Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ore' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ore' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (77)
aizgore
àizguore,
1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];
2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;
3) Ofenröhre
(Sessw.);
4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]
Avots: ME I, 29
1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];
2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;
3) Ofenröhre
(Sessw.);
4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]
Avots: ME I, 29
aizkore
àizkuõre, Sperre: uz leišu ruobežām ir aizkuore; neļauj izvest labību (Sessau) [vielleicht mit dem Ablaut ā: uo zu kārt].
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
asiņmore
čore
‡ čore "?": vai jūs a[r] teic[at]: "jūŗ[a] čore?" Rojen n. FBR. XIII, 65. Gleichbed. mit ‡ čorrā?
Avots: EH I, 293
Avots: EH I, 293
čore
čuore, auch čuoris,
1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;
2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;
3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.
Avots: ME I, 427
1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;
2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;
3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.
Avots: ME I, 427
čore
čore
dore
dore
dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,
1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;
2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;
3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;
4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;
5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]
Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561
Avots: ME I, 534, 535
1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;
2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;
3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;
4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;
5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]
Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561
Avots: ME I, 534, 535
doreiz
gore
gore
iegore
iegore
iẽguore,
1) "eine Vertiefung zwischen Anhöhen"
Subbat, [Janš.];
2) die Ofenröhre, - nische
Druw. [In der Bed. 1 zu slav. gora "Berg"?]
Avots: ME II, 21
1) "eine Vertiefung zwischen Anhöhen"
Subbat, [Janš.];
2) die Ofenröhre, - nische
Druw. [In der Bed. 1 zu slav. gora "Berg"?]
Avots: ME II, 21
izpļores
jore
kore
kore
kuõre, kuõra C., kuõris,
1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore 2 Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;
2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;
3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.
Avots: ME II, 347, 348
1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore 2 Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;
2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;
3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.
Avots: ME II, 347, 348
more
more
muõre, die Pastinake (pastinaca satīva) Mag. IV, 2, 36; RKR. II, 75; weisse Möhre. [meža muorītes U., Bibernell (pimpinella saxifraga). - Nebst estn. mōŕ aus mnd. mor "Möhre".]
Avots: ME II, 683
Avots: ME II, 683
netore
norecēt
‡ nùorecêt, sich mit geronnenem Blut bedecken (?): ģīmis un kakls bija pārcirsti un asinīm nuorecējuši Janš. Mežv. ļ. I, 36
Avots: EH II, 80
Avots: EH II, 80
noredze
‡ nuoredze Grünh. n. Balt. Zemk. piel. 1884, S. 223, die Ansicht: dari pẽc tavas nuoredzes!
Avots: EH II, 81
Avots: EH II, 81
noredzēt
nùoredzêt, ‡
2) erleben
Segew.: es mūžu dzīvuodams diezgan nuoredzējis; ‡
3) kennen lernen
Segew.: vajag viņu n.; gan nuoredzēs, kāds viņš ir; ‡
4) mit bösem Blick verhexen (?)
Warkl.: guovis nikājas, - būs kaids nuoredzējis.
Avots: EH II, 81
2) erleben
Segew.: es mūžu dzīvuodams diezgan nuoredzējis; ‡
3) kennen lernen
Segew.: vajag viņu n.; gan nuoredzēs, kāds viņš ir; ‡
4) mit bösem Blick verhexen (?)
Warkl.: guovis nikājas, - būs kaids nuoredzējis.
Avots: EH II, 81
noredzēt
nùoredzêt, tr., absehen, wahrnehmen, voraussehen: nenuore̦dzami klajumi SDP. I, 10. sējas, cik var nuoredzēt, labas Grünh. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. varuot jau gan dažs labs nuoredzēt laiku Saul. es nuoredzēju nelaimi. tuo šis sapnī nuoredzējis Aps. māte ir nuoredzējuse sapni MWM. VIII, 242.
Avots: ME II, 838
Avots: ME II, 838
noredzīgs
‡ nuoredzîgs, scharfsichtig (fig.): nuoredzīga un samanīga meita Janš. Līgava II, 100.
Avots: EH II, 81
Avots: EH II, 81
noregs
noreibt
nùorèibt, intr., berauscht werden, schwindeln, ohnmâchtig werden: acis lūkuojās kâ nuoreibušas Vēr. II, 401. galva sāk nuoreibt Stari II, 668.
Avots: ME II, 838
Avots: ME II, 838
noreidzēt
‡ nùoreidzêt Warkl., = nùorìbêt: viss nuoreidzēja vien, kad bē̦rni aizcirta duravas.
Avots: EH II, 81
Avots: EH II, 81
noreikāt
‡ nuoreikât, eine gewisse Zeit hindurch schwatzen (?): nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām ME. III, 506.
Avots: EH II, 81
Avots: EH II, 81
noremdēt
nùorèmdêt, ‡ Refl. -tiês, sich beruhigen: nuoremdējies tâ sāka runāt Dünsb. Vecie grieķi II, 178.
Avots: EH II, 81
Avots: EH II, 81
noremdēt
noremdināt
[nùoremdinât,
1) beruhigen, mildern, beschwichtigen:
sāpes, sirdi Lautb.; n. ūdeni Warkl., wogendes Wasser zum Stillstand bringen;
2) (kaltes Wasser) wärmer machen:
nuoremdini ūdeni, lai var mazgāties! Bauske.]
Avots: ME II, 838
1) beruhigen, mildern, beschwichtigen:
sāpes, sirdi Lautb.; n. ūdeni Warkl., wogendes Wasser zum Stillstand bringen;
2) (kaltes Wasser) wärmer machen:
nuoremdini ūdeni, lai var mazgāties! Bauske.]
Avots: ME II, 838
norempt
noremt
noremt
[nùoremt,
1) "?": miegs šuonakt cilvē̦kus nuorems Ve̦cā dziesmu grām.;
2) "nùorem̃t, stützen
(perfektiv)" Kalleten;
3) "nuorimt"(??) Kursiten, Warkl.]
Avots: ME II, 838
1) "?": miegs šuonakt cilvē̦kus nuorems Ve̦cā dziesmu grām.;
2) "nùorem̃t, stützen
(perfektiv)" Kalleten;
3) "nuorimt"(??) Kursiten, Warkl.]
Avots: ME II, 838
norenst
norenst
nùorenst [li. nurę̃sti "kerbend abhauen"] priedes, die Kiefernwipfel abhauen Popen n. Bielenstein Holzb. 195.
Avots: ME II, 838
Avots: ME II, 838
norepēt
noskore
‡ nuôskuõre 2 Holmhof (bei Schlock), = nuoskuoris 2 (?): peldēt gar nuoskuores kanti. ja nebūtu pa˙visam nuoskuorē, ja būtu se̦klumā!
Avots: EH II, 87
Avots: EH II, 87
ore
I uõre AP., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit ùo 2 ) Kl., Lös., ùora 2 Nerft, der Fuhrwagen (mit raufenartigen Seitenrändern) L., U.; ein langer zweispänniger Wagen mit (leiter- resp. raufenartigen Wahnen) Rändern von gewöhnl. Höhe (auch als Personenwagen benutzt) (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Bers., Erlaa, Laud., Segew., Sessw).: Seši zirgi, uores rati BW. 23634, 6 var. Demin. uõrīte "pusuore pašu braukšanai". Nebst estn. wōŕ "Fuhr" aus mnd. vore "Fuhrwerk".
Avots: ME IV, 419
Avots: ME IV, 419
ore
II uore Grob., uôrs 2 Ahs., ein Holzstück mit einer Öffnung an jedem Ende zum Anbinden des Viehs im Viehstall: uors sastāv nuo ieapaļi plakana kuoka 11/2-2 pē̦du gaŗumā, kam katrā galā izurbts caurums. vienā caurumā ievērta saite, kuŗu sien guovij ap kaklu, bet uotrā ieveŗ sautē̦tu kārkla, kadiķa vai bē̦rza vici, kuŗu savij riņķī. uora savītuo riņķi uzmauc pie rensteles iesistā mietā Ahs. Ans mnd. ôr "Ohr, Handhabe" (vgl. d. Nadelöhr).
Avots: ME IV, 419, 420
Avots: ME IV, 419, 420
ore
III uore (?) Wessen "aizjūgu kuopuojums (komplekts)": nu drīzi beigs ecēt, juo katrā (e̦cē̦tāja) uorē pa 4 aizjūgi. Zu uore I?
Avots: ME IV, 420
Avots: ME IV, 420
pagore
‡ paguôre,
1) "nuogāze, pakalne" Warkl.; ein teilweise konkaver Hügelabhang
Saikava: visas paguores pieputinātas Saikava;
2) eine Vertiefung auf beiden Seiten des Vorderofens
Saikava: izvilkt tupeņus nuo paguores.
Avots: EH II, 136
1) "nuogāze, pakalne" Warkl.; ein teilweise konkaver Hügelabhang
Saikava: visas paguores pieputinātas Saikava;
2) eine Vertiefung auf beiden Seiten des Vorderofens
Saikava: izvilkt tupeņus nuo paguores.
Avots: EH II, 136
pašķore
plore
pluõre Dond., der Schleier: apsieniet me̦llas pluores ap tuo caunu ce̦purīti! BW. 17938 var. -pluõrĩte Üxkül "ein dünner, schwacher Stoff." Zunächst nebst estn. plōŕ aus dem Deutschen.
Avots: ME III, 364
Avots: ME III, 364
plore
pusore
škore
šķore
šķore
I šķuore,
1) šķùore 2 Bers., Erlaa, KL, Linden, N. - Schwanb., Prl., Saikava, der Dachfirst
Wid., AP., Druw., Golg., Fest., Krape bei Kokn., Lasd., Laud., Lüdern, Mar., Selsau, Sessw., Schwanb., Warkl.: nama šķuore MWM. XI, 183. saules stari vēl kvē̦luoja rijas šķuorē V. Egl. Zilā cietumā 12. uz jumta šķuores uzkāpt Stockmannshof n. Etn. I, 6. jumti ar nuoplīsušām šķuorēm Austriņš M. Z. 15. šķuņa šķuori (Var.: jumtu) gan redzēju, paša šķūņa neredzēju BW. 10644, 4 var. dūmi kūpa pa tuo nama šķuores galu 28486. rijnieciņa dvēselīte rijas šķuores galiņā 31587, 3. sienu piebāzt līdz pašai jumta šķuorei Sessw. u. a. šķūnī siens da šķuorei Saikava;
2) "die höchste Öffnung des Riegenofens"
Wessen;
3) "?": atslienas pret debess šķuori (Zenith?)
Stari II, 407. krastu šķuore JR. V, 7. zirgs ne̦s kaklu ar šķuori (nach oben ausgebogen?) Lös. n. Etn. IV, 97. Aus *skuore (vgl. kuore) > škuore?
Avots: ME IV, 57, 58
1) šķùore 2 Bers., Erlaa, KL, Linden, N. - Schwanb., Prl., Saikava, der Dachfirst
Wid., AP., Druw., Golg., Fest., Krape bei Kokn., Lasd., Laud., Lüdern, Mar., Selsau, Sessw., Schwanb., Warkl.: nama šķuore MWM. XI, 183. saules stari vēl kvē̦luoja rijas šķuorē V. Egl. Zilā cietumā 12. uz jumta šķuores uzkāpt Stockmannshof n. Etn. I, 6. jumti ar nuoplīsušām šķuorēm Austriņš M. Z. 15. šķuņa šķuori (Var.: jumtu) gan redzēju, paša šķūņa neredzēju BW. 10644, 4 var. dūmi kūpa pa tuo nama šķuores galu 28486. rijnieciņa dvēselīte rijas šķuores galiņā 31587, 3. sienu piebāzt līdz pašai jumta šķuorei Sessw. u. a. šķūnī siens da šķuorei Saikava;
2) "die höchste Öffnung des Riegenofens"
Wessen;
3) "?": atslienas pret debess šķuori (Zenith?)
Stari II, 407. krastu šķuore JR. V, 7. zirgs ne̦s kaklu ar šķuori (nach oben ausgebogen?) Lös. n. Etn. IV, 97. Aus *skuore (vgl. kuore) > škuore?
Avots: ME IV, 57, 58
šķore
šķore
III šķuore LKVv., Wid.,
1) die Hitze, Glut; das stärkste Glühen;
2) die Glasur.
Zu šķuorêt I.
Avots: ME IV, 58
1) die Hitze, Glut; das stärkste Glühen;
2) die Glasur.
Zu šķuorêt I.
Avots: ME IV, 58
skores
snore
šnore
šnore
šņore
I šņuõre,
2): zemes š. (mit ùo 2 ) Auleja. pa šņuores ceļu Azand. 177; ‡
3) ein vor dem Sägen auf einem Balken durch Aufschlagen einer geschwärzten Schnur erzeugter Strich
Siuxt.
Avots: EH II, 654
2): zemes š. (mit ùo 2 ) Auleja. pa šņuores ceļu Azand. 177; ‡
3) ein vor dem Sägen auf einem Balken durch Aufschlagen einer geschwärzten Schnur erzeugter Strich
Siuxt.
Avots: EH II, 654
šņore
I šņuõre,
1) šņuõrs Dunika, = snuore, àukla, die Schnur: šnuorē mani... ar sudraba šņuorītē̦m (Var.: šņuoriņiem) BW. 5348. es izvēru ze̦lta šņuoru 33125, 1. kurmī[ti]s zemes mērnieciņš, čūska šnuores vilcējiņa 26045. šņuore ve̦lkas pār ratu vienā pusē un spuoli un skriemeni uotrā pusē (am Spinnrad) Lasd. n. A. XI, 83. ratenīti, ... tu šņuorīti zemē meti BW. 7018;
2) die Schnur Landes, ein abgemessener länglicher Streifen Landes neben andern (Andern gehörigen) Ländereien
U.: lauka sadalīšana šņuorēs MWM. V1, 339.
Avots: ME IV, 100
1) šņuõrs Dunika, = snuore, àukla, die Schnur: šnuorē mani... ar sudraba šņuorītē̦m (Var.: šņuoriņiem) BW. 5348. es izvēru ze̦lta šņuoru 33125, 1. kurmī[ti]s zemes mērnieciņš, čūska šnuores vilcējiņa 26045. šņuore ve̦lkas pār ratu vienā pusē un spuoli un skriemeni uotrā pusē (am Spinnrad) Lasd. n. A. XI, 83. ratenīti, ... tu šņuorīti zemē meti BW. 7018;
2) die Schnur Landes, ein abgemessener länglicher Streifen Landes neben andern (Andern gehörigen) Ländereien
U.: lauka sadalīšana šņuorēs MWM. V1, 339.
Avots: ME IV, 100
šņore
šņore
šnorenieks
šoreiz
šoreizējs
šoreņ
sores
spore
spuore (?), eine Stange, die beim Furchenziehen zwecks Erzielung gerader Furchen gebraucht wird und deren oberes Ende zur besseren Sichtbarkeit mit Stroh umwickelt wird Grünh.
Avots: ME III, 1035
Avots: ME III, 1035
store
II stùore 2 : das Zitat aus Plūd. Rakstn. II, 335 ist als falsch (mit stuore für stora < stara) zu streichen!
Avots: EH II, 598
Avots: EH II, 598
tambores
tam̃buores rati Nigr., Alm. Kaisl. varā 17, tambuoru rati Austr. kal. v. J. 1893, Siliņš 4 und 16, tambuora rati Lauks. kal. v. J. 1897, S. 9, ("in Kurland") Pluttes k. 102, tam̃buorrati Bershof, eine Art Wagen ("Federwagen"). Wohl auf d. dial. Tambour "feste Lederdecke an Halbwagen" (Frischbier Wrtb. Il, 393) beruhend.
Avots: ME IV, 128
Avots: ME IV, 128
tore
toreiz
tuoreiz,
1): mit uõ Behnen;
2): auch (mit ùo 2 ) Višķi u. a., s. Augstkalns FBR. XI, 49; tu t. veries! Pas. III, 246.
Avots: EH II, 709
1): mit uõ Behnen;
2): auch (mit ùo 2 ) Višķi u. a., s. Augstkalns FBR. XI, 49; tu t. veries! Pas. III, 246.
Avots: EH II, 709
toreiz
tuoreiz,
1) tùoreĩz Wolm., tuõreĩz Sassm., tùoreĩzi, tùorèiziņ 2 Zvirgzdine, damals: tuoreizi nuogājis kāds vīrs uz mežu Etn. III, 110;
2) dann
Infl.: grib davilkt da pusei . . . i[r] tuoreiz sviest atpakaļ Pas. II, 137 (aus Lixna). ieberiet ze̦ltu..., tuoreiz atduošu ādu III, 87 (aus Kapiņi).
Kļūdu labojums:
Infl. = Infl., Ober-Kurl.
Avots: ME IV, 286
1) tùoreĩz Wolm., tuõreĩz Sassm., tùoreĩzi, tùorèiziņ 2 Zvirgzdine, damals: tuoreizi nuogājis kāds vīrs uz mežu Etn. III, 110;
2) dann
Infl.: grib davilkt da pusei . . . i[r] tuoreiz sviest atpakaļ Pas. II, 137 (aus Lixna). ieberiet ze̦ltu..., tuoreiz atduošu ādu III, 87 (aus Kapiņi).
Kļūdu labojums:
Infl. = Infl., Ober-Kurl.
Avots: ME IV, 286
toreizējs
tùoreĩzẽjs, damalig: dē̦ls saticis tuoreizējuo skudru LP. VI, 337, tuoreizējam nabadziņam tagad tik labi klājuoties VII, 830. tē̦va tuoreizējās duomas 1118.
Avots: ME IV, 286
Avots: ME IV, 286
toreizi
toreizīgs
toreizinai
Šķirkļa skaidrojumā (1803)
abrakasis
abr(a)kasis,
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
abrkasis
abr(a)kasis,
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
abuls
ačka
ačka,
3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!
4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡
5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.
Avots: EH I, 3
3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!
4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡
5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.
Avots: EH I, 3
ādaunieks
agrējs
agrīns
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
aizdurve
aizgaist
aizgalds
àizgalˆds,
1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;
2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;
3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.
Avots: EH I, 23
1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;
2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;
3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.
Avots: EH I, 23
aizgora
aizgūtnība
àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aizķīlāt
àizķìlât,
1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;
2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.
Avots: ME I, 35
1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;
2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.
Avots: ME I, 35
aizkorēt
àizkuõrêt,
1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];
2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).
Avots: ME I, 35
1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];
2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).
Avots: ME I, 35
aizorēt
àizuõrêt,
1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;
2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.
Avots: ME I, 58
1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;
2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.
Avots: ME I, 58
aizote
àizuõte,
1) = azuõte, der Busen
Gr. - Essern, BW. 15545, 12;
2) die Ecke des Ofens vor der
aizguore Laud. In Bers., Festen u. Lub. aizuote = aizguore, die Ecke des Vorderofens;
3) die Kaffkammer
(Windau); cf. pe̦lūde.
Avots: ME I, 58
1) = azuõte, der Busen
Gr. - Essern, BW. 15545, 12;
2) die Ecke des Ofens vor der
aizguore Laud. In Bers., Festen u. Lub. aizuote = aizguore, die Ecke des Vorderofens;
3) die Kaffkammer
(Windau); cf. pe̦lūde.
Avots: ME I, 58
aizpīlis
‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizputēt
aizšķaudīt
àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
aizspriedība
‡ àizspriêdĩba* Wid., das vorurteilsvollsein, die Voreingenommenheit, Parteilichkeit.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizturēt
àizturêt, tr.,
1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;
2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;
3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.
Avots: ME I, 57
1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;
2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;
3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.
Avots: ME I, 57
aizvārtīt
aizviņdie
‡ àizviņdìe, vorgestern Orellen n. FBR. XI, 43, Lenzenhof u. a.. (mit -dien ) Nitau u. a. In Allendorf unterscheide man aiz˙viņdien "vorgestern" von aizviņdien (mit betontem aiz- ) "vor einigen Tagen".
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
akles
akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.
Avots: EH I, 66
Avots: EH I, 66
alga
àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].
Avots: ME I, 67
Avots: ME I, 67
alksnājs
àlksnãjs, auch àlksnãja MWM. VII, 572, àlksnaîne, nach U. auch alksnene, Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort: ap viņu saauga un nuozuda e̦glājs, bē̦rzājs un alksnājs A. XVII, 1. tuoreiz pļāvām alksnājā Apsk. 210. elkšņi vien alksnājā BW. 11623.
Avots: ME I, 68
Avots: ME I, 68
amstariņš
‡ am̂stariņš 2 Sassm., Talsen, die Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus Pall.). Aus d. Hamster?
Avots: EH I, 69
Avots: EH I, 69
apcirknis
apcìrknis: mit ir 2 Aahof, Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apcirst
apcìrst:
3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡
5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡
6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡
4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡
5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.
Avots: EH I, 75, 76
3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡
5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡
6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡
4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡
5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.
Avots: EH I, 75, 76
apdzimt
apdzìmt: es ar kle̦pu e̦smu apdzimis Für. I (unter dzimt), der Husten ist mir angeboren.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apgaist
‡ apgaist,
1) es e̦smu apgaisis, ich habe etwas verloren
Oknist;
2) "paģībt" (mit aĩ ) PlKur. (li. apgaišti dass.).
Avots: EH I, 80
1) es e̦smu apgaisis, ich habe etwas verloren
Oknist;
2) "paģībt" (mit aĩ ) PlKur. (li. apgaišti dass.).
Avots: EH I, 80
apilis
apīlis
apīlis
apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apīnītis
apjukt
apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.
Avots: ME I, 91, 92
Avots: ME I, 91, 92
apkāļas
apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].
Avots: ME I, 94
Avots: ME I, 94
apkāpuļot
‡ apkãpuļât Stenden, = ‡ apkāpelêt: puikas visus jumtus apkāpuļājuši. ‡ apkār RKr. XVII, 146, (mit ãr ) Orellen, Adv., =apkā`rt: viņš iet apkār ziņas ne̦sdams Orellen n. FBR. XI, 46, riņķī apkār, rundherum Orellen.
Avots: EH I, 90
Avots: EH I, 90
apkorām
apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,
1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;
2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.
Avots: ME I, 97
1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;
2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.
Avots: ME I, 97
aplādināt
‡ aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
apmērām
apriest
apsust
apsust [li. apšùsti],
1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;
2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.
Avots: ME I, 127
1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;
2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.
Avots: ME I, 127
apukļam
apukuļ
apuž
apuž: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Serbigal n. FBR. IV, 58, Salis, Salisb., Seyershof.
Avots: EH I, 124
Avots: EH I, 124
apuža
ārds
ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,
1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.
Avots: EH I, 194
1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.
Avots: EH I, 194
ārs
ârs: auch Laitzen, Orellen, Siuxt,
1) (s. âra
1): āra pļava, eine trockene Wiese, wo Rispengras und Klee wächst
KatrE., "eine ausserhalb des Waldes gelegene Wiesë Sonnaxt; ara zâle, gutes, blatt- and kleereiches Gras KatrE.;
3) (s. âra 2): āra ("gaisä) jau neaizsildīsi Gr.-Buschh. nuo ārs, von (dr)aussen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Kaltenbr.
Avots: EH I, 195
1) (s. âra
1): āra pļava, eine trockene Wiese, wo Rispengras und Klee wächst
KatrE., "eine ausserhalb des Waldes gelegene Wiesë Sonnaxt; ara zâle, gutes, blatt- and kleereiches Gras KatrE.;
3) (s. âra 2): āra ("gaisä) jau neaizsildīsi Gr.-Buschh. nuo ārs, von (dr)aussen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Kaltenbr.
Avots: EH I, 195
at
at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
atdzimt
atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,
1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;
2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.
Avots: ME I, 156
1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;
2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.
Avots: ME I, 156
atjāt
atjât, ‡
2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡
3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡
2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.
Avots: EH I, 144
2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡
3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡
2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.
Avots: EH I, 144
atkaut
atkaût,
1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡
2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.
Avots: EH I, 147
1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡
2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.
Avots: EH I, 147
atlēkt
atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,
1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;
2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;
3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;
4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,
1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;
2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.
Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340
Avots: ME I, 172, 173
1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;
2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;
3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;
4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,
1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;
2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.
Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340
Avots: ME I, 172, 173
atlīt
atlît
1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡
3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.
Avots: EH I, 154
1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡
3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.
Avots: EH I, 154
atnākt
atnãkt, intr., her-, herbei-, herankommen, herannahen: nabags, lauks, vakars, ziema, nāve atnāk. aitai atnāca jauni jēriņi LP. VI, 784, wurden geboren, Mit d. Gen. des Zieles: tu atnāksi teļiem siena BW. 1538 (jetzt gew. pēc siena). Refl. -tiês,
1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.
Kļūdu labojums:
lauks = laiks
Avots: ME I, 179
1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.
Kļūdu labojums:
lauks = laiks
Avots: ME I, 179
atpīle
atpĩle, atpĩlis,
1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;
2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;
3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);
4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]
Avots: ME I, 181
1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;
2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;
3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);
4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]
Avots: ME I, 181
atpilis
atpilis (unter atpîlis 2 ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpīlis
atpîlis 2 : die Bed. "ein im Herbst geborenes Lamm" - auch Dond., (atpīlītis) Sessw.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpīlis
atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]
Avots: ME I, 181, 182
Avots: ME I, 181, 182
atrast
atrast [li. atràsti],
1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;
2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,
1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;
2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;
3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.
Avots: ME I, 184
1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;
2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,
1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;
2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;
3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.
Avots: ME I, 184
atrita
atrita, gew. Pl., was weggerollt ist: vai tad nu atritu vairs saritinās, sagt man von einem, der seine Ehre verloren hat Naud.
Avots: ME I, 186
Avots: ME I, 186
atsērsņu
atsērsņu meita, die Brautschwester auf einer Hochzeit L. [Wohl zu sḕrst.] In Aahof sei atsērsnu meita eine Tochter, die einem kinderlosen Ehepaar etwa nach einer zehnjärigen kinderlosen Ehe geboren wird.
Avots: ME I, 189
Avots: ME I, 189
atskabarga
atskaidrot
atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.
Kļūdu labojums:
974 = 964
Avots: ME I, 191
Kļūdu labojums:
974 = 964
Avots: ME I, 191
atskriet
atskrìet,
1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡
2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡
3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡
4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,
2): auch Wessen;
3): auch Pas. I, 248; III, 135.
Avots: EH I, 166, 167
1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡
2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡
3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡
4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,
2): auch Wessen;
3): auch Pas. I, 248; III, 135.
Avots: EH I, 166, 167
atsprākliski
atsprãkliski (unter atsprãklu): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dond., Salis, Seyershof, Trik.: kāpjas a. Salis. a. jāvelk žagars ziemsvē̦tku vakarā nuo čupas Seyershof.
Avots: EH I, 170
Avots: EH I, 170
atsprākliskis
atspūta
atspùta,
1): auch (mit û 2 ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡
2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡
3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.
Avots: EH I, 170, 171
1): auch (mit û 2 ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡
2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡
3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.
Avots: EH I, 170, 171
atsulināt
attecēt
attecêt [li. attekė´ti], intr.,
1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;
2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.
Refl. -tiês,
1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;
2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;
3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. 2 2904.
Avots: ME I, 204
1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;
2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.
Refl. -tiês,
1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;
2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;
3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. 2 2904.
Avots: ME I, 204
atvase
atvase (unter atvasa): auch Orellen n. FBR. XI, 41, Heidenfeld, Ramkau, Demin. atvesīte BW. 1695, 5 var. (aus Laud.): liepai auga atvasītes BW. 1998. uozuola atvasīte 7355, 1 var.
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
auglis
aûglis,
1): slikti augļi BW. 9017;
2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.
Avots: EH I, 184
1): slikti augļi BW. 9017;
2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.
Avots: EH I, 184
augstdzimis
‡ aûgstdzimis (part. praet. act.), hochgeboren, vornehm: tā bija augstdzimusi pe̦rsuoniņa Janš. Dzimtene V, 382.
Avots: EH I, 184
Avots: EH I, 184
augt
aûgt,
1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;
2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡
3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,
1) das Wachsen;
2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.
Avots: EH I, 185
1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;
2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡
3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,
1) das Wachsen;
2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.
Avots: EH I, 185
aukla
àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla 2 KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).
Avots: EH I, 186
Avots: EH I, 186
auseklis
aušķīgs
auss
àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,
1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;
2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;
3) ohrförmige Gegenstände:
a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;
b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;
c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);
d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;
e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;
f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;
g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [
h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;
i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];
4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;
5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;
6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;
7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;
8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;
9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.
Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku
Avots: ME I, 227, 228
1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;
2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;
3) ohrförmige Gegenstände:
a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;
b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;
c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);
d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;
e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;
f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;
g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [
h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;
i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];
4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;
5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;
6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;
7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;
8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;
9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.
Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku
Avots: ME I, 227, 228
aviesene
āzis
âzis,
1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;
3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";
5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;
6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;
8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡
9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.
Avots: EH I, 196
1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;
3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";
5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;
6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;
8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡
9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.
Avots: EH I, 196
badīgs
badîgs,
2): tādi badīgāki laiki Orellen; Adv. badīgi, kümmerlich:
dzīvājis varē̦n b. Pas. IX, 324. tâ b. jau iznāca gan Orellen; ‡
3) geizig
Strasden: b. vecis, citam nenuovēlēja ne˙kuo; "kas neē̦d skuopuma dēļ" Ramkau.
Avots: EH I, 197
2): tādi badīgāki laiki Orellen; Adv. badīgi, kümmerlich:
dzīvājis varē̦n b. Pas. IX, 324. tâ b. jau iznāca gan Orellen; ‡
3) geizig
Strasden: b. vecis, citam nenuovēlēja ne˙kuo; "kas neē̦d skuopuma dēļ" Ramkau.
Avots: EH I, 197
baidīt
bailīgs
baîlîgs,
2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.
Avots: EH I, 199
2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.
Avots: EH I, 199
balka
bal˜ka,
1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl 2 ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;
2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.
Avots: EH I, 200
1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl 2 ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;
2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.
Avots: EH I, 200
baļķēns
‡ baļ˜ķē̦ns Orellen n. FBR. XI, 38, baļ˜ ke̦ns Seyershof, Demin. zu baļ˜ķis, ein kleiner Balken.
Avots: EH I, 203
Avots: EH I, 203
baltpiens
bal˜tpiens, auch bal˜tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.
Avots: ME I, 257
Avots: ME I, 257
bane
bane (s. auch unter banīte),
1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen; ‡
2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.
Avots: EH I, 204
1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen; ‡
2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.
Avots: EH I, 204
bārda
bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r 2 ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr 2 ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,
1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;
2): ‡
e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡
f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.
Avots: EH I, 209
1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;
2): ‡
e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡
f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.
Avots: EH I, 209
bargs
bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,
1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;
2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.
Avots: EH I, 205
1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;
2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.
Avots: EH I, 205
bargums
bar̂gums, ‡
2) das Gewitter
Orellen: debesis nāk augšā - būs b. vai tas uz lietu vai uz bargumu?
Avots: EH I, 205
2) das Gewitter
Orellen: debesis nāk augšā - būs b. vai tas uz lietu vai uz bargumu?
Avots: EH I, 205
barīss
‡ barĩss Orellen, ein hölzerner Hammer, mit dem beim Bauen die Balken aneinandergeschlagen werden.
Avots: EH I, 205
Avots: EH I, 205
baudīt
bàudît: mit aũ auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.
Avots: EH I, 206
Avots: EH I, 206
beigts
bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,
1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;
2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;
3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.
Avots: ME I, 277, 278
1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;
2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;
3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.
Avots: ME I, 277, 278
bendele
beñdele,
1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;
2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡
3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.
Avots: EH I, 212
1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;
2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡
3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.
Avots: EH I, 212
berza
bešā
bešu
bešū
bezmātes
bīdelēt
bĩdelêt, ‡
2) wiederholt stossen, schütteln
Orellen: kuo tu bīdelē tuo galdiņu! ‡
3) "kaut kuo darīt par ilgü: kuo nu bīdelē (warum drehst du unnütz die Windigungsmaschine)! - vai neredzi, ka mašīns tukšs? Orellen. ‡ Refl. -tiês, tollen, sich schütteln, stossen, balgen Orellen: kuo tu bīdelējies? ne˙maz mierā nuo-sēdēt! - Zur Bed, vgl. auch àizbrdelêt II.
Avots: EH I, 223
2) wiederholt stossen, schütteln
Orellen: kuo tu bīdelē tuo galdiņu! ‡
3) "kaut kuo darīt par ilgü: kuo nu bīdelē (warum drehst du unnütz die Windigungsmaschine)! - vai neredzi, ka mašīns tukšs? Orellen. ‡ Refl. -tiês, tollen, sich schütteln, stossen, balgen Orellen: kuo tu bīdelējies? ne˙maz mierā nuo-sēdēt! - Zur Bed, vgl. auch àizbrdelêt II.
Avots: EH I, 223
bīdīt
‡ bĩdît: auch (mit ĩ) Wainsel n. FBR. XIV, 84, A. - Autz, Dunika, Kegeln, Lemburg, Lieven-Bersen, N.-Wohlfahrt, Orellen, Pankelhof, Salisb., Slenden, Strasden, Trik., (mit ì ) Arrasch, Ramkau, (mit î ) Bērzgale, Saikava, Sessw.
Avots: EH I, 223
Avots: EH I, 223
biezs
bìezs,
1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡
3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.
Avots: EH I, 225
1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡
3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.
Avots: EH I, 225
biķis
‡ biķis,
1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;
2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.
Avots: EH I, 219
1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;
2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.
Avots: EH I, 219
bīnīteris
‡ bīnĩteris Orellen "verächtl. Bezeichnung eines wohlhabenden Bauern": stāv kâ b., ruokas ne˙maz neliek klāt.
Avots: EH I, 223
Avots: EH I, 223
birga
‡ II birga,
1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas 2 Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;
2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?
Avots: EH I, 220
1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas 2 Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;
2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?
Avots: EH I, 220
birzt
bir̂zt: auch AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Orellen (unbek. in Dunika, Selg., Stenden): siens bij tâ pārkaltis, ka viss birza kuopā AP. dābuols ve̦duot birzīs Kaltenbr. nevarēs rudzus pa pusdienu pļaut, sāk jau b. (d. h. die Körner fallen von selbst aus den Ähren heraus) Orellen.
Avots: EH I, 221
Avots: EH I, 221
blaktene
blancīt
‡ blancît, -u od. -ĩju, -ĩju.
1) (eine Flüssigkeit in einem Gefass) schütteln, spülen
Orellen (mit an̂ 2 );
2) durch Kot waten
Smilten (mit àn). Refl. -tiês,
1) "skaluoties" Orellen: mucā kas blancās Trik.;
2) durch Kol waten
Trik.. Wizenhof: man apnicis pa kūti b.
Avots: EH I, 225
1) (eine Flüssigkeit in einem Gefass) schütteln, spülen
Orellen (mit an̂ 2 );
2) durch Kot waten
Smilten (mit àn). Refl. -tiês,
1) "skaluoties" Orellen: mucā kas blancās Trik.;
2) durch Kol waten
Trik.. Wizenhof: man apnicis pa kūti b.
Avots: EH I, 225
blēdīt
blèdît: Praes. -u Orellen: visādi tie cilvē̦ki blēdās: cits šâ, cits tâ blēda tai valstībai.
Avots: EH I, 229
Avots: EH I, 229
blīgznēt
[I blìgznêt 2 , kompakt, ohne Poren sein: kad mīkla nav izŗgusi, tad maize blīgznē Bers. zu blīzns?]
Avots: ME I, 316
Avots: ME I, 316
blusa
blusa: dat. s. blusei BVd. 2724, 1 var. (aus Gargeln), nom. plur. blusi 33500 (aus Riddelsdorf); blusa kuoda BW. 20736. utes, blusas mani rēja 8996; ‡
2) galvas b., eine Art Kopfschmerzen, die durch den Genuss von Rauschbeeren
(blusenes) geheilt werden (auch in der Verbind. blusas galvā) Orellen.
Avots: EH I, 231
2) galvas b., eine Art Kopfschmerzen, die durch den Genuss von Rauschbeeren
(blusenes) geheilt werden (auch in der Verbind. blusas galvā) Orellen.
Avots: EH I, 231
blusenājs
blusenes
I blusenes (unter bluse̦nāji),
3): auch Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡
5) briza media AP., Ramkau, Salisb.
Avots: EH I, 231
3): auch Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡
5) briza media AP., Ramkau, Salisb.
Avots: EH I, 231
blūžguns
boka
bomis
buõmis,
1): pati buomi cilājama BW. 12915, 10 var. se̦ra b., ein Faulpelz, ein ungeschickter Arbeiter
Saikava;
2) s. Fil. mat. 186;
3) krūšu b. - auch Mahlup, Orellen; ‡
5) ein unter den Rändern eines Wagens befindliches sechs- oder achtkantiges Holzstück, das die übrigen Teile des Wagens zusammenhält
Siuxt.
Avots: EH I, 259
1): pati buomi cilājama BW. 12915, 10 var. se̦ra b., ein Faulpelz, ein ungeschickter Arbeiter
Saikava;
2) s. Fil. mat. 186;
3) krūšu b. - auch Mahlup, Orellen; ‡
5) ein unter den Rändern eines Wagens befindliches sechs- oder achtkantiges Holzstück, das die übrigen Teile des Wagens zusammenhält
Siuxt.
Avots: EH I, 259
boris
braķis
brauna
braũna, [bràuna 2 Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],
1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392;
2) Schuppe:
zivju brauņas;
3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;
4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;
5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;
6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]
Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1391
Avots: ME I, 327
1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392;
2) Schuppe:
zivju brauņas;
3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;
4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;
5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;
6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]
Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1391
Avots: ME I, 327
brengs
bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n 2 , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,
a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;
b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.
Avots: EH I, 240
a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;
b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.
Avots: EH I, 240
būcennis
bumburs
bum̃burs,
1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;
2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;
3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;
4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;
5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.
Avots: ME I, 350
1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;
2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;
3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;
4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;
5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.
Avots: ME I, 350
bunga
bungāt
II buñgât,
1): auth Orellen, Seyershof, (mit ùn 2 ) Saikava; ‡
3) wecken
(mit ùn 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 253
1): auth Orellen, Seyershof, (mit ùn 2 ) Saikava; ‡
3) wecken
(mit ùn 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 253
buņķete
‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.
Avots: EH I, 253
Avots: EH I, 253
butinais
buti˙nais, gänzlich, ganz: mājas tuoreiz buti˙nais nuodega. vai tu jau buti˙nais traks? Grob. n. Etn. IV, 17. - Wohl aus li. būtinaĩ "gänzlich".
Avots: ME I, 356
Avots: ME I, 356
bužiņa
bužiņa, eine Speise, aus gegorener Milch und gebröckeltem Brote bestehenden. [Zu buza "Kaffee, susla" (nebst li. buza "жидкая кашица, размазня" aus r. oder poln. buza)?]
Avots: ME I, 357
Avots: ME I, 357
čaba
I čaba,
1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;
b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;
c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.
Avots: EH I, 281
1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;
b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;
c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.
Avots: EH I, 281
čakārnis
čakauzis
‡ čakaũzis Orellen, ein Ort, wo Unrat angesammelt wird, eine Müllgrube: čakauzī viss kas tiek same̦sts; kad nav vai[r] vajadzīgs, tad ieme̦t čakauzī.
Avots: EH I, 283
Avots: EH I, 283
čalba
‡ čal˜ba Orellen, ein grosser, breiter Fuss mit plumper (und durchnässter) Fussbekleidung.
Avots: EH I, 284
Avots: EH I, 284
čalbāt
‡ čal˜bât Orellen, -ãju, ungeschickt (mit grossen, plump bekleideten Füssen) treten, waten: kur nu čalbāsi ar savām čalbām!
Avots: EH I, 284
Avots: EH I, 284
čankurs
čànkurs,
1) = če̦nkurs U. [in dieser Bed. angeblich auch in Roop, Schujen, AP., Golg., Kalzenau, Adsel, Planhof, Drsth., Wolmar, Burtn. üblich];
2) eine Staude
L.;
[3) čankuri, kleine Hümpel
Druw.;
4) čañkurs, ein gefrorenes Stück Erde
Stuhrhof].
Avots: ME I, 404
1) = če̦nkurs U. [in dieser Bed. angeblich auch in Roop, Schujen, AP., Golg., Kalzenau, Adsel, Planhof, Drsth., Wolmar, Burtn. üblich];
2) eine Staude
L.;
[3) čankuri, kleine Hümpel
Druw.;
4) čañkurs, ein gefrorenes Stück Erde
Stuhrhof].
Avots: ME I, 404
čauka
čauka,
1): auch (mit aũ ) Orellen; ‡
4) Plur. čaũkas Orellen, dürres Laub, Gras auf dem Waldboden:
čaukās dzīvuo mežzvē̦ri.
Avots: EH I, 286
1): auch (mit aũ ) Orellen; ‡
4) Plur. čaũkas Orellen, dürres Laub, Gras auf dem Waldboden:
čaukās dzīvuo mežzvē̦ri.
Avots: EH I, 286
caurs
caũrs (li. kiáuras),
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
čeka
celāt
ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.
Avots: EH I, 263
Avots: EH I, 263
cēlības
cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.
Avots: ME I, 376, 377
Avots: ME I, 376, 377
ceļmāle
ceļš
ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,
1) eine grosse Strecke zurücklegen;
2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,
1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;
2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;
[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]
Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann
Avots: ME I, 371
1) eine grosse Strecke zurücklegen;
2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,
1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;
2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;
[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]
Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann
Avots: ME I, 371
cens
cepelnīca
cepurbaļķis
cepure
ce̦pure: loc. s. ce̦purā BW. 9912, 5 var. (aus Nerft), 12123 var. (aus Usmaiten), Demin. ce̦puriņa BW. 29799 var.; 33507, 2;
2) a): auch AP., Iw., Salis, Warkl., Demin. ce̦purīte Ramkau; ein Hümpel, der der zentralen Stange des Heuschobers aufgesetzt wird, um das Herabfliessen des Regenwassers zu verhüten
Orellen;
3): sarkanā ce̦purīte, digitalis purp.; ‡
4) = ce̦purbaļ˜ķis Ramkau; ‡
5) ce̦purīte, eine Art Pilz
Lubn., Meiran; ‡
6) vārnas c., ein Schimpfname
Warkl.
Avots: EH I, 266
2) a): auch AP., Iw., Salis, Warkl., Demin. ce̦purīte Ramkau; ein Hümpel, der der zentralen Stange des Heuschobers aufgesetzt wird, um das Herabfliessen des Regenwassers zu verhüten
Orellen;
3): sarkanā ce̦purīte, digitalis purp.; ‡
4) = ce̦purbaļ˜ķis Ramkau; ‡
5) ce̦purīte, eine Art Pilz
Lubn., Meiran; ‡
6) vārnas c., ein Schimpfname
Warkl.
Avots: EH I, 266
ceri
ce̦ri: auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lems., Orellen, Seyershof, Wainsel: tas bij kâ uz ce̦riem, sagt man, wenn etwas schnell verbraucht ist Orellen; der Raum über den Glutsteinen ebenda; die Öffnung, durch welche das Wasser auf die Glutsteine gegossen wird ebenda.
Avots: EH I, 266
Avots: EH I, 266
cērknis
cerot
cērpa
cers
II ce̦rs,
1): auch AP., Fest., Kand., Orellen, Salis; ein niedriger Busch
Seyershof: jāņuogu c. AP. dārzā bij tikai viens c. susteriņu Kand.;
2): Schilf
Kalnazeem; ‡
6) ce̦ri, die eisernen Zinken der Flachshechel
Saikava. Zur Etymologie s. auch A. Vaillant Slavia IX, 492.
Avots: EH I, 267
1): auch AP., Fest., Kand., Orellen, Salis; ein niedriger Busch
Seyershof: jāņuogu c. AP. dārzā bij tikai viens c. susteriņu Kand.;
2): Schilf
Kalnazeem; ‡
6) ce̦ri, die eisernen Zinken der Flachshechel
Saikava. Zur Etymologie s. auch A. Vaillant Slavia IX, 492.
Avots: EH I, 267
cers
II ce̦rs,
1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;
2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;
4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;
5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]
Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs
Avots: ME I, 375
1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;
2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;
4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;
5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]
Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs
Avots: ME I, 375
čība
čĩba,
1): eine liederlich gekleidete weibliche Person
(mit ĩ) Orellen; ‡
2) eine geschwatzige weibliche Person
(mit ĩ ) Orellen.
Avots: EH I, 291
1): eine liederlich gekleidete weibliche Person
(mit ĩ) Orellen; ‡
2) eine geschwatzige weibliche Person
(mit ĩ ) Orellen.
Avots: EH I, 291
ciems
cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);
1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;
2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;
3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;
4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡
6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡
7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.
Avots: EH I, 277
1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;
2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;
3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;
4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡
6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡
7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.
Avots: EH I, 277
ciems
cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,
1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;
2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;
3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;
4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;
5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]
Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.
Avots: ME I, 394
1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;
2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;
3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;
4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;
5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]
Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.
Avots: ME I, 394
cieti
ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,
1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;
2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;
3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;
4) sehr].
Avots: ME I, 396
1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;
2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;
3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;
4) sehr].
Avots: ME I, 396
čigāniski
čīkstēt
čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì 2 Warkl., Zvirgzdine;
1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;
2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.
Avots: EH I, 292
1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;
2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.
Avots: EH I, 292
cilpa
cil˜pa: mit il˜ auch Doblen, Jürg., Kegeln, Lemb., Lieven-Bersen, Pankelhof, Peb., Salis, Schnehpeln, Smilt., Trik., mit ìl 2 Erlaa, Lubn., Schwanb., Selsau, mit ilˆ auch Kaltenbr.,
4): auch (mit il˜) AP.; ‡
7) = cem̃me (mit il˜ ) Orellen, Ramkau; ‡
8) die einzelne Strähne eines aus mehrern Strähnen zusammengedrehten Seils
Frauenb.; ‡
9) "das zwischen den einzelnen Sensenhieben ungemäht gebliebene Gras"
Frauenb. Anscheinend verwandt mit kàlpenis 2 .
Avots: EH I, 270
4): auch (mit il˜) AP.; ‡
7) = cem̃me (mit il˜ ) Orellen, Ramkau; ‡
8) die einzelne Strähne eines aus mehrern Strähnen zusammengedrehten Seils
Frauenb.; ‡
9) "das zwischen den einzelnen Sensenhieben ungemäht gebliebene Gras"
Frauenb. Anscheinend verwandt mit kàlpenis 2 .
Avots: EH I, 270
cilpiski
cil˜piski (unter cil˜pāniski),
1): apmest striķi c. ap vadzi AP. aizmest valdziņu c. aiz zara Orellen. man cilpu c. saķērās diegs Seyershof.
Avots: EH I, 271
1): apmest striķi c. ap vadzi AP. aizmest valdziņu c. aiz zara Orellen. man cilpu c. saķērās diegs Seyershof.
Avots: EH I, 271
cina
cingulis
I ciñgulis: auch Muremois, Orellen; eine mitsamt der Erde herausgerissene Graswurzel Seyershof: asie cinguļi duŗas kājās Orellen.
Avots: EH I, 272
Avots: EH I, 272
cirksnis
[II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis 2 ], cirksnis Karls., cìrsnis 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne 2 Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši 2) behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]
Avots: ME I, 385
Avots: ME I, 385
cirpas
cirpas: cir̂pām 2 vien nuocirpta aita AP., das Schaf ist oberlfächlich (mit der Schere weit ausholend) geschoren, so dass das Fett welienförmige Spuren des Scherens aufweist.
Avots: EH I, 273
Avots: EH I, 273
cirpiens
‡ cìrpiens, das einmalige (vollendete) Scheren; das Resultat (die abgeschorene Wolle) der einmaligen Schur: trīs cirpieni, - tad varēja nuoaust kleitus (ein Kleid) Frauenb.
Avots: EH I, 273
Avots: EH I, 273
cirst
cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr 2 ; neben cḕ̦rtu 2 ) Mahlup, Zvirgzdine;
2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;
3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;
4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡
8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡
9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡
10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡
11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡
12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡
13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡
14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,
1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡
4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.
Avots: EH I, 274
2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;
3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;
4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡
8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡
9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡
10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡
11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡
12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡
13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡
14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,
1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡
4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.
Avots: EH I, 274
cīrulis
cĩrulis: Demin. cīruliņš BW. piel. 2 2624, 1 var., cīruleņš BW. 2692, 8; cīrulītis mazputniņš BW. 2644, cī rul[i]s mani aizdziedāja 28740; meža (Sassm.) od. sila od. vēja c., die Baum-, Heidelerche (alauda arborea).
Avots: EH I, 276
Avots: EH I, 276
cīsties
cìstiês: lai cīšas vie[nj uz māju Orellen; c. rad(īb)ās "in Kindesnöten sein" (in einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 276
Avots: EH I, 276
civirksne
čora
čorīte
čuorīte, auf dem Kopf festgesteckte Haarflechte; oberste Spitze der zusammengelegten Haarflechte Biel. n. U. [Vgl. čuore.]
Avots: ME I, 427
Avots: ME I, 427
cūcene
cũcene,
1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù 2 ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;
2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù 2 ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;
3): auch Orellen, Salis; ‡
5) nuphar luteum Pussen (mit ũ); ‡
6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.
Avots: EH I, 280
1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù 2 ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;
2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù 2 ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;
3): auch Orellen, Salis; ‡
5) nuphar luteum Pussen (mit ũ); ‡
6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.
Avots: EH I, 280
čugums
čuknīt
čuknît: auch Orellen, ‡ Refl. -tiês, unbeholfen hantieren Seyershof: tikmē̦r čuknīj[u]sies gar aku, kamē̦r dabū[ju]si ar spuoli ruokā Pas. V. 315 (aus Serbigal).
Avots: EH I, 294
Avots: EH I, 294
čukurs
I čukurs,
1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;
2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;
3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;
4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;
6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.
Avots: EH I, 294, 295
1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;
2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;
3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;
4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;
6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.
Avots: EH I, 294, 295
čulga
čulgains
čūriski
čurkstēt
čur̃kstêt, -u, -ēju,
1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt 2 Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;
2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;
3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;
4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;
5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"
Avots: ME I, 422, 423
1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt 2 Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;
2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;
3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;
4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;
5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"
Avots: ME I, 422, 423
čurkstināt
čur̃kstinât,
1) zischen machen, mit Geräusch braten:
gaļu;
2) zwitschern:
cīrulis čurkstina Dünsberg. Refl. -tiês, zischen, mit Geräusch braten, schmoren: vistiņas pannā čurkstinājās Alm.
Avots: ME I, 423
1) zischen machen, mit Geräusch braten:
gaļu;
2) zwitschern:
cīrulis čurkstina Dünsberg. Refl. -tiês, zischen, mit Geräusch braten, schmoren: vistiņas pannā čurkstinājās Alm.
Avots: ME I, 423
daiks
daiks: auch A.-Rahden, Jürg., Lemb. Memelshof, (mit aî 2 ) AP., Orellen, (mit ài 2 ) Oknist, ("Werkzeug, Instrument") Brucken (mit aî 2 ), Saikava (mit ài 2 ).
Avots: EH I, 302
Avots: EH I, 302
dalbis
dalbis (unter dal˜ba),
5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;
7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "kuoks kūļu celšanai" ebenda; ‡
11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.
Avots: EH I, 304
5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;
7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "kuoks kūļu celšanai" ebenda; ‡
11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.
Avots: EH I, 304
dānis
II dãnis: dāņus lika uz lecektīm, lai nenuosalst, kad redzēja, ka pa nakti būs salna Orellen.
Avots: EH I, 311
Avots: EH I, 311
dapelis
darbinieks
dar̂binieks,
1): darbinieki bija tie, kas strādāja muižā. d. gāja katru nedēļu; savas dienas bij nuoliktas Orellen.
Avots: EH I, 307
1): darbinieki bija tie, kas strādāja muižā. d. gāja katru nedēļu; savas dienas bij nuoliktas Orellen.
Avots: EH I, 307
dau
dāvana
dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]
Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)
Avots: ME I, 449
dedzīklis
deibiņa
Dēkla
Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla 2 Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 1.]
Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6
Avots: ME I, 462
Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6
Avots: ME I, 462
della
‡ de̦l˜la Orellen n. PBR. XI, 41, WainseI n. FBR. XIV, 86, Salis, (mit è̦l 2 ) Golg., Mar., Schwanb., mundartl. für de̦lna, die flache Hand: uz de̦llas nesu BW. 13186, 8 var.
Avots: EH I, 314
Avots: EH I, 314
dēls
dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].
Avots: ME I, 463
Avots: ME I, 463
desmins
desmins (unter desmens): auch Orellen n. FBR. XI, 44, Frauenb. (hier nebst einem Demin. desrninelis), Lieven-Bersen, Siuxt, Trik., Wolmarshof.
Avots: EH I, 317
Avots: EH I, 317
dibens
dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],
1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;
2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;
3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;
4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].
Avots: ME I, 465
1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;
2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;
3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;
4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].
Avots: ME I, 465
dieneste
dienons
dienuons, ein am Tage geborenes Kind Naud. n. Etn. I, 90: mazais diennuoniņš pa nakti ne˙maz neguļ; [vgl. naksnuons].
Avots: ME I, 483
Avots: ME I, 483
dīriķis
dirsināt
dir̃sinât,
1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84; ‡
2) "raustīt" (mit ìr 2 ) Heidenfeld: d. grābekli; ‡
3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.
Avots: EH I, 322
1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84; ‡
2) "raustīt" (mit ìr 2 ) Heidenfeld: d. grābekli; ‡
3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.
Avots: EH I, 322
do
duo, zwei (Nom., Akk. Dual.): abu duo, beide Manz. Sir. 20, 27 ; auch in duokārt, duoreiz, zweimal L. Gr. ; [s. Le. Gr. 358].
Avots: ME I, 531
Avots: ME I, 531
domāt
duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;
2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;
3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so
(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;
4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;
5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]
Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594
Avots: ME I, 533
2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;
3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so
(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;
4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;
5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]
Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594
Avots: ME I, 533
dona
I duõna: das Brotende - auch (mit uõ) AP., Ramkau; die (kleinere) Hälfte eines Brotlaibes (mit uõ ) Seyershof; ein Brotlaib mit abgeschnittenem Ende (mit uõ ) Orellen; ein ganzer Brotlaib Mar.
Avots: EH I, 350
Avots: EH I, 350
dona
II duona,
1): Plur. duonas auch Diekeln n. BielU., (mit uõ ) Orellen, Salisb., sing. duõns (Stammform?) Salis: izlauž mucai duonas Pas. X, 416 (aus Bērzgale);
2): Plur. duonas auch Mar.
Avots: EH I, 350
1): Plur. duonas auch Diekeln n. BielU., (mit uõ ) Orellen, Salisb., sing. duõns (Stammform?) Salis: izlauž mucai duonas Pas. X, 416 (aus Bērzgale);
2): Plur. duonas auch Mar.
Avots: EH I, 350
drauzs
I dràuzs 2 ,
2): Schmutz auf der Haut
Zaļm.; ‡
3) "die gefrorene Schneeschicht über weichem Schnee"
Domopol.
Avots: EH I, 331
2): Schmutz auf der Haut
Zaļm.; ‡
3) "die gefrorene Schneeschicht über weichem Schnee"
Domopol.
Avots: EH I, 331
drava
drava, dreve, drave Selb., dravs,
1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;
2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]
Avots: ME I, 493
1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;
2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]
Avots: ME I, 493
drāzt
drāzt: auch (mit ã ) AP., Iw., (mit à 2 ) Oknist;
1): auch (mit ã) Dunika, OB., Salisb.;
2): auch (mit â 2 ) Salisb.;
3): auch (mit ã) Siuxt;
5): auch (mit â 2 ) Salis, Salisb., Seyershof; eilig (übermütig) fahren
(mit ã ) Orellen. Refl. -tiês,
2): schnell fahren
(mit ã ) Orellen; ‡
3) "lange schnitzeln"
(mit ã ) Orellen.
Avots: EH I, 331
1): auch (mit ã) Dunika, OB., Salisb.;
2): auch (mit â 2 ) Salisb.;
3): auch (mit ã) Siuxt;
5): auch (mit â 2 ) Salis, Salisb., Seyershof; eilig (übermütig) fahren
(mit ã ) Orellen. Refl. -tiês,
2): schnell fahren
(mit ã ) Orellen; ‡
3) "lange schnitzeln"
(mit ã ) Orellen.
Avots: EH I, 331
drēbe
drẽbe,
2): auch AP., Linden (in Kurl.), Seyershof;
3): visas... guoda drēbes ... nuovalkāju BW. 10920; ‡
4) grīdas drẽbes Orellen, = grìdse̦ga; rīku drèbe 2 KatrE.; ein Wischlappen für Gefässe (Geschirr).
Avots: EH I, 333
2): auch AP., Linden (in Kurl.), Seyershof;
3): visas... guoda drēbes ... nuovalkāju BW. 10920; ‡
4) grīdas drẽbes Orellen, = grìdse̦ga; rīku drèbe 2 KatrE.; ein Wischlappen für Gefässe (Geschirr).
Avots: EH I, 333
drīģele
drudzīgs
I drudzîgs,
1) "?": drudzīgi tvaiki Kav.;
[2) "unruhig"
Lipna;
3) "vom Fieber geschüttelt und schwitzend"
Welonen, Stomersee; "verfroren" M. Siliņ].
Avots: ME I, 503
1) "?": drudzīgi tvaiki Kav.;
[2) "unruhig"
Lipna;
3) "vom Fieber geschüttelt und schwitzend"
Welonen, Stomersee; "verfroren" M. Siliņ].
Avots: ME I, 503
drukāt
drupenis
drupenis, eine Speise. - in gegorene Milch eingebröckeltes Schwarzbrot Bers. n. Etn. I, 41.
Avots: ME I, 504
Avots: ME I, 504
druscīt
duburs
[I duburs,
1) eine ziemlich tiefe und breite Stelle im Fluss
Neu-Bergfried;
2) eine Baumhöhle
Mar.;
3) "jumta šķuores galā maza pajume zem ce̦kula" Mar.; zu dubt und li. duburas.]
Avots: ME I, 509
1) eine ziemlich tiefe und breite Stelle im Fluss
Neu-Bergfried;
2) eine Baumhöhle
Mar.;
3) "jumta šķuores galā maza pajume zem ce̦kula" Mar.; zu dubt und li. duburas.]
Avots: ME I, 509
dūcis
V dũcis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Puhren n. FBR. XIV, 46, AP., Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof, Siuxt, (mit ù 2 ) Mahlup; Demin. dūcītis, das Streichholz zum Schärfen der Sense.
Avots: EH I, 345
Avots: EH I, 345
dūcītis
dūņas
I dùņas: der Singular auch Pas. IX, 425, XI, 54, (mit ù 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Heidenfeld, Kaltenbr., Sonnaxt, dūņe BW. 30987, 3; ‡
4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù 2 ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù 2 ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.
Avots: EH I, 348
4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù 2 ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù 2 ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.
Avots: EH I, 348
duravas
duravas: auch Bērzgale, Cibla, Kaltenbr:, Liepna, Līvāni; Lubn., Borehow n. FBR. XIII 23, Pilda n. FBR. XIII, 42, Pas. X, 509 (aus Eglūna), dat.-instr. plur. duravēm BW. 5002 var. (aus Sauken).
Avots: EH I, 343
Avots: EH I, 343
dure
dūre
III dūre BW. 32445 var. [aus Lettin]. (a. pl. dūrus BW. 29105 var. [aus Lettin]). = duore 1 [wohl mit ostle. ū aus uo].
Kļūdu labojums:
duore 1= duore 2
Avots: ME I, 529
Kļūdu labojums:
duore 1= duore 2
Avots: ME I, 529
durvis
dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. 2 307 u. a.]
Avots: ME I, 520, 521
Avots: ME I, 520, 521
dvars
dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]
Avots: ME I, 536
Avots: ME I, 536
dzar
I dzar: auch Preiļi n. FBR. VIII, 16, Warkl. n. FBR. XI, 168, Borehow n. FBR. XIII, 31, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Sonnagt, Wessen: dz. tuo vietu Pas. IX, 204.
Avots: EH I, 352
Avots: EH I, 352
dzegūze
dze̦gūze (unter dze̦guze): auch Pas. XI, 68, (mit ũ ) Orellen n. FBR. XI, 39, Ramkau; Siuxt, (mit û ) Gr.-Buschh. n. FBR: XII, 66, Lubn.; (mit ù 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt: āru dze̦gūzīte BW. 32070.
Avots: EH I, 352
Avots: EH I, 352
dzeinis
dzeinis,
1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;
[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];
3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. 2 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]
Kļūdu labojums:
1338 = 7338
Avots: ME I, 540
1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;
[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];
3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. 2 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]
Kļūdu labojums:
1338 = 7338
Avots: ME I, 540
dzelme
dzelˆme: eine Tiefe im Fluss od. See (mit el˜ ) Salis; eine tief einschiessende Stelle im Morast (mit elˆ ) Auleja; "purva avuots, kas neaizaug ciet" (mit el˜ ) (Orellen: triju dzelmju dziļumuos BW. 28796. dziļi dzelmes dibe̦nā 22319.
Avots: EH I, 353
Avots: EH I, 353
dzelme
dzelˆme [Kr.] (li. gelmė˜ "Tiefe").
1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;
2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;
3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;
[4) dzelˆme 2 Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],
Avots: ME I, 541
1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;
2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;
3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;
[4) dzelˆme 2 Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],
Avots: ME I, 541
dzeltāns
dze̦ltāns: auch Erlaa n. FBR. XI, 15, Orellen n. FBR. XI, 38; Auleja; N.-Peb:, OB., Perkunen; Preiļi (Kur. Nehrung), Ramkau, Sessw., Smilt., Trik., (-āns) Fest., Saikava.
Avots: EH I, 353
Avots: EH I, 353
dzeltenējs
dzelve
dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ 2 ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.
Avots: EH I, 354
Avots: EH I, 354
dzelze
dzendzeļains
‡ dzeñdzeļaîns Orellen, dzeñdzelaîns ebenda, verworren, verknotet: dzendzeļaina virve.
Avots: EH I, 355
Avots: EH I, 355
dzendzele
dzendzelēt
dzērdināt
dzẽrdinât: auch Nabben n. FBR. XI; 66,. Orellen p. FBR. XV, 147, Adiamünde, Lems., Salis, Ulpisch, (dzerdenāt) Elger (Gunther Altle. Spr., I, 145).
Avots: EH I, 356
Avots: EH I, 356
dziesma
dziêsma: dziêsme auch Preili n. FBR. VIII, 13, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lixna, Warkl., (mit iê 2 ) Kal. n. FBR. IX, 101, Perkunen (hier neben dziêsma 2 ), 1) - 4): dieva dziesmu BW. 16. blēņu dziesma 810 var. kāzu dziezmas 771. paliks dziesme nedziedāta BWp. 161, 3. kārklu (Līvāni) od, suņa (Skaista) od. vilka (Auleja) dziesme, das Volkslied, das weltliche Lied (im Gegensatz zum geistlichen Lied);
5): gribējis ķerties pie dziesmas Orellen. šis tū˙li pie dziesmas klāt ebenda. nuoņēma gailim dziesmu, man schlachtete den Hahn
ebenda. paņems jēriņam dziesmu ebenda.
Avots: EH I, 364
5): gribējis ķerties pie dziesmas Orellen. šis tū˙li pie dziesmas klāt ebenda. nuoņēma gailim dziesmu, man schlachtete den Hahn
ebenda. paņems jēriņam dziesmu ebenda.
Avots: EH I, 364
dzimstība
dzimstĩba ,* [das Geborenwerden, die relative Häufigkeit von Geburten: tagad mirstība ir lielāka kâ dzimstība. die Sterblichkeit ist jetzt grösser als die Zahl von Geburten.]
Avots: ME I, 550
Avots: ME I, 550
dzimt
dzìmt (li. gim̃ti), dze̦mu od. dzìmstu. dzimu. geboren werden: kas dzimst, tas mirst. ve̦se̦ls kâ mātē dzimis Tr. IV, 635. kāds dzimis latvietis, dzimstamā. dzimuma od. dzimšanas diena, der Geburtstag. man lai miņa (mūžu) nuolikusi dzimstamā (Var.: dze̦muošā) stundiņā BW. 9222. [Zu apr. acc. s. gimsenin "Geburt", gemton "gebären", li. gamìnti "(Kinder) zeugen", ai. gamati "kommt", got. qiman "kommen", gr. ἐβαϑη· ἐβεννήϑη Hes., sowie vielleicht alb. preģim "Gastmahl bei der Geburt eines Erstgeborenen" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 130, de Saussure MSL. VIII, 440 1. Feist Wrtb. 2 291 f., Fick Wrtb. I 4. 196, Bezzenberger BB. III, 174, Trautmann Wrtb. 84; semasiologisch vgl. d. Niederkunft, salzburg. fürkemma "geboren werden", an. koma til "zur Welt kommen", sowie le. atskriet.]
Avots: ME I, 550
Avots: ME I, 550
dzimtenieks
dzimtīgs
dzim̂tîgs 2, geboren, der Geburt nach gehörig (= dzimis): es e̦smu dzimtīgs skrundenieks Schrunden.
Avots: ME I, 551
Avots: ME I, 551
dzimts
dzìmts, angeboren, erbgehörig, leibeigen: dzimti ļaudis neben dzimt- od. dzimtļaudis, Leibeigene. nuopirkt pirti par dzimtu, mājas par dzimtām LP. III, 98. tiem pārdeva zemi par dzimtu A. XII, 77. dzimta diena [li. gimtóji dienà], vieta Ltd. 471. der Geburtstag, Geburtsort, [mūsu dzimtu valuodu Serbigal], dzimtas spalva. das erste Haar nach der Geburt LP. VII, 874. dzimta muiža, das Erbgut. dažreiz labi audzinātam ze̦mas kārtas cilvē̦kam pukst krūtīs guodprātīgāka sirds nekā dažam dzimtam augstmanim Lautb.
Avots: ME I, 551
Avots: ME I, 551
dzintars
dzīpars
dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.
1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;
2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;
3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]
Avots: ME I, 557
1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;
2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;
3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]
Avots: ME I, 557
dzirkles
dzir̂kles,
1): auch (mit ir̂ ) AP., Borchow, Golg., Nötk., Zebrene, (mit ir̂ 2 ) Orellen, Salis, Salisb., Strasden: ņemsim dz., cirpsim matus BW. 30794 var. vaŗa dz., mežiem galus līdzināt 8515, 3 var.
Avots: EH I, 359
1): auch (mit ir̂ ) AP., Borchow, Golg., Nötk., Zebrene, (mit ir̂ 2 ) Orellen, Salis, Salisb., Strasden: ņemsim dz., cirpsim matus BW. 30794 var. vaŗa dz., mežiem galus līdzināt 8515, 3 var.
Avots: EH I, 359
dzirkste
I dzir̂kste: auch Trik., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Frauenb., Orellen, Salisb., Siuxt: kaulu dz. Würzau.
Avots: EH I, 359
Avots: EH I, 359
dzirkstele
dzìrkstele: Demin. dzirkstalīte BW. 7149, 1 var.; 21728 var.,
1): auch (mit ir̂ ) AP., Wolmarshof, (mit ir̂ 2 ) Orellen, (mit ìr 2 ) Aahof, Saikava;
3) Demin. dzirkstelīte, eine Blume
AP. (hier eine Zimmerblume mit kleinen, roten Blüten und auch eine gewisse Gartenblume), Saikava.
Avots: EH I, 359
1): auch (mit ir̂ ) AP., Wolmarshof, (mit ir̂ 2 ) Orellen, (mit ìr 2 ) Aahof, Saikava;
3) Demin. dzirkstelīte, eine Blume
AP. (hier eine Zimmerblume mit kleinen, roten Blüten und auch eine gewisse Gartenblume), Saikava.
Avots: EH I, 359
džiukstēt
dzīvāt
dzîvât: auch (mit î 2 ) Schrunden. n. FBR. XIII, 105, Lesten n. FBR. XV, 29,
1): auch (mit î 2 ) Frauenb., Gold., Siuxt, (> dzîvet) Strasden, (> dzîvt) Popen, Pussen, Rothof, jāsāk dz. zeme Siuxt. dz. gar sìenu ebenda. viņi tagad dzīve ar sìenu Stragden;
2): auch (mit î 2 ) Orellen (hier neben dzîvuôt 2 ), Siuxt. Refl: -tiês,
1): auch - Mahlup, (mit î 2 ) Orellen, Siuxt. (dzîvetiês 2 ) Strasden: dz. ar lellēm Mahlup; ‡
2) tev labi dzīvājas (nach r. живется), du hast gutes Leben
Pas. VIII, 317. tam la bāk dzīvājas IX, 451.
Avots: EH I, 362
1): auch (mit î 2 ) Frauenb., Gold., Siuxt, (> dzîvet) Strasden, (> dzîvt) Popen, Pussen, Rothof, jāsāk dz. zeme Siuxt. dz. gar sìenu ebenda. viņi tagad dzīve ar sìenu Stragden;
2): auch (mit î 2 ) Orellen (hier neben dzîvuôt 2 ), Siuxt. Refl: -tiês,
1): auch - Mahlup, (mit î 2 ) Orellen, Siuxt. (dzîvetiês 2 ) Strasden: dz. ar lellēm Mahlup; ‡
2) tev labi dzīvājas (nach r. живется), du hast gutes Leben
Pas. VIII, 317. tam la bāk dzīvājas IX, 451.
Avots: EH I, 362
dzīve
II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.
Avots: EH I, 362
Avots: EH I, 362
dzīvnieks
dzîvnieks, ‡
4) der Einwohner
Gr.-Buschh., Linden in Kurl., (mit î 2 ) Nabben n. FBR. XI, 72, Orellen n. FBR. XV, 152, Siuxt: mājas dzīvnieki Siuxt. viņās sē̦jās sagāja jauni dzīvnieki Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 363
4) der Einwohner
Gr.-Buschh., Linden in Kurl., (mit î 2 ) Nabben n. FBR. XI, 72, Orellen n. FBR. XV, 152, Siuxt: mājas dzīvnieki Siuxt. viņās sē̦jās sagāja jauni dzīvnieki Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 363
dzīvot
dzîvuôt (li. gyvúoti): mit. ì AP., N.-Peb:, Ramkau,
5): es būtu uz mieru labāk dz. nekâ sēdēt Ahswicken. tas nevīžā dz. ebenda. dzīvuo ar tīkliem katru dienu Kaugurciems. Refl. -tiês: (spielen)
auch Orellen, Puhren: augu un dzīvuojuos kuopā ar gājēju ... bē̦rniem Janš. Atpūta № 374, S. 7.
Avots: EH I, 363
5): es būtu uz mieru labāk dz. nekâ sēdēt Ahswicken. tas nevīžā dz. ebenda. dzīvuo ar tīkliem katru dienu Kaugurciems. Refl. -tiês: (spielen)
auch Orellen, Puhren: augu un dzīvuojuos kuopā ar gājēju ... bē̦rniem Janš. Atpūta № 374, S. 7.
Avots: EH I, 363
dzīvs
dzîvs,
1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;
2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;
3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡
4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),
1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;
2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.
Avots: EH I, 363
1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;
2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;
3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡
4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),
1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;
2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.
Avots: EH I, 363
dzoss
ecēkšas
ecêkšas (unter ecēša): auch (mit ê 2 ) Orellen n. FBR. XI, 41, AP., Lesten, Siuxt, Sing, ecêkša 2 Kl.- Roop n. FBR. XV, 150, AP.: uz ecēkšas nesēdēju BW. 9986 var. jūdzu ... ecēkšās BW. piel. 2 12907, 1 var.
Avots: EH I, 366
Avots: EH I, 366
ēka
ẽ̦ka,
1): augstas ē̦kas būvējuot BW. 25822; "= trāba I" Kaltenbr.; uguns ē̦., ein Gebäude mit Heizvorrichtungen: rija bija uguns ē̦: Orellen;
2): ein kühles Gebäude zum Aufbewahren verschiedener Produkte
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 (mit è̦ 2 ); eine Art klẽts, die aber im Winter beheizbar ist und als Vorratskammer dient Oknist.
Avots: EH I, 372
1): augstas ē̦kas būvējuot BW. 25822; "= trāba I" Kaltenbr.; uguns ē̦., ein Gebäude mit Heizvorrichtungen: rija bija uguns ē̦: Orellen;
2): ein kühles Gebäude zum Aufbewahren verschiedener Produkte
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 (mit è̦ 2 ); eine Art klẽts, die aber im Winter beheizbar ist und als Vorratskammer dient Oknist.
Avots: EH I, 372
elpēklis
el˜pēklis,
1) die Luftröhre, das Luftloch
Karls.;
2) elpēkļi, die Poren der Haut
Konv. 2 2065.
Avots: ME I, 568
1) die Luftröhre, das Luftloch
Karls.;
2) elpēkļi, die Poren der Haut
Konv. 2 2065.
Avots: ME I, 568
elteris
ēmurs
ẽ̦murs: auch Lenzenhof, Orellen, Roop, Salis, Seyershof, Wainsel, Wolmar: kalēj[a] ē̦. BW. 2141.
Avots: EH I, 372
Avots: EH I, 372
ērbēģis
ẽrbẽģis (unter ẽrbeģis): auch ("Wohnhaus") AP., Orellen, (mit -ê- ) Salisb., (mit è- 2 ) KatrE.; herrschaftliches Wohnhaus Lubn. n. Biel.U.
Avots: EH I, 372
Avots: EH I, 372
ērbērģis
‡ ẽrbẽrģis, das Wohnhaus Orellen; ein Wohnhaus in der Nähe des Hauptgebäudes auf einem Gut Siuxt.
Avots: EH I, 372
Avots: EH I, 372
ērmīgs
ẽrmîgs: auch Salis, (mit ḕr 2 ) Sonnaxt. Adv. ẽrmîgi Frauenb., Kand., Orellen, seltsam, wunderlich, man palika tâ ē. ap sirdi.
Avots: EH I, 373
Avots: EH I, 373
ezermale
‡ e̦ze̦rmale AP., Auleja; Sonnaxt, Wainsel, Janš. Bāndavā I, 110, e̦ze̦rmale Orellen, = e̦ze̦rmala.
Avots: EH I, 371
Avots: EH I, 371
gabalaine
gabals
gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),
1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III 2 , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);
8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;
11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,
b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;
13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡
14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.
Avots: EH I, 375
1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III 2 , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);
8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;
11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,
b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;
13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡
14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.
Avots: EH I, 375
gadīt
gadît, - u, - ĩju, tr., treffen, erwerben, finden: darbu (Spr.). Refl. gadîties,
1) sich finden:
kādu vietu es gribēju, tāda man gadījās BW. 25883. kaut man tāda gadītuos 21160. gadījās, kâ vilkam kumuoss;
2) auftauchen, sich einfinden, erscheinen, zum Vorschein kommen:
[viņš man gadījās pretī U., er kam mir in den Wurf.] kur tad tu atkal gadījies? LP. IV, 82. ne˙viens negadījās, es erschien niemand VII, 185. gadās vērsis VII, 1066. te kur gadījies, kur ne - liels vīrs lien IV, 10. bez burvja vārdiem nauda negadījusēs un negadījusēs III, 104. miegs tik ātri negadījies VII, 265. meitai gadījušies ragi pierē III, 86;
3) sich einfinden, geboren werden:
pēc kāda laika gadījās lāča sievai bē̦rns VI, 493;
4) herkommen herrühren, sich erweisen:
muļķe, muļķe, tautu meita, kur tik muļķe gadījās? BW. 18859. rīkuļa dē̦ls tad rītu gadīsies pa˙galam, LP. VI, 173;
5) sich ereignen, geschehen:
gadījies viss tas, kuo viņš teicis LP. IV, 5. gadījās, ka ķēniņam piedzima dē̦ls. rītā gadījās atkal gar akmeni iet. gadās vēja mātei aizmieguot (Gew. mit ka od. dem. Inf.). es rīkuojuos, kâ gadās. ich handle je nach den Umständen. [Wegen der Bedeutung (s. auch gadîgs) eher verwandt mit r. гóдиться "sich ereignen (aruss.); taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen", ae. gegada "Genosse, Gatte" u. a. als (nach Brückner Litu - slav. Stud. 82 u. 171 und Berneker Wrtb. I, 318) entlehnt aus dem Slavischen, während li. gãdytis (III p. prs. gãdyjas) "sich ereignen" der Betonung wegen wohl aus dem Polnischen stammt.]
Kļūdu labojums:
negadās VII, 269 = negadījies VII, 265
Avots: ME I, 581
1) sich finden:
kādu vietu es gribēju, tāda man gadījās BW. 25883. kaut man tāda gadītuos 21160. gadījās, kâ vilkam kumuoss;
2) auftauchen, sich einfinden, erscheinen, zum Vorschein kommen:
[viņš man gadījās pretī U., er kam mir in den Wurf.] kur tad tu atkal gadījies? LP. IV, 82. ne˙viens negadījās, es erschien niemand VII, 185. gadās vērsis VII, 1066. te kur gadījies, kur ne - liels vīrs lien IV, 10. bez burvja vārdiem nauda negadījusēs un negadījusēs III, 104. miegs tik ātri negadījies VII, 265. meitai gadījušies ragi pierē III, 86;
3) sich einfinden, geboren werden:
pēc kāda laika gadījās lāča sievai bē̦rns VI, 493;
4) herkommen herrühren, sich erweisen:
muļķe, muļķe, tautu meita, kur tik muļķe gadījās? BW. 18859. rīkuļa dē̦ls tad rītu gadīsies pa˙galam, LP. VI, 173;
5) sich ereignen, geschehen:
gadījies viss tas, kuo viņš teicis LP. IV, 5. gadījās, ka ķēniņam piedzima dē̦ls. rītā gadījās atkal gar akmeni iet. gadās vēja mātei aizmieguot (Gew. mit ka od. dem. Inf.). es rīkuojuos, kâ gadās. ich handle je nach den Umständen. [Wegen der Bedeutung (s. auch gadîgs) eher verwandt mit r. гóдиться "sich ereignen (aruss.); taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen", ae. gegada "Genosse, Gatte" u. a. als (nach Brückner Litu - slav. Stud. 82 u. 171 und Berneker Wrtb. I, 318) entlehnt aus dem Slavischen, während li. gãdytis (III p. prs. gãdyjas) "sich ereignen" der Betonung wegen wohl aus dem Polnischen stammt.]
Kļūdu labojums:
negadās VII, 269 = negadījies VII, 265
Avots: ME I, 581
gailis
gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,
2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;
4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";
7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;
9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡
10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡
11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡
12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?
Avots: EH I, 376, 377
2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;
4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";
7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;
9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡
10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡
11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡
12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?
Avots: EH I, 376, 377
gaiseklis
gàisêklis (unter gàiseknis): iejūdza tuo gaisêkli 2 (ein wildes, unbändiges Pferd) kâ par puostu! Orellen.
Avots: EH I, 377
Avots: EH I, 377
gaiseklis
gaisonis
gàisuonis,
1): ein wildes, unbändiges Pferd:
ar tuo gaisuõni 2 nav ne˙kāda braukšana Orellen.
Avots: EH I, 378
1): ein wildes, unbändiges Pferd:
ar tuo gaisuõni 2 nav ne˙kāda braukšana Orellen.
Avots: EH I, 378
gaist
gàist: auch (mit ài 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 25, ("verschwinden, verloren gehen") Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Sonnaxt, Warkl.: jam bijuse tī nelaime, ka gaisuši bē̦rni Pas. IV, 517 (aus Dricēni). taî dzīvāt nevar; labāk g. (sterben) Zvirgzdine. guoteņa gaisa (krepierte) ebenda; citaidi man jāgaist (sonst muss ich umkommen) Pas. I, 148; siechen, nicht gedeihen Auleja: maize šuogad pa˙visam neaug - gaist i[r] gaist; zugrunde gehen (vor Armut) Zvirgzdine; aus dem Gebrauch kommen Kaltenbr.
Avots: EH I, 378
Avots: EH I, 378
gaitenieks
galaudiņa
galoda
galuôda: auch Kaltenbr., (mit uô 2 ) Frauenb., (mit uõ) AP., Ramkau, galuodiņa Orellen: trinam cirvi, meklējam galuodiņas BW. 1661, nuotrīta galuodiņa 8659. kad maize nav it laba, tad ir kâ g. Frauenb.
Avots: EH I, 380
Avots: EH I, 380
gals
gals (li. gãlas "Ende"),
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
gaņģis
gaņ̃ģis,
1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;
3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;
4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡
10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡
11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡
12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡
13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.
Avots: EH I, 383
1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;
3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;
4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡
10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡
11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡
12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡
13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.
Avots: EH I, 383
ganīt
ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡
2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;
3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡
4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.
Avots: EH I, 382
2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;
3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡
4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.
Avots: EH I, 382
garaiņi
garaiņi,
1): auch (mit aĩ ) Orellen Ramkau; (mit aî ) Kaltenbr., (mit ài 2 ) Linden in Kurl.
Avots: EH I, 383
1): auch (mit aĩ ) Orellen Ramkau; (mit aî ) Kaltenbr., (mit ài 2 ) Linden in Kurl.
Avots: EH I, 383
garainis
garām
gaŗām,
1): g. laist citam, einen andern überflügeln
BielU.;
2) gaŗuo malku liek g. ragavām AP.; ‡
6) der Länge nach:
brunčiem strīpes g., nuo augšas uz leju Saikava. kas nu žum bērkļus g. liek! - liec šķe̦rsām! Orellen.
Avots: EH I, 385
1): g. laist citam, einen andern überflügeln
BielU.;
2) gaŗuo malku liek g. ragavām AP.; ‡
6) der Länge nach:
brunčiem strīpes g., nuo augšas uz leju Saikava. kas nu žum bērkļus g. liek! - liec šķe̦rsām! Orellen.
Avots: EH I, 385
garauza
garēm
gariski
garoza
gars
gars (li. gãras "Dampf"),
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
garša
gar̂ša: auch Linden in Kurl., Saikava, (mit ar̂ 2 ) Iw., Orellen, Salis, Siuxt, ‡
5) der (schlechte) Nebengeschmack
Seyershof: luopu taukiem ir kāda g., bet ir labāka g. kâ aitai. āžam gaļai tâ˙pat kâ kuiļam g. klāt.
Avots: EH I, 384
5) der (schlechte) Nebengeschmack
Seyershof: luopu taukiem ir kāda g., bet ir labāka g. kâ aitai. āžam gaļai tâ˙pat kâ kuiļam g. klāt.
Avots: EH I, 384
garšļaukām
garšļaukus
gaŗšļaukus (unter gaŗšļaũku): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Stom., (mit aũ) AP., Siuxt, (mit aũ 2 ) Ramkau; gaŗsliêku durch gaŗšļiêku zu ersetzen.
Avots: EH I, 386
Avots: EH I, 386
gaužs
gàužs, [gaũžs Dunika],
1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;
2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];
3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,
a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;
b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.
Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40
Avots: ME I, 614
1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;
2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];
3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,
a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;
b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.
Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40
Avots: ME I, 614
gazare
gāziens
gāziẽns,
2): dabūja... labu gāzienu Janš. Līgava II, 200, Ahs., Orellen, Siuxt. ik uz gāziera stāvs, nach jedem Hiebe schoss er senkrecht in die Höhe
BielU.
Avots: EH I, 390
2): dabūja... labu gāzienu Janš. Līgava II, 200, Ahs., Orellen, Siuxt. ik uz gāziera stāvs, nach jedem Hiebe schoss er senkrecht in die Höhe
BielU.
Avots: EH I, 390
gāzt
gâzt,
4): auch Dunika, Orellen, Seyershof, Strasden; ‡
5) schnell (im Trab) laufen, sich eilig begeben:
lai jau zirgs pa ceļu gāž, cik uziet Seyershof. es gribēju te g. taisni pa dārzu Strasden. es gāzu caur mežu. kuo es varēju ebenda; ‡
6) "arbeiten, tun"
Orellen: kuo tur nu gāž, ka nenāk mājā! Refl. -tiês, ‡
4) "sterben"
Orellen: ir palicis pa˙visam vājš; gan nu drīz gāzīsies.
Avots: EH I, 390
4): auch Dunika, Orellen, Seyershof, Strasden; ‡
5) schnell (im Trab) laufen, sich eilig begeben:
lai jau zirgs pa ceļu gāž, cik uziet Seyershof. es gribēju te g. taisni pa dārzu Strasden. es gāzu caur mežu. kuo es varēju ebenda; ‡
6) "arbeiten, tun"
Orellen: kuo tur nu gāž, ka nenāk mājā! Refl. -tiês, ‡
4) "sterben"
Orellen: ir palicis pa˙visam vājš; gan nu drīz gāzīsies.
Avots: EH I, 390
ģelzis
ģel˜zis,
1): auch Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau;
2): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Orellen, Rutzau.
Avots: EH I, 426
1): auch Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau;
2): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Orellen, Rutzau.
Avots: EH I, 426
ģeņģe
ģīvaliņš
glāzenājs
glīme
[glĩme Stenden, die glitschige, porenlose untere Schicht eines schlecht gebackenen Brotlaibs; davon ein Adj. glĩmains: līmaina maize, Brot mit glīme. Vgl. li. glìmti "превращаться в слизь", glieme u. a.]
Avots: ME I, 627
Avots: ME I, 627
glodaini
glotas
gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,
1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;
2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;
3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]
Avots: ME I, 632
1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;
2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;
3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]
Avots: ME I, 632
glūda
I glùda: mit û 2 auch Orellen, mit û Blieden,
1) reiner Lehm
(mit û 2 ) Popen; "grauer Lehm" (Ton?) Seyershof (mit û 2 ); ein Gemisch von Schlamm; Lehm und Sand, das ein aus den Ufern tretender Fluss tiber die umliegenden Felder und Wiesen breitet (mit â 2 ) Popen; tur vajaga glūdu māla BW. 35107, 1;
2) eine schleimige Masse, in den dünnen Därmen (von Schweinen
Iw.) Frauenb. (mit û 2 ).
Avots: EH I, 395
1) reiner Lehm
(mit û 2 ) Popen; "grauer Lehm" (Ton?) Seyershof (mit û 2 ); ein Gemisch von Schlamm; Lehm und Sand, das ein aus den Ufern tretender Fluss tiber die umliegenden Felder und Wiesen breitet (mit â 2 ) Popen; tur vajaga glūdu māla BW. 35107, 1;
2) eine schleimige Masse, in den dünnen Därmen (von Schweinen
Iw.) Frauenb. (mit û 2 ).
Avots: EH I, 395
glumjš
gņūzt
gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]
Avots: ME I, 634
Avots: ME I, 634
godīgs
gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),
1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;
2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;
3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [
4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,
1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;
2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.
Avots: ME I, 689
1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;
2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;
3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [
4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,
1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;
2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.
Avots: ME I, 689
gozēt
guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,
1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;
2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês 2 Kl.],
1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;
2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.
Avots: ME I, 693
1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;
2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês 2 Kl.],
1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;
2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.
Avots: ME I, 693
grābeķis
grābeķis,
1): auch AP., (mit
â 2 ) Orellen, Salisb., Demin. acc. s. grãbeķīti BW. 21298, 2 var.; ‡
2) gaisa (Salisb.) od. vēja (Orellen, Seyershof) g., ein Windbeutel.
Avots: EH I, 400
1): auch AP., (mit
â 2 ) Orellen, Salisb., Demin. acc. s. grãbeķīti BW. 21298, 2 var.; ‡
2) gaisa (Salisb.) od. vēja (Orellen, Seyershof) g., ein Windbeutel.
Avots: EH I, 400
grābt
grâbt,
1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;
3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau,
Avots: EH I, 400
1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;
3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau,
Avots: EH I, 400
grābt
grâbt,
1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;
3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau, Matkuln, Nigr., Pampeln, Pāviluosta, Pernigel, Pussen, Ruj., Salisb., Schmarden, Selg., Siuxt, Stenden, Treiden, Wirginalen; līdumu g., die Rodung nach geschehener Saat nocheinmal von den Wurzeln reinigen
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Rödung") Ramkau.
Avots: EH I, 400, 401
1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;
3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau, Matkuln, Nigr., Pampeln, Pāviluosta, Pernigel, Pussen, Ruj., Salisb., Schmarden, Selg., Siuxt, Stenden, Treiden, Wirginalen; līdumu g., die Rodung nach geschehener Saat nocheinmal von den Wurzeln reinigen
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Rödung") Ramkau.
Avots: EH I, 400, 401
gramslis
II gram̃slis,
1): auch Orellen; ‡
2) "ein Spassvogel, Lügner, Schmeichler"
Grünw.; "ein Faselhans" Segew.; ‡
3) ein oberflächlich Arbeitender
Orellen: tas g. tur ne˙kā neizdarīs! ‡
4) Plur. gramšļi Orellen, leeres Geschwätz.
Avots: EH I, 398
1): auch Orellen; ‡
2) "ein Spassvogel, Lügner, Schmeichler"
Grünw.; "ein Faselhans" Segew.; ‡
3) ein oberflächlich Arbeitender
Orellen: tas g. tur ne˙kā neizdarīs! ‡
4) Plur. gramšļi Orellen, leeres Geschwätz.
Avots: EH I, 398
gramšļoties
grebzdi
grebzdot
greižot
gremdulis
gre̦mdulis, Borenkäfer Biel., Apsk. [Nach Leskien Nom. 489] zu li. grámdyti "reinschaben".
Avots: ME I, 648
Avots: ME I, 648
grīda
I grìda,
2): auch Krāslava, Sussei; in Auleja, Lixna und Pas. I, 248 (aus Lettg.) virsijā g. "Oberlage"
im Gegensatz zu ze̦mijā g. "Fussboden"; ‡
3) Demin. grīdiņa, die Stufen
("dēļu paaugstinājums" Dunika, OB.) vor der Eingangstür Saikava; der unter dem vorspringenden Dach befindliche Raum vor der Kletentür Orellen.
Avots: EH I, 406
2): auch Krāslava, Sussei; in Auleja, Lixna und Pas. I, 248 (aus Lettg.) virsijā g. "Oberlage"
im Gegensatz zu ze̦mijā g. "Fussboden"; ‡
3) Demin. grīdiņa, die Stufen
("dēļu paaugstinājums" Dunika, OB.) vor der Eingangstür Saikava; der unter dem vorspringenden Dach befindliche Raum vor der Kletentür Orellen.
Avots: EH I, 406
griezt
grìezt: auch Ramkau, mit iê 2 auch Frauenb., Siuxt, mit iẽ auch Dunika, OB., Orellen, Satisb., Zabeln,
1): sviestu kūla bļuodā, grieza (man rührte)
ar karuoti Frauenb. sirdi griež, (mir) wird übel (in einem handschriftl. Vokabular). kam naudas, tās var g. (ändern) BielU.;
3): auch Līvāni;
5): auch (mit iẽ ) Dunika, OB.; atvarā ūdens riņķī griež RKr. XVII, 145. Refl. -tiês,
1): (sirds) griežas uz vemšanu, (mir) wird übel zum Brechen
(in einem handschriftl. Vokabular);
b): labība vien griezēs, es gab fruchtbare Felder, üppiges Getreide
Sonnaxt;
4): g. ar meitinēm Kaltenbr. jā (= viņa) sieva sāka ar citiem g. (kokettieren, Umgang pflegen)
ebenda. namā, kur griežas, wo es umgeht, spukt (wo?).
Avots: EH I, 409
1): sviestu kūla bļuodā, grieza (man rührte)
ar karuoti Frauenb. sirdi griež, (mir) wird übel (in einem handschriftl. Vokabular). kam naudas, tās var g. (ändern) BielU.;
3): auch Līvāni;
5): auch (mit iẽ ) Dunika, OB.; atvarā ūdens riņķī griež RKr. XVII, 145. Refl. -tiês,
1): (sirds) griežas uz vemšanu, (mir) wird übel zum Brechen
(in einem handschriftl. Vokabular);
b): labība vien griezēs, es gab fruchtbare Felder, üppiges Getreide
Sonnaxt;
4): g. ar meitinēm Kaltenbr. jā (= viņa) sieva sāka ar citiem g. (kokettieren, Umgang pflegen)
ebenda. namā, kur griežas, wo es umgeht, spukt (wo?).
Avots: EH I, 409
grimt
grodas
grodes
groži
grùoži,
1): auch AP., (mit uô 2 ) Salisb., sing. grùožs AP., (mit uô 2 ) Orellen, Demin. acc. s. gruožīti BW. 30049, 5: vīts ... gruožiņš BW. 34060.
Avots: EH I, 414
1): auch AP., (mit uô 2 ) Salisb., sing. grùožs AP., (mit uô 2 ) Orellen, Demin. acc. s. gruožīti BW. 30049, 5: vīts ... gruožiņš BW. 34060.
Avots: EH I, 414
grožs
grubti
grudēt
grūst
grûst,
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
gruvešains
gruvešaîns, gruvežaîns, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt, ausgefahren: gruvesžains ceļš [Wain.], Gold. n. Etn. IV, 33.
Avots: ME I, 666
Avots: ME I, 666
gruvesis
gruvesis, gŗuvesis U., auch gruvezis Selg. n. Etn. IV, 33,
1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;
2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;
3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;
4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.
Avots: ME I, 666
1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;
2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;
3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;
4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.
Avots: ME I, 666
gubenis
gubenis.
2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡
3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.
Avots: EH I, 415
2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡
3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.
Avots: EH I, 415
guguris
guļa
guļa,
1): taisies uz guļu! Frauenb., Orellen. ar guļu vien visu dienu nuodzīvuot Kand. gabanā bij laba g. Heidenfeld; plur. guļas "?": svētdienu pavada ... plītēšanā, guļās in nešķīstībā Janš. Čāp. 6. lasīdams par laiskumu, guļām un citām blēņām 7;
2): tai istabā trīs guļas Iw., Strasden. uztaisīt guļu Seyershof. es iekš guļu biju slims, ich war bettlägerig
Kalz. n. BielU.; die Schlafstelle Siuxt: viņa uztaisīja guļu savā gultā; die Bettwäsche nebst der Decke und den Kissen Frauenb.
Avots: EH I, 418
1): taisies uz guļu! Frauenb., Orellen. ar guļu vien visu dienu nuodzīvuot Kand. gabanā bij laba g. Heidenfeld; plur. guļas "?": svētdienu pavada ... plītēšanā, guļās in nešķīstībā Janš. Čāp. 6. lasīdams par laiskumu, guļām un citām blēņām 7;
2): tai istabā trīs guļas Iw., Strasden. uztaisīt guļu Seyershof. es iekš guļu biju slims, ich war bettlägerig
Kalz. n. BielU.; die Schlafstelle Siuxt: viņa uztaisīja guļu savā gultā; die Bettwäsche nebst der Decke und den Kissen Frauenb.
Avots: EH I, 418
gulisks
gulisks, Adv, guliski Dunika: baļķus lika guliski(s) Orellen; dafür auch guliskus AP.
Avots: EH I, 417
Avots: EH I, 417
guļš
gulus
gurste
I gùrste,
1): mit ur̂ 2 Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡
3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti 2 Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes 2 ("?") AP.; ‡
4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.
Avots: EH I, 421
1): mit ur̂ 2 Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡
3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti 2 Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes 2 ("?") AP.; ‡
4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.
Avots: EH I, 421
gūža
III gũža,
1): auch (mit ù 2 ) Skaista;
2): auch Ramkau, Salls, (gũžas) AP., (mit ù 2 ) Saikava, (gũžiņas) Orellen, (mit ù 2 ) Stom.; ‡
3) rutku g., ein Schimpfname:
saimeniece rutku g. BW. 642.
Avots: EH I, 423
1): auch (mit ù 2 ) Skaista;
2): auch Ramkau, Salls, (gũžas) AP., (mit ù 2 ) Saikava, (gũžiņas) Orellen, (mit ù 2 ) Stom.; ‡
3) rutku g., ein Schimpfname:
saimeniece rutku g. BW. 642.
Avots: EH I, 423
ieberzt
ieber̂zt, ‡
2) einbrocken:
ie. maizi pienā. ‡ Refl. -tiês,
1) "iegrauzīies" Orellen: pine̦kls ieberzies zirgam kājā Jürg. u. a.;
2) für sich einbrocken (einbröckeln):
ie. maizi pienā Jürg. u. a.
Avots: EH I, 503
2) einbrocken:
ie. maizi pienā. ‡ Refl. -tiês,
1) "iegrauzīies" Orellen: pine̦kls ieberzies zirgam kājā Jürg. u. a.;
2) für sich einbrocken (einbröckeln):
ie. maizi pienā Jürg. u. a.
Avots: EH I, 503
iecava
iecirst
ìecìrst,
3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;
4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡
7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡
8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,
2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡
6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡
7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡
8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.
Avots: EH I, 506
3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;
4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡
7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡
8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,
2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡
6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡
7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡
8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.
Avots: EH I, 506
iecirst
ìecìrst,
1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;
2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;
3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;
4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;
5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;
6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,
1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;
[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];
4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;
5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,
1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;
2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.
Avots: ME II, 6, 7
1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;
2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;
3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;
4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;
5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;
6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,
1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;
[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];
4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;
5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,
1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;
2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.
Avots: ME II, 6, 7
iedabūt
ìedabût,
2): kuo tik vien labāku iedabūja, tas jāne̦s bē̦miem Orellen. Refl. -tiês,
2): cūka iedabūjusēs ābuolu, - kâ tik nuo kūts ārā, tâ dārzā iekšā Ramkau.
Avots: EH I, 507
2): kuo tik vien labāku iedabūja, tas jāne̦s bē̦miem Orellen. Refl. -tiês,
2): cūka iedabūjusēs ābuolu, - kâ tik nuo kūts ārā, tâ dārzā iekšā Ramkau.
Avots: EH I, 507
iedauzīt
ìedaũzît,
2): durch wiederholtes Schlagen einschüchtern
Orellen, Sonnaxt: iedauzīts zirgs. tas jau ir iedauzīts: ne˙maz tuvumā nevar rādīties Orellen; ‡
3) = ìepḕrt 2 Orellen. Refl. -tiês,
2): kādreiz kāda teiba pie reņģēm iedauzās Salis; ‡
3) "dusmīgi ierunāties" Frauenb.: baiļ, ka kāds iedauzās.
Avots: EH I, 508
2): durch wiederholtes Schlagen einschüchtern
Orellen, Sonnaxt: iedauzīts zirgs. tas jau ir iedauzīts: ne˙maz tuvumā nevar rādīties Orellen; ‡
3) = ìepḕrt 2 Orellen. Refl. -tiês,
2): kādreiz kāda teiba pie reņģēm iedauzās Salis; ‡
3) "dusmīgi ierunāties" Frauenb.: baiļ, ka kāds iedauzās.
Avots: EH I, 508
iedzimtība
iedzimtnieks
iedzimts
ìedzìmts, angeboren: iedzimta kaite Kundziņ Ve̦cais Stenders 12. iedzimta tauta, das eingeborene Volk. iedzimti grē̦ki U., Erbsünden; iedzimta vaina U., ein Erbübel.
Avots: ME II, 13
Avots: ME II, 13
iegoris
iegrauzt
ìegraûzt,
1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡
2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡
3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,
2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.
Avots: EH I, 514
1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡
2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡
3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,
2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.
Avots: EH I, 514
ieķēpāt
iekļobt
ieknakšēties
ielaist
ìelaîst, tr.,
1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;
3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;
4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,
1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;
2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;
[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].
Avots: ME II, 36
1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;
3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;
4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,
1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;
2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;
[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].
Avots: ME II, 36
ielāps
ìelãps auch Ramkau, (mit iê- 2 ) Wainsel. n. FBR. XIV, 78, Orellen, iêlâps 2 Gr.- Roop n. FBR. XV, 145, acc. s. iẽlãpu Roop n. FBR. XV, 158, Demin. gen. plur. ielāpīšu BW. 16592, 13; salāpīts ar kažuoka ielāpiem BW. 24952, 3.
Avots: EH I, 526
Avots: EH I, 526
ielaunadze
[ìelaũnadze Arrasch, ìelaunags Nötk. "eine Mahlzeit vor dem eigentlichen launags" Wessen, Kokoreva, Ruhtern.]
Avots: ME II, 37
Avots: ME II, 37
ieļaut
[ìeļaũt,
1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;
2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. - tiês,
1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;
2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;
3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]
Avots: ME II, 42
1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;
2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. - tiês,
1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;
2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;
3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]
Avots: ME II, 42
ielēcējs
[ielēcējs,
1 ein neugeborenes Lamm, Kalb od. Füller
Bers., Dickeln, Fistehlen (vgl. ìelèkt 2);
2) "Rückenschmerz"
um Tuckum: ve̦cmātei ar˙vienu ielēcējs mugurā Ahs. (vgl. ìelèkt 2).]
Avots: ME II, 38
1 ein neugeborenes Lamm, Kalb od. Füller
Bers., Dickeln, Fistehlen (vgl. ìelèkt 2);
2) "Rückenschmerz"
um Tuckum: ve̦cmātei ar˙vienu ielēcējs mugurā Ahs. (vgl. ìelèkt 2).]
Avots: ME II, 38
ielēkt
ìelèkt,
1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;
2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];
3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,
1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;
2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.
Avots: ME II, 38
1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;
2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];
3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,
1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;
2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.
Avots: ME II, 38
ielenis
iemaukti
iemaûkti,
1): auch N.-Wohlfahrt, iemaûkti 2 Popen, iêmaûkti 2 Wainsel n. FBR. XIV, 78, Roop n. FBR. XV, 144, Frauenb., Grob., OreIlen, Salis, Seyershof, Siuxt, iẽmaûkti 2 Salis, Demin. nom. s. iemauktiņš BW. 13557, acc. plur. iemauktas BW. 16967, 7; ‡
2) eine gewisse Barttracht:
iemauktus ap žandiem ... bija uzaudzējies Janš. Dzimtene IV, 209.
Avots: EH I, 529
1): auch N.-Wohlfahrt, iemaûkti 2 Popen, iêmaûkti 2 Wainsel n. FBR. XIV, 78, Roop n. FBR. XV, 144, Frauenb., Grob., OreIlen, Salis, Seyershof, Siuxt, iẽmaûkti 2 Salis, Demin. nom. s. iemauktiņš BW. 13557, acc. plur. iemauktas BW. 16967, 7; ‡
2) eine gewisse Barttracht:
iemauktus ap žandiem ... bija uzaudzējies Janš. Dzimtene IV, 209.
Avots: EH I, 529
iepazīt
ìepazĩt, tr., kennen lernen: viņš neļāva mums sevi iepazīt. Refl. - tiês,
1) bekannt, eingeweiht werden:
labi, kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M.;
2) einander kennen lernen:
tuoreiz vēl nebijām iepazinušies.
Avots: ME II, 50
1) bekannt, eingeweiht werden:
labi, kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M.;
2) einander kennen lernen:
tuoreiz vēl nebijām iepazinušies.
Avots: ME II, 50
ierast
ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,
1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;
2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;
3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.
Avots: ME II, 55
1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;
2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;
3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.
Avots: ME II, 55
iesegs
iẽse̦gs [Jürg., iẽse̦ga Nigr., ìese̦ga C., iêse̦ga 2 Bauske, iese̦ga Wend., Kokoreva u. a., ein Laken; eine Decke, die man in den Schlitten od. in einem Korb hineinbreitet:] iesedziņu me̦klē̦dama sudrabiņu ieluokiem BW. 7650. [ve̦cā villāne būs laba iese̦ga kamanās Nigr.]
Avots: ME II, 62
Avots: ME II, 62
iesilt
ìesil˜t,
1) warm werden:
istaba jau labi iesilusi. šuoreiz sirds neiesila Vēr. I, 1153;
2) fig.,
a) sich berauschen:
viņš iesilis nuo sīvā;
b) eifri, lebhaft werden:
viņu saruna tuomē̦r vairs neiesila Saul.
Avots: ME II, 63
1) warm werden:
istaba jau labi iesilusi. šuoreiz sirds neiesila Vēr. I, 1153;
2) fig.,
a) sich berauschen:
viņš iesilis nuo sīvā;
b) eifri, lebhaft werden:
viņu saruna tuomē̦r vairs neiesila Saul.
Avots: ME II, 63
ieslaidus
ieslaidus, Adv., etwas abschüssig: uz sarkofagiem ieslaidus atspiedušies titani Valters Florence 68.
Avots: ME II, 66
Avots: ME II, 66
iesviķot
ìesviķuôt, intr., zechen, schmoren, saufen: visu svētdienu viņš sadzīvuojis pie svaiņa, krietni iesviķuodams Degl. Subst. ìesviķuôtãjs, der Schmorfink: uotrkārt viņš ir brašs iesviķuotājs Vēr. II, 380.
Avots: ME II, 75
Avots: ME II, 75
iet
iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
iežņirkstēties
[ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]
Avots: ME II, 93
Avots: ME II, 93
īksiņš
‡ îksiņš 2 Wainsel n. FBR. XIV, 85, Salis n. FBR. XV, 60, 67, Orellen, Demin. zu îkss, kurz.
Avots: EH I, 500
Avots: EH I, 500
īksnis
īkss
îkss: auch Elger Dict. 168 ("īksis"), Serbigal n. FBR. IV, 54, Zvirgzdine n. FBR. X, 27. Baltinow n. FBR. XI, 131, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 69, Oknfst n. FBR. XV. 171, Kaltenbr., Linden in Kurl., Schujen, Weissensee, (> ikss) Liepna, Ramkau, (mit î 2 ) Orellen n. FBR. XI, 4U, Sepkull n. FBR. XIV, 60, WaInsel n. FBR. XIV, 85, Lesten n. FBR. XV, 21, Salis n. FBR. XV, 60, Gr.- Roop n. FBR. XV, 144, AP., Lenzenhof, Ruj., Salisb.
Avots: EH I, 500
Avots: EH I, 500
īksts
I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 2 Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].
Avots: ME I, 835
Avots: ME I, 835
ildzīt
‡ ildzît 2 Orellen, Adv., in der Verbindung cik i:, wie lange: cik i. bij, kud atveda!
Avots: EH I, 429
Avots: EH I, 429
ilgam
īpaši
īpašīgi
irbe
I ir̃be,
1): irba BW. 2659, 4 (aus Fest.), 6727 (aus Kalz); 11851 var. (aus Fehteln u. Stockm.), Demin. irbiņa BW. 21552; 18377 var.;
3) (Strohbündel zum Dachdecken):
auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡
4) Kuhname
AP.; Name einer fein gesprenkelten Kuh Seyershof.
Avots: EH I, 431
1): irba BW. 2659, 4 (aus Fest.), 6727 (aus Kalz); 11851 var. (aus Fehteln u. Stockm.), Demin. irbiņa BW. 21552; 18377 var.;
3) (Strohbündel zum Dachdecken):
auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡
4) Kuhname
AP.; Name einer fein gesprenkelten Kuh Seyershof.
Avots: EH I, 431
istaba
istaba: Demin. istabele auch Janš. Līgava I, 301, Pas. VIII, 91;
3): in dieser Bed. in Salis istaba: vai tu istabā biji paskatīt, kâ se̦rs žūst? Salis;
4): auch Iw., Kaltenbr., Orellen, Siuxt.
Avots: EH I, 431
3): in dieser Bed. in Salis istaba: vai tu istabā biji paskatīt, kâ se̦rs žūst? Salis;
4): auch Iw., Kaltenbr., Orellen, Siuxt.
Avots: EH I, 431
izasnot
izbadot
izbaduôt Spr. izbaduôtiês, heisshungrig werden; gew. das Part. izbaduojies, auch izbadējies, izbadenējies, izbadis Kand., Dond., Drsth., Siuxt, auch izbadījies LP. V, 329, heisshungrig, von Hunger gequält: vilks... rādījies būt izbaduojies Etn. III, 110. biju tuoreiz nabags un izbadenējies Vēr. II, 1419. gaisa grābekļi, kas pēc ze̦lta izbadējušies LP. IV, 99.
Avots: ME I, 714
Avots: ME I, 714
izbizeņoties
‡ izbizeņuôtiês, = ‡ izbizenêtiês: tai nu izbizeņuojas ("izskaišas, iztrakuojas") vien, - gan jau pāries! Orellen.
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izblancīties
‡ izblancîtiês, sich (aus einem Gefäss) hinausschütteln (von einer Flüssigkeit gesagt) Orellen: nebrauc tik ātri, ka putra neizblancās ārā!
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izbungāt
izbūt
izbût [li. išbúti, slav. izbyti],
1) gewesen sein, aufhören zu sein, abhanden kommen, verloren gehen:
viss bijušais izbijis JRž. VII, 61. kur izbija, kur palika ūdentiņa nesējiņa BW. 13537. izbijis saimnieks, veikalnieks, ein Wirt, ein Geschäftsmann, der sein Gesinde, seine Stelle hat aufgeben müssen; izbijis ministrs, ein Exminister;
2) verweilen, sein:
izsaucas, izir lielu laiku, bet klibiķa kâ nav, tâ nav LP. VI, 1, 237. ķēniņš ielien būdiņā, izrunājas, izir VI, 310. mežsarga Jānis viņam tik liels draugs, ka nevar vien izrunāties un izdabūt A. XVIII, 485. viņš visur izbijis; [
3) izaudzējis, izbijis (="izpūlējies"), dē̦lam māju atdevis, viņš tevi izdze̦n Stelpenh.]
Avots: ME I, 720
1) gewesen sein, aufhören zu sein, abhanden kommen, verloren gehen:
viss bijušais izbijis JRž. VII, 61. kur izbija, kur palika ūdentiņa nesējiņa BW. 13537. izbijis saimnieks, veikalnieks, ein Wirt, ein Geschäftsmann, der sein Gesinde, seine Stelle hat aufgeben müssen; izbijis ministrs, ein Exminister;
2) verweilen, sein:
izsaucas, izir lielu laiku, bet klibiķa kâ nav, tâ nav LP. VI, 1, 237. ķēniņš ielien būdiņā, izrunājas, izir VI, 310. mežsarga Jānis viņam tik liels draugs, ka nevar vien izrunāties un izdabūt A. XVIII, 485. viņš visur izbijis; [
3) izaudzējis, izbijis (="izpūlējies"), dē̦lam māju atdevis, viņš tevi izdze̦n Stelpenh.]
Avots: ME I, 720
izcepināt
izčibēt
izčibêt: kad tu izčibē̦tu; dass du verstummen mögest! Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fluch"). ka tu ... izčibē̦ts! Serbigal n. FBR. IV, 62. ‡ Refl. -tiês, verloren gehen, hinschwinden: kur tad palika? izsačibēja Janš. Dzimtene IV, 165.
Avots: EH I, 439
Avots: EH I, 439
izdungāt
izdungât, verbeulen: ar stūrainu, izdungātu pieri Walter Florence 28. [In Sessw. u. a. sei izdungāt gleichbed. mit izdangāt: izdungāt ceļu, muklāju Stobben; izduñgât "hinaustreiben": es viņu izdungāju nuo istabas Windau.]
Avots: ME I, 729
Avots: ME I, 729
izgaisināt
izgaisinât: auch AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, Warkl.: i. māk, tik atrast nemāk Warkl. pa mežu iedamas, izgaisinājām stigu (irrten vom Pfad ab, verloren die Spur) Zvirgzdine.
Avots: EH I, 446
Avots: EH I, 446
izgaist
izgàist: auch ("verloren gehen") Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine; tas man ir izgaisis, das habe ich vergessen Kaltenbr.; ausgehen (von der Saat) Auleja; ‡
2) verderben
(intr.), unbrauchbar werden Segew.; ‡
3) verarmen, Bankrott machen
Segew.
Avots: EH I, 447
2) verderben
(intr.), unbrauchbar werden Segew.; ‡
3) verarmen, Bankrott machen
Segew.
Avots: EH I, 447
izgaist
izgàist (li. išgaĩšti), [bei Wid. dafür auch izgaisuôt], dahigschwinden, vergehen, verloren gehen: man izgaisa māmuliņa BW. 4993; atslēdziņa 910; raiba guovs 28921, 1. prieks izgaist kâ rīta rasa Aps. Jāņam izgaisa smagas bē̦das Dok. A. sapnis izgaist Vēr. I, 1313. visa māja izgaist Neik.
Avots: ME I, 735, 736
Avots: ME I, 735, 736
izgarēt
‡ izgarêt (li. išgarė´ti "verdampfen"),
1) = ìzgarêtiês 1: pirts izgarējusi Adsel, Autz, C.; Mesoten, Sessw.;
2) unbemerkt verschwinden (verloren gehen)
Schwanb.;
3) hungrig werden
Kalz., Lubn.
Avots: EH I, 447
1) = ìzgarêtiês 1: pirts izgarējusi Adsel, Autz, C.; Mesoten, Sessw.;
2) unbemerkt verschwinden (verloren gehen)
Schwanb.;
3) hungrig werden
Kalz., Lubn.
Avots: EH I, 447
izgauzt
izgavilēt
‡ izgavilêt "?": Jānis, nuoreibis, izgavilējis, duodas atpakaļ Ed. Virza Straumēni 3 139.
Avots: EH I, 447
Avots: EH I, 447
izgozēt
izguôzêt, tr., ausbähen, ausschmoren, ausrösten: vice... sprukstuos izguozē̦ta LP. V, 235. Refl. - tiês, sich satt sonne: izgulēties siltā aizkrāsnē, izguozēties MWM. X, 567.
Avots: ME I, 742
Avots: ME I, 742
izkalst
izkārnīt
izkā`rnît,
1): izkārnījis visu ve̦zumu (hat den gesamten Inhalt der Fuhre durcheinandergeworfen, ausgewühlt)
Orellen;
2): reinigen
- auch Saikava: i. aku, linu mārku, atejas vietu Grünw. (namu) izkārnītu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 46, 66); ‡
4) ausroden
Salis: tur bij kārnums izkārnīts. es div[as] pūrviet[as] izkārnīju plav[u].
Avots: EH I, 454, 455
1): izkārnījis visu ve̦zumu (hat den gesamten Inhalt der Fuhre durcheinandergeworfen, ausgewühlt)
Orellen;
2): reinigen
- auch Saikava: i. aku, linu mārku, atejas vietu Grünw. (namu) izkārnītu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 46, 66); ‡
4) ausroden
Salis: tur bij kārnums izkārnīts. es div[as] pūrviet[as] izkārnīju plav[u].
Avots: EH I, 454, 455
izkašāt
izkašât (li. iškasiôti ): i. (=izraust) mē̦slus nuo ve̦zuma Salis. ‡ Refl. -tiês,
1) = izkasîtiês Salis;
2) gehörig zanken, streiten
(perfektiv) Orellen, Seyershof.
Avots: EH I, 454
1) = izkasîtiês Salis;
2) gehörig zanken, streiten
(perfektiv) Orellen, Seyershof.
Avots: EH I, 454
izķēpāt
‡ izķẽ̦pât,
1) ausschmaddern; vergeuden; (mit unverständiger Arbeit) verderben:
kaut kurā darbā var i.; labību kad pļauj, ieiet kāds cits barā, kas nemāk, un izķē̦pā Orellen;
2) zerwühlen, dürcheinanderrühren
Segew:;
3) jem. prellen, eine Nase drehen
Segew. Refl. -tiês "?": izķē̦pājās, izķē̦pājās, un galu galā ne˙kas kuo redzēt Orelten.
Avots: EH I, 461
1) ausschmaddern; vergeuden; (mit unverständiger Arbeit) verderben:
kaut kurā darbā var i.; labību kad pļauj, ieiet kāds cits barā, kas nemāk, un izķē̦pā Orellen;
2) zerwühlen, dürcheinanderrühren
Segew:;
3) jem. prellen, eine Nase drehen
Segew. Refl. -tiês "?": izķē̦pājās, izķē̦pājās, un galu galā ne˙kas kuo redzēt Orelten.
Avots: EH I, 461
izkrist
izkrist (li. iškrìsti), intr.,
1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;
2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;
3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.
Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt
Avots: ME I, 754
1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;
2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;
3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.
Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt
Avots: ME I, 754
izkupināt
[izkupinât,
1) gerinnen lassen, käsen
(perfektiv) Bauske u. a.;
2) Buttermilch hinzugiessend gegorene Milch säuerlich werden und aufgehen lassen
Nigr.]
Avots: ME I, 756
1) gerinnen lassen, käsen
(perfektiv) Bauske u. a.;
2) Buttermilch hinzugiessend gegorene Milch säuerlich werden und aufgehen lassen
Nigr.]
Avots: ME I, 756
izlaidināt
[izlaîdinât,
1) "izkausēt": taukus Domopol;
2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;
3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;
4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;
5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";
6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;
7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;
8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;
9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]
Avots: ME I, 760
1) "izkausēt": taukus Domopol;
2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;
3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;
4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;
5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";
6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;
7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;
8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;
9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]
Avots: ME I, 760
izlaimēties
izlaĩmêtiês, glücken, gelingen: tuomē̦r brāļam šuoreiz izlaimējās LP. IV, 220. vienam izlaimējies nuocirst uotram galvu Dok. A.
Avots: ME I, 761
Avots: ME I, 761
izmesls
izmuldināt
‡ izmuldinât, die Zeit zwecklos vergeuden machen Aahof, Sessw.: būtu cilvē̦ku ... izmuldinājis par veltl Ciema spīg. 248. velti mūs izmuldināja Zeibolts Saules stars, S. 78, (mit ùl) Smilten; "= izvārdzinât" Orellen: tevi laikam kāds pa nakti izmulˆdinājis 2 .
Avots: EH I, 467
Avots: EH I, 467
iznīkt
iznĩkt,
1): tās kāzās iznĩka (= izjuka, zerschlugen sich) Franenb.; ‡
3) verlorengehen
Frauenb.
Avots: EH I, 469
1): tās kāzās iznĩka (= izjuka, zerschlugen sich) Franenb.; ‡
3) verlorengehen
Frauenb.
Avots: EH I, 469
izpūlēt
izpũlêt, ‡
2) überanstrengen, ermüden
Ahs.: kas caurām naktīm uguns gaismā lasa, tas izpūlē savas acis; ‡
3) pie lina ar tapa izpūlē̦ts Frauenb., am Flachs wurde auch viel gearbeitet;
‡
4) besprechend
(vārduojuot) auskurieren Orellen: i. dažādas vainas.
Avots: EH I, 475
2) überanstrengen, ermüden
Ahs.: kas caurām naktīm uguns gaismā lasa, tas izpūlē savas acis; ‡
3) pie lina ar tapa izpūlē̦ts Frauenb., am Flachs wurde auch viel gearbeitet;
‡
4) besprechend
(vārduojuot) auskurieren Orellen: i. dažādas vainas.
Avots: EH I, 475
izputēt
izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.
Avots: ME I, 786, 787
Avots: ME I, 786, 787
izsekot
izse̦kuôt, nachfolgen, irgendwo hindurchfolgen: izse̦kuot tām vijīgām te̦kām Valters Florence 11. izse̦kuot šī iespaida dažādām pusēm Valters Florence 39.
Avots: ME I, 796
Avots: ME I, 796
izšķibēt
izšķilas
izšķilas,
1): auch St.; ‡
3) der Heim, womit Kinder geboren werden
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Helm").
Avots: EH I, 485
1): auch St.; ‡
3) der Heim, womit Kinder geboren werden
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Helm").
Avots: EH I, 485
izsust
I izsust (li. iššùsti),
1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;
2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).
Avots: ME I, 807
1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;
2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).
Avots: ME I, 807
izsviest
izsviêst, tr., hinauswerfen: lietas pa luogu, saimnieku nuo mājas. me̦du izsviest, den Honig ausschleudern. Refl. -tiês,
1) sich hinauswerfen, hinausstürzen:
viņš izsviedās pa durvīm ārā;
2) kre̦kluos od. kre̦klā izsviesties, alle Kleidern bis aufs Hemd abwerfen:
pie ciemiņa alu dzēru, krekliņā izsviedies BW. 19578. puisis ar meiteni bija izsviedušies kre̦kluos Jan.;
3) sich herausmachen:
redzi, kas par zē̦nu izsviedies zaldātuos Vēr. II, 1034;
49 gelingen, ERfog haben:
man tirgū šuoreiz ar luopiem labi izsviedās Druw., Bers., Lös., Adsel, Dond. n. A. XV, 83.
Avots: ME I, 809
1) sich hinauswerfen, hinausstürzen:
viņš izsviedās pa durvīm ārā;
2) kre̦kluos od. kre̦klā izsviesties, alle Kleidern bis aufs Hemd abwerfen:
pie ciemiņa alu dzēru, krekliņā izsviedies BW. 19578. puisis ar meiteni bija izsviedušies kre̦kluos Jan.;
3) sich herausmachen:
redzi, kas par zē̦nu izsviedies zaldātuos Vēr. II, 1034;
49 gelingen, ERfog haben:
man tirgū šuoreiz ar luopiem labi izsviedās Druw., Bers., Lös., Adsel, Dond. n. A. XV, 83.
Avots: ME I, 809
izšvīkstēt
izšvīkstêt,
1) [vertan werden, verloren gehen
Arrasch]: naudas izšvīkstēšana Druva II, 472;
[2) zunichte werden:
precības izšvīkstēja Jürg. lielība izšvīkstēja Lis.].
Avots: ME I, 814
1) [vertan werden, verloren gehen
Arrasch]: naudas izšvīkstēšana Druva II, 472;
[2) zunichte werden:
precības izšvīkstēja Jürg. lielība izšvīkstēja Lis.].
Avots: ME I, 814
iztaukšēt
iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.
Avots: ME I, 815
Avots: ME I, 815
iztaukšķēt
iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.
Avots: ME I, 815
Avots: ME I, 815
iztimst
izvaržāt
izvaukšķēt
‡ *izvaũkšķêt, in der Verbind. izvaũkšķējusi mīkla, gat ausgegorener (aufgegangener) Teig um Windau.
Avots: EH I, 494
Avots: EH I, 494
jancīgs
jañcîgs,
1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;
2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;
3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]
Avots: ME II, 96
1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;
2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;
3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]
Avots: ME II, 96
Jānis
Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;
2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;
a) baltā,
b) dze̦lte̦nā,
c) ziemeļu Jāņu zāle,
a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),
b) galium verum,
c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. 1 ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;
3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. 1
4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,
a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;
b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;
c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.
Avots: ME II, 106
2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;
a) baltā,
b) dze̦lte̦nā,
c) ziemeļu Jāņu zāle,
a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),
b) galium verum,
c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. 1 ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;
3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. 1
4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,
a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;
b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;
c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.
Avots: ME II, 106
jāre
jāšis
jaunpiedzimis
jauns
jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),
1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;
2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;
3) neu,
a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;
b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;
c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;
d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;
e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];
f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;
g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;
h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;
i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]
Avots: ME II, 101, 102
1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;
2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;
3) neu,
a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;
b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;
c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;
d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;
e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];
f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;
g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;
h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;
i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]
Avots: ME II, 101, 102
jāveklis
jēdzīgs
jẽdzîgs: auch Orellen; uzlicis sinepes uz maizi tâ jēdzīgi (d. h. eine gehörige Schicht), tik˙pat kâ biezpienu Lös.
Avots: EH I, 563
Avots: EH I, 563
jēlcepa
jē̦lce̦pa,
[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];
2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.
Avots: ME II, 112
[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];
2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.
Avots: ME II, 112
jēlkula
jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.
Avots: ME II, 112
Avots: ME II, 112
jēls
jê̦ls,
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
joks
juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I 4 , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. 2 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]
Avots: ME II, 126
Avots: ME II, 126
joma
I juõma,
1) (juoms Libau), die Tiefe zwischen zwei Landbänken Rojen, eine Tiefe zwischen Untieen Majorenhof,
U., Nogallen; [juomiem ("mit Vertiefung") grāvi rakt Blieden, Treiden];
2) versumpfte Niederungen, welche sich parallel dem Meeresstrande hinziehen und voneinander durch sandige, meist bewaldete Erhöhungen getrennt werden;
3) die Meererenge
L.: pie burvīgi jaukas juomas Janš. tâ kâ bangu kultā juomā dzīvē draud visiem puosts Plūd. kuršu juoma *, das Kurische Haff. [zemes juoma, die Landenge Wid.;
4) "eine kleine Wiese zwischen Feldern"
Stuhrhof; "eine kleine Schlucht" Valgale. - Aus liv, juom "tieferes Wasser zwischen Landbänken"; s. Thomsen Beröringer 255.]
Avots: ME II, 126
1) (juoms Libau), die Tiefe zwischen zwei Landbänken Rojen, eine Tiefe zwischen Untieen Majorenhof,
U., Nogallen; [juomiem ("mit Vertiefung") grāvi rakt Blieden, Treiden];
2) versumpfte Niederungen, welche sich parallel dem Meeresstrande hinziehen und voneinander durch sandige, meist bewaldete Erhöhungen getrennt werden;
3) die Meererenge
L.: pie burvīgi jaukas juomas Janš. tâ kâ bangu kultā juomā dzīvē draud visiem puosts Plūd. kuršu juoma *, das Kurische Haff. [zemes juoma, die Landenge Wid.;
4) "eine kleine Wiese zwischen Feldern"
Stuhrhof; "eine kleine Schlucht" Valgale. - Aus liv, juom "tieferes Wasser zwischen Landbänken"; s. Thomsen Beröringer 255.]
Avots: ME II, 126
jonis
juõnis,
1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;
2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡
5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.
Avots: EH I, 571
1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;
2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡
5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.
Avots: EH I, 571
josta
juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle); ‡
3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.
Avots: EH I, 571
3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.
Avots: EH I, 571
jū
ju ,- als Praefix in dem sogenannten Debitiv statt jà-, aber nicht zur Bezeichnung der Notwendigkeit, sondern
a) des Mittels: man nav jubrauc, ich nabe nichts zum Fahren.
ienes ūdeni jumazgājas, bringe Wasser zum Waschen Kaul.;
b) des Ortes, wo die durch den Debitiv ausgedrückte Tätigkeit stattfindet:
es vedīšu tev zīda šņuores vilnānītes jukaltē, ich werde dir seidene Schnüre bringen zum Trocknen der v. Mag. XVII, 105. nav telīšu jupagana, ich habe keinen Ort zum Weiden der Kälber. lai stāv zaļš uozuoliņš bitītēm julīguo BW. 29105;
c)
das Praefix ju - vertritt den Akk. Sing. eines Relativpronomens: man nav juē̦d, ich habe nichts zum Essen,
kuo ēst. [Vgl. Le. Gr. 685.]
Avots: ME II, 114, 115
a) des Mittels: man nav jubrauc, ich nabe nichts zum Fahren.
ienes ūdeni jumazgājas, bringe Wasser zum Waschen Kaul.;
b) des Ortes, wo die durch den Debitiv ausgedrückte Tätigkeit stattfindet:
es vedīšu tev zīda šņuores vilnānītes jukaltē, ich werde dir seidene Schnüre bringen zum Trocknen der v. Mag. XVII, 105. nav telīšu jupagana, ich habe keinen Ort zum Weiden der Kälber. lai stāv zaļš uozuoliņš bitītēm julīguo BW. 29105;
c)
das Praefix ju - vertritt den Akk. Sing. eines Relativpronomens: man nav juē̦d, ich habe nichts zum Essen,
kuo ēst. [Vgl. Le. Gr. 685.]
Avots: ME II, 114, 115
jukums
jukums.
3): auch AP., Orellen; ‡
4) ein Dummkopf, Schwachkopf
Bērzgale, Kaltenbr.: cik tad tāds j. spēs! Kaltenbr.
Avots: EH I, 566
3): auch AP., Orellen; ‡
4) ein Dummkopf, Schwachkopf
Bērzgale, Kaltenbr.: cik tad tāds j. spēs! Kaltenbr.
Avots: EH I, 566
kacens
kace̦ns,
1): (ein Kohlstrunk)
auch Orellen, kace̦ns Lems., katans Mahlup; kateniņš, ein weicher, laser Kohlkopf Orellen: kāpuostiņi kaceniņi kalpa vīra barībiņa BW. 31072. izgrauzuos kaceniņu, pa dārziņu staigādams 26403; auch der Strunk (das Wurzelende) anderer Pflanzen Linden in Kurl. (kacans): skābenēm kacanus griêž nuostan.
Avots: EH I, 572
1): (ein Kohlstrunk)
auch Orellen, kace̦ns Lems., katans Mahlup; kateniņš, ein weicher, laser Kohlkopf Orellen: kāpuostiņi kaceniņi kalpa vīra barībiņa BW. 31072. izgrauzuos kaceniņu, pa dārziņu staigādams 26403; auch der Strunk (das Wurzelende) anderer Pflanzen Linden in Kurl. (kacans): skābenēm kacanus griêž nuostan.
Avots: EH I, 572
kāgaļi
kãgaļi (unter kāgaliņi), ‡
2) (li. kógaliai) von den Beinen der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
Dunika.
Avots: EH I, 598
2) (li. kógaliai) von den Beinen der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
Dunika.
Avots: EH I, 598
kāgalis
kaigalis
kaĩgalis: auch Blieden n. FBR. XVI, 99, Orellen n. FBR. Xl, 40, Ahs., Salisb., Seyershof, Trik., kaĩgals Puhren n. FBR. XIV, 46.
Avots: EH I, 573
Avots: EH I, 573
kails
kaîls: kaîls 2 auch Orellen, Salisb., kails auch Schlehk n. FBR. VII, 36, Ahs., Zabeln; unbekannt auch in Alswig, Bērzgale, Dunika, Kalnemois, Kalupe, Pededze, Prl., Rutzau, Saikava, Sonnaxt; ‡
3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.
Avots: EH I, 574
3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.
Avots: EH I, 574
kaisīt
kāja
kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,
1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.
"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch
"2)";
2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa 2 Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;
4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;
6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;
8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.
Avots: EH I, 598
1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.
"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch
"2)";
2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa 2 Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;
4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;
6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;
8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.
Avots: EH I, 598
kājīgs
kājminas
kãjminas,
1): auch Warkl.;
2): untaugliches Viehfutter
AP.; citi[e]m kājminam (wohl der dat. pl. mit -am aus -ām ) Gr.:Buschh. n. FBR. XII, 89; kàjmina 2 Warkl., ein Schimpfname; ‡
4) von den Beinen und vom Bauch der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
AP.
Avots: EH I, 599
1): auch Warkl.;
2): untaugliches Viehfutter
AP.; citi[e]m kājminam (wohl der dat. pl. mit -am aus -ām ) Gr.:Buschh. n. FBR. XII, 89; kàjmina 2 Warkl., ein Schimpfname; ‡
4) von den Beinen und vom Bauch der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
AP.
Avots: EH I, 599
kaķis
kaķis,
1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡
4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡
5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.
Avots: EH I, 576
1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡
4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡
5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.
Avots: EH I, 576
kalacis
‡
II kalacis,
1) ein gefrorener Erdkloss
Lubn., Warkl.: sasalis kalacī;
2) Plur. kalači, die obere, gefrorene Schicht eines Stroh- od. Heuhaufens
Lubn.
Avots: EH I, 576
II kalacis,
1) ein gefrorener Erdkloss
Lubn., Warkl.: sasalis kalacī;
2) Plur. kalači, die obere, gefrorene Schicht eines Stroh- od. Heuhaufens
Lubn.
Avots: EH I, 576
kalada
‡ *II kalada od. *kalads, in der Verbind. kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen (einem Kartenspiel) das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od, verloren hat Dobl. n. BielU. Wohl aus r. колода "Spiel (Karten)".
Avots: EH I, 577
Avots: EH I, 577
kālis
I kàlis: auch AP., Ramkau, Wolm., (mit à 2 ) Linden in Kurl., (mit â 2 ) Orellen, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden: audziet, kāļi, tupenīši! BW. 4405 var. lai aug kāļi, kāpuostiņi 33457; nakts k., eine gewisse Pflanze ("kāda zâle, kuo cūkas nevar ēst") Siuxt. Aus nd. kāl, s. Sehwers KZ. LIV, 35.
Avots: EH I, 600
Avots: EH I, 600
kalpgals
kalte
kalte,
1): "schwämmen"
ME. II,145b zu ersetzen durch "schwemmen";
2): auch (mit alˆ 2 ) Frauenb., Orellen.
Avots: EH I, 579
1): "schwämmen"
ME. II,145b zu ersetzen durch "schwemmen";
2): auch (mit alˆ 2 ) Frauenb., Orellen.
Avots: EH I, 579
kamara
kamara,
1) die Kruste:
zemes kamara, sniega k. [kad biezputru nuoliek karstumā, tad virsū ruodas kamara Kr. - Würzau];
2) kamars Dond., [Nogallen], die Schwarte am Speck
Adsel, N. - Sessau: es jau tas kamaru ēdējs Kand., Naud.;
[3) die obere Schicht der Sahne auf gegorener Milch
Kr. - Würzau.] Aus estn. kamar "Schwarte".
Avots: ME II, 148
1) die Kruste:
zemes kamara, sniega k. [kad biezputru nuoliek karstumā, tad virsū ruodas kamara Kr. - Würzau];
2) kamars Dond., [Nogallen], die Schwarte am Speck
Adsel, N. - Sessau: es jau tas kamaru ēdējs Kand., Naud.;
[3) die obere Schicht der Sahne auf gegorener Milch
Kr. - Würzau.] Aus estn. kamar "Schwarte".
Avots: ME II, 148
kamēram
kamērtām
kankars
I kànkars: auch N.-Wohlfahrt, (mit an̂ 2 ) Orellen n. FBR. XI; 40, Seyershof,
1): kankars Behnen, Dunika, Mitau, Wolgunt, kan̂kars 2 Grenzhof;
2): viņš staiga tâ kâ k., - vai skuops, vai nav kuo valkāt! Seyershof. vgl. dazu Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 88.
Avots: EH I, 584
1): kankars Behnen, Dunika, Mitau, Wolgunt, kan̂kars 2 Grenzhof;
2): viņš staiga tâ kâ k., - vai skuops, vai nav kuo valkāt! Seyershof. vgl. dazu Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 88.
Avots: EH I, 584
kapsēte
kapsēte (unter kapsẽ̦ta 1): auch Popen, (mit ẽ ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 89, Gipken n. FBR. XIII, 75, Orellen n. FBR. XI, 41, Roop n. FBR. XV, 152, Siuxt, (mit ê 2 ) Stenden: es kapsēti appuškuotu BW. 4070 var. kapsētītes maliņā 27616.
Avots: EH I, 587
Avots: EH I, 587
karaute
kaŗaute: kaŗaûte 2 Gramsden, Kal., karaûte 2 Salisb., karaûte Orellen n. FBR. XI, 46, kaŗaûta Sonnaxt: ar karauti (Var.: kausiņu) ... pierē BW. 2186, 1.
Avots: EH I, 590
Avots: EH I, 590
kares
kārklis
kārot
I kãruôt, Refl. -tiês,
1): kuo bē̦rns kâruojas Orellen. man kāruojas augļu Sonnaxt.. viņš kāruojas alu ebenda; ‡
2) skābs vis˙vairāk kāruojas Salis, man begehrt hauptsächlich etwas Saures.
Avots: EH I, 605
1): kuo bē̦rns kâruojas Orellen. man kāruojas augļu Sonnaxt.. viņš kāruojas alu ebenda; ‡
2) skābs vis˙vairāk kāruojas Salis, man begehrt hauptsächlich etwas Saures.
Avots: EH I, 605
karpelājs
karpeļi
karpeļi: (nebst dem Sing. karpelis) auch Luhde, (mit ar̃ ) AP., Trik., (mit àr 2 ) KatrE., (mit ar̂ 2 ) Orellen, Seyetshof.
Avots: EH I, 589
Avots: EH I, 589
kāršot
kārtavas
kãrtavas U.,
1) der Galgen:
e̦smu tā dvēsele, kuo pavēlēji tuoreiz nuo kartavām nuoņemt LP. IV, 40;
[2) die Schaukel
Jürg.] Zu kãrt.
Avots: ME II, 201
1) der Galgen:
e̦smu tā dvēsele, kuo pavēlēji tuoreiz nuo kartavām nuoņemt LP. IV, 40;
[2) die Schaukel
Jürg.] Zu kãrt.
Avots: ME II, 201
kašāt
kašât,
1): auch Orellen, Seyershof, Sonnaxt; ‡
4) harken
Orellen: k. sienu; ‡
5) gierig (fr)essen, schlingen
Salis. Refl. -tiês,
1): vistas kašājas pa dārzu Salis;
2): auch Orellen, Salis; ‡
3) sich mit etw. abgeben. Beschäftigen
Seyershof: ve̦cā kašājās ar linu raušanu. viņi kašājas ar ābuolu ēšanu - katru maltīti tuos ē̦d.
Avots: EH I, 592
1): auch Orellen, Seyershof, Sonnaxt; ‡
4) harken
Orellen: k. sienu; ‡
5) gierig (fr)essen, schlingen
Salis. Refl. -tiês,
1): vistas kašājas pa dārzu Salis;
2): auch Orellen, Salis; ‡
3) sich mit etw. abgeben. Beschäftigen
Seyershof: ve̦cā kašājās ar linu raušanu. viņi kašājas ar ābuolu ēšanu - katru maltīti tuos ē̦d.
Avots: EH I, 592
kasīklis
kasîklis,
2): auch Orellen, (kasiklis Seyershof;
5): "[kasīklis Lis.]" ME. II, 168 zu streichen; eglenieši ir lieli kasikļi (pflegen viel zuprozessieren)
Ciema spīg. 57.
Avots: EH I, 591
2): auch Orellen, (kasiklis Seyershof;
5): "[kasīklis Lis.]" ME. II, 168 zu streichen; eglenieši ir lieli kasikļi (pflegen viel zuprozessieren)
Ciema spīg. 57.
Avots: EH I, 591
kāst
I kãst,
1): auch AP., Frauenb., Iw., Orellen, Ramkau, Seyershaf, Siuxt, Strasden, (mit à ) N.-Wohlfahrt, (mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr., Liepna, Mahlup, Uknist, Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine. alu kàst 2 (in Fässer giessen)
Kaltenbr.; ‡
2) stark regnen
Orellen: lietus tâ kãsa, ka visi grāvji pilni; ‡
3) prügeln
(mit ã ) Frauenb.
Avots: EH I, 606
1): auch AP., Frauenb., Iw., Orellen, Ramkau, Seyershaf, Siuxt, Strasden, (mit à ) N.-Wohlfahrt, (mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr., Liepna, Mahlup, Uknist, Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine. alu kàst 2 (in Fässer giessen)
Kaltenbr.; ‡
2) stark regnen
Orellen: lietus tâ kãsa, ka visi grāvji pilni; ‡
3) prügeln
(mit ã ) Frauenb.
Avots: EH I, 606
kāst
II kàst: auch (mit à 2 ) Lubn., Pilda, (mit â 2 ) Orellen; kâst 2 (= sukât) linus uz maziem suseklīšiem AP.
Avots: EH I, 606
Avots: EH I, 606
kāstava
kāstavas
kāstuve
ķauķis
II ķauķis,
1): der Frosch
Plm., Schlokenbeck, Smilt.;
2): die Dohlc
(mit aû 2 ) Orellen; vgl. li. kiàukė dass.;
3): ein Vielfrass
PV.;
5): tāds kâ ķaûķis 2 Lems. (von einem Menschen).
Avots: EH I, 691
1): der Frosch
Plm., Schlokenbeck, Smilt.;
2): die Dohlc
(mit aû 2 ) Orellen; vgl. li. kiàukė dass.;
3): ein Vielfrass
PV.;
5): tāds kâ ķaûķis 2 Lems. (von einem Menschen).
Avots: EH I, 691
kaulene
kaũlene: auch AP., Orellen, Pussen, Ramkau, Salis, Seyershof, Siuxt, (mit àu2) Linden in Kurl.
Avots: EH I, 593
Avots: EH I, 593
ķaulēt
II ķaulêt: ķ. (pejorativ) zirgu pa pašu purnu (mit aũ ) Orellen. ‡ Refl. -tiês Lems. (mit aũ), = daûzîtiês, trùokšņuôt.
Avots: EH I, 691
Avots: EH I, 691
kauls
kaũls,
1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;
4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;
6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;
9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";
10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡
11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡
12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡
13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.
Avots: EH I, 594
1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;
4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;
6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;
9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";
10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡
11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡
12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡
13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.
Avots: EH I, 594
kaza
kaza: Demin. verächtl. kažele Siuxt, Pas. VI, 153, Janš. Bandavā I, 32, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; 1): balta k. BW. 11652. pinkainuo kazu 18399. meža k., das Reh - auch Zvirgzdine; pē̦rkuona k., die Bekassine Wirginalen;
5): kaziņas, "ķigulīšu spēle" Grünh.: uz kaziņam iet;
6): kaza, ‡
d) ein hölzernes Behältnis, worin Kalk auf das Gerüst eines Neubaus hinaufgetragen wird
Orellen; ‡
e) "stīpu drāžamā ierīce" Siuxt; ‡
f) "šaurs gabals nekasta siena" Festen; kaziņa,
c): auch Saikava; ‡
d) ein kleiner, mit einer Hand zu lenkender Hobel
Warkl.
Avots: EH I, 596, 597
5): kaziņas, "ķigulīšu spēle" Grünh.: uz kaziņam iet;
6): kaza, ‡
d) ein hölzernes Behältnis, worin Kalk auf das Gerüst eines Neubaus hinaufgetragen wird
Orellen; ‡
e) "stīpu drāžamā ierīce" Siuxt; ‡
f) "šaurs gabals nekasta siena" Festen; kaziņa,
c): auch Saikava; ‡
d) ein kleiner, mit einer Hand zu lenkender Hobel
Warkl.
Avots: EH I, 596, 597
ķemmēt
ķenkars
ķe̦n̂kars 2 ,
1): uogu ķ. Orellen;
2): auch (mit e̦n̂ 2) Rutzau; ‡
5) "schlecht gewachsenes Gemüse"
(mit e̦n ) OB.
Avots: EH I, 695
1): uogu ķ. Orellen;
2): auch (mit e̦n̂ 2) Rutzau; ‡
5) "schlecht gewachsenes Gemüse"
(mit e̦n ) OB.
Avots: EH I, 695
ķēpa
I ķẽ̦pa,
1): (in süsse Milch gebröckeltes Brot)
auch Orellen;
3): (Mischmasch)
auch Segew.; eine unangenehme Sache Orellen;
4): auch Lems., Segew.; ķẽ̦pas Orellen, bei Schneewetter in Flüssen schwimmende Schneemassen; Schlackenwetter.
Avots: EH I, 699
1): (in süsse Milch gebröckeltes Brot)
auch Orellen;
3): (Mischmasch)
auch Segew.; eine unangenehme Sache Orellen;
4): auch Lems., Segew.; ķẽ̦pas Orellen, bei Schneewetter in Flüssen schwimmende Schneemassen; Schlackenwetter.
Avots: EH I, 699
ķēpāt
II ķẽ̦pât (unter ķẽ̦pâtiês 1), ‡
2) liederlich arbeiten
Orellen; ‡
3) schlackern (nass schneien):
sniegs ķê̦pā Smilt. laiks ķẽ̦pa Orellen. šuodien ķẽ̦pā visu dienu Lems.; ‡
4) ķẽ̦pāt uz savu pusi Seyershof, alles mögliche stehlcn.
Refl. -tiês,
2): auch Grünw. Subst. ķẽ̦pâtājs, ein Schmierer:
jaunie makslinieki tikai tādi ķe̦pātāji (wo?). ķe̦pâšanâs, das Schmaddern: k. ar maitām un mē̦sliem A. Grīns Dvēs. put. I, 225.
Avots: EH I, 699
2) liederlich arbeiten
Orellen; ‡
3) schlackern (nass schneien):
sniegs ķê̦pā Smilt. laiks ķẽ̦pa Orellen. šuodien ķẽ̦pā visu dienu Lems.; ‡
4) ķẽ̦pāt uz savu pusi Seyershof, alles mögliche stehlcn.
Refl. -tiês,
2): auch Grünw. Subst. ķẽ̦pâtājs, ein Schmierer:
jaunie makslinieki tikai tādi ķe̦pātāji (wo?). ķe̦pâšanâs, das Schmaddern: k. ar maitām un mē̦sliem A. Grīns Dvēs. put. I, 225.
Avots: EH I, 699
ķerāt
ķērde
ķērde: auch (mit ẽr ) A.-Ottenhof, Lemb., Mesoten, Orellen, Roop, Salis, Schwitten, Wainsel, Zögenhof.
Avots: EH I, 700
Avots: EH I, 700
ķērdēt
ķerstīt
ķe̦r̂stît: auch Fest., (mit er̂ 2 ) Strasden, (mit er) Wainsel. Refl. -tiês: ķ. ar meitām Strasden. nevajag ķ., kad iet pa ceļu, - lapu nevajag raut (mit er̂ 2 ) Orellen. piedzēries ķe̦ŗstījās ap stulpu kei (= kâ) ap savu brūti Bērzgale.
Avots: EH I, 697
Avots: EH I, 697
ķert
ķer̂t,
1): nedrīkstuot tīši dievam ķ. acīs Janš. Dzimtene V, 195.
2): kur nu tādu ir ķēris (=atradis)? Orellen; ‡
5) stehlen
Orellen; ‡
6) entnehmen (folgern, schliessen):
nuo raksta nevar ķ., ka (rakstītājs) būtu jucis Jauns. Neskaties saulē 20. Refl. -tiês,
4): viņam neķeŗas (zivis) Pas. VIII, 157; ‡
6) ansteckend sein (von Krankheiten)
Salis.
Avots: EH I, 697
1): nedrīkstuot tīši dievam ķ. acīs Janš. Dzimtene V, 195.
2): kur nu tādu ir ķēris (=atradis)? Orellen; ‡
5) stehlen
Orellen; ‡
6) entnehmen (folgern, schliessen):
nuo raksta nevar ķ., ka (rakstītājs) būtu jucis Jauns. Neskaties saulē 20. Refl. -tiês,
4): viņam neķeŗas (zivis) Pas. VIII, 157; ‡
6) ansteckend sein (von Krankheiten)
Salis.
Avots: EH I, 697
ķert
ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,
1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;
2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;
3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;
[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,
1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;
2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;
3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;
4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;
5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. 2 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]
Avots: ME II, 369, 370
1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;
2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;
3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;
[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,
1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;
2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;
3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;
4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;
5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. 2 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]
Avots: ME II, 369, 370
ķēvine
ķēvine,
1) die Stute:
tuoreiz man vēl dze̦lte̦nā ķēvine nebija kaklu nuolauzusi Druva II, 406;
[2) ķēvines "eine Pilzart"
Warkl.].
Avots: ME II, 377
1) die Stute:
tuoreiz man vēl dze̦lte̦nā ķēvine nebija kaklu nuolauzusi Druva II, 406;
[2) ķēvines "eine Pilzart"
Warkl.].
Avots: ME II, 377
ķibēt
ķibicka
ķibicka "uore, lieli divjūgu rati ar redelēm vis˙apkārt" Naud. Wohl eine Umbildung des aus r. киби́тка "Verdeck eines Wagens; Art Wagen, Reiseschlitten" entlehnten ķibitka dass.
Avots: ME II, 378
Avots: ME II, 378
ķiecis
ķiecis, schlechter, schlecht gegorener Teig: ķiecis - nelāga mīkla. maizīte neizdevās ce̦puot labi: mīkla bija ķiecī saņukāta Dobl., Etn. II, 49. neizrūgušu mīklu Drustuos sauc par ķieci II, 137. ķiebla, = ķiecis, sakrituse maize Etn. IV, 65.
Avots: ME II, 390
Avots: ME II, 390
ķipa
I ķipa: auch Kegeln, Orellen. Zu estn. kipp s. Wiget Sitzungsber. d. gel. estn. Ges. 1927, S. 264.
Avots: EH I, 703
Avots: EH I, 703
ķīpa
ķĩpa,
2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.
Avots: EH I, 706
2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.
Avots: EH I, 706
ķirpa
I ķir̃pa,
1): auch (mit ir̂ 2 ) Lems.; siena ķir̂pa N.-Laitzen, (mit ir̂ 2 ) Lemb., (mit ir ) Alswig, Fehteln, Kremon; ein länglicher Heuhaufen
(mit ir̂ 2 ) AP., Kegeln, Orellen, Ruj., (mit ir̃ ) N.-Peb., Serbig., Trik., Wolm.; siena, ābuoliņa kirpa Heidenfeld; linsē̦klu ķir̂pa Saikava; labības ķir̂pa Fest.; vasarāja ķir̂pa (auf einem länglichen Gerüst, wie ein zārds) Adsel, Meselau, Prl., Sessw., (mit ir ) Laud.; siena ķir̂piņa Fest.; eine längliche, mit Stroh und Sand bedeckte Gemüsemiete (mit ir̂ ) Kaltenbr., (mit ir̂ 2 ) Orellen;
2): ein Gerüst zum Trocknen von Klee oder Sommergetreide
(mit ir̂ 2 ) Ramkau.
Avots: EH I, 704
1): auch (mit ir̂ 2 ) Lems.; siena ķir̂pa N.-Laitzen, (mit ir̂ 2 ) Lemb., (mit ir ) Alswig, Fehteln, Kremon; ein länglicher Heuhaufen
(mit ir̂ 2 ) AP., Kegeln, Orellen, Ruj., (mit ir̃ ) N.-Peb., Serbig., Trik., Wolm.; siena, ābuoliņa kirpa Heidenfeld; linsē̦klu ķir̂pa Saikava; labības ķir̂pa Fest.; vasarāja ķir̂pa (auf einem länglichen Gerüst, wie ein zārds) Adsel, Meselau, Prl., Sessw., (mit ir ) Laud.; siena ķir̂piņa Fest.; eine längliche, mit Stroh und Sand bedeckte Gemüsemiete (mit ir̂ ) Kaltenbr., (mit ir̂ 2 ) Orellen;
2): ein Gerüst zum Trocknen von Klee oder Sommergetreide
(mit ir̂ 2 ) Ramkau.
Avots: EH I, 704
ķirtupelis
klā
klājiens
klâjiẽns,
1): salmu klājienā BW. 21298, 1;
2): auch AP., Golg., Orellen, Ramkau, Saussen, Siuxt.
Avots: EH I, 612
1): salmu klājienā BW. 21298, 1;
2): auch AP., Golg., Orellen, Ramkau, Saussen, Siuxt.
Avots: EH I, 612
klātēm
klausīt
klàusît: auch N.- Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit aû 2 ) AP., Frauenb., Ramkau, (mit aũ ) Blieden, Gramsden, Lesten, Orellen, Roop, Siuxt, Wairisel, Zabeln,
1): klaus[i], kuo pateikšu! Oknist. es jau klausīju, klausīju upes dziļumā Pas. XII, 497 (aus Lettg.);
2): nevar katram k. pakaļā (= ticêt) Salis. saimnieks jāklausa BielU.;
3): bij jābrauc kungam k. Mahlup, Siuxt. cik ilgi šis vēl tev klausīs (= kalpuos)? Saikava. Refl. -tiês, ‡
3) gehorchen
Auleja, Kaltenbr. Subst. klausītãjs, ‡
2) ein Knecht:
divi vīri bija klausītāji, trešais - vaļenieks Siuxt
Avots: EH I, 611
1): klaus[i], kuo pateikšu! Oknist. es jau klausīju, klausīju upes dziļumā Pas. XII, 497 (aus Lettg.);
2): nevar katram k. pakaļā (= ticêt) Salis. saimnieks jāklausa BielU.;
3): bij jābrauc kungam k. Mahlup, Siuxt. cik ilgi šis vēl tev klausīs (= kalpuos)? Saikava. Refl. -tiês, ‡
3) gehorchen
Auleja, Kaltenbr. Subst. klausītãjs, ‡
2) ein Knecht:
divi vīri bija klausītāji, trešais - vaļenieks Siuxt
Avots: EH I, 611
kļava
kļava: auch Allendorf, Alschw., Behnen, Ermes, Frauenb., Grünh., Gudenieki, Homelshof, Kegeln, Kremon, Lems., Lesten, Mesoten, OB., Orellen, Pampeln, Pankelhof, Parnigel, Gr.-Platohn, Pussen, Roop, Ruhtern, Rutzau, Sonnaxt, Stenden, Sussikas, Ulpisch, Windau, Zögenhof.
Avots: EH I, 625
Avots: EH I, 625
kļēmēt
klepot
klepus
kle̦pus: auch Behnen, Blieden, Ermes, Kegein, Lesten, Orellen, Selg., Siuxt, Trik., Wenden, Wolm.; "starker Husten" Mesoten.
Avots: EH I, 615
Avots: EH I, 615
kliedzējs
klìedzẽjs, der Schreihals, der Schreiende: dziedātāju putni un kliedzēji, clamatores Konv. 2 674.
Avots: ME II, 231
Avots: ME II, 231
klimbins
klimbins,
1): auch (mit ìm 2 ) Bers.; ‡
2) ein gewisses Holzstück (mit je einem Loch an beiden Enden), das beim Anbinden vom Hausvieh auf der Weide benutzt wird;
‡
3) ein Tölpel
Pilda; ‡
4) ein Hölzchen, woran Schlüssel angebunden werden, damit sie nicht verloren gehen
(mit ìm 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 617
1): auch (mit ìm 2 ) Bers.; ‡
2) ein gewisses Holzstück (mit je einem Loch an beiden Enden), das beim Anbinden vom Hausvieh auf der Weide benutzt wird;
‡
3) ein Tölpel
Pilda; ‡
4) ein Hölzchen, woran Schlüssel angebunden werden, damit sie nicht verloren gehen
(mit ìm 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 617
klimpa
klucis
klučka
‡ klučka,
1) ein Kloss
(klimpa, ķiļķe̦ns) AP., Erlaa, KatrE:, Lös., Saikava, Sonnaxt;
2) klefsteriges Brot
Orellen;
3) Schimpfname für einen Menschen von kleinem Wuchs
Saikava: citi vīri kâ uozuoli, tu kâ k. ("?") vazājies BW. 20107 var.
Avots: EH I, 621
1) ein Kloss
(klimpa, ķiļķe̦ns) AP., Erlaa, KatrE:, Lös., Saikava, Sonnaxt;
2) klefsteriges Brot
Orellen;
3) Schimpfname für einen Menschen von kleinem Wuchs
Saikava: citi vīri kâ uozuoli, tu kâ k. ("?") vazājies BW. 20107 var.
Avots: EH I, 621
klūga
II klũga,
1) und
2): eine aus Weidenzweigen gewundene (ehemals auch geschmiedete)
stĩpa 2 Siuxt; ņiedru sijas, stiebru klūgas, auzu spilvu tilta kuoks BW.13637. ar uozuola klūdziņām 32962 ;
3): ein kurzes Stück Holz mit einem Strick zum Zubinden einer Pforte od. eines Tores
Alswig;
4): klũgas Frauenb., (mit ù 2 ) Meselau, die Osterschaukel;
5): auch Alswig; ein ungeschickter, unangenehmer Mensch
AP.; verächtl. Bezeichnung für ein Schaf, das ins Getreide zu gehen pflegt (mit ù 2 ) Mahlup; ‡
6) "dzelzs, kas savienuo ratu stūri ar tapu" AP.; klūgas, die Querstangen bei der Egge, die die Eggenhölzer zusammenhalten
Kokn. n. U. (unter savāri).
Avots: EH I, 624
1) und
2): eine aus Weidenzweigen gewundene (ehemals auch geschmiedete)
stĩpa 2 Siuxt; ņiedru sijas, stiebru klūgas, auzu spilvu tilta kuoks BW.13637. ar uozuola klūdziņām 32962 ;
3): ein kurzes Stück Holz mit einem Strick zum Zubinden einer Pforte od. eines Tores
Alswig;
4): klũgas Frauenb., (mit ù 2 ) Meselau, die Osterschaukel;
5): auch Alswig; ein ungeschickter, unangenehmer Mensch
AP.; verächtl. Bezeichnung für ein Schaf, das ins Getreide zu gehen pflegt (mit ù 2 ) Mahlup; ‡
6) "dzelzs, kas savienuo ratu stūri ar tapu" AP.; klūgas, die Querstangen bei der Egge, die die Eggenhölzer zusammenhalten
Kokn. n. U. (unter savāri).
Avots: EH I, 624
kluģis
kluģis
2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;
3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter
3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".
Avots: EH I, 621, 622
2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;
3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter
3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".
Avots: EH I, 621, 622
klunčot
kluñčuôt: auch (mit un̂ 2 ) Siuxt; langsam gehen, humpeln Segew. (mit un ): Refl. -tiês: auch (mit un̂ 2 ) Orellen; ungeschickt, kraftlos hantieren ebenda.
Avots: EH I, 623
Avots: EH I, 623
klusīgs
klusîgs: schweigsam Sirach 25, 19 ; klusīga meita Frauenb. klusīgi dzīvāt Orellen, k. bē̦rns Frauenb., ein still liegendes (schlafendes) und wenig weinendes Kind.
Avots: EH I, 624
Avots: EH I, 624
knakšis
knakšis, ‡
2) ein knackender Laut Orellen u. a.:
sitat klakšus, sitat knakšus! BW. 26178,7.
Avots: EH I, 627
2) ein knackender Laut Orellen u. a.:
sitat klakšus, sitat knakšus! BW. 26178,7.
Avots: EH I, 627
knapināties
knibatiņa
knikšis
‡ knikšis, ein knackender Laut: nuoknikšēja tāds k. (beim Einrenken eines Gelenkes) Orellen.
Avots: EH I, 630
Avots: EH I, 630
knipelēt
‡ I knipelêt, -ẽju, prügeln Seyershof; "ein wenig schlagen, beissen od. kneifen" Sonnaxt; beissen, stechen (von Insekten) Salis; "graizīt" Seyershof:, k. nagus nuô. Refl. -tiês "niekuoties; niekuojuoties kuo dauzīt" Orellen: knipelējās, knipelē jās, bet uz priekšu ne˙kur netiek; "plēsties" Seyershof: sveši zirgi knipelējas, grib spē̦kuoties.
Avots: EH I, 631
Avots: EH I, 631
kņudēt
kņudêt: auch Auleja, Dunika, Grenzhof (Mežmuiža), Orellen, Siuxt. kājas ... kņudēja Janš. Dzimtene V, 374.
Avots: EH I, 637
Avots: EH I, 637
kņudināt
kņudinât,
1): auch Grenzhof (Mežmuiža), Orellen, Puhren; ‡
2) jucken
Strasden. ‡ Refl. -tiês "jucken" (?) Stenden: man mats kņudinās ausī.
Avots: EH I, 637
1): auch Grenzhof (Mežmuiža), Orellen, Puhren; ‡
2) jucken
Strasden. ‡ Refl. -tiês "jucken" (?) Stenden: man mats kņudinās ausī.
Avots: EH I, 637
knupis
knuzināt
‡ knuzinât, beissen, stechen (von Insekten) Orellen: mušas, uodi knuzina. Zur Bed. vgl. auch ‡ izknuzinât. Refl. -tiês (s. ME. II, 250), ‡
2), sich ohne. Arbeit umhertreiben, trödeln
Seyershof: viņš knuzinājas visu dienu, nestrādā ne˙kā.
Avots: EH I, 634
2), sich ohne. Arbeit umhertreiben, trödeln
Seyershof: viņš knuzinājas visu dienu, nestrādā ne˙kā.
Avots: EH I, 634
kodaļa
kùodaļa: auch (mit ùo 2 ) Linden in Kurl., Mahlup, (mit uô 2 ) Frauenb., Iw., Orellen, Demin. kuodaliņa BW. 6986 var.
Avots: EH I, 685
Avots: EH I, 685
kokālis
koks
kùoks,
1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;
2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,
a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;
b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā! ‡
5) die Federpose
Seyershof.
Avots: EH I, 686
1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;
2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,
a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;
b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā! ‡
5) die Federpose
Seyershof.
Avots: EH I, 686
kora
korains
kuõraîns,
[1) gewölbt, erhaben
Lis., mit einer kuore, einer Erhöhung in der Mitte versehen Nötk.]: kuorainas sniega kupanas gailēt gailējās Saul. III, 96. [gruozs ar kuorainu vāku Lis. ;
2) gekerbt, zackig:
k. jumts ("kam augša vaļā"), cimds ("ruobaini izrakstīts") Sessw., Serben, Laud., Roop, Schrunden u. a.]
Avots: ME II, 347
[1) gewölbt, erhaben
Lis., mit einer kuore, einer Erhöhung in der Mitte versehen Nötk.]: kuorainas sniega kupanas gailēt gailējās Saul. III, 96. [gruozs ar kuorainu vāku Lis. ;
2) gekerbt, zackig:
k. jumts ("kam augša vaļā"), cimds ("ruobaini izrakstīts") Sessw., Serben, Laud., Roop, Schrunden u. a.]
Avots: ME II, 347
koska
koska,
1): kosks Salis; ‡
2) die Haut, Hülse einer Beere od. Erbse
Seyershof: jāņuogu koskas ir laba tēja, kad sulu izspiež ārā; ‡
3) etwas Hartgewordenes, z. B. ein Stück vertrockneten Bastes
(Salis n. FBR. XV. 59) od. hartgefrorenen Stoffes (ebenda), ein vor Schmutz und Schweiss steifgewordenes Kleidungsstück Lems.: tādu kosku (schmutziges Filzstück) vairs nevar turēt zem se̦dulkas Lems. tā mātīte iet kosk[u] koskim (wohl für k. koskām). sehr schmutzig gekleidet.
Avots: EH I, 639
1): kosks Salis; ‡
2) die Haut, Hülse einer Beere od. Erbse
Seyershof: jāņuogu koskas ir laba tēja, kad sulu izspiež ārā; ‡
3) etwas Hartgewordenes, z. B. ein Stück vertrockneten Bastes
(Salis n. FBR. XV. 59) od. hartgefrorenen Stoffes (ebenda), ein vor Schmutz und Schweiss steifgewordenes Kleidungsstück Lems.: tādu kosku (schmutziges Filzstück) vairs nevar turēt zem se̦dulkas Lems. tā mātīte iet kosk[u] koskim (wohl für k. koskām). sehr schmutzig gekleidet.
Avots: EH I, 639
ķozele
‡ ķozele Iw., aus zerhackten Melden Kartoffeln und gegorener Milch gemischtes Gänsefutter.
Avots: EH I, 707
Avots: EH I, 707
krāpt
krāsmata
krâsmata,
1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â 2 ) Orellen;
2): auch (mit â 2 ) Frauenb.; ‡
3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â 2 ) Frauenb.
Avots: EH I, 645
1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â 2 ) Orellen;
2): auch (mit â 2 ) Frauenb.; ‡
3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â 2 ) Frauenb.
Avots: EH I, 645
krekšēt
krekšêt (unter krekstêt),
1): auch Orellen n. FBR. XI, 44, Rutzau, Salis, Segew.; krekšēja kâ rauduve e̦ze̦ra niedrās Jauns. Neskaties saulē 23. nuo vēja mājai visas spāres sāk k. (krachen)
Warkl.
Avots: EH I, 648
1): auch Orellen n. FBR. XI, 44, Rutzau, Salis, Segew.; krekšēja kâ rauduve e̦ze̦ra niedrās Jauns. Neskaties saulē 23. nuo vēja mājai visas spāres sāk k. (krachen)
Warkl.
Avots: EH I, 648
kremslāt
‡ kre̦m̃slât, -āju Orellen, hüsteln, "hüstelnd zurückschlucken": kad lielu kumāsu rij, tad viņš iespiežas; tad dažreiz jākre̦mslā atpakaļ.
Avots: EH I, 648
Avots: EH I, 648
krēpas
krevuļi
kriķāji
krikstēt
krikstêt, krikšķêt, krikšêt, -u, -ẽju, intr.,
1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;
2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]
Avots: ME II, 278
1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;
2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]
Avots: ME II, 278
kripatiņš
kripstēt
krist
krist,
1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;
2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;
3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;
5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡
8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês, ‡
3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.
Avots: EH I, 655
1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;
2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;
3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;
5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡
8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês, ‡
3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.
Avots: EH I, 655
krizdole
krizduõle [Līn.], gew. Pl. krizduõles [Dunika], Kurl., z. B. Nigr., auch krizduores, krizuõļi Kand., die Stachelbeere. [Nebst li. krizdūlė) aus d. dial. krisdohre [od. kristólbere] > Christdornbeere.
Avots: ME II, 282
Avots: ME II, 282
kronis
kruõnis,
1): puķu k. galviņā BW. 27570 var. brūtes kruoni nuoņe̦muot 33616. vizuļa k. 5606; ‡
4) skapja k., der Aufsatz eines Schrankes
- Siuxt; ‡
5) skursteņa k., das Schornsteingesims
Siuxt; ‡
6) der Balkenkranz beim Bau
Orellen.
Avots: EH I, 664
1): puķu k. galviņā BW. 27570 var. brūtes kruoni nuoņe̦muot 33616. vizuļa k. 5606; ‡
4) skapja k., der Aufsatz eines Schrankes
- Siuxt; ‡
5) skursteņa k., das Schornsteingesims
Siuxt; ‡
6) der Balkenkranz beim Bau
Orellen.
Avots: EH I, 664
kroplis
kruôplis: mit uõ auch Schrunden n. FBR. XIII, 100, mit ùo 2 auch Aahof, A.- Laitzen, Linden in Kurl., Oknist, mit uô 2 auch Orellen.
Avots: EH I, 664
Avots: EH I, 664
kroza
kroza: auch Orellen, Suhrs: pušuma me̦tas k. virsū Salis; eine unebene Krust überhaupt: arumiem virsū cieta k. Lems.
Avots: EH I, 658
Avots: EH I, 658
krūklis
krumpainis
krum̃paînis, ein Runzeliger, Faltiger, ein Faltenrock: tuoreiz labi ja nuo pusbaķa vienus pašus krumpaiņus izšuva Aps.
Avots: ME II, 286
Avots: ME II, 286
krūms
krũms (li. krúmas), Demin. auch krũmītis BW. 32529 und verächtl. krũmelis,
1) der Busch, Strauch:
Sprw. lai kāds krūmiņš, tuomē̦r sava ēniņa. aizrunā tu viņu! mute līdz krūmiem! von einem gewandten Schwätzer Degl. tie bija aiz pieci krūmi, sie waren über alle Berge LA. krūms salaulā, krūms atlaulā, sagt man von der Ehe der Zigeuner. krūmu sargi, Banditen, Räuber LA.; mīlestības krūms, Gagel (myrica gale) Kemmern n. RKr. III, 71;
2) die Staude:
krūmu ņemt, riest, n. U. auch krūmu mest, krūmā riesties AP., Smilt., sich bestauden: audz miezīti, ņem krūmiņu BW. 13767;
3) der Büschel, die Menge, der Haufe:
krūmiem auga zaļa zāle ap re̦snuo uozuoliņu; krūmiem stāv sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15696. ļaudis stāv vienā krūmā, die Leute stehen ganz dicht L. zivis krūmiem (pulkiem) Majorenhof;
4) eine Art Stickerei:
uz kre̦kla kamiešiem ruonas pērpetes jeb krūmi, t. i. sarkani raksti RKr. XVI, 102. [Nach der Bed. 3 zu urteilen, vielleicht zu kraũt, woran auch Leskien Nom. 192 denkt.]
Avots: ME II, 292
1) der Busch, Strauch:
Sprw. lai kāds krūmiņš, tuomē̦r sava ēniņa. aizrunā tu viņu! mute līdz krūmiem! von einem gewandten Schwätzer Degl. tie bija aiz pieci krūmi, sie waren über alle Berge LA. krūms salaulā, krūms atlaulā, sagt man von der Ehe der Zigeuner. krūmu sargi, Banditen, Räuber LA.; mīlestības krūms, Gagel (myrica gale) Kemmern n. RKr. III, 71;
2) die Staude:
krūmu ņemt, riest, n. U. auch krūmu mest, krūmā riesties AP., Smilt., sich bestauden: audz miezīti, ņem krūmiņu BW. 13767;
3) der Büschel, die Menge, der Haufe:
krūmiem auga zaļa zāle ap re̦snuo uozuoliņu; krūmiem stāv sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15696. ļaudis stāv vienā krūmā, die Leute stehen ganz dicht L. zivis krūmiem (pulkiem) Majorenhof;
4) eine Art Stickerei:
uz kre̦kla kamiešiem ruonas pērpetes jeb krūmi, t. i. sarkani raksti RKr. XVI, 102. [Nach der Bed. 3 zu urteilen, vielleicht zu kraũt, woran auch Leskien Nom. 192 denkt.]
Avots: ME II, 292
krunka
I kruñka: auch Orellen (die Falte in der Haut), (mit ùn 2 ) Sonnaxt (im Kleide), (mit un ) Wessen.
Avots: EH I, 660
Avots: EH I, 660
krustains
krustaîns: krustaini (kruste̦ni Seyershof) cimdi Orellen. krustaina pē̦rsla Linden in Kurl.
Avots: EH I, 660
Avots: EH I, 660
krustāniski
krustāniski (unter krustainisks): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Saikava, (mit -an- ) Salis: same̦t pagales k. Fest. malku krauj k.: vienu gabalu tâ, uotru pāri Orellen.
Avots: EH I, 660
Avots: EH I, 660
krustceļš
krustības
krustiem
krustiẽm: vienu kuoku ieliek tâ, uotru k. pāri Orellen, k. šķē̦rsām kauli Behnen n. FBR. XVI, 149.
Avots: EH I, 661
Avots: EH I, 661
krustis
krustis: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dunika, OB.: (pastalu) aukla nāk k. uz kāju Frauenb. brīžam zibeņi me̦t k. un kādreiz gariskis Siuxt. žagari same̦sti k. šķē̦rsis Orellen. (kumeļš) k. ceļu vien tecēja BW. 28627.
Avots: EH I, 661
Avots: EH I, 661
krustiskis
krustīt
krustît,
2): auch LLD. II, 3 30 , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,
1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;
2): auch Salis; ‡
3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡
4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).
Avots: EH I, 661
2): auch LLD. II, 3 30 , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,
1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;
2): auch Salis; ‡
3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡
4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).
Avots: EH I, 661
krūts
krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,
1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;
2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]
3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;
4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;
5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;
6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;
[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].
Avots: ME II, 293
1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;
2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]
3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;
4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;
5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;
6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;
[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].
Avots: ME II, 293
kruvešains
kruvešaîns, [kruvežains Dond.], hockerig, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt: kruvešains ceļš. mazais vārīgi liek basās kājiņas uz kruvešainas zemes Zalkt.
Avots: ME II, 291
Avots: ME II, 291
kruvesis
kruvesis, [kruvēzis Ronneb.],
1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;
2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú "hart, fest" u. a., vgl. Persson BB. XIX, 271 und Beitr. 329, Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 204 unter crūsta, Berneker Wrtb. I, 629.]
Avots: ME II, 291
1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;
2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú
Avots: ME II, 291
kruzuļains
‡ kruzuļaîns, kruzuļaiņš, gekräuselt: kruzuļaini mati Orellen. kruzulaiņā svārciņā Janš. Dzimtene V, 244.
Avots: EH I, 662
Avots: EH I, 662
kučkāniski
kučkiski
kučkiskis
kučkus
‡ kučkus Orellen, Adv., zusammengekrümmt: vē̦de̦rs tâ sāpēja, ka vai k. metuos (dass ich mich zusammenkrümmte).
Avots: EH I, 666
Avots: EH I, 666
kuģe
kuģe: auch Gr˙~Buschh. n. FBR. XII, 77, Kaltenbr., Oknist, Orellen, Roop, Saikava, Seyershof, Sonnaxt, Pas. XI, 422.
Avots: EH I, 667
Avots: EH I, 667
kukulis
kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),
1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;
3): auch Orellen, Saikava;
5): die Niere
Seyershof;
6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡
7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.
Avots: EH I, 669
1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;
3): auch Orellen, Saikava;
5): die Niere
Seyershof;
6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡
7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.
Avots: EH I, 669
kūla
II kũla,
1) [kũla Arrasch, Wolm. u. a., kûla 2 Ruj.], altes, dürres, vorjähriges Gras
Wolm., Plm.: āžtis ēda ve̦cu kūlu BW. 13007 ; briežu, gew. vilku kūla, Borstengras (nardus stricta) ;
2) das alte Haar der Tiere:
zirgs vēl nav ve̦cuo kūlu nuometis Naud. bij manām telītēm ve̦ca kūla mugurā BW. 28970. Scherzhaft auch von Menschen: pē̦rnajam brūtgānam ve̦ca kūla mugurā BW. 15628. kūlu dzīt, den Bart abrasieren Frauenb. ;
3) die alte Haut einer Schlange ;
4) [kūlas zaķi C., Hasen, die zur Welt gekommen sind, wenn das Gras zur
kūla geworden ist ;] kūlas bē̦rni, im Spätherbst geborene Häschen AP. [Zur Bed. 1 vgl. li. kulės "Grasart auf Torfwiesen" Lit. Mitt. I, 17 und Thomsen Beröringer 190 f.]
Avots: ME II, 333, 334
1) [kũla Arrasch, Wolm. u. a., kûla 2 Ruj.], altes, dürres, vorjähriges Gras
Wolm., Plm.: āžtis ēda ve̦cu kūlu BW. 13007 ; briežu, gew. vilku kūla, Borstengras (nardus stricta) ;
2) das alte Haar der Tiere:
zirgs vēl nav ve̦cuo kūlu nuometis Naud. bij manām telītēm ve̦ca kūla mugurā BW. 28970. Scherzhaft auch von Menschen: pē̦rnajam brūtgānam ve̦ca kūla mugurā BW. 15628. kūlu dzīt, den Bart abrasieren Frauenb. ;
3) die alte Haut einer Schlange ;
4) [kūlas zaķi C., Hasen, die zur Welt gekommen sind, wenn das Gras zur
kūla geworden ist ;] kūlas bē̦rni, im Spätherbst geborene Häschen AP. [Zur Bed. 1 vgl. li. kulės "Grasart auf Torfwiesen" Lit. Mitt. I, 17 und Thomsen Beröringer 190 f.]
Avots: ME II, 333, 334
kulaka
kulda
I kul˜da,
1); auch Walk n. RielU., Baldohn, Durben, Orellen, Pernigel, Seyershof, (mit ul ) Saikava.
Avots: EH I, 670
1); auch Walk n. RielU., Baldohn, Durben, Orellen, Pernigel, Seyershof, (mit ul ) Saikava.
Avots: EH I, 670
kūliens
I kũliêns,
1): auch Orellen, Salis, Seyershof;
2): ar vienu kūlienu jau nevar nuojumt jumtu Orellen; das zu Dreschende
(metiens): jādze̦n k. nuo siltrijas piedarbā, Janš. Līgava I, 265.
Avots: EH I, 683
1): auch Orellen, Salis, Seyershof;
2): ar vienu kūlienu jau nevar nuojumt jumtu Orellen; das zu Dreschende
(metiens): jādze̦n k. nuo siltrijas piedarbā, Janš. Līgava I, 265.
Avots: EH I, 683
kūlis
kuls
I kuls,
1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;
2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡
3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.
Avots: EH I, 671
1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;
2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡
3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.
Avots: EH I, 671
kult
kul˜t,
1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;
2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;
3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡
4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,
1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;
2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;
3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡
5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡
6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.
Avots: EH I, 672
1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;
2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;
3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡
4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,
1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;
2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;
3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡
5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡
6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.
Avots: EH I, 672
kumāss
kumâss: auch Alswig, AP., Behnen, Ermes, Frauenb., Gold., Gramsden, Iw:, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Lesten, Linden in Kurl., Luhde, Nikrazen, N.- Peb., OB., Orellen, Pankelhof, Ramkau, Rutzau, Salisb., Schnehpeln, Seyershtif, Siuxt, Smilten, Zögenhof: ne maizītes kumasiņa BW. piel. 2 18475, 1. tas malciņš, kumasiņš 1650, 2. dabūsi panakstu kumasu 19221. par dze̦guzes vai nabaga, kumāsu sauc maizes gabaliņu, kas ēduot pāri paliek RKr. XIX, 105. ubaga kumāsi (in Riga gehört), grosse, eben herunterfallende Schneeflocken.
Avots: EH I, 673
Avots: EH I, 673
kumpt
kupeņot
‡ kupeņuôt Orellen, in Haufen zusammengeweht werden (vom Schnee): rau, kâ kupeņuo! var uznākt lietus.
Avots: EH I, 676
Avots: EH I, 676
kupris
kupris,
2) (s. unter kuprs 1): auch Oknist, Orellen, Salisb., Sonnaxt, Warkl., Wessen: lielu kupri mugurā BW. 21158, 1. nenes kupri mugura! 24051, 2 var.
Avots: EH I, 677
2) (s. unter kuprs 1): auch Oknist, Orellen, Salisb., Sonnaxt, Warkl., Wessen: lielu kupri mugurā BW. 21158, 1. nenes kupri mugura! 24051, 2 var.
Avots: EH I, 677
kūpumi
kupurs
kura
kura, kure U.,
1) die Heizung:
šuodien bij liela kura, heute wurde gründlich geheizt. ieliku lielu kuru krāsnī, ich legte viel Heizmaterial in den Ofen Mat. krāsns pašā kurā Spr. šuoreiz bij maza kura, maize nav lāga izc,epusi Fest.;
[2) kura Trik. "der Ofen".]
Zu kur̃t.
Avots: ME II, 321
1) die Heizung:
šuodien bij liela kura, heute wurde gründlich geheizt. ieliku lielu kuru krāsnī, ich legte viel Heizmaterial in den Ofen Mat. krāsns pašā kurā Spr. šuoreiz bij maza kura, maize nav lāga izc,epusi Fest.;
[2) kura Trik. "der Ofen".]
Zu kur̃t.
Avots: ME II, 321
kurināt
kurinât,
3): šī laikam šuo kurina (musina) Orellen. tikmē̦r viņa kurināja virsū, kamē̦r dabūja šās tik tālu Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich (Feuer) anmachen
Orellen: sāc nu k. tuos uguņus!
2) gewisse Räume beheizen
Auleja: ni rīkstes nedeve nuocirst; kai zini, kurtnājies!
3) einander hetzen (gegen jem.)
Seyershof: kungi kurinājās virsū, ka viņiem zemes tiek izņe̦mtas. - Ein li. kurinti auch Tiž. IV, 502, wo sonst u von ū geschieden wird.
Avots: EH I, 678
3): šī laikam šuo kurina (musina) Orellen. tikmē̦r viņa kurināja virsū, kamē̦r dabūja šās tik tālu Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich (Feuer) anmachen
Orellen: sāc nu k. tuos uguņus!
2) gewisse Räume beheizen
Auleja: ni rīkstes nedeve nuocirst; kai zini, kurtnājies!
3) einander hetzen (gegen jem.)
Seyershof: kungi kurinājās virsū, ka viņiem zemes tiek izņe̦mtas. - Ein li. kurinti auch Tiž. IV, 502, wo sonst u von ū geschieden wird.
Avots: EH I, 678
kurls
kur̃ls: auch Behnen, Lemb., Pankelhof, Roop, Rosenbeck, Serben, Stenden, Strasden, (mit ùr ) N.-Wohlfahrt, (mit ur̂ 2 ) Kegeln, Orellen, Stolben, Zögenhof: ļaudim ir k. miegs septiņuos nuo rīta Daugava 1936, S. 216.
Avots: EH I, 678
Avots: EH I, 678
kurnāt
kurvis
kur̃vis,
1): pilni kurvji baltas vilnas BW. piel.2 6917, 1; ‡
4) kaudzes k. Siuxt, die aus Gesträuch hergestelite Unterlage für einen Heuschober auf der Wiese;
‡
5) pe̦lu k. Siuxt, der über den Rädeirn befindliche Teil einer
uõre I zum Spreuführen; ‡
6) der Raum über einem
piedarbs (zum Strohaufstapeln benutzt) Orellen.
Avots: EH I, 680
1): pilni kurvji baltas vilnas BW. piel.2 6917, 1; ‡
4) kaudzes k. Siuxt, die aus Gesträuch hergestelite Unterlage für einen Heuschober auf der Wiese;
‡
5) pe̦lu k. Siuxt, der über den Rädeirn befindliche Teil einer
uõre I zum Spreuführen; ‡
6) der Raum über einem
piedarbs (zum Strohaufstapeln benutzt) Orellen.
Avots: EH I, 680
kūsēlis
ķusis
kutīgs
kvēpt
kvêpt,
1): auch (prs. kvê̦pst) Oknist; sabēra čubas dūmuos, lai gaļā kvēpst Siuxt. lukturis rijā kvêpj 2 briesmīgi Orellen;
2): te laikam me̦diem kvêpj Kaltenbr. sveķu smarža kvēpj nuo priedēm Jauns. Daugava 1934, S. 31; ‡
3) kvêpinât 2 Auleja.
Avots: EH I, 690
1): auch (prs. kvê̦pst) Oknist; sabēra čubas dūmuos, lai gaļā kvēpst Siuxt. lukturis rijā kvêpj 2 briesmīgi Orellen;
2): te laikam me̦diem kvêpj Kaltenbr. sveķu smarža kvēpj nuo priedēm Jauns. Daugava 1934, S. 31; ‡
3) kvêpinât 2 Auleja.
Avots: EH I, 690
kviesāji
labdzimts
[labdzìmts ,* wohlgeboren: visi labdzimtie Deglavs Rīga II, 1, 216. Jūsu labdzìmtĩba *, Euer Wohlgeboren ibid. 167.]
Avots: ME II, 395
Avots: ME II, 395
lāboties
lābuôtiês: sich anschmeicheln (mit ã ) Ermes, Kegeln, Orellen, Trik., (mit â 2 ) Salisb.: lâbuodamies 2 pretī cilvē̦kam, suns kustina asti Seyershof. Mit à 2 (und nicht oa aus ā) wird es auch (warum ?) in Gr.-Buschh. gesprochen!
Avots: EH I, 725
Avots: EH I, 725
lāčauzainis
lācis
lâcis,
2): skrandu l. Pas. VIII, 374. sūdu l. Orellen, ein Schmutzfink;
4): auch AP.;
5): auch BW. 32560 var., Frauenb., Grob., Iw., Kaltenbr., Linden in Kurl., Rutzau, Siuxt;
7): auch Grob. ("kuoka miets zem lemesnīcas; uz kā uzmaukti gre̦dze̦nu gali").
Avots: EH I, 726
2): skrandu l. Pas. VIII, 374. sūdu l. Orellen, ein Schmutzfink;
4): auch AP.;
5): auch BW. 32560 var., Frauenb., Grob., Iw., Kaltenbr., Linden in Kurl., Rutzau, Siuxt;
7): auch Grob. ("kuoka miets zem lemesnīcas; uz kā uzmaukti gre̦dze̦nu gali").
Avots: EH I, 726
lāčot
I lâčuôt,
1): auch Linden in Kūrl. (lâčât), Oknist; kriechen (von Kindern)
Orellen; ‡
2) ein gewisses Spiel spielen ("zabawa w niedźwiedzia")
Ulanowska Łotysze 64. - Zur Bed. vgl. auch salâčuôt 2.
Avots: EH I, 726
1): auch Linden in Kūrl. (lâčât), Oknist; kriechen (von Kindern)
Orellen; ‡
2) ein gewisses Spiel spielen ("zabawa w niedźwiedzia")
Ulanowska Łotysze 64. - Zur Bed. vgl. auch salâčuôt 2.
Avots: EH I, 726
lāgu
lāgus
laidināt
laîdinât,
1): l. vaļā Segew., (angefrorene Gegenstände mit heissem Wasser) loslösen; schmelzen
(tr.) Bērzgale, Oknist, Pilda, Zvirgzdine: l. tuklumu Auleja. ziemā sniegu laidinājām Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich schmelzen
Auleja: l. taukus ziemai;
2) schmelzen
(intr.) Auleja: liec iz guns, lai laidinājas!
3) "sich erholen, ausstrecken"
P. Allunan. Zur Bed. vgl. auch izlaîdinât, ìelaidinât, palaidinât und pìelaidinât.
Avots: EH I, 712
1): l. vaļā Segew., (angefrorene Gegenstände mit heissem Wasser) loslösen; schmelzen
(tr.) Bērzgale, Oknist, Pilda, Zvirgzdine: l. tuklumu Auleja. ziemā sniegu laidinājām Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich schmelzen
Auleja: l. taukus ziemai;
2) schmelzen
(intr.) Auleja: liec iz guns, lai laidinājas!
3) "sich erholen, ausstrecken"
P. Allunan. Zur Bed. vgl. auch izlaîdinât, ìelaidinât, palaidinât und pìelaidinât.
Avots: EH I, 712
laiks
laĩks,
1)
a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);
b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;
gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡
c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;
h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;
i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;
j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;
5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);
6)
a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;
b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡
7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.
Avots: EH I, 712, 713
1)
a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);
b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;
gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡
c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;
h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;
i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;
j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;
5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);
6)
a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;
b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡
7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.
Avots: EH I, 712, 713
laiža
laĩža,
2): auch AP.; puôda laĩža
b) - auch AP., Orellen u. a.;
3): meitu laižas (von den
puiši gesagt) Tdz. 42425.
Avots: EH I, 716
2): auch AP.; puôda laĩža
b) - auch AP., Orellen u. a.;
3): meitu laižas (von den
puiši gesagt) Tdz. 42425.
Avots: EH I, 716
lampatāt
lampausis
lamzaka
lamzakīgs
lamzaks
lancka
lañcka,
1): auch Orellen, (mit àn 2 ) Erlaa, Zvirgzdine; ‡
5) ein liederliches Weib
Orellen; ‡
6) ein minderwertiger Boden
(mit àn 2 ) Meselau, (lanckas) Golg.
Avots: EH I, 719
1): auch Orellen, (mit àn 2 ) Erlaa, Zvirgzdine; ‡
5) ein liederliches Weib
Orellen; ‡
6) ein minderwertiger Boden
(mit àn 2 ) Meselau, (lanckas) Golg.
Avots: EH I, 719
lankarēties
lankars
‡ lan̂kars 2 Orellen, ein Fetzen. aiziet resp. aizbraukt lan̂karu 2 lan̂kariem 2 ebenda, eilig, behängt mit verschiedenen Gegenständen (die dabei herabhangen können) weggehen resp. in einem Wagen, in den Verschiedenes unordentlich zusammengeworfen ist (däs beim Fahren klappert), wegfahren.
Avots: EH I, 719
Avots: EH I, 719
lasēns
lasẽ̦ns, auch laša bē̦rns od. laša mauku bē̦rns Hr., Lachsforelle (salmo trutta L.) L., RKr. VIII, 103.
Avots: ME II, 423
Avots: ME II, 423
lasmenis
lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]
Avots: ME II, 424
Avots: ME II, 424
lastīgala
lasvarde
laulabnieks
laũlabniẽks: auch Orellen, (mit àu 2 ) Oknist, Warkl.: laulabnieku kumēleņi BWp. 1384, 1.
Avots: EH I, 723
Avots: EH I, 723
launadzis
[laũnadzis [Nogallen] od. laũnaga vējš, der Südwind Majorenhof, Salis, Mag. XX, 3, 72; der Südwestwind St., U.; [Südostwind Markgrafen].
Avots: ME II, 429
Avots: ME II, 429
launadzīte
launadzīte
laũnadzĩte, ein Mädchen, das um die Zeit des laũnags geboren ist: launadzīte man māsiņa, tā piedzima launagā BW. 1181.
Avots: ME II, 429
Avots: ME II, 429
ļauns
ļaũns,
1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;
2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]
Avots: ME II, 532
1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;
2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]
Avots: ME II, 532
lāva
lâva,
1): auch Salis, Wessen, Wolm.: pirtī uz lāvas BW. 20896, 1; plats kâ l. (von dicken Menschen)
Grenzhof (Mežmuiža); "ein dicker, plumper Menseh" AP.;
2): eine Bettstelle
Lubn. n. BielU.; "gulta" AP. (ehemals), Auleja, Warkl.;
3): sìena kaudzes (Salis, Seyershof) oder kaudžu (Kegeln, Orellen, BW.32391) l.;
4): auch AP., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt, (nur von 2 Darrbalken)
Frauenb.; auf 2 oder 3 Darrbalken aufgeschichtetes Getreide Iw.: rijā sēra trīs, četras lāvas; lāva stāv uz divi vai trīs ārdiem; "metiens, eine Lage Getreide auf der Tenne zum Dreschen" BielU.; rija ... piesē̦rusies pilna līdz pēdējai lāvai Pas. XIII, 113;
5): auch (die Kette von den Weberhefteln bis zum
buomis) AP., ("nuo krūšu buomīša līdz buomjam") Erlaa; ‡
6) lâču l. Salis, ein Brettergestell auf einem Baum, auf dem sitzend man Bären nachstellt.
Avots: EH I, 730
1): auch Salis, Wessen, Wolm.: pirtī uz lāvas BW. 20896, 1; plats kâ l. (von dicken Menschen)
Grenzhof (Mežmuiža); "ein dicker, plumper Menseh" AP.;
2): eine Bettstelle
Lubn. n. BielU.; "gulta" AP. (ehemals), Auleja, Warkl.;
3): sìena kaudzes (Salis, Seyershof) oder kaudžu (Kegeln, Orellen, BW.32391) l.;
4): auch AP., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt, (nur von 2 Darrbalken)
Frauenb.; auf 2 oder 3 Darrbalken aufgeschichtetes Getreide Iw.: rijā sēra trīs, četras lāvas; lāva stāv uz divi vai trīs ārdiem; "metiens, eine Lage Getreide auf der Tenne zum Dreschen" BielU.; rija ... piesē̦rusies pilna līdz pēdējai lāvai Pas. XIII, 113;
5): auch (die Kette von den Weberhefteln bis zum
buomis) AP., ("nuo krūšu buomīša līdz buomjam") Erlaa; ‡
6) lâču l. Salis, ein Brettergestell auf einem Baum, auf dem sitzend man Bären nachstellt.
Avots: EH I, 730
lecekte
lecekte (unter leceklis I): auch AP., C., Ermes, Kegein, Orellen, Seyershof, Zögenhof.
Avots: EH I, 730
Avots: EH I, 730
legaža
lēģerēties
lēģerība
lēģerīgs
lēģeris
I lẽģeris: loc. s. lēģerē BW. 31919 var. (aus Absenau),
2): re̦snākam kuokam cirta dziļāku lẽģeri Orellen. tilta gruoduos, uzlēģerējuot tuos uz sijām, iecē̦rt ruobus, kuo sauc par lẽģeŗiem Ramkau.
Avots: EH I, 736
2): re̦snākam kuokam cirta dziļāku lẽģeri Orellen. tilta gruoduos, uzlēģerējuot tuos uz sijām, iecē̦rt ruobus, kuo sauc par lẽģeŗiem Ramkau.
Avots: EH I, 736
lēģeris
leidars
lēle
I lêle,
1): auch AP., Ermes, Mar., Serbig., Smilt., Trik., (mit ê 2 ) Adiamünde, Kegeln, Lemb., Orellen, Salis, Satisb., Ulpisch, Zögenhof.
Avots: EH I, 737
1): auch AP., Ermes, Mar., Serbig., Smilt., Trik., (mit ê 2 ) Adiamünde, Kegeln, Lemb., Orellen, Salis, Satisb., Ulpisch, Zögenhof.
Avots: EH I, 737
lelle
lel˜le,
2): eiju, eiju, lāča l. (Var.: lāča bē̦rns) BW. 2046 var. sanākt pie lelles kājas Dunika, zum Besuch bei einer Wöchnerin zusammenkommen;
iedzert uz lelles kāju ebenda, auf die Gesundheit des neugeborenen Kindes trinken; lelles kukulis ebenda, Weissbrot, Käse und andere schmackhafte Sachen, die die Mutter der Wöchnerin ihren Besuchern nach Hause (für Kinder und sonstige Angehörige der Gäste) mitgibt.
Avots: EH I, 732
2): eiju, eiju, lāča l. (Var.: lāča bē̦rns) BW. 2046 var. sanākt pie lelles kājas Dunika, zum Besuch bei einer Wöchnerin zusammenkommen;
iedzert uz lelles kāju ebenda, auf die Gesundheit des neugeborenen Kindes trinken; lelles kukulis ebenda, Weissbrot, Käse und andere schmackhafte Sachen, die die Mutter der Wöchnerin ihren Besuchern nach Hause (für Kinder und sonstige Angehörige der Gäste) mitgibt.
Avots: EH I, 732
lemperēt
lèmperêt: auch (mit em ) Segew., (mit em̂ 2 ) Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich herumtreiben
(vazâtiês) Seyershof (mit em̂ 2 );
2) "vaļīgi, brīvi kustēties" (mit em̂ 2 ) Orellen.
Avots: EH I, 733
1) sich herumtreiben
(vazâtiês) Seyershof (mit em̂ 2 );
2) "vaļīgi, brīvi kustēties" (mit em̂ 2 ) Orellen.
Avots: EH I, 733
lemperīgs
lèmperîgs 2 : auch (mit em̂ 2 ) Salisb.; "guorīgs, nuolaidīgi kustīgs (kâ bez satura)" (mit em̂ 2 ) Orellen.
Avots: EH I, 733
Avots: EH I, 733
lēnējs
lēsa
lê̦sa,
3): eine durch Pflanzenwurzeln gebildete Humusschicht über einem Gewässer
Lems., Orellen, Salis.
Avots: EH I, 738
3): eine durch Pflanzenwurzeln gebildete Humusschicht über einem Gewässer
Lems., Orellen, Salis.
Avots: EH I, 738
leska
lēšķis
lēvenis
lèvenis,
1): auch N.-Wohlfahrt; "aizaudzis purvs" (mit ê ) Laud., Mar.;
3): ein grosses Quantum
(mit ẽ ) Siuxt; tur zalkšu bij lẽveņiem (sehr viel) Frauenb. iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz, - viss i. tirgū Delle Negantais nieks 225. sìena, salmu lêvenis 2 (ein zusammenklebender Haufe) Orellen. cisu (= salmu) l. (= vairums) Bewern. ābuoliņš slapjā laika dēļ saaudzis viss vienā lêvenī 2 Lems: aitām vilna savē̦lusies visa vienā lēvenī ebenda; dichte Hautausschläge (mit ê 2 ) Orellen; eine Brandwunde (mit ê 2 ) Loddiger; miesas lēvenis (ein übermässig dicker Mensch) Bewern.
Avots: EH I, 739
1): auch N.-Wohlfahrt; "aizaudzis purvs" (mit ê ) Laud., Mar.;
3): ein grosses Quantum
(mit ẽ ) Siuxt; tur zalkšu bij lẽveņiem (sehr viel) Frauenb. iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz, - viss i. tirgū Delle Negantais nieks 225. sìena, salmu lêvenis 2 (ein zusammenklebender Haufe) Orellen. cisu (= salmu) l. (= vairums) Bewern. ābuoliņš slapjā laika dēļ saaudzis viss vienā lêvenī 2 Lems: aitām vilna savē̦lusies visa vienā lēvenī ebenda; dichte Hautausschläge (mit ê 2 ) Orellen; eine Brandwunde (mit ê 2 ) Loddiger; miesas lēvenis (ein übermässig dicker Mensch) Bewern.
Avots: EH I, 739
lēveris
lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],
1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];
2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];
3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]
Avots: ME II, 463, 464
1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];
2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];
3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]
Avots: ME II, 463, 464
lezds
līčains
līdz
lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,
1) Adverb -
a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;
b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;
c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;
2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,
a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,
3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;
b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;
c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;
d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;
a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;
f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;
3) Konjunktion,
a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;
b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;
c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]
Avots: ME II, 477, 478, 479
1) Adverb -
a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;
b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;
c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;
2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,
a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,
3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;
b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;
c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;
d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;
a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;
f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;
3) Konjunktion,
a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;
b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;
c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]
Avots: ME II, 477, 478, 479
lieliski
liẽliski, ‡
3) ungekünstelt, einfach; grob
Sonnaxt (mit ìe 2 ): tuoreiz runāja l., ne smalki kâ tagad.
Avots: EH I, 754
3) ungekünstelt, einfach; grob
Sonnaxt (mit ìe 2 ): tuoreiz runāja l., ne smalki kâ tagad.
Avots: EH I, 754
lielkaulains
liet
liêt,
3): auch Seyershof;
4): energisch etwas tun
Kaltenbr.: kâ šuodien lēja (pļāva) gabalu pie zems!
5): auch Orellen; l. kam par galvu Saikava. l. kam ar rīksti pa pakaļu Siuxt, Sonnaxt; mit den Füssen ausschlagen,
spert (von Kühen) Siuxt. Refl. -tiês, ‡
2) = lît: ūdins lējās tai (=tik) daudz, ka ... Pas. IX, 500; ‡
3) Eier ohne Schalen legen (von Hennen)
Auleja, Kaltenbr.: vista lejas.
Avots: EH I, 757
3): auch Seyershof;
4): energisch etwas tun
Kaltenbr.: kâ šuodien lēja (pļāva) gabalu pie zems!
5): auch Orellen; l. kam par galvu Saikava. l. kam ar rīksti pa pakaļu Siuxt, Sonnaxt; mit den Füssen ausschlagen,
spert (von Kühen) Siuxt. Refl. -tiês, ‡
2) = lît: ūdins lējās tai (=tik) daudz, ka ... Pas. IX, 500; ‡
3) Eier ohne Schalen legen (von Hennen)
Auleja, Kaltenbr.: vista lejas.
Avots: EH I, 757
lietīgs
lievenis
liẽvenis (unter liẽvenes),
1): "ein Anbau bei der Eingangstür eines Wohnhauses"
Iw.;
3) ein Abschauer an der
rija Ramkau; ein bedachter Raum zwischen zwei Gebäuden Orellen, Seyershof; ein Anbazt (aus Brettern) am Ende eines Gebäudes Seyershof.
Avots: EH I, 758
1): "ein Anbau bei der Eingangstür eines Wohnhauses"
Iw.;
3) ein Abschauer an der
rija Ramkau; ein bedachter Raum zwischen zwei Gebäuden Orellen, Seyershof; ein Anbazt (aus Brettern) am Ende eines Gebäudes Seyershof.
Avots: EH I, 758
līkste
I lìkste,
1): eine nicht dicke, bogenförmig, gekrümmte Holzstange
(mit ì 2 ) Kaltenbr.; ūdens l. Pas. XIII, 15, der Regenbogen;
2): auch (mit î 2 ) Iw.; Siuxt; (eine geschmeidige Stange)
Seyershof;
3): auch (mit î 2 ) Iw.;
4): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.; ein Tragbügel am Korb
(mit î 2 ) Iw.;
5): "riteņa luoks" (mit ì 2 ) Sonnaxt;
8): lîkstīte 2 Orellen, eine Strohdachrute.
Avots: EH I, 749
1): eine nicht dicke, bogenförmig, gekrümmte Holzstange
(mit ì 2 ) Kaltenbr.; ūdens l. Pas. XIII, 15, der Regenbogen;
2): auch (mit î 2 ) Iw.; Siuxt; (eine geschmeidige Stange)
Seyershof;
3): auch (mit î 2 ) Iw.;
4): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.; ein Tragbügel am Korb
(mit î 2 ) Iw.;
5): "riteņa luoks" (mit ì 2 ) Sonnaxt;
8): lîkstīte 2 Orellen, eine Strohdachrute.
Avots: EH I, 749
likums
likums,
1) was man gelegt hat od. was gelegt worden ist:
uguns vienādi atruonas akmenī kâ ar ve̦lna likumu tuoreiz ielikta, das Feuer befindet sich noch immer in dem Stein, seitdem es der Teufel dorthin gelegt hat LP. VII, 1180. es tavu likumu nevaru atrast U., ich kann nicht finden, was du weggelegt hast. atradīsi rīta māli vakarēju likumiņu BW. 3582;
2) das Festgesetzte, Befohlene, der Befehl, die Bestimmung:
izpildīju tikai saimnieka likumu, ich habe nur des Wirts Befehl erfüllt Janš. dieviņ, tavu likumiņu! BW. 16713. vienam būšu, ne visiem pa Laimiņas likumam 1946. Sprw.: dieva likums, paša tikums, die Ehe ist das Produkt der Bestimmung Gottes und der eignen Wahl, des eignen Gefallens;
3) das Gesetz:
likumus duot, ievē̦ruot, kājām mīt.
Avots: ME II, 470
1) was man gelegt hat od. was gelegt worden ist:
uguns vienādi atruonas akmenī kâ ar ve̦lna likumu tuoreiz ielikta, das Feuer befindet sich noch immer in dem Stein, seitdem es der Teufel dorthin gelegt hat LP. VII, 1180. es tavu likumu nevaru atrast U., ich kann nicht finden, was du weggelegt hast. atradīsi rīta māli vakarēju likumiņu BW. 3582;
2) das Festgesetzte, Befohlene, der Befehl, die Bestimmung:
izpildīju tikai saimnieka likumu, ich habe nur des Wirts Befehl erfüllt Janš. dieviņ, tavu likumiņu! BW. 16713. vienam būšu, ne visiem pa Laimiņas likumam 1946. Sprw.: dieva likums, paša tikums, die Ehe ist das Produkt der Bestimmung Gottes und der eignen Wahl, des eignen Gefallens;
3) das Gesetz:
likumus duot, ievē̦ruot, kājām mīt.
Avots: ME II, 470
lizda
lizda (li. lizdà Gerullis-Stang Liet. zv. tarmė Prūsuose 30): auch Bald., Behnen, Gotthardsbetg, Gramsden, Grob., Linden in Livl., Meselau, OB., Orellen, PlKur., Roop, Salis, Serben, Sessw, Sonnaxt, Wessen.
Avots: EH I, 745
Avots: EH I, 745
locītava
lùocîtava, das Gelenk [Wolm.], PS., C., Kl., Spr., Bers.: luocītavas jeb mītis Konv. 2 saķēra Edes ruoku, šuoreiz augšpus luocītavas Saul.
Avots: ME II, 523
Avots: ME II, 523
lodēt
lokans
loma
luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
lomēt
luõmêt, -ẽju, Denom. zu luõms,
1) einkreisen, ein Stück Wald durchtreiben
Salis n. U.;
2) glücken:
šuoreiz neluomēja Druw.
Avots: ME II, 527
1) einkreisen, ein Stück Wald durchtreiben
Salis n. U.;
2) glücken:
šuoreiz neluomēja Druw.
Avots: ME II, 527
lopisks
lugs
‡ lugs, = luga I 2: pagājis (jau) labs l. Pas. V, 246; X, 464; XII, 242; XIV, 325; XV, 134 (aus Serbig.). pēc kāda luga (Pas. XII, 124 aus Smilt.) od. ludziņa (Pas. XII, 115 aus Serbig.). - Der Plur. lugi (schon ME. II, 510 unter luga 1) kann auch zu lugus (ME. II, 510 unter luga I) gehören, und zwar
1): lugiem "reizēm" auch Lems., Prl. viņš tâ uz lugiem likainēs lîst Orellen n. FBR. XI, 46, es regnet nur dann und wann;
9): viņam uznāk tadi l., ka neē̦d vairs ne˙kuo Seyershof. kad kuo tâ uzduomājas, ka kāds darbs jāpadara, tad saka: man ir tādi l. uznākuši; es nevaru vairs tuo nedarīt ebenda.
Avots: EH I, 760
1): lugiem "reizēm" auch Lems., Prl. viņš tâ uz lugiem likainēs lîst Orellen n. FBR. XI, 46, es regnet nur dann und wann;
9): viņam uznāk tadi l., ka neē̦d vairs ne˙kuo Seyershof. kad kuo tâ uzduomājas, ka kāds darbs jāpadara, tad saka: man ir tādi l. uznākuši; es nevaru vairs tuo nedarīt ebenda.
Avots: EH I, 760
lukta
lumesti
lumpris
lumpurs
ļurdzēt
ļur̂dzêt 2 [Līn.], auch [ļur̂dzît 2 (?) Gudenieki], ļurgt, brodeln: putra vārās, ka ļurdz vien Gold. [ļur̂dzêt Mar., Trik., Bauske, ļur̃dzêt Schrunden, -dzu, -dzẽjüčaluot": strautiņš, pļāpa ļurdz. In Mar. u. a. wird mit ļ. auch das Geräusch bezeichnet, das beim Gehen mit durchnässten Pasteln zu horen ist: sabridis kājās; tik ļurdz vien!
Avots: ME II, 544
Avots: ME II, 544
lūris
lũris (unter lũriķis): wer jem. schief ("caur pieri") ansieht Orellen. Aus nd. lūr "Laurer", s. Zēvers IMM. 1928 II, 313.
Avots: EH I, 764
Avots: EH I, 764
ļurkāt
I ļur̂kât,
2): auch Ermes, (mit ur̂ 2 ) Orellen, Stenden;
3): auch Segew., (mit ur̂ 2 ) Stenden. Refl. -tiês : auch (mit ur̂ ) Linden in Kurl.
Avots: EH I, 775
2): auch Ermes, (mit ur̂ 2 ) Orellen, Stenden;
3): auch Segew., (mit ur̂ 2 ) Stenden. Refl. -tiês : auch (mit ur̂ ) Linden in Kurl.
Avots: EH I, 775
ļurkšēt
ļurkšêt (unter ļur̂kstêt): mit ur̂ Fest.;
2): undeutlich sprechen
(mit ur̂ 2 ) Orellen;
3): bellen
(mit ur̂ 2 ) Orellen.
Avots: EH I, 775
2): undeutlich sprechen
(mit ur̂ 2 ) Orellen;
3): bellen
(mit ur̂ 2 ) Orellen.
Avots: EH I, 775
luste
I luste (gew. Plur. lustes): auch AP., Ermes, Heidenfeld, Kalnemois, Lubn., Meselau, N.-Peb., Orellen, Prl., Ramkau, Salisb., Sessw., Seyershof, Trik.; izmin smilgas, izmin lustes, lai aug man tīri rudzi! BW. 32560, 12 var.
Avots: EH I, 763
Avots: EH I, 763
lutausis
lutàusis: auch (jem. mit herabhangenden Ohren) Ermes, Kegeln, Lems., Orellen, Salis, Zögenhof; ein phlegmatischer, plumper Mensch Salisb.
Avots: EH I, 763
Avots: EH I, 763
mačka
mačka,
1): die (Ehe)frau
Lems., (gew. eine Knechtsfrau) Orellen; ‡
3) "lašu mātīte" Salis.
Avots: EH I, 776
1): die (Ehe)frau
Lems., (gew. eine Knechtsfrau) Orellen; ‡
3) "lašu mātīte" Salis.
Avots: EH I, 776
maiga
maika
[I maĩka Bauske, ein Häuschen (um Riga), eine Hütte Wid.; ein Häuschen auf einem Flosse (maĩka Majorenhof) Bielenstein Holzb. 626. Aus *māj(i)ka (zu māja)?]
Avots: ME II, 549
Avots: ME II, 549
maikss
màikss: auch (mit aî 2 ) Orellen n. FBR. XI, 40, Poikern n. FBR. XIV, 60, Salis n. FBR. XV, 60, Wainsel n. FBR. X1V, 85, Breslau, Lenzenhof, Lindenhof, Salisb.
Avots: EH I, 777
Avots: EH I, 777
maiseklis
màiseklis, [maĩseklis Bauske, Wandsen, Dond., Salis],
1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;
2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;
3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.
Avots: ME II, 550, 551
1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;
2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;
3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.
Avots: ME II, 550, 551
maisīt
màisît: mit aĩ auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 19, Kand., Orellen, Siuxt, mit aî 2 auch Frauenb:, Ramkau,
1): maisāmais (Rührholz)
- auch Frauenb.;
2): auch Auleja, Linden in Kurl., Zvirgzdine: juo vairāk zemi maisa ("ar"), juo smalkāks, dārzs iznāk AP. Refl. -tiês,
1): liec kur nuomaļ, lai nemaisās ze̦m ruoku! Auleja: m. pa kājām, störend im Wege sein.
Avots: EH I, 778
1): maisāmais (Rührholz)
- auch Frauenb.;
2): auch Auleja, Linden in Kurl., Zvirgzdine: juo vairāk zemi maisa ("ar"), juo smalkāks, dārzs iznāk AP. Refl. -tiês,
1): liec kur nuomaļ, lai nemaisās ze̦m ruoku! Auleja: m. pa kājām, störend im Wege sein.
Avots: EH I, 778
maitāt
māja
mãja,
1): auch Orellen, Ramkau, Salis;
2): lielā m. Orellen, das Herrenhaus (eines Gutsbesitzers);
iet uz mājām - auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), Ekau, Ellei, Erwalen, Hasau, Kr.-Würzau, Matkuln, Pāviluosta, Schmarden, Setzen, Stirniene, Wirginalen, uz māju - auch Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Linden in Livl., Marzen, Marzenhof, Meselau, Plm.; visa m. (das ganze Gesinde) nāks pie dieva galda BielU.;
3): mājas Lös., die Schamlippen.
Mikkola IMM. 1930 II, 442 lässt le. mãja aus den finnischen Sprachen entlehnt sein, ohne jedoch die Länge des wurzelhaften ā in le. mãja zu etklären. S. auch Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 52 ff. Vgl. auch: diripuerunt maias, id est habitacula, ubi cibi et pabula servabantur Script. rer. pruss. II, 112 (v. J. 1377).
Avots: EH I, 789
1): auch Orellen, Ramkau, Salis;
2): lielā m. Orellen, das Herrenhaus (eines Gutsbesitzers);
iet uz mājām - auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), Ekau, Ellei, Erwalen, Hasau, Kr.-Würzau, Matkuln, Pāviluosta, Schmarden, Setzen, Stirniene, Wirginalen, uz māju - auch Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Linden in Livl., Marzen, Marzenhof, Meselau, Plm.; visa m. (das ganze Gesinde) nāks pie dieva galda BielU.;
3): mājas Lös., die Schamlippen.
Mikkola IMM. 1930 II, 442 lässt le. mãja aus den finnischen Sprachen entlehnt sein, ohne jedoch die Länge des wurzelhaften ā in le. mãja zu etklären. S. auch Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 52 ff. Vgl. auch: diripuerunt maias, id est habitacula, ubi cibi et pabula servabantur Script. rer. pruss. II, 112 (v. J. 1377).
Avots: EH I, 789
mājot
mãjuôt,
1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;
3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 6 .
Avots: EH I, 789
1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;
3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 6 .
Avots: EH I, 789
makanīt
makantiņ
mākons
makšere
makšere (unter makšķere): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop n. FBR. XV, 149, Sussei n. FBR. VII, 139, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Warkl. n. FBR. XI, 106, Wessen n. FBR. XIII, 87, AP., Dunika, OB., Ramkau.
Avots: EH I, 779
Avots: EH I, 779
makšerēt
mākt
màkt: nuogaidīt, kad būs visi darbi apdarīti, lai kāzu ne˙kas nemāktu Jauns. Raksti III, 107. Refl. -tiês,
1): pašām bij jāmācas, lai dabū vīrus Orellen; ‡
3) streben, zu gelangen versuchen
Salis: mācas kâ uz piķi tur pruo. blusas māksies augšā, kur grīda ir.
Avots: EH I, 790
1): pašām bij jāmācas, lai dabū vīrus Orellen; ‡
3) streben, zu gelangen versuchen
Salis: mācas kâ uz piķi tur pruo. blusas māksies augšā, kur grīda ir.
Avots: EH I, 790
maktīgs
‡ maktîgs,
1) gross, grossartig, mächtig
Salis, Skaista, Wessen: m. cilvē̦ks; zirgs Kaltenbr. zilie tupiņi - tie bij maktīgi ("vare̦ni") tu,penīši Ramkau. maktīgi izrūgusēs maizīte ebenda. žīdi tādas maktīgi pē̦rk Kaltenbr. tie jau pruot maktīgi tādas pļorzas runāt Orellen;
2) "čakls, ņiprs" Sonnaxt: maktīga meitene. mazie kazlē̦ni maktīgi. vai maktīgi graudnieki?
Avots: EH I, 779
1) gross, grossartig, mächtig
Salis, Skaista, Wessen: m. cilvē̦ks; zirgs Kaltenbr. zilie tupiņi - tie bij maktīgi ("vare̦ni") tu,penīši Ramkau. maktīgi izrūgusēs maizīte ebenda. žīdi tādas maktīgi pē̦rk Kaltenbr. tie jau pruot maktīgi tādas pļorzas runāt Orellen;
2) "čakls, ņiprs" Sonnaxt: maktīga meitene. mazie kazlē̦ni maktīgi. vai maktīgi graudnieki?
Avots: EH I, 779
mālājs
malka
màlka: auch (mit alˆ 2 ) Orellen; šim malciņa tam malciņa nuo tâ salda alutiņa 15540, 1.
Avots: EH I, 781
Avots: EH I, 781
mālnējs
malt
mal˜t (li. málti), -ļu, lu,
1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;
2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;
3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,
1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;
2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,
1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;
2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]
Avots: ME II, 559
1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;
2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;
3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,
1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;
2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,
1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;
2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]
Avots: ME II, 559
mancka
maņčka
‡ maņ̃čka, Name einer am Montag geborenen Kuh Salis XV, 78 (hier verächtl. für sonstiges mañdaļa), Ruhtern.
Avots: EH I, 783
Avots: EH I, 783
mandaļa
mandēga
mandža
maņdža
maranas
maranas, ["maralas" N.-Peb.], = madaras, Labkraut (galium L.) RKr. II, 71. lielās od. zirgu m., nördliches Labkraut (galium boreale L.) RKr. II, 71 (n. U. lielās m., galium verum); mazās m., galium uliginosum U. [Eher wohl (s. Berneker Wrtb. II, 18) nebst estn. maran dass. (vgl. Thomsen Beröringer 268) entlehnt aus r. маренá "Färberröte", als (nach Zubatý AfslPh. XIII, 431 ff.) verwandt damit u. a., weil dies Wort im Baltischen ganz isoliert erscheint. Vgl. übrigens auch le. marnakas und māravas.]
Avots: ME II, 562, 563
Avots: ME II, 562, 563
marga
I mar̂ga,
1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;
2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;
3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;
[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;
5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]
Avots: ME II, 563
1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;
2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;
3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;
[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;
5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]
Avots: ME II, 563
mārika
māte
mãte,
1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;
2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;
5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;
6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;
7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;
8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡
10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡
11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡
12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.
Avots: EH I, 794
1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;
2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;
5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;
6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;
7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;
8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡
10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡
11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡
12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.
Avots: EH I, 794
mātīte
mãtīte (unter mãte),
1): eine Frau
AP., Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); eine weibliche Person Orellen, Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); sigānu m. BW. 18931. ar ve̦cām mātītēm 17684; "netikla, nekārtīga sieviete" Dunika, eine Hure BielU.;
2): ein, Weibchen von Tieren überhaupt
Segew.; ‡
5) Deminutiv zu mãte "Mutter"
Frauenb.: dē̦la mātītei BW. 10409, 1. vai jūsu m. ve̦sala? Frauenb.; ‡
6) die Öse für einen Haken
AP., Golg., Linden in Kurl., Selb., Sessw.
Avots: EH I, 794
1): eine Frau
AP., Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); eine weibliche Person Orellen, Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); sigānu m. BW. 18931. ar ve̦cām mātītēm 17684; "netikla, nekārtīga sieviete" Dunika, eine Hure BielU.;
2): ein, Weibchen von Tieren überhaupt
Segew.; ‡
5) Deminutiv zu mãte "Mutter"
Frauenb.: dē̦la mātītei BW. 10409, 1. vai jūsu m. ve̦sala? Frauenb.; ‡
6) die Öse für einen Haken
AP., Golg., Linden in Kurl., Selb., Sessw.
Avots: EH I, 794
mazbērns
mazbḕ̦rns, mazbḕrniņš, ein kleines Kind, ein neugeborenes Kind Dond.: guli, mazbērniņ, līdz pašam vakaram! BW. 2062. sievai atradies mazbē̦rns Dond. [mazbē̦rnu patversme, eine Kinderbewahranstalt Wid.]
Avots: ME II, 571
Avots: ME II, 571
mazkaunība
mazkàunĩba, die Unverfrorenheit: šuo apstākli Anglijas ar neapruobežuotu mazkaunību izlietuoja savā labā B. Vēstn.
Avots: ME II, 573
Avots: ME II, 573
mazkaunīgs
māžot
‡ māžuot,
1) intr., Zauberei treiben
(mit â 2 ) Salis, Seyershof;
2) tr., verzaubern, besprechen:
tādu brūti, kuŗai ve̦cā māte pare̦guojusi nāvi bē̦r[na] vājumā (im Wochenbett), bijis jāmāžuo, lai nemirst un lai viņai nav bē̦rnu Seyershof;
3) bilden, mahlen
Lng. (geschr.: mahjoht). Refl. -tiês (s. ME. II, 589): auch (Zauberei treiben) AP. (mit â ), Salis (mit â 2 ), Frauenb. (mit ã ); (Faxen machen) Frauenb. (mit â 2 ), Trik. (mit â ); "niekuoties; liederlich arbeiten" Orellen (mit â 2 ); "jem. das Licht vertreten" (mit ã ) Frauenb.: kuo nu māžuojies man gaismai priekšā? Zur Bed. vgl. auch izmâžuôt.
Avots: EH I, 795
1) intr., Zauberei treiben
(mit â 2 ) Salis, Seyershof;
2) tr., verzaubern, besprechen:
tādu brūti, kuŗai ve̦cā māte pare̦guojusi nāvi bē̦r[na] vājumā (im Wochenbett), bijis jāmāžuo, lai nemirst un lai viņai nav bē̦rnu Seyershof;
3) bilden, mahlen
Lng. (geschr.: mahjoht). Refl. -tiês (s. ME. II, 589): auch (Zauberei treiben) AP. (mit â ), Salis (mit â 2 ), Frauenb. (mit ã ); (Faxen machen) Frauenb. (mit â 2 ), Trik. (mit â ); "niekuoties; liederlich arbeiten" Orellen (mit â 2 ); "jem. das Licht vertreten" (mit ã ) Frauenb.: kuo nu māžuojies man gaismai priekšā? Zur Bed. vgl. auch izmâžuôt.
Avots: EH I, 795
māžs
medāt
mēgļavāt
meitenis
meîtenis 2 (unter meîtene): auch Orellen, Demin. nom. plur. meitenīši BW. 12209; tad tu tuos meiteņus gan izskuoluotu Jauns. Raksti III, 356.
Avots: EH I, 796
Avots: EH I, 796
meķis
meķis: tas jau skrien (sēž) kâ m. ("?") Orellen. sēž kâ m. ("?"): nẽkuo nerunā un nekustas arī ne˙maz Lems.
Avots: EH I, 797
Avots: EH I, 797
mekše
mekše,
1): "abru maiškis" Wolmarshof; ‡
2) eine hölzerne Schaufel; deren eine Seite gekerbt ist und die man beim Dachdecken zum Glätten des Strohs benutzt
Orellen.
Avots: EH I, 797
1): "abru maiškis" Wolmarshof; ‡
2) eine hölzerne Schaufel; deren eine Seite gekerbt ist und die man beim Dachdecken zum Glätten des Strohs benutzt
Orellen.
Avots: EH I, 797
mekšis
melda
melngans
me̦l˜ngans: auch Salis; me̦l˜[n]ganas acis Orellen, zeme vēl bija me̦l˜[n]gana, kad sẽja Frauenb.
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
melns
me̦l˜ns,
3): vienuos me̦lnuos sviedruos Seyershof; ‡
5) dunduri krita m. vie[n] (gleich einer schwarzen Wolke, massenweise)
virsū Orellen.
Avots: EH I, 799
3): vienuos me̦lnuos sviedruos Seyershof; ‡
5) dunduri krita m. vie[n] (gleich einer schwarzen Wolke, massenweise)
virsū Orellen.
Avots: EH I, 799
melnums
memte
meñte: auch (mit èn 2 ) Barbern; Schönberg, Stelph., Wallh. n. FBR. XVIII, 17,
1): auch Daugeln, Dunika, Ermes, Jürg., Kal., Kegeln, Lems., OB., Orellen, Serbig., Trik., Wenden, Zögenhof, (mit èn 2 ) Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.: ja biezputru ē̦duot pietrūkst karuošu, tad bē̦rniem iztaisa meñtītes, ar kuo ēst Lems.;
3): auch Kal., OB.; ‡
5) die Kurbel am Spinnrad
Skaista (mit èn 2 ).
Avots: EH I, 780
1): auch Daugeln, Dunika, Ermes, Jürg., Kal., Kegeln, Lems., OB., Orellen, Serbig., Trik., Wenden, Zögenhof, (mit èn 2 ) Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.: ja biezputru ē̦duot pietrūkst karuošu, tad bē̦rniem iztaisa meñtītes, ar kuo ēst Lems.;
3): auch Kal., OB.; ‡
5) die Kurbel am Spinnrad
Skaista (mit èn 2 ).
Avots: EH I, 780
mentra
II me̦ñtra: auch Allendorf, Ermes, Kegeln, Orellen, Seyershof; cūku m. Seyershof, eine gewisse Pflanze (art Flussufern).
Avots: EH I, 801
Avots: EH I, 801
merga
I me̦r̂ga,
1) das Geländer
- auch Ermes, Jürg., Serbig., Sessw., Trik., Wenden, (mit e̦r̂ 2 ) A.-Ottenhof, Kegeln, Orellen, Zögenhof, (mit e̦r̃ ) AP.;
2) = mar̂ga I 2 - auch Salis: pie baznīcas garas me̦r̂gas 2 ; tur dzirda zirgus Seyershof;
3) "kuociņš, stabiņš": pin man jaunu (krê̦slu) nuo me̦rgām! VL. aus Beļava.
Avots: EH I, 801
1) das Geländer
- auch Ermes, Jürg., Serbig., Sessw., Trik., Wenden, (mit e̦r̂ 2 ) A.-Ottenhof, Kegeln, Orellen, Zögenhof, (mit e̦r̃ ) AP.;
2) = mar̂ga I 2 - auch Salis: pie baznīcas garas me̦r̂gas 2 ; tur dzirda zirgus Seyershof;
3) "kuociņš, stabiņš": pin man jaunu (krê̦slu) nuo me̦rgām! VL. aus Beļava.
Avots: EH I, 801
mest
mest,
1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;
2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;
3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;
5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;
6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,
1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;
2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;
3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;
4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;
5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;
6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;
7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡
9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.
Avots: EH I, 802
1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;
2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;
3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;
5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;
6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,
1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;
2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;
3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;
4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;
5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;
6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;
7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡
9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.
Avots: EH I, 802
mētāt
mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ 2 ) Pilda; vagas m.,
a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;
b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡
2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡
3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡
4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.
Avots: EH I, 810
a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;
b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡
2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡
3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡
4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.
Avots: EH I, 810
metiens
metiens,
1): pasviedis lielajam vērsim, kas tuo tik pa metienam apēdis Pas. VI, 333;
5): auch Frauenb., Iw., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt: jāšuot ... uz riju metienu mīdīt Janš. Apskats 1903, S. 175; ‡
9) eine Menge, ein gewisses Quantum:
dzērienam ... piejaukusi krietnu metienu me̦dus Ciema spīg. 292. kāds m. (puišu) nu ir sanācis! Siuxt; ‡
10) der Sprung (?):
zaķi cilpuoja sīkuos metienuos Ciema spīg. 135; die Höhe des Falles Frauenb.: ragauas taisa krītuot lielu metienu.
Avots: EH I, 803
1): pasviedis lielajam vērsim, kas tuo tik pa metienam apēdis Pas. VI, 333;
5): auch Frauenb., Iw., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt: jāšuot ... uz riju metienu mīdīt Janš. Apskats 1903, S. 175; ‡
9) eine Menge, ein gewisses Quantum:
dzērienam ... piejaukusi krietnu metienu me̦dus Ciema spīg. 292. kāds m. (puišu) nu ir sanācis! Siuxt; ‡
10) der Sprung (?):
zaķi cilpuoja sīkuos metienuos Ciema spīg. 135; die Höhe des Falles Frauenb.: ragauas taisa krītuot lielu metienu.
Avots: EH I, 803
mezgls
me̦zgls (unter me̦zglaîns): auch A. Ottenhof, Puhren, Orellen, Roop, Salis, Seyershof, Wainsel: pāte̦ga deviņiem me̦zgliem BW. 21368; rīkles m. Salis, der Adamsapfel.
Avots: EH I, 804
Avots: EH I, 804
mezgs
miezājs
mìezājs: auch (mit ìe 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72; ein abgemähtes Gerstenfeld AP., Ramkau, (mit iê 2 ) Frauenb., Seyershof; mìezāji 2 Oknist, Gerstenstroh Orellen.
Avots: EH I, 826
Avots: EH I, 826
miezis
mìezis: Demin. mieziņš BW. 17792 var., 19702 var.,
1): al[u]s būs nuo tā mieža, kas izaudzis nuo maizes drupatām Pas. VIII, 401. - mieža brālis Lubn., eine gewisse Wiesenpflanze.
cūku m. Stelph., ein gewisses Unkraut. kvē̦pu m. Ramkau "me̦lnplauka". zaķa m. Oknist, polytrichum;
3): auch Auleja, Oknist, Orellen, Warkl.; ‡
4) miêži 2 Salis, eine gewisse Speise (aus gestossenen Gerstenkörnern und Bohnen);
‡
5) guôda 2 miẽzis Dond, (hierher?), ein ehrsüchtiger Mensch:
viņš ir liels g. m.: nelūgts ne˙kur neiet.
Avots: EH I, 826
1): al[u]s būs nuo tā mieža, kas izaudzis nuo maizes drupatām Pas. VIII, 401. - mieža brālis Lubn., eine gewisse Wiesenpflanze.
cūku m. Stelph., ein gewisses Unkraut. kvē̦pu m. Ramkau "me̦lnplauka". zaķa m. Oknist, polytrichum;
3): auch Auleja, Oknist, Orellen, Warkl.; ‡
4) miêži 2 Salis, eine gewisse Speise (aus gestossenen Gerstenkörnern und Bohnen);
‡
5) guôda 2 miẽzis Dond, (hierher?), ein ehrsüchtiger Mensch:
viņš ir liels g. m.: nelūgts ne˙kur neiet.
Avots: EH I, 826
mīlēt
mĩlêt,
2): viņai tas mīl, ka visu izstāsta Frauenb. nemīl ne˙kas runāt Fest. n. FBR. XVII, 95. nu man labāk mīl dievvārdi Perkunen n. FBR. XVIII, 134. darbs nemīl Heidenfeld. Refl. -tiês,
2): nemīlējies ēst Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47. mācītājam mīlējās nuodarbuoties ar viņu Seibolt Liktenis 97. pašam mīlas skatīties Orellen, Salis. kâ tas piens mīlas ēst? Salis.
Avots: EH I, 822
2): viņai tas mīl, ka visu izstāsta Frauenb. nemīl ne˙kas runāt Fest. n. FBR. XVII, 95. nu man labāk mīl dievvārdi Perkunen n. FBR. XVIII, 134. darbs nemīl Heidenfeld. Refl. -tiês,
2): nemīlējies ēst Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47. mācītājam mīlējās nuodarbuoties ar viņu Seibolt Liktenis 97. pašam mīlas skatīties Orellen, Salis. kâ tas piens mīlas ēst? Salis.
Avots: EH I, 822
milna
I mìlna: auch (mit ilˆ 2 ) Dunika, Kal., Kegeln, Lemb., OB., Zögenhof, (mit ìl 2 ) Sessw., (mit il˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 98,
1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ 2 ) lw., Orellen, Wenden; ‡
6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ 2 ) Siuxt; ‡
7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ 2 ) Orellen.
Avots: EH I, 813
1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ 2 ) lw., Orellen, Wenden; ‡
6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ 2 ) Siuxt; ‡
7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ 2 ) Orellen.
Avots: EH I, 813
mīļsirdīgs
miltene
mil˜tene: auch ("Mehlbeeren") Lng., Orellen; "arctostaphylus uvae ursi" ME. II, 628 zu verbessern in "arctostaphylos uva ursi".
Avots: EH I, 814
Avots: EH I, 814
miltums
mil˜tums,
1): kad zirgs dabū miltumu, tad ir stingrāks Salis. es vārīju kārtiņus un negribēju tuo ūdeni zemē liet. tur jau tâ˙pat savs m. klā[t] FBR. XVI, 93 (aus A.-Ottenhof). ūdens - tas ir mans aizdars, tas ir mans m. (ich lebe von Wasser und Brot allein)
Kalz. n. BielU: tur kur ēdiens un kur m. ("?"), tur mušas briesmīgi Salis. duod salmus vie[n], - tur ne˙kas nav, ne miltumi ("?"); ne˙kā Orellen; mil˜tumi, = mil˜ti, Mehl Seyershof;
2): auch Salis, Seyershof.
Avots: EH I, 815
1): kad zirgs dabū miltumu, tad ir stingrāks Salis. es vārīju kārtiņus un negribēju tuo ūdeni zemē liet. tur jau tâ˙pat savs m. klā[t] FBR. XVI, 93 (aus A.-Ottenhof). ūdens - tas ir mans aizdars, tas ir mans m. (ich lebe von Wasser und Brot allein)
Kalz. n. BielU: tur kur ēdiens un kur m. ("?"), tur mušas briesmīgi Salis. duod salmus vie[n], - tur ne˙kas nav, ne miltumi ("?"); ne˙kā Orellen; mil˜tumi, = mil˜ti, Mehl Seyershof;
2): auch Salis, Seyershof.
Avots: EH I, 815
minēt
minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
minote
mīstīt
I mĩstît,
1): auch AP., Behnen, C., Dunika, Ermes, Grob., Hasenp., Iw., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Orellen, Pankelhof, Selg., Serbig., Seyershof, Smilt., Wandsen, Zögenhof, (mit î ) Saikava; ‡
2) prügeln
Ermes, Grawendahl, Salis, Smilt., Zögenhof; ‡
3) viel (fr)essen:
tas visu kuo mīsta (Lemb.) resp. mĩstī (Smilt.) iekšā.
Avots: EH I, 822
1): auch AP., Behnen, C., Dunika, Ermes, Grob., Hasenp., Iw., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Orellen, Pankelhof, Selg., Serbig., Seyershof, Smilt., Wandsen, Zögenhof, (mit î ) Saikava; ‡
2) prügeln
Ermes, Grawendahl, Salis, Smilt., Zögenhof; ‡
3) viel (fr)essen:
tas visu kuo mīsta (Lemb.) resp. mĩstī (Smilt.) iekšā.
Avots: EH I, 822
mizot
mizuôt,
1): auch Frauenb. (bet kartupeļus luoba), Grawendahl, Hasenp., Schnehpeln (bet kartupeļus laupa), Sessw.;
3): auch AP., C., Gr: Sessau, Sessw.; stark regnen
Seyershof;
4): eilig gehen
Nötk. ‡ Refl. -tiês,
1) eifrig schälen
Orellen: mizuojaities nu! cilvē̦ki gaida ēst;
2) "neatlaidīgi cīnīties kuo sasniegt (paveikt)" Seyershof: es mizuojuos māsai līdz (vom Lernen in der Schule);
3) m. pa kruogiem Seyershof "dzert un uzdzīvuot".
Avots: EH I, 820
1): auch Frauenb. (bet kartupeļus luoba), Grawendahl, Hasenp., Schnehpeln (bet kartupeļus laupa), Sessw.;
3): auch AP., C., Gr: Sessau, Sessw.; stark regnen
Seyershof;
4): eilig gehen
Nötk. ‡ Refl. -tiês,
1) eifrig schälen
Orellen: mizuojaities nu! cilvē̦ki gaida ēst;
2) "neatlaidīgi cīnīties kuo sasniegt (paveikt)" Seyershof: es mizuojuos māsai līdz (vom Lernen in der Schule);
3) m. pa kruogiem Seyershof "dzert un uzdzīvuot".
Avots: EH I, 820
modors
mokstīties
mokurēt
most
muôst: uõ auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,
1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda 2 Seyershof;
2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu 2 (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu 2 (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas 2 ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.
Avots: EH I, 841
1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda 2 Seyershof;
2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu 2 (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu 2 (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas 2 ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.
Avots: EH I, 841
murkšēt
mūrlata
mūsa
mũsa,
1): auch BW. 14958 (aus Hoppenhof), Allendorf, Ertnes, Gr.-Roop, Jürg., Orellen, Ramkau, (mit ù 2 ) Borchow, Heidenfeld, N. Laitzen, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Warkl., Zvirgzdine, Azand. 44; ‡
2) mũsas AP., die Sommersprossen.
Avots: EH I, 839
1): auch BW. 14958 (aus Hoppenhof), Allendorf, Ertnes, Gr.-Roop, Jürg., Orellen, Ramkau, (mit ù 2 ) Borchow, Heidenfeld, N. Laitzen, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Warkl., Zvirgzdine, Azand. 44; ‡
2) mũsas AP., die Sommersprossen.
Avots: EH I, 839
mute
mute: ein Demin. mutiņa BW. 19597 (aus Gold.),
1): rāmam zirgam mutē neliek (scil.: dzelzis) Siuxt. muti dzisināt, zwecklos sprechen
Wessen u. a. pa mutei runāt (ein Germanismus?) Diet., nach dem Munde sprechen. apgriezt vîzes uz muti (ar zuolēm uz augšu);
2): iejemt kādu muti Frauenb., Kaltenbr. guovis ieplūksies kādu muti Orellen, Siuxt;
3): "mutes;" ME. II, 675 (unter 3) durch "mutes," zu ersetzen;
5): upes m. auch Salis; der Eingang in eine Kartoffelgrube
Orellen.
Avots: EH I, 836
1): rāmam zirgam mutē neliek (scil.: dzelzis) Siuxt. muti dzisināt, zwecklos sprechen
Wessen u. a. pa mutei runāt (ein Germanismus?) Diet., nach dem Munde sprechen. apgriezt vîzes uz muti (ar zuolēm uz augšu);
2): iejemt kādu muti Frauenb., Kaltenbr. guovis ieplūksies kādu muti Orellen, Siuxt;
3): "mutes;" ME. II, 675 (unter 3) durch "mutes," zu ersetzen;
5): upes m. auch Salis; der Eingang in eine Kartoffelgrube
Orellen.
Avots: EH I, 836
mutīt
mūžs
mûžs, lokal mūža BW. 5598,
1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;
2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;
3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;
4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]
Avots: ME II, 680, 681
1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;
2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;
3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;
4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]
Avots: ME II, 680, 681
nabags
nabags,
1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;
2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";
3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡
5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡
6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.
Avots: EH II, 1
1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;
2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";
3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡
5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡
6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.
Avots: EH II, 1
nāburgs
nãburgs: schon Psalmen 2 24; mit ur̃ AP., Salis, mit ur̂ 2 Orellen, Strasden; Demin. nom. plur. nāburdzīši BW. 26113 var.; pie nāburga raugu te̦ku, pie nāburga uguntiņu BW. 31152, 1. tuvējuos nāburguos 6427, 3 var.
Avots: EH II, 7
Avots: EH II, 7
nags
nags,
1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;
3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;
4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;
6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;
7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;
8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;
9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;
11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡
13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡
14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).
Avots: EH II, 2
1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;
3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;
4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;
6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;
7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;
8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;
9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;
11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡
13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡
14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).
Avots: EH II, 2
naksniņš
nākt
nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,
1) kommen,
a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;
b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;
c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;
d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?
e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;
f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;
g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;
2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;
3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;
4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,
a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;
b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;
c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;
d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;
[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;
f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].
Avots: ME II, 698, 699, 700
1) kommen,
a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;
b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;
c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;
d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?
e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;
f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;
g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;
2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;
3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;
4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,
a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;
b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;
c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;
d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;
[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;
f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].
Avots: ME II, 698, 699, 700
namelnieks
namelnieks, der Häusler: citi liek namelniekiem malku vest N. namelnieki, kas vispāri nene̦s un nesajūt lauksaimnieka nastas, šuoreiz zaudē savu agrākuo saimnieka balstiesību B. Vēstn. [kur dzīvuoja vienkāršie ruokpeļņi, sīkie namelnieki un citi mazi ļaudis Janš. Dzimtene V, 197.]
Avots: ME II, 692
Avots: ME II, 692
nams
nams,
1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;
2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;
3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;
4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;
8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).
Avots: EH II, 4
1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;
2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;
3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;
4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;
8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).
Avots: EH II, 4
ņaukstēt
ņàukstêt, ‡
2) knacken
(?): dēlis jau ņaukst; ka tik nelūst Vank. (mit au); guovis izēdās pa mežiem; suņi dzina ārā, ka ņaukstēja vien Orellen.
Avots: EH II, 112
2) knacken
(?): dēlis jau ņaukst; ka tik nelūst Vank. (mit au); guovis izēdās pa mežiem; suņi dzina ārā, ka ņaukstēja vien Orellen.
Avots: EH II, 112
nebūtenais
[nebūte̦˙nais, Adv., ganz und gar nicht: nebūte̦˙nais neesi vairs tāds kâ tuoreiz Janš. Dzimtene IV, 161.]
Avots: ME II, 709
Avots: ME II, 709
nedēļa
nedēļa: auch AP., Baldohn, Behnen, Bers., Budberg, Ermes, Fehteln, Fest., Freudenberg, Gaigalava, Golg., Gramsden, Gr.-Essern, Heidenfeld, Jürg., Kegeln, Kussen, Lis., Meselau, Nigr., N.-Peb., Orellen, Perkunen, Prl., Ramkau, Ruba, Saikava, Schrunden, Schwanb., Selsau, Serbig., Sessw., Taurup, Trik., Wilsenhof, Wolm.; man mazam gaŗa diena kâ gaŗā nedeļiņa BW. 29270.
Avots: EH II, 11
Avots: EH II, 11
negantīgs
negañtîgs, schrecklich, furchtbar, unbändig, ruchlos, [unartig U.]: negantīgi cilvē̦ki, darbi. šis spļauj negantīgas ugunis LP. II, 30. [Vielleicht Ableitung von einem * neganta (mit nt aus mt unter dem Einfluss von n-?) = li. negamta instr. pl. negamtomis bei Daukša Post. 265, 11; zu li. gamta "angeborene Art, Natur, Tugend"); in diesem Fall wäre negants aus negantîgs abstrahiert.]
Avots: ME II, 712
Avots: ME II, 712
negants
negañts: mit an̂ 2 Ugalen n. FBR. VII, 15; guovs neganta (dusmīga): šņāc vien Linden in Kurl. n. (nikns) suns Frauenb., Sonnaxt, Zvirgzdine. rudeņuos ir neganti (dusmīgi) kuiļi Seyershof. paši viņi garā tādi neganti ebenda. ja luopus pirmuoreiz izlaiž ganuos strēlnieka dienā, tad tie neganti Ramkau. judres ir dikti negantas (ļaunas) linuos Siuxt. ne˙viens luops nav tik n. (kārs, dedzīgs) uz maizīti kā aita ebenda. (sievietes) negantākas uz kliegšanu Saul. Raksti V, 171. neganta (barga, dusmīga) ve̦de̦kla Fest. vecene bijuse neganta (dusmīga, ļauna) visādā būšanā, un tad ilgi nevarējuse nuomirt AP. n. bē̦rns, ein unartiges Kind Salis.
Avots: EH II, 12
Avots: EH II, 12
negla
ne̦gla: auch Salis n. FBR. XV, 58, Wainsel n. FBR. XIV, 84, A.-Ottenhof, Ennes, Kegeln, Lems., Lenzenhof, Orellen, PlKur., Roop, Ruj., Wolmarshof, Zögenhof: viņš ir uz darbu kâ n. (aus einer Handschrift).
Avots: EH II, 12
Avots: EH II, 12
nejauši
nelaicinieks
nelaiks
nelaĩks,
1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;
2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.
Avots: ME II, 720
1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;
2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.
Avots: ME II, 720
nemazam
ņemt
ņem̂t: auch Heidenfeld, Saikava (prs. ņemju, prt. ņèmu 2 ), Blieden, (mit em̂ 2 ) AP. (hier und in Fest. prs. ņemju), Behnen (hier auch jem̂t 2 ), Orellen, Ramkau, Siuxt, (mit em̃) Kürbis, Roop. Seppkull, Wilkenhof; die ältesten Belege von ņemt (aus dem 17. Jahrh.) findet man IMM. 1934 I, 425; II, 348 und 1938 I, 555, sowie FBR. XVIII, 165;
1): lai ņe̦muot viņu meitenes maizē Janš. Dzimtene V, 68. bites ziedus ņe̦m, die Bienen saugen die Blumen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Biene");
2): "starrköpfig"
ME. II, 898 durch "übermütig" zu ersetzen;
4): ņēma un nuomira (von einem plötzlichen Todesfall; etwas jovial)
Sessw. ņēma (fing an) mani lamāt BielU. visi nu ņēma strādāt Pas. IV, 494; ‡
7) anbeissen (von Fischen):
zivis vēl itin brangi ņēma (= kuodās) Jauns. J. un v. 385; ‡
8) sehen:
man ... acis jau par tumšām; vairs cilvē̦ka neņe̦m nuo tik liela tāluma Azand. 177; ‡
9) "?": mēness ņe̦m sauli, kad ve̦cs paliek un ieiet dienā Frauenb. Refl. -tiês,
2): ka[d] ņemjas (= iesāk), ta[d] nevar apmest i[r] miera Fest. n. FBR. XVII, 95. reiz šuo ... pats atkal māca munsturēt, bet neņe̦mas un neņe̦mas Janš. Dzimtene II 2 , 359. tas (= muļķis) ne˙kādā amatā nav ņēmies Pas. XII, 355;
3): bē̦rni sākuši ņ. (= pluosīties) Lems. kuo viņa gan par mani ir ņē̦musēs (aprunādama)! AP.;
5): sēja zaļuo un ņe̦mas Ciema spīg. 238. zâle traki ņēmās Salis;
6): augumā ņ. Baar in seinem Exemplar von U. ņ. (miesā), an Gewicht (Leibesumfang) zunehmen
Salis; ‡
7) = apņemtiês 3: cilvē̦ks ņe̦mas, - kuo tu vai[r] prasi! Orellen. Subst. ņē̦mums: par vaiņaga ņē̦mumiņu (dass man den Kranz weggenommen hat)
Tdz. 52964.
Avots: EH II, 113
1): lai ņe̦muot viņu meitenes maizē Janš. Dzimtene V, 68. bites ziedus ņe̦m, die Bienen saugen die Blumen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Biene");
2): "starrköpfig"
ME. II, 898 durch "übermütig" zu ersetzen;
4): ņēma un nuomira (von einem plötzlichen Todesfall; etwas jovial)
Sessw. ņēma (fing an) mani lamāt BielU. visi nu ņēma strādāt Pas. IV, 494; ‡
7) anbeissen (von Fischen):
zivis vēl itin brangi ņēma (= kuodās) Jauns. J. un v. 385; ‡
8) sehen:
man ... acis jau par tumšām; vairs cilvē̦ka neņe̦m nuo tik liela tāluma Azand. 177; ‡
9) "?": mēness ņe̦m sauli, kad ve̦cs paliek un ieiet dienā Frauenb. Refl. -tiês,
2): ka[d] ņemjas (= iesāk), ta[d] nevar apmest i[r] miera Fest. n. FBR. XVII, 95. reiz šuo ... pats atkal māca munsturēt, bet neņe̦mas un neņe̦mas Janš. Dzimtene II 2 , 359. tas (= muļķis) ne˙kādā amatā nav ņēmies Pas. XII, 355;
3): bē̦rni sākuši ņ. (= pluosīties) Lems. kuo viņa gan par mani ir ņē̦musēs (aprunādama)! AP.;
5): sēja zaļuo un ņe̦mas Ciema spīg. 238. zâle traki ņēmās Salis;
6): augumā ņ. Baar in seinem Exemplar von U. ņ. (miesā), an Gewicht (Leibesumfang) zunehmen
Salis; ‡
7) = apņemtiês 3: cilvē̦ks ņe̦mas, - kuo tu vai[r] prasi! Orellen. Subst. ņē̦mums: par vaiņaga ņē̦mumiņu (dass man den Kranz weggenommen hat)
Tdz. 52964.
Avots: EH II, 113
nēriens
nerrš
nesējmāte
nesieni
nesilka
‡ nesil˜ka Siuxt, nesilˆkas 2 Orellen, die Trage, Tragbahre: nesilkām katrā pusē divi ragi; nesa pie ragiem; dēļus pasita nuo apakšas klāt Siuxt. Aus r. носилку umgebildet.
Avots: EH II, 19
Avots: EH II, 19
nēsu
‡ nẽ̦su deķis Orellen, eine grobe Decke, darin Grünfutter, Heu, Stroh, Kaff fürs Vieh getragen wird.
Avots: EH II, 24
Avots: EH II, 24
nēšu deķis
netors
netuõrs, [ne̦tuore Janš.], die Natur (hierauf beruhend). Manier, Gewohnheit: lāča netuorā tas ir LP. [pie mums kurseniekiem cita ne̦tuore...: kad divi kaujas, tad citi skatās Janš. Dzimtene 2 II, 254].
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
nevēklis
nevēklis: auch Tdz. 41931, 2 (aus Jāsmuiža), fem. nevēkle Janš. Mežv. ļ. II, 458; nevẽklis "einer, der mit physischen Gebrechen geboren ist" Frauenb.: tie tādi nevēklīši ir, kas nav izauguši.
Avots: EH II, 22
Avots: EH II, 22
niedre
niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,
1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;
2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;
3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]
Avots: ME II, 749
1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;
2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;
3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]
Avots: ME II, 749
nieks
niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,
1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];
2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]
Avots: ME II, 750, 751
1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];
2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]
Avots: ME II, 750, 751
niezis
nīga
nīga: mazākas zivis ir lasenes jeb nīgas, kuo Vidzemē sauc par tirzēm Kavalls 1860, S. 175; jūŗas nĩga, Lachsforelle, Taimchen (salmo trutta) Livl. n. Heniņš; "nĩgate" ME. II, 747 zu verbessern in "nīgate".
Avots: EH II, 26
Avots: EH II, 26
nīga
nikāties
no
nùo,
6): nuo tām pasakām dzirdēju tuoreiz Frauenb. ar˙vienu atminamies nuo jums (wir gedenken immerfort Eurer)
ebenda; "6) von, seit" ME. II, 756 zu verbessern in "7) von, seit"; es siênu nuo dienas nuosukāju (ich webte eine Wand täglich) Sonnaxt; "7)" ME. II, 756 zu verbessern in "8)"; "8)" ME. ll, 756 zu verbessern in "9)"; auss vārīga nuo saltuma (empfindlich gegen Kälte) Sonnaxt.
Avots: EH II, 29
6): nuo tām pasakām dzirdēju tuoreiz Frauenb. ar˙vienu atminamies nuo jums (wir gedenken immerfort Eurer)
ebenda; "6) von, seit" ME. II, 756 zu verbessern in "7) von, seit"; es siênu nuo dienas nuosukāju (ich webte eine Wand täglich) Sonnaxt; "7)" ME. II, 756 zu verbessern in "8)"; "8)" ME. ll, 756 zu verbessern in "9)"; auss vārīga nuo saltuma (empfindlich gegen Kälte) Sonnaxt.
Avots: EH II, 29
no
nuô: anch Gr.-Buschh. n. FBR XII, 69, Smilt. n. FBR. XVI, 165, nuô 2 Wainsel n. FBR. XIV 85, Wilkenhof n. FBR. XIV, 59, Orellen. Salis, Seyershof: uzrausies uz .. jumta ... un gulējis n. Pas. XII, 115 (aus Serbig.).
Avots: EH II, 29
Avots: EH II, 29
nobars
nuõbars: auch Frühjahrswolle) Salis, (Wolle, die im Herbst geschoren wird) Frauenb.; utu n. "cilve̦ks, kuo utis ē̦d nuost, kam ne˙kā nav, bet kas tuomē̦r lielās" Lems.
Avots: EH II, 31
Avots: EH II, 31
nobarvilna
noblīkšēt
nùoblĩkšêt, Refl. -tiês: aizgāja, ka nuoblīkšējās vien Orellen. kā sita duris, tâ visa māja nuoblīkšējās ebenda.
Avots: EH II, 32
Avots: EH II, 32
nočalbāt
nocietas
I nuocietas: mit nuõ- Nötk. ("?"), ‡
2) ein grosses, dringendes Bedürfnis
(um Wenden): tām nuociẽtām šuoreiz naudas pietiks.
Avots: EH II, 36
2) ein grosses, dringendes Bedürfnis
(um Wenden): tām nuociẽtām šuoreiz naudas pietiks.
Avots: EH II, 36
nodrāzt
nùodrāzt,
1): abhobeln
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;
3): ņemšu žagaru un nuodrāzīšu tev tādu kārtu, ka tu tuo atminēsies ... Janš. Mežv. ļ. II, 33;
5): n. ruoku Orellen. Refl. -tiês: pajūgs nuodrāzies šim gaŗām Pas. XIV, 415. bezdelīgas nuodrāzās atkal gar luogu Akurāters Deg. sala.
Avots: EH II, 40
1): abhobeln
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;
3): ņemšu žagaru un nuodrāzīšu tev tādu kārtu, ka tu tuo atminēsies ... Janš. Mežv. ļ. II, 33;
5): n. ruoku Orellen. Refl. -tiês: pajūgs nuodrāzies šim gaŗām Pas. XIV, 415. bezdelīgas nuodrāzās atkal gar luogu Akurāters Deg. sala.
Avots: EH II, 40
nodrūgt
nùodrūgt (unter nùodrūdzêt): Anna gulēja zem siltajām se̦gām, un patīkami bija viņas nuodrūgušajiem luocekļiem Saul. Raksti I (1914), 28. ‡ Subst. nuodrūgums PV., das Durchgefrorensein: aiz nuodrūguma dideles vien ņe̦m.
Avots: EH II, 41
Avots: EH II, 41
nodurt
nùodur̃t,
1): gar zemē nuoliktu valgu vai kārti ar lāpstu zemē iegriêzt rievu (iezīmējuot ruokamu vietu) Orellen;
2): n. sivē̦nu Kand.;
3): sirdi n. (= nuomākt, nuospiest, nuožņaugt; "abdrücken", "abstossen")
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
5) "nuošūt diegu pie diega" Seyershof: kad sāka ar celiņiem šūt kre̦kliem krūtis, tad ļuoti smalki nuodūra kre̦klu. Refl. -tiês,
1): lai raganas nuoduŗas Tdz. 53452; ‡
2) "aizdambēties" Linden in Kurl.: Daugava nuodūrusēs, un ūdens pa pļavām gājis.
Avots: EH II, 42
1): gar zemē nuoliktu valgu vai kārti ar lāpstu zemē iegriêzt rievu (iezīmējuot ruokamu vietu) Orellen;
2): n. sivē̦nu Kand.;
3): sirdi n. (= nuomākt, nuospiest, nuožņaugt; "abdrücken", "abstossen")
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
5) "nuošūt diegu pie diega" Seyershof: kad sāka ar celiņiem šūt kre̦kliem krūtis, tad ļuoti smalki nuodūra kre̦klu. Refl. -tiês,
1): lai raganas nuoduŗas Tdz. 53452; ‡
2) "aizdambēties" Linden in Kurl.: Daugava nuodūrusēs, un ūdens pa pļavām gājis.
Avots: EH II, 42
nodzert
nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,
1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;
2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;
3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;
4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;
5) im Trinken übertreffen:
visus,;
6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,
1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;
2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;
3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.
Avots: ME II, 780
1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;
2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;
3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;
4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;
5) im Trinken übertreffen:
visus,;
6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,
1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;
2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;
3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.
Avots: ME II, 780
nogaist
noganīt
nùoganît,
1): n. apluoku, pļavu Orellen, Siuxt; ‡
4) eine gewisse Zeit hindurch hüten:
skuopajam ... cūkas vien n˙! Tdz. 59070. Refl. -tiês: ar sliktu maizi nenuoganītuos taida Warkl.
Avots: EH II, 45
1): n. apluoku, pļavu Orellen, Siuxt; ‡
4) eine gewisse Zeit hindurch hüten:
skuopajam ... cūkas vien n˙! Tdz. 59070. Refl. -tiês: ar sliktu maizi nenuoganītuos taida Warkl.
Avots: EH II, 45
nogāzt
nùogâzt
1): kādi kuoki te tiek nuogāzti (= nuocirsti)! Frauenb.;
3): n. visu gabalu Kaltenbr.; ‡
6) eilig hinfahren:
n. uz Duobeli Siuxt; eilig hingehen Strasden. Refl. -tiês: tad nu gan ilgi zvana, - laikam ir kāds lielmanis nuogāzies (= nuomiris) Orellen. piedzēr[i]s iedams nuosagāzu Tdz. 56621.
Avots: EH II, 45
1): kādi kuoki te tiek nuogāzti (= nuocirsti)! Frauenb.;
3): n. visu gabalu Kaltenbr.; ‡
6) eilig hinfahren:
n. uz Duobeli Siuxt; eilig hingehen Strasden. Refl. -tiês: tad nu gan ilgi zvana, - laikam ir kāds lielmanis nuogāzies (= nuomiris) Orellen. piedzēr[i]s iedams nuosagāzu Tdz. 56621.
Avots: EH II, 45
noingt
‡ *nuoingt "?": nuoindzis kâ ģēģis NB. nuoingusi ave, ein Schaf, das stellenweise die Wolle verloren hat Dunika.
Avots: EH II, 49
Avots: EH II, 49
nojumt
nùojùmt,
1): auch Kaltenbr., (mit um̂ 2 ) Orellen; kaudzes virsu nuojumj ar jē̦kulu AP.; ‡
2) abdecken:
nuojuma pus˙riju Pas. X, 566.
Avots: EH II, 50
1): auch Kaltenbr., (mit um̂ 2 ) Orellen; kaudzes virsu nuojumj ar jē̦kulu AP.; ‡
2) abdecken:
nuojuma pus˙riju Pas. X, 566.
Avots: EH II, 50
nokaķēt
nokalināt
‡ nùokalinât Auleja, Futter (Speise) vorenthaltend physisch herunterkommen machen: n. vistu.
Avots: EH II, 51
Avots: EH II, 51
nokārtot
nùokā`rtuôt,
1): turēties pret turku nuokārtuotuo armiju Pumpurs Raksti II, 181;
2): ģīmis nuokārtuo viss, āda iet nuost Orellen, Segew.
Avots: EH II, 53
1): turēties pret turku nuokārtuotuo armiju Pumpurs Raksti II, 181;
2): ģīmis nuokārtuo viss, āda iet nuost Orellen, Segew.
Avots: EH II, 53
noķert
nùoķer̂t, ‡
2) wegstibitzen
Salis; ‡
3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,
1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡
2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡
3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡
4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.
Avots: EH II, 59
2) wegstibitzen
Salis; ‡
3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,
1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡
2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡
3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡
4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.
Avots: EH II, 59
noklausīt
nokļēmēt
‡ nuokļẽmêt Orellen "verkommen; überreif werden": visa labība nuokļēmējuse. Vgl. nuokļemêt.
Avots: EH II, 54
Avots: EH II, 54
noknakšēt
nùoknakšêt (unter nùoknakstêt ), ‡ Refl. -tiês, einmal knacken Orellen: nuoknakšējās vien.
Avots: EH II, 54
Avots: EH II, 54
noknikšēt
nùoknikšêt (unter nùoknikšķêt ): auch Dunika; nuoknikšēja tāds knikšis Orellen. ‡ Refl. -tiês Orellen, einmal knallen (knacken): nuoknikšējās vien, un gatavs bij!
Avots: EH II, 54
Avots: EH II, 54
nokopt
nokost
nùokuôst,
2): vilks nuokuodis zirgu Mahlup; ‡
3) beizend od. ätzend in einen gewissen Zustand bringen
Orellen: ziepes mazgājuot nuokuož bē̦rnam acîs sarkanas. Refl. -tiês,
1): nuo kuņķa nuokuodās FBR. IX, 116;
2): auch AP., Auleja, Frauenb., Mahlup; lai ziedu krāsas nuokuožas spilgtākas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99; ‡
3) unabsichtlich abgebissen werden:
man nuokuodās tikai mazs gabaliņš.
Avots: EH II, 58
2): vilks nuokuodis zirgu Mahlup; ‡
3) beizend od. ätzend in einen gewissen Zustand bringen
Orellen: ziepes mazgājuot nuokuož bē̦rnam acîs sarkanas. Refl. -tiês,
1): nuo kuņķa nuokuodās FBR. IX, 116;
2): auch AP., Auleja, Frauenb., Mahlup; lai ziedu krāsas nuokuožas spilgtākas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99; ‡
3) unabsichtlich abgebissen werden:
man nuokuodās tikai mazs gabaliņš.
Avots: EH II, 58
nokrist
nùokrist,
1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;
2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡
3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡
4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.
Avots: EH II, 56
1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;
2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡
3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡
4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.
Avots: EH II, 56
nokutināt
nùokutinât, ‡
2) zu Tode kitzeln
C., Orellen, Saikava, Latvis 1930, № 2718; ‡
3) abschlachten
Trik.: n. sivē̦nu.
Avots: EH II, 58
2) zu Tode kitzeln
C., Orellen, Saikava, Latvis 1930, № 2718; ‡
3) abschlachten
Trik.: n. sivē̦nu.
Avots: EH II, 58
nolaist
nùolaîst,
1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;
2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;
3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;
4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡
6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡
7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,
1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;
2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;
3): auch Lng. (unter laîst );
4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡
5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡
6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡
7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡
8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.
Avots: EH II, 60
1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;
2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;
3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;
4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡
6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡
7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,
1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;
2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;
3): auch Lng. (unter laîst );
4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡
5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡
6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡
7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡
8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.
Avots: EH II, 60
nolasmenis
nuolasmenis, [nuolasmanis, die Eisstreifen längs dem Ufer, wenn die Mitte des Flusses noch nicht zugefroren ist Valdis Stabur. b. 236]: gar malu vis˙caur stiepās paplats nuolasmenis Vēr. II, 1202. viznīši... maigi čukstēja, piedurdamies pie nuolasmeņa Vēr. II, 1191.
Avots: ME II, 808
Avots: ME II, 808
nolatot
nolēnot
‡ nùolè̦nuôt,
1) besänftigen:
saimnieks bija viņu kaut kâ nuolē̦nuojis Burtnieks 1936, S. 24;
2) abschmeicheln
Prl.: suņa tiesa, kuo tuoreiz nuo dieva (sc.: suns) nuolē̦nuojis Pas. XIII, 40.
Avots: EH II, 62
1) besänftigen:
saimnieks bija viņu kaut kâ nuolē̦nuojis Burtnieks 1936, S. 24;
2) abschmeicheln
Prl.: suņa tiesa, kuo tuoreiz nuo dieva (sc.: suns) nuolē̦nuojis Pas. XIII, 40.
Avots: EH II, 62
nolikt
nùolikt,
1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;
3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;
4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;
5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡
7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,
1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II 2 , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡
4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡
5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu; ‡
6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā; ‡
7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.
Avots: EH II, 62
1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;
3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;
4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;
5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡
7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,
1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II 2 , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡
4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡
5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu; ‡
6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā; ‡
7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.
Avots: EH II, 62
nolodēt
nolūgt
nùolùgt,
1): für einen andern (ab)- bitten:
ve̦cais bij nuolūdzis tiesas vīrus;
2): hinter "nenuolūgsi" ME. II, 813 zu ergänzen "Janš. Mežv. ļ. I, 250"; ‡
3) n. dievu od. dieva, zu Gott beten
(perfektiv): jis vu˙sad (immer) dieva nuolūdza, tad ēda Liepna. n. dievu par māti Orellen. Refl. -tiês, ‡
3) zu Gott beten:
nuosalūdz kai par nuomirušu Pas. XV, 152.
Avots: EH II, 64
1): für einen andern (ab)- bitten:
ve̦cais bij nuolūdzis tiesas vīrus;
2): hinter "nenuolūgsi" ME. II, 813 zu ergänzen "Janš. Mežv. ļ. I, 250"; ‡
3) n. dievu od. dieva, zu Gott beten
(perfektiv): jis vu˙sad (immer) dieva nuolūdza, tad ēda Liepna. n. dievu par māti Orellen. Refl. -tiês, ‡
3) zu Gott beten:
nuosalūdz kai par nuomirušu Pas. XV, 152.
Avots: EH II, 64
noļurkāt
nomācīt
nùomâcît,
1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡
2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡
3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.
Avots: EH II, 67
1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡
2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡
3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.
Avots: EH II, 67
nomalis
nuõmalis (unter nuõmala),
1): māsiņ mana, ruotaliņa, nuomalie nuove̦dama BW. 21618, 1 var. (aus Selb.);
2): auch Kaltenbr., Naud., Orellen, Pampeln, Ramkau, Salgaln, Sonnaxt, Tirs., Wessen: dedz, skaliņ, nuomalīti! BW. 18000. spuodru guntiņ[u] ... iededžu nuomalīša skaliņā 15030;
3): = nuõmaliẽtis: kādi ļaudis istabā: nuomalīši (Var.: nuomalieši, nuozarieši) istabā, luocīt luoka valuodiņu BW. 14626; ‡
4) Adv., = nuõmaļi (mit ùo 2 ) Warkl.
Avots: EH II, 66
1): māsiņ mana, ruotaliņa, nuomalie nuove̦dama BW. 21618, 1 var. (aus Selb.);
2): auch Kaltenbr., Naud., Orellen, Pampeln, Ramkau, Salgaln, Sonnaxt, Tirs., Wessen: dedz, skaliņ, nuomalīti! BW. 18000. spuodru guntiņ[u] ... iededžu nuomalīša skaliņā 15030;
3): = nuõmaliẽtis: kādi ļaudis istabā: nuomalīši (Var.: nuomalieši, nuozarieši) istabā, luocīt luoka valuodiņu BW. 14626; ‡
4) Adv., = nuõmaļi (mit ùo 2 ) Warkl.
Avots: EH II, 66
nomaļnieks
‡ nuomaļnieks
1) = nuõmaliẽtis Riga, (mit -ļn- ) Auleja;
2) "tas, kas nepiedalās, stāv malā" (mit -ļn- ) Auleja: tē̦vs māte pa˙priešku, tuoreiz (dann)
svāti, panāksni, tuoreiz visi nuomaļnieki.
Avots: EH II, 66
1) = nuõmaliẽtis Riga, (mit -ļn- ) Auleja;
2) "tas, kas nepiedalās, stāv malā" (mit -ļn- ) Auleja: tē̦vs māte pa˙priešku, tuoreiz (dann)
svāti, panāksni, tuoreiz visi nuomaļnieki.
Avots: EH II, 66
nomērēt
nomest
nùomest,
2): auch Seyershof;
3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡
6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡
7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡
8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡
9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,
1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;
4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡
5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡
6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.
Avots: EH II, 68
2): auch Seyershof;
3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡
6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡
7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡
8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡
9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,
1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;
4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡
5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡
6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.
Avots: EH II, 68
nomētāt
nùomẽ̦tât, ‡
3) "mē̦tājuot nuovārtīt" Frauenb.: grāmatiņa tāda nuome̦tāta. Refl. -tiês: ja es nesalasu, tad tavas lielas tâ ir nuomē̦tājas pa ceļa virsu Saikava. nazis būs te˙pat kaut kur nuome̦tājies (pazudis) Orellen. viņš te kādu nedēļu nuomē̦tājās (nuodzīvuoja bez darba) Seyershof. ar tavu glupuo rīkuošanu ešu nuomē̦tājies uz vienu un uotru pusi un ni˙kā neešu padarījis Saikava.
Avots: EH II, 68
3) "mē̦tājuot nuovārtīt" Frauenb.: grāmatiņa tāda nuome̦tāta. Refl. -tiês: ja es nesalasu, tad tavas lielas tâ ir nuomē̦tājas pa ceļa virsu Saikava. nazis būs te˙pat kaut kur nuome̦tājies (pazudis) Orellen. viņš te kādu nedēļu nuomē̦tājās (nuodzīvuoja bez darba) Seyershof. ar tavu glupuo rīkuošanu ešu nuomē̦tājies uz vienu un uotru pusi un ni˙kā neešu padarījis Saikava.
Avots: EH II, 68
nomilnot
nùomìlnuôt, tr., abprügeln: kaut mani tuoreiz kāds labs cilvē̦ks nuomilnuojis! Poruk III, 153.
Avots: ME II, 820
Avots: ME II, 820
nomitoties
nomizot
nùomizuôt,
2) (intr˙!): auch Golg., Ramkau;
3): auch Orellen, Pas. VIl 385. VIII, 276.
Avots: EH II, 69
2) (intr˙!): auch Golg., Ramkau;
3): auch Orellen, Pas. VIl 385. VIII, 276.
Avots: EH II, 69
nomutīt
noņemt
nùoņemt,
1): kāja nuoņe̦mta (amputiert)
līdz celim Frauenb. kad dārzus (= dārza augus) nuoņēma, tur ielaidā guovis Siuxt;
5): tārpiņš nuoņēma savu dzīves vietu (siedelte sich an)
vecīšu pagultē Pas. IV, 494. Refl. -tiês,
2): vor "vornehmen"
ME. II, 825 Ist "sich" zu ergänzen; tagad viņš ir nuoņēmies uz lielu lîšanu (der Regen wili nicht aufhören) Orellen; ‡
4) für sich nehmen
(perfektiv): nuozaņēme tī jauniete lielu ... kristamāti Tdz. 57396, 12; nu tu labi nuoņēmies (= nuodzēries) nuo buteles Frauenb. ‡ Subst. nùoņē̦mums, das (einmalige) Abgenommenhaben: raudās ... līgaviņa ... par vaiņaga nuoņe̦mum[u] Tdz. 52999.
Avots: EH II, 72
1): kāja nuoņe̦mta (amputiert)
līdz celim Frauenb. kad dārzus (= dārza augus) nuoņēma, tur ielaidā guovis Siuxt;
5): tārpiņš nuoņēma savu dzīves vietu (siedelte sich an)
vecīšu pagultē Pas. IV, 494. Refl. -tiês,
2): vor "vornehmen"
ME. II, 825 Ist "sich" zu ergänzen; tagad viņš ir nuoņēmies uz lielu lîšanu (der Regen wili nicht aufhören) Orellen; ‡
4) für sich nehmen
(perfektiv): nuozaņēme tī jauniete lielu ... kristamāti Tdz. 57396, 12; nu tu labi nuoņēmies (= nuodzēries) nuo buteles Frauenb. ‡ Subst. nùoņē̦mums, das (einmalige) Abgenommenhaben: raudās ... līgaviņa ... par vaiņaga nuoņe̦mum[u] Tdz. 52999.
Avots: EH II, 72
noraga
nuõraga, nuõrags,
1) auch nuore̦gs U., eine Krankheit mit Erbrechen und Ohnmachtsanfällen
Str.; Schmerzen [nuorags Vīt.], gew. Leibschmerzen U. [nuõrags Jürg.]; nuõrags - graizes, Leibschmerzen Konv. l 556; ["asas sāpes pakrūtē, Magenkrämpfe (nuõrags)" C.; nuoragas - pamašas Lös. n. Etn. IV, 161;
2) Bibernell (pimpinella saxifraga)
St., Birsm.: uz parastām nuoragām uzme̦tas sēnīte Latv. pret caurduri... ņuoraga [sic!] sakne jāvāra un jādzeŗ Etn. IV, 53;
[3) nuorags "das an der Stelle eines abgebrochenen Horns nachwachsende Horn"
Vank.; nùorags Serben, Peb., = iẽradzis 2; nuõrags AP., Lautb. "der innere Teil des Horns"].
Avots: ME II, 836
1) auch nuore̦gs U., eine Krankheit mit Erbrechen und Ohnmachtsanfällen
Str.; Schmerzen [nuorags Vīt.], gew. Leibschmerzen U. [nuõrags Jürg.]; nuõrags - graizes, Leibschmerzen Konv. l 556; ["asas sāpes pakrūtē, Magenkrämpfe (nuõrags)" C.; nuoragas - pamašas Lös. n. Etn. IV, 161;
2) Bibernell (pimpinella saxifraga)
St., Birsm.: uz parastām nuoragām uzme̦tas sēnīte Latv. pret caurduri... ņuoraga [sic!] sakne jāvāra un jādzeŗ Etn. IV, 53;
[3) nuorags "das an der Stelle eines abgebrochenen Horns nachwachsende Horn"
Vank.; nùorags Serben, Peb., = iẽradzis 2; nuõrags AP., Lautb. "der innere Teil des Horns"].
Avots: ME II, 836
noriest
I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],
1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;
2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,
1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;
2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;
3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.
Avots: ME II, 840
1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;
2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,
1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;
2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;
3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.
Avots: ME II, 840
norist
I nùorist [li. nurìšti "abbinden"),
1) sich abbrennen, sich ablösen:
gaļa nuo kauliem nuorist SDP. I, 29. Ilze atbīdīja ar e̦lkuoni nuorisušuos matus MWM. XV, 129;
[2) = nùorisinâtiês, sich abspielen, vor sich gehen: še nuorisa tikai mūsu kuopējās pusdienas Leijerk. II, 75. šaušanās arī šuoreiz nuorisa kaut kur ļuoti tālu II, 146.]
Avots: ME II, 839
1) sich abbrennen, sich ablösen:
gaļa nuo kauliem nuorist SDP. I, 29. Ilze atbīdīja ar e̦lkuoni nuorisušuos matus MWM. XV, 129;
[2) = nùorisinâtiês, sich abspielen, vor sich gehen: še nuorisa tikai mūsu kuopējās pusdienas Leijerk. II, 75. šaušanās arī šuoreiz nuorisa kaut kur ļuoti tālu II, 146.]
Avots: ME II, 839
norums
I nuorums, ein gewisser Seefisch L.; ein Taimchen, Lachsforelle (salmo trutta) LD., RKr. VIII, 103; IX, 94.
Avots: ME II, 841
Avots: ME II, 841
noruna
norušķis
‡ nuorušķis, schmutzig geworden (?): tādas pašas nuorušķušas kâ tuoreiz sakņu dārzā Janš. Bandavā II, 9.
Avots: EH II, 82
Avots: EH II, 82
nosaalīgs
nosakstīt
‡ nùosakstît, eine gewisse Zeit hindurch witternd suchen (perfektiv): suns zaķam pe̦das vien nuosakstīja, bet nedabūja, der Hund suchte die verlorene Spur des Hasen, fand sie aber nicht U. (unter sakstīt).
Avots: EH II, 83
Avots: EH II, 83
nosala
nosircis
nùosircis (part. praet.),
1) verloren gegangen:
kas caur Ādamu ir nuosircis, tuo ir Kristus atkal nuopircis Dīc.;
2) "vom Bier, wenn der Schaum oben die Gährung anzeigt"
Sessw. n. U.;
3) "von einem, der einen Schreck gehabthat"
Salisb. n. U.;
[4) "nuovārdzis": sivē̦ns pa˙visam nuosir̂cis 2 Salis].
Avots: ME II, 846
1) verloren gegangen:
kas caur Ādamu ir nuosircis, tuo ir Kristus atkal nuopircis Dīc.;
2) "vom Bier, wenn der Schaum oben die Gährung anzeigt"
Sessw. n. U.;
3) "von einem, der einen Schreck gehabthat"
Salisb. n. U.;
[4) "nuovārdzis": sivē̦ns pa˙visam nuosir̂cis 2 Salis].
Avots: ME II, 846
noskurbt
nošņurkt
nùošņur̂kt,
[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];
2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.
Avots: ME II, 870
[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];
2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.
Avots: ME II, 870
nostēm
nosūdot
nùosũduôt, ‡
2) eine Zeitlang eitern (?):
acs kādas dienas nuosūduo, un ir ve̦se̦la Orellen.
Avots: EH II, 93
2) eine Zeitlang eitern (?):
acs kādas dienas nuosūduo, un ir ve̦se̦la Orellen.
Avots: EH II, 93
nosulāties
‡ nùosulâtiês A.-Schwanb., = nùosuluôtiês: bē̦rzs nuosulājies, die Birke hat zu viel Saft verloren U. (unter suluot).
Avots: EH II, 92
Avots: EH II, 92
nosuloties
nùosuluôtiês, viel Saft von sich geben: bē̦rzs nuosuluojies, die Birke hat zu viel Saft verloren.
Avots: ME II, 862
Avots: ME II, 862
nošurcis
nùošurcis,
1) "nass und verfroren"
: aukstā, lietainā laikā ganiņš pārnāca mājās nuošur̂cis Ahs.;
[2) betrübt":
ve̦lns skrējis nuošurcis uz elli Biržgalis.]
Avots: ME II, 871
1) "nass und verfroren"
: aukstā, lietainā laikā ganiņš pārnāca mājās nuošur̂cis Ahs.;
[2) betrübt":
ve̦lns skrējis nuošurcis uz elli Biržgalis.]
Avots: ME II, 871
notaļ
nuõtaļ: auch Orellen, (mit ùo 2 ) Pilda n. FBR. XIII, 54, (immerwährend) Bērzgale, Linden in Kurl.: mēs vēl n. taisām dzērienu Orellen. rudenī līst dien[u] un nakti n. Linden in Kurl.
Avots: EH II, 99
Avots: EH II, 99
notaukšēt
nùotaukšêt, [nùotaukšķêt], tr.,
1) abrösten, abschmoren:
ļautiņputru taisa nuo izžāvē̦tiem, nuotaukšē̦tiem rudziem Etn. I, 20;
2) abprügeln:
kāznieki ar rungām nuotaukšēja [nuotaukšķēja Pas. I, 193 (aus Roop)] vilku JK. V, 19.
Avots: ME II, 872
1) abrösten, abschmoren:
ļautiņputru taisa nuo izžāvē̦tiem, nuotaukšē̦tiem rudziem Etn. I, 20;
2) abprügeln:
kāznieki ar rungām nuotaukšēja [nuotaukšķēja Pas. I, 193 (aus Roop)] vilku JK. V, 19.
Avots: ME II, 872
novērt
nùovẽrt, tr.,
1) abreihen:
pērles nuo šņuores;
2) reihend bilden, machen:
augšgalā ap banti rindukiem nuovēra jeb nuosluodzīja kruokas RKr. XVII, 28;
3) die Tür öffnend und zumachend ab-, zerquetschen, zu Tode quetschen:
kam dzirkste ruokā ieme̦tusies, tas var viņu durvīs nuovērt LP. VII, 1253.
Avots: ME II, 886
1) abreihen:
pērles nuo šņuores;
2) reihend bilden, machen:
augšgalā ap banti rindukiem nuovēra jeb nuosluodzīja kruokas RKr. XVII, 28;
3) die Tür öffnend und zumachend ab-, zerquetschen, zu Tode quetschen:
kam dzirkste ruokā ieme̦tusies, tas var viņu durvīs nuovērt LP. VII, 1253.
Avots: ME II, 886
noviesēt
nùoviẽsêt [Dnnika, -ẽju], intr., ab-, verschalen : alus šuoreiz pa˙visam nuoviesējis Rutzau nach Janš.
Avots: ME II, 889
Avots: ME II, 889
nozudināt
[nùozudinât,
1) verloren gehen lassen
Widdrisch: gans nuozudinājis aitu;
2) "verleumden"
Warkl.;
3) verdammen:
n. viņu ar lāstiem Widdrisch.]
Avots: ME II, 892
1) verloren gehen lassen
Widdrisch: gans nuozudinājis aitu;
2) "verleumden"
Warkl.;
3) verdammen:
n. viņu ar lāstiem Widdrisch.]
Avots: ME II, 892
nozust
nùozust: rasa bij nuozudusi Lis.; "verloren gehen, so dass es gesucht werden kann und muss" (gegenüber pazust "total verschwinden") BielU.
Avots: EH II, 109
Avots: EH II, 109
nozust
nùozust, intr., verloren gehen, verschwinden: atslēdziņa nuozuduse... II Mos. 16, 14. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī LP. III, 61, od. uz atru ruoku I, 65, von schnellem, plötzlichem Verschwinden. kas nuozudis? vakarējā diena. Refl. -tiês (nicht gew.), verschwinden: zila debess nuozūdas Pantenius. saules stari nuozūdas.
Avots: ME II, 892
Avots: ME II, 892
ņurkšēt
ņurkšêt (unter ņur̂kstêt),
1): knurren (von Hunden)
Orellen (mit ur̃); "raudāt" (von Tierjungen, z. B. Ferkeln) Salis (mit ur̃); viņš (ein Knabe) ņurkšēja, trinās un sniedzās ar ... ruoķelēm augšup Jauns. Augšz. 102.
Avots: EH II, 116
1): knurren (von Hunden)
Orellen (mit ur̃); "raudāt" (von Tierjungen, z. B. Ferkeln) Salis (mit ur̃); viņš (ein Knabe) ņurkšēja, trinās un sniedzās ar ... ruoķelēm augšup Jauns. Augšz. 102.
Avots: EH II, 116
nūška
‡ nũška Orellen. comm., ein saumseliger und unsauberer Mensch, ein Trödler: kam neveicas ne˙kas un neš,ķiŗas, kas dzīvuo tâ kâ sūdu lācis, tas ir kâ n.
Avots: EH II, 29
Avots: EH II, 29
nūž
nūža
odere
I uõdere,
1): auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt; nepiede̦r tiem svārkiem tā uo. BW. 20640, 1. villainīte deviņām uoderēm 18152. pirkta uoderīte 20640,1 var.;
2): auch AP.; krāsnīm iekšpusē mūrēja uõderi Orellen;
3): auch Frauenb., (mit ùo 2 ) Sonnaxt;
4): ein Hafersäckchen für Pferde Ascheraden; ein geflochtenes Gefäss, in das man für Pferde Hafer od. Mehl schüttet
Siuxt; uõderīte Iw., eine kleine Kiste, in die etwa eine Handvoll (Mehl) hineingeht.
Avots: EH II, 742
1): auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt; nepiede̦r tiem svārkiem tā uo. BW. 20640, 1. villainīte deviņām uoderēm 18152. pirkta uoderīte 20640,1 var.;
2): auch AP.; krāsnīm iekšpusē mūrēja uõderi Orellen;
3): auch Frauenb., (mit ùo 2 ) Sonnaxt;
4): ein Hafersäckchen für Pferde Ascheraden; ein geflochtenes Gefäss, in das man für Pferde Hafer od. Mehl schüttet
Siuxt; uõderīte Iw., eine kleine Kiste, in die etwa eine Handvoll (Mehl) hineingeht.
Avots: EH II, 742
oderēt
I uõderêt,
2): auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt; ‡
4) (eine Wand) mit Futter versehen
Orellen: uo. ē̦ku nuo iekšpuses, dažreiz ar ķieģeļiem.
Avots: EH II, 742
2): auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt; ‡
4) (eine Wand) mit Futter versehen
Orellen: uo. ē̦ku nuo iekšpuses, dažreiz ar ķieģeļiem.
Avots: EH II, 742
oglājs
ornīca
ors
osa
I ùosa (li. ąsà "Henkel; Schleife", lat. ansa "Henkel; Öse"),
1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa 2 Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa 2 A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa 2 Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse 2 Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss 2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo 2 ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;
2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo 2 ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô 2) Funkenhof, Stenden, (ùose 2) Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo 2 ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.
Avots: ME IV, 420, 421
1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa 2 Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa 2 A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa 2 Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse 2 Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss 2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo 2 ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;
2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo 2 ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô 2) Funkenhof, Stenden, (ùose 2) Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo 2 ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.
Avots: ME IV, 420, 421
ose
ošņāt
uôšņât: auch Lubn., (mit uõ) Frauenb., Lesten, Orellen; uošņājām, klaušņājām, kam tā tãda cūku smaka Tdz. 58027.
Avots: EH II, 744
Avots: EH II, 744
otarnieks
uotarnieks,
1): auch (mit ùo 2 ) Auleja, Pilda;
2): auch (mit ùo) PS., (mit uô 2 ) Orellen.
Avots: EH II, 744
1): auch (mit ùo 2 ) Auleja, Pilda;
2): auch (mit ùo) PS., (mit uô 2 ) Orellen.
Avots: EH II, 744
otrāds
otrpus
otrs
ùotrs: mit uõ Dobl., Lemb., Lesten, Pussen, Schrunden, Waidau, Zögenhof, mit uô 2 N.-Peb., Orellen; uz abiem uotriem (beiden anderen) pagriezies Blaum. Raksti I 5 (1936), 93; "cits" Auleja: tam uotra bē̦da.
Avots: EH II, 745
Avots: EH II, 745
ozoliņš
uôzuõliņš,
1): "aquilegi" ME. IV, 426 zu verbessern in "aquilegia";
2): "uozuolbe̦ka" Orellen.
Avots: EH II, 745
1): "aquilegi" ME. IV, 426 zu verbessern in "aquilegia";
2): "uozuolbe̦ka" Orellen.
Avots: EH II, 745
paaši
[paaši, Adv.,
1) ziemlich schnell:
sāka paašāki braukt Jürg.;
2) ziemlich streng:
uzgājuos viņam šuoreiz paašāki Lis.]
Avots: ME III, 4
1) ziemlich schnell:
sāka paašāki braukt Jürg.;
2) ziemlich streng:
uzgājuos viņam šuoreiz paašāki Lis.]
Avots: ME III, 4
pabiras
pabiras,
2): auch Zvirgzdine;
3): "izbiras, paliekas" N.-Peb.: tas jau tikai pabiriņas dabūja AP. cūkām jāduod siena p. Linden in Kurl. kad nuo strēķa ņe̦m sienu, tad iznāk pulka pabiru ebenda; "smalki salmi (pe̦lavas), kas paliek režģī, labību vētījuot° Ramkau; ‡
5) Blättchen der Flachsstengel
Frauenb.; ‡
6) = pabari 1 Frauenb., Orellen.
Avots: EH II, 121
2): auch Zvirgzdine;
3): "izbiras, paliekas" N.-Peb.: tas jau tikai pabiriņas dabūja AP. cūkām jāduod siena p. Linden in Kurl. kad nuo strēķa ņe̦m sienu, tad iznāk pulka pabiru ebenda; "smalki salmi (pe̦lavas), kas paliek režģī, labību vētījuot° Ramkau; ‡
5) Blättchen der Flachsstengel
Frauenb.; ‡
6) = pabari 1 Frauenb., Orellen.
Avots: EH II, 121
pablancīt
‡ pablan̂cît 2 Orellen, schüttelnd (ein Gefäss) ein wenig spülen: tā glāze nav tīra: vajadzēs drusku p.
Avots: EH II, 121
Avots: EH II, 121
pabļaustīties
pabokāt
pacēlības
[pacêlĩbas 2 N.-Bartau, die Entgeltung für das Aufheben eines heruntergefallenen resp. verlorenen Gegenstandes: kuŗai nuokritis lielsaišķis? es pacēlu. nu man būs labas pacēlības Janš. Dzimtene V, 168.]
Avots: ME III, 12
Avots: ME III, 12
pačuknīt
pačuknît,
1) ein wenig (einen Ofen) schüren
ME. I, 418 (unter čuknît), Ermes, Heidenfeld, Jürg., Orellen u. a.; ‡
2) unter etwas schieben (perfektiv)
C., Sessw., Warkl.; ‡
3) ein wenig anspornen
Heidenfeld: p. zirgu, lai iet ātrāk.
Avots: EH II, 125
1) ein wenig (einen Ofen) schüren
ME. I, 418 (unter čuknît), Ermes, Heidenfeld, Jürg., Orellen u. a.; ‡
2) unter etwas schieben (perfektiv)
C., Sessw., Warkl.; ‡
3) ein wenig anspornen
Heidenfeld: p. zirgu, lai iet ātrāk.
Avots: EH II, 125
padēlis
padêlis (unter padê̦ls),
1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Orellen n. FBR. XI, 41, AP. (hier neben padê̦ls), Behnen, Bērzgale, Frauenb., Heidenfeld, Kaltenbr., Kegeln, Kl.-Roop, Lemb., Linden in Kurl., Nerft, PlKur., Schwitten, Skaista, Zvirgzdine; p. apņēma pamātes meitu BW. 22323;
2): ein böses Geschwür
Bankins.
Avots: EH II, 127
1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Orellen n. FBR. XI, 41, AP. (hier neben padê̦ls), Behnen, Bērzgale, Frauenb., Heidenfeld, Kaltenbr., Kegeln, Kl.-Roop, Lemb., Linden in Kurl., Nerft, PlKur., Schwitten, Skaista, Zvirgzdine; p. apņēma pamātes meitu BW. 22323;
2): ein böses Geschwür
Bankins.
Avots: EH II, 127
padot
paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,
1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;
2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;
3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;
4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,
1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];
3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.
Avots: ME III, 21
1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;
2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;
3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;
4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,
1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];
3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.
Avots: ME III, 21
padzirkle
padzirkle,
1) die Gurgel
Kurl. n. U.;
2) = padzerklis Kremon n. U.;
[3) "bei unordentlichem Scheren ungeschoren gebliebene Wolle"
Selg.]
Avots: ME III, 22
1) die Gurgel
Kurl. n. U.;
2) = padzerklis Kremon n. U.;
[3) "bei unordentlichem Scheren ungeschoren gebliebene Wolle"
Selg.]
Avots: ME III, 22
paēglis
pagaist
pagàist: auch Kaltenbr., Saikava: pagaisa (= nuoklīda) adata lāpījuot Warkl. par pagaisušuo ve̦ctē̦vu Pas. IX, 80. pagaisa (= aiztecēja) stundas Jaun. Ziņas 1938, № 222. vasaras saldums nuo zālītes bija pagaisis Sudrabkalns V. b. 1. 116; teilweise verloren gehen Auleja, Oknist (neben izgaist, vollständig verloren gehen): kad dzīvā pie lielceļa, daudz kas pagaist Auleja. auzas cieš[i] pagaisa piekalnītē; taidas re̦tas! ebenda. visi sadēstītie kāpusti neizaug: daudz pagaist ebenda.
Avots: EH II, 131
Avots: EH II, 131
pagaist
pagàist [li. pagaĩšti "verenden"], intr., verschwinden, verloren gehen [Römershof]: man pazuda (Var.: pagaisa) raibuliņa miglainā rītiņā BW. 5037.
Avots: ME III, 26
Avots: ME III, 26
pagaste
pakaiši
pakaiši (unter pakaĩsa): auch AP., N.-Wohlfahrt, Orellen, (mit àI 2 ) Warkl., (mit aî 2 ) Ramkau.
Avots: EH II, 139
Avots: EH II, 139
paķirka
‡ paķir̂ka 2 Orellen, ein kleiner Anbau, ein kleiner Raum unter einem vorspringenden Dach: tik daudz visādu paķirku, bet vai tad viņās kuo var ielikt!
Avots: EH II, 147
Avots: EH II, 147
paklaidām
pakliedēt
pakliêdêt,
1): viņi ... zirgu ir pakliedējuši (verloren)
Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260.
Avots: EH II, 142
1): viņi ... zirgu ir pakliedējuši (verloren)
Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260.
Avots: EH II, 142
paklīst
paklîst [li. paklýsti], intr.,
1) sich verirren, sich verlieren, sich verlaufen, verloren gehen:
paklīdušas avis A. XX, 83. me̦klē̦dāms pats bij paklīdis LP. VI, 26. lai drēbes nepaklīst Kaudz.;
[2) sich finden, sich einstellen:
baltu patriōts... maksāja 5 kap. par rindiņu. tad tūliņ paklīda nauda De̦glavs Rīga II, 1, 485].
Avots: ME III, 46
1) sich verirren, sich verlieren, sich verlaufen, verloren gehen:
paklīdušas avis A. XX, 83. me̦klē̦dāms pats bij paklīdis LP. VI, 26. lai drēbes nepaklīst Kaudz.;
[2) sich finden, sich einstellen:
baltu patriōts... maksāja 5 kap. par rindiņu. tad tūliņ paklīda nauda De̦glavs Rīga II, 1, 485].
Avots: ME III, 46
paklusām
paklusãm (unter pakluss): bē̦rni nedrīkstēja ne˙kuo bļaustīties; bij jāsēž p. Orellen.
Avots: EH II, 143
Avots: EH II, 143
pakrist
pakrist,
2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;
3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");
4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡
6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡
7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡
8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡
9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡
2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.
Avots: EH II, 144
2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;
3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");
4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡
6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡
7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡
8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡
9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡
2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.
Avots: EH II, 144
palāse
palãse: auch ("?") Roop n. FBR. XV, 152, 1): auch (mit â 2 ) Salis: gan jau vanna palāsēs sabriedīs; "nuoglaudīja bārzdu, kuŗā žvadzēja" (ME. III, 57) zu verbessern in "nuoglaudīja ... bārzdiņu, kuŗas apakšgalā ... žvadzēja"; "A. XIII, 2" (ebenda) zu verbessern in "A. XIII, 1"; ‡
3) "jumta apakšējā mala" Orellen.
Avots: EH II, 149
3) "jumta apakšējā mala" Orellen.
Avots: EH II, 149
palieka
palieka (unter paliẽks II),
1): sāka vākt nuo galda ēdiena palieku Vanagu ligzda 150;
3): nāves paliêka 2 , 5 comm., ein Siecher, ein Krepierling
Orellen: kuo nu tam nāves paliekam vai[r] vajaga!
Avots: EH II, 151
1): sāka vākt nuo galda ēdiena palieku Vanagu ligzda 150;
3): nāves paliêka 2 , 5 comm., ein Siecher, ein Krepierling
Orellen: kuo nu tam nāves paliekam vai[r] vajaga!
Avots: EH II, 151
palielīgs
palodze
paluôdze,
2): auch AP., (mit uô 2 ) Orellen;
3): rauju te˙pat paluôdzē 2 uogas Frauenb.; ‡
5) "paslieksne salmu gubenī" Druw.
Avots: EH II, 153
2): auch AP., (mit uô 2 ) Orellen;
3): rauju te˙pat paluôdzē 2 uogas Frauenb.; ‡
5) "paslieksne salmu gubenī" Druw.
Avots: EH II, 153
paļurkāt
‡ paļurkât,
1) ein wenig ļur̂kât I 2 Orellen (mit ur̂ 2 );
2) unsicheren Schrittes ein wenig gehen
(mit ur̂ 2 ) Dunika: nevarēja p. uz priekšu.
Avots: EH II, 153
1) ein wenig ļur̂kât I 2 Orellen (mit ur̂ 2 );
2) unsicheren Schrittes ein wenig gehen
(mit ur̂ 2 ) Dunika: nevarēja p. uz priekšu.
Avots: EH II, 153
pamīkšums
pamīkšus
panāsnieki
paņčka
paņčka (unter pañčka): auch (eine Pfütze) AP., Kl.-Roop, Orellen, Ramkau, Salis (mit aņ̃), Fest. (mit àņ 2 ).
Avots: EH XIII, 161
Avots: EH XIII, 161
panerrot
‡ pane̦r̃ruôt,
1) eine Weile narrieren
Wolm. u. a.;
2) "paputināt" Orellen: parks ir pane̦rruots.
Avots: EH II, 160
1) eine Weile narrieren
Wolm. u. a.;
2) "paputināt" Orellen: parks ir pane̦rruots.
Avots: EH II, 160
panīkt
panĩkt, intr., verkommen: tâ nuošļucis, tâ gluži panīcis, kāds es tuoreiz biju Vēr. I, 200. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117. Subst. panĩcẽjs, der Verkommene; panĩkšana, das Verkommen; panĩkums, die Verkommenheit.
Avots: ME III, 77
Avots: ME III, 77
pankšķins
pankšķins, (pankšins Warkl.], ein Flschergerät, zvejas rīks, sastāv nuo gaŗas šķestiņas, ap 2 pē̦das gaŗas piesaukas (nuo diegiem sagrieztas šņuores) un galā piesieta āķa; pie piesaukas piesien nelielu akmeni un par nakti ielaiž ūdenī Kokn. n. Etn. IV, 162.
Avots: ME III, 78
Avots: ME III, 78
papestīt
papirkšķis
papirkšķis Blied. n. Etn. I, 122, papirkšis Peb., papirksnis Kurs., papirksniņš, papirkstiņš, ein wenig, ein bisschen, "papirksnis - nuo kādas smalkas vielas (beŗamas vielas), p. p. nuo sāls, pipariem u. c. - tik daudz, cik var ieņemt īkšķa un rādāmā pirksta galuos": es šuoreiz tikai tādu papirksni sāls iemetu Kurs. uz krāsni uzmeta trīs papirkšņi sāls JK. VI, 18. ar labās ruokas īkšķi un rādītāja pirkstu izņēma labu papirkšķi samai tas tabakas RA.
Avots: ME III, 81
Avots: ME III, 81
papode
papūlēt
‡ papũlêt Orellen, zaubernd heilen (perfektiv): kāds cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tas tūlīt ir savāds; tad jālūkā kāds, kas pruot viņu p., un tad viņš ir atkal ve̦sals.
Avots: EH XIII, 165
Avots: EH XIII, 165
parāds
parãds,
1): der Ausweis (ein Schein)
Kaltenbr. (mit à 2 ): tev p. ir, - kuo tu bē̦dā?
2): auch (mit ā) A.-Autz, Allendorf, Alschw., Alswig, Amboten, AP., Behrshof (bei Dobl.), Bilskenshof, Bixten, C., Ermes, Funkenhof, Gaiken, Gold., Grawendahl, Grosdohn, Hasenp., Heidenfeld, Hofzumberge, Kabillen, Karkel, Kegeln, Kosenhof, Kurmene, Kurs., Lemb., Libau, Linden in Kurl., Lös., Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, Muremois, Naud., NB., N.-Bergfried, Neuenb., Neuhausen, Nigr., Nogallen, N.-Peb., OB., Orellen, "Pēternieki", Preekuln, Prl., Rudbahren, Ruhental, Rutzau, Saikava, Salgaln, Schnickern, Schujen, Schwarden, Schwitten, Sehlenhof, Sessau, Skaistkalne, Smilt., Sonnaxt, Stelph., Trik., Waldau, Wainoden, Walk, Wirginalen, Wolm., Wrangelshof, (mit â 2 ) Dunika.
Avots: EH XIII, 166
1): der Ausweis (ein Schein)
Kaltenbr. (mit à 2 ): tev p. ir, - kuo tu bē̦dā?
2): auch (mit ā) A.-Autz, Allendorf, Alschw., Alswig, Amboten, AP., Behrshof (bei Dobl.), Bilskenshof, Bixten, C., Ermes, Funkenhof, Gaiken, Gold., Grawendahl, Grosdohn, Hasenp., Heidenfeld, Hofzumberge, Kabillen, Karkel, Kegeln, Kosenhof, Kurmene, Kurs., Lemb., Libau, Linden in Kurl., Lös., Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, Muremois, Naud., NB., N.-Bergfried, Neuenb., Neuhausen, Nigr., Nogallen, N.-Peb., OB., Orellen, "Pēternieki", Preekuln, Prl., Rudbahren, Ruhental, Rutzau, Saikava, Salgaln, Schnickern, Schujen, Schwarden, Schwitten, Sehlenhof, Sessau, Skaistkalne, Smilt., Sonnaxt, Stelph., Trik., Waldau, Wainoden, Walk, Wirginalen, Wolm., Wrangelshof, (mit â 2 ) Dunika.
Avots: EH XIII, 166
pārcelt
pãrcelˆt, ‡
4) p. guovis Orellen, = pãrsìet guovis; ‡
5) = pãrdēvêt Strasden: se̦nāk sauca par Cêri 2 , tagad pārcēla par Kandavu; ‡
6) p., kuo teicis Segew., die einmal geäusserten Worte anders gesagt haben wollen.
Refl. -tiês, ‡
4) = pãrmaĩnîtiês 3: vakar ... atkal pārcēluos ar kumeļiem Janš. Dzimtene I, 92.
Avots: EH XIII, 197
4) p. guovis Orellen, = pãrsìet guovis; ‡
5) = pãrdēvêt Strasden: se̦nāk sauca par Cêri 2 , tagad pārcēla par Kandavu; ‡
6) p., kuo teicis Segew., die einmal geäusserten Worte anders gesagt haben wollen.
Refl. -tiês, ‡
4) = pãrmaĩnîtiês 3: vakar ... atkal pārcēluos ar kumeļiem Janš. Dzimtene I, 92.
Avots: EH XIII, 197
pārcept
pãrcept,
1): auch Ramkau u. a.;
2): auch (intr.) Orellen u. a.; kukuļi lūgušies ...: "velc mūs laukā! citādi mēs pārcepsim" Pas. V, 310.
Avots: EH XIII, 197
1): auch Ramkau u. a.;
2): auch (intr.) Orellen u. a.; kukuļi lūgušies ...: "velc mūs laukā! citādi mēs pārcepsim" Pas. V, 310.
Avots: EH XIII, 197
pārdzimt
pareizējs
‡ pareizējs, gleichzeitig (?): (meži) e̦suot aukstuma un siltuma, mitruma un sausuma pareizējie kārtuotāji un regulē̦tāji Janš. Līgava I, 452; pareizēji (etwa gleichzeltig geborene) bē̦rni Schwitten.
Avots: EH XIII, 167
Avots: EH XIII, 167
pārkārēm
pãrkārēm, [Adv., hinausragend über]: sienas akmeņus vienu pārkārēm par uotru saslienuot A. XV, 308. [uz salmu jumta šķuores uzlikti kuoki pārkārēm Vank., Sessw., Lös.]
Avots: ME III, 160
Avots: ME III, 160
pārkari
pãrkari (unter pãrkaras),
1): auch Grob., Iw. (hier auch der Sing.), Linden in Kurl., Orellen, (> pākari) Lis., Seyershof, BW. 19295, pā`rkaŗi 2 Sonnaxt; ‡
2) (> pãkari) Hosenträger
Kurs.
Avots: EH XIII, 202
1): auch Grob., Iw. (hier auch der Sing.), Linden in Kurl., Orellen, (> pākari) Lis., Seyershof, BW. 19295, pā`rkaŗi 2 Sonnaxt; ‡
2) (> pãkari) Hosenträger
Kurs.
Avots: EH XIII, 202
parkšķis
pārlaist
pãrlaîst,
3): p. laiku Diet., die richtige Zeit versäumen, nicht wahrnehmen.
Die Bed. 4 ME. III. 163 ist ganz zu streichen und das unter 4 gegebene Zitar unter 2 unterzubringen; ‡
6) verausgaben:
p. daudz naudas AP., Auleja; ‡
7) überleben, erleben:
kuo es e̦smu pārlaidis, was habe ich nicht alles erlebt Lennew. n. BielU. viņš tuoreiz visu pārlaida ("pārcieta"), un tâ˙pat vajadzēja nuomirt Linden in Kurl. Hierher gehört auch das ME. III, 163 unter 2 gegebene Zitat aus Austriņš; ‡
8) abgeben, verkaufen
Kaltenbr.; ‡
9) durchschelten
Liepna: p. bē̦rnus. pārlaižu tuos dažreiz ar labu runu.
Avots: EH XIII, 204
3): p. laiku Diet., die richtige Zeit versäumen, nicht wahrnehmen.
Die Bed. 4 ME. III. 163 ist ganz zu streichen und das unter 4 gegebene Zitar unter 2 unterzubringen; ‡
6) verausgaben:
p. daudz naudas AP., Auleja; ‡
7) überleben, erleben:
kuo es e̦smu pārlaidis, was habe ich nicht alles erlebt Lennew. n. BielU. viņš tuoreiz visu pārlaida ("pārcieta"), un tâ˙pat vajadzēja nuomirt Linden in Kurl. Hierher gehört auch das ME. III, 163 unter 2 gegebene Zitat aus Austriņš; ‡
8) abgeben, verkaufen
Kaltenbr.; ‡
9) durchschelten
Liepna: p. bē̦rnus. pārlaižu tuos dažreiz ar labu runu.
Avots: EH XIII, 204
pārlaist
pãrlaîst, tr.,
1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;
2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]
3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;
4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;
[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.
Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus
Avots: ME III, 163
1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;
2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]
3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;
4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;
[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.
Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus
Avots: ME III, 163
pārlūkāt
pārmēdāt
pārnākt
pā`rnãkt, ‡
2) ankommen:
vē̦stule ... pārnāca taisni mēnesi pēc viņu aiziešanas Apsk. 1903, S. 112; ‡
3) geboren werden:
meitai pārnāca dvīņi Janš. Bandavā I, 8. visi siventiņi pārnākuši Siuxt.
Avots: EH XIII, 207
2) ankommen:
vē̦stule ... pārnāca taisni mēnesi pēc viņu aiziešanas Apsk. 1903, S. 112; ‡
3) geboren werden:
meitai pārnāca dvīņi Janš. Bandavā I, 8. visi siventiņi pārnākuši Siuxt.
Avots: EH XIII, 207
pārnieks
pārskatīt
pãrskatît: cits cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tūlīt tas (bē̦rns) ir savāds (erkrankt) Orellen. Refl. -tiês: unvorsichtig sein BielU.
Avots: EH XIII, 210
Avots: EH XIII, 210
pārskriet
pãrskrìet,
2): auch Dunika, Oknist;
3): auch Oknist; dē̦lam ... dusmas pārskrē[ju]šas Pas. IX, 225;
4): auch Oknist; pārskrietus ..., klibus ... zirgus Jauns. Augšz. 52;
5): tu jā nepārskriesi Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Refl. -tiês, ‡
2) sich übereilen:
es tuoreiz drusciņ vairāk pārskrējuos, kad es tavu spieģeli atnesu uz savām mājām Jauns. Raksti IV, 169. var˙būt es e̦smu pārskrējies ar savām duomām 171.
Avots: EH XIII, 211
2): auch Dunika, Oknist;
3): auch Oknist; dē̦lam ... dusmas pārskrē[ju]šas Pas. IX, 225;
4): auch Oknist; pārskrietus ..., klibus ... zirgus Jauns. Augšz. 52;
5): tu jā nepārskriesi Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Refl. -tiês, ‡
2) sich übereilen:
es tuoreiz drusciņ vairāk pārskrējuos, kad es tavu spieģeli atnesu uz savām mājām Jauns. Raksti IV, 169. var˙būt es e̦smu pārskrējies ar savām duomām 171.
Avots: EH XIII, 211
pārskriet
pā`rskrìet,
1) nach Hause laufen:
saimnieks pārskrējis mājā LP. VII, 551;
[2) sich einfinden, geboren werden:
taisni nedēļu pirms kāzām īnumniecei pārskrēja puišelis Janš. Dzimtene 2 III, 256. jums e̦suot pārskrējuši jauni luopiņi V, 189.]
Avots: ME III, 175
1) nach Hause laufen:
saimnieks pārskrējis mājā LP. VII, 551;
[2) sich einfinden, geboren werden:
taisni nedēļu pirms kāzām īnumniecei pārskrēja puišelis Janš. Dzimtene 2 III, 256. jums e̦suot pārskrējuši jauni luopiņi V, 189.]
Avots: ME III, 175
pārsteidzīgs
pasalums
[pasalums, das Aufgefrorene: vājais šā rīta pasalums, saulei silduot, bija atkusis Janš. Dzimtene V, 229.]
Avots: ME III, 94
Avots: ME III, 94
pasaul
pasaũl (unter pasaũle
5): auch Kl.-Roop n. FBR. XV, 158; p. pulku (ungemein viel)
Orellen n. FBR. XI, 43. blakts p. smird Salis. agrāk p. velēja kre̦klus ebenda. skuķis ir p. sirdīgs ebenda. grē̦ki ir p. lieli FBR. XVIII, 167.
Avots: EH XIII, 170
5): auch Kl.-Roop n. FBR. XV, 158; p. pulku (ungemein viel)
Orellen n. FBR. XI, 43. blakts p. smird Salis. agrāk p. velēja kre̦klus ebenda. skuķis ir p. sirdīgs ebenda. grē̦ki ir p. lieli FBR. XVIII, 167.
Avots: EH XIII, 170
pasērs
[II pasẽ̦rs, etwas unangenehm (bitter) schmeckend: p. ēdiens, dzēriens Bauske; šuoreiz maize tāda pasẽ̦ra Schibbenhof.]
Avots: ME III, 97
Avots: ME III, 97
paskadināt
‡ paskadinât,
1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;
2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.
Avots: EH XIII, 172
1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;
2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.
Avots: EH XIII, 172
paskaņi
paskaņi: auch (auch im Sing.) Orellen; eine Vermutung über den Ursprung von slav. poskonь bei Koštiál ZslPh. VII, 380 f.
Avots: EH XIII, 172
Avots: EH XIII, 172
pasklandots
‡ pasklañduôts ceļš Dunika, ein abgeschrägter, glattgefrorener Weg, auf dem man leicht ausgleitet. Vgl. li. dãsklanda "slīpums".
Avots: EH XIII, 173
Avots: EH XIII, 173
paskuti
[paskuti Gr.-Buschhof, paskutiņi Kreuzb. "das feine, ungeschoren bleibende Haar auf dem Nacken".]
Avots: ME III, 101
Avots: ME III, 101
paslauka
paslauka,
1) der Abschaum; das letzte des ablaufenden, ungegorenen Biers
Döbner n. U. (vgl. pazlauka); [paslaûkas 2 Ruj., die nach dem Melken im Euter oder nach dem Seihen im Eimer nachgebliebene Milch; die Bierneige;
2) ein Fusswisch, Fusstappen (auch übertragen):
negribu būt citiem par kāju paslauku Lis.]
Avots: ME III, 101
1) der Abschaum; das letzte des ablaufenden, ungegorenen Biers
Döbner n. U. (vgl. pazlauka); [paslaûkas 2 Ruj., die nach dem Melken im Euter oder nach dem Seihen im Eimer nachgebliebene Milch; die Bierneige;
2) ein Fusswisch, Fusstappen (auch übertragen):
negribu būt citiem par kāju paslauku Lis.]
Avots: ME III, 101
paspārne
paspãrne,
1): piebūves dataisa lai šuo tuo pie malas paspārnē nuoliktu AP.;
2): auch AP., Orellen.
Avots: EH XIII, 175
1): piebūves dataisa lai šuo tuo pie malas paspārnē nuoliktu AP.;
2): auch AP., Orellen.
Avots: EH XIII, 175
pasprūdīt
pasprūdît,
1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;
2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;
3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]
Avots: ME III, 106
1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;
2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;
3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]
Avots: ME III, 106
pastariņš
pastariņš, *pastaris, pastarĩtis, fem. pastare, pastarĩte, das jüngste, zuletzt geborene Kind: še ir visi bāleliņi, pastarīša vien nevaid BW. 30766, 2, es pastare mātes meita 3738. klausies, mana māmuļīte, kur dzied tava pastarĩte! 318.
Avots: ME III, 107
Avots: ME III, 107
pasust
[II pasust (li. pašùsti),
1) eine Weile brüten, schmoren, bähen
(intr.): pasutuši kāpuosti;
2) auch reflexiv, eine Weile schlafen:
gribas vēl pasust(ies) Wolm. (in grober Ausdrucksweise).]
Avots: ME III, 109
1) eine Weile brüten, schmoren, bähen
(intr.): pasutuši kāpuosti;
2) auch reflexiv, eine Weile schlafen:
gribas vēl pasust(ies) Wolm. (in grober Ausdrucksweise).]
Avots: ME III, 109
pataukšēt
pataukšķēt
pātnējs
pāts
pãts: auch Orellen, Selg., ("hellbraun") Frauenb., ("gelbgrau") Ramkau, ("zwischen weiss, gelb und grau") Siuxt, ("hellgrau") Matk., Remten, Schwarden, "fahl, falb" Diet., "blassbraun" A. Leitāns.
Avots: EH XIII, 217
Avots: EH XIII, 217
pauksis
‡ paũksis, plur. paũkši "e̦ze̦ru augs ar ļuoti gaŗu stiebru. kuo, ē̦nā izkaltē̦tu, lietuo krē̦slu sēdekļa pīšanai" Orellen: paukši pēc Jāņiem vai[r] nede̦r, tad lūst pušu.
Avots: EH XIII, 184
Avots: EH XIII, 184
pavada
pavada,
2): Burte ... vāca ... saknes jau maza meitene būdama, vēl savas mātes pavadā (od. zu einem nom. g. *pavads?), nuoklausīdamās viņas paduomus Vindedze 113; ‡
3) pavada Liepna, pavadiņa Ranken n. JK. VI, 22, Orellen, Seyershof, die Nabelschnur;
‡
4) ein Seidenfaden od. ein Stück Draht, womit der Angelhaken an der Angelschnur befestigt wird
Latv. konv. vārdn. (s. v. Makšķere).
Avots: EH XIII, 186
2): Burte ... vāca ... saknes jau maza meitene būdama, vēl savas mātes pavadā (od. zu einem nom. g. *pavads?), nuoklausīdamās viņas paduomus Vindedze 113; ‡
3) pavada Liepna, pavadiņa Ranken n. JK. VI, 22, Orellen, Seyershof, die Nabelschnur;
‡
4) ein Seidenfaden od. ein Stück Draht, womit der Angelhaken an der Angelschnur befestigt wird
Latv. konv. vārdn. (s. v. Makšķere).
Avots: EH XIII, 186
pavāle
I pavãle: auch Orellen n. FBR. XI, 41, Roop n. FBR. XV, 152, Karls., Seyershof, (mit à 2 ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, (mit ā) Wessen: labam pļāvējam paliek maza p. Linden in Kurl. kad lielas pavāles atstātas, tad guovīm vairāk kuo ēst ebenda.
Avots: EH XIII, 188
Avots: EH XIII, 188
pavasarējs
paveļa
paveļa,
1): ein Fundament aus Feldsteinen;
Plur. paveļas "ein ungemauertes Fundament" Orellen, "Sand zur Ausfüllung des Fussbodens zwischen dem Fundament" Salisb. n. BielU.; paveļi (Stammform?), das Fundament Salis; bāliņš man muižu dar[a], zvindu lēja paveļās (Var.: paveļā) BW. 9407, 3 var.; ‡
2) ein Sockel
Karls.
Avots: EH XIII, 189
1): ein Fundament aus Feldsteinen;
Plur. paveļas "ein ungemauertes Fundament" Orellen, "Sand zur Ausfüllung des Fussbodens zwischen dem Fundament" Salisb. n. BielU.; paveļi (Stammform?), das Fundament Salis; bāliņš man muižu dar[a], zvindu lēja paveļās (Var.: paveļā) BW. 9407, 3 var.; ‡
2) ein Sockel
Karls.
Avots: EH XIII, 189
paviete
paviete (unter pavieta): auch (mit iê 2 ) Frauenb., Orellen; dažus pabāž pavietē Janš. Līgava I, 156.
Avots: EH XIII, 192
Avots: EH XIII, 192
pazlaute
pažobele
I pažuõbele: mit uô 2 Roop n. FBR. XV, 152,
1): auch (mit uõ) Grob., Iw.;
2): auch (mit uõ) Frauenb., Grob., Iw., Orellen, Pussen, Strasden, (mit uô) AP., (mit ùo 2 ) Warkl., (mit uô 2 ) Salis: taisāt ... augstas klētis, vēl augstākas pažuobeles! BW. 24221, 5;
4): Schlupfwinkel der Fische und Krebse
Segew.; ‡
6) verächtl. Bezeichnung für ein kleines Gebäude, einen Anbau
(mit uõ) Orellen.
Avots: EH XIII, 194
1): auch (mit uõ) Grob., Iw.;
2): auch (mit uõ) Frauenb., Grob., Iw., Orellen, Pussen, Strasden, (mit uô) AP., (mit ùo 2 ) Warkl., (mit uô 2 ) Salis: taisāt ... augstas klētis, vēl augstākas pažuobeles! BW. 24221, 5;
4): Schlupfwinkel der Fische und Krebse
Segew.; ‡
6) verächtl. Bezeichnung für ein kleines Gebäude, einen Anbau
(mit uõ) Orellen.
Avots: EH XIII, 194
pēcāk
pêcâk: auch Lesten n. FBR. XV, 27, Orellen n. FBR. XI, 43, Salis: p. laiku pa laikam vajadzējis ... atstāt Janš. Apsk. 1903, S. 12.
Avots: EH XIII, 226
Avots: EH XIII, 226
pēdelējs
pedelis
pedelis,
1) das zuletzt geborene Kind
Fehgen, Kl., Zaļmuiža, PS., Erlaa, Fehsen, Aahof, Laud., N.-Schwanb., Druw., Wessen, Meiran, Golg., Peb., Nötk., Schujen, U.: tam tē̦vam seši dē̦li,... Jē̦kabam pedeļam (Var.: pastaram)... BW. 2488, 5 var. skaista aug pedelīte (Var.: pastarīte) aiz visām māsiņām BW. piel. 2 4506 var. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme BW. piel. 2 3754; in Schujen und Drosth. nur von Tieren gebraucht: pedelītis ir putniņš, kuo pe̦rē̦tāja perējumā pēdējuo izšķiļ (so auch in Erlaa), vai sivē̦ns, kuo cūka pēdējuo dzemdē; ähnlich in Adsel;
2) wer sich bei einem Spiel als der Letzte erweist;
pedeļuos iet, ein Spiel (viens pieskrej uotram, piesit un saka: "pedelis!" pedelim jāķeŗ piesitējs un jāatsit; ja viņš tuo nedara, citi tam rāda gaŗu de̦gunu) Nötk.; der Letzte Peb., Serben, Lös., Sessw., Mar., Lis., Selsau. Zu pê̦da (vgl. pēdelis), mit dem e von la. pedēs "Füsse", gr. πεδά "μετά" u. a.?
Avots: ME III, 191, 192
1) das zuletzt geborene Kind
Fehgen, Kl., Zaļmuiža, PS., Erlaa, Fehsen, Aahof, Laud., N.-Schwanb., Druw., Wessen, Meiran, Golg., Peb., Nötk., Schujen, U.: tam tē̦vam seši dē̦li,... Jē̦kabam pedeļam (Var.: pastaram)... BW. 2488, 5 var. skaista aug pedelīte (Var.: pastarīte) aiz visām māsiņām BW. piel. 2 4506 var. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme BW. piel. 2 3754; in Schujen und Drosth. nur von Tieren gebraucht: pedelītis ir putniņš, kuo pe̦rē̦tāja perējumā pēdējuo izšķiļ (so auch in Erlaa), vai sivē̦ns, kuo cūka pēdējuo dzemdē; ähnlich in Adsel;
2) wer sich bei einem Spiel als der Letzte erweist;
pedeļuos iet, ein Spiel (viens pieskrej uotram, piesit un saka: "pedelis!" pedelim jāķeŗ piesitējs un jāatsit; ja viņš tuo nedara, citi tam rāda gaŗu de̦gunu) Nötk.; der Letzte Peb., Serben, Lös., Sessw., Mar., Lis., Selsau. Zu pê̦da (vgl. pēdelis), mit dem e von la. pedēs "Füsse", gr. πεδά "μετά" u. a.?
Avots: ME III, 191, 192
pedels
pelēknējs
pelešķi
pelmelderis
pēlmelderis
‡ pẽlmel˜deris Allendorf n. FBR. XIX, 81, Wainsel n. FBR. XIV, 86 Orellen, Salis, = ‡ pẽrmiñderis.
Avots: EH XIII, 227
Avots: EH XIII, 227
penka
pentoks
pe̦ñtuoks (unter pe̦ntuogs): auch (Pfannkuchen) Grenzhof (Mežamuiža), (pe̦ñtuõks; "?") Orellen n. FBR. XI, 38, Roop n. FBR. XV, 148, Serbig. u. Smilt. n. FBR. IV, 53.
Avots: EH XIII, 223
Avots: EH XIII, 223
perele
pērkoņdebesis
pērkonis
pḕ̦rkuonis (unter pḕ̦rkuôns),
1): auch (mit ē̦) AP., Hasenp., Iw., Lemb., Orellen, Saikava, Salis, Sessw.;
2) (s. unter pḕ̦rkuoni): auch (pê̦rkuonis 2 ) Iw., Orellen, (plur. pê̦rkuoņi 2 ) Karls.
Avots: EH XIII, 228
1): auch (mit ē̦) AP., Hasenp., Iw., Lemb., Orellen, Saikava, Salis, Sessw.;
2) (s. unter pḕ̦rkuoni): auch (pê̦rkuonis 2 ) Iw., Orellen, (plur. pê̦rkuoņi 2 ) Karls.
Avots: EH XIII, 228
pērlītis
per(v)manis
pesteļot
pesteļuôt, ‡
2) "Unnötiges wiederholt schwatzen."
Refl. -tiês: auch Orellen (wo dieses angeblich mit Zaubermitteln geschieht, während bur̃tiês ein Zaubern mit Worten ist): bur[v]is ..., visādīgi pesteļuojās Pas. XV, 173.
Avots: EH XIII, 225
2) "Unnötiges wiederholt schwatzen."
Refl. -tiês: auch Orellen (wo dieses angeblich mit Zaubermitteln geschieht, während bur̃tiês ein Zaubern mit Worten ist): bur[v]is ..., visādīgi pesteļuojās Pas. XV, 173.
Avots: EH XIII, 225
Pēteris
pieča
piêča 2 Lautb., Zögenhof, pĩẽča Dunika, Name einen am Freitag geborenen Kuh Siuxt n. Etn. III, 117, Kand., Pinkenhof: man pazuda trīs guosniņas: tē̦va pieča, mātes lauča, man pašai raibaliņa BW. 748.
Avots: ME III, 242
Avots: ME III, 242
piecgalvis
pìecgalˆvis, wer 5 Köpfe hat: (kambarjunkurs) pārspēja arī šuoreiz briesmīguo piecgalvi un, visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās Pas. II, 160 f.
Avots: ME III, 241
Avots: ME III, 241
piedot
pìeduôt,
1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;
2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;
3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.
Avots: ME III, 247
1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;
2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;
3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.
Avots: ME III, 247
piedzimt
pìedz`mt, geboren werden: Sprw. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi. trīs dieniņas nezināja: piedze̦mamu, nuomirstamu, tautiņās aizve̦damu BW. 1174, 1. - Bei Manz. wird piedzimt auch in der Bed. Von "gebären" gebraucht: kad tā tuo bē̦rnu (instr˙s.?) piedzimusi Post. I, 447.
Avots: ME III, 248
Avots: ME III, 248
piegalēt
pìegalêt,
1) bewältigen, unterkriegen:
es tuo puiku nevaru piegalēt Alm. kur tu, nabadziņ, ar savām ve̦cām kājām tādu tāļu ceļu piegalēsi? B. Vēstn. es gan nezinu, kâ piegalēs ("sagaidīs labas beigas") nākuošu ziemu ar visu Stomersee;
2) anfüllen:
vē̦de̦ru. Refl. -tiês, pìegalinâtiês, sich völlig abquälen: piegalējies viņš jau bija tuoreiz, - kâ viņš pūta un elsa! Alm. e̦smu sevi piegalinājies (bin ganz erschöpft) ar grūtiem darbiem Dond.
Avots: ME III, 249
1) bewältigen, unterkriegen:
es tuo puiku nevaru piegalēt Alm. kur tu, nabadziņ, ar savām ve̦cām kājām tādu tāļu ceļu piegalēsi? B. Vēstn. es gan nezinu, kâ piegalēs ("sagaidīs labas beigas") nākuošu ziemu ar visu Stomersee;
2) anfüllen:
vē̦de̦ru. Refl. -tiês, pìegalinâtiês, sich völlig abquälen: piegalējies viņš jau bija tuoreiz, - kâ viņš pūta un elsa! Alm. e̦smu sevi piegalinājies (bin ganz erschöpft) ar grūtiem darbiem Dond.
Avots: ME III, 249
pielikt
pìelikt,
1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;
2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;
3) volllegen.
Refl. -tiês,
1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;
2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.
Avots: ME III, 267
1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;
2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;
3) volllegen.
Refl. -tiês,
1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;
2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.
Avots: ME III, 267
piemitnis
piemitnis, ein anderswo geborenes Gemeindeglied Kirchenbücher von Muižciems aus der Zeit um 1700.
Avots: ME III, 273
Avots: ME III, 273
piens
piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,
a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;
b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.
Avots: ME III, 276, 277
a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;
b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.
Avots: ME III, 276, 277
piere
pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),
1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);
2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;
3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;
4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,
a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;
b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.
2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".
Avots: ME III, 284
1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);
2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;
3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;
4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,
a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;
b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.
2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".
Avots: ME III, 284
piesauks
piesis
piêsis, der Sporn,
1) gew. der Pl. piêši, die Sporen:
piešiem dūru kumeliņu, kad tas stalti netecēja BW. 13984. dūru piešus kumeļam 11482. kaulu pieši, Sporen des Hahnes U. - piešuos būt, sich in den Haaren liegen: nu bijuši Šļupsta Juris ar Cimbulu abi vai piešuos Upīte Medn. laiki;
2) piesis "kāju pakalpusē pēdējais aug stumiņš virspus naga, kas apaudzis pagariem sariem" Nigr.;
3) piesīši, Rittersporn
Dr.; dārza piesīši Dr. od. gaiļa piesīši Ekau, Gartenkresse. piesis für *pietis nach dem Plur. pieši; zu piets (s˙dies) und li. pentìnas "Sporn".
Avots: ME III, 289
1) gew. der Pl. piêši, die Sporen:
piešiem dūru kumeliņu, kad tas stalti netecēja BW. 13984. dūru piešus kumeļam 11482. kaulu pieši, Sporen des Hahnes U. - piešuos būt, sich in den Haaren liegen: nu bijuši Šļupsta Juris ar Cimbulu abi vai piešuos Upīte Medn. laiki;
2) piesis "kāju pakalpusē pēdējais aug stumiņš virspus naga, kas apaudzis pagariem sariem" Nigr.;
3) piesīši, Rittersporn
Dr.; dārza piesīši Dr. od. gaiļa piesīši Ekau, Gartenkresse. piesis für *pietis nach dem Plur. pieši; zu piets (s˙dies) und li. pentìnas "Sporn".
Avots: ME III, 289
pieškalis
pieskara
piešnieks
piešots
piêšuôts, mit Sporen versehen: gan brāļi piešuoti, gan zābakuoti (Var.: gan brāļi piešiem, gan zābakiem ) BW. 16498,1.
Avots: ME III, 302
Avots: ME III, 302
piesutināt
pietaļa
pietaukšēt
pìetaukšêt, pietaukšķêt,
1) zur Genüge, ein genügendes Quantum schmoren;
2) schmorend, mit Geschmortem anfüllen:
vabuļu silīte pietaukšē̦ta BW. 19280.
Avots: ME III, 302
1) zur Genüge, ein genügendes Quantum schmoren;
2) schmorend, mit Geschmortem anfüllen:
vabuļu silīte pietaukšē̦ta BW. 19280.
Avots: ME III, 302
piezieķēt
pìezieķêt, - pietriept 2 und 3 Druw., Stenden: visa spalva slapja un... viļājuoties piezieķē̦ta Vīt. 12. p. visas drēbes ar netīrumiem Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Golg., Prl., Orellen. Refl. -tiês (mit ziẽ ), sich besaufen Schibbenhof.
Avots: ME III, 313
Avots: ME III, 313
pile
pile, Demin. piltiņa Tr. Mat., nagov. 280, der Tropfen: asins pile, dei Blutstropfen. lietus pile, der Regentropfen. putra, kur nav ne pilītes piena klāt LP. I, 188. Zu pali, pilt II (s. dies), arm. helum "vergiesse", li. am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a., s. Persson Beitr. 748 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 54 f.
Avots: ME III, 214
Avots: ME III, 214
pile
‡ II pile Kaltenbr. n. FBR. XVII, 59, Orellen, BW. 32614 (aus Selg.) u. a., = pils: brauksim Rīgas pilītē BW. 2418 (aus NB.).
Avots: EH XIII, 232
Avots: EH XIII, 232
pilka
pincis
pīne
pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,
1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;
2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;
3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;
4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;
5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;
6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;
7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.
Avots: ME III, 232
1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;
2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;
3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;
4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;
5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;
6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;
7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.
Avots: ME III, 232
pinka
II piñka Dond.,
1) das Weinen:
drusciņ piedauzuos, un jau pinka vaļā;
2) ein beständig weinendes Kind:
tavs dē̦ls tāds pinka tik ir. tuoreiz Rute bija vēl maza pinka, laikam tik četri gadi ve̦ca Janš. Dzimtene V, 243. Zu pinêt?
Avots: ME III, 219
1) das Weinen:
drusciņ piedauzuos, un jau pinka vaļā;
2) ein beständig weinendes Kind:
tavs dē̦ls tāds pinka tik ir. tuoreiz Rute bija vēl maza pinka, laikam tik četri gadi ve̦ca Janš. Dzimtene V, 243. Zu pinêt?
Avots: ME III, 219
pinkāt
I piñkât: auch Allendorf, Grünw. Refl. -tiês,
1): auch Fest., Lub.; ‡
2) = pîtiês 3: kad tu meitu negribi, tad nepiñkājies! Orellen; ‡
3) "tūļāties" Frauenb. Skardžius Arch. Phil. III, 51 stellt dazu li. įsipinkóti "įprasti kur nors".
Avots: EH XIII, 234
1): auch Fest., Lub.; ‡
2) = pîtiês 3: kad tu meitu negribi, tad nepiñkājies! Orellen; ‡
3) "tūļāties" Frauenb. Skardžius Arch. Phil. III, 51 stellt dazu li. įsipinkóti "įprasti kur nors".
Avots: EH XIII, 234
pirdelis
‡ pir̃delis, ein Stänkerer (?): ve̦cais p. (gemeint ist wohl ein alter Mensch) aizkrāsnē Ceļi VIII, 300 (aus Orellen).
Avots: EH XIII, 236
Avots: EH XIII, 236
pirmais
pìrmais Wolm., AP., PS., Serbigal, C., pir̂mais 2 Ruj., Līn., pir̂mais Nerft, Preili, Kortenhof, Oppek., Saikava, Korwenhof, Lettg., Semershof, Gr.-Buschhof, pir̃mais (li. pìrmas, apr. pirmas) Salis, Bl., ein Acc. pl. pirmus bei Glück Jerem. 36, 28, der erste: Sprw. kas pirmais dzimis, tam pirmam jaē̦d. pirmā ruoka - kâ slaucama guovs. pirmais vārds uz lūpām LP. I, 138. labrītiņ, diēvs palīdz! - tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2329. pirmaja sniedziņā BW. 11066. man pirmā dzirdēšana Kaudz. M. 310, das hore ich zum erstenmal. pirmajuos gaiļuos LP. VII, 727, mit den Hähnen. pirmaji, die Erstlinge U. Zu and. formo, ae. forma dass., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 37.
Avots: ME III, 225
Avots: ME III, 225
pirmaļa
pirmaļa, eine am Montag geborene Kuh Fest., Etn. IV, 165: pirmaļiņu, uotaļiņu, tās ganīju bāliņuos BW. 29522.
Avots: ME III, 225
Avots: ME III, 225
pirmdēliņš
pirmdzimts
pirmdzìmts, erstgeboren: vajadzēja pirmdzimtam būt RKr. X1, 75. nesa nuo savu avju pirmdzimtiem I Mos. 4, 4. pirmdzimtais savam tē̦vam LP. VII, 1254.
Avots: ME III, 226
Avots: ME III, 226
pirmīk
pirmpiene
pirmuļa
pirtice
piuksis
plaist
plaîst 2, -stu, -su "aufschmelzen (intr.), (von gefrorenem Boden)" Bauske: vai zeme plaist vaļā? Mācītāja meita 54.
Avots: ME III, 316
Avots: ME III, 316
plakt
plakt, pluoku, plaku, flach werden, platt niederfallen, zusammenfallen, weniger werden: Sprw. kur ņe̦m, tur pluok, kur liek, tur ruodas. kam pūķis e̦suot, tas varuot nuo apcirkņa grābt, cik gribuot - mazāk nepluokuot LP. VI, l, 48. liels luops sacis sienu ēst, kaudze plakuse juoņiem III, 30. ziema plakdama saplakuse par pe̦lē̦ku čupu VII, 1074. bez apstājas virst upuru tvaiki: paceļas un atkal pluok R. Sk. II, 248. aiz šausmām pluok acis ciet Kārstenis. airē̦tājiem dūša plaka, die Ruderer verloren (allmählich) den Mut Vilhelms Tells 82.- Nebst plāce "Schulterblatt", plaka I, plaks II u. a. - wenn mit a aus uride. a - zu li. plãkė "der Blei, Bressem", gr. πλάξ "ebene Oberfläche", πλαχοῦς "Kuchen", la. placidus "flach, eben, glatt", plācāre "ebnen" norw. flag "offene See", an. flo' "Schicht" u. a., s. Persson Beitr. 196, 561 und 877, Boisacq Dict. 790 f., Trautmann Wrtb. 222 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 f. Doch kann das balt. und germ. a hier auch auf altes o, und gr. λα auf ḷ zurückgehen, vgl. le. plece I.
Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló
Avots: ME III, 317
Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló
Avots: ME III, 317
plēkša
plêkša Gr.-Buschhof, Warkl., ein Büschel, eine Zotte: vilnas plēkša. mākuonītis kâ mīkstas vilnas plēkša Druva l, 1208. Jurkam visi mati bija vienā plēkšā Jauns. Baltā gr. l, 114. velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns.; plêkša, ein Klumpen von gefrorenem oder verfaultem Stroh resp. Heu, der nur mūhsam von der Gesamtmasse losgerissen werden kann: šituo salmu nevar ieplêst: ragā sasaluši, plēkšām vien Gr.-Buschhof; plēkša "vilnas kāršanas paņēmiens" Wessen. Aus lêkša unter dem Einfluss von plêst umgebildet?
Avots: ME III, 339
Avots: ME III, 339
plidenēt
plidenêt, -ẽju, vorsichtig über Eis od. auf einem glattgefrorenen Wege gehen Fest. Zu plidinât.
Avots: ME III, 343
Avots: ME III, 343
pliekans
pliekans,
1) zusammengefallen;
pliekana maize;
2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana 2 Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;
3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans 2 Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;
4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.
Avots: ME III, 351
1) zusammengefallen;
pliekana maize;
2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana 2 Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;
3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans 2 Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;
4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.
Avots: ME III, 351
plukstīt
plukstît,
1) sich reinigen, purgieren
St., Bergm. n. U.;
2) vom PunktIeren der Revisoren auf dem Felde
U.
Avots: ME III, 355
1) sich reinigen, purgieren
St., Bergm. n. U.;
2) vom PunktIeren der Revisoren auf dem Felde
U.
Avots: ME III, 355
poģris
I poģris,
1) ein Lehmtopf Treiden, ein altes, abgenutztes, kleines Gefäss
Seppkull, ein Topf mit einem Henkel, der Nachttopf Ubbenorm;
2) poģis (mit uo? vgl. puoķis!), ein topfförmiger junger Pilz
Orellen, Karls.;
3) der Kopf
(verächtlich): ka nedabū pa poģi! Naukschen. tev ir gan gudrs poģis Erkul.
Avots: ME III, 375
1) ein Lehmtopf Treiden, ein altes, abgenutztes, kleines Gefäss
Seppkull, ein Topf mit einem Henkel, der Nachttopf Ubbenorm;
2) poģis (mit uo? vgl. puoķis!), ein topfförmiger junger Pilz
Orellen, Karls.;
3) der Kopf
(verächtlich): ka nedabū pa poģi! Naukschen. tev ir gan gudrs poģis Erkul.
Avots: ME III, 375
polaks
polaks, ein kleiner Knabe Dond. n. RKr. XVII, 47; vgl. etwa poļaciņš U. "Knabe mit geschorenem Haare" (Demin. von poļaks "Pole").
Avots: ME III, 375
Avots: ME III, 375
polāniski
puolāniski: p. (mit uô 2 ) lakatu siet Orellen "saņemt lakata stūŗus pakausī krusteniski un sasiet uz pieres".
Avots: EH II, 346
Avots: EH II, 346
postīgs
puõstîgs,
1): verderblich
Segew.: p. gads, ungünstiges Jahr; ‡
2) viņš tīri p. Segew., seine Gesundheit ist zerrüttet.
viss bija pe̦lē̦ks, atstāts un p. (ruiniert?) Veselis Cilv. sac. 245. puostīgas acis Orellen "acis, kas niez vai asaruo".
Avots: EH II, 347
1): verderblich
Segew.: p. gads, ungünstiges Jahr; ‡
2) viņš tīri p. Segew., seine Gesundheit ist zerrüttet.
viss bija pe̦lē̦ks, atstāts un p. (ruiniert?) Veselis Cilv. sac. 245. puostīgas acis Orellen "acis, kas niez vai asaruo".
Avots: EH II, 347
postot
posts
puõsts,
1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;
2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;
3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.
Avots: ME III, 459, 460
1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;
2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;
3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.
Avots: ME III, 459, 460
prāts
pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,
a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;
b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,
a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,
b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,
a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;
b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.
Avots: ME III, 380, 381, 382, 383
a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;
b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,
a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,
b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,
a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;
b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.
Avots: ME III, 380, 381, 382, 383
pravīgs
pravîgs, energisch Erkul, Ekau, tätig, gewandt Laidsen, Salgaln, Orellen; Stelph., Treiden, Selg., Jürg., MSil., Nötk., N.- Peb., ordentlich in der Arbeit Wirglnalen, Degunen, Neu-Bergfrled, Schibbenhof, Peb., Oppek.; Kürbis: tad viņš e̦suot savā dzīvē nevien vērīgs un atminīgs, bet arī pravīgs visuos darbuos BW. I, S. 176. Wohl zu pravît.
Avots: ME III, 379
Avots: ME III, 379
pret
pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,
1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;
2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;
3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;
4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;
5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.
Avots: ME III, 386
1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;
2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;
3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;
4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;
5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.
Avots: ME III, 386
primatas
pūderēt
puika
puĩka: mit uĩ und ùi (bzw. uî 2 ) C., Orellen, Serbig., Smilt.; gen. s. puika Janš. Dzimtene IV, 242, Bandavā II, 247, nom. pl. puiki Pas. VIII, 205 (aus Lettg., neben nom. s. puika ebenda), Demin. puikiņš - auch Salis, Selb., puikiņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 49, puĩke̦ls Rojen n. FBR. XIII, 74; apaļš p. es izaugu BW. 11050. kalpa p. (Var.: puisis) riju cirta 10016.
Avots: EH II, 321
Avots: EH II, 321
puika
I puĩka, pùika PS., Demin. puikiņš A. v. J. 1897, S. 849, puĩķiņš Iwanden n. FBR. VI, 58, verächtl. puĩķelis, der Junge, der Knabe: ganu puika LP. VI, 211, der Hirt, Hirtenknabe. piena puika, ein Grünschnabel. - puikā būt, ein Knabe sein, im Knabenalter stehen: tuoreiz es vēl biju puikā Aps. VI, 21. Aus estn. poeg, s. Thomsen Beröringer 273.
Avots: ME III, 403
Avots: ME III, 403