH XIII, 215

pãrvàrît, tr., zu viel kochen: kartupeļus. Refl. -tiês, intr., überkochen, zu viel kochen: nu jau būs kartupeļi pārvārījušies.

Avots: ME III, 186

‡ pašvaĩtrît Dunika, = pavicinât: p. kuoku acu priekšā. Ein Lituanismus.

Avots: EH XIII, 180

patĩrît, tr., ein wenig reinigen, leeren: gan šuodien patīrīs klētis, heute wird man wohl gehörig die Getreidekammern leeren Aps.

Avots: ME III, 122

patrĩt, ‡

2) ein wenig reiben:
patrin labuo aci! Pas. IV, 21; ‡

3) durchreiben
(li. pratrìnti) Dunika: p. cauru ādu.

Avots: EH XIII, 183

[patrĩt, ein wenig wetzen: p. nazi.]

Avots: ME III, 124

paũrītis, ein schlecht gewachsener Kohlkopf: kāpuosti nav pade̦vušies: tādi paurīši vien ir Adiamünde. Zu paure 2.

Avots: ME III, 129

pavairîtiês: jāpavairās nuo viņa ... tev būs Pas. XIII, 81.

Avots: EH XIII, 186

pavairîtiês, eine Weile ausweichen, meiden: p. nuo slāpjuma, (sich wehrend) nuo suņiem; pavairies ļaunu valuodu!

Avots: ME III, 131

pavārît,

1): pavārījis putru Pas. Vl, 439; ‡

2) (fertig)kochen:
vir,ra pusdienu drīz, drīz pavārīšuot Janš. Bārenīte 30. vakar pavārītā putra ceļama galdā Sieva 9. putra taukuos pavārīta Vanagu ligzda 54; ‡

3) eine Weile kochen (intr.)
Oknist: lai vēl pavārī putra. Refl. -tiês, ‡

2) für sich (ein wenig) kochen (tr.):
nejaudājuot maizi izcept; labi vēl, ka varuot p. kādu putriņu Janš. Mežv. ļ. I, 166.

Avots: EH XIII, 188

pavārît, eine Weile oder ein beschränktes Quantum kochen (trans.): rāceņi vel drusku jāpavāra. Refl. -tiês, eine Weile kochen (intr.): lai nu vēl gaļa drusku pavārās!

Avots: ME III, 134

‡ perīte vista Gramsden, = pere.

Avots: EH XIII, 224

pìedarît,

1) füllen, voll laden:
nu ve̦zums piedarīts un sasiets Saul. kamanas pilnas jāpiedara Biel. 1542. p. puôdu ar sviestu Dunika;

2) piedarīt pūru, = piedarināt p.: aužu baltas villānītes, drīz pūriņu piedarīju Biel. 1517. kam liniņu man nedevi, kuo pūriņa piedarīt? BW. 16599, 2. ne nuo lūku nuodarām es pūriņu piedarīju 7849;

3) piedarīt guovīm pienu, die Kühe milchreich machen
Alksn.-Zund.;

4) mit Schmutz voll machen, besudeln:
bē̦rni piedarījuši plānu; auch = piedirst, piemīzt Dunika;

5) zumachen (eine Tür)
Dunika;

6) hinzu machen
Dunika.

Avots: ME III, 242, 243

pìekrītuôt Wid., ankreiden.

Avots: ME III, 260

pìektrîts, Freitag morgen Sassm.; liẽlais piektrīts, der Morgen des Charfreitags: lieluo piektrītu 2 stundas priekš saules jāeimuot uz krusta ceļa LP. VI, 2,

Avots: ME III, 261

pìemẽrît, anpassen: vīra tēvam kre̦klu šuvu, pie stumbura piemērīju BW. 7402.

Avots: ME III, 272

pìerĩt, einschlucken, hereinschlucken Spr.: Krišs grūda pierītuo ūdeni nuo mutes ārā Krišs Laksts 54. Refl. -tiês, sich vollschlucken, sattessen: ej un sildies ... pierijies! Laut. Marģeris 44. bij zīļu pierijusies Jaunības dzeja 31. pierijusēs kreima LP. VII, 1, 589.

Avots: ME III, 285

pìetĩrît, ein wenig reinigen, säubern, ausfegen Spr. Refl. -tiês, sich ein wenig säubern Spr.

Avots: ME III, 304

pìetrĩt,

1) zur Genüge wetzen:
izkaptis vien nevar pietrīt;

2) reibend anpassen
Neuenb. Refl. -tiês, sich reibend sich anhäufen: pietrinušies milti nuo kuoku berzēšanās Warkl.

Avots: ME III, 305

pìevaĩrītiês C., sich in Acht nehmen (mit aî ² ) Salis.

Avots: ME III, 307

pìevàrît,

1) dazukochen, beim Kochen hinzufügen:
tai vēl pievārītas vielas, kas žūšanu paveicina Konv. ² 919; anschweissen U.;

2) beim Kochen anbrennen lassen:
putra rūgta, pievārīta D. Kleinb. J. 50;

3) viel, zum Überfluss kochen: pievārīju pa pilnam gaļas LP. VII, 289. pievārīts kâ zir giem Etn. II, 30;

4) kochend, mit Gekochtem anfüllen:
pievārīta pilna bļuoda ar putru. Refl. -tiês, anbrennen (beim Kochen) Wid.

Avots: ME III, 309

pirītis, der Büttel Depkin n. U., Manz. Lettus (aus Mar. und Schwanb.); vgl. bierīce und estn. pīrits dass.

Avots: ME III, 223

pļurît Wid., leeres Zeug schwatzen.

Avots: ME III, 373

pļùrît ² , -u, -ĩju, etwas unachtsam, unbedacht tun: kuo tur pļūri, tâ ne˙kas neiznāks! Mar. n. RKr. XV, 132.

Avots: ME III, 374

pusdarîts, halbgetan, halbverričhtet: pusdarīts darbs jāpabeidz Ahs.

Avots: ME III, 424

puskarĩte: auch BW. 25152, 2.

Avots: EH II, 332

puskarĩte, eine Kutsche LKVv.

Avots: ME III, 428

pusrītenis U., der Nordostwind.

Avots: ME III, 433

pusrîts,

1) der halbe Morgen, die frühe Morgenstunde:
gailīt[i]s dzied pusrītā (Var.: pusrītiņu), malējiņu žę̄luodams BW. 29812. pusrītiņā (das Metrum erfordert: pus˙rītiņa) saule leca, pusvakarā (das Metrum erfordert: pus˙vakara) nuorietēja 2006. jau sietiņš pusrītā, vēl meitiņa negulēja VL.;

2) das Frühstück
Für. I (unter rīts; vgl. li. pùsryčiai dass.): pusrītu ēst, zu Morgen essen Manz. Lettus.

Avots: ME III, 433

‡ pusvĩrītis, der halbe Mann (Demin.): es paliku p. ar ... slinku līgaviņu BW. 26847.

Avots: EH II, 335

raskrīte, raskrēte, raskrētīte Memelshof, drosera rotundifolia Kokn. n. Etn. IV, 52: es nuoviju vainadziņu nuo tīrām raskrītēm (Var.: rasenīšu vainadziņu) BW. 5845, 1. raskrītēm un citām . . . zālēm Janš. Dzimtene ² III, 277. ar rasu, kuŗa atruodas uz raskrētēm Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 478

rît, rîtu, rîtâ, Adv., morgen: Sprw. rītu ar(ī) vēl diena. rīt šādu laiku Grünh., morgen um diese Zeit. rīt rītā od. rīt(u) nuo rīta, morgen früh: ja rīt rītā nebūs liela rasa,... tad līdz vakaram nuopļaus A. Upītis. rītu nuo rīta sāksim pļaut sienu Ahs. ne rītā tā dieniņa, kad es iešu tautiņās BW. 10358. Ursprünglich: am Morgen des auf heute folgenden Tages.

Avots: ME III, 540

rĩt (li. rýti "schlucken"), praes. riju (dial. rīnu, z. B. in Kroppenhof, A.-Schwanb.), praet. riju, tr., intr., schlukken, schlingen, fressen: rij tāvu rīšanu! von vielem, hastigem Schlingen. nu˙dien, tad ir visas aplupījis; rij tavu rīšānu! LP. VI, 293. rij, ka(d) tu pārplīstu (pārsprāgtu)! Mag. XX, 3, 42. Refl. -tiês,

1) einander schlingen:
neē̦dušam de̦sa de̦su rijas Birkert Sakāmv. 51;

2) sich (beständig) zanken, streiten
(eig.: einanderschlingen, fressen): ļautiņi rijas un ē̦das Aus. I, 61;

3) - rīstīties, sich würgen
U. Subst. rĩšana, das Schlucken, Schlingen, Fressen; rijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schlingens; das Verschlungene, Gefressene; rijẽjs, ein Fresser, Verschlinger; galas rijējs zvē̦rs, ein fleischfressend Tier U. Nach Osthoff MU. IV, 45 zu ai. riṇāti "lässt fliessen", rīyatē "gerät ins Fliessen", aksl. rinǫti od. rijati "fliessen; stossen", ae. rīd "Strom", cymr. rhid "Same" u. a.

Avots: ME III, 540

I rĩt, Refl. - tiês,

3): drudzis nuo dūmiem rijies un guldzījies Pas. XIII, 343; ‡

4) sich schlucken lassen
Auleja: tās uogas taišņi cē̦las (ganz) rijas (sind leicht zu schlucken).

Avots: EH II, 376

‡ *III rīt (gesprochen: reit), = riêt, bellen: suns ... sāka uz zemnieku r. Pas. VII, 139 (aus Silajāņi). Wohl eine Neubildung vom prs. rej (zu riêt) ausgegangen; etwa nach dem Muster (hochle.) lej < lij: leit < lît.

Avots: EH II, 376

rīta (unter rîts): gen. s. rītas Manz. Post. II, 145, 244. nuo rîtas ² Orellen, am Morgen. rîts ² in nuo rîts ² FBR. XIII, 65 (aus Rojen), Salis und rîts ² pus[e] XIV, 87 (aus Wainsel), Salis, aus rītas od. rītus.

Avots: EH II, 376

rītā (unter rîts 1), ‡

2) morgen, am morgigen Tag
Salis.

Avots: EH II, 377

rītāja, der Morgenstern (aus einem infl. Gesangb.).

Avots: ME III, 540

rîtala: auch Liepna, Ramkau.

Avots: EH II, 377

rîtala AP., rîtaļa Ar., C., Golg., Lis., Name einer Kuh, die am Morgen gefallen ist.

Avots: ME III, 540

‡ rĩtarêt NB., laufen: zē̦ns rītarē.

Avots: EH II, 377

rîtàusa* Wid., rîtàusma*, die Morgenröte: pirmā rītausa blāzmuojas pār pasauli Vēr. 236. ledegsies rītausmas sārts R. Sk. I, 122.

Avots: ME III, 540

rîtdìena: rītdieniņa Tdz. 54905; šī diena, r. bez kauna laista BW. 20963.

Avots: EH II, 377

rîtdìena, auch rîta dìena, der morgende Tag: viņš iegāja pie ve̦lna prasīt rītdienas darbus JK. V, 1, 68. viņš... nezūdītuos par rītdienu JR. IV, 74. vēl es dzeršu rītu (Adjektiv?) dienu BW. 2021.

Avots: ME III, 540

‡ rîtdiene Borchow, Lubn., Oknist, = rîtdìena.

Avots: EH II, 377

I rīte Wid., die Kehle, der Schlund. Zu rĩt.

Avots: ME III, 540

II rīte, ein Holzstapel Hopfenhof n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 618. Aus estn. rīt "Reihe".

Avots: ME III, 540

‡ rîtējs ² Salis n. FBR. XV, 62, am Morgen gernolken: r. piens.

Avots: EH II, 377

rīteklis, ein hötzernes Werkzeug zum Aufwickeln des Garnes Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 540

I rītelis St., Bergm. n. U., MWM. VI, 140, rīteris BW. 18673, 4, ein Reiter. Nebst estn. rīter resp. rütel od. ritter aus dem Deutschen ; es käme am ehesten - mnd. ruter "Reiter" in Betracht.

Avots: ME III, 540

II rĩtelis: dissimiliert aus *rīteris < nd. rüter, s. Sehwers Unters. 102.

Avots: EH II, 377

II rĩtelis Wain., ein Unruhiger, Unbändiger Spiess n. U.: ak tu rītelis tāds! kuo tu te atkal esi izdarījis? Līn.

Avots: ME III, 540

rîtenis: "ārā jau rītenis muodies" ME. III, 540 zu verbessern in "rīten[i]s jau pamuodies pūš" ... "Purap." ebenda in "Pumpurs".

Avots: EH II, 377

rîtenis C., der Ostwind U., Lubn.: ārā jau rītenis muodies MWM. IX, 540. griezīgais rītenis dzina viņam sniega adatas acīs Niedra. lē̦nais rītens puķu smaršu kvēpina kâ vīrāku Purap. Vgl. li. rytinis vė˜jas dass.

Avots: ME III, 540

rīteris, s. rītelis I.

Avots: ME III, 540

rīteru nauda: "Reuterverpflegung", s. Švābe Pag. vēst. 322, 341 und 391.

Avots: EH II, 377

rīteru nauda "soll eine aus schwedischer Zeit stammende Abgabe bedeutet haben" U.

Avots: ME III, 540

rītêt, -u, -ẽju, prassen L., U.: rītēt un plītēt, fressen und saufen U. sāks ar citu sievām rītēt Birzgalietis. Refl. -tiês, fressen St. Ableitung von rīte I, oder aber aus rĩt nach plītēt umgebildet?

Avots: ME III, 540

‡ II rītêt, = rītêtiês: kad suņi meņģējas, tad saka, ka suņi rĩtē Ramkau. guovs var rĩtē̦dama ātri nuolauzt ragu ebenda. kaķi, zē̦ni rītēja Linden in Kurl.

Avots: EH II, 377

‡ III rītêt (mit ostle. ī < ie ?), -u, -ēju Malta, (verknotetes Garn) entwirren.

Avots: EH II, 377

rītêtiês "spielen, liebkosen (mīlināties ar kādu lietu)"; für Lisohn angegeben, aber von Aps. nicht gekannt.

Avots: ME III, 540

rĩtin, Adv., zur Verstärkung von rĩt: grāmatas, kuŗaš rītin rij tavu jaunekļa jautrību JR. IV, 182.

Avots: ME III, 540

‡ rîtinis (li. rytìnis) Oknist n. FBR. XV, 175, Auleja, Kaltenbr., = rîtenis.

Avots: EH II, 377

rītins (?) L., das Wagenrad; vgl. ritiņš.

Avots: ME III, 540

rītiška (unter rîtišķe ² ): rîtiškas Auleja, das Mittagessen (neben brùokaste ² , Frühstück).

Avots: EH II, 377

rîtišķe ² : n. pl. rītišķes Pilda.

Avots: EH II, 377

rîtišķe ² Nigr., rītiška, rītišks Kreis Dünaburg n. Konv.2 192, das Morgenfrūhstück: citi ē̦d rītišķi, bet tu guli RA. rītišķi viņiem atnesa... Avģene Veselis Tīrumu ļaudis. ne dienasvidus guļ, ne kādas garas rītišķes (keine lange Frühstückspause am Morgen) tur Janš. Paipala 56. nuorunājuši neiet rītiškās (bruokastīs) Austriņš M. Z. 96. Vgl. li. rýtiškas "dem Morgen angemessen".

Avots: ME III, 540, 541

‡ rîtišķis ² Frauenb., der Ostwind.

Avots: EH II, 377

*rītīt ( -tu, -tīju) > ostle. reiteit "mit Furchen (vagas) versehen": r. tīrumu Warkl.; messen (prs. -īju): lai tīrumu sāktu nuo vidus art, pa˙priekšu nākas tuo (iz)rītīt, t. i., ar kārti vai virvi nuo malas izmerīt, lai izzinātu vidu Schwanb.

Avots: ME III, 541