Paplašinātā meklēšana

atšiebt, ‡ Refl. -tiês "?": atšiebies zābaks L. W. № 50.

Avots: EH I, 173

atšiebt, atšiept ² Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

atšìept ² (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173

‡ aûgšiena, = aûgšene 2: gan klētī, gan kūtī pa augšienām, pa šķūni Daugava 1933, S. 196.

Avots: EH I, 185

aûgšiene (unter aûgšene),

2): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 185

aũlekšiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Sonnaxt.

Avots: EH I, 187

‡ àulèkšiem ² KatrE., = aule̦kãm: zirgs a. le̦c.

Avots: EH I, 187

‡ blākšiêns, = ‡ blākšis 1 PV.: redzēt neredzēju, bet blākšienu dzirdēju.

Avots: EH I, 227

‡ bràukšiem, Adv., = bràukšus: kalpuojumi gan b., gan kājām Kaudz. Vecpiebalga 28.

Avots: EH I, 238

ìekšiene, auch ìekšene, ìekšiena, das Innere, Inwendige, die Innenseite: es iešu kalna iekšienē LP. VII, 485. zemes iekšiene,

1) das Innere der Erde,

2) das Binnenland.
ce̦pures iekšiene, die Innenseite der Mütze. savā iekšienē viņš sajutis daudzkārt izmisumu Vēr. II, 20.

Avots: ME II, 31

‡ izšiept, die Lippen zum Lächeln hervorstrecken (verachtl.) Nautrēni: muti izšiepis kai teļš; auslachen Oberl. n. U. (unter šiebt), Gr.-Buschh., Wessen, ("mit iê ") Līvāni. Refl. -tiês "?": izšiepies kai ķīlis (II?) Nautrēni.

Avots: EH I, 485

lèkšiem (unter lèkši): auch (mit è ² ) Lubn., Oknist,.(mit ê ² ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

uôšiêns: ein Wald- resp. Wiesenname Uošiens Plw. I, 15, 44, 54, 103.

Avots: EH II, 744

uôšiêns, ein Ort, wo Eschen wachsen Kronw.

Avots: ME IV, 422

‡ pamîšiem Auleja, pamîšim ² Salis, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

pašìeduõmĩba* der Eigendünkel, die Selbstüberhebung Stari II, 963.

Avots: ME III, 112

pašiedve̦sma,* die Selbstsuggestion Vēr. II, 179.

Avots: ME III, 112

pašìekàisums, die Selbstentzündung: viņi silda cits citu līdz pašiekaisumam Druva I, 1097.

Avots: ME III, 112

pašielis, toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163; aus li. pašė˜lęs [in žemait. Aussprachel.

Avots: ME III, 112

pašìestâstîšanâs,* die Selbstbeschwatzung Saul.

Avots: ME III, 112

paukšiens, = paukš(ķ)is 1: mednis uzve̦lk dziesmu, kas iesākas ar lē̦niem ...skaņu paukšieniem Konv. ² 2672.

Avots: ME III, 128

‡ pẽ̦kšiens (sic!) Karls. "?".

Avots: EH XIII, 227

plīkšiens, plīkšējiens, plīkšķiens, das einmalige Klatschen, der Knall: atskanēja viegls plīkšķiens Līguotnis Stāsti I, 87. satraucē̦ti žīda pātagas plīkšķieniem Purap. šmaugie [pātagas] plīkšējieni mīksti atsitās apšu smalcē V. Egl.

Avots: ME III, 348

‡ sašieptiês Kurmene "saviebties".

Avots: EH XVI, 453

I šiẽ, nom. pl. von šis, dieser.

Avots: ME IV, 20

II šiê,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Alswig, AP., Borchow, C., N.-Laitzen, Lubn.; šie ² tiê ² Perkunen "šurpu turpu"; ‡

2) "lūk!" (beim Hinweisen auf etwas nicht ganz Nahes)
Wolmarshof: š˙! kur viņš aiziet. š˙! tur˙pat jau viņš vēl stāv.

Avots: EH II, 627

II šiê Kl. - Laitzen, Mar., N. - Peb., Zvirdzine, (mit iê ² ) Dunika, Kalwen, Katzd., Pilenieki, Schnehpeln, Telssen, Wirginalen, Adv., = šur̃p, hierher: nāc šie! Dunika u. a. sauca manis, lai es nākuot šie Kl. - Laitzen n. FBR. VIII, 22. nes šie! Mar. n. RKr. XVII, 145. ved viņu šie! Kalwen. Für *sie (= li. šę̃ "hierher"?).

Avots: ME IV, 20

šieblis, ein schwächlicher, kränklicher Mensch Lind. n. U.

Avots: ME IV, 20

šiebt, in der Zstz. atšiebt (lūpu), (die Lippe) vorstrecken Lind. n. U. ("richtiger wohl šiept").

Avots: ME IV, 20

šiẽgalieši Segew., AP., die an diesem Ende des Gebietes Wohnenden.

Avots: ME IV, 20

šiẽm, dat., instr. von šis, dieser.

Avots: ME IV, 20

‡ šiẽmējs Wainsel n. FBR. XIV, 88, Salis, diesen gehörend.

Avots: EH II, 627

‡ šiẽmmãja Adiamünde, ein benachbarter Bauernhof: šiemmāju vistas izkasa manas duobes.

Avots: EH II, 627

‡ šiẽmpuĩka Adiamünde, ein Knabe vom Nachbarhof.

Avots: EH II, 627

šiemreiz: š. laikuos Selg., in alten Zeiten, ehemals.

Avots: EH II, 627

šiemreiz "?": šiemreiz (Var.: šīm reizām; citus gadus) puiši zirgus jāja,... nu jāj raibus kaķēniņus BW. 13005, I.

Avots: ME IV, 20

šite̦nâds Serbigal n. FBR. IV, 58, = šitãds.

Avots: ME IV, 19

‡ šiene od. šieniene Borchow, = šejiena.

Avots: EH II, 627

šìepa ² Gr. - Buschh., Memelshof, = šiepla, ein Spötter (der beim Lachen die Zähne zeigt): ak tu šiepa tāda, nevāzīsi muti ciet? Memelshof.

Avots: ME IV, 20

šiepla: auch (mit ìe ² ) Auleja.

Avots: EH II, 627

šiepla Akniste, Nerft, comm., šieplis ² Gr. - Buschhof, einer, der viel lacht, ein Spötter. Vgl. li. šyplà "Spötter".

Avots: ME IV, 20

šìepline ² : "atraitnīte" (mit ie ) Wessen.

Avots: EH II, 627

šìepline ² Gr. - Buschhof, eine Art Gartenblume.

Avots: ME IV, 20

šìepņât(iês); (ironisch) lächeln Pilda.

Avots: ME IV, 20

šìepņât(iês); (ironisch) lächeln Pilda.

Avots: ME IV, 20

šìept ² : auslachen Oknist; fletschen Auleja (š. zuobus): tās mutes šiepj Rainis Dz. un d. I ² , 421. Refl. -tiês,

1): nejaukas mutes šiepjas Rainis Dz. un d. I ² , 464; verächtlich lächeln
Auleja; ‡

2) sich öffnen, Lücken (Ritzen) bekommen
Auleja: ve̦cās kurpes jau šiepjas. klēveņš taids ve̦cs; net pakši jau šiepjas.

Avots: EH II, 627

šìept ² Gr. - Buschh., Warkh., šiepju, šiepu "auslachen, die Zähne zelgen" Memelshof, fletschen Dubena: šiep nu zuobus! nu nevari kuost Rainis Uguns un nakts 85. Refl. -tiês, die Zähne fletschen: jūs, špe̦tnās raganas, kuo šiepjaties? MWM. VIII, 810. Auf. li. šiẽptis "die Zähne fletschen" beruhend; vgl. das echt le. at-siept.

Avots: ME IV, 20

‡ šiẽvele Frauenb., geringschätziges Deminutiv zu siẽva, Frau.

Avots: EH II, 627

skrìešiem: auch Lubn.; ar skriêšiem ² skriet Frauenb. ar vieniem skrìešiem ² atskrēja Saikava.

Avots: EH II, 512

skrìešiem (verstärkt: vieniem skriešiem), skrìešis PS., skriešu St., skrìešus U., skrìešuos (verstärkt: vienuos skr.), eilig laufend U., meist zur Verstärkung von skrìet gebraucht: Sprw. kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. kalnā skriešus skrien, lejā ar rungu nevar nuodzīt. ve̦lns duodas skriešiem vien pruojām LP. VI, 386. tā vieniem skriešiem aizskrējusi Upīte Medn. laiki. viņš vairāk skriešus nekâ iešus steidzas pruojām A. Upītis. saspēries un parskrējis skriešus LP. I V, 235. kaimiņi skriešus saskrēja VI, 250. vienuos skriešuos aizlikuši uz tuo pusi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 897

‡ sprakšienis Strods Par. vōrdn. 163, = sprakškējiêns.

Avots: EH II, 556

spurkšiêns, das (einmalige) Prusten: nesavaldāms smieklu spurkšiens Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 72.

Avots: ME III, 1033

svešiena: auch FBR. IX, 158.

Avots: EH II, 615

svešiena Wid., svešiene, svešene St., die Fremde: ciemiņi nuo svešienas sabraukuši Aps. V, 17. nuo svešenes... pārnācis mājās Dünsb. Od. 3. 35. nebija... vajadzības tamlīdzīgas mantas iegādāties nuo svešienes R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 159.

Avots: ME III, 1151, 1152

svešiene (unter svešìena): auch Auleja, Frauenb., Kal., OB.

Avots: EH II, 615

tepašiene Warkl., = šejene.

Avots: ME IV, 165

‡ tikšiens, ein einmaliges, nicht lange dauerndes Ticken od. Pochen: paduobji tikšieni kâ atdzīvinātas sirds puksti A. Upītis Ģertr. 25.

Avots: EH II, 680

‡ Trušiens Plw. I, 54, Name eines Waldes.

Avots: EH II, 699

ûkšiêns ^2, das einmalige Rufen, Schreien, Jodeln, Jauchzen: atskanēja ūkšiens Janš. Dzimtene V, 267. nuo tava ūkšiena ... uzmuoduos Bandavā II, 87.

Avots: ME IV, 408

vèkšiêns Trik., ein hässlicher, unklarer Schrei.

Avots: ME IV, 555

šIe̦kts U., edel (von Tieren gebraucht). Vgl. šļe̦kts.

Avots: ME IV, 59

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

‡ àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

‡ àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36

‡ aîzlun̂dêt ² Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

‡ àizlūpe, der Raum hinter den Lippen: puišiem sieta mēle, sietu nesa aizlūpē VL. aus Schujen.

Avots: EH I, 37

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

‡ àizpluosîtiês Trik., tollend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizpluosījušies.

Avots: EH I, 43

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

àizrasuôtiês, beschlagen: luogi aizrasuojušies.

Avots: ME I, 46

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

‡ àizslimuôt,

1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;

2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 49

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

‡ àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62

àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.

Avots: EH I, 62

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

ãļuôtiês, lärmen, schreien, sich unsinnig gebärden: tirdzenieki sadzē̦rušies āļuojas pa kruogu Nigr. viņš nemaz neāļuojas Apsk.; dafür âluôtiês ² Platohn, Brambergshof. [Zu ãļa.]

Avots: ME I, 238

alus: Demin. àlteņš ² auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv ^2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

[apbiedrētiês, apbiedruotiês oder apbiedrinâtiês Gl., sich vereinen, sich zusammentun: nebūtum ar tiem apbiedruojušies Matth. XXIII, 30].

Avots: ME I, 77

apblèņuôtiês, Schelmenstücke verüben: juo ir pravietis, ir priesteris ir apblēņuojušies (in der neuesten Ausgabe dafür nesvē̦ti) Jer. 23, 11.

Avots: ME I, 77

apbraũcît, tr., ringsherum streicheln: vecīši apbrauka bucīšiem vē̦de̦rus LP. IV, 43.

Avots: ME I, 77

apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.

Avots: ME I, 78

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

‡ apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à ² ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82

apdžaugt, erfreuen: pasauli bij saule... apdžaugusi St. - Refl. -tiês [li. apsidžiaũgti], sich freuen: labi apdžaugušies lustīgi dzīvuo St.

Avots: ME I, 85

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

‡ apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89

apkal˜t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89

apkapât [li. apkapóti], tr., behacken: apkapā uošiem mizu Vēr. I, 526. apkapāja sila priedi BW. 15507. baltajam ābuolam galus vien apkapāju BW. 28671, 1.

Avots: ME I, 93

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

‡ apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108

apmizêt, refl. -tiês, mit einer dünnen Haut oder Schale (miza) belegt werden L.; zuobi apmizējuši, apmizējušies, die Zähne sind stumpf geworden. bē̦rniem zuobi apmizēj (u) ši Jer. 31, 29.

Avots: ME I, 108

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

‡ appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a kādu lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.

Avots: EH I, 106

apradinât, ‡

2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.

Avots: EH I, 107

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

‡ apridât, in Ordnung bringen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird Stenden, Wandsen: a. pagalmu. Refl. -tiês,

1) Ordnung schaffen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird
Stenden: puiši jau apridājušies;

2) alles Notwendige ausrichten (vollziehen)
Wolmarshof.

Avots: EH I, 109

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122

[apskumjuôt, betrüben: tuos ar tīšiem grē̦kiem neapskumjuot Manzel, Post. I, 518.]

Avots: ME I, 122

‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117

‡ apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128

‡ aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I ² , 475.

Avots: EH I, 121

‡ aptvankt "?": aptvankuši stādi, kas tumšās vietās uzdīgst, aug gan . . . Pet. Av. IV, 126. ārpus aptvankušiem mūriem ebenda 175.

Avots: EH I, 123

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.

Kļūdu labojums:
258 = 958

Avots: ME I, 137

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs mācījušies Pav.

Avots: ME I, 244

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

astneša "?"; zeltenes lai dzīvuo, kas nav svešiern astnešas (Schleppenträgerinnen?)! Dünsb.

Avots: EH I, 132

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

‡ atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135

‡ atblàkšķêt ² Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135

‡ atblùžģêt ² Saikava, = ‡ atblàkšķêt ² : šie gāja pa vis tiem lielākiem dubļiem, un blūžģēt vien atblūžgēja.

Avots: EH I, 135

‡ atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136

atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;

2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136

atbûtne, die Abwesenheit: tavā atbūtnē pie mums ieradušies viesi Kaln.

Avots: ME I, 152

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138

atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja kā atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.

Avots: ME I, 153

‡ atdĩdît,

1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;

2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.

Avots: EH I, 139

‡ atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 139

‡ atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156

atê̦das Sassm., Nachbleibsel von Speisen und Viehfutter: es cita atē̦das neēdīšu. luopu atē̦das izlietuo pakaišiem.

Avots: ME I, 157

‡ atgaidîtiês, bis zum Überdruss warten: e̦sam jau atgaidījušies.

Avots: EH I, 141

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158

‡ atgaluôtiês, zur Genüge tollen Wolm.: vai nebūsit reiz atgaluojušies?

Avots: EH I, 141

atganît,

1): abwehren
Segew.; ‡

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144

atjaũtîgs, witzig, schlagfertig, erfinderisch: senuo grieķu teikās ir uzglabājušies divi tipi: stiprais un atjautīgais A. XX, 320; atjautīgi atbildēt, sinnreich, witzig, schlagfertig antworten BW. III, 1, 13.

Avots: ME I, 162

‡ atjim̂t Atašiene, Bērzgale, Oknist, = atjemt.

Avots: EH I, 144

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

[atkal˜t (li. atkálti), tr., abhämmern: akmenim malu Ruj., Kalz. - Refl. -tiês,

1) zum Überdruss schmieden;

2) sich abschleifen:
pakavi atkalušies Bers.]

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149

‡ atknuõpêt Lemburg, Siuxt u. a., = atkņuõpêt. a. svārkus Laud., Sessw. Refl. -tiês, sich (acc.) von selbst losknöpfen: svārki atknuopējušies Lemburg.

Avots: EH I, 149

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ atkŗâkt ² Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

‡ atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154

atlûza, etwas Abgebrochenes, ein abgebrochenes Stück: pat uz klints atlūzām tie apme̦tušies Latv. [In Weinsch. dafür atlūznis], und Aspas. Ziedu klēp. 60 atlūzne.

Avots: ME I, 174

atme̦sls, was weggeworfen wird, der Auswurf, das Verworfenste, Schund, das Verachtete: dzē̦rājiem, šiem plikiem pasaules atme̦sleim St.

Avots: ME I, 176

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

atpît [li. atpìnti], tr.,

1) losflechten:
zirgus. Refl. -tiês, sich lostrennen, sich loslösen: mati atpinušies.

Avots: ME I, 182

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atplakt, intr., fallen, zurückweichen (vom Wasser): ūdens atplacis. pēc dzirkstuošiem mutuļiem dzēriens atpluok Seibolt.

Avots: ME I, 182

‡ atpļãpât, schwatzend wiedererzählen Lemsal. Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss schwatzen Dunika, Rutzau: vai vēl nee̦sat atpļāpājušies?

Avots: EH I, 159

atraĩdît, tr.,

1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;

2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.

Avots: ME I, 183

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

atrĩt, ‡ Refl. -tiês,

1) zurückwürgen
(intr.) Siuxt: guovs atrijas; kad sagre̦muojusi, nuorij;

2) sich sattschlingen:
būs jau me̦dus atrijušies Janš. Bandavā I, 329.

Avots: EH I, 162

‡ atsar̂gu (gen. pl.), Reserve-: aiz viņa stāvuošie a. spē̦ki Janš. Bandavā II, 198. Vgl. li. atsargà "Reservë.

Avots: EH I, 163

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atskarbelêt (unter atskarbinât), ‡ Refl. -tiês AP., = ‡ atskarâtiês: bikšu gali atskarbelējušies.

Avots: EH I, 166

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201