Paplašinātā meklēšana

‡ apalains Spr., rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ apalans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ capalaiņi "?": adu cimdus capalaiņus...: varbūt mani nuovedīs capalaiņu zemītē VL. aus Kreuzb.

Avots: EH I, 260

drupala: auch Lös. (maizes d.).

Avots: EH I, 336

drupala Spr., s. drupača.

Avots: ME I, 504

dzìrpalas ² Bers., = dzergzde(s), dzerkstele(s): dzirpalās saiet. [Mit dem dz- von dzerkstele; zum suffixalen Teil vgl. cirpele I,]

Avots: ME I, 555

[izpalaidņuôtiês, sich zur Genüge der Liederlichkeit ergeben Serbigal.]

Avots: ME I, 777

kampala: lieku karašu kam̃palu (so in Neuermühlen) A. Jansons Latvis № 3642. Das Zitat aus BW. ME. II, 151 ist zu streichen.

Avots: EH I, 582

kampala, = kampa: griežu maizi, griežu sieru pa lielām kampalām BW. 31054.

Avots: ME II, 151

‡ ķopala Dond., kleistriges Brot.

Avots: EH I, 707

krāpalainis "?": brāļi mani, krāpalaiņi, zābakuos sienu pļāva BW. 3858.

Avots: ME II, 266

krāpalainis: "3858" ME. II. 266 zu ersetzen durch "3858, 1 var."

Avots: EH I, 645

‡ kre̦pala "ein zerzauster Kopf" N.-Peb.

Avots: EH I, 649

[I krẽ̦pala Bl., Schleim]; krẽ̦palas, der Schleimauswurf, Speichel.

Avots: ME II, 275

II krẽ̦pala: nāc nu, krē̦paliņa, lai es tev sasukāju matiņus! AP., Schujen.

Avots: EH I, 651

[II krẽ̦pala C., ein Mädchen mit zottigen Haaren.]

Avots: ME II, 275

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

kvē̦pala: diese Form (mit l !) scheint nur aus dem Deminutiv kvē̦paliņa erschlossen zu sein, das aber auch zu einem *kvē̦paļa gehören kann; und BW. 12346 heisst es: dūmaļiņa, kvē̦paļiņa.

Avots: EH I, 690

kvê̦pala, eine, die sich bei der Arbeit beschmutzt hat: dūmaliņa, kvē̦paliņa, tā darbiņa darītāja BW. 6885 ; 12346.

Avots: ME II, 354

‡ ļê̦palas ² Frauenb. "noch weiche (nich trockene) HeubüscheI in getrocknetem Heu".

Avots: EH I, 772

mazpalaši ["kleine, unbedeutende Leute" MSil.] Aineida, S. 15. [Zu lasît.]

Avots: ME II, 573

[nùopalaidņuôt, liederlich verschwenden: savu peļņu ... nuoplītēt un nuopalaidņuot Jaunie mērn. laiki I, 185.]

Avots: ME II, 827

paîpala: mit àI ² Nerft, Demin. paipalīte BW. V, S. 479, № 2480, 1 (neben paipala ebenda und griezīte: grieze), paipaļīte BW. 18255: paipalai (sc.: piederēja) smalki kārkli BW. 2480. Als Kuhname Etn. I, 165.

Avots: EH II, 136

paîpala, [auch PS., C., Blieden, Lis., Warkl., Schujen, paîpala ² Tr., paîpala ² Bl., Glück II Mos. 16; IV Mos. 11, 31; Psalm 105, 40; Weish. Salom. 16, 2], paipule Seifert Chrest. II, 169, die Wachtel; fig., ein junges Mädchen: ciema paipalām vai acis izspledīsies Jurī buoluoties Purap. [Reduplizierte Bildung (vgl. Meillet Bull. XXVII, 136); zu li. píepala, apr. penpalo, r. пéрепелъ dass., s. Trautmann Wrtb. 204.]

Avots: ME III, 34

pala, die Schwitzbank in der Badstube L. [Aus r. pol "Gerüst, Schlafbank, Pritsche"?]

Avots: ME III, 53

palabinât, ‡ Refl. -tiês, eine Weile labinâtiês: ja gribi ar dusmīguo meitu atkal tikt draugs, tad tev vajadzēs krietni p. Dunika.

Avots: EH II, 147

palabinât, tr., etwas locken, begütigen: suni, zē̦nu.

Avots: ME III, 53

palabuôt, tr., etwas bessern: ceļu, laukus. Refl. -tiês, sich ein wenig bessern: viņa bija palabuojusies Stari II, 105.

Avots: ME III, 53

‡ palàbuôtiês ² (mit hochle. ā aus ē, ?) Gr.-Buschh. "izlikties labs, lai gūtu uzticību".

Avots: EH II, 149

palabs: vārījums izdevās itin p. Jaun. Ziņas 1938, № 208. palaba balss Janš. Līgava II, 359.

Avots: EH II, 147

[palabs, ziemlich gut: mājām vēl palabas ē̦kas Ahs.]

Avots: ME III, 53

palacinât [li. palãkinti], tr., ein wenig mit einer flüssigen Speise füttern (einen Hund) [Golg.]: tur savu sunīti palacināju BW. 20229.

Avots: ME III, 54

palags: galda p., das Tischtuch Auleja, Pas. IV, 317 (aus Silajāņi).

Avots: EH II, 147

palags, auch palgs L., Gr.-Essern, N., Demin. verächtl. palaģelis, das Laken: uzklāj baltus paladziņus BW. 13250, 1. aud man puķu (Var.: skuju 7482) paladziņu! BW. 7481. maguonīšu palgu klāju 24860, 15; 15705, 16; 18485. [In Preili palags, das Tischtuch. Li. pãlagas "das Behänge über einem Brautwagen" stammt wohl aus r. пóлогъ "Vorhang", und so dürfte wohl auch le. palags aus dem Russ. entlehnt sein.]

Avots: ME III, 54

palagzde, palazde (li. pãlazdės "eine Pilzart"),

1) der Raum unter einem Haselnussstrauch, der untere Teil des Haselnussstrauches:
ik˙rudeņus puiši jāja, palagzdē riekstus raut BW. 14212, 2. kuo jaunas ruokas zem palazdes plūc U. b. 85, 72;

2) palagzde, palagzdene, das Leberblümchen (anemone hepatica)
Mag. IV, 2, 86, RKr. Il, 66; Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67; Karls. Bei L. palagzdi, palazdas, Haselwurzkraut; palazdītes plūkt A. XIX, 24.

Avots: ME III, 54

palagzdene (unter palagzde

2): auch (hepatica triloba) Wandsen.

Avots: EH II, 147

‡ palaicît (li. palaikýti),

1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;

2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt ² ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;

3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.

Avots: EH II, 147

palaîda [li. palaida "Zügellosigkeit"],

1) die Entlassung, Begieitung:
palaidiet, bāleliņi, bez palaidas es neiešu! BW. 13475, 3;

2) freies Leben
Tirs.;

3) ein Platz beim Gesinde als Weide:
palaida ir vieta, kur kustuoņus var palaist Infl. n. U., Tirs.; zu palaîst.

Avots: ME III, 54

palaide: palaîdē salaide visu māju guovis un tad dzina uz mežu Warkl. palaidē ganās cūkas un aitas ebenda.

Avots: EH II, 147

[padaide Warkl., = palaida 3.]

Avots: ME III, 54

padaîdelêt(iês), intr., zuweilen ein wenig hin und her fliegen: vispirms viņas (bites) palaidelē ap struopa izeju Konv. ² 381.

Avots: ME III, 54

palaîdelêt(iês): lai palaidelējas kurkalē̦ni Saikava.

Avots: EH II, 147

padaîdelêt(iês), intr., zuweilen ein wenig hin und her fliegen: vispirms viņas (bites) palaidelē ap struopa izeju Konv. ² 381.

Avots: ME III, 54

I palaîdene: palaidenis - auch Gramsden; īstam makšķe̦rē̦tājam mazāk baudījuma sagādā palaideņu likšana Jauns. Raksti V, 339. dzija palaideņu šņuoŗu pagatavuošanai Kaugurciems.

Avots: EH II, 147

[I palaidene Alt-Bergfried], palaidens U., [palaidenis Nerft "makšķere, kuo palaiž ūdenī"], eine Setzangel [Bielenstein Holzb. 679 (mit Abbild.); vgl. palaidiens 2].

Avots: ME III, 54

[II palaîdene Jürg., = laidene II.]

Avots: ME III, 54

[padaidenis, ein ausgelassener, unartiger Knabe Mitau; = palaidnis Bers.]

Avots: ME III, 54

palaîde̦ns,

2): p. kalns - auch Druw.

Avots: EH II, 147

[palaîde̦ns,

1) ziemlich mild (vom Wetter):
p. (uz atkusu) laiks Lis.;

2) schräg, geneigt:
p. tzrums Lös., Selsau; p. kalns N.-Peb.; p. ceļš Nötk.)

Avots: ME III, 54

[palaidē̦ns "zum Trocknen ausgebreitetes Heu od. Getreide" Ruhental.]

Avots: ME III, 54

palaîdība: auch Seyershof (mit aî ² ): viņš tuo naudu ņems palaidībai; die Ungebundenheit L.

Avots: EH II, 147

palaîdība, palaîdîgs, s. palaîdnĩba, palaîdnîgs.

Avots: ME III, 54

palaîdiens,

1) eine kurze Tour, eine kurze Fahrt, ein kurzer Ritt, ein Satz:
man te viens palaidiens līdz muižai Sassm. n. RKr. XVII, 44. tas bijis mazs, mazs palaidiens tikai, jau Tukumā klāt LP. VII, 36. astuoņi jūdzes - tas tik viens palaidiens, 8 Meilen - die sind in einem Zuge zurückzulegen Kand. viens palaidiens, - muļķītis ar savu brāti pie tē̦va LP. V, 212;

[2) eine Setzangel
Gr.-Essern, Pēternieki;

3) "aužuot palaists šķē̦ru gabals" C.].

Avots: ME III, 54

palaîdinât,

1): palaidini kaut cik tauku! Oknist.

Avots: EH II, 147

[palaidinât,

1) ein wenig laîdinât 1: p. izkapti mīkstāku N.-Peb. p. linus mitrā vietā Ruj. p. vē̦de̦ru, den Stuhlgang erleichtern
Lis. p. (ein wenig auftauen machen) sniegu saulē Warkh.;

2) ein wenig in die Runde laufen lassen:
p. zirgu Arrasch;

3) ein wenig hin und her streuen:
p. sniegu Bauske. Refl. -tiês, eine Weile auf dem Eise oder vom Berg (im Winter) gleiten: ļauj zē̦niem pa le̦du palaidināties! Lis.]

Avots: ME III, 54

palaidine, ‡

2) = palaîdne 3 (mit aî) Auleja.

Avots: EH II, 147

[palaidine Warkh., = palaida 3.]

Avots: ME III, 54

palaidît: kai tev ... žē̦l nebija, taida bē̦rna palaiduot? Tdz. 44878.

Avots: EH II, 147

palaidît, tr., freqn. zu palaist, begleiten: lautu dē̦lu palaidīju BW. 5964.

Avots: ME III, 54

palaîdne,

3): žagata p. BW. 29431 var. ve̦ca māte bubināja ... ak tu ve̦ca palaidnīte ... 29142 var.

Avots: EH II, 147

palaîdne,

1) die Setzangel
[Gr.-Buschhof], Plutte;

2) = palaîda 3 Ungurā;

[3) das Femininum
zu palaîdnis].

Avots: ME III, 54

‡ palaîdnêt ² Seyershof, = palaîdņuôt: šis sācis p., dzert.

Avots: EH II, 147

palaîdnĩba: rakstījis par mūsu laikrakstu valuodas palaidnību Mū"lenbachs Daži jautājumi ... IV, 103.

Avots: EH II, 148

palaîdnĩba, palaîdĩba, die Liederlichkeit, Nachlässigkeit, Unart: bē̦rni pieņe̦mas palaidnībā A. XII, 20. palaidnības darīt, unartige Streiche ausführen Aps. jauns cilvē̦ks nuodevies palaidnībā Ahs. n. RKr. XVII, 44.

Avots: ME III, 54

‡ palaîdnīca Lubn., Oknist, = palaîdne 3: kuŗa gudra saiminīca, apiet savu rudzu lauku; kuŗa kaida p., ni ap dārzu nestaigāja BW. 32559, 1.

Avots: EH II, 148

palaîdniẽkuôt, intr., sich gehen lassen, sich der Liederlichkeit, Nachlässigkeit ergeben: Taņa sāka palaidniekuot Vēr. I, 1490.

Avots: ME III, 55

palaidniẽks (unter palaîdnis): kuo tu dzersi, p. (Var.: diedelnieks, plikadīda), kungam cāli parādā? BW. 19934, 1 var.

Avots: EH II, 148

palaîdnîgs, palaîdîgs, nachlässig, liederlich, nichtsnutzig, unartig: bez mātes auguši bē̦rni palaidnīgi. palaidnīga dzīve Kaudz. viņš bij vīrs ar palaidīgu raksturu Purap.

Avots: ME III, 55

palaîdnis: mit aĩ Schlehk n. FBR. VII, 44,

1): palaidņa Jē̦cē̦nam BW. 10232, 1; ‡

2) sala p., ein leicht Frierender Frauenb.;
‡

3) = palaidiens 3 (mit ai) Vitrupe.

Avots: EH II, 147

palaîdnis, palaidniẽks, palaîduons L., Mag. IV, 2, 124 (li. palaiduonas], palaiduonis [Behnen), Bl., (ein Demin. palaidnē̦ns Jaunie mērn. laiki 1, 15], eine zügellose, liederliche, nachlässige Person, ein Taugenichts: kādi pārgudri palaidnieki klusu apē̦duši tuo, kuo ļaudis bij' zieduojuši LP. V, 413. es bij[u] liela palaidniece VL. palaidņa meitene Kaudz. Vgl. li. palaiduo dass.

Avots: ME III, 54

palaîdņuôt: zur Bed. vgl. auch ‡ izpalaîdņuôt.

Avots: EH II, 148

palaîdņuôt, gew. refl. palaîdņuôtiês, sich gehen lassen, sich der Liederlichkeit, Nachlässigkeit ergeben: es nevainīgi palaidņuoju B. Vēstn. aiz gaŗa laika viņam jāsākuot palaidņuoties Latv.

Avots: ME III, 55

palaîdnule, ein liederliches Frauenzimmer.

Avots: ME III, 55

palaiduoņa: pàlaiduoņas un bezkauņas! Janš. Līgava II, 181. e̦smu tāda p. un nuogānāma sieviete 147.

Avots: EH II, 148

[palaiduoņa Lennew., = palaidnis, palaidne.]

Avots: ME III, 55

*palaids,

1) "?": nuo palaida balkas vežu, tās bij labas ustabai BW. 5175;

2) "= palaîda 3" Lubu.

Avots: EH II, 148

‡ palaîdulêt, dann und wann palaîst 3 Liepna: rudens pusē vēl palaidulēja guovis pa krūcēm.

Avots: EH II, 148

palaĩgs L-Bērzē, = palaidnieks. Zu li. lágyti "wild umherlaufen", [got. laikan "hüpfen", ai. rējatē "hüpft" u. a. bei Feist got. etym. Wrtb. ² 239 u. a.]?

Avots: ME III, 55

palaĩki [Nigr.] (li. palaikai), die Uberbleibsel, der Rest, das Nichtnutzige, Untaugliche: es tavus palaikus vis neēdīšu Nigr. n. Janš. [nuopurinādamas nuo sevis rasas pilienus, šuos pēdējuos miglas palaikus Janš. Dzimtene IV, 44.] visi viņu kaunināja, vai viņš cita palaikus vāks; kas citam vairs nede̦ruot, tas šim derēšuot, auf ein Mädchen bezogen LA. kuģa palaiki, die Schiffstrümmer LA. [man cita palaĩki (nuovalkātas drēbes) jāvalkā Ellei.] Zu palikt.

Avots: ME III, 55

‡ palàiku ² Nerft, = palaĩkus: mēs tâ p. bijām nuobeiguši Jauns. B. gr. ³ I, 59.

Avots: EH II, 148

[palaĩkus, Adv., zeitig R. Lībeks Sadzīves cīniņš.]

Avots: ME III, 55

‡ palaime, das Glück, der Erfolg Balt. Zemk. p. 1884, S. 254.

Avots: EH II, 148

palaĩmêtiês, glücken, gelingen: pirmais grābis raganu aiz matiem, bet nepalaimējies LP. V, 2.

Avots: ME III, 55

‡ palaimîgs (li. palaimingas), glücklich, günstig Balt. Zemk. p. 1884, S. 254: p. ķēriens, ein glücklicher, erfolgreicher Griff.

Avots: EH II, 148

palaine, die Nichtsnutzige, Ausgelassene: žagate, palaine (an zwei Stellen so; Var.: palaidne), tā sauca vilku BW. 29431; [aus palaidne].

Avots: ME III, 55

‡ palaînieks ² Seyershof, = palaidniẽks.

Avots: EH II, 148

‡ palainîgs Pas. XIII, 279, = palaîdnîgs.

Avots: EH II, 148

‡ palaînis Erlaa, (mit aî ² ) Seyetshof, = palaîdnis: bijis milzīgs p. un nevīžuojis ... strādāt Pas. XII, 324 (aus Neu-Bliskenshof).

Avots: EH II, 148

[palsaîns,

1) (mit l˜) "fleckig, schimmelfarbig";
p. zirgs Nitau, Salisb., Peb., Drosth., Druw., Schwanb., Bolwen, Laudohn, Mitau, Grünh., Alt-Rahden;

2) (mit àl ² ) "trocken und locker"
Selsau: p. sniegs Serben, Sermus.]

Avots: ME III, 62

‡ palaipe "?": turēt ... pie vārtiem palaipē kādu svē̦tu akmeni Janš. Mežv. ļ. II, 487; "der Raum unter einer làipa" Schwitten.

Avots: EH II, 148

[palaipns, ziemlich laipns: p. prāts.]

Avots: ME III, 55

[palaipuôt,

1) = laipuôt I 2 nach Ausdrücken des Könnens:
ciņi tik tālu cits nuo cita, ka nevar palaipuot;

2) ein wenig lavieren (übertr.):
viņš mīl dzīvē palaipuot.]

Avots: ME III, 55

palaĩskuôt, ‡ Refl. -tiês, ein wenig faulenzen: tâ˙pat palaiskajas pa māju Salis.

Avots: EH II, 148

palaĩskuôt, intr., etwas faulenzen: gribas arī drusku palaiskuot Latv.

Avots: ME III, 55

[palaisks, etwas od. ziemlich faul: p. puisis.]

Avots: ME III, 55

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

‡ palaistas "?": uzmeklēja alus palaistas un dzēra Atpūta, № 638, S. 7.

Avots: EH II, 148

‡ palaîstevība Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75, = palaistĩba.

Avots: EH II, 148

‡ palaîstevis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = palaîstuvis: bija stingrs un guodīgs meitē̦ns, ne tâ kâ tagadējās palaisteves Veselis Daugava 1934, S. 194.

Avots: EH II, 148

[palaistĩba, Ausgelassenheit, verwahrlostes Wesen Wid.]

Avots: ME III, 56

palaîstît, ‡

4) "?": celiņš sudrabeņa palaistīts Tdz. 53520. ‡ Refl. -tiês, ein wenig schimmern, glänzen:
viņas (= saules) pēdējais atspīdums ... brīdi palaistījās ... plūdu klēpī Plūd. Selgā.

Avots: EH II, 148

[palaîstît (li. paláistyti),

1) wiederholt hier und da hingiessen:
p. ūdeni uz kula;

2) ein wenig (und mehreres) begiessen:
iešu puķes palaistīt Widdrisch;

3) zum Trinken (mehreren) eingiessen:
palaisti vēl ciemiņiem šņabi! Jürg.]

Avots: ME III, 56

palaîstuvis: auch (mit -iv- < -uv-) Kaltenbr., Oknist, Wessen.

Avots: EH II, 148

palaîstuvis (li. palaistuvis) Naud., häufiger das Femin. palaîstuve (li. palaistuvė), palaistava, palaistule, ein Nichtsnutz, eine liederliche, nachlässige Person: kuŗa kāda palaistuve (Var.: palaistule, palaistava), ne ap dārzu neapgāja BW. 32550.

Avots: ME III, 56

‡ palaîštuvis (gespr. mit -iv-) Oknist, fem. palaištuve (gespr. mit -iv-) Sussei n. FBR. VII, 144, = palaîstuvis.

Avots: EH II, 148

palaitît: (acc. pl.) krūtis palaitīja Tdz. 37439.

Avots: EH II, 148

[palaitît, ein wenig làitît: p. slimnieku Lis.]

Avots: ME III, 56

palaizît: kazas cisku palaizī[ju]ši Tdz. 52765; "sehr wenig essen" Frauenb.: gaļa jāpalaiza maz.

Avots: EH II, 148

[palaizît (li. palaižýti) LKVv., ein wenig lecken: p. taukus.]

Avots: ME III, 56

‡ palaîznis Liepna, = palaîdnis.

Avots: EH II, 148

‡ palak(a)tīte "mazais lakatiņš, kuo liek bē̦rnam gurniņuos, lai lakatiņš netiek netīrs" AP.

Avots: EH II, 148

palakstît: kazulē̦ns (voc.), palaksti! Pas. VIII, 93.

Avots: EH II, 148

palakstît, palakstuôt, intr., ein wenig hüpfen; refl. -tiês, ein wenig scherzen, tändeln, charmieren: var ar saimnieka sievu palakstuoties Stelp.

Avots: ME III, 56

‡ palakte, der Raum unter einer lakta I: sēdēs vistu palaktē Tdz. 36796. nuoraudzījuos uz sluotām palaklē (unter dei Schlafstelle; lâva

2) Jauns. Raksti IV, 43.

Avots: EH II, 148

palaktiês, ein wenig fressen, saufen (von Hunden und Katzen): duod kuņiņai palakties! BW. 16763.

Avots: ME III, 56

palama, ‡

3) "Schimpf, Schande"
Diet.

Avots: EH II, 149

palama, [palāms, palamdis Für. I, unter lamāt],

1) das Schimpfwurt, der Schimpfname, Beiname, Spitzname
(palame A. XI, 697): tiklīdz kâ kāds kuo sliktu padarījis vai izrunājis, te palama ruokā Etn. II, 83;

[2) = uzvārds, Zuname Sussei]. Zu lamât.

Avots: ME III, 56

[palamât, ein wenig schimpfen: viņai patikās palamāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig schimpfen (intr.): gribas drusku palamāties.]

Avots: ME III, 56

‡ palame,

1) = patama 1 Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, AP., Warkl.;

2) = palama 2 Kaltenbr.

Avots: EH II, 149

‡ palamis, = palama 1: ģērkle e̦suot rīkles p. A. Leitāns.

Avots: EH II, 149

‡ palamnieks Jauns. Raksti IV, 54, der Träger eines Spitznamens.

Avots: EH II, 149

‡ palàtnpât ² Saikava "paskaldīt".

Avots: EH II, 149

palancît, die Netze nachsehen Windau.

Avots: ME III, 56

palañga (unter palangi): auch Plvv. I, 10, 36, 52, 215, 221, 224, 260, 274, 281, 286, 289, 292, 296, 297, ("palama") Schlehk n. FBR. VII, 35, Frauenb.: palangas vārdi Frauenb. tu tik esi tāda palangu ("?") cēlēja ebenda.

Avots: EH II, 149

palangi, [nom. s. palanga Für. I, unter lamāt], Ekelnamen Neik. n. U.; palañga Katzd., ein Schimpfwort: [tā jau vairs nav ne˙kāda iesauka, bet vienkārša palanga Janš. Dzimtene IV, 126.]

Avots: ME III, 56

‡ palaņķis, ein Anbau (?): blakus kūtij ir neliels p., laikam kāds pūnītis vai pe̦lūde Janš. Līgava I, 93. celt ... pie ērberģa kādu palaņķi klāt, kur ievietuot gājējus 158.

Avots: EH II, 149

palape,* der Blattansatz Dr.

Avots: ME III, 56

[I palas U.], paļas [?], paļi St., die sumpfigen Ufer eines Sees. [Nebst li. pãlios, "weite, sumpfige Strecken" woht zu la. palūs "Sumpf", ai. palvalám "Pfuhl" u. a., s. Büga RFB. LXV1, 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55.]

Avots: ME III, 56

[II palas, s. pali.]

Avots: ME III, 56

palase(s), s. palãse.

Avots: ME III, 56

palases: auch (die Traufe) Burtn., Seyershof.

Avots: EH II, 149

palase(s), s. palãse.

Avots: ME III, 56

palasît, Refl. -tiês: kartupu palasījās nuo siles Kaltenbr. nu ēda Anniņa palasīdamās: piecas plekstes virsū, piecas apakšā; viena plekste vidū ar ce̦kuliņu Tdz. 56942.

Avots: EH II, 149

palasît, tr., ein wenig lesen, sammeln, aussuchen: uogas, gramatas. tam devu ābuolu palasīdama BW. 33592. dali, mana māršiņa, palasīdama, dižam dižu, mazam mazu! RKr. XVI, 215. Refl. -tiês, ein wenig für sich (gemütlich) lesen, sammeln: viņa paadījās, palasījās.

Avots: ME III, 56

palata,

3): auch Aahof; ‡

5) "ein Zelt"
(?) Heidenfeld.

Avots: EH II, 149

palata,

1) = palaida 3 [?];

2) vorstadt an den Schlössern oder kleinen Städten
Manz., L.; [ein Hakelwerk, Städtchen U.];

3) ein aus mehreren Gesinden bestehendes Dorf
Tirs. n. RKr. XVII, 71;

4) palatas, ein Schloss
bei Bezzenberger Le. Di.-St. 19. [Zunächst wohl aus r. палата "Schioss".]

Avots: ME III, 56, 57

palatniẽks, einer, der in der palata 2 wohnt L.

Avots: ME III, 57

‡ palats, der Marktplatz Warkl.

Avots: EH II, 149

palatvisks, ziemlich, recht lettisch: diezgan palatviskā pasaciņa MWM. X, 108.

Avots: ME III, 57

paplaũkš(ķ)inât, intr., etwas klatschen: ruokām.

Avots: ME III, 82

palaũnadze,

1): auch (das Vesperbrot) Oknist: palaunadzi (od. zum nom. s. palaunadzis?) turē̦dami BW. 2559; "die Zeit nach dem
launags" Oknist. - Vgl. hierzu auch Schlau Mag. XX, 3, 73 f.

Avots: EH II, 149

palaũnadze [li. palaunagė "Vesperbrot"], palaũnadzis, palaũnags [Dond.], auch palaũnaģis,

1) die Vesperzeit, das Vesperbrot
Kur., Mag. XIII, 2, 58. Kurzemē, Duobeles draudzē (so auch Kand.) vasaras pusdienu saucuot arī par launagu, mūsu launagu par palaunadzi Etn. III, 156; [palaũnadzis, eine Mahlzeit um 5 Uhr Nachmittags Dunika];

2) eine Vorkost vor dem launags U.;

3) die Zeit zwischen Vesper und Abendessen
St.

Avots: ME III, 57

‡ padaunaga (wo?) "= palaũnadze".

Avots: EH II, 149

‡ palaunagājs, die Zeit zwischen Mittag und Vesper Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 149

palaũnags (unter palaũnadze): auch Atašiene n. Fil. mat. 102 (mit àu ² ), Kal.,

1): "ēdiens launaga vietā, kad ne˙kas nav īpaši gatavuots, bet saimniece kaut kuo duod uzkuost launaga vietā" Oknist: sveša māte man suolīja ir launagu, palaunagu. ne launaga, palaunaga, jau saulīte vakarā BW. 4438.

Avots: EH II, 149

palaupît, ‡

2) ein wenig rauben:
laupītājs paspējis vienā, uotrā pagastā šuo tuo p. Dunika.

Avots: EH II, 149

[palaupît, = paluobît, ein wenig schälen, bolstern: palaupi zupai tupeņus! Druw.]

Avots: ME III, 57

‡ palàupt ² Nautrēni, gierig aufessen: palaupis visa taba i[r] vēl prasa.

Avots: EH II, 149

palaûzît [li. paláužyti], tr., freqn., palaûzt [li. paláužti], tr., ein wenig brechen: saules meita palauzusi dieva dē̦la zuobeniņu Duhren. Refl. -tiês, eine Weile kämpfen, tändeln, spielen: guovis nebadās vis, tikai tâ˙pat palauzās Saul.

Avots: ME III, 57

palaûzt (unter palaûzît),

1): p. elksnīšu pakaišiem Ramkau. palauzīšu cūkām lapiņu ebenda; ‡

2) im Ringkampf bezwingen:
jauneklis ... sāc lauzties ar ... draugu ... jauneklis ... palauž ... draugu bez ... pūlēm Pas. V, 243 (aus Auleja). Refl. -tiês, ‡

2) dringen (?):
šur tur kāds skanis palaužas cauri Janš. L. dzejas pag. 281.

Avots: EH II, 149

palazdas, palazde, s. palagzde.

Avots: ME III, 57

palazde (unter palagzde),

1): visas palazdes riekstu pilnas AP.;

2): palazdīte, hepatica triloba Linden in Kurl.

Avots: EH II, 149

‡ palazdi Lng. (unter lazdi), Haselwurz.

Avots: EH II, 149

[papalakšķi Bauske "= puplakši".]

Avots: ME III, 80

parpala,

2): auch (mit ar) Dobl., Ellei, Kr. - Würzau, Pankelhof, Schwarden, Sessau; u li. párpeliai od. par̃paliai Arch. Philol. III, 51;

3): Fetzen, Lumpen Kr.-Würzau, Neuenb., Reņģe: tam tādas parpalas vien ir mugurā; ‡

4) "eine Klatschbase"
Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 168

parpala,

1) comm., der Brummbär:
kuo nu parpini kâ parpala? Naud.;

2) der Plur.
par̂palas ² , kleine Weizenklösse [Schibbenhof, Aahof], Naud.; ["Nudeln" MSil.; par̃palas "Klunkermus" Bauske;

3) "unordentlich verstreute Kleider und andere Sachen":
saņem savas par̂palas2 un panckas! Schibbenhof. - In der Bed. 1 nebst parpinât zu li. par̃pti "knarren, quarren"; in der Bed. 2 etwa zu li. par̃pti "aufdunsen" und le. perpe "Borke auf Wunden"? Vgl. dazu auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 50).

Avots: ME III, 91, 92

‡ pārpalas (Eigenname?) "eine sumpfige Wiese" Wainsel.

Avots: EH XIII, 207

pimpala Wid.,

1) = pumpulis;

2) das männliche Glied
Burtn. n. U. - Vgl. pimpis.

Avots: ME III, 218

pimpalaîns, knotig, zottig, uneben: dzija ļuoti pimpalaiņa Kronw. n. U.

Avots: ME III, 218

platpalags, ein breites Laken: atradu... platpalagu savīstītu VL. n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 322

pumpalaîns, s. pumpulaîns.

Avots: ME III, 410

pûpala ² Karls., ein Kuhname.

Avots: ME III, 448

purpalas, Kram, Schund Grünh.: būs laika diezgan, lai salasītu mūsu atlikušās purpalas Alm.

Avots: ME III, 419

puspaladze, die Hälfte einesLakens: nātna puspaladze, kâ sagša uzse̦dzama uz ple̦ciem Plutte 68.

Avots: ME III, 431

‡ pušpaladzeņš Auleja, pušpaladzis Nerft, eine Art leinenes Schultertuch.

Avots: EH II, 337

puspalags, einhalbes (kurzes) Laken: puspalaga (als Akk.) linu šuvu, uotru pusi pakuliņu BW. 7479, 1.

Avots: ME III, 431

puspalaîdnîgs, halbwegs liederlich: tā pati puspalaidnīgā Jete Jaunie mērn. laiki I, 16.

Avots: ME III, 431

‡ puspalaidnis Frauenb. "kas sevi un savu apģē̦rbu neapkuopj".

Avots: EH II, 333

rampalaîns, bunt - weiss, schwarz und brandfleckig: rampalaiņš kaķis, sivē̦ns, teļš Etn. II, 97.

Avots: ME III, 476

I spala,

1): auch Sessw.; ‡

2) "ein hellerer od. dunklerer Fleck in einem farbigen Stoff"
Warkl.: s. ruodas drēbi krasājuot.

Avots: EH II, 545

I spala, die Schicht, Bodenschicht Lub.: (labība) spalām (Selsau), nevienāda Druva II, 459. kalna nuobrukumā re̦dzam zemes dažādās spalas: mālu, smilti un me̦lnuo zemi Druw. Zu derselben Wurzel sp(h)el- "spalten" wie spals und spaļi?

Avots: ME III, 982

II spala,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kalupe, Warkl., (Messerstiel)
AP., Fest., Oknist, Sonnaxt, (Handhabe der Sense) Kaltenbr., (Handhabe des Pfluges) Saikava, (Handhabe der Sichel) Ramkau: līdz spalai iegrūda viņam ... sānuos savu ... nazi Skalbe Raksti IV (1938), S. 274. tutens, kura s. bij apšūta ar plānu ādiņu Vanagu ligzda 136. Ivara pirksti žņaudza arkla spalas Sārts Druvas san 30; ‡

2) der Schlüssel (den man ins Schlüssetloch steckt)
Döbner, (spaliņa) AP., Saikava; spaleņa "tā atslē̦gas daļa, kas paliek nuoslē̦dzuot pie durvīm" Warkl.

Avots: EH II, 545

II spala Seew. Mag. XIII, 2, 51, Freiziņ, Spr., Celm., Ronneb., IV.-Rosen, Laitzen, Selsau, Kl., Jürg., = spals, Messerstiel, Handhabe.

Avots: ME III, 982

I spalains: auch Sessw.

Avots: EH II, 545

I spalains, geschichtet, schichtweise gelagert: spalaina zeme, ungleicher, aus verschiedenen Erdarten bestehender Boden Druw., Lub., Fest., Stelp., Saikava.

Avots: ME III, 982

II spalains (unbelegt!); nuoauž... spalaiņu rumpaču Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 545

II spalains, spalaiņš BW. 25465 var., = spalaîns.

Avots: ME III, 982

‡ strẽ̦pala Seyershof "luopu mē̦slu gabals (šķēle)".

Avots: EH II, 587

‡ strīpala Freiziņ, = strīpaļa.

Avots: EH II, 589

‡ strupala, eine Höhle mit nur einem Ausgang (?): iedzinuši medījamuo kustuoni strupalā A. Upītis Pirmā nakts 352.

Avots: EH II, 590

šũpalas: auch Seyershof. Hinter "Brasche" ME. IV, 110 einzufügen "Anl. 172".

Avots: EH II, 659

šũpalas Karls., Salisb., Stenden, šũpâles ² Bershof, Siuxt, šũpâkles (vgl. li. sūpõklê "Schaukel") Ronneb., Demin. acc. s. šūpāklīti BW. 32281, šūpaksnes Brasche, šūpeles Landskorona, šūplis U., šūpulis U., (mit ũ ) Salis, Wolm., šūpules Mag. XIII, 2, 68, (mit ù ² ) Mar., šūpuoles Spr.,Wid., (mit ũ) Autz, Bauske, C., Kand., Selg., (mit ù ² ) Gr.-Buschh., šūpuolis U., Demin. acc. s. šūpuolīti BW. 32239 var., šūpuoksnes LP. V, 355 (aus N.-Rosen), šūpuotnes Etn. II, 70; RKr. VI, 37, (mit ù ²⁾ Bers., Kl., Lös., Meiran, die (Oster)schaukel: lieldienās kārsam šūpules Mar. n. RKr. XV, 140. lieldiena vaicāja: kur kārs šūpules (Var.: šūpuli)? BW. 32273.

Avots: ME IV, 109, 110

tirpalas ² Mar. n. RKr. XV, 141, = tirpas, der Schauder.

Avots: ME IV, 196

‡ *triepala od. *triepals, ein Schmierstoff (?): prasīt atļauju ņemt tuo triepalu ... labi vēl, ka tā eļļa tikai nelabi uož, bet nav indīga E. Prūsas Laimīgā Putanija 100.

Avots: EH II, 697

‡ izpalaidņuôt, liederlich vergeuden: naudu ..., kuo i. Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 17.

Avots: EH I, 470

ķe̦palas, die Füsse: vai tu aiz ve̦cuma vēl neesi ķe̦palas atme̦tuse (nuomiruse) Lautb. guļ giltā ķe̦palas atmetis Dond. [Wohl zu ķepa 3.]

Avots: ME II, 366

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.

Avots: ME I, 20

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53

‡ àizvelêt Warkl., mit dem Waschbleuel schlagend ein-, zurückfalten: a. velējuot palagam malu.

Avots: EH I, 62

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

‡ apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ ² ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

‡ appuõgât,

1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu apkārt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;

2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).

Avots: EH I, 107

‡ apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107

‡ apruotît,

1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;

2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.

Avots: EH I, 111

aprũķêt = apdarît 3: kluss un strādīgs, visu aprūķē un aprūpē bez ne˙kādas teikšanas Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 110

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

aspràtĩba, der Scharfsinn: palamās it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94.

Avots: ME I, 144

‡ astuoņnīšu (gen. pl.), mit 8 Weberhefteln gewebt: a. paladzeņu BW.16025.

Avots: EH I, 132

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.

Avots: EH I, 144

‡ atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atkùrst ² (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atmats (li. ãtmatas), atmata,

1) nachgelassener Acker, Dreschland:
atlaist lauku atmatā, den Acker brachliegen lassen. tādu labu rudzu zemi palaiduši (gew. atlaiduši) atmatā BW. 8935. lai stāv zeme atmatā (Var. 2: atmatās) BW. 11994;

2) Stütze. Infl. n. U.

Avots: ME I, 175

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173

‡ atvizinât, im Wagen od. Schlitten herführen: līdz gatuves galam atvizinājis Janš. Paipala 6. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machend anlangen.

Avots: EH I, 181

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I ⁴ , 124 und III ⁴ , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

balkšņa, die Bleiche: ve̦cā māte balkšņa lika mirstamuos paladziņus Naud.

Avots: ME I, 254

‡ balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl ² ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis ² ), (mit alˆ ² ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ ² ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis ² ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ ² ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203

bingulis: laidēs uz mežu palasīt kaidus binguļus Pas. IX, 80.

Avots: EH I, 220

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

brĩve: b. darīt, kuo grib A. Brigadere Skarbos vējos 206. brīvē jau nestāv: palasa, pastaigā Frauenb. tikt brīvē nuo klaušām Siuxt. e̦smu brīvē šuodien Pas. VI, 69. divi šķīvji atlika brīvē IX, 237. brīves vīri "vaļenieki" BielU. Die Verbindung par brīvi "umsonst" enthält das Adverb brīvi, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 333.

Avots: EH I, 243

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

‡ III bũris AP., ein Gestell aus 3-4 ästigen Pfählen (žepeŗi), worauf Getreide, Klee, Erbsen getrocknet werden: duošu ... rudenī būrī graudus palasīt BW. 15614, 2 var. Identisch mit būris I?

Avots: EH I, 257

‡ čakalis Sonnaxt, = šakalis I: palasīt gar ce̦lmiem skaidas un čakaļus Janš. Dzimtene III ² , 129.

Avots: EH I, 282

‡ I cãlene,

1) eine Henne, die Küken hat
AP., C., Kegeln; raibuo cāleni (= vistu) Anekd. IV, 10;

2) Pejorativform zu cãlis (mit à ² ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 42: tie cālenes ir palaidņi.

Avots: EH I, 262

čaudrs, [" rauh"]: šī dziesmiņa ir čaudra [Jauns.] Stari I, 93; čaudrajuos linu palaguos Jauns. [Ostle. für einen Lituanismus ķaudrs? vgl. le. šķaudrains "uneben, hart".]

Avots: ME I, 405

cìemuôt(iês): šuodien ... ciemuojama ... diena (Besuchstag) Janš. Paipala 17. šai saulē ciemuošana, viņā mūža dzīvuošana BW. 27759, 2.

Avots: EH I, 277

cìemuôt(iês): šuodien ... ciemuojama ... diena (Besuchstag) Janš. Paipala 17. šai saulē ciemuošana, viņā mūža dzīvuošana BW. 27759, 2.

Avots: EH I, 277

[čurulis Gramsden, = pelce: palaist čuruli; vgl. čurêt I.]

Avots: ME I, 423

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis">palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

I derža,

7): auch Saikava; "palaga%20sasienamie%20valdzi%C5%86i">salmu palaga sasienamie valdziņi Lubn.; ‡

8) "ratu šķē̦rskuoks" Kalz.

Avots: EH I, 316

‡ draîskãns ² AP., = pala%C3%AEdnis">palaîdnis, draĩskulis.

Avots: EH I, 329

drāmais,

1) ein Knabe, der sich artig und still anstellt
Druw.; [drãms Drsth. ="rãms";

2) "palaidnis" Wessen].

Avots: ME I, 494

‡ drāmaiss Līvāni (mit à ² ), Wessen "palaidnis">palaidnis; nelāga cilvē̦ks". Wohl ein Kompositum mit màiss "Sack".

Avots: EH I, 331

[drēbelis,

1) "liels dauzuoņa, palaidnieks, nedarbis" Grenči;

2) ein Sieb
Nötkensh.]

Avots: ME I, 497

drẽberis,

1): ein feuriges Pferd
(mit è ² ) KatrE.; "palaidnieks">palaidnieks" (mit ẽ) Kegeln;

2): ein mageres Pferd
Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 333

drellis Lemburg, der Drell (ein Zeug): dreļļuos (drellī BW. 3022) austi paladziņi 13614, 2. aud man dreļļu paladziņus. [Nebst estn. trel`l` aus mnd. drell.]

Avots: ME I, 497

‡ *II drillis, = drellis: driļļu palaguos BW. 25292, 2 (ähnlich: 13611 var.).

Avots: EH I, 334

‡ dro`iska ² , ein unattiges, unrühiges Kind, das sich viel bewegt und lose Streiche begeht Warkl.; = palaidnis">palaidnis, padauza Skaista n. FBR. XV, 34, Līvāni. Vgl. draĩiska I.

Avots: EH I, 335

drupača, drupakla, drupakle, pala">drupala, drupata, gew. Pl., Krümchen, Brocken, Stückchen: maizes drupačas, drupači AP., drupaklas Etn. II, 120. drupakles Purap. maizes nav ne drupačiņas LP. V, 218. liels siets pilns smalku drupaklu. mūsu maize bīde̦lē̦ta. cauri skrēja drupalām BW. 19363. sasist drupatu drupatās.

Avots: ME I, 504

drupaîns, drupaklains, pala%C3%AEns">drupalaîns, bröckelig: drupalains akmens Konv. ² 1279.

Avots: ME I, 504

durnêt, -u od. -ēju, -ēju, intr.,

1) trödeln, faulenzen, ruhig sein:
tu vari tur tupēt un durnēt SDP. III, 41. palaidnis pie uozuola durn LP. VI, 491;

2) [dur̃nêt Nigr.] schweigen, unfreundlich sein:
kuo tu nu durnē un ne ar vienu vairs nerunā. laiks durnē vien (nav ne vēja, ne saules) - būs atkal lietus Nigr.;

3) [dur̃nêt C., Jürgensb.] kur tad nu tu atkal durnēji, wo stecktest du denn wieder
Wagner u. U.;

4) (von Schafen)
durnêt, durnuot, sich krank zeigen Allend., Ruj. [In der Bed. 1 und 3 vielleicht durch dirnêt beeinflusst.]

Avots: ME I, 519

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352

dze̦laîns "?": aud dze̦laiņu paladziņu! BW. 7481 var.; [ "stechend, stachlig" Ellei. Bers.],

Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?

Avots: ME I, 540

dzergzde, das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn: dzijas vaļā palaistas, me̦tas dzergzdēs (skrudzēs) Antrop. II, 64; [vgl. dzerkstele],

Avots: ME I, 546

I dzirksts, -s [Lis,, Bers.], dzirkste [vgl. dzirkstele I], der Funke: lai šī dzirksts spē̦tu iedegties par gaišu liesmu Vēr. II, 742. liels palags, viss vienām dzirkstīm (Rätsel). reizēm dzirkstes gaisā šķīst Sudr. E. šķiļ, ka dzirkstes vien iet gaisā. acis me̦t dzirkstes. pirkstu iegrūst karstās dzirkstēs, seine Finger verbrennen Aps. [dievišķa dzirksts viņā nuoslāps Austriņ M. Z. 37],

Avots: ME I, 554

ēberis,

1): ein gutes Pferd
Schwanb.; ein flinkes Pferd von kleinem Wuchs (mit è ² ) Saikava; ‡

2) "lielīgs draiska; palaidnis">palaidnis" (mit ẽ ) Peb.

Avots: EH I, 371

galˆdaîns, karriert, gewürfelt, dambrettartig: galdaina snātene Etn. IV, 108. galdains dvielis, palags, aude̦kls Aps., Golg. galdaini iedziļinājumi Konv. ² 1658. pe̦lē̦kbaltuo, galdaiņuo sedzeni Druva II, 668.

Avots: ME I, 589

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

galˆvgalis, galˆvgals, galvgālis JK. VI, 30, das Kopfende: vajaguot zārka galvgalā ielikt naudu LP. VII, 120. kad pavilku galvgalī (paladziņu), tad pietrūka kājgalī BW. 24837. galvgalī, galvgalā, zu Häupten: tad redzēja tā divi eņģeļus... sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12.

Avots: ME I, 597

gaũsîgs,

1): cūkas gaļa gausīgāka Frauenb. kad pavalgu var ēst, tad maizīte gausīgāka: kad palaunadzī ēdis gaļu; tad vakarā maizi neē̦d, sastrebjas tik putru ebenda;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 387

ģerpste, ģerpsts, - s, ein Knoten in einem Wollenen Faden Spr. [Vgl. dzirpalas.]

Avots: ME I, 697

ģīgât,

1): auch (mit ĩ) Dunika, Gramsden;

2): bittend, jammernd weinen
Sonnaxt: bē̦rns ģīgā, lai atduod viņa lietas; ‡

4) singen
(verächtlich): tai neģīgājuot vairs un ļaujuot gulēt Janš. Paipala 8; ‡

5) "langsam, nachlässig arbeiten oder sprechen"
Bērzgale; ‡

6) auf einer Hirtenflöte blasen
Serben; "čīkstināt" Jāsmuiža.

Avots: EH I, 428

gnībeklis (li. gnybẽklis "щипун"), ein am unteren Ende gespaltener Stecken, eine Holzgabel zum Krebsfangen od. um damit eine Schlange einzuklemmen U., Dond. n. A. XIII, 252. [Zu li. gnýbti, gnáibyti und (wenn mit k aus nichtpalatalem g) mnd. knîpen "kneifen".]

Avots: ME I, 633

gùods: schon LLD. II, 3 ₁₇ ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda ² und gùods ² ),

1): guôda ² vârds ² Salisb. "palama">palama". vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);

2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;

3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi ² .

Avots: EH I, 423, 424

grèids ² ,

2): auch Fest.;

4): eine Unebenheit im Gewebe od. Garn
Erlaa: kad savērpj gruodu dziju un tad palaiž svabadu, tad tūliņ sasit greidu. aude̦klā ieaužas g., kad gaŗāku atlaidienu palaiž vai labi nesasit; ‡

5) ein am Rande einer Decke, eines Handtuches, Strumpfes usw. eingewebter bezw. eingestrickter farbiger Streifen
Kaltenbr., Oknist: izaude deķus ar greidiem; grèidiņš AP. "raibumi, kuo ieada cimdam pie (virs) valnīša": greidiņu ada pie cinda stàviņa. greidiņus dažs ada ar zariņiem, ar līkumiem. Vgl. ‡ graids.

Avots: EH I, 402, 403

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

‡ grieztavnieks "palaidņa vīrietis" Warkl.

Avots: EH I, 409

grĩvis, grobes, langes Gras : dīķuos aug gaŗa, paplata zāle - grīvis Nötk. n. A. XIII, 330. palaiduši zirgus e̦ze̦ra līkšņā grīvja za,li paēst LP. VII, 479. [grīvja zāle U. grobes, schlechtes Gras, das in zu sehr von Wasser überströmten Gegenden wächst. Nach Zubatý AfslPh. XVI, 393 zu grīva.]

Kļūdu labojums:
grīvja... zāli... grībja zāle = grīva zāli... grīva zāle

Avots: ME I, 658

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gũsteknis ,* der Gefangene: viņs acumirklī palaida gūstekni Purap.

Avots: ME I, 686

ìeêst,

1): vai tu jau ieēdis (ein wenig gegesen)
esi? Oknist. guovs ieē̦dusi adatu. Refl. -tiês, ‡

3) ein wenig (essend) zu sich nehmen:
ieēdieties vēl pienu! Frauenb. ieē̦das tik un krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 512

ìegŗaut: auch Dunika, Rutzau (mit aû ² ). ‡ Refl. -tiês, sich gewichtig in etwas hin(ein)setzen: tu te˙pat pie mātes gribi ie. jau sievas krē̦^slā Janš. Paipala 42.

Avots: EH I, 515

ìekuôst, Refl. -tiês,

1): blusa iekuodusēs taisni uz rīkles Linden in Kurl.;

2): viņš ... vācu mēlē vien nu ir iekuodies (er spricht nur noch deutsch)
Ciema spīg. 270; ‡

4) = nùokuôstiês 2, sich abfärben: dzijas iekuodušās Vank. kai daliec bē̦rza i[r] elkšņa mizu me̦lnā, taids pasarkans iekuožas Auleja; ‡

5) etwas geniessen, zu sich nehmen:
palaunagu iekuodies Pēt. Av. II, S. 39; ‡

6) Grund fassen (vom Anker)
Segew.

Avots: EH I, 524

iekrauja: aiziesim uz kalna iekrauju puķes palasīt Laidsen.

Avots: EH I, 522

ìela,

1) die Strassen in der Stadt:
palaidnis vazājas visu dienu pa ielām; nach U. auch: Alle, Reihe;

2) die Reihe Getreide, die Garbenschicht, die auf zwei oder drei zusammengestossenen Darrbalken im Darrhause steht;
auch eine Reihe von je zwei zum Dreschen aneinandergelegten Garben: divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā, un vienu tādu rindu sauc par ieliņu Etn. III, 73;

3) iela malkas, Holzstapel
[Wolm., Salis], N. - Schwanb.: sakŗautas gaŗas ielas malkas Apsk. Nebst li. [eilà od.] eilė˜ "Reihe, Schicht" zu iet "gehen", aile "Reihe, Gang" (s. dies) u. a., s. Leskien Nom. 454 und Būga Изв. XVII, 1, 32].

Avots: ME II, 35

ielaîdne, eine Art Angel: dažādas makšķeres, tuo starpā tâ sauktās ielaidnes jeb palaidnes Plutte; zu laîst.

Avots: ME II, 35

ìelasît, Refl. -tiês,

1): palaist guovis pa grūtāk ganāmām vietām, lai ielasās svētdienas tiesu Brigadere Skarbos vējos 207.

Avots: EH I, 526

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

ìeraustît,

1) anfangen hin und her zu reissen od. ziehen
Spr.: [bē̦rni kaķi pie astes ieraustījuši Jürg.;

2) = iestaipīt, izstaipīt: izmazgātus palagus Bauske].

Avots: ME II, 56

ìesegt, tr.,

1) eindecken:
palagu gruozā;

2) einschnallen
[N. - Peb.]: brūtgānam iesedza arī krūtīs saktu BW. III, 1, 82;

3) einkreisen:
zaķi, vilku, briedi Trik. n. U. In dieser Bedeutung gew. apsegt A. XII, 560;

4) iesegt jumtu Konv. ² 888, ein Dach decken.

Avots: ME II, 62

ìesist,

1) intr., einen Hieb versetzen:
māte palaidnim iesita pa muti;

2) tr., einschlagen, wohin tun, einhüllen:
vadzi sienā, mietu zemē. milzis muļķīti iesit līdz ceļiem zemē LP. IV, 63. cik gribēju mutes duot, tik iesitu padusē BW. 21292;

3) einschlagen, erhalten, verdienen:
tur viņš iesita smuku naudiņu Salisb., [Salis]. Refl. - tiês,

1) einschlagen, eindringen, hineindringen:
akmens iesitas kādas trīs asis zemē JK. II, 125. luode iesitās siênā, ausīs iesitās muzikas skaņas Stari II, 509. iesitās savāda smaka nāsīs Etn. II, 176;

2) einfallen
Dond.: kas gudriem brāļiem bij iesities prātā LP. IV, 211;

3) [plötzlich eintreten (vom Winde)]: lāgu lāgiem iesities dienvidu vējš.

Avots: ME II, 63, 64

iẽšuva [Nötk., ìešuva Drosth., = iešuvums Wessen; iêšuva ² "Einsatz der Wäsche" Bauske]: pūrs bij tik glīti nuostrādāts ar vis˙visādām apšuvām un iešuvām A. XVI, 781. dzīparu iešuvas vadmalas paklājā Duomas I, 678. [palaidi iešuvu platāku! maiss ar platuo iešuvu Schujen. drēbnieks biksēm tik šauras iešuvas iešuvis, ka bikses irst laukā Kokn. ìešuve ² "šuvuma ieluoks" Druw.; "drēbes vìle" Kl., Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 78

ìevìlêt, tr., einsäumen: palagu.

Avots: ME II, 89

‡ itu! Interjektion: i., kuo tu gan duomā? Janš. Mežv. ļ. II, 450. i., tādas palaidnes! 451.

Avots: EH I, 432

īvêt,

3): "pavilkt augšā e̦nkuru, lai zināms gabats ķēdes tiek, kuo palaist" (mit ĩ ) Salis: ī. e̦nkuru augšā. In der Bed. 3 nebst estn. hīwama aus d. hìeven.

Avots: EH I, 502

izdevĩba,

1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;

2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;

3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;

4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).

Avots: ME I, 727

izgãdât, tr.,

1) ausdenken, ersinnen
St., einen Gedanken zu Ende führen: gādāt vien izgādāju (Var.: izduomāju), kâ dzīvuošu bez māmiņas BW. 3982;

2) erwirken, verschaffen:
beidzuot izgādājis latvju tautai brīvību Jan. ķēniņš gribēja visiem uguni izgādāt Etn. II, 175. pabalstu izg. Ar. Refl. - tiês, eifrig Sorge tragen, sich absorgen: ve̦cāki izrūpējas, izgādājas, bet bē̦rni palaidņi.

Avots: ME I, 737

izgaisuôt (unter izgàist ),

1): smaka izgaisuo nuo drēbes Seyershof. nuovārīts ķipluoks izgaisuo ēdienā ebenda;

2) sich auslüften
AP.: pavasarī sē̦klas izbeŗ uz palagiem, lai izgaisuo.

Avots: EH I, 447

‡ izir̂galis ² NB. "palaidnieks">palaidnieks".

Avots: EH I, 451

‡ *III izķeipt "?": kur tā izķeipusi, kur tā palaidusēs! Janš. Atpūta № 387, S. 5. var būt jauns zē̦ns vairāk izķeipis № 385, S. 6. manā jaunībā ne˙viens tik izķeipis nebija Jaunākās Ziņas vom 30. April 1934.

Avots: EH I, 460

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751

‡ izknidinât "?": sals izknidina palagus, dvieļus Dond.

Avots: EH I, 457