Paplašinātā meklēšana

‡ âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

alksnesīši = àlksnĩši, kleine Erlen: pa kalniem dadži auga, pa lejām alksnesīši BW. 25950.

Avots: ME I, 68

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

apīši (apìši ² Gr. - Sonnaxt, wohl ap + vît, cf. apija, apvija), apîžas AP., Mar., Grünh., Serb., Selb. [Saussen; apìžas ² in Lisohn], nach U. auch appīšas, apīzes, appīnes, seltener im Sing. apîža AP., Mar. [infl. n. pl. apiejzys Zb. XV, 200], die Femern am alten Pfluge, um welche die Stränge umgewunden (apvît), nach der bisherigen Ansicht umgewickelt (appît) wird, weshalb die Schreibweise appîši [in Ronneburg auch apvīžas].

Avots: ME I, 90

appīši, appīzes, apīšas, appĩža Grünh., s. apīši [und Bielenstein Holzb. 473].

Avots: ME I, 111

‡ apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128

‡ astuoņnīšu (gen. pl.), mit 8 Weberhefteln gewebt: a. paladzeņu BW.16025.

Avots: EH I, 132

‡ atblìšķêt ² Saikava, = ‡ atblĩkšêt: blīšķēt vien atblīšķēja, kad dampja vedēji sajāja.

Avots: EH I, 135

atlāgadīšana, Vergütigung Bkerm. n. U. [Setzt ein Verbum * atlāgadīt voraus.]

Avots: ME I, 172

‡ atmîšķêt Oknist, = atmîkšķêt.

Avots: EH I, 156

atzīška,

1): auch Warkl. (atzîška).

Avots: EH I, 182

atzīška Kreuzb.,

1) = atzîdelis; [

2) der albern die Worte eines Andern wiederholt].

Avots: ME I, 213

‡ aûdẽjîša Ramkau u, a., die Weberin.

Avots: EH I, 183

àusainīša Bers., àusenīca Burtn., -ce Bers., eine Mütze mit Ohrenklappen: ģīmis, kas raugās iz baltas ādas ausainīšas ce̦pures A. XII, 893; RKr. VII, 40.

Avots: ME I, 226

auzulĩši, Demin. von. àuzas, der Hafer: auzulīši, tie kuļami ar bē̦ŗiem kumeļiem BW. 28795 (Blieden).

Avots: ME I, 231

bārbelīši Stelpenh., die dicken Enden der Fransen an wollenen Decken. [Vgl. li. barbolas "узел у бича", barbti "пузатѣть".]

Avots: ME I, 273

biķerīši, biķeŗu puķe, Akelei (aquilegia vulgaris) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 295

bĩšķêt, -ēju, tr., schüren, umrühren: uogles.

Avots: ME I, 304

bĩšķis: auch Lemb., Mitau: duodat kruķ[i], duodat bīšķ[i]! BW. 20816.

Avots: EH I, 223

bĩšķis [Dond., Wandsen, Heidenfeld], bĩšķarags, ein Stock zum Umrühren des Ofens: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1. de̦guns kâ bīšķis LP. I, 95.

Avots: ME I, 304

‡ bīskrēslīši, = biškrēsliņi (s. unter bite 4): bīskrēslīši (Var.: biškrēsliņi) . . ., tās meitiņu Jāņu zâles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 223

‡ blìšķêt ² Saikava, -u. -ẽju, = blĩkšêt: ta ta šie jāja - blīšķēja vien pa dubļiem! tupeņus rakām, ka blīšķēja vien pa slapjumu.

Avots: EH I, 230

‡ blìšķinât ² Saikava, refl. blīšķināties ² ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230

blìšķis ² Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

brakainīši (unter brakaraiņi): BW. 28605, 2 var.

Avots: EH I, 236

brakulīši (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2.

Avots: EH I, 237

‡ bràlēnīša ² Prl. n. FBR. VI, 94, die Tochter des Bruders des Vaters oder der Mutter.

Avots: EH I, 239

‡ brìškas ² Saikava, = brĩkšķis 1.

Avots: EH I, 242

brīšķêt: auch (mit ì ² ) Heidenfeld, Saikava.

Avots: EH I, 242

brīšķêt, brīšķis A. XX, 842 (hochle.), = brĩkšķêt, brĩkšķis.

Avots: ME I, 335

‡ brīšķinât Warkl., (mit ì ² ) Saikava, brīšķinêt Warkl., -ẽju, = brikšķinât 2: kas tur brīšķina pa ķēķi ar malku? Saikava.

Avots: EH I, 242

brīšķis (unter brīšķêt): auch (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 242

brũngalˆvīši, prunella vulgaris Birsmn.

Avots: ME I, 341

burstīšanās, das Hexen, das Zaubern Konv. ² 3461.

Avots: ME I, 354

cepēcīša, die Bäckerin: te tā mana silta maize, te tā mana cepējīša BW. 12981, 1 var. Gew. cepēja, masc. cepējs [li. kepė˜jas]: maizes cepējs.

Avots: ME I, 373

cepējīša: auch Warkl.

Avots: EH I, 265

četrenĩši, Vierlinge (vier Kinder) Latv.

Avots: ME I, 410

četrĩši, die Vierlinge Bers.

Avots: ME I, 411

‡ četrnīši M. Ar., = četrīši; vgl. dvīnīši.

Avots: EH I, 289

‡ ciêmīši ² Kaugurciems, die Bewohner desselben Dorfes: mūsu c. turas kuopā.

Avots: EH I, 277

‡ cìšķi ² (> ostle. ćèišĸ΄i) Baltinow n. FBR. XI, 135, Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Adv., rein, sauber: itī sluota c. slauka Pilda n. FBR. XIII, 53.

Avots: EH I, 276

cūkucīši (unter cũkactiņas): ein Strickmuster für Handschuhe (mit ù ² ) Saikava; Handschuhe mit einem solchen Muster (auch cùkači 2) ebenda.

Avots: EH I, 280

‡ dakterīša, die Ärztin BW. 20338, 1.

Avots: EH I, 304

[dam̃bīši, kleine Stückchen gebratenen Schweinespecks Trik.]

Avots: ME I, 436

darîšana: savās darīšanās iet. seine Notdurft verrichten Dunika. lielā d. Ar., das Kacken; mazā d. Ar., das Urinieren.

Avots: EH I, 308

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440

dīšļa comm., der Unruhige, jem., der nicht ruhig stehen kann: dīšļājas kâ dīšļa Naud. BW. 6292. diekuoties kungu priekšā Katzd. Vgl. de̦nkuoties.

Avots: ME I, 478, 479

‡ draudzenīša, = draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330

‡ draugulīši Latv. Av. 1851, № 29, = draugi, drauģeļi. Vgl. draugulis.

Avots: EH I, 330

drīši, Adv., kühn, tapfer: drīši, druoši, bāleliņ BW. 18763; [wenn nicht fehlerhaft, zu drīstêt].

Avots: ME I, 501

dzìšana, das Treiben: putnu dzīšana. eine alte Sitte RKr. XIII, 99.

Avots: ME I, 558

dzìšanâs, das Streben: dz. pēc izglītības, guoda, mantas; dafür jetzt auch dziņa.

Avots: ME I, 558

dzìšus: mit ĩ Salisb.

Avots: EH I, 362

dzìšus, treibend, zur Verstärkung von dzìt: vedēji dzina dzīšus panāksniekus nuo istabas ārā BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 558

gaidîšana, das Warten: labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu. es nu arī gaidu tuo dienu ar lielu gaidīšanu A. XX, 721. nu vairs gaidīšana nav, jetzt wird nicht mehr gewartet.

Avots: ME I, 583

glîši: tikkussehe vnde glische darītam tapt Lat. Kat. (Günther Altle. Sprachd I, 287). kuo labi bē̦rni dara g. visiem ira pavērties Zvirgzdine: vistas g. (gründlich) nuoē̦d auzas Ramkau mazais saslima un bij g. (ganz) beigts, bet vē̦lāk atspirga Sessw. man būs g. (vollends?) jāmirst vai, - visas drēbes rūsā AP.

Avots: EH I, 393

glîši, s. glīts.

Avots: ME I, 627

[giļšs, = glīts: glīšas drēbes Glück II Mos. 33.]

Avots: ME I, 627

‡. grīšļaîns, mit Riedgras bewachsen: grīšļaina pļava Salis. pa... grīšļainām lankām Veselis Saules kaps. 77.

Avots: EH I, 407

gulbīši, Kartoffeln um Windau. Wohl dissimilatorisch aus bulbīši.]

Avots: ME I, 676

‡ ìeblìšķêt ² Saikava, ieblišķinât ² ebenda, Larm verursachend hineinfallen, -gehen, -fahren: šie rumulē̦damies ieblīšķēja mārkā. Anne ieblīšķināja ustubā ar kuoka stupelēm.

Avots: EH I, 504

‡ ìebrìšķêt ² Saikava, einen gewissen Lärm (brīšķis) verursachend sich hineinbegeben: zirgs sāka skriet un brīšķēt vien iebrīšķēja mežā.

Avots: EH I, 505

‡ ìebuvĩša, die Häuslerin, Mieterin AP.

Avots: EH I, 505

‡ ìegãtnīša AP., Ramkau, die Erbtochter eines Wirten, der einen iegātnis nehmen will.

Avots: EH I, 513

‡ îš Auleja, îšai ebenda, Adv., = ĩši: ī. dasiet guovis.

Avots: EH I, 502

[īši Druw., Adv., îsi: īši un aši.]

Avots: ME I, 838

īška [wohl mit hochle. šk aus šķ < kšķ], ein weinerlicher Mensch Bers. [Vgl. īkstēt, īkšķēt.]

Avots: ME I, 838

īšķis: auch (mit î ) Fest., (mit î ² ) Dond. n. FBR. V, 130, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Roop n. FBR. XV, 149.

Avots: EH I, 502

īšķis [aus īkšķis] Nigr., Kaul., s. îkstis.

Avots: ME I, 838

īzerīšu vilna, fein gekräuselte Wolle Purap., [Tadaiken].

Avots: ME I, 839

iztrĩšât, zur Genüge abstreifen: pakulu dziju mē̦dz gar galda kāju iztrīšāt, lai izbirst spaļi Dond.

Avots: ME I, 820

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

kal˜tenīša, ‡

2) = ‡ kal˜tene (mit àl ² ) Fest.

Avots: EH I, 579

kal˜tenīša, eine beschlagene Stampfe Vīt. 56.

Avots: ME II, 145

kārtelĩši, aufzuhängende Geschenke, Handtücher, die den Leichenträgern über die Schultern gehängt werden U.: bet kas mani pašu ve̦d, krustim kaŗat kārtelīšus. Zu kārt.

Avots: ME II, 201, 202

kazãcĩša, = kazaciene: vienīgā, kas šinī lietā varē̦tu kuo papaust, bija ve̦cā ziņneša sieva jeb kazācīša Saul.

Avots: ME II, 183

‡ ķē̦rājīša Los., PV., die Hebamme.

Avots: EH I, 700

ķirpīši, Dachpfannen Ruj. n. U. Aus r. кирпичи.

Avots: ME II, 385

‡ klānīši "me̦stavas" Strods Pareizr. v. 92.

Avots: EH I, 612

‡ *klīšķêt, zu erschliessen aus nùoklīšķêt.

Avots: EH I, 620

‡ knipelīši, = ‡ knipeles (?): knipelīšus mazgādama BW. 24812, 1.

Avots: EH I, 631

[krīšņât, öfters fallen: kam nu vajag tâ krīšņāt! Dond.]

Avots: ME II, 283

kruõkainĩši, ein faltiger Rock BW. 24062 [aus Rudbahren].

Avots: ME II, 294

‡ krūzainīši, krauses Haar VL. aus Lub.

Avots: EH I, 663

‡ kùilīši ² Lubn., eine gewisse Kartoffelsorte (lilafarbig, lang und krumm).

Avots: EH I, 668

kuļķīši, Klösse Eckendorf.

Avots: ME II, 310

kul˜pīši, verschiedene Fettabfälle Kabillen.

Avots: ME II, 307

‡ kumpiņģīšu raksts, ein gewisses Stickmuster Rutzau n. Fil. mat. 132 (mit Abbild.).

Avots: EH I, 674

‡ kundzīšs Pas. X, 43 (aus Asūne), = kùndziņš 1.

Avots: EH I, 675

[lâcīši,

1) "die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches"
Jürg.];

2) "?": starp sūnu lācīšiem uz jumta brūni zaļiem Bārda Zem. d. 53.

Avots: ME II, 435

[lapacīši (od. * le̦pacīši) Lettg. "eine Art Pflanzen": lai... lapacīši paliek bez mē̦slu Latg. W. 1921, № 31, 3.]

Avots: ME II, 421

lecîši "Holzstelzen (als Spielzeug für Kinder)" Schwanb.]

Avots: ME II, 444

lielmanīša (unter liẽlmanis): auch Jürgens 120.

Avots: EH I, 755

līškas, Zauberstäbchen, acht an der Zahl, die geworfen ein Wahrsagemittel abgeben Treu n. U. [Anscheinend aus estn. līsk "Los".]

Avots: ME II, 491

‡ lìšmuôt ² Heidenfeld, = luncinâtiês Bers., Sessw.: puiši līšmuo ap meitām, suns - ap ēdiehu.

Avots: EH I, 751

I līšņa: = lìkšņa ² I (mit ì ² ) Erlaa; pa purvu un līšņu sāka brist MWM. 1898, S. 59.

Avots: EH I, 751

I līšņa "?": blakus līšņai acis vēl ierauga sarkanu mālu Blaum. MWM. VII, 115.

Avots: ME II, 491

[II līšņa (mit nicht gedehntem ī) "ein Kriecher, luož(ņ)ä Neu - Wohlfahrt; lìšn,a ^2, ein Zudringlicher Bers.; lìšņa Lindenhof u. a. "kas grib iztapt."]

Avots: ME II, 491

lìšus, kriechend: viņš līšus pielīdis putnam klāt.

Avots: ME II, 491

lîšus, regnend, sich ergiessend: ūdens līšus ielijis traukā LP. VI, 831.

Avots: ME II, 491

[mātīši, verheiratete Frauen, Mütter Golg., Warkh.]

Avots: ME II, 589

‡ mežsardzīša Erlaa n. FBR. XI, 11, mežsardziene ebenda, = mežsar̂dzene.

Avots: EH I, 805

mĩšana, s. mĩt.

Avots: ME II, 648

mîšana, s. mît.

Avots: ME II, 648

mìšana, s. mìzt.

Avots: ME II, 648

‡ mîšķàule ² Oknist, = mîkstčàulis 1.

Avots: EH I, 822

‡ *mîšķêt, zu erschliessen aus ‡ atmîšķêt.

Avots: EH I, 822

‡ mîšķi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Borchow, Oknist, Sonnaxt, = mîkši.

Avots: EH I, 822

mìšļi, s. mìslis.

Avots: ME II, 648

mîšu, mîšus, wohl nur in der Zstz. mit pa -. Zu mît.

Avots: ME II, 648

mîšus ² Karls. "?".

Avots: EH I, 822

mucĩši, ein Kinderrock: mucīši ir vienā gabalā šūti bē̦rnu svārki Mag. III, 1, 91. Zu mukt.

Avots: ME II, 658

‡ mũsainīši AP., Ramkau, Handschuhe mit einem gewissen Strickmuster.

Avots: EH I, 839

nāburdzīša (unter nãburgs ): auch Tdz. 93344 (aus Sinolen).

Avots: EH II, 7

nagaînĩša, die mit Krallen Versehene (Beiname des Frosches).

Avots: ME II, 686

neglīšs, s. neglîts.

Avots: ME II, 713

nerĩša,

1): auch Ozolnieki; ‡

2) = nerîža ² Ranken, Schrunden (mit î ² ), Pas. VIII, 327 (aus Selg.).

Avots: EH II, 18

nerĩša [auch Talsen, Fest.], comm., ein Nimmersatt, Vielfrass Mar. n. RKr. XV, 118: tâ viņi, mežuonīgi nerīšas, ē̦d un žūpuo Duomas I, 1092. [viņš tāds nerīša, ka ne paēdināt nevar Dond.]

Avots: ME II, 730

netĩšãm [li. netyčiom Niemi 1351], netĩšãmis (li. netyčiomìs), netĩši, netĩšu [Glück IV Mos. 25, 22], netĩšus, unabsichtlich, von ungefähr: netīšām (Var. 24: netīšamis) es iesēdu tautu dē̦la kamanās BW. 17889, 4. ai mīļie bāleliņi, tas nuotika netīšām 13646. viņš bij atnācis gluži netīšu A. XIV, 90. bērēs tīšā prātā saplēš traukus, ja netīšus ne˙viens nesaplīst LP. II, 138.

Avots: ME II, 737

[netĩšĩba Wid., die Ünabsichtlichkeit, der Zufall.]

Avots: ME II, 737

netĩšs, ‡ Subst. netĩšums, der Zufall: cik ... laimīgs n˙! kaut tādi netīšumi atkārtuotuos nu ik dienas! Janš. Bandavā I, 225.

Avots: EH II, 21

netĩšs, unabsichtilch, zufällig: netīšs nuoziegums, grē̦ks. dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem, - gatavs LP. VII, 37.

Avots: ME II, 737

‡ nevīši, ohne Absicht Saikava.

Avots: EH II, 23

nevĩšu, in Verbindung mit vīšu: vīšu nevīšu runāt, Unsinn reden, ohne Sinn und Verstand reden, reden, was weder Hand, noch Fuss hat Līn.

Avots: ME II, 740

‡ nevĩšus Jürg., Schwitten. Zögenhof, = nevilšus: man n. izlija piens. Aus nevīžus + nevilšus?

Avots: EH II, 23

nĩšķêt,

2) ("čīkstēt"): auch Saucken; cūka apē̦d zâles, ka nīšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 26

[nĩšķêt (?)"tiepties" Salis; nīšķêt "čīkstēt" Ekengraf: gulta sāk nīšķēt.]

Avots: ME II, 747

‡ ņìšķêt ² Oknist n. FBR. XV, 186, = ņīkš(ķ)êt: vēja luocīti kuoki mē̦dz ņ.

Avots: EH II, 115

‡ nĩšķêtiês, -ējuos Salis, Händel suchen: kuo viņš nuoži var n. ar citiem!

Avots: EH II, 26

‡ nĩšķîgs Salis, händelsüchtig: n. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 26

‡ nĩšķis Salis, ein Händelsucher.

Avots: EH II, 26

nîšķît, -šķu, -ìju, tr., anfeinden, herabsetzen, hassen Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 747

‡ nùoblìšķêt ² Saikava. = nùoblìkš(ķ)êt: ūdens vien nuoblīšķēja, kad stirna ieskrēja upē. Refl. -tiês, = nùoblĩkš(ķ)êtiês: nuoblīšķējās vien. kad tupeņu maiss iekrita dubļuos Saikava.

Avots: EH II, 32

‡ nùobrìšķêtiês ² Heidenfeld, Saikava, = nùobrīkšķêtiês: nuobrīšķējās vien, kad ārdis nuokrita zemē Saikava.

Avots: EH II, 34

nùoklīšķêt, = nùoklikšķêt: durvju kliņķis nuoklīšķēja Blaum. Druva II, 773.

Avots: ME II, 798

‡ nuômĩšķi ² Frauenb., = nuõmĩstas.

Avots: EH II, 69

uôsīši ² (so zu lesen statt "uôsīši" ME. IV, 421): auch Frauenb., Iw., Siuxt.

Avots: EH II, 744

pabīšķêt, tr., mit dem bīšķis herabstossen: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1.

Avots: ME III, 8

‡ pablìšķinât ² Saikava, eine Zeitlang schallend schlagen: ej nu un pablīšķini ar vāli pa rijas pārtu!

Avots: EH II, 121

‡ pabrìšķinât ² Saikava, ein wenig erschallen machen: p. dēļus kaktā, lai pele skrien laukā.

Avots: EH II, 122

padĩšļâtiês, eine Zeitlang hin- und hertreten, unruhig stehen: pie durvīm viņš vēl acumirkli padīšļājas Vēr. II, 199.

Avots: ME III, 17

‡ pamîš Pilda n. FBR. XIII, 54, = pamîšãn.

Avots: EH II, 157

pamîšãm, pamîšu [auch KL, Bielenstein Holzb. 358], pamîšus, pamîšis Zeib., pamîšumis Ronneb., bei L. noch pamīšams, [pamīšuons Zaravič]; wechselweise, abwechselnd: abas grāmatas bij iesietas vienūos vākuos, pamīšām lapa pēc lapas A. XXI, 228. saimnieks sūtījis pamīšus abas dienestmeitas uz māju Por. ievilka aires laivā un salika pamīšus JR. V, 5. "trīcina" vietā stāv pamīśus nere̦ti arī "tricina" BW. 422.

Avots: ME III, 72

‡ pamîšan Kalupe n. FBR. XVIII, 44, Pilda n. FBR. XIII, 54, = pamîšãm: gali sagāja p. kuopā Linden in Kurl.

Avots: EH II, 157

‡ pamîšān Kaltenbr., = pamîšãm: likt kārtis p.

Avots: EH II, 157

‡ pamîšanās cisas Pilda n. FBR. XIII, 54 "?".

Avots: EH II, 157

‡ pamîši Zvirgzdine n. FBR. X, 33, Warkl., (mit î ² ) Iw., Salis, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

‡ pamîšiem Auleja, pamîšim ² Salis, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

pamîšis (unter pamîšãm): auch (mit î ² ) Dunika.

Avots: EH II, 157

‡ pamîšķ Römershof n. FBR. VIII, 105, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

[panîšumis PS., = pamîšumis; hieraus dissimilatorisch entstanden?]

Avots: ME III, 77

paplīšu darīt, aufreissen Elv.

Avots: ME III, 83

pãrmîšãm, pãrmîšu, pãrmîšus, Adv., abwechselnd, eins ums andere, einer um den andern: ik naktis abi ar dē̦lu sargāja pārmīšus māju Aps.

Avots: ME III, 168

‡ pãrtĩš Ramkau, pãrtĩšus AP., = tĩšãm: p. kaitināt.

Avots: EH XIII, 214

[pãrtīšs, nicht ernst gemeint: tur tad atkal bija dzirdams daudz juoku, daudz pārtīšu spē̦kuošanuos vārduos Kaudz. M. Atmiņas I, 19. kas tā varē jusi būt tāda par bardzību - pārtīšu vai nuo patiesības? Jaunie mērn. laiki II, 136. Daneben ein pārtĩšam N.-Peb. "= tĩšãm" .]

Avots: ME III, 183

pašapmãnîšana, pašapmãnîšanâs, die Selbsttäuschung Stari II, 970.

Avots: ME III, 111

pašìestâstîšanâs,* die Selbstbeschwatzung Saul.

Avots: ME III, 112

pašmãnîšanâs,* die Selbsttäuschung A. XX, 491.

Avots: ME III, 115

pašnùosacîšana,* pašnùotèikšana*, -šanâs, die Selbstbestimmung: pašnuosacīšanās tiesības Vēr. II, 601; Stad III, 57.

Avots: ME III, 116

pašsavàldîšanâs, die Selbstbeherrschung: viņu pašsavaldīšanās, miers nav ne˙kas vairak kâ izlikšanās Vēr. II, 311.

Avots: ME III, 117

‡ patīšām Pas. IX, 464, = tĩšām: meita p. izlaidusi uguni Pas. V, 424.

Avots: EH XIII, 182

pe̦llainīši "ve̦clažku jaka ar kruokainu lejas daļu" Tirsen: attaisīja uz krūtīm savus āķainuos pe̦llainīšus Niedra A. XXI, 117.

Avots: ME III, 197

pimberīši, ein Muster Kav.

Avots: ME III, 218

‡ pìrcenīša ² Fest., eine gekaufte Kuh.

Avots: EH XIII, 236

‡ pirkstanīši BW. 7293, 4 (aus Nitau), Fingerhandschuhe.

Avots: EH XIII, 236

‡ pìrstenīši BW. 15411 var., Fingerhandschuhe.

Avots: EH XIII, 238

‡ pirtīši BW. 1445 var., = pìrtīžas (2 od. 3?).

Avots: EH XIII, 239

‡ pirtkurīši Für., = pirtskurīši (rudmieses, rötfiche Pilze).

Avots: EH XIII, 239

pirtskurīši (unter pìrtskuris): boletus variegatus Schlampen.

Avots: EH XIII, 239

pīšļaîns, pīšļuots, staubig: pīšļuota maltuvīte BW. 10880. istaba neslaucīta, pîšļaiņa ² Sassm.

Avots: ME III, 234

pīšu kuoks, eine Art grobgeäderter Tannen, eine abgesondert wachsende Tanne U.; die Pechtanne Bergm. n. U.; "ein junger, schlank gewachsener Baum"; pīšu malka, das Holz von einem solchen Baume: pīšu malka ātri izde̦g Smilt. Wohl zu pīse.

Avots: ME III, 234

pīšus, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pīt: pīšus pīta, vīšus vīta (istabiņa) BW. 32654 var.

Avots: ME III, 234

pliņķīši Telsen, ein Spiel : pliņķīšuos ejuot viens aizveŗ acis. citi slēpjas.

Avots: ME III, 346

*plìšķata ² (erschlossen aus ostle. plèiškata), etwas ungemein Dünnes od. Flaches, z. B. ein Brotlaib, der sich gesenkt hat Mar. n. RKr. XV, 131 und XVII, 135. Wenn mit šķ aus kšķ, zu plīksts.

Avots: ME III, 349

plìšķenīce ² , eine schlechte Flinte Saikava n. Etn. IV, 166, Bers. Zu plīšķēt.

Avots: ME III, 349

plīšķêt St., = plīkšêt: cienmāte sāka bučuot tâ, ka plīšķēja vien A. XX, 862. lietus plìšķēja ² Golg., Schwanb., Kreuzb., Saikava.

Avots: ME III, 349

plīšķinât, = plīkšķinât, plätschern: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīšķināja BW. 30757 var. plìšķinât ² pātagu Golg., Warkl.

Avots: ME III, 349

prī,šķe, s. prikšķe.

Avots: ME III, 391

pundīši,

1) Schrot
St. n. L.; "nicht bek." U.;

2) "raksti audumuos" Rutzau.

Avots: ME III, 412

‡ pustĩšām, halbwegs absichtlich: p. guovis ganu, nuovadiņa lūkuodama Blieden n. FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 334

‡ ramulīši, eine gewisse Pflanze Lettg.

Avots: EH II, 353

rīša, eine geizige Person Alksnis-Zundulis. Zu rĩt.

Avots: ME III, 540

rīši, ein kleines Stangennetz Depkin n. U. Zu rīste.

Avots: ME III, 540

‡ II rīši, der Reis: ar ... rīšu putraimiem BW. 12987.

Avots: EH II, 376

I rīšmete,

2): auch Janš. Dzimtene II, 371 und V, 353, wo daneben ein dat. s. rīšmetim.

Avots: EH II, 376

I rīšmete, comm.,

1) ein rüder Mensch
Neuenb. n. U., Mag. XIII, 2. 62;

2) rĩšmete Nigr., ein Pferdearzt (der die Kehle des Pferdes reinigt
Gr.-Sessau): vai nav kāds rīšmete, kas izčakarē! sagt man zu jemand, der sich nicht leicht vom Speichel im Halse befreien kann Alksnis-Zundlis. jāatsauc rīšmete, lai apskatās, kas zirgam nuoticis: ne˙maz neē̦d Naud.; rīšmete Nigr. "jem., der Pferden die Zähne feilt";

3) ein Fresser
Seew. n. U.;

4) rĩšmete, jem., der nicht ruhig auf der Stelle bleiben kann;
"kas dažādi blēņuojas" Schibbenhof.

Avots: ME III, 540

II rīšmete "Werkzeug, Instrument" LKVv.; es dürfte damit rīsmete PS. "ein Reissmass" gemeint sein.

Avots: ME III, 540

‡ rīšu mãte ("jeb vīkala") Bers. n. Etn. I, 55, ein mythisches Wesen: r. m. - nāk naktīm pie meitu ratiņiem vērpt.

Avots: EH II, 376

ruopalīši: jūgsim zirgus, r˙! BW. 922 var. (aus Schlehk).

Avots: EH II, 392

ruopalĩši, Hälftner, zwei Wirte in einem Gesinde Schlehk n. U. Dürfte ein Kompositum sein, wo -pal- zu slav. polъ "Seite, Hälfte" gehört; ruo- etwa aus ruov- (zu ruovis)?

Avots: ME III, 581

runkainīši: "3334" ist schon bei BW. in "3324" zu verbessern! Das Stammwort dazu - rùnkaiņi ² - ist aus Saikava belegt.

Avots: EH II, 385

runkainīši , ein faltenreiches Kleidungsstück Kreuzb., Bers.: viena pati mātes meita,... runkainīšu nē̦sātāja BW. 3334.

Avots: ME III, 562

rušmanīša "?": es bij[u] darba rušmanīša BW. 10443 var.

Avots: ME III, 565

‡ sablìšķinât ² Saikava, mit dem Waschbleuel schlagen (perfektiv), daß es schallt: ar stampu s. palagus.

Avots: EH II, 397

saũlrietīši: sempervivum soboliferum (> saũr-) Weissensee.

Avots: EH XVI, 460

saũlrietīši A. XX, 133; XXI, 415, saulrietītes Apsk, v. J. 1903, S. 436, eine Blumenart.

Avots: ME III, 774

sazīšļât A. - Schwanb., (mit î) Kl., sazīžļât, tr., saugend besabbeln, besudeln, (nur mit dem Gaumen) zerkauen: izņe̦m... luopam nuo mutes sazīžļātu zāļu kumuosu Etn. IV, 119. tie sazīšļāti, saburzīti Seifert Chrēst. III, 2, 135. sazīžļāts vienā ļēpē Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 797

šèlderīša ² Saikava, ein leichtsinniges, unzuverlässiges Weib: kuo nu tu uz Madi skaties! nuo tādas šelderīšas ne˙kā laba nevar iemācīties Saikava.

Avots: ME IV, 15

sē̦tluozīši U., sē̦tluoži RKr. II, 72, Wid., sē̦tasluoži Dünsb., sē̦tluožas, sē̦tluožņi Wid., Mag. IV, 2, 55; Konv. ¹ 538, Gundermann (glechoma hederacea L.): zaļās sē̦tluožas, . . . brūnās vīna vītes Lautb. Luomi 94. - glumi sē̦tluozīši, Malven (malva rotundifolia) U. - sẽ̦tluõža, nepeta Karls.

Avots: ME III, 834

sīkainīši, Portulak Biel.

Avots: ME III, 851

sîksuôlīši, kleine Schritte: tu sīksuolīšiem žigli staigā JR. VII, 114.

Avots: ME III, 853

‡ sîšķi Sonnaxt, Adverbform zu sîksts.

Avots: EH II, 493

‡ skalīši Strods Par. vōrdn. 158 "?".

Avots: EH II, 499

‡ skuolmeisterīša Lubn. n. FBR. XVII, 128 "= skuoluotājīša".

Avots: EH II, 518

‡ skùoluotājīša ² Fest. n. FBR. XVII, 86, die Lehrerin.

Avots: EH II, 518

‡ skrēlīši (?) Schwanb. "steļļu ripiņas nīšu auklu uzlikšanai".

Avots: EH II, 509

‡ skruõderīša,

1) die Frau eines Schneiders
AP., (mit ùo ² ) Fest.;

2) eine Schneiderin
AP.

Avots: EH II, 514

smikulĩši Konv. ² 3933 und wie wahrscheinlich für smikulˆši L., smikulši U., smikulži (auch: smikuži) Wid. zu lesen ist, Staubfliegen. Zu smicis.

Avots: ME III, 962

smīšķis, ein Spassmacher, Possenreisser, der andere lachen macht Sawensee.

Avots: ME III, 967

‡ spãrvîši ² NB., eine gewisse Schlingpflanze.

Avots: EH II, 548

‡ struģīši "?": lindraciņi bij tādi s. līdz ceļu skriemeļiem Mekons Debess vaļā (1873) 8.

Avots: EH II, 589

suknīši,

1) "kleine Ferkel"
Grawendahl;

2) "kleine, ungezogene Kinder"
A. - Schwanb.;

3) s. unter suknis II.

Avots: ME III, 1117

suksnīši,

1) "?": ve̦cu drēbju suksnīši Plūd. LR. III, 387;

2) "kurzgewachsener Plachs
(auch in Lis.); kurzes Frauenhaar" Gaiken.

Avots: ME III, 1118

I sunīši: pulicana dysenterica Lubn., Meiran.

Avots: EH II, 603

I sunīši, Dürrwurz L.; Distelsamen Mag. XIII, 2, 67 ("ar sunīšiem nuolipt"); Odermennig U.; erigeron acer Konv. ² 4071; Flohkraut (pulicaria dysenterica) RKr. II, 76; cynoglossum officinale Birsman; Zweizahn RKr. II, 68 (Mag. IV, 2, 47 dafür der Sing. sunītis, formell mit li. šunýtis "Hündchen" identisch); eine Art Pflanzen ("ruobainas zâles dīķu grāvjuos") Etn. III, 58.

Avots: ME III, 1121, 1122

II sunīši, ein nIedriger und tanger Lastwagen der Rigaschen Fuhrleute L., St.

Avots: ME III, 1122

‡ III sunīši Frauenb. "salmu jumtu jumjuot pažuobelē liekami mazi, sasieti gaŗsalmu kūlīši, kam ar izkapti re̦sgaļi nuogriezti līdze̦ni".

Avots: EH II, 603

šuvējīša: auch Fest., Ramkau.

Avots: EH II, 658

šuvējīša AP., Celm., = šuvēja, die Schneiderin.

Avots: ME IV, 108

sveķīši: auch Orellen.

Avots: EH II, 614

sveķīši Schwanb., sveķa piens LP. VII, 566, die erste Milch, welche die Kuh gleich nach dem Kalben gibt; vgl. svakas 2.

Avots: ME III, 1148

‡ švĩšala Kal. "maza gaismiņa agrā rītā". Aus einer Žemaitischen Form umgebildet?

Avots: EH II, 662

*tâlīši, erschlossen aus ostle. tuôleiši Borchow, = tālieši.

Avots: ME IV, 145

tīš Etn. III, 11, =tiš, Interjektion, gebraucht zum Fortscheuchen der Hühner.

Avots: ME IV, 204

tīšam (unter tĩšām): auch Lennew., Üxküll.

Avots: EH II, 686

tĩšām: pa t. Orellen, absichtlich.

Avots: EH II, 686

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì ² ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205

‡ tīšêt "?": vainudzeni ... sadauzīju māmeņai tīšē̦dama, kam duod jaunu tauteņās Tdz. 47484. Vgl. li. týčiotis "herausfordernd ärgern".

Avots: EH II, 686

‡ tīšība (aus einem Manuskript), Vorsatz, (meist böse) Absicht.

Avots: EH II, 686

‡ tìši˙pràt ² Kaltenbr., ohne ernstlichen Grund: t. aizgāju da jums.

Avots: EH II, 686

tīšņā likt,

a) "satīt tinumā" (mit î) Nötk.;

b) etwas wohl merken; wohl verwahren
L. (n. U. nicht bekannt);

c) "= tīšām likt" (??) Alswig. Zur Bed. "wohl merken" vgl. tikšņā likt; damit verwechselt?

Avots: ME IV, 205

tīšņis, = tīsnis, ein zusammen festgebundenes Packlein L. Wahrscheinlich mit šņ für sn nach dem gen. tīšņa u. a.

Avots: ME IV, 205

tīšuôt, ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit ĩ), scherzen.

Avots: EH II, 686

tīšuôt, etwas absichtlich tun (mit ĩ) Nötk.; trotzen Bielenstein LSpr. I, 395 (mit ĩ), Nötk.: tē̦vam tīšuot L., St.; "streiten": par vē̦lu tīšuot Boriss God. 64. Vgl. li. týčiuotis "Trotz bieten".

Avots: ME IV, 205

tĩšpràt, Adv., = tīšām: kâ es tīšprāt būtu nuoslēpis vis˙galvenuo MWM. VIII, 887. vecis tīšprāt brīnēdamies iesaucās JR. V, 9.

Avots: ME IV, 205

tĩšpràtîgs, = tīšs: tīšprātīgs sagruozījums RA.

Avots: ME IV, 205

tĩšs: gāju tìšu ² prātu Erlaa. viņš nav t. darītājs ("ļaundarītājs") Seyershof. Subst. tĩšums: viņš tĩšumam (geflissentlich) parāda, kuo var Seyershof.

Avots: EH II, 686

tĩšs BL, Wolm., tìšs ² Kl., Prl., vorsätzlich, geflissentlich, wissentlich L., St., U.: neba tīšas lietas dēļ... sarājās BW. 28910. tīši jeb netīši ceļi Kaudz. M. 285. lal tīšā nāvē neskrien (absichtlich in den Tod laufen) LP. VI, 1007. tīšā prātā LP. III, 50, tīšis prātis Kundzip Vecais Stenders, tīšus prātus, = tīšām, tīšprāt: kara vīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82; tīšu dē̦ku Grünh., = tīšām: vai nu tīšu dē̦ku tuo gribiet grūst nāvei rīklē Alm. Subst. tīšums L., St., der böse Vorsatz, vorsätzliche Bosheit. Dürtte anf Grund von tīšām gebildet sein.

Avots: ME IV, 205

tĩšum (unter tĩšām): auch Seyershof, Suitu k., № 653.

Avots: EH II, 686

‡ tīšuprāt, = tĩšām: pati t. nelīdīs cilpā A. Upītis Laikmetu griežos I, 226.

Avots: EH II, 686

‡ trijkārtnīšu (gen. pl.) "?": maizi cepa t. krāsniņā Tdz. 49637.

Avots: EH II, 694

trinīši: auch Orellen, Seyershof.

Avots: EH II, 695

trinīši LP. VI, 1022, Bauske, Dunika, = trīnīši, Drillinge.

Avots: ME IV, 237

trìnĩši AP., C., (mit ì ² ) Adsel, Golg., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Tirsen; (mit î ² ) Siuxt, Stenden, Widdrisch, Drillinge U. (auch von Tieren): 6 reizes tā dzemdējusi trīnīšus A. v. J. 1898, .S. 76. Selten der Singular (einer von Drillingen): piedzima arī trīnītis (der dritte) A. XXI, 689. S. Le. Gr. 372.

Avots: ME IV, 240

*trinīšs "?": bazilisks ar trinīšām zvīņām Konv.2 313.

Avots: ME IV, 237

trinīšu, s. trinītis.

Avots: ME IV, 237

trĩšât, -ãju Dond, n. RKr. XVII, 59, = braucīt, berzēt: netrīšā bļuodu pa galdu!

Avots: ME IV, 242

I trîsnîši ² Schibbenhof, Drillinge U.

Avots: ME IV, 241

II trīsnīši, ‡

2) "izsienamie kuoki aužuot trīnītī" (mit ì ² ) Kalz.; ‡

3) Adv. "?": "t. var aust, ja auž trīnīti" Kalz.

Avots: EH II, 696

II trīsnīši Niederkurl., = trinītis, Drell.

Avots: ME IV, 241

‡ trīšuôtiês, sich reiben: lai ruoka apkārt trīšuodamies neiekarsē̦tuos Dünsb. Etnogr. 131. Vgl. trĩšât.

Avots: EH II, 696

truncīši Mag. XX, 3, 186, ein Weiberrock (?). Wohl fehlerhaft für bruncīši.

Avots: ME IV, 247

uzraudzīša, = uzraudze: tikt par uzraudzīšu nuo sieviešu puses Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 181.

Avots: ME IV, 371

‡ vaĩrâknĩšu (gen. pl.), mit mehreren Weberhefteln (gewebt): ar ... v. rakstītiem audumiem Fil. mat. 124 f.

Avots: EH II, 749

vaĩrâksùolîšana, Meistbietung, Steigerung, Auktion.

Avots: ME IV, 441

vakarainīša Bw. III, 1, s. 21, = vakaraine: vakarainis un vakarainīša bija brūtei tuvi radi un īpaši krusttē̦vs ar krustmāti BW. III, 1, S. 27.

Avots: ME IV, 446

vakarīša Spr., = vakaraine.

Avots: ME IV, 448

‡ varzīši Lng. (unter tīkls) "kleine, runde Körblein, die Fische mit Brot zu fangen".

Avots: EH II, 759

vazīši: ja zīdiņu pušu rāva, sien[i] sudraba vazīšuos! BW. 578 var.

Avots: EH II, 760

vazīši, die Kette, das Kettchen: aukliņa, kas vazīšu vietā piesieta pie pulksteniņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 18. pulksteniņu ar gariem ze̦lta vazīšiem IV, 61. Zu važa.

Avots: ME IV, 488

vecīši, thymus serpyllum L. Trik. n. RKr. III, 73, Wolm.

Avots: ME IV, 516

vedējīša Prl. n. FBR. VI, 94, BW. 17101; 21471; 34621 var., = vedējmāte (?): vedējs ar vedējīšu (vai nu brūtgāna brālis ar savu sievu vai brūtgāna māsa ar savu vīru; ja šuo nebija, tad tālāki radenieki) BW. III, 1, S. 26. nuo citiem vedējiem juo vairāk ievē̦ruojama vedējīša, kam laba, veicīga valuoda 20. sūtiet mani vedējuos! es būš[u] laba vedējīša BW. 16177. tāda bija vedējīša, tāda bija ve̦damā 22841.

Avots: ME IV, 520

veibuknīši (mit ostle. ei für ī ?), = vībuokņi: veibuknīšu krūmiņā BW, 23126, 1 var. (aus Aahof).

Avots: ME IV, 522

velīši "?": lapas nuosarkušas, velīšuos sagriezušās V. Eglītis Zilā cietumā 148.

Avots: ME IV, 531

vēverīša: mit ẽ AP.

Avots: EH II, 780

vēverīša LP. VI, 740, Saussen, = vẽveriene.

Avots: ME IV, 572

‡ vidrīši (mit ostle. ī < ie?) A.-Schwanb., = vardukšņi (eine Pflanze).

Avots: EH II, 781

viênpupīšu (gen. pl˙j, mit einem pups: vienpupīšu līgaviņu LP. V, 33.

Avots: ME IV, 663

‡ viļàudĩša AP., die Wirtin der viļàudis.

Avots: EH II, 785

vĩnīši PS., süsssaure (kleine und süsse PS.), rote Sommeräpfel Smilt. n. U. Zu vīns?

Avots: ME IV, 639

vîšķêt A.-Ottenhof, Trik., Wolmarshof, (mit î ² ) N.-Salis, mit einem višķis wischen, scheuern.

Avots: ME IV, 644

vīšķis,

1): mit î Weissensee ("druska") Wessen, mit î ² (ein Strohwisch, ein Wischlappen)
Orellen; "= ‡ brāzeklis" Lubn. n. BielU.

Avots: EH II, 793

vīšķis,

1) vîšķis A.-Ottenhof, Gr.Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalzenau, Kl., Salisb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, vîšķis ² Dunika, Karls., Ruj., Salis, vīšķis Gold. und Kokn. n. Etn. I, 121, Memelshof, Selb., vîškis Prl., ein Wisch; ein Wischlappen
PS., Salisb.; ein Strohwisch zum Scheuern; ein Stroh- od. Heuwisch überhaupt Trik.; ein Strohbündel zum Dachdecken U.; in ein Läppchen gebundene Dinge Mag. XX, 3, 196; ein Bündel: matu vīšķi (Var.: kušķi) BW. 23616 var. ašu vīšķi 26U06, 11 var. sāls vīšķītis 22410. vīšķi bāzu azuotē: tautiņās galdi, trauki aizpē̦rnaju mazgājumu 26006, 3. salmu, zirnāju vīšķis, eine Handvoll Stroh od. Erbsenstengel, womit man Löcher zustopft od. Geschirr abscheuert Kalzenau. vīšķis ir pa˙galam, būs jātaisa jauns: nav ar kuo traukus berzt Selb. nuobe̦rzuši ar vīšķi CTR. I, 26. siena vīšķis LP. VII, 452. vilnas vīšķis 306. zâļu vīšķītis VI, 149. ar kliņģeru vīšķi padusē V. Eglītis Zilā cietumā 120. izve̦lk nuo azuotes naudas vīšķīti Rainis Zelta zirgs 9. vīšķītī bija naudas Kra. Vīt. 23. puišis meitu juokuodams sasèjis drānu vīšķī Dunika. katru rītu kūtī atradušies dažādi pesteļi un vīšķi Etn. II1, 16. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. ar čemodāniem, kurvjiem, vīšķiem V.Eglītis Zilā cietumā 32. siens sagulies šķūnī vîšķu vîšķiem (klumpenweise) Saikava;

2) = kukulis 2: ņe̦m līdzā plāceņus, gaļu u. c., kuo visu kuopā nuosauc par vīšķi Etn. II, 18. Entweder zu an. visk "Strohbündel', ahd. wisc "Wisch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 243), oder aber eher mit šķ aus stj zu vīstīt.

Avots: ME IV, 644, 645

vîšķît Saikava, -ĩju, essen (?): plˆācenis kâ Lubānas e̦ze̦rs, ni garuozas ni˙kā, tik vīšķī vien uz dibenu! Saikava.

Avots: ME IV, 645

vīšķîtiês -uôs, ĩjuôs,

1) sich langsam vorbereiten, trödeln
(mit î )

1) Kalzenau, Schwanb., (mit ì ² ) Sessw.: kuo tu tik ilgi vīšķies? Kalzenau;

2) sich krümmen:
kaut kas lˆuocījās, vīšķījās P. Gruzna Dzelme v. J. 1907, S. 26.

Avots: ME IV, 645

vismēlīša, = vismēlīte, die Schwätzerin.

Avots: ME IV, 623

vìšņa ² : auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 793

vìšņa ² Warkhof, Zvirgzdine, die Kirsche Schlossberg. Ungewiss, ob mit ostle. ī aus ie (vgl. li. viešnė bei Būga KSn. I, 176 f.), oder unmittelbar aus r. ви́шня dass.; vgl. auch vīksne.

Avots: ME IV, 645

vīstulīši zusammengedrehte Strohwische (auch zum Dachdecken) U., Mag. IV, 2, 155.

Avots: ME IV, 644

vĩšu nevĩšu runāt, leeres, haltloses, sinnloses Zeug sprechen Līn.; undeutlich sprechen, murmeln Kalleten; vîšu ² nevîšu (unordentlich) salikt Bauske, Salis.

Avots: ME IV, 645

vîšus, zur Verstärkung von vît I: (istabiņa) pīšus pīta, vīšus vīta BW. 32654 var.

Avots: ME IV, 645

zaķenīša Vīt., = zaķene 2.

Avots: ME IV, 682

‡ zaļvîši ² Iw., eine Art Kartoffeln.

Avots: EH II, 801

‡ zilẽzīši, Demin. zu zilẽzieši Iw., eine Art Kartoffeln.

Avots: EH II, 806

zìlgalˆvīši: purvā tādi z., tie nabaga apinīši BW. 19592.

Avots: EH II, 806

zìlgalˆvīši Manz. Lettus, St., U., Bauske, Sessw., Trik., zilgalvītes Heidenfeld, zilgalvji C., zilgalviņi U., Arrasch, C., zilgālīši U., Brunellen; zilgalvīši LKVv., Mannstreu, Brachdistel (eryngium campestre), Becherblume (poterium); Wachtelweizen, melampyrum nemorosum Mag. XX, 3, 175: zilgālīši, rūpatiņas, tās ir īstās Jāņu zâles BW. Piel. ² 32401.

Avots: ME IV, 719

zilīši, eine Art Kartoffeln mit blauer Schale Mar. n. RKr. XV, 145.

Avots: ME IV, 720

zīška Erlaa, comm., = zīšķis 1.

Avots: ME IV, 736

zīšķis,

1) wer saugt
Erlaa, (mit î ) Lubn.;

2) der Zulp des Säuglings
Alksnis-Zundulis, (mit î ) Nötk.

Avots: ME IV, 736

zîšļât Fehsen, Gilsen, Golg., Gotthardsberg, Grawendahl, Kalnemois, KatrE., Kl., Kokn., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Nötk., Peb., Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Serbigal, Smilt., Sonnaxt, Stomersee, Trik., Wolm., (mit ĩ ) Bauske, Pankelhof, -ãju, freqn. zu zîst, (langsam, kauend) saugen Alschw., Bers., Lemsal, Zebrene: zīšļāt tabaku, vaskus. bē̦rns zīšļā pirkstu Alksnis-Zundulis. meitene zīšļāja kompe̦tu MWM. VI, 32. guovs zīšļā valgu Schwanb. lē̦ni ē̦d zīšļādams Vīt.

Avots: ME IV, 736, 737

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

àizdùrve auch AP., (mit ùr ² ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene ² II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

àizkar̂t: Refl. -tiês, ‡

2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.

Avots: EH I, 29

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizmìeluôt ^2, lieb gewinnen, mit dem Gen.: (infl.) es tuo jaunuo cīši aizmìeluotu BW. 13020.

Avots: ME I, 41

àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,

2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.

Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)

Avots: ME I, 40

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66

aklis, Subst.,

1) der Blinde;

2) kleine Bremse
[li. ãklis "blinde Bremse"; vgl. aklacis];

3) aklīšuos iet Mag. IV, 2, 106 od. aklās kazas dzīt, Blindekuh spielen.

Avots: ME I, 63

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: kā viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.

Avots: ME I, 65

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67

‡ II ala "jele": jānuove̦lk gulta nuo luoga; ala gulīšam nenāks saltums virsū Sessw.

Avots: EH I, 67

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

apaûst, ‡

3) im Weben überholen
Salis: gan es tevi apaudīšu.

Avots: EH I, 72

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77