Paplašinātā meklēšana

abpusgriêzîgs zuobens, zweischneidiges Schwert.

Avots: ME I, 6

‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbluôzîtiês, langsam, wackelnd fortgehen, hingehen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 11

‡ àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13

‡ àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22

‡ àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18

‡ àizdedzîgs, leicht auffahrend, heftig Spr.

Avots: EH I, 18

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

‡ àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22

àizdzîvuôt: Refl. -tiês, ‡

2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).

Avots: EH I, 22

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24

àizgraĩzît, freqn. zu aizgriêzt.

Avots: ME I, 27

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

‡ àizgumzît,

1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;

2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;

3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).

Avots: EH I, 26

‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27

‡ àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22

‡ àizîdzinât, ein wenig verärgern Bauske.

Avots: EH I, 27

‡ àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27

‡ àizît ² (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.

Avots: EH I, 27

àizķèzît, tr., beschmutzen, besudeln: acis, durvis, ceļu.

Avots: ME I, 35

‡ àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35

‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37

àizļuôdzîtiês, hinwackeln, wackelnd dahin gehen: viņš aizļuogās kā pīļu tēviņš Liev.

Avots: ME I, 38

‡ àizmidzît Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, einschläfern.

Avots: EH I, 39

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45

àizredzĩba,

1) die Aufsicht, Rücksicht:
par tuo bē̦rnu nav nekādas aizredzības, niemand sieht auf das Kind. Biel.;

2) die Vorsehung:
šāduos pārdabiskuos gadījumuos vē̦ruodami aizredzības pirkstu Pūrs III, 67.

Avots: ME I, 46

‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47

àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.

Avots: ME I, 48

àizsluôdzît, ‡

2) hin-, weggehen
Lis.: raugi nu kājām a. tādu gabalu!

Avots: EH I, 49

àizsluôdzît, tr., versperren: trīs bē̦rnus aizsluodzījusi istabā JU.

Avots: ME I, 51

‡ àiztalzît, prügelnd hin-, wegtreiben Trik.: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 57

àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ ² ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.

Avots: EH I, 64

àizvir̃zît, tr., hin-, wegrücken Vēr. II, 1058: gadījums mani aizvirza pie bērnības atmiņām Apsk., C.

Avots: ME I, 60

àizvirztiês, wegrücken: viņš aizvirzās tāļāk C.

Avots: ME I, 60

‡ àizzîdît līdz, säugen (perfektiv) bis: a. teļu līdz zināmam laikam.

Avots: EH I, 64

àizzìmêt: aizzīmē (bezeichne!) luogu! Pas. V1I, 407 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 64

àizzîst, tr., ansaugen, besaugen: krupis aizzīžuot guovīm tesmeņus MWM. X, 11.

Avots: ME I, 61

àlgādzĩba, die Dienstzeit des Tagelöhners: tikai nedēļu vilkās mana algādzība B. Vēstn.

Avots: ME I, 67

‡ amuzītis "ein etwas einfältiger (prātā paviegls) oder unartiger Mensch" Frauenb.

Avots: EH I, 69

‡ amzīgs Wid. "unsinnig".

Avots: EH I, 70

apbàlzît, ‡ Refl. -tiês, eine Decke rings um sich feststopfen Wolm. u. a.

Avots: EH I, 73

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

apbâzît, ‡

3) ringsum (stopfend) bewickeln (einhüllen):
a. traukus kamanās ar sienu.

Avots: EH I, 73

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76

‡ apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "apvalkât" Siuxt (mit ur̂ ² ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75

‡ apdaîdzît Golg., KatrE., Sessv·., ringsum antrakeln: uodere nav piešūta, bet tik apdaidzīta.

Avots: EH I, 76

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77

apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.

Avots: ME I, 81

apdzìt,

1) : apdzit vagu, arklu, ecēšas vēl kādu reizi gabalam apkārt Siuxt; ‡

3) apdzĩts Ahs., verdächtigt:
par zagli e̦smu apdzīts.

Avots: EH I, 79, 80

apdzìt [li. apgiñti], tr.,

1) um etw. treiben:
apdzīt cūkas ap šķūni; mietus ap jaunuo kuociņu;

2) im Infl. einholen:
māsu Zb. XVIII, 334.

Avots: ME I, 84

apdzîvât ² Siuxt u. a., = apdzîvuôt 1.

Avots: EH I, 80

‡ apdzīvinât Celm., bevölkern.

Avots: EH I, 80

apdzîvuôt, ‡

3) sich einleben:
kamē̦r tur apdzīvuoji BW. 17459; ‡

4) erleben:
dievs zina, kuo mēs apdzīvuosim un ieraugsim Für. I.

Avots: EH I, 80

apdzîvuôt, tr.,

1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;

2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.

Avots: ME I, 84

‡ apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

‡ apgraûzît Golg., Trik., (mit aũ ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83

apgruõzĩba, die Umwandlung, Umdrehung; mēness apgruozības, die Mondphasen, gew. m. gruozības PS. neīsta nauda tagad e̦suot dzīvā apgruozībā, falsches Geld sei jetzt in regem Umlauf B. Vēstn.

Avots: ME I, 89

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

‡ apgulˆdzît Fest., Lemburg, in grossen Bissen herunterschlucken.

Avots: EH I, 85

‡ apgumzît Trik., = ‡ apgumzât 1.

Avots: EH I, 86

apjuozît Salis "= apjuôzt".

Avots: EH I, 88

‡ apķezît Dunika, = ‡ apķezinât: a. galdu.

Avots: EH I, 96

apķèzît, ‡

3) verleumden, mit Worten heruntermachen
(mit ẽ ) Dunika: a. meitu.

Avots: EH I, 96

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

aplaizît (li. aplaižýti), tr., belecken, ablecken (pirkstus, ruokas). Refl. -tiês, sich vor Behagen lecken: vilks aplaizījās vien LP. V, 171.

Avots: ME I, 99

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97

aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem kājas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.

Avots: ME I, 100

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

‡ apmêzîbas Kaltenbr., eine kleine Feier nach Beendigung der Mistausfuhr.

Avots: EH I, 102

‡ apņurdzît, = ‡ àpņur̂cît.

Avots: EH I, 104

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apredzîgs,

1) (aktiv) umsichtig, vorsichtig;

2) pass., was zu übersehen ist:
apredzīgi lauki U., A. X, 1, 417, JKaln.

Avots: ME I, 115

apsar̂dzĩba, der Schutz: bites nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368; muitas apsardzība, Schutzzoll.

Avots: ME I, 117

apsluôdzît, tr., beschweren, niederpressen: gaļu, kāpuostus.

Avots: ME I, 123

apsūlât [= infl. apsèuluot ² in Preili], refl. -tiês, eitern, beschwären: pirksts apsūlājis; sich mit einer faulenden Flüssigkeit bedecken: jauns bē̦rza ce̦lms pavasaŗuos apsūlājis A. X, 1, 528 [Lubahn].

Avots: ME I, 128

‡ aptàlzît Trik., = apdaũzît (von Menschen): aptalzīts puika.

Avots: EH I, 121

apsũdzĩba, die Anklage.

Avots: ME I, 128

‡ I apvir̂zîtiês ² Sassm., Stenden, (mit ir̂ ) Schnehpein, = apžût: ceļš jau apvirzījies.

Avots: EH I, 126

‡ II apvirzîties, sich herumbewegen um Festen: braucējs ar muokām apvirzījās žuogam apkārt Jürg., Salis u. a.

Avots: EH I, 126

‡ apžaudzîtiês ar kuo, jem. liebkosend umarmen N.-Bergfried.

Avots: EH I, 128

apdzît [li. apgýti], intr., beheilen: vāts apdzijusi.

Avots: ME I, 84

[apzîdinât, auffüttern. Weinsch.]

Avots: ME I, 138

apzîdît, ‡

2) säugend erkranken machen
Oknist: pēc nuobīļa neduod bē̦rnam krūts! apzīdīsi, kļūs slims!

Avots: EH I, 128

apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apží,sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch"unglückliche Augen"bekommen hat.]

Avots: ME I, 138

‡ apzīļuôt, ringsum mit Flitterschmuck benähen Bauske: a. vaiņagu.

Avots: EH I, 128

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138

‡ apzīmuôt Pas. VI, 368, VIII, 165 taus Lettg.), = apzimêt.

Avots: EH I, 128

‡ apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128

apzîst (unter apzîdît): mūsu kaķei laikam bē̦rni: apzīsti pupi Siuxt.

Avots: EH I, 128

‡ apzīt, (eine ganze Anzahl von Objekten) kennen Stenden: kur nu visus apzīsi?

Avots: EH I, 128

‡ apžņur̂dzît, oft knautschend (quetschend) erschlaffen machen: apžņurdzīts kaķē̦ns.

Avots: EH I, 129

atbalzît, tr., etwas stützen. Schwnbg.

Avots: ME I, 150

‡ atbâzîtiês Warkl., sich die Kleidung aufschürzen, -stecken.

Avots: EH I, 134

‡ atbìrzît ² Oknist, Saikava, = ‡ atbìržuôt. Refl. -tiês, bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: jau atbirzījies! cik tev ātri apnika birzīt! Saikava.

Avots: EH I, 135

‡ atblaîzît Kaltenbr., so drücken (quetschen), dass davon Spuren (Folgen) zurückbleiben: liec klaipu uz suola, tik neatblaizi! atblaizīta maize, Brot, dessen Kruste sich (von der Krume) losgelöst hat.

Avots: EH I, 135

‡ atbudzît, stossend her-, zurücktreiben C.: a. strādniekus nuo kruoga uz māju.

Avots: EH I, 136

‡ atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.

Avots: EH I, 137

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154

atdzīdinât, freqn. von atdzīt, wiederholt wegjagen, vertreiben: atdzīdina sīvus suņus BW. 13646, 27.

Avots: ME I, 156

‡ atdzīginât A.-Ottennof, = atdzîvinât.

Avots: EH I, 140

‡ atdzîguôtiês A.-Ottenhof, = atdzîvuôtiês 1.

Avots: EH I, 140

atdzīres, die Nachfeier eines Festes: tiem bij jāsteidzas uz atdzīrēm Neik.

Avots: ME I, 156

atdzît, Refl. -tiês: sirds... daudz maz bija jau atdzijusēs Janš. Mežv. ļ. II, 33 (ähnlich 114).

Avots: EH I, 140

atdzìt RefI. -tiês: atdze̦nas guovu gans Pas. IV, 122 (aus Līksna); ‡

2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).

Avots: EH I, 140

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156

‡ atdzîvât,

1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;

2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.

Avots: EH I, 140

‡ atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba laikā Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156

‡ atdzîvuôt, abarbeiten: kuo viņš nevar atmaksāt, tuo viņam būs a. Für. I.

Avots: EH I, 140

atdzîvuôtiês, [bei Glück auch: atdzīvēties I Kön. 17, 22],

1) aufleben, wieder lebendig werden, sich erholen:
viņš miris un atkal atdzīvuojies LP. VII, 1203. viens vakars prātā atdzīvuojās Apsk. I, 342. nuo šās dienas gan drusku atdzīvuojās Kaudz. M.;

2) sich müde arbeiten
Hug.

Avots: ME I, 156, 157

‡ atgraizît,

1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;

2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).

Avots: EH I, 142

atgriezîgs: atgriezīgu ļaundarītāju Rožu kronis (Rigā 1868), S. 64.

Avots: EH I, 143

atgriezîgs, sich von der Sünde bekehrend, reuig: atgriezīgs grēcinieks Kaudz. M. 354; atgriezīga sirds Rain.

Avots: ME I, 159

atgruõzît, freqn. zu atgrìezt, wiederholt zurückdrehen: sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgruozīs BW. 28732.

Avots: ME I, 160

‡ atgùmzît C., wackelnd herkommen : a. nuo meža mājā.

Avots: EH I, 143

atjẽdzĩba, der Witz, die Einsicht: ar tuo tik vingrinājas atjēdzība un izmanība Kronw.

Avots: ME I, 162

‡ atjuozît Lubn., losgürten: a. kažuoku.

Avots: EH I, 145

atlādzît "?": (zirgs) tâ sapinies gruožās, ka a. (loswickeln, frei machen?) vien nevarēja Janš. Bandava II, 367.

Avots: EH I, 153

‡ atlaizît, weglecken: a. uzpilējušās asinis. Refl. -tiês, sich satt lecken: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 153

‡ atlīdzît (li. atlýginti "vergüten"), entgelten, vergeiten (?): atļāve, lai kaŗuo vien; būs atlīdzīts Pas. VII, 488, Bērzgale.

Avots: EH I, 154

‡ atļuodzîtiês,

1) herwackeln;

2) lose werden:
luogs atļuodzījies.

Avots: EH I, 155

atpazĩt, tr., wiedererkennen: vai tu mani atpazīsti? Vēr. I, 1208; 1213.

Avots: ME I, 181

‡ atruôzîtiês, wackelnd oder sich rekelnd herkommen Lubn.

Avots: EH I, 163

‡ atsluôdzît, = ‡ atsluôgât: a. linus Bauske.

Avots: EH I, 168

atvirzît, Refl. -tiês, ‡

2) sich langsam herbewegen:
viņš atvirzījās šurpu U. (unter virzīties); ‡

3) a. vaļā, sich losmachen
U. (unter virzīties): viņš atvirzījas vaļā.

Avots: EH I, 181

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

atzîdelis: auch Warkl.

Avots: EH I, 182

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213

atzîdenis (unter atzîdelis): auch Linden, Saikava.

Avots: EH I, 182

atzîdît [li. atžìndyti], tr.,

1) abgewöhnen (von Tieren):
atzīdīts teļš, ein abgewöhntes Kalb;

2) ein schon von der Brust genommenes Tier wieder anlegen
Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 213

atzîdĩte, ein abgewöhntes Lamm, Kalb L.

Avots: ME I, 213

‡ atzīdītis Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter abgewöhnen), = atzîdīte.

Avots: EH I, 182

atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.

Avots: ME I, 213

‡ atzìme,*

1) der Vermerk:
taisīt atzīmi (atzīmes), vermerken, verzeichnen;

2) die Note, Nummer:
skuolniekam labas atzīmes.

Avots: EH I, 182

atzìmêt, tr., verzeichnen, annotieren: skaitļus atzīmēt grāmatiņā A. XX, 620; Vēr. II, 759.

Avots: ME I, 213

atzīška,

1): auch Warkl. (atzîška).

Avots: EH I, 182

atzīška Kreuzb.,

1) = atzîdelis; [

2) der albern die Worte eines Andern wiederholt].

Avots: ME I, 213

‡ atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182

atzĩt (li. atsižìnti Kalba I 2, 80): mit î Salisb.; praes. atzīkstu Walk.

Avots: EH I, 182

atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi māja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213

aûdzĩba (li. augybė), = audzelĩba M.

Avots: ME I, 216

[audzīte, Pflegetochter Trikaten.]

Avots: ME I, 216

aûgstraũdzĩte, die Hochblickende, Beiwort des Frosches LP. VI, 47; VII, 720.

Avots: ME I, 217

âzîgs, zank-, streitsüchtig Serb.

Avots: ME I, 246

bal˜tspruõdzītis, -e, der, die Blondhaarige A. XV, 2, 244.

Avots: ME I, 259

bàlzît, -u, -īju, tr.,

1) den Schlitten mit den
balzieni versehen (Freiziņš);

2) stützen, einwickeln,
pa daļai vīstīt, pa daļai stutēt: bē̦rnu vāģus (ie)balzīt ar drēbēm, vai ar sienu PS. Refl. -tiês, sich einwickeln. [S. bàlziens.]

Avots: ME I, 260

bār(d)dzība, s. bar̂dzība.

Avots: ME I, 273

bar̂dzība Wolm., bārdzība, ([bei Glück und] n. ST. und U. dial. auch bārzība), die Strenge, Härte: nabadzīte raud cauru nakti par tē̦va bardzību LP. IV, 160. Sprw.: bardzība krusa, laipnība rasa.

Avots: ME I, 263

bār(d)dzība, s. bar̂dzība.

Avots: ME I, 273

bar̂dzīgs, streng, hart (als inhärierende Eigenschaft).

Avots: ME I, 263

‡ I bãzīgs, mühsam, sorgfältig Für. I.

Avots: EH I, 210

‡ II bāzīgs, Adj., "wer andern Personen gehörende Sachen versteckt" PV.

Avots: EH I, 210

bâzît, Refl. -tiês, ‡

2) für sich etwas wegstecken
PV.; ‡

3) = bàlzîtiês Mar.

Avots: EH I, 210

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

[bazīties L., verlegen, unentschlossen sein. Zu baža 2.]

Avots: ME I, 269

‡ I bāzīties, sich bemühen, bekümmern Ruj.: es viņa pēc ļuoti bāzījuos.

Avots: EH I, 210

‡ II bāzîtiês, faulenzend, aus Langerweile etwas tun, Unsinn treiben PV.

Avots: EH I, 210

‡ baznîcāns Preili n. FBR. VIII, 11, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Warkl., baznîcānis Oknist, = baznīcē̦ns.

Avots: EH I, 207

bêdzîgs: auch Für. I.

Avots: EH I, 215

bêdzîgs, flüchtig, zum Fliehen, Verschwinden geneigt: bēdzīgas vielas B. Vēstn. *

Avots: ME I, 289

‡ beizîklis N.-Peb.,

1) = bĩstaklis 1;

2) ein unruhiger, unduldsamer Mensch.

Avots: EH I, 211

‡ beizîte Lubn., N.-Schwanb. "jem., der von einem Gesinde zum andern geht, um dort Flachs zu schwingen (kulstīt)".

Avots: EH I, 211

‡ beizīteris N.-Peb. "nemierīgs, kaucīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 211

‡ bèndzît ² Lös., Oknist, -īju "sprechen, reden": bendzī nu savu runu!

Avots: EH I, 212

‡ beñdzīte Grünh., Schibbehhof "Dickgrütze (gew. in der Kindersprache)".

Avots: EH I, 212

bezmeiedzĩba, die Schlaflosigkeit Vēr. II, 1319.

Avots: ME I, 285

[bidzîklis, eine Holzstange zum Hin- und Herschieben der àrdi Trik.; eine Stange zum Stossen überhaupt C.]

Avots: ME I, 293

‡ biezîgs,

1) bewölkt:
b. laiks Kand. (mit iê ² );

2) ziemlich dick
BielU.

Avots: EH I, 224

‡ biẽzîte (gew. in der Kindersprache) Grünh., Schibbenhof, = biezputra.

Avots: EH I, 224

birzîgs, locker, bröckelig (zu bir̂zt): birzīgi zuobi, lockere Zähne (Hom. 141); birzīgs biezpiens Latw.

Avots: ME I, 299

bìrzît (unter birzêt): auch Warkl., (mit ir̂) Ramkau (Praes. -u), (mit ìr ² ) FBR. IX, 148, Saikava (Praes. -īju).

Avots: EH I, 221

bizīte, eine Blume Lautb. L. 32, 46.

Avots: ME I, 302

‡ bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222

blaîzît: wiederholt quetschen Oknist, wiederholt schlagen C. Refl. -tiês, ‡

2) "beim Arbeiten sich wiederholt beugen oder recken"
Auleja (mit aî).

Avots: EH I, 225

[blaîzît, -u, PS., Wahdsen], blaĩzît (freqn. zu bliezt), zusammendrücken, quetschen; schmettern, schlagen, prügeln, streichen, massieren, reiben: vē̦de̦ru bl. = braucīt. Refl. - tiês, sich abstreichen lassen L., Mag. III, 1, 116. vai pirtī blaizījās BW. 20887. [Zu bliêzt "schlagen", poln. blizna "Narbe", la. flīgere "schlagen"; s. Berneker Wrtb. I, 61 f. und Boisaq Dict. 1031.]

Avots: ME I, 308

[blendzīgs Oppek., Mar., der zu faulenzen und zu saufen liebt.]

Avots: ME I, 313

‡ blezîgs, faul Kokn.

Avots: EH I, 228

blîzîgs [Kr.], (zu blîzt), fähig körperlich zuzunehmen: zē̦ns ir blīzīgs Adsel. A. XI, 81.

Avots: ME I, 317

‡ *bluozît, zu erschliessen aus sabluozît.

Avots: EH I, 232

bluôzîtiês Selb. "sich reckeln; säumen, faulenzen".]

Avots: ME I, 319

buozîgs, griesgrämig, beissbärig: buozīga satira B. Vēstn.

Avots: ME I, 363

[buôzîtiês ^2,

1) sich sträubig machen
Salis;

2) faulenzen,
slaistīties Dond., Wandsen.]

Avots: ME I, 363

budzît: unablässig antreiben Festen, Saikava: šās mani vienā budzīšanā budzī, lai es ejus uz mežu Saikava.

Avots: EH I, 249

budzît [C., Kreuzb.], Spr., = budît. [Vgl. būdzīt.]

Avots: ME I, 345

[bùdzît ² Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

I burzîgs, ausgelassen, wild: burzīgas dzīŗas, ein wüstes Zechgelae Pūrs I, 112; burzīga cīņa, heftiger, wilder Kampf I, 117.

Avots: ME I, 356

II bur̂zîgs ² : auch (mit ur̂) AP.

Avots: EH I, 256

[II bur̂zîgs ² Ruj., Salis, sich leicht zerknitternd: burzīga drēbe.]

Avots: ME I, 356

bur̂zît,

1): auch AP., Warkl., (mit ur̂ ² ) Salisb., Strasden; ‡

2) reinweichen (Wäsche)"
Bartau; ‡

3) (Teig in Wasser) einrühren
Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) sich knüllen
Jürg. u. a.: šī drēbe viegli burzās;

2) sich drängen (durch eine Menge)
Saikava, Warkl.: b. pa burzu.

Avots: EH I, 256

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt ² Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356

‡ buzîgs PV., ārgerlich, böse, zornig.

Avots: EH I, 256

[bũzîgs C. u. a., erbost, schlecht gelaunt]: meitiņa būzīgi pretuojās"labai partijai" U. b. 110, 51.

Avots: ME I, 360

‡ buzīte "ein Kuss" (?) Sahsb.

Avots: EH I, 256

‡ būzīte (wo?) "Geschwulst".

Avots: EH I, 258

ciêtaûdzīte, Grundfeste, Pippau (crepi L.) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 396

cizāzītis [Matthiae, Stuhrh., Salisb., = sienâzis, Heuschrecke]: kaļ elksnītī cizāzītis Bārda Zem. d. 139; ["der Floh" Paltemal].

Avots: ME I, 390

cĩzītis, der Zeisig. [Beruht wohl auf slav. čižь dass.]

Avots: ME I, 392

dabirzît, Saalfurchen bis zu einer gewissen Stelle hinziehen Saikava: d. da galam.

Avots: EH I, 300

‡ dadzîgs (?) "derīgs" Welonen.

Avots: EH I, 301

dadzìt, ‡

3) einholen
(r. догнáть) Pas. IX, 330, Pilda; ‡

4) annageln
Kaltenbr.: dadzina visus kuokus reizē. ‡ Refl. -tiês, die Herde treibend, bis zu einer gewissen Stelle gelangen Kaltenbr.: gane dadzinās; bis zu einer gewissen Stelle hineilen (von mehreren Subjekten gesagt) Kaltenbr.: dadzināmies da kruogam.

Avots: EH I, 301

[dadzît Drsth., intr., anheilen.]

Avots: ME I, 429

dadzìt [li. dagiñti "догнать"],

1) hinzutreiben
[iterat. dadze̦nât]: dadzīt guovis pie ganāma pulka PS.;

[2) hintreiben (bis zu einer gewissen Stelle)].

Avots: ME I, 429

‡ dadzîvâtiês, mit der Zeit vermögend werden (etwas erwerben) Kaltenbr.: mes netikām dadzīvājušies. tagad nevar d˙da cūkām.

Avots: EH I, 301

daidzît,

1): auch Wessen; ‡

5) schlagen, prügeln
Oknist.

Avots: EH I, 302

daidzît (li. daigýti "stechen; вцѣплять"; zu diegt], -u, -īju, trakeln, nähen [daîdzît Lis., Schujen, prs. daîgu Borchow]: pie šaurā luoga meitene daidza;

2) = dziju vērt;

3) schnell, gewandt laufen;

4) ar daigām labi duot, īpaši ābuoliņu Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 430

daiļaûdzĩte, die Schöne, das Schönchen, ein schönes, verzärteltes Mädchen: māsiņ, manu daiļaudzīti [Var.: dailaudzīti], kur bij man tevi likt BW. 3511.

Avots: ME I, 431

‡ dan̂dzîtiês ² NB., -guôs, -dzĩjuôs "luocīties, raustīties": zirgs dangās. dangās kâ zutis. Zu dañdzis una sadingt.

Avots: EH I, 306

dā`rdzĩba, die Teuerung: tādas dārdzības cē̦luoņi bija lieliskas aizsargu muitas.

Avots: ME I, 447

dārdzîgs, laut: ragu muzikas dārdzīgās skaņas Dz. V.

Avots: ME I, 447

daudzĩba [li. daugỹbė], die Vielheit: viņš duomā par sevi pašu kâ par kâdu daudzību Stari II, 701.

Avots: ME I, 444

‡ daũdzît Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 72, N.-Salis, Ruj., Salisb., = daũzît.

Avots: EH I, 310

daũdzîtiês: auch Wainsel n. FBR. XIV, 86, Mežkül, ("sich herumtreiben") Adiamünde, Ulpisch.

Avots: EH I, 310

daũdzîties, für daũdzîtiês Alt-Salis, [Ruj.].

Avots: ME I, 444

‡ daũdznùozìmîgs,* viel bedeutena, bedeutsam: d. skatiens Deglavs Rīga II, 1, S. 344.

Avots: EH I, 310

daũdzzìmîgs, bedeutungsvoll: viņš runāja īsi, daudzzīmīgi.

Avots: ME I, 444

daũzîgs, zum Schlagen geneigt, unruhig, unartig L., St., Etn. III, 162.

Avots: ME I, 445

daũzît: mit àu AP., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês,

1): tele dauzās vēršuos Sonnaxt. guovs dauzās (= kuopuojas) ar buļļiem Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 310

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

[davirzîtiês Drsth., sich hinzubewegen].

Avots: ME I, 445

‡ dazītiês,

1) inne werden, erkennen:
tē̦vs dazinās, ka es par tevim visu darīju Pas. V, 151. sazinuos (> dasazynu) sav[u] māseņu BW. 13646, 7;

2) bekennen, einge stehen
Auleja.

Avots: EH I, 310

dedzĩba, das Feuer, der Eifer: pa˙priekš nav vaiguos sārtuma, tad acīs dedzības un pievilcības Adam. ar jaunekļa dedzību viņš ķērās pie darba.

Avots: ME I, 450, 451

dedzîgs,

1): čūskas ir redzīgas un dedzīgas uz kuošanu Salis; ‡

2) sehr heiss
Frauenb.: d. laiks; ‡

3) wichtig
Diet.: dedzīga lieta, brennende Frage Diet.

Avots: EH I, 313

dedzîgs, feurig, eifrig: dedzīgas acis, sirdis, dedzīgs skats. runāt dedzīgi. Schon Ench.

Avots: ME I, 451

dedzîgums, das Feuer, der Eifer, die Brunst: drīz sāpes cēlās nuo jauna un ar lielāku dedzīgumu R. Sk. I, 87.

Avots: ME I, 451

dedzîkla: auch Manz. Lettus, Grob.; saules dedzikla, Brennglas B. Vēstn.

Avots: EH I, 313

dedzîkla [Autz, Hasenpot], dedzîklis, das Brenneisen: dedzīklis ir rīks, ar kuo izdedzina kuokā caurumus. Kri stīnei bij acis kâ dedzīklis Degl. sāpes reizām urba kâ ar dedzīklu Alm. tavs dē̦ls ir zē̦ns kâ dedzīkla Alm.

Avots: ME I, 451

‡ dedzīkle(s) "?": actiņas iet apkārt tik˙pat kâ dedzīkles Deglavs Rīga II, 1, 414.

Avots: EH I, 313

‡ dedzīkle(s) "?": actiņas iet apkārt tik˙pat kâ dedzīkles Deglavs Rīga II, 1, 414.

Avots: EH I, 313

dedzîklis (unter dedzîkla): auch Ahs., Orellen, dedzikls Salis.

Avots: EH I, 313

[dedzît (li. dẽginti), brennen (funkeln) lassen: spīd vizulīši, zēniņam actiņas dedzīdami BW. 33571, 4.]

Avots: ME I, 451

dedzītava, ‡

2) comm., ein heftiger, böser, rechthaberischer Mensch
PV.

Avots: EH I, 313

dedzītava, das Brenneisen Adsel, Lasd., [Kl., Bers.].

Avots: ME I, 451

‡ dedzīte "?": izve̦lk nuo kārbiņas dažas dedzītes un pasniedz lūdzējam Burtnieks 1935, S. 288.

Avots: EH I, 313

‡ dedzītis Wessen, = dedzîkla.

Avots: EH I, 313

I de̦guzīte "?": man māmiņa ielikusi de̦guzītes vārdiņā BW. 415. [Gleich dze̦guze "Kuckuck"? Vgl. li. degùlė "Kuckuck" LChr. 389, 20.]

Avots: ME I, 452

[II de̦guzīte Riga "eine kleine Lampe"(?).]

Avots: ME I, 452

deldzîgs Bers., zu tribulieren, lamentieren pflegend: d. bē̦rns.

Avots: EH I, 314

derdzĩba Gr. - Sess., Schweinerei.

Avots: ME I, 456

‡ derdzîgs, widerlich, ekelhaft (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 316

dîdzĩba, die Keimkraft, Keimfähigkeit: sē̦klas zaudē savu dīdzību MWM. V, 643.

Avots: ME I, 477

dìevâzītis,

1) Bekassine (ascalopax gallinago)
RKr. VIII, 97;

2) der Storch
Aps.;

[3) = dievsunītis 1 Golgowsky].

Avots: ME I, 484

‡ dìevradzĩte, die Wahrsagedn: zĩle liela d. (Var.: paraguone) BW. 2581, 1.

Avots: EH I, 328

‡ dievredzītis Planhof, = dieviņš ‡ 4.

Avots: EH I, 328

‡ divģelzîgs, zweischneidig Diet.

Avots: EH I, 323

[dramzît, -zu, -īju,

1) bröckeln
(dràmzît ² Mar.): kuo tu dramzi maizi;

2) treiben: dramza visu iekšā Daiben, Schujen.]

Avots: ME I, 489

dràudzĩba,

1): schon
Lat. kat. (geschrieben mit -be).

Avots: EH I, 330

dràudzĩba [li. draugybė "дружба"],

1) die Gemeinschaft:
svē̦tuo draudzība, de̦be̦su draudzība, die himmlischen Heerscharen; čigānu draudzība BW. 26007, 5;

2) die Freundschaft:
viņuos laikuos suņi ar vilkiem dzīvuojuši draudzībā LP. IV, 169.

Avots: ME I, 491

dràudzîgs [li. draugìngas "gesellig], freundschaftlich, freundlich: draudzīgi izturēties pret savu kaimiņu.

Avots: ME I, 491

dràudzîgums, die Freundschaftlichkeit.

Avots: ME I, 491

‡ drauzîgs Warkl. "unruhig".

Avots: EH I, 331

drãzîgs: unartig (ausgelassen) AP.; unruhig PV.

Avots: EH I, 331

drãzîgs, = drāztîgs.

Avots: ME I, 494

drīzaûdzīte, die schnell Wachsende (Epitheton des Hanfes im VL.): kaņepīte, drīzaudzīte BW. 2848.

Avots: ME I, 501

[drīzība St., L., Geschwindigkeit.]

Avots: ME I, 501

‡ drīzīgs Elger Diction. 38 "levis ad cursum".

Avots: EH I, 335

I drudzîgs,

1) "?": drudzīgi tvaiki Kav.;

[2) "unruhig"
Lipna;

3) "vom Fieber geschüttelt und schwitzend"
Welonen, Stomersee; "verfroren" M. Siliņ].

Avots: ME I, 503

[II drudzîgs Oppek., = draudzīgs. gesellig: tas drudzīgs cilvē̦ks, drudzējas (befreundet sich) ar visiem. Mit u für au wohl unter dem Einfluss von r. другъ "Freund".]

Avots: ME I, 503

‡ drum̂zît ² , -u, -īju Dond., =drum̂zêt ² I.

Avots: EH I, 336

druvaûdzĩte, die im Felde Wachsende. Epith. des Hanfes: kaņupīte. druvaudzīte BW. 2848, 4.

Avots: ME I, 505

‡ dũzîgs Siuxt n. Fil. mat. 68; langsam (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 349

dzedzîkla, ein sehr magerer Mensch: viņš nuo slimības palicis kâ dzedzīkla Mar.

Avots: ME I, 539

[dzedzīte Golgowsky "atmatiņa (dzedzieda)".]

Avots: ME I, 539

dzīda, die Fischerstange, purga, mit der man die Fische ins Netz jagt Etn. I, 6. [Zu dzìt.]

Avots: ME I, 556

‡ dzîdêt Auleja, dzîdêt Kaltenbr., =dziêdêt II.

Avots: EH I, 361

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

I dzĩdinât [Līn.], iter. zu dzìt,

1) wiederholt treiben, antreiben, anspornen:
iznāk ve̦ca māmulīte sīvu(s) suņu(s) dzīdināt BW. 13646, 1, 27. viņas nedzē̦rušas alu, tik dzīdinājušas vien Janš. [ganus dzīdināt Nigr., die Hirten mit dem Vieh hinausgeleiten. dzĩdinât (N. - Bartau) savu priekšu. vorwärts kommen Brasche Palejas Jānis];

2) dzīvību dzīdināt, das Leben schleppen, hinziehen
Turlau. Etn. IV, 65.

Avots: ME I, 556

II dzîdinât [li. gỳdinti], fact. zu dzît. heilen lassen Neik.

Avots: ME I, 556

‡ I dzīdît Dunika, scheuchen, jagen, treiben: dz. mušas nuo me̦dus.

Avots: EH I, 361

‡ *II dzīdît (li. gýdyti), erschlossen aus izdzīdît.

Avots: EH I, 361

dzĩdrs: vgl. dazu die Vermutung Būgas Liet. kalbos žod., S. CXXII.

Avots: EH I, 361

dzĩdrs,

1) azurblau:
dzīdra debess, dzīdrs gaiss Ahs.;

2) hell, klar:
baltais uzvalks bija dzīdrs kâ diena Asp. [dz. gaiss. ūdens Nigr.; dz. (silberhell, wohlklingend) balss Nigr.;

3) "?" sārti dzidrs ābuoliņš (der Klee)
BW. 23027 var. (aus Dond.) Zu dzidrs.]

Avots: ME I, 556

dzīdrums U., Heiterkeit (des Himmels), Klarheit.

Avots: ME I, 556

dzīdzinât, ‡

3) "ļaut labi brīvi (bez darba) dzīvuot" (mit î ² ) Salisb.

Avots: EH I, 361

dzīdzinât,

1) tr., beschäftigen;

2) intr., spielen
Karls.; [zu dzīguot],

Avots: ME I, 556

dzîga,

1): auch (mit î ² ) Rutzau; manu labu dzīgu ...! BW. 17679, kāda dz. tautiņās 23697. kāzās tur bij liela dz. ("= izdzîve") Ruj.

Avots: EH I, 361

dzîga,

1) = dzîve im nordwestlichen Livland (Salisb., Ruj., Allend., Burtn.);

2) ein Spielzeug
Karls. [Vgl. an. kvìkr, ae. cwic "lebendig".]

Avots: ME I, 556

‡ dzîgalis ² Dunika, ein aus dem Gewebe hervorragendes Ende eines Fadens. Aus *dzijgalis?

Avots: EH I, 361

‡ *dzīginât, erschlossen aus ‡ atdzīginât.

Avots: EH I, 361

dzîguôt,

1): auch (mit î ² ) Salisb.; puišam laba dzīguoše̦n[a] BW. 5290 (aus Salisb.); ‡

2) sich mit etw. beschäftigen od. spielen (von Kindern)
Oppek. (mit î), Salisb. (mit î ² ).

Avots: EH I, 361

dzîguôt, leben Lat, kat., [Ruj.].

Avots: ME I, 556

dzîksla: auch (mit î ² ) Gramsden n. FBR. IX, 101, Grenzhof n. FBR. XII, 14, Frauenb. n. Fil. mat. 79, AP., Grob., Iw., Ramkau; dzīksle - auch (mit î ² ) Iw. n. FBR. VI, 52; grê̦ku ² dzîksla ² Frauenb., verblümt fürs männliche Glied.

Avots: EH I, 361

dzîksla PS., [C., Schujen. Nigr., BW. 20142, 3; 34532. Līn., dzīksle U.], = dzîsla.

Avots: ME I, 556

dzîkslaîns BW. 20142, 3, = dzîslains.

Avots: ME I, 556

‡ dzîkslis Blieden "kakla kumbris".

Avots: EH I, 361

dzîkstele ² , ‡

3) "dzīstele" ("?") Stom. (mit ì ² ).

Avots: EH I, 361

[dzîkstele ^2,

1) Ader
Dond.;

2) Sehne im Fleisch
Ruj. (hier auch: dzîkstele̦na ² gaļa. sehnichtes Fleisch).]

Avots: ME I, 556

dzīkstêt, -u, -ēju, kennen Karls. [Vgl. padzīkstu "kenne, pazīstu" Le. Gr. 131.]

Avots: ME I, 556

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle ² Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle ² um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556

[II dzìle ² Bers., dzĩle behnen, die Eichel. Zu li. gylė˜ (acc. gỹlę) od. gilė˜; vgl. dzila.]

Avots: ME I, 556

dzīmis: zīle (dzied): dzīms ("pulks"), dzīms! Pas. I. 316 aus Dond.

Avots: EH I, 361

dzīmis, eine grosse, unzählige Menge, grosser Haufe Mag. IV, 2. 114. Dond.: dzīmis ļaužu, knišļu Mag. II, 3, 118. dzīmu dzīmiem tie pa gaisu liduojas apkārt Dünsb.

Avots: ME I, 556

‡ dzīms Dond., Adv., genug: nu ir dz. tev ne˙maz nav dz.

Avots: EH I, 361

‡ dzīmu (instr. s.), = bē̦rnu: ne ar vienu dz. ..., ne ar dē̦lu, ne ar meitu A. Švābe Drustu pag. tiesas spriedumi № 18.

Avots: EH I, 361

dzīnadzis: auch Grob. (mit î ² ), Schrunden.

Avots: EH I, 361

dzīnadzis [für dzīvnadzis], der Nietnagel Katzd.; [vgl. li. gý(v)nagis "живое под ногтем"].

Avots: ME I, 556

[* dzīne (erschlossen aus infl. dzeine in Dricē̦ni u. Bolwen; oder mit altem ei?) "Jahrestriebn von Nadelhölzern u. andern Bäumen".]

Avots: ME I, 556

‡ dzìnējs ² Kaltenbr., = dzinējs 3.

Avots: EH I, 361

dzîparaîns: dzīparainajām se̦gām un villainēm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 162.

Avots: EH I, 361

dzîparaîns, von buntem, gefärbtem Wollengarn verfertigt: dzīparaini cimdi Grünh.

Avots: ME I, 557

dzīparjuosta, ein Gurt aus Wollgarn BW. piel. ² 4566.

Avots: ME I, 557

dzîparkā`rkls, salix daphnoides Konv. ¹

Avots: ME I, 557

dzîparuôt, dzîpurêt, -ēju, dzīpuruôt, dzīpurât, -āju "?": dzīparuot (Var.: dzīpurēt [etwa: mit dzīpari beschäftigt sein]). madaruot, negulēt tai mātei BW. 1989. [In Bers. bedeute dzīparuot: färben (vom Garn od. von der Wolle), trans.]

Avots: ME I, 557

dzīparuots, mit dzīpari geschmückt: dzīparuoti cimdi, prievitiņi, lindruociņi BW. 1138; 20647. dzīparuoti man deķīši BW. 24842. mani tautas veda dzīparuotu, madaruotu BW. 18263. Jāņa māte dzīparuota BW. 33013.

Avots: ME I, 557

dzîpars,

1): auch (mit î) Nautrēni, Warkl., (mit î ² ) Frauenb., dzîpars ² Salis, dzìparis ² Zvirgzdine, gen. plur. dzīpaŗu BW. 16836, 2 var., Plur. dzîpāri ² Siuxt, Demin. gen. s. dzīperiņa BW. 7257, 4 (aus Saussen), nom. plur. dzīperiņi 16859, 5 var. (aus Lös.).

Avots: EH I, 361

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

dzīpuors (unter dzîpars): gen. dzīpuoŗ[a] BW. 20573.

Avots: EH I, 361

[dzîpsla C., Bers.], dzîpsla ² Kand., [Nigr.], dzīpsle, die Sehne; in manchen Gegenden auch "Ader" Etn. II, 164; [Faser LKVV,; vielleicht kontaminiert aus cīpsla und dzîsla].

Avots: ME I, 557

dzîpslaîns, ‡

2) faserig
(mit î ² ) Dond.: dzīpslaini kāļi, rutki. dzīpslainas bietes.

Avots: EH I, 361

[dzîpslains, sehnicht: dz-a gaļa C., Ruj.]

Avots: ME I, 557

‡ dzîpstala ² Seyershof, die Sehne im Fleisch. Vgl. cīpstala.

Avots: EH I, 361

‡ dzîpurainis (f. -ne), aus buntem Wollgarn (dzîpurs) angefertigt Auleja: dz. cimds. dzīparaine juosta.

Avots: EH I, 361

dzīpurnīca "?": dzīpurnīca mana ve̦ca krusta māte BW. 7124.

Kļūdu labojums:
"?" Färberin von dzīpari (?)

Avots: ME I, 557

dzîpurs (unter dzîpars): auch (mit î ) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., Pilda, (mit î ² ) AP., Ramkau, gen, plur. dzīpurīšu BW. 24801: vilna ... laba dzīpuram BW. 21414 var. dze̦ltana dzîpureņa Wessen n. FBR. XIII, 96.

Avots: EH I, 361

‡ dzīŗa, = dzīras: appļāvu dzīŗā ... ierasties Janš. Dzimtene II ² , 385. piedalīties ... dzīŗā Bandavā I, 341. dzirdē̦dami ... svinam dzīŗu Mežv. ļ. II, 138. uz tā dzīŗas saimenieka BW. 19809.

Avots: EH I, 361

‡ II dzīra (li. gyrà "Prahlerei"), das Fürnehmen Für. I.

Avots: EH I, 361

dzīras: Sing. dzîra ² Frauenb.

Avots: EH I, 361

[dzīras U., dzîras ² Bl.], dzîŗas ² [Nigr.], Kand., [LP. IV, 57], dzìres PS., der Sing. dzīra BW. 28824. [Manz. Post, I, 527], ein Gastmahl, Trinkgelage, Schmaus (z. B. Hochzeit, Taufe u. a.): dzīŗas darināt, turēt, [Nebst li. gyra "Trinkgelage" oder (bei Bezzenberger GGA. 1885. 937) gýre "Familienfest" nach V, d. Osten-Sacken IF. XXIV, 242 (vgl. auch Walde Wrtb. ² 840 unter vireō und Boisacq Dict. 187 unter διερός) zu slav. žiti "leben" (le. dzît). aksl. жиръ "Weide", r. жиръ "Fett", жиры "Wohlleben" ai. jīra-h, "lebhaft" u. a. Aber einen Stamm * gīro-, von dem dies le. Wort abgheleitet sein könnte, kennt man aus dem Baltischen nicht, und auch die Bed. des le. Wortes weicht stark ab. Eher also wohl zu le. dzert "trinkend feiern"; zum Vokalismus vgl. le. svìris: sveŗu u. a. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 557

dzīre: ašņu dzīre, achillea millefolium Gr. - Buschhofd; [zu dzert.]

Avots: ME I, 557

dzìrenieks, [dzîŗenieks Nigr., dzĩrenieks Ruj.], der Teilnehmer an einem Gastmahl, der Gast: dzīrenieki iztvīks nuo slāpēm Jes. 5, 13. dzīrenieki guļ LP. VI, 324.

Avots: ME I, 557

dzìres: auch N.-Wohlfahrt; Sing. dzīre, die Zeche Stender Deutsch-lett. Wrtb.: kādu dzīri (Var.: dzīru, guodu; kādas dzīres) mēs dzeram BW. 28824, 2 var. ar dzīri mieluot, eine Zeche geben Stender Deutsch-lett. Wrtb. dzīres nauda, was man in der Zeche verzehrt ebenda. dzīru nams, das Zechhaus ebenda. dzīru istaba, die Trinkstube ebenda.

Avots: EH I, 361

dzìres [PS., C., dzìres ² Lis,, Bers., Kl., dzîres ² Bauske, Dond., Selg., Wandsen, dzĩres Ruj.], Demin. (verächtlich) dzìreles. das Gastmahl. S. dzīras.

Avots: ME I, 557

‡ dzīrēt, vermeinen, fürnehmen: viņš dzīrēja nākt Für. I.

Avots: EH I, 361

dzìrêtiês, [dzĩrêtiês Ruj.], -ējuos, intr., feiern. schmausen: Jāņu bē̦rni dzīrējas.

Avots: ME I, 557

‡ dzīŗinieks Jans. Mežv. ļ. II, 163, = dzirenieks.

Avots: EH I, 361

dzīrītiês Stom., eine Absicht äussern: viņš izsviedās pa durvīm, dzīrīdamies, ka bez kavēšanās aiziešuot pruojām Līb. P. 38. [Zu dzirties.]

Avots: ME I, 557

dzīŗuôt, intr., [dzìruôt C., dzîŗuôtiês ² Nigr.], feiern, schmausen: dzīŗuojām, dzīŗuojām, sākām uzdzīvuot krietni LP. VI, 425. aizbrauc dzīŗuot uz ve̦lnu mājuokli VII, 610.

Avots: ME I, 557

[dzīrulis L., = dzirulis 1.]

Avots: ME I, 557

dzìs, in der Aussprache aus dzijs und dzìvs entstanden.

Avots: ME I, 557

dzìšana, das Treiben: putnu dzīšana. eine alte Sitte RKr. XIII, 99.

Avots: ME I, 558

dzìšanâs, das Streben: dz. pēc izglītības, guoda, mantas; dafür jetzt auch dziņa.

Avots: ME I, 558

dzîsla,

2): dzīslas staipītas BW. 27796, 1.

Avots: EH I, 361

dzîsla (li. gýsla [od. gį́sla. apr. gislo]). dzîsle [BW. 35034. Glück], U.,

1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;

2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);

3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. ² 291, Fick Wrtb. I ^4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]

Avots: ME I, 557, 558

dzîslaîns, dzîslājs, dzîšļuojs, dzîsluots [li. gyslúotas], adericht, sehnicht: dzīslainas kājas. ruokas. dzīslaina (Var.: dzīslāja, dzīšļuoja, dzīsluota) vakara vista BW. 20142. dzīsluots dzintars Asp.

Avots: ME I, 558

dzîslājs (unter dzîslaîns): auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 361

dzîslene, ‡

2) der Wegerick
Barbern, Neugut, Stelp.

Avots: EH I, 362

dzîslene ,* Aderhaut.

Avots: ME I, 558

‡ dzîsliene Eversmuiža n. FBR. VI, 38, = dzîslene ‡ 2.

Avots: EH I, 362

‡ dzîsllape Barbern, Neugut, Stelp., = dzîslene ‡ 2. Vgl. li. gýslapis dass.

Avots: EH I, 362

‡ dzìstele ² Mahlup "= dīstele, die Deichsel".

Avots: EH I, 362

dzîstiņa ² : auch Salisb.

Avots: EH I, 362

dzîstiņa ² [Ruj., Bers.], = dzìtiņa: cik dzīstiņu aude̦klā Karls.

Avots: ME I, 558

dzìšus: mit ĩ Salisb.

Avots: EH I, 362

dzìšus, treibend, zur Verstärkung von dzìt: vedēji dzina dzīšus panāksniekus nuo istabas ārā BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 558

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzît, dzîstu, dziju (li. gýti ["heil werden, aufleben, leben"]), intr., heilen: brūces jau sāk dzīt. [Refl. -tiês L., aufleben, zu Kräften kommen.- Nebst slav. žiti "leben", r. зажи́ть "heil werden", poln. goic` "heilen", li. gajùs "leicht heilend", av. gaya- "Leben", arm. kaem "lebe" zu dzîvs "lebendig".]

Avots: ME I, 559

dzĩtars: auch BW. 5036, 7; 13282, 10; dzītara sūdi Meergras, Seetang Diet.

Avots: EH I, 362

dzĩtars [li. gintãras], Bernstein; auch dzintars, zītars.

Avots: ME I, 559

‡ dzītarzeme, = dziñtarzeme: braukšana uz dzītarzemi BW. 13282, 10.

Avots: EH I, 362

dzìtava, dzìtene, die Zeit, wo das Vieh nach Hause zu treiben ist: saule jau dzītavā BW. 28878. saule jau nāca ganu dzītenē Bers. Etn. II, 176. [Fest,, Stelp.], dze̦nat, gani, sētiņā, jau saulīte dzītavā Ar. 671.

Avots: ME I, 559

dzìtene (unter dzìtava): jau saulīte dzītenē BW. 28878, 2.

Avots: EH I, 362

‡ dzītenis "me̦tamais tīkls" Lubn.

Avots: EH I, 362

dzìtin: dzĩtin Salisb.

Avots: EH I, 362

dzìtin, zur Verstärkung von dzìt, treiben: viņš viņu dzItin dze̦n pie darba.

Avots: ME I, 559

dzìtiņa, Demin. von dzija.

Avots: ME I, 559

‡ dzìtinis ² Kaltenbr., ein Netz, wo die Fische htneingetrieben werden.

Avots: EH I, 362

‡ *dzītuve, = dzìtava: dzeniet, gani, sētiņā! jau saulīte dzītuvē BW. 28878 var.

Avots: EH I, 362

‡ dzīva, s. unter dzîve II.

Avots: EH I, 362

‡ dzîvalnieks Ramkau, der Einwohner: kiem mājā nee̦suot ne˙kādu dzīvalnieku.

Avots: EH I, 362

dzîvât: auch (mit î ² ) Schrunden. n. FBR. XIII, 105, Lesten n. FBR. XV, 29,

1): auch (mit î ² ) Frauenb., Gold., Siuxt, (> dzîvet) Strasden, (> dzîvt) Popen, Pussen, Rothof, jāsāk dz. zeme Siuxt. dz. gar sìenu ebenda. viņi tagad dzīve ar sìenu Stragden;

2): auch (mit î ² ) Orellen (hier neben dzîvuôt ² ), Siuxt. Refl: -tiês,

1): auch - Mahlup, (mit î ² ) Orellen, Siuxt. (dzîvetiês ² ) Strasden: dz. ar lellēm Mahlup; ‡

2) tev labi dzīvājas (nach r. живется), du hast gutes Leben
Pas. VIII, 317. tam la bāk dzīvājas IX, 451.

Avots: EH I, 362

dzîvât [PS., dzîvât neben dzìvât ² Mar. n. RKr. XVII, 109], -āju [li. gývoti "leben", apr. gīwu "lebst"],

1) arbeiten, (eine Arbeit) verrichten Stenden:
vai darbiņa nedzīvāju BW. 6912. In Alschw. wurde erklät: strādāt ir smalkāki, dzīvāt rupjāki teikts;

2) leben
Mag. XIII, 2. 59. Refl. -âtiês, spielen: bē̦rni dzīvājas.

Avots: ME I, 559

I dzìve: auch (mit î ² ) Bahten, Gramsden, Wirgen.

Avots: EH I, 362

[I dzìve Drsth., Ruj.], dzīve Grob., Salisb., dzìvs. -s PS., Demin. dzīvtiņa, dzītiņa, das Garn: māte dzīves savē̦rpuse BW. 16534. 1; 8402. kad vajadzīgās dzīvis savē̦rptas Etn. III, 74. [Zu dzija.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 16534,1 ;

Avots: ME I, 559

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

dzîvelība, die Zählebigkeit MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 559

dzîvelnieks, ‡

3) der Einwohner
N.- Peb.

Avots: EH I, 362

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

dzîvenieks ² : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363

[dzîvenieks ² Nigr., der Arbeiter.]

Avots: ME I, 559

dzīvenis Bers., = grūdenis, zīdenis.

Avots: ME I, 559

‡ dzîvêt ² (apr. giwīt "leben") Puhren n. FBR. XIV, 51, = dzîvuôt, leben.

Avots: EH I, 363

[dzīvi od. dzīves L. "Lebensart": cituos dzīvuos iet, eine andere Lebensart anfangen. kuŗuos dzīvuos ir tas nu gājis, wo ist er jetzt wohnhaft L. Sonst unbekannt.]

Avots: ME I, 559

dzîvĩba,

1): glābiet ... dzīvībiņu! BW. 33969 var. dzīvībiņas devējiņ! 19937, 1. dzīvību (den Lebensodem)
iedzinām 20161, 3.

Avots: EH I, 363