Paplašinātā meklēšana

‡ àizblietêt Salis, = ‡ àizbliẽķêt 1.

Avots: EH I, 10

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

‡ àizcietîgs, enthaltsam, etwas geizig Spr.

Avots: EH I, 14

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

‡ àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.

Avots: ME I, 30

àiziêtene, der Weggang (Spr.).

Avots: ME I, 30

‡ àizknìetêt Trik., ein wenig keimen machen: a. graudus.

Avots: EH I, 32

àizkriet, tr., die Sahne (krējumu) von der Milch zu schöpfen anfangen. Mitau.

Avots: ME I, 33

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37

àizmiet, (ein Pferd) anbinden. Ruhental.

Avots: ME I, 41

àizpurviẽtis: auch BW. 376.

Avots: EH I, 44

àizpurviẽtis, -te, ein Mensch, der jenseit des Morastes lebt.

Avots: ME I, 45

‡ àizriêt,

1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;

2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.

Avots: EH I, 46

àizriẽtêt, = àizdegt 2 Ahs.: vairāk kâ pusgadu slauktai guovij piens sāk aizrietēt.

Avots: EH I, 46

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47

àizriêtiês, anschlagen, vom Gebell des Hundes: kaut kur aizrējās suns A. XIV, 2, 82.

Avots: ME I, 47

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

àizskrìet, ‡ Refl. -tiês, einen Anlauf nehmen AP.: zē̦ns aizskrējās (ieskrējās) un tad lēca. lēciens ar aizskriešanuos Sessw.

Avots: EH I, 48

àizskrìet,

1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;

2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.

Avots: ME I, 50

àizslìet, ‡ Refl. -tiês, sich hinter etwas anlehnen, hinter etwas treten: a. aiz skapja.

Avots: EH I, 49

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51

àizsmiêt, ‡ Reff. -tiês, auflachen: cieši aizsmējās Pas. IX, 544.

Avots: EH I, 50

àizsmiêt, tr., verscherzen: Pompejs šuodien aizsmej savu laimi Rain.

Avots: ME I, 51

àizupiẽtis: auch BW. 7314, 1.

Avots: EH I, 60

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

aizviete: der Raum zwischen dem Zimmerofen und der Wand Frauenb.

Avots: EH I, 64

‡ àizviẽtêt, erhitzen (um biegsam zu machen) Erlaa: a. kuoku.

Avots: EH I, 64

apakšpakšuôs iet, ein Kinderspiel Etn. III, 12.

Avots: ME I, 73

‡ apciêtêt, = apkàlst: apcietējusi maize, zeme.

Avots: EH I, 76

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

apdiet, ‡

3) (rühmend) besingen ("опѣть, прославить пѣснями")
Spr.

Avots: EH I, 78

apdiet,

1) intr., in die Runde tanzen,

2) tr., be-, umtanzen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375.

Avots: ME I, 81

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apietîgs, umgänglich Mag. III, 3, 70.

Avots: ME I, 91

apkaĩmiẽtis, der Umwohnende, Umwohner.

Avots: ME I, 92

‡ apkniẽtêt Wandsen, aufessen, ver schlingen: a. visu maizi.

Avots: EH I, 93

‡ apkrìet, (eine Anzahl von Objekten) abrahmen: a. visus puôdus Bauske.

Avots: EH I, 94

apliêt, ‡ Refl. -tiês, sich begiessen: a. ar ūdeni.

Avots: EH I, 99

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

‡ aplietât, aplietuôt, ein wenig (ringsum) abnutzen: aplietātas mantas Kal.

Avots: EH I, 99

apmìet, apmìetuôt, tr., bepfählen: kuoka sē̦tām apmieti pilskalni B. Vēstn. viņš apmējis ap ābelītēm mietiņus C.

Avots: ME I, 108

‡ apmietêt St., Stobe 1797 II 95. = apmietuôt: a. apiņu stīgas.

Avots: EH I, 102

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116

‡ aprietêt Spr., = nùoriẽtêt.

Avots: EH I, 110

‡ apriẽtinât guovi Schnehpeln, vor dem Melkeu die Zitzen einer Kuh drückend bestreichen (und dann abwarten, bis die Milch zu fliessen beginnt).

Avots: EH I, 110

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120

apsietne in Kalzenau oder apsietnis in Bersohn, eine Kopfbinde. Daraus infl. apsītnis A. XX, 150 und Plutte 64, wo für ī falsch i geschrieben ist; daneben auch infl. apsītinis A. XX, 790 und izsītnis (für schriftle. uzsietnis) Plutte 64 (aus Warkland.)]

Avots: ME I, 120

apskrìet, ‡

5) im Laufen überholen:
ja es apskriešu tevi Pas. I, 383; ‡

6) vergehen, dahinschwinden (von der Zeit):
tie gadi apskrien BielU.; ‡

7) begatten, befruchten:
apskrej mūsu kazu! Ulanowska Łotysze 43; sich belaufen (sich begatten) Siuxt: ķēve apskrēja ar jaunuo ērzeli; ‡

8) im Verkehr (hin und her eilend) erfahren (ermitteln):
cik dabūju a. Janš. Atpūta № 382, S. 4.

Avots: EH I, 113

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122

apslìet, ‡

2) "kādu darbu lē̦nām un muļķīgi pastrādāt" Tirs. n. RKr. XVII. 78.

Avots: EH I, 115

apslìet, tr., ringsum etw. aufrichten, herumlegen. Spr.; ringsum stützen: apsliet māju AP.

Avots: ME I, 123

apsmiêt: tē̦vam apsmējuši Upīte Medn. l. 163. Refl. -tiês: jūs jau neapsmiesities par manu darbu Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsmiêt, tr., verlachen, verspotten: kas apsmēja guodu manu? BW. 6530. Sprw.: smejies, bet neapsmej. meitu apsmiet U., ein Mädchen zu Falle bringen. Refl. c. dat. u. acc.: visi apsmejas maniem rēķiniem Niedra; vaiņagam Ar. 501. meita meitu apsmējās (Var.: dial. apsasmēja) BW. 5997.

Kļūdu labojums:
Var.: dial. = = dial.

Avots: ME I, 124

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

ârgalietis, der Auswärtige Kaln.

Avots: ME I, 242

ârlìetu ministrija, das Ministerium der äusseren Angelegenheiten; ārlietu ministrs.

Avots: ME I, 243

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

‡ atkriêt ² Dunika, ab-, wegschöpfen: a. sliktuo pienu citā traukā.

Avots: EH I, 150

atliêt, ‡

2) zurückgiessen
Siuxt u. a.; ‡

3) zur Genüge begiessen
Siuxt: bietes tâ izkaltušas, ka nevar vairs ne˙maz atliet.

Avots: EH I, 154

atliêt [li. atlieti, r. отлить], tr., abgiessen: pienu nuo viena trauka uotrā. Refl. -tiês, bis zum Überdruss giessen, bis zum Überdruss einander begiessen.

Avots: ME I, 174

‡ atmiet,

1) a. pļavu Erlaa, mit eingesteckten Zweigen die Grenze etner Wiese abstecken;

2) a. mietu tālāk nuo kuoka AP., Jürg., einen Piahl weiter weg vom Baume einsrecken.

Avots: EH I, 156

atmietêt: gaŗas naktis atmietē kamaru uz lauka Doblen n. BietU.

Avots: EH I, 156

atmietêt, erweichen: jēmeni Grünh. [zu atmist "weich werden", mītis "mild", air. moeth "zart", cymr. mwydo "erweichen" u. a., s. Zupitza BB. XXV, 99 und Walde Wrtb. ² 488 f].

Avots: ME I, 179

‡ atriêt,

1) entgegenbellen (so auch reflexiv);

2) = atriêtiês 2: viņš man kâ riet atrēja.

Avots: EH I, 162

atriẽtêt: atlaižat, atrietat pienu sev pupuos! Janš. Mežv. ļ. 1, 201.

Avots: EH I, 162

atriẽtêt, zuschiessen: piens guovij atriet; auch guovs atriet, die Kuh gibt Milch. rietini guovi, kamē̦r atriet.

Avots: ME I, 186

atriêtiês [li. atsiríeti],

1) bis zum Überdruss bellen;

2) eine knurrige Antwort geben:
"kas tad jums tur daļas?" atrējās Anna Purap.

Avots: ME I, 186

atriẽtinât: atrietina pienu Janš. Mežv. ļ. II, 351.

Avots: EH I, 162

atriẽtinât, machen, dass die Milch in der Brust zuschiesst BW. 20835.

Avots: ME I, 186

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165

atsìet, tr.,

1) losbinden:
kam kājiņas neatsēja? BW. 1361;

2) zurückbinden: ruokas atsiet uz muguras; atsiet zirgam galvu, den Kopf des Pferdem mit der Leine an eine der Femerstangen zurückbinden, damit das Pferd nicht vorwärts gehe;
atsiet zirgam asti BW. 14436. jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kundz.

Avots: ME I, 191

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193

atslìet [li. atšliẽti], anlehnen, stützen: muguru pie kuoka. Refl. -tiês, sich zurücklegen, stützen: es atslējuos viņam pie krūtīm Rain.

Avots: ME I, 194

‡ atsmiêt, lachend erwidern: "kur gan labākus ārstus ņemsi ...?" atsmēja Cukans Ezeriņš Leijerk. II, 52 (ähnlich: II, 23). Refl. -tiês,

2): "stabule... var labi nuoderēt", atsmejas Mika Janš. Mežv. ļ. II, 420.

Avots: EH I, 168

atsmiêtiês,

1) sich satt lachen:
atsmieties nevarēja Apsk. I, 389;

2) entgegen lächeln, lāchelnd erwidern
Laps.

Avots: ME I, 194

‡ atstrietiês "mit dem Rücken angelehnt stehen" Lis., Sinolen, Tirs.: zirgs vezuma atstrējies.

Avots: EH I, 172

augšgalietis, der Oberländer.

Avots: ME I, 219

aûgšļaudietis (s. unter aûgšļàudis), ‡

2) Bezeichnung der Strandbewohner für einen, der weit fort vom Strande wohnt
Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 185

aûgšpusietis ² Salis, = aûgšļàudietis 2.

Avots: EH I, 185

‡ āzviête ² Frauenb., der leere Raum hinter dem Ofen ("se̦nākā aizkrāsnë).

Avots: EH I, 196

‡ bàbiete ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75, Memelshof, Oknist, = bãbiẽtis.

Avots: EH I, 208

bābietis: auch (mit à ² ) Gr.-Buschh. ‡

Avots: EH I, 208

bãbietis, das Weib, für sievietis Purap.: visi viņi tādi bābieši Niedra.

Avots: ME I, 270

‡ baltietis, (im Munde der Bewohner Lettgallens) ein Lette aus Livoder Kurland.

Avots: EH I, 202

barvieta, der Raum, den eine Schwade einnimmt: viņi pārstaigā ar grābekli barvietas A. XXV, 147.

Avots: ME I, 265

bezliêtus laiks, gadi, regenlose Zeit, Jahre.

Avots: ME I, 284

‡ bezmañtietis*, wer kein Vermögen hat Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 76.

Avots: EH I, 214

bezvìetas, bezvietu jaunavas, cilvē̦ki, stellenlose Jungfrauen, Menschen, Menschen ohne Anstellung Purap.

Avots: ME I, 287

bezvietis, einer, der keinen Platz (zum Sitzen u. a.) hat: bezvietis nu arī tīkuo kādu vietu ieņemt BW. V, S. 218.

Avots: ME I, 287

‡ III bìete ² Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, Unglück, Malheur, Unannehmlichkeit: nu tu esi tādā bietē, - nezinu, kā tiksi ārā! Aus d. Bete (Strafsatz im Spiel), frz. bête.

Avots: EH I, 224

biete, ein Kalk-, Lehmschlägel Spr.; [wenn echt zu slav. biti "schlagen", vgl. oben bĩdît].

Avots: ME I, 306

biẽte, die Bete, rote Rübe: nuorakt bietes, die Beten ausgraben. sarkans, ve̦se̦ls kâ biete. [Nebts estn pēt' aus mnd. bēte.]

Avots: ME I, 306

bietêt, mit der biete einen Lehmestrich ebnen, planieren Spr.

Avots: ME I, 306

bliẽte,

1) beruht auf mnd. vlēte dass., s. J. Zēvers IMM, 1928 II, 303;

2): auch Ramkau.

Avots: EH I, 231

bliẽte,

1) Aderlasseisen, Lanzette
[PS.], Schnäpper;

2) Kalk- od. Lehmschlägel
St., [C.], Serb. n. A. XI, 81. [Vgl. blieks.]

Avots: ME I, 317

bliẽtêt,

2): auch Ramkau. blieķêt 2 zu ersetzen durch blieķêt II; vgl. glietêt II und III.

Avots: EH I, 231

bliẽtêt [C., Nigr.], -ēju,

1) schlagen, prügeln:
tas meitietis nu gan ir blietējams R. Av.; vājprātīguos bl. MWM. III, 103, Etn. II, 49;

2) = blieķēt 2.

Avots: ME I, 317

‡ brãlēnietes AP., (mit à ² ) Lös., die Töchter zweier Brüder.

Avots: EH I, 239

brìetnoss ² : auch Memelshof, Sehren.

Avots: EH I, 244

brìet ² [Selb.], Nerft, = brist; [s. Le. Gr. 578 ⁴ ],

Avots: ME I, 338

brĩnumlìetas, wunderbare Dinge, Sachen.

Avots: ME I, 334

brĩvvìeta, die Freistelle.

Avots: ME I, 336

‡ burviete Pas. VIII, 297, X, 449, = bùrve.

Avots: EH I, 255

‡ cãlietis, = cālis: cāliet[i]s te̦k pie cālīša BW. 2036, 5 var.

Avots: EH I, 262

ceļvìeta,

1) die Stelle, wo man durch den Fluss fährt;

2) ein verwachsener Weg:
kad tik ceļvietu varē̦tum atrast Dond.

Avots: ME I, 372

cìeminiete, [ciemiņiete Wid.], die Wirtin aus der Nachbarschaft; ein weiblicher Gast Stari I, 8.

Avots: ME I, 393

‡ ciêtā ² (gesprochen ciêta) Wainsel n. FBR. XIV, 67, Salis, =ciêti 2, 3: taisīt duris c.

Avots: EH I, 278

‡ ciêtaļa,

1) eine Kuh, die längere Zeit nicht milchend ist
Pest.;

2) "wer häufig das Wort
ciêts gebraucht": jums jau viss ciets! kâ cietalas! (so rügt die Wirtin ihre Mägde, die sich über altbackenes Brot (cieta maize) zu beklagen pflegen) Fest.

Avots: EH I, 278

‡ ciêtan Linden, (mit iê ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 79, ciête̦n ² Rojen n. FBR. XIII, 80, = ciêti 3: aiztaisa duris cietan Linden.

Avots: EH I, 278

‡ ciêtans ² Salis, etwas hart, zäh: sirds gaļa ir tāda cietana, tāda liẽsa.

Avots: EH I, 278

ciêtaûdzīte, Grundfeste, Pippau (crepi L.) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 396

cìetējs: c. nebūs, er wird sterben, die Krankheit nicht überstehen BielU.

Avots: EH I, 278

cìetējs, der Dulder, jem., der Missgeschick erträgt und ertragen kann und will: nuo tevis ziemas cietēja nebūs.

Avots: ME I, 396

ciêtene, boletus edulis RKr. III, 69. aitu be̦kas jeb aunenes ir parastās iepe̦lē̦kās mīkstās be̦kas; brūnganās sauc par cietenēm PS.

Avots: ME I, 396

ciêtêt, - ēju, [li. kietė̕ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396

ciêtgal̂vība, der Stumpfsinn, schwerer Begriff; Selbstwille.

Avots: ME I, 396

ciêtgal̂vîgs,

2): kad bē̦rns būs savā vaļā uzaudzis, tad viņš palicīs c. Bergm. Sap. spr. mācīb. 1795, S. 27.

Avots: EH I, 278

ciêtgal̂vîgs,

1) schwer begreifend:
kuo nu tādam cietgalvīgam iestāstīsi;

2) eigensinnig;

3) hartmäulig (von Pferden)
U.

Avots: ME I, 396

ciêtgal̂vis [li. kietgal̃vis],

1) jem., der schwer begreift, der Unbegabte;

2) der Eigensinnige.

Avots: ME I, 396

ciêti,

1): mēs te c. dzievājām (arbeiteten)
Grob. aita c. vien zīda savu bē̦rnu Siuxt, bij jāpasējas c. (man musste fest aufpassen), ka nezuog ebenda. es kritu un sasitu c. savu ruoku Kand. kad cietāki jābrauc (wenn man viel fahren muss), tad duod miltus zirgiem Salis;

2): guovs četri mēneši bija c. (war nicht milchend)
Sonnaxt;

4): tur ir c. slaps Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. biju c. slima Sonnaxt (ähnlich in Windau n. Latv. Saule 1929, S. 797 und 798); ‡

5) "skuopi" AP.: kad c. vien dzīvuo, tad tik bēdīgi nav; paē̦duši e̦sam visi; ‡

6) laut:
runā tâ klusi; nevaruot izrunāt cietāk Sonnaxt.

Avots: EH I, 278, 279

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396

ciêtība, die Strenge: tagad uz ruobežas liela cietība; ne˙kā nevar nuo ārzemēm ievest. pa ve̦cam tāda cietība ne˙maz nebija Nurmis.

Avots: ME I, 396

‡ cìetienis ² , zeitlich begrenztes Leiden: dabūsi cietieņa Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80.

Avots: EH I, 279

ciêtiês ² (?), streben Mitau, Gold., Bauenhof.]

Avots: ME I, 396

I ciêtîgs,

1): sasien cietīgi (fest),
lai nejūk laukā! Ramkau, luopi cietīgi (anhaltend, eifrig) ēda ebenda; ‡

2) Adv. ciêtîgi, = ciêti ‡

5): c. dzīvuodams iekrājis ... naudas Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 279

I ciêtîgs, hart, streng (seinem Wesen nach, in jeglicher Hinsicht): ciets kuoks var būt arī tāpēc, ka krietni sakaltis, bet"cietīgs"tāds jau viscaur nuoaudzis pēc savas dabas Sirmais. viņi sāka cietīgi pārmeklēt visu apgabalu Kaudz. M. 348.

Avots: ME I, 396

II cìetîgs, = pacietīgs, gedulgid Lems., Salisb. n. U.

Avots: ME I, 396

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

ciêtinât [li. kietinti], tr.,

1) hart, fest machen;

2) gefangennehmen:
cietinājuši un gūstījuši Upīte, Medn. laiki, 206. Refl. - tiês, sich fest, hart machen, sich abhängen. Gew. in Zstz. mit ap -, nuo -.

Avots: ME I, 396

ciêtiņš, Demin. von ciets, dient

1) zur Milderung des Ausdrucks: ziemlich hart;

2) zur Steigerung:
zeme cieta, cietiņa; kad jel lietus uzlītu Etn. II, 129.

Avots: ME I, 396

ciêtnējs,

1): vilna palika diezgan cietnēja, nebij vair tik mīksta AP.

Avots: EH I, 279

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396

ciêtuoksnis, die Festung: cietuoksni apšaudīt, ieņemt.

Avots: ME I, 397

ciêtpiẽnene, Grundfeste, Pippau (crepis L.) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 396

ciêtpràtîgs, unbussfertig: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 396

ciêts,

3): guovs cieta slaukt (schwer zu melken)
Fil. mat. 173. c. de̦guns Strasden u. a.;

6): mürrisch, verstimmt, brummig, ärgerlich
N.-Autz n. BielU.;

8): auch AP., Kaltenbr., Warkl.: viņš bij c., ne˙kur viņš aplam naudas kapeigu neizdeve AP.; ‡

10) schwer:
c. darbs Frauenb.; ‡

11) trocken (vom Wetter):
c. laiks Frauenb. Zur Etymolog;e s. auch A. Vaillant Rev. des et, slaves VI, 106,

Avots: EH I, 279

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

ciêtsir̂dība, die Hartherzigkeit.

Avots: ME I, 397

ciêtsir̂dîgs, hartherzig.

Avots: ME I, 397

ciêtsir̂dis, f. - de, der, die Hartherzige: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida. cietsirde mātes meita BW. 21654, 3.

Avots: ME I, 397

cìetulis, der Dulder, Notleidende R. SK. II, 131.

Avots: ME I, 397

ciêtum - od. ciêtuma sar̂gs, der Gefängnisaufseher, Kerkermeister, Gefangenwärter.

Avots: ME I, 397

ciêtumniecība, die Gefangenschaft: kristīgās draudzes Bābeles cietumniecība Plutte.

Avots: ME I, 397

ciêtumnieks, f. - niece, der, die Gefangene (= im Gefängnis Sitzende).

Avots: ME I, 397

ciêtums,

1): (uozuols) nav ne niedres cietumā BW. 23065, 1. maziem teliņiem cietumiņi ragu vietā Siuxt;

2): man[i] ielika . . . cietumā BW. 11047.

Avots: EH I, 279

ciêtums [li. kietùmas],

1) das Harte, die Härte:
man tas pasaules labums, tev tas miruoņa cietums Tr. IV, 561;

2) das Gefängnis:
cietumā likt, ielikt, ins Gefängnis sperren; cietumā sēdēt, im Gefängnis sitzen.

Avots: ME I, 397

ciêtzeme*, das Festland.

Avots: ME I, 397

cittautietis*, jem., der seiner Abstammung nach einem anderen Volke angehört, der Fremdstämmige.

Avots: ME I, 390

cūcietis,

1): auch (mit ù ² ) Gr.-Bnschh. n. FBR. XII, 75, Kattenbr.; auch als Schimpfname: cūciešam vāciešam BW. 35069, 1 var.

Avots: EH I, 280

cũcietis,

1) das Schwein
AP., Stockm., Laud.;

[2) aus einem cūcietis kann auch tahm.
cūcits (nymphaea lutea) Mag. IV, 2,51 (aus Pilten) entstanden sein].

Avots: ME I, 397, 398

‡ daciêtinât, befestigeu AP.: ģēveles galuos tīk daciête̦nāta uotra spāre.

Avots: EH I, 301

daiet,

1): meita dagāja pie krieva, heiratete einen Russen
Lös.;

2) müssen, nötig sein:
tev daies... kauties Pas. VIII, 98 (ähnlich I, 280 und 244). par jaunu dagāja sēt (man musste von neuem säen) Kaltenbr.; ‡

3) widerfahren, passieren:
redzi, kai man par labu sirdi dagāja, ka izdauzīja ... smadzeņus Pas. I, 147 (aus Lettg.); ‡

4) zukommen
Kaltenbr.: jam dagāja kādu dividesmit rubļu. ‡ Refl. -tiês, = daiet 2 Kaltenbr.: vilkam dagājās ciest badu Pas. I, 158. nesvied ... akā mēslu! var vēl d. atdzerties Birk. Sakamv. 124; "gadīties" Lixna.

Avots: EH I, 303

daiet [li. daeĩti, slav. doiti], intr., hinzugehen, hingelangen: dagāja pie viņa svešs vīrs LP. VII, 30. iet, da dibe̦nam nevar daiet Sproģis 318. gana man žē̦l palika, kad pie kalpa nedagāju Ltd. 1838. linu druvu dagājusi BW. 632. dagājusi uoga, eine reife Beere BW. 11370; [infl. daiet hat auch die Bed. "müssen", nötig sein": tev daies kauties, du wirst kämpfen müssen].

Avots: ME I, 433

‡ dailietis, ein Schöner, Anmutiger, Netter: daila augu dailiešam (Var.: ļaunajam), ne kādam neliešam BW. 9432 var.; 9433.

Avots: EH I, 302

daliêt, hinzugiessen: daliet pienu pie putras.

Avots: ME I, 435

dā̀rglieta, das Kleinod MWM. X,293.

Avots: ME I, 448

dasìet: dasējis zirgus pie kuoka Pas. VIII, 416.

Avots: EH I, 309

dasìet Drsth., anbinden. Refl. -tiês, sich anbinden.]

Avots: ME I, 442

daskrìet, herbei-, hinzulaufen: lai šūpuoja, lai līguoja vēja māte, daskriedama BW. 8426. [daskrien zaļa līdeciņa, nuoraun viņas vainedziņu Sprogis 5. daskrējusi pie brāļa LP. VII, 1, 142.]

Avots: ME I, 442

‡ daslìet ² Auleja, Oknist, anlehnen.

Avots: EH I, 309

dàugavietis (f. -te): d. ļaivu taisa BW. 29664 var. daugavieši, bāleliņi, iriet laivu māsiņai! ir es biju daugaviete 26501.

Avots: EH I, 310

dàugavietis U., der Anwohner an der Düna.]

Avots: ME I, 444

dàugmalietis, der am Dünaufer Wohnende; n. U. auch daugavmalietis.

Avots: ME I, 445

dêlietis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, Erlaa, Heidenfeld, Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Taurup. Im Zitat aus Etn. IV ist vīrieši durch dēlieši zu ersetzen.

Avots: EH I, 318

dêlietis, ein (junger) Mann Livl., im Gegensatz zu meitieši (anderswo dafür vīrieši und sievieši): kad dzīparus taisījuši, tad meitieši manījušies, ka vīrieši nere̦dz Etn. IV, 93. Birzmaļam bija tik vis tā dēlieša bē̦rna kâ viens, - meitu, tuo gan bija vairāk Dok. A.

Avots: ME I, 463

‡ II diêt ² AP., deju od. dìenu, dêju, = dēt 1 5: de̦su dienamuos taisa nuo guovju ragiem.

Avots: EH I, 327

diêt [C., Kl.], diêt ² [Tr., Bl., dìet ² Kr.], deju, intr., hüpfen, tanzen, auch singen Spr.: nakti jautri dzīvuoja un deja BW. III, 1, 13. tas le̦cams, tas dejams. pieņēma viņu ar kruoņiem, diešanām un bungām Jud. 3, 7. Wohl zu ai. dīyati "fliegt", [le. dĩdît, air. dian "schnell", gr. δῖνος "Wirbel", δινέω "drehe" u. a., s. Leskien Abl. 271, Fick Wrtb. I ^4, 68 u. 459, Stokes Wrtb. 144, Solmsen PBrB. XXVII, 363, Boisacq Dict. 189.]

Avots: ME I, 483, 484

diêtiês ² : auch Jürg., Salis, Schnehpeln, (mit ìe ) C., (mit iê ) Saikava (angeblich ohne prs. und prt.).

Avots: EH I, 327

diêtiês ² [Nigr.], sich bergen, sich lassen (vermischt mit dēties): kur diešuos ar savām asarām?

Avots: ME I, 484

dìeviẽte, die Göttin.

Avots: ME I, 485

dižtàutietis, ein hervorragender Landsmann, Bürger: ziņas par mūsu dižtautiešu dzīvi un darbību Ar.

Avots: ME I, 476

‡ druvenietis, = laũcinieks 1a: meženieši, druvenieši - visi meitas audzināj[a] Janš. Pag. pausm: 48.

Avots: EH I, 337

dziedzietis, = dzedziede: dziedzietī gulēt U. [Vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 423.]

Avots: ME I, 562

dziet, ‡

2) (Infinitiv nur erschlossen, vgl. slav. žiti) arbeiten, tun:
šuo un tuo jau vēl dziêvu ² (prs.) Gramsden n. FBR. IX, 108. abi dziêvuši ² kuopā ebenda, Perkunen. kuo tas līdz šim ... dzievis Pas. X, 232 (aus OB.). Vgl. Le. Gr. § 610.

Avots: EH I, 364

dziet, - ēju, hervorblühen, hervorragen L.; blühen Bergm. [Refl. - tiês L.: blāzme dzejas "es lässt sich so in der Luft ein Licht sehen". man jauns žiglums dzejas Dietz. - Eher wohl mit Leskien Abl. 273 zu le. dzît und li. įgýti "emporwachsen" (vgl. le. dzievu "ich lebte" Le. Gr. § 610) als mit Wiedeman Prät 28 zu got. keina "keime".]

Avots: ME I, 563

‡ dziets (Neologismus?) "?": zeme sē̦klas un asnus un cilvē̦ku augumus glabā, mūžudien dzietus (Triebe?) jaunus pret ... sauli lai dzītu Fr. Gulbis Jaun. Ziņas 1933, № 93.

Avots: EH I, 364

ẽrcietis "wilder Rosenstock" Telssen.]

Avots: ME I, 574

‡ ezerietis, = ezernieks: daugavieša meita biju, ezerieša līgaviņa BW. 22348.

Avots: EH I, 370

gabanvìeta, die Stelle des Heuhaufens Spr.

Avots: ME I, 581

gaisaviete, = ‡ gàisave: vai nu tā le̦pnā g. tevis gaidīs? Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128.

Avots: EH I, 377

gariêt, dial. für gaŗām iet: gariem gar ciemu Mar. n. RKr. XVII, 138.

Avots: ME I, 603

gaũjmaliẽtis, jem., der am Ufer der Aa wohnt.

Avots: ME I, 611

ģimenietis, ein naher Verwandter Illuxt.

Avots: ME I, 699

I glietêt, verween (mit Sand); vgl. ieglietēt.

Avots: ME I, 629

II glietêt, glatt, gleichmässig machen: puiši rijai kulu glietē, die Knechte begleichen die Lehmtenne, den Estrich Fehsen. [Reimwort zu blietēt 2; zu glieds usw.]

Avots: ME I, 629

III glietêt, prügeln: tevi vajadzē̦tu tikai glietēt Samiten. [Reimwort zu blietēt 1.]

Avots: ME I, 629

gùodvìeta, der Ehrenpdatz, die Ehrenstellen: kūmiņš tai augstākā guodvietā Dünsb.

Avots: ME I, 691

grieta,

1) eine Blume:
nuoplūcu vienu mazu grietiņu galviņu Saul.;

2) grietiņa, Margaretchen od. der Marienkäfer Salisb. Aus nd. Grete.

Kļūdu labojums:
grieta = grietiņa
2) grietiņa = 2)

Avots: ME I, 659

grieti, Adv., schnell, rasch: gāju grieti LP. VII, 1046, [Zu li. greĩtas " schnell".]

Avots: ME I, 660

‡ griets, schnell BielU.

Avots: EH I, 408

‡ grīnietis, wer böse, streng, hartherzig ist: grīniešam (Var.: sīvajam) tautiešam BW. 21671, 15 var.

Avots: EH I, 406

guļvieta: spilve̦nus un se̦gas viņu guļvietām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 156.

Avots: EH I, 418

guļvieta, guļuvieta, Schlafstätte: guļuvieta = vīšķis gružainu, puiekļainu siena saslauku Vēr. I, 1033.

Avots: ME I, 680

ìebavietis: auch Kaltenbr., Līvani, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 503

ìebavietis, [ein Häusler Druw., Heidenfeld]: kukuļa neizcepa iebaviešu bērniņiem BW. 26089 var. iebavieša meitiņām 19623. [kad zvirbulis ieiet strazda būrī, tad viņš ir iebavietis Vītiņi]. Vgl. iebūvietis.

Avots: ME II, 3

ìebliẽtêt ‡

2) ie. rijā kulu nuo māla Ramkau, in einer rija aus Lehm den kuls fertigschlagen.

Avots: EH I, 504

ìebliẽtêt, (ein wenig) durchprügeln: es tevi ieblietēšu Karls.

Avots: ME II, 4

‡ iebujietis Mahlup, Vīpe, Welonen = iebūvielis: ir pulks tādu mazsaimnieku, kuo nuosauc par ... iebujiešiem ... Janš. Nīca 21. deldē savu mûžu kâ ie. Dzimtene IV, 195.

Avots: EH I, 505

‡ iebujvietis (??) Gramsden (nach einem handschriftl. Vokabular), = ìebũvietis, der Mietsmann.

Avots: EH I, 505

ìebũvietis: iebūvieša meitu ņēmu BW. 11186.

Avots: EH I, 505

ìebũvietis, [iebuvietis Mar., Meselau, Bers.],

1) ein Häusler, der auf dem Grunde eines fremden Gesindes (Bauerngutes) sich angebaut hat:
Sprw. labāk akmeni kaktā ieveļ, nekā iebūvieti RKr. VI, 19;

[2) iebuvietis, = vaļinieks Lös., Bers.].

Avots: ME II, 5

ìeicietĩba *, die Toleranz.]

Avots: ME II, 7

ìecietîgs *, tolerant.]

Avots: ME II, 7

ìecietinât,

1) in etwas befestigen, fest machen:
iec. mietu zemē Bers. iecietināt (absperren) kādu kustuoni aizgaldā N. - Peb.;

2) abnärten:
e̦smu iecietināts (gewöhnlich: nuocietināts) pret aukstumu Ruj.]

Avots: ME II, 7

ìeglietêt,

1) überführen mit Sand (im Flusse):
ieglietē̦ts smiltīs U.;

2) intr., versanden
Dond. n. A. XIII, 251.

Avots: ME II, 17

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil̃gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. -tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22

‡ ieietava (Neologismus?), der Eingang Mag. XV, 3, 66 (aus Balt. Vēstn. 1873, № 33).

Avots: EH I, 516

‡ ieieti, der Einzug (ieiešana) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 516

ìekšlietas *, innere Angelegenheiten; iekšlietu ministrija, das Ministerium des Innern.

Avots: ME II, 31

ìeliêt, ‡ Refl. -tiês,

1) (für) sich eingiessen:
ielejas piena un ē̦d Auleja. ielējusēs arī sev glāzi Janš. Mežv. ļ. I, 362;

2) unversehens (hin)eingegossen werden:
man ielējās (zâlu) par daudz.

Avots: EH I, 528

ìeliêt, tr., eingiessen: ūdeni silē; jaunu saturu ve̦cuos jē̦gumuos Vēr. I, 860.

Avots: ME II, 40

ìelietât,

[1) benutzend od. tragend bequem od. brauchbar machen:
jaunu drēbi, zābakus, jaunu ieruoci Mar.;

2) zu benutzen anfangen
Fest.].

Avots: ME II, 40

‡ ìeliẽtêt, versanden, sich im harten Sand des Meeresbodens (liẽte) festlegen Salis: slīkuonis ielietējis.

Avots: EH I, 528

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. -tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

iemietēt L. "einpfählen".]

Avots: ME II, 46

ìeriêt Spr., ìeriêtiês, anschlagen, anfangen zu bellen: cik sunītis ierējās, tik pie luoga skatījuos.

Avots: ME II, 58

ierietenis Bers. "ein Stück Materie (Zeug), das man in ein zu kurz gewordenes Kleid hineinnäht."]

Avots: ME II, 58

ìeriẽtêt,

1) hinein-, hereinfliessen:
viņa acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593;

2) zufliessen (von der Milsch in der Brust, im Euter):
guovis ierietējušas;

[3) = ienākties, ietecēties: ābuoli ierietējuši Nigr.].

Avots: ME II, 58

ìerietinât,

1) hineinfliessen lassen:
ierietina katlā pienu LP. VII, 558;

2) die Milsch im Euter zuschiessen machen:
vēl uotras deviņas ierietināju BW. 20325.

Avots: ME II, 58, 59

ìesìet, tr., einbinden: tu iesēji ve̦cu aukli BW. 12913. es tevi iesiešu kumeļa astē 17155. izkapti iesiet, die Sense an den Stiel befestigen; arklu iesiet, alle Bestandteile des Pfluges in Ordnung bringen, gehörig befestigen. iesiet kādu, beim Kartenspiel eine Reihe von Karten aufnehmen lassen, indem man solche Karten hinzulegt, die der Spieler nicht stechen kann od. zu stechen nicht für geraten hält.

Avots: ME II, 64

ìeskrìet, intr., herein-, hineinlaufen, wohin laufen: kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. ieskrējis kâ circenis pe̦lnuos. kad tu ellē ieskrietu! krūtīs ieskriet, in die Braust fahren. Refl. -tiês,

1) einen Anlauf nehmen:
labi ieskrējies, viņš pārleca par grāvi;

2) in Bewegung, Schwung kommen:
ragutiņas, ieskrējušās, pāri upei aizslīdēja. zirgi bij ieskrējušies; viņus vairs ne˙maz nevarēja valdīt.

Avots: ME II, 66

ìeslìet, tr., anlehnend wohin setzen: tad viņš ieslēja savu kāju pie gultas kaktā Saul. [Refl. -tiês, sich hineinlehnen, sich hineinstämmen: ieslējies durīs un nelaiž citus gaŗām Kl.]

Avots: ME II, 67

ìesmiêt, verlachen machen, lächerlich werden lassen, verspotten machen Spr. Refl. -tiês, auflachen, anfangen zu lachen: visi gardi iesmējās.

Avots: ME II, 68

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa ūdens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. -tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ietapt, gefällig sein: kaut mēs varē̦tum dievam ietapt ("Gott nach Willen leben") Für. I unter tapt.]

Avots: ME II, 81

iẽte̦ka [Karls., Jürg., Nigr., ìte̦ka Drosth., Trik., iête̦ka ² Bauske, Ruj.], iete̦ks, das Hineinfliessen, ein Bach, der sich in einen Fluss ergiesst, die Mündung: te̦k upīte pie upītes, kad nevaid ieteciņas BW. 26479. šim iete̦kas ne˙maz nav, tikai izte̦kas LP. VII, 1303. Jalu upe savā lejas galā sadalās ļuoti daudz iete̦kās A. XX, 300.

Avots: ME II, 81

ìete̦kât, intr., freqn. zu ietecēt, wiederholt herein-, hineinlaufen; iete̦kāt ceļu, einen Pfad hin und her laufend ebnen, einen Weg bahnen.

Avots: ME II, 81

ieteksne Bers. "eine weibliche Penson, die gelegentlich zu arbeiten kommt."]

Avots: ME II, 81

ìetekt, reif werden: ìete̦kuši ābuoļi Deprkin Vortrab 7.]

Avots: ME II, 81

ìetē̦luôt, tr., darstellen, verkörpern: tie ir viņa paša vaibsti, kuo viņš ietē̦luo savā "klusē̦tājā" Druva I, 300. Refl. -tiês, sich darstellen, sich verkörnern: dramatiska darbība ietē̦luojas sarunās Konv. ² 2815. spē̦ks, kas mākslā ietē̦luojas Druva I, 1392.

Avots: ME II, 81

ìetelzt Warkh., ietedzêt Warkl., Kreuzb., = iestrēbt 1.]

Avots: ME II, 81

ìetēmêt, einprägen: (zemnieks) ietēmē savā galvā zagtā zirga zīmes L. W. 1921, No 43, 1.]

Avots: ME II, 81

ìetempt,

1) "?": kuo visu tie kungi nespēj ietempt? Alm.;

[2) ìetèmpt ² Bers., Semershof, Sessw. "lieliem malkiem ierīt (ūdeni)"; ìetèmpt"ātri iestrēbt" Ronneb.].

Avots: ME II, 81

iêtē̦ni, auf die Frage: kur iesi? antwortet man n. Etn. II, 31 zuweilen scherzhaft: iešu uz ietē̦niem.

Avots: ME II, 81

ìetere BW. 3789, 7985, 23659, ietaļa. Zu kur. jentere, li. jentė (gen. s. jenters), [apoln. jątry, gr. ἐυάτηρ la. yātar - dass.; s. Walde Wrtb. ² 373 f., Boisacq Dict. 250, Berneker Wrtb. I, 456].

Avots: ME II, 81

ìetẽrêt, tr., Ausgaben zu machen, Geld auszugeben anfangen: naudu Spr.

Avots: ME II, 81

ietē̦rpa, ietē̦rps, die Einkleidung, Ausstattung: dzejuoļu ārējais ietē̦rps ir glīts Latv.

Avots: ME II, 81

ìetḕrpt, tr., einkleiden, einhüllen: kājas viņa ietērpa kurpēs. vakara krē̦slā lē̦ni ietērpa dabu Vēr. II, 140. ietērpt sava laika kultūras garu paliekamuos tē̦luos II, 241. Refl. -tiês, sich einkleiden, sich einhüllen: zaldātiņš ietērpjas tīrā ze̦ltā LP. VI, 807.

Avots: ME II, 81

ìetē̦rpums, die Einkleidung, Ausstattung: tikai te stāv nesaskaņā priekšme̦ts un ietē̦rpums RKr. IX, 41.

Avots: ME II, 81

ìetèst, (Balken) zu behauen anfangen: baļķus.

Avots: ME II, 81

ìetẽ̦vuôt Janš., ein wenig durchprügeln.]

Avots: ME II, 81

ieti L., Zuspruchen, Besuch.]

Avots: ME II, 81

ìeticêt, Glauben schenken Spr.

Avots: ME II, 82

ìetiekt, einrichten, errichten Mag. IV,2, 150, U. Refl. -tiês, herein-, hineingelangen, hineindringen: zirgs, savā vaļā būdams, bija ietiecies kāpuostu dārzā. acis dedzīgāk ietiecās manā sirdī Stari II, 577.

Avots: ME II, 82

ietiele, comm., ietielis, ein Rechthaber, Eigensinniger Etn. IV, 18, Spr.

Avots: ME II, 82

ìetielêties, eigensinnig, rechthaberisch sein Etn. IV, 18, Spr.

Avots: ME II, 82

ietielĩba, der Eigensinn, die Rechthaberei: dusmas un pirmā ietielība būs pārgājusi Pur.

Avots: ME II, 82

ietielîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tiem abiem večiem ir gan ietielīga daba Liev.

Avots: ME II, 82

ietielîgums, rechthaberisches Wesen A. XII, 561.

Avots: ME II, 82

ietieliņš

1) ein eigensinniger, rechthaberischer Mensch;

2) rechthaberisches Wesen
A. XII, 561.

Avots: ME II, 82

ietiepa,

1) die Grille
Dzimt. Vestn.;

2) comm., der Rechthaber, der Eigensinnige:
viņš tāds ietiepa AP., Etn., IV,18.

Avots: ME II, 82

iêtiẽpĩba, die Rechthaberei, der Eigensinn: viņš pazina tās lielmanību, uzpūtību un ietiepību A. XVII, 531.

Avots: ME II, 82

iẽtiẽpîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tu pats esi slims un tādēļ ieduomīgs un ietiepīgs Vēr. I, 900.

Avots: ME II, 82

ìetieptiês, sich etw. in den Kopf setzen, eigensinnig werden: tas bija liels tiepums; ja tas kuo ietiepās, tad tuo vajadzēja izdarīt JK. V, 50.

Avots: ME II, 82

ietiepums, der Eigensinn, die Rechthaberei: tavs ietiepums negrib saprast tuo laimi Rainis.

Avots: ME II, 82

ìẽtiešãm [Kurl. n. U.], ziemlich gerade, ziemlich geradeaus: ceļš iet ietiešām pa lauku. viņš tāds ietiešām cilvēciņš, er ist einfältig.

Avots: ME II, 82, 83

ìetiesât, tr.,

1) gerichtlich etwas erwerben;

2) ein wenig prügeln
Spr.

Avots: ME II, 82

ìetĩkuôt, ìetĩkât, nach etw. verlangen, begehren Spr.

Avots: ME II, 82

ìetikšķêtiês, anfangen zu ticken: pulksteņi visi ietikšķējās skaļāk MWM. X, 688.

Avots: ME II, 82

ìetikt, gelangen, geraten, zu etwas kommen: kâ tu bez atslē̦gas ietiksi istabā. viņš ieticis mantā, laimē, jātniekuos. kūtī ragi neietika BW. 32416, 4. Refl. -tiês, sich ereignen: pa˙tiesi, it laimīgi ietiekas Lautb.

Avots: ME II, 82

ìetiktiês, von einer Lust, von einem Verlangen angewandelt werden, Gefallen finden: neveicamais saņēmies iet pa mežu, cik tālu vien ietiksies LP. VI, 764.

Avots: ME II, 82

ìetilpinât, tr., einpacieren, setzen: dzīvi nevar ietilpināt iežuoguojumuos MWM.

Avots: ME II, 82

ìetilpt, intr., eingehen, Raum haben: kurvī četri cilvē̦ki neietilpa LP. VI, 538. durvīs ragi neietilpa BW. 32416, 4.

Avots: ME II, 82

I ìetim̃bât, tr., ins Gefängnis werfen: jūsu puisi šuodien ietimbāja uz divām nedēļām Janš.

Avots: ME II, 82

II ìetìmbât ² Mar. "lieliem malkiem, lieliem kumuosiem ierīt dzērienu vai ēdienu".]

Avots: ME II, 82

ietin,

1) zur Verstärkung von iet: ietin iešu, māte laiž;

2) statt des Inf. iet: ietin man tuo celiņu, kur es biju negājuse BW. 17780.

Avots: ME II, 82

ìetinkšķêtiês, ìetinkšêtiês, erklingen: uz lielceļa ietinkšķas pasta zvans A. XVII, 8. dzidri ietinkšas zvaniņš Austriņš.

Avots: ME II, 82

ìetipinât, [auch ìetipât Trik., C.], intr., herein-, hineintrippeln: viņš ietipināja maziem suolīšiem istabā.

Avots: ME II, 82

ietirinât, eigensinnig machen, reizen, verziehen: bē̦rnus Spr.

Avots: ME II, 82

ìetĩrît, reinigen: pļavas nebija ilgi kâ ietīrītas Egl. Zilā cietumā 195. [ietīrīt (für die Saat fertig machen) līdumu Kreuzb. Refl. -tiês,

1) eine Rodung oder Wiese für sich im Walde herstellen
Schwanb., Mar.;

2) im Reinigen sich einüben
Dickeln.]

Avots: ME II, 82

ìetīrîtiês "?": šitāds ietīrās [erdreistet sich?] uzmeklēt viņu ar acīm A. XII, 103.

Avots: ME II, 82

ìetirpt, abtauben Spr.

Avots: ME II, 82

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. -tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

ìetītītiês PS., Ruj., = iele̦puoties 2.]

Avots: ME II, 82

I ìetracêt, ein wenig prügeln [?] Spr.

Avots: ME II, 83

II ìetracêt Lautb., = ietracināt.]

Avots: ME II, 83

ìetracinât, in Wut, Raserei bringen, wütend, wild machen: pūli.

Avots: ME II, 83

ìetràipît, tr., einschmieren: virspuse jāietraipa ar taukiem Konv. ² 1002.

Avots: ME II, 83

ìetrakuôt, in Wut bringen, feurig, wild machen: ietrakuoti zirgi Vēr. II, 1369. Refl. -tiês, wütend, albern, ausgelassen werden: bē̦rni ietrakuojušies, nevar vairs rimt.

Avots: ME II, 83

ìetramdît, tr., schüchtern, wild machen: zirgu. nuonīkušais, ietramdītais cilvē̦ks Upītis Sieviete 211.]

Avots: ME II, 83

ìetrankât Warkh., = ietre̦nkāt.]

Avots: ME II, 83

ìetrapêt, trocken zu laufen beginnen: kālis, kuoks ietrapējis Salis.]

Avots: ME II, 83

ìetrãpît, treffen: mērķī. Refl. -tiês, sich treffen: redzēs, kâ ietrāpīsies (genuin: kâ iegadīsies).

Avots: ME II, 83

ìetraucêt, scheu machen: zirgu Spr.

Avots: ME II, 83

ìetraukt,

1) eine gewisse Quantität (von Obst) abschütteln;

[2) ietraukt ābeli, die Äpfel vom Baum zu nehmen beginnen
Drotsh.;

3) werfend treffen:
nevarēju ābuolam ietraukt Lis.;

4) schnell herein-, hineinfahren
Ruj.] Refl. -tiês,

1) sich wohin beeilen, wohin geraten
Spr.: vējš, kuŗš ātri ietraucās viņas ziedu kruonītī MWM. X, 127;

[2) sich eilig hineindrängen:
viņš ietraucās, kaut gan tur vietas nebija Kokn.].

Avots: ME II, 83

ìetràustiês,

[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu ² ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;

2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]

Avots: ME II, 83

ietrene Dond. [wohl aus * ieterene], = ietere.

Avots: ME II, 83

ìetrenêt, trocken zu faulen beginnen: rāceņi ietrenējuši Nigr. kuoks ietrenējis Warkl.]

Avots: ME II, 83

ìetre̦nkât,

1) wiederholt od. viele hineinjagen, - treiben:
ej nu, ietre̦nkā aitas laidarā! Salis;

2) wiederholt jagend scheu machen:
ietre̦nkātas aitas Bauske.]

Avots: ME II, 83

ìetrènkt, tr., ein-, hineinjagen, einhineintreiben: bultu lācim ausu starpā.

Avots: ME II, 83

ìetrepêt PS., = ietrapêt.]

Avots: ME II, 83

ìetrìcêtiês, erzittern, erleben: visa atauga gavilēs ietrīcas. balsī ietrīcējās sāpju stīga Baltpurv. Ungew. d. Aktiv: pat vējiņš apšu lapās neietirīc R. Sk. II, 33.

Avots: ME II, 83

ìetriebt [?], einschmieren, einreiben (eine Salbe) Spr.; [vgl. ietriept].

Avots: ME II, 83

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. ² II, 16. Refl. -tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83

ìetriept, tr., einschmieren: tu arī esi tur kuo ietriepis? MWM. VIII, 216.

Avots: ME II, 83

ìetrinkt BW. 23440, Upīte Mend. laiki. = ìetrenkt.

Avots: ME II, 83

ietrīsa *, das Erbeben, Erzittern: smalku dvēseles ietrīsu Asp. Ziedu klēpis 157.

Avots: ME II, 83

ìetrìsêtiês, erbeben, erzittern: viņai sirds sāpigi ietrīsas A. Up.

Avots: ME II, 83

ìetrĩt, einreiben: meitenēm ietrin acīs burvju zāles R. Sk. II, 79.

Avots: ME II, 83

ìetrùokšņuôtiês, anfangen zu lärmen: blakus zālē kas ietruokšņuojās Vēr. II, 1313.

Avots: ME II, 84

ìetrûdêt, anlaufen, anfangen zu faulen, verwittern, morsch werden: ietrūdējis kouks.

Avots: ME II, 83

ìetrûdinât, modern, faulen lassen: zemi.

Avots: ME II, 84

ìetrũkt, den ersten Riss bekommen, anfangen zu platzen: kâ ietrūkušas stīgas sāpju vaids Vēr. II, 1222. ņe̦mtu nuo sākuma, bet gals ietrūcis A. XXI, 561.

Avots: ME II, 84

ìetrunêt [Ruj., Warkh.], intr., anlaufen, morsch werden, anfangen zu verwittern, zu faulen: grīda, siêna ietrunējusi. dzīvuojamai ē̦kai bija apakšējie baļķi drusku ietrunējuši.

Avots: ME II, 83

ìetrupêt, trocken zu faulen beginnen: kuoki, kartupeļi ietrupējuši Trik., Lis., Warkl.]

Avots: ME II, 83

ìetrupinât,

1) modern machen:
lecekli jeb lecektī zemes ietrupināt Kl.;

2) trocken faulen machen:
viņš ietrupinājis kartupeļus, ilgi laukā turē̦dams Jürg.]

Avots: ME II, 83

ìetrusnîtiês, schwerfällig und mühsam hineinsteigen: ratuos Warkl.]

Avots: ME II, 83

ìetûcît,

1) mit Gewalt hineinstossen, hineinstopfen:
Pēteris Reini ietūcījis ūdenī Upīte Medn. laiki. ietūcīja ce̦puri sìenā MWM. VIII, 332. [vilnu gruozā ietūcīt Serbigal, Mar., Schujen, Serben u. a.;

2) mit der Faust wiedreholt stossen od. schlagen:
viņš puiku krietni ietūcīja Schujen;

3) schlecht einwickeln:
bē̦rns ietūcīts vienās lupatās Wolm.]

Avots: ME II, 84

ìetul̃kuôt, tr., hineindolmetschen, hineinschwatzen: ar tulkiem ietulkuoja mani jaunu tautiņās BW. 22885.

Avots: ME II, 84

ietums, dial. für gājums, der Gang (eine ungewöhnliche Bildung auf - ums vom Präsensstamme): visu dienu nuoraudāju vienas dienas ietumiņu BW. 15687, 8; 22948.

Avots: ME II, 84

iẽtumsa Nötk., Bauske], ìetumsa Bers., [Wessen, Jürg., Halbdunkel; Dämmerung: pa ietumsu aiziesim līdz kaimiņu meitām Kokn.]

Avots: ME II, 84

ìetùntinât ² Mar., = ietutināt I.]

Avots: ME II, 84

ìetuntuļuôt,

1) tr., einmummen:
bē̦rnu kažuokā;

2) intr., eingemummt hereinkommen, hineingehen:
tu ar puiku ietuntuļuosi mājā Blaum. Refl. -tiês, sich einmummen: viņš ietuntuļuojies līdz de̦guna galam.

Avots: ME II, 84

ìetupinât, tr.,

1) herein-, hineinsetzen:
viņš mani ietupināja maisā MWM. X, 30;

2) ins Gefängnis werfen:
mani vajadzējis ietupināt, tāpēc ka es ne- pareizi sūdzuot Poruk. Refl. -tiês, sich herein-, hineinsetzen: krē̦slā.

Avots: ME II, 84

ìetupstît, nachlässig hineinsetzen Spr.

Avots: ME II, 84

ìetupt, auch refl. -tiês, sich hineinhocken, sich herein-, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. -tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84

ieturîgs, wohlhabend Spr.

Avots: ME II, 84

ieturiņa BW. 23731, = ieterīte.

Avots: ME II, 84

ìetusnît, keuchend (etwas Schweres) herein-, hineintragen: maisu Lis., Jürg. Refl. -tiês, keuchend und schwerfällig hereinkommen od. hineingehen od. hineinsteigen Warkl.]

Avots: ME II, 84

I ìetutinât, [(etwas nicht fest Stehendes aufstellend) rings herum stützen, einwickeln Mar., Roop, Wenden]: uzraudzīja ratiņuos ietutinātuo bē̦rnu Duomas II, 1186. [ietutināja bē̦rnu kažuokuos Jürg.]

Avots: ME II, 84

II ìetutinât Druw. "langsam herein- od. hineintraben."]

Avots: ME II, 84

III ìetutinât, einflüstern Golg.: viņš tam kuo ietutināja ausī.]

Avots: ME II, 84

IV ìetutinât Erlaa "= ielutinât" (?).]

Avots: ME II, 84

iẽtuva Wizenhof, ietaļa.

Avots: ME II, 84

ietuvu, recht nah Karls.

Avots: ME II, 84

ìetvar̂stît Lis., für sich (fangend) erlangen, nach etw. haschen: kungu ķē̦rāji Ķemeŗuos ietvarsta īrniekus.]

Avots: ME II, 84

ìetver̂t, tr.,

1) einsetzen:
cirvim kātu ietversim BW. 13004;

2) enthalten:
nespēj izjust tuo saturu, kas viņuos ietve̦rts A. Up. Refl. -tiês,

1) = ieķerties: zirgam ietverties iemauktuos, einem Pferde in die Zügen fallen Brasche;

2) enthalten sein:
vilnā ietveŗas daudz gaisa Pūrs III, 67. Ausekļa skats še sevišķi ietveŗas vārduos Vēr. I, 1521.

Avots: ME II, 84, 85

ìetvīkt,

1) schwül, heiss werden, sich erhitzen:
vaigi ietvīkuši Lis. lai žagari krāsnī ietvīkst, tad labāk degs Warkl.;

2) sich erbosen:
kungs bij uz kalpu vare̦ni ietvīcis Nigr. viņš visu dienu staigāja ietvīcis Warkl.]

Avots: ME II, 85

I ìeviẽtêt, Schläge verabfolgen: viņš tuo labi ievietēja (= iepēra) Drosth., Trik., Nigr.]

Avots: ME II, 90

II ìevietêt Salis, = ievietuot: vai tu jau ievetēji jaunuo kalpu?]

Avots: ME II, 90

III ìeviẽtêt, (in heisser Asche) bähen: pirms liekšanas kuoks krietni jāievetē sprukstīs Nigr.]

Avots: ME II, 90

ìevìetuôt, * tr., placieren, hineinstellen: lāci ievietuojuši rijā LP. VII, 267; zirgu nuojumā, grāmatas plauktā. Refl. -tiês, Platz nehmen: spirts ievietuojas ūdens daļiņu starpā Pūrs III, 62.

Avots: ME II, 90

iguoniete Salisb.,

1) die Estin;

2) eine Mütze aus Schafsfell mit Ohrenklappen.

Avots: EH I, 429

istablìetas od. istabas lìetas, das Möbel: viņš sapircis gre̦znas istablietas.

Avots: ME I, 711

izcìetĩba, Ausdauer: dievs zin, vai tev būs diezgan izcietības mani sagaidīt Lautb.

Avots: ME I, 722

‡ izdiet, = izdañcuôt: es mācēju tâ izdieti kâ ... jūŗas cielaviņa Tdz. 38566.

Avots: EH I, 443

izdietiês, sich austanzen: izdejušies, izdzīvuojušies LP. VII, 612.

Avots: ME I, 728

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal̃puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

‡ izknietêt, genügend lausen: i. galvu U. (unter kniest).

Avots: EH I, 457

izliêt, ‡

4) i. uguni Für. I, Feuer auslöschen (mit Wasser).

Avots: EH I, 463

izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;

2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;

3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,

1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;

2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;

3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.

Avots: ME I, 765

izlìetât, ‡

3) tüchtig machen; aus dem Groben ausarbeiten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausarbeiten" und "tüchtig"). ‡ Refl. -tiês,

1) vollstandig ausgebraucht werden:
viss krājums izlietājies;

2) "geschickt sich machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 463

izlìetât, izlìetuôt, tr.,

1) benutzen:
zemes gabaliņu būdnieki izlietuo par sakņu dārzu Asp. atrastuo naudu bez bē̦dām varējusi izlietuot LP. VI, 225;

2) ausnutzen, vertun, verschachern:
kur tad tavs nucis? tu tuo gan esi izlietājis Mag. XIII, 3, 51. nemirsti, mana māmuliņa, kamē̦r mani izlietā (= izprecē) BW. 8738.

Avots: ME I, 765