Paplašinātā meklēšana

jautiņmil˜ti, ein Mengsel von Viehfutter U. Zu jàut.

Avots: ME II, 104

kaũlmil˜ti ,* auch kaũlu mil˜ti, Knochenmehl.

Avots: ME II, 175

‡ milˆt ² , praes. milˆstu ² , "iztikt bez pietiekuoša uztura" Hasenp.: nu tik ir milšana!

Avots: EH I, 814

mil˜taîns, [mìltājs ² Domopol, Warkl.], mehlig: miltaini kartupeļi. tik miltaiņš kâ līpiņš LP. III, 43.

Avots: ME II, 627

mil˜taînums: "Bröcklichkeit" ME. II, 627 zu verbessern in "Bröckeligkeit".

Avots: EH I, 814

mil˜taînums, Bröcklichkeit LKVv.

Avots: ME II, 627

mìltât, -āju Mar. n. RKr. XV, 126,

1) beim Kochen mehlig werden (von Kartoffelen); ["zu Mehl machen"
Warkl.;

2) miltât Salis, mìltāt ² Domopol, Warkl.], tüchtig prügeln: miltā nuo vietas pa gurniem. [In der Bed. 1 zu milti; in der Bed. 2 zu miltīt II.]

Avots: ME II, 627

mil˜te̦nãji: "arctostaphylus uvae ursi" ME. II, 627 zu verbessern in "arctostaphylos uva ursi".

Avots: EH I, 814

mil˜te̦nãji [Jürg.], Bärentraube (arctostaphylus officinalis) [Bers., Lis.], RKr. II, 67; [mil˜tinãjs Ronneb., arctostaphylus uvae ursi].

Avots: ME II, 627

mil˜tene: auch ("Mehlbeeren") Lng., Orellen; "arctostaphylus uvae ursi" ME. II, 628 zu verbessern in "arctostaphylos uva ursi".

Avots: EH I, 814

mil˜tene, ein essbarer Pilz Sassm.: miltene - sēne, kas nuo virsus atgādina gaileni, tur+pretī apakša tai ir līdze̦na un kâ ar miltiem nuobē̦rta Kursiten. - Der Pl. mil˜tenes, Mehlbeeren (arbutus uvae ursi) U., [arctostaphylus uvae ursi Dond., Wandsen, Valgāle.]

Avots: ME II, 627, 628

‡ mil˜tenīca, ein Brei aus Gerstenmehl AP.; (eine Speise) Lubn. (mit ìl ² ).

Avots: EH I, 814

‡ miltenīce: eine Mehlsuppe Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 814

miletnĩce, ein Mehlbrei Sessw.

Avots: ME II, 628

‡ miltenieks Anekd. IV, 38, eine gewisse Speise.

Avots: EH I, 814

[miltēži,

1) Genossen, Teilnehmer:
es ar viņu šai darīšanā miltēžuos Wessen;

2) mil˜tēži "gelbe Würmer im Mehl"
Neu - Rahden;

3) nom. s. miltēdis, ein Mehl fressender Hund; eine Maus
Welonen, Warkl.]

Avots: ME II, 628

mil˜ti: nom. plur. *miltas (> ostle. myltys) Pas. IX, 508, Demin. loc. plur. miltiņās BW. 8020 var.; kviešu m. BW. 8022. smalkuos rudzu miltiņuos 8060. sutņa m., Mehl, das aus abgekochtem Korn gemahlen ist Erlaa. kuoka m., der mehlartige Staub von ausgefressenem Holz Frauenb.

Avots: EH I, 814

mil˜ti (li. mìltai), ein Sing. miltiņš BW. 5424, 4, das Mehl: Sprw. pieē̦dušai cūkai milti rūgti. milti gaisā, sē̦nalas maisā. nuo tiem miltiem nevar putru izvārīt. miltus iekult Grünh., das Mehl mit dem Maischholz ins Wasser einrühren. kaulu milti, Knochenmehl. Fig.: nesiti tikai, citādi mans vīrs miltuos! LP.IV, 3. kad neaizmuktu aiz apses, tad zaldāts būtu smalkuos miltuos Upīte Medn. laiki 64. kuo nu tik daudz diņģējies! saki tik "ja", un darīti milti, die Sache ist erledigt Jaun. mežk. 136. - ne miltiņa, gar nicht: bē̦rns nee̦suot tâ sakuot ne miltiņa mierā LA. - miltu uoga Mag. IV, 2, 44, Mehlbeere. Zu mal˜t.

Avots: ME II, 628

mil˜tîgs [li. mìltingas] U., mehlig.

Avots: ME II, 628

‡ miltinât, (stossend, bröckelnd) zerkleinern PV.

Avots: EH I, 814

‡ mìltine ² Auleja, ein Mehlbrei.

Avots: EH I, 814

‡ miltinīca Strods Par. vōrdn. 113, (mit ìl ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, = ‡ mìltine ² .

Avots: EH I, 814

‡ mìltinieks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74 "miltu ēdiens".

Avots: EH I, 814

miltiņš (unter mil˜ti): "ein Unbedeutendes, Kleines" Diet.: ne miltiņu, nicht im Geringsten Diet. neesi vēl ne miltiņa ēdis Pas. XI, 332: cilvē̦ks škiet it kâ vienu uotru miltiņu labāks Janš. Līgava I, 463. Vgl. ‡ milts.

Avots: EH I, 814

I miltît,

1): auch Nötk.;

3): mit grossen Bissen schnell essen (mit
il˜ ) AP.: ta ta miltīja tuo ēdienu! ‡

4) "fig., pārvērst miltuos (pār cilvē̦kiem)" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84 (mit ìl ² ).

Avots: EH I, 814

I miltît,

1) zermahlen
[Druw.]: Bezbailis teica uz milzi: "nu es tevi miltīšu smalkās druskās" LP. VI, 1, 379;

[2) mil˜tît (prs. -ĩju) mērci, zur Sauce Mehl hinzumischen
Bauske;

3) "essen":
viņš miltī biezputru Laud., N. - Schwanb.].

Avots: ME II, 628

II miltît: auch (mit il˜ ) Adiamünde, AP., (mit ìl ² ) Heidenfeld, Meselau, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 814

[II mil˜tît (prs. -u) Jürg., miltît (prs. -ĩju) Nötk., mìltīt ^2, -īju, schlagen, prügeln Bers., Kerstenbehm, Warkl., Mar., Sessw., Tirsen, Laud., Fest., Lös., Ohlenhof, A. - Schwanb., Baltinov, Druw. - Zu màltît I.]

Avots: ME II, 628

III mìltît ² : auch Prl., Saikava.

Avots: EH I, 814

[III mìltīt ^2, -ĩju "schnell laufen" Sessw., Tirsen, Laud. u. a.]

Avots: ME II, 628

‡ mil˜tmêrce ² Stenden, eine Mehltunke.

Avots: EH I, 814

mìltuôjs ² : auch Fest. n. FBR. XVII, 85, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, Prl., (mit il˜ ) AP., Dunika, Kal., OB., Ramkau, (mit il ) N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617: miltuoji kartupeļi FBR. XIV, 73. m. ābuolis Prl. n. FBR. VI, 94. kazas piens ir tāds kâ miltuojāks Ramkau. miltuoja ("ar miltiem nuosmērējusies") meita Dunika.

Avots: EH I, 815

mìltuôjs ^2, mehlig [Bers.], Kl., Erlaa: miltuoja malējiņa Rainis Pūt vējiņ 52.

Avots: ME II, 628

mil˜tuôt (li. mìltuoti Arch. Phil. III, 52 f.); ‡

2) "gar gekochte Kartoffeln über dem Feuer schwenken, damit sie mehlig werden"
Ermes; ‡

3) schlagen
(mit ìl ² ) Alswig; ‡

4) bröckeln
(intr.) Segew.: tē̦rauds bir̂st, miltuo nuost.

Avots: EH I, 815

[mil˜tuôt "mehlig werden" Bauske.]

Avots: ME II, 628

‡ mil˜tuôts AP., Dunika, Grob., Iw., PlKur., (mìltâts ² ) Kaltenbr., = mìliuôjs ² : mil˜tuoti rāceņi Gramsden n. FBR. IX, 103.

Avots: EH I, 815

‡ milts, Singularform zu mil˜ti, das Mehlkorn: vāru, vāru putriņu - trīs milti katlā Birk. Sakāmv. 104; "ein Unbedeutendes, Kleines" Diet.; draudēja ... samalt milta pe̦lnuos Saul. Burtnieks 1936, S. 90.

Avots: EH I, 814

‡ miltubārdis, ein Schimpfname A. X, 2, 438.

Avots: EH I, 815

‡ mil˜tume̦ns Seyershof, bröckelig: aitu tauki, kad izvāra un paliek auksti, tad ir miltume̦ni.

Avots: EH I, 815

‡ miltumnīca, ein Mehlbrei Lettg.

Avots: EH I, 815

mil˜tums,

1): kad zirgs dabū miltumu, tad ir stingrāks Salis. es vārīju kārtiņus un negribēju tuo ūdeni zemē liet. tur jau tâ˙pat savs m. klā[t] FBR. XVI, 93 (aus A.-Ottenhof). ūdens - tas ir mans aizdars, tas ir mans m. (ich lebe von Wasser und Brot allein)
Kalz. n. BielU: tur kur ēdiens un kur m. ("?"), tur mušas briesmīgi Salis. duod salmus vie[n], - tur ne˙kas nav, ne miltumi ("?"); ne˙kā Orellen; mil˜tumi, = mil˜ti, Mehl Seyershof;

2): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 815

mil˜tums,

1) Mehlichtes, Mehlspeise
U.;

2) ein Krümchen, ein Weniges:
viņš ne+viena miltumiņa nav baudījis (von Kranken), er hat ja nicht ein Krümchen genossen U. divas dienas viņš neņēma mutē Seibolt. man vēl savs kaktiņš un savs miltumiņš Plūd. Rakstn. I, 133.

Avots: ME II, 628

‡ miltuška, ein Mehlbrei Pilda.

Avots: EH I, 815

pasmìltaîns, sandhaltig: pasmiltainuos līdze̦numuos Konv. ¹ 212.

Avots: ME III, 103

pasmìlts, -s, [in pasmilts zeme, sandhaltiger Boden Golg.]

Avots: ME III, 103

‡ samiltinât PV., fein zerstossen (zerhacken): s. gaļu.

Avots: EH XVI, 431

samiltît,

1): aufessen (verächtlich)
AP.: visu gaļu samil˜tījis!

Avots: EH XVI, 431

samiltît, tr.,

1) zermahlen, zu Mehl machen;

2) auah samiltuôt Zaravič, (mit einem Stock AP., Fehsen, Meselau) durchprügeln
Lautb. (mit l˜ ), Nötk.: miltīt samiltīja nuoķe̦rtuo zagli! Fest., Druw. es viņu tâ samiltīju, ka viņš tuo pieminēs visu mūžu Bers., Mar. vajadzēja krietni viņu samiltuot Blaum.

Avots: ME II, 685

smalˆkmil˜ti, feines Mehl Konv. ² 2579.

Avots: ME III, 952

‡ *šmilt, zu erschliessen aus ‡ *ìešmilt.

Avots: EH II, 649

smìltaine Aps. V, 5, Wid., smiltaiņa, = smilktaine: smiltainē aug kāds . . . dadzis Vēr. lI, 930. man[i] aizveda smiltainē (Var.: smiltaiņā) BW. 27476, 10 var. nu jāiet smiltainē 27299. pavadīja savu piederīguo līdz smiltainei LP. VII, 409.

Avots: ME III, 964

smìltaîns: smìltaiņš Blieden, smilˆtans ² Salis, smilˆtens ² Kaugurciems; smilˆtaina ² zeme AP.

Avots: EH II, 538

smìltaîns, = smilktains: smiltainām kājiņām BW. 27649, 1; 31990, 7. smiltaiņā kalniņā 27649 var.

Avots: ME III, 964

smìltãjs Serbigal n. FBR. IV, 56, Wid. (und "smiltāja?), = smìltaine: neauglīgi smiltāji A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 14. vediet mani smiltājā (in den Friedhof)! BW. 27476, 11 var. gulēt smiltājā 27428, 1. trūdēs smiltājā kauli J. R. VII, 87 (ähnlich MWM. X, 267). smiltāji Konv. ² 1066.

Avots: ME III, 964

smìlte: auch (mit ilˆ ² ) Rujen.

Avots: EH II, 538

smìlte C., = smìlts.

Avots: ME III, 964

smiltenãjs: auch (mit -ilˆte, ² -) Ramkau; smìlte̦nāji ² Lasd. "?".

Avots: EH II, 538

smiltenãjs Konv. ² 2323, smìlte̦nājs ² Lis., Adl., smìltenājs ² Golg., arbutus (arctostaphylus) uva ursi Konv. ² 3935, Mag. IV, 2, 82.

Avots: ME III, 964

smìltene,

1): auch (mit ilˆ ² ) A.-Ottenhof, Lesten; ‡

3) eine Art Pilze
Siuxt n. BielU., tricholoma equestre (ein Pilz) Schlampen.

Avots: EH II, 538

smìltene C.,

1) auch smiltenis U., loc. s. smilte̦nā, = smìltaine: man jāguļ smiltenē BW. 27365, 3, 6. šuodien (mani) veda smilte̦nā 1043 var. es gulēju smiltenī (Var.: smiltenē), im Friedhof 1470, 2 var.;

2) plur. smiltenes, Sandbeere(n), arbutus uva ursi
Mag. IV, 2, 82, U.

Avots: ME III, 964

smiltenis,

1) s. smìltene 1;

2) die Sanduhr
Dr.

Avots: ME III, 964

smiltiena PS., smiltiens Wid., smiltiene, smiltienis, = smîltaine: šuodien (mani) veda smiltienā (Var.: smiltienē) BW. 1043 (ähnlich 1470, 5; 27476). vadi mani smiltienī! 27489 (ähnlich 27510). man jāiet smiltienā 27325, 1. gulēt smiltienē 27365, 4 var. gul smiltienu kalniņā 27844, baltā smiltienā 7216. mālienā ratus griezu, ne sausā smiltienā 11449, 1, kupla liepa... jūrmalē, smiltienē 33826.

Avots: ME III, 964

smìltijs, = smilktaîns: smìltijs ² krasts Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: ME III, 964

smiltkrupis, die Kreuzkröte (bufo calamita) Naturf. XXXVll, 7.

Avots: ME III, 964

smiltlapīte, eine Blume: tur (= dārzā) smiltlapīte bagātīgi plauka RA.

Avots: ME III, 964

smiltnieks, Epitheton für den Tod Kārkluvalks SDP. VII.

Avots: ME III, 964

smiltuots, = smiltuojs: upēs ūdens allaž s. Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 152.

Avots: EH II, 538

smiltuojs, = smìltaîns: kur bijāt jūs . . . smiltuojām kājiņām? BW. 27654 var.

Avots: ME III, 965

‡ *smiltuôt, zu erschliessen aus ‡ pìesmiltuôt.

Avots: EH II, 538

smìlts: auch (mit ìi ² ) Alswig, Druw., Fehteln, Heidenfeld, Lasd., Ramkau, (mit ilˆ ² ) Allend., Koddiack, Ruj.; in Blieden dazu ein gen. pl. smiltu; Eigennamen mit Smilt- Plvv. I, 70, 78, 90; grūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņā BW. 27615. bija uzplē̦sts... zemes gabals. te gan bija smiltiņa, tuomē̦r ne balta Jauns. J. un v. 99.

Avots: EH II, 538

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

smìltsblusa, der Sandfloh (sarcopsylla penetrans) Konv. ¹ 258.

Avots: ME III, 965

smìltskāpas, Sanddünen Konv. ² 400.

Avots: ME III, 965

smìltszeme, Sandboden : vediet mani smiltszemē (in den Friedhof)! BW. 27476, 7 var.

Avots: ME III, 965

‡ smiltāja Diet., eine Sandgegend (neben smiltājs, Sandboden).

Avots: EH II, 538

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

‡ agruot, zur Verstärkung von agrs: rītiņā jau agruot agri Pas. V, 420 (aus Smilt,).

Avots: EH I, 4

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

àizzìest: auch Smilt., Spr.: (kambaris) ar de̦gutu aizziests Pas. III, 123.

Avots: EH I, 65

akar, in Walk u. Smilt. für atkal, wieder: ej ar dievu, nāc akar BW. 8499.

Kļūdu labojums:
8449 = 8439, 3 var.

Avots: ME I, 62

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.

Avots: ME I, 87

‡ apglizinât, (mit den Händen) rings um ebnen, glätten Stenden: a. miltu piku. mmaizes kukuli veiduojuot, tuo beigās apglizina.

Avots: EH I, 82

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.

Avots: EH I, 88

‡ apkašņât,

1) = ‡ apkašât 2: a. stādus Kal. a. labību, kuoku Warkl.;

2) beharken:
a. duobi ar grābekli Stenden;

3) verscharren:
tuos apkašņāja smiltīs Janš. Tie, kas uz ūdens 4.

Avots: EH I, 90

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!

Avots: EH I, 102

apmist, sich niederlassen, wohnen bleiben, sich aufhalten (Spr., Smilt.).

Avots: ME I, 107

apmûdējis: alus ir apmūdējis, häufiger noch samūdējies, sagt man in Smilten, wenn das Bier nicht gären will PS.

Avots: ME I, 109

apuôgs (li. apúokas), [infl. opùgs ² in Preili], apuoksts Stürzenh., nach RKr. VIII, 88 Käuzchen (Surnia noctua Retz), nach Nat. XXXVII, 29 Rauchfusskauz (Nyctale Tengmalmi Gm.); Demin. apuodziņš, Sperlingseule (Athene passerina L.) Nat. XXXVII, 31. es e̦smu kā apuogs, ich bin gleich wie eine Rohrdommel Ps. 102, 7. Smilt., Bers. [Mit k: es kâ kāds appohks nuoblanduos Dietz. - Zum g in apuogs gegenüber li. apúokas vgl. oplugs in Marienburg für apluoks u. a. Le. Gr. § 119. Bezzenberger verbindet BB. XXI, 304 ¹ li. apúokas mit le. ūkšuot "seufzen", got. auhjłn"lärmen"u. a., aber was bedeutet dann ap-?]

Avots: ME I, 133

apperêt, ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens bebrütet werden
Fest., Trik.: uolas var apperētiês;

2) brüten zu wollen anfangen
Jürg.: apperējusies vista nedēj un izskatās sagurusi Schibbenhof, Wolmarshof. vista tāda kâ apperējusies: ne˙maz vairs negrib dēt Jürg.;

3) "?" kur tu šuodien tāds apperējies (= nuoguris?) Smilten.

Avots: EH I, 104

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

‡ *appust, = apputêt: saimnieks pārbrauc nuo sudmalu apputis ar miltis Rutzau.

Avots: EH I, 107

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107

aprustêt, braunrot anfärben (L.), aprustît, mit einer braunroten Farbe von Ellernholz anfärben. Smilt.

Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde

Avots: ME I, 116

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119

apskãdêt, tr., beschädigen: kuģus, labību A. XX, 127. Refl. -tiês, Schaden erleiden, sich schuldig machen durch Schadentun, sich versündigen: es e̦smu apskādējusies ist eine beliebte Redeweise der Diebe, um ihre Sünde entschuldigend zu bezeichnen Smilt., Bers., C., Aps.

Avots: ME I, 122

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

‡ apšļũkât ceļus Smilten, mit einer slẽpe Wege im Schnee herstellen (bahnen).

Avots: EH I, 120

apspràukt (zarus, galus), tr., abpflücken, abbrechen. Smilten; [die Spitzen der Gerstenkörner abstampfen: graudus dzirnavās apsprauc AltOttenhof].

Avots: ME I, 125

apsuļ˜ļât, tr., beschmutzen: grāmatas, ģīmi C., Smilt.

Avots: ME I, 127

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

‡ apvaîdzêtiês ² Dunika, Kal., = ievajadzêtiês: man apvaidzējās miltu.

Avots: EH I, 124

apvãrstît ‡

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

apvẽrtiês, sich umsehen, ansehen: biju pie savas labības apvērties, vai nav gani nuoganījuši Smilt., Bers.

Avots: ME I, 135

apviẽdêt, tr., etw. trocknen: sienu C., Smilt.; apviẽtêt Gr. - B., apvèitêt ² Bers.

Avots: ME I, 136

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

‡ III apvilnît (?) Bauske "= apviļât 2": a. zivi (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ I apvilˆstît Lubn., Meiran, = apviļât 2: a. zivi miltuos.

Avots: EH I, 126

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

apzvecinât Dond., tr., um-, durchschütteln: nuolupinātus, izvārītus rāceņus apzvecina, lai paliek miltaini.

Avots: ME I, 138

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

ā`rdeklis Golg., ā`rdîklis Wolm., ārdīklas Grob., Mistgabel mit zwei Zinken, mit der man auf dem Acker den Dünger ausbreitet (ārda). iet kā ārdeklis, stossend, zerstörend C., Smilt.

Avots: ME I, 241

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

astuņi, mundartlich in Smilten, A. - Peb., K., Linden u. a. für astuoņi, acht; astuņai, ein Sammelzahlwort, indekl. mit dem Gen.; s. divai, SF., BB XIV, 144.

Avots: ME I, 146

‡ atkaisît, (bis zu einer gewissen Stelle) herstreuen: skujas (smiltis) atkaisītas līdz durīm.

Avots: EH I, 145

atkar̂pains, mit Widerhaken versehen: atkarpaina bulta A. XV, 26, Smilt.

Avots: ME I, 165

atkar̂pe Smilt., [Lisohn, Bers.], atkãrpe [in Trikaten], atkãrpa, atkãrpis, der Widerhaken: šķēpa asmenim atkārpas Antr. II, 14. ilgi viņš nē̦sājis šās atkārpes savā sirdī A. XV, 26.

Avots: ME I, 165

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīrumā. kašņādamās vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.

Avots: EH I, 146

atkàuse, [atkusnis Trik.], atkausa Burtn., Smilt., das Tauwetter.

Avots: ME I, 165

atkàusêt, tr., abschmelzen, zum Schmelzen bringen: le̦du nuo trauka Smilt.

Avots: ME I, 165

atleinuôt, intr., sich wackelnd herbeischleppen: atleinuoja leinajām kājiņām BW. 7307. Bers., Smilt.

Avots: ME I, 172

‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156

atmĩkas: sing. atmīka N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 ("miltus">kad maizi parmīcuot vēl piemīca miltus").

Avots: EH I, 156

[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīkām Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmîkā.]

Avots: ME I, 178

‡ atnẽ̦sât, = ‡ atne̦sât: a. slimības, te̦nkas Bauske, Trik. gan es tuos tâ˙pat staigādama atnē̦sāšu Smilten.

Avots: EH I, 157

atprasît (li. atprašýti, [russ. отпросить]), tr.,

1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;

2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,

1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz mājām;

2) bis zum Überdruss bitten.

Avots: ME I, 182, 183

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atriêzt zuobus, die Zähne fletschen C., Smilt., Bers., Laud., Lub.

Avots: ME I, 186

atrùocît, tr., aufstreifen: piedurknes C., Smilt., Erlaa. Refl. atruocîties, A. XII, 155, atruokuotiês, die Hände zum Abschied reichen, sich verabschieden: mē̦mi viņi atruokuojās JR. IV, 205.

Avots: ME I, 187

atrušinât, tr., wegscharren: zemi LP. IV, 83; pe̦lnus, smiltis.

Avots: ME I, 187

atsenêtiês, sich abgewöhnen Smilt.: [jau atsenējies nuo peldēšanas PS.]; lai atsenas! A. XVI, 496. [Nach Neik. bei U. auch "sich entwöhnen"].

Avots: ME I, 189

atskaîdît [li. atskáidyti], f. das jetzt gebräuchliche atšķaidît Smilt., U.

Avots: ME I, 191

atskarbis, atskarpis, atskar̂pe Smilt., der Widerhaken; ein Gegenriss im Holz L.; Mag. III, 1, 99; auch atskarpenis Stari I, 377.

Avots: ME I, 192

atšķir̃knis, atšķir̃tnis C.,

1) ein entwöhntes Kind;
atšķirtņa bē̦rns, sivē̦ns, kumeļš Bers., Smilt.;

2) ein geschiedener Mann
Druw., Smilt.

Avots: ME I, 202

atšļaûku(s) C., atšļaũku Smilt., [atšļaucin Bers., Warkland], zurückgelehnt, rücklings: viņš nuokrita atšļauku Bers.

Avots: ME I, 202

atšļaûku(s) C., atšļaũku Smilt., [atšļaucin Bers., Warkland], zurückgelehnt, rücklings: viņš nuokrita atšļauku Bers.

Avots: ME I, 202

‡ atslẽģêt Bauske, Schnehpeln, Smilten, Trik., = ‡ atslẽģuôt.

Avots: EH I, 167

atslìegtiês ² [Kreuzburg; atsliêgties ² Salis, Wandsen], sich stützen, sich zurücklegen Smilt. kas tur atsliedzies aus. I, 22. sēdēja atsliedzamā krē̦slā, Lehnstuhl Lautb. [atsliegsies pie sava nama Hiob. 8, 15.]

Avots: ME I, 194

‡ atspirinât,

1) = nùospirinât: aita atspirina kājas, kad tuo kauj;

2) zappelnd befreien, loslösen
Trik.: aita atspirinājusi kājas (vaļā). Refl. -tiês,

1) "?" : a. nuo saltuma Lös.;

2) a. vaļā, zappelnd sich befreien
Golg., Meselau, Sessw., Smilten, Trik. u. a.

Avots: EH I, 169

‡ atstrĩķêt,

1) (Überschüssiges) abstreichen;

2) a. izkaptij zuobus Lemburg, Lieven-Bersen oder a. izkapti Smilten, eine Sense streichend stumpf machen.

Avots: EH I, 172

atûkšķêt ² , (atũkšķêt Smilt.), atûkstêt ² , atûkšêt ² , intr., entgegenjodeln, auf einen Ruf antworten Dond.

Avots: ME I, 206

atvērzt, die Zähne fletschen Smilt.; zuobus atvērzis A. XII, 749.

Avots: ME I, 209

atvẽst (li. atvė´sti), intr., inch., sich abkühlen Smilt.: neļaut istabām atvēst Pūrs III, 67. [kad tik ēdiens neatvē̦s Ruj.] vē̦lāk viņu satiksme atvēsa Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 210

‡ atvìkštiês Smilten, umziehend mit seinen Habseligkeiten herfahren: kalpi nevar vien a.

Avots: EH I, 181

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 212

aûdzêknis Smilt., Burt., Nerft. Bers. u. a.

1) der Zögling, das Pflegekind:
audzēkņus ieņēma uz kruoņa maksu Kundz.;

2) junger Wald
PS.: jauns mežs, kur nelaiž luopus Nigr.;

3) Geschwür
Bers. n. Etn. IV, 5; Smilt.

Avots: ME I, 215

àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 226

avuoksnẽjs, quellig: avuoksnējas pļavas, avuoksnēji lauki C., Smilt., Erlaa, Bers., Konv. ¹ 178, [Austriņš, Māras zeme 119].

Avots: ME I, 232

âzêt, - ēju Smilt., tr., geisseln, durchhecheln: daudzas nuo šinīs gabaluos āzē̦tām muļķībām mainījušas savu seju Vēr. II, 867. Refl. - tiês, streiten, zan ken: kuo tu te ar visiem āzējies? Serb. Von âzis.

Avots: ME I, 245

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. ² 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247

badīkla Naud., badêklis, f. -kle C., Smilt., Burtn., Erlaa, der, die stets Hungrige, ein Nimmersatt: badīklas, badīklas tie ļaudis BW. 19445, 2 (zu bads).

Avots: ME I, 247

badmira, auch badmiris (li. badmirỹs) U., der Hungerleidende; ein Nimmersatt (badmiras, badmiras tie ļaudis) Bers., Aps., Erlaa, C., Smilt. badmiris als Partizip: kuo nelieti, dīdināji badmirušu kumeliņu BW. 14445, 2.

Avots: ME I, 248

‡ II bàists Smilten, der Lärm: kuo jūs taisāt tādu lielu baistu?

Avots: EH I, 199

bakstîklis C., Smilt., baksteklis Bers., ein Werkzeug, womit man sticht od. stochert, z. B. der Zahnstocher. Ein Mensch, der endere attackiert Bers.

Avots: ME I, 252

bàlsenĩca, die Kehle C., Smilt.

Avots: ME I, 254

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

bãlûksnẽjs, etwas blass: bālūksnējs ģīmis Smilt., Bers., Lub.

Avots: ME I, 272

bañdžas Smilten, Holzgefässe: bandžas taisīt od. sist = kuoku traukus taisīt; raut od. pelnīties ar bandžām. Dieses Wort hätten die "bandžinieki" selbst erdacht.

Avots: ME I, 262

bandžinieks Smilten, einer, der hölzerne Gefässe verfertigt; vgl. bandžas.

Avots: ME I, 262

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264

bar̂kšķēt, barkšēt (li. barkšė´ti "klappern"), prasseln, rasch sprechen Smilt. C., Bers., Burtn.

Avots: ME I, 264

I bar̂kšķis, bar̂kšis der Schwätzer C., Smilt.

Avots: ME I, 264

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

baũkš, baũks Smilt., onomatopoetisches Schallwort vom Schlagen, Fallen [Vgl. būkšêt "dumpf schallen", r. dial. бу́кать "laut schlagen, klatschen, knallen", čech. boukati "brüllen", kymr. bugad "mugitus", gr. βυχάνη "Trompete" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 97 und 99.]

Avots: ME I, 267

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

ber̂ziens,

1) das einmalige Reiben;

2) = ķēpa, Brot (oder Quark) in süsse Milch gebrockt
Smilt., Bers.; in Palzmar dafür ber̂ziņš.

Avots: ME I, 280

bezdelêt ‡

2) hin und her laufen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 85; ‡

3) be̦zde̦lē̦ti milti Sussei, = milti">bīde̦lē̦ti milti.

Avots: EH I, 214

‡ bezpuõgu (gen. pl.), knopflos: b. svārki Kundziņš Smiltene 35.

Avots: EH I, 215

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

‡ bĩdelis AP., Plur, bĩdeji Frauenb., gebeuteltes Mehl: damaisa rudzu bīdeli; gen. plur. bīdeļu, gebeutelt: ē̦dat ... b. maizi! caur sietu sijāti b. milti BW. 19283, 1.

Avots: EH I, 223

bidzulis, ein Stock zum Umrühren des Ofens Smilt. n. U., [Ronneb.].

Avots: ME I, 293

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

II birkšķis, ein bischen, ein klein wenig = drusciņa miltu vai citas kādas smalkas vielas (wohl zu birt). [Eher wohl zu bir̂zt.]

Avots: ME I, 298

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

bir̂zt, -stu, -zu, intr., zerbrökeln, zerfallen [Wolm.], Lös., Smilt.: plācens birza kalītē BW. 31744. maize birza starp viņa zuobiem Vēr. II, 516. zuobs ne˙maz nebij birzis Mat. sausa lapa birst, kad tuo saspiež Lös. [Zu ber̂zt].

Avots: ME I, 300

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

‡ bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222

‡ bladācis "?": atvarā viņš ievēlās kâ b. (von einem ungeschickten, tappischen Menschen gesagt) Austriņš Vērpetē 34. cik... smilts... vai malkas šitāds b. var uzņemt (von einem Grossboot) Daugava 1934, S. 583.

Avots: EH I, 225

‡ blancît, -u od. -ĩju, -ĩju.

1) (eine Flüssigkeit in einem Gefass) schütteln, spülen
Orellen (mit an̂ ² );

2) durch Kot waten
Smilten (mit àn). Refl. -tiês,

1) "skaluoties" Orellen: mucā kas blancās Trik.;

2) durch Kol waten
Trik.. Wizenhof: man apnicis pa kūti b.

Avots: EH I, 225

‡ bļaûska PV., Schwanb., (mit aû ² ) Lemb., (mit aũ ) Smilten, comm., = bļauka.

Avots: EH I, 233

‡ blazarêt (? ?) Smilt., = ‡ blazierêt.

Avots: EH I, 226

blãzma: auch (mit ã ) Dunika, Salis, Smilt., Trik., (mit à) N.-Wohlfahrt, (mit à ² ) Kaltenbr., Linden, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 227

bļebenis, jem., der schnell und unzusammenhängend spricht Burtn.; dazu bļebinât, schnell und unzusammenhängend sprechen Burtn., Smilten; [vgl. li. blebénti "plappern"].

Avots: ME I, 320

bļe̦m̃ma, Fasler: viņš ir liels bļe̦mma! Smilt., Wolm. (auch ļe̦m̃ma).

Avots: ME I, 321

‡ bliņčuki Sonnaxt n. Fil. mat. 197, eine Art Pfannkuchen: b. var būt nuo miltiem, sabe̦rzē̦tiem kartupeļiem un asinīm. Beruht auf r. блинчик "kleine Plinsë.

Avots: EH I, 229

bluoss, bluôsts [Drsth.], Lub., Smilt., der Trödler, Faulenzer.

Avots: ME I, 319

bluôstîties [Drsth.], -uos, -ījuos, trödeln, faulenzen: viņš tik bluostās vien Lub., Smilt. [Vgl. blanstīties.]

Avots: ME I, 319

blūzêt, -ēju, blūzgât, -āju, [auch blūžģêt Domopol und blūzgāties Kalz.], schlampen (kad zirgs, pa sili miltu me̦klē̦dams, ūdeni nuo viena gala uz uotru grūž) Lös n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 319

brasa, eine Schlafstätte zum Schlafen mehrerer Personen: gar visām sienām sataisītas brasas Smilt., Peb.; [in Ruj. nur brasas

Avots: ME I, 324

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326

brē̦ga, = braga LP. V, 128, (Roneb., Smilt.]; brē̦gas od. brē̦gus vē̦de̦rs, der Vielfass A. XI. 82. Auch als Masc.: brē̦ga brālīši Vīt. 59.

Avots: ME I, 330

bruõkastis (Plur.), bruõkastes [Ronneb., Smilt.], bruõkasts, das Morgenfrühstück: ēdiet, gani, bruokatiņas BW. 29406. es jums duošu bruokastiņu BW. 29381. bruokast -, - sta, - šu, - šķu laiks, die Früstückzeit: saule jau bruokastlaikā. [Nebst estn. wrōkost aus mnd. vrōkost.]

Avots: ME I, 342

brūzgalêt, spritzen, prusten (von Pferden): zirgs ir paēdis, tik brūzalē (brūzgalā) pa ūdens sili, miltus me̦kle̦dams Stelp.

Avots: ME I, 342

I bubulis Smilt. "ein (nicht starker Lärm". [Wohl zu bubinât 1.]

Avots: ME I, 343

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

bum̃bieris, bum̃biẽre, bumbēris U., bumbēre Spr., bum̃bẽrģis [Ronneb., Smilt., Trik.], PS., [bum̃bẽģis Serbig.], die Birne; bumbieru kuoks, der Birn baum. [Nebst estn. pumper aus baltisch-d. Bumbeere (vgl˙engl. pompire).]

Avots: ME I, 349

buncis,

1) das Salzgefäss
Grühn., Naud.; [ eine Salzstampfe Bielenstein Holzb. 267];

2) ein bauchiges Salzgefäss
[bùncis Ermes, C., PS., Salis];

3) ein kleines hölzernes Gefäss;

4) eine Büchse
[Ronneb., Smilt.]: smē̦ru buncis A. XI, 166;

5) der Bauch
(= puncis; [bun̂cis ² Grünwald, buñcis (dicker Bauch) Sessau]): apaļš vēderiņš kâ buncis Burtn.;

[6) ein dickbäuchiger Knabe
(bùncis Ronneb.). Vgl˙li. bunkis, низенькiй толстый человѣкъ; bunk - aus *bumk -?]

Avots: ME I, 350

buñčkuls, buñčkulis, ein Bündel; viss, kas kaut kâ kuopā sasiets PS.: aizvedu bunčkuli linu Smilt.

Avots: ME I, 350

buņķis [Serben],

1) Büchse:
[sviesta buņķis Smilt.]; vikses buņķītis;

2) Bündel:
linu buņķis A. XI, 166;

3) sāls bunkāt]; Salzgefäss
A. IX, 2, 182;

4) Kleister im Brote
Mag. III, 1, 120, Wid.

Avots: ME I, 352

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 ⁷⁸ hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 ² und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

‡ bur̂zakls (mit hochle. a aus e̦?) Lubn. "piena putra ar ieburzītiem (ar karstu ūdeni aplietiem) miltiem">rudzu vai miežu miltiem".

Avots: EH I, 255

II buža, [buzis], bũža PS.,

1) die Laus in der Kindersprache
[Bers., Sessau; in Ronneb., Smilt., Trik.: buzis; nach Persson Beitr. 258 nebst li. bužiai "Ungeziefer" zu engl. bug "Wanze", buggin "Laus"];

2) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101. čuža, buža tava sieva BW. 22359;

3) = būzis: kuodīs buža (Var.: buži, buka бука "Schreckgespenst"),
bubulis) kājiņā BW. 29068 var.

Avots: ME I, 356, 357

I bužs, der Lärm PS.: netaisāt nekāda buža Smilt.

Avots: ME I, 357

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

čāčeris, ein ästiges Hölzchen, als Quirl dienend, der Quirl: ar čāčeri iejauc miltus ūdenī Dobl. Vgl. čačis 1.

Avots: ME I, 407

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401

cãlis, fem. cãle BW. 24723, 1, Demin. cãlẽ̦ns, - ĩtis, das Küchlein, das Hühnchen. Sprw: cālis grib vistu mācīt. dumbra cālis, Wasseroalle (rallus aquaticus L.) Natur. XXXVII, 17
_; niedru c., punktiertes Sumpfhuhn ebenda 168; cāļu puķes, Windröschen (anemone L.) RKr. II, 66; [cāļu zieds, anemone nemorosa Ronneb., Smilt.]. Das Demin. cālītis ist ein beliebtes Liebkosungswort: tiesa gan, cālīt.

Avots: ME I, 367

čāma (auch čama), comm., ein plumper Mensch Smilt., Trik., Oppek. n. U.; ein Gefrässiger; ein Mensch ohne Zähne U.

Avots: ME I, 408

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

čapāns, čāpāns Lubn., ein schwerfälliger Mensch Smilt., Bers., Laud.; [čapāni Serbigal, russische Stiefel].

Avots: ME I, 404

čaûkala, das Liebchen Smilt.; [in Serbig. ist čaûkal(iņ)a eine unzarte Benennung von Frauen und Mädchen: kur nu tās čaukalas palikušas? mana čaukala (Braut od. Frau)].

Avots: ME I, 405

‡ càumuris ² Warkl. n. FBR. XI, 105, caũmurs Schlehk, Serben, Smilt., (mit àu ² ) Tirs., = caũrums.

Avots: EH I, 260

caûne (unter caûna),

1): auch AP., Bērzgale, Kalz., Mahlup, Memelshof, Saikava, Schwaneb., Smilten, Warkl., (mit aû ² ) Dunika, Kal., Mesoten, OB., Pankelhof: eglīte, kur caunīte nakti guļ BW. 33646, 3; ‡

2) eine Mardermütze:
uzlieku cauni galviņā BW. 13250, 36; ‡

3) Name einer dunkelbraunen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 260

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu māte, ap tuo meitu māmuliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407

ce̦cumi: auch L., Burtn., Kegeln, Salisb., Seyershof, Smilten, Trik.

Avots: EH I, 262

ce̦murs Smilt., Bers., ce̦muors U., die Dolde, die Traube: riekstu c.; [zu li. kẽmuras "Traube, Büschel; куча, множество", le. kamuols, r. комъ "Klumpen" u. a. s. Būga РФВ. LXV, 316 und LXVII, 241, sowie KSn. I, 196, Petersson Vergl. slav. Wortst. 29 f., Berneker Wrtb. I, 557, Trautmann Wrtb. 115].

Avots: ME I, 372

[ceñceris Smilt. "ein ungepflegter, mit Unkraut verwachsener Strauch".]

Avots: ME I, 372

ce̦ñkurs, die Dolde, die Traube Smilt., Bers.; [wohl als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs "Tannenzapfen"].

Avots: ME I, 372

če̦ñkurs: auch AP., Smilt, (mit è̦ ² ) Muremois, N.-Wohlfahrt: ziedu č. AP.

Avots: EH I, 288

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

I ce̦rs Smilt., Serb., Ruj., Salisb. n. U., = ce̦ls 1.

Avots: ME I, 375

ciemīte: die Nachbarin - auch Dunika, Kal., Rutzau; ein weiblicher Gast - auch Dunika, Kal., OB.; "= cìemene" Smilt., Trik." Wolm.: pastāsta ciemītei Janš. Mežv. ļ. II, 473.

Avots: EH I, 277

I cìept [Ronneb., Smilt., Ruj.], - pju, - pu, itr.,

1) piepen
[vgl. die li. kiept, die "выражает птичiй писк"];

2) aushalten:
tas ilgi vairs necieps.

Avots: ME I, 395

ciêti,

1): mēs te c. dzievājām (arbeiteten)
Grob. aita c. vien zīda savu bē̦rnu Siuxt, bij jāpasējas c. (man musste fest aufpassen), ka nezuog ebenda. es kritu un sasitu c. savu ruoku Kand. kad cietāki jābrauc (wenn man viel fahren muss), tad duod miltus zirgiem Salis;

2): guovs četri mēneši bija c. (war nicht milchend)
Sonnaxt;

4): tur ir c. slaps Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. biju c. slima Sonnaxt (ähnlich in Windau n. Latv. Saule 1929, S. 797 und 798); ‡

5) "skuopi" AP.: kad c. vien dzīvuo, tad tik bēdīgi nav; paē̦duši e̦sam visi; ‡

6) laut:
runā tâ klusi; nevaruot izrunāt cietāk Sonnaxt.

Avots: EH I, 278, 279

čigums,

1) der an dem Giebelende des Hauses zwischen den äussersten Sparren und den darauf liegenden Lubben befindliche offene Zwischenraum, durch welchen der Rauch aus dem schornsteinlosen Hause hinausziehen konnte
Salis n. Biel.;

2) der First des Hauses
Hr. n. U., [Ronneb., Smilt.]; vgl. čugums, Dachfirst.

Avots: ME I, 412

ciguzis,

1) der Spatz, Sperling
Smilt., [Ronneb.], BW. 19229;

[2) Goldammer
in Ostlivl. Vielleicht mit lav. čižь "Zeisig" verwandt].

Avots: ME I, 379

čikât, -āju,

1) stochern
Smilt., Bers.: čikā, lai zivs bē̦g Mar. n. RKr. XV, 110;

[2) "schütteln; mehrfach heben"
Wessen]. - Vgl. auch čīkâties.

Avots: ME I, 412

cīkstalas, Fettgrieben, die Nachbliebsel von geschmolzenem Fett Smilt., Trik., Roop n. U. (vom schmirgelnden Laut beim Braten); [cîkstalas ² Ruj., sehnichtes Fleisch. Wohl nach Leskien IF. XIII, 190 f. zu cīkstêt 1].

Avots: ME I, 390

[cildît,

1) heben, erregen
Wid.: cildi, dievs, man kājiņas RKr. XVI, 141. sajūta augšup cildītas krūtis Purap.;

2) cil˜dît Bauenhof, cilˆdît Drosth., Kr., cilˆdît ² Wandsen, rühmen;

3) zum Zorne od. zur Empörung reizen
Allend., Kok., Smilt. n. U.]

Avots: ME I, 381

cilîgs,

1) locker
Smilt.: cilīga maize, zeme; ‡

2) reich, wohlhabend
Seyershof: tā ir cilīga meita: liels pūrs, pulka mantas.

Avots: EH I, 270

cil˜pa: mit il˜ auch Doblen, Jürg., Kegeln, Lemb., Lieven-Bersen, Pankelhof, Peb., Salis, Schnehpeln, Smilt., Trik., mit ìl ² Erlaa, Lubn., Schwanb., Selsau, mit ilˆ auch Kaltenbr.,

4): auch (mit il˜) AP.; ‡

7) = cem̃me (mit il˜ ) Orellen, Ramkau; ‡

8) die einzelne Strähne eines aus mehrern Strähnen zusammengedrehten Seils
Frauenb.; ‡

9) "das zwischen den einzelnen Sensenhieben ungemäht gebliebene Gras"
Frauenb. Anscheinend verwandt mit kàlpenis ² .

Avots: EH I, 270

cim̃bulis,

1): auch Smilt.; cimbuļi "kleine Grashümpel auf einer Wiese"
Plm.

Avots: EH I, 271

II čingât Smilt., etwas Anstrengendes tun (ziehen, reissen, heben): diezgan bija kuo čingāt. [čiñgâtiês Drsth., schwer arbeiten.]

Avots: ME I, 413

‡ čipats Dond., = čipata 1: nav miltu (tabakas) ne čipata (oder ein nom. s. ?).

Avots: EH I, 291

II čir̃ka Smilt., čir̂ka Mar., eine Locke des Haares und der Wolle U.; čirkas vērpt, so drall spinnen, dass alles ineinander geht L. Vgl. cirka 1.

Avots: ME I, 414

čir̃kains, lockig Smilt.: č. galva Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 414

čir̃kâtiês [C.], sich zusammenkrollen Smilt. n. U.

Avots: ME I, 414

[II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis ² ], cirksnis Karls., cìrsnis ² Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne ² Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši ²⁾ behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]

Avots: ME I, 385

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

[cĩruļgalˆvas Smilt., grosses Schneeflocken].

Avots: ME I, 392

‡ cisaîns A.-Rahden, Smilt., mit Bettstroh versehen: cisaiņa gulta Janš. Dzimtene V, 252.

Avots: EH I, 275

cucurs [Morizberg, AP., Drosth., cucere Smilt., Ronneb., cucūzis Posendorf], cūcaurums. [cuc - aus suc - (zu sakums "Lücke")?].

Avots: ME I, 397

čugums,

1) der Dachfirst
BW. 31933, 27 var., [Ronneb., Smilt., čugurs Salisb.;

2) die Stelle, wo die Äste einer Heugabel sich vereinigen
Bers.];

3) biezs zaru čugums Upīte Medn. laiki 91; [vielleicht gleichbed. mit če̦gums].

Avots: ME I, 418

[čuĩdît, schrecken, scheuchen, verjagen Ronneb., Smilt., Trik.]

Avots: ME I, 418

čukât, čuknât, -āju, stechen, stochern Smilt., Bers.: ar sluotu pačukāja gar visiem rijas pakšiem LP. VII, 287. de̦guns ķēķī pagales čuknā BW. 20095, 2. [Refl. čukâties Trik., sich stossen.]

Kļūdu labojums:
20095,2 = 20095,4

Avots: ME I, 418

čuknît, -u od. -īju, stochern, schüren [Ronneb., Smilt.], Mar. n. RKr. XV, 111: pačuknī malku krāsnī, lai labāk de̦g.

Avots: ME I, 418

II čukurêt, stechen, stochern Smilt., Bers.

Avots: ME I, 419

čul˜ga [Wolmar, čulˆga Kr., čulˆga ² Salis], čulˆka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas ² ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419

čul˜gains, čul˜kains [Ronneb., Smilt.], schwielig, voller Hitzblasen: de̦lnas bij tapušas čulgainas Niedra.

Avots: ME I, 419

čumeklis,

1): "juceklis" Smilt.

Avots: EH I, 295

I čurinât,

2): auch Salis, Wessen;

3): auch Smilten. Refl. -tiês,

1) langsam und mit geringem Geräusch fliessen
Siuxt; ‡

2) langsam braten
(intr.) Siuxt; ein wenig sieden ebenda.

Avots: EH I, 296

‡ čũrinâtiês Segew., sich einnisteln: vistas čūrinās pa smiltīm. S. auch unter čūrinât I.

Avots: EH I, 299

[dajaut Drsth., einrührend hinzufügen: d. vēl miltus pie mīklas.]

Avots: ME I, 433

dal˜ba Smilt., dal˜bs Kand., auch dalbe, dalbis,

1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];

2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;

3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;

4) [dàļba ² Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);

5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;

6) die Ofenkrücke;

7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];

8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;

9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;

10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]

Avots: ME I, 434

damest, tr., hinzuwerfen, hinzutun: damest vēl kādas šķilas malkas (aber: piemest bedri ar smiltīm) PS. [Refl. -tiês Drsth., sich (unerwartet und schnell) hinzutun, hinzugesellen].

Avots: ME I, 436

‡ I dañcka Lemb., Smilt., eine Pfütze. Vgl. den Wiesennamen Dancka Lvv. II, 29 (Grünw.) und danska.

Avots: EH I, 306

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas ^2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga ^2, auch dan̂gs ^2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III ^4, 200 hierher auch an. do,kk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437

‡ daputinât, hinzustäuben Sonnaxt: d. miltu.

Avots: EH I, 307

II dāre: auch (mit ã) Smilt.

Avots: EH I, 312

darījums,

3): auch Heidenfeld; vgl. die Wiesennamen
Darījums Lvv. I, 51 (Altenwoga), 72 (Adsel?), 95 (Kürbis), II, 61 (Memelshof), 63 (Holmhof bei Jakobstadt), 64 (Saucken), 65 (Setzen), 68 (Sonnaxt), 69 (Wallhof), 169 (Kreuzb.), Darījuma pļava I, 10 (Drobbusch) und Darījumi I, 84 (Smilt.), II, 56 (Gr.-Buschh.), den Feldnamen Darījuma gals I, 39 (Dahlen) und den Gesindenamen Darījumi I, 79 (Lis.).

Avots: EH I, 308

dãrnis,

1) = dānis, die Strohmatte über Mistbeeten
Smilt., Krem., Pernigel;

2) = die Darre
Alt-Rahden;

3) eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube
Pinkenhof. Vgl. dāris, dārs. [Aus mnd. darne "Darre zum Trocknen des Getreides.]

Avots: ME I, 448

de̦guts:

1) auch Kalz., Lems., Lubn., Oknist, Pankelhof, Salis, Schnehpeln, Schwanb., Selg., Serben, Smilt., Stenden; ‡

2) Geruch eines gebrannten Dings
Für. I.

Avots: EH I, 314

dẽjala, dẽjele, acc. s. dējuolīti BW. 30403,

1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;

2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]

Avots: ME I, 461

dencītis Smilt., = dañcītis.

Avots: ME I, 455

desmens [Ruj. (hier mit dem Gen. desmeņa), de̦sme̦ns C.], desmins [Ronneb., Smilt.], Druw., Krem., Salisb., desmiņa Strutteln, = tesmens, Euter.

Avots: ME I, 459

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465