Paplašinātā meklēšana

‡ aplieve,* der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

‡ atdeve,

1) die Wiedergabe ("возврат")
Wid.;

2) die Hingabe
(wohl ein Neologismus) Veselis Dienas krusts 81.

Avots: EH I, 139

‡ braûkteve ² AP., bràukteve ² Lubn., Saikava, = braukts.

Avots: EH I, 238

[I čeverêt "schlecht flechten od. flicken" Fest.]

Avots: ME I, 411

II čeverêt "?": (mē̦mais) vēl šâ un tâ čeverē Plūd. LR. III, 50; [čeverêt "sinnlos schwatzen" Peb., Lös., Mar., Schujen].

Avots: ME I, 411

[čeveris Lös., Lub., Fest. "ein geschwätziger Mensch".]

Avots: ME I, 411

[II čeveris, jem., der eine Arbeit schlecht ausführt Lub., Fest.]

Avots: ME I, 411

[III čeveris Kalzenau "ein gutes Stückchen Stoff".]

Avots: ME I, 411

čeverītis: znuotiņ, manu čeverīči! BW. 26024 var.

Avots: EH I, 289

[čeverītis U., ein kleiner, krüppliger Mann.]

Avots: ME I, 411

devele, die neunte Saatwoche Hofzumberge: mieži un lini develē sē̦ti labi izduoduoties.

Avots: ME I, 459

dìeve (li. dievė˜), die Göttin.

Avots: ME I, 484

dìeveklis, [dìevêklis C.], der Götze: viņu dievekļi ir sudrabs un ze̦lts Psalm. 115, 4.

Avots: ME I, 484

I dievelis, der Götze LP. VII, 834.

Avots: ME I, 484

II dievelis, der Schwager: ieve̦d mani dieveļuos (Var.: dieveŗuos) BW. 18879 var.

Avots: ME I, 484

‡ dìevere AP., eine gewisse Verwandte; in Sessw. bedeute es die Frau des Bruders.

Avots: EH I, 328

dieverene, des Mannes Bruders Tochter (weil des Mannes Bruder dieveris genannt wird) Adolphi, L.

Avots: ME I, 484

dieve̦rē̦ns, des Mannes Bruders Sohn Adolphi.

Avots: ME I, 484

diẽveris,

1): auch AP., Ramkau (mit ìe ), Wessen n. FBR. XIII, 83, Auleja, KatrE., Lubn., Warkl. (mit ìe ² ), A.-Schwanb., Kand.; Demin. dieveriņš BW. 25428, dievertiņš 23715; I, 484 ist BW. 23705, 2 durch BW. 23715, 2 zu ersetzen; ‡

2) diẽveris "se̦najās kāzās brūtgāna brālis" Frauenb.

Avots: EH I, 328

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris ² Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484

dreve [li. drẽvė], ein Baum, in welchem ein Bienenstock ist PK. n. U.; vgl. drava.

Avots: ME I, 497

‡ II dreve Warkl. "eine alte, dicke Borke; apšu puns".

Avots: EH I, 333

[driẽvelêt Ruj., ausgelassen sein. Aus nd. drevelen "hin und her laufen"?]

Avots: ME I, 502

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502

dziêve [Tr.] BW. 31275 var., Leben (dzîve).

Avots: ME I, 563

dzievenieks, ein Fem. darba dzievaniece [das - a - ist hier wohl ein Flickvokal] BW. 22598, der Arbeiter: tâ sakruopļuoja, ka tagad vairs ne dzievenieks, ne gulē̦tājs Preekuln.

Avots: ME I, 563

‡ e˙ve AP., sieh! schau!

Avots: EH I, 370

gļeve, eine schlüpfrige, glitschige Masse: maize kâ gļeve Fest.

Avots: ME I, 632

[grevelêtiês Wessen "peņķēties, griezties".]

Avots: ME I, 650

ìeķeveruôt,

1) wackelnd hineingehen, hereinkommen:
viņš tikkuo spēja par slieksni ieķeveruot istabā Bers., Wend.;

2) "(eine Korb od. Bastschuh) unschön zu flechten anfangen"
Lasd.

Avots: ME II, 34

ìevecêtiês, [ìeve̦cuôtiês Wid.], selten ìevecêt, ein gewisses Alter erreichen: kad vīns ievecējas, tad var tuo ar līksmību dzert Sir. 9, 10. ievecējis tē̦va dē̦ls BW. 13041.

Avots: ME II, 87

[ieve̦cuot, alt werden, veralten Für. I.]

Avots: ME II, 87

ievedes [?] aus Strauch (Baumzweigen) gedrehte ?sten bei Flössern U. [Vielleicht als elvedes zu lesen; s. dies.]

Avots: ME II, 87

ìevedĩbas die Einführung, der Einzug: es nāku, ja ne vairs uz izvedībām, tad jel uz ievedībām, juo man arī pašam ir šuodien jātaisās pie jauna saimnieka Kaudz. M.

Avots: ME II, 87

ìevediens, die Einleitung, das Vorwort Plūd. Llv. II, 353.]

Avots: ME II, 87

[ìevedinâtiês U., sich verführen lassen.]

Avots: ME II, 87

[ìeve̦dmuĩta ,* Einfuhrzoll.]

Avots: ME II, 87

ievedne, die Schwiegertochter BW. 3833.

Avots: ME II, 87

ìeve̦dums, die Einführung, der Import.

Avots: ME II, 87

ìeveiduôt, verkörpern: māksla ir tā ieveiduošana, kas... Refl. - tiês, sich gestaltend hineingelangen in: (summas) varēs atkal ieveiduoties pamatkapitālā Duomas II, 331.

Avots: ME II, 87

ìevèikt, tr., bewältigen, überwinden: darbus, ienaidniekus.

Avots: ME II, 87

[ìeveķêt, ein wenig durchprügeln Sissegal.]

Avots: ME II, 87

ìeveldrêt, intr., herein -, hineinwallen: līka, ve̦ca dē̦lu māte ieveldrēja istabā Grünh.

Avots: ME II, 87

[ìeveldzêt, anfeuchten, feucht machen Wid.]

Avots: ME II, 87

[ìevelêt,

1) wiederholt mit dem Waschbleuel schlagend weich und glatt machen:
kre̦kli jau ieve(lē̦ti Jürg. (dafür auch ievēlējušies Lis.);

2) ieve̦lē̦ta vāle, ein durch den Gebrauch handlich und glatt gewordener Waschbleuel;

3) flach und glatt schlagend herstellen in:
piedarbam kulu Kl.]

Avots: ME II, 87

iẽve̦lˆgans [PS.], ieve̦lkaîns Oppek., etwas feucht.

Avots: ME II, 87

ieve̦li [?], die Dachstangen Mag. XIX, 2, 57.

Avots: ME II, 87

ieve̦lka,

1) eine unebene Stelle im Holz:
kuoku (sevišķi bē̦rza) ēvelējuot bieži atgadās, ka kuoks vispāri gluds, tikai vienā vietā neliela skabarga it kâ stāvu iecē̦rtas kuokā, - tuo sauc par ievalku, ieve̦lku Wend. n. A. XII, 561;

2) die Bucht:
apiet nelielu jūŗas ieve̦lku.

Avots: ME II, 87

[ieve̦lkains kuoks U., schieffaseriges Holz.]

Avots: ME II, 87

ìevelˆt, tr., herein -, hineinwälzen: kluci upē. Refl. - tiês, sich hineinwälzen, fallen: viņš ievēlies uz acīm dubļuôs.

Avots: ME II, 87

[ìevem̃t, hineinvomieren: duod viņam trauk, kur ieviemt!]

Avots: ME II, 87

[ìeveñstiês, schwerfällig, halb kriechend hineingelangen: tâ piedzēries, ka nevarēja ne ratuos ievensties Stenden.]

Avots: ME II, 87

ìevest, tr., einführen: ieve̦d pašu istabā BW. 13250, 18. ievest luopu sugas, labību nuo ārzemēm, jaunus likumus, ķadu par mācītāju. brāļam sieva neieve̦sta BW. 13792, 1.

Avots: ME II, 87

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė´ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708

‡ iñdiẽve ² ,

1) "kaite" Gr.-Gramsden: indieves pilns;

2) "?": kuo uzbāzies kâ i.? NB.

Avots: EH I, 430

izdeve ,* die Ausgabe, der Verlag: paša izdevē, im eigenen Verlage Lautb.

Avots: ME I, 726

izdeves, izde̦vas,

1) die Ausrüstung, Aussteuer:
kalējiene apgādāja jaunas izde̦vas un nuoveda tad dē̦lu skuolā Neik.;

2) die Herausgabe der Aussteuer, der Abschiedsschmaus dei der Heruasgabe der Aussteuer, die Hochzeit im Hause der Braut:
pēdējuo maltīti, kuo brūtes mājās turēja, sauc "izde̦vas" BW. III, 1, 21. brāļam kāzas, man izdeves tai vienā rudenī BW. 27940. vai nu būs brāļam kāzas, vai māsai izdeviņas. cik daudz asaru nerit meitu izdevēs. šuogad kāzas, šuogad kāzas, citu gadu izdeviņas BW. 21046. izdeviņu namā brūtes radi me̦t naudu BW. III, 3, 622.

Avots: ME I, 726, 727

[jauneve Zb. XV, 225, die junge Ehefrau. ] Demin. jaunevĩte, Schwiegertochter Kabillen n. BW. 23445.

Avots: ME II, 100

jaûnieve̦dums ,* die Neuerung A. XVI, 1128.

Avots: ME II, 100

[kârsteve ² Wandsen, Dond., = kā`rstava.]

Avots: ME II, 199

‡ II kãrsteve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

[kãsteve Wandsen, Dond., kàstevis ² Kreuzb., kãstuve Ruj., Jürg., Schujen, Dunika, kàstuve ² Bers., kãstuvis PS., Drosth., Trik., kàstuvis ² Kl., Lis., kãstava.]

Avots: ME II, 205

ķeve "= kŗaupa": riteņi apķepēja ar plienu, kâ ar ķevi, kas pamazām atluobījās Vīt. 68. [Vgl. li. kẽvalas "луска, шелуха".]

Avots: ME II, 372

‡ ķevenes atmest Siuxt, sterben (pejorativ).

Avots: EH I, 698

[ķe̦ve̦ns, ein ganz junges und ganz kleines Lebewesen (Tier od. Kind) Walgalen, Bixten, Prawingen, Focknhof; ķe̦vē̦ns Gold. "labi paaudzis dzīvnieks"]; ķevens LP. I, 81, ein recht fettes Kind, ein gut gewachsenes Kind.

Avots: ME II, 372

ķeveraîns, doldenständig, verzweigt: ķeveraina sakne.

Avots: ME II, 372

ķeverêt, -ẽju, ungeschickt arbeiten Lös.

Avots: ME II, 372

ķeverĩtis, der Tölpel: ai jūs zē̦ni, ķeverīši BW. 2134. [Vgl. li. kevérza "неуклюжiй человѣк".]

Avots: ME II, 372

‡ *ķeveruôt, zu erschliessen aus ieķeveruôt.

Avots: EH I, 698

‡ *kleverêt, zu erschliessen aus pakleverêt.

Avots: EH I, 615

kreve: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77,

1): auch Erlaa, Linden in Kurl., Memelslrof, Saikava. Sonnaxt: uz ruokam uzme̦tas k. Linden in Kurl. guovei ciči apauguši ar kārpām kâ k. Saikava. vâts (ce̦pums) apme̦t krevi Memelshof;

4): auch Saikava (kreves).

Avots: EH I, 650

kreve [Fest.], krevele, krevelis [PS., Wolm.],

1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];

2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. ² 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. ^l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];

3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;

4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]

Avots: ME II, 274, 275

‡ krevelaîns (mit e!) Iw., = krevaîns.

Avots: EH I, 650

kreveļaîns: auch Lems., Memelshof. Ramkau: plaušu zâlītes ir tādas kreveļainas kâ sūnas AP.

Avots: EH I, 650

kreveļains, s. krevains.

Avots: ME II, 275

krevele: auch Memelshof, N.-Rosen, Saikava. Stom.; unebene, rissige Baumrinde Iw.

Avots: EH I, 650

krevele, Kruste, Schorf auf der Wunde Mar.

Avots: ME II, 275

krevelis (unter kreve),

1): auch AP., Lems., Ramkau;

3): auch N.-Peb., Ramkau: nak kreveļu (oder zum nom. s. krevele?) lauzt P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH I, 650

‡ kreveļuôt Saikava, gefrierend holperig werden: ceļš sāk k.

Avots: EH I, 650

‡ krevete Siuxt = kreve 1: nuositās tāda k. (auf der Haut).

Avots: EH I, 650

‡ krìeve̦lē̦ns ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 194. Kaltenbr., Tdz. 52197, Deminutivform zu krìevs, der Russe.

Avots: EH I, 658

‡ kriêvene ² Behnen n. FBR. XVI, 144, Grenzhof n. FBR. XII, 15, = krìeviẽte.

Avots: EH I, 658

krìeveniẽks (unter krìeviniẽks),

1): auch Sessw.; ‡

3) der Russe
Sessw., Siuxt.

Avots: EH I, 658

‡ krieveniņš BW. 1371, Demin. zu krìevs 1.

Avots: EH I, 658

kulteve, ‡

2) = grìeztaga PV.

Avots: EH I, 672

kulteve Lös. n. A. XI, 171, = kulstava.

Avots: ME II, 309

‡ kviẽve NB., = kniẽvs.

Avots: EH I, 691

‡ ļevenêtiês Saikava, = lĩguôtiês: kad re̦sns meitietis iet, tad visa pakaļa ļevenējas.

Avots: EH I, 772

[ļevẽnĩca Jürg., eine feuchte Stelle, eine sumpfige Wiese].

Avots: ME II, 539

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455

le̦ve̦ns ME. II, 455 ist ganz zu streichen: wie der Autor (A. Švābe) mündlich mitteilt, ist das abgeiiruckte "le̦ve̦ns" als "levenis" aufzufassen.

Avots: EH I, 735

le̦ve̦ns "?": blakus uotrs miesas le̦ve̦ns Duomas II, 1163.

Avots: ME II, 455

ļe̦ve̦ns,

3): auch Dond., Waudsen.

Avots: EH I, 772

ļe̦ve̦ns, ļevins Oppek., Mar.,

1) [ļe̦ve̦ns Nerft], eine moorige, sich bewegende Stelle Mar.
[hier und in Stomersee, N.-Schwanb., Laud. auch: ļevenis] n. RKr. XV, 125; [der schlammige Ufersaum eines morastigen Sees Oppek. n. U.];

2) etwas vor Fett Watschelndes:
kâ ļe̦ve̦ns [Lis.], ne pavelties nevar Naud.;

3) als Adj.,

a) schlaff
[Stenden, Nurmhusen]: [miesa ļe̦ve̦na; ūdens puķēm ļe̦ve̦ni kāti Lis.] dzija, virve, saite ir ļe̦ve̦na Sassm.;

[b) (gespr.: ļavans) feist, wohlgenährt:
ļ. zirgs Sakstagals. - Vgl. allenfaus Petersson Heterokl. 188 f, und Büga KSn. I, 272 f.].

Avots: ME II, 539

ļeverêt, -ẽju, unüberlegt schwatzen Etn. IV, 130, [Fest.].

Avots: ME II, 539

[ļeverêtiês "hin und herflattern" Salis: karuogs vējā ļeverējas.]

Avots: ME II, 539

‡ ļeverīgs PV., geschwätzig; "nesaturīgs".

Avots: EH I, 772

leveris Gr.- Roop, = stena apārnis.

Avots: EH I, 735

I ļeveris,

1) ein Schwätzer
Lub., [Fest.];

2) "nesaturīgs, āverģēlīgs cilvē̦ks" Fest.

Avots: ME II, 539

[II ļeveris Salis "ein hin- und herflatternder Fetzen". 1,

Avots: ME II, 539

[Įevers U. = ļe̦ve̦ns 1.]

Avots: ME II, 539

[līdzdeve St., die Mitgabe.]

Avots: ME II, 479

‡ I lieve, in der Verbindung baznīcas l. Lng., das Chor; vgl. liẽves. Nach Sehwers Unters. 71 aus nd. lō"ve.

Avots: EH I, 758

‡ II liêve Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, eine Stelle im Baum, wo die Jahresringe infolge eines schlechten Wachstums sehr schmal sind: slikti kuoki ir arī ar "lievi" Ceļi VIII, 200.

Avots: EH I, 758

‡ lieveņains "?": sīkumtirgus lieveņainajā laukumā Jaun. Ziņas 1938, № 20.

Avots: EH I, 758

‡ lievene (?), = liẽvenes: bāliņam skaista māsa, lievenē audzināta BW. I3655, 1. guli, mana līgaviņa, šuovasar lievenẽ! 11190. Der loc. s. lievenẽ könnte auch zu lievenis gehören.

Avots: EH I, 758

liẽvenes,

1): auch Frauenb. (kumeliņš) nuozviedzās pie kuņdziņa lievenēm BW. 31297.

Avots: EH I, 758

liẽvenes, liẽvenis, lievens, liẽviņš BW. 19891, [Salis],

1) die Haustreppe, Veranda:
vīrelis stāvēja uz kruoga lievenēm Vēr. I, 770, mūs aicināja uz lieveni Dr. kungi sauca prāvu vīru, lieve̦nā (Var.: -nī) stāvē̦dami BW.20006;

2) der Balkon:
bez balkuona jeb ļuvenēm, kuŗas nuosauc arī par lievenēm. K. Müller;

3) Abschauer, Abdachung, Anbau an einem Gebäude, bedeckter Umlauf um die Riege:
pusgraudnieks rijas lievenī steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul.;

4) eine Reihe Schatten gebender Bäume:
lievenī launagu (dienasvidu) gulēt U.;

5) Laub-hütte
[Manz. Lettus]; lieveņu svē̦tki, das Laubhüttenfest. [Nebst li. lievenys Miež. "переходная галлерия" und estn. löˉw "Hütte, Baracke" aus mnd. love(ne) "Laube, bedeckte Halle."]

Avots: ME II, 508

liẽvenis (unter liẽvenes),

1): "ein Anbau bei der Eingangstür eines Wohnhauses"
Iw.;

3) ein Abschauer an der
rija Ramkau; ein bedachter Raum zwischen zwei Gebäuden Orellen, Seyershof; ein Anbazt (aus Brettern) am Ende eines Gebäudes Seyershof.

Avots: EH I, 758

liẽverêt: auch (mit ie ² ) Odziena.

Avots: EH I, 758

liẽverêt, [lìeverēt ² Nerft], lievarêt, lievêt, -ẽju, intr., lavieren, spazieren, sich umhertreiben, [Nächte durchschwärmen U.], wandern: nu es varu, nu man vaļas šuo vasaru lieverēt BW. 10490. ganuos gāju. lievarēju 9915. kungi sūta, man jāiet svešu zemi lieverēt 32131. [St. gibt neben lievēt ein lievu mest "lavieren".1

Avots: ME II, 508

liẽves, ‡

2) "die Stufen einer Holztreppe; eine Treppe aus Brettern"
Assiten (mit ie).

Avots: EH I, 758

liẽves, = lievenes, der Balkon, das Chor, die Emporkirche N.-Bartau: apakšā krē̦sluos, arī augšā uz lievēm Janš. [Bārenīte 45; s. liẽvenes].

Avots: ME II, 508

malteve: auch BW. 8152 var.; 25846, 2 var., (mit àl ² ) Saikava, loc. s. malte̦vā BW. 18362, 8 var. (aus Tirs.), 8241 var. (aus Selb.).

Avots: EH I, 781

malteve U., = mal˜tava.

Avots: ME II, 559

‡ masteves "ar kuo aude̦klu ve̦lk" Lubn.

Avots: EH I, 784

‡ nepieveicīgs, unpassend, unziemlich: nepieveicīgā izturēšanās Janš. Līgava II, 375.

Avots: EH II, 17

nevedĩba ,* die Unförmlichkeit: tā suoļu nuoskaņa nuo mūža spē̦ka, kas nāk caur neveidības tuksnesi Rainis.

Avots: ME II, 739

‡ neveglis (mit -ē- ?) Für., = nevēklis.

Avots: EH II, 22

[neveicīgs L., ungedeihlich.]

Avots: ME II, 739

neveĩklĩba, die Ungeschicktheit, Plumpheit: viņš ar savu neveiklību visiem pazīstams.

Avots: ME II, 739

neveĩklis: auch ( neveiklītis ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 22

neveĩklis, der Missratene, der Tölpel, Plumpsack: jūs, neveikļi, viltīgie draugi U. b. pa vienam (gredzentiņi) nuotecēja pie tā tautu neveiklīša BW. 6356.

Avots: ME II, 739

neveĩkls, missraten, ungeschickt: kur bij man nu palikt ar neveiklu tē̦va dē̦lu? BW. 21889; [ungedeihlich; schwächlich, kränklich U.].

Avots: ME II, 739

nevèikme, nevèiksme, das Nichtvonstattengehen, das Misslingen, der Misserfolg: tie ve̦ci nespējnieki, kas, savu vājumu un neveikmi zinādami, ieiet agrāki Kaudz. te viņš piedzīvuoja pirmuo neveiksmi Konv. ² 405.

Avots: ME II, 739

[neveikša Ar., = neveiklis.]

Avots: ME II, 739

neveĩkulis: auch (mit eî ² ) Grünw.

Avots: EH II, 22

neveĩkulis, = neveiklis: viņš gatavais mūļa un neveikulis Purap.

Avots: ME II, 739

neveselĩba: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 300).

Avots: EH II, 22

neveselĩba, das Unwohlsein, die Krankheit: ve̦cie ticēja, ka katrs nelaimes atgadījums, neveselība pie cil- vē̦ka vai luopa tikai nākuot nuo ļaunā nedarbiem LP. II, 162. [nuo ļaunām neveselībām nuomira Glück II Chron. 21, 19.]

Avots: ME II, 739

‡ neveselîgs,

1) zum Kranksein geneigt, häufig kränkelnd:
n. bē̦rns, cilvē̦ks;

2) ungesund; nicht bekömmlich:
n. ēdiens.

Avots: EH II, 22

neveselis, der Kranke: [savu neveseli Manz. Post. I, 519.] dažs neveselis savā sē̦rgā gulē̦dams... Manz. neveselis vai mirējs bija jāapmeklē MWM. III, 592.

Avots: ME II, 739

neve̦se̦ls: "ungesund" ME. II, 739 zu verbessern in "nicht gesund, unwohl".

Avots: EH II, 22

neve̦se̦ls, ungesund: neve̦se̦ls cilvē̦ks, luos. vakar bija daudz ē̦duse, šuodien ļuoti neve̦se̦la Ltd. 1498.

Avots: ME II, 739

[pakleverêt, sich ein wenig herumtreiben: p. pa pilsē̦tu Celm.]

Avots: ME III, 46

paliẽvenis, palievenes Bielenstein Holzb. 86, der Umlauf um die Riege, ein Anbau an der Riege: rijas priekšā plašs palievenis Vīt. tē̦vs rijas palievenī taisa labības grābeklīšus A. XVI, 248; palievene, die Laube Wid.

Avots: ME III, 62

papeve (so zu lesen, nicht mit -e̦- ): auch Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 162

pape̦ve Birzm., für papuve. [Vielleicht aus einer Mundart, wo uv zu ev geworden ist.]

Avots: ME III, 81

‡ *pãrduõteve (od. *pãrduõtuve?), zu erschliessen aus tahm. pãrduē̦te̦v Rothof n. FBR. VIII, 114, = pā`rduôtava.

Avots: EH XIII, 199

piêliẽvenis ² Lesten, Schibbenhof, _ palievenis Druw., Seppkull: iz rijas pielieveņa spāres izvilka savu paegļa spieķi MWM. v. J. 1896, S. 789. zem viena jumta rija, piedarbs, gubeņi un pe̦lavnieks līdz ar kādu tukšu pielieveni... braucamiem un darba rīkiem ap piedarbu un rijas sāniem Kaudz. Atmiņas I, 26.

Avots: ME III, 269

pìevecêt, alt werden: kuoks pievecējis, -jānuocē̦rt Warkl.

Avots: ME III, 309

pìeve̦dceļš, pieve̦d- od. pieve̦dudzelzceļš, die Zufuhrbahn, Zweigbahn.

Avots: ME III, 309

pìevedinât, heran-, hinzuführen.

Avots: ME III, 309

pìeveicîgs, passend, geeignet: kâ jums nepietrūkst ik˙katram tâ kaut kuo pieveicīgu uzteikt? Janš. Dzimtene ² III, 269.

Avots: ME III, 309

pìevèikt, tr., bewältigen, bemeistern, mit jem. oder etw. fertig werden: stiprākais pieveiks vājākuo juo˙pruojām Stari II, 323. trīs balsis pieveica vienu Citu t. r. XIV, 80. kamē̦r nuokavē̦tuos darbus pieveikšuot Vēr. I, 1155. Refl. -tiês,

1) passen, anstehen:
pin, māsiņa, ruožu kruoni, tas tev skaisti pieveicās (Var.: piede̦ras ) ! BW. 5810. labāki jau pieveicas mazais skulbenis: tas tik mīlīgi aicina kauliņus dusēt Janš. Dzimtene IV, 214;

2) sich anpassen:
priekšgājējiem šai jāpieveicas Pūrs III, 87.

Avots: ME III, 309

pìevelˆdêt Lis., N.-Peb., Bers., pieveldrêt Neuenb., (das Getreide) sich lagern machen, an den Boden schlagen: lietus visu lauku pieveld(r)ējis.

Avots: ME III, 309

pìeveldzêt, anfeuchtend erweichen: p. sausus linus Arrasch.

Avots: ME III, 309

pìeveldzinât, tr., anfeuchten: lietus zemi pieveldzinājis Warkl.

Avots: ME III, 309

pìevelêt,

1) (Wäsche) waschend anfüllen:
p. vannu pilnu ar veļu;

2) anschlagend abglätten
(tr.): ej nu, pievelē duobes! Salis.

Avots: ME III, 309

pìevelgt,

1) feucht werden
Ar.;

2) = piemazgât 1 (von Tieren): kuo nu pievelgsi? tik pat atkal mē̦sluos nuovārtīsies Bers.

Avots: ME III, 309

pìevelˆt, tr.,

1) heran-, hinzuwälzen, -rollen:
pieveliet lielus akmiņus priekš alas durvīm! Josuus 10, 18;

2) anrollen, anwalzen:
apsē̦tuo vasaras labību beidzuot pieveļ ar veļamuo Mesoten. mākslīgi panāk zemes nuogulšanuos, ar bluķi zemi pieveļuot Konv. ² 390;

3) wälzend, rollend anfüllen:
pievelt pagalmu pilnu ar akmeņiem. Refl. -tiês, heran-, hinzurollen (intr.), sich hinzuwälzen.

Avots: ME III, 309

pìevem̃t, vollvomieren.

Avots: ME III, 309

pievešnieki BW. III, I, S. 18, die verwandten des Bräutigams - im Gegensatz zu den panāksnieki.

Avots: ME III, 310

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

plevere "ein altes Messer" Sonnaxt. pleveris "ein Über- od. Umwurf" Jürg., ein (dünner) Fetzen: tikai zīda pleverīti pār pupiem pārse̦guse BW. 20658 var. - Vgl. *plēvere und plavieriņš.

Avots: ME III, 338

prieve, s. prievĩte.

Avots: ME III, 399

prievene,

1) priẽvenis "ein nicht aus Blumen, sondern aus Seide od.
zīles angefertigter Kranz" Bauske: meitas vaiņaguos nuo spuožiem vizulīšiem vai pieŗu prievenēs ar pērļu spigulīšiem A. v. J. 1899, S. 194. zils zīļu prievenis MWM. VIII, 549;

2) priẽvene "ein Gürtel"
Bauske.

Avots: ME III, 399

‡ raûsteve Heidenfeld, ein sensenartiges Raufeisen zum Herausreissen von Wurzeln beim Roden.

Avots: EH II, 358

rauteve, s. rautuve.

Avots: ME III, 491

reve, eine Ritze im Holz Ahs.: viņš sita ar kuoku pa galdu, ka palika reve. Wenn echt baltisch, als ein "Riss" zu raût.

Avots: ME III, 515

‡ revelis Gr.-Buschh., ein sich einer guten Gesundheit erfreuendes Kind; ein wohlbeleibter Mensch.

Avots: EH II, 367

reveliski, reveļu reveļiem, Adv., Hals über Kopf, Purzelbäume schlagend, rollend: Jānis svieda Pēteri tâ, ka tas aizgāja reveļu reveļiem Lös. ja Mīle šitâ darītuos, tad es viņu reveliski izlaistu nuo Skruoderāta Latv.

Avots: ME III, 515

rieve,

1): auch (mit iê ) Sonnaxt; "svītrains paaugstinājums" (mit iê ) Kaltenbr.: r. ceļas, kad zirgam šaun ar pātagu; ‡

2) rievīte, eine kleine Ofennische:
pagatavuojusi ... cepeti un nuoglabājusi rievītē Pas. VIII, 203 (aus Tuckum). Zur Bed. 2 vgl. riẽvis.

Avots: EH II, 380

rieve, s. rieva.

Avots: ME III, 551

riẽvelêt(iês) Karls., -ẽjuôs. scherzen, tollen, Mutwillen treiben: mūs vis˙labāki nuo rievelēšanas atturēja tas, kad kāds kuo iesāka stāstīt Lautb. Luomi 198.

Avots: ME III, 551

riẽvelêt(iês): n. Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus nd. rövern "räubern".

Avots: EH II, 380

riẽvelêt(iês) Karls., -ẽjuôs. scherzen, totlen. Mutwillen treiben: mūs vis˙labāki nuo rievelēšanas atturēja tas, kad kāds kuo iesāka stāstīt Lautb. Luomi 198.

Avots: ME III, 551

‡ riẽvelīgs Seyershof, unartig, mutwillig: r. bē̦rns.

Avots: EH II, 380

rievelis: auch (mit iẽ ) Salisb., Seyershof, Waldegalen.

Avots: EH II, 380

rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".

Avots: ME III, 551

rievens, eine Falte, Runzel im Gesicht Ruj. n. U. Zu rieva.

Avots: ME III, 551

rieveris, s. rievelis.

Avots: ME III, 551

sačeverêt,

1) tr., eine Arbeit schnell und oberflächlich ausführen:
spaiņus, gruožus sačeverējis kâ čeveris Fest.;

2) intr., runzelig werden:
sačeverējis kâ piepe! Ekau. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich zusammenkrollen: sačeverējusies (sarežģījusies) dzija Kursiten.

Avots: ME II, 605

sar̂gdìeve* Druva I, 480, die Schutzgöttin.

Avots: ME II, 716

šàudeve ² Saikava "sieviete, kas šaudās".

Avots: ME IV, 5

šausteve: "šaustuva" Würzau; "steļļu striķīšuos pakārti kuociņi, pie kuŗiem piestiprināti ripulīši" (mit àu ² ) Grawendahl; "steļļu piede̦rums" (mit àu ² ) Lubn.

Avots: EH II, 623

šausteve Erlaa"?"; "atspuole" (mit àu ² ) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 8

šaũteve Dond., (mit àu ² ) Saikava, = šautava 1.

Avots: ME IV, 10

sēteve,

2): auch (mit è̦ ² , sic!) Gr:-Buschh. n. FBR. XII, 72, Kaltenbr., (> tahm. sẽte̦v) Popen n. FBR. XVI, 121.

Avots: EH II, 484

sēteve Dond.,

1) ein Getreidemass
(1 ¹ / ₂ Külmit);

2) s. sẽ̦tava.

Avots: ME III, 834

‡ ševelêtiês Liepna "ar sevi nuodarbuoties, ruotaļāties (meist von Kindern): jam labi vienam pašam š. Aus r. шевелиться?

Avots: EH II, 626

‡ sevenieks, ein naher Verwandter Seyershof.

Avots: EH XVI, 479

‡ *sievekle (od. *sieveklis?), die Frau(?): sacīja uz savu sievekli Mekons Septiņi okstoņi 13.

Avots: EH II, 496

siẽvele (unter siẽva): auch Delle Negantais nieks 119, (mit ìe ² ) Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 496

‡ šiẽvele Frauenb., geringschätziges Deminutiv zu siẽva, Frau.

Avots: EH II, 627

sievene, das Weib: tāda smuka, jauna sievene pašam De̦glavs Rīga II, 1, 577. man, tādai prastai sievenei R. Sk. I, 98.

Avots: ME III, 861

slaukteve: auch (mit àu ² ) Daudsewas, Heidenfeld, Sonnaxt, (mit aû ² ) Stenden. slàuktive ² (unter slaûktava ² ): auch Auleja, Borchow, Kaltenbr., Lubn., Wessen.

Avots: EH II, 521

slaukteve, slauktevis, slauktive, s. slauktava.

Avots: ME III, 919

suomasteve (unter suomakšas): auch (mit uô ) Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 610

sprausteve,

1) s. spraustava;

2) eine (unsaubere) Arbeitsschürze
N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: me̦lna mute kâ sprausteve ebenda.

Avots: ME III, 1013

streves "zāģeŗu stutes": aus mnd. streve "Strebe(pfeiler)".

Avots: ME IV, 1086

teve, mundartl. Gen. s, von tu, du: teve deļ es netiku labu ļaužu ruoceņā BW. 14847, 3. Vgl. Le. Gr. 374.

Avots: ME IV, 169

‡ te̦rvetêt (sic!) Frauenb. "Weinen".

Avots: EH II, 676

‡ turêteve Fest., (mit -è ² -) Heidenfeld, = turē̦tava.

Avots: EH II, 705

‡ uzdeve Stender Deutsch-lett. Wrtb., = uzdava.

Avots: EH II, 721

vardeve Zb. XV, 222, Borchow, = var̂de I: čūskas, vardeves, rupuči Zb. XVIII, 363. jī . . . pataisīškuoties par vardevi i[r] par čūsku Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 476

varsteve Ulanowska Łotysze 20, = vē̦rstava, die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 480

velēteve (unter ve̦lē̦tava): ve̦lē̦teve Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: EH II, 769

vērsteve (unter vē̦rstava 1): vẽ̦rsteve Puhren n. FBR. XIV, 48, vḕ̦rsteve ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: EH II, 778

vèteve ² Saikava, = vē̦tuve 4.

Avots: ME IV, 572

ve˙ve! AP., Arrasch, C., Saikava, Schwanb., ve˙vei! AP., schau! sieh!

Avots: ME IV, 546

I žaûsteve,

1): auch AP.

Avots: EH II, 817

I žaûsteve,

1) comm., ein ausgelassener Mensch
Meiran, Selsau; ein Halbwüchsigeŗ der waghalsig zu klettern pflegt Bers.: puika kâ žaûsteve ābelē uzžāvies Heidenfeld;

2) ein Frauenzimmeŗ das sich mit vielen Mannspersonen abgibt
Bers.;

3) eine Kuh, die zuweilen die Rolle eines Ochsen spielt
Bers.;

4) wer einen losen Mund hat
Bers.: tīrais (tīrā) žaûsteve: runā bez apduomas un jē̦gas Heidenfeld.

Avots: ME IV, 792

II žausteve Lubn. "drēbju kārtuve".

Avots: ME IV, 792

ževerains (kuoks) "kam zari sagriezušies cits aiz cita" Wessen.

Avots: ME IV, 805

ževeris,

1): auch Līvāni.

Avots: EH II, 818

ževeris,

1) ževeŗi Warkh., Sägespäne: maizes trūkuma dēļ tie ē̦d ževeŗus, salmus, kuoku mizas L. W. 1922, II, 3 _4;

2) ein unebeneŗ ästiger Baum
Wessen;

3) ein Schimpfname Wessen.

Avots: ME IV, 805

‡ brandieveņš BW. 20004, = brañdvīns.

Avots: EH I, 237

abjāši, abjāšu(s) "rittlings" Everss, (abjâšu) Bers.

Avots: EH I, 1

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

àizstãdināt, od. àizstâdinât, tr., hin- stellen, hinführen: ieve̦duši istabā aizstādina aiz galdiņa (mani) BW. 13250, 8.

Avots: ME I, 52

aizum̂pt ^2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76

apbučuôt: bē̦rniem bij maize jāapbučuo katru reizi, kad deve Erlaa.

Avots: EH I, 75

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

‡ apkapļa Eversmuiža n. FBR. VI, 37, apkakte.

Avots: EH I, 90

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95

apšķũnis: auch Lieven-Behrsen (ein Holzschuppen), (mit ù ² ) Laud., Sessw.

Avots: EH I, 119

‡ apss, -s (feminin; vgl. li. apušis, -ies) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = apse, die Espe.

Avots: EH I, 116

astuôņi: auch astuõņi Siuxt u. a. Dialektformen: ostle. ostoņi Borchow n. FBR. XIII, 29, ostoîņi Pilda n. FBR. XIII, 39, ostaiņi Eversmuiža n. FBR. VI, 40; s. Le. Gr. 363.

Avots: EH I, 132

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atdiẽnêt, tr., abdienen: parādu; mit den obliegenden Dienstleistung zur Zufriedenheit fertig werden: kungam gāju, atdienēju, mūžam tautas neveikļam BW. 10110.

Avots: ME I, 154

atglêbtiês, atglābtiês, wieder zur Leibesfülle, zu Kräften kommen, sich erholen, genesen C.: nu jau viņš labi atglēbies nuo neveselības Serb.; viņš vēl nav atglābiers nuo ziemas pēriena Upītis Nemiers 43.

Avots: ME I, 159

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

‡ atklâtin, Adv., öffentlich Kaltenbr.: a. pārdeve šņapstu.

Avots: EH I, 148

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡

6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155

atpelˆt, tr., durch Tadel abspenstig machen: tu atpēli dieveŗam sance̦rē̦tu ļaudaviņu BW. 8770.

Avots: ME I, 181

atpūtes (unter atpũta 2).

1): klistīru ... būs duot, kamē̦r zirgam atpūtes Slobe 1797 IV, 73; ‡

2) Exkremente
Celm.: kur neve̦se̦lu cilvē̦ku sūdi (atpūtes) tuop izme̦sti Ageluts ⁴ (v. J. 1817), S. 127.

Avots: EH I, 160

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161

‡ atsaule "bei teilweise bewöiktem Himmel sichtbarer Abglanz der Sonnë; "mākuoņuos lauztu saules staru atspīdums uz tādu vietu, kas pati saulei nuoslē̦pta ar mākuoņu kārtü Nautrēni: ja saulei ir atsaules, tad gaidāms lietains laiks Kortenhof, Lieven-Bersen. saulei pretīmā bija a., - būs nelaiki un pē̦rkūnis Nautrēni. atsaules vien spīd, ne-būs laba laika ebenda.

Avots: EH I, 163

atskar̂bît (unter atskarbinât), ‡

2) wundstossen
Lieven-Bersen: a. ruokai pirkstus. ‡ Refl. -tiês, wundgestossen werden Lieven-Bersen: pirksts man atskarbījies.

Avots: EH I, 166

‡ atslē̦gs BW. 5180, Pas. III, 121; V, 170 (aus Ludsen); VI, 101, 103, VII, 247, (mit ê̦ ) Eversmuiža n. FBR. VI, 31, Pilda n. FBR. XIII, 41, 51, Auleja u. a. in Lettg.

Avots: EH I, 167

‡ atsprē̦gât,

1) = ‡ atsprakstêt Salis, Trik.;

2) losplatzen, sich abschälen:
kuokam var miza a. Lieven-Bersen u. a.

Avots: EH I, 170

‡ atspriêst (= li. atspręsti "atstiept"?), = atstutêt: a. siênu Oknist. a. ruokas sānuos Lieven-Bersen, Schwanb. Refl. -tiês, = atspiêstiês: viņš stāv at˙spriedies Bauske, Schwanb., Sessw., Warkl., er steht, die Hände gegen die Seiten gestemmt.

Avots: EH I, 170

atsprûst (unter atsprûdît),

1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā); ‡

2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis ² pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.

Avots: EH I, 170

‡ atstrĩķêt,

1) (Überschüssiges) abstreichen;

2) a. izkaptij zuobus Lemburg, Lieven-Bersen oder a. izkapti Smilten, eine Sense streichend stumpf machen.

Avots: EH I, 172

‡ attaũkšķêt Lieven-Bersen, herschallen: šāviena truoksnis attaukšķēja Iīdz mums.

Avots: EH I, 175

‡ attrunêt Lieven-Bersen (von Kartoffeln), Saikava, = ‡ attrepêt.

Avots: EH I, 177

‡ atvē̦ta, die Spreu Infl. n. Ceiņas karugs 1934, № 4, S. 56; atvè̦ta ² Kaltenbr., Plur. atvè̦tas ² (li. ãtvėtos dass.) Auleja, das vom guten Getreide Ausgesiebte (kleinere Körner, Ähren, schwerere Spreu u. dergl.): deve trīs pūri atvē̦tu vepŗam Kaltenbr.

Avots: EH I, 180

‡ I atviļât Lieven-Bersen, her-, weglocken.

Avots: EH I, 181

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

‡ badinêtiês Gr.-Buscnn. n. FBR. XII, 85, Lieven-Bersen, Pankelhof, = baduôt(iês).

Avots: EH I, 197

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ ² ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr <sup>2</sup> ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r ² ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs ² "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205

‡ bārine Pas. VII. 402, (mit à ² ) Warkl., Zvirgzdine, = bāre: bārinīte bij[u] augdama, ne bārine dzīvādama BW.4858. bārinei dievs dzīves nedeve 33612.

Avots: EH I, 209

‡ II barkšķi "gaušï Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 205

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr ² ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210

‡ benausis (mit e̦?), ein Lamm mit kleinen, kurzen Ohren Grühhof n. Walter; in Lieven-Bersen werde eine Art Hammel benausis (mit e) genannt.

Avots: EH I, 212

beñdele,

1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;

2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡

3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.

Avots: EH I, 212

II bẽres: auch N.-Peb. (zu streichen, Bauske), (mit è ) Jürg., Salisb., Weissenslein: (mit ê ² ) Dunika, Frauenb., Iw., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, OB., Pankelhof, Rutzau, Schnehpeln, Stenden. Zur Etymologie vgl. auch ‡ apbērt 3.

Avots: EH I, 216

bẽrt: (vgl. ostli. išbérti Jušk.) auch Bauske, Dunika, Jürg., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Schnehpeln, Selgerben, Stenden, Wolm., (mit ḕr) AP., C., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) schütten: beries zirņu kulītē! Auleja; ‡

3) sich mit Ausschlag bedecken (nach r. сыпать "schütten, streuen": сыпь "Ausschlag"): mute (= seja) beŗas Auleja. sāka vâtis b. (erscheinen, zum Vorschein kommen) pa mieseņu Zvirgzdine. Subst. bē̦rums,

2): naudas bē̦rumiņu BW.29889; ‡ bē̦rãjs, bērẽjs, wer schüttet:
tīru auzu bē̦rājiņš (Var.: bērējiņš) BW.27638, 8 var. pilnu maisu bērējiņa 1551. Zur Etymologie s. jetzt auch E. Hermann Stud. Balt. III, 65 ff. (anders A. Meillet Streitberg-Festgabe 258 ff.).

Avots: EH I, 217

bice: Kosename für ein Schaf Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 217

‡ bĩdît: auch (mit ĩ) Wainsel n. FBR. XIV, 84, A. - Autz, Dunika, Kegeln, Lemburg, Lieven-Bersen, N.-Wohlfahrt, Orellen, Pankelhof, Salisb., Slenden, Strasden, Trik., (mit ì ) Arrasch, Ramkau, (mit î ) Bērzgale, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 223

‡ bĩtele A.-Aulz, Lieven-Bersen, Pankelhof, = ‡ bētelis.

Avots: EH I, 223

‡ bits, -s (li. bitìs) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, = bite.

Avots: EH I, 222

blàugzna: auch Jürg., N.-Peb., (mit àu ² ) Kalz., Saikava, (mit aû ² ) Lieven-Bersen, Siuxt.

Avots: EH I, 226

‡ II bleķis AP., Ramkau, Seyershof, Sonnaxt, Warkl., der Fleck: visa cūka zila, bleķiem vien Sonnaxt. Aus mnd. vleck. ‡

III *bleķis od. *bleķe "?": nuosit bagātaieku vai gar zemi un pataisa nabagu kā bleķi Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen).

Avots: EH I, 228

bluķis,

1): lai satrūd bē̦rza b. (Var.: klucis) BW. 27333, 2. uozuola bluķītim 34152. drēbju (kuļamais) b. AP.;

2): auch Lieven-Bersen, Ramkau;

3): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 231

buõde, buõds, - s, buõte, - s,

1) die Bude;
grabažu b., die Krambude;

2) = evenis">lievenis Salisb. n. U. [Nebst estn. pōď aus mnd. bōde.]

Avots: ME I, 360

II brãķêt, - ēju, [brākât U.] tr., braken, für schlechte, untaugliche Ware erklären, tadeln: siļķes, slīpeŗus brāķēt. preču brāķēšana ieve̦sta Krievijā nuo Pēteŗa Lielā laikiem. re̦ti, re̦ti tie puisīši, kas meitiņas nebrāķē. Aus mnd. wraken.

Avots: ME I, 327

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ ² ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi ² (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi ² uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi ² (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi ² (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi ² (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237

brĩvība,

2): tas brīvības (Var.: vaļiņas) vien neva, dieveŗam māršu rāt BW. 23792 var. kaut man bij[u]se tā b., līdzi vest līgaviņu 32061, 2.

Avots: EH I, 243

‡ bruôzs Gr.- Bascnh. "= bluôza (liela auguma cilvē̦ks ar neveiklām kustībām)".

Avots: EH I, 247

‡ brùkliene ² Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Zvirgzdine, = brūkle.

Avots: EH I, 246

brũtgãns Lieven - Bersen, brũgāns [Wolmar u. a.], brūtgams Manz., der Bräutigam: visu meitu br., der Hofmacher, Wollüstling. Sprw.: kad brūtgāns brauc ar brūti, tad zirgiem klājas gŗūti. dvēseļu br., der Seelenbräutigam. [Nebst li. brūtkonas aus mnd. brūdegam.]

Avots: ME I, 341, 342

censt, Refl. -tiês: mit eñ auch Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 265

‡ če̦pe̦sls,

1) eine auffällige, wunderliche, komische Erscheinung
Auleja: ieveŗas kaidu če̦pe̦slu i[r] pirk:

2) ein Zauberer
Warkl.;

3) če̦pe̦sli, Zaubermittel
Warkl.; "māņi" Zvirgzdine: grē̦ks ticēt visaidiem če̦pe̦sliem.

Avots: EH I, 288

cepetis: acc. s. cepiti BW. 2966 (aus Windau), Demin. cepetiņš 33414, acc. s. cevetiņu 19190, 1; izceps tevi cepetī BW. 2625. cāļa cepetīti 13250, 34.

Avots: EH I, 265

cē̦rmūkša (unter cẽ̦rmaûkša): auch Bērzgale, Stirniene Višķi, (cḕ̦rmûkša ² ) Dubena, Kapiņi, Lievenhof, Lixua, cḕ̦rmûška ² Baltinow n. FBR. XI, 130, Borchow u. FBR. XIII, 21, Lubn., Sonnaxt, Stirniene, Vidsmuiža, Viļēni.

Avots: EH I, 268

ciêtība, die Strenge: tagad uz ruobežas liela cietība; ne˙kā nevar nuo ārzemēm ievest. pa ve̦cam tāda cietība ne˙maz nebija Nurmis.

Avots: ME I, 396

ciêts,

3): guovs cieta slaukt (schwer zu melken)
Fil. mat. 173. c. de̦guns Strasden u. a.;

6): mürrisch, verstimmt, brummig, ärgerlich
N.-Autz n. BielU.;

8): auch AP., Kaltenbr., Warkl.: viņš bij c., ne˙kur viņš aplam naudas kapeigu neizdeve AP.; ‡

10) schwer:
c. darbs Frauenb.; ‡

11) trocken (vom Wetter):
c. laiks Frauenb. Zur Etymolog;e s. auch A. Vaillant Rev. des et, slaves VI, 106,

Avots: EH I, 279

cik,

7): esi cik (=tik, so)
labs! Pas. VIII, 219 laus Lettg.; ähnlich X. 363); cik "soviel" (=tik) Lubn., Meiran, kas tev cik manta deve daudz? Pas. V, 371 (aus Welonen). cik daudz, soviel Zvirgzdine;

11) cik cik ... ne-, beinahe:
cik cik man neuzkrita virsū Frauenb.; ‡

12) ein wenig
(r. нѣсколько): atrada cik grūdeņu Pas. IV, 504 (aus Welonen); ein unbestimmtes Quantum Auleja: jauniķam naudas cik iesviež.

Avots: EH I, 269

cīkara: auch (mit ĩ) Lieven-Bersen, Siuxt (hier: eine sehr feine Sehne).

Avots: EH I, 275

cil˜pa: mit il˜ auch Doblen, Jürg., Kegeln, Lemb., Lieven-Bersen, Pankelhof, Peb., Salis, Schnehpeln, Smilt., Trik., mit ìl ² Erlaa, Lubn., Schwanb., Selsau, mit ilˆ auch Kaltenbr.,

4): auch (mit il˜) AP.; ‡

7) = cem̃me (mit il˜ ) Orellen, Ramkau; ‡

8) die einzelne Strähne eines aus mehrern Strähnen zusammengedrehten Seils
Frauenb.; ‡

9) "das zwischen den einzelnen Sensenhieben ungemäht gebliebene Gras"
Frauenb. Anscheinend verwandt mit kàlpenis ² .

Avots: EH I, 270

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392

I čūrinât: (die Lippen) missbilligend ausstrecken auch A.-Autz, Lieven - Bersen, Pankelhof, Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich vorstrecken (?): lūpiņas čūrinājās Deglavs Rīga II 1, 348.

Avots: EH I, 299

‡ III čuslis, die Schlange Frauenb., Lieven-Bersen, Siuxt, (n. BielU.) Walk.

Avots: EH I, 297

‡ dâbulājs, Adj., mit Klee bestanden, kleereich: dābulāja tī pļaveņa FBR. VI, 45 (VL. aus Eversmuiža).

Avots: EH I, 311

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

‡ dakšiņarkls Atschw., Lieven-Bersen "der kleine Pflug".

Avots: EH I, 304

dãļât: mehrfach anbieten Lieven-Bersen, Schwitten.

Avots: EH I, 311

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas ^2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga ^2, auch dan̂gs ^2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III ^4, 200 hierher auch an. do,kk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437

darāmais, ‡

2): auch Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 307

dardadze: auch Lievenhof, Nirza.

Avots: EH I, 308

‡ davans Eversmuiža n. FBR. VI, 34, = davanu.

Avots: EH I, 310

depsis,

1): auch Lieven-Bersen, Schnehpeln; ein kleiner, dicker Welpe
Pankelhof; ‡

3) ein faules Ferkel, das viel liegt und nicht zur Krippe kommt
Ezere.

Avots: EH I, 316

derglis,

3): auch (mit er̃ ) Lieven-Bersen; ‡

6) wer eine auferlegte Arbeit nicht verrichtet Behnen.

Avots: EH I, 316

desmins (unter desmens): auch Orellen n. FBR. XI, 44, Frauenb. (hier nebst einem Demin. desrninelis), Lieven-Bersen, Siuxt, Trik., Wolmarshof.

Avots: EH I, 317

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460

‡ *dibiņš, = dibe̦ns 1: pašā pūra dibiņā BW. 13646, 18 (aus Lieven-Bersen). atuota dibeņā 8866, 2 (Infl.).

Avots: EH I, 319

dìedelis: ein Bummler, Faulpelz AP.; tāds d. nuo cilvē̦ka! Dond. diedeļam, visu kruogu dzē̦rājam BW. 16806, 2. neduošu... diedeļiem (Var.: neveikļiem, netikļiem, smurguļiem) 6228, 5 var.

Avots: EH I, 326

‡ dielveris (?), = diẽveris: labāk man pulks dielveŗu (Var.: dieveru) ...: dielveŗuos (Var.: dieveruos) kâ brāļuos BW. 23800 var.

Avots: EH I, 327

dievainītis, das Schwägerlein: visi mani dievainīši (Var.: dieverīši) BW. 7260.

Avots: ME I, 484

[dìevājs ^2,

1) = dievuojs: duod, dieveņ, dievājam, ne kādam skaudējam! BW. 32830, 1; diêvājs ² Nigr. "fromm";

2) "= dievkuociņš" Butzkowsky.]

Avots: ME I, 484

[dievaris BW. 18879, 6 var. (aus Kandau), = everis">dieveris.]

Avots: ME I, 484

dìevîgs, göttlich, herrlich: aizver elles vārtus, atver dievīgus vārtus Br. 72. nāc dievīga vaiņagā! BW. 14771. [duod, dieveņ, dievīgam! BW. 32830, 1 var.] es dievīga malējiņa: vienu sieciņu samalu, - pāri bira dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME I, 485

diezkâ aus dievs zin kâ, Gott weiss wie, besonders: saruna mums arī tagad diezkā neveicas Purap. ja viņa tuo arī diezkā gribētu.,., wenn sie auch dieses noch so sehr wollte A. XII, 814.

Avots: ME I, 487

divej, = divai: divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu, neve̦lē̦tu BW. 20630, 5. iet art, bet divej bikšu kājā Vēr. II, 902.

Avots: ME I, 471

divriči: auch Lieven-Bersen. Mitau, Naud., Nötk., Siuxt; divriču rati Janš. Bandavā 1, 163, = divriči.

Avots: EH I, 323

dižums, ‡

2) der grösste Teil
Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: d. jau nuovākts pļāvā vai laukā; kad lielā puse jau ieve̦sta vai uzkŗauta, vai arī, kad viss ieve̦sts, bet vēl nav nuogrābts Grob.; ‡

3) izvētīt izkultuo labību nuo dižuma (= pirmuo reizi, ar re̦tuo kre̦te̦lu) Grob.

Avots: EH I, 324, 325

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

duôt: duõt auch Iw., Pussen,

1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;

6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡

9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡

10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡

11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;

1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;

3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡

4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡

5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.

Avots: EH I, 350, 351

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

[dramîgs Lieven-Behrsen ="tramîgs".]

Avots: ME I, 489

[dramzêt, -ēju "exerzieren, drillen, gewandter machen": šuo neveikluo lāci gan vajag dramzēt Nieder-Kurl.]

Avots: ME I, 489

drava, eve">dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

drê̦gns: auch AP., Jürg., Kaltenbr., Kalz:, KatrE:, Lubn., Oknist, Sessw., Sonnaxt, (mit ẽ̦ ) Salis; Schnehpeln, Wandsen, (mit è̦ vgl. li. drė˜gnas Tiž. II, 474) N.-Wohlfahrt, (mit è̦ ² ) Auleja, Saikava, (mit ê̦ ² ) Lieven-Bersen, Pankelhof.

Avots: EH I, 333

‡ II drika NB. "?": ja šķēriņš par platu, tad tuo malu, kuŗu je̦m nuost liekuot stellēs, sauc par driku. Vielleicht entlehnt aus li. drikà "ve̦lku dziju daļa, eve%C5%97%20%C5%A1%C4%B7iet%C4%81%20un%20n%C4%ABt%C4%ABs">kuo neieveŗ šķietā un nītīs".

Avots: EH I, 334

[drišķêt (so bei Für. und Depkin geschrieben) L. "zerlumpen". Refl. -tiês"pluosīties, unruhig sitzen" Lieven- Behrsen.]

Avots: ME I, 500

[drĩvelis Drsth. "ein unruhiges Kind"; vgl. drievelis.]

Avots: ME I, 501

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503

druvnesis (> drûnesis ² Frauenb., Lieven-Bersen > dro`unass N.-Rosen): lēja darvu ... ve̦cuos druvnešuos Janš. Mežv. ļ. II, 234. skāba dzira druvnesī BW. 29252; 31093.

Avots: EH I, 337

dubiņa (unter duba): auch ( = stats

2) Behrshof, Blieden, Lieven-Bersen, Siuxt (hier auch von Flachshäufchen auf dem Felde), ("= kuõpiņa") Weitenfeld: sasien kuopiņas, saceļ dubiņu Siuxt.

Avots: EH I, 338

‡ dũjãns C. u˙a. "eveikls">neveikls, neizvedīgs cilvē̦ks". Aus d. dial. Dojahn "Einfaltspinsel".

Avots: EH I, 346

dũkans (li. dūkanas "fuchsrot"): auch (mit ũ AP., Lemburg, N.-Peb., Ramkau, (mit ù Wolm., (mit û ² ) Bauske, Lieven-Bersen, Salisb., (mit ù ² ) Oknist n. FBR. XV, 193; graubraun - auch (mit ù ² ) KatrE.; schwarzbraun Diet., (mit ù ² ) Linden in Kurl., (dûkans ² ) Salis; dunkelbraun (mit ù ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 101; gelbbraun (dûke̦ns ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 346

‡ dùkijs ² Eversmuiža n. FBR. VI, 32, = dūkans.

Avots: EH I, 346

‡ dum̃burans Salis "dumbrājs": kur dumburanāka zeme, tur vairāk pieve̦lk salnu.

Avots: EH I, 341

II duņa, ‡

2) "eveiklis">neveiklis" Bers.

Avots: EH I, 343

I dùņas: der Singular auch Pas. IX, 425, XI, 54, (mit ù ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Heidenfeld, Kaltenbr., Sonnaxt, dūņe BW. 30987, 3; ‡

4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù ² ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù ² ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.

Avots: EH I, 348

[II dust, dustu, dusu Lis., dustêt Lieven-Behrsen, schimmeln; vgl. dusêt 2.]

Avots: ME I, 522

‡ dustējums A.- Laitzen, Lieven-Bersen, = dusējums (unter dusêt II).

Avots: EH I, 345

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

dze̦lzâbuoļi "Winteräpfel" Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 354

‡ dzḕrvine ² (li. gérvinė "Kranich-") Eversmuiža n.. FBI3. VI, 38, Sussei n. FBR. VII; 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Kaltenbr., Oknist, Warkl., = dzẽrvene 1.

Avots: EH I, 357

dziêdâšana, das Singen: dziedāšana viņam ne˙maz neveicas.

Avots: ME I, 561

‡ dziêvinieks ² Dunika, = evenieks">dzievenieks.

Avots: EH I, 364

‡ dziêvnieks ² Perkunen, = evenieks">dzievenieks.

Avots: EH I, 364

dzija;

1): auch A.-Rahden, Bers., Bērzgale; C., Frauenb., Jürg., Kaltenbr. (hier neben dzijš), Lemb., Lems., Lievem-Bersen; Memetshof, Nikrazen, Salis,. Schwanb., Selg., Sessw., Suixt, Smilt., Warkl.: linu dzijas BW. 1226. maisa dziju (Var.: dziji) 7065. re̦snu dziju vērpu 8402, 8:

Avots: EH I, 357

dzijs, -s,: auch Eversmuiža n: FBR. VI, 38, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Oknist n. FBR. XV, 167, 178, AP., Auleja, Lubn., Sai kava, Sonnaxt, Zvirgzdine, dzijš, -jš Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Kaltenbr. (hier neben dzija), Ramkau.

Avots: EH I, 357

‡ dzîsliene Eversmuiža n. FBR. VI, 38, = dzîslene ‡ 2.

Avots: EH I, 362

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559