Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'pis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'pis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (465)

abraskrāpis

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6


aitkopis

àitkuopis, der Schafzüchter. *

Avots: ME I, 14


aizķēpis

àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.

Avots: EH I, 35


aizkūpis

àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.

Avots: EH I, 34


aizkūpis

àizkûpis gaiss (Bergfried), räucherige Luft.

Avots: ME I, 35


aizsāpis

àizsâpis (Part. von einem aizsāpt): aizsāpis viens zuobs, ein Zahn hat zu schmerzen angefangen Grünh.

Avots: ME I, 49


aiztērpis

àiztḕrpis, angeschwollen: pirksts aiztērpis AP.

Avots: ME I, 56


ampis

am̃pis Keisen Trik., eine Stelle im Flusse, die breiter und tiefer als das normale Flussbett ist (namentlich in Krümmungen) Renzen.

Avots: EH I, 69



aplāpis

[aplâpis, -uša, verschimmelt, bemoost, glitscherig: kuoks, ce̦lms Bers.]

Avots: ME I, 100


aplepis

[aplepis, schlaff, träge, weichlich geworden. Mittel - Kurland.]

Avots: ME I, 100


apsvēpis

[apsvêpis, -uša, beräuchert in Ronneburg, Salis, Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 128



atčupis

atčupis sist Frauenb., rücklings (rückwärts) schlagen (so schlagend, könne man nur einen Teufel treffen).

Avots: EH I, 138



atkrampis

atkram̃pis, der Widerhaken am Stecheisen Burtn. U.

Avots: ME I, 168


baltkrēpis

baltkrēpis bal˜tkrētis, -ītis, weisse Mähne habend, der Weissfuchs, der Schweissfuchs: jūdzu baltkrēpīti kumeliņu BW. 11297.

Avots: ME I, 257


bezlūpis

bezlūpis, f. -pe, der, die Lippenlose.

Avots: ME I, 284


bezrūpis

bezrũpis, fem. -pe, der (die) Sorglose: dze̦guze, bezrūpe.

Avots: ME I, 285



bleņkopis

blèņkuopis, fem. -pe, der Schelm, jem., der auf dumme Streiche geschnitten ist Rahden Mag. XIII, 3, 66.

Avots: ME I, 314, 315



capis

capis, ein Schimpfname Frauenb.

Avots: EH I, 260


čāpis

čāpis, ein träges Pferd, ein langsamer Mensch Degunen.

Avots: ME I, 408




cilpiski

cil˜piski (unter cil˜pāniski),

1): apmest striķi c. ap vadzi AP. aizmest valdziņu c. aiz zara Orellen. man cilpu c. saķērās diegs Seyershof.

Avots: EH I, 271


cirpis

cir̃pis (unter cir̃pa II): auch Salis, Salisb., (cirpis) Wolm. n. BielU.

Avots: EH I, 273


čopis

čuôpis 2 Frauenb., ein ordentlicher, sorgsamer oder gar geiziger Mensch.

Avots: EH I, 300


čumpis

čumpis, der Bucklige Freiziņ.

Avots: ME I, 420


cupis

cupis, für čupis, Haarwisch St., U. [Nach d. Zopf?]

Avots: ME I, 397


čupis

čupis (s. auch unter čupa I): ein Busch, Strauss Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Busch"); Demin. čupītis, ein Büschel ebenda (unter "Büschel").

Avots: EH I, 296


čupis

čupis L., ein Haarwisch; vgl. čupa 2.

Avots: ME I, 421


čūrlūpis

čūrlũpis (f. -e): smuku meitu precēju, čūrlūpi dabūju BW. 21423, 3.

Avots: EH I, 299


čūrlūpis

čūrlũpis, ein Mensch mit aufgeworfenen Lippen; tāds cilvē̦ks, kas staigā lūpas izčūrinājis Grünh.

Avots: ME I, 425


dampis

dampis, die mit Röhren gemaverte Bank um den Ofen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306



depis

depis,

1) die Kröte
[Nieder-Bartau]: es atradu tuo Kārlīti grāvī depi dīrājuot BW. 20777, 2;

2) ein fetter, plumper Junge, Tölpel:
tautu dē̦ls zemes depis BW. 10771, 9.

Avots: ME I, 455


dirslāpis

dirslāpis Saikava "kas dibe̦nu lāpa".

Avots: EH I, 322


drepis

drepis Frauenb., Schimpfname für einen kleinen Knaben.

Avots: EH I, 333


dujlapis

dujlapis, in der Verbind. d. ābuoliņš Dunika, zweiblättriger Klee.

Avots: EH I, 340


dumpis

I dum̃pis,

1): Lärm
- auch Iw. (z. B, vom Donner): kad es dzirdu kādu dumpi, tad es nevaru gulēt Strasden; Streit: dzirdēju ... lielu dumpi strīdējam BW. 15067, I. dumpi nedarāt! 23611, 1 var. es šķitu, tur d., kur suņi rēja: Ķīsene... meitu pirtī pēra 20805; ‡

2) "?": meitas mani dumpi (Var.: dullu, ģeķi u. a.) sauca... alus mani dumpi taisa BW. 20017, 1 var.

Avots: EH I, 342


dumpis

I dum̃pis [li. dumpis "мятеж"], dumpfer Lärm, Aufruhr, Empörung: Turcijā izcēlies dumpis.

Avots: ME I, 515


dumpis

II dum̃pis: mit um̂ 2 auch Wandsen.

Avots: EH I, 342


dumpis

II dum̃pis [C., Nigr., dum̂pis 2 Angern], auch bada dumpis, der Rohrdommel (ardea stellaris): es e̦smu it kâ dumpis tuksnesī Ps. 102, 7. [Zugrunde liegt wohl mnd. raredump "Rohrdommel", s. Sehwers 146.]

Avots: ME I, 515


dupis

dupis, ein hölzernes Salzgefäss: dupjuos sagrūž sāli, cūku taukus. mazākuos dupjuos uzglabā kukņā sāli un dažreiz liek arī uz ļaužu galda sālnīcas vietā A. IX, 2, 182. [Zu duplis.]

Avots: ME I, 518


dupis

I dupis: auch Lipsthusen.

Avots: EH I, 343


dupis

II dupis "eine Geschwulst im Baumstamm" Gold.

Avots: EH I, 343


dzelkrēpis

dze̦lˆkrẽpis Planhof, ein Pferd mit gelber Mähne.

Avots: EH I, 353



elpis

elpis (unter el˜pe), Unterhalt, Kost, Essen: vājš el˜pis Kr. Mitau.

Avots: EH I, 368


erpis

èrpis 2 Selsau "der Eber".

Avots: EH I, 370


govkopis

gùovkùopis,* der Kuhzüchter Strods Par. vōrdn. 82.

Avots: EH I, 424


grāpis

grãpis: Demin. gen. s. grāpiņa BW. 2686, 14, (verächtl.) loc. s. grāpelī 35307, I; ar savu skutulu pie visa grāpja BW. 26075.

Avots: EH I, 401


grāpis

grãpis, der Kessel, Grapen ; grāpi tīrīt, ein Spielchen Etn. IV, 47. Entlehnt [aus mnd. grape].

Avots: ME I, 644


gulskapis

gulskapis, ein niedriger, langer Kasten zur Aufbewahrung von Kleidern Nölk. n. A. XIII, 492.

Avots: ME I, 678


gumpis

gumpis, Kolik, Magenkrampf U. [Vgl. gumba II und li. gum̃bas "Kolik, Magenkrampf".]

Avots: ME I, 681


impampis

im̃pampis, impampa Naud.,

1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;

2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, 2 dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);

3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [

4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].

Avots: ME I, 707



izpist

[izpist (išpìsti), efutuere: es izpisu jaunu meitu BW. 35198, 2. Refl. -tiês, zur genüge den Geschlechtsakt vollziehen: nebij vaļas siena pļaut, ne ar lāga izpisties BW. 35347, 1.]

Avots: ME I, 780


izšļāpis

izšļāpis: sunam vē̦de̦rs izšļāpis (ganz leer) Geistershof.

Avots: EH I, 486


izšļāpis

izšļāpis (Part. prt.), ausgehungert, mager: guovs karna, izšļāpusi Purap. [izšļãpis Jürg., izšlâpis (mit l 9 Arrasch, eingefallen, in sich zusammengesunken: bumba izšļāpusi; maiss izšļāpis.]

Avots: ME I, 813



iztvāpis

iztvâpis 2 (Part. praet. act.) Nigr., sehr schlafrig: e̦smu tâ i., ka acis krīt cieti. divi naktis negulējis, viņš tagad briesmīgi i.

Avots: EH I, 492


Jēpis

Jẽpis, ‡

2) jēpis "Lotterbube, Memme".

Avots: EH I, 564


jupis

jupis: kādu jupu (Var.: kāda ve̦lna) ... bēga? BW. 13346, 5. var.

Avots: EH I, 567


jupis

jupis, ein Gespenst, ein böser Geist, der Teufel: reiz tẽ̦vs satikās ar jupi (ve̦lnu) LP. VII, 474. Jetzt nur doch in

a) Verwünschung erhalten:
rauj, parauj, rij tevi jupis! kad tevi jupis!

b) beim Ausrufe: zum Henker, zum Kuckuck:
kad tevi jupis laukā! kas jupis tā par pūrvietu! LP. V, 239. sazin tevi jupis! kas jupis visu atmin! LP. V, 210. kur jupis viņš palicis! kur jupē (jür jupī) Mag. XIII, 42. [Aus estn. jupe "grausig, schauderhaft, nicht geheuer" resp. aus einer dementsprechenden livischen Form?]

Avots: ME II, 119, 120


kājstarpis

kãjstar̂pis: auch Saikava, BW. 34805 - 8; zaķis izskrēja medniekam pa kājstarpi Saikava.

Avots: EH I, 599


kājstarpis

kãjstar̂pis, kãjstar̂pa, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen: grūtām sievām nebūs kāpt pāri par sluotu, juo caur tuo tiekuot bē̦rnam gauži plats kājstarpis BW. I, S. 175. suņi kājstarpā iespiestām astēm Stari II, 100.

Avots: ME II, 189


kalpisks

kalpisks, knechtmässig, knechtig, sklavisch: klanīties ir kalpiski un riebīgi MWM. VIII, 628. es nee̦smu kalpiska gara Rainis.

Avots: ME II, 144


kampis

kampis,

1) das Halseisen
L.;

2) das Krummholz;

3) in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Kesselhakens:
celies guiga, gaiga nāk, ņem šuo svampi, liec uz kampi RKr. VII, 365; Biel. R. 347; (spaiņa) kampiņš, der Bügel Sudr. E. setzt ein * kamps voraus; [kàmpis 2 "ein Fischergerät mit einem Haken am Ende, womit man eine Stange unter dem Eise von einer Wuhne zur andern efördert"; "der Haken am Brunnenschwengel, woran der Spann beim Wasserschöpfen angehakt wird" A. - Schwanb., Fiaden, Stomersee;]

4) [kampis Bornsmünde, kam̃pis Siuxt], kampītis, des Brotlaibes Ende:
kad puisis ē̦d kampīti, tad dabūs saimnieka meitu, kad meita ē̦d kampīti, tad aug smaili pupi Wid.; [kampis, ein Stück Brot Wessen. - kampis 1 scheint aus dem Germanischen entlehnt zu sein (vgl. ahd. und mhd. kamp "Holz, das man dem Schwein um den Hals hängt"); dagegen kampis 2 - 4 zu li. kam̃pas "дуга в оглобельной упряжи; der Winkel", dúonos kam̃pas "краюха хлѣба", gr. χαμπή "Biegung" und viell. la. campus "Feld" u. a., s. Walde Wrtb. 2 119 f., Trautmann Wrtb. 116, von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 110, Feist Wrtb. 2 179 f. u. a.]

Avots: ME II, 151, 152


kanapis

kanapis: vgl. Augstkalns Zeitschr. f. slav. Phil. XII, 109.

Avots: EH I, 583


kanapis

kanapis [?], Halseisen Elv. Unb. Vgl. kampis.

Avots: ME II, 153


karpis

karpis Gr.-Sessau, ein Habgieriger.

Avots: EH I, 589


kārpis

I kārpis, die Warze L., St., U. S. kãrpa II.

Avots: ME II, 198


kārpis

II kārpis, ‡

2) (mit ãr ) Seyershof, = ciba II.

Avots: EH I, 603


kārpis

II kārpis, kārpe, ein [flaches und beinahe rundes] Fischerboot [zum Lachsfangen Kiepenholm bei Riga n. MSil.], Manz. Vgl. kā`rba 4.

Avots: ME II, 198


kartupis

kartupis (unter kar̃tupelis): auch (mit ar̃ ) PS., Demin. kartupīši ( verächtlich) Memelshof.

Avots: EH I, 590



kaupis

kaupis, ‡

2) die Kröte
Alschw.

Avots: EH I, 594


kaupis

kaupis, die Muschelschale U., Wid. [Zu kuprs?]

Avots: ME II, 177



ķaupis

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit 2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps 2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358


kazlapis

kazlapis, Geissblatt (lonicera) Konv. [kazlape, eine (nicht strauch - oder baumförmige) Pflanzenart: kur ne˙kas cits neaug kâ tikai smilgas, kazlapes, zvaguļi un retējums Janš. DZimtene 2 377.]

Avots: ME II, 183


kazupis

[kazupis Warkl. "glatter Wegdorn" (rhamnus frangula).]

Avots: ME II, 184


ķeipis

ķeipis, ein ungeschickter, unbeholfener Mensch. Zu ķeipt I.

Avots: ME II, 360


ķelpis

ķèlpis,

1) Schilf
PS.: latvieši pratuši pīt vis˙visādus gruozus nuo saknēm, klūdziņām, luoksnēm, niedrām un ķelpjiem PS. ;

2) e̦ze̦ru un upju malās aug skalbēm jeb kalmjiem līdzīgs augs [typha latifolia] ; tuo sauc Palsmanī par ķelpi ; [ķèlpis "Kalmus"
C. - Vielleicht in livischem Munde aus * šķelpis (vgl. šķelpe) entstanden, das wohl aus mnd. schelp "Schilf" entlehnt ist].

Avots: ME II, 363


ķelpis

II ķelpis "ein Strick mit dem Gewichte am Stammende des Sägebalkens" Spiess.

Avots: EH I, 694


ķelpiski

ķelpiski, schlingenartig, mit einer Schlinge, Schleife versehen: šalle apme̦sta ķelpiski gar kaklu AU.

Avots: ME II, 363


ķempis

ķempis,

1) der Sudle, Sabbler:
kuo tur ķe̦pājies kâ ķempis Serb.;

[2) "dziļa strutu bedre" Dond.].

Avots: ME II, 364


ķempis

I ķem̃pis (unter ķempiņš): auch (mit em ) Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 695


ķepis

I ķepis,

2): ein Handwerker (namentlich ein Maurer), dessen Arbeit unsauber
(neglīts) ist Golg.

Avots: EH I, 696


ķepis

I ķepis,

1) ein Klumpen:
liels sviesta ķepis nuokrita zemē Kand. ;

2) der Schmutzfink:
nuoķepējis kâ ķepis Serb. ;

3) wer gehörig isst
Lub.

Avots: ME II, 367


ķepis

II ķepis, ‡

2) ein Pfeifenrohr
Walk n. BielU.

Avots: EH I, 696


ķepis

II ķepis, der Stab U. ; s. ķepe II.

Avots: ME II, 367


ķēpis

ķẽpis,

1) ein Haken zum Drehen der Stricke
[Bielenstein Holzb. 573], Oberl. n. U.: ķēpītis laiza siena kaudzi (Rätsel: die Harke) Tr. III, 420;

2) ein kleiner, mutiger Junge
Katzd.

Avots: ME II, 374


ķerpis

ķerpis, eineŗ der gern zugreift, ein Dieb U. [Nach Berneker Wrtb. I, 171 u. a. zu cirpt ; aher aber wohl zu ķer̂t.]

Avots: ME II, 368


ķērpis

ķērpis,

1) gew. Pl. ķērpji, Flechten (lichenes)
RKr. II, 73. [ķḕrpji C., ķêrpji 2 Ruj.]: vienā ve̦zumā plē̦šuši nuo ce̦lmiem ķērpjus, uotrā mīkstas purva sūnas LP. VII, 775;

[2) ein Unkraut im Flachse
Ruj.] Zu ķērpes.

Avots: ME II, 376


ķilpis

ķilpis,

1): auch (mit il˜ ) Gr.-Roop, (mit ilˆ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 702




ķimpis

I ķimpis: "ignarius" ME.II,381 zu ersetzen durch "igniarius".

Avots: EH I, 703


ķimpis

I ķimpis, der Feuerschwamm (polyporus ignarius) RKr. II, 76. - Zu ķimpene.

Avots: ME II, 381


ķimpis

II ķimpis, ein Klumpen, Bündel (Ruten), Handvoll Bergm.; ķimpī (auch ķimpā) savilkt, krampfhaft zusammenziehen Neik. galva same̦tas ķimpī A. Švabe Duomas IV, 240. [Zu ķim̃pa.]

Avots: ME II, 381


ķipis

ķipis,

1): auch Lng. ("Kippe"),
Pilda, Siuxt, (ķips) Wessen, Demin. ķipelis Iw., Siuxt; dižu ķipi gaŗu kātu BW. 19579. nenesa (sc.: ūdentiņu) ne uozuola ķipītī 23093; pušpūres ķipis und sieka ķipis zum Messen und Tragen von Getreide und Mehl (Siuxt); sviesta ķipītis Siuxt, ein hölzernes Gefäss mit einem Deckel, in dem man ehemals Butter zum Markt transportierte.

Avots: EH I, 703


ķipis

ķipis,

1) = ķipa (s. dies), ein Schöpfgefäss mit einem Handgriff, der aus einer verlängerten Daube besteht; matu ķipis, die Metze in der Mühle N. - Autz n. U.;

2) der Kopf:
muļķītis spēris ar nūju tâ putnam pa ķipi, ka nuostaipījies vien LP. VI, 347; [in dieser Bed. aus nd. kippe "Spitze" od. aus nd. kippe "Kappe, Mütze"?].

Avots: ME II, 383


ķīpis

ķĩpis (unter ķĩpa),

2): auch Grob., OB.; ein netzartiger Sack für Pferdefutter
(mit ì 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 706


ķirpis

ķìrpis,

1): auch Lng., Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, 5. 169, Schujen, (mit ìr 2 ) Linden in Kurl., (mit ir̂ 2 ) AP.; in AP. auch: eine kleine, behaarte Raupe
(= dieva sunītis).

Avots: EH I, 704


ķirpis

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385


klampis

I klampis, ein altes Pferd: pelēcis stīvs klampis B. Vēstn.

Avots: ME II, 212


klampis

II klampis: aus d. Klamp(e) "die Türklinke od. der Drücker an der Tür", s. Sehwers Unters. 49.

Avots: EH I, 609


klampis

[II klampis Warkl. " ein gewisser Teil vom Türschloss."]

Avots: ME II, 212


klapis

klapis, ein Klopfbrett: klapis - pakārts dēlis, ar kuŗu klapē ganus mājā.

Avots: ME II, 214



klēpis

klèpis: Demin. klēpiņš BWp. 4573, 2, loc. s. klēpītē BW. 8541 (aus Zirsten),

2): zâlu klēp[i]s (Var.: nasta) BW. 28964 var. salmu klēpi 12594, 4; ‡

3) "?": šis gribējis krist klēpjuos Jauns. B. grām. I, 57.

Avots: EH I, 616


klēpis

klèpis,

1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;

2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]

Avots: ME II, 224


klēpis

[II klèpis,

1) ein Schosskind, ein Kind, das noch im Schoss getragen wird
N. - Peb.;

2) ein kleinerer Schoss
Lis.]

Avots: ME II, 224


klēpiski

[klēpiski nest, mit beiden Armen tragen: sienu Wid.]

Avots: ME II, 224


klipis

klipis, ein kleines Netz Karls., Kurisch-Haff n. RKr. XI, 101 (hier bloss der acc. s. klipi angeführt).

Avots: ME II, 229


klipis

I klipis: "ve̦lkamais tīkls" PlKur. Aus nd. klippe "kleines Zuggarn, Wadegarn", s. Sehwers Unters. 51.

Avots: EH I, 619


klipis

II klipis Planhof "ein lahmer Mensch" (?).

Avots: EH I, 619


klumpis

klumpis, ein ungeschickter Mensch; [klum̃pis, ein lahmes, unbrauchbares Pferd, auch ein ähnlicher Mensch Autz. Zu klumpêt(iês)].

Avots: ME II, 235


klumpis

I klumpis: zur Etymologie s. Sehwers Unters. 52.

Avots: EH I, 622


klumpis

II klum̃pis, ein Klump(en) Dunika ("gabals"), PlKur. ("pika"): zemes, maizes, gaļas k. Dunika. (zuosij) rumpis kâ k. Pas. XII, 105. Aus nd. klump "ein Haufe, Kloss", s. Sehwers Unters. 52.

Avots: EH I, 622, 623


klumpis

III klum̂pis 2 PlKur., in der Verbindung bē̦rza k. "birze".

Avots: EH I, 623


knāpis

knãpis: Demin. knāpiņš BW. 2686, 7.

Avots: EH I, 629



knaupis

II [knaupis "ein kleines Kind" (verächtlich) Gold.].

Avots: ME II, 243


knaupis

I knàupis 2 , [ein Bündel Bers.]: viņa knaupīti kaut kur aiznesa Upīt. st. 6. [Vgl. knupis 1.]

Avots: ME II, 243


knaupis

III knaũpis Schmarden, Smüt." verächtl. Bezeichnung für einen eingebildeten, prahlerischen Mann".

Avots: EH I, 628


knepis

kner̃pis Seyershof "neveselīgs, maza auguma bē̦rns vai kustuoņa mazulis, kas bieži dara nerātnības".

Avots: EH I, 629


knipis

knipis,

1): ar tik mazu bultīti nestāv (lohnt es sich nicht)
bultēt: katrs ar knipi izlauzīs Saikava.

Avots: EH I, 631


knipis

knipis,

1) ein Knippchen, Schnippchen
U. knipi sist, mest, cirst, ein Schnippchen schlagen: mēs te sēžam druošībā un me̦tam viņam knipi aiz muguras Degl. gāju puišus brāķē̦dama, knipjus vien mē̦tādama BW. 9627, 3 var.

2) [ein Knirpes
Nigr.]: mazs, niecīgs vīrelis, tāds knēvelis, tāds knipis Austr. v. J. 1896, S. 106. [Wenigstens in der Bed. 1 aus d. nipp "Schnippchen".]

Avots: ME II, 247


knīpis

II knīpis "?": tam vajag nu knīpi [= knipi?] uz de̦gunu Lapsa - Kūm. 293.

Avots: ME II, 248


knīpis

I knĩpis, [auch: knĩpa Dond.], die Nase in der Kindersprache Selg., Gold. n. Etn. IV, 97. [Reimwort zu snīpis.]

Avots: ME II, 248



kņirpis

kņirpis, [ein kleiner, schwächlicher Mensch Gold.]: sēdi vien, kņirpi, savā vietā! MWM. X, 326; [ein enantwickeltes Tier Lesten].

Avots: ME II, 253


knupis

knupis,

1): auch Seyershof;

2): auch Orellen, Salis, (knups) Wessen.

Avots: EH I, 634


knupis

knupis,

1) ein zusammengebundenes Tuch, in dem etwas getragen wir; ein kleiner Packen
U., Grünh.: viena kārta mugurā, uotra knup'itī Degl.;

2) der Zulp für Säulinge
U., Gr. - Sess.: meta baltu maizi un cukuru, kuo bērniņam likt knupī BW. I, S. 181. [Aus nd. knupp "Knupf, Knüpfel, Bündelchen" bei von Gutzeit II, 66.]

Avots: ME II, 250



ķolpis

ķolˆpis 2, eine alte, [primitive] Pfeife Salis; [ķolpis, eine Pfeife Mezkül (le. Luode)].

Avots: ME II, 390


kopistaba

kuõpistaba ,* ein gemeinsames Zimmer MWM. VIII, 337.

Avots: ME II, 345


krampis

I kram̃pis,

1): jāj pie durv[j]u ..., sien pie krampja kumeliņu! BW. 19033; ‡

2) ein haken- resp. krampenartig gekrümmter Finger
Dunika: viņam stiprs k.; krampi vilkt (Dunika) od. iet uz krampjiem (Frauenb.), eine Kraftprobe mit eingehakten gekrümmten Fingern;

3) eine (in einen Balken eingesägte) Kerbe
Ramkau: krampjus iezāģē baļķē, un tur ielaiž siju.

Avots: EH I, 641


krampis

I kram̃pis, die Krampe (hieraus [gleich li. kràma und estn. (k)ramp] entlehnt), der Schliesshaken: krampju lauzējs, vilcējs, der Dieb BW. 27245. aiz krampīša, im Gefängnis Peb.

Avots: ME II, 257


krampis

II krampis, der Krampf. [Vielleichtschon nebst estn. (k)ramp aus mnd. krampe entlehnt.]

Avots: ME II, 257, 258


krampis

III krampis,

1): tas ve̦cais zirgs ir pa˙visam stīvs k. Strasden;

2) verächtl. Bezeichnung für einen alten Menschen
Siuxt, Strasden.

Avots: EH I, 641


krampis

III krampis, ein altes, mageres Pferd Ruhental n. Etn. I, 89.

Avots: ME II, 258


krampiski

kram̃piski, mit zusammengefassten Händen, mit ineinander geklemmten Fingern: mēs divi salikām ruokas krampiski un iecēlām labības maisu rutuos Sassm.

Avots: ME II, 258


krapis

krapis, ein Schimpfname Bērzgale.

Avots: EH I, 642


kraupis

kraupis,

1): kraups BW. 35045, 4 var.

Avots: EH I, 644



kraupis

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296


krempis

*krem̂pis 2 AP., eine gewisse Pferdekrankheit: krempi grūt e̦suot izārstēt.

Avots: EH I, 648



krupis

kŗupis,

1): auch Assiten, OB.

Avots: EH I, 665


krupis

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287


krupis

kŗupis [li. kriùpis], s. krupis.

Avots: ME II, 297


krūpis

krūpis,

1): kuo tu, tāds krūpja gailītis, duomā iesākt ar lieluo gāgana zuosi? Janš. Apsk. 1903, S. 66.

Avots: EH I, 662


krūpis

krũpis [Lautb.],

1) der Zwerg
Ruj.: pilī atkūlies sprīdi garš krūpītis LP. VI, 491;

[2) ein Gebrechlicher
U.] Vgl. krupis.

Avots: ME II, 292


krupiski

krupiski Frauenb., krupisku Mekons Barons M. 65, auf allen Vieren: mesties krupiski Seyershof. krupiski ("nach Art der Kröten") līst, dejuot Diet.

Avots: EH I, 660


krupiski

[kŗupiski, auf allen Vieren kriechend: kŗupiski padancuot Janš. Dzimtene IV, 91.]

Avots: ME II, 297


ķulpis

ķul˜pis,

1) ein Salzgefäss:
ķulpis izgrebināts nuo cieta, sīksta viengabala bē̦rza kuoka, gaŗeni četrstūŗains ar kātu; nuo lietuo sāls uzglabāšanai Katzd. A. IX, 2, 182 [s. Bielenstein Holzb. 334];

2) ein unreines, stinkendes Gefäss, auch eine unreine Pfeife
Nigr.;

3) ein Trinkgefäss:
dzersim, bē̦rni, ķulpīšuos, lai stāv tē̦va biķerītis BW. 19600, 1;

4) eine Vorrichtung zum Wurstmachen -
de̦su bāžamais - taisīts ve̦cuos laikuos nuo priežu kuoka skala, kuŗam bij vienā galā zara caurums Gr. - Sessau, [Fockenhof].

Avots: ME II, 391


kultupis

kul˜tupis [Nigr.], ein unruhiger Mensch, ein Umhertreiber Wain., Essern, Bartau; n. Biel.: ein arges Schimpfwort.

Avots: ME II, 309


kumpis

I kumpis,

1): tur ir arī tavs k. (gemeint ist ein Pferd)
Janš. Līgava I, 411;

2): auch (mit um̂ 2 ) Frauenb.; k. mugura BW. 20258 var. dē̦ls kum̂pi 2 meta Ceļi III, 126;

3): ein Dolch
- auch Pas. IX, 542; X, 311, 507, (mit um̃ ) Assiten, Dunika, (kumps) Durben n. BielU.; ein dolchartiges Messer Schwarden, (mit um̃ ) Perkunen; "ein Messer" (mit um̃ ) Līn., NB.;

5): auch Bauske.

Avots: EH I, 674


kumpis

I kumpis [li. kum̃pis "ein geräucherter Schweineschinken"], Demin. verächtlich kumpelis,

1) der Bucklige, Höckerige, Krumme:
kumpi, kur tu teci? Biel. R. 740;

2) der Backel, Höcker
(kum̃pis Ruj.], U.;

3) kum̃pis, der Dolch
RKr. XVI, 155, N.-Bartau, Kalleten, Gold., [Rutzau], Etn. I, 154; III, 65, (LP. VI, 28]: duod kumpi ruokā BW. 18943. ņem, māte, kum̃peli RKr. XVI,155; ein Messer der Imker N.-Kmph.; ein Messer am Pfluge Kalleten;

4) ein krummer Säbel:
viens izrāvis kumpi JK. V, 135; MWM. VIII, 486;

[5) "ein grosses Stück Fleisch"
Bers.].

Avots: ME II, 312



ķumpis

ķumpis, ‡

2) der Buckel, Höcker
(mit um̃ ) Seyershof, (mit um̂ 2 ) Lems.;

3) ein Buckeliger
(mit um̂ 2 ) Lems.

Avots: EH I, 708


ķumpis

ķumpis, ein Knäuel, Klumpen: sarauts ķumpī Gr. - Sessau. Vgl. kumpa neben ķumpa.

Avots: ME II, 391


kupis

kupis, gen. s. kupuša, Part. praet. von kupt, geronnen: kupis piens, gekäste Milch: guovganam sviesta maize, kupis piens slaucenē BW. 29348, 5.

Avots: ME II, 318


kupis

II kupis Mag. XVII, 1, 85, ein Häuflein. Vgl. kupi 1.

Avots: EH I, 676


kūpis

kūpis, Wasservogel sonderlicher Art Elv., eine Art Wasserhühner L.; das Blässhuhn, Rohrhuhn U.; das Teichhuhn (gallinula chloropus) Natur. XXXVII, 171.

Avots: ME II, 337


ķurpis

ķurpis, ein Vogel: ķurpisiedzied vakaru A.

Avots: ME II, 392


ķurpis

I ķurpis: die Erdgrille (gryllotnlpa vulgaris)?

Avots: EH I, 708


ķurpis

II ķurpis Grünh., ein Pflug zum Einpflügen der Saat.

Avots: EH I, 708


kvempis

kvempis (wo?) "ein fettes, rundliches Ferkel oder ein solches Kind".

Avots: EH I, 690


kvēpis

kvêpis: "wer an einem Ofen arbeitend schmutzig geworden ist" Warkl.

Avots: EH I, 690


kvēpis

kvêpis, der Schmutzige, Schmutzfink Mar. n. RKr. XV, 121.

Avots: ME II, 354


kverpis

kver̂pis: auch (mit er ) Grünh.; "nepilnīgs, sīks augumā, bet nejauks, uzstājīgs knēvelis" PV.

Avots: EH I, 690


kverpis

kver̂pis [PS., Drosth., N. - Peb.], kver̂plis C., [Doblen], Smilt., kver̃pis [auch Karls.], kver̃plis Kand., Gr. - Behrsen, kve̦rpulis Dz. Vēstn., der Knips, ein kleiner Knabe [kvèrpis 2 Fest.] ; ein mageres, verkommenes Ferkel (kver̃pis [Salis, Grünwald], Ahs., kvèrpis 2 Fest., [kver̂pis 2 Bauske]): kuo tinies man pa kājām, kverplis tāds Kand. ak tu sasuodīts kverplis, kuo tu bļauji! LP. VI, 251. tie, kas sēdēja pie luoga, bija tīri kve̦rpuļi Dz. Vēstn. tev, saimnieks, tādi puiši, kâ tie kverpja sivēniņi BW. 33401.

Avots: ME II, 353



lāpis

lãpis Gr. - Sessau, eine Strohdecke, mit der Mistbeete bedeckt werden Setzen n. Etn. I, 137.

Avots: ME II, 439



lempis

lempis (unter lèmpiķis): auch (mit em̃ ) Dunika, Grenzhof (Mežamuiža), Strasden, (mit èm ) Nötk., (mit em̂ 2 ) AP., Ramkau.

Avots: EH I, 733





lepis

II lepis "?": dabūsi par lepi ("ausi") Prl., Saikava (nur in dieser Phrase gehört).

Avots: EH I, 734


lēpis

lêpis,

1): auch C., Ermes, Serbig., (mit ê 2 ) Salis, (mit è 2 ) Lubn.;

2): auch (mit ê ) Ramkau.

Avots: EH I, 738


lēpis

lêpis [auch Kr., PS.],

1) gew. vakara lēpis [li. lėpis dass., s. Būga РФВ. LXXI, 57], Nachtschwalbe, Nachtschatten, Hexe, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus);
vakara lêpis, die Fledermaus Burtn., [Kurl.];

2) der Taugenichts, Tölpel:
vai tu, lēpi, neiesi pruojām! MWM. VIII, 13;

[3) "nuosmurgājies, nevarīgs puika jeb bē̦rns, kas vēl rāpus iet" Morizberg].

Avots: ME II, 461


ļepis

I ļepis, ein unsauberer Mensch Bers., Golg., Sessw.; "nevīžīgs cilvē̦ks". Adl., Erlaa, KatrE.

Avots: EH I, 771


ļepis

II ļepis Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 199, ein Weichling, Zärtling.

Avots: EH I, 771


ļēpis

ļêpis 2 ,

2) vakara ļ. Lems., die Fledermaus.

Avots: EH I, 772




lerpis

[lerpis (mit nicht gedehnet er) "ein Dummkopf" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 453


ļerpis

ļerpis, ‡

3) vakara ļer̂pis 2 Lems., die Fledermaus.

Avots: EH I, 772


ļerpis

ļerpis,

1) die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus)
Dickeln n. U., RKr. VIII, 88;

[2) "ein weinerliches Kind"
Morizberg; ein Schimpfwort Lis.; ļer̂pis 2 Salis, Arrasch, ein schwächlicher, schlaffer Mensch].

Avots: ME II, 538, 539


liellūpis

liẽllũpis, der Grosslippige L., Kand., [Lng.].

Avots: ME II, 500



linkopis

[linkuopis,* wer Flachs anbaut.]

Avots: ME II, 472


lopisks

luopisks: Adv. luõpiski Orellen n. FBR. XV, 157.

Avots: EH I, 767



lopkopis

luõpkùopis,* der Viehzüchter.

Avots: ME II, 527


lumpis

lum̃pis C., ļumpis, der Lump, Plumpsack, Tölpel: ļumpis bija mans vīriņš, es tā ļumpja sieva biju. kâ bij man sava mūža ar tuo ļumpi nuodzīvuot? BW. 21890. Vgl. ļumba.

Avots: ME II, 512



lupis

lupis,

1) der Strassenräuber
L.,

[2) ein Hahnrei
Tahm. n. U.;

3) "= knupis 2".) Zu lupt.

Avots: ME II, 515



mantkrāpis

mañtkrâpis 2 Segew., ein Habgieriger.

Avots: EH I, 783



mežkopis

mežkùopis ,* einer, der sich in der Forstwirtschaft betätigt.

Avots: ME II, 610



ņapis

ņapis Blieden, ein schwächlicher Mensch von kleinem Wuchs.

Avots: EH II, 112


netārpis

netãrpis: ein Kraftloser - auch Matkuln; n. ir neveiklis, kam neveicas A. Leitāns.

Avots: EH II, 21


netārpis

netãrpis, ein kraftloser, hinfälliger Mensch; ["cilvē̦ks, kam nav tārpas un izveicības"] Dond., ein Taugenichts Naud.: paskat, kādi netārpji! Janš vaināt mani izvaināja divi netārpji tārpis nuo bē̦rna Ahs. [visi nuožē̦luo, ka nabadzīte kritusi tādam netārpim par upuri Janš. Dzimtene V, 140.]

Avots: ME II, 736


nipis

nipis, das Zöpflein, das dem Truthahn über dem Schnabel hängt St., U. Vgl. nīpis.

Avots: ME II, 744


nīpis

nĩpis: auch Sermus (in der Kindersprache).

Avots: EH II, 26


nīpis

nĩpis PS., [Nötk.], für snĩpis.

Avots: ME II, 747


ņirpis

ņirpis, Schwächling [von Tieren undPflanzen Autz, Neuenburg]: bij man tāda ņirpja dēļ sviedruot savu kumeliņu? BW. 556, 16. tāpēc tas, kas ar spirgtāku miesu un garu dzimis, labāki savu dzīvību uzturēs, nekâ viņa ņirpja brālis Baruons. Aus d. Knirps in livischem Munde?

Avots: ME II, 904



nopisties

[nùopistiês, (mit Behagen) den Geschlechtsakt vollziehen: dē̦lam tīk nuopisties BW. 35586. vienu reizi nuopisās, - visi kauli nuotrīcēja 34435.]

Avots: ME II, 829


nošerpis

nùošerpis, verkommen, heruntergekommen.

Avots: ME II, 865


noskrepis

nuoskrepis "netīre̦ns" Kav.: n. tauriņš.

Avots: EH II, 86


noslapis

nùoslapis, nass geworden, Part. praet. von einem *nuoslapt: bē̦rni nuoslapuši un nuobridušies Janš. gans brē̦kdams stāstīja, ka paklīdis, nuoslapis, pa˙visam piekusis e̦suot LP. VI, 26.

Avots: ME II, 851


novirpis

nuôvir̂pis 2 dünn, abgenutzt, abgefasert: zirgam kuplā aste nuovirpuse it tieva Sassm. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 888


orpis

orpis: s. dazu Augstkalns FBR. XVII, 1025.

Avots: EH II, 117


orpis

orpis, [or̃ps Salis], ein Tau zum Ziehen der Schiffe Peterskapelle n. U.

Avots: ME II, 908


padampis

padampis "der Feuerherd unter dem eingemauerten Kessel" Spiess. Auf d. Dampf beruhend?

Avots: EH II, 126


pagrāpis

pagrãpis: le̦dus bija pagrāpī Tdz. 55327.

Avots: EH II, 134


pagrāpis

pagrãpis Wain., [Durben]; pagrāpe, die Steile für das Feuer unter dem Kessel.

Avots: ME III, 30


pakaļtapis

pakaļtapis Saikava "kas pakaļ runā".

Avots: EH II, 140


palēpis

palèpis 2 Sonnaxt, = palēpne 1: meitietis izgaisis - iekritis kādā palēpī.

Avots: EH II, 150


pampis

I pam̂pis 2 NB. "re̦sns, samircis kuoks": gŗūts kâ p.

Avots: EH II, 158


pampis

II pam̂pis 2 Gr.-Essern n. Blese Latv. pers. v. stud. 70 "neveikls cilvē̦ks".

Avots: EH II, 158


papis

papis Dunika, Janš. Dzimtene II, 330, der Papa.

Avots: EH XIII, 163


papis

papis, paps, Demin. papiņš, schwarzes Wasserhuhn, Blässhuhn (fulica atra) Natur. XXXVII, 172.

Avots: ME III, 81


pāpis

pāpis,

1): "auguoniņš, apaudzis pušumiņš; (kuoka) bumbulis"; die weibliche Brust (Zitze)
Lems. (mit â 2 ).

Avots: EH XIII, 195


papist

[papist, ein wenig pist: papisuši (pežiņu), atduodat! BW. 34611, 1. Refl. -tiês, ein wenig zur Befriedigung den Geschlechtsakt vollziehen: ne nu vaļas pasapist BW. 35347, 1 var.]

Avots: ME III, 81


paskapis

paskapis, paskape, der Raum unter dem Schrank; paskapī od. paskapē, unter dem Schrank.

Avots: ME III, 100


pempis

pèmpis,

1): auch (mit èm 2 ) PV.; ‡

4) (f. -e), wer viel trinkt (Flüssiges zu sich nimmt)
AP. (mit em̂ 2 ), PV. (mit èm 2 ): piena p. PV.; ein Vielfrass PV.

Avots: EH XIII, 223


pempis

I pèmpis C., pèmpis 2 Erlaa, pempis Saikava, Setzen, Demin. pempiņš U.,

1) der Bauch, der Schmerbauch:
nu es e̦smu pempi krietni piepildījis Etn. II, 49. kuoks apmeties pempī, tas ir, aug tikaî re̦snumā, dabū tādu kâ vē̦de̦ru Drsth. n. RKr. XV, 70; pèmpîs, ein dicker Mensch Jürg.;

2) pempiņs St., ein Einfaltspinsel, ein verkümmerter Mensch
U.;

3) pempiņš, ein Fisch
Konv. 2 3667. Zu pempt.

Avots: ME III, 199


pempis

II pem̂pis 2 , eine Jauchgrube: paša lai dara priekšā liels pempis Dond.

Avots: ME III, 199


pepis

II pepis "?": tādi cieti puni kâ pepji AP.

Avots: EH XIII, 224


pepis

III pe̦pis (sic!) Stenden, = pepe.

Avots: EH XIII, 224


piepis

piêpis 2, ein Holzschwamm Zögenhof.

Avots: ME III, 279


pimpis

pim̃pis C., Wolm., das männliche Glied N.-Sess. n. U., Grünw.: suņa pimpis BW. 34691 var. Nebst pimpa(la), pimpalains, pim̃pari, pimpuļi, pimpuris, pimpuolis zu pempt, pampt. s. Leskien Abl. 338, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. und arm. Stud. 47, Walde Vrgl. Wrtb. II, 108.

Avots: ME III, 218


pipis

pipis, ‡

2) das männliche Glied
Warkl., Wessen.

Avots: EH XIII, 235


pipis

pipis "die Ecke, der Zipfel eines Getreidesackes": maisus ne̦suot, katrs nesējs ņe̦m vienu ruoku pie pipja Burtn.

Avots: ME III, 222



pisarainis

pisarainis BW. 35347, 1 var., ein obszönes Schimpfwort.

Avots: EH XIII, 239


pise

pise "= čūska": iztikām bez pisēm (?) Malup.

Avots: ME III, 228


piselīgs

piselîgs, geneigt den Geschlechtsakt zu vollziehen: dē̦li... uz meitām piselīgi BW. 35351.

Avots: ME III, 228


pisēties

pisêtiês, pisuôtiês, den Geschlechtsakt vollziehen: citi puiši pisējās (Var.: pisuojās) BW. 35785.

Avots: ME III, 228


pisiens

pisiêns, die Vollziehung des Geschlechtsakts: tik dabūju pisieniņa kâ māsiņas pavaduos BW. 35609.

Avots: ME III, 229


pisīgs

pisîgs BW. 35373, = piselîgs: pisīgas, devīgas panāksnieku meitas BW. 34528, 1 var.

Avots: ME III, 229


pisiķis

pisiķis, jem., der bei schlechtem Wetter dünn angezogen geht Etn. II, 50; vgl. piziķis 2.

Avots: ME III, 228


pisiņa

pisiņa, eine Kriechente; Krickente U.

Avots: ME III, 229


pisināt

pisinât, = pist: puisis... meitas pisināja BW. 35338.

Avots: ME III, 229


pislis

pislis: vēja p. Salis, = vēja grābslis.

Avots: EH XIII, 239


pislis

pislis, jem., der zum Geschlechtsakt sehr geneigt ist Wid.

Avots: ME III, 229


pist

pist (li. pisti), pisu, beschlafen (obszdn), den Geschtechtsakt vollziehen: pisa mani... ar mazuo pipelīti BW. 35344. pis... kurpītē, ne manā pežiņā! 35340. pist es devu puisīšam 35374. jauna meita pisti prasa 34494. pist man naigi gribẽjās (sagt ein Mädchen) 35375, 1. Refl. -tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: ar tautieti pisuoties BW. 34751. Subst. pisẽjs, wer den Geschlechtsakt vollzieht: pisējam, grūdējam, šai saulē laba dzīve BW. 35372. Wohl zu pàisît; vgl. G. Meyer alb. Wrtb. 336, Boisacq Dict. 822.

Avots: ME III, 229


pistole

pistuole BW. 1686, die Pistole.

Avots: EH XIII, 239


pļampis

I pļampis, wer viel trinkt (Wasser, Milch usw.) ramberge n. Etn. II, 17.

Avots: ME III, 365



pļāpis

pļãpis Frauenb., s. pļãpa.

Avots: ME III, 367


platlapis

platlapis (li. platlãpis), f. -e, wer breite Blätter hat: ze̦ms uozuols, plat lapītis BW. 12304; 5 var. ai liepiņa, platlapīte, apslēp manu vaiņadziņu! 13315.

Avots: ME III, 322


plāvērpis

plânvḕrpis, ein fein Spinnender: sīkvērpis, plānvērpis aizkrāsnē BW. 7016.

Avots: ME III, 330


pļavkopis

pļavkùopis* wer sich mit Wiesenbau beschäftigt.

Avots: ME III, 367


pļavsvilpis

pļavsvilpis Konv. 2 2319, Gambette (totanus calidris L.) Natur. XXXVII, 185.

Avots: ME III, 367


plempis

plem̃pis Ruj., ein Säufer, Trunkenbold Wid.

Avots: ME III, 335


plepis

plepis Bers., Lub., Erlaa, ein Schwätzer.

Avots: ME III, 337


plēpis

plẽpis, eine Art Wasserpflanzen Dunika.

Avots: ME III, 340


pļepis

pļepis (f. -pe) Dond., Gr.-Essem, Lautb., Ekengraf, ein Plapperer, Plappertasche U.: tev jau ne˙kā nevar uzticēt: tu esi pļepis Dond. Vgl. plepis.

Avots: ME III, 369



plopis

pluopis Zarnikau, eine Art Fisch.

Avots: ME III, 364


plumpis

plumpis,

1) ein dummer Streich, durch den man in Verlegenheit gerät
U.: kažuociņ, tu tuo plumpi sataisīji: cik es gāju pie meitām, tev tā ve̦lna grabēšana BW. 20451, 1;

2) ein lärmender Auftritt, ein Zank:
plumpi celt Oppek. n. U.;

3) plum̃pis Wolmarshof, plumpja laiks, Schlacken- und Regenwetter
Bergm. n. U.

Avots: ME III, 356


pļumpis

pļumpis,

1) pļum̃pis Karls., Schlackwetter
Freiziņ;

2) eine sehr dünn gekochte Grütze
Freiziņ; pļumps, "tumīgs ēdiens" Wessen;

3) pļumpis Grünh., ein Säufer
Wid.;

4) ein plumper Mensch Plumpsack
N.-Bartau;

5) Zank, Streit, Lärm
Lasd., Wid.: starp puišiem izcēlās liels plumpis, kas tikkuo nebeidzās ar kaušanuos Ahs.;

6) "eine Dummheit"
Wid. Zur Bed. 1 vgl. plumpja laiks, zur Bed. 5 - plumpis 2, zur Bed. 6 - plumpis 1; in der Bed. 4 wohl auf d. plump beruhend.

Avots: ME III, 372


pļupis

pļupis L., St., = pļupata; "jem., der sehr undeutlich spricht" Lesten.

Avots: ME III, 373


popis

puopis,

1): (mit uõ) Polster
Siuxt; saku p. Seyershof, Kummetpolster; puõps Salis, Filz, Polster; "kas save̦lts": guovs spalvu, ja tuo sataisa mitru un veļ, var savelt par puõp FBR. XV, 78.

Avots: EH II, 346


popis

puopis, puõpe Iw.,

1) puopis L., St., U., Bielenstein Holzb. 562, puõpis Karls., C., Ronneb. n. Rkr. XVI, 39, pùopis 2 Kr., puope L., U., puõpe BL, das Polster, Kummetpolster;
puopis U., Freiziņ, Filz: (jē̦ram) vilna... smalka un bieza un nuovē̦lusies kâ viens gatavais puopis MWM. v. J. 1896, S. 293. adatu puope U., das Nadelkissen. gultas puopis Dr., die Matratze;

2) puope U., puõpe Dunika, Līn., puopis L., (mit uõ) Ekau, ein Hümpel, ein moosigter Hügel in Morast und feuchten Wiesen
L., U., puõpe Nigr., ein Morast mit Hümpeln, puope, eine Wiese ohne festen Untergrund über Seerändern Biel. n. U., Edwalen: Liel-Auces e̦ze̦rā ir daudz vietās puõpe (Behnen): pa virsu zâle, sūna, apakšā ūdens LP. VI, 157. šai zivij piekļūt nee̦suot iespējams tādēļ, ka puopē, zem sūnām, dumbrā vien uzturuoties ebenda. pašā mežā ir puope (ap 2 pūrvietu lielumā) LP. VII, 476. - puopa zeme "dumbra zeme; arī nuosusināta purva zeme ir puopa zeme" Dond. Wohl zu piêpe (s. Būga Aist. Stud. 110 f.); vgl. auch papuons.

Avots: ME III, 457


prapis

prapis, der Pfropfen: šis aizsituot prapi LP. VI, 850. Aus mnd. prop, woraus auch estn. (p)ropp.

Avots: ME III, 377



puķkopis

puķkùopis,* der Blumengärtner, Blumenzüchter.

Avots: ME III, 406


pumpis

I pumpis,

1): ūdensp. BW.34819, 1.

Avots: EH II, 324


pumpis

I pum̃pis, auch pumpe U.,

1) die Pumpe;

2) die Wasserhose
Wellig n. U.

Avots: ME III, 410


pumpis

II pumpis, s. pumpa.

Avots: ME III, 410


pumpis

III pumpis Segew., ein an einen Baum gehängter Bienenstock.

Avots: EH II, 325


pupis

pupis: auch Erlaa n. FBR. XI, 9, ķēves p. AP., eine Art Pilz. - "kuņas" ME. III, 414 zu verbessern in "kuņas".

Avots: EH II, 326


pupis

pupis Spr., Demin. pupĩtis BW. 34487, 1 var., = pups; kuņas pupis U., ein Gerstenkorn.

Avots: ME III, 414


purpis

purpis: auch Für., ("?") Warkl.

Avots: EH II, 329


purpis

purpis, ein Plauderer Neik. n. U.; wohl zu purpas II.

Avots: ME III, 419


puscepis

puscepis, halbgebacken: p. klaips, pusce̦pasi maize.

Avots: ME III, 424


pusdrupis

pusdrupis, Part, praet. act., halb zerbröckelt, zerfallen: pusdrupusi ķieģeļu krāsns Vēr. II, 1368.

Avots: ME III, 425


puškalpis

puškalpis: ein Sommerknecht - auch (mit àl 2 ) Linden in Kurl.; ehemals ein verheirateter Knecht, der für Wohnung, Verpflegung und fürs Nutzrecht eines geringen Stückes Land je 2 Wochen für den Bauer arbeitete, während jede dritte Woche zu seiner Verfügung stand (mit àl 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 336


puškalpis

puškalpis Alm., puškalps, ein Sommerknecht LP. VII, 791: turējuši trīs pilnus vīrus un vienu puškalpu JK. Vgl. puskalps.

Avots: ME III, 438


puslopisks

pusluõpisks, halb tierisch: pusluopiska dzīve MWM. VIII, 434.

Avots: ME III, 430


pusnokrupis

pusnuokŗupis, Part. praet. act., halb räudig: pusnuokŗupis tē̦va dē̦ls BW. piel. 2 13154, 2.

Avots: ME III, 431


putnkopis

putnkùopis,* der Geflügelzüchter.

Avots: ME III, 441


putnkrāpis

putnkrāpis "бабельщик" M. 32.

Avots: EH II, 339


raušcepis

raũšcepis Wid., Ar., der Fladenbäcker.

Avots: ME III, 489


rempis

rem̂pis 2 Karls., rèmpis 2 N.-Schwanb., ein schwächlicher Mensch von kleinem Wuchs; rem̂pis 2 Wandsen, ein dicker Junge; rem̃pis C., ein feistes Ferkel.

Avots: ME III, 510


repis

I repis: auch Zvirgzdine, BW. 12784 (repītis), 27824, 4, Tdz. 49670; r. izgatavuots nuo pagaŗas ādas strēmeles, kam viens gals atšūts atpakaļ. tur ieliek tabaku, un pāri palikušuo ādu aptin tam apkārt. visu tuo vēl aptin ar diegu, un iesprauž arī adatu, ar kuo pīpi izbadīt Fest. pirku ruoņu repi...; tur glabāju, savas šķēres, tur arāja tuteniņu BW. 35420. - tabakas r. Schujen,

Kļūdu labojums:
Schimpfname für jem., der allzu viel raucht

Avots: EH II, 366


repis

I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene 2 I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?

Avots: ME III, 512


repis

II repis: Maserauswuchs an Bäumen Kabillen n. BielU.; Schwamm an Birken, woraus Zunder gemacht wird Serb. n. BielU.

Avots: EH II, 366


repis

II repis U., der Kallus, der sich beim Heilen von Knochen ansetzt; Schwiele, dicke Haut. Zu rept.

Avots: ME III, 512


repis

III repis: "1" ME. III, 512 zu streichen!

Avots: EH II, 366


repis

III repis,

1) der Hintere:
dabūsi pa repi! Ahs. saduod tam pa repi! Dond. n. RKr. XVII, 49. Etwa als "das dicke Ende" zu repis VI, re̦pulis?

Avots: ME III, 512


repis

IV repis: "ein kurzbeiniger Schmerbauch" Segew.; ein kleines und dickes (auch: unsauberes, unschönes) Lebewesen AP.

Avots: EH II, 366


repis

IV repis, ein Schimpfwort Saul.; tauku repis, einer, dessen Kleider vor Schmutz und Fett glänzen: tauku repim visas drēbes spīd nuo netīrumiem Dond.; vgl. aprept 2. Aus liv. röppi "schmutzig" (vgl. estn. räpp "Schmutz")?

Avots: ME III, 512


repis

V repis,

3): mazas vuškas kai repīši Zvirgzdine.

Avots: EH II, 366


repis

V repis,

1) ein Ferkel
Nigr., Wandsen, Bauske;

2) ein kurzes Pferd
N.-Peb.;

3) ein abgemagertes Haustier:
sivēns tāds sarāvies un salīcis kâ repītis Druw. n. RKr. XVII, 75. Gleich repis IV? Oder zur Wurzel von repeči?

Avots: ME III, 512


repis

VI repis Druw. n. RKr. XVII, 75 "ein altes Gesangbuch, welches der Form nach sehr dick, aber schmal und lang war". Wohl nebst re̦pulis zur Wurzel von rept.

Avots: ME III, 512


riepis

riepis Sunzel n. BielU., = riepe I 1.

Avots: EH II, 379


ripiski

ripiski (unter ripisks): lai viņam ies vai r. (sehr schlecht; "neveiksmīgi"), - es tur vairāk nekrāmēšuos Seyershof.

Avots: EH II, 373



roblapis

rùoblapis (f. -pe), wer gekerbte, gezackte Blätter hat: ruoblapji uoši A. v. J. 1899, S. 81. mazās ruoblapītes, sīkās zilpuķītes Asp. VII, 64.

Avots: ME III, 575


rumpis

rum̃pis,

1): šādi tādi bikšu rumpji bw. 18922,3 var.

Avots: EH II, 383


rumpis

rum̃pis,

1) der Rumpf (vom Menschen, aber auch von anderem, z. B. von einem Wagen
U.). - pātagas rumpis Grünh., der dickere Teil der Peitschenschnur; tīkla rumpis Grünh. rumpja nauda U., Stammgeld beim Holzkaufe;

2) rumpītis, ein kleines Fuder
L., St., Bergm. n, U.;

3) der Mut, die Verwegenheit
Spr.: kas čam par rumpi! Aus mnd. rump "Rumpf".

Avots: ME III, 559


saķēpis

saķèpis 2 (part. prt. act.) Ekengraf "sarūdzis": s. piens.

Avots: EH XVI, 422


saknupis

saknupis: ze̦mas, saknupušas klētis Siuxt.

Avots: EH XVI, 418


saknupis

saknupis, saknupt, s. saknubt.

Avots: ME II, 653


sakņupis

sakņupis: s. plānā gulus Perkunen n. FBR. XVIII, 132.

Avots: EH XVI, 418




sakupis

II sakupis,

1) auch sakupies, gekrümmt, gebückt: cilvē̦ks sakupis un sarāvies savā cīņā dēļ nieciņa miera Vēr. Il, 903. Kliņģers brauca uz priekšu sakupies A. v. J. 1902, S. 324. vecītis sakupis jau D. 116. 60;

2) "gemästet":
apdziedam vī,ru bagātu, sakupušu un gre̦znu Gesangb. v. J. 1742,

Avots: ME II, 659


saļipis

saļipis, schlaff, träge Weinsch.; Neuermühlen.

Avots: ME II, 678


sampis

sampis, ein Sumpf Oberl. n. U.; vgl. zam̃pis.

Avots: ME II, 689


sapiepis

sapiepis (Part. praet. act.),

1) fassfaul
U.; verschimmelt: sapiepusi maize Bers.;

2) auch refl., = saîdzis: kuo tu šuodien tāds sapiêpis (Gr. - Buschhof, Warkl., Arrasch) od. sapiêpies Saikava)?

Avots: ME II, 700


sapisties

sapistiês, den Geschlechtsakt vollziehen: sasapisa divas mušas BW. 35081, 3 var.

Avots: ME II, 700


sasāpis

sasāpis (f. -usi), Part. praet. act., vom Schmerz benommen Ronneb.: sasāpis pirksts, sasāpusi kāja Ronneb. de̦guns līks, kâ sasāpis MWM. VIII, 41.

Avots: ME III, 727, 728


sau[l]kāpis

saũ[l]kâpis 2 Kab., saũlkâps 2 Pussen, die Zeit kurz vor und nach Sonnenuntergang.

Avots: EH XVI, 460


šēpis

šēpis: auch (mit ) Rutzau.

Avots: EH II, 626


šēpis

šēpis, das Schiff Brasche, (mit ê 2 ) PlKur. Nebst oder durch li. šė´pis aus nd. schep.

Avots: ME IV, 17


šērpis

šērpis, das Messer am Rasenpflug Oppek. n. Bielenstein Holzb. 472. Fehlerhaft für šķērpis?

Avots: ME IV, 17


sētlaipis

sē̦tlaipis,

1): auch Bw. 2400;

2) ein Mensch, der (wiederholt) langsam
"nuo vienas mājas malas uz uotru" geht Warkl.

Avots: EH II, 484


sētlaipis

sē̦tlaipis Celm., *sē̦tlaipiņa od. *sē̦tlaipiņš Etn. IV, 32, die Katze: kaķi sauca par sē̦tlaipi LP. VII, 899; Etn. III, 59.

Avots: ME III, 834


sētstarpis

sẽ̦tstar̂pis (unter sẽ̦tstaipa): "uolnīca 1" Orellen, Seyershof; die Viehtrift Segew. iejāj[u] ciema sē̦tstarpī BW. 13250, 18.

Avots: EH II, 484


sīkvērpis

sîkvḕrpis, ein fein Spinnender: sīkvērpis, plānvērpis aizkrāsnē BW. 7016.

Avots: ME III, 854


sirpis

sirpis,

1) sirpis Bielenstein Holzb. 496, Wid., Memelshof, sìrpis 2 Golg., Lis., Meselau, Bers., Schwanb., Sessw., sir̂pis 2 Ruj., sìrps 2 (serb. sr̂p, r. cepпъ "Sichel")
Prl., Kreuzb., Heidenfeld, sirps SDP. I, 71, Zalktis I, 28, sirpe Bielenstein Holzb. 496, U., Stari III, 203; Janš. Bandavā I, 119, sirpa Butzkowsky, Sessw., die Sichel;

2) "eine schlangenförmige Reihe heller Würmer, die sich immer geradeaus bewegt"
Podunay;

3) Plur. sirpīši, kleine, graue Würmer
U. Zu gr. ά'ρπη "Sichel" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 500 ff., Niedermann Essais ďétym. et de crit. verb. 17, H. Schröder IF. XVII, 463 f. und XVIII, 527.

Avots: ME III, 847



skapis

skapis: vienduru s. ("kam duris uz vienu pusi veŗamas") Siuxt; pieliekamais s. ebenda. skapja durvu virējiņa BW. 11720, 4 var.

Avots: EH II, 501


skapis

skapis, verächtl. Demin. skapelis Pas. III, 319 (aus Kruhten), der Schrank. Nebst li. skãpas und estn. kapp aus mnd. schap dass.

Avots: ME III, 872


šķelpis

šķelpis (unter šķe̦lpa): Azandas malā plūktie zaļie šķelpi Aīda Niedra Azand. 71.

Avots: EH II, 630


šķērpis

šķērpis: auch (mit ẽr ) Seyershof.

Avots: EH II, 634


šķērpis

šķērpis Oppek. n. U., šķērps Oppek. n. Mag. XIII, 24, šķē̦rpums Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, das Pflugmesser zum Rasenpfluge: šķērpju nebij, kuo plē̦sumu plēst Plūd. Rakstn. II, 274.

Avots: ME IV, 35


šķipis

šķipis Warkl. "cūku ķipis".

Avots: EH II, 637


skrāpis

skrãpis: auch Lems.; ar zirgu skrāpi nuoskrāpe zirgam spalvu Nötk.

Avots: EH II, 508


skrāpis

skrãpis Karls., C., skrāpis U., Salgaln, Memelshof, Spr., Naud., skrāpe U., skràpes 2 Kl., Striegel, Schrape: kuoku skrāpji un sukas Konv. II, 515. abras skrāpis Purap. Kkt. 32, das Instrument, womit der Teig im Backtrog zusammengeschabt wird. -- Demin. skrāpītis, das Hölzchen am Zahnrade des Webstuhls Bielenstein Holzb. 402. Aus mnd. schrape "Werkzeug zum Kratzen und Schaben, ein Rosskamm", woher auch estn. (k)rāp "Striegel".

Avots: ME II, 889


skrēpis

skrēpis,

1) ein Schornsteinfeger
U.;

2) ein alberner Mensch
Spiess n. U.;

3) = abrkasis 1 (mit ẽ) Wandsen.

Avots: ME III, 892



šļempis

šļèmpis 2 Bers., Kalz., ein Schimpfname (etwa mit der Bed. von šļampa).

Avots: EH II, 645


slēpiski

slẽpiski: auch Seyershof; kāja ejuot bija s. vien jāve̦lk Orellen.

Avots: EH II, 525


slēpiski

slẽpiski iet Salis, C., U., schlurrend gehen, die Füsse schleppen: nuoiet nuo kalna slẽpiski (glitschend) Salis, Adiamünde.

Avots: ME III, 929


šļerpis

šļerpis, etwas ganz und gar Schmutziges (mit er̃) Gr. - Sessau; ein unsauberer, besudelter Mensch Bershof, Bauske, Mitau (mit er̃), Neu - Platohn; Schlackenwetter; ein gemeiner, niederträchtiger Kerl Grünw.; šļerpja kruogs, eine schmutzige, vollgetrampelte Schenke Neu - Platohn. Vgl. etwa slarpata.

Avots: ME IV, 71



slimkopis

slimkuopis* M. 23, ein Krankenwärter.

Avots: EH II, 526


slīpiski

slīpiski, = slīpeniski: klibiķis ve̦lk vienu kāju s. PV. sķilas lika s. (mit î 2 ) mietuos iekšā, kad taisīja šķilu sē̦tu Seyershof.

Avots: EH II, 527


slūpis

slũpis, ein Eisenstück, das man zur Hemmung bergab fahrend einer Dreschmaschine unter die Räder legt Neuhausen.

Avots: ME III, 943


smiltkrupis

smiltkrupis, die Kreuzkröte (bufo calamita) Naturf. XXXVll, 7.

Avots: ME III, 964


snapis

snapis: nuošņāca labu dienasvidus snapi Janš. Līgava I, 296.

Avots: EH II, 541


snapis

snapis, ein Schläfchen: tie ap pusdienas laiku uzmuodās . . ., labu snapīti pēc negulē̦tās nakts nuorāvuši Janš. Bandavā II, 371.

Avots: ME III, 972


snāpis

snāpis: dabūsi pa snãpi (Nase, geringschätzig) Kolberg.

Avots: EH II, 542


snāpis

snāpis U., = knābis, knãpis; "de̦guns" Freiziņ; snāpes muiža, die Nase im Rätsel Saikava. Mit ā (vgl. snaps) aus knãpis? Nebst snaps zu ahd. snabul "Schnabel" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 520).

Avots: ME III, 974


šņepis

šņepis,

1) die Nase Bers., Kl., Selsau; 2ļ šņepis Bers., Saikava, *šņepītis od. *šņepīte Etn. 11, 137, die Schnauze (an Gefässen): slaucenēm bij tādi šņepji, tādi zari, ka labāk var ieliet pienu kāstevie Saikava. lietuoja piena atnešanai nuo kūts... slauceni... ar šnepīti (izliekumu) vienā galdiņā Etn. II, 137;

3) der Schirm einer Mütze Golg.;

4) die Spitze Ar., Warkl. Aus d. Schnepp(e) "Schnabel, Schnauze, Rand".

Avots: ME IV, 94


šņēpis

šņẽpis AP., der Hundeschnupfen; vgl. šnēpe.

Avots: EH II, 653


snipis

snipis,

1): krūzei ir s. Frauenb.;

3) ce̦pures s. Grünh., der Schirm einer Mütze?

Avots: EH II, 543


snipis

snipis,

1) die Schnippe beim Kruge oder bei der Teekanne
Alm,; entlehnt, vgl. mnd. snippe;

2) die Nase
Arrasch, Dond.: kur snipis? Etn. II, 47.

Avots: ME III, 976


snīpis

snĩpis: vistas s. BW. 2141. dzers alu Jāņu bē̦rni snīpus krūzā mē̦rcē̦dami Tdz. 53154.

Avots: EH II, 543


snīpis

snīpis C., Wolm., Smilten, Serbigal, Karls., snipis 2 Prl., der Schnabel, (im Scherz oder Spott oder in der Kindersprache) die Nase U., Katzd.: kur snīpis? junkurs, ... pacēlissnīpi,skatāsgriestuos De̦glavs Rīga II, 1, 159. In Ruj. werde n. U. auch ein naseweises Kind snīpis gescholten. Aus dem Germanischen (vgl. norw. dial. snīpa "Schnabel"1?

Avots: ME III, 977


šnīpis

I šnĩpis: auch Gramsden, Puhren, Schnehpeln; vistas š. BW. 2141, 1.

Avots: EH II, 650


šnīpis

I šnĩpis AP., Dond., Dunika, Kurs., Neuhausen, Ruj., Selg., Stenden, (mit ì 2) Erlaa, Laud., Mar., Memelshof, Sonnaxt, Stockm., šnīpis U., Fest., = snīpis, šņīpis: iet šnīpi nuometis (mit hängender Nase, mit langem Gesicht) Fest. šnīpjus nuokāruši LA. krūzas šnīpis Dunika.

Avots: ME IV, 89



šnīpis

II šnĩpis Ramelshof, = šnēpe. Aus d. dial. Schnīfe (bei Frischbier II, 306).

Avots: ME IV, 89


šņipis

šņipis,

1) = snipis 1, die Schnauze (eines Gefässes) Bershof, PS., Selsau, Sessw.: abi lej nuo krūzas pa šņipi glāzā Ahs. n. RKr. XVII, 57; eine scharfe Ecke MSil.;

2) die Nase
MSil. Bewersh.;

3) *šņipis od. *šņipe "?" : ļaujuot . . . augšgalam ar šnipi nuokrist uz pieri Konv. 138. meita ar tītara šņipi uz de̦guna JK. VI, 2. Aus d. Schnippe
(woraus auch estn. nipp "Spitze" ?).

Avots: ME IV, 95


šņīpis

šņĩpis Dond., Iw., Stenden, Wandsen,(mit ì 2 )Bers., Fehteln, Mar., Gr.-Buschhof, Sessw., Stockm., šņīpis Lub., Smilten, Wessen, šņĩps Strasden, =snīpis, die Nase (in der Kindersprache Strasden).

Avots: ME IV, 96


šņīpis

II šņĩpis Seyershof, eine Hundekrankheit.

Avots: EH II, 653


snupis

snupis: vgl. šņupis 3.

Avots: EH II, 543



šņupis

I šņupis (unter *šņupe 3): auch Erlaa, Ramkau; die Nase Nötk.

Avots: EH II, 654


šņupis

II šņupis A.-Autz, Laud. u. a., der Schnupfen.

Avots: EH II, 654


šolopis

šolopis Seyershof, ein alter, abgetragener Mantel. Wohl auf r. салоп beruhend.

Avots: EH II, 654


stampis

stampis,

1) eine Stampfe
Kandau (mit am 2 ) U.;

2) ein starker, auch ein ungeschickter Mensch
Wid.

Avots: ME III, 1043


stapis

stapis: auch Oknist, Pilda, Schwanb., Sinolen, Stom.

Avots: EH II, 570


stapis

stapis Wid., Seltingshof, GoIg., Selsau, Aahof, Lis., Auguliena, Sessw., Grawendahl, staps Tirs., Kalz., stapa oder staps Warkl., der Korn-, Roggenhaufen; rudzus pļāva un sēja kūļuos, nēsa stapuos Druva II, 31. rudzu stapjiem liek griezas virsū Aps. V, 12. izkaptis jau bija gājušas pār rudzu tīrumu, un saule gulēja uz stapjiem Kārstenis. Nebst r. стопá "ein ordeutlich aufgeschichteter Haufen" zur Wurzei von stapars? Zur Bed. vgl. mnd. stapel "aufgeschichteter Haufe".

Avots: ME III, 1045


stāvskapis

stāvskapis A. v. J. 1897, S. 223, stàvu 2 skapis Lis., ein aufrecht stehender Schrank (als Gegensatz zu gulu skapis).

Avots: ME III, 1055


stempis

stem̂pis 2

1) f. -e, ein ziemlich dickes Kind oder Pferd von kleinem Wuchs
Schibbenhof;

2) "?": stempi, stempi, garvēderi, tu jau manis nedabūsi BW. 15213. Zu stempe.

Avots: ME IV, 1061


stempis

I stem̂pis 2 ,

1): "re̦sns, lē̦ns, neveikls cilvē̦ks" (mit em ) Ermes;

3) "stampa saspaidīšanai" (mit em ) Libau.

Avots: EH II, 576



stepis

stepis: tautu dē̦ls, zemes s., gaida mani uzaugam BW. piel. 3 10771, 2.

Avots: EH II, 577


stepis

stepis Selsau, stepiņš Bers., Lasd., Adsel, LKVv. ("ein Knirps"), Wid., ein kurzer, stämmiger Junge: Kažus jau bija izvēlies par krietnu stepi LA. Wohl zu li. stẽpas "Schlagfluss", stapytis "stille stehen", slav. stepena "Treppe" n. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 625.

Avots: ME IV, 1062


sterpis

sterpis Ar., der Zwischenraum: kāju ster̂pis Bers. Zu star̂pa.

Avots: ME IV, 1062


stilpis

stilpis, der Deckel Elv., Manz. Lettus, St., die Stülpe St. Aus mnd. stulpe dass.

Avots: ME IV, 1069


strumpis

strumpis,

1) s. strumpe;

2) "?": lācis krīt, strumpis vējā Br. sak. v. 593;

3) "wer viel trinkt oder säuft"
Druw.;

4) "ein Stück einer Wurst oder eines Strickes"
Drobbusch;

5) "strumpa sluota"
(mit um̃) Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1094


strupis

strupis, ein Holzstück, Knüppel: paķeršu nuo malcienes strupi, salaistīšu pa pakaļu! Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 1095


strupļipis

strupļipis (f. -pe), = strupastis: māte man iedeva strupu ļipu telēniņu; dievs duod man pilnu kūti nuo tā viena strupļipīša! BW. 4943. lielais strupļipis Vīt. 51, von einem Schwein gesagt.

Avots: ME IV, 1096


stumpis

I stum̃pis: eine Kohlstampfe Strasden.

Avots: EH II, 595


stumpis

II stum̃pis: ein abgefegter Besen Siuxt.

Avots: EH II, 595





svempis

I svèmpis: wer sich plump bewegt (mit em̂ 2 ) Selg.; "smagrs cilvē̦ks" Sermus; ein dickes, unbeholfenes Ferkel (mit "em̂" ) Wolmarshof; ein dickes Kind (mit em̂ 2 ) Frauenb.; cūku svempi (Var.: puisi), pe̦lnu rušķi, nelaid cūkas druviņā! BW. 29154 var.

Avots: EH II, 614, 615


svempis

I svèmpis PS., Wolm., (mit èm 2 ) Selsau, Schwanb., (mit em̂ 2 ) Ahs., Schibbenhof, Wandsen, svempe U., ein kurzer und dicker Mann Freiziņ; ein Plumper und Unbeholfener (von Menschen und Tieren gesagt) Kurl. n. U.; einer, der sich plump, schwer bewegt Ahs.; ein fauler Tölpel (mit em̂ 2 ) Stuhrhof; ein Schimpfwort W. - Livl. n. U.: tādu tauku svempi (ein Mastschwein) Janš. Čāp. 47. tas tik tāds svempis nuo cilvē̦ka! Ahs. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME III, 1150


svempis

II svèmpis 2 "einer, der austrinkt", ein Säufer Golg.

Avots: ME III, 1150


svempis

III svèmpis 2 Aps., ein Schmutzfink.

Avots: ME III, 1150


svempis

IV svem̃pis Karls., eine Speise - in Salzwasser abgekochte, mit Hanf gemischte und zu Klössen geknetete Bohnen.

Avots: ME III, 1150


svempis

V svem̂pis 2 Stuhrhof, der Bauch.

Avots: ME III, 1150


svēpis

svêpis: "ein schmutziger Mensch von kleinem Wuchs" Saikava.

Avots: EH II, 616


svēpis

svêpis Warkl., Schwanb., ein Schmutzfink.

Avots: ME III, 1153


svešpis

svešpis suns, ein toller Hund Döbner n. U.

Avots: ME III, 1152


svilpis

svilpis,

1): auch (mit il˜ ) Salis; ‡

3) der Pfiff
Salis: lielie strazdi daudz nedzied: viens s., divi svil˜pji viņam ir.

Avots: EH II, 618


svilpis

svilpis (li. švilpis "Dompfaff" bei Bezzenberger Lit. Stud. 186),

1) s. svilpe;

2) der Dompfaff
U. (auch svilpītis), RKr. Vlll, 90 (auch svilpītis), Natur. XXXVII, 66, Konv. 2 2319; 3934 (auch svilpītis); upes svilpis, der Ufer Wasserläufer (totanus hypoleucos L.) Natur. XXXVII, 188: meža stūrī... svilpuoja svilpis Vēr. II, 1035.

Avots: ME III, 1159



svirpis

svir̂pis 2 : "Fischer" ME. III, 1161 zu verbessern in ") Fischer".

Avots: EH II, 619


svirpis

svir̂pis 2 Bl., Konv. 2 2319, der Kernbeisser (coccothraustes vulgaris Pall.) Natur. XXXVII, 77, U.; Dickschnabel, brauner Kernbeisser (loxia coccothraustes Fischer 96, Steinbeisser St. Zu apr. sarpis (wenn mit s- aus sv-) "Nussbicker" u. a., s. Trautmann Apr. Spr. 419.

Kļūdu labojums:
Fischer =) Fischer

Avots: ME III, 1161


taukļipis

taukļipis A. v. J. 1896, S. 407, ein Fettschwanz.

Avots: ME IV, 136


tempis

I tem̃pis: "eine teigartige Masse" (mit em) Prl.

Avots: EH II, 675


tempis

I tem̃pis Arrasch, Ruj., Segew., = staks Jerkul n. Etn. II, 136, ein Gericht aus gestossenem Hanf W.-Livl. n. U., Karls., Renzen, Salisb.; kaņepju templs Karls. vakariņas sastāvēja nuo kartupeļiem, tempja (stūķa) . . . A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Aus estn. temp "Speise aus Hanfsamen" resp. aus liv. temp "Klumpen" (zur Bed. vgl. pika 2); nach Loorits Eesti keel 1929, S. 181 stammt dagegen das estnische Wort aus le. tempis, das selinerseits germanischen Ursprungs (aber woher?) sei.

Avots: ME IV, 162


tempis

II tem̃pis Schibbenhof, Schujen, tèmpis 2 Golg., Warkl., tem̂pis 2 AP., wer viel trinkt (von Menschen und Tieren gesagt) Alksnis-Zundulis: tas ir gan tempis, viņš jau ve̦salu spaini iztempj uz reiža AP. kam tu devi tam tempim pa priekšu? viņš viens pats iztemps visu Fest.

Avots: ME IV, 162


tērpis

tērpis "wer mager und schwächlich ist, aber eln zähes Leben hat und slch fortschleppen kann" Kurs.

Avots: ME IV, 174


tiepis

tiepis P. Alunāns, ein Eigensinniger.

Avots: EH II, 687


trapis

trapis "trapans kuoks" Warkl.

Avots: ME IV, 223



tropis

tropis U., Rosenbeck, trops Stolben, der Pfropfen (beim Laden des Gewehrsl: ielika mani lielgabalam par tropu LP. VI, 779. t- dissimiliert aus p-, wie in trape II.

Avots: ME IV, 244



tulpis

tulpis, in der Verbindung gailis ir tulpis, der Hahn ist ohne Schwanz Kronw. n. U.

Avots: ME IV, 260


tupis

tupis L.,

1) der Hintere;

2) ein "Hucker".

Avots: ME IV, 267


tupiski

tupiski Adiamünde, Salis, = tupu(s).

Avots: EH II, 704


tupiskus

tupiskus, Adv., hockend: tupiskus . . . plederējies . . . istabā pa kula virsu Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 267


ulpis

I ùlpis 2 Borchow "ein ungeschickter Mensch, Tölpel". Auf estn. uľp "albern, läppisch" beruhend?

Avots: ME IV, 298


ulpis

II ul˜pis Nötk., ein Schnüffler (der auch stiehlt).

Avots: ME IV, 298


ulpis

III ulpis (wo?) "ein Werwolf". Aus d. Wolf. Vgl. auch ulps ar ũstiem 1000 lett. Rätsel № 511 (Bielenstein übersetzt: ein Wolf mit Wunzen).

Avots: ME IV, 298



upis

upis (li. upys Daukša Post. 198, 9 ) Jozefovo, auch ein Demin. upelis (li. upelis bei Miežinis), ein Bach, Bächlein Druw. (hier meist in Komposita: Egļupis, Alkšņupis u. a.); eine sumpfige Niederung im Wald, durch die Wasser rieselt, ohne sich zu einem Bach zu vereinigen: starp abiem upjiem A. 1899, S. 119, upīši urdzēja visu cauru vasaru 108. upītis (li. upytis bei Miežinis) burbuļuo Kra. Vīt. 79. tik upeļa malā grīslis U. b. 61, 50; upelis, ein im Sommer versiegendes Bächlein Dunika; in Dunika auch Bachnamen wie Rũdupis, Laũkupis, Sil˜kupis, Me̦dupis u. a. und die Wiesennamen Brizgu upji und Ratinieku upji.

Avots: ME IV, 300, 301


ūpis

I ūpis: auch Salis, (mit ù 2 ) Kaltenbr., Warkl., (mit û 2 ) Behnen, BW. 2651, Demin. ūpīt[i]s 30070, 2. "matimus" ME. IV, 409 in "maximus" zu verbessern.

Avots: EH II, 741


ūpis

I ũpis (ksl. vypľь "Möwe" ) C., Karls., PS., ûpis Neuenb., ùpis 2 Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kr., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, ûpis 2 Arrasch, Bauske, Gr.-Essern, Iw., Kr.-Würzau, Līn., Pankelhof, Salis, Sassm., Sessau, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wandsen, ūpis L., U., Natur. XXXVII, 34, der Uhu (bubo matimus Ranz.): ūpis kauc (Lāčpl. 34), kliedz, vaid Lāčpl. 36. tur ūpis vaid LP. IV, 238. biezienā dzird ūpi iebrē̦camies Janš. Līgava I, 352. - baltais ūpis od. nāves ūpis, die Schneeeule (surnia nyctea L.) Sassm. n. RKr. XVII, 60. Nach L. und St. ist der ūpis ein Unglücksvogel. Nebst ūpêt zu r. выпь (fem.) "Rohrdommel", ahd. ūfo, an. úfr "Uhu", aksl. vъpiti "clamare", li. ùpas "Echo", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 187, Persson Beitr. 494 f., Potebnja PФB. VI, 149, Būga KSn. I, 296, Iljinskij KZ. XLIII, 182 f.

Avots: ME IV, 409


ūpis

II ùpis 2 Bers. "ein stolzer und böser Mensch". Dürfte eher auf ūpis I beruhen, als zu li. ũpas (bei Būga KSn. I, 296) "rabies, furor" gehören.

Avots: ME IV, 409


ūpis

III ûpis Sessw., in der Verbind. ūpi celt Lubn. = ūku celt (s. ūka I 1).

Avots: ME IV, 409


uzkumpis

uzkumpis Frauenb.,

1) "eine Krümmung des Rückens";

2) = uzkums I: šai izkaptei pārāk liels u.: neņe̦m liela cirtiena.

Avots: EH II, 726



uzkupis

II uzkupis (part. prt.) Frauenb., = uzkapināts: u. piens.

Avots: EH II, 726


uzpist

uzpist, den Coitus begehen auf: uzpis uz manim! Anekd. IV, 557. Subst. uzpisẽjs, wer den Coitus zu begehen pflegt Anekd. IV, 229.

Avots: ME IV, 365


uztupis

I uztupis,

1) uztups, ein Stubenhocker
Aiviekste;

2) (li. užtupỹs) der dritte Ehemann einer Frau
Preekuln; ein Hahnrei (?) L., U.

Avots: ME IV, 394


uztupis

II uztupis, Adv., votnübergeneigt, hokkend A.- und N. - Schwanb.; eigentlich wohl ein part. praet. act. zu uztupt.

Avots: ME IV, 394


ūzupis

ūzupis "?": ūzupītis (Var.: ūziķītis) ūzu prasa BW. 12434 var.

Avots: ME IV, 411


vakarlēpis

vakarlēpis: lidinājās savvaļā kâ v. Daugava 1935, 385.

Avots: EH II, 751


vakarlēpis

vakarlēpis U., Konv. 2864; Skolas Druva I, 13, der Nachtrabe.

Avots: ME IV, 448


vārpis

vā`rpis 2 Saikava, = vãrpene.

Avots: EH II, 764


vāveršnipis

vāveršnipis "?": aija, kaniķīt, rītā pārnāks vāveršnipis (?) BW. 2045 (Kinderlied).

Avots: ME IV, 512


vērpis

I vērpis: auch Bielenstein Grenzen 299.

Avots: EH II, 777


vērpis

I vērpis "ein Hümpel im Morast" BielU.

Avots: ME IV, 564


vērpis

II vẽrpis Frauenb., ein Handwerker, der Stricke zu flechten pflegt.

Avots: ME IV, 564


vērpis

III vērpis Blieden n. Etn. II, 177 "alus trauks".

Avots: EH II, 777



vīnkopis

vĩnkùopis,* der Weinzüchter Wid.

Avots: ME IV, 639



virpis

vir̃pis Ahs. "daikts valgu vīšanai": ar virpi savērpj pakulas pine̦kliem, linus - gruožiem.

Avots: EH II, 787


virskāpis

vìrskâpis 2 wer draufsteigt Prl. n. FBR. VI, 71.

Avots: ME IV, 613


vistkopis

vistkùopis,* der Hühnerzüchter.

Avots: ME IV, 627


zampis

I zampis, - sampis, ein Sumpf Bergm. n. U., eine einschiessende, morastige Stelle (mit am ) Ruj. Vielleicht aus estn. somp "Sumpf" mit dem z- von zumpis.

Avots: ME IV, 689


zampis

II zampis, einer, der viel Unsinn spricht, ein Schwätzer Rutzau.

Avots: ME IV, 689



zemkopisks

zèmkùopisks,* landwirtschaftlich: sasniegsim ... zemkuopiskuo ideālu Blaum. Raksti IX 4 (1937), 116.

Avots: EH II, 805



žumpis

žum̃pis Sassm., Stenden, Wandsen, = zumpis, zumpa: pašā laidara priekšā žumpis Sassm. n. RKr. XVII, 67.

Avots: ME IV, 832


žūpis

žūpis L., U., (mit ũ ) Bl., = žũpa: dzērējs, žūpis tautu dē̦ls BW. 15651.

Avots: ME IV, 836


zvirpis

zvirpis L. (mit s- zu lesen?), der Kirschkernbeisser (lotia coccothraustes). Vgl. svirpis.

Avots: ME IV, 778

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

kamps

kampis, ‡

5) = kàmpa 2 : es dabuoju siera kampi BW. piel.2 33083, 1.

Avots: EH I, 582


vurpus

vur̂pis Mar.,

1) ein kräftiger Windstoss
Mar. n. RKr. XV, 144;

2) ein heftiger ("ātras dabas") Mensch: viņš tāds vurpis: karstu vien grābj Mar. n. RKr. XV, 144.

Avots: ME IV, 676

Šķirkļa skaidrojumā (884)

a

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5


aitāda

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14


aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20


aizcept

àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13


aizčiept

II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16


aizcipt

àizcipt, -cīpu, -cipu, stecken bleiben: kur gan viņš ir aizcipis, ka vēl nenāk? Dondagen [zu kaipties].

Avots: ME I, 21


aizķept

àizķept, auch àizķepêt, A. XX, 878, Serb., zugeklebt werden: pīpes caurums aizķepis krikumiem.

Avots: ME I, 35


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizklēpot

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32


aizķurpt

àizķurpt Kal., sich verstopfen; sich mit Schmutz anfüllen: de̦guns aizķurpis (nuo iesnām); pīpe aizķurpusi.

Avots: EH I, 35


aizplēsties

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44


aizrobežot

àizrùobežuôt, tr., abgrenzen: viņiem kuopistabā savs aizruobežuots kaktiņš MWM. VIII, 337.

Avots: ME I, 48


aizslapt

àizslapt, ein wenig nass (feucht) werden Dunika: sìens aizslapis (aizlijis).

Avots: EH I, 49


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aiztust

àiztust, schwer zu atmen beginnen AP.: kalnā uzkāpis, viņš bij gluži aiztusis.

Avots: EH I, 60


aizumpt

aîzum̂pt 2, sich mit Sand u. a. füllen, sich verstopfen: mucai caurums pa˙visam azumpis Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: EH I, 60


aizumpt

aizum̂pt 2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58


aizupe

àizupe, der Ort jenseit des Flusses. aizupis U., àizupiẽtis, auch àizupniẽks, der jenseit des Flusses wohnt BW. 10330.

Avots: ME I, 58


aizzīst

àizzîst, tr., ansaugen, besaugen: krupis aizzīžuot guovīm tesmeņus MWM. X, 11.

Avots: ME I, 61


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


an

an! an! ane! ani! aniņ! (in Kand. ãn! ãn! ãniņ!) so ruft man die Gänse; in Grosdohn lockt man auch die Schafe mit anes n. Etn. I, 137. ane (Ulpisch), ãne, Demin. āniņa Kand., anika Sels., Golg., aniks Schwanb., die Gans. [Aus estn. hani "Gans".]

Avots: ME I, 71


apčāpāt

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80


apcept

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78


apcirpt

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79


apčirpt

apčir̃pt Gr.-Sessau, leicht befrieren : ūdens tikkuo apčirpis. Vgl.apcir̃pt und apčirkstêt.

Avots: EH I, 76


apčurāt

apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.

Avots: EH I, 76


apgrabēt

apgrabêt ringsum abgenutzt, abgeschliffen werden: apgrabējis skapis Jürg.

Avots: EH I, 83


apkakle

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92


apkāpt

apkâpt,

1) um etw. herumklettern
(Spr.), herumsteigen: a. dubļu pelcei apkārt Schwanb.;

2) (mit grossen Schritten) um etw. herumgehen
AP., Bauske;

3) = apcelt 1: viņš tuo ir apkāpis Nitau.

Avots: EH I, 90


apklempt

apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92


apkrupt

apkŗupt (unter apkrupt): kâ pirts de̦rē̦tu! e̦su nuo me̦lnumiem galīgi apkŗupis (die Haut ist sehr schmutzig) Frauenb.

Avots: EH I, 94


apkūpēt

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97


apkverpt

apkver̂pt, ‡

2) (mit Flechten oder Moos) bewachsen
(?): jauns kuociņš sūnām apkverpis Dobl.

Avots: EH I, 96


apkverpt

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98


aplēpēt

aplēpêt [zu li. aplė˜pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101



aplupt

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103


apmīzt

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108


appīpēt

appĩpêt, tr.,

1) beräuchern mit Pfeifenrauch;

2) verrauchen:
tu kādus 50 rubļus appīpējis Blaum. (von pis, die Pfeife).

Avots: ME I, 111


apredzēt

apredzêt [li. apregė´ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115


aprept

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115


apriebt

aprìebt, ‡

4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡

5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).

Avots: EH I, 110


apsāpēt

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118


aptērpt

aptērpt, anschwellen: pirksts aptērpis AP. [heil werden: auguons sāk aptērpt in Alt-Ottenhof].

Avots: ME I, 130


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


atgubis

atgubis Dond., abgebacken (= atcepis, atlēcis).

Avots: ME I, 160


atkarpe

atkar̂pe Smilt., [Lisohn, Bers.], atkãrpe [in Trikaten], atkãrpa, pis">atkãrpis, der Widerhaken: šķēpa asmenim atkārpas Antr. II, 14. ilgi viņš nē̦sājis šās atkārpes savā sirdī A. XV, 26.

Avots: ME I, 165


atkupt

atkupt, in der Verbind. piens atkupis, bei längere Zeit in der Wärme gestandener Milch hat sich der Käse von den Molken abgesondert Jürg.

Avots: EH I, 151


atlaupt

atlàupt 2 Nautrē̦ni, (die Augen) weit öffnen (perfektiv): acis atlaupis, nuo cepļa virsa veŗas.

Avots: EH I, 153


atleku

atle̦ku, Adv., abstehend, losgelöst Bērzgale: papīrs nav pielipis pie sienas, bet stāv atle̦ku.

Avots: EH I, 153


atlicināt

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173


atlipt

atlipt (unter atlipinât; li. atlìpti), zusammengeklebt sich loslösen Dunika, Kal. u. a.: pielipinātais papīris atkal atlipis.

Avots: EH I, 154


atļubt

[atļubt, sich schall zurückbiegen: ausis atļubušas PS.; auch mit p: pastalai ielāps atļupis Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 175


atlupt

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174


atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181


atradums

atradums, das Gefundene, die Erfindung: "tagad tevi atradu", sulainis saka, priecādamies par savu atradumu JK. III, I. piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721.

Avots: ME I, 183


atšiebt

atšiebt, atšiept 2 Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201


atšiept

atšìept 2 (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173



atslāpt

atslâpt, auch atslâpêt, den Durst verlieren: es vēl neatslāpis Apsk. I, 305.

Avots: ME I, 193


atstipt

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock;

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171


atstipt

atstipt Dond., intr., krepieren: ve̦cais zirgs nu reiz atstipis.

Avots: ME I, 198


attapt

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203


atvēza

atvẽ̦za, ‡

2) freier Raum; Bewegungsfreiheit
KatrE. (mit è̦ 2 und ê̦): nav ne˙kādas atvē̦zas, kur iet un kur būt. nav atvē̦zas: šte˙pat gulta, skapis, galdiņš. te rūmes diezgan, laba a.

Avots: EH I, 180


aukslējas

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. 2 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222


baļļa

baļ˜ļa, die Balge, ein grosser Zuber: muld kā baļļā iekāpis Sprw.; dzē̦ruma baļļa, ein Trunkenbold Mag. XIII, 2, 47. [Nebst estn. pali "Wanne" aus mnd. balge "Wanne".]

Avots: ME I, 261


baltiņš

bal˜tiņš, ein weisses Pferd, gew. ein altes, schwaches weisses Pferd: uzkāpis baltiņam un sācis jāt LP, VI,136 (li. baltinỹs "das Weisse im Auge oder im Ei").

Avots: ME I, 257


baltkrētis

bal˜tkrẽtis (unter balˆtkrẽpis): kumeliņ, baltkrētīti! BW. 29801 var.

Avots: EH I, 202


baltļipains

bal˜tļipaîns, bal˜pis">tļipis, weissen Schwanz habend, der Weissschwanz, beliebtes Epitheton des Nasen im VL.: zaķīt, zaķīt baltļipīt BW. 2308.

Avots: ME I, 257


bāzt

bâzt: bàzt 2 Wessen n. FBR. XIII, 81: b. de̦sas, Würste machen Siuxt; (de̦su) bāžamais, ein Gerät, womit man die Wurstmasse in die Därme stopft Siuxt n. Fil. mat. 66 f.; " = pist">pist" Salisb.

Avots: EH I, 210


bezdvēsele

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283


bičolis

bičuolis, ein Bienenzüchter Kurt.; Plur. bičuoļi, die gemeinsam Bienen züchten Gr.-Buschh., Zemkopis v. J. 1913, № 16, S. 309. Beruht wohl auf li. bičiùlis "Imker".

Avots: EH I, 218


biezlūpainis

biezlũpainis, bìezlũpis Sassm., jem., der dicke Lippen hat Stari II, 91, Upīte, Medn. laiki 180.

Avots: ME I, 306


biezums

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307


bimbulē

[bimbulē, loc. s., BW. 34933, von einem nom. s. * bimbule od. * bimbulis, das männliche Glied; auch bim̃bis C., wärend in Salis bim̃bis ein kurzes Stück von einem Seil sei. Wohl zu bimbulis "Kartoffel" (vgl. pimpis).]

Avots: ME I, 297


bisēt

bisêt, schiessen St.: bisējamiem rīkiem (von Pistolen gesagt) Kaudz. Izjurieši 305. Refl. -tiês, für sich schiessen St.

Avots: EH I, 221


biuāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


biuvas

biu(v)as, Pl. t.,

1) das Flennen, Weinen:
tikkuo meitene sadzirdēja par ābeci, te arī tūliņ biuas vaļā Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [die Maultrommel
U.];

3) biuva, = īdaļa, ein Schreihals Neik.

Avots: ME I, 302


biuvas

biu(v)as, Pl. t.,

1) das Flennen, Weinen:
tikkuo meitene sadzirdēja par ābeci, te arī tūliņ biuas vaļā Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [die Maultrommel
U.];

3) biuva, = īdaļa, ein Schreihals Neik.

Avots: ME I, 302


biuvāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


bladācis

bladācis "?": atvarā viņš ievēlās kâ b. (von einem ungeschickten, tappischen Menschen gesagt) Austriņš Vērpetē 34. cik... smilts... vai malkas šitāds b. var uzņemt (von einem Grossboot) Daugava 1934, S. 583.

Avots: EH I, 225


blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313



bļorcāt

bļorcât,

1) stampfen:
mālus, kaļķus Ruhtern, Ulpisch;

2) durch den Schmutz waten
(auch blorcât).

Avots: ME I, 321


bolīt

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît 2 Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt 2 Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362


brikšņi

brikšķi, = briksnājs (?): paslēpis mēteli brikšķuos C.

Avots: EH I, 241



čaba

IV čaba, ein faules, ungeschicktes Weib (čabiņa) Frauenb.; comm., ein tappischer, ungeschlachter Mensch Saikava; ein Schimpfname (čaba) Meiran: kuo tu kâ č: maisies pa kājām!

Avots: EH I, 281


čabāns

čabāns,

1) "wer zu grosse Stiefel anhat"
PV.: kur tu, čabān, iesi ar tik lieliem zābakiem!

2) "ein langsamer, täppischer, dick angekleideter Mensch"
Fest.

Avots: EH I, 281


čabis

čabis,

1) Plappertasche, Schwätzer;

2) eine sich nicht zum festen Kopfe schliessende Kohlpflanze;
in Ulpisch, Ruhtern dafür čabiņa.

Avots: ME I, 400



čagums

III čagums Stockm. n. Etn. I, 6, der Dachfirst: viņš uzkāpis pašā čagumā; [vgl. ce̦gums].

Avots: ME I, 401



ceplis

II ceplis,

1) der Backofen:
ielīdis cepļa krāsnī pašā dibinā LP. V, 3;

2) der Ofen in der Getreidedarre:
rijnieks cepli aizkūris LP. VI, 149;

2) in Lettg. bedeutet ceplis einen jeglichen Ofen;

4) ceplītis, der kleine Ofen zur Beleuchtung in der Dreschtenne
U.;

5) ķeģeļu ceplis, die Ziegelei;

6) = cepiens: Sprw. viņš vairāk nekā vienu cepli maizes izcepis.

Avots: ME I, 373


ciems

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri;

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277


cietpienene

ciêtpiẽnene, Grundfeste, Pippau (crepis L.) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 396


čikstināt

čikstinât Linden (in Kurl.), durch Nagen ein gewisses Geräusch verursachen: sienās ķirpis čikstina visu nakti.

Avots: EH I, 290


cilpāniski

cil˜pāniski, cil˜piski">piski,

1) schlingenartig:
cilpāniski apsviest kaklam auklu. ap stabu cilpiski apmest gruožu. kažuoku cilpiski šūt, den Pelz mit Schleifen besetzen;

2) häkelig, weitläufig
L., St.

Avots: ME I, 382


cīrēt

cīrêt, - ēju, etw. ins Auge fassen, sehen, lauern: tas jau uz meitām vien cīrē Ruhtern, Ulpisch, Peb., [Ruj.]. [kuo nu vēl cīrē? was wartest du noch? Ruj. n. U.] Refl. - tiês, aufeinander ein Absehen haben Peb. n. U.

Avots: ME I, 391


čirkstēt

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst 2 AP. circenis čir̂kst 2 , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst 2 vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291


cirpa

[I cirpa od. cirpis"kũla, altes, dürres Gras" Fossenberg.]

Avots: ME I, 386


cirpa

II cir̃pa, cir̃pe [Ruj., cìrpe C.], cir̃pis [Ruj., cìrpis C.], die Sichel. [S. dazu auch Bielenstein Holzb. 496. - - Wohl zur Wurzel von cirpt, wie auch r. dial. черпъ "Sichel" und ai. kṛpāņī "die Schere", vgl. J. Schmidt Volk. II, 318, Thomsen Beröringer 78, Meringer IF. XVI, 130, Berneker Wrtb. I, 170 f. und Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386


čupa

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421


čupa

II čupa, ein Busch Haare, der Schopf (= čupra): ņemt, grābt zē̦nu aiz čupas Dünsb. (auch: aiz čupja; von čupis Mag. II, 3, 36). Aus r. чупъ "Schopf".]

Avots: ME I, 421


čūreniski

čūreniski: tas uz vietas č. sačupis dubļu skrīnī Janš. Līgava II, 320. č. nuokūleņuoja lejā I, 296 (ahnlich Mežv. ļ. II, 426).

Avots: EH I, 299


čūroties

II čūruôtiês, weinen, flennen: kuo nu čūruojies? viss velti! Ulpisch.

Avots: ME I, 425


daaugt

daaûgt (li. daáugti),

1): dalipis pie krē̦sla, kâ būtu daaudzis Pas. VIII, 201;

2): nezin, vai dēls daaugs da tē̦va Warkl.

Avots: EH I, 300


dacept

dacept, ‡

3) intr., ausbacken:
maize nav dace̦puse Kaltenbr., Warkl.;

4) nedacepis, geistig beschränkt; unvollständig ausgebildet
Kaltenbr.: dē̦ls nedacepis.

Avots: EH I, 301


dalipt

dalipt: dalipis pie krē̦sla, kâ būtu daaudzis Pas. VIII, 201; angesteckt werden (von einer Krankheit) Kaltenbr.

Avots: EH I, 305


dampīgs

dàmpīgs 2 Lubn. "gesund, beherzt, dick, fett": d. skuķis. Wohl zum entlehnten dam̃pis "Dampf(maschine)", vgl. die Redensart iet kā dampis Saikava.

Avots: EH I, 306


daudzīties

daũdzîtiês: auch Wainsel n. FBR. XIV, 86, Mežkül, ("sich herumtreiben") Adiamünde, Ulpisch.

Avots: EH I, 310


deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452



dēnēt

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è 2 ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319


depe

depe,

1) die Kröte
RKr. VIII, 101;

2) die Pfote
Modohn, [Preili, Sk. Do. 46]: lāča bē̦rns platajām depītēm BW. I, S. 903, Nr. 2105. [Wenigstens in der Bed. 1 zu depene, depis, depîgs, de̦puks, de̦puris, depsis und nach Persson IF. XXXV, 202 ff. zu norw. dabb(e) "kleine, dicke Figur; kleiner, dicker Knabe", schwed. dial. dabbe "Tölpel", mhd. tappe "ungeschickter Mensch".]

Avots: ME I, 455


depsis

depsis, depša Kand.,

1) ein fettes (strammes) Kind;

2) der Plumpe:
tautu dē̦ls zemes depsis (Var.: depis) BW. 10771, 9, MWM. III, 330. Nach Mag. XX, 3, 206 depšis, ein Mensch von kleiner, untersetzter Gestalt, ein Gnom von Wuchs.

Kļūdu labojums:
der Plumpe=der Plumpe[?]
zemes depsis=zemes depšis

Avots: ME I, 456



deviņmezglains

deviņme̦zglains, mit neun Knoten versehen: d. pātadziņa BW. 18543. Dafür deviņme̦zgluots Asp. Ziedu klēpis 76.

Avots: ME I, 460


divdurvju

divdurvju skapis, zwei- od. doppeltüriger Schrank Alschw.

Avots: ME I, 471


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


drava

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493



dumpnis

[I dumpnis "tumultus" Elger Dict. 476; zu dumpis I.]

Avots: ME I, 515


dupes

dupes L., Krebsnester (an Bachufern. [Vielleicht zu dupis.]

Avots: ME I, 518


duplis

duplis ein Gefäss, in dem man Salz hält od. Fatt zerstösst Edwahlen n. U. [Nebst dupes und dupis wohl zu ksl. dupļģ "hohl ", r. дуплó "Höhlung im Baumstamm ", čech. duopa "Höhlung ", ahd. tobal "enges Tal " u. a. bei Berneker Wrtb. I, 237 f.]

Avots: ME I, 518


duprs

[III duprs Bers. "augsts, apdrupis ce̦lms ".]

Avots: ME I, 518


dzērdināt

dzẽrdinât: auch Nabben n. FBR. XI; 66,. Orellen p. FBR. XV, 147, Adiamünde, Lems., Salis, Ulpisch, (dzerdenāt) Elger (Gunther Altle. Spr., I, 145).

Avots: EH I, 356


dziļumnieks

dziļumnieks, ein Bewohner der Tiefen (in der Rätselsprache): salīcis, sakumpis, dziļumnieka meitu precē RKr. VII, 81.

Avots: ME I, 550



dzoss

dzùoss: auch Kegeln, Trik., Wolmarshof, (mit 2 ) Lems:, Ruj., Salisb., Ulpisch, dzuôse 2 Orellen n. FBR. XI, 41, Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 72, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Roop n. FBR. XV, 150, dzuosis Lubn. n. BielU., (mit 2 ) Pernigel, Seyershof, Demin. dzùosē̦ns Trik.

Avots: EH I, 365


elpe

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568


ērpe

ẽrpe Wandsen, [Dunika], ērpis Grizgaln, ērps Tals., eine primitives Gerät zum Windigen. [Ausmnd. herpe.]

Avots: ME I, 576


gadība

II gadība, die Tüchtigkeit, Rechtschaffenheit, [Zucht bei Glück II Tim. 1,7]: viņš arī bij priekšējuos laikuos savas gadības pēc apsūdzē̦ts tapis II Mak. 14,38. Zu gadīgs.

Avots: ME I, 581


gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582


gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585


gaišredzīgs

gàišredzîgs,* hellseherisch, scharf blickend Asp. Ziedu klēpis 65.

Avots: ME I, 588


galokne

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


garenisks

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. 2 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602


ģērksis

ģēksis, "?": staigā kaklu izstiepis kâ ģ. (= li. gę<šê? vgl. le. dzēsis) Janš. Dzimtene V, 48. Vgl. ģeîksis 2 .

Avots: EH I, 426


gļemzāt

gļe̦mzât, [gļem̃žât C.], langsam, mit langen Zähnen essen Ulpisch. Vgl. glemžāt.

Avots: ME I, 632




grābīgs

grābîgs, viel erwerben wollend (?): g., netaupīgs zemkuopis Pet. Av. III, 292.

Avots: EH I, 400



gulu

gulu,

2): auch Lesten n. FBR. XV, 27, Oknist n. FBR. XV, 184, Kal., OB., Seyershof; uz platākiem un gulāk (Komparativ!) stāvuošiem zariem Janš. Bandavā II, 235;

3): gulu skapis Aps. J., eine Aussteuerkiste.

Avots: EH I, 418


gumps

gum̂ps 2 NB. "salaidies, sapampis": guovei g. tesmens.

Avots: EH I, 419


gumzīt

gùmzît C., [gum̂zît 2 Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682


gurņāties

gur̂ņâtiês 2 Stenden,

1) sich rekeln:
es kâ ruoze līguojuos, tu kâ krupis gurņājies VL. meita līdz pusdienai gurņājās pa gultu;

2) ohne Erfolg arbeiten:
tur viņš ardams gurņājas.

Avots: EH I, 421


iecipt

ìecipt "ieķerties" Heniņ; part. prt. act. iecipis "eingeklemmt" Popen.

Avots: EH I, 506


iedrupt

[ìedrupt,

1) sich abzubröckeln anfangen:
upes krasts iedrupis; siena iedrupusi;

2) einstürzen
(intr.): kartupeļu bedre iedrupusi Salis.]

Avots: ME II, 11


iekampt

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518


iekampt

ìekàmpt,

1) eine Bisswunde beibringen:
suņi iekampa viņai lieluos MWM. X, 577;

2) einschnappen, schnappend einnehmen:
Sprw. labs suns vēl sprāgdams zemi mutē iekampj. ragana iekampuse pilnu muti un pruom LP. V, 8. diezin, kuo gan iekampis, ka tik aplam trakuo? J. R. VII, 73.

Avots: ME II, 24


ieklupt

ìeklupt, hinein -, hereinstürzen: ielupis kâ jau pats nelabais istabā LP. V, 128.

Avots: ME II, 28


iekrāpt

ìekrâpt, mit Trug hinein -, hereinlocken: viņš vairāk kâ simtreiz tâ iekrāpis kaunā Lapsa - Krūmiņš 13. Refl. - tiês, sich hineinschleichen: vedēji kâ nekâ rauga iekrāpties istabā RKr. XVI, 103.

Avots: ME II, 29


iekrupt

ìekrupt "?": tu biji tâ iekrupis (=neveikli iesēdies?) ratuos, ka tevi ir pazīt nevarēja Smilt.

Avots: EH I, 523


iekrupt

II ìekŗupt, stecken bleiben Wandsen: saimnieks iekŗupis kruogā un dzeŗ.

Avots: EH I, 523


ielēkt

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38


ielipt

I ìelipt, hinein -, hereinsteigen: puika atkal ielipis ābelē Etn. III, 65. bīdamies nuo zvē̦riem, viņš ielip kuokā JK. V, 131. [aus Gramsden. kad tik viņš kuokā neielip Dunika].

Avots: ME II, 39


ielipt

II ìelipt, intr., inwendig ankleben: piķis ielipis uoderē. mācība ielipusi sirdī Kundz.

Avots: ME II, 39


ielupt

[ìelupt,

1) intr., teilweise platzen:
rāceņi vāruot ielupuši Wandsen;

2) betrügen:
čigāns zirgus mituojuot ielupis saimnieku Nigr.]

Avots: ME II, 40


iepinums

ìepinums, das Eingeflochtene, die Episode.

Avots: ME II, 51


ierept

[ìerept,

1) = ierepēt: ruoukas iere̦pušas Arrasch;

2) sich verstopfen (mit Schmutz):
pīpei kāts ierepis Bers.]

Avots: ME II, 57


iespraust

ìespraûst, tr., einstecken, einklemmen, wohin stecken: brūtei iesprauda brūtgāna sakti, brāļi iesprauduši priedē nažus. Refl. - tiês, sich hineindrängen, hineinschlüpfen: baznīca bija tik pilna, ka tikkuo iepsrauduos. zē̦ns iespraudies tukšā struopā. Subst. ìespraûdums, die Einschachtelung, Episode Konv. 2 853.

Avots: ME II, 71


iestiept

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73


iestrādāt

ìestràdât, tr., einarbeiten, bearbeiten: sē̦klu, labību, zemi. iestrādā, cik vari, manis dēļ divas pūrvietas MWM. VIII, 405. iestrādātus (gut bearbeitet) tīrumus pie mums aŗ tikai ar vienjūga arkliem Etn. III, 90. Refl. - tiês, sich hinein -, einarbeiten, sich vertraut machen: Stenders bij jau tâ iestrādājies, ka nevarēja nuorimt mierā Kundz. viņš labi iestrādājies namdaŗa darbā Aps. iestrādājies zemkuopis A. XXI, 2.

Avots: ME II, 74


ietriept

ìetriept, tr., einschmieren: tu arī esi tur kuo ietriepis? MWM. VIII, 216.

Avots: ME II, 83


ietrīsa

ietrīsa ,* das Erbeben, Erzittern: smalku dvēseles ietrīsu Asp. Ziedu klēpis 157.

Avots: ME II, 83


ievērpt

ìevḕrpt, tr., einspinnen: tur savu mūžu iekšā ievērpu MWM. VI, 3. matuos tam nepielūdzamais laiks jau sen- dienām baltus pavedienus ievērpis Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einspinnen: nakts spigulītis zālē ievērpjas Asp.

Avots: ME II, 88


īgnāt

îgnât, - ãju, îgnuôt Dünsb., îgnêt, - ẽju, Ekel, Widerwillen empfinden; ekelhaft sein: tas gudram īgnē. Gew. refl. - tiês: man īgnājas Nigr., īgnas Kand., es ekelt mich. viņam īgnējās, ka kalējs tāds nuokvēpis LP. V, 201. [man īgnējās tuo darīt Saul. viņš īgnējās par netaisnību Saul.] vai neīgnējies nuo šīs barības? LP. I, 123. īgnē̦damies par Madi... Asp.

Avots: ME I, 834


impampa

impampa (unter im̃pampis ) oder *impamps,

1): iztaisīt... tādu imparnpu Pas. VIII, 286.

Avots: EH I, 430


īsstobrene

îsstuobrene, die Pistole, der Revolver Diet.

Avots: EH I, 501


izdribēt

izdribêt "?": ja kleķa mūris kur izdrib un izbirst... Būvm. 77. izdribējis "verfault". [izdribêt, intr., vermodern: drēbe vietām jau pa˙visam izdribējusi; izdribējis kuoks Wolm.] Dazu von inem * izdribt: izdribusi drēbe "Stoff (Zeug) mit Löchern, die durch Modern od. Verschleissen entstanden sind." [izdribis, fadenscheinig Bauske; izdribis (= izdrupis) mūris Kreuzb.]

Avots: ME I, 729


izdript

izdript, ausfaulen: izdripis kuoks Fianden. izdripuši zuobi Bers., Lub.

Avots: ME I, 729


izdzimt

izdzìmt (li. išgim̃ti),

1) ausarten, aus der Art schlagen:
jupis zin, kur tāds esi izdzimis Mag. XIII, 3, 61. cilvē̦ks sarūk, izdze̦m tr.;

2) hervorgehen:
vai īstas episkas gle̦znas neizdzimst nuo jūtām? A. IV, 569.

Avots: ME I, 732


izkampt

izkàmpt, tr., herausgreifen, wegnehmen, stehen: vilks izkampis kulīti nuo ruokām LP. VII, 915. ieskries žagata, izkampa gabalu BW. 19229.

Kļūdu labojums:
izkampa = izkamps

Avots: ME I, 747


izķeipt

II izķèipt 2 Lis., gewandt herausnehmen, -stibitzen: izķeipis nuo skapja visu manu nuolikumu.

Avots: EH I, 460


izķeipt

‡ *III izķeipt "?": kur tā izķeipusi, kur tā palaidusēs! Janš. Atpūta № 387, S. 5. var būt jauns zē̦ns vairāk izķeipis № 385, S. 6. manā jaunībā ne˙viens tik izķeipis nebija Jaunākās Ziņas vom 30. April 1934.

Avots: EH I, 460


izķērpt

[izķẽrpt "überstehen": viņš grūtu slimību izķērpis Gränzhof.]

Avots: ME I, 759


izkopt

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758


izkropļot

izkruopļuôt, tr., verunstalten, entstellen: vai krampis tē̦va ģīmi bij izkruopļuojis ar tik svešu, baigu zīmi? MWM. VIII, 167.

Avots: ME I, 755


izkūpināt

izkûpinât,

1) tr., verrauchen:
pieci rubļi tu izkūpini par gadu gaisā Blaum. pis jau izkūpināts;

2) mit Hilfe von Rauch verscheuchen:
nuo turienes izkūpināt zvē̦ru Lautb. Marģeris 41.

Avots: ME I, 758


izlept

izlept: stolz (hochmütig) werden Segew. Part. izlepis: hochmütig, stolz Diet.

Avots: EH I, 462


izlept

izlept (li. išlèpti), verwöhnt, übermütig sein: [kam labi klājas, tas drīz var izlept od. drīz izle̦p Dond.] Part. praet. izlepis, verwöhnt, verzärtelt, üppig, übermütig, anspruchsvoll: izlepis kalps saimnieka muokas. viņa izle̦pusi: kuŗš precnieks nāk, tuo apsmādē LP. V, 318. izle̦pušai pelei ir kviešu graudi nesmeķ.

Avots: ME I, 763


izlupt

[I izlupt (li. išlùpti),

1) betrügerisch entweden:
viņš tam izlupa (prs. izlūp) daudz naudas Nigr.;

2) intr., ausbrechen:
bļuodai mala izlupa Salis;

3) = izšķilties 2: cālis nuo uolas izlupis Bers.]

Avots: ME I, 766


izmukt

izmukt (li. išmùkti),

1) entschlüpfen, entfliehen:
es izmuktu trijas tautas BW. 13543, 5. tad nāca viens, kas bij izmucis I Mos. 14, 13 Sprw.: izmucis kâ vēzis nuo čaumalas;

2) entfahren, entfallen, herausspringen:
cirvis izmuka nuo kāta. krampis izmuka nuo durvīm Kaudz. M.

Avots: ME I, 773, 774



izpelcināt

izpel˜cinât Gramsden, sich auspissen lassen.

Avots: EH I, 471



izraust

izràust (li. išraũsti), tr., ausscharren: krupis pats izrauš sev alas Konv. 2 2029. uguni vajaguot izraust uz visām pusēm LP. VII, 1143. viņš izrausis naudu nuo zirga staļļa LP. VII, 175. izraust krāsni, die Kohlen aus dem Ofen ziehen. izraust kūti, den Dünger aus dem Stalle ausführen. ūdens izrausis upi, das Wasser hat die Erde aufgewühlt und einen Fluss gebildet LP. V, 388.

Kļūdu labojums:
zirga staļļa = zirgu staļla sliekšņa apakšas

Avots: ME I, 789, 790


izrēpt

izrèpt 2 Nautrēni "mit Wohlgefallen (einen nicht schmackhaften dünnflüssigen Brei) ausessen": izrēpis visu puôdu, vēl prasa.

Avots: EH I, 476


izsāpt

‡ *izsâpt, = izsâpêt 1: izsāpis zuobs Wellig 102. izsāpušas acis ebenda, triefende Augen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Augen").

Avots: EH I, 478


izšiept

izšiept, die Lippen zum Lächeln hervorstrecken (verachtl.) Nautrēni: muti izšiepis kai teļš; auslachen Oberl. n. U. (unter šiebt), Gr.-Buschh., Wessen, ("mit ") Līvāni. Refl. -tiês "?": izšiepies kai ķīlis (II?) Nautrēni.

Avots: EH I, 485


izskatīt

izskatît, Refl. -tiês,

4): tur izskatās ne skapis, bet ... pilsē̦ta Pas. V, 404 (aus Rositten).

Avots: EH I, 479


izslapt

izslapt Dunika, durchnässt werden: pārnāca pa˙visam izslapis.

Avots: EH I, 480


izslāpt

izslâpt, intr.,

1) sehr durstig werden:
tas, visu dienu iedams, gan būšuot izslāpis Etn. IV, 54. viņš pēc pasaules guoda un slavas nebij izslāpis Vēr. I, 1304;

[2) zusammenfallen (von einer Geschwulst)
U.].

Avots: ME I, 800


izstaips

[izstaips,

1) (mit ostle. iz - für uz -?) "miruoņa uzklājamā drāna"
Wessen; "Handtuch" Zbiór XV, 209; izstaipis "kādam priekšme̦tam (piem. šķirstam) uzstiepta drāna" Fehteln. Vgl. uzstaipis;

2) izstaipis Fest. "Ausgerecktes,
izstaipīta dzija".]

Avots: ME I, 804, 805


izstīdzēt

izstîdzêt, izstīguôt, izstīgât, intr., Ranken treiben, ins Kraut schiessen, ausschiessen, lang und dünn auswachsen, verkommen: izstīdzējuši kartupeļi. izstīdzējušas apiņstīgas Stari III, 112. nuo turienes izstīdz ragi MWM. IX, 150. tādi jau visi, kam tās vieglās galvas: izstīdz, bāli Latv. izstīdzējis jauneklis Vēr. I, 897. viņa bij izstīdzējusi gaŗumā A. XII, 30. šis daiļums, kuo viņš nebij sastapis pie izstīguojušām pilsē̦tas jaunkundzītēm DL.

Avots: ME I, 806


izstigot

izstiguôt, gerade Linien durchhauen, ziehen in: mežkuopis it labi zin, kāpēc mežu vajag izstīguot Vēr. II, 718.

Avots: ME I, 805


izstipt

izstipt,

1): tuo ... tur re̦dzē̦dams tâ izstipušu Dünsb. Vecie grieķi II, 107; ‡

2) izstipis Gramsden "nuosprādzis vai tiktāl pamiris, ka jau stīvs".

Avots: EH I, 483


izstipt

izstipt (li. išstìpti), sich ausstrecken beim Liegen: puisis visu svētdienu gulēja izstipis Dond., [Nigr.].

Avots: ME I, 806


izsvilpēt

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809


iztempt

iztempt (li. ištem̃pti "spannend ausdehen"), tr., austrinken, leeren Naud.: baltais lācis iztempj pārmainītuo vērpeli LP. VI, 520. lielēdējs paliecis tuoveri ieslīpi un iztempis visu putru LP. V, 339. [četras pudeles iztempām Austriņš M. Z. 62.]

Avots: ME I, 817



iztupēt

iztupêt (li. ištupéti), aushocken, aussitzen: vai cāļus gribi iztupēt? Refl. - tiês, zur Genüge hocken: vilks iztupējies, izgaidījies, kūlējs nekāpis nuo kuoka zemē LP. VI, 294.

Avots: ME I, 821


jāvums

jàvums, Verbalsubstantiv von jàut, das Eingerührte, der Teig: lai padarītu ādas lunkanas, mērcē tās re̦mde̦nā rudzu jāvumā Konv. 2 1481. it kâ maiznieks tās būtu cepis nuo viena jāvuma MWM. V, 429.

Avots: ME II, 108



jemt

jem̃t, je̦mu [li. jemù], jẽmu Kand., Zabeln, Waldegahlen, Sackenhausen, Alschw., Edw., Stenden, Punien, Dond., Suhren, Schlehck, Ulpisch, Peterskapelle, jêmt Frauenb., Üxküll, [Römershof, Modohn, Warkh., Illuxt, Ekegr., Selb.], = ņemt, nehmen. [Zu ai. yāmati "hält (zusammen)"; s. Wiedermann BB. XXX, 216 1 , Būga РФВ. LXX, 252.]

Avots: ME II, 110



kad

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131


kaitavāt

kàitavât 2 (unter kàitavuôt 2 ),

1): bē̦rns kaitavā Oknist; ‡

2) lange zürnen, schmollen
Erlaa: kas ilgi dusmas tur, tas kaitavā. ilgus laikus kaitavā, nerunā, iet sa˙skaities, lūpas nuostiepis. ‡ Refl. -tiês, zanken, streiten (mit ) Weissensee.

Avots: EH I, 575


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kājenē

kãjenē bût: dumpis vēl kājenē Latv. Av. 1863, № 32.

Avots: EH I, 599


kājstarpa

kãjstar̂pa (unter kājstar̂pis): auch BW. 34777.

Avots: EH I, 599



kalnkāpējs

kalˆnkâpẽjs, kalˆnkâpis, der Bergsteiger.

Avots: ME II, 142


kampa

kàmpa 2 [Bers.], kamps Grünw., [kam̃ps Garrosen, kampiņš U.], ein grosses Stück Tirs., A. - Rahden, Mag. XIII, 2, 55; viņš tādu lielu kampu (maizes) nuogriezis Erlaa. siera kampu izdalīju BW. 26484; 26402. iedevis gan tādu kampiņu (maizes) LP. IV, 37. [kam̃pa (= klēpis) sìena Wandsen. - Der Bedeutung wegen wohl kaum zu kàmpt; eher vielleicht nebst estn. kamp "Klumpen" aus dem Germanischen; vgl. etwa nd. kampen "tüchtigem Stück Brot" (dies von Schröder Ablautstudien 23 f. zu schwed. kampa "abhauen" gestellt) und dazu als ein Reimwort ostfries. hampe "Stück, Schnitt (z. B. Brot)".]

Avots: ME II, 151


ķārķis

ķârķis 2 NB., ein Schimpfname: kaut ķ. (= juods, jupis, ve̦lns?) tevi parautu!

Avots: EH I, 692


kārpa

I kãrpa tahm., Siuxt, auch kàrpa, kàrpe, kàrps, der Karpfen (cyprinus carpis). [Nebst li. kàrpa od. li. karpė und estn. kaŕp] wohl aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 197


karpe

[karpe od. karpis L., ein Bootshaken.]

Avots: ME II, 163


kārpe

II kārpe (vgl. kãrpa II und kārpis II),

2) (mit ãr ) Seyershof, = ciba II.

Avots: EH I, 603


kartupelis

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165


kaslis

kaslis,

1) die Kratzbürste, der Raufbold:
viņš ir liels kaslis Bers. n. Etn. IV, 165, AP., [Nötk.];

2) ein Instrument (ähnlich einer
pistiņa) zum Auflockern des Bodens Ronneb., Schujen; in Doblen, Garrosen u. a. ein eisernes Instrument mit 3 - 5 Zinken zu demselben Zweck.] Zu kast.

Avots: ME II, 169


kaukuris

II kaukuris, in kaukuŗu ķipis, = garmetis: ja grib siltumu, tad paņe̦m kaukuŗa ķipi un uzlej uz krāsni aukstu ūdeni N. - Bartau.

Avots: ME II, 174


ķaupiņš

ķaupiņš, = kaũpiņš 1, ķaupis 4: rijas istabiņa. kur tagad lē̦kā ķaupiņi Janš. Mežv. ļ. 1, 173.

Avots: EH I, 691


kauss

III kàuss 2 [Praulen, Kreuzb.], kàustava, kaustavs, kaustuve Salis n. U., der Widerrist (beim Pferde) Sessw., Tirs., Bauske: liels me̦lns zirgs ar cauru kausu (Var.: kuosu) RKr. VII, 742. pis sagrābis aitu aiz kakla (kaustuves) LP. VI, 252. Vgl. kuosa, skaustava, skausts.

Avots: ME II, 178


kazācene

kazãcene, ‡

2) eine altertümliche grosse Pistole
(mit â 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 597


ķebis

I ķebis Smilt., Tirs., Burtn., [Korwenhof], = ķeģis. [Vgl. li. keblỹs "ходуля" und le. ķepis].

Avots: ME II, 358


ķeists

ķeists,

1): mit Rutzau; komisch
OB., Adv. ķeĩsti Rutzau; schlecht: ķ. klājas tādā sē̦tā. kur valdnieks ir sievietes īsais prātiņš Janš. Mežv. ļ. lI, 43 (ähnlich I, 318 und Bandava I, 374); "baigi": gar kapis ejuot paliek ķeĩsti Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 693


ķempāt

ķe̦m̃pât, -ãju, schmurgeln, sudeln, namentl. in der Zstz. mit pie: kas tuo bļuodu pieķe̦mpājis? Serb. Refl. -tiês, in Blieden ķempêtiês, sich besudeln: kuo tur ke̦mpājies kâ ķempis Serb. bē̦rns nuoķempējies ar māliem kâ mūrnieks Blieden n. Etn. II, 113.

Avots: ME II, 364


ķempiņš

ķempiņš Etn. I, 58, ķem̃pis, der Feuerschwamm (= ķempe) Behnen, Wid., Bauske: piedzēris kâ ķempis. Aus li. kémpinis "Baumschwamm".

Avots: ME II, 364


ķempt

[I ķèmpt Drosth., N. - Peb.], ķèmpt 2, -pju, -pu, gehörig [od. hastig] essen, trinken Naud.: viņš ķempis arī labi LP. V, 410, Bers. [Aus ķemst + tempt?]

Avots: ME II, 364


ķēpainis

ķẽ̦painis, ein Ungeschickteŗ Schwacher Oknist: mūsējie ķē̦paiņus ar cepurēm nuomē̦tās Latv. [Vgl. li. kė´pis "простофиля".]

Avots: ME II, 374


ķēpaliņi

ķē̦paliņi, sniega ķē̦paliņi, Schneeflocken Erlaa n. U. Vgl. ķẽ̦pa 4 und li. pis "dicke Schneeflocken".

Avots: ME II, 374


ķepe

II ķepe, pis">ķepis, ein Stab, ein Stock Walk, LP. VI, 219: vecis iedevis viņam vienu ķepīti VI, 918 ; 922. [Aus estn. kepp dass.]

Avots: ME II, 367


ķēpe

*II ķēpe od. *pis">ķēpis "?": kuŗam vārda nezināju, tuo par ķēpi nuolamāju BW.20833, 2 var.

Avots: EH I, 699


ķēpt

*IV ķēpt, zu erschliessen ausàizķēpis.

Avots: EH I, 699


ķērsēt

ķērsêt, -ẽju, tr., hecheln, kämmen: siešana jāizdara ar tiem pašiem liniem, lai cirtējs varē̦tu pie ciršanas un ķērsēšanas saiti savilkt cietāki Zemkuopis. visiem mati jāķērsē (Var.: jāsukā) BW. 33451.

Avots: ME II, 376


ķerstīt

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369


ķeska

ķe̦ska,

3): auch Schnickern, (auch im Singular) Grenzhof (Mežamuiža): paņēma ve̦cuo villaines ķe̦sku Janš. Mežv. ļ. II, 171;

4): auch Iw., (von Fischen)
Preekuln n. BielU., Adiamünde, Ulpisch; ķe̦skas Rutzau; ‡

6) "?": kuo tāda meitenes ķ. var duomāt! Janš. Bandavā II, 300; ‡

7) "kas ķe̦skājas" Salis.

Avots: EH I, 697


ķeskāt

ķe̦skât, -ãju, ķe̦skuôt, = ķesît, tüchtig essen: kuo tur nu ķe̦skā, ķesi? Serb. Refl. -tiês,

1) sich mit Lumpen abgeben, schmaddern, plump auftreten:
kuo tur nu ķe̦skājies ap bļuodu? Serb. tu kâ krupis ķe̦skuojies BW. 10071, 3;

2) Händel suchen, streiten:
kuo tu ķe̦skājies ap uotru? Serb., Treideln, [Lemsal, Salis].

Avots: ME II, 371


ķiķis

ķiķis,

1) ein Tabakskauer
St., U.;

2) ein Geldbeutel, viel Geld
Etn. I, 138;

3) s. ķika;

[4) putras ķiķis Trik. "soviel man an Brei einem Säugling einmalig in den
knupis legt"].

Avots: ME II, 380


ķilda

ķil˜da,

1): lielu ķildu cēlējiņa BW. 23781, 7; ‡

2) "?": tāds dumpis jūŗas ķildai pielīdzinājams, kas gar klints sienām dauzās Pēt. Av. III, 247.

Avots: EH I, 702


ķilpa

ķilpa,

1): auch (mit il˜ ) Seyershof;

3) = pis">ķilpis 5 ("nuo skala saliekts riņķis ar kātiņü) Dond. (mit ilˆ );

9) eine Wäscheklammer
(mit il˜ ) Dond.;

5) "pastalu saŗaucamā siksna, pie kuŗas piesien auklas" (mit ilˆ 2 ) NB.

Avots: EH I, 702


ķilpe

ķilpe, ķil˜pis">pis,

1) der Block auf dem Schlitten. der zum Balkenführen dient;

2) ein Klöppel zum Klöppeln;

3) der Violinsteg;

4) ķilpis, eine Schleife, ein Tragband, darin das Leitseil, die Jageleine gehängt wird, damit sie nicht zu tief hinunterhängt Edwahlen
n. U., Ruj.;

5) ķilpis [ķilpiņš], eine Vorrichtung zum Wurstmachen
Dond.

Avots: ME II, 380, 381



ķipa

I ķipa [Wolm.], ķipe, ķipis [Salis], ein kleines Gefäss zum Schöpfen. [Das Verhältnis zu estn. kipp, finn. kippa "Schopfgelte" (vgl. Thomsen Beröringer 261) und li. kìpė od. pis "подойник с одним ушком; шайка" ist unklar.]

Avots: ME II, 382


ķīpa

ķipa, ķīpe U., pis">ķĩpis N. - Bartau, Rutzau, Grob.,

1) ein grosses Fass
Spr.;

2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = cisu maiss;

3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;

4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]

Avots: ME II, 389


ķircīgs

ķir̃cîgs, neckisch, schnippisch: ķircīga meita.

Avots: ME II, 383


ķirķis

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, pis">ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384


kļava

kļava: auch Allendorf, Alschw., Behnen, Ermes, Frauenb., Grünh., Gudenieki, Homelshof, Kegeln, Kremon, Lems., Lesten, Mesoten, OB., Orellen, Pampeln, Pankelhof, Parnigel, Gr.-Platohn, Pussen, Roop, Ruhtern, Rutzau, Sonnaxt, Stenden, Sussikas, Ulpisch, Windau, Zögenhof.

Avots: EH I, 625


kleja

kleja Naud., Nigr., Ruj., klejuoņa Grünh., comm., klejuonis, der Herumtreiber, Vagabund: tavs dē̦ls ir tapis par īstu klejuoni Vēr. II, 943. [kleja U., ein schlechter Mensch. - Zu klīt, klajš (s. dies); vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 395.]

Avots: ME II, 221


klēpelis

klêpelis 2 Siuxt, Deminutiv zu klèpis 2: pa klēpelim siena Janš. Bandavā II, 220.

Avots: EH I, 616


klēpitiņš

klēpitiņš, Deminutiv zu klèpis: siena k. Klēfelda Padoms (1789), S. 94.

Avots: EH I, 616


kliests

kliẽsts NB., ein böser Streich, eine Untat, vgl. kliẽsti; "tracis, dumpis ar kaušanuos" NB.: iztaisīja kliestu.

Avots: EH I, 620


kloņķis

kloņķis,

1) ein grosses, dickes Stück
Seyershof: k. maizes;

2) = "pis">lempis" (mit oņ̃) Suhrs n. FBR. VII, 35.

Avots: EH I, 620


klumzāt

[klum̂zât 2 - ãju, in schwerrem Schuhwerk die Füsse schleppend gehen: bē̦rns iekāpis mātes tupelēs klumzā pa istabu Dunika.]

Avots: ME II, 235


klupt

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236


knadze

II knadze (?) "Krätze" Warkl.: luopiņš aplipis ar knadzi.

Avots: EH I, 626


kneps

* kne̦ps oder * pis">knepis "?": puiši pe̦lē̦kuos uzvalkuos, me̦lni zilām ce̦puręm, spīduošiem knepiem Poruk. MWM. VI, 31.

Avots: ME II, 245


kniepe

kniẽpe,

1) auch kniẽpis, die Stecknadel:
divi šaujas kniepju bēru, trešuo smalku adatiņu BW. 24840 var. kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm 17005, 1. nav jau kniepis, nepazudīs vis R. Sk. II, 129;

2) Doppelknöpfchen z. B. an Hemdärmeln
Biel. n. U.;

3) die Taille
Spiess n. U. [Gleich knēpe (s. dies) wohl aus dem Niederdeutschen.]

Avots: ME II, 249





knipelis

[knipelis, ein kleiner Junge Dunika. Zu knipis 2.]

Avots: ME II, 247


knipšis

II knipšis, = pis">knipis 1: es viņam situ knipši uz de̦guna Frauenb. knipši[e]m (Var.: knipiem) puišus mētādama BW. 6635, 1 var.

Avots: EH I, 631




knopa

knuõpa Dond., knuõpe, pis">knuopis U., der Knopf. Der Pl. knuopes, blaue Flecken, Anschwellungen, Wunden infolge von Schlägen U. [knuope "Knopf" aus mnd. knōp "Knopf".]

Avots: ME II, 251



knupsis

[knupsis,

1) "ein Bündelchen"
Autz;

2) knupis 2 Gramsden.]

Avots: ME II, 250


koceris

kuoceris,

1) der Köcher; Pistolenhalfer Depkin, Elv.;

2) eine Nadelose
U.;

3) ein Futternal von Holz
L.

Avots: ME II, 340


kokpiesis

kuokpiesis "?": skuops kâ kuokpiesis Widdrisch; [ebenda und um Ruj. gebrauche man in derselben Bed. kuokpiepis ("ein Holzschwamm")].

Avots: ME II, 342


kopls

kùopls 2, [Nirza], das Krummholz Lettg. ; [dieva kuopls Raipol, Warkl., der Regenbogen. - Zu kampis

2?].

Avots: ME II, 346


krābēties

krãbêtiês [Wandsen, Dond.], - ẽjuôs, krabbeln, sich plump bewegen: tu kâ krupis krābējies BW. 10071, 2.

Avots: ME II, 264



kraupe

kŗaũpe [auch Nigr., Dunika],

1) [Schorf Gr.-Essern, Luttr., Wandsen]; auch: kraupe, die Krätze [am Vieh Wirginalen]:
lai tā kraupe nepielipa pie tavām ruociņām BW. 24136 [aus Kabillen];

2) grobe, unebene Rinde:
velc, sērdiene, bē̦rza kraupi! BW., Band V, No 4601 1 [aus Kabillen]. bē̦rza kŗaupes ce̦purīte 30562 [aus Kabillen;

3) kŗaũpes zâle Dunika], kŗaupa [wohl zu kŗaũpis] zâle Mag. IV, 2, 52, der Hahnenfuss (eine Pflanze);

[4) kŗaũpe, ein Schimpfwort
Gr.-Essern.] Zu kŗaũpa.

Avots: ME II, 296


krebulis

kre̦bulis, verächtliche Bezeichnung von Person und Sachen ["nejē̦ga, netārpis" Dond.], so auch kreble: tik tāds kre̦bulis vakara brālis BW. 21095. šis kre̦bulis tikkuo bij dzimis Dünsb. šī kreble lepnīgi cēlās Dünsb. [Vgl. krē̦˜bulis.]

Avots: ME II, 270


krēkāt

kŗẽ̦kât, -ãju, intr., krächzen, sich räuspern, hustend Schleim auswerfen: ve̦ctē̦vs kŗē̦kā Ahs., Ulpisch. kraukļi kŗē̦kā. [Vgl. kre̦kuot.]

Avots: ME II, 297


krēķis

I krēķis,

1) der Tannen- od. Nusshäher (nucifraga caryocatactes):
kuož riekstus kā krēķis C., [Dond., Arrasch, Stenden], Kand., Ulpisch.

Avots: ME II, 275


krikšķināt

krikšķinât, krikšinât, intr.,

1) den Ton
krikš erzeugen: milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti krikškinām BW. 8091. sāk krikšķināt ķirpis Vēr. I, 130;

2) lachen:
kuo jūs tur, bē̦rni, krikškiniet? Etn. II, 33; mit dem fakt. Akk.: patīkamus smiekliņus krikšķināt A. XII, 809. gari... krikšinātu ērmīgus smieklus K. Jakobsons;

3) flennen:
biju gatavs krikšķināt Austr.

Avots: ME II, 278


krist

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês,

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655


krupat

krupat Salis, "Kröte" (krupis) schimpfen.

Avots: EH I, 660


krupe

krupe, die Krote, weiblich, nur zur Bezeichnung eines kleinen, reizenden Mädchens: ak tu krupe, tautu meita, tavu skaņu dziedāšanu! BW. 382. S. krupis.

Avots: ME II, 287


krupelis

krupelis Frauenb. u. a., Deminutivform zu krupis, die Kröte.

Avots: EH I, 660


krupēns

krupē̦ns Frauenb., Deminutivform zu krupis, die Kröte; auch als verächtliche Bezeichnung kleiner Kinder gebraucht: kuo krupē̦ni maisās pa kājām!

Avots: EH I, 660


krupt

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288


krustknābis

krustknãbis,* pis">krustknãpis*, der Kreuzschnabel (loxia curvirostra) Natur. XXXVII, 79. mazais kr., weissbindiger Kreuzschnabel (loxia bifasciata) Natur. XXXVII, 70.

Avots: ME II, 289


kubis

[kubis "= knupis 2" Planhof. - Aus estn. kupp "Schröpfkopf, Knopf"?]

Avots: ME II, 297



kumpiķis

kumpiķis, ein Buckliger: kumpiķis kumpam launagu nesa sakumpis, salīcis BW. 34236.

Avots: ME II, 312


kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


kunca

kunca, kunce Naud., kuñcele, kuñcis [Salis], Ruhtern, Ulpisch, Pabbasch, die Quappe (lota vulgaris) Natur. XXXVII, 18.

Avots: ME II, 314


kuprainis

kupraînis, der Bucklige: krupis tāds kuprainītis BW. 2686.

Avots: ME II, 319


kuprs

kuprs,

1): klupis vecīšam kupra Pas. IX, 520. balkas (acc. plur.) būvējuot liek ar kupru (līkumu) uz augšu Saikava;

2): auch Salis; ar kupriem de̦guniem Tdz. 40800. Zur Etymologie vgl. auch Wood Post-consonant. ω 28 und 47.

Avots: EH I, 677


ķupsis

ķupsis, ein kleines, dem ķipis ähnliches Schöpfgefäss: uzlej ar ķupsīti garu Gr. - Sessau. [Vgl. ķopsis II.]

Avots: ME II, 392


kupt

kupt: zur Bed. vgl. auch sakupis II.

Avots: EH I, 677


kupt

kupt, kùpu Lub., St., Biel., U., [Kr. Mag. XV, 2, 60] oder [?] kupu U. [vielleicht prs. zu *kupêt], kupu, intr., zusammengehen, gerinnen, gähren, sich ballen: piens kūp Lub, kup, kup [ob hier kup die II s. imper. ist, ist sehr fraglich, vgl. kuop(ā), kuop(ā), sviestiņ! BW. 2935 und kupa], sviestiņ! BW. 2936. kupis piens, gekäste Milch. [Vgl. auch *kupêt. - Von der Bed. "gären" ausgehend, stellen J. Schmidt KZ. XXXII, 406 1, Zupitza Germ. Gutt. 121, Wiedemann BB. XXIX, 3121, Berneker Wrtb. I, 678 le. kupt zu slav. kypěti "wallen", ai. kupyati "gerät in Wallung", la. cupere "begehren" u. a. Richtiger aber ist es wohl (mit Walde Wrtb.2 213 unter cūpa, Leskien Abl. 301) von der Bed. "sich ballen" auszugehen; in diesem Falle zu kuprs (s. dies), apers. kaufa- "Bergrücken", alb. kipī, li. kaũpas, sl. kupъ "Haufe", norw. hov "kleiner Hügel", gr. χύπη "Hohle", la. cūpa "Gefäss", ai. kūpa-ḥ "Grube" u. a. bei Fick Wrtb. III4, 94 u. a.]

Avots: ME II, 319


kupuriņš

kupuriņš, Zündhütchen, Piston (eig. Kupferchen) Mag. XIII, 2, 60; Wid.

Avots: ME II, 320


kupušs

kupušs, eine nach den obliquen Kasus gebildete Nominativform für kupis (s. das): kupušs piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Kursiten, Gold. Etn. II, 137.

Avots: ME II, 320


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


kuraža

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321


ķurza

ķur̂za 2, auch ķurzis,

1) die Runzel, Falte
[Salisb.], der Klumpen Karls.; besonders gebräuchlich der Lok. ķurzā, auch ķurzî Naud., zusammen, zu einem Klumpen: man āda uz pirksta sarauta vienā ķurzā Dond. viss purns pastalai savilkts ķurzī Naud. ķurzās mesties, Falten bekommen Karls.;

2) ķurza, eine Tüte aus Baumrinde zum Beerenlesen
Ulpisch, Ruh-tern, Lems., Karls.; [ķurziņš um Bauske n. Bielenstein Holzb. 346]; lūku ķurza (> ostle. ķuorza) BW. 22328. 2 var. [aus Kaltenbrunn];

3) verächtliche Bezeichnung des Mannes
[Nötk.]: man tuo pašu vīra ķurzi meža putni nuoknābuši BW. 27116. ak tu manu vīra ķurzu! 27255, 2.

Avots: ME II, 392



kužināt

II kužinât, tr.,

1) aufschütteln, leicht schütteln, aufrütteln, weicher machen:
[ugunskuru kužina, lai labāk de̦g. ja tik kužina, tad jau ar kas iznāk Wessen.] kužinu drusku manu gultas maisu; tik ciets tapis, ka vai sānus berž [Dunika], Stockm. n. Etn. II, 113; N. - Bartau n. Etn. I, 154. taisītājas tagad ņe̦mas labi kužināt (gultu) RKr. XVI, 176. [nekužināts stāv darbs Latg. 1.];

2) wühlen, auslesen, Essbares aussuchen:
paber cūkam časkas, lai viņas kužina Stockm. n. Etn. II, 113; [

3) auseinanderstreuen:
sūdus kužināt ārduot Für. I];

4) kitzeln:
kaut kas man kužina aiz apkakles Gr. - Sessau. kas tur man pie auss kužina Grünw. Refl. -tiês, wühlen: bē̦rni kužinājas pa sienu. vistas kužinājas smiltīs Oknist. [(zemnieks) jau sāk kužināties ap saviem pavasaŗa darba rīkiem Latg. 1922, VIII, 2.]

Avots: ME II, 331


kvarpucis

kvarpucis,

1) ein Schwächling, Siechling.
Unbek. [Vielleicht mit hochle. a aus e, ; vgl. kver̂pis ;

2) kvàrpucis Jürg. "ein kleines Kind, das Erwachsenen hinderlich ist".]

Avots: ME II, 351


kvēpji

kvêpji [Kl., der Sing. kvēpis bei Glück II Mos. 29, 1], kvê̦pi [Wolm., Arrasch, Lis., C., Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Neuenb., kvê̦pi 2 Salis, Ruj.], kvêpes,

1) der Russ:
kuo tās puķes palīdzēja, kad nav kvē̦pus slaucījušas BW. 12962. uz dīgstuošām zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. rijas sienas apsita ar skaliem, lai viesi nenuotraipītuos ar kvē̦piem BW. III, 1, 6 ; [kvē̦pi 2 Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, kvê̦pi Warkl., Russ und Staub] ;

2) [kvēpes], Qualm, Dampf, Räucherwerk
St. ;

3) [kvê̦pi 2 Nigr.], Spinneweben
Biel. n. U.

Avots: ME II, 354



kverplis

kver̂plis (unter kver̂pis): auch Oknist, (von einem kleinen Mädchen) Brigadere Dievs, daba, darbs 68.

Avots: EH I, 690


kverpucis

[kve̦r̂pucis Jürg., Doblen, MSil., = pis">kverpis: met kuo tuo kve̦rpuci šūpulī, lai izbļaujas!]

Avots: ME II, 353


lakot

lakuôt, lakieren: lakuotais skapis R. Sk. II, 130.

Avots: ME II, 417


lāpa

I lãpa, die Fackel, die Kienfackel: lāpa dzisa, ej gulēt! Rainis. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu, lai dabūtu gulēt Plutte. [Zu li. lópe. "Licht; Bündel Leuchtspäne", apr. lopis "Flamme", s. Trautmann Wrtb. 149, Walde Wrtb. 2 431, Holthausen IF. XXXIX, 62 f.]

Avots: ME II, 439


lāpt

[* lāpt, erschlossen aus aplâpis, s. dies.]

Avots: ME II, 440


lapta

lapta, [= lêkša 1]: siens kâ lapta [="vienā gabalā salipis"] Druw.; [siens laptām Druw.].

Avots: ME II, 422


lasīt

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721


lauks

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. 2 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. 2 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427



legzda

le̦gzda: auch Behnen, Ermes, Ladenhof, Lems., Lesten, Luhde, Nabben, A.-Ottenhof, Pernigel, Ruj., Ruhtern, N.-Salis, Schmarden, Siuxt, Sussikas, Ulpisch, Zögenhof.

Avots: EH I, 731


lēle

I lêle,

1): auch AP., Ermes, Mar., Serbig., Smilt., Trik., (mit ê 2 ) Adiamünde, Kegeln, Lemb., Orellen, Salis, Satisb., Ulpisch, Zögenhof.

Avots: EH I, 737


lempīgs

lèmpîgs C., ļempîgs, lümmelhaft, ungeschlacht, täppisch: lempība gaita, guorīšanās. viņš dauza savu ļempīguo sievu Blaum.

Avots: ME II, 450


lempiķis

lèmpiķis, pis">lèmpis C., [Serbigal, PS., lem̂pis 2 Salis, lem̃pis Bl., Līn., Ruj., Gramsden, Linde], der Lümmel, Tolpatsch, Plumpsack, Flegel: kuo muļķam un lempiķam vajaga? Dünsb. kur tu augi, puiša lempi? BW. 12806. meitas, meitas, lempes, lempes BW. 10569. [Aus liv. lömp od. lømp "Lump, Taugenichts", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 450


lempuris

lē̦mpuris,

1): auch (mit è̦m ) Ermes, Serbig., Wenden, (mit è̦m 2 ) Schwanb.; ein Lebewesen mit schwächlichen Beinen
(mit è̦m ) Trik.; = pis">lempis" (le̦m̂purs 2 ) Salis.

Avots: EH I, 733



ļepoties

ļepuôtiês Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 199, sich wie ein ļepisII benehmen, sich verzärteln.

Avots: EH I, 771


leps

leps [mit ē? für pis?] "viegls cilvē̦ks, kas stāsta visu bez apduoma" Erlaa n. Wid.

Avots: ME II, 453


lēvs

lê̦vs Auleja, Bērzgale, Domopol, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Pilda, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, flach, seicht, untief: l. grāpis, gruozs, šķīvis, grāvis, mārks. lē̦va upe, bļuoda, kaŗuote, mulda, sile, kurpe. lē̦vi rati, krasti Bērzgale u. a. dažiem zirgiem ir stāvi nagi (tie ir labi), bet citiem, tie ir lē̦vi; kad sāk zirgu kaustīt, naglas nagu ē̦d, un tad nags paliek l. Auleja. l. (nicht steil) kalns Bērzgale, Gr.-Buschh.; flach und niedrig gelegen Kaltenbr.: lē̦vi lauki.

Avots: EH I, 739


lieste

liẽste, ‡

2) ein Stück, Teil
Seyershof: rumpis kamzuoļiem bij uz trim liẽstēm adīts: mugara par sevi, un sāni katrs par sevi.

Avots: EH I, 757


lietpratīgs

lìetpratîgs,* sachkundig, sachverständig: lietpratīgs biškuopis, zemkuopis, valuodnieks.

Avots: ME II, 507


ligzda

I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").

Avots: EH I, 741


lingāt

II liñgât, -ãju, linguôt, intr.,

1) sich wiegen, schweben
Biel. I, 293: linguo, Grietiņa, linguo! fliege, Marienkäferchen, fliege! Konv. 2 2588;

2) mit grossen Schritten gehen
Mar.: šķitu lāci lampājuot (Var.: lingājuot) BW. 21476;

3) wackeln:
rats sāk lingāt, lingāties AP., Smilt., C., Lub. Refl. -tiês, schaukeln: krampis linguodamies skanēja Duomas I, 128. [Entweder aus dem Kurischen, oder aus li. lingoti "sich fliegend wiegen"; vgl. das echt le. lĩguôt.]

Avots: ME II, 472


ļipa

ļipa, ļipe, lipa Ruj., Oppek., BW. 16773, 9,

1) ein kurzes, dünnes Schwänzchen:
aitas, kazas, zaķa, vēža ļipa; vêža lipa auch als Schimpfwort: kuo tu dziedi, vēža ļipa? BW. 869. vilciņš ļipu šķurināja BW. 13572. ļipu mest, den Šchwanz bei schnellem Laufen aufwerfen: buciņš aizgājis ļipu me̦zdams LP. V, 96. ļipu atstiept, den Schwanz von sich strecken beim Sterben, sterben, auch auf Menschen übertragen: burvis ļipu atstiepis LP. VI, 14. lai mežkungs man pūš ļipā MWM. VII, 892. zaķu ļipa, eriophorum vaginatum Peņģ. Das Demin. ļipiņa,

a) der Stache] der Schnalle;

b) der Drücker an der Flinte
U.;

c) das Schwänzchen, der Zipfel:
piešūtas drēbes ļipiņas Etn. IV, 109;

2) der Hamen:
tīkla ļipa;

[3) Klappe an einer Mütze
U.;

4) ein Anhängsel
U.;

5) sich anhängender Verlust, Schlappe, Schaden
Oppek. n. U. - Aus estn. lipp "Schweif", s. Thomsen Beröringer 266].

Avots: ME II, 540, 541


lompurs

lom̂purs 2 Salis "cilvē̦ks, kas neturas uz kājām, lempis". Aus estn. lomper "lahm"?

Avots: EH I, 758



lupināt

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515


malenisks

malenisks, [malẽnisks Wolm.), dem Wesen, der Sprache eines malenietis entsprechend, läppisch, plump: te vietām valuoda gan˙drīz pa malenisku RKr. IX, 41; runāt maleniski, hochlettisch sprechen.

Avots: ME II, 557


mancka

mañcka Sussikas, Ulpisch, Name einer am Montag geborenen Kuh.

Avots: EH I, 782


masala

masala [ostli. mãšala] Buschh., St., Manz. Lettus, masals (li. mašalaĩ "kleine Mücken od. Fliegen"), auch ein Demin. masalĩtis, die Rossfliege n. Heniņ masaliņš, kleine Staubfliege): mazās masalas le̦c acīs ar lēcienu Plūd. LR. IV, 334. [uodiņš pisa masaliņu BW. 35198.] visi uodi, masaliņas (Var.: masaliņi, knikulīši) BW. 26335, 4. ai uodiņi masalīši, neēdiet ravē̦tāju! 28193. [Zu ai. maš̍áka-ḥ "Stechflige, Mücke" (s. Bezzeberger BB. XVI, 120 und Zubatý AfslPh. XVI, 400) und vielleicht (s. Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 10) arm. masn "Bissen".]

Avots: ME II, 564


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mats

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567


mats

II mats die Metze in der Mühle [Schrunden, auch: mata Stenden], U. (in N.-Autz n. U. dafür matu ķipis): matu, matus, ņemt, die Metze nehmen, abmetzen. In Gr. Sessau matu ņemt, stehlen. [Ursprünglich wohl identisch mit li. mãtas "Mass. abgemessenes Stück" (zu le. mest), aber in der Bed. durch mnd. mat(te) "Metze" (woher auch estn. maťť) beeinflusst.]

Avots: ME II, 567


mazināt

mazinât (li. mãžinti "klein machen"),

1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;

2) verkürzen (einen Bruch)
U.;

3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.

Avots: ME II, 572


mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614


meņģēt

meņ̃ģêt, -ẽju,

1) tr., mengen (hieraus entlehnt), wühlen:
suns sācis pa lādes virsu meņģēt nuo viena gala uz uotru (wiederholt: mīdījis lādes virsu) LP. VI, 226. kuo tas mans kumeliņš meņģē (Var.: dīžā, izmīs) tavu sē̦tsvidiņu? BW. 12710, 2;

2) intr., spielen
[Salis], scherzen Glück Psalm 104, 26, L.: [es meņģēju vien, nu viņš jau sāk raudāt. ar meņģēšanu tuo nepadarīs, - tas maksā darbu Agel. n. U.] Dafür gew. das Refl. -tiês, spielen, scherzen, Mutwillen treiben, sich herumbalgen: suns ar suni meņģējas Lems., Laud., Ulpisch, Ruhtern, [Salis, Trik.]. Pridis rej un kauc ar kuce̦nu meņģē̦damies Neik. [saule raidīja pa luogiem spuožus ze̦lta starus, kuŗuos zeltītie putekļi jaucās un meņģējās De̦glavs Rīga II, 1, 170.] kam tie bē̦ri kumeliņi pa apluoku slaistījās (Var.: meņģējās) BW. 27712. aiziedami ganiņuos (puiši) ar meitām meņģējās (Var.: viļājās, spēlējās) 1385. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani meņģējās (Var.: knakstījās) 29476. es ar savu līgaviņu aiz kubula meņģējuos 19481. Jāņa tē̦va pagalmā div [i] Laimiņas meņģējas 32632. [In der Bed. 2 aus liv. mäṅg od. estn. mäṅgama "spielen."]

Avots: ME II, 602


mermeklis

I mermeklis,

1) auch mermelis, der Tölpel, Plumpsack:
[tu nuobaruojies kâ mermeklis ("resnis, neveiklis") Wessen; mermeklis"ķildīgs, neizveicīgs cilvē̦ks, [l´empis" Sauken, Memelshof, Daudsewa;

2) mer̃meklis (?) Nötk. "jem., der sich anstellt, als ob er arbeite, in Wahreit aber nur faulenzt und andere stört.]

Avots: ME II, 602


mice

mice, auch mica U.,

1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;

2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;

3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 622, 623


mietēt

miẽtêt [Salis, mìetêti PS.], - ẽju, schlagen, hauen [Pas. II, 175]: nu tikai mietē ar pātagu negausim ādu tīri mīkstu LP. V, 42. gans nuogriezis stibu, uzkāpis vilkam mugurā un tik sācis mietēt LP. VI, 291. [Eigentlich wohl: weich machen; vgl. atmietêt.]

Avots: ME II, 656



migt

migt [li. mìgti "einschlafen"], m`iegu [für älteres * mìgu = li. mingù], migu od. [trans.] midzu,

1) intr., einschlafen:
putni mieg gurde̦ni miegā Plūd. smagi zem rudeņa bulas viss mieg [schläft? vgl. li. miẽga] Skalbe Āb. 5. tas ilgi nevarēja migt Apsk. v. J. 1903, S. 220. es ceļuos ik rītu nemigusi Asp. Ziedu klēpis 175. viss būs rimis, midzis Rainis;

2) tr., einschläfern:
dziļā miegā midza tuo Zeif. III, 3, 138. mīļi vārdi, tie man[i] midza midzamuo BW. 25072, 1. Refl. migtiês (cieti) LP. III, 93, einschlafen: saule miegā migās Zeif. III, 3, 131. māte... migdamās celti viņam (bērniņam) pārliek savu ruoku pāri JK. VI, 31. [Nebst mìegs (s. dies) zu apr. enmigguns "eingeschlafen", ismigē "entschlief", r. мигáть "blinzeln", мжать "schlummern", askl. помѣжити (óчи) "die Augen schliessen" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 56 f., Trautmann Wrtb. 174, Wood KZ. XLV, 70.]

Avots: ME II, 624, 625


mija

mija, der Wechsel: ik˙vienā acumirkļa mijā skaistums Druva I, 1326. ne˙kas nestāv cieti laika me̦tu mijā Asp. Ziedu klēpis 60. Zu mît.

Avots: ME II, 625


mīļļautiņi

mĩļļàutiņi ,* für mĩļie ļàutiņi, lieben Leute: mīļļautiņi, pasakāt man jel tuo! Aps. Ziedu klēpis 84.

Avots: ME II, 645



mīža

mĩža PS., C. [auch Līn.], mīžka Mag. XIII, 2, 65, mīžņa Etn. IV, 91, comm.,

1) der Pisser, Pissbeutel:
kā tu nāci, cisu mīža, jaunu meitu maltuvē? BW. 8036. [ve̦dat mīžu istabā! 34479, 1. maura mīža 34889;

2) gùovu mĩžas Zempenhof, eine Art
be̦kas (Kuhpilze).]

Avots: ME II, 650


mīžāt

mĩžat, - ãju, intr., pissen, harnen in der Kindersprache).

Avots: ME II, 650


mīzeklis

mìzeklis (li. mį̄žẽklis "das männliche Glied"),

1) die Harnröhre
L., St., U.;

2) der Pisser
Bers.

Avots: ME II, 649


mīzelis

mìzelis, f. - le,

1) ein Pisskind, auch als Schimpfwort füreinen noch nicht völlig erwachsenen Menschen, der grünschnabel
Etn. IV, 147; Mar. n. RKr. XV, 126: šuodien jāja mīzelei dižanie precinieki BW. 15670, 1; [35679, 3;

2) = mīziens: laida gaŗu mīzelīti BW. 35054, 1.]

Avots: ME II, 649, 650


mīznīca

mĩznĩca,:

1): mīznica "eine Stute, die beim Ausschlagen jedesmal pisst"
Diet.

Avots: EH I, 823


mīzt

mìzt (li. mį̃žti), [mìezu (li. mę̄žù) Salisb. u. a.], mìeznu od. mīžu, prt. mìzu, intr., harnen, pissen: [mieznat, meitas, rindiņā! BW 35003. Vgl. dazu Le. Gr. 563 f. mit Literaturngaben, Walde Wrbt. 2 486, Boiasacq Dict. 700, Trautmann Wrbt. 185 f.]

Avots: ME II, 650


mīztava

mìztava ,* das Pissoir Wid., Dr.

Avots: ME II, 650


muldēt

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]

Avots: ME II, 664



mundrība

muñdrĩba, die Munterkeit, Heiterkeit, Hurtigkeit: tumšais zemes klēpis rādījās sevī iežidis visu pasaules jautrību un mundrību A. VIII, 1, 266. [ve̦se̦lais prāts un tautas mundrība De̦glavs Rīga II, 1, 396.]

Avots: ME II, 667


murgains

mùrgaîns,

1) verträumt, schwärmerisch, phantastisch, läppisch:
murgainas duomas neļauj iemigt Saul. ar bērnišķīgi ticīgām, murgainām acīm aplūkuodami... Lautb. [viņu murgaini muocīja draudi Veselis Saules kapsē̦ta 151];

2) reich an
murgi: murgains miegs Aps., Lub.

Avots: ME II, 669


muša

muša: auch Auleja, A.-Bergfried, Baldohn, Bersteln, Erlaa, Fehteln, Frauenb., Gold., Gramsden, Heidenfeld, Kaltenbr., Koddiack, Lems., Linden in Kurl., Lipsthusen, Lixna, Mesoten, N.-Salis, Oknist, Pernigel, Pilskalne, PlKur., Ruhtern, Sussikas, Ulpisch, (neben mūsa) Borchow und Warkl. (zu streichen sind Kegeln und Saikava ME. I1, 673); m. krīt nuo uoša zara BWp. 2744, 1. me̦dus mušas ("?") BW. 1959 var. Demin. mušiņa 33600. dzelzs m. Lis., eine gewisse blaue Fliege; pašu m. Diet., eine Fliege, die sich unter dem Pferdeschweif, dicht am After aufhält; savākt mušiņas (für bites. Bienen) Janš. Bandavā I, 369; mušiņas Frauenb.,

a) schwarze Tüpfel in weissem Pferdehaar;

b) "cimdu raksts ar divām dzijām (katra savā krāsā)". "muska domestica" ME. II, 673, durch "musca domestica" zu ersetzen.

Avots: EH I, 836


muskulis

I muskulis,

1): der Zulp
(knupis 2) Kaltenbr.;

2) was ein Wirbelwind zusammendreht
Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 835


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


nabags

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686


nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688


nams

nams,

1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;

2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;

3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;

4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;

8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).

Avots: EH II, 4


ne!

ne̦!

1) = na, nu Siuxt: ne̦! nu ir pilns grāpis rāceņu;

2) Interj., womit man Pferde antreibt
Salis.

Avots: EH II, 9


nejaucība

nejaûcība, die Unsauberkeit, Hässlichkeit, Unlauterkeit, Schweinerei: krupji šeit savu nejaucību bij piekuopuši LP. VII, 345. [Jupis lai parautu tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam ieekļuvušas! Janš. Dzimtene V, 369.]

Avots: ME II, 716


nekur

nekur [li. kur ne kur "irgendwo"], in Verbindung mit kur: kur nekur, irgendwo, hie und da: biju kur nekur, - kas jupis visu atmin? LP. V, 210.

Avots: ME II, 719


nenieks

neniẽks, was nicht als niẽks gelten kann: "tā tev laikam dažādus niekus stāsta" iebilst Cieba pasmiedamās. - nezinu, kâ tuos saukt: niekus, vai neniekus Janš. Līgava I, 324. viņš pinkš vie˙nādi, vai tur nieks vai n. (weint wegen Kleinigkeiten) Seyershof. ja pirkstuos saņe̦mts nieks vai n., uz reizi pirkstuos krampis iekšā ebenda.

Avots: EH II, 16


netārpe

netārpe, die Femininform zu netãrpis: dažai tādai netārpei izgājis šļūceniski Janš. Dzimtene III 2 , 377 (ähnlich Līgava I, 421).

Avots: EH II, 21


nezaņķis

nezaņ̃ķis,

1) der Vielfrass, Fressack:
kas nu tādu nezaņķi piepildīs? vedējs iegāzis nezaņķi kopā LP. VI, 34;

2) der Pfuhl, das Höllenfeuer:
tevi nu gan tai nezaņķī ceps Ulpisch. [Aus nesaņķis mit dem z von vazaņķis?]

Avots: ME II, 741


nībis

‡ *nībis (od. *nībe?), = (s)pis">nĩpis: nuoslaukāt tam leļļam nībi! Jürgens 67.

Avots: EH II, 25


nociest

[nùocìest (li. nukę̃sti),

1) abbüssen:
savu suodu nuocietis;

2) = nuociesties: nevarēja nuociest tuo neizteicis Lautb., Kreuzb.] Refl. - tiês, sich zurückhalten, sich enthalten, sich beherrschen: grūti bija nuociesties istabā Aps. Mit abhäng. Part. Prät.: burvis nevar nuociesties nebūris LP. VII, 682. nenuocietās nepārkāpis dieva pavēli LP. IV, 79. Auch mit abhäng. Infin.: viņš nevar nuociesties redzēt, kas tai kamuolā LP. VI, 75.

Avots: ME II, 768


nodzenēt

nùodzenêt (li. nugenė´ti), nuodzenît BW. 30320, 1, abästeln, abkappen: pārstiepis egli nenuodze̦nē̦tu LP. V, 339. priedes, egles nenuodze̦nē̦tas kŗauj ve̦zumā VI, 514.

Avots: ME II, 780


nogāzt

nùogâzt, tr.,

1) zum Fall bringen, um-, herunter-, abwerfen, herunterstürzen:
kuļamao labību nuo ārdiem nuogāž vīrieši Etn. III, 73. te̦kulis zē̦nu nuo-gāzis gar zemi. es nuogāzīšu tevi nuo tavas vietas Jes. 22, 19. nuogāzt nuo truoņa, vom Throne stürzen;

2) erschiessen, töten, schlachten:
mednieks nuogāzis briedi LP. III, 97. vakar jau nuogāzām divus pussuķus Degl.;

3) abmähen:
līdz dienas vidum nuogāzis lieluo riežu LP. gājējs jau pļavu nuogāzis Drava II, 270;

4) herabsetzen, heruntermachen: tu esi nuogāzts tâ, ka suns nuo tavām ruokām maizes neņe̦mtu Kaudz. M.;

[5) bewerfen:
mē̦slu ir pa˙pilnam, var nuogāzt visu lauku biezum+biezu kārtu Janš. Dzimtene V, 354.] Refl. -tiês, ab-, hinab-, herabstürzen, umstürzen, umfallen: viņš nuogāzies nuo klints, nuo ve̦-zuma, rumpis nuogāzies gar zemi LP. IV, 63. lācis nuogāzies kâ akmens A. XX, 54.

Avots: ME II, 784


nokampt

nùokàmpt,

1): auch Dunika u. a.; ‡

2) ergreifen, erhaschen
Dunika u. a.: turēja viņu cieti nuokampis aiz matiem.

Avots: EH II, 51


nokampt

nùokàmpt, tr., weghaschen, hastig abnehmen, heimlich entwenden: suns, nuokampis gabalu gaļas, aizskrēja.

Avots: ME II, 794


noķept

nùoķept, intr., beklebt sein, sich beklecksen: sapnnis vis˙gaŗām nuoķepis asinīm JR. III, 78. [apģē̦rbs ar netīrumiem nuoķepis Kursiten.]

Avots: ME II, 805


noķezēt

nùoķezêt, [nùoķezt Grünwald], intr., sich besudeln, schmutzig werden Līv.: [staigā tâ nuoķezis ("aplipis ar dubļiem" Wolgunt, Gramsden, Naud.), ka riebjas skatīties Grünh., Autz, Ruhental, Grünwald.]

Avots: ME II, 806


noklupt

[nùoklupt,

1) niederknien:
n. ceļuos;

2) verkommen:
nuoklupis saimnieks Serben. Refl. - tiês,

1) niederknien
Warkl.;

2) fehlgehen:
viņai tâ nuoklupās (= vīlās) Bauske.]

Avots: ME II, 799


nokrept

nuokrept, sich mit Schmutz bedecken, schmutzig werden: viņš nuokrepis kâ auns ar sūdiem Dond. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 802


nokrupt

nùokrupt, nùoķrupt, intr., rissig, räudig, grindig werden, platzen, verschrumpfen: ruokas nuokrupa Plūd. LR. IV, 413. nuokŗupušas kājas, priedes; nuokrupuši rāceņi Sassm., Kand. nuokŗupis kâ kŗupis.

Avots: ME II, 802


nokrupt

nùokŗupt, [räudig werden: nuokŗupušas ruokas; nuokŗupis (= nuovārdzis, nuonīcis) luops Gramsden]; s. auch nùokrupt.

Avots: ME II, 803


nokūpt

nùokûpt (unter nùokûpêt),

3) = nùomigluôt 1: vēl tâ nuokūpis (gaiss); divi nedeļas vienā lîšanā! Frauenb.

Avots: EH II, 58


nokvēpt

nùokvêpt, intr., berächert werden: sienas istabai bij nuokvē̦pušas me̦lnas Purap. kalējs nukvēpis me̦lns kâ pats nelabais.

Avots: ME II, 805



nolaist

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60


nolēkāt

nùolẽ̦kât,

1): es kâ ruoze nuoziedēšu, tu kâ krupis nuolē̦kāsi FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 62


nolipt

I nùolipt,

1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;

2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".

Avots: EH II, 63


nolupt

nùolupt [li. nulùpti "abschälen"],

1) intr., abgehen, sich ablösen:
gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nuolūp LP. III, 43;

[2) tr., betrügen
Bauske: (prūsis) pēc franču kaŗa e̦suot ar franču ķeizaru mainījis zemes gabalus un šuo stipri nuolupis Janš. Dzimtene 2 II, 365;

3) nuolupis cilvē̦ks Ruj., = nùoplīsis v.;

4) nùolupušas ausis C., = nùoļupušas a.].

Avots: ME II, 813


nomīzt

[nùomìzt, harnend ganz benetzen: puisēniņi nuomīzużi pļavas stūri BW. 35130. izmazgāja nuomīztuo paladziņu 35679, 1 var. Refl. - tiês (li. nusimį̃žti), sich bepissen: nuomīzies nāca meitu lūkoties BW. 35186.]

Avots: ME II, 821



nopampt

nùopàmpt [li. nupam̃pti], intr., an-, verschwellen: ģīmis tam pa˙visam nuopampis.

Avots: ME II, 827


nopempt

[nùopempt U. (unter laũks), in vollem Umfang anschwellen: nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen.]

Avots: ME II, 828


noplokšināt

nuoplokšinât Ulpisch, mit einem plokšķis glätten: n. burkānu vagas.

Avots: EH II, 77


norēdīt

nùorēdît,

1) zerreissen
[?]: kur tad nu esi kāpis, kad drēbes tâ nuorēdījis? Ruhental;

[2) nùorẽdīt drēbes Lautb. "die Kleider so verlegen, dass man sie nicht finden kann".]

Avots: ME II, 839


norūpēt

nùorũpêt, *nùorūpt, intr., besorgt, bekümmert sein: kâ nuorūp un kâ nuosāp mana sirds! Lautb. pats viņš tāds nuorūpis (sic!) Sil. Refl. -tiês, sich abhärmen: "vai jūs slimi?"viņš teica nuorūpējušuos balsi MWM. XI, 290.

Avots: ME II, 842


norūpt

*nùorūpt (unter nùorũpêt): nuorūpusi un nuoraizējusies Janš. Mežv. ļ. I, 330. nuorūpuši, kâ ... klājies pa mājām 132. par savu nākuotni ... stipri nuorūpis II, 396.

Avots: EH II, 83


nosīpt

nùosnĩpt, intr., die Nase hängen lassen, verdriesslich, verstimmt sein: kāpēc tu tāds nuosnīpis? Grünh. nav ne˙kāda ieme̦sla nuosnīpt un vaimanāt Alm.

Avots: ME II, 855


noskaust

nùoskàust,

1) durch Neid, Missgunst, neidische Blicke schädigen, verderhen:
[nuoskaust var tie, kam skaudīgs skats Janš. Dzimtene V, 115.] ja kādi ļauni cilvē̦ki bē̦rnu uzlūkuoja ar briesmīgām acīm un tuo lišķē̦dami lielīja, tad tas tapis nuoskausts Etn. IV, 187. lai skauģīši nenuoskauž BW. 32473;

2) beschädigen, ausrotten, vernichten:
kārkli plešas pļavā iekšā un nuoskauž zâli A. XIII, 224.

Avots: ME II, 848


noslapt

nùoslapt (s. nùoslapis): durchweg nass werden Dunika: pa krūmiem lienuot vari n.

Avots: EH II, 87


noslāpt

nùoslâpt,

1): līdz sē̦tai vēl krietna strēķe brauciena, bet kustuonis nuoslāpis Anna Dzilna 35;

2): tūkums nuoslāpst Diet.; ‡

3) n. badā, Hungers sterben:
nedzīva - badā nuoslāpuse Pas. V, 163 (aus Silajāņi).

Avots: EH II, 87


noslāpt

nùoslâpt, intr.,

1) dürsten, durstig sein:
reiz saimnieks bijis nuoslāpis LP. IV, 213;

2) ersticken
(intr.), nachlassen, zusammenfallen, weich werden: pirtī sieva nuoslāpuse BW. 20868, 4. lai uguns kvē̦luo, bet nenuoslāpst LP. VII, 435. pampums nuoslāpst Etn. III; 6. kâ tu dūmuos nenuoslāpi BW. 33494, 7.

Avots: ME II, 851


nošļāpt

nuošļāpt Kurmene, =nùošļabt: pampums nuošļāpis.

Avots: EH II, 96


nospurdzelēts

nuospur̃dze̦lē̦ts Frauenb. "ar spurdžiem ["?"]; atlupis" : kuoka gals ir n., situot pa tuo ar cirvi.

Avots: EH II, 90


nostiept

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene 2 II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860


nosūpēt

nùosũpêt, [nùosūpt], intr., schmutzig werden, beschlagen: lukturi pa˙visam nuosūpējuši Janš.; nuosūpējuši lindruciņi Janš. [kambarī... griesti ir tīri,... nevis tādi nuokūpējuši un nuosūpējuši kâ saimes istabā Janš. Dzimtene V, 214. (kalējs) ar suodrējiem nuosūpis IV, 69.]

Avots: ME II, 862, 863


notept

[nùotept Nieder-Bartau, Dunika, beschmieren: zābakus nuotepis ar de̦gutu Janš. Dzimtene 2 II, 371. Refl. -tiês, sich beschmutzen Warkl.]

Avots: ME II, 874


notīpt

I nùotìpt 2 Auleja, Hungers sterben; nuotīpis Grawendahl "nuobaduojies".

Avots: EH II, 101


notorēt

nùotuorêt, intr., beschmutzt werden: spannis nuotecējis, nuotuorējis (nuoķepis) tumši brūnām asinīm JK. III, 78.

Avots: ME II, 879


notrausties

nùotraustiês,

1): uzkāpis kuokā, nevarēja vien n. lejā Druw.

Avots: EH II, 101


notūlis

nuotūlis,

2): ein täppischer, ungelenker Mensch
Vank.

Avots: EH II, 103


notupt

nùotupt: nuotupis gaida zaķus Dunika.

Avots: EH II, 103


notvīkt

nùotvìkt, intr.,

1) erhitzen, rot werden vor Schwüle, Scham:
Pēteris nuo kauna un bailēm nuotvīcis A. XI,100. viņš aizlika vaigam ruoku priekšā, lai nere̦dzē̦tu, ka tas nuotvīka Blaum.;

2) verschmachten:
mans gars iekš manim nuotvīcis Psalm 143, 4. viss dabā kâ nuotvīcis un nuoguris Aps. [atse̦dz palagus;... bē̦rns pa˙visam... nuoslāpis, nuotvīcis Anekd. 26.]

Avots: ME II, 879, 880


novinnēt

nùoviñnet, tr.,

1) abgewinnen:
viņš nuo kaimiņa nuovinnēja daudz naudas;

2) besiegen.
nuoviņš, homunculus Mag. XIII, 2, 48; ["ein täppischer, altmodischer Mensch" Kursiten. - Zu apr. nowis "Leib"?]

Avots: ME II, 887


nozīst

nùozîst [li. nužísti], tr., ablutschen, absaugen, aussaugen, mager saugen: tur apakšā mīt liels krupis, tas kuoku saknēm nuozīž visu labumu LP. V, 45. bē̦rns viņu nuozīda tik˙pat kâ sakārni MWM. X, 485.

Avots: ME II, 891


nožļāgt

nuožļāgt, begiessen Lubn. Refl. -tiês, sich (unversehens) mit Wasser begiessen Lubn., (mit à) Wolmarshof, (mit â 2 ) Frauenb.; sich bepissen Frauenb.

Avots: EH II, 111


nūskiņa

nūskiņa, Ferkel -, auch Schweinescnauze: bē̦rniem jāduod nūskiņa, lai labāki var iemācīties grāmatu Ulpisch.

Avots: ME II, 754



pabeidzītis

pabèidzītis 2 Stelph., der Letzte: šis kukulītis atcepis; tas jau pats p.

Avots: EH II, 120


paberzēt

paber̂zêt, paber̂zt, tr., ein wenig reiben: kad nuo sitiena kur uzpampis, tad paberzē vainīguo vietu ar sudrabu Etn. III, 6. [luopiņiem krūtis pabe̦rztas cauras De̦glavs Rīga II, 2, 1135. Refl. -tiês, sich ein wenig reiben.]

Avots: ME III, 7


padiņš

padiņš Ulpisch, eine kleine Wiese zwischen Feldern. Demin. zu pade 1.

Avots: EH II, 127


pagrāpe

pagrāpe (unter pagrãpis): ganam jāsēd pie pagrãpes namā un jākuŗ uguns Frauenb.

Avots: EH II, 134


paigle

paîgle 2 (unter paegle),

1): auch Ruhtern, Sussikas, Ulpisch.

Avots: EH II, 136


paisīt

pàisît, [paîsît 2 Bl., pàisīt 2 Kreuzb., Warkl., Kl., Lis.] (li. paisýti "(die Gerste) abklopfen"), tr.,

1) Flachs brechen
[Wallhof n. Manz. Lettus], Birzm., [Lis.], Nerft, Mar., L.: pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. visi riteņu spieķi izkaltuši, čīkst un klab, itin kâ kad linus paisa Ltv. [salmus pàisît N.-Peb., Stroh zum Füttern (ähnlich wie Flachs) brechen];

2) Flachs schwingen
Etn. III, 91, Freiz.;

3) für kaisît Ruhental;

4) fig., schütteln, prügeln:
es viņu paisīju kâ pe̦lavu maisu Mar.;

5) aus der See stürmen
L. (offenbar mit paizīt vermengt). [Nebst piesta, pist zu aksl. pьxati "stossen", čech. pěchovati "stampfen", ai. piṣ̌ṭá-ḥ "gemahlen", pēṣ̌ṭar- "Zerreiber", av. pišant- "zerstampfend", la. pistor "Kornstampfer", mnd. vīsel "Mörser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 1, Trautmann Wrtb. 220 f.]

Avots: ME III, 34, 35


pajāt

pajât [li. pajóti]; intr., tr.,

1) ein wenig reiten; reiten können:
ne˙maz vairs uevaru pajāt. [beidzamuo reizi mani pajāt LP. I, 68];

2) wegreiten:
kuŗš tālāk pajāsiet, tas laiskāku dabūsiet BW. 12357;

3) vorüberreiten:
saka tautas pajādamas: irbe sēd vanaguos BW. 14088, 1;

[4) = pist">papist: pajāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig zu seinem Vergnügen reiten: zē̦nam gribas pajāties].

Avots: ME III, 36


pakampt

pakàmpt, tr., ergreifen, erfassen, packen: viņš pakampis sluotu LP. V,, 122. kad tevi vilks pakamptu!

Avots: ME III, 40


paklupt

paklupt [li. paklúpti], intr., straucheln, stolpern, niederfallen: bet gan˙drīz es būtu paklupis Psalm 79, 2. sieva paklupa zem vāģiem Vēr. II, 339. [paklupt uz acīm, sich hinlegen, sich schlafen legen De̦glavs Riga II, 1, 170.]

Avots: ME III, 46


pakopā

pakuõpā, pakuõpus, [pakuopu Ar.], pis">pakuopis Bl., ziemlich nahe zusammen, in der Nachbarschaft, vereint: [abas... muižas gul pakuopus Janš. Dzimtene V, 278.] mums abiem pakuopā savs mūžiņš jādzīvuo BW. 22980, 1. tas nepierāda, ka pakuopus stāvuošas bišu saimes savā starpā pazīstas Zemk. ve̦ca klētiņa stāvēja ar malkas un žagaru grē̦dām tâ pakuopus R. Sk. II, 140. [izglābdamies pakuopus ar... bē̦rniem Janš. Dzimtene 2 391.] tie ir pakuopis, die treiben Unzucht mit einander Bl. Der Komparativ davon pakuõpâk, ein wenig näher zusammen: mājas pakuopāk citā pie citas Kand.

Avots: ME III, 52


pakope

pakuope, ein Polster zur Unterlage; Kummetkissen Autz, [Bielenstein Holzb. 563. - Wohl dissimilatorisch aus *papuope; vgl. puopis "Polster"].

Avots: ME III, 52


pakopt

pakùopt, tr.,

1) pflegen, beschicken, füttern:
saimniece luopus pakuopusi R. Sk. II, 133. aiziet uz stalli zirgus pakuopt LP. IV, 99;

2) verrichten, mit der Pflege fertig sein:
darbu pakuopis, spēlē ar sudraba balli LP. VI, 774.

Avots: ME III, 52


pakrāpt

[pakrāpt,

1) ein wenig betrügen:
čigāns pakrāpa vienu, pakrāpa uotru un tika pie maizes Nigr. tad viņš tuomē̦r tevi būtu drusku pakrāpis! Lis.;

2) trügerisch ein wenig locken:
pakrāpa sev zē̦nu drusku tuvāk Dond.]

Avots: ME III, 48


pakūlaines

pakūlaines, Ackersenf (sinapis arvensis) Ar., RKr. II, 78.

Avots: ME III, 52


pakupt

[pakupt, einigermassengerinnen (von der Milch): piens jau labi pakupis Nigr.]

Avots: ME III, 51


palāps

palãps [li. palopas],

1) ein Instrument, ein Griffel, mit dem man die zweite Sohle
(palāpi) den Bastschuhen anbringt [Fest., Stelp.]: palāpiņš nuo kauliņa taisīts vīžu palāpīšanai Erlaa. palāps ir pastrupi nuodrāzts kuoks, ar kuŗu nuoplēš kuokiem mizu (sevišķi nuo eglēm) bišu struopiem Bers.;

2) gew. Plur. - die Unterlage, namentlich die zweite Sohle der Bastschuhe und
[palāpis Remten] Schlittensohlen Bers., Lub., Birzm., Etn. IV, 162. viņš vīzes darīja un palāpus lika Vīt. savas meitas tiltam lika palāpam (Var.: palāpuos) BW. 20957.

Avots: ME III, 57


palaupt

palàupt 2 Nautrēni, gierig aufessen: palaupis visa taba i[r] vēl prasa.

Avots: EH II, 149


palept

[palept, etwas hochmütig od. wählerisch werden: bē̦rnam nebūs palept! Nigr. viņš tāds palepis, ka vairs lāga neē̦d.]

Avots: ME III, 58


palipt

[palipt, unten kleben bleiben: man kas zem kājas palipis.]

Avots: ME III, 60


pampt

pàmpt, pàmpstu, pàmju (li. pam̃pti "aufdunsen"), intr., schwellen, aufdunsen: ruoka, kāja pampst. Auch fig.: uzticies pampstuošām buŗām! LB. Subst. pàmpšana, das Sehwellen; pàmpums, die Anschwellung, Geschwulst: pret pampumu... lietuo lupstāju lapas Etn. IV, 114. [Nebst le. pempt, pimpuļi, pimpis u. a. zu slav. pǫpъ "Nabel" und vielleicht an fīfl "Riese", arm. ṕamṕušt "Hamblase", gr. πομφός "Brandblase" s. Persson Beitr. 2473 und 268 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 107 f., Trautmann Wrtb. 205.]

Avots: ME III, 73


paņuru

paņuru, Adv., glupisch: kuo tās sieviņas paņuru raugās? RKr. XVI, 175. Zu li. paniurus (Adj.) "glupisch".

Avots: ME III, 79


pāpaļa

pâpaļa 2 Adiamünde, Lems., Ulpisch, eine verwöhnte weibliche Person.

Avots: EH XIII, 195


papons

papuons, ein weiches Kissen am Kummet Etn. IV, 163, (Nötk., Lös.; ein Knäuel von Wolte Peb., Serben, Sermus; vārīgs kâ papuons (von einem schwächlichen Menschen) Kerstenbehm; Filz AP. - Etwa dissimilatorisch aus *papuoms < *papuops? Vgl. le. puope und apr. papimpis (überliefert: papinipis) "Polster"].

Avots: ME III, 84


paps

paps, s. papis.

Avots: ME III, 84


paraut

paraût [li. paráuti], tr.,

[1) unter etw. ziehen, reissen:
parauj... kurpes apakš... paltrakiem LP. I, 131];

2) ein wenig reissen, ziehen:
viņa parāva lakatu uz acīm Jauns. es viņas abas parauju pie zemes Plud. III, 60;

3) dahinraffen, holen, wegschleppen;
vilks parāva sivēniņu BW. 29132, 1. kad tevi ve̦lns (juods, jupis, piķis, nelaime) parautu! Refl. -tiês, sich reissen, sich ziehen: zirgs parāvās uz priekšu.

Avots: ME III, 88


parēpt

parèpt 2 Nautrēni, sich satt essen: parẽpis, paēdis klusi! Vgl. zur Bed.rèpt.

Avots: EH XIII, 167


pārkaļķis

pãrkaļ˜ķis,

1) ungebrannter
Kalstein: uz tulžu ruozi beŗ virsū pārkaļaķi (laikam nededzinātu kaļķi), lai nuosusina Etn. II, 165. tur nu šis akmeņu klēpis... pāruērties par pārkaļķiem LP. VII, 1312;

2) gebrannter Gyps
Selg. n. Etn. IV, 162: kad ievainuojumā liekgaļaa ieme̦tusēs, tad sakasa pārkaļaķi ar nazi smalki un iekaisa pušumā Etn. III, 6;

3) Gyps:
pārkaļķi sēj uz ābuoliņu Ahs.

Avots: ME III, 159


pārkāpt

pãrkâpt, tr. intr.,

1) über-, hinübersteigen:
pār od. pa žuogu, grāvi. kas suni (sunim, pār, par suni) pārkāpis, pārkāps arī asti (astei, pār; par asti). starp laimīguo dzīvi un cilvē̦ku dzīvi ir nepārkāpjams bezdibe̦ns Ver. I, 669;

2) übertreten, vėrletzen, brechen:
likumu. puisis pārkāpa šuo nuoteikumu JK. V, 148. pārkāpa vārdu LP. I, 168. tuo nepārkāp! uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta Rainis. Refl. -tiês, sich versündigen Jer. 2, 29 (wohl nach nùoziegtiês). - Subst. pãrkâpẽjs [bei Glück -ājs], wer hinfiibersteigt, übertritt, verletzt: laulības pārkāpējs, der Ehebrecher; pãrkâpšana, das Hinübersteigen, Ubertreten, Verletzen; pãrkâpums, die Übertretung.

Avots: ME III, 160


pārlept

[pãrlept, zu verwöhnt werden: tu jau esi par daudz pārlepis Stelp.] pãrlèkt, pãrlekt, intr., hinüberspringen: pār od. par strautu, sē̦tu. Refl. -tiês,

1) sich springend überanstrengen;

2) "?": šim acīs asiņu krāsa uz pē̦dām pārle̦kusēs JU.

Avots: ME III, 164


pārmuči

pãrmuči, eine Kappe (z. B. Pistolenhalfter), ein Überzug U. Zu pārmukt.

Avots: ME III, 168


pārpumpt

pãrpum̂pt 2 Dunika, Rutzau, übermässig anschwellen: vaigs pārpumpis.

Avots: EH XIII, 208


pārslapt

pãrslapt Dunika, Rutzau, ganz durchnässt werden: saimnieks pārbrauca mājās pārslapis.

Avots: EH XIII, 211


pāršņāpt

pãršņāpt, [pãršņĩpât Jürg.], tr., durchstreichen: viņš steigšus vien pāršņāpis šuo parāda jautājamuo zīmi A. XX, 223.

Avots: ME III, 182


pārstiept

pā`rstìept, nach Hause schleppen, mit Anstrengung heimtragen: tuos pārstiepis mājā LP. IV, 209.

Avots: ME III, 179




pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95


paseknis

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96


paskabrīgs

paskabrîgs, schnippisch: tā ir tik tikla, tikumīga, un tuomē̦r tâ kâ paskabrīga Rainis.

Avots: ME III, 99


paskape

paskape (unter paskapis): nuo paskapes kāds pabāza galvu Jauns. Raksti IV, 39.

Avots: EH XIII, 172


pašķūrēt

pašķũrêt; tr., ein wenig scheuern, in Bewegung setzen, wegschaffen: Jē̦kus pēdējā laikā ir tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm. [pašķũrēt (pastumt) krāsnī uogles uz sāniem Dunika]. Refl. -tiês, sich langsam bewegen Lapsk.

Avots: ME III, 114


pasvelpt

pasvèlpt, pasvil˜pêt, pasvil˜puôt, pasvìlpt [li. pašvilpti], intr.,

1) ein wenig pfeifen, einen Pfiff tun:
viņš pasvelpa un pameta ar ruoku Dok. A.;

2) pfeifen, nichts ausrichten:
tu tad varēsi ar savu istabas meitu pasvilpuot LP. V, 288;

3) hinterbringen:
kas tuo tev jau pasvilpis? Nigr. [ja vien nāca kāda istabiņa vaļā, ik˙viens par tuo pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem De̦glavs Rīga II, 1, 237.j

Avots: ME III, 110


patapt

patapt,

1): nepatapu atmukt nuo ve̦zuma, kad gāzās Frauenb. nepatapu tikt mājā Lubn. pie vīra, pie vīra, cik patapdama! Tdz. 46522; ‡

4) sich (unversehens) bilden (perfektiv):
kuģa grīdā patapis caurums Pas. X, 309. ‡ Refl. -tiês, = patapt 1: iekam Linkens patuopas kuo atbildēt Janš. Mežv. ļ. II, 208 (ähnlich Līgava II, 36).

Avots: EH XIII, 181


patapt

patapt [li. patàpti], intr.,

1) Zeit gewinnen, Musse haben, wozu kommen:
ja tu pate nepatapi, lai šūpuoja vēja māte! BW. 1705. dienu vest nepatapu, kungi dzina dze̦namuo 18411. saucat, vīri, kuŗš patapa! 30132, 3. [pa acu galiem dabūju drusku paredzēt, bet saieties nepatapu Janš. Dzimtene 2 II, 185.] tik ķēniņš vēl patuop ielēkt kuģa laiviņā LP. IV, 111;

2) gelangen, kommen, geraten, können:
bet nu ieticis tādā muklājā, ka ne+kur patapt LP. IV, 233. izklīda ve̦lni, kur patapdami VII, 257. vaļā patapt, sich befreien, galā patapt, fertig werden: beidzuot patapis vaļā LP. VI, 446. viņa tuomē̦r patapa galā LA.;

3) das Part. patapdams wird zuweilen in der Bedeutung von
patapen gebraucht: rāmi, rāmi, patapdams nāk nuo jūŗas pē̦rkuoniņš BW. 33683, 7. dē̦lu māte patapdama sauca mani jaunaviņu 23471.

Avots: ME III, 119


patvāpt

patvâpt 2 , nicht schlafend müde werden: mēs visu dienu būsim patvāpušas, juo gulējušas nee̦sam tikpat kâ ne˙maz Janš. Dzimtene 2 III, 376. negulēšanas dēļ gurde̦ns palicis - patvāpis Lasd.

Avots: ME III, 126


peisāki

peisāki,

1) lange Haarsträhnen als typisch jüdische Haartracht
Wessen, (mit èi 2 ) Oknist;

2) "stērbeles, ve̦ci svārki" (mit eĩ) Dunika: žīda p.

Avots: EH XIII, 218


pelacene

pe̦lacene Ulpisch, ein gewisser Pilz.

Avots: EH XIII, 220


pempe

pempe U.,

1) eine kurze Peitsche;

2) der kurze Schwanz der Schweine, Stumpfschwanz der Pferde.
Wohl (nach Leskien Abl. 338) nebst pimpis zu pempt.

Avots: ME III, 199


pempele

pempele "?": velcies, pempele (Var.: pesele), pār nama slieksni! BW. 18831 var. es būt[u] tādu pempelīti (Var.: vēdzelīti, neveiklīti, svilpastīti, snaudulīti u. a.) uz krijiņa atvilkusi BW. 21225, 8 var. Wohl das Femininum zu pempelis, vgl. auch pempis.

Avots: ME III, 199



penterēt

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200


pentups

pe̦ntups, die Kartoffel U., Preekuln (in Kurl.), Gramsden. Vielleicht durch Metathese aus *pe̦mputs (vgl. le. pampaļi. pimpuļi und zum Suffix li. pumputis dass.; in Betracht kommt auch le. kar̃tupis dass.), wobei dies pe̦ntups als das vermeintliche Stammwort einem deminutivisch aussehenden *pe̦ntupelis (vgl. kar̃tupelis) entnommen sein kann.

Avots: ME III, 200


pepele

pepele L., die Pappel A.-Schwanb. pepis,

1) der Strahl im Hufe
Ar.;

2) ein abgeschälter Krebsschwanz
Lis.

Avots: ME III, 201


pērkones

pḕ̦rkuones, Hederich, erysimum officinale, sinapis arvensis, raphanis raphanistrum U.: pē̦rkuones (erysimum) nedrīkst duot luopiem, juo tās samaitā pienu Etn. II, 147. gušņas un pē̦rkuones vien LP. V, 14. Semasiologisch vgl den südslavischen Pflanzennamen perunika (:Perunъ) IFA. XXI, 110.

Avots: ME III, 209


piebarot

pìebaruôt, pìebaŗuôt, vollfüttern: strādāj[u] dienu, strādāj[u] nakti, nevar kungus piebaruot BW. 31363. bē̦rza pumpuriem es tevi piebaruoju Asp. Ziedu klēpis 152. Refl. -tiês, sich sattessen, sich anmästen Spr.

Avots: ME III, 238


piedrupt

piedrupt, sich mit Zerbröckelndem anfüllen: piens piedrupis ar gružiem Dond.

Avots: ME III, 246


piegaidīt

pìegaĩdît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt, zur Genüge warten: V. tai pašā laikā kaut kuo saka, juo kuo tur piegaidīsi? Zalktis IV,16. -piegaidãma gùovs, eine Kuh, die bald kalben muss Kempis.

Avots: ME III, 249


piekaustīt

pìekaustît,

1) (mehrfach) durchprügeln:
piekrāpis vēl klāt labi piekaustīja AP.;

2) anschmieden;
p. pakavu ciešāki Lis.

Avots: ME III, 256


pieķesēt

pìeķesēt, mit Schmutz verklebt od. verstopft werden: pis pieķesējis Ruj., Jürg.

Avots: ME III, 263


pieknābt

pìeknàbt, pìeknàpt,

1) pickend, hackend verletzen:
viens gailis pieknābis (od. pieknāpis) uotru;

2) einen Hieb versetzen (mit der Peitsche):
p. zirgam ar pātagu.

Avots: ME III, 258


piekopt

pìekùopt,

1) in Stand halten, in Pflege erhalten, sorgsam über etwas wachen:
savu māju labi piekuopt, sein Gesinde, seine Wirtschaft in gutem Stande erhalten: Silnieks piekuopa... savas drēbes Lautb.. Luomi 183. pašlabumu piekuopt SDP. VIII, 8. līgaviņa.., piekuop mani dzē̦rumā, nuoaun kājas, liec gulē̦tu! BW. 27016, 1;

2) pflegen, tun:
ar labu veiksmi piekuopis drēbnieka un kurpnieka amatus Pavas. Jāņa Latvju tauta XI, 1, 78. neatlika vairāk laika, gaŗākas sarunas piekuopt Alm. Kaislību varā 71. kuo cilvē̦ks paradis un augu mūžu piekuopis A. v. J. 1902, S. 239. šuo mākslu tas labprāt piekuopa Alm. Kaislību varā 80;

3) zu sich nehmen:
piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721. p. (bergen) drēbes nuo lietus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) (sich) in Stand halten, pflegen:
es šuo, tuo piekuopjuos pa mājām Apsk. v. J. 1903, S. 544. meitu mātes šinīs dienās mēdza vairāk uzpuost istabu, vairāk piekuopties RKr. XVI, 70;

2) sich od. das Seinige bergen:
piekuopieties! čigāni nāk! N.- Peb.

Avots: ME III, 262, 263


piekrāpt

pìekrâpt, betrügen : kâ tu iedruošinājies mani tâ neguodīgi apmānīt un piekrāpt? Dicm. pas. v. I, 38. pārve̦d naudu māja un duoma izmēruot, vai ve̦lns nav piekrāpis LP. IV, 80. piekrāps tevi tautu dē̦ls BW. 11599. Refl. -tiês , pers. und unpers., sich versehen, sich betrügen: ve̦lnam tagad piekrāpās Kurbads. zaldātam piekrāpās JK. V, 79. vienreiz tas tuomē̦r piekrāpies LP. V, 156.

Avots: ME III, 259


piekvēpt

pìekvêpt, sich mit Qualm od. Russ anfüllen U.: ... muka nuo me̦lnās, piekvē̦pušās istabas Jaunā Raža IV, 150. milzu luogs, kas piekvēpis Stari I, 136. lai pagātne būtu saulaina vai piekvē̦pusi Stari II, 48.

Avots: ME III, 263


pielauzt

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266


pielipt

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.

Avots: ME III, 267


pielupt

pìelupt, raubend (viel) erwerben: viņš pa šuo laiku daudz pielupis Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 269


piemīzt

pìemìzt, vollpissen : abas kurpes piemīzusi BW. 34440.

Avots: ME III, 274


pienene

piẽnene,

1) eine Milchgrütze;
par pieneni sauc katru piena putru Nigr. n. Etn. I, 42;

2) = piene U. cūku piẽnene, leontodon taraxacum Alswig, Wolm.; jumta pienene, crepis tectorum Konv. 1508; vilku pienene, Wolfsmilch (euphorbia) Konv. 1 532, RKr. II, 71, PS.; zilā pienene, cichorium intibus Stockm. n. RKr. III, 70;

3) ein grauer Pilz
Lems., Allend. n. U.; sēne, kuŗas pārlauzumā izsūcas šķidrums piena izskatā Freiziņ. Zu piẽns.

Avots: ME III, 276


piepaupt

piêpaûpt 2 Nigr., anschwellen: bērns ir piepaupis, hat sich einen dicken Bauch durch Essen verschafft U.

Avots: ME III, 278


piepe

piêpe Wolm., Kr., PS., C., piepes, der Schimmel, Kahm U.; "Gewächs an Bäumen, als Moos, Schwamm" L.; piêpe 2 Wain., Nigr., der Holzschwamm: akas sienās ir apaugušas ar piepēm Wain. bē̦rza piepe Apst. II, 12. skuops kâ piepe Bers., N.-Peb. piepe U., ēku piepe Konv. 1 667, der Hausschwamm (merulius destruens); plepe, boletus ignarius Mag. IV,2,70. "ein weinerliches Kind" Kreuzb. Wahrscheinlich (nach Būga Aist. Stud. 87 und 110) identisch mit li. kémpė "Schwamm" (zum k-p aus p-p vgl. le. dial. kumpis "die Pumpe" und pakuope); vielleicht zu pît "flechten" (vgl˙d. "Flechte").

Avots: ME III, 278


piepeņķēt

I piepeņķêt, bepissen VL., Biet. n. U., beschmieren U.

Avots: ME III, 278


piepūst

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282


piesardzīgs

pìesar̂dzîgs,* vorsichtig, behutsam, bedächtig: viņš tapis neuzticīgs, piesardzīgs un nepieejams, kâ jau zemnieks. rīkuojas gausi un piesardzīgi B. Vēstn. ... sacīja Rita, atturīga, piesardzīga, nuoslē̦gta Veselis Saules kapsē̦ta 90.

Avots: ME III, 287


pieseris

pieseris, piẽse̦rs Karls., piesers,

1) die Trockenkammer;

2) pieseris krāsnij vis˙tuvākais piesē̦rums rijā Hasenp. ja nevar visu labību salikt ārdīs, tad pārpalikušuo labību nuoliek kādā rijas kaktā - pieserī Ulpisch.

Avots: ME III, 288


pieslāpt

pìeslâpt,

1) sich senken, zusammenfallen (von Geschwülsten):
auguons pieslāpis Wolm.;

2) einigermassen verlöschen
(intr.): uguns pieslāpis Salis.

Avots: ME III, 292


piesmadzēt

pìesmadzêt, schwer (smags) werden: nuo ilgas stāvēšanas ūdenī laiva piesmadzējusi, dibe̦ns vietām izdrupis J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 55.

Avots: ME III, 292


piesūkt

pìesùkt, vollsaugen, saugend anfüllen: pìesūkt muti pilnu ar šķidrumu. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) ansaugen :
Sprw, piesūcies kâ ērce. meitai ... uzlēca krupis uz krūtīm un tâ piesūcās klāt, ka ne˙kâ vairs viņu nevarēja nuoraut Pas. I, 389. kāds spē̦ks liek meklēt derīgus augus, kur piesūkties? Vēr. lI, 929;

2) sich vollsaugen;

3) sich betrinken:
dažreiz tâ piesūcās, ka tas vairs nevarēja paiet A. v. J. 1899, S. 491. - uz piedzē̦ruša teic: "piesūcies kâ uods" Etn, II, 62.

Avots: ME III, 299


piesvēpt

pìesvēpt, vollqualmen, sich mit Russ füllen: piesvēpis kâ skurstenis Nötk.

Avots: ME III, 299


pietrupt

pìetrupt, intr., anfaulen: kuoks jau krietni pietrupis Arrasch.

Avots: ME III, 305


piežļāgt

piêžļâgt 2 , vollpissen: bē̦rns piežļādzis šūpuli. Ahs.

Avots: ME III, 313


piķains

piķaîns, ‡

2) schmutzig, mit Schmutz verklebt
("pieķepis") Salis: piķans kubliņš.

Avots: EH XIII, 231


pīkste

I pĩkste Salis, Adiamünde, Zögenhof, L., U., auch pīksta, der Schlammpeizger (cobitis fossilis L.) Naturf. XXXVII, 50: luocījies kâ pīkste LP. VI, 1, 18. Zu pīkstēt, vgl. pīka I und slav. piskorь "Beissker": slav. piskati "pfeifen" und dazu Zubaty BB. XVII, 325; Zubatys Herleitung von le. pīkst- aus pīskt- ist wegen le. pīka nicht ratsam.

Avots: ME III, 230


pīlags

pîlags 2 (unter pîlãgs 2 ): auch BW. 20322, Ruhtern, Sussikas, Ulpisch, Demin. pīladziņi BW. 4104, 9 var.

Avots: EH XIII, 240


pimpa

I pimpa, das männliche Glied: kundziņam stīva pimpa BW. 34899 var. - Vgl. pimpis.

Avots: ME III, 218


pimpala

pimpala Wid.,

1) = pumpulis;

2) das männliche Glied
Burtn. n. U. - Vgl. pimpis.

Avots: ME III, 218





pīsa

pìsa 2 Kr., pīse,

1) ein grundloser Morast (wo nur kleine Birken und Fichten wachsen)
U. (als Sumpfname auch Lvv. II, 171, "pīsas purvs" AP., vgl. auch pīsāji als Name einer Wiese Lvv. I, 64 und pīsums 90 (eine Wiese) und 50 [ein Acker));

2) ein undurchdringlicher Wald
(pīse), ein dichtes Gebüsch (pīse) U. (pīsa Lvv. II, 171, pìse 2 177, pīsas kalns 76, Wälder, vgl. auch I, 72 und II, 64): pīsās iet, ins Gebüsch kriechen U.; pisa 2 "jauns, biezs lapu kuoku mežs" Kl.; pìsä Kreuzb., Heidenfeld "ein Stiick Wald von unbestimmter Grosse": "ira tāda pīsä, antwortet man auf die Frage, wieviel man Wald habe Mar. n. RKr. XV, 130;

3) pīsas priedes un egles = "kas augušas lieliem gada augumu riņķiem un nav tik šmaugas, kā sila priedes" Plm. n. RKr. XVII, 73. Am nachsten nebst pīss (wenn mit s aus k) wohl zu mnd. vī(g) od. vīhe "Sumpf, Bruch, Strauchwald"
(wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 75); dagegen nach Būga RSI. VI, 16 "vielleicht" zu gr. πίˉσεα "feuchte Orte, Wiesen".

Avots: ME III, 233, 234


pīss

pīss,

1) pìss 2 Lubn., Saikava, ein sumpfiger Morast:
šuoziem visi pīsi vaļā, neaìzsaluši Lubn.; pĩsa zeme, sumpfiger Boden N.-Peb.;

2) pìss 2 , ein feuchter, grosser Wald
Vank., Warkh., Warkl., ein Wald Inft. n. U., Lvv. II, 188: priežu, egļu pīss U. starp diviem apšu pīsiem Druva II, 788. aizgāja uz pīsu dzērvenēs. In Meselau (mit ì 2 ) und Los. bezeichnet pīss einen Laubwald; vgl. auch die Ortsnamen pīsa dīķis Lvv. II, 142, pisa 2 e̦ze̦rs 188, pīsamala 146. Zu pisa 2 ; wohl mit altem ĩ, vgl. die Gesindenamen Pĩsenieki Lvv. II, 103 und 106, Pĩsnieki 38 (und Pìsinieki 2 189).

Avots: ME III, 234


pitrangas

pitrangas "verschiedener Kram" Bers., Fest.; "Instrumente umherziehender Handwerker" Kalz.; "Pistons" Vank.

Avots: ME III, 229


pižāt

pižât, -ãju, Kinderwort für pissen U., Naud., Grünw., Bauske, Dond.

Avots: ME III, 229


piziķis

piziķis,

1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;

2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);

3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;

4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.

Avots: ME III, 229


pižināt

pižinât, pissen lassen, ein Kind abhalten U. pižņa, = pižulis.

Avots: ME III, 229


pizulis

pizulis, ein schlechtes Getränk U.; schlechtes Bier Etn. II, 137; eine flüssige Speise Ulpisch: atnes man pizulīti te̦kulīša radziņā! BW. 19656.

Avots: ME III, 229


plāce

plàce C., plàce 2 Kr., plācis,

1) das Schulterblatt
U.;

2) plàce Drosth., Jürg., Arrasch, N.-Peb., plàce 2 Neu-Rosen, Lis., Golg., plāce Würzau; Laud:, Lub., Schwanb., A.-Ottenhof, plâce 2 Jakobshof, plãcis Neuenb., plâcis 2 Naud., Überachse Bielehnstein Holzb. 547, der Klotz oberhalb der Wagenachse, worin die Seitenstütze des Wagens steht Kurl. n. U.; vāģu plâce 2 , das Wagenkissen Karls.;

3) Holz über der Handmühle, darin das Triebholz läuft
U. (Abbildung bei Bielenstein Holzb. 258): krupis tup uz plāci (dzirnavas) JK. V, 148; LP. VII, 730;

4) plàce Smilt., PS., plàce 2 Mar: n: RKr. XV; 130; Lis., Golg., eine junge Schote;

5) plācis U., = plācenis;

6) plàce Wolmarshof, plàce 2 Selsau, Golg., = blaka Neu-Rosen. Nebst plācenis, plākans, li. plokas "Estrich" zu plakt (s. dies).

Avots: ME III, 328


pļāpa

pļãpa (li. pliopà "Plapperhans"),

1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;

2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .

Avots: ME III, 367


platknābis

platknãbis, wer einen breiten Schnabel hat (z. B. Enten, Gänse u. drgl.); die Löffelente (rhynchaspis clypeata L.) Natur. XXXVII, 233.

Avots: ME III, 322


pļērpt

pļêrpt 2 , -pju, -pu; die dem Erdkrebs eigenen Laute von sich geben: pļērpis pļērpj. Auch in der Bed. von pļept 2 Dunika.

Avots: ME III, 370




plunte

plunte, = pis">plumpis 1: kažuociņ, tu tuo plunti (Var.: plumpi) pataisīji: ik es gāju pie meitām, tev tā ve̦lna grabēšana BW. 20451, 1 var.

Avots: ME III, 358


pļūtka

pļūtka,

1) pļũtka Karls., wer Durchfali hat ;

2) Pl. pļūtkas, = pļūtas: kuo gailis saimniekam klēpī iebēra, nebij vis nauda, bet klēpis zaļu pļūtku, kas gailim bij cēlušās nuo pāliecīgas zelmines saēšanās LP. VI, 274.

Avots: ME III, 375


popa

puõpa "getrotkneter Torf als Brennmaterial" um Zabeln; zu puopis.

Avots: ME III, 456


pope

puope, s. puopis.

Avots: ME III, 457


popenis

puopenis, = pis">puopis 2: gar e̦ze̦rmalu puopenis ir tik ļuve̦ns, ka grūti pa viņu iet Jauns.

Avots: ME III, 457



populāji

puopulãji, eine Art Wasserpflanzen Konv. 2 2320. Wohl zu puopis.

Avots: ME III, 457


prods

prùods 2 Oppek., pruodiņš; ein kleiner natürlicher Teich Oppek. n. U.: saimnieks kampis slimnieci un - blūks! pruodiņā iekšā Jauns. Baltā grām. I, 173. stāsts par brīnīgu pruodu kuŗā ūdens kustēja tik vienu reizi gadā L.W. 1922, VI, 14. Nebst li. prũdas aus (a)russ. прудъ dass:

Avots: ME III, 400


pūce

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce 2 Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. 2 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444


pulksteniņš

pulksteniņš,

1) der Puls
(mit ùl 2 ) Lös.;

2) campanula patula Ramkau, campanula rotundifolia Pussen;

3) ein gewisser Käfer:
pie kukaiņiem, kuŗiem spārnu nevaid, piede̦r blusa, zirneklis, p., skārpis u. c. Stobe 1797 III, S. 69.

Avots: EH II, 323


pumpa

II pum̃pa (li. pùmpa "ein kopfähnliches Ornament"), nach U. auch pumpis,

1) der Knauf, Buckel, eine Erhöhung, ein Auswuchs am Körper,
(pum̃pa Sassm.) eine Beule, Geschwulst (pum̂pa 2 Dond.) U.; "= bumba" Wessen: senāk sievieši Gramzdā ne̦suši saktas . . . ar astuoņām pumpām jeb izsistiem paaugstinājumiem B. Vēstn. metala saktes bija izgre̦znuotas ar pumpām A. XX, 376. kapu sē̦tai treji vārti, visi treji pumpiņām BW. 27630. pumpa mugurā, der Buckel: dancuo viegli, jaunā mārša, nemet pumpas (Var.: kupŗa, kukšas) mugurā! BW. 24051, 1. greizas ruokas, greizas kājas, liela pumpa mugurā (Var.: lielu kupri mugurā) 21158. ar me̦lnu pumpu ("an den blauen Blattern") saslimt Ar. - pumpiņa meitiņa RKr. XVI, 238, von einem zu klein gewachsenen Mädchen gesagt;

2) pum̃pa Dond., Windau, Preekuln, Perkunen, pumpa Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 67, Libau, Gold., Edwahlen, Bielenstein Holzb. 703, der Knopf:
pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuotē! BW. 17005, 4 var. kurpes ar... sudraba pumpiņām Dīcm. pas. v. I, 65; pumpju caurums U., das Knopfloch;

3) ein Vorhängeschloss
(pumpiņa Seew. n. U.) U., Autzenbach n. Mag. XIII, 2, 70; eine Verdickung am Schlossriegel Bielenstein Holzb.;

4) Demin. pumpiņa, der Bauch in der Kindersprache
U. Zur Bed. 2 vgl. li. atpumpuoti "atsegioti" Klaip. 28; zu pumpt.

Avots: ME III, 409, 410


pumpača

pumpača, comm., wer unebenes, knotiges Garn spinnt: pumpača, rumpača galdiņa galā; sīkvērpis, plānvērpis aizkrāsnē BW. 7016.

Avots: ME III, 410


pumpe

pumpe, s. pumpis I.

Avots: ME III, 410


puncis

puncis,

1): auch (mit uñ) Seyershof, (mit un̂ 2 ) Lems.;

2): = pumpis ‡ III Segew.;

3): "ein Töpfchen mit zwei Henkeln"
(mit un̂ 2 ) Lems.; ‡

5) puncītis "?": kracīt[i]s, p. vīriņš mans Tdz. 49180.

Avots: EH II, 325


puncis

puncis,

1) auch punce U., ein verächtl. Demin. punčelis R. Sk. II, 65, der (aufgeblasene) Bauch
(vorzugsweise von Kindern, scherzweise) U., Lös. n. Etn. IV, 167, Fest., Naud., Frauenb., Ulpisch: bē̦rnam sāp puñcis Salisb., Ruj., Kand., Selg., Wandsen, Arrasch, Frauenb., Dond., Lautb., pun̂cis 2 Gr.Essern, pùncis 2 Lis., Selsau;

2) puncis N.-Kmph., pùncis 2 Lub., Dubena, pùncĩtis Smilt., ein aus einem Stamm angefertigter Bienenstock
Etn. IV, 167;

3) eine Art Lehmgefäss,
(pun̂cis) ein Topf Jürg., (puñcis) ein Lehmtopf Wolm.; ein Tönnchen Ruj.;

4) "kaļams kalts; drēbju kuļamā vāle (Bleuel)"
Etn. IV, 167. Aus dem Estnischen (vgl. etwa estn. ponts "Klotz, Klumpen" und punts "dick(bäuchig)")?

Avots: ME III, 412


pūpēdis

pũpêdis Karls., Wolm., PS., Lin., Iw., pùpêdis 2 Kl.,

1) auch pis 2 Malta, der Stäubling, Bovist (lycoperdon
Tournef.) RKr. II, 73: mīksts kâ pūpēdis. iznīksti, izputi kâ ve̦cs pūpēdis! asins tecēšana nuorimst, kad uz brūci uzliek pūpēdi RKr. XII, 12;

2) Brandkorn
Neik. n. U., Mag. XX, 3, 215. Wohl zu pũpêt I.

Avots: ME III, 448


purna

I pur̃na Dond., Serbigal, Salisb., Walk, pur̂na 2 Sassm., pur̃ne Wandsen, pur̃ns PS., Arrasch, pur̃nis C., Wolm., Arrasch, Sessau, Bauske, Gr.-Essern, pur̂nīši Dunika, purna puķe U., = purene, die Dotterblume (caltra palustris L.): sveša māte... sūta ziemu purnas raut. kur būs ziemu purnas ņemt? BW. 4293, 2. klēpis uzziedējušuo purņu Līguotnis Stāsti II, 56. vēja purne, ranunculus ficaria L. Dond. n. RKr. III, 72. Nebst li. purnė, pur̃liai "Kuhblumen", purienà "caltha palustris" PФB. LXVI, 246, purenos "eine Sumpfblume" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 160 zu le. izpũris, izpurt, li. pũrinti "auflockern"? Anders (zu pùrvs u. a.) Būga KSn. I, 277 und PFB. LXVI, 246 f.

Avots: ME III, 418


puspļepenis

puspļepenis od. puspļepenieks Saikava, puspļepis Erlaa, ein zu dünner Brei.

Avots: EH II, 333


pusplezna

pusple̦zna, die halbe Schwimmhaut: parastais krupis ar pusple̦znām pakaļkājās Konv. 2 2029.

Avots: ME III, 432


pušpūre

pūšpũre (unter pušpũrs): auch Kal., Rutzau: pušpũres kule (ķipis) Siuxt (neben dem nom. s. pušpũris).

Avots: EH II, 337


pušstops

pušstuops Weissensee, (pušštùopis 2 ) Oknist n. FBR. XV, 193, = pusstuõps.

Avots: EH II, 337


pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451


putrot

putruôt, putrât, -ãju, tr., intr.,

1) Grütze essen
Lind. n. U.;

2) viel schnattern, untereinander reden
U.; schnell sprechen Ulpisch: viņš tâ putruo, ka ne saprast nevar;

3) vermischen, unklar machen
(putrât) Drosth.

Avots: ME III, 443


pužs

pužs "prapis bises stuobrā" Lettg.

Avots: EH II, 340


radus

radus, adv., verwandt: jūs e̦sat man radus MWM. v. J. 1897, S. 325. pasiem dieviem viņš teicas radus Asp. Ziedu klēpis 75.

Avots: ME III, 463


ragots

raguôts (li. ragúotas, slav. rogatъ) U., = ragaîns, gehörnt: raguots auns BW. 19194, kāpj sirpis raguotais pa debess dzidruo luoku MWM. VI, 331.

Avots: ME III, 467


raize

raîze PS., C., Kr., Kl:, raize 2 Dond., raĩze Tr., gew. der Plur. raizes, raĩzes Kandau, Selg., Iw., ràizes 2 Gr.-Buschhof, auch raiza Warkl., raiza Für. I, Jürg., Adolphi 7, raizas Glück, raizas Prl., stechender Schmerz U.; Kummer, Sorge, Herzeleid: Sprw. vienam maize, uotram raize. miers duod maizi, dumpis - ràizi. labāk sāls un maize, nekâ guods un raize. sausa maize liela raize: - bē̦rnu raizes U., Geburtswehen. - Zu li. ráižyti "mehrfach schneiden", poln. rznąć "schneiden"; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 344.

Avots: ME III, 472


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


rast

rast,

2): viņš nav tâ radis Ramkau, Saikava. Refl. -tiês: jau munā laikā radās mašīnas Kaltenbr. tik auksts vējš radās Trekņi. vai viņš nav vēl radies? Gramsden. atstāju gan, bet gaidi, ka tur vairs rasies! ebenda. nuovāķ tuo puôdu! citādi tev rasies tukšs ebenda. ne˙kur nepamuks, - te˙pat jau rasies ebenda. rutki radās (erwiesen sich)
gardi ebenda. kad es pārnācu, viņš radās jau sastipis ebenda. tikkuo aiznesu teļam dzert, viņš radās jau izdzēris ebenda. radusies upe priekšā Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 111. zirgam ve̦cuma galā ienāši radās Grob. brauc pa tuo ceļu vien! tad tur ruonas Ķīburnieku ciems ebenda. ezītis pa ziemu rijā spaļuos ruonas ("?") ebenda. kad kuce̦nu kaitina, tad viņš ruonas (= kļūst) ar tāds sirdīgs Seyershof; "dzimt" Orellen, Sonnaxt, Zvirgzdine; ‡

2) ergiebig sein
(rasmes duot, izduoties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ergiebig").

Avots: EH II, 354


raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs,

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359


raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491


reiza

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364


reizenes

reĩzenes, eine Art Pilze Ulpisch, Siuxt.

Avots: ME III, 507


rempēns

re̦mpẽ̦ns C., Demin. zu rem̃pis.

Avots: ME III, 510


repadata

repadata, repa adata Ar., eine Nadel ("am Tabaksbeutel" Ar.) zum Reinigen der Tabakspfeife: viņš ar repadatu kabina savu suļķi Vīt. 24. Zu repis I.

Avots: ME III, 512


repains

repaîns U., schwielig, hornhäutig Dr.: repaina āda Dr.; re̦pains, rissig, geborsten: re̦painas kājas N.-Peb. repains ("rē̦tains") kuoks Ar. Zu repis II; vgl. repjains.

Avots: ME III, 512


repe

repe, s. repis I.

Avots: ME III, 512



repens

re̦pe̦ns, ein Rauchloch, Rauchfenster in der Decke Ruj. n. U. Aus estn. räpen dass. repes "pumpas (kuokam)" Salis; zu repis II.

Avots: ME III, 512


retējums

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. 2 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene 2 I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "retekļu saknes... de̦r, pis">kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514


rijnieks

rijniẽks U., Karls., rijeniẽks Bielenstein Holzb., auch rijiniẽks, der Riegenkerl, der, dem die Arbeit der Riege vertraut ist U., der Riegenheizer Biel.: kungam kūlēji un rijnieki labi jāuzrauga, lai nezagtu A. v. J. 1899, S. 182. ve̦lns nav devis rijniekam ne˙kāda miera JK. V, I, 36. nelikuši ne˙vienu rijnieku mierā LP. V, 132. reiz rijnieks naktī nejauki nuoslāpis ebenda 143. rijnieciņa (Var.: rijenieka; rijinieka 16765 var.) meitu ņēmu BW. 16764, mūsu riju rijnieciņš ķēves kāju svilināja 31456, 1.

Avots: ME III, 524


ripu

ripu: r. r . zaķīt[i]s skrēja BW. 23568, 5 var. r. ripiski Segew., jählings.

Avots: EH II, 373


ritums

ritums Karls.,

1) das Rollen; der Lauf
(fig.): pazīst kungu braukumiņu, dze̦lza ratu ritumiņu BW. 13481 var. maža ritums, der Lebenslauf;

2) "satinums" Wessen, etwas Zusammengerolltes, Radförmiges: divi ritumus de̦sas RKr. XI, 77; ein Packen, Ballen, "aude̦kla baķis" Gr.-Buschhof, Pilskalne: izmeklēja derīgākuo drānu nuo rituma V. Vilibalds. skapis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Jauns.;

3) der Rhytmus:
dziesmas bez rituma Konv. 2 675. ritums un atskaņas... slīd nuo dzejnieka ruokām Vēr. II, 733.

Avots: ME III, 534


ronka

ron̂ka 2 Seyershof "re̦sns, sīksts priekšme̦ts (piem., pagale)": savērpis tādu ronku (dickes Garn).

Avots: EH II, 380


rožlapas

ruõžlapas RKr. II, 80; Stockm., Fest. n. RKr. III, 71; Wid., pis">ruõžlapis Karls., Pestilenzwurzel (tussilago petasites L.).

Avots: ME III, 587


rūgtene

rûgtene 2 Karls., rūgtenes Ar. n. RKr. II, 78, rūgtiņi Für. I, der Ackersenf (sinapis arvensis L.); rūgtene, gratiola officinalis RKr. XII, 8; rûgtene Mar. n. RKr. XV, 133, rûgtenes 2 Karls., = sūrenes.

Avots: ME III, 568


rūkt

I rûkt 2 Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt 2 Kl., Prl,, rûkt 2 Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt 2 Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt 2 B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca 2 visu rītu Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569


rumpača

rnmpača,

1) rum̃pača Nigr., bei Wid. der Plur.
rumpačas, grobes Gewebe Sessw., Selsau: es atradu savlu] pādīti rumpačās ietīstītu: še, pādīte, linu kre̦kls, svied rumpačas aizkrāsnē! BW. 1809. tu izdevi savlu] dēiiņu par pakulu rumpačām (Var.: par nuobaras villainīti) 25266, 2;

2) wer ein grobes Gewebe anfertigt
(?): pumpača, rumpača gaidiņa galā: sīkvērpis, piänvērpis aizkrāsnē BW. 7016. rump- rump- etwa kontaminiert aus rup- (in rupjš u. a.) und pump- (in pumpača u. a.)?

Avots: ME III, 559


saaurēt

saaũrêt,

1) (brüllend, schreiend) zusammenrufen od. erzielen, dass der Ruf gehort wird:
uzkāpis tuornī un sācis aurēt; bet kur nu nakts vidū saaurēsi! LP. VI, 35;

2) stark od. längere Zeit brüllen
resp. brüllend rufen: Katriņa saaurēja savam biedram Krišs Laksts 53. Refl. -tiês, einander zubrüllen, aurējuot sasaukties Dunika.

Avots: ME III, 590


sabirināt

sabirinât, = sabir̃dinât: s. atlikumus kuopā Golg. puisis iekāpis ābelē sabirināja ve̦se̦lu sieku ābuolu Nigr.

Avots: ME III, 593


sačāpt

sačāpt: biezais piens ir siltumā sačâpis 2 Ramkau.

Avots: EH II, 400


sačiept

sačiẽpt, zusammenstibitzen: suns sačiepis daudz kaulu Dunika.

Avots: ME II, 605


sacirst

sacìrst,

1): (žagatas) izcēlās gaisā, spārnus sa˙cirzdamas Pas. VIII, 380;

2): energisch zerbeissen (und hineinstopfen):
sacirtu abus rikus maizes sev ribās Janš. Dzimtene V, 367; ‡

5) (Heu) zu einem
klèpis zusammenharken: (ar grābekli) s. ("savilkt") siena klēpi Heidenfeld; ‡

6) hauend verderben
(tr.): cē̦rt lemesnici, kamē̦r sacē̦rt pa˙visam Saikava; ‡

7) einen Hieb versetzen (verabfolgen):
sacirtis zirgam Pas. XIV, 414; ‡

8) zusammenflechten:
s. pātagai auklu (pātagas auklas ir trīs; pa˙priekšu sacē̦rt divas auklas, un tad trešuo uzcē̦rt virsū) Seyershof. Refl. -tiês,

3): nuoplandījās vien ... lindraku kŗuokas, cik aši pati valkātāja sacirtās durvīs un pazuda Delle Negantais nieks 108; ‡

8) sich von selbst zerhauen:
malka sacirtusies lielā daudzumā Pas. IX, 93; ‡

9) удариться, столкнуться Spr.;

10) "?": sasacirta pieci cirv[j]i vien[a] uozuola zariņā Tdz. 55342.

Avots: EH II, 399


sačopt

sačuopt: visu sačuopis Pas. VI, 341.

Avots: EH XVI, 401


sačopt

sačuopt, tr., stehlen, wegstibitzen (auf mehrere Objekte bezogen): visu sačuopis, puika pa durvīm ārā.

Avots: ME II, 606


sačupt

sačupt, zusammensinken (prs. -čūpu): ja būtu dabūjis visā sparā, tad gan būtu tur˙pat uz de̦guna sačupis Janš. Prec. viesulis 66; sich in einen Haufen zusammensetzen Spr.

Avots: ME II, 606


sadribis

sadribis: s. maiss, lakats (neben sadrupis mūris) Wolmarshof. tev (mirušai mātei) kauliņi sadribuši Tdz. 49720, 7.

Avots: EH XVI, 404


sadrupt

sadrupt, intr., zerbrockeln, zerfallen (eig. u. fig.): kaut šis mūris sadruptu lupu lupās! LP. IV, 89. pils sadrupa VII, 1089. kastīte izkrituse nuo ruokām, sadrupuse VII, 765. sadrupis suoliņš Purap. zemes sadrupšana Konv. 1534. labāk lai sadrūp mana dzīve Rainis. Grieķija... sadrupa un gāja buojā SDP. VIII, 7.

Avots: ME III, 614


sadupt

sadupt, -dupstu, -dupu Weinsch., = sakumpt, sakrupt, sabrukt: egles stāv kâ sadupušas K. Jē̦kabsons. sadupis (verfallen) kruogs Ar.

Avots: ME III, 616, 617


sagānīt

sagànît, tr., beschimpfen; besudeln, beschmutzen, verunreinigen; verderben: avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. viņš sagānīja . . . kunga namu II Chron. 36; 14. tie prasīja, kas viņam sagānījis acis JK. V, 1, 37. naudas vara visu sagrābuse un sagānījuse Vēr. I, 907. guods guļ samīts un sagānīts Stari III, 222. tas Dinu bij sagānījis I Mos. 34, 5. tu esi sava tē̦va gultā kāpis un tuo sagānījis 49, 4. jūs manu zemi sagānījāt Jerem. 2, 7. Refl. -tiês, sich besudeln, sich beschmutzen, sich verunreinigen: tie sagānījās ar saviem darbiem Psalm 106, 39. tev . . . nevajaga ar svešiem sagānīties: ar zaldātu kuopā nedzer, ar tatāru kuopā neēd! RA.

Avots: ME III, 625


sagļemzāt

sagļe̦mzât, langsam zerkauen, langsam essen: kamē̦r tu sagļe̦mzāsi, tikām jau saule divreiz uzlēks un nuoies Ulpisch.

Avots: ME II, 627


sagrābas

sagrãbas Nigr., Dunika, Fest., sagrābslas, sagrābstas Grünh., Ahs., Wid., sagrābšļi U., Überbleibsel von Heu, Stroh, Getreide, Zusammengeharktes U.: rudzu, miežu sagrābstas Ahs. salmu sagrābstas, Rechstroh. kad labību vadājuot grābj drusku vē̦lāk, kad gabals nuove̦sts, tad sagrābtuo labību sauc par sagrābstām Grünh. lauks rudzu viss jau bija ieve̦sts - pat sagrābu klēpis nebija vairs palicis Janš. Dzimtene 2 II, 14. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas I, 229. māte visas sagrābstas aizveda Pēterīšam Vit. 74.

Avots: ME II, 628


sagrabēt

sagrabêt,

1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;

2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.

Avots: ME II, 627


sagrābji

‡ *sagrābji, = sagrãbas: sagrābju klēpis Janš. Dzimtene II, 14.

Avots: EH XVI, 409


sagrauzdēt

sagràuzdêt, tr., tüchtig rosten: sagrauzdē̦tās linu lupatās D. Kleinb. J. 63. mē̦slus cepis un grauzdējis, kamē̦r sagrauzdējis LP. VI, 150. driģenes sagrauzdē pirtī VII, 260. sagrauzdētu krupi Etn. IV, 69. kvēle sagrauzdēja dvēseli MWM. VIII, 312.

Avots: ME II, 628


sagrūst

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631


sagumzīt

sagumzît, tr.,

1) zerknittern
(mit um̂ 2 Dunika). verknüllen, zerdrücken, zerknautschen: uz tāda sagumzīta papīra nevar rakstīt Ruhtern, Ulpisch. jaunās drēbes jau sagum̂zītas 2 Sassm: vecene ņē̦muse . . . kumeļu, sagumzīja un pabāzuse pasilē LP. VI, 327;

2) zusammenstopfen
(sabâzt); aufessen Schujen. Refl. -tiês, sich zerknüllen, zerknittern; misslingen: drēbe sagumzījusies. ja luoks neizlīkst labs, bet paliek nevienāds un rada nepareizu pusriņķi, tad saka, ka luoks liecuot sagumzījies N.-Peb.

Avots: ME II, 633


sagūņoties

sagūņuôtiês "?": pa ... lapu starpām re̦dzams ... tāds ērmīgi sagūņuojies rumpis Dünsb. Temps 54.

Avots: EH XVI, 411


sakampt

sakàmpt, tr., ergreifen, festhalten, umarmen U.: sakampj ķe̦tnās akmini Krilova pas. 56. Kunavs bij sakampis suni pie ausīm Pasaules lāpītājs 29. sakam̃pt uotru aiz apkakles Dunika. pļāvējs labību sakampj Jesaias 17,5. labāki lai gatavs gaida, nekâ kad pēc nezin, kur un kâ sakampt Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, erraffen;

2) einander ergreifen; sich (beim Geschlechtsakt) umarmen: duj mušiņas sakampās BW. 35081 var.... tik cieti turē̦dams, ka sakampušies pirksti bij gluži bāli-zili Alm. Kaislību varā 29;

3) viel in sich aufnehmen: brandvīna sakampies Janš. Čāp. 39.

Avots: ME II, 644


saklipt

saklipt, intr.,

1) = saklupt: zirgs saklipa Warkl., Celm.;

2) krank werden
Ronneb., Smilt.: viņš ir drusku saklipis. sliktas barības dēļ visi luopi saklipuši (verkommen) Erlaa;

3) erstarren, gefühllos werden:
ruokas nuo aukstuma saklipušas Golg., Schwanb. (prs. -klìpu).

Avots: ME II, 650


šāklis

šāklis,

1) der Winkel (die Gabelungj zwischen Ästen oder Beinen
(kājstarpis) Schibbenhof ("häufiger mit ž-"): dakšu šâklis 2 ; putniņš ietaisījis lizdu kuoka šāklī;

2) gegabeltes Holz
(šâklis 2 Bauske) an der Hinterachse, Wagenhals U.;

3) ein alberner Mensch
U. Aus žāklis mit dem š- von šakums?

Avots: ME IV, 12


sakmpt

sakùmpt, sich bücken, ducken, zusammenkauern; zusammenschrumpfen U.; verwachsen (von Menschen) Dr. (gew. das Part. praet. sakumpis gebraucht): viņa sakumpa tam blakam Kleinb. St. 31. uz priekšu sakumpstuot Straut. Vesel. 13. miruonis sakumpis sēž zārka malā LP. V, 7. kaitē plaušu darbībai, ja lasuot sēž sakumpis Konv. 2 832. sakumpis iet Mag. IV, 2, 123, krumm gebückt geht er U. sakumpis ņe̦muos mīt... smagās paminas Vēr. I, 1388. (ve̦ci puiši) sakumpušu muguriņu BW. 13088.

Avots: ME II, 658


saknubt

saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).

Avots: ME II, 653


sakopt

sakùopt, tr.,

1) beschicken, abräumen, in Ordnung bringen
Spr.: uormanis sakuopis kruogā zirgu LP. V, 68. zirgu... sakuopj uz kaušanās dienu (Rosse werden zum Streittage bereitet) Spr. Sal. 21, 31. drīzāk... valsti izpuostīsiet, nekâ sakuopsiet Kaudz. M. 34;

2) zusammenbringen, einbringen, abernten
U. Refl. -tiês,

1) sich beschicken, sich in Ordnung bringen:
Ādams... nuomazgājās, sakuopās Janš. Dzimtene V, 16. Kača sakuopjas un saruotā galvu ebenda 373;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen
(perfektiv): saimniece jau laikā visu sakuopusēs Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) sich anessen; sich antrinken:
zuosis sakuopās labi pa ābuoliņu Dünsb. kuopies bija arī Matvijs, bet vēl ne sakuopies (aber war noch nicht betrunken) Aps.

Avots: ME II, 661


sakript

sakript: sakripis (= sakrupis) - auch Marienhausen n. Pas. XII, 292, Pilda n. FBR. XIII, 61, Skaista n. FBR. XV, 53.

Avots: EH XVI, 419


sakript

sakript Warkl., intr., erstarren Mar.; zu sammenschrnmpfen: ruokas nuo aukstuma sakripst Mar. n. RKr. XV, 134. ve̦cie e̦suot sakripuši un nespējuot vairs klē̦vu apsargāt Pas. i, 166 (aus Preili). sakripis Zb. XVIII, 290, = pis">sakrupis,

Avots: ME II, 655


sakrupt

sakrupt: nuo ve̦cuma sakrupis (salīcis) Auleja. tesmeņi sakrupj un pienu neduod Pēt. Av. 1862, S. 216. dē̦lu māte ... aizkrāsnē sakrupuse Tdz. 46765. (meitas) iet kai peles sakrupušas 59279. ‡ Subst. sakrupums, das Zusammengeschrumpftsein: maciņ, tavu sakrupumu nuo jaunām dieniņām! BW. 34286.

Avots: EH XVI, 420


sakrupt

sakrupt, auch sakŗupt, zusammenschrumpfen, sich ducken, zusammenkauern; verkümmern (gew. das Part. prt, sakrupis gebraucht): arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši Vēr. II, 1. aug tikai sakrupuši me̦lnalkšņi R. Kam. 36. priedes sakrupušas A. v. J. 1896, S. 2, sakrupis zars SDP. I, 16. kapa vietiņas ar iznīcībā sakrupušiem krustiem Purap. sakrupis suoliņš ders. sakrupušām mājam Stari III, 155. lai aug sīki, sakrupuši (sc.: telēniņi) BW, 32782. sieva... bij vēl vairāk sakrupuse un vēl dziļāk ierāvusēs kaktiņā Apsk. v. J. 1905, 44. sakrupt kâ zem smaga sluoga MWM. v, J. 1899, S. 525. ve̦cas meitas sakrupušas BW. 13160. mēs te sakrupsim, visu dienu rāceņus tīruot Dond. viņš tur sak˙ŗupis stāv! sagt man, wenn jem. lange an einer Stelle steht Wain. - sakrupušas, tikumīgi iemaitātas ģimenes Seifert.

Avots: ME II, 656


sakupt

sakupt: sakupis piens - auch Siuxt.

Avots: EH XVI, 421


sakupt

sakupt, gerinnen Wid.: piens saŗaucas, sakupst Vank. asinsķermenīši ātri sakrecē (sakup) Preip. 143. sakupis piens U., Celm., Gold., gekäste Milch.

Avots: ME II, 659


sālīt

sàlît Wolm. u. a., sàlît 2 Prl., -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,

a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;

b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,

1) das einmalige Salzen;

2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.

Avots: ME III, 802


salupt

salupt,

1) = saļupt, sich nach unten beugen (perf.): ce̦purei nuo lietus malas salupušas uz leju N. -Peb.;

2) zusammenstehlen, -rauben:
čigāns salupis daudz mantu Dunika.

Avots: ME II, 677


samīzt

samìzt, tr.,

1) vollpissen:
kad samīzu (sc.: kažuociņu), tad smirdēja BW. 34604, 1;

2) pissend ansammeln:
es samīzu lielu pelci BW. 34683. Refl. -tiês,

1) sich bepissen
U.;

2) "?": duj mušiņas samīzās BW. 35081 var.;

3) einer Sache überdrüssig werden, den Mut verlieren
U.: tik i[r] bij, - samīzās, weiter gab' s nichts, - er mochte weiter nicht dran gehen Seew. n. U.

Avots: ME II, 688


samūdēt

samūdêt,

1) eine gewisse Zeit hindurch schwimmen
Meiran: zivju ķēniņiene samūdējuse. trīs dienas trīs naktis LP. V, 393;

2) "sagāzt": samūdēt (für -īt?) kuokus staignā vietā Rugāji;

3) = sasmakt 2 (mit ū ) Lemsal: ūdens, ēdiens samūdējis; "ieskābt (mit ù 2 ) Bers.; ganz sauer werden (mit ũ) N: -Peb.;

4) eine gewisse Zeit hindurch dumpfbrüllen:
dumpis samūdēja visu vakaru Saikava.

Avots: ME II, 691


sapelcēt

sapel˜cêt Dunika, bepissen: bē̦rns var s. grīdu, savas pastaliņas. Refl. -tiês (ME. III, 697): auch Dunika.

Avots: EH XVI, 435


sapelcēties

sapelcêtiês, sich bepissen: bē̦rns sapelcējies Celm.

Avots: ME II, 697


sapempt

sapem̂pt 2 intr., stark anschwellen: sapempis vaigs Siuxt, Behnen; einen Auswuchs, Knorren bekommen, bilden: sapempis kuoks.

Avots: ME II, 698


sapiepēt

sapiepêt,

1): sapiepējusi maize Bērzgale. nuo ... sapiepējuša ... siera Līg. medn. 55. (fig.) cilvē̦ks sapiepējis ilgi sē̦dē̦dams AP.; ‡

2) sapiepējis (part. prt. act.) Saikava, Sessw., = sapiepis 2.

Avots: EH XVI, 436


saprast

saprast, tr., intr., verstehen, begreifen: valuodu, runu; cilvē̦ku. Sprw.: sapruot gan, bet nevar atbildēt RKr. VI, 708. kâ lai jūs sapruotu? Turg. Muižn. per. 151. te nav ne˙kā kuo nesaprast (nichts Unverständliches) LP. IV, 7. zvēla pa galvu tâ, lai sapruot V, 390. - Part. saprùotams, verständlich: sapruotama valuoda. Refl. -tiês,

1) verstehen, begreifen; eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen:
sapruoties (Var.: sapruot mani), neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030;

2) einander verstehen:
lai mācītājs ar ļaudīm varē̦tu saprasties Kundziņš, Ve̦cais Stenders 36. Subst. saprašana,

a) das Verstehen;

b) der Verstand:
dieviņš duos saprašanu! RKr. VIII, 30. ar saprašanu var dabūt naudu, bet ne ar naudu saprašanu JK. II, 509; saprašanâs,

a) das Verstehen;

b) das gegenseitige Verstehen, das Einverständnis;
sapratẽjs, wer (eine Sache) versteht, begreift: muižnieks bij sapratējs, nuopietns zemkuopis Krišs Laksts 87.

Avots: ME II, 707


saprātīgs

saprātîgs, verständig: saprātīga rīcība A. v. J. 1901, S. 112, saprātīgs zemkuopis MWM. XI, 197. tuo... vaduoņi izpildīja saprātīgi un apzinīgi R. Sk. II, 88.

Avots: ME II, 707


saprotīgs

sapruotīgs, verständig, vernünftig (nicht gebräucht.): sapruotīgi vārdi (vernünftige Reden) I Kor. 2, 4. sapruotīgā darbā Glück II Mos. 39, 3. gudrî un sapruotīgi ļaudis V Mos. 4, 6. tu šās (lietas) esi paslēpis... gudriem un sapruotīgiem un nuo tām ziņu devis... bērniņiem Lukas 10, 21.

Avots: ME II, 708


šaps

šaps Cibla, Pas. II, 250 (aus Asūne), pis">šapis Pilda, = pis">skapis, der Schrank, Schaff. Zunächst wohl nebst Ii. šêpa(s) dass. aus dem Slavischen, vgl. r. шафа dass.

Avots: ME IV, 4


saputrāt

saputrât PS., Smilt., Trik., Drosth., saputruôt U., Dr., Ulpisch, tr., durcheinanderrühren, in Verwirrung bringen U. (gew. fig.): darbs tâ saputruots, ka ne˙kur vairs nede̦r Ulpisch. viņš visu lietu atkal saputrājis Drosth. lai dievs neduod dzirdēt tādu sabļudītu, saputruotu zvanīšanu! Stāsti Kraukļu kr. 49. saputruot valuodu Seifert Chrēst. III, 299.

Avots: ME II, 709


sarept

sarept: "einschrumpfen" Diet.; maciņu ve̦lkuot vaidziņš sarepis kâ ve̦cs pūpēdis BW. 1787, 4. ‡ Refl. -tiês Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bein"), = sarept.

Avots: EH XVI, 441


sarupt

sarupt, rissig werden (von der Haut), sasprēgāt: sarupušu ādu iesmērēt ar krējumu, lai vairāk nerupst (vējā un ūdenī neplaisā) N. - Peb. Part, sarupis, wer sich zusammengezogen (auch Mar.), gekrümmt hat Vank., AP.; "sarāvies" Lennew., Salgaln, Fehsen: sarupis, (sakaltis, sarāvies) kažuoks N. - Peb. salīcis, sarupis (Var.: sakrupis) RKr. VII, 81 (Rätsel); erbost Sessau,

Avots: ME III, 723


sarūpt

sarũpt, -stu, -u Lautb., Nigr., Ar.,

1) vor Sorgen traurig werden:
viņš par tuo gluži sarūpis;

2) Sorge einflössen:
man sarūpa mājas Bauske.

Avots: ME III, 724


sasapt

sasapt (prs. -sapstu) "sich (nach einer Überschwemmung) senken (vom Wasser; perfektiv)": ūdens sasapis Bauske.

Avots: ME III, 727


sasāpt

sasâpt, -pstu, -pu Lis., Oknist, = sasâpêt 2: ē̦duot vē̦de̦rs sasāpa Auleja. Davon sasāpis ME. III, 727.

Avots: EH XVI, 446


sasirdīties

sasirdîtiês, zornig werden: sasirdījies, nuometis kastīti zemē LP. VI, 121. māte ļuoti sasirdījusies 139. sasirdījies, ka viņu tâ situ VII, 1248. re̦dzē̦dams, ka tuo... kungs piekrāpis, tas sasirdījies Etn. II, 7. dibināts ieme̦sls sasirdīties Alm. Kaislību varā 52.

Avots: ME III, 729


saskrāpt

saskràpt Serben, (mit â 2 ) AP., N.-Peb., (mit à 2 ) Kortenhof, zerkratzen (einmal): kaķis viņam saskrāpis ruoku Vank., Veļķi.

Avots: EH XVI, 448


saskriet

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734


saskurināt

saskurinât, tr., tüchtig zausen, (durch)schütteln: zirgs skrienuot saskurina (sapurina) galvu Schibbenhof; s. ausis, aufhorchen Serbigal. Refl. -tiês,

1) "?": saskurinājās (wirbelte auf?)
vējš Vēr. II, 352;

2) "viegli sapurināties", sich schütteln Lennew., Assiten, Allendorf, Ramelshof, Fehsen: saslapis suns saskurinās Schujen. putniņš uzmuodies saskurinājās un aizlaidās Schibbenhof, Jürg.; "nuo aukstuma, bailēm, riebuma sadrebināties" Lös., Laud., Festen, Stomersee;

3) "ātri sapuosties" AP., N. - Schwanb.;

4) sich zusammennehmen, sich ermannen:
saskurinies nu! pļavā nebūs viegla diena N. - Peb., Bērzpils, Sonnaxt, Luttr., Lös., Druw.

Avots: ME III, 735


saslānīt

saslānît Golg., tr.,

1) dicht zusammenpacken
Dr.: cilvē̦ki, kas saslānīti vienā vaguonā Duomas II, 1395;

2) auch saslanît, verprügeln Ulpisch, Ruhtern: saslānīšu kâ pēdējuo suni... Latv. Refl. -tiês,

1) dicht zusammengepackt werden, sich sacken;

2) sich satt-, vollessen:
bērnieki tâ saslānījās, ka nevarēja vairs ne paiet Ulpisch, Ruhtern.

Avots: ME III, 736


saslēpt

saslèpt, eine gewisse Zeit hindurch od. vieles hehlen, verbergen: kuo nu saslēpsi? viss nāk gaismā! saslēpis zagtu mantu pilnu kūtsaugšu. Refl. -tiês,

1) sich verbergen
(von mehrern Subjekten): bē̦rni saslēpās pa kaktiem;

2) eine gewisse Zeit hindurch sich verbergen:
cik ilgi nu zaglis tur saslepsies?

Avots: ME III, 736, 737


sastipt

sastipt (prs. -stìpu) Hasenpot, Grob. n. Etn. IIl, 67, = sastingt, erstarren: zvelšu tam ar vāli tâ, ka tas uz vietas sastips Janš. Bandavā I, 174; Part. sastipis, starr V., Brasche.

Avots: ME III, 748


sastirpt

sastir̃pt Dunika, erstarken (von Tierjungen): cãlis (teļš) jau sastirpis.

Avots: EH XVI, 451


sastorēt

sastuõrêt C., (mit ùo 2 ) Saikava, eine gewisse Zeit hindurch gehen: s. visu vakaru. sastuostîtiês, anfangen zu stottern: Maruža bij sastuostījusēs, bet Jēpis bij pasteidzies tik lasīt Duomas I, 1303.

Avots: ME III, 750


sastrupt

sastrupt, kürzer und stumpfer werden: vadzis sastrupis Lautb.

Avots: ME III, 749


sasvēpt

sasvêpt,

1) russig werden:
skurstenis sasvēpis Lis.;

2) vollqualmen
(intr.): istaba sasvē̦pusi ar tabaku Ermes;

3) ersticken
(intr.; von mehrern Subjekten): e̦ze̦rā sasvē̦pušas zivis Saikava.

Avots: ME III, 753


satapt

satapt U., = sastapt, treffen, begegnen: brālis jādams satuop vilku Pas. II, 438. satapa tam viņa kalpi Evang. u. Epist. Refl. -tiês, jem. treffen, begegnen (mit einem abhäng. ar): taišņi pretim sazatuopas (für satuopas) jis ar vienu ve̦cu vecelīti Pas. IV, 80 (aus Malta), jis sazatuop (= satuopas) ar daudz ubagiem 81.

Avots: ME III, 760


satrapt

‡ *satrapt, = satrapêt: ābūliņš satrapis (ist verdorben, verfault) BielU.

Avots: EH XVI, 457


satriept

satriept,

1) verschmieren:
s. plaisu ar māliem Wandsen;

2) fertigschmieren:
s. daudz sviestmaižu; fig.: dzejnieks satriepis (schnell und schlecht verfasst) daudz dzeju;

3) aufschmieren:
s. uz sienas mīklu Warkl.;

4) waschend verbrauchen: s. ziepes Kl.;

5) (mit iẽ) = satreipt Dunika.

Avots: ME III, 766


satruļīties

satruļîtiês, sich besaufen: dzē̦rāji satruļījas līdz acīm, kâ luopi Ulpisch.

Avots: ME III, 766


satrupt

satrupt, = satrupêt: satrupis kuoks Salis, Ermes, Wandsen; satrupis kartupelis Lis.

Avots: ME III, 766


satūkt

satūkt, satūkst Spr., satūskt Alt - Kalzenau, satūkšt, intr., anschwellen, verschwellen: kakls bij satūskis Stari III, 22. luoceklis sapampis, satūskis Etn. IV, 117. ruokas satūska Latv. pautiem kule satūkuse (Var.: galva satūskusi) BW. 34969. saimniece satūškuse kâ glāze un nuomiruse Etn. III, 92; LP. VII, 835. - Subst. satūkums Preip. 43, die Geschwulst.

Avots: ME III, 769


satūļāt

satūļât,

1) "снарядить, обмотать" Spr.; "satît" (mit ũ) Ermes, Siuxt;

2) eine gewisse Zeit hindurch säumen:
velti satūļāja ilgu laiku PS. - Refl. -tiês,

1) satūļuôtiês, sich einwickeln, einhüllen, vermummen:
ve̦cmammiņas tâ bij satūļuojušās, ka tikai de̦gunu vien redzēja Ulpisch, Ruhtern;

2) "sich aufraffen"
Austr.;

3) eine gewisse Zeit hindurch sich saumseligzurecht machen:
satūļājās ilgu laiku Wolm.

Avots: ME III, 769


šaudīkla

šaũdīkla N. - Bartau, ein minderwertiges (altes) Schiessgewehr (eine Pistole und dergl.): ar šaũdīklu darbuojuoties jau dažam nuotikusi nelaime Janš. nav ne˙viena, kam kāda šaũdīkla Janš. Bag. Čāp. dē̦ls 54. mums nav ne˙kādas šaudīklas, bet viņiem krietns ieruocis Janš. Dzimtene IV, 190.

Avots: ME IV, 6


saugt

saugt "?": tavs klēpis saugt un auklēt spēj Plūd. Rakstn. l, 75. kad viņa žē̦lastība mitās, tad nepaliek pi tādiem mīlīgiem vārdiem un nesauga (zu einem *saudzît?) ar suodību un cietumu Manz. Syrach XIII, 15.

Avots: ME III, 771


saulgrozība

saũlgruozĩba,* Heliotropismus Vēr. II, 933.

Avots: ME III, 773


savs

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792


sazināt

sazinât, tr., intr., wissen Wid.; erfahren, erkennen: dievs, zaldāta nedarbus sazinājis, viņu atlaiž nuo dienasta Pas. IV, 30 (aus Gramsden). apakļam, mans pūriņš...! uz celiņa sazināju slinku maizes arājiņu (erfuhr, erkannte ich, dass der Freier faul ist) BW. 21869. bē̦rna tē̦vs, kad sazināts, un bē̦rna māte bijuši spiesti baznzcā ierasties JK. III, 4. kas tev duos šuos sazināt! MWM. X, 335. jupis sazin (weiss der Teufel), kādas grāmatas Vēr. I, 1245. sazini dievs (das mag Gott wissen), kur tāds pasaulē blandījies LP. V, 216. sazini nu! od. ej nu sazini! wer soll das wissen, weiss der Teufel: Sprw. sazini nu Mūŗamuižas ļaudis, - cits kruogā, cits baznīcā! ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, kur tavas māsas LP. V, 325. bāršanās tā nebij. jā, bet kas tad: ej nu sazini! Vēr. I, 145 f. - Refl. -tiês, sich verstehn, im Einverständnis sein U.: burvji sazinās ar ve̦lniem LP. VII, 705.

Avots: ME III, 796


segli

se̦gli Manz. Lettus, U., Mag. XIII, 2, 46, Spr., Dond., Selg., Deg., Wandsen, Bauske, Frauenb., Gr.-Essern, PS., Kl., C., Lis., Wolm., Arrasch, Jürg., Golg., Saikava, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Bielenstein Holzb. 459, 527, der Sattel: piede̦r se̦gli pie kumeļa BW. 12216, 3. sirmi zirgi, liepas se̦gli 13614, 1. se̦glu kuoks, der Sattelbaum Wid. (fig.) lācis klupis ve̦lnam se̦gluos (hat den Teufel überfallen) LP. VI, 722. man arī ir tie paši se̦gli mugurā, auch ich habe dasselbe Kreuz zu tragen Kaudz. Mērn, laiki 34. se̦gli wohl aus se̦dli; gegenüber apr. balgnan und li. bal˜(g)nas "Sattel" wohl eher entlehnt aus slav. sedъlo dass., als damit verwandt.

Avots: ME III, 812


sekle

sekle (li. seklė˜ ) Golg., seklis (li. seklis) L., U., eine seichte Stelle U.; die Seichtheit, Flachheit: uz sekli uzskriet Lautb. (fig.) vilkt atpakaļ... ikdienas seklē Asp. Ziedu klēpis 155.

Avots: ME III, 814


sēre

II sẽre,

1) "?": (spruogas) izbalinājuši baltākas pnr sniega sērēm ziemu uz piesnigušām eglītēm Janš. Mežv. ļ. II, 509;

2) = se̦ra I 1 (mit ) Frauenb.;

3) "eine Hautkrankheit der schafe"
(mit ) Frauenb.: tē̦vam kraupis, matei kašķis, ... bē̦rniem suvẽ̦nu s. Tdz. 57270 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 482


sešķe

sešķe, Name einer am Sonnabend geborenen Kuh Sussikas, Pernigel, Ulpisch; vgl. se̦ska.

Avots: ME III, 821


sēta

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta 2 Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas 2 ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832



sevējs

sevējs, dialektisch (in Salis, Sussikas, Pemigel, Ruhtem, Ulpisch) für savẽjs.

Avots: ME III, 822


sidrabacains

sidrabacains,* sidraba acis habend: s. sietiņš Asp. Z. klēpis 60.

Avots: ME III, 835


siet

sìet: tīklu s. (knüpfen) Saikava. sienamais: (acc.) sluotas sienamuo BW. 25457. Refl. -tiês,

1) s. ar juostu Seyershof. tam nee̦suot vēl ne kur sējies, nee̦suot klupis ne˙kādā ļaunumā Kaudz. Izjurieši 42; ‡

2) für sich binden
(?): sapņu kuoks stāv nenuobiris un jaunus, reibinuošus ziedus sienas Fr. Bārda Zemes dēls 7 226. Subst. sìešana: cepļa sluotu siešanai BW. 19257, 2; sèjējs, f. s-ja: siera sējējai BW. 32754. braucu uz rudzu lauku pie sējējām 33555.

Avots: EH II, 495


šilks

šil˜ks Nigr., die Seide: ietērpis samtā un šilkā Janš. Mežv. ļ. I, 26. šilkiem kre̦klu šūdināju BW. 7369 (ähnlich: 14100 var.). šilkiem šūta tautu meita 14806. Zunächst wohl aus li. šilkas.

Avots: ME IV, 18


sinepe

sinepe, siņepe Wid., sinape, sinupe, siņupe, sine̦ps U., Demin. auch sinapiņa, sinepiņa, Plur. sinepes U., siņepes Lis. n. RKr. XVII, 95, siņupes Mar. n. RKr. XVII, 129, der Senf: sinapīte (Var.: sinepīte, sinupītes, sinepiņas) sīva sē̦kla BW. 12318 var. kumeliņš ... iele̦c ruožu dārziņā, samin dilles, sinupītes 6445 var. bij man viena māsiciņ[a] kâ sūrā sinepīt[e] Biel. 2152. sauca mani sinepīti (Var.: sinupīti, siņupīti) BW. 6647. - baltā(s) sinepe(s), sinapis alba L. Mag. IV, 2, 56; me̦lnā sinepe, sinapis nigra L. Mag. IV, 2, 57; lauka siņepe (lauku siņepes), Ackersenf (sinapis arvensis L.) RKr. II, 78; Dotterkraut V.

Avots: ME III, 842


sirgt

sìrgt Wolm., Jürg., Arrasch (li. sir̃gti "kranken; sorgen" Viltis 1908, 82), sir̂gt 2 Dunika, Dond., Salisb., Siuxt, Salis, Widdrisch, sir̃gt PS., C., sìrgt 2 Kl., sirgstu od. sē̦rgu, sirgu, intr., krank sein, kränkeln U.: es visu pavasari sirgu Dunika. bē̦rni sirgst ar mazasinību Vēr. II, 215. redzi bērziņu te sē̦rgam Asp. Ziedu klēpis 48. kas redzējis krītamuo kaiti sirgstuošus ... slimniekus Antrōp. III, 45. šī krūšu dzīsla sirgst Br. 88. - Subst. sirgšana, das Kränkeln, Kranksein; das Siechbett Brasche; sirgums, die Krank

Avots: ME III, 845


sirpa

sirpa(s) "?": apguodiet sirpas (für stirpas?)! palicis tur tik neskaidrs Naud.; in Schwanb. (im Munde alter Leute) angeblich gleichbed. mit labības guba (vgl. stirpa); s. auch sirpis.

Avots: ME III, 847


sirpas

sirpa(s) "?": apguodiet sirpas (für stirpas?)! palicis tur tik neskaidrs Naud.; in Schwanb. (im Munde alter Leute) angeblich gleichbed. mit labības guba (vgl. stirpa); s. auch sirpis.

Avots: ME III, 847


sirpe

sirpe: die Sichel (mit ir̂ 2 ) AP. sirpis,

1): auch (mit ìr 2 ) Fest., Liepna, (mit ir̂ 2 ) Ramkau; sirpi (od. zu sirpe?) nesa ruociņā BW. 1890, 3.

Avots: EH II, 489


sirpe

sirpe, s. sirpis.

Avots: ME III, 847


sirps

sìrps 2 (unter sirpis

1): auch Liepna, Saikava; a. s. sirpu BW. 17864, 8 (aus Dubena).

Avots: EH II, 489


sistin

sistin, zur Verstärkung von sist: skāpis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Stari I, 290.

Avots: ME III, 850


skapelis

skapelis (unter skapis): pie sienām karināmie skapeļi Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 43.

Avots: EH II, 501


skapitiņš

skapitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 88, Demin. zu skapis.

Avots: EH II, 501



skarpija

skarpija U., skarpis, der Skorpion: kâ skarpji sāpes Juŗam sirdī dzeļ Juris Brasa 344.

Avots: ME III, 874


šķebināt

šķebinât, übel ums Herz tun U., Karls.: man tie kāpuosti šķebina Ermes, Ruhtern, Ulpisch, Walk. dūšu šķebināt Bers. tev dūša nešķebina, es ekelt dich nicht. grē̦ku āzis, kas šķebina dūšu pat turkam MWM. VIII, 461. Refl. -tiês, sich zu vomieren anschicken Wessen; man šķebinājas, mir wird übel, es ekelt mir U., Pilda. Etwa - wenn nrsprünglich "kratzen (in der Kehle)" - zur Wurzel von skabrs??

Avots: ME IV, 24


šķelpa

šķe̦lpa Konv. 1 799, pis">šķelpis Plm., šķèlpji 2 Aps., Golg., šķèlpes 2 Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Saikava, = skalbe(s), Kalmus: šķelpu saknes jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas neruonas Etn. I, 29; šķe̦lpa, iris sibirica L. Lub. n. RKr. III, 70; sarkanie šķelpji, Feuerlilien. Wohl aus mnd. schelp "Schilf"; vgl. auch ķelpis.

Avots: ME IV, 25


šķērpele

šķẽrpele Bauske, šķẽrpele 2 Dond., šķērpele W. - Livl. n. U., škẽrpelis Salis, = šķēpele: kur malku skalda, tur atle̦c šķērpeles Dond. n. RKr. XVII, 55. šķelt šķērpelēs Celm. kausa šķērpele LP. VII, 85. lai uzmeklējuot nuo krusta tādu šķērpeli 54. situ tautu galdu, līdz atlēca šķērpelīte BW. 26294 var. Nebst šķērpis, škērpēt, skārpīt und (wenn mit ide. p) šķirpta zu gr. σχορπίος "Skorpion", ahd. (wenn mit b aus ide. p) scirbi "Scherbe", scarbön "zerschneiden", ae. (wenn mit f aus ide. p) sceorfan "schürfen", scyrft "das Schneiden" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 456 f., Zupitza Germ. Gutt. 155, Reichelt KZ. XLVI, 337, Persson Beitr. 861, Walde Vrgl. Wttb. II, 581 f., Būga KSn. I, 290.

Avots: ME IV, 35


skortele

skuortele, skuortelis,

1) auch skuortulis, Schurzfell, Schurz der Männer, aussergewöhnlich auch für Weiberschürze U.: skuõrtele Zögenhof, die Schürze V., Ulpisch, Ruhtern: vīra mātei deva kre̦klu, skuorteli BW. III, 1,18. kuo darīji, tautu meita, skuortulīšus neauduse? BW. 25459;

2) die Tasche am Kleide
Kreuzb., Oberl. n. U. - Vgl. skuotele; beruht auf mnd. schorteldôk "ein Tuch, das als Schürze dient".

Avots: ME III, 910




skrāplis

skrāplis,

1) "?": ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! ja tev[i] ve̦lns aizrīdīs, gan mēs skrāpļa (Var.: skruķa) dabūsim BW. 19243 var.;

2) (mit ã ) Ruj., Salgaln, (mit à 2) Gr.-Buschhof, Holmhof, Vank., Pferdestriegel;

3) = kaplis, kašeklis, eine eiserne Hacke mit 3-5 Zinken zum Jäten (mit ã ) Alt-Rahden, Pabbasch, Grünhof, A.Bergfried, Hofzumberge, Ukri, (mit à 2) Holmhof;

4) = pis">abras skrāpis Fehsen;

5) Schrape der Gerber
(mit ã ) Grünh.;

6) vēja skrāplis, jem. ohne einen festen Charakter
Ukri.

Avots: ME II, 889


skrauperis

skraũperis Seyershof, pis">skraũpis ebenda, die Kratze: zirgu skraupis ir briesmīgs. bē̦rniem ieme̦tas skrauperis ruokās, acīs.

Avots: EH II, 507


skreblis

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890


skretulis

I skre̦tulis: "nuoķepis clivē̦ks" Mesoten.

Avots: EH II, 509


skrīpstains

skrĩpstaîns "eingeritzt, eingeschrammt" Sassm. n. RKr. XVII, 52: skrīpstaina brille, glāze, skrīpstainas luoga rūtis, skrīpstains galds, skapis.

Avots: ME III, 896


skursteņslaucis

skursteņslaũcis Salisb., skursteņslauķis Wid., Brasche, auch skursteņa slaucis od. slauķis, skursteņskrāpis Mag. XIII, 2, Wid., skurstenskrāpis U. (unter skrāpēt), skursteņskrãplis Hofzumberge, auch skursteņa (U.) od. skursteņu (Wid.) skrāpis, der Schornsteinfeger: mute me̦lna kâ skursteņa slaucim Pas. IV, 147 (aus Serbigal). Für skursteņskrāpis scheint estn. korstenkrāp schon ein mnd. *schorstênschrap(e) vorauszusetzen.

Avots: ME III, 906


šļāka

I šļāka,

1) ein Guss
(mit ã) Arrasch, C., Ermes, Jürg.; ausgestürztes Spülwasser U. (unter šļāga); Regen und Schnee Oppek. n. U., Mar., (mit à 2 ) Golg., das vermischte Herunterfallen von Regen und Schnee U.; eine weiche Schneeflocke (sniega šļàka 2 ) Bers., Lis., Lubn.: ūdens šļāka uzgāzās virsū Jürg. u. a. dusmās ūdens šļākas svieda Poruk V, 77. strutaiņā šļākā de̦r iemīt viņus Lapsa - Kūm. 263;

2) comm., ein (arger
Mag. XIII, 2, 65) Bettpisser U. Zu šļākt.

Avots: ME IV, 68


šļākt

šļàkt Neuenb., (mit à 2 ) Bers., Kl., Saikava, (mit â 2 ) Bershof, Dond., Dunika, Iw., Jürg., Grünw., Salis, -cu,

1) tr., Wasser ausstürzen Gramsden
(mit â 2 ), U., Fest., Druw., Alswig, Jürg., Lennew., Mar., Ruj., Salis, (mit à 2 ) Aahof, Golg., Prl., Oppek., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit à) Nötk., C., Papendorf, PS., Schujen, Smilten, Wenden, Wolm.: gars... šļāca ūdeni acīs Kra. Vīt. 11. rūc Adrija, viļņus pret klintīm tā šļāc Vēr. I, 834;

2) schwungvoll werfen:
kâ grābju (sc.: naudu), tâ šļācu (Var.: iemetu) ar visu sauju BW. 1780, 2. šļāc, brāliņ, tautu naudu par galdiņa galiņu! 13670. vienu sauju (sc.: riekstu) namā šļācu (Var.: sviedu) 13420 var. (ähnlich: 15689). šļācu riekstus plāniņā 15723. (fig.) viņa būtu vēl labu garu rindu pārme̦tumu šļākusi ve̦cajam bārzdā Niedra A. v. J. 1898, S. 91;

3) intr., sich ergiessen
C., Saikava; spritzen Jürg.; giessen (vom Regen) U.: lietus šļāc Seltingshof, Alswig. šlākdams un krākdams ūdens gāzās pa grāvi Jürg. strautiņi šļāc Bolwen. ūdens šļāca pa slūžām uz leju Adsel, Drosth. krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. st. 16;

4) tosend stürzen
(intr.), vom Schall, der bei starkem Wasserguss entsteht: dzirdu, ka ūdens dzirnavās šļāc Saikava;

5) stark pissen
U., Mag. XIII, 2, 65. Refl. -tiês, sich ergiessen: asaru lāses pašai šļācās atpakaļ ģīmī Janš. Bandavā I, 104. Wohl aus einem ältern Paradigma *prs. šļacu (für *slacu, zu slaka I), prt. šļdcu, inf. šļâkt.

Avots: ME IV, 69



slānīt

slànît Ronneb., Drosth., slânît 2 Karls., Dond., slànît 2 Prl., Erlaa, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) zusammenwerfen
(linus mārkā) Adsel; schichten, aufschichten U., Wolm., Ronneb., Drosth., Dond.;

2) niederlegen
Allend. n. U.; "gāzt, nuotriekt gar zemi" (mit â 2) Stenden;

3) schlagen
Mar., Drosth., Ulpisch, Ruhtern, peitschen, prügeln Gr. - Sessau, Grünwald, Stenden, Erlaa n. U., derb (z. B. mit einem Stock) prügeln (mit à 2) Kalz., Stockm.: sagrābis sē̦rmuokšļa nūju un sācis slānīt neliešus LP. V, 133. me̦lnais ņe̦m kančuku ruokā un nu tikai slānī kâ slānī... ērzeli LP. VII, 104; JK. III, 74. kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt De̦glavs Rīga II, 1, 439. kāzinieki . . . saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši tuo (= vilku) slānīt, gribē̦dami viņa siltā kažuoka Pas. I, 192 (aus Kreuzb.). viņš slānīja pa vienu, pa uotru ausi Ulpisch, Ruhtern;

4) töten
U., schlachten Dond.: blusas U.; luopus Dond.;

5) stechen (im Kartenspiel)
U.;

6) grob schimpfen:
tad tik varēja kruodzinieks savu sievu slānīt! vai mati stāvu slējās tuo dzirduot Selb. Refl. -tiês, nicht ordentlich arbeiten Allend. n. U. In den Bedd. 1 und 2 jedenfalls von slānis abgeleitet, in der Bed. 3 (woraus wohl die übrigen aktiven Bedd.) - zu slāns I.

Avots: ME III, 922, 923


šļaugans

šļaugans,

1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans 2 Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans 2 Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) šļàugans 2 Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;

3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;

4) flau (= pliekans): šļàugana 2 dūša Golg., Saikava;

5) zugespitzt
Ledmannshof;

6) schlank:
kumeļam šļàuganas 2 kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.

Avots: ME IV, 65


slauna

II slauna Ulpisch, Ruhtern,

1) comm., ein schmutziger Mensch;

2) Name einer schwarzen Kuh; gescheckte Kuh
L.; "eine schmutzige Kuh" (mit aũ) Mesoten. Zu slaune I, slauns I.

Avots: ME III, 919, 920


šlempe

*šlempe od. *šlempis "?": ietaisīt krietnu šlempi (Schlamp, guten Bissen?) baznīcas kruogū Celm.

Avots: ME IV, 59


slīkt

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt 2 Ruj., AP., slìkt 2 Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì 2 ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î 2 ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt 2 Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935


šļirkste

šļìrkste 2 Fest., = šļirkata 1: guovij pupis samaitājies, slaucuot piens šlirkst šļirkstēm uz visām pusēm Fest.

Avots: ME IV, 72


šļukts

šļukts "tempis": iet nuolaidies kâ šļukts. Zu šļukt?

Avots: ME IV, 74


slūpe

slūpe,

1) slūpe Grob., eine einer grossen Schaufel ähnliche, von Pferden gezogene Vorrichtung zum Führen von Erde
(slũpe Nikrazen), Ebnen von Hümpeln oder Anführen von Heu zur Scheune Tadaiken: ar slūpi atdze̦n nuo grāvmalām izraktuo zemi Grob.;

2) plur. slũpes Wandsen, zwei durch Querhölzer mit einander verbundene, mit den Wurzeln ausgegrabene Pfähle zum Führen von Steinen, wobei die hakenartigen Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden;

3) *slūpe od. *slūpis "?": smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME III, 943


šļūpe

šļũpe (auch in Dunika) od. šļũpis Rutzau, = slūpe 1.

Avots: ME IV, 79


smelkne

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl 2 ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene 2 II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958


smiekls

smiêkls Kl., Prl., Wolm. u. a., smiêklis 2 Siugt, Wandsen, Kurs., Gelächter, Scherz, Spott; smiêkli, Kurzweil U.: viņš ir saviem kaimiņiem par smiekli tapis Glück Psalm 89, 42. tāds mazs, mazs smiekliņš Leijerk. II, 263. man pašam smiekli nāca, ich selbst musste unwillkürlich lachen BW. 564, 7. Sprw.: smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž Birk. Sakāmv. 68. ne smieklam (Var.: smiekļiem) es atnācu BW. 902. smieklā likt, verspotten U.: citi sagrābe... kalpus, lika tuos smieklā un nuokava tuos Glück Matth. 22, 6. smieklam, im Scherze U.; pa smieklu oder smieklam runāt, im Scherz sprechen U.; smiekla darbs, eine Arbeit, die keine Anstrengung kostet U.

Avots: ME III, 968



smilts

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts 2 , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts 2 , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis 2 N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis 2 Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti 2 Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. 2 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965


šņaiba

šņaîba Bers., Saikava, wer die Lippen verzieht; ein schnippisches Mädchen.

Avots: ME IV, 90


šņākonis

šņākuonis* UnwetferAsp. Ziedu klēpis 136.

Avots: ME IV, 93


snape

snape "?" : susuriņš luopus dze̦n ar dzirdekli, gar redzekli un . . . gar snapes (die Nase?) muižu (Rätsel) RKr. VII, 1175. Vgl. dazu snaps "Schnabel" (und dazu Fick Wrtb. III 4 , 520), sowie le. snāpis, snāpes muiža.

Avots: ME III, 972


snaps

snaps (li. snãpas), der Schnabel PIKur., Dunika; vgl. snāpis.

Avots: ME III, 972


šņepene

šņepene, Mütze mit einem Schirm (šņepis) Golg.

Avots: ME IV, 94


snibis

snibis, = pis">snipis 1 Behnen, C., Dobl., Kegeln, Mesoten, Nötk., Trik., Üxküll, Ziepelhof; ein kleines Stückchen Seyershof: nuogriêzt snibīti (das Ende?) nuo gala kukuļam.

Avots: EH II, 543


šņibis

II šņibis: auch (= šņipis 1) Bixten, Drobbusch, Frauenb., Lesten, Nigr., Nötk., Serbig., Sermus, Smilt., Walk, Widdrisch.

Avots: EH II, 653


šņibis

II šņibis Bershof, Ogershof = pis">šnipis 1; eine scharfe Ecke MSil. Aus d. Schnibbe.

Avots: ME IV, 94


šņībis

šņībis,

1) die Nase
Druw. n. Etn. II, 161, Bers., Laud., (mit ĩ ) Arrasch, (mit ì 2 ) Adl., Bers., Golg., Plm., Saikava, Selsau, Sessw.: nuoslauki šņībi! Druw. n. Etn. II, 161; Plm. n. RKr. XVII, 87;

2) die Schnauze am Gefäss
Bers., Laud., (mit ì 2 ) Sessw. Aus šņibis II. šņīpis?

Avots: ME IV, 95



šņips

šņips "kāda priekšme̦ta smaile" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66. Vgl. šņipis.

Avots: EH II, 653




šņipsts

šņipsts,

1) = šņīpsts Spr.;

2) "ein komisch aussehender Mensch von kleinem Wuchs"
Bers.;

3) = snipstinš, ein Wenig Dond., Warkl.;

4) = pis">knipis 1: duot uotram šņipstu pa de̦gunu Arrasch.

Avots: ME IV, 95


šņoska

šņoska Salis, Ulpisch, ein Wühler, Schnüffler. Vgl. šņuska.

Avots: ME IV, 96


šņoskāt

šņoskât Salis, Wandsen, šņoskâtiês Ulpisch, wühlen, schnüffeln: šņoskājas kâ cūka pa sili. Vgl. snoskâtiês.

Avots: ME IV, 96



šņupe

*šņupe od. *šņupis,

1) = šņukurs: sēdi, jaunā mārša, garu šņupi (Var.: šņukuriņu) uzme̦tusi BW. 18922, 5 var.;

2) "?": lai ķēniņš tai šņupīti nuolaužuot LP. VI, 814;

3) šņupis AP., Fehsen, Saikava, N.-Schwanb., Sessw., = pis">snupis. Aus d. Schnuppe "Rüssel".

Avots: ME IV, 98


solis

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. 1 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137


soraibs

suoraibs U., suoriba (wohl mit ī) U. (acc. s. szoribe "Aufruhr" Und. Ps. 25; dat. pl. soribims Evang. u. Epist.), *suoriebs (wie wahrscheinlich sorubs U. zu lesen ist), Zwiespalt, Verdruss: nuo suoribu un ļaunu saderēšanu pasargi Manz. G. L. 126. Zu suo-. riebt.

Avots: ME III, 1139


spangains

spañgaîns Iw.,

1) mit Bläschen bedeckt
Laud.;

2) spangains vaiņags RKr. XVI, 106 und 183, = spangu vainags;

3) Demin. spangaininš BW. 13898 var., fleckig, flammig
Sassm. (mit añ), N.-Bartau, Rutzau: jāja . . . ar spangainu (Var.: ābuolainu, spangumainu) kumeliņu BW. 32931 (ähnlich 14510, 2 und 14611, 1). ripains un spañgaini ābuolains (kumeļš) Janš. Paipala 47. spangains zvē̦rs Zeif. III, 2, 289. lācim rumpis vispār spangaiņš LP. V, 181. spangaini iemauti Mag. III, 1, 122. spangains skritulis LP. I, 142.

Avots: ME III, 985


spārns

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988


spiest

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006


spiest

II spiêst 2 (li. spiẽsti "schwärmen") Dunika, spiešu, spietu, schwärmen (von Bienen): bites spieš oder (reflexiv, bei Für. I) spiešas. Nebst spiets, spītenis zu li. speĩsti "umringen", spìsti "in Schwärmen ausbrechen", la. spissus "dicht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 658 und Persson Beitr. 393 und 399.

Avots: ME III, 1006


spraukšēt

spraũkšêt C., Jürg., Arrasch, Karls., bei U. mit - - geschr., spraukšķêt, -u, -ẽju, prasseln, knistern: uguns spraukš Aus. lapas dega sprē̦gādamas un spraukšķē̦damas D. Kleinb. J. 72. spraukšķ tava valuodiņa kâ žagaru uguntiņa MWM. X, 928. spraukšķ krūmi R. Sk. II, 141. pis spraukškēja kuplus dūmus ve̦lkuot Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 759. plīst akmins spraukšē̦dams BW. 12766. laiks sala, ka spraukšēja vien Seifert Chrest. III, 3, 32 (ähnlich (mit - kšķ -) LP. VI, 248); schwirren: putns aizlaidās, ka spraũkš vien Wolmarshof. Zu vergleichen mit sprukstis?

Avots: ME III, 1011


spridzināt

spridzinât,

1) sprühen lassen, machen:
kas uguni spridzināja? Biel. 1148. pūķa aste dzirksteles spridzina LP. VI, 88. kaŗā gāja zuobeniņu vēcināt, atsledziņu spridzināt BW. 32055, 1. līgaviņa gultā acis spridzināja 25024; liebäugeln Manz., Für. I; mit den Augen blinkern L.;

2) klatschen
Kronw. n. U.; von kurzem Klatschen mit der Peitsche U.; (klatschend) schlagen; schnippen Brasche: kuo tu spridzini ar tuo pistuoli? U. kuo tu spridzini? izspridzināsi acis, was klatschest du? du wirst die Augen ausklatschen U. es tavus gaŗus kaulus ar pātagu spridzināšu . . . nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 2. skauģis manu kumeliņu apses šautru spridzināja 29958 var.;

3) platzen machen
Nigr., sprengen: plinti Nigr.; akmeņus ebenda. - spridzināma viela Konv. 2 3994, der Sprengstoff;

4) umherspritzen
U.; etwas regnen N.-Sessau n. U.: lietutiņš spridzina Celm.;

5) spridzinât kŗupi Nigr., eine auf ein Brett gelegte Kröte in die Höhe schnellen.
Refl. -tiês, = šaudît: darbuojas un spridzinās ar šaudīklu kâ pa kāzām Janš. 47. Zu spridzêt.

Avots: ME III, 1018, 1019


sprikstins

sprikstins,

1): "veikls un kustīgs neliels luops vai cilvē̦ks" Auleja;

2) "vaguols, kas save̦lkuoties augstu le̦c" Wessen;

3) = pis">knipis 1 Auleja.

Avots: EH II, 559


sprodziņš

spruodziņš "?": tu šīs me̦lnās gintas ze̦lta spruodziņš Asp. Z. klēpis 73.

Avots: ME III, 1027


spurdzis

spurdzis, etwas Ausgezupftes, eine Faser: ar spurdžiem atlupis kuoka gals Frauenb.

Avots: EH II, 564


spurgulēties

spur̃gulêtiês Seyershof "burbulējuot dzert": teļš spurgulējas; laikam nav izslāpis.

Avots: EH II, 564


stakls

stakls (?), = stakle 1: uz kuoka stakla (Druckfehler für stakļa?) Pas. VII, 444 (aus Ulpisch).

Avots: EH II, 569


stalgs

I stalgs,

1) stalgs Dond., Dunika, Rutzau, verwöhnt (im Essen), vernascht
Grob., N. - Bartau; stalgs kâ lācis uz me̦du Grob. n. Etn. III, 66. zirgs ir tik stalgs, ka pa sitienam iet labībā Grob. tāds stalgs sivē̦ns, kas tik pienu vien dzeŗ Dond. stalga guovs, aita Dunika, Rutzau;

2) Subst. (?), ein Leckermaul
N. - Bartau n. Etn. II, 50. Auf stalgs II beruhend; zur Bed. vgl. izlepis, sowie li. įstel˜gti "sich gewöhnen, auf Heuschläge und Kornfelder zu laufen"(von Pferden).

Avots: ME III, 1042



stebere

stebere,

1) der Schwanz
Sessw., ein Kuhschwanz Smilt., Serben n. U.; kas manai guotiņai bij par skaistu pušķainu asti, lai nu... staigā... ar strupu steberi! Seibolt. vakar kavu sivēniņu, meitām devu steberīti BW. 28510. āzīša stebere (Ziemer?) 28428;

2) eine kurze, schlechte Flinte
Jürg.; ar steberēm ple̦cuos Kaudz. Jaunie mērn. Iaiki II, 48;

3) ein alter Besen
Salisb., Allend. n. U., Jürg., Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; Plur. steberes, Binsen L.;

4) comm., ein uutersetzter, kräftiger Mensch
Freiziņ;

5) etwas Kurzes und Strammes
Freiziņ; steberes, steife Beine Golg., Lubn. ("kājas izstiepis kâ steberes" Aps.); ein Ziemer N. - Sessau n. U.;

6) "?": vai māsiņa, glabā savu steberīti! te bij tādi zagļa ļaudis, nuozags tavu steberīti BW. 28404. paldies saku māmiņai par tuo kuplu steberīti 28471. es mācēju baru vest un steberi parādīt 34639. rutku steberīte VL. aus Sussikas;

7) eine im Lauf des Winters abgemagerte Kuh, die im Frühjahr nur mühsam und taumelnd gehen kann
Kreuzb. ln den Bedd. 1 - 6 nebst li. stẽbaras (in Dusetos nach K. Būga) "Stengel" und sloven. steber "Säule"zu stabs; in der Bed. 7 zu steberēt.

Avots: ME III, 1056


stempe

*stempe od. *stempis = stembis: Lāčplēsis izrāvis uozuola stempi (stumbru) ar visām saknēm LP. VI, 462. Zur gleichen Wurzet wie ste̦mpars?

Avots: ME IV, 1061


stempīgs

stem̂pîgs 2 Schibbenhof, die Eigenschaft eines stempis habend.

Avots: ME IV, 1061


stepka

stepka (mit e!) Burtn., Segewold. ste̦pkus, ein kurzer u. dicker Mensch: īss un apaļš kâ stepka Burtn. Wohl von stepis abgeleitet.

Avots: ME IV, 1062


stērķele

II stērķele U., Ruhtern, Ulpisch, Adiamünde, stērķelis St., der Stachelfisch. Vgl. stēķis I.

Avots: ME IV, 1063


stiept

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. 2 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080


stīgāt

stīgât,

1) heben:
jāstīgā smags grāpis nuo kārša zemē Grünh.; (etwas Schweres) tragen (mit î 2 ) Bershof;

2) = stīdzêt 4 Schujen, Smilten, C. (mit î);

3) = stīdzêt 1 (mit î) Mar., Drosth., Laud., Schujen, Smilten;

4) (Saatfurchen) ziehen:
tīrumā birzes stīgā Fehteln.

Avots: ME IV, 1075


strumpe

I strumpe Etn. I, 107,

1) auch strumpa, strumpis U., eine Röhre
U., (mit -ùm- 2 ) Gr. - Buschh.; ein Schlauch; die Spritze Allunan n. U.: pieskrūvē strumpi un laisti! Jauns. III, 288. = strumpu dzīvnieki, Schlauchtiere Konv. 2 2674;

2) = taure Spr., eine Trompete U. (auch: strumpis), Hirtenflöte (aus Baumrinde (mit -ùm- 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 132) U., Schalmel (strùmpe 2 ) Kl., Warkl.: pūt, bāliņ, vara strumpi (Var.: tauri)! BW. 26466 var. (ähnlich: 27610; 27612 var.). Aus mnd. trumpe "jedes lärmende Instrument; Trompete".

Avots: ME IV, 1094


stulmis

stulˆmis 2 (unter stulˆms): Beinknochen des Pferdes BielU. (mit ul ); Stiefelschaft; "pis">rumpis, stāvs" Nötk. (mit ùl ); zeķes s. Kalupe.

Avots: EH II, 594


stupe

stupe,

1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;

2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;

3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.

Avots: ME III, 1107


stūrāniski

stùrāniski (unter stūraniski): skapis bij s. (mit û 2 ) stūrī ielikts Orellen.

Avots: EH II, 597


sūce

sûce 2 Karls.,

1) eine Scharte
L.;

2) eine Lücke im Boote
U., ein Leck (mit ù ) Ermes, Nötk., Drosth.: lai "Palladas" sūci padarītu nekaitīgu MWM. X, 237. pie sudmalnieka bij dambis sūci dabūjis A. v. J. 1898, II, 150;

3) was zum Saugen dient, ein Saugrüssel:
dēle piestiprinās cieši ar vē̦de̦ra sūci Konv. 2 562. ar glāžu sūci A. XI, 515; der Schwamm MWM. VIII, 93: ar sūci... spaidīja tam uz pieres... brūci Apskats 1903, S. 374; = pis">knupis 2 (Zulp) MWM. 1896, S. 232 (a. s. sūci); eine Pfeife Korwenh. In der Bed. I wohl nebst li. šùkė "Scharte" zu suka; in der Bed. 3 und wohl auch in der Bed. 2 zu sùkt.

Avots: ME III, 1129


sūciens

sûciens 2 ,

1): auch (mit ū ) Spahren, (sûce̦ns 2 ) Stenden, (sūcens) Suhrs; tecināt ... sūcienu Janš. Mežv. ļ. II, 95; ‡

2) einmaliges Saugen od. Pumpen:
pumpis ar vienu sûciẽnu 2 duod divi litri ūdens Jürg. Wohl (wegen des ū ) auch in der Bed. 1 zu sùkt.

Avots: EH II, 606



sumba

sumba (?), eine ausgeschlagene Lücke Nerft n. U.; U. hat aber dies Wort wahrscheinlich aus Mag. IV, 2, 149, wo für sumba vielmehr ein sumbra gegeben ist. Nach Petersson Zur Kenntn. 18 f. zu npers. sumb "Höhle, Loch", bal. sumbag "bohren". Neben diesem k̑umb- ein k̑ump- in li. šumpis "Mastdarm, Bürzel, Steissbein".

Avots: ME III, 1120


sunītis

sunĩtis,

3): saules s. Dunika; dieva s. "pis">ķirpis, jāņtārpiņš" AP.;

4): auch (Bed. wie in Segewold ME. III, 1122) Orellen; "kuoka daikts, kas aužuot rēgulē nītis" Liepna: nītis ir pakārtas sunīšuos pie ruociņām Mahlup; ‡

5) kalna s. Lipsthusen, der Bergfink (fringilla montifringilla).

Avots: EH II, 603


supata

supata,

1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;

2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;

3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".

Avots: ME III, 1124


sūstēt

sūstêt,

1) = sũrstêt (mit ũ) Bl.: ar sūstēšanu Ev. und Epist., mit Schmerzen. acis sūst Juris Brasa 506. te sūst (siept?), te tādi sutuoņi, hier ist quelliges Land Biel. n. U.;

2) =sust I. Die Bed. "schmerzen" konnte aus sũrstêt herübergenommen sein; sonst kann dies sūstêt auf dem prs. sūstu (unter sust I) beruhen, vgl. Le. Gr. 588 und auch sūkstêt.

Avots: ME III, 1134


sūtnis

sùtnis, sūts U., fem. sùtne, der (die) Gesandte: debess sūtnes MWM. XI, 257. kā tāla se̦nlaiku sūtne Asp. Z. klēpis 33.

Avots: ME III, 1135


svaidīgs

svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,

1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;

2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.

Avots: ME III, 1140


svāpulis

I svâpulis Kr., = pis">svilpis, der Dompfaff(e) U., Rkr. VIII, 90; Rotfink Alswig, L., (mit ã) Bl. Wenn etwa mit ā aus ārp, zu svirpis (s. dies) "Kernbeisser" und (wenn mit sarp- aus svarp-) apr. sarpis "Nussbicker"?

Avots: ME III, 1144


svātlaibs

svātlaibs (?), die Katze Nerft; vgl. sē̦tlaipis.

Avots: ME III, 1145


šveibēt

šveibêt,

1) (Eisen zusammen) schweissen
Kokn.;

2) "Feuer ans Pulver in einer selbstgemachten Pistole legen"
Edinburg.

Avots: ME IV, 114




svempt

I svempt, svempju, svempu,

1) unbeholfen gehen um
Libau;

2) unbeholfen und schwer schlagen:
svemp pa ģēveli, lai iet reveļu reveļiem grāvī! Fest. Refl. -tiês Stuhrhof, Bauske (mit em̂ 2 ), sich schwer bewegen Wid., (mit em̂ 2 ) Ahs., Wilzen, plump gehen (mit em̂ 2 ) Selg., Schibbenhof (hier hauptsächlich von gemästeten Schweinen gesagt), "smagi pārkļūt" (mit em̂ 2 ) MSil., mit Mühe einsteigen Wid.: (sievas) laidās... žuogiem... pāri sve̦m̂pdamās 2 ... uz jūŗu Janš. Tie, kas uz ūdens 6. nuobaruots suķis svempjas kâ svempis Schibbenhof. svempies, svempeli, nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. (ähnlich: Ahs. n. RKr. XVII, 55; Janš. Bandavā I, 27). sadzē̦rusēs svempjas vien pagaldē Alksn. - Zund. (bē̦rns) svempjas lejā (= gāžas?) uz krē̦sla De̦glavs Rīga II, 2, 942. Erweiterung der Wurzelform s em- "sich bewegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524)?

Avots: ME III, 1150


svēroties

svē̦ruôtiês, vibrieren: ja vasarā ir karsts laiks un spiedīgs gaiss, tad var redzēt, it kâ gaiss kustē̦tuos saulē; par tādu gaisu saka - gaiss svē̦ruojas Ulpisch.

Avots: ME III, 1154


sviklacis

sviklacis Lubn. n. FBR. XVII, 127 "netrumpis (beim Kartenspiel)": divi sviklači bij iegājuši.

Avots: EH II, 617


svilpe

svil˜pe AP., C., Gr. - Sessau, Iw., Ruj.; Salis, Serbig., Wolm., svilpe U., Bielenstein Holzb. 720, pis">svilpis Gr. - Sessau, pis">svilpis Nigr., Wid., svilpa Manz. Lettus, svìlpa 2 Nerft, die Pfeife (die nur einen Ton angibt U.); die Weidenflöte Bielenstein Holzb. 720: kārklā mizas svilpe Plutte 60. pis vītuoluos svilpes maukt LP. VI, 587. pūta jandaliņu uz saviem jaunizgriêztiem svilpjiem 585. papūš tuo svilpiņ[u] Pas. III, 364 (aus Dond.). Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158



tālin

tâlin, Adv., zur Verstärkung von tâls: atstatums tuop... tālin tālāks Asp. Ziedu klēpis 90.

Kļūdu labojums:
klēpis = klēpis

Avots: ME IV, 145


tamēr

tamẽ̦r, solange, soweit: tamē̦r (soweit, bis zu der Stelle) iebrist ūdenī Golg., Stenden. viņš tamē̦r viņu kūle, kamē̦r (bis)... U.; inzwischen, unterdessen; vgl. kamē̦r und Zubatý Časopis pro mod. fil. IV, 291.

Avots: ME IV, 129


tapt

tapt (li. tàpti "werden"), tùopu, tapu Bauske, Behnen, Bershof, Birsgaln, Bixten, Dond., Dunika, Erwalen, Frauenb., Gold., Kab., Kand., Katzd., Kurs., Mitau, N.-Bartau, Nigr., Nikrazen, Pilten, Planetzen, Rothof, Rudbaren, Rutzau, Schnickern, Schrunden, Sessau, Stelph., Upesgrīva, Wandsen ("in Kurl. gebräuchlicher als in Livl." U.; unbekannt in Lettg. n. Zbior XV, 185 und Kossowski Gram. 15),

1) gelangen:
mājās tapt U., Frauenb. nuo nelaimes vaļā tapt Dīcm. pas. v. I, 32. tapu silā maliņā, vaiņaks tautu ruociņā BW. 13576, 5. māsiņas guodā tapa 24378 (ähnlich 6549). netuop tautu klētiņā 24250, 9 var. tuopam simta galiņā 13646, 27. tapsi ļaužu valuodās 581 (ähnlich 83821). tik netapu (Var.: netiku) nabagā 29085. pāri tapi par tuo dziļu ūdentiņu 26543. taptu pie tā daiļa arājiņa 28141 var. kâ būs manim pāri tapt! 16605. gribu tapt pie cilvē̦kiem Janš. Mežv. ļaudis I, 17. kur tāda . . . te duomā tapt? Janš. Precību vies. 29. kad tapšu tālāk? 34. tapt ārā, iekšā, apakšā, augšā;

2) werden, geschehen: viņš tapa ve̦se̦ls U. es tapu kults, ich wurde geprügelt
U., Stenden. viņš tuop muļķa prātā Stenden. kam tā tuop jaunavīte BW. 887. māsa sieviņa tapa 24732, 2. negribēju ve̦ca tapt Band I, S. 881, No 1249, 2 (ähnlich 13327; 16817; 25321; LP. VI, 62; Vēr. II, 129; RKr. VII, m. 1127; SDP. VI, 29). ceļā tapa man zināms, kāda brāļa līgaviņa BW. 18721. lai tuop uguns LP. VII, 432. tuop pār dziedātāju Tr. III, 861. biju pa[r] lielu cilvē̦ku tapis Siuxt. e̦suot diezgan tā "tapdamā"; vajaguot rādīt kaut kuo gatavu Stari II, 544. viss pasaules tapums tevī vēl reizi taps Rainis Gals un sākums 172. Refl. -tiês, = sastapties, einander begegnen, sich treffen: tuopamies parkā Janš. Bandavā I, 301; dazu ein Substantiv tapšanâs: mūsu sle̦pe̦nuo tapšanuos (acc. s.) ebenda 302. Nach Bezzenberger BB. XXVII, 178 zu ae. ƥafian "geschehen lassen", gr. τόπος "Ort", τοπάζω "vermute" u. a. (man vergleiche dazu Prellwitz Wrtb. 2 464 und Boisacq Dict. 975 f.); nach Zubatý Sborn. fil. IV, 255 f. zu slav. topiti "ertränken", to(p)nǫti "ertrinken".

Avots: ME IV, 131, 132


taubens

taube̦ns, abgestorben Bergm. n. U.: t. kuoks, ein vertrockneter Baum Ruj. n. U.; leicht zerbrechend (intr.); schlaff: valgs, kas saslapis, ir taube̦ns Kronw. Es erinnert an staubenis (s. dies und Zubaty Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20). Wood Post-cons. w in Indo-Eur. 99 stellt es zu lat. titubāre "wanken, straucheln". Kronw. bei U. gibt auch ein mit taube̦ns "leicht zerbrechend" synonymes čaube̦ns, was ein Lituanismus (mit č- aus tj-) sein könnte (vgl. auch čauba).

Avots: ME IV, 135



teicis

teîcis 2 Salis, eine niedrige, mit Riedgras bewachsene Wiese Salis; ein nasser Waldweg im Frühjahr ebenda; ein ausgehauener Wald Adiamünde: caur me̦lnuo teici ejuot LP. VI, 166; vgl. den Wiesennamen "sarkanteicis" Lvv. I, 100 (aus Sepkull) und die Gesindenamen teîcis 2 ("pie strautiņa") Lvv. I, 63 (aus Treiden), tèicis 74 (aus N.-Wohlfahrt), akminteîcis 2 103 (aus Alt-Salis), akmiņteicis (aus Ubbenorm), tèiči ("tēči") 67 (aus Serbigal), teîcīši 2 106 (aus Ulpisch). Vgl. teice 1.

Avots: ME IV, 155


tērpt

III tērpt, zu erschliessen aus aiztērpis, aptērpt "anschwellen" und tē̦rpums I. Wohl zu tirpt.

Avots: ME IV, 174


tīcin

II tĩcin, zur Verstarkung von tīcinât 1: lakstīgala tīcin tīcina Schibbenhof (ähnlich: Asp. Z. klēpis 79).

Avots: ME IV, 199


tīcināt

I tĩcinât Schibbenhof, (den Gesang) modulieren: ve̦cas sievas tīcina dziesmu Schibbenhof, lakstīgala tīcin tīcina ebenda (ähnlich: Asp. Z. klēpis 79).

Avots: ME IV, 199


tik

tik,

4): t. (kaum)
dzīva atnāču Sonnaxt. ar vienu kāju t. (= tikkuo) ne bedrē iekāpis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 16;

5): kas t. vai tâ (so wie so)
... pratīšuot lauvas tiesu paturēt sev Veselis Dienas krusts 69;

6): t. pavasarī, kâ rudenī Lttic. 357; ‡

9) t. tikâm Erlaa, = tiku tikām 2: runāja t. t. (sehr viel);


10) t. jau gan Diet., wahrscheinlich.

Avots: EH II, 680


tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182


tillis

II tillis "?": uotrs (scil.: vīrietis) ... arī ir īsts t.: tievs un gaŗš un staigā kaklu iz˙stiepis Janš. Dzimtene V, 48.

Avots: EH II, 682


tirpt

I tìrpt (li. tirpti "erstarren") Neuenb., Serbigal, Wolm., tir̃pt Rutzau n. FBR. VII, 116, (mit ìr 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit ir̂ 2 ) AP., Karls., Līn., Ruj., Salis, -pstu od. -pju (L., U.), -pu, vertauben, starr werden U.: kājas tirpst nuo ilgas stāvēšanas Dunika. sūdzējās, ka klibā kāja tirpstuot Neik. 7. vijuolnieks izbailēs tirpis vien LP. VII, 621. - Subst. tìrpšana, das Vertauben, Erstarren; tìrpums, die Vertaubung, Erstarrung L., U.: šas zâles Lietuo pret ruoku tirpumu Etn. IV, I. lai pāriet galvas tirpums MWM. X, 885; Plur. tìrpumi, = tirpas: tirpumi vien pa kauliem izskrējuši JK. VI, 2 (ähnlich: Purap. 120). Zu sloven. otrpínm "erstarre", poln. cierpnąć, r. тéрпнуть "erstarren", r. терпѣть "leiden", klr. торóпити "schrecken", lat. torpēre "erstarrt sein" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 631, Trautmann Wrtb. 325, Meringer IF. XVIII, 226, Zupitza Germ. Gutt. 32, Boisacq Dict. 911, li. Schröder IF. XVIIf, 526, Perssan Beitr. 437, Zubaty Sborn, fil. VI, 32 f.

Avots: ME IV, 197


tīšām

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì 2 ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205


tīšprāt

tĩšpràt, Adv., = tīšām: kâ es tīšprāt būtu nuoslēpis vis˙galvenuo MWM. VIII, 887. vecis tīšprāt brīnēdamies iesaucās JR. V, 9.

Avots: ME IV, 205


tītenis

I tītenis,

1) die Schlingpflanze
MSil.; eine Art Pflanze (mit î) Adsel, Golg., Saikava, Schwanb., Sessw.; tîtenis C., Sessw., (mit î 2 ) Jürg., Segew., Widdrisch, Plur. tīteņi RKr. II, 70; Konv. 2 1663, 3510, (mit î 2 ) Behnen, die Winde (convolvulus L.); der Hopfen Fockenhof: kad grib, lai luopi ātrāki dzemdē, tad viņiem ieduod tīteņus, kas gar zemi aug (marnakas) Etn. II, 147. zaļais tītenīt[i]s stiepj lūdzuot ruokas Asp. VII, 55. tītenīšu stīdziņā Ziedu klēpis 83; lauka tīteņi, convolvulus arvensis Konv. 2 3510; linu tīteni, Flachsseide (cuscuta europaea L.) RKr. II, 70; Vēr. II, 414;

2) eine Art Raupe:
ievas . . . nuobendē kāds tārps - tītenis A. Melnalksnis Mazsalaca 16;

3) Plur. tīteņi, Spinngewebe (unter freiem Himmel)
Vīt.: augustā labā, jaukā laikā tīteņi ve̦lkas Vīt. Zu tît.

Avots: ME IV, 206, 207


tradīt

tramdît Dunika, Iw., Līn., Notk., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit àm 2 ) Kalz., Los., Meiran, Nerft., (mit am̂ 2 ) Ruj., -u, -ĩju, scheuchen, jagen, schūchtern machen, beunruhigen, molestieren U., Ruhtern, Ulpisch; greifen wollen Spiess nach U.; stossen, schlagen: zirgu Dunika. tramdīja kumeliņu BW. 14676, 1. zē̦ni tramdīja vāveri Ruhtern, Ulpisch. ve̦lns ļaudis dažādi tramdījis LP. VII, 479. tramdīt zē̦nus IV, 25. mednieki mani tramda, kur lai slēpjuos? V, 185. man netīk skrīveri atlaist, nedz tramdīt Sadz. viļņi 35. ar ruoku tramdīdams . . . krēsla atzvelteni Seifert Chrest. III, 3, 41. ar kājām tramdījusi Glück Ezech. 25, 6. Refl. -tiês, scheu werden (?): dažam tramdās zirgs MWM. IX, 188. Zu tremt.

Avots: ME IV, 221


trape

II trape, ein (aus Papier od. Hede gemachter) Pfropfen Neuhausen. Dissimiliert aus *prape "prapis".

Avots: ME IV, 222


traukt

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt 2 Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu 2 ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu 2 ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit 2 ) AP., Segew., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit 2 ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu 2 ); ohrfeigen (mit àu 2 ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu 2 ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc 2 Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu 2 ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu 2 ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit 2 ) Arrasch, Ruj., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit 2 ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III 4 , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225



trijlapa

trijlapa, pis">trijlapis Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 587, das Kleeblatt: trijlapu pušķis Berl. Māte 62.

Avots: ME IV, 234


trops

trops,

1) s. tropis;

2) der Trupp:
baru bari un tropu tropi ar tumšajiem ģīmjiem Dünsb. Par. 16. Zunächst nebst trups aus d. Trupp.

Avots: ME IV, 244



trumpa

trum̃pa, trùmpa 2 Prl.,

1) trum̃pis Wolm., U., trum̃ps Salis, der Trumpf beim Kartenspiel:
trumpu kâ biezs (kâ griežu IV, 41) Etn. II, 32;

2) trum̃pas Dunika, Spielkarten:
trumpas cirst, Karten spielen.

Avots: ME IV, 246


trupēt

trupêt (li. trupė´ti "brbckeln" [intr.]), -u od. -ẽju, -ẽju,

1) fauten
U., Spr., Adl., AP., Arrasch, Bers., Drosth., Gr.-Buschh., Kl., Ligat, Lös., Marzen, Notk., Prl., Saikava, Salis, Schujen, Segew., Selsau, Sessw., Wandsen, Warkl., (trupāt) N.-Schwanb.; weich, mürbe werden Festen; ohne Gestank fanlen Grünwald: malka sāk trupēt, kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91;

2) brockeln
Sussei n. FBR. VII, 132;

3) (liegend oder sitzend) faulenzen
U., Gr.-Buschh., Warki.; (lange Schwanb.) schlafen Spr.: gultā trupēt Blaum. kā šam te bij šauties? vai nevarēja vēl trupēt! Vīt. 52. Zu li. traupus "sprbde", apr. trupis "Klotz", serb. trûp "Rumpf", ksl. trupъ "Baumklotz; Leichnam", r. трупить "bröckeln", gr. τρῡ´πη " Loch" u. a., s. Walde Vrgl Wrtb. I, 732, Trautmann Wrtb. 326 f., Fick Vrgl. Wrtb. III 4 , 195, Persson Beitr. 858.

Avots: ME IV, 247


tūļāt

tūļât, -ãju,

1) tūļât Siuxt, tûļât Gr.-Buschh., tūļât U., Spr., tūļuôt U., refl. tũļâtiês AP., Bauske, Līn., Nötk., PS., Ringen, Widdrisch, tùļâtiês 2 Bers., Kalzenau; Kl., Sessw., tūļâtiês Spr., Erlaa, Ermes, Fest., Lasd., Laud., Wessen, tūļuôtiês U., (mit û) Bers., Kalz., säumen, langsam sein, zögernd an die Arbeit gehn U., ungeschickt bei der Arbeit sein: viņš tūļājas un tūļājas, un ne˙kas neveicas, ruokas kâ sasietas AP. kuo tu tur tūļājies, ka ne˙kā neesi padarījuse! Wain. netūļājies tik ilgi, bet nāc žigli uz darbu! Bers. kuo tik ilgi tūļuojies (Var.: kavējies)? BW. 8076 var.;

2) tūļât, tūļuôt, refl. tūļâtiês Kurs., tūļuôtiês Ruhtern, Ulpisch, langsam gehn, sich langsam fortbewegen:
es tūļāju, es te̦kāju BW. piel. 2 4993. saimniece . . . tūļuoja uz istabas pusi Ed. Cālītis. starpa, pa kuru tūļuojās prusaki Kļav. kas me̦lns tūļuojas uz šuo pusi Ruhtern, Ulpisch;

3) tūļuôt, einwickeln, einhüllen Ruhtern, Ulpisch;

4) tūļât, tūļuôt, tūļuôtiês, schwatzen ("wenig bekannt") U. Refl. -tiês,

1) s. tūļât 1;

2) s. tūļât 2;

3) tūļuôtiês, sich einwickeln, sich einhüllen
(gew. in der Zstz. mit sa- ) Ruhtern, Ulpisch;

4) s. tūļât 4. Zur Bed. 2 vgl, auch poln. tułać się "sich herumtreiben".
In der Bed. 4 zu an. ƥylia "reden" und ae. ƥyle "Redner".

Avots: ME IV, 281


tušķis

I tušķis,

1): "salmu vai zāļu sauja; bē̦rnu knupis" Seyershof.

Avots: EH II, 706


tust

tust U. (unter tuost), Adsel, Alswig, Bewershof, Bolwen, Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Lennew., Meiran, Nerft, PiIda, Sessw., Sonnaxt, Warkh., Warkl., Wessen, Vīt., Zvirgzdine, Praes. tušu (in Jürg.: tuôšu 2 , das eigentlich zu tuost gehört), Praet. tusu, schwer ausatmen, keuchen, stöhnen: ne tuš, ne pūš Br. 207. pārāk re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ ka tam būtu aiztusnis Sessw. tas tuš it kā zem rudzu maisa Blaum. kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? BW. 25248. tusdama un ste̦nē̦dama viņa gāja pa istabu A. v. J. 1896, S. 332. vepruks tikkuo var pavilkties aiz branguma, tuš vien A. v. J. 1900, S. 366. krūtīs kaut kas tusa Skalbe Kâ es 33. mašīnas tusdamas un e̦lsdamas attīstīja . . . zirgu spē̦kus A. XXI, I75. nuo smagās Marča tušanas spriežuot bij jāduomā, ka Marčs . . . strādā . . . grūtu darbu Vatdis Stabur. b. 8. tie tur stāv, ste̦n un tuž (wohl fehlerhaft fūr tuš) Liev. Brez. un Hav. 152. tusdams un pūzdams kāpis augšā Latvju tautas anekd. IV, 346. Reimwort zu dust I. Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 183 zu an. ƥyss oder ƥausk "Lärm", ahd. dōsōn "tosen"; doch bedeuten die an. Wörter auch "Getümmel", was zu le. tust schlecht passt. Eher nach Büga LM. IV, 444 zu poln. cuch "Gestank" und serb. ćûh "Hauch". An und für sich könnte das u in tust auch die Schwundstufe von ve in tvest (s. dies) sein.

Avots: ME IV, 273, 274


tusulis

tustulis Salis "puiku pistuole".

Avots: EH II, 706


tuvējs

tuvẽjs, nah: tuvējuos kaimiņuos BW. 8399, 2; LP. VlI, 391 (ähnlich: BW. 12409, 2; 22423). tuvēji radi U. tas nuonāca līdz tuvējām krustcelēm Etn. II, 170. dzirdējis, ka tuvējā krūmā ūpis kliedzis III, 10. ķēniņš izgāja tuvējā mežā pastaigāties JK. V, 1, 67. žīds devies uz tuvējām mājām LP. III, 103. tuvejās baznīcas zvaniķi VIl, 605. - Nom. plur. tuvēji, die Nahen, Verwandten U.: nebē̦dāju, kad tuvēji (Var.: klātēji) niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 var.

Avots: ME IV, 276



ūbot

ùbuôt 2 Geistershof, N.-Schwanb., girren Manz. Lettus, L., St., Biel. n. U., Etn. II, 51, Laud., (mit ũ ) BL: baluoži ūbuo. ūbele ūbuo Manz. Lettus. dūdiņa ūbuo Etn. II, 51. Nach Persson Beitr. 494 f. zu got. wōpjan "schreien" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 217); eher aber nebst li. III prs. ūbauna "?" (jàučiai ūbauna bei Būga PФB. LXVI, 232) ein damit nicht zusammenhängendes Schallwort, vgl. ūpis und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187.

Avots: ME IV, 404


ūkšēt

ûkšêt 2 Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt 2 Wandsen, ûkšuot 2 Dond., ûkšāt 2 Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt 2 Nogallen, ûkšinât 2 Dond., Wandsen, ûkšķinât 2 Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt 2 KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù 2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties 2 Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana 2 Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene 2 I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408


ulbs

ùlbs 2 Geistershof, Golg., Katharinenhof, Lis., N.-Schwanb., Sessw., beschränkt; verwirrt, blödsinnig Bers.: paliku stāvam kā ulbs Niedra Bār. 51. kā ulbs viņš aizskrēja pruom Golg. ļāvuos (lamāties), biju gluži ulbs Libek Pūķis 6. e̦smu palicis gluži ulbs par šuo lietu duomādams Niedra A. v. J. 1898, .N'o 7, S. 18. Reimt auf stulbs I. Wie verhält sich dazu estn. uľp (gen. ulbi) "albern, läppisch"?

Avots: ME IV, 297


ulpe

ùlpe 2 Meiran, comm., ùlps 2 Meiran, ein beschränkter, unverständiger Mensch. Vgl. ulpis I.

Avots: ME IV, 298


ulps

ulps Salis (aus ulpis?), in der Verbindung tāds kâ ulps "dulls". Vgl. ulpis I.

Kļūdu labojums:
aus ulpis? = aus ulpis? Oder = ulbs?

Avots: ME IV, 298


unkstēt

un̂kstêt: auch Marzen, (mit ùn 2 ) Sonnaxt; krupis sāk u. (mit un; gewisse Laute von sich geben) Fehteln.

Avots: EH II, 713


upe

upe (li. ùpė "der F1uss"), ein Demin. upele Vēr. I, 776, der Fluss, der Bach U.: strauja upe te̦k BW. 7860. šaura tā upīte (Var.: upiņa aus Sassm.), juo tā šaura, juo uolaina 7861, 1. kur upīte galu ņēme 8560 var. nuo de̦guna tūdaļ ar upīti iztecēja asinis A. XI, 105. upe viz Kra. Vīt. 1. - upes puķe, Laichkraut (potamogeton L.) RKr. II, 76. upes svilpis, Flussufer - Läufer (totanils). Wohl zu apr. wupyan "Wolke" (zur Bed. vgl. ir. snuadh "Fluss": kymr. nudd "Nebel" ) u. a., s. FBR. VIII, 53, Fortunatov Sāmav. 139, Loewenthai KZ. LV, 5, Berneker KZ. LVII, 249; anders Būga KSn. I, 296. Vgl. auch Scheftelowitz IF. XLVI, 2501 (zu aksl. vapa "Teich", wie vor ihm auch schon Fortunatov 1. c., und av. vafra- "Schnee"). Auf ein dem apr. ape "Fluss" entsprechendes Wort deutet noch "Berszapen becke" (heute: Bērz-pe) in Letgallen Livl. Güterurk. I, № 415 (v. J. 1464), s. anch Bielenstein, Grenzen 344.

Avots: ME IV, 300


upēlis

upèlis 2 Gr.-Buschh., Warkl. "eine niedrige Stelle im Wald, wo zūr Regenzeit sich Wasser ansammelt und scharfes Riedgras (grīslis) wächst". Wohl zu upe; vgl. upis.

Avots: ME IV, 300



ups

ups, -s: auch Kalupe, Oknist (in O. in zusammengesetzten ON. nach Fil. mat. 40), Pilda, Skaista, Višķi, Skrinda Latw. wol. gram. (1908), S. 22; loc. s. upī (od. zu upis?) Aizsils Sen. k., S. 66.

Avots: EH II, 714


ups

ups, -s (li. upis Jušk., SvD. № 132, 2 ) Andrepno, (n. FBR. VI, 38) Eversmuiža, Kaltenbrunn, (n. FBR. VIII, 13) Preiti, Raipol, = upe.

Avots: ME IV, 301


ūpsis

ûpsis 2 Lubessern n. RKr. XVII, 60, der Uhu (strix bubo). Dürfte auf gesprochenem ūps < ūpis beruhen, das man wie āps (aus āpsis) zu deklinieren begonnen hat.

Avots: ME IV, 409


urga

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr 2 ) Saikava, (mit ur̂ 2 ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr 2 ), Selg., Siuxt (mit ur̂ 2 ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr 2 ), ein Giessbach U., ur̂dziņa 2 , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas 2 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304


ūtrupe

ũtrupe C., Wolm. u. a., ùtrupe Wohlfahrt, ùtrupe 2 Prl., ūtrupe U., ũtrupis Dunika, ūtrups U., die Versteigerung, Auktion: ūtrupis Turpiņu mājai Kaudz. Izjurieši 133. Aus schwed. utrop "Ausruf auf Auktionen".

Avots: ME IV, 410


uzdumpt

uzdum̂pt 2 Wandsen, aufschreien (vom Rohrdommel): dumpis kādas reizes uzdumpa un apklusa Wandsen.

Avots: ME IV, 326


uzdzīvot

uzdzîvuôt,

1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene 2 II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;

2) "vorwärtskommen"
Wid.;

3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;

4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.

Avots: ME IV, 329, 330


uzķeipt

uzķeipt "?": brīnītuos par mālderi, kas tādu jaukumu uzķeipis uz ... durvīm Anna Dzilna 18.

Avots: EH II, 727


uzkumpt

uzkùmpt, krumm, buckelig werden (perfektiv): mugura uzkumpusi. sēd uzkumpis (gebückt, krumm).

Avots: ME IV, 346


uzkupt

uzkupt, korpulent werden (perfektiv): dzīvuo pilnībā un bagātībā - uzkupis un gre̦zns Janš. 16.

Avots: ME IV, 347


uzkverpt

uzkverpt, aufschwellen: man uzkverpis celis Grafental.

Avots: ME IV, 349


uzlept

uzlept, stolz werden (perfektiv): tas cilvē̦ks par daudz uzlepis KatrE., Segewold.

Avots: ME IV, 352


uzliesmot

uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.

Avots: ME IV, 353


uzlipt

I uzlipt (li. užlìpti "hinaufsteigen"),

1) aufkleben
(intr.), auf etw. kleben bleiben: viņam kas uz pieres uzlipis. tas puisis tai meitai kâ uz˙lipis (ist ganz versessen auf das Mädchen) Golg., Sessw.;

2) (hin)aufklettern
Wid.: uzlipt kuokā Dunika, Kalleten, Memelshof, Ob.-Bartau, Rutzau. kad kuoka galuonē bij uzlipis LP. VI, 26.

Avots: ME IV, 352, 353


uzrāpt

uzrāpt, = uzràptiês: uzrāpis uz sijas Pas. XIV, 499.

Avots: EH II, 732


uzšļaupt

uzšļaûpt 2 Stenden, aufschrägen: viņš lāpstas galu par daudz uzšļaupis.

Avots: ME IV, 389


uzspiegot

uzspieguôt, auskundschaften: u. ienaidnieka nuometni. kāds vīrs viņam bija uzspieguojis, ka... kruodzinieks apslēpis žīdu Degl. Vecais pilsk. 64.

Avots: ME IV, 382


uzsprēgāt

uzsprē̦gât,

1) aufplatzen:
le̦dus uzsprē̦gājis KatrE.;

2) = uzsprakstêt 2: tauki ce̦puot var uzsprē̦gāt uz ruokas Saikava;

3) aufprasseln, aufsprühen:
uguns atkal uzsprē̦gāja Golg.;

4) (mit grossen Tropfen) aufspritzen
(intr.; vom Regen): lietus drusku uzsprē̦gāja Ahs., Golg.;

5) erbost Bosheiten zurufen:
sievas tâ uzsprẽ̦gāja viena uotrai, ka gan˙drīz dumpis izcēlās Nigr.

Avots: ME IV, 383


uztapt

uztapt,

1): ne uz tilta neuztapa Tdz. 42285. u. augšā (aufstehen nach einem Fall)
Frauenb.;

2): "saka" ME. IV, 391 zu verbessern in "sāka"; die Bed. 2 ebenda zu streichen und das dafür gegebene Beispiel unter

4) zu stellen;

5): tē̦vs nebija vis pa vējam uz tam uztapis mani par pagasta skuoluotāju padarīt Lautenbachs Atziņas I, 69.

Avots: EH II, 736


uztapt

uztapt,

1) auf etw. gelangen
(perfektiv), hinaufgelangen Amboten, Bassen, Dunika, Ekengraf, Pilten, Rutzau, Sauken, Schrunden, Stenden: uztapt uz īstā ceļa. grūti nācās uztapt kalnā. viņš nevar uztapt pa kalnu augšā Bassen. pakritis, nevar uztapt vairs augšā ehenda. (fig.) viņš uztapis augstu (hat einen hohen Posten erreicht) dienuot Pēterburgā Stenden;

2) zum Sprechen verleiten
Stenden: runājām par meža darbiem, bet es zinu, kas šim ģeld: uztuopu par medībām, kâ viņš saka, tâ 3 stundas runāja Stenden;

3) = iztapt 2 Lubn.;

4) das Gespräch leiten auf:
pielabinādamies baruonam uztapuši, kas tam patīk Stenden;

5) auf etw. kommen:
tuo es nevaru uztapt, ich kann nicht darauf kommen Für. I (unter tapt).

Avots: ME IV, 391


uztupt

uztupt, häufiger refl. uztuptiês, sich auf etw. hinhocken: viens cālis uztupis uotram. uz ragavu stūra uztupās vēl viens braucējs.

Avots: ME IV, 394


vaidēt

vaĩdêt AP., Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm. u. a., (mit ài 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, -u, -ẽju,

1) (weh)klagen, jammern
L., U., seufzen, stöhnen: tē̦vs aiz sāpēm vaid. ar tuo ve̦cumu vienmē̦r vaid Lös. ūpis vaid LP. IV, 238, der Uhu schreit;

2) krank sein, siechen:
viņa vaidēja visu ziemu, tad nuomira Golg. visi, kas vaidēja, tie vaidēja... tikai pašu vājībā (aus Schwäche), un tâ mira ar Kaudz. Izjurieši 14. Refl. -tiês, jammern, stöhnen. Subst. vaidê̦tãjs, wer leidet Spr. Ableitung von vai II; vgl. auch mir. fáed "Schrei" und Brugmann IF. XIII, 145, Persson Beitr. 537, Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 212 f.

Avots: ME IV, 434


vallis

val˜lis Auermünde, Bixten, Frauenb., Iw., Nogallen, Salisb., Schibbenhof, vallis Ascher., Mitau, val˜ls Salis, valls Glück, = val˜nis 1. der Wall: ar uzce̦ltiem valliem Glück desaias 29, 3. zemes vallis "pis">irde̦ns zemes klēpis" Mitau. Anscheinend nebst estn. wall aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 458


vāpe

vãpe Iw.,

1) die Glasur
Vīt., (mit ã) Selg., Stenden, Wolmarshof; das Email V., (vãpa) Dunika; die Farbe RKr. XVI, 148: bez glazūras jeb vāpes Antrop. II, 92. dzelzs pārklāj krāteŗa siênas spuožu dze̦lte̦nu vāpi MWM. X, 95. šuvu pūru rakstīdama, zaļu vāpi (vāpu 7614) vāpē̦dama BW. 7192;

3) der Hauch auf Pflaumen
Vīt. Nebst estn. wāp "Anstrich, Farbe, Glasur" aus russ. вáпа resp. вапъ "Farbe"? Vgl. aber auch apr. woapis "Farbe".

Avots: ME IV, 498


varde

I varde Ābeļi, Adsel, AP., A.-Schwanb., Burtn., C., Erlaa, Fehsen, Gotthardsberg, Jürg., Kalzenau, Kl., Kurmene, Lasd., Laud., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Oknist, Rentzen, Salisb., Saucken, Schujen, Setzen, Smilten, Stackeln, Sunzel, Trik., Wallhof, Weissenstein, Wihzemshof, Wolm., Zirsten, (mit ar̂ 2 ) Annenburg, Autz, Bald., Behnen, Doblen, Grenči, Grob., Grünh., Gr.Würzau, Hochrosen, Hofzumberge, Irmlau, Karls., Kremon, Lemburg, Lipsthusen, Lubessern, Mesoten, Naud., N.-Bergfried, Nikrazen, Pabbasch, Pernigel, Ruhtern, Sassm., Schlockenbeck, Schwarden, Sepkull, Sessau, Treiden, Ulpisch, Waddaxt, Wilzen, der Frosch (unbek. in Dunika, Ruj., Stenden); der Laubfrosch an der estnischen Grenze U., Anzen, Nauksch., N.-Salis: varde kurc, kvarkst Etn. II, 51. Sprw.: pūlas kâ varde darvas mucā Br. sak. v. 1327. nešķīstus garus vardēm līdzus Glück Offenb. 16, 13. - meža varde, der Laubfrosch (hyla arborea L.) Natur. XXXVII, 1; purvu v., der Feldfrosch, Landfrosch, Quäkfrosch (rana arvalis Nils.) Rkr. VIII, 101; zaļā v., grüner Wasserfrosch (rana esculenta L.) RKr. VIII, 101. - varžu acis, s. var̂žacs; varžu kājas, Hungerzitzen im Maule des Rindviehs Lems. n. U. - varde, verächtl. Bezeichnung für eine Person: bē̦rni, vardes, izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW.10I6,3. Zu arm. gort "Frosch", s. Hübschmann Arm. Gramm. 437 und W. Schulze KZ. XLV, 287Z; das gleichbed. li. varlė˜ (vgl. auch le. vargle) hat wohl ein sekundäres l für älteres d, s. Sommer Batt. 178 und Petersson Heferokl. 109.

Avots: ME IV, 476


vējš

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554


vēl

vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),

1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;

2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;

3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);

4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;

6) "= jel (doch)!" Wessen;

7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.

Avots: ME IV, 556


vēlināt

vēlinât (li. vė˜tinti "verspätenmachen") "?": kas vēl tik vē̦li vēlina, kur lauks un mets jau apklusis? Asp. Ziedu klēpis 78; vgl. pavēlinât.

Avots: ME IV, 557


venst

veñst N. - Bartau, -žu, -du, suchend das Unterste zuoberst kehren: liecies mierā! nevenz (zu erwarten wäre nevend!) gultu apkārt! N. - Bartau. Refl. -tiês Br. 8, 9,

1) sich wickeln (?):
tinies, vendies zīda rituliņā! B. P. 1;

2) mit Mühe kriechen, kletteru, sich mühsam vorwärtsbewegen
(mit eñ; Praes. -džuôs) Stenden: vendžas ka krupis pār slieksni (von jem. gesagt, der ungeschickt über den Zaun klettert). puika pa taku vendžas pruojām Stenden. nuo duobuma... venžuos ārā Lautb. Vidv. II, 33;

3) sich wenden
(prs. veñžuos, prt. veñduos) Lautb.: viswairāk tas pret zemes gariem venžas Lautb. Vidv. II, 24. Als ein Kuronismus zu got. windan "sich winden", wandjan "wenden", umbr. ahauendu "avertito", arm. gind "Ring", ai. vandhúra-ḥ "Wagenkorb" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 261) ? Oder veñst (für ein aus d. wenden entlehntes *veñdêt) nach dem prs. veñžu (das zu einem *veñdêt gehören könnte) ?

Avots: ME IV, 537


vest

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. 2 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545


vīdēt

II vîdêt 2 (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),

1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;

2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.

Avots: ME IV, 634


vidstrops

vidstruops,

1) vidstrùopis 2 Kl., vidtruopis Vīt., vidtruops Aiviekste, Grawendahl, Heidenfeld, Sessw., Zvirgzdine, der Rumpf des Menschen (auch eines Tietes
Grawendahl, Sessw.): kad liekas pie ēdiena, tad liek pilnu vidtruopi Vīt. tam tik ir vidtruops! Grawendahl;

2) der mittlere Teil eines gewissen Netzes, daraus die Fische nicht entkommen können
Lubn.;

3) vidtruops St., Harder n. U., das mitt lere Seitenspeckstück vom Schwein, nachdem der Rippespeer ausgenom men worden ist;

4) vidstruopis Vīt., wer einen grossen Bauch hat;

5) "?": niedrai ir gala truopi un vidtruopi Wessen. Wenigstens in der Bed. 5 zu truops III; in der Bed. 4 wohl zu truops II. Zur Bed. 2 vgl. li. vidmanta (aus *vidvanta) "Mittel bauch" (des Fischsackes)
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 197.

Avots: ME IV, 579


viegliņām

viegliņām 2 Jummardehn, viegliņam U., vìeglītēm 2 Ogershof, Oknist, vie˙glinãm oder vìe˙glĩtēm C., vìe˙glĩti-ņām C., (mit ìe 2 ) Sessw., viegli vie˙glītiņām Bauske, Adv., leicht, sachte; gemach, langsam U.: ūdeni..., kas viegliņam te̦k Glück Jesaias 7, 1. nuo sē̦klas, kas viegliņam uzdīgst Markus 4. maiss jānuoliek tīrumā viegliņam un ne uz akmens Etn. II, 73. juoki nekutina vis viegliņam... ne̦rvus A.v. J. 1898, S. 322. runādams atvilka viņš... ruoku viegliņam Dünsb. Od. 2, 23. jis izstiepe ruoku viegleņām Pas. IV, 313 (aus Welonen). vieglītēm uzcēlās Etn. III,32. pane̦s vieglītēm A.v. J. 1898, S. 91. aizmaksājām vieglītēm (leicht, ohne Mühe) Apsk. v. J. 1903, S. 210, pārlekšu viegli vieglītēm Asp. Ziedu klēpis 129. viņa.. vie˙glītiņām tās (= drānas) nuovilka Dīcm. pas. v. 1, 59. gūlās vie˙glītiņām pār visu kâ... migla Domas III, 309.

Avots: ME IV, 653


vienuviet

viênvìet, viênvìetu, = viênuviet: bē̦rni nav mācāmi skuolās vienviet Kaudz. Vecp. 76. abi uz maza galdiņa ē̦duši vienviet Jaunie mērn. laiki IV, 50. savākt vienviet...izkaisītuos... kūlīšus Etn. I, 69. sniegs... ar lietu jaucas vienvietu Asp. Z. klēpis 135.

Avots: ME IV, 668


viept

viept, viepju, viepu,

1) "sich mit einer
viepe verhüllen" L.; richtiger wohl: verhüllen (so bei Wid.): miglā viepta zināšana Izgl. III, 19, in Nebel gehülltes Wissen;

2) verziehen (das Gesicht)
Dunika. Refl. -tiês,

1) sich verkleiden, maskieren
L. ("nicht bek."U.); sich bekleiden, verhüllen Bielenstein Holzb. 429: vīru brāņas viepies Lautb. Ind. u. Arija 40;

2) = viebties Rutzau (mit ) Dunika, ("mit iê" ) Meiran. Nebst viepe, vieplis, atviept, vīpnuot zu li. atvìpti "herabhangen", vaipýtis "das Maul verziehen, gaffen", vypsóti "mit offenem Munde dastehen", apr. wipis "Ast", get. biwaibjan "umwindem", an. veifa "in zitternder Bewegung sein; schlingen, umwickeln", vīfinn "verhüllt", ai. vēpatē "zittert, bebt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 240 f. und Persson Beitr. 235 ff.

Avots: ME IV, 669


viese

viese L., = viešņa, ein weiblicher Gast: pie mums ieraduses viese Kaln. Ozolk. m. 134 (auch 38). šī debess viese Asp. Z. klēpis 38.

Avots: ME IV, 669


vija

I vija,

1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. 2 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;

2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. 2 20511, 1;

3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.

Avots: ME IV, 582



vīle

I vìle,

1): (apģē̦rbu) izmeklēja vīli vīlē. brunči vīļu vīlēm mē̦tājās Vanagu ligzda 187;

3): kad sausa pļava, savīlē ("sakasa") vìlē 2 , ar grābekļa siekstu sastumj, - un klēpis gatavs Heidenfeld; ‡

4) "?": pārpludināt pluostu vīlei ("se̦klai vietai Bārtas upē") pāri Dunika.

Avots: EH II, 792


vilnis

II vilˆnis AP., Bers., Golg., Gr.Buschh., Heidenfeld, Kalzenau, KatrE., Lös., Mahlup, Ramkau, Saikava, Selsau, vìlnis Arrasch, Wolm., vilˆnis Burtn., C., PS., Siuxt, Zögenhof, vilˆnis 2 Karls., N.-Salis, Salis, Widdrisch, vilnis U., Lindenberg, vìlnītis (li. vilnytis ) A.Ottenhof, Arrasch, Jürg., vilˆnītis 2 N.Salis, Salis, Ulpisch, vilnītis L., U., Plur. vilˆnīši AP., Saikava, vil˜nīši C., vilniņi U., BW. 2834, ein Pilz; vilnīši St., eine Art wollichter Erdschwämme; vil nīši Birsman, vilniņi ders., agaricus vellereus; viļņi Bers., Trik., vilnīši Trik., vilniņi Naud., lactarius torminosus: vilnīt[i]s kundziņš, bē̦rzlapa gaspažiņa BW. 2842. Sprw.: dzīvuo kâ vilnis zem egles (Wohlstand ausdrückend) Kalzenau n. Kronw. Wohl zu vilnis I resp. vil˜na "Wolle" (s. FBR. XI, 1971); anders (von der schleimigen Haut ausgehend) Lidén Göteborgs Högskolas Arsskrift XXVI, 92 ff.: zu apr. wilnis und schwed. dial. ylla "Quappe"; der vilnis sei aber nicht schleimig!

Avots: ME IV, 595


virlops

virluõps Arrasch, C., Jürg., PS., Salisb., Trik., Wolm., vir̂luõps 2 N.-Salis, Ruj., Segewold, virluops Mag. XIII, 39, Adiamünde, Golg., Linden (in Kurl.), Nötk., N.-Peb., Stürzenhof, A.Schwanb., pis">virluopis Ronneb., virluope Kokn., vir̂lups N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, virlups Oppek., Mag. XIII, 25, Aahof, Bers., Fest., Kalzenau, Lasd., Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Sessw., pis">vìrlupis 2 Mar., Prl., Saikava, virlupe Kroppenhof, virļups Meiran, pis">vìrļupis 2 Lubn., vìrļupe 2 Lubn., vìrlaps 2 Stom., virlaps N.-Schwanb., vir̂luõks 2 Siuxt, vir̂luôks 2 Gramsden, Schibbenhof, vir̂luoks 2 MSil., Pankelhof, Stenden, Wandsen, vir̃luoks Schrunden, virluoks L., U., AP., Autz, Bauenhof, Bauske, Behrshof, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünw., Gr.-Würzau, Kalnzeem, Korwenhof, Kroten, Naud., Neuenb., N.-Peb., Ruba, Ruhental, Sehmen, Stockm., Swehthof, Walgalen, Wallhof, Welonen, vir̂laks 2 Līn., virlaks Ahswikken, Katzd., Nerft., (mit ir̃) Nigr., svirluoks Frauenb., ein Schöpfgefäss mit langem Stiel (Abbild. s. Bielenstein Hoizb. 161; in Meiran ein Gefäss mit einer Handhabe überhaupt): ņem virlupi un pielej ar e̦ze̦ra ūdeni mucu! Mar. ar virluoku smeļ vircu un ūdeni Walgalen. ar kanniņu alu dzēru, ne ar visu virlupīti BW. 19556 var. dzer . . vēl vienu virlaku! U. b. 127, 36. virluopiem sev gudrību smelt Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 538. Falls villuops älter ist als virluops (und nicht umgekehrt?), könnte vil- nebst estn. will in will- kapp "Schöpfgefäss" (woneben willima "füllen") auf d. Füll- (d. füllen bedeutet nach dem Grimmschen Wrtb. auch "schöpfen"), und -luops auf mnd. lôp "hölzernes Gefäss von kleinerem Inhalte" beruhen. In diesem Fall wäre virluops entweder aus villuops dissimiliert (?), oder durchs gleichbedeutende viraks oder virāgs beeinfiusst; virluoks ist entweder aus virluops dissimiliert, oder volksetymologisch an luoks I angelehnt. svirluoks hat sein s- vielleicht aus svira resp. svirât.

Avots: ME IV, 607, 608




virpt

*virpt (li. virpti "am Körper verkommen"), zu erschliessen aus savirpt und nuovirpis. Refl. -tiês, wirbeln: bez ūdeņa virpšanās MWM. VI, 870. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609


virpulis

I vir̂pulis (li. virpulỹs "das Zittern") Prl., (mit ir̂ 2 ) Karls., (mit ir̃ ) N.-Wohlfahrt,

1) vir̂pulis Burtn., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, KatrE., Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Wohlfahrt, Schwanb., Selsau, Sessw., Smilt., Trik., Warkh., Wenden, Wolmarshof, vìrpulis PS., vir̃pulis A.-Ottenhof, AP., C., Frauenb., Jürg., MSil., Nötk., N.-Salis, Salis, Salisb., Selg., Sermus, Siuxt, Wandsen, vir̂pulis 2 Arrasch, Nauksch., Ruj˙· Thorney, virpulis 2 Zvirgzdine, virpulis Adl., Alswig, Autz, Behnen, Behrshof, Bers., Erlaa, Essern, Gr.-Buschh., Grenzhof, Kalzenau, Kokn., Laud., Loddiger, N.-Peb., Popen, Ramkau, Salwen, Saucken, Schwarden, Selb., Usmaiten, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, ein Wirbel, ein Wasserwirbel Meselau, Schrunden, ein Windstoss Vīt., der Sturm, Wirbelwind (virpuls) U.: vēja, ūdens, sniega, smilšu, lapu virpulis. ziemu sniegs tiek griezts virpuļuos Frauenb. nuo viesula uz lielceļa griežas smiltis virpulī Frauenb. sacē̦lusies auka, virpulī vien griezusies LP. VIl, 1041. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pürs II, 68. putekļu virpuļus Apsk. v. J. 1903, S. 462. upēs... virpuļus . . . saceļ ve̦lni Pūrs I, 114. Gaujas virpulī LP. VII, 586. sniegs griezus un virpuļuoja balti pe̦lē̦kā virpulī A. XX, 401. vējš sacēla virpuļuos nuobirušās lapas Aps. IV, 90. augat, mani gari lini, virpuļuos grìezdamies! Etn. II, 35. izgrūst kuplus dūmu virpuļus Jaun. mežkungs 2. dūmi lieliem virpuļiem griezās A. v. J. 1897, S. 135. tas sāka uz papēža virpulī grìezties Poruk MWM. v. J. 1896, S. 902. dejas virpuļuos Janš. Līgava II, 495. juoņuo negantuos virpuluos Skalbe Ab. 34. (fig.) smieklu virpuļi Stari II, 769; A. XVII, 303. sadzīves virpulī A. v. J. 1898, S. 43. virpul[u] virpuliem U., virpuļu virpuļiem Nötk., virpuļu virpuļuos, im Wirbel, wirbelartig: sniegi gāja virpul[u] virpuliem, von Schneewirbeln U. dzeja iet virpuļu virpuļiem Apsk. v. J. 1903, S. 109. matu grīztes, kas virpuļu virpuļiem nuovēlās uz kakla 209. virpuju virpuļuos aizrauj katru Asp. Ziedu klēpis 135;

2) eine zusammengedrehte Stelle im Haar, der Haarschopf
Erlaa, Kalzenau; eine vom Winde zusammengedrehte Stelle im Getreide;

3) eine unruhige, bewegliche Menschenmenge
Autz, Behnen, Popen, Salwen, Usmaiten, Warwen;

4) ein beweglicher Mensch, der hin und her geht
Vīt.;

5) "?": teci, teci, virpulīt, uz avuotu ūdenī! VL. SDP. III, 28. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609, 610


visnotaļ

vis˙nuotaļ, vis˙nuotuļ, vis˙nuotuļi. Adv., überhaupt; durchaus, ganz und gar, gänzlich; immer, überall; "samt" Brasche: tie ir vis˙nuotuļ nelietība Glück Jesaias 41, 29. es gribu tev vis˙nuotuļ maksāt (ich will dir alles bezahlen) Matth. 18, 26. tas ... vis˙nuotaļ savērpjams LP. VI, 811. pavēle vis˙nuotaļ izpildamā 1032. kur šis vis˙nuotaļ bailes būšuot atrast VII, 203. vis˙nuotaļ nabagi bijuši mieluojami 314. tas vis˙nuotaļ bij vajadzīgs Poruk V, 197, tas jau ir, pēc kā es vis˙nuataļ meklēju A. XI, 570. vai Jupis latviešiem vis˙nuotuļ bijis Deglavs Rīga II, I, 276. līdze̦ns lauks vis˙nuotuļi Rainis Gō"tes dzeja 48. tautas dzeja vis˙nuotaļ un leišu un latviešu it sevišķi RKr. X, 14.

Avots: ME IV, 624


visviens

vis˙viêns, einerlei, gleichviel Frauenb. u. a.: bet vis˙viens, ar tipiskuo mākslu... viņa nestāv... sakarā Vēr. II, 1010.

Avots: ME IV, 628


vītene

I vītene,

1) vîtene Golg., Mar., vîtenis Nötk., das Gewinde, die Guirlande:
mē̦tru viju vītenīti BW. 33090. raibā puķu vītenē Treum. Gaujm. 39. aizviji cieši... luogu kâ zaļa vītene Asp. ziedu klēpis 131. šmaugām vītenēm gar viņu augšup sliedzās MWM. VI, 323. vīteņi - tie stiepjas paši pretī Druva II, 906. viju, viju, nesaviju vītenīša vainadziņa BW. 6211, 5 var. sīpuolu vītene Mar., (mit i ) Kokn., Stockm., vîtenis Aiviekste. apīņu vîtene A.-Ottenhof, Sessw. "ap mietu savijušies apīņu stādi";

2) vî-tenis 2 Schnehpeln, eine Art Schlingpflanze;
vītenis, die Schlingpflanze Erlaa;

3) vītene U., vîtenis Druw. n. RKr. XVII, 86, vītens U., das Flechtwerk;
vîtenis A.-Ottenhof, Golg., PS., Wolmarshof, (mit i 2 ) Orellen, eine Strohdecke (auf Mistpallen U., als Fenstervorhang Orellen): izrauj iz lieveņa jumta salmu vīteni Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 527. salmu vīteņi bij luogiem aizlaisti priekšā B.Vēstn.;

4) eine (gewundene) Peitsche
Blieden n. Etn. I, 105, (mit î ) Kaltenbrunn, Nötk., (mit î 2 ) Frauenb.; ein aus gespaltenem Holz geflochtener Peitschenstiel (mit î 2 ) Wandsen;

5) vîtene Bewershof, vîtenis Aiviekste, ein aus Wurzeln geflochtener Korb.

Avots: ME IV, 646


vīzdegunīgs

vīzde̦gunîgs,* naseweis, vorwitzig V., schnippisch Brasche: vīzde̦gunīgas atbildes MWM. X, 129.

Avots: ME IV, 650


vurpināt

vurpinât,

1) "?": ratenīt, lai tev[i] vējš vurpināja! BW. 7017 (aus Meiran); vgl. vurpis I;

2) "widersprechen; bei sich (unzufrieden) sprechen"
(mit ur̂ ) Aiviekste.

Avots: ME IV, 676





žagars

žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.

Avots: ME IV, 785, 786



zanēt

zanêt Stom., = sanêt, summen: struopuos zan bites Asp. Ziedu klēpis 165. bišu dārzs apklusis zanēt LP. VII, 367.

Avots: ME IV, 689


zarains

zarains, ästig U.; zinkig V.; strahlend U.: zaraina ābelīte RKr. XVI,223. zarains (Var.: zarājs, zaruojs, zaruots) mans vainadziņš BW, 24250 var. ar zarainuo skrāpi Aps. V, 5. zaraina saulīte lēca BW. 24732. zaraini raksti Konv. 2 1390, starainuo, zarainuo ugunīt! Asp. Ziedu klēpis 174.

Avots: ME IV, 690


žēles

I žēles, = žẽ̦las Nötk. (mit ẽ): staltā sirdī nav te žēles (oder gen. s.? Bed.?) Asp. Ziedu klēpis 85.

Avots: ME IV, 806


žēlināt

žēlinât,

1) freqn. zu žẽ̦luôt, sich über jem. erbarmen, jem. Güte erweisen
AP., (mit ) Lems., Nötk., Ruj.; verteidigen N. - Peb.: māte bē̦rnu želina un nelaiž ganuos Lems. kuo nu žēlini bē̦rnu! N. - Peb.;

2) fakt. zu žẽ̦luôt, sich erbarmen machen, lassen
(mit ) Grünw.;

3) weinen machen, betrüben
N. - Peb., Vīt., (mit è 2 ) Golg., Kl., Sessw.: māte runādama žèlina bē̦rniem sirdi Kl. nerunā uz nelaimīguo, ka viņam neceļas vēl lielākas žē̦las, nesāc viņu žēlināt! Vīt. tā (lastīgala) žē̦li žē̦lina Asp. Ziedu klēpis 78.

Avots: ME IV, 806


zeme

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709


zemetene

zemetene Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, zemene.

Avots: ME IV, 710


zīdeklis

zîdeklis,

1) zîdeklis Lubn., Mar., (mit î 2 ) Salis, zîde̦kls Meiran, Nötk., zīde̦kls L., St., zîdakls Lubn., Saikava, zîdakls Selsau, = zîdals: cūkai nav zīde̦kla Saikava. man tā zīde̦kla tāˆ pamaz: bē̦rnam nepietiek Frauenb.;

2) = pis">knupis 2 Wid., (mit î ) Bers., Lubn., Schwanb.;

3) (im Scherz) die Zigarre
BielU.

Avots: ME IV, 731


zīmala

zĩmala AP., C., PS., N. - Wohlfahrt, Nötk., zìmala 2 Pilda, zîmala 2 Karls., zīmala Erlaa, Grünw., zĩmaļa Adiamünde, A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Grob., Jürg., Līn., N. - Salis, Peb., Rutzau, Salis, Ulpisch, Wandsen, Widdrisch, zìmaļa 2 Fehsen, Fehteln, Gilsen, Grawendahl, Kalnemois, Lubn., Pilda, Stockm., Stomersee, zîmaļa 2 Dond. n. FBR. V, 134, zīmaļa U., Spr., Bers., Burtn., Erlaa, Kokn., Kosenhof, Lappieŗ Lennew., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. Thorney, Sauken, Schujen, Schwanb., Serbigal, Smilt., Wenden, Wesselshof, Zebrene, zîmele 2 Dond., zìmule 2 Oknist, zìmuļa 2 Prl., Demin. zīmalīte Ulanowska Łotysze 13, eine Kuh mit einem Zeichen (auf der Stirn): guotiņ, mana zīmaliņa (Var.: zīmaļiņa), ze̦lta zīme pierītē! BW. 29031. šķir... zīmuotas guoves: zīmuļa, dūmaļa...! 28955. kur manas guosniņas: zīmaļa, raibaļa...? 16464. dūmainā zīmaļa Vēr. II, 1039. In Nötk., werde auch ein Mensch mit einem Zeichen oder Fleck auf der Stirn zīmala genannt.

Avots: ME IV, 734


zīmīgs

zìmîgs AP., C., (mit î 2 ) Dunika, Fauenb., Salis, Wandsen, auffallend, leicht erkennbar U.; charakteristisch, bedeutsam, typisch; treffend: zīmīgs zirgs, ein Pferd, dem es nicht an Kennzeichen fehlt U. cik gaiši un zīmīgi... autłrs pamāca par bē̦rnu audzināšanu Latvju tauta XI, 1, 45. gaŗi mati taču juo zīmīgi atgādina... RKr. VIII, 10. tas ir pie ķīniešiem zīmīgi, ka... A. XX, 217. piemē̦ru viņš... izvēlēs... zīmīgāku un raksturiskāku 885.

Avots: ME IV, 735, 736


zimza

zim̃za PS., zimze St., U.,(mit im̃ ) Katzd., das Gesimse: skapis apbe̦rztām zimsām A. XX, 254; Rand: tas tur ar sarkanām zimzām LP. VI, 357. Nebst estn. sims aus d. Sims.

Avots: ME IV, 721


ziņa

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725


zirgkopējs

zir̂gkùopẽjs, zir̂glùopis, der Pferdezüchter: nuo rīta zirgkuopējs atskrējis LP. IV, 165.

Avots: ME IV, 726


zirnājs

I zir̃nãjs,

1) ein Erbsenfeld
U., AP., Bers., Lös., Smilt.;

2) zirnājs V., gew. Plur. zir̃nāji AP., C., Frauenb., Smilt., (mit ìr 2 ) Aahof n. FBR. IV, 44, Bers., Lös., Pilda, Erbsenstroh
L., U.: zirnājs ("?") stiepās gaŗš Stari II, 737. satin[a] kājas zirnājuos BW. 17946. gulēs... pē̦rnajuos zirnājuos 30146. kāzenieki dancuoja, zirnāji bira 24153, 2 var. zirnāji (cisas), uz kuŗiem miruonis dusējis LP. VII, 403. uzkāpis rijas augšā, ielīdis zirnājuos 832. uztaisa vietu nuo zirnājiem vai salmiem BW. III, 3, S. 867. ieliec aitām vakarā divi klēpji zirnāju! Frauenb.

Avots: ME IV, 728


zirnis

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. 2 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. 1 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis 2 in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. 2 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi 2 Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729


žļāga

žļāga Wessen,

1) ausgestürztes Spülwasser
St., Spülicht (mit ã ) Jürg., (mit à 2 ) N. - Schwanb.; der Bodensatz einer Flüssigkeit (z. B. vom Bier) N. - Schwanb. (mit à 2 ); unklares Wasser (hauptsächl. in versandeten Flüssen, Gräben) Ramdam;

2) eine Lache:
uz grīdas liela žļãga Jürg.;

3) comm., ein Pisser
Gr. - Buschh. (mit à 2 ), Budberg;

4) ein Wolkenbruch, heftiger Regenguss
(mit ã ) Frauenb.

Avots: ME IV, 816




žļerkšķis

žļe̦r̂kšķis 2 (sic!) Stenden, ein grässliches Geschrei: izdzirdu nejauku žļerkšķi: suns bija sakampis zaķē̦nu.

Avots: ME IV, 818


žņauga

žņauga,

1) ein Knebel
L., U., (žņaugs) Alschw., Memelshof, Naud., (mit ) Peb., (mit 2 ) Bauske, Frauenb., Siuxt, Wandsen, A. - Ottenhof; eine Schlinge U., (mit 2 ) Kand., (žņaugas) Alschw., (žņaugs) Kurl., Peb. und Sessw. n. U., (mit ) Kalz., (mit 2 ) Siuxt, Wandsen, (mit àu 2 ) Saikava; ein Kappzaum L., Würgezaum, Stangenzaum U., Bielenstein Holzb. 534, (žņaugs) Neik. und N. - Sessau n. U., (mit ) Trik., (žņaugi) V.; die Bremse, womit Pferde gebändigt werden Elv., St., U., Preip. 158; "ierīce savaldīšanai"(žņàugs 2 ) Saikava; (fig.) die Bedrängnis, Not, Klemme (bes. Plur. žņaugas Alschw., žņaugi Alschw.): žņaugs, ar kuo pie kaušanas aizgrìeza cūkām purnus cieti Plūd. LR. III, 329. uzmaukt kaujamai cūkai žņaugu Kand. jāuzkuŗ uguns nuo cūku žņauga LP. VI, 104. ciešāk jūt tas manu žņaugu MWM. VI, 4. mani sevī slēdza krē̦slas žņauga X, 1. nu žņaudzējs pats ir žņaugās Druva I, 159. dzīves sastingušajuos žņauguos Rainis. man netīk jūsu žņaugi Gesangb. 61, 2. ar elles žņaugiem izbiedē Upīte Medn. laiki. vairuojas žņaugi un spaidi Vēr. II, 602. dažādie žņaugi nuokrīt nuo sirds LA. sievietes daba remdējas sirds žņaugās A. v. J. 1896, S. 267. sirds nuotirpa man kâ žņaugās JR. IV, 63. nu liks tevi tādā žņaugā (tāduos žņauguos), ka netiski vaļā Golg.;

2) ein Gerät (eine Schlinge an einem Stiel) zum Fischefangen;

3) die Kummetschnur
(žņaugs) Bielenstein Holzb. 563, Katzd., Lasd.;

4) "neliels kuociņš zirgu rīku iekšpuses augšējā daļā" (žņaugs) Assiten, (žņaûgs 2) Siuxt;

5) "?": (zirgs) pārtapis tilta žņaugam Domas IV, 452;

6) eine schwere Last
(hauptsächl. fig.) Grawendahl, Heidenfeld (mit aû), (žņaûgs) Trik., (Plur. žņaûgas) Grawendahl, Meiran, (mit 2 ) Alschw., (žņaûgi) C., Jürg., Heidenfeld, (mit 2) Schnehpeln: uzlikt kam žņaugas Alschw., Meiran u. a. viņš man tuo tik˙pat kâ žņaugu uzkrāva Grawendahl, Heidenfeld. zem le̦dus žņauga Asp. Ziedu klēpis 141;

7) das Drücken, Magendrücken
(žņaûgi) Trik., (mit 2) Autz: man uznāca vē̦de̦ra žņaugi Autz;

8) ein magereŗ langer Mensch
(mit ) Gr. - Buschh., Lubn.;

9) = žmauga 1 (eine Verengerung von Waldwiesen) Alschw.

Avots: ME IV, 824


žulgot

žulguôt, glänzen, leuchten: kâ acīs asaras, tur zaļais smaragds žulguo Asp. Ziedu klēpis 89. metalla mirdzums, kuo var redzēt žulguojam uz... ze̦lta gabaliem Atbalss kal. p. 11. tā žulguo pāri tava mitekļa jumtam Seifert Chrest. III, 2, 123.

Avots: ME IV, 830


zumpa

zumpa Wallhof, zumpis St., eine Pfütze; zùmps 2 Vīt., eine Jauchgrube; zum̃pa Dond., Jauche, Mistwasser; zumpis Elv., St., ein Sumpf (n. U. nicht gehört): bē̦rni plančājas pa sutrāja zumpu Barbern, Neugut, Stelp. n. Vīt. Aus mnd. sump "Sumpf".

Avots: ME IV, 750


župsnis

župsnis (li. žiùpsnis "so viel man auf ein Mal fassen kann"),

1) so viel man mit 3 (2
Gramsden) Fingern fassen kann, ein Wenig Bauske, Dunika, Nigr.; "pis">neliels klēpis" Erlaa, Wolmarshof: župsnis graudu Dunika. miltu župsnis ebenda. župsnis (eine Strähne) pakulu Bauske. pāra, trīs šķiedrus linu vai kaņepju sauc par župsni Nigr. iebēra... saujā župsni uogu Janš. Mežv. ļ. I, 67. bedrītēs iekaisīt pa župsnītim sē̦klu Līgava I, 453. piebērām župsni alauna Jauns. Baltā grām. I, 144;

2) eine kleine Baum- od. Strauchgruppe
A. - Laitzen, Erlaa. Zur Bildung vgl. šķipsnis. Zu an. gaupn "die hohle Hand, Handvoll" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 566.

Avots: ME IV, 832


žūra

I žūra,

1) schmutziges Wasser, Spülicht
Frauenb., (mit ũ ) Bauske, Schnehpeln; eine trübe Flüssigkeit Grünh.: lej laukā tuo žūru! Frauenb. uogas saspiestas vienā žūrā (="gabalā, pikā") Kaugurciems;

2) eine wässerige, lang gekochte Grütze
(mit ũ) Schibbenhof;

3) "pusdarīts alus" Frauenb.;

4) Haferbrei
Kalleten, N. - Bartau; "auzu ķīselis" Funkenhof; gesäuerte Hafergrütze (mit ũ ) Dunika; Brei Preekuln; eine Art Kartoffelsuppe mit Roggenmehl, "auzu ķīselis"(žũre) Rutzau; ein mit Mehl zubereiteter Viehtrank (žùra 2 ) Sessw.;

5) andauerndes Regenwetter
Vīt.; starker Regen Frauenb.; ein Regenguss (žùre 2 ) Lettihn, Mar.: uznākuse lietus žūra Frauenb. bija gan žūre: ūdens upēm vien skrēja Mar. n. RKr. XV, 146. tīrais žūras laiks Vīt.;

6) comm., ein Saufbold
Bewershof (vgl. zūra); eine Kuh, die viel trinkt N. - Peb., (žūre) Ramdam;

7) "lējēja, žūrē̦tāja" (žũra) Ronneb. - Neuhof, (žũra, žũre) Nötk.;

8) eine Pisserin
(mit ũ ) Nötk.;

9) übermässiges Trinken, Saufen
(žūre) Selb.: kruogā bija sanākuši pluostinieki, un iztaisījās ļuoti liela žūre Selb.;

10) Jauche, dünnflüssiger Kot
Preekuln. In den Bedeutungen 5 - 9 (und 1 - 2 und 10?) zu žaut II 3 - 4?

Avots: ME IV, 836, 837


žurds

žur̃ds: uzstiepis ādu uz žurdiņa Pas. XII, 120 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 822


žūrēt

IV žũrêt (li. žiūrė´ti "hinsehen") Bauske, Fockenhof, Mežmuiža, Ruba, Sessau, žūrêt N. - Sessau n. U., Friedrichstadt, Ramkau, Ronneb., Spr., Wessen, refl. žūrêtiês U., Kav., (mit ũ ) Ruhental, Sessau, lauern; žūrêt, blinzeln Dr.: vēris... durvis vaļā un žūrējis, vai kāds iekšā LP. IV, 164. žūrējis pa šķirbu V, 4. vākus nevajaguot cilāt un iekšā žūrēt ne˙pavisam 132. paslēpies žūrējis Pas. IV, 312 (aus Neuenb.). kurzemnieki, laiski puiši, pa krūmiem žūrējās BW. 12868, 1. žūri, žūri, tautu dē̦ls! tu žūrēji, es žūrēju 10210, 3. kaķis žūrē ("tīkuo") pēc pelēm Selb. viņš izslāpis žūr pēc avuotu pilnām salām Plūd. Zalktis v. J. 1908, Nr. 4, S. 107.

Avots: ME IV, 837


žūžekla

žūže̦kla, das Gewirr Für. I: nebūtu tu tādā žūže̦klā tapis, wärst du in ein so zwistiges Wesen nicht geraten Für. I.

Avots: ME IV, 838


zvāļāties

zvàļâtiês AP., C., Jürg., Nötk., zvãļâtiês Bauske, zvàļâtiês 2 Erlaa, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., zvāļâtiês Vīt., -ãjuôs, zvãļuôt N. - Bartau, zvāļuôtiês Brasche, Dr., V., (mit à ) Nötk., schlingern, schuckeln Brasche, Dr., V., wanken, schwanken; sich wälzen (= vāļâties) Vīt.; "slinki gāzelēties" AP.: laiva zvāļuo (zvāļājas Jürg.) N. - Bartau. ve̦zums zvāļuo ebenda. ve̦zums zvāļājas gan uz vienu, gan uotru pusi, - ka neieliekas tikai grāvī! Vīt. rati pa ežām zvāļājas Bauske. lielās slēpes zvīļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. 3. burti deja un zvāļājās viņas acu priekšā A. v. J. 1896, S. 817. rumpis zvāļuojas nuo vienas puses uz uotru un krīt zemē Janš. Mežv. ļ. I, 34. zvāļuojuoties iet, watscheln V. viņš gāja zvāļādamies Druva I, 985. dzē̦rājs iedams zvāļuojas Vīt. mēs, visi jūrnieki, ejam... zvāļuodamies Janš. Dzimtene 2 III, 233. zvīļuojas un zvāļuojas uz vienu un uotru pusi, it kâ ietu pa līguojuošam laipām 213. viņiem miegs nenāk, bet tâ˙pat tik zvāļuojas aiz gaŗa laika Vīt. Zu zvelt II.

Avots: ME IV, 767


zvauks

zvauks! Interj., bezeichnend den Schall, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes entsteht: zvauks! lielais rumpis nuogāzās gar zemi LP. IV, 63.

Avots: ME IV, 766


zvēre

zvēre, sinapis arvense im südl. Semgallen; ein Unkraut im Felde (mit ) Grenzhof; Plur. zvēres, = pē̦rkuones (raphanus raphanistrum?) Hofzumberge, Schibbenhof (mit ), Grünh. (,it è 2 ); Leimkraut LKVv.; camelina sativa Wid.; eine Art Unkraut im Getreide (mit ) Grenzhof. Vgl. svẽres.

Avots: ME IV, 772


zvīna

zvĩna C., zvìna 2 Kl., Plur. zvĩņas (li. žvýnios Kurschat D. - li. Wrtb. unter schuppenartig) N. - Wohlfahrt, zvìņas 2 Nerft, Prl., zvîņas 2 Ruj., zvìņi Serbigal, zvĩņi Iw., Līn.,

1) zvīna Wid., (mit ĩ ) PlKur., PS., zvìne 2 (li. žvỳnė) Sessw., zvĩnis Bl., Stenden, gew. Plur. zvīnas L., U., AP., Gotthardsberg, Linden, Linden in Livl., Memelshof, Smilt., Vīt., (mit ĩ ) C., Nötk., (mit ì 2 ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., zvìnes 2 Lös., Saikava, Sessw., zvīņas Kokn., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Wolm., zvīņi L., St., U., (mit ĩ ) Dond., Frauenb., Nötk., Stenden, Wandsen, (mit ì ) PS., (mit ì 2 ) Kr., die Schnuppen, Fischschuppen:
siļķu zvīņu BW. 30709. zuvju zvīņu 30709, 1. zvejniekam zvīņu kre̦kli 9546. jāme̦t zvīnas kaudzītē 10377. ieraudzījis upē.. zivtiņu spuožām zvīņām LP. VI, 482. vēdzelei nav zvīņu Vīt. raga zvīniņas Māc. p. dz. 17. ieduod vienu zvīnu Pas. VII, 334. zvīņu bruņas Kra. Vīt. 12. lapas līdzīgas biezām zvīņām Konv. 2 359. uz muguras zvīņas tām MWM. VII, 702. naudu skaituot šis tas pielipis pirkstiem, un tās tās saucamās zvīņas LP. VII, 1038. zvīņas nuokasīt, schuppen Brasche. nuokrīt kâ zvīņas (zvīņi VII, 242; Pas. IV, 254; zvĩnes Nötk.) nuo acīm LP. II, 1, er wird sehend, begreift;

2) zvĩna PS., Plur. zvĩnas PS., zvīnes U., (mit ì 2 ) Kr., zvīņas Konv. 2 2665, (mit ĩ ) Burtn., (mit ì ) Wolmarshof, zvīņi Burtn., Schinn, Schelfer: zvīna(s) ir galvā PS. Zu zivs (zuvs), s. Leskien Nom. 411, Lohmann KZ. LVII, 241, Trautmann Wrtb. 373.

Avots: ME IV, 780, 781


zvingulis

I zvingulis,

1) der Rausch
Wid., Vīt., Schujen, (mit ) Arrasch, C., PS., Salis: viņam zvingulis galvā. tam bija zvingulītis Purap. alus zvingulis Kundziņš Kronw. 47;

2) der Dunst, Ofendunst
Ulpisch.

Avots: ME IV, 776


žviuks

žviuks, Interjektion zum Ausdruck des Peitschenknalls U., zum Ausdruck des Anschlagens (Treffens) mit einem sehr schnell bewegten Gegenstand: šis ar zuobinu žviuks uz vienu pusi, žviuks uz uotru pusi; ve̦lnam galvas nuost. žviûks! rīkste trāpīja puikam pa ruoku Stenden. Daneben in Stenden "žviũgs" zum Ausdruck eines etwas länger andauernden Schalls: žviũgs! sìena klēpis uzgāzās man uz galvas.

Avots: ME IV, 846, 847