Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'rba' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'rba' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (233)

apžērbam

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139


arba

arba, Gottespfennig Manz. Let.

Avots: ME I, 140


ārbaznīca

ârbaznīca, das Kirchenschiff; der Raum ausserhalb des Altarraumes AP.

Avots: ME I, 240


atskārbala

atskā`rbala C.,

1) Nietnagel
Sessw.;

2) ein losgerissener, noch am Kleide hängender Streifen; [ein abgesplittertes, aber noch am Stamm hängendes Stück Holz
C.; in dieser Bed. auch atskarbs, atskarba Ruj. oder atskarbe Kalz.];

3) das Zünglein an einem von einem Strohhalm gemachten Pfeifchen
Grünh., Naud.

Avots: ME I, 192


bārbala

bā`rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],

1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen
Burtn.;

2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken:
vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;

3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".

Avots: ME I, 272, 273


bārbala

II bãrbala Siuxt, ein Strauch (= bārbaļa I?).

Avots: EH I, 209


bārbala

III bārbala "?": klaudzinuot pie durvīm kāda b. Pas. IX, 423; "eine Bettlerin" Borchow.

Avots: EH I, 209


bārbaļa

I bãrbaļa Siuxt, bãrbale, bãrbele Bauske, RKr. II, 67, Berberitze. [Wohl eine Umbildung des deutschen Wortes. Vgl. bẽrbele.]

Avots: ME I, 273


bārbaļa

II bãrbaļa, = bārbala, bārksts Mag. III, 1, 106.

Avots: ME I, 273


bārbalains

bā`rbalaîns (unter bā`rbaļaîns),

2) mit bā`rbalas 2 versehen: (bē̦rzu) bārbalaini zari A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11.

Avots: EH I, 209



barbaliņas

barbaliņas (unter bàrbata) "Fetzen, ein zerfetzter Saum eines Kleidungsstückes" Stackeln, Wohlfahrt.

Avots: EH I, 205


Bārbanas

Bãrbanas diena Dond., der 4. Dezember; die Bãrbana sei die Schutzpatronin der Schafe gewesen.

Avots: ME I, 273


bērbaliņa

bẽ̦rbaliņa, die Zottige, Flockige, Epith. des Schafes: aitiņ, mana bẽ̦rbaliņa BW. 32545 und LP. V, 13. Cf. bārbaļa.

Avots: ME I, 290


bezdarba

bezdarba strādnieki, ļaudis, arbeitlose Menschen; palikt bezdarbā, ohne Arbeit bleiben.

Avots: ME I, 282


bļurba

‡ l bļurba, weicher, einschiessender Boden Dunika.

Avots: EH I, 234


bļurba

II bļurba (?) MSil., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 234


burba

bur̂ba Bērzgale, wer viel und sinnlos spricht.

Avots: EH I, 253


burbata

bur̂bata 2 "ein altes, baufälliges Gebäude" Frauenb.; zu burbêt.

Avots: EH I, 253


čarba

čar̂ba 2 zeme, in Ahs., [Wandsen] čar̃bu zeme, čar̃ba, schlechter, sandiger Boden: tā tik tāda čarba zeme Kand. sēj kuo sē̦dams, čarbā neaug ne˙kas Ahs. [Vgl. če̦rs.]

Avots: ME I, 404


čārba

čãrba Frauenb., unfruchtbarer Sandboden: tādā čārbā neatmaksājas tuo sē̦klu kaisīt.

Avots: EH I, 287


čārbalains

čârbalaîns 2 Frauenb., ästig: čarbalaina vica.

Avots: EH I, 287



cerba

ce̦rba,

1) eine Locke, eine Krautkopf
Neik. n. U.: [es kritīšu tev ce̦rbā Posendorf;

2) ce̦r̃ba, ein Mensch mit verwühltem Haar
Ronneb.]; zu ce̦ra [und li. kerba "кисть плодов"].

Avots: ME I, 374


cerbans

ce̦rbans, ein Mensch mit wild verworrenem Haare Seew. n. U.

Avots: ME I, 374


čurba

čur̃ba Frauenb., eine mit Wasser gefüllte Grube (Lache) auf dem Wege.

Avots: EH I, 296


darbakslis

darbakslis, darbaksle Plūd. Llv. II, 172, darbākslis [Weinsch.], U., dârbuokslis 2 Kand., [Līn.], ein Pergelscheit. [Vgl. darvakslis und darksle.]

Avots: ME I, 438


darbarīks

dar̂barìks, das Gerät, das Hausgerät, Ackergerät: vīrieši brīvā laikā gādā par darbarīkiem A. XI, 90.

Avots: ME I, 438




derba

[de̦rba,

1) "ein abgemagerter, schlecht genährter Mensch";

2) "ein Mensch ohne Beschäftigung, ein Herumtreiber"
Budberg.]

Avots: ME I, 456


dirba

I dirba,

1): aizskrēja kâ dirb(iņ)a Karls.

Avots: EH I, 321


dirba

I dirba,

1) ein heftiger Mensch
Karls., ein alberner Hitzkopf (an der lit. Grenze);

[2) dir̂ba Domopol "jem., der auch beim geringsten Anlass für sich zu zittern anfängt"].

Avots: ME I, 469


dirba

II dirba "?": zirga dirba (Arbeit? vgl. darbs), vistas ņirba Naud.

Avots: ME I, 469


dirba

[III dir̂ba Mar., ein Pferd, das beim Reiten schüttelt.]

Avots: ME I, 469


dirbas

dirbas: auch Bērzgale.

Avots: EH I, 321


dirbas

[dirbas, izbaiļu dre̦buļi, der Schauder: man pārskrēja dirbas pār kauliem Selsau.]

Avots: ME I, 469


dorba

duõrba, duõrbe, duõre, dūre RKr. VIII, 104, dial. für durba I.

Kļūdu labojums:
durba I = durba, der Bleier

Avots: ME I, 534


durba

I durba, durbe Sassm. (tahm. mit uor aus ur), der Bleier (abramis ballerus); [nebst turba dass. und baltisch-deutsch Durbe od. Turbe aus liv. tūrba nach Thomsen Beröringer 282.]

Avots: ME I, 519


durba

II durba Karls. "Hinterer, Gesäss."

Avots: ME I, 519


garbažam

garbažam ruokā "in Händen des Raubgesindels" Bergm. n. U.

Avots: ME I, 601


garbažas

[garbažas (?) "grabažas, krāmi, rīki": mūrnieks nāk narbažām ruokā Nitau.]

Avots: ME I, 601



ģirba

I ģirba, ein alberner Mensch PK. n. U.

Avots: ME I, 699


ģirba

[II ģirba, = irbe Bezzenberger Le. -Di. 169. Vgl. li. gerubė "Haselhuhn".]

Avots: ME I, 699


ģirba

III ģirba L. "ein Quetschenbaum". [Vgl. ģirbes kuoks.]

Avots: ME I, 699


gorba

[gor̃ba Ruj. "die Kehle".]

Avots: ME I, 634


gurba

I gur̃ba,

3): "cūku aizgalda" Assiten, Sackenhausen;

4) eine hölzerne Kiste zum Eierlegen fürs Hausgeflügel
Grob.: vistām gur̃bas ierīkuotas; katra iet savā gur̃bā un dēj; eine hölzerne Kiste, in der man Hühner zum Markt transportiert OB.

Avots: EH I, 420


gurba

I gur̃ba, gurbs,

1) ein Käfig für Staare
Nigr.;

2) Hecke
W.;

3) ein Brettverschlag im Stalle:
gurbs (gur̃ba Kalleten, N. -Bartau, gurbes Wind.) - aizgalds, kur luopus ievietuo Etn. I, 91;

4) ein Vogelstall:
gurbs - mazs putnu stallītis, sapīts nuo kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim A. XIII, 493, Kalleten, K. Zu li. gur̃bas "ein Viehstall, ein Koben; отгородка в хлѣвѣ; помѣщенiе для несущихся на яйцах птичьих самок".

Avots: ME I, 683


gurba

II gurba [?], der Pilz: kad nuolija lietutiņš, tad gurbiņa galvu cēla Zehrxen.

Avots: ME I, 683


irbala

irbala der Name einer Kuh Karls.

Avots: ME I, 708


irbals

irbals, ein (hölzener) Pflock: sudraba irbali A. Brig. [aizspraud ar irbalu Manz. G. III. tārps irbalā uzdurts Manz. Post. Vgl. irbul(i)s].

Avots: ME I, 708


irbasts

irbasts, der Same eines Tieres. Unb.

Avots: ME I, 708


izskārbalāt

izskârbalât 2 Frauenb., zersplittern (tr., Bäume, Holz): zibens var kuoku i.

Avots: EH I, 479


izurbaļāt

izur̃baļât Frauenb., =izurbulêt. Refl. -tiês Ahs., (beim Garen) poräs werden: labi izrūguse maize (zeme) ir izurbaļājusēs.

Avots: EH I, 492


karba

karba: auch Mar.; tas iet uz tavas karbas, das geht auf deine Rechnung Mar.

Avots: EH I, 588


karba

I karba Oppek. n. U., der Kerbstock. [Nebst li. karbas dass. zunächst wohl aus dem Slavischen; vgl. p. karb, r. dial. карбéц "Kerbholz" bei Berneker Wrtb. I, 489.]

Avots: ME II, 161


karba

II kar̃ba, ‡

2) = `rba I 4: karbas īrē jiķi BW. 30924, 1 (aus Schlock).

Avots: EH I, 588


karba

[II kar̃ba Jakobshof, ein kleines Kästchen; vgl. kārba I.]

Avots: ME II, 161


kārba

I kā`rba,

1): auch (mit ã ) AP., Ermes, Kegeln, Lems., Serbig., Trik., Wenden, (mit à ) C., N.-Peb., (mit à 2 ) Memelshof, Oknist, (mit ā ) Schujen;

6): kārbiņa, = ciba II; auch: ein Zündholzkästchen
Renzen; eine kleine Tabaksdose Schujen.

Avots: EH I, 602


kārba

I kā`rba, kārbe Sinolen, AP., karba,

1) [kãrba Jürg., kā`rba 2 Neugut], eine Düte aus Erlen - od. Birkenrinde, worin namentl. Erdbeeren gesammelt werden [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 347] PS., C., AP., Lasd., Bers., Serb.; kārba, kārpa - nuoplē̦stu alkšņu mizu pārliec vidū šķē̦rsām pušu un augšgalā izduŗ kuoku cauri A. X, 1, 213. mazajai atnesa kārbīti uogu Etn. IV, 144;

2) kārbiņa, ein Körbchen, eine Schachtel;

3) ein Gefäss aus Birkenrinde:
kārīgi skaidruo ūdeni dzēra, piesmeļuot pilnu tāsu kārbi Poruk A. XXI, 598; gliemežu kārbiņa, Schneckenhaus Brasche;

4) ein Fischerboot zum Lachsfang
Elv., A. XV, 2, 237 [Schlock, Dünamünde, Zarnikau]; kārbas - lielas zvejnieku laivas, kuŗas būvē̦tas nuo galdiem Etn. II, 107. kādi kārbas (Var.: karbas) vilcējiņi BW. 30924;

5) kā`rbiņa Wolm., kā`rbiņš Mag. IV, 2, 119, die Dachpfanne;

[6) kārba, ein ovales, hölzernes Kästchen
U., ganu ciba Sonn., Setzen. Ob nebst li. kar̃bas "Korb" früh entlehnt (und woher), oder ob verwandt mit r. кòробъ "Korb, Schachtel", корòба "Gefäss aus Lindenbast", la. corbis "Korb" u. a., kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Thomsen Beröringer 181 f., Berneker Wrtb., 568 f., Trautmann Wrtb. 117.]

Avots: ME II, 194


kārba

II kā`rba 2: auch Oknist, Pilda, Zvirgzdine, (mit ã ) AP.

Avots: EH I, 602



karbača

kar̃bača Grünw., Demin. karbaciņa BW. 21772 var., eine Art Peitsche, die Karbatsche: čigānam ... k. ruokā BW. 33554. stīgām šūta karbačiņa 21772. trim šņuorēm karbačiņa (Var.: kančuciņa, pātadziņa) 23332, 2. viņš e̦suot viņu ar ... karbaču stērstējis Janš. Dzimtene IV, 214. Entlehnt gleich li. karbãčius dass.

Avots: EH I, 588


karbača

kārbača, eine Art Peitsche: ar kārbaču džindžalāja BW. 33532, 1. aste vien atlika kārbaču (Var.: kančuka) tiesai 19289 var. Vgl.kar̃bača.

Avots: EH I, 602


karbačot

karbačuôt, mit einer kar̃bača schlagen: kad nāk piedzēris mājās, viņš viņu karbačuo Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 588


kārbata

kārbata,

1) eine grosse Düte aus Erlenrinde
Bers., Serb.;

2) ein Schimpfwort, auf magere, grosse Frauenzimmer od. Kühe bezogen:
kur nu skriesiet, ve̦cas kārbatas A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 194, 195


ķirba

ķirba: ķirbas (plur. t˙!) BielU.

Avots: EH I, 703


ķirba

ķirba, der Sumpf Bieel. n. U. [Aus li. kìrba "топь, болотистое мѣсто", worüber Persson Beitr. 556 1.]

Avots: ME II, 383


klarba

klarba Wolmar n. BielU. "eine weibliche Person, die stiehlt und lügt und als solche bekannt ist".

Avots: EH I, 610


klirba

klir̃ba Lems. "ein lärmender, ausgelassener Backfisch".

Avots: EH I, 619


knarba

knar̃ba, ‡

2) die Laus (pejorativ)
Kegeln, Trik., (mit ar) Plm., Rutzau: kažuoks pilns knarbu;

3) verächtl. Bezeichnung für jem., der andere quält, ausbeutet (mit ar) Renzen.

Avots: EH I, 627


knarba

knar̃ba "ein schlechter Esser" Gr. - Sess; [ ein Schimpfwort Wolm. - Zu li. kner̃bties "впиваться"?]

Avots: ME II, 242


knerba

kne̦r̃ba Lems., comm., "knīpa, knauķis": tādi kne̦rbas salasījušies un klaigā. Vgl. knarba.

Avots: EH I, 629


knorba

knorba, ein schmutziger, kleiner Knabe Selg. n. Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 249


knurba

knur̃ba Smilt. (?), comm., einer, dem die Arbeit nicht von statten geht, ein langsamer Mensch.

Avots: EH I, 634


korba

kor̃ba Karls. "ein Wald".

Avots: EH I, 639


ķurbas

ķur̃bas Frauenb. "ein alter, schlechter Wagen".

Avots: EH I, 708


larba

[lar̃ba (?) Planhof "ein geschwätziges Weib."]

Avots: ME II, 423


lerba

[le̦r̃ba "ein energieloseŗ nachlässiger Mensch" Gr. - Sessau.]

Avots: ME II, 453


ļerba

ļe̦rba BielU., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 771


ļerba

ļe̦rpa, der Plumpsack.

Avots: ME II, 538


ļerbaka

[ļe̦r̃baka, ein Splitter Naukschen.

Avots: ME II, 538


ļerbas

ļe̦r̃bas,

1) leeres Geschwätz:
kuo nu tādās ļe̦rbās klausīties Burtn.;

[2) ļe̦rbas "ein geschwätziges Maul":
saturi savas ļe̦rbas! Morizberg, duošu pa ļe̦r̃bām N.-Peb.].

Avots: ME II, 538


lorbaka

lor̃baka Seyershof "mutīgs, lielmanīgs cilvē̦ks":

Avots: EH I, 759


lorbakāties

lor̃bakâtiês Seyershof "(ar valuodu) niekuoties".

Avots: EH I, 759


ļurba

ļur̃ba (li. liùrba Arch. Phil. III, 52),

1): auch AP., N.-Salis, (mit ùr 2 ) Kaltenbr.;

2): auch Salis, (mit ùr 2 ) Barbern, Schönberg, Stelph., Wallhof; zur Entstehung dieser Bed. s. Etn. II, 82;

3) die Lippe
(pejorativ) Seyershof: es tev. likšu pa ļur̃bām!

Avots: EH I, 774


ļurba

ļur̃ba Wolm., [PS., Salisb., Jūrg., Trik., N.-Peb., Ruj., Serbigal], ļùrba C., ļur̂ba 2 Kand., [Salis, Bauske, Selg., Lautb., Dond., Libau, Gr.-Essern, Dunika, Wandsen, ļur̂ba AP.), ļùrbāns 2 Lub., ļurbis,

1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?

2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].

Avots: ME II, 544


ļurbans

ļùrbans 2, weichlich, schlaff, plump: ļurbaļurbans cilvē̦ks vai luops Selb., Lub. izblindušas, ļurbanas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem MWM. VIII, 651.

Avots: ME II, 544


ļurbants

ļurbants, ein ungeschickter, maulaffiger Mensch Dobl. n. Etn. IV. 131.

Avots: ME II, 544



narba

narba, die glatte Seite des Leders Adsel. [Aus mnd. narwe, "die Haarzeichen auf der einen Seite des Leders"?]

Avots: ME II, 693


narba

[nârba 2 Nigr., ein Fetzen]; nārba(s), s. ņârba 2.

Avots: ME II, 701


narba

II narba Taurupe "draņķis (etwas Wertloses)".

Avots: EH II, 5


nārba

nârba 2 : auch Līn., Schrunden.

Avots: EH II, 8


ņarba

ņarba,

1) s. ņârba 2 ,

[2) "ein schwach arbeitendes od. (fr)essendes Lebewesen"
Ronneb.];

Avots: ME II, 896


ņarba

ņârba 2 [auch Wandsen Stenden Degunen, ņãrba Lautb., Frauenburg, Nigr., nârba 2 Līn., ņârbas 2 Ahs. n. RKr. XVII, 40, ["ņãrbas" Rönnen, Matk.], der Petzen, Lumpen, Plunder: tev pārlieku ve̦cas drēbes: nārbas vien karājas Wain. katrs tavs ielāps un ņarba ["ņar̂bä Wesselshof] juo sīki aprakstīts Apsk. 22. [Vgl. ņarmas.]

Avots: ME II, 897


ņārba

ņârba 2 : "izpūrusi nuogriêztas drēbes mala" Frauenb.; "kaut kas savēlies (piem., nuokulkstas)" Dunika; ņârbas 2 Schnehpeln "Fetzen, Lumpen".

Avots: EH II, 112


ņarbains

ņârbaîns 2, zerfetzt, abgerissen: tev tik ņārbaiņas drēbes mugurā kâ nabagam Ahs.

Avots: ME II, 897


narbas

[narbas od. ņarbas "der Mund, das Maul": saturi narbas! Römershof.]

Avots: ME II, 693



nārbaža

nā`rbaža Trik., ein Schimpfname.

Avots: EH II, 8


nemerba

[nemẽr̃ba, die Üermässigkeit, Masslosigkeit Wid.]

Avots: ME II, 723


nērba

[* nē̦rba, erschlossen aus ostle. nārba "ein schlechter, aufdringlicher Mensch; eine Art geistiger Krankheit(Manie?)" Welonen, Warkl.]

Avots: ME II, 742


ņerba

ņe̦rba,

1): vai tev kāds guodīgs drēbes gabals? ņe̦rbas vien ir! Grob. kad meitas lindruku iedamas nenesa ruokā, tad drīz ņe̦rbas vien karājās ebenda.

Avots: EH II, 113


ņerba

ņe̦rba,

1) der Fetzen, Lumpen
[Lennew.; ats nom. pl. ņe̦r̂bas 2 Bauske, Wüzen]; Abfälie vom Fleisch Burtn., Gr.- Sess., Naud.; [ņe̦r̃bas Grieben" Grünh.];

2) comm., ein Lump
[ņe̦r̃bu Jancis Grünh.], ein Zerlumpter (- ein Schimpfwort): kamdēļ tas ņe̦rba man negribēja vairs duot uz parādu? Līg. tu tik esi tāds ņe̦rba Kav.;

3) einer, der mit langen Zähnen isst
[Bauske], Burtn.; "kam ne˙kas netīk" Schujen;

4) der Plur.
ņe̦rbas, das Fresswerkzeug, Maul Gold., Wid.; [5) ņe̦r̃ba Lautb. "jem., der undeutlich spricht"l.

Avots: ME II, 899



ņērbas

ņẽ̦rbas Gramsden, zerfetzte Kleider; vgl. ņe̦rba.

Avots: EH II, 114


ņirba

I ņir̂ba,

1) ["jem., der flink und mit kleinen Schritten geht"
Bers.]: tā ve̦cā ņirba jau klimst kâ tāda bada dze̦guze Degl.;

[2) ņir̂ba 2 Schwitten "ein Kleinigkeitskrämer";

3) ņirbas, der Schau(d)er:
čūsku ierauguot pāriet pa visu miesu ņirbas Jürg. ņirbas iet pa kauliem bailēs, aukstumā, slimībā N.-Peb.] caur sāpju durstuošām ņirbām Duomas III, 398.

Avots: ME II, 902



noskarbalēties

nùoskarbalâtiês, intr., abfasern, zerfetzt werden: svārki nuoskarbalājušies Etn.II, 177.

Avots: ME II, 847


pakārbains

pakārbaîns, etwas warzig: pakārbainu seju Kaudz. Izjurieši 37.

Avots: EH II, 142


pārbaidīt

pãrbaĩdît: Trīna žīdu pārbaidīja Tdz. 55942.

Avots: EH XIII, 196


pārbailes

pãrbaîles, allzu grosser Schreck, Panik: nuo pārbailēm viņa jau tagad nuogurusi JR. IV, 4.

Avots: ME III, 150


pārbakstīt

pãrbakstît,

2): kad caurumi nav vienādi, tad vēl ar nazi pārbaksta Seyershof.

Avots: EH XIII, 196


pārbakstīt

[pãrbakstît,

1) durchstochern, stochernd durchlöchern:
ar dakšiņu galiem pārbakstīt galdautu;

2) noch einmal
bakstît: p. se̦ru rijā, lai labāki kālst.]

Avots: ME III, 150


pārbalsot

pãrbàlsuôt,

1) überstimmen:
viņš padevās kâ jau pārbalsuots Aps.;

[2) noch einmal abstimmen:
balsuojuot pielaista kļūda, un tāpēc jāpārbalsuo].

Avots: ME III, 150


pārbalss

pãrbalss,* -s, -a, die Fistelstimme DL.

Avots: ME III, 150


pārbaltināt

pārbaltinât "überweissen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 196


pārbarot

pãrbaruôt (unter pãrbaruõt),

2) unterhalten, ernähren:
jam ... visus vajadzēja p. Pas. IX, 484 (ähnlich V, 163).

Avots: EH XIII, 196


pārbarot

pãrbaruôt, pãrbaŗuôt, tr., überfüttern: kas te manu līgaviņu ar pupām pārbaŗuoja? BW. 1055. Refl. -tiês,

1) sich überfüttern;

[2) sich durchfüttern:
kaķis sāka staigāt pa tīrumu un mežu, me̦klē̦dams sev, ar kuo pārsabaŗuot (pārbaŗuoties) Pas. I, 222 (aus Rositten).] Subst. pãrbaruõjums, die Überfütterung; pãrbaruôšana, das Überfüttern; pãrbaruôšanâs, das Sichüberfüttern Vēr. I, 1402; pãrbaŗuôtãjs, wer überfüttert.

Avots: ME III, 150


pārbauda

pãrbàuda,* die Prüfung: pārbaudās pētīti, geprüft Rainis. vai iz visām bē̦du pārbaudām jūs neizceļaties kâ karaliene? Rainis. lai grūtā pārbaudā es rastu sevi Druva I, 562.

Avots: ME III, 150


pārbaudīt

pãrbàudît, tr., prüfen: dieviņš apsuolījās saimnieku pārbaudīt LP. VII, 923. pārbaudiet visu un paturiet, kas labs! Latv. [Refl. -tiês, sich einer Prüfung unterwerfen.] Subst. pãrbàudĩjums, die Prüfung; pãrbàudîšana, das Prüfen; pãrbàudîtãjs, der Prüfer.

Avots: ME III, 150




plorbaba

plorbaba, die Plappertasche Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 352


puspiedarba

pus˙piẽdar̂ba (gen.), die halbe Dreschtenne: ruobeža jāve̦lk... taisni pārpus˙riju un pus˙piedarbu Latv.

Avots: ME III, 432


saskarbalāt

saskarbalât,

1) zerfetzen, zerreissen (tr.) C.
(mit "àr"): s. drēbes, kuoku;

2) = saplîst 1 Dobl.: saskarbalājušas drēbes. Refl. -tiês C., = saplîst 1: drēbes vai kuoks var s.

Avots: EH XVI, 447


šerba

šerba Lubn. "Suppe": lai cik tuo zivju, bet kur tā š˙!

Avots: EH II, 625


sērbalki

sê̦rbalki 2 (< se̦r(a) balki?) Iw. "(zwei) Balken in der Riege unter den Enden der ārdi".

Avots: EH II, 481


skarba

I skar̂ba 2 : auch (mit ar̂ ) Vaive.

Avots: EH II, 501


skarba

I skar̂ba, Bl., Neuhausen, der Splitter Biel. n. U., LKVv. Zu skar̂bs.

Avots: ME III, 873


skarba

II skarba: "das Glück (?)" (ME. III, 873) zu verbessem in "ein Flick"; "nicht ein Glück" (ebenda) zu verbessern in "nicht ein Flick"; "ein Flick oder Pflock" Lng.: es tur ne˙vienas skarbas netur[u], ich habe dort nicht einen Pflock Lng. (auf dem wahrscheinlich die Angahe von Für. I ME. III, 873 beruht). Die ME. III, 873 geäusserte Vermutung über die Herkunft dieses Wortes ist zu streichen.

Avots: EH II, 501


skarba

II skarba, das Glück (?) Kurl. n. Für. I: es tur ne˙vienas skarbas neturu, ich habe dort nicht ein Glück. Etwa zunächst auf li. skárbas (< poln. skarb ) "Schatz" beruhend?

Avots: ME III, 873



škarba

škarba (> hochle. škorba) Nerft, eine Öffnung im Dachfirst. Aus *skarba und šķirba kontaminiert?

Avots: ME IV, 20


skarbains

skar̂baîns 2 : auch ("splitterig") Amboten, Baldohn, Erwalen, Irmelau, Schrunden, Wilzen, (mit ar̂ ) Arrasch, Drobbusch, Raiskum, Ronneb., Vaive; "ästig" (mit ar̂ 2 ) Ukri; "nuodriskājies" Lesten: skar̂baina 2 pastuote.

Avots: EH II, 501


skarbains

skar̂baîns 2 Salis, = ķē̦rcuošs, dusmīgs: ja strazds aizbrē̦cuot, tad balss skarbaina LP. V, 106; splitterig, rauh: sk. kuoks, dēlis AP., Neuhausen, Hirschenhof.

Avots: ME III, 873




skarbala

skarbala,

2): auch (mit ar̂ 2 ) Dobl., Ziepelhof; drēbe saplē̦sta skàrbalu skàrbalās AP., Serben.

Avots: EH II, 501


skarbala

skarbala,

1) Demin. skarbaliņa N.-Sess. n. U., etwas Abgesplittertes, ein Splitterchen
Wid.;

2) ein abgerissener Fetzen
Grünh.: nuoplīsis, ka skarbalas vien karājas.

Avots: ME III, 873


skarbalains

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873


skārbalains

skārbalaîns: im Stichwort (ME. III, 879) ist ār durch ār zu ersetzen;

2) kreischend, scharf (von der Stimme)
Frauenb. (mit âr 2 ).

Avots: EH II, 504


skārbalains

skārbalaîns, splitterig: dravenieki skārbalaiņu (Var.: skabargainu, skabardainu, sknabatainu) dravi dūra BW. 30329, 1.

Avots: ME III, 879


šķarbalains

šķarbalains Frauenb. "krächzend, rauh (von der Stimme)".

Avots: EH II, 629


skārbalas

skârbalas 2 : im Stichwort (ME. III, 879) ist âr durch âr zu ersetzen;

2) skârbala 2 Frauenb., der Splitter.

Avots: EH II, 504


skārbalas

skârbalas 2 Ahs., Lumpen: nuo ve̦cā kre̦kla skārbalas vien atlikušas; bei C. auch ein sing. skā`rbala. Zu skar̂bs.

Avots: ME III, 879


skārbalāt

skā`rbalât C., sich zerfetzen, abgelumpt werden.

Avots: ME III, 879


skarbalāties

‡ *skarbalâtiês, zu erschliessen aus nùoskarbalâtiês.

Avots: EH II, 502


skarbana

skar̂bana 2 NB., ein zerfetztes Kleidungsstück, ein Fetzen: svārki skarbanās.

Avots: EH II, 502



skarbans

skar̂bans: auch Borchow, Grawendaht, Lubn., Zvirgzdine.

Avots: EH II, 502


skarbans

skar̂bans Lös., Druw., Warkl., Schwanb., Golg., Selsau, Saikava, Odsen, Adleenen, Meiran, säuerlich: cits ir skābs, cits skarbans, cits ar apses rūgtumiņu BW. 16323. skarbana putra, skarbans alus Sessw.; ein wenig skarbs (vom Geschmack) Bers., (auch von der Stimme) Nötk.: brūkleņu ievdrījums bez ābuoliem iznāk skarbans Alswig.

Avots: ME III, 873


skārbans

skãrbans "nuoplīsis, nuoskārbanājis apģē̦rbs" Gramsden.

Avots: ME III, 879


šķerba

šķe̦r̃ba Seyershof "skabarga; ass atlūzums vai ieplīsums"; vēja lauztam kuokam ir šķe̦rbas vis˙gaŗām.

Avots: EH II, 631



šķerbala

šķe̦rbala: = skaîda 1, šķembele 1 (mit e̦r̃ ) Königshof, Mitau, Nötk., ein grosser Splitter (mit e̦r̃ ) Pēternieki, Wrangelshof: ilkss, lùoks var salūzt vienās šķè̦rbalās Trik.; "kaut kas ne pilnīgi atplīsis" Smilt. "Smilten" ME. IV, 28 zu verbessern in "Smilten,".

Avots: EH II, 631


šķerbala

šķe̦rbala, ein flacher Splitter N. - Wehlfahrt, Marzenhof, Sermus (mit "è̦r"), Lennew., Kroppenhof bei Kokn.: tikmē̦rt situ tautu galdu, kamē̦r leca šķe̦rbalās (Var.: šķēpelēs) BW. 26296, 17 var.; ein Fetzen Smilten (mit e̦r̂ 2 ) Schibbenhof. Zu šķe̦rbs.

Avots: ME IV, 28


šķerbalains

šķe̦rbalaîns,

1): "skabargains" (mit e̦r̃ ) A.- Bergfried, Pēternieki, Ronneb., Widdrisch, Wrangelshof, (mit è̦r ) Serbig., Walk, (mit e̦r ) Kl.-Salwen, Meselau; zerfetzt (mit e̦r̃ ) Hofzumberge, (mit e̦r ) Mar., Smilt.

Avots: EH II, 631


šķerbalains

šķe̦rbalaîns, šķe̦rbe̦lains,

1) mit vielen Splittern
Nerft: šķe̦rbe̦lainā lāviņas stūrī MWM. VIII, 597; šķe̦rbalains 2 Schibbenhof, am untern Saum zerfetzt; šķe̦r̂be̦lains (schwer spaltbar, schwer zu behobeln) kuoks Jürg.; šķe̦rbalains "rissig, geplatzt" Roop, Sermus, N. - Wohlfahrt;

2) krächzend, rauh, heiser:
nav skaņa palikusi šķe̦rbalaina Hamlet 44. nuo rīkles bija sadzirdama šķe̦rbe̦laiņa skaņa Alm. ar ārkārtīgi šķe̦rbalainiem un če̦rkstuošiem pantiem LA.

Avots: ME IV, 28


šķērbalains

šķẽ̦rbalains, ‡

2) "?": š. ir saskābis rūgušpiens, tāds kâ zieduos, kâ klučuos Ramkau.

Avots: EH II, 633


šķērbaļķis

šķē̦rbaļķis, der Querbalken Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 633


šķērbante

šķẽ̦rbañte Seyershof, eine Zwischenwand. Aus einem mnd. *scherwand?

Avots: EH II, 633


šķērbas

šķẽ̦rbas Frauenb. "sīkie skaidu atkritumi nuo kuoku ciršanas un tēšanas".

Avots: EH II, 633


šķirba

šķir̃ba,

1): auch Seyershof, Wolm.; es pa šķirbu lūkuojuos BW. 8127, 1 var. pa šķirbiņu skatījās 23229 var.;

2): auch Dunika, Seyershof.

Avots: EH II, 637


šķirba

šķir̃ba (sloven. ščŕba "Scharte, Zahnlücke" und gr. Σχάρφη, Name eines Städtchens im Thermopylenpasse Hoffmann Makedonen 28),

1) die Ritze, Spalte:
vīram nebij miera ne kuoka šķirbiņā LP. III, 20. šis paveŗ mazu šķirbiņu VI, 902. ačteles auguot pa˙visam cieti, tik vēl mazas šķirbiņas R. Sk. II, 134. mēs šķirbā viņus sadzīsim Rainis Ant. un Kl. 91;

2) Schimpfwort für ein Frauenzimmer
Seew. n. U. Nebst gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. zu skar̂bs, šķir̃t.

Avots: ME IV, 43


šķirbains

šķir̃baîns, voller Ritzen oder Spalten U., spaltig V., rissig V.: mē̦sli... bira caur klētiņas šķirbainuo grīdu Jauns. Vēja ziedi 92. krāsns nav diezgan cieti mūrē̦ta, bet šķirbaina Konv. 2 728. re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179.

Avots: ME IV, 43


sknarbains

sknârbaîns 2 Ahs., sknârbalaîns 2 Dond., zerlumpt: sknārbainas (sknārbalainas) drēbes.

Avots: ME II, 883


sknārbains

sknârbaîns 2 , sknârbalas 2 und sknārbalītis ME. III, 883 mit âr resp. ãr zu lesen!

Avots: EH II, 505


sknārbalas

sknârbalas 2 Dond., sknârbas 2 Ahs., Lumpen: drēbes nuoplīsušas vienās sknārbalās (sknārbās).

Avots: ME II, 883


sknārbalītis

sknārbalĩtis, ein Zerlumpter: tu puisīti, sknārbalīt (Var.: skarainīti, kankarīti, pluskutaini u. a.), . .. visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 7 var.

Avots: ME II, 883


sknarbas

sknar̃bas,

1) in Dond. "?";

2) "Überbleibsel"
(?): tādas sknar̃bas vien palikušas nuo silķes Mesoten;

3) "kleine Beeren"
Erkul.

Avots: ME II, 883


skurba

skur̂ba 2 Karls.,

1) skùrba C., skur̂ba 2 Bauske, der Schwindel, das Schwindligsein
Wid.; der Rausch (skurbis LA.), der Dusel: skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. tie baudu skurbā truokšņuo Asp, nav ve̦lni apreibuši tādā skurbā Asp. svē̦tku mūža skurbā nedzirdēja patiesības drūmuo balsi Rainis;

2) skùrba 2, die Brunstzeit der Ziegen, Schafe, Hasen
Fest. suņu skurbas laiks Etn. I(I, 146. zu skurbt.

Avots: ME III, 905


skurba

I skur̂ba 2 ,

1): atmuostas nuo skurbas prāti Rainis Dz. un d. III 2 , 16. vīna un deju skurbā A. Upītis Pirmā nakts 165.

Avots: EH II, 516


skurba

II skurba Grob., ein Blatt: kad pupām skurbas nuobirst, tad tās ve̦damas mājā. kad liniem skurbiņas nuobirušas, tad tie japlūc.

Avots: EH II, 516


šķurba

šķurba,

2): "jumta sudara" (mit ùr 2 ) Nerft n. FBR. XIX, 115.

Avots: EH II, 641


šķurba

šķurba,

1) = šķirba: dibe̦nā jau šķurba bija aizbāzta Jauns. III, 57;

2) škurba "?": kalpu pūnīte... tukša nuo apakšas līdz škurbai Janns. Balta gr. I, 21.

Avots: ME IV, 55



šļarbarains

šļàrbaraîns 2 Saikava, flau: viņam palika šļarbaraina dūša Saikava.

Avots: ME IV, 64


šļurba

šļurba,

1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;

2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;

3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ 2 ).

Avots: ME IV, 76


snārba

snārba, ein Geschwür Dubena.

Avots: ME III, 974


šņārbaliņa

šņārbaliņa (od. šņārbaliņš?) "?": sašuj ... šņārbaliņs! Tdz. 58017 (aus Dond.).

Avots: EH II, 652


šņerba

šņe̦r̂ba PV. "untumains cilvē̦ks, vaibstaļa".

Avots: EH II, 652



spārbaļķis

spãrbaļ˜ķis Orellen, der Sparrbalken: sēdēja uz pirtiņas spārbaļķa gala Jauns. Neskaties saulē 25.

Avots: EH II, 547


stirba

stir̂ba 2 : auch Sirgen n. FBR. XX, 43.

Avots: EH II, 580


stirba

stir̂ba 2 Dond., = stirpa: siena stirba Dond. rāceņi stirbās (in länglichen, in die Erde eingegrahenen und mit Stroh zugedeckten Haufen) ļuoti labi uzglabājas Dond.

Avots: ME IV, 1072


surba

surba: "làse 1" (mit ur̂ 2 ) Dobl.; ein kleines Quantum einer dünnflüssigen Speise; eine beinahe ohne Zutaten gekochte Speise (mit ur̂ 2 ) Lemb.

Avots: EH II, 603, 604


surba

surba, surbe, surbiņa 2 Sessau, ein Weniges von Flüssigkeiten Plūd. LR. IV, 127, Naud.: paduod vēl kādu surbu Alm. Kaislību varā 79. ne surbas (dzeršanai)! De̦glavs Rīga II, 1, 440. nav vairs ne surbes II, 2, 799. kafijas laikā, kur taču ar pats nabadziņš savu surbiņu uzsilduot A. 1892, I, 265. ne˙vienas surbiņas vairs jums neduošu Brigader Vizb. 75. tie tai būtu kādu ūdens lāsīt[i] jeb alus surbīt[i] priekšā cē̦luši Manz. Post. I, 161. viena vīna uoga uotrai savu lāsu un surbiņu duod 375. nedabū ne kumuosu, ne surbu II, 22. surbiņu ūdens 250. Zu sarbt.

Avots: ME III, 1124


švarba

švarba "gadījums bē̦rnu spēlē ar akmentiniem, kad vienu akmentiņu gaisā sviežuot citi ir jāķeŗ nuo zemes un jāpatur saujā. kâ arī jāsaķer gaisā uzsviestais akmentiņš" Adsel. Auch ein Schimpfname ebenda; švar̃ba "ein unsauberes Frauenzimmer" Bershof.

Avots: ME IV, 114


švarba

II švarba Neuhausen,

1) "stiprs gars pirtī";

2) heftige Schelte.

Avots: EH II, 660




švārbans

švārbans, schlaff, locker, lose (z. B. ein hangender Strick).

Avots: ME IV, 114


šverba

švè̦rba 2 Vīt.,

1) = sverbelnīca;

2) ein leichtfertig hin und her eilendes und dabei klatschendes Frauenzimmer;

3) = pakaļa: pagriez šurp šve̦rbu!

Avots: ME IV, 115


švirba

švirba (oder zu einem Adj. *švirbs?) "?": ak, tu švirba (,) tautu meita! BW. 19060 var.

Avots: ME IV, 117


tarba

tar̃ba: auch Ramkau, Seyershof Siuxt, (mit àr 2 ) Liepna, (mit ar) Lennew.; auzu t. BW. 24749.

Avots: EH II, 667


tarba

tar̃ba AP., Bershof, Wolm., Dond., Selg., Wandsen, (mit àr 2 ) Bers., Kalz. u. a., tar̂ba 2 BL, Brotsack, Quersack, Tonister, Jägertasche U., "= ķesele" Lieven-Bersen, Hafer- oder Mehlsack für Pferde Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule v. J. 1927 , S. 617, Peb., Wolm., ein Fischersäckchen: medību tarba A. XXI, 534. nabaga tarba - gŗūta tarba RKr. VI, sak. v. 563. mēles te īste̦nā glābēja tarbā LP. 1V, 52. labāk ietu nabaguos ar tarbām apkārt VI, 120. pasniedza . . . tarbu iz alkšņa mizas taisītu Blaum. Pie skala ug. 127. dažādiem krāmiem piebāztu tarbu Poruk III, 20. raisīdama savu adīkļa tarbiņu Turg. Muiž. per. 144. iekūņuo savas uoliņas kā zīda tarbiņās A. XX, 42. ak tu ve̦ca nieku tārba! BW. 23438 var. ziepju tarba 23438, 2. me̦lu tarba, comm., Lügner(in) Mag. XIII, 2, 50. tar̃ba Bauske "= pļāpa". mātītes tarba, ein Schimpfname. Nebst li. tarbà "eine grössere Tasche" aus r. тóрба "Futtersack."

Avots: ME IV, 132


tārba

tārba: nuoplēsa krūmuos tārbu un lasīja Ilzei zemenes Blaum. Raksti III 6 (1939), 99.

Avots: EH II, 671


tārba

tārba Aahof, Aps., Meiran, Stockm., Warkl., = kārba I 1; tārba Funkenhof, Nigr., A.-Autz, Gaiken, Hofzumberge, N.-Bartau, Wain., tā`rba 2 Sonnaxt, Mar., Lubn., Borchow, = tarba.

Avots: ME IV, 149


tarbača

tarbača, ‡

4) "ļe̦rka, pļāpa, te̦nku izne̦sātāja" (mit ar̃) Gramsden.

Avots: EH II, 667


tarbača

tarbača,

1) eine kleine
tarba N.-Peb.; ein Säckchen aus grober Leinwand zum Aufbewahren der Geräte für Arbeiter Drobbasch;

2) "eine alte, selbstgemachte Flinte"
Fehteln, Hirschenhof, Odensee (mit àr 2);

3) Schimpfname ("nekrietna, ķildīga sieviete").

Avots: ME IV, 132


tarbaiņi

tarbaiņi,* Beuteltiere, Beutler Jaun. R. Vagn. III, 10.

Avots: ME IV, 132


Tērbata

Tẽ̦rbata, die Stadt Dorpat: tēci, mans kumeliņš, tu zin[i] Rīgu, tu Tē̦rbatu BW. 22570.

Avots: ME IV, 172


torba

tor̃ba Ruj., Salis, Segew., Ruj. und Salisb: n. U., A. v. J. 1897, S. 875, V., det Torf.

Avots: ME IV, 216


turba

I turba, ein Fisch (grosse Radaune?) Lems. n. U., der Alant (mit ur̃ ) Salis. - Vgl. turbis. Entlehnt nach Thomsen Beriiringer 282 aus liv. tūrba "Bleier".

Avots: ME IV, 268


turba

II turba,

2): auch (mit ùr 2 ) Fehteln.

Avots: EH II, 704


turba

II turba,

1) = tarba Allend u. a. nach U.;

2) = turza, eine aus Baumrinde gemachte Beerenschachtel Allend. u. Kokn. n. U. In der Bed. 1 wohl aus r. тóрба dass.; in der Bed. 2 nach Būga Aist. Stud. 183 wurzelverwandt mit turza; eher aber wohl aus turba 1, in der Bed. durch turza beeinflusst.

Avots: ME IV, 268



turbala

turbala RKr. VIII. 104, = rauda I, leuciscus rutilus.

Avots: EH II, 704


tūrbala

tūrbala, der Bleier (Fisch) U. Zu turba I.

Avots: ME IV, 282


vārbala

vârbala 2 Rokaischen "= lupata": vienās vārbalās vien gājām Janš. Mežv. ļ. II, 291. Vielleicht zu gr. ἔρφος "Haut, Fell".

Avots: ME IV, 499


vērbaļķis

vẽ̦rbaļ˜ķis: auch Siuxt, (mit ẽr) Salis; acc. s. vēra baļķi BW. 10557, 6 var. wohl aus metrischen Gründen für vērbaļķi.

Avots: EH II, 776



vērbalks

vẽ̦rbal˜ks Iw., = vē̦rbaļķis.

Avots: EH II, 776



virba

I vìrba: ein Griffel Lng.

Avots: EH II, 786


virba

II virba 2 (unter virbe II): auch Tdz. 43942 (aus Kārsavā), 41534 (aus Nautrēni).

Avots: EH II, 786


virbains

virbains "?": aiz virbainā žuoga Birznieks-Upītis Podiņos 29.

Avots: EH II, 786


virbals

virbals: ein Querstab am Leiterwagen Āboliņš Darba rati 81.

Avots: EH II, 786


virbals

virbals (li. vir̃balas "dünnes Stäbchen"), ein Griffel, ein Stöckchen (vir̃bals) Dond.; der Querstab an der Raufe (vir̃bals) Rutzau; "spuoles ieliekamais aužuot" (virbals) Dond.; ein Stöpsel L.

Avots: ME IV, 603


virbastis

virbastis, ein Pferd, das schweift, fortwährend den Schweif bewegt L., U. Zu aste + an. verpa "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 275).

Avots: ME IV, 603


žļurba

žļur̂ba 2 Sassm., ein kleines Stück, eine Scherbe: sasita māla puodu žļurbās Dond. spieģele saplīsa žļurbu žļurbās Sassm. Vgl. šļurba 1.

Avots: ME IV, 819



znārba

znā`rba 2 Mar., znārbe ebenda, znḕ̦rba 2 Mahlup, die Rose (ein Geschwür); znā`rba 2 Mar. n. RKr. XV, 145, eine Krankheit als Folge plötzlichen Schrecks (die Rose)?; znḕ̦rba 2 Zvirgzdine, eine Art Krankheit; znārba Biržgalis, Dricē̦ni, Kārsava "= nē̦rba"; znārba Oppek. n. BielU., ein Haarseil. Vgl. snārba.

Avots: ME IV, 748


znērba

znḕ̦rba 2 (unter znā`rba 2 ): "die Flechte (ēde)" Marienhausen: êde ir līdze̦na, bet z. ir kâ paaugstinājums virs ādas.

Avots: EH II, 812


žņerba

žņe̦rba,

1): eine mit schlechtem Appetit fressende Kuh
(mit e̦r̃) Blieden.

Avots: EH II, 821


žņerba

žņe̦rba, comm.,

1) wer wenig und mit schlechtem Appetit isst
(mit e̦r̃ ) Grünw., Ruhental;

2) wer das Gesicht verzieht, Grimassen schneidet
Lubn.

Avots: ME IV, 825


žņērba

žņḕ̦rba 2 Golg., ein Schwein, das nicht recht fressen will.

Avots: ME IV, 825


žurba

I žurba, comm., ein Säufer Warkl.

Avots: ME IV, 832


žurba

II žurba, eine Rille, eine ausgebrochene Stelle, eine kleine Vertiefung, Gruft Katzd.: izkapte vairs labi neņe̦m, vidū tāda žurba iztaisījusēs Katzd.

Avots: ME IV, 832


žurbains

žurbaîns, mit Rillen, kleinen Gruben, Grüften versehen: ceļš izbraukts žurbains Katzd.

Avots: ME IV, 832

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

burzbalas

bùzrbalas 2, leichte Wasserblasen Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 355


šķērablains

šķẽ̦rbalains, krächzend, heiser, unrein (von der Stimme) Nigr.

Avots: ME IV, 33

Šķirkļa skaidrojumā (1271)

abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizbakāt

àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizblieķēt

àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10


aizbrazdinēt

àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11


aizbudīt

àizbudît, antreibend hinbekommen: a. kuo pie darba Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizdarināt

àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17


aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22


aizdarvot

àizdar̂vuôt,

1) bis zu einer gewissen Stelle teeren
(perfektiv): a. laivu līdz pusei Salis;

2) zuteeren, teerend schliessen:
a. šķirbas.

Avots: EH I, 17


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22



aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aizkaķēt

I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28


aizkartne

àizkar̂tne, Sanguisorba officinalis Grünhof; aizkartne Mag. IV, 2, 27.

Avots: ME I, 31


aizkautrēties

àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29


aizklengot

àizkle̦nguôt, wegschlendern: tuo tu dabūsi pie darba! aizkle̦nguoja uz kaimiņiem Druva I, 910 (um Laudohn) [s. klencêt].

Avots: ME I, 32


aizlīdzināt

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37


aizmusināt

àizmusinât, aufwiegelnd wegbekommen, forthetzen: a. strādniekus nuo darba.

Avots: EH I, 40


aizņirbt

àizņirbt, dahinflimmern: zē̦ns aizņirba kâ virpulis Vīt. 13.

Avots: ME I, 43


aizpickāt

àizpickât, (mit Lehm) verschmieren Dond.: a. ar māliem krāsns šķirbas.

Avots: EH I, 42


aizriest

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47


aizrīkot

àizrìkuôt, tr., aufbieten, hinschicken: pēc pusdienas viņš aizrīkuoja puišus pie darba, uz pļavu C.

Avots: ME I, 47


aizsaite

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48


aizskruķēt

àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.

Avots: EH I, 48


aizsmērēt

àizsmẽrêt, zuschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 50


aizspaidīt

àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50


aizstrēbt

àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?

Avots: EH I, 53


aizsūnot

àizsûnuôt, tr., intr., mit Moos bewachsen, mit Moos verstopfen: sūnas, ar kuo baļķu šķirbas aizsūnuot LP. I, 169.

Avots: ME I, 53


aizsūtīt

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53


aiztakšķināt

àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57


aiztiekties

àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58


aiztiesāt

àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58


aizvitēt

àizvitêt, tünchend verschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 64


aizzvaidīt

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65


aizzviest

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61


akatns

akatns, nach etw. gelüstend, eine starke Neigung habend: piejēme zaldātu, kuŗi akatni bija šaut Kaltenbr. kas jau ļuoti akatns uz plintes, tis ta[d] nešaun ebenda; "fleissig": akatns da darba Zvirgzdine. Aus r. охóтный "(bereit)willig".

Avots: EH I, 65


akats

akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


apakšģērbs

apakšģḕ̦rbs, die Unterkleider: baltā apakšģē̦rba sterbeles Janš. Dzimtene V, 183.

Avots: EH I, 71


apakšvilenis

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74


apbeigas

apbeigas, die Beendigung Mesoten, Oknist: uz (kāda darba) apbeigām atnāca palīgi.

Avots: EH I, 73


apblāzmot

apblãzmuôt, auch apblãsmuôt, rundumher beleuchten; kaŗa uguns apblāzmuo Hug. apblāsmuotais rīts sauc pie darba zemes rūķi. Refl. -tiês, erglänzen, erröten (vom Himmel).

Avots: ME I, 77


apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78


apdziras

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. 1 apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84


apdzirdēt

apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79


apģērbs

apģḕ̦rbs, die Kleidung, Kostüm: sieva drusku svešādā apģē̦rbā Kaudz. M.; galvas apģē̦rbs, Kopfbedeckung B. Vēstn. plintes apģē̦rbs, Montierung der Flinte [li. ãpgerbas, saubere Kleidung].

Avots: ME I, 89


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apkamāt

apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90


aplaipot

aplaipuôt Siuxt u. a., refl. aplaipuôtiês Trik., unpassierbaren (kotigen) Stellen ausweichen" um etw. herumgehen, -gelangen: a. laidaram apkārt Siuxt u. a.

Avots: EH I, 97


apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103


apprasīties

apprasîtiês, sich erkundigen: es viņam par šuo un tuo apprasījuos Rain.; appr. pēc darba; mit einem abhäng. Satz: appr., kas darāms.

Avots: ME I, 112


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apredzēt

apredzêt [li. apregė´ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115


apriest

aprìest [li. apriẽsti], das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen Bers.

Avots: ME I, 116


aprīkot

aprìkuôt: a. puišus pie darba Ewers, den Knechten ihre Arbeit anweisen.

Avots: EH I, 109


apsaišķis

apsaĩšķis, der Verband (von Wunden) B. Vēstn.

Avots: ME I, 117


apsēja

apsèja (zu apsìet), Strumpfband; neuerdings auch für Verband: uzlikt apsēju MWM. VI, 789. - Mag. XX, 3, 98 dafür apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?).

Kļūdu labojums:
apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?). = apsejas und RKr.XVI, 100 - apsēji (Strumpfbänder)

Avots: ME I, 119


apsiet

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120


apskurbt

apskur̃bt, intr., schwindlig, betäubt, betrunken werden: čūska apskurba nuo dabūtā smēliena LP. VI, 521. tagad viņš bija mazliet apskurbis MWM. V, 269.

Avots: ME I, 122


apstāji

apstâji: viņš... rāda vēl tādus apstājus it kâ tramīgs zirgs Janš. Ligava I, 303; "laiskuma untumi" Celm. apstāji ir tādi niķi kâ zirgam, tâ cilvē̦kam Saikava. zirgs ar apstājlem nav darbam labs ebenda.

Avots: EH I, 116, 117


apvienība

apviênĩba,* die Vereinigung, der Verein, Verband, Bund.

Avots: EH I, 127


apžēlot

apžẽ̦luôt, tr.,

1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;

2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.

Avots: ME I, 139


apžibēt

apžibêt, auch apžibt, intr., flimmern, erglänzen, geblendet werden: gaiss viņa priekšā apžibēja tā savādi. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba LP. IV, 177. tik daudz vilku, ka acis apžibušas LP. III, 106. Cf. apzibêt.

Avots: ME I, 139


arājs

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140


ārcilvēks

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240


ārdavas

II ārdavas, die Dörrbalken in der Heizriege Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 194


ārdbīlis

ārdbĩlis Grünh., ein gabelartiges Werkzeug, mit dem man die Darrbalken von einander stösst (ārds + bĩdît).

Avots: ME I, 241


ārds

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242


āre

âre (s. unter âra),

1): urbares, waldloses Land
Kalz. n. BielU.; āres pļava, eine trockene (nicht morastige) Wiese, wo gutes Gras wächst AP.;

2): loc. ārē Kaltenbr., = ārā: es iešu ārē.

Avots: EH I, 194


ārķis

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atbrīnēties

atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136


atbulu

atbulu (li. atbulaĩ), zurück, rückwärts (Rutzau, n. Etn. II, 33). [Nebst a [p]- bulis zu. li. bulìs "Hinterbacke", mnd. pule "Schote", ai. buli-ḥ "After", ndl. puilen (mit ui aus ū) "schwellen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und Fick Wrtb. III 4, 220.]

Avots: ME I, 152


atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155


atdzīve

atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba laikā Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140


atgādāt

atgãdât,

1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;

2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.

Avots: ME I, 158


atgorīties

atguôrîtiês 2 Dunika,

1) wackelnd oder sich rekelnd herkommen;

2) zur Genüge trödeln (säumen, sich rekeln):
meita nevarēja a. vien pa mājām un aiziet pie darba.

Avots: EH I, 143, 144


atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164


atkavēt

atkavêt, aufhaltend, störend, hindernd von etw. abhalten: a. nuo darba Dunika.

Avots: EH I, 147


atkristāt

atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181


atrast

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184


atrunāt

atrunât, tr.,

1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;

2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;

1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [

4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,

1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;

2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;

3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.

Avots: ME I, 187


atsalt

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188


atsanēt

atsanêt Trik.: nuo meža atsan klusa sanuoņa, vom Walde her ist ein leises Gesumme hörbar.

Avots: EH I, 163


atskarbt

atskar̂bt Saikava, sich wiederbeleben, aus der Ohnmacht erwachen: zaķis atskarba un aizskrēja.

Avots: EH I, 166


atspēt

atspẽt,

1): man tik daudz darba, ka nevaru a. visu laikā padarīt Ahs. (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 148); ‡

2) allen Anforderungen gerecht werden;
a. kam pretī, Stand halten gegen etwas, widerstehen, hemmen Segew.; ‡

3) neatspēt, nicht abkommen können
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Geschäft); ‡

4) erraten
Oknist: atspēj munu mīkli!

Avots: EH I, 169


atstabi

atstabi, Stützen, welche die beiden Querbalken (sijas) eines Lubbendaches mit einander verbinden. Schwnb. n. Biel. H. 28.

Avots: ME I, 197


atstīrināties

atstĩrinâtiês (auch Dond.): ķersies pie darba nevis ... de̦nkti un dūšīgi, bet kâ par negribu un atstīrinājusēs Janš. Mežv. ļ. I, 206.

Avots: EH I, 172


atstostīties

atstuôstîtiês,

1) stotternd erwidern
Bauske;

2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.

Avots: EH I, 172


atsvēte

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200


attapt

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês,

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175


atteka

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176


atvaļināt

atvaļinât, tr.,

1) befreien:
māte viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;

2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļinājumā A. XX, 102.

Avots: ME I, 207


atvaļot

atvaļuôt Ev., Nötk., = atvaļinât 1. Refl. -tiês, zur Genüge Musse haben, sich in der freien Zeit genügend erholen: kad beigsies skuola, tad gan varēšu a. Kal. nedarīdams ne˙kāda ... darba ..., bija labi atvaļuojies un pļāva tamdēļ nuo tiesas Janš. Bandavā II, 96.

Avots: EH I, 178


atvērt

atvẽrt (li. atvérti), tr.,

1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;

2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.

2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.

Avots: ME I, 209


atvieglināt

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211


atžirbt

atžir̃bt: auch Erlaa, Lis., Vīt.: galva pamazām atžirba Lis.

Avots: EH I, 183


augs

* augs (vgl. li. áugas "älter"; zu aûgt), wie augošs zur Bezeichnung einer unterbrochenen Zeitdauer gebraucht, - ganz: auga nedēļa, - un te nu dzīvuo, eine ganze Woche ist bereits vergangen, und du lebst hier A. XII, 654. visu cauru, augu nakti, die ganze Nacht. sešas augas nedēļas, sechs volle Wochen Ar. tas dzivuo augu dienu LP. IV, 79; ve̦se̦lu, augu nakti A. XII, 733; visu augu mūžu JK. V, 5. kā bitīte nuolīguoja šādu augu vasariņu BW. 343. šuo auguo (Var.: gaŗuo) vasariņu 33118, 1. Instr. Pl.: juo augām dienām tas bez darba A. XIII, 209; XVI, 947; Apsk. I, 213; augām naktīm A. XX, 251. Aus der Volkssprache mir nur der Akk. bekannt.

Avots: ME I, 217


augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218


augšvilenis

augšvilenis, der Weberbaum, auf den man die Kette aufzieht Lautb. [Wohl zu velt.]

Avots: ME I, 219


aukle

aũkle (li. áuklė), aũklis, n. U. auch aũkla, Kinderwärterin: viņa tuo audzinājuse bez kāda īpaša bē̦rnu aukļa Kronw. Zu li. aukúoti "auf den Armen schaukeln". So auch Bezzenberger BB. XXIII, 295 f., der auch li. ukuotis "līguoties" heranzieht. Dagegen Schleicher Lit. Leseb. 258, Joh. Schmidt KZ. XXV, 29 und Būga Šviet darbas 1921, № 7 - 8, S. 137 setzen ein * augklē voraus. Aber aũklêt ist doch nicht aûdzinât, und man kann nicht gut aũkle von li. aukúoti trennen. Mit diesem verbindet Būga РФВ. LXVI, 232 f. noch li. ūkáuti "piastować" und le. ucinât od. ucīt "(Kinder) auf Händen und Füssen dämmeln". Dazu auch ucītis "Wiege" in Borchow.]

Avots: ME I, 221, 222


aulaka

àulaka 2 comm., àulaks 2 (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


avots

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


bāka

I bãka,

1) die Feuerbake, der Leuchtturm:
zvejniekiem bijis jāiet Kolkas bãkā par bākas vīriem LP. VII, 1067;

2) eine Teertonne am Johannisabend
U. [Nebst estn. pāk aus mnd. bake "Feuerzemchen, Leuchtfeuer".]

Avots: ME I, 271


balka

bal˜ka,

1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl 2 ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;

2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.

Avots: EH I, 200


balka

balka, ein Querbalken; [wohl aus r. "бáлка" dass.)

Avots: ME I, 254


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


balziens

bàlziêns PS., [bal`zienis 2 Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]

Avots: ME I, 260


bankšķināt

bañkšķināt, einen Gegenstand schlagend (z. B. einen trockenen Balken behauend) ein dumpfes, dröhnendes, weithin hörbares Geräusch machen C., Bers., Lub., Aps., Druw.

Avots: ME I, 263


banstaklis

bañstaklis, bañsteklis [Wandsen],

1) das Zwickeisen der Böttcher;

2) ein Stock mit einem viereckigen Loch, vermittelst dessen der Weberbaum gedreht und der Aufzug um den Weberbaum gewunden wird Tals.
[Eine Umbildung von d. Bandstock oder mnd. bantstaken?]

Avots: ME I, 263


bārbele

bãrbele,

1) Franse
Wid.; s. bã`rbala;

2) ein essbarer Pilz, der auch
bârksnene 2 genannt werde Dond.

Avots: ME I, 273


Bārbeles

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bauksti

bauksti, die kleinen Querbalken zwischen den Sparren, šķērši, kas spāres valda (Hug. Mag. III, 1, 109), rbande (L.).

Avots: ME I, 267


bauze

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268


be

III be (li. be-) bezeichnet in N. -Bartau [und Gramsden] als Vorsilbe vor einer Verbalform die Fortdauer der Handlung: jau palika berakstuot BW. 13988, 1. [vai ve̦ci gadus be-zinās? Gramsden].

Avots: ME I, 276


bebelēties

bebelêtiês "niekuoties" Lemsal: nav ne˙kāda lāga strādāšana, bet tikai tāda bebelēšanās (= nabaguošanās?): visi darba rīki jāmeklē pie uotrn. šuodien nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 210


bendele

beñdele [anscheinend aus mnd. bendel "Binde"],

1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;

2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.

Kļūdu labojums:
42 = 428

Avots: ME I, 279


beņķis

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219

Avots: ME I, 279


bērbele

[bẽrbele Ruj., bêrbele 2 Salis, die Berberitze; vgl. rbaļa.]

Avots: ME I, 290


berbeles

ber̂beles [Lis.], Fetzen; ber̂beļatns [Lis.], ausgefranst, zerfetzt Burtn. [Zu rbala; und - mit "gebrochener" Reduplikation - zu bemberis 4 - 6? Vgl. auch li. bérbėti "состариться; разлагаться".]

Avots: ME I, 279


berbelis

berbelis Stelpenhof, einer, der schnell und undeutlich spricht. [Vgl. serb. br̀blati "schwatzen", ai. barbaraḥ "stammelnd", gr. βάρβαρος "nicht griechisch" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 280


bīdele

bĩdele,

1): patmalu bīdelīte BW. 34586;

2) gebeuteltes Mehl
Frauenb.: sauju bīdeles pakampusi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 346;

3) comm., ein wetterwendischer Mensch, ein Hitzkopf, der sich schnell für etw. begeistert, um es wieder schnell zu vergessen
A.-Oltenhof: tur ne˙kas neiznāks nuo tā darba. tas b. jau ne˙kuo nepadarīs!

Avots: EH I, 223


biedrs

bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. 2 537 f. und Feist. Wrtb. 2 68].

Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706

Avots: ME I, 305, 306


bijāt

bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.

Avots: ME I, 294


bimba

[I bìmba 2 Bers. "ein Stock zum Werfen oder Schlagen". Etwa zu li. bimbìras "Karbatsche"?]

Avots: ME I, 296


birzums

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300


bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301


bīte

III bīte,

1) der Müssiggänger,
cilvē̦ks, kas stāv bez darba Etn. I, 105; [vgl. bĩstaklis 3];

2) ein von sich geschobenes Stück Arbeit
L. [Zu bīt.]

Avots: ME I, 304


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


blanstīties

blanstîtiês: auch (mit an̂ 2 ) Frauenb.: kur tu blansties, ka nenāc pie darba?

Avots: EH I, 226


blikavot

blikavuot, faulenzen: stājies pie darba; kuo blikavuo? Lasd. N. - Schwanb.

Avots: ME I, 315


blīkš

blĩkš, blĩks, ein onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung eines mit einem Lärm verbundenen Schlages, Falles, Flintenschusses: blīks! drāžu (pīlēm ar bisi) virsū A. XX, 722. blīkš, blākš! vējš airauj smagās piedarba durvis JR. IV, 70.

Avots: ME I, 316


blindēties

blìndêtiês 2 Zvirgzdine, -ējuôs, sich herumtreiben: blindējos pa sē̦tu bez darba.

Avots: EH I, 229


blīnēt

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt 2 [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


blūkšas

blùkšas 2 blùkšas 2 blùkšas 2 Auleja, der Larm, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes hörbar wird: b. vien sagāja.

Avots: EH I, 232


blunkšēt

blunkšêt: dumpf schallen (vom Lärm, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser hörbar wird) Golg. (mit un̂).

Avots: EH I, 231


blusa

blusa (li. blusà, aksl. блъха), der Floh. blusu kule, der Flohsack, jem., der voller Flöhe ist; n. St. u. U. auch blusu kuņģis; blusu kāvējs, der Daumen (scherzweise); blusa iekuodusi, scherzweise von einer Frau, die in die Wochen kommt St., U. blusu dancis, ein Tanz Upīte, Medn. laiki. Sprw.: tam vairāk stiķu un niķu nekā sunim blusu. tukša blusa augsti le̦c. pie ēdiena kâ blusa, pie darba kâ uts. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 62, Trautmann Wrtb. 35 und Meillet MSL. XXII, 142 f.]

Avots: ME I, 318


bokstīt

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361


bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362


boze

I buõze, auch buozis Etn. I, 138,

1) der Stock, Knüttel, die Keule
[in dieser Bed. mit in Ruj., Bächhof, um Libau, Dond., Grünwald, Roop, Ronneb., Muremois]: sākuši ar savām buozēm veķēt LP. VI, 55. ja tu nebūsi mierā, tad meklēšu buozi Bers., Fest.;

2) die Schnellwage
U.;

3) der Weberbaum
(in Oberkurl. unterscheidet man priekš - und pakaļboze und krūšu buoze, vgl. buomis);

4) der Kopf in der Kindersprache:
sasitīsi buozīti;

5) buoze oder buožu kuoks, ein gekappter Bienenbaum im Walde;
buožu zīme, die Hausmarke an einem Bienenbaum Bielenstein H. 197, 208. Zu li. búožė "der dicke, gewichtige Teil an der Schnellwage, das Schlagholz am Flegen, der Kopf an der Stecknadel" [und le. bauze; s. Persson Beitr. 257 f. und 465, Mahlow AEO. 119 und Būga LM. IV, 435].

Avots: ME I, 362, 363


brāga

brãga, auch brē̦ga, brāgs Branntweinspülich: man pazuda māmiņai brūī brāgu smeļamais. brāga kubulītis BW. 21559, 1. brāga muca 22702. Von schlechtem Essen: kas tādu brāgu lai strebj! AP. - brāgas vē̦ders, ein Vielfrass, Schmerbauch. [Nebst li. broga, brõgas aus r. брага.]

Avots: ME I, 327


braucin

bràucin, auch braucen, braucan, braucien, brauktin, verbales Adverb zur Verstärkung von bràukt "fahren": braucin braucu vai važuoju uz... meitu māmuliņu BW. 13955; 13956.

Kļūdu labojums:
13955,6 = 13955; 13956

Avots: ME I, 325



brīnīgs

[brīnīgs, wunderbar Lng., Manz., infl.: brīnīgi ir tavi darbi Glück Psalm 139, 14 u. a.; brīnīgi skaists Latg. Wōrds 1921, No 39 u. a.]

Avots: ME I, 334


brīnišķīgs

brĩnišķîgs, brĩnišķs, brĩnisks L., wunderbar: skaistums; brīnišķīgi jauks, wunderschön. [es ļuoti brīnišķi (auch Joel 2, 26) e̦smu darīts Glück Psalm 139, 14. brīniski skaista Judith 10, 14.]

Avots: ME I, 334


brīnu

brīnu lieta, wunderbare Sache St.; darnach von Rainis MWM. III, 408 brīni für brīnumi gebraucht: brīnus (st. brīnumus) cerēt, Wunder hoffen.

Avots: ME I, 334


brīnum

brĩnum, Adv., wohl Instr. Sg. von brīnums, wunderbar, ausserordentlich, ungemein: brīnum bagāts, garšīgs, labs, liels, plats, salds Beim Verb: nabags brīnum sabijies LP. V. 38. luopiņš brīnum audzis.

Avots: ME I, 334



brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


briuks

briuks, briukt, Interj. zur Bezeichnung eines beim Falle hörbaren Schalles: tas krita pa ridām briuks un brauks.

Avots: ME I, 333


brucināt

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338


brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245


bruzgulēt

bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., rbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246


bucens

buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.

Avots: ME I, 344


buķi

[buķi, Seitenstützen am Wederbaume U. n. L.]

Avots: ME I, 347


bultēt

II bùltêt 2 -ēju Auleja,

1) beim Fischen mit einer Stange die Fische ins Netz scheuchen;

2) (eine Flüssigkeit) hörbar umrühren:
bē̦rns bultē sumazgas ar pagalīti.

Avots: EH I, 251


bundzis

[II bundzis,

1) buñdzis, ein rundes Lehmgefäss
Ruj.;]

2) Schmerbauch
Kand.; [vgl. buncis].

Avots: ME I, 351


buņģis

buņ̃ģis,

1) eine Büchse
(= bunduls): vikses b.; [alus b., eine kleine Biertonne Bers.];

2) der Bienenstock
Stockm., Bers.: apaļš kâ buņģis;

3) ein Bündel:
linu buņģītis AP., [Bers.];

4) der Bauch, Schmerbauch
Dobl. (= bundzis);

5) der Inhaber eines solcher Bauches, ein junger Ochs, ein Junge, ein Mensch mit einem gehörigen Schmerbauch, der Vielfrass:
tad ta liels buņģis: piegāja pie putras un visu izbuņģīja Etn. II, 1, III, 161, IV, 65, A. XI, 166; vīra buņģis (Var.: bunga), ein Knirps BW. 9397, 26418, 3

[6) ein festvermummter Knabe, der einem Flachsbündel ähldich sieht
Bers.].

Avots: ME I, 352



burt

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354


burte

II bùrte 2 Mērdzine, bùrts 2 , -s Pilda, ein Haarband: (vainags) ze̦lta burtītēm BW. 33971, 2 var. abām (mē̦rgām) buršu vaiņadzeņi VL. Vgl. oben bur̃de.

Avots: EH I, 255


burtin

bur̃tin, verbales Adverb zur Vertärkung von burt: burtin būra, neapbūra.

Avots: ME I, 354


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


būtin

bûtin, verbales Adverb von būt: būtin viņš būs, er wird sicher erscheinen. būtin varēja tas būt arī citādi, das konnte auch anders sein.

Avots: ME I, 360



čakls

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401


čamdīt

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403


čanīgs

čanîgs, hurtig, schnell: satrūkās puisē̦ns un uzlēca čanīgi Adam. tas ir čanīgs cilvē̦ks pie darba Ahs.

Avots: ME I, 403


čāpstienis

čâpstienis Warkl. "der beim Jappen hörbare Laut".

Avots: EH I, 287


čarka

čarka zeme, Geest Wid.; [vgl. čarba zeme].

Avots: ME I, 404


čarpe

čarpe, čarpājs, steinichter Grandboden Naud. Vgl. čarba.

Avots: ME I, 405


čēkstēt

čẽkstêt, -u, -ēju, rbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411



celms

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai mātei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III 4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369


ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371


cepure

ce̦pure: loc. s. ce̦purā BW. 9912, 5 var. (aus Nerft), 12123 var. (aus Usmaiten), Demin. ce̦puriņa BW. 29799 var.; 33507, 2;

2) a): auch AP., Iw., Salis, Warkl., Demin. ce̦purīte Ramkau; ein Hümpel, der der zentralen Stange des Heuschobers aufgesetzt wird, um das Herabfliessen des Regenwassers zu verhüten
Orellen;

3): sarkanā ce̦purīte, digitalis purp.;

4) = rba%C4%BC">ce̦purbaļ˜ķis Ramkau; ‡

5) ce̦purīte, eine Art Pilz
Lubn., Meiran; ‡

6) vārnas c., ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 266


ceriņš

ceriņš, der Fliederbaum Heidenfeld.

Avots: EH I, 266


cērpa

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378


čerra

če̦r̃ra, jemand, der verwühltes Haar hat, ein Struwelpeter Dond. [Vielleicht aus če̦rva; vgl. červelêt und ce̦rba.]

Avots: ME I, 410


čers

če̦rs, če̦ra zeme, mit Grand gemischter Sandboden Kawall n. U. [Vgl. čarba.]

Avots: ME I, 410


cilvēks

cìlvē̦ks: mit ê̦ N.-Wohlfahrt, mit ê̦ 2 Dunika,

1): aiz visiem cilvē̦kiem (Var.: ļautiņiem) BW.33648, 1 var. pusmūžiņa cilvē̦kam 27738. darba cilvēciņš 624, 2.

Avots: EH I, 271


cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383


čirkstināt

I čir̃kstinât,

1): ceļmaļā čirkstinājusi žagata Pas. IX, 77; 2): auch (mit ir̂ 2 ) Katzd.: č. (mit ir̂) vijuoli Mar.; č. (mit ir̂) guovi Zvirgzdine, eine Kuh (hörbar) melken:
pirms pabaruo, tad... čirkstini! Pas. IX, 137. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = čirkstinât 1: cīrulis čir̃kstinās.

Avots: EH I, 291


cirpa

[IV cir̂pa Domopol "eine Frau mit struppigem Haar"; vgl. ce̦rba.]

Avots: ME I, 386


cirtin

cìrtin, verbales Adverb von cirst: cirtin liepu neizcirta, vedin meitu neizveda BW. 18186, 4, was das Hauen der Linden betrifft, so hat man sie nicht ausgehauen (trotz des Hauens).

Avots: ME I, 388


cīsties

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392


citāds

citâds [li. kitódas; in Westkurl. auch citējāds], anderer Art, anders gestaltet, aussehend: pie jums ar pa˙visam citādas ierašas nekā pie mums; adv. citâdi,

1) auf andere Weise, anders, in anderer Beziehung, sonst:
es pie šā darba ķe̦rtuos citādi. citādi viņš krietns cilvē̦ks;

2) sonst, zu anderer Zeit, in früheren Zeiten:
vēl aiz˙vien viņš nebij pārnācis mājās, kâ tuo citād(i) mēdza darīt A. XIV, 2,33.

Avots: ME I, 389


čūkslis

I čūkslis,

1): auch Grobin, Treiden (mit ù 2 ); schlechtes Gebüsch
BielU.; ein unpassierbares Walddickicht N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043; čūkšļu purvs - auch N.-Peb.;

2): čūkšļi, dürres Laub
Grünh., "slapji žagari (gaļas žavešanai)" Ellei, Sessau (mit û 2 ): čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Līgava I, 110 (ähnlich II, 10 u. a.).

Avots: EH I, 298


čumūksnis

čumûksnis 2 Lemsal, eine mit Gesträuch und Grasern dicht bewachsene und schwer passierbare Stelle. Zum Suffix vgl. dumûksnis.

Avots: EH I, 295


čunčure

I čunčure, [eine Saumselige Ekau]: šitī čuru čunčurīte (Var.: čenčerīte) mūsu darba nedarīs BW. 22650 [aus Sessw. Vgl. čunčulêt 2. - Anderswo sei č. eine allzu kompakt gekleidete Person].

Avots: ME I, 421


čurksle

‡ *čurksle, ein hörbar rieselndes Wasser (?), ein Rinnsal (?): kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. pa lielus straumes izrautām rievām redzēja vēl dažu čurkslīti sūcamies lejup ebenda. pa vienu, uotru te̦kuoņu ūdens... mazām čurkslītēm tecēja... lejup Bandavā I, 96. Vgl. čurkste III.

Avots: EH I, 296


dācīties

dàcîtiês 2 Auleja, -kuôs, -cĩjuôs, sich närrisch, sonderbar gebärden, anders als andere tun: kuo tu dākies, ka[d] tu taids pat vîze kai visi! Auleja. palikt mierā un nedācīties viesa klātbātnē Veselis Sautes kaps. 28. dācījies ar... jaunkundzēm Tīr. ļaudis. Aus *dārcīties (vgl. li. darkýtis "Grimassen sehneiden")? Vgl. aber auch dāks 1.

Avots: EH I, 311


dadalīt

dadalît: d. muižas zemi saimniekiem Dond.Refl. -tiês, teilnehmen (?): pie meža darba dadalījies Ramkau.

Avots: EH I, 301


dajūkt

[dajûkt Dubena, sich gewöhnen an: dajūcis pie darba.]

Avots: ME I, 433


dakarēt

dakarêt,

1): auch Salis;

4): "Tee od. etwas anderes hörbar (um)rühren"
Grenzhof.

Avots: EH I, 303


dakšāt

dakšât, -āju, dakšuôt, mit der Gabel arbeiten: dakšājuot viņš ar kaislību nuodevās darbam A. XVII, 112, Tals.

Avots: ME I, 434


damaņa

damaņa, die Geschicklichkeit, das Verständnis Kaltenbr.: jam nav vēl damaņas pie šitā darba.

Avots: EH I, 305


darast

[darast Drsth., sich gewöhnen an: d. pie darba.]

Avots: ME I, 438


darbākslis

darbākslis (unter darbakslis): auch (mit ar̂ 2 und â 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 307


darbenīca

dar̂benīca, dar̂benīce, die (Fron)arbeiterin: trejas kunga darbenicas: uotarnica, muodernica, kunga rijas kūlājiņa BW. 799. brālīša darbenica 16603 var, darbenice, ... tā ir darba darītāja 11819. nabadze darbenīce 27835.

Avots: EH I, 307


darbokslis

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I 2 , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II 2 , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308


darbs

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. rbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439


dārds

[dā`rds 2 Kreuzb. "drei Dörrbalken (ārdi) nebst dem Getreide darauf"; Umbildung von ā`rds nach dāris?]

Avots: ME I, 447


dāriens

[dãriens,

1) das Getreide, das in der Darre getrocknet wird Wandsen]:
beidzamuo auzu dārienu pārmērījuot;

[2) das auf 3 Dörrbalken zum Trocknen aufgeschichtete Getreide
Salis. Ableitung von dāris od. dāre].

Avots: ME I, 448


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


dārs

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448


dastāt

dastât, hinzutreten: stāj visi pi darba: i[r] jī dastāj Pas. X, 303 (aus Welonen).

Avots: EH I, 309


dedzība

dedzĩba, das Feuer, der Eifer: pa˙priekš nav vaiguos sārtuma, tad acīs dedzības un pievilcības Adam. ar jaunekļa dedzību viņš ķērās pie darba.

Avots: ME I, 450, 451


dedzīkla

dedzîkla [Autz, Hasenpot], dedzîklis, das Brenneisen: dedzīklis ir rīks, ar kuo izdedzina kuokā caurumus. Kri stīnei bij acis kâ dedzīklis Degl. sāpes reizām urba kâ ar dedzīklu Alm. tavs dē̦ls ir zē̦ns kâ dedzīkla Alm.

Avots: ME I, 451


denkts

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] 2 Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316


devējs

devẽjs, dial. de̦vājs, der Geber: būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa. darba, paduoma devējs. maizes devējs, der Brotgeber, oft zur Bezeichnung des Freiers: iešu pie sava arājiņa, pie maizītes de̦vājiņa BW. 10496. Sprw.: duots devējam atduodas. ņēmējs ne˙kad nebūs devējs.

Avots: ME I, 459, 460


deviņvīru spēks

deviņvĩru spè̦ks, deviņu vĩru spē̦ks, die Neunmannskraft, Königskerze (verbascum thapsus). deviņvĩru ziêdi, dieBlüten der Neunmannskraft U.

Avots: ME I, 460


dīdelēt

dĩdelêt, -ēju, hin- und herstossen, quälen: viņu lietuvē̦ns dīdelē. saimnieks dīdelēja mani nuo viena darba pie uotra Ahs.

Avots: ME I, 477



diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dipata

dipata Janš. Dzimtene I 2 , 46, Mežv. ļ. I, 49 eine Interjektion zur Bezeichnung des beim Laufen hörbaren Schalles von Fusstritten der Tiere.

Avots: EH I, 321



dirbt

dir̂bt [Kreuzb.], schnell laufen; kleinen, leichten Schrittes gehen und nicht gut vorwärtskommen Ar.: Pēterītis dirba tūliņ naski vien pakaļ Vīt. 40. dirb nu dirb veicīgāki! Druw.

Avots: ME I, 469


dižkuņģis

dižkuņ̃ģis, der Schmerbauch, Vielfrass Dünsb., Sassm.

Avots: ME I, 475


drēbe

drẽbe,

1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;

2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;

3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]

Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten

Avots: ME I, 497


driktēt

driktêt, -ēju, hetzen, hin- und herstossen, "riktēt": saimnieks driktē mani visādi pie darba Ahs.

Avots: ME I, 499


druska

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. 2 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. 2 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 2 und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. 2 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505


dūgot

dũguôt [Schujen, Daiben, (eine Melodie) summen; kollern]: kâ zilai dūjai dūguojuot Duomas III, 472; [dùguôt 2 Meiran "rūkt kâ vabule". viņam nav ne+kāda darba, viņš tikai dūguo Ruhental.]

Avots: ME I, 524



dukņa

II dukņa, eine Nymphe, Dryade, Baumelfe Aus. I, 22; auch dugņa, dūkņa. [Wohl ein Buchwort. das auf ein li. dukna, dugna bei Narbautt Mitol. lit. 82-4 zurückgeht.]

Avots: ME I, 511


dulbotne

dulbuotne "?": zvejas kārbas bija pilnas līdz dulbuotnēm Citu tautu rakstn. XIV, 12. [Zum entlehnten dulbārts "Dollbord des Bootes"?]

Avots: ME I, 513


dumbrs

I dum̃brs,

1) [dum̃brs Wainoden], moorig, einschiessend:
vis˙dumbrākais grāvis derēs manam ļaunam darbam Rainis;

2) dumbra [oder ist es ein gen. s. von dumbrs II?] zeme, schwarzes, mooriges, fruchtbares Land;

3) derb, stark
U.: augat, mani dumbri (Var.: dumbra, duli, bē̦ri, me̦lni, dumi) zirgi, dumbra purva bridējiņi! BW. 15905, 10;

4) dumbra galva, ein finsterer, schwer zu unterrichtender Kopf
U. [Vgl. li. dumbrus "влажный" und dumlas, dumblas. Wohl nach Prellwitz KZ. XLII, 387 und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 791 zu dums "dunkelbraun" und dumūksnis "einschüssiger Sumpf"; dumbr- somit aus * dumr-.]

Avots: ME I, 514


dūre

II dūre U., = durba I,

Avots: ME I, 529


dusa

dusa, die Ruhe, der Schlummer, der Schlaf: pēc darba salda dusa. visi iet dusā, alle begeben sich zur Ruh. uz pēdējuo dusu pavadīt, zur letzten Ruhenstätte begleiten. Zu dusêt.

Avots: ME I, 521


dūzināties

[dũzinâtiês "trödeln, allzu langsam arbeiten": viņš dūzinās pie darba Pampeln.]

Avots: ME I, 531


dvīgt

[II dvìgt 2 Alswig "tvīkt (piem. pirtī uz lāvas). Schwüle fühlen"; in Weinsch. dvîgt 2 (vom Wetter) für tvīkt; dazu in Weinsch. das Verbalnomen dvîgums 2.]

Avots: ME I, 538



dziede

dziede, der Querbalken: līksti piesēja pie dziedes BW. I, S. 187 galvas dūrās dziedēs. zvaniņš ātri līguojās zem ve̦cas dziedes MWM. IX, 689. S. dzieds, dziedrs.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. I, S. 187

Avots: ME I, 561


dziedrs

III dziedrs,

1) [dziẽdrs Nigr., Līn., Wandsen], der Querbalken:
aizbāza zarus kūtī aiz dziedriem LP. VII, 592;

2) das hervorragende Ende eines Sparrens od. Querbalkens
U.;

3) dziedra Edw., der Teil der Harke, in dem die Zinken sitzen
Gold. n. Etn. I, 105. [Da dies Wort nur auf kurischem Gebiet vorzukommen scheint, so kann das ie hier wohl nur auf ei (und nicht en) zurückgehen; zu dzeire und (vgl. sija) dzija?]

Avots: ME I, 562


dzieds

I dzieds,

1) dziẽds [Tr., Rutzau, N. - Bartau], Hasenp., = dziedrs, der Querbalken
(auch zieds U.): viņš piesēja vienu saites galu pie dzieda Dīc. I, 14. es kruogā ieiedams, kruoga dziedus izskaitīju BW. 19944;

2) = dziedrs III 3 n. Etn. IV, 163, Windau.

Avots: ME I, 562


dzievenieks

dzievenieks, ein Fem. darba dzievaniece [das - a - ist hier wohl ein Flickvokal] BW. 22598, der Arbeiter: tâ sakruopļuoja, ka tagad vairs ne dzievenieks, ne gulē̦tājs Preekuln.

Avots: ME I, 563


dzinējs

dzinẽjs,

1): kumeļa dzinējiņa BW. 2686, 12. cauņu dzinējam 21318, 14. pē̦du dzinējiņa 13458, 2; darba dz., ein Vorknecht, Fronvogt
Livl. n. BielU.; ‡

5) ādu dzinējiņš (Var.: ģē̦rmanīt[i]s) BW. 20446 var., ein Gerber;


6) nomen agentis zu dzìt 17: vagas dzinējiņš BW. 26045 var. stigu, ežu dzinējiņu 25930.

Avots: EH I, 358


dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559


dzītin

dzìtin, zur Verstärkung von dzìt, treiben: viņš viņu dzItin dze̦n pie darba.

Avots: ME I, 559


dzīvenieks

dzîvenieks 2 : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363


dzīvnieks

dzîvnieks,

1) ein lebendes Wesen, ein Tier:
putni un citi dzīvnieki. mikrobi ir sīki dzīvnieciņi Vēr. I, 953;

2) auch dzīvnieks. ein tüchtiger Arbeiter:
krietns darba dzīvnieks jau ir [Bauske] und Apsk. I, 282. tādu dzīvnieku puisi nee̦suot ne˙kad vēl turējuši Janš. liela darba dzīveniece BW. 7149;

[3) ein leben Könnender, ein sein Auskommen Habender
U.].

Avots: ME I, 560


egle

egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. 2 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,

1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];

2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;

3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];

4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]

Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys

Avots: ME I, 565, 566


elle

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568


ellīgs

el˜lîgs (unter el˜lisks): e. truoksnis Ramkau; sehr böse Seyershof; "mächtig, toil, wunderbar", Frauenb.: e. juoks; energisch, arbeitsam, temperamentvoll, keck Sonnaxt: ellīgas meitas; stolz, prächtig KatrE. Adv. el˜lîgi Ramkau "stipri": e. nuoskaities.

Avots: EH I, 368


elst

èlst, - šu, - su,

1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;

2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il˜sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]

Avots: ME I, 569


ērkulis

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575


ērmots

ẽ̦rmuôts (unter ẽ̦rmuotîgs): ē̦. cilvē̦ks; ē̦. laiks Strasden (wenn es schwer zu sagen ist, ob es regnen wird oder nicht). Adv. ẽ̦rmuôti Strasden, sonderbar, wunderlich: man palika tâ ē̦.

Avots: EH I, 373


ēst

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577


gadīgs

gadîgs,

1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;

2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]

Avots: ME I, 581


gadīgs

I gadîgs,

1): exkan eehschen vnde scerschen gadīgi (mässig)
turēties LLD. II, 7 27 ; adv. gadīgi Ev., züchtig, ehrbar.

Avots: EH I, 375


gādīgs

II gādîgs,

1) [gãdîgs Trik.], verschlagsam, sättigend:
gādīgi ābuoļi Adsel n. A. XII, 868;

[2) mässig
St., nüchtern, ehrbar U. (unter gādīgs)].

Avots: ME I, 615


gaidītājs

gaidîtãjs, jem., der wartet: tautiņās gaidītāju diezgan lielu, diezgan mazu BW. 16538. gaidītāji hiessen auch Personen, die schon längere Zeit den Gottesdienst der Herrnhuter besucht hatten und in den engern Verband der Brüdergemeinde aufgenommen zu werden wünschten Konv. 2 415.

Avots: ME I, 583


gaisināt

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586


gaisteklis

II gaisteklis "jem., der die rechte Zeit zu etwas nicht abwartet kann" Bers. n. A. XII, 869. Daselbst die zugehörige Verbalform: kuo tu nu gaisties (sage man zu jem., der sich an den Tisch zum Essen zu setzen eilt, bevor andere Platz genommen haben); viņš nevar aiz darba gaisties (?). - Aus AP. wird angegeben: kuo jūs te gaistaties = ālējaties (?). In Bers. sei gaisties synonym mit skaisties (?).

Avots: ME I, 587


galot

galuôt, Refl: -tiês,

1): auch ("rasen, spielen")
Gramsden: viņa ... galuojas ar kungu Janš. Līgava I, 26 (ähnlich II, 218, 397). meitenēm ... neatliks laika duomāt par jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem I, 34; ‡

2) zu Ende gehen:
diena jau galuojas Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 154); ‡

3) sich naeh etw. sehnen, etw. zu erlangen suchen
Wolmarshof: g. pēc mantas;

4) = galêtiês 3 (?): dienas ir naktis gājis ir galuojies jūsu darba Janš. Dzimtene III 2 , 157.

Avots: EH I, 381


gārdzēt

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618


garīgs

garîgs (schon Lat. kat. bei Günther Altle. Sprachd. I, 300 und LLD. 11, 320): g. tē̦vs ķēneņš Pas. X, 186. - garīgāki (Adv.), erbaulicher BielU.

Avots: EH I, 384


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


garš

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608


gaudiens

gaudiêns, Verbalabstraktum von gaut, das einmalige Geheul, die einmalige Wehklage: suņu gaudiens A. XII, 948. viņa raud tik klusi, ka katrs gaudiens nāk tik lē̦ni Līg.

Avots: ME I, 610


gauris

I gauris, [gaũrs Stenden], gauriņi Zehrxten, gew. Pl. gauŗi, [gaũri],

1) [gaũra zâle Dond.], Ackerspark (spergula arvensis)
RKr. II, 7, Edw.: izmin gauŗus, izmin akļus, lai aug mani tīri lini BW. 32560,7;

2) gaũŗi, Samen eines im Flachs wachsenden Unkrauts
Katzd. [Zu li. gauris "sergula nodosa", gaurius "herba hirsuta in lino crescens"; s. Būga LM. IV, 437, der diese Formen von gauri ("gauraĩ") herleitet.]

Avots: ME I, 611


gauselis

gaũselis, ein langsamer Mench: tas puisis ir gauselis pie darba Dond.

Avots: ME I, 612


gauss

gaũss: auch (mit ) Dunika, (mit àu 2 ) Warkl.,

1): gàusa 2 maize auch Kaltenbr.;

2): auch AP., Ramkau, (Adv. gaũsi ) Siuxt: labība gàusi 2 ienāca Linden in Kurl. tur g. darbs (langsam zu verrichtende, lange andauernde Arbeit)
Kaltenbr. nevar sataisīties pie darba, kâ gausā diena! (von einem Saumseligen) Wessen;

3) Subst. (s. unter gaũsa): kad... bija ēdis līdz gausam (Sattsein, Sattigkeit?)
A. Sprūdžs Asaru liekņa 37.

Avots: EH I, 387, 388


gaust

II gaũst [Nigr.], [- šu Janš. od.] - stu (?), - su, tr., erlangen, bekommen: kuo tad tu gausīsi nuo tā Naud. ik˙katrs darba augļus gaust Zvanpūtis. viņš ne˙kā negausa Alm. Refl. - tiês, eilen: viņš gausās pie mācekļiem, kas saldi dus Plūd. [Zu gaut und li. gausa "все полученное".]

Avots: ME I, 613


gāzējs

gâzējs, jem., der etwas zum Fall bringt, der Zertrümmerer, Zerstörer: varas gāzējs Konv. 2 737. liels darba gāzējs, ein gewaltiger Arbeiter Stari II, 250.

Avots: ME I, 619


ģērbs

gḕ̦rbs, die Kleidung, Bekleidung Nigr.: meita dabūja brūtes ģē̦rbu. viņa ģērba jaunuos pusvadmalas ģē̦rbus Janš. miesu vīriešu ģē̦rbi tik se̦dz J. R. IV, 17. galvas, kāju ģē̦rbs LP. III, 74, MWM. VI, 564.

Avots: ME I, 697


ģērbt

ģḕ̦rbt, -bju, -bu, tr., [

1) pflegen
(vgl. auch izģērbt): tam bij to (dārzu) ģērbt un sargāt Glück I Mos. 2, 15;]

2) kleiden, einkleiden, anziehen, [schmücken
Manz. Lettus]: adītāja saimi ģērba BW. 7159. viņš ģērbj bikses kājās, kamzuoļus, svārkus mugurā, er zieht an, - die imperfektive Form von apģērbt; ebenso: viņš ģērbj kažuoku zemē, zieht aus - imperfektive Form von nuoģērbt. Refl. -tiês, sich kleiden, ankleiden: viņš pat˙laban ģērbjas. abi daiļi ģē̦rbuŠies BW. 32974, 1. [zemē ģērbties, sich auskleiden. - Wohl ein Lituanismus (neben dem echt le. gārbāt 2), vgl. li. ger̃bti "чистить, убирать, приводить в порядок;" "ehren", apsigerbti "ein Kleidungsstück anziehen."]

Avots: ME I, 698


ģinta

II ģinta, ģinte, [in Warkh. und] bei Rainis auch ģints, -s,

1) die Familie Elv. ar puķēm nuo augstāi ģintēm MWM. VII, 246;

2) die Sippschaft, Verwandtschaft, Anhang:
[viņam liela ģinta U., er hat grossen Anhang.] ģintes [ģintinieki Warkh.] - radinieki vai citi, kuŗiem kaut kas kuopā riede̦r, p. bites Buschh. [man ar kaimiņu bites ir ģintīm Warkh., mein Nachbar besitzt mit mir gemeinschaftlich Bienen.] ģintu sastāda visas tās ģimenes, kuŗas savā starpā rada Plūd. viņu (namu) sarga jauna darba ģints Rainis. Zu ģente.

Avots: ME I, 699


glīts

glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 2 .]

Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.

Avots: ME I, 627


godīgs

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689


godkārtīgs

gùodkārtîgs, ehrbar, wohlauständig Segew.

Avots: EH I, 423


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


goža

guoža, die Möglichkeit sich zu rekeln, Faulenzerei, leichtes Leben: pie tā saimnieka laba guoža, tur maz darba A. XIII, 252. lai tā ēža kāda, kad tik guoža laba Kav. [Zu guozēties.]

Avots: ME I, 693


graunīt

graũnît, - u, - ĩju, laut, hörbar essen: kuo tu te graunī, gan ābuolus, gan burkānus? Nigr.

Avots: ME I, 639


grieztava

I grieztava,

1) etw., womit man etw. dreht, die Kurbel:
tecelei ir grieztava, ar kuŗu tuo grìež Nötk. n. A. XIII, 329. grieztava ir griežamais rīks pie virvju vīšanas Saussen n. Etn. III, 117;

2) = griezene 2;

3) der Weberbaum,
riestava Adsel n. A. XIII, 329;

4) ausgebreitete Melde (atriplex patulum)
RKr. II, 67.

Avots: ME I, 663


grieztuvis

grieztuvis,

1) auch Pilskalne; ‡

2) der Weberbaum
("kuoks stellēs; uz kuo uzgrìež aude̦klu") Lettg. (mit ìe 2 ).

Avots: EH I, 409


griķis

griķis Lis., C., Schujen, Jürg., Salis, Selg., Kand.], Buchweizen : spēcīgs kâ griķu biezputra, von jem. gesagt, der sich mit seiner Stärke brüstet, ohne stark zu sein. kazu griķi, Knöterich (polygonum convolvulus und dumetorum) U. ; suņu griķi, (polygonum convolvulus Mag. IV, 2, 43. vēja griķi, polygonum convolvulus RKr. III, 27, Salisb. [griķu vācietis "ein verbaurter Deutscher" St., einem Deutschen vergeblich sich gleich Stellender U.] Nebst oder durch li. grìkai aus poln. gryka [oder aus nd. grick ; vgl. Berneker Wrtb. I, 359 f.].

Kļūdu labojums:
III, 27 = III, 72

Avots: ME I, 654, 655


grocēt

gruõcêt [Nigr.], laut, hörbar essen.

Avots: ME I, 670


grudēt

grudêt, vom Schall, der beim Fahren auf gefrorenem kotigem Wege hörbar ist Lettg.

Avots: EH I, 410


grunda

grùnda 2 , ein Dörrbalken in der Riege Kolup, "ārdu kārts rijā labības sēršanai" Auleja: uz grundām saliek labību kaltēties. Wohl aus dem Ostli. (wo an > un); vgl. schriftli. grandà "Brückenbohle".

Avots: EH I, 411


ģūģis

ģūģis "vēplis, glūnis (r. глазун)" M. 98, "ļurba, lulis (r. зѣвака)" M. 178.

Avots: EH I, 428


guldzēt

gulˆdzêt Prl., (mit ùl 2 ) Kl., (mit ulˆ 2 ) Dunika, ein Schallverbum (etwa: glukken), das den beim Schlucken hörbaren Laut (Schall) bezeichnet: ūdens rijuot guldz. kas tur guldzēja? Schujen.

Avots: EH I, 416


guldziens

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677


gulējums

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677


gulšņāt

gul˜šņât [Līn., Nigr., PS.], -ãju, gulšņuot, von Zeit zu Zeit schlafen, liegen, loddern, aus Langerweile liegen: kaķis ar suni gulšņāja mātes istabā LP. VI, 859. šis tik ilgi gulšņā, kamē̦r iemieg IV, 9. gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņš bij vai nu gulšņājis, vai arī slapstījies bez nuoteikta darba Duomas II, 454. [cūka ne˙maz neē̦d, gulšņā vien (weil erkrankt) Lis.] Refl. -tiês, oft liegen: kam vajag tâ gul˜šņāties Dond. kuo puisis ar meitu tik daudz gulšņājas? Dond.]

Avots: ME I, 678


gūšķis

gūšķis, [ein Nimmersatt Wid.]; "grābšķīgs cilvē̦ks, kurš viena darba darba nepabeidzis ķeŗas pie uotra, kuo vēl nenākas strādāt": vēl rudzi nav nuopļauti, jau kâ gùšķis 2 [Lis.] skrēja pie liniem Tirsen. Zu gũstīt.

Avots: ME I, 687


gūstīt

gũstît,

1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.

Avots: EH I, 422


guvums

guvums, Verbalabstraktum von gũt, das Erlangte, Erhaschte, der Fang, die Beute: viņš nuoglabājis savu guvumu LP. VII, 1033.

Avots: ME I, 684, 685


gūzēt

gūznêt, -u, -ẽju, hocken, seien Zeit müssig zubringen, trödeln: kuo nu tâ gūzni? vai darba nav? Lasd., Bers., Laud., Fest. Vgl. li. gų̄žė´ti "лежать в теплѣ" und gūžinė´ti "ходить наклонившись".

Avots: ME I, 687


ie

ie- (verbal gewöhnlich ìe -, nominal auch iẽ -), untrennbares Präfix,

A) in verbalen Zusammensetzung, ein -, hinein -, herein -,

1) rein lokal: ieiet tur iekšā LP. VI, 735 "geht dort hinein."
(Auf der lokalen Bedeutung beruhen auch Verben wie ieteikt, einraunen, anpreisen; iegaumēt, begreifen; iemigt, einschlafen n. a.);

2) in der Bedeutung des Beginnens:
ielaist mucu, ein Fass anzapfen; iegriezt maizi, Brot anschneiden;

3) das Geraten in eine Stimmung od. in einen Zustand bezeichnend, z. B.:
iesirgt, krank werden; slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein; ieskābt, anfangen sauer zu werden;

4) eine zeitliche oder quantitative Einschränkung der Handlung bezeichnend:
viss mežs iešņācies LP. VII, 1, 27, der ganze Wald habe (für eine kurze Zeit) zu brausen angefangen; ierūkties, etwas donnern;

5) zur Perfektivierung des Verbaldegriffs: iemācīties, erlernen;

B) in nominalen Zusammensetzungen:

1) Verbindungen der Präposition mit der regierten Kasusform: ieruocis, Werkzeug; ienāši, die Kruppe (Pferdekrankheit);

2) attributiv: ieleja, Tal;
iemulda, muldenförmige Vertiefung;

3) einschränkend:
iekrēsliņā Treiland Nar. p. No 436, in (nicht voller) Dämmerung; ieskābs, säuerlich u. a. [In der letztern Bedeutung gebraucht MSil. - auch vor Verben - iẽ -, z. B. iẽlietāt "dann und wann (ein neues Werkzeug) gebrauchen" (neben iêlietāt 2 "benutzend brauchbar machen"); iẽlabêt "eine Tendenz zum Gutwerden zeigen" (neben iêlabêt 2 "gut werden"); iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt 2 "verschimmeln (perfektiv)". Auch in Dunik komme vor Verben auch iẽ - vor. - Zu apr. en, li. į̃, germ. in, gr. ἐν "in" u. a.; vgl. Le. Gr. 503 f.]

Avots: ME II, 1


iedaba

iedaba,

1) die Art und Weise, die Natur, der Charakter; "Gepflogenheiten"
Sessw.: Māriņa ... vīzīga iedabā Veselis Tīr. ļaudis. viņā izpaudās ... darba cilvē̦ka un dabas bē̦rna ie.: ilgi bē̦dāties... viņai nebija nedz laika, nedz gribas Janš. Bandavā II, 173. viņai ir tāda ie. bučuoties tik ar dusmīgiem cilvē̦kiem Mežv. ļ. Il, 99; "eine schlechte Charaktereigenschaft" Ludsen, N.-Peb., Selsau, Sessw.: viņam tāda ie., ka viņš vienmē̦r lamājas;

2) = nuõdaba 2: iet savā iedabā Schwanb.

Avots: EH I, 507


iedzirdēt

ìedzirdêt: saimniece bija iedzirdējusi, ka tur e̦suot labs kuilis Dunika. Refl. -tiês Auleja, für eine kurze Zeit. hörbar werden (erschallen): kai iedziradas, izskrien vē̦rtuos.

Avots: EH I, 511


ieēst

ìeêst,

1): vai tu jau ieēdis (ein wenig gegesen)
esi? Oknist. guovs ieē̦dusi adatu. Refl. -tiês,

3) ein wenig (essend) zu sich nehmen:
ieēdieties vēl pienu! Frauenb. ieē̦das tik un krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 512


iegrauzt

ìegraûzt,

1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡

2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡

3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,

2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.

Avots: EH I, 514


iegumzāt

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20


iela

ìela,

1) die Strassen in der Stadt:
palaidnis vazājas visu dienu pa ielām; nach U. auch: Alle, Reihe;

2) die Reihe Getreide, die Garbenschicht, die auf zwei oder drei zusammengestossenen Darrbalken im Darrhause steht;
auch eine Reihe von je zwei zum Dreschen aneinandergelegten Garben: divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā, un vienu tādu rindu sauc par ieliņu Etn. III, 73;

3) iela malkas, Holzstapel
[Wolm., Salis], N. - Schwanb.: sakŗautas gaŗas ielas malkas Apsk. Nebst li. [eilà od.] eilė˜ "Reihe, Schicht" zu iet "gehen", aile "Reihe, Gang" (s. dies) u. a., s. Leskien Nom. 454 und Būga Изв. XVII, 1, 32].

Avots: ME II, 35


ielaiskoties

ìelaĩskuôtiês, ins Faulenzen geraten: kas ielaiskuojies, tam grūti pie darba ķerties.

Avots: ME II, 36


ielepsīt

ìelepsît (unter ìelepsêt),

1): rbar (schmatzend), eilig, mit gutem Appetit zu sich nehmen (vorzugsweise von Hunden und Schweinen gesagt)
AP., Lös.;

2) verprügeln
Mahlup: gribēju tevi ie.;

3) "viegli ieiet" NB.: Jānis jautri ielepsīja kruogā.

Avots: EH I, 527


iemaņa

ìemaņa, die Gewandtheit: pie katra darba vajadzīga sava iemaņa Sassm.

Avots: ME II, 43


iepītne

iepītne,

1) (krē̦sla iep.), der geflochtene Sitz eines Stuhles
Konv. 1 185, [Bers.;

2) iêpîtne 2 , ein Haarband
Bauske].

Avots: ME II, 51


iepratināties

ìepratinâties, etw. sich aneignen, Gewandtheit gewinnen: viņš jau labi iepratinājies kurvju pīšanā Dond. n. A. XII, 560. pie katra darba vajaga pa˙priekšu iepratināties Dond.

Avots: ME II, 53


ierast

ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,

1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;

2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;

3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.

Avots: ME II, 55


ieskarbs

iẽskar̂bs, ziemlich scharf, streng, rauh: ieskarba garša.

Avots: ME II, 65


iesteidzināt

[ìesteidzinât, ansornen zur Eile: jātnieks iesteidzināja zirgu Janš. iesteidzināt cilvē̦kus pie darba Dond., Lautb.]

Avots: ME II, 73


ieurbt

ìeùrbt,

1) den Anfang des Bohrens machen:
viņš ieurbis, bet nav izurbis dēli;

2) einbohren:
caurumu; fig. tumšas acis ieurba katrā sirdī savus dedzī- guos starus Rol. [ieurbt sulas, (in einen Baum) bohrend, (dessen) Saft herausfliessen machen. ] Refl. - tiês, sich einbohren: luode viņam ieurbās krūtīs A. XX, 300. tādi cilvē̦ki ne˙re̦ti ierbjas vienās pašās duomās JR. IV, 101. kas reiz te ieurbies, tas laukā vis negrib līst Rīg. Av.

Avots: ME II, 85


ievaļāt

ìevaļât, vermögen, leisten: tik daudz darba nevar viens pats cilvē̦ks ievaļāt Ahs.; vgl. auch ievaļuot.

Avots: ME II, 86


ievelēt

[ìevelêt,

1) wiederholt mit dem Waschbleuel schlagend weich und glatt machen:
kre̦kli jau ieve(lē̦ti Jürg. (dafür auch ievēlējušies Lis.);

2) ieve̦lē̦ta vāle, ein durch den Gebrauch handlich und glatt gewordener Waschbleuel;

3) flach und glatt schlagend herstellen in:
piedarbam kulu Kl.]

Avots: ME II, 87


iežēloties

ìežẽ̦luôtiês, von Mitleid ergriffen werden, sich erbarmen; der Gegenstand des Mitleides steht,

a) lokal im Nom.: puisim iežē̦luojās kākis LP. III, 74; IV, 123, VI, 628;

b) im Gen.: tai iežē̦luojās cietumnieka;

c) gew. par mit d. Akk.: dē̦lam sirds iežē̦luojās par meitu LP. V, 261. par visiem viņš iežē̦luojas un līdz raud Rainis Ze̦lta zirgs 18. Ungew. das Aktiv: kas iežē̦luos brāli JR. IV, 118.

Avots: ME II, 93


irbe

I ir̃be,

1): irba BW. 2659, 4 (aus Fest.), 6727 (aus Kalz); 11851 var. (aus Fehteln u. Stockm.), Demin. irbiņa BW. 21552; 18377 var.;

3) (Strohbündel zum Dachdecken):
auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen;

4) Kuhname
AP.; Name einer fein gesprenkelten Kuh Seyershof.

Avots: EH I, 431


irbe

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709


irbe

[II ĩrbe "die Stricknadel" Gr. -Essern; vgl. irbs und irbals.]

Avots: ME I, 709



īsums

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838


iz

[iz,- Verbalpräfix; es bedeutet,

1) aus-, heraus-, hinaus-,
z. B. izlīst nuo krūmiem; izdzert visu alu;

2) zer-, ver-, auseinander,
z. B. izpuostīt pili; izklīst: izklât;

3) die Vollendung der Handlung,
z. B. izcept maizi;

4) die Vollziehung der Handlung bis zur Genüge od. bis zum Überdruss,
so namentlich in der Reflexivform, z. B. kungs izskatās, kungs izsmejas;

5) die Vollziehung der Handlung durch eine Reihe von Subjekten (z. B. ve̦cie iedzīvuotāji visi izmira) oder die Beziehung der Handlung auf eine Reihe von Objekten (z. B. visus darbus izdarīt), auf eine gewisse Zeit od. einen gewissen Raum in ihrem resp. seinem ganzen Umfang
(z. B. visu gadu izkalpuot; visu purvu izbradāt);

6) im Hochle. wird iz auch im Sinne von uz gebraucht (s. iz II); vgl. Le. Gr. § 534].

Avots: ME I, 712


izbudzīt

II izbudzît,

3): i. nuo mājas pie darba Fest. tu mani izbudzīji nuo vietas Heidenfeld; ‡

4) verwühlen:
i. matus Druw., Selg.

Avots: EH I, 436


izčūkstēt

izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440


izdzist

izdzist

2): kad saltā laikā kauj cūku, gaļa labi izdziest Sonnaxt. tur tik darba vaina: viņš ir sakarsis un izdziest Heidenfeld;

4): ve̦lns, kur viņi izdzisa (izputēja)! Heidenfeld.

Avots: EH I, 445


izgāzt

izgâzt, Refl. -tiês,

6) "prahlen"
Linden in Kurl.; ‡

7) zu Schanden werden; Schande, Schmach, Misserfolg erleben; sich ausblamieren:
ar savu uzstāšanos viņš pilnīgi izgāzās un palika kaunā PV. ar savu runu (savā runā PV.) viņš izgāzās;

8) (bei einer Wahl od. Prüfung) durchfallen:
ar visu aģitāciju ievē̦lē̦ts netika, bet izgāzās cauri. i. pārbaudījumā.

Avots: EH I, 448


izkaķēt

I izkaķêt, abjagen, ausnutzen: dažs saimnieks savus gājējus izkaķē līdz pēdīgam pie darba Ahs.

Avots: ME I, 746


izklunkāties

izklunkâtiês, rbar sich verschütten (von Flüssigkeiten): visa putra nuo muciņas izklunkājusies Pas. XII, 248.

Avots: EH I, 457


izklunkšināt

izklunkšinât: Frauenb. "(eine Flüssigkeit aus einer Flasche) hörbar austrinken".

Avots: EH I, 457


izkruķēt

izkruķêt, tr., gewaltsam (eig.: mit der Krücke) hinaustreiben: ar kruķīti izkruķēju (Var.: izskruķēju) savu māsiņu tautiņās BW. 18185. ļaudis tagad slinki; viņus ne˙maz nevar pie darba izkrūķēt.

Avots: ME I, 755


izķuidīt

izķuidît, izķuidât, tr.,

1) ver -, hinausjagen, hinauswerfen:
ķēniņš jautā, vai pa˙tiesi tas būšuot ve̦lnus izķuidīt nuo nuogrimušās pils LP. VI, 441. lapsa izķuidīja visas zivis nuo ve̦zuma LP. V, 170. nevar ļaudis pie darba izķuidāt Grünh.;

2) treiben, abquälen:
pa vasaru tuo izķuidājis, laiž rudenī, lai iet mežā Alm.

Avots: ME I, 760


izkulstīt

izkul˜stīt, tr., schwingen: man liniņus izkulstīja tautu dē̦lu māmulīte BW. 28351. Refl. - tiês, sich abarbeiten, abmühen, sich müde laufen: kas visu dienu izkulstījies pie darba, tas vakarā piekusis Ahs.

Avots: ME I, 756


izkužņāties

izkužņâtiês,

1) sich langsam erheben
Warkh.: i. nuo gultas;

2) langsam, mühsam heraus-, hinauskriechen, -kommen
Jürg.: i. nuo sìena, istabas Jürg. bē̦rns izkužņājies nuo drēbēm Mar.;

3) "sich fertig machen"
(?) NB.: tu nevari i. vien pie darba; sich zu einer Arbeit oder Reise saumselig vorbereiten Gramsden.

Avots: EH I, 459


izkvernēt

izkver̂nêt, lange warten, durchwachen: iesākās dzīve ar darba pilnām dienām un nuomuodā izkve̦rnē̦tām naktīm Wid. Refl. - tiês, sich vergeblich wornach sehen, vergeblich harren: izkvernējuos, izkvernējuos, tik ir ne+kas man netika Smilt., Naud.

Avots: ME I, 758


izlaicīties

izlaicîtiês [(li. išsilaikýti "sich erhalten") "izvairīties nuo termiņa" Karkel; izlaicīties (="izvairīties") nuo darba Tadaiken, Sessw., Trik., Golg., Druw.: vai tu duomā te uz darbu atnācis izlaicīties? Sessw.].

Avots: ME I, 760


izlaidināt

[izlaîdinât,

1) "izkausēt": taukus Domopol;

2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;

3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;

4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;

5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";

6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;

7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;

8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;

9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]

Avots: ME I, 760


izlaist

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761


izlancīt

izlancît,

1) "auslichten, ausnehmen"
Perkunen (mit an̂ 2 ), Für. I: i. murdus, zivis; izêst, izlakt" PV. (neben "izlancêt"): suns tuo izlanca (prs.) vienā rāvienā; "negausīgi izēst, izrīt" Stenden: viņš var izlan̂cēt 2 visu bļuodu;

2) "ātri izstaigāt" PV.: i. kādu gabalu. Refl. -tiês, = izlùocîtiês 2: izlancīšuos pa malu celiem un mežiem ka ne˙kādi ķē̦rāji mani nedabūs vairs ruokā Janš. Līgava II, 9. i. (ausweichen) nuo darba Gramsden (mit an̂ 2 ), Mesoten. NB.

Avots: EH I, 462


izlumstīties

izlumstîtiês Lis., ausweichen (izvairīties): i. nuo darba.

Avots: EH I, 464


izmielot

izmiẽluôt, tr.,

1) gastfreundlich aufnehmen, gastfreundlich bewirten:
izmieluo viņa visas draudzenes A. XX, 223;

2) durch gestfreundliche Aufnahme verlieren:
mieluodama izmieluoja savu meitiņu malējiņu BW. 14683. Refl. - tiês, nach Herzenslust gastieren, schmausen: puisim brīnum pa prātam bez darba vienuos labumuos izmieluoties LP. IV, 70.

Avots: ME I, 773


izmudināt

[izmudinât, ermunternd, antreibend hinausbekommen: izm. puišus pie darba Nigr. Refl. - tiês, zur Genüge mudināt.]

Avots: ME I, 773


izpāpināt

izpâpinât 2 Frauenb. "(Ruhe gönnend) verwöhnen": esi diezgan izpāpinājis slimuo ruoku! ķeries pie darba!

Avots: EH I, 470


izplaužēt

izplaužêt [?], tr., (Tiere od. Menschen) beständig mit flüssiger Nahrung ernähren: pa darba dienām e̦sam diezgan ar putru izplaužē̦ti Druw. n. A. XIV, 480.

Avots: ME I, 782


izplenderēt

izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].

Avots: ME I, 782


izpudžināties

izpudžinâtiês, sich aufmachen, iztaisīties: viņš nevar lē̦ti izpudžināties pie darba Ahs.

Avots: ME I, 785


izpuģīt

izpuģît Frauenb., Lautb., hinausschaffen: i. kuo laukā nuo istabas- pie darba.

Avots: EH I, 474


izraidīt

izraidît, tr.,

1) hinausschicken:
tev bij mani appuškuot, tautiņās izraidīt BW. 27672. Edei darba radās pilnas ruokas, nevien izraiduot puišus un meitas Sudr. E.;

2) ausweisen, verschicken, verbannen:
jauneklis tiek nuotiesāts uz izraidīšanu nuo salas Vēr. I, 1408. Refl. - tiês, auseinandergehen, bersten, platzen: atvēra izraidīsjušās istabas durvis A. XI, 178. kad durvis sabriedušas, tad atkal sakaltušas, ka paliek šķirbas, tad tās ir izraidīsušās Druw. Etn. IV, 34, Bers., Serb., Nötkh. n. A. XV, 82. [sakaltis kuoka truks ir izraidījies.]

Avots: ME I, 788


izratavīt

izratavît Druw. n. RKr. XVII, 75, mit strengen Worten (zur Arbeit) aussenden: saimnieks puišus izratavīja katru pie sava darba.

Avots: EH I, 476


izriedīt

izriẽdît Dunika, = izraidît: i. čigānus nuo mājām. i. puišus pie darba.

Avots: EH I, 477


izrīkot

izrìkuôt, tr.,

1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;

2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;

3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;

4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. 2 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.

Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie

Avots: ME I, 792


izruna

izruna, ‡

5) Mundwerk
Segew.: tam i. vien ir, nuo darba ne˙nieka: tam tik ir gudra i.;

6) Redeweise
(?): tev jau, dē̦ls, tik tā platā i:, bet sirds duomā citu Azand. 89.

Avots: EH I, 477


izšautrināt

izšautrinât, (Getreide) mit einem šautris (einer langen Stange) auf den Dörrbalken auseinanderheben Mahlup.

Avots: EH I, 485


izsijāt

izsijāt (li. išsijóti), tr.,

1) aus -, durchsieben:
miltus. es savam kumeļam izsijātas auzas devu BW. 17124. pe̦lavas uzme̦t uz piedarba augšu, tikai izsijātas, smalkās arī nuove̦d uz klēti LP. III, 104;

2) fig., kritisieren:
es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299.

Avots: ME I, 796


izskibināt

[izskibināt, ermahnend od. aufmunternd hinauszugehen veranlassen: izsk. ļaudis pie darba Nirg. Refl. - tiês, zur Genüge, vergeblich aufmuntern.]

Avots: ME I, 799


izšķūtēt

izšķũtêt, tr., hinausfegen, hinausschicken, hinausexpedieren: biedri izšķūtē tuo laimi ārā A. XIV, 16. kalpuone izšķūtē mē̦slus nuo nama. izšķūtē kalpus pie darba Sassm.

Avots: ME I, 812


izslaucīt

izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.

Avots: EH I, 480


izspokot

izspuôkuôt, ‡ Refl. -tiês (mit ) Dunika, Frauenb., sich sonderbar (gespensterhaft) vermummen, ausstaffieren.

Avots: EH I, 483


izšpokot

izšpuõkuôt Dunika, geschmacklos ausschmücken: brūtes vedējs izšpuokuojis savu zirgu. Refl. -tiês, sich sonderbar, geschmacklos ankleiden, ausputzen Dunika: re, kâ tā izšpuokuojusēs!

Avots: EH I, 487



izstūkāt

izstūkât,

1) mit Mühe zu etwas bewegen
Bērzgale: i. meitu pie darba;

2) herausrütteln
Bērzgale, (mit û ) Saikava: nevar i.

Avots: EH I, 483


izstūķēt

izstūķêt AP., Lemb., Schwitten, gewaltsam, mit Mühe hinausschaffen zu etwas bewegen: i. kuo nuo istabas, pie darba.

Avots: EH I, 484


izsūkt

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808


izsūtīt

izsùtît,

1) aussenden, ausschicken:
tūliņ izsūtīja pa pus˙pasauli meklēt viņam brūti LP. IV, 176;

2) verbrennen, in die Verbannung schicken:
uz Sibiriju;

3) versehen, expedieren:
grāmatas, laikrakstus. izsūtāmie raksti.

Avots: ME I, 808


iztecēt

iztecêt (li. ištekė´ti), intr.,

1) hinaus -, herauslaufen:
viņa iztecēja mundra kâ stirniņa viesiem pretī A. IX, 46. cik ātri tas pūrs iztecējis (pie kruodzinieka) Aps. visi mani ruožu kuoki caur žuodziņu iztecējuši Ltd. 1065;

2) aufschiessen, lang wachsen:
slaiks iztecējis kakls A. XII, 30. šis iztecējums un izstīdzinājums, šis jaunības kalse̦nums un sausums A. XII, 30;

3) herauslaufen, sich ausfädeln, sich loswickeln:
iztecēja adatiņa nuo sarkana dzīpariņa BW. 17448, 18077. apgāzās vācelīte, iztecēja kamuoliņš (vgl. BW. 7229);

4) ausfliessen, auseitern:
labā kāja tam bija iztecējusi Aps. acs, trums izte̦k;

5) dahingehen, dahinschwinden:
šis gaŗais mūžs viņam nav iztecējis bez darba Aps. tâ izte̦k meitu guods BW. 6532;

[6) tas vārds tâ izte̦k U., das Wort muss so heissen].
Refl. - tiês, zur Genüge laufen: bē̦rns, zirgs visu dienu iztecējies.

Avots: ME I, 815, 816


izticināt

izticinât, tr., jem. seinen Unterzalt, sein Auskommen geben: deviņš mani izitcinās N. - Schwnb. gan jau mēs viņu izticināsim A. XI, 99, Aps., Sessw. viņus izticināja un apģērba MWM. VI, 888.

Avots: ME I, 818


iztriept

iztriept,

1) besprengen, beflecken;

[2) (mit ìe 2) schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;

3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;

4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].

Avots: ME I, 820


iztūcīt

iztūcît, ‡

2) i. pie darba "piedabūt p. d." Warkl.

Avots: EH I, 491


izturēt

izturêt (li. išturéti), tr.,

1) aushalten, ertragen:
sīvi kungi, sīva salna, nevar vairs izturēt BW. 10675. ilgāki tuo nevaru izturēt LP. II, 18;

2) hoch schätzen, lieb haben, hoch halten:
ķēniņš viņu ļuoti (vēl labāki IV, 91; nezin kâ izturēt IV, 45) izturējis LP. VI, 794; izturēja kâ savu brāli LP. VI, 503. gana guodu izturēja izvainuota mātes meita BW. 8446; 25107;

3) zu Ende feiern:
tad izturējuši kāzas LP. VI, 318;

4) durchführen, festhalten:
raksturi nav vis˙caur konsekventi izturē̦ti Konv. 2 433;

5) bestehen, ablegen:
izturēt pārbaudījumu (russ. выдержать экзаменъ). Refl. - tiês, sich verhalten, sich benehmen, verfahren: izturies rāmi, labi smalki, pieklājīgi. vai tu esi izturējusies pret savu bē̦rnu kâ mātei pienākas Purap. Subst. izturêšanâs, die Handlungsweise, das Benehmen: tē̦vs ar tādu tavu izturēšanuos pa˙visam nemierā.

Avots: ME I, 821


iztuzināties

iztuzinâtiês, sich aufmachen, sich herausbequemen: gauss cilvē̦ks nevar lē̦ti pie darba iztuzināties Sassm.

Avots: ME I, 821


izurdīt

izur̃dît, ‡

2) stochernd herausbefördern
Dunika, Rutzau: i, naudas gabalu nuo šķirbas. i. ķirminu nuo puopes.

Avots: EH I, 492


izvaļa

izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493


izveldēt

izveldêt, entschlüpfen, sich befreien (z. B. von einer Arbeit) Frauenb. Refl. -tiês,

1) =izveldêt Frauenb.: gribu i. nuo smagā darba; "sich retten" (in einem handschriftl. Vokabular);

2) glücken, gelingen
(mit elˆ 2 ) Frauenb.: citam izveldējies, ka viņš izmucis.

Avots: EH I, 494


izvētīt

izvẽtît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) windigen: visu dienu tajā bargā vējā pie piedarba izvētījusēs Dünsb. Skaistā Mīle 12.

Avots: EH I, 495


izžirbt

izžirbt,

1): raud, kamē̦r izžirbst Fest.;

2) zerschmelzen
(mit ìr 2 ) Warkl. n. Fil. mat. 104: izžirba tauki;

3) sterben
PV.

Avots: EH I, 498


jancīgs

jañcîgs,

1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;

2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;

3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]

Avots: ME II, 96


jauncelts

jaûnce̦lˆts, neuerrichtet, neuerbaut: jaunce̦lta ē̦ka.

Avots: ME II, 99


jauns

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102


jaunzemis

jaûnzemis, [jaunzemnieks L.], ein Neusass, einer, der ein Stück Land urbar macht und sich da häuslich niederlässt.

Avots: ME II, 103


jāvums

jàvums, Verbalsubstantiv von jàut, das Eingerührte, der Teig: lai padarītu ādas lunkanas, mērcē tās re̦mde̦nā rudzu jāvumā Konv. 2 1481. it kâ maiznieks tās būtu cepis nuo viena jāvuma MWM. V, 429.

Avots: ME II, 108


jebšu

jebšu,

1) obgleich, wenn auch (im Hauptsatze steht
tuomē̦r, taču): jebšu daudz jau strādāts, tuomē̦r mums pašiem vēl atliek daudz darba Kornw.;

2) denn:
nerunā viņam pretī, jebšu tu visas lietas nezini Manz. Post. Aus jeb und šu.

Avots: ME II, 108


jēgāt

jẽ̦gât, - ãju, tr., verstehen: vai tad viņš kuo jē̦gā nuo tāda darba? Bers.

Avots: ME II, 112


jēlšķīdām

jê̦lšķîdãm, zur Zeit, da die Winterbahn abgeht: ceļš tagad pašu laiku jē̦lšķīdām Frauenb.

Avots: ME II, 113


jencis

jeñcis [Nigr.], ein Kleidungsstück (apģērba gabals, līdzīgs žaķetei) Gr. - Essern: mugurā zili pe̦lē̦ks jencis JR. VII, 49. Dazu ein Demin. jeņ̃ķiņi, ein Kinderröckchen Dond.

Avots: ME II, 110


jirbe

jirbe: auch (mit ìr 2 ) Batlinow n. FBR. XI, 131, Oknist n. FBR. XV, 173, Wessen n. FBR. XIII, 82, Saikava, Sessw., jirba BW. 11851, 1 (aus Lasd.), 30505 var. (aus Selb.).

Avots: EH I, 565


jods

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds 2 Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125


jokains

juõkaîns: man tâ juokaiņi, mir ist so sonderbar Siuxt. paliek juokaini ap dūšu Sonnaxt.

Avots: EH I, 570


josmīgs

[II juõsmîgs, sonderbar: j. cilvē̦ks Ruj.]

Avots: ME II, 127


jozmenis

juozmenis,

1) = juozminis (mit ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571


jūgs

jûgs,

1): bizuo, vērsenīti! j. tev ragus savaldīs BW. 12703. tas nuoņēma manu jūgu, manu darba nedēļiņu BW. piel.2 22328, 1;

2)

a): j. ir tās klūgas (drātis), kas satur plenici pie plenices Saikava; ‡

c) "kuoks, kas piestiprināts krustim pari dīstelei un pie kura jūdz klāt zirgus" Popen;

3): trīs jūgi labu braucamu zirgu Janš. Mežv. ļ. II, 346; ‡

4) = pajûgs 1 Frauenb.: apkabināt siênu ar zirgu jūgiem Dunika; ‡

5) = pajûgs 2: le̦pnais j. aizdrāzās Janš. Bandavā I, 254.

Avots: EH I, 568, 569


jūgs

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. 2 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121


jūgt

jûgt, ‡

2) spāres kuopā j., Sparren zusammenfügen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Sparren"). Refl. -tiês: j. klāt pie darba Saikava.

Avots: EH I, 569


jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118


jūsmīgs

jūsmîgs,

1): schwärmerisch;


2) sonderbar,. ungewohnt
(mit ù 2 ) N.-Laitzen: jūsmīga lieta.

Avots: EH I, 570


kad

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131


kākars

kākars,

1) [kàkars 2 Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190


kakaža

kakaža,

1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;

2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;

3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1

4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;

5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;

6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;

[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]

Avots: ME II, 137


kaktenieks

kakteniẽks ,* der Winkeladvokat: kakteniekiem darba pilnas ruokas Apsk.

Avots: ME II, 139


kalst

kàlst, - stu, - tu, intr.,

1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;

2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]

Avots: ME II, 144, 145


kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auchatkamât undiekamât I.

Avots: EH I, 581


kambaris

kam̃baris: "das Zimmer, die Stube" Kārsava; das Zimmer des Wirtes auch Kr.-Würzau; "sānu vai gala istaba" Dunika; die Ablege-, Handkammer Ulanowska Łotysze 18; "klēts" Warkl.; pie piedarba dabūvē̦ts klāt dzirnavu kambarītis (die Kammer für die Handmühle) AP., jē̦ra k., die Sakristei AP.; kapu k., die Friedhofskapelle AP.; rīkuojās pa pieliekamuo jeb saltuo kambari Austriņš Gaŗā jūdze I, 211; siltuma k., der Ankleideraum in der Badstube Siuxt: siltuma kambarī var ielaist nuo pirts siltumu; kad pirts izkurējās, tad ielaida.

Avots: EH I, 581


kāmēt

IV kāmêt, herausschaffen (?): kāmē nu! var būt, ka izdabūsi tuo papīru nuo šķirbas Laidsen. k. dūņas nuo ūdens ebenda. Vgl. izkâmêt 2 .

Avots: EH I, 601


kaps

II kaps (kãpas), [bei Manz, Lettus und Für. I auch kapa], das Grab, der Grabhügel: kapu rakt, mest, im Winter cirst, ein Grab graben: kapā iet, sterben, ins Grab sinken. kad tevi kaps ! zum Kuckuck ! Kaudz. M. Sprw.: kapā paliek ze̦lta kalns, kapā nabaga tarba. līdz kapa malai (bis zur letzten Stunde des Lebens) baudīt labas dienas. tam viena kājā jau stāv kapa malā. [kas nuoveļ mums akmini nuo kapa durviem Manz. Post. 393.] Der Pl. kapi,

1) die Gräber;

2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]

Avots: ME II, 159



kārbele

kārbele, ‡ 2 Deminutiv zu kā`rba I 1 Schwanb.

Avots: EH I, 602


kārbinieks

kārbiniẽks,

1) der Schachtelmacher
Dr.;

2) kārbiniekiem izduot heisst: einem andern ein Kalb zur Erziehung übergeben, welches er dan so lange behält, bis er drei Kälber gehabt hat
Nerft n. U.;

[3) der Leiter einer
rba 4].

Avots: ME II, 195


kārpa

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = rba">kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197


kārpis

II kārpis, kārpe, ein [flaches und beinahe rundes] Fischerboot [zum Lachsfangen Kiepenholm bei Riga n. MSil.], Manz. Vgl. kā`rba 4.

Avots: ME II, 198


kārstīties

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties?

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604


karsts

kar̂sts,

2): bija pats karstākais darba laiks Janš. Dzimtene II 2 , 46.

Avots: EH I, 590


kast

kast,

1): graben, scharren
- auch Skaista n. FBR. XV, 49, AP., Auleja, Dunika, Kaltenbr., Rutzau: k. bedri Dunika. k. duobi. (ein Grab) Auleja. jaunas buļbas k. ebenda. lai nekaš smilšu man acīs Pas. VIII, 437;

2): auch Erlaa n. FBR. XI, 21, Gr.-Buschh. n. FBR. KII, 93, Skaista n. FBR. XV,. 54, Auleja, Bērzgale, Cibla, Gotthardsberg, Heidenfeld, Kaltenbr., Kreuzb., Lixna, Līvāni, Lubn., Memelshof, Nautrēni, N.-Peb., Pilda, Pilskalne, Saikava, Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Zvirgzdine; ‡

3) kratzen, schaben
Sonnaxt: cūku kaš ar duncīti. Refl. -tiês,

1) (scharren):
kurmis kašas iekšā zemē Dunika. vista puķēs kašas Auleja; ‡

2) langsam (eine Arbeit) verrichten, knibbern
Auleja: ka[d] dastāj pi kaida darba, kašas, kašas, nemak drīžiņai padarīt.

Avots: EH I, 591, 592


kavēt

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182


ķemulis

ķe̦mulis, der Pfuscher: ķe̦mulis ir neglīta darba darītājs Bers.

Avots: ME II, 364



ķert

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. 2 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370


ķirināt

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384


ķirpis

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385


klajs

klajs (sic!),

1) "?": piedarba k. ap durvīm bija tīri izslaucīts Janš. Mežv. ļ. I, 178; vgl.klājs;

2) = klaja 1 Druw.: atvērās nepārre̦dzams k. ar zaļām pļavām P. Ērmanis. tur bijis līdzens k. Pas. XIII, 192.

Avots: EH I, 608


klājs

klājs (sic!), eine Schicht (?): gružu, netīrumu un salmu tāds k., ka ne piedarba kluonu nevarēja redzēt Janš. Mežv. ļ. I, 178

Avots: EH I, 612


kļāpt

kļāpt: eilig und hörbar schlürfen (essen) Mar. (mit à 2 )

Avots: EH I, 625


klēpāt

II klē̦pât,

1) langsam gehen
(mit ẽ̦ ) NB.; mit verletztem Fuss unsicher treten (klè̦pât 2 ) Nautrēni: zirgs klē̦pā" "hinken" (klè̦pât 2 ) Bērzgale;

2) "mē̦tāties" Wessen: kuo tu klē̦pā nuo viena darba pie uotra?

Avots: EH I, 616


klēpot

[klē̦puot "mē̦tāties nuo viena darba uz uotru" Wessen.]

Avots: ME II, 224


kliģerēt

kliģerêt, ohne Sachkenntnis (ein Gerät) untersuchen (und dabei gewisse Laute erzeugen) Lems., Salis: k. kādu mašīnu, šautenes gaili. Refl. -tiês ebenda, ohne Sachkenntnis (und hörbar) hantieren: k. gar šujammašīnu.

Avots: EH I, 617


klimt

klimt, - stu, - u Dz. Vēstn., st. klim̂stêt, klim̂st: traki suņi skraidīja apkārt un klima RA. [spuokam, kurš grūtumā klima (= klīda) caur pasauli Austriņš Nuopūtas vējā 31. šķūtnieks dabūja visu dienu klimt (= bez darba gaiduot stāvēt, nīkt) Nötk.]

Avots: ME II, 228


klipināt

II klipinât, ‡

2) mit kleinen, unsicheren Schritten gehen
Basi; auf einem festen Weg mit kleinen Schritten (hörbar!) gehen oder langsam laufen AP.: zirgs rāmi klipināja pa lielceļu;

3) "klabinât" Schibbenhof: k. tupeles.

Avots: EH I, 619


klīrēt

I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230


kneblis

kneblis, ‡

2) ein kleiner Haken
("kàsītis") Wessen; ‡

3) der Sehnabel
Wessen; ‡

4) ein abgemagerter Mensch od. ein solches Tier
Auleja; ‡

5) "darba rīks ratu luoku liekšanai" Lubn.

Avots: EH I, 629


kniest

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. 2 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249


kniete

kniete: die Niete (?): apskatīja slidzābakus, pārbaudīdams katru knieti un šuvu J. Veselis Dienas krusts 25.

Avots: EH I, 632


knosīt

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo 2 ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit N.-Wohlfahrt, mit ùo 2 Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo 2 ) Skaista, Warkl., (mit 2 ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo 2 ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo 2 ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25;

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635


koks

kùoks,

1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;

2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,

a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;

b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā!

5) die Federpose
Seyershof.

Avots: EH I, 686


kolīdz

kùolĩdz,

1) sobald als:
tas nuotiks, kuolīdz tē̦vs būs atspirdzis Niedra. kuolīdz nākusi linu raušana, tuo tik šis licis ganu zē̦nu tūdaļ pie darba Dok. A.;

2) solange als, bis:
tuolīdz gāju brāļuos sē̦rstu, kuolīdz dzīvs tē̦vs, māmiņa. Vgl. BW. 26661, 3.

Avots: ME II, 343


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


koplaiks

kuõplaĩks ,* die Zeit, Epoche des Zusammenlebens: un šī leišu un latviešu pasaule viņu kuoplaikā nav vis barbariska Lautb.

Avots: ME II, 346


korīca

kùorîca 2, ein Sparrbalken mit Wurzelende (= kaba) Mar. n. RKr. XV, 121, [Mahlup].

Avots: ME II, 348


kosināt

kuosinât, intr., zögern, trödeln, fackeln: kuo tu te kuosini? varēji jau sen būt pie darba.

Avots: ME II, 349


kraps

II kraps! Interj. zur Bezeichnung des Geräusches, das beim Gehen auf einem harten Boden entsteht: pa piedarba plānu staigā itin kâ zirgs kraps, kraps LP. VII, 431.

Avots: ME II, 260


krauči

krauči, kŗautiņi, Arbeitswagen (darba rati) Selg. n. Etn. IV, 97. Zu kraũt.

Avots: ME II, 262


krēsls

krẽ̦sls,

1): nav mīksta dūnu krē̦sla BW. 22295. paceļ man guoda krē̦slu 13250, 40; "= ‡ krēslis" Stenden; krē̦sls, der Dachstuhl Iw.: visiem šķūņiem tīk taisīti krē̦sli zem spārēm Ramkau; kauna k., die Armesünderbank BielU.: kauna krē̦slā nuosēdies, er ist zu Fall gekommen;

2): auch Zvirgzdine; ‡

4) in Pflanzennamen:
bišu k. ("?") Frauenb. (vgl. biš(u) krēsliņš unter bite 4 und krêsliņš); ve̦lna k., actaea spicata Oknist; ‡

5) ein Teil einer
nits Kaltenbr.

Avots: EH I, 651, 652


kretulis

kre̦tulis [Wandsen], kre̦tuls [li. krẽtalas] Nigr.,

1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].

Avots: ME II, 274


krist

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês,

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655


krustiņš

krustiņš, Demin. von krusts, das Kreuzchen; dižais (lielais Wid.] krustiņš, lychnis chalcedonica Mag. IV, 2, 46; mazais kr., dianthus barbatus Mag. IV, 2, 45.

Avots: ME II, 289


krūts

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293


kudzums

[kudzums, eine Beule, ein Auswuchs Wid. - Wohl zur Wurzel von le. kàudze, li. kugždà "горб, куча", an. hūka "hocken", mhd. hūchen "kauern" u. a. Zugrunde liegt wohl ein Adjektiv (urbalt.) *kugus.]

Avots: ME II, 299


kukstēt

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302


kule

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671


kuls

I kuls,

1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;

2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol);

3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
=kulinis Auleja.

Avots: EH I, 671


kulsma

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307


kundzēšs

kùndzèšs 2 "kungs" Prl. n. FBR. IX, 138; ein ehrbarer Herr (neuerdings häufig auch pejorativ von den ehemaligen Gutsherren) Pilda; "jaunskungs" Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Warkl.; der noch kleine Sohn eines kùngs Pas. IX, 265; "?" Borchow n. FBR. XIII, 27.

Avots: EH I, 675


kūrējs

kũrējs (li. kūrė´jas "Heizer; Erbauer, Urheber, Schöpfer"),

2) Schöpfer:
ne tie viens ir dzīves k., nedz uotrs Janš. Dzimtene II 2 , 295. puostītāja vedekliņa, ne dzīvītes kūrējiņa BW. piel. 2 225402.

Avots: EH I, 684


kūsis

kũsis (li. kūšỹs), die Schamhaare; kūse, die weibliche Scham St.; auch U. führt die letztere Bedeutung an. kūšu bārzdiņš, die Schmerle (cobitis barbatula) Dond. [Vielleicht zu npers. kus "weibliche Scham", ai. kukṣ̌i - "Mutterleib" u. a., s. Persson Beitr. 184 f. und 562, Leumann ai. etym. Wrtb. 63 f. und 70, Boissacq ict. 539, Walde Wrtb. 2 209 unter cūlus, Johansson IF. XIX, 130 und II, 18 ff. u. a.]

Avots: ME II, 338


kužināt

II kužinât, tr.,

1) aufschütteln, leicht schütteln, aufrütteln, weicher machen:
[ugunskuru kužina, lai labāk de̦g. ja tik kužina, tad jau ar kas iznāk Wessen.] kužinu drusku manu gultas maisu; tik ciets tapis, ka vai sānus berž [Dunika], Stockm. n. Etn. II, 113; N. - Bartau n. Etn. I, 154. taisītājas tagad ņe̦mas labi kužināt (gultu) RKr. XVI, 176. [nekužināts stāv darbs Latg. 1.];

2) wühlen, auslesen, Essbares aussuchen:
paber cūkam časkas, lai viņas kužina Stockm. n. Etn. II, 113; [

3) auseinanderstreuen:
sūdus kužināt ārduot Für. I];

4) kitzeln:
kaut kas man kužina aiz apkakles Gr. - Sessau. kas tur man pie auss kužina Grünw. Refl. -tiês, wühlen: bē̦rni kužinājas pa sienu. vistas kužinājas smiltīs Oknist. [(zemnieks) jau sāk kužināties ap saviem pavasaŗa darba rīkiem Latg. 1922, VIII, 2.]

Avots: ME II, 331


kvartnieks

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351


labība

labĩba (li. labyba Dauk. Darbai 17 u. a.; aus dem Le.?): izaugs laba labībiņa BW. 25920. lai aug tīra labībiņa 29554. atņēmis labībām visus graudus Pas. XIII, 42. mazā l. - auch Salis.

Avots: EH I, 710


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


labums

labums,

1) das Gute, das Gut, Eigentum:
visu tuo labumu (mantu) pūķi bij sane̦suši LP. VI, 101. redz, kur nu mans labums aprīts IV, 7. augstākais labums, das höchste Gut SDP. VIII, 96;

2) das Verdienst, die Wohltat:
kungs par tādu labumu atdevis puisim savu meitu par sievu LP. IV, 206;

3) die Güte, der Wert:
ce̦nu nuoteic preces labums;

4) vienā labumā dzīvuot, in Herrlichkeit und Freuden leben:
nuo tās dienas dzīvuojis vienā labumā LP. IV, 88. labumā iet, zur Förderung der Gesundheit, zum Segen gereichen: šis ēdiens man iet labumā Kand. kâ tad man neies labumā? wie sollte sich mein Reichtum nicht mehren? LP. VII, 831;

5) der Plur. labumi, Leckerbissen, schöne Speisen:
ne tad taupīja cepešus, ne citus labumus LP. IV, 79. puisim brīnum pa prātam bez darba vienuos labumuos izmieluoties LP. IV, 70.

Avots: ME II, 398


laicināt

laicinât, verlängern: dzīvību Kleinschmidit; [laĩcinât Wolgunt, zögern: ķeries tik pie darba! kuo tu laicini? vorzörgen: l. darbu Infl.] Refl. làicinâtiês 2, zögern, trödeln: kuo tu tik ilgi laicinies? Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laicît.]

Avots: ME II, 401


laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402


laids

[III laîds,

1) schlank:
l. kuoks Warkl.;

2) weithin hörbar:
laîds 2 sauciens Bauske. Vgl. laidns.]

Avots: ME II, 404


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


laipa

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409


laipajas

laipajas L., [làipāja 2 Warkl., Bers., làipāji Arrasch], unfahrbare Stellen, wo man zu Fuss gehen muss. [Nach Wid. laipaja, der Fusspfad, Fussweg. laipaji (wohl aus laipāji) "Plähle od. Pfosten als Stützen von Brettern (laipas), auf denen man Gewässer od. Sümpfe passiert" A. - Schwanb., Oppek. Zu làipa.]

Avots: ME II, 409, 410



lamstīties

làmstîties, - uôs, - ĩjuôs,

1) [lam̂stîtiês 2 Bauske], sich reklen, faulenzen
Smilt.: kuo tu tâ lamsties bez darba Druw.;

2) ungeschickt gehen
Druw.;

[3) "sich anschmeicheln":
suns lamstās Warkl. - Zu slav. lomiti "brechen" usw.?]

Avots: ME II, 419


lamži

lam̃ži, lamžas BW. 33521, ein Weiberkamisol: lamži bija darba dienu sieviešu apģē̦rbs. tie bij gaŗāki par kamzuoļiem, mažam runciņām sānuos. es uzšuvu tādus lamžus [Var.: vamžus], piecas ļipas pakaļā BW. 5646. mātes lamži mugurā 20346, 1. lamzīši, ein Weiberkamisol ohne Ärmel Smilt. - Aus vamži?

Avots: ME II, 419


lancīt

lancît,

2): auch PV.; ‡

3) besuchen
Rutzau (mit an̂ 2 ), Nidden, Ceļi VIII, 356. Refl. -tiês,

1): viņš lan̂kās 2 nuo darba Kal., NB.

Avots: EH I, 719


langāt

I lañgât [Nigr., Bauske], - ãju, languôt, tr., schimpfen, Spitznamen geben: piedzēries vīrs langā savu sievu Bers., Smilt., Laud., Lasd., Lub. [langāja mani par re̦snuo... Janš. Dzimtene 2 II, 9.] par kruķa ruotu tu mani arī vairs nelangā Alm. Refl. - tiês, heftig schimpfen [Janš. Dzimtene IV, 126], einander schimpfen: kuo nu langājies? Bers., Laud., Essern. vai mēs ļausimies nuo viņa langāties? Grünh. es nenācu ši sē̦tā ar dziesmām languoties (Var.: langāties) BW. 20787. nu var cits citu langāties 21041. [Von Fick Wrtb. I 4, 537, Osthoff MU. VI, 12, Bechtel Lexil. 120 zu gr. ἐλέγχειν "schmähen, beschimpfen" gestellt; eher vielleicht mit lang - aus lamg - (kontaminiert aus urbalt. lam - in le. lamât und rang - in r. ругать "schimpfen").]

Avots: ME II, 420


lāpeniņš

lãpeniņš, [lãpenītis], ein Kuchen, Pfannkuchen: ai māmiņa, duod vienu kaķēniņu! man pelītes piegājušas pie tā me̦lnā lāpeniņa Durben n. Janš. [ne˙kādi svētdienas plāceņi, bet tikai tādi darba dienu lãpenīši (weniger gut zubereitete oder weniger gut geratene Pfannkuchen) Janš. Dzimtene V, 97.]

Avots: ME II, 439


lāpsalis

làpsalis, [làpselis 2 Bers., lāpsals Erlaa, làpsals 2 Kr.], eine Art leinenen Zeuges: lāpsalis [="rupjš, skujains aude̦kls" AP.] ir aude̦kls, kuŗam vairākas dzijas iet ratā, citas atkal vienkārtnī; caur kuo panāk bez krāsām strīpas ratā Laud. kājās viņam nātni lāpsaļa auti Vīt. tam lapsala (sic!) ūzas re̦dz apģē̦rba A. XII, 139, Peb.

Avots: ME II, 440


laukkopība

laũkkùopĩba ,* die Landwirschaft, der Ackerbau.

Avots: ME II, 426


lauks

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. 2 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. 2 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427


ļauns

ļaũns,

1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;

2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]

Avots: ME II, 532


lauzējs

laûzẽjs: "naidīgs un plēsīgs cilvē̦ks" Seyershof; der Bewältiger: darba l. Atpūta № 644, S. 6.

Avots: EH I, 724


lāva

lâva,

1): auch Salis, Wessen, Wolm.: pirtī uz lāvas BW. 20896, 1; plats kâ l. (von dicken Menschen)
Grenzhof (Mežmuiža); "ein dicker, plumper Menseh" AP.;

2): eine Bettstelle
Lubn. n. BielU.; "gulta" AP. (ehemals), Auleja, Warkl.;

3): sìena kaudzes (Salis, Seyershof) oder kaudžu (Kegeln, Orellen, BW.32391) l.;

4): auch AP., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt, (nur von 2 Darrbalken)
Frauenb.; auf 2 oder 3 Darrbalken aufgeschichtetes Getreide Iw.: rijā sēra trīs, četras lāvas; lāva stāv uz divi vai trīs ārdiem; "metiens, eine Lage Getreide auf der Tenne zum Dreschen" BielU.; rija ... piesē̦rusies pilna līdz pēdējai lāvai Pas. XIII, 113;

5): auch (die Kette von den Weberhefteln bis zum
buomis) AP., ("nuo krūšu buomīša līdz buomjam") Erlaa; ‡

6) lâču l. Salis, ein Brettergestell auf einem Baum, auf dem sitzend man Bären nachstellt.

Avots: EH I, 730


lāva

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443


lavēties

[lavêtiês Suhrs, der Arbeit ausweichend bummeln: viņš lavējas nuo darba. Vgl. lavîtiês.]

Avots: ME II, 433


lēcka

lè̦cka 2 Gr.-Buschh., was einem (als Gewinn) von irgend etwas abfällt (zuteil wird): nuo tā durba būs maza l.: nuo mantuajuma kritīs ir mums kāda l.

Avots: EH I, 735, 736


lēlis

lêlis [Kr.], Alt - Salis, Lub. [li. lėlis "Ziegenmelker"], lelis Nigr., Tals.,

1) [lêlis Arrasch, Bers., lêlis 2 Dond., Selg., Lautb., Ruj., lelis Wandsen, Nigr.], die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus); der Nachtrabe: lelis putns vārnas lielumā, pe̦lē̦ki me̦lnu spalvu. viņš skraida pa vakara krē̦slu un perekli netaisa, bet iedēj un izperē lieluos sūnekļuos kādā sausā bedrītē Tals. Sprw.: kâ lelis, kur uolu dēj, tur atstāj; lēlis [Nerft], die Fledermaus;

2) [lêlis 2 Dond., lêlis Domopol, Mērdzine], ein schlaffer, ungeschickter Mensch, der nichts sicher anfasst, noch hält, der Tölpel: tāds lēlis jau nuo darba ne˙kā nejē̦dz Bers., Laud. S. auch lêle. [Zur Bed. 1 vgl. li. lė´lė "caprimulgus" bei Būga KZ. LI, 127, slav. lelьkъ] "Ziegenmelker, Nachtrabe", klr. леляк "Fledermaus" (s. Berneker Wrtb. I, 700); s. auch Trautmann BB. XXX, 329. Zur Bed. 2 vgl. osorb. lělak "Lümmel".]

Avots: ME II, 459


ļerkāt

ļe̦r̂kât Lis., [Dunika, Wid., Smilt. n. U.], = ļerkstêt. Refl. -tiês, trodeln: pie darba ļe̦rkājas vien Etn. II, 177.

Avots: ME II, 538



leteris

leteris,

1) ein Plumpsack:
ei sunīti, leterīti, kam nuoslīki e̦ze̦rā? BW. 30516, 1. Vgl. auch kājas iet leteŗu leterēm Nerft;

[2) "nepraša, nejē̦ga" Wessen]; "ļurba" Nerft.

Avots: ME II, 454, 455


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


liekatnis

[II liekatnis "ein Uberflüssiger, Unnötiger": Jancis mums liekatnis (mājas darbam nevajadzīgs): tuo var laist skuolā Bers.]

Avots: ME II, 494


liekt

lìekt: mit iẽ auch Perkunen, Rutzau, Schnehpeln, mit 2 Selg., Stenden, Wandsen;

2): vare̦nuo darba liecēju Ciema spīg. 9; ‡

3) gehend od. fahrend eine Schwenkung machen
(?): Annele ... liec uz sē̦tsvidus pusi Brigadere Dievs, daba, darbs 39. prospektā lieca iekšā (bog ein) gaŗa rinda ratu Brigadere Daugava 1928, S. 824; ‡

4) (Garn zu einer Docke) wickeln
Auleja. Refl. -tiês: mit iẽ Zabeln .n. FBR. IV, 63; ‡

2) "liegties" (mit iẽ ) PlKur.

Avots: EH I, 753


lielisks

liẽlisks,

1): gross (vom Wuchs)
Kaltenbr. (mit ìe 2 ); ‡

3) der Grösse wegen ungewandt od. unbequem
Oknist: jis ir cieši l.: jā (= viņa)nevar pie tāda darba laist.

Avots: EH I, 754


lieta

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469



linte

linte, linta St., tahm. n. U., ein Band (zum Schmuck): zibiņa stars kâ linte nācis taisni uz zemi LP. VI, 58. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. lintītem (Var. lentītēm), bantītēm nere̦dz manu ce̦purīti BW. 13910, 1. Im VL. wird vielfach gerühmt der linšu vainadziņš, der mit Bändern geschmückte Kranz BW. 5317; 5903. [Nebst li. linta und estn. lińt "Zierband" aus mnd. lint "Band".]

Avots: ME II, 472, 473


lints

lints, -s: mit Ruhental,

3): auch (mit ìn 2 ) Erlaa, (mit in̂ 2 ) Ramkau; zwei zusammengeschobene Darrbalken und das darauf aufgeschichtete Getreide
(mit ìn 2 ) Warkl.; éin Darrbalken und das darauf aufgeschichtete Getreide (mit ìn 2 ) Kaltenbr., Oknist; "kārts rijas ārduos" Wessen;

4): salmu jumtu jumjuot, sāk jumt nuo apakšas uz augšu zināma platuma juoslu (lin̂ti 2 ), cik cilvē̦ks var pārsniegt ar ruoku; kad viena l. jumta līdz kuorai, tad atkal nuo apakšas sāk uotru linti jumt Ramkau.

Avots: EH I, 743


lints

lints, -s, linte,

1) eine Strohdecke zur Bedeckung der Mistbeete
AP., Etn. I, 106, Laud.;

2) eine Strohdecke vor den Fenstern draussen zum Schutz gegen die Kälte
AP., Bers., Laud.;

3) [lìnts 2 , -s Kl.], 3 zusammengeschobene Darrbalken
[Wessen], Stockm. n. Etn. I, 153, Lub.; Etn. IV, 130;

4) eine Schicht, Lage Langstroh beim Dachdecken
[lìnts 2 , -s, Kl.]: man vēl jājumj trīs lintiņas, tad būs jumts gatavs Selb., Draw. Vgl. limts.

Avots: ME II, 473


linumetu

linume̦tu brunči, linnene Röcke: linume̦tu brunči bija visai re̦ti, tikai kā darba brunči Etn. IV, 108.

Avots: ME II, 473


lipt

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475


līst

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]

Avots: ME II, 490


litauris

litauris,

1) "palaidnis" Golg., [Wenden, Sessw.; ein Bettler
Bers.; 2) litaũris Neu - Wohlfahrt, litaũrs Lemsal, ein Dummkopf, ein Ungeschickter. - Aus d. Litauer? Vgl. vazājas apkārt bez darba kâ litauers Ruj.]

Avots: ME II, 475


liveris

liveris,

1) ein loser, wackliger Teil eines Gegenstandes; ein (am Kleid noch haftender)
Fetzen: nācu liveŗu lēveŗiem (kad apģē̦rba gabali nuo vēja, vai nuo iešanas kuļājas);

2) jem., der sich der Arbeit öfters zu entziehen liebt:
tāda liveŗa, kas šuodien te, bet rītu cituŗ mums nevajaga Druw.

Avots: ME II, 476


lokāmība

lùokãmĩba,*

1) die Flektierbarkeit:
vārdu luokāmība;

2) die Biegsamkeit, Schmiegsamkeit, Geschmeidigkeit, Fügsamkeit:
valuodas luokāmība un vijība R. Sk. II, 12.

Avots: ME II, 525


lokanums

lùokanums, das Biegsame, Gelenkige, Schmiegsame, die Biegsamkeit, Gelenkigkeit, Schmiegsamkeit: pie tā darba mans luokanums palika Blaum.

Avots: ME II, 525


lukta

lukta,

1): auch Orellen, Seyershof; luktas Mahlup "piedarba griesti": uz luktām liek salmus;

2): auch Frauenb., (> lukt) Puhren: gailītim luktu (Var.: laktu) taisu BW. 23278 var.;

5): auch (plur. t. luktas) AP.

Avots: EH I, 760, 761


lukta

lukta, lukts, -s,

1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;

2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;

3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;

4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;

5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;

6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]

Avots: ME II, 511


mācējs

mâcẽjs, f. mâcẽja, der (die) ein Sach versteht, der Kenner, die -in: es biju darba mācējiņa VL. [Wohl aus dem tahmischen Gebiet.]

Avots: ME II, 575


maigs

maîgs: auch Erlaa n. FBR. XI, 11,

1): maigi guļ Dubena n. BielU.; ‡

3) Subst., = mìegs (?): maigam (Var.: miegam) bija, ne darbam jauna ve̦sta līgaviņa Tdz: 45894 var. Zur Bed. 3 s. auch maigiIII.

Avots: EH I, 777


mākslīgums

mâkslîgums ,* das Gekünstelte, Künstliche, die Künstelei: mēs e̦sam jau pārbaŗuoti ar visādiem mākslīgumiem A. XIX, 33.

Avots: ME II, 579


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


malzīt

malzît, hin und her wenden (?): viņš maizi mutē iejēmis malza, bet nenuorij Warkl. Refl. -tiês (s. ME II, 560),

2): "ohne Arbeit sein"
(mit alˆ ) Līvāni: visu cēlieni malˆzās bez darba Skaista; "sāpēs mē̦tāties (raustīties)" (mit alˆ ) Heidenfeld, Saikava: slimnieks ilgi malzījās.

Avots: EH I, 781


mānestība

mānestība: Betrügerei, Gaukelei Segew.: ve̦cie cilvē̦ki ir mānestības darījuši visur Seyershof. katram darbam ir bijusi sava m. (abergläubisches Gebaren?) ebenda.

Avots: EH I, 791


mantiem

mantiem (> ostie. montym) "=kaût I 3" Pilda n. FBR. XIII, 53: m. gāji pi darba, a neizdarīji.

Avots: EH I, 782


mātainīte

mātainĩte [eine Alte Sessw., Laud., N. - Schwanb.]: čigāns savu mātainīti (Var.: čigānieti) ar karbaču džindžalāja BW. 33532, 2 var. [màtainīte 2, eine kleine (erwachsene) weibliche Person Mar.; eine sau, Henne oder Ente mit ihren Jungen Baltinov.]

Avots: ME II, 587


mataukla

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566


matpina

matpina, matpine [Kreuzb.], matpinis, matpīne, auch ein Demin. matpiniņš BW. 5523, 2, das Haarband: vīra māte izpin brūtei matpinu nuo bizas BW. III, 1, 79. matus pina vienā bizē, kuŗas galā iepina vai piesēja matauklas, matpinas Etn. IV, 107 (aus Bers.). plata zīda matpine Janš. ze̦lta un sudraba matpiņi Druva I, 275. Zu pît.

Avots: ME II, 566


maz

maz [li. màž od. mãža, s. Le. Gr. § 472], Adv.,

1) wenig:
maz ļaužu. maz bitei salda me̦dus lietainā vasarā, maz mātei vieglu dienu nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. maz pie ruokas LP. V, 105, wenig zur Hand. ar maz vārdiem sakuot, kurz zu sagen U. lai maz ir, ja maz, wenigstens U. daudz maz, etwas, es sei viel oder wenig U. daudz maz kad viņa slima, sie ist selten krank A. XI, 180. maz pa˙mazam [nach r. мало-по-малу?], allmählich: tas maz pa˙mazam sāka tē̦vam pakaļ trakuot LP. VI, 1, 44;

2) überhaupt:
vai būs maz ziemas, vai nebūs? wird's überhaupt noch Winter (Winterbahn) geben? U. vai maz nāks? wird er überhaupt kommen? U. vai tas gan maz bij vējš? B. Vēstn. vecenei iegribējies redzēt, kâ tad kaziņa iespēj maz adīt LP. IV, 178.

Avots: ME II, 570, 571


meita

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593


meli

me̦li (li. melaĩ), Demin. auch melīši BW. 32525, 5 var., die Lüge: balti, dzīvi, salti, tīri me̦li, me̦li, ka ar ruokām var taustīt, eitel, offenbare, handgreifliche Lügen. tīrus, baltus (dzīvus, saltus) me̦lus me̦luot, runāt, stāstīt. viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Dok. A. tiesa bija, ne meliņi, ve̦cu ļaužu valuodiņa BW. 28152. miega me̦li, Phantasien, leere Einbildungen L., St., U. Sprw.: me̦li taisnības ielāps. me̦li nesāp. me̦li ve̦lna be̦rni. me̦liem īsas kājas. kaujas ar me̦liem kâ ar blusām. me̦lu tarba, ein Erzlügner, ein Lügensack; [me̦lu valuoda U., eine Erdichtung. - Nebst melst zu màldît (s. dies), osorb. molić "irre machen" (nach Jagić AfslPh. II, 397), arm. meł "Sünde", ahd. melda "Angeberei, Verleumdung" u. a., s. Bugge KZ. XXXII, 18, Boisacq Dict. 623 und Fick Wrtb. III 4, 317.]

Avots: ME II, 595


melkulis

mè̦lkulis, f. mè̦lkule, der Lügner, die -in: lakstīgala, me̦lkulīte, saka īsu vasariņu BW. 28159. Sprw.: me̦lkuļa alga pie ve̦lna valga. (Vgl. lielības kule, me̦lu tarba, me̦lukule.)

Avots: ME II, 595


mēļot

I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615


memmurēties

me̦mmurêtiês Seyershof "nevīžīgi un neveikli darbam gatavuoties".

Avots: EH I, 780


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


Mētraine

[Mẽ̦traine, ein wohl in Studentenkreisen entstandener Name für das an der Mẽ̦tra (am Embach) gelegene Dorpat (sonst Tẽ̦rbata genannt). Mẽ̦tra scheint eine Übersetzung des estn. Ema - jõgi ("Mutterbach") zu sein und gehort in diesem Fall zu le. mãte; ein ē aus ā findet man auch in ẽ̦murs, brē̦ga, krētiņš. Das vorauszusetzende ā findet sich noch in Mãtra, wie um Ruj. der Pernaufluss genannt wird.]

Avots: ME II, 622


midzeklis

midzeklis, [midzeknis Fest., Memelshof, N. - Peb., Bers.], = midzenis: bezdarba midzeklī sust Zeif. Chrest. III, 2, 145.

Avots: ME II, 623


miegainis

miegalnis: snaudulīši, miegainīši mana darba neredzēja BW. 21981, 2. snaudulīte, miegainīte 21973, 4 var.

Avots: EH I, 824


miegt

miêgt,

1): auch Wessen, Pas. VIII, 218; mazas kurpes miedz kājas Auleja. sirdī miedz (sāp, it kâ spiestu) ebenda. m. (zwingen)
da darbam (zur Arbeit) ebenda. kad cieši miedz (wenn man sehr geizt), kaidu mārceņu var salasīt (sakrāt) ebenda. pate miedze (trat heimlich) jam uz kājas Pas. XII, 400 (aus Makašēni). maizi miêgt (kneifen) Saikava. jā čigāns ve̦lnu uzvarēs akmeņa miegšanā Pas. XI, 111 (aus Andrupine);

2): schiessen:
zaķis pašā de̦guna galā; miêdz tik zemē! Saikava;

3): auch Auleja; ‡

4) essen
Lems.: miêdz tik iekšā! Grawendahl. ‡ Refl. -tiês, sich drücken, drängen Bērzgale: cāļi pie vistas miedzas Skaista n. FBR. XV, 48. bē̦rns pie mātes miêdzas Auleja. ļaudis miedzas, gribē̦dami visi baznīcā tikt ebenda.

Avots: EH I, 824


milināties

I milinâtiês [?] "badināties, skuopuļuoties": šuoziem tik daudz tā darba, ka ne ēšanu nevar pagatavuot; te jau es tikai tâ milinājuos kâ mēr,a kažuoks Katzd. [Verschrieben für mitināties?]

Avots: ME II, 626


milns

milns (unter mìlna I): auch (mit ìl 2 ) Erlaa n. FBR. XI, 16,

1): auch (mit ìl ) AP., (mit ìl 2 ) Heidenfeld, Meselau, Saikava: ņem tuo milnu un duod pa tām činkām! AP.;

2): auch Nerft n. BielU., Prl., (mit ìl ) AP.; ‡

6) ein Stock zum Ofenschüren
(mit ìl ) Ramkau, (mit ìl 2 ) Meselau, Saikava; ‡

7) "ein Faulpelz"
(mit ìl 2 ) Saikava: var gan ij šis m. iet pie darba; tik negrib.

Avots: EH I, 814


mirtin

mir̃tin, Adv., sterbend, zur Verstärkung von mir̃t: mirt miršu, māmulīte, nemiršu darba dienu BW. 1183.

Avots: ME II, 635


mitēt

II mitêt, -u od. -ẽju, -ẽju, unterlassen L.; dieses Verbum ist noch erhalten in dem Verbalsubstantiv mitêšana, der Unterlass: tagad līst bez mitēšanas. cīņu turpināja bez mitēšanas Ar. (neben bez mitēšanās); BW. III, 1, 53; dann in dem Part. [nemitējams U.] od. nemituošs, unaufhörlich: pa muti nemituoši te̦k ūdens ārā LP. IV, 191. Refl. -tiês, nachlassen, aufhören: dzīvība mitējās Vēr. I, 1226. tik uotrā gadā skumjas mitējās LP. IV, 195. sieva nemitējās lūgties JK. V, 57. miruonis mitējies muižā rādīties LP. VII, 176. laiks mitas, die Kälte oder Hitze lässt nich Smilt. [Zu mist

III (s. dies.) Von Bugge PBrB. XXIV, 456 und Fick Wrtb. III 4, 321 zu ahd. mîdan "meiden"
gestellt, aber sicherer dürfte Zusammenhang mit le. mitrs sein (vgl. semasiologisch ahd. wîchan "weichen": weih "weich").]

Avots: ME II, 638


mitināt

mitinât (li. mìtinti "nähren"), fakt. zu mist

I, Aufenthalt und Nahrung geben, erhalten, ernähren:
[kuŗš saimnieks ņemsies tik daudz vē̦de̦ru mitināt? Janš. Dzimtene V, 250]. tad es tevi mitināšu BW. 29071. tas savu kumeliņu tik auzām mitināja MWM. VIII, 483; mitināma barība, Erlathungsfutter Dz. Vēstn. Refl. -tiês, leben, sich ernähren: tu mitināsies nuo savu ruoku darba Psalmm 128, 2. [tu nuo cita labuma vien gribi sevi mitināties Ahs. n. RKr. XVII, 39.] cirmenis mitinās nuo kuoku saknēm Konv. 2 3005. [mitinājaties, draudziņi, langt zu, Freunde, tut euch wohl und gut! Für. I.] cits gars tad mitinājās mūsu starpā Lautb.

Avots: ME II, 638


modīgs

muõdîgs, komisch, sonderbar, eigentümlich: te bija pa˙visam muodīga zeme LP. VI, 302. kādēļ tāds muodīgs esi? III, 41. laiks tāds muodīgs vien taisās A. XVI, 1080. dē̦lam paliek muodīgi ap dūšu JK. III, 71. [viņš bij atnācis tâ mudīgi izģerbies Druw.] Zu muõde.

Avots: ME II, 682


mordīgs

muõrdîgs [Dond.], = muodîgs, komisch, sonderbar: tas ir pa˙visam muodrīgs cilvē̦ks Ahs.

Avots: ME II, 683


morgāt

morgât. - ãju, intr., unsauber arbeiten; [ohne Erholung und ohne Erfolg arbeiten] Dond.: [dienu un nakti te jāmorgā, nuopūlējies un ne˙kurp uz priekšu. liels morgātājs esi, bet mazs darba darītājs Dond.]

Avots: ME II, 657


možs

muôžs [auch C., Nötk., Kr.], geweckt, regsam, lebhaft, munter, fix, wacker, epfänglich, scharf: muožs gars Ar. garā muožajā zē̦nā juo agri pamuodās kāre uz grāmatām Plūd. viņš ieraudzīja muožus cilvē̦kus steidzamies MWM. VI, 780. muoža saruna Aps. visur redzi muožāku dūsu A. XI, 486. juo dzirde muoža man MWM. VII, 664. tai actiņas tik muožas U. b. muoži pie darba! fix zur Arbeit Grünh. Zu muôst.

Avots: ME II, 684, 685


mudīgs

mudîgs,

1) regsam, munter, betriebsam, flink, fleissig, fix, rasch:
maza biju, bet mudīga BW. 10282. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos

11711. es nuobraucu tai ciemā, kur mudīgas mātes meitas

13289. pirmdienā, trešdienā un ce̦turtdienā dzimušais e̦suot mudīgs uz darbu BW. I, S. 177. mudīgi pie darba, mudīgi pie ēšanas. tē̦vs mudīgi aizšauj tur LP. IV, 200;

[2) = kārs AP.] Zu mudrs.

Avots: ME II, 659


mudināt

mudinât [li. mudinti "beleben, aufwecken"], fakt. zu mudêt I, tr., antreiben, anspornen, anpurren: zirgus MWM. XX, 322. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja? BW. 14336. viņš tuos, kas vēl snauž, skubinās un mudinās uz lasīšanu Vēr. I, 1304. man sirds mudina uz vemšanu, es wird mir übel ums Herz Sassm. mudināja dzīties pēc gaismas Vēr. I, 1309. Refl. - tiês,

1) einander anspornen, auffordern, ermuntern:
viņi mudinās cits citu uz nedarbiem;

2) sich anpurren etwas eilig zu tun
Spr.: mudinies nu augšām, stehe schnell auf Mat. mudinies pruojām! Kand. - Subst. mudinãjums, die Ermunterung, Anspornung; mudinâšana, das Anspornen, Ermuntern; mūdinâšanâs, das gegenseitige Anspornen, Ermuntern; mudinâtãjs, der Ermahner, Ansporner: Sprw. labs mudinātājs ir pusdarba darītājs. Zu mudrs.

Avots: ME II, 658, 659


mudīt

mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659


mudrs

mudrs (li. mudrus, [ai. mudrá-ḥ "munter"]), hurtig, fix, schnell, munter, labhaft: vai tev nebija mudru zirgu? LP. VII, 383. mudri, jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1089. mudra dzīve Rol. muižā mudras mātes meitas BW. 31425. jiem vajaga baŗuotāja, gudra, gudra, mudra, mudra BW. 33773, 8. drīzi, mudri, tautu meita, slauki savu pagalmiņu! Ltd. 1754. mudri pie darba! [lapsa mudri, mudri (auch in Wessen) aizskrien uz mežu Pas. I, 156. baluodis, kâ lielāks putns, neapreiba tik mudri I, 360. - Nebst mudêt I, mudinât, li. mùdrinti "antreiben (ein Pferd)" zu ai. mōdatē "ist lustig", s. Osthoff MU. IV, 114, Trautmann Wrbt. 188.]

Avots: ME II, 659


muit

mùit, muju, muju, tr.,

1) herumwühlen, ohne Zähne essen
Etn. IV, 147: kuo tu muji tikilgi? Lub.;

[2) quälen:
puišelis muj (inf. muît 2) suni nuost Rutzau]. Refl. mùitiês Smilt., mùities 2 Lis., muîties 2 Līn., Nigr., Rutzau], mūtiês Meiran,

1) [muîtiês C.], mit der Arbeit nicht vom Flecke kommen, sich abplagen, ohne Erfolg sich abmühen
Lös. n. Etn. IV, 147; Druw. n. RKr. XVII, 69, Kalleten, Wain.: elš mujuoties pa stāvuo krastu Rainis. [viņš mujas pa tīrumu, bet ne˙kā neizdara C. cauru mūžu sitās un mujās Rutzau];

2) hinderlich, im Wege, unter den füssen sein, sich einmischen:
kuo tu te mujies? [Saikava, Odsen, Wessen], Birz. viņš vienmē̦r līdzi mujās Stari I, 270;

3) trödeln, müssig sein:
pat saimnieki tādā darba laikā mujas kruogū Dz. Vēstn. [kuo nu mujies (= staigā bez vajadzības) apkārt? Sessw.];

4) sich mit Mühe durchschlagen:
kâ tev iet? tâ tik mujuos N.;

[5) verkehren
Infl. n. U.: še daudz cilvē̦ki mujas - vgl. mūties].

Avots: ME II, 661, 662


mūkāt

mũkât NB. "vīstīt ruokas kre̦klam vai citam apģē̦rba gabalam".

Avots: EH I, 838


murklēt

mur̂klêt Taurupe "nīkt pie darba, nemest laikā mieru".

Avots: EH I, 833


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


nabags

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686


nadzīgs

nadzîgs: n. ("neatlaidīgs") pie darba Seyershof. n. ("dūšīgs") puika - viņam nav ne˙kas ne par augstu, ne tālu AP. visādi n. bē̦rns ebenda. tik nadzīgi ē̦d, ka prieks skatīties ebenda.

Avots: EH II, 1


nagas

nagas: darba pilnas n. KatrE. nuo tiesas durvīm manas n. tīras ebenda.

Avots: EH II, 2


nags

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;


14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2


naksnenīce

naksnenīce, naksenīca,

1) "?": tumsaunīca, naksnenīca, kas tev darba ar manim? BW. 34079. timsenīce, naksnenīce, labu vīru nemaitā! 34080;

[2) die Kornblume
Lettg.].

Avots: ME II, 690


naksta

naksta NB., = nasta: iet pie darba ar pilnām nakstām.

Avots: EH II, 3


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


nams

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693


napina

napina, ein Haarband Lasd. [Aus matpina?].

Avots: ME II, 693


ņarga

II ņarga "(suņu) plêšanās" Heidenfeid, (mit ar̃) Zögenhof; ein aus der Ferne hörbares Gebell Saul., Sessw.: suņu ņargā Domas IV, 121; "kaķu plēšanās" Heidenfeld; heftiger Streit Heidenfeld. Vgl. ņe̦rgāties 2 - 4.

Avots: EH II, 112


naskums

naskums, die Hurtigkeit, Regsamkeit: kur tas man nu palika, citkārtējs naskumiņš? BW. 23968, 1. duoma dziļums saskaņā ar darba naskumu Kronw. - nasku, naskumis, bunt, lebhaft durcheinander: pa gatuvi gāja šuodien nasku naskumis Kleinb.

Avots: ME II, 694


neaizskarams

neàizkaŗams, unantastbar, unberührbar: pēc ve̦cu ļaužu duomām dažas vietas un lietas, arī daži dzīvnieki bij neaiztiekami, neaizkaŗami LP. VII, 651.

Avots: ME II, 706


neaiztiekams

neàiztìekams, unberührbar, unantastbar: neaiztiekamas bijušas burvju un raganu pieve̦stās lietas. neaiztiekamas bijušas ve̦cas ē̦kas, kuŗās agrāki ļauni cilvē̦ki dzīvuojuši Etn. IV, 62. neaiztiekamas tiesas un brīvības Kronw.

Avots: ME II, 706, 707



neizdarāms

ne-izdarãms, unausführbar: neizdarāms uzdevums.

Avots: ME II, 715


neizpostāmība

ne-izpuõstāmība* M. 293, die Unzerstörbarkeit.

Avots: EH II, 13


neiztraucējams

ne-iztraucẽjams, unstörbar: gulēt eiztraucējamā mierā Kaudz. M.

Avots: ME II, 716


nemāklis

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723


nemaņa

nemaņa, die Empfindungslosigkeit, Besinnungslosigkeit, Bewusstlosigkeit: [palikt nemaņā Ringen n. U.] acis kâ nemaņā raugās tāļumā Janš. aizmigt mūžīgā Rainis. [kâ nemaņā viņa piecēlās, kâ nemaņā viņu apģērba Janš. Dzimtene 2 I, 33. viņa bija pilnīgā nemaņā völlig bewusstlos Ezeriņš Leijerk. I, 12.]

Avots: ME II, 722


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nepašķirīgs

nepašķirîgs, nicht erfolgreich, ungeschickt: n. darba darītājs.

Avots: EH II, 17


nerosme

neruôsme 2 Frauenb. "nešķirība pie darba".

Avots: EH II, 18


nesekme

nesekme, der Misserfolg, das Malheur: kas gan savā dzīvē nav nesekmes piedzīvuojis? viena bija miega paļa, uotra darba nesekmiņa (für nesekmīte) BW. 8601. nesekmīte kājas āva, līdza nākt taisījās 17858.

Avots: ME II, 732


nesekmība

[nesekmĩba, Ungedeihlichkeit: darba nesekmība.]

Avots: ME II, 732


netiklis

netiklis: Demin. voc. s. netikliņ BW. 26819, 1 var. (aus Siuxt); ein Faulpelz Warkl. n. FBR. XI, 121, Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine; nuosaukdama par slinku un darba netikli Vindedze 138.

Avots: EH II, 21


nīcināt

nĩcinât, fakt. zu nĩkt, tr., quälen, zerstören, zu nichte machen, dem Untergang entgegenbringen: tautu; es tevi tikmē̦r nīcināšu, kamē̦r nuonīcināšu badā Sassm.; mühsam verbringen, totschlagen (von der Zeit): mēs klaknam te visu dienu salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. nevajadzēs citu dienu nīcināt Latv. viņš ir tik labs, ka viņš darba dienas nakti nīcina manis dēļ Jauns.

Avots: ME II, 746


ņirkšēt

ņirkšêt (unter ņir̂kstêt): zābaki ņir̂kš 2 Dunika; ein Schallverbum (von den Lauten, die beim Schneiden mit der Schafscheere hörbar sind) OB. (mit ir).

Avots: EH II, 114


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


nobokstīties

nùobuôkstîtiês C., N. - Peb., sich herumstossen, nicht vom Fleck kommen, nicht von statten gehen, ungewandt sein: nav ieruoču, jānuobuokstās vien Kaudz. nuobuokstās vien; ne šis, ne tas nuo tāda darba Naud., [Für. I].

Avots: ME II, 767


nočārkstēt

nuočãrkstêt Dunika, für einen Moment hörbar sein (von einem heiseren Gekrächze): viņam rīklē kaut kas nuočārkstēja, un tad viņš bija beigts. Vgl. nùočārkstêtiês ME. II, 770.

Avots: EH II, 37


noģērbt

nùoģḕrbt, tr., ab-, auskleiden, ab-, ausziehen: kažnieki nuoģērba virsdrēbes BW. III, 1, 18. viņu nuoģērba pa˙visam pliku. Refl. - tiês,

1) sich ab-, auskleiden:
nuoģērbjaties, ciemiņi!

2) sich gehörig ankleiden, sich gut verpacken:
ziemas laikā labi jānuoģērbjas.

Avots: ME II, 790


nogodāt

nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,

1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene 2 II, 13;]

2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;

3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;

4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;

[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].

Avots: ME II, 789


nograbināt

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785


nograbināties

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785


nogramstīt

[nùogramstît,

1) oberflächlich abharken:
n. salmus, zarus;

2) wiederholt tastend von der Oberfläche nehmen:
n. ēdienu Jürg.;

3) wiederholt tasten:
n. kādam gar sāniem Bers. - Refl. - tiês,

1) eine Zeitlang tasten:
nuogramstījās pie durīm, gribē̦dams iekšā tikt Kl.;

2) wiederholt tastend nehmen:
nuogramstījās vien, bet nebij kuo paēst N. - Peb.;

3) eine Zeitlang trödeln:
n. bez darba Lis.]

Avots: ME II, 785, 786


nogrozīt

nùogruõzît, tr., freqn. zu nùogrìezt, wiederholt hin - und herdrehen, schütteln: brāļi galvu nuogruozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. ārsts nuogruozīja duomīgi galvu Saul. Refl. - tiês, brālis, pa apkārtni nuogruozīdamies, ne˙nieka neievē̦ruojis LP. VI, 726. kuo tu nuogruozies? ej labāk pie darba!

Avots: ME II, 787


nogurums

nùogurums, die Müdigkeit, Mattigkeit: luocekļi pilni nuoguruma Vēr. II, 134. pēc grūta darba nāk liels nuogurums. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164.

Avots: ME II, 789


nokaitēties

nùokaîtêtiês 2 AP.,

1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;

2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.

Avots: EH II, 50


nokavēt

nùokavêt, tr.,

1) versäumen, verzögern, aufhalten:
nuokavē̦ts laiks, kad mājā tik daudz darba Apsk. nuokavēju miegu savu BW. 12532. dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti nuokavēja (Var.: aizkavēja) 29316, 2.;

2) verbringen:
ne dieveŗu, ne māsiņu, kur vakaru nuokavēt (Var.: pavadīt) BW. 22336. Refl. - tiês, sich verspäten: viņš visai ilgi nuokavējies. Subst. nùokavẽjums, die Verzögerung; nùokavêšana, das Sichverspäten; nùokavê̦tãjs, wer veräumt, verzögert, aufhält.

Avots: ME II, 795


noknibināt

[nùoknibinât,

1) abknibbern:
bē̦rns nuoknibinājis karašai virsu Lis.;

2) zupfend absäubern:
n. ērkšķuogas Bauske;

3) knibbernd wund machen:
bē̦rns nuoknibājis degunu asinīs Salis. Refl. - tiês, eine Zeitlang knibināties: pie šā darba nuoknibinājuos visu dienu Bauske, Widdrisch.]

Avots: ME II, 800


noknosīties

nuôknuôsîtiês 2 Stenden, zum Überfluss trödeln, trödelnd die Zeit vergeuden: kad pus˙stundu meklē tabakmaku un stundu pīpi smēķē, tad jau visu laiku nuoknuosās, un nuo darba nav it ne˙kā.]

Avots: ME II, 800


nokopt

nùokùopt, tr.,

1) abräumen, beschicken, in Ordnung brigen, unterbringer:
nuokuopa visu, kas tur atradās Kaudz. mājā viss nuokuopts Duomas III, 343. rudenī visu uz reizi nevar nuokuopt A. XX, 231. mēs nuokuopām darba lietas XX, 651. mēs mājā nuokuopām ve̦zumus paspārnē Kaudz. galds bij nuokuopts, der Tisch war abgedecket Blaum. laukus nuokuopt, die Ernte vom Felde abnehmen: kāzas dzēra rudenī kad lauki nuokuopti BW. III, 1, 87;

2) aufessen, auffressen, austrinken:
mans jaunākais dēliņš nu nuokuopt sāka atliekas Dünsb. ātri Jēcis tuo (krašas gabalu) nuokuopj Neik. šis puskuortēlis bij tâ˙pat stāvu nuokuopts Aps. vilks lien kūtī aunu nuokuopt LP. V, 175;

3) wahrnehmen:
lapsa nenuokuopa, ka uguns salmuos krita St. t.,

4) nuokuopt luopus, das Vieh schelect pflegen, herunterbringen
Biel. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen: meitām vakarā vēl šis tas kuo nuokuopties LP. III, 43.

Avots: ME II, 804, 805


nokustēt

nùokustêt, ‡

2) sich wegbewegen:
ne˙viens nedrīkstē̦tu n. ne brītiņu, ne suoļa nuo piespiestā darba Kaudz. Jaunie mērn. 1. IV, 168.

Avots: EH II, 58


nolētināt

[nùolētinât, im Preise herbasetzen, wohlfeil machen: precīti nuolētināja BW. 35135, 3.]

Avots: ME II, 810


nolikt

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811


nolocīt

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814


nomaisīt

[nùomaisît,

1) zum zweiten Mal aufpflügen:
n. zemi Warkl., Lis., PS.;

2) mischend od. rührend entfernen:
n. putas Bauske, Bers. - Refl. -tiês,

1) lange
maisīt: ilgi nuomaisījuos putras Bauske;

2) ohne Arbeit lebend andern hinderlich sein:
n. bez darba visu dienu.]

Avots: ME II, 815


nomalzīties

nùomalzîtiês: visu dienu n. (nuoslinkuot) bez darba Warkl. tē̦vs visu nakti nuomalˆzījās (slims, muocīdamies, staigādams, negulē̦dams) Saikava.

Avots: EH II, 66


nomētāt

nùomẽ̦tât, ‡

3) "mē̦tājuot nuovārtīt" Frauenb.: grāmatiņa tāda nuome̦tāta. Refl. -tiês: ja es nesalasu, tad tavas lielas tâ ir nuomē̦tājas pa ceļa virsu Saikava. nazis būs te˙pat kaut kur nuome̦tājies (pazudis) Orellen. viņš te kādu nedēļu nuomē̦tājās (nuodzīvuoja bez darba) Seyershof. ar tavu glupuo rīkuošanu ešu nuomē̦tājies uz vienu un uotru pusi un ni˙kā neešu padarījis Saikava.

Avots: EH II, 68


nomulīt

II nùomulît Wessen, unnütz (die Zeit) verbringen: šuo dienu nuomulīja bez darba. n. saimniekam dienu.

Avots: EH II, 70


nomuļļāt

[nùomuļ˜ļât,

1) beschmutzen, besudeln
Jürg.: bē̦rns lelli nuomuļļājis Dunika;

2) in den Bart brummen:
viņš kuo nuomuļļāja, bet es nevarēju saprast Jürg. Refl. - tiês,

1) sich beschmutzen
MSil., Dickeln, Grünwald, Jürg., Serben, Sermus, Mar., Alswig, Salis: neduod bē̦rnam sviestmaizi ruokā! viņš nuomuļļāsies;

2) eine Zeitlang
muļļāties 2 Lennew., Grünwald: viņš pie šā darba nuomuļļājies visu dienu Mesoten, Mar., Alswig.]

Avots: ME II, 822


nonieks

nuonieks, ‡

2) "?": apakš uzvalka bija kāds n. ("kāds niecīgs apģē̦rba gabals") Seyershof (mit 2 ).

Avots: EH II, 72



noplandīties

[nùoplandîtiês,

1) eine Weile (sich bauschend) flattern
Alschw., Peb., Segew., Serben (mit añ), Sessw., Lös., Selsau (mit àn 2 ): karuogs viņam nuoplandījās gar pašu de̦gunu Neu-Wohlfahrt, Ermes, Dickeln, Lennew., Grünwald, Kerstenbehm; ähnlich in Gramsden, Autz, Grünh. auch von der Bewegung der Flammen beim Feuerschaden;

2) "ohne Arbeit (die Zeit) verbringen":
viņš augu dienu tâ˙pat bez darba nuoplandījās Bers.]

Avots: ME II, 830


noplenkot

nùople̦nkuôt,

1) "?": vārdi ... nuople̦nkuoja gar dzirdi, bet neaizsniedza apziņu Veselis Tīr. ļaudis;

2) "verbringen"
Schwitten: n. visu dienu bez darba.

Avots: EH II, 76


nopostīt

nùopùostît, tr., verwüsten, zerstören, vernichten, zu Grunde richten: nuopuostījuši visus laukus LP. VII, 174. baznīca, pils nuopuostīta līdz beidzamam akmenim. tuos pilsē̦tus tu esi nuopuostījis Psalm 9, 7. izlabuojuši labu daļu nuopuostītā darba LP. VII, 371. Sprw.: viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt.

Avots: ME II, 835, 836


norast

nùorast,

1) tr., angewöhnen:
tas man nuorasts darbs Ahs. n. RKr. XVII, 42;

[2) gewohnt und abgehärtet werden:
e̦smu pret salu nuoradis Luttringen. mugura nuoradusi; ne˙maz vairs nesāp Gramsden. kas nav nuoradis maisus nest, tas nevar nešanu ilgi izturēt Vīt., Sessau, Kursiten;

3) sich entwöhnen
LKVv., Wid.: pa˙visam nuo darba nuoradis Vank., Wolgunt, Dickeln, Ar., Pampeln, Alschw.].

Avots: ME II, 837


norūdināt

nùorûdinât, nùorûdît, tr., abhärten, stählen: nuorūdīts tē̦rauds, vīrs, blēdis. šis pārbaudījums bija viņa dvēseli nuorūdinājis Vēr. II, 1108. Refl. -tiês, sich abhärten, gestählt werden: tagad viņš jau pilnīgi apradies un nuorūdījies JR. IV, 84. cilvē̦ka organisms nuorūdās pret lipīgu slimību Vēr. II, 84.

Avots: ME II, 841


nosēbot

nùose̦buôt, auch nùosebt Ahs., gew. refl. nùose̦buôtiês, sich verspäten: nuose̦buši un kruogū nuokavējušies tirdzenieki Janš. labāk es drusku uzgaidu nekâ nuose̦buojuos Purap, es nuosebu un atnācu par vē̦lu pie darba Ahs.

Avots: ME II, 844


nosēkt

nùosēkt ["nùokunkstêt"] Peb., Sessw., Warkl. u. a.; "in der Eile stimmlos aussprechen" (mit ê 2 ) Libau]: viņš errīgi nuosēca Saul. Refl. -tiês, [(mit è) einmal od. eine kurze Zeit zischend ächzen, seufzen C., Jürg., Festen, Druw., Neu-Schwanb., Kokn.]: tikai knaukšiens nuosēcās pa gaisu Niedra. vina nuosēcās vien un nuokliedzās [Ar., Dok. A. [nuosēcas aukstā ūdenī iele̦cuot N.-Peb. krūtis viņam smagi nuosēcās Lennew. zuobu raujuot viņš tikai nuosècas2 Lis., Vīt.; viņš dzēra nuo˙sē̦kdamies Nötk.] viņš nuosēcas un nuolaidās pa˙visam gulus A. XX, 650; ["pēc smaga darba nuopūsties" Schujen; "geräuschvoll ausatmen" (mit ê 2 ) Alschw.].

Avots: ME II, 845


nošērvēt

nùošērvêt Lubn., Saikava, schmutzig werden: viņš piedarbā tīri nuošērvējis nuo darba: jāsūta uz pirti; sich mit einet Schmutzkruste beziehen Heidenfeld.

Avots: EH II, 94


noskarāt

nùoskarât: nuoskarāj[u]ši (Var.: nuoplīsuši, skarbalaiņi) lindraciņi BW. 10204, 1 var.

Avots: EH II, 85


noskrandājies

nùoskrañdãjiês Sassm., Dond., Ahs., -ẽjiês, -uõjiês, auch nùoskrañduõjis, -ẽjis, nùoskrañdis, nuoskrendis, nùoskrañdê̦ts, zerfetzt, abgelumpt: nuoskrandājušies apģē̦rba gabali A. XX, 644. me̦lns, nuoskrandējies uzvalks LP. VI, 14. tas bij mazs, nuoskranduojies puika Purap. nuoskranduojis ubags Aps. nuodriskis un nuoskrandis vīrietis Janš. dē̦ls bijis nuoplīsis un nuoskrandis kâ lupata LP. VI, 455. nuojūdza abus nuoskrandušuos zir-dziņus Vēr. I, 828. iejāj le̦pns tautu dē̦ls nuoskrandē̦tu (nuoskre̦ndušu 19071) kumeliņu BW. 14493.

Avots: ME II, 848



noskurināt

nùoskurinât, Refl. -tiês,

2) eine gewisse Zeit hindurch ohne Arbeit verweilen:
tu šuodien bez kāda darba tâ˙pat vien esi nuoskurinājies Druw. n. RKr. XVII, 77.

Avots: EH II, 87


nošļanderēt

nùošļañderêt,

1) (ein Gefäss mit einer Flüssigkeit achtlos tragend, den Inhalt) verspritzen
Lemb., Nötk., Sermus;

2) vertrödeln
Sessw.: n. visu dienu bez darba. Refl. -tiês Lemb. (mit añ), (beim Tragen) verspritzt werden: spainis jau nuošļanderējies gabalā.

Avots: EH II, 96


noslapstīt

[nùoslapstît,

1) (eine Reihe von Gegenständen) verstecken:
n. zagtās mantas Lis.;

2) entwenden, wegstehlen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang sich verbergen:
n. visu dienu pa mežu Salis;

2) ausweichen (einer Arbeit):
n. visu dienu bez darba.]

Avots: ME II, 851


noslempēties

nuôslem̂p(ê)tiês 2 , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm 2 ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852


noslempties

nuôslem̂p(ê)tiês 2 , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm 2 ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852


nosuksnīt

[nùosuksnît, rbar und energisch saugend erschöpfen Bauske: priecādamās, cik tas (= bērns) dūšīgi zīd, māte teica:"tas jau suksnī tik dūšīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt, - citādi viņš tevi dikti nuosuksnīsu Janš. Dzimtene V, 436.]

Avots: ME II, 862


nosukstīt

nùosukstît,

1) (schnüffelnd?) absuchen
Heidenfeld;

2) beriechen
Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nedabīji ne n˙! Refl. -tiês (s. ME. II, 862): nicht genügende Witterung haben, schnüffelnd die Witterung hörbar durch die Nase einziehen Vank.

Avots: EH II, 92


notusnīt

[nùotusnît,

1) = nùotust 1 Neu-Wohlfahrt;

2) stöhnend (etwas Schweres) herunterschaffen:
n. baļķi nuo augšas Warkl. Refl. -tiês,

1) = nuotusnît 1: cilvē̦ks, cūka nuotusnījās C.;

2) mühsam und stöhnend sich herab- od. hinbewegen:
ve̦ctē̦vs ar muokām nuotusnījās nuo lāvas Jürg. n. uz kaimiņiem Warkl.;

3) eine Zeitlang trödeln:
viņš vienmē̦r beidzamais pie darba, juo nevar mājā nuotusnīties vien Ruj.;

4) "nuosmakt" Warkl.]

Avots: ME II, 879


novadniecība

nuõvadniẽcĩba,* ein (studentischer) Verband von Studenten derselben Gegend: studentu nuovadniecība.

Avots: ME II, 881


novirkšķēt

nùovir̃kšķêt, nùovir̃kšêt,

[1) den beim Reissen von Kleidern hörbaren Laut von sich geben
Jürg., Kalz.]: varēja skaidri dzirdēt, ka nuovirkšķēja auklas Saul. [žīds pārplēsa aude̦klu, ka nuovir̃kšēja (nuovirkšķēja Autz, Grünh., nuovir̂kšēja Lis., nuoviršķēja Golg. u. a.) vien N.-Peb., C.; in Sessw. und Fest. so auch das Reflexiv: kad drēbi plēš, tā nuovirkš(ķ)as vien;

2) = nùošvirkstêt: karstie tauki uz pannas nuovirkšķēja ūdeni pielejuot Bers.]

Avots: ME II, 887


novīstīt

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889


nožirbt

nùožirbt,

1) erstarren, ohnmächtig werden
Mag. IV, 2, 131, [("mit ir̂") Serben, Peb., Sessw., Lös.: viņš gan˙drīz nuo bailēm nuožirba; acis nuožirbst skatuoties ilgi uz vienu vietu, lasuot grāmatu vai strādājuot smalku darbu Sessw., Laud., Lös., Druw.; "apreibt" Sessw.; "sterben" Vīt.;

2) "nùotirpt": sēžuot nùožirba 2 kājas Mar.;

3) "von einer Ohnmacht erwachen"
Kerstenbehm;

4) "nuovārgt, nuoliesēt" Kursiten].

Avots: ME II, 894


nu

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753


ņūklis

I ņūklis (Bers., ņūkla Druw., eine grosse, wirre Menge]: ja nu visi bē̦rni sanāca kuopā, tad bija labs ņūklis Saul. ņūklis juoņuo darba gaîtās Egl.; [uodu ņùklis 2 Sessw., Lös. cirtumā liels ņûklis zaru Gr.-Buschhof].

Avots: ME II, 907


okstonis

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo 2 ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa 2 Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. 2 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa 2 Bers., Fest., Sessw., (mit 2 ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415


olīt

I uolît,

1): mit ùo AP.; acis uo. Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 183. Refl. -tiês,

3): "uoluoties ders." ME. IV, 418 zu ersetzen durch "uoluoties ders. Liktenis 103";

4): "strādājuot skatīties apkārt un ne˙kā nedarīt" (mit ùo) AP., "slaistīties bez darba" (mit uo 2 ) Salis.

Avots: EH II, 743


osas

ùosas 2 Bers., Kalzenau, KL, Laud., Saikava, Sessw., = ũsas, det Schnurrbart Infl, n. U., Jummardehn. Kaum zu entscheiden, ob verwandt mit apr. wanso "der erste Bart", slav. vǫsъ "Bart, Schnurrbart", mir. fés "Haupthaar" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 262), oder nebst ūsas und usas entlehnt aus dem Slavischen.

Avots: ME IV, 421


ošķi

uõšķi Nigr., der Schnurrbart; zu uõsti.

Avots: ME IV, 423


ostainis

uõstaĩnis PlKur., jem. mit einem Schnurrbart.

Avots: ME IV, 422


osteļi

uosteļi "irgendwo in N.- Kurl.", der Schnurrbart: tas jaunais ar . . . uzgrieztiem uosteļiem un lepnīguo izskatu Janš. Dzimtene IV, 211.

Avots: ME IV, 422


osti

uõsti (li. uõstai in Kvėdarna u. a. n. Būga) PlKur. (auch der Sing. uõsts), Wain., der Schnurrbart. Vgl. apr. austo und slav. usta "Mund" und die Notiz zu ũstas. Li. uosnai "Schnurrbart" (bei Geitler Lit. Stud. lI8) aus *uost(i)nai?

Avots: ME IV, 422


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


paā rstēt

paãrstêt, tr., ein wenig heilen, kurieren: ātri mani paārstē Druva I, 202. Refl. -tiês, sich ein wenig kurieren, sich ausflicken: viņš drusku paārstējās un stājās atkal pie darba.

Avots: ME III, 5


pabaudīt

pabàudît, tr.,

1) etwas geniessen, schmecken, nippen, versuchen:
jaunais pāris tikai drusku pabaudīja (brandvīnu) BW. III, 1, 99. pabaud[i] nu, dē̦ls, kâ tur tev patiksies! Mag. III, 1, 110 vai tu arī negribi ve̦lna ilksis parbaudīt? LP. IV, 138;

[2) = rbaud%C4%ABt">pãrbaudīt bei Glück I Mos. 22, l, Richter 7, 11].

Avots: ME III, 6


pabrammaņot

pabram̃maņuôt(iês), ein wenig bramarbasieren, poltem: viņš mīl pabrammaņuot(iês).

Avots: ME III, 9


pabrammaņoties

pabram̃maņuôt(iês), ein wenig bramarbasieren, poltem: viņš mīl pabrammaņuot(iês).

Avots: ME III, 9


pabrammēt

pabram̃mêt,

[1) ein wenig poltern od. scheiten
Talsen;

2) verprassen:
p. savu naudu Nigr.;

3) "eine Weile lustig (im Kruge) aufleben"
Bauske]. Refl. -tiês, ein wenig bramarbasieren, poltern: vēl pabrammējušies panāksnieki aizbrauca BW. III, 1, 45.

Avots: ME III, 9


pabūve

pabũve, der Unterbau: pabūves baļķi Purap.

Avots: ME III, 11



pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11


pačiekstene

pačiêkstene "der Raum unter einem Gebäude" (?) Saikava: suns ielīdis pačiekstenē (= paklētē?) zem klēts: "plaisa vai šķirba zem sienas vai mūrīša" Heidenfeld.

Avots: EH II, 125


pačirkstināt

[pačirkstinât,

1) ein wenig od. nachlässig melken
C., Lis., (mit ir̂ 2 Ruj.: kādas divas (scil. guovis) tur pačirkstinājusi Jaunie mērn. laiki I, 183;

2) auch pačirpstināt, ein wenig zirpen od. zwitschern;

3) "(mit einer Feder) hörbar kritzeln"
MSil.;

4) "pagrabinât" Mar. (mit ir̂), Sessw., Selsau, Lös., Lis., Segew., Sermus, A.-Peb.: pačir̃kstināt durvis, kurpes, sasalušas pastalas Grünh., Autz; p. zuobus N.-Peb.;

5) ein wenig (schlecht) fiedeln
Mar. (mit ir̂) u. a.]

Avots: ME III, 14


padārs

[padārs (li. padorùs "friedfertig, ehrbar"), tauglich, dienlich, bequem Für. I, unter derīgs.]

Avots: ME III, 16


padzirst

padzìrst (unter padzìrdêt): auch (mit ìr 2 ) Auleja, Kaltenbr., Oknist, (mit ir̂ 2 ) Dunika; padzirduse sivē̦na kviecieni Pas. XII, 317. ejuot muļķis padzirda, ka ... VIII, 277. ‡ Refl. -tiês, rbar werden: mežā pasadzirda (r. послышался) truoksnis Pas. I, 275.

Avots: EH II, 130


padzīt

padzìt [li. pagiñti], tr.,

1) ein wenig treiben:
padze̦n luopus uz mājas pusi. [es tad nu varēju intensīvi nuoduoties savam romānam un padzinu tuo labi uz priekšu De̦glavs Rīga II, 1, 8];

2) vertreiben, verjagen, verbannen:
tas vinu būtu padzinis jau sen Etn. IV, 81. tē̦vs viņu padzinis LP. VI, 397;

3) einholen:
visu dienu bites dzinu gar gaŗuo sila malu; nu padzinu, nu panācu mūsu kundziņa daļiņā BW. 33567, 1. Refl. -tiês, verfolgen, nachfolgen, einzuholen suchen: tautietis mani padzinās silā mazu gabaliņu BW. 33643, 3. Vgl. auch padzīkstêt.

Avots: ME III, 23


padzīvot

padzîvuôt, padzîvât,

1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;

2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,

1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;

2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.

Avots: ME III, 23


paganīt

paganît [li. paganýti, slav. pogoniti], ir.,

1) eine Weile hüten:
vēl saule gabalā; dzirdiet tās avis un paganiet I Mos. 29, 7;

2) die Hirtenpflicht erfüllen künnen:
ganu meita ganuos dzina, neba viena paganīja BW. 29498. Refl. -tiês, ein wenig hüten, zeitweilig hüten: tad ej nu vien, dēliņ, paganies! MWM. VIII, 16. viņiem nebij jāiet ganuos, bet tikai pa brīžiem paganīties, ja mātēm ievajadzējās īstuo ganu citam darbam Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 27


paiet

paiêt,

1): tā pagājuse riekstuos Frauenb.;

2): jam me̦lni zirgi vairāk paiet Liepna;

3): pagāja sava ceļu Preiļi (Kur. Nehrung);

5): pagājis bē̦rns, ein verstorbenes Kind
Lubn. n. BielU.; ‡

6) = iziêt 7, sich verbreiten:
slavīt(e] muna pagājusi pa visām maliņām Tdz. 41221. pagāja runas, ka e̦suot ... Pas. IV, 50 (aus Višķi); ‡

7) "?": gredzentiņu vien pamauču, šuo ciemiņu paiedams (= li. praeĩdamas?): te aug mana līgaviņa, gredzentiņa nē̦sātāja BW. 6269; ‡

8) "zugrunde gehen, nicht gedeihen"
Siuxt: man pagāja aitas;

9) "her(an)kommen (für eine kurze Weile)"
Auleja: pagāja kaimiņi, palīdzēja apdarīt. paej uz šenieni! paies darbs ("pienāks darba laiks". Refl. -tiês,

2) = ìenãktiês 1 (?): auzas vēl taidas apzaļis, nepļaun vēl, saka, lai paietas. ‡ Subst. pagãjẽjs,

1) "?": cūku ganelis bija tas p., tuo vairāk pavadīja pakaļ strādniekiem Siuxt;

2) "jem., der nur teilweise die Arbeiten eines
gàitnieks 1 leistete" Grawendahl.

Avots: EH II, 137


paīsināt

pa-îsinât, tr., ver-, abkürzen: darba laiku Etn. III, 125. dievs paīsinājis ceļu LP. V, 384.

Avots: ME III, 35


pakaļbomis

pakaļbuomis, [der Weberbaum Hinterbaum am Webstuhl Bielenstein Holzb. 399 (Abbild. S. 398).]

Avots: ME III, 39


pakaulains

pakaũlaîns, etwas knochig, mager: pakaulaini darba zirgi Mahlup.

Avots: EH II, 141


pakšināt

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50


pakšķināt

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50


paļa

I paļa,

1): lai tie manu augumiņu paliņās neturēja BW. 18817. paļās nav kuo klausīties Sermus;

2): šurpu, turpu sveša māte, man paliņas me̦klē̦dama Tdz. 46719. ļaud[i]s manam augumam divas paļas dabūjuši: viena bija miega p., uotra darba nesekmiņa BW. 8601;

3): auch Gramsden.

Avots: EH II, 153


paļa

I paļa "?": viena tē̦va meita biju, viena paļa lindrakiem; metu gūžu šurpu, turpu, lai tā paļa dalījās BW. 5763. me̦lna krāsa vispārim nebūtu ieteicama ne pie vienas apģē̦rba paļas A. XX, 67. [brunči ar lielu paļu Gr.-Buschhof.]

Avots: ME III, 64


palaicīt

palaicît (li. palaikýti),

1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;

2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt 2 ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;

3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.

Avots: EH II, 147


palieku

pa˙liêku 2 Lesten n. FBR. XV, 27, AP., Siuxt, = pa˙liekam: darba p. daudz AP. p. tāds mākulaiņš taisās, - ka nesāk līt! Siuxt.

Avots: EH II, 152


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


palodnīca

paluõdnĩca, der Baiken über dem Türpfosten Mag. XIX, 57, [Querbalken über den Türständern Bielenstein Holzb.]: baļķi virs durvīm sauc par paluodnīcu B.Vēstn.

Avots: ME III, 64


pamala

pamala, pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. 2 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65


pamest

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155


pamudināt

pamudinât, [pamudît Lis.], tr., aufmuntern, antreiben, anspornen: tas pamudināja ārstus meklēt pēc cē̦luoņiem Vēr. II, 214. [Refl. pamudîtiês, sich beeilen: p. ar braukšanu Lis.]. Subst. pamudinãjums, die Ermunterung, Anspotnung, Ermahnung; pamudinâšana, das Antreiben; pamudinâtãjs, wer aufmuntert, antreibt: labs pamudinātājs pusdarba darītājs.

Avots: ME III, 73


panars

panars: "sainis" Heidenfeld; "pānārs (?)" ME. III, 75 zu ersetzen durch "panars"; māte piepildīja viņiem panariņus (= tarbas) ar raušiem Pas. X, 225. māte viņam ielika panariņā šādas tādas salašas ebenda.

Avots: EH II, 159


panars

panars [Kortenhof, Schwanb., Selsau, Tirsen, Aahof], Bers., Mar. n. RKr. XV, 129, panara Lös. n. Etn. IV, 162, [panārs Laud., Ungurmuiža], ein Bündel Bers., Lös., ein Säckchen Mar. n. RKr. XV, 129, [pānārs (?) Biržgalis" tarba, kuŗā zirgam iebeŗ auzas"]: dieva apdāvi nāti ar dziesmu garu, panariņu ple̦cuos, dziedātāji gāja nuo ciema uz ciemu DL.; von schlechtem Essen: ja nu tās pašas panaras! Blaum. [? s. panaras I] sasalasi, tautu meita, visas savas panariņas (Var.: grabažiņas)! BW. 16366 var. [Zu nẽrt, nirt?]

Avots: ME III, 75


paņemt

paņemt,

1): par ... darba prieku, kas paņēma (= aizrāva) līdzi arī citus Vanagu ligzda 182. kuļamlaikā paņēma (= nuokāva ēšanai) aitu Salis. es jums paņēmu (= pārtraucu) valuodu Sprēstiņi;

3): kad zirgiem krita dunduri virsū, paņēma (= pirka) par kapeiki pieci kādu eļļu un ieberzēja Siuxt; ‡

4) "pārņemt, apņemt, apklāt, pārmākt": tagad paņē̦muse zâle Saikava; ‡

5) ceļš tuo nepaņe̦m, es liegt von der Strasse ab
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abliegen"). Refl. -tiês,

1): paņemies un padzeries! Janš. Līgava I, 187;

5): lazdas vē̦za pazaņēme Tdz. 55280. pasaņēma līgaviņa vusu ļaužu nuopaļiņa 45853. ‡ Subst. paņemšanâs, Angewöhnung:
viņam bija p. ... cieši tai palūkuoties acīs Janš. Bandavā II, 414.

Avots: EH XIII, 161


pangāt

[IV  pañgât, = pañguôt II 1: nuo darba man pangā ruokas Nötk.]

Avots: ME III, 77


paņirbt

paņirbt, = paņirbêt: caur krūmiem paņirba ūdens Jürg. kājas vien paņirba Sessau. paņirba raibs lakatiņš Anzen. kad vējš uzpūš, tad ūdens paņirbst Würzau.

Avots: EH XIII, 161


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


pārbrīnot

pãrbrīnuôt,

1) bewundern (?):
jie sanāca kuopā pārbrīnāt darba izturību Warkl.;

2) verrufen, das Gedeihen benehmen, wenn man etwas bewundert
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 197


pārcept

pãrcept, tr.,

1) um-, überbacken:
kad maize paliek cieta, tad viņu atslapē ar ūdeni un ieliek viņu krāsnī pārcept Grünh.;

2) zu lange, zu viel backen:
maizi. Refl. -tiês, zu lange, zu viel gebacken werden, -abbacken: maize pārce̦pusies Ahs.

Avots: ME III, 152


pārdalīt

pãrdalît, tr.,

1) teilen, zerteilen, entzweihauen:
viņš pārdalīja aunu gabaluos III Mos. 8, 20. gribeja manu piena spanni vidū pušu pārdalīt BW. 2233. istabiņa pārdalīta uz pusēm JR. V, 4;

[2) noch einmal, von neuem teilen, verteilen:
zemes ir jāpārdala, un vis˙pirms pārbaudāms Cē̦su apriņķis Leijerk. I, 213].

Avots: ME III, 152


pārdzīvāt

pãrdzîvât (unter pãrdzîvuôt),

3): nauda bija pārdzīvāta Pas. XII, 352;

4): nuo malkas ciršanas bija grūti p. Pas. XII, 464. skrituļus taisīja, - ar tuo vien varēja p. Auleja. duomādama, kei mūžeņu p. Tdz. 52977. p. bez darba Kaltenbr. jie nuo tam pārdzīvā ebenda. ar vasaras ce̦puri vien pārdzīvāja ebenda; ‡

5) verleben, verbringen (eine Zeit):
pārdzīvājuši nedēļu Pas. XII, 375. nēģu mazuļi pārdzīva smiltīs Salis.

Avots: EH XIII, 199


pārgalvis

pãrgalˆvis (li. pargalvís Daukants Darbai 77): auch BW. 12979 var., 19523, 4 var., 19529; šie pārgalvji spītē ... man Dünsb. Odiseja 22.

Avots: EH XIII, 200


pariedīt

pariẽdît Dunika,

1) zubereiten:
p. guļu, ēdienu;

2) "nuorīkuot": p. ļaudis pie darba; Refl. -tiês Dunika, sich bereit machen:
p. gulēt. p. Liepājā braukt.

Avots: EH XIII, 168


parīkot

parìkuôt, tr., aufbieten, bestellen; anordnen, beauftragen: saimniece parīkuoja meitas B.Vēstn. viņš negrib parīkuot ne puišu pie darba Kaudz. [Refl. -tiês, eine Weile rìkuôtiês: ļaujiet viņam daudz maz parīkuoties!]

Avots: ME III, 91


pārmetu

pãrme̦tu, Adv., über die Massen, allzu Ruj. n. U.: viņš pie šī darba man dara pārme̦tu lielu kavēkli LA. Zu me̦ts.

Avots: ME III, 166


pārnest

pãrnest, ‡

2) vertragen:
ruokas darba nepārne̦s, augums ļaužu valuodeņas Tz. 54820. kam jāpārne̦s caurrauja vējš Pēt. Av. IV, 102.

Avots: EH XIII, 207


parocīgs

parùocîgs, handlich, geeignet, gelegen: viņš atgrieza paruocīgu rungu Niedra. juo lāpsta vieglāka un darbam paruocīgāka, juo labāki Konv. 2 514. šis laiks nav daudziem paruocīgs Latv.

Avots: ME III, 92


pārpludināt

pãrpludinât (unter pãrplûdinât; beide Verba sind ME. III, 170 mit pãr- zu Iesenl),

1): p. pļavas Dunika, Rutzau;

2) hinüberflössen
Dunika, Rutzau: p. pluostu se̦klumam pāri.

Avots: EH XIII, 208


pārsēja

II pãrsèja, parsèjs, das Strumpfband, der Verband: pārsējus viņš sev spēcīgi nuo galvas grūda Janš.

Avots: ME III, 174


pārsējs

pãrsējs (so zu lesen; unter pārsèja): (Verband) paņē̦musi ... aude̦kla pārsējus, viņa apkuopa brūci Vindedze 110.

Avots: EH XIII, 210


pārsiet

pãrsìet, tr., über-, verbinden: ievainuojumus; pārsienamā vieta,

a) die zu verbindende Stelle (am Körper),

b) der Verbandplatz.
Refl. -tiês, sich über-, verbinden. Subst. pãrsèjẽjs, wer verbindet; pãrsèjums, der Verband; pārsiêšana, das Über-, Verbinden.

Avots: ME III, 175


pārsliet

pãrslìet, tr., über etw. aneinanderIehnen: ielika apģē̦rba gabalus krūmā un pārslēja zarus pāri Lapsk. Refl. -tiês, über etw. hervorragen: dažas spāres pārslējās pāri sienām Kleinb.

Avots: ME III, 176


pārsteigt

pãrstèigt, tr., übereilen, überraschen: rīts pārsteidzis nabaga vęlnu LP. VII, 1320. patīkami mūs pārsteidz arī brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav. sargāsimies nuo pārsteigtiem suoļiem! B. Vēstn. Refl. -tiês, sich übereüen: apduomāsim labi, nepārsteigsimies! Subst. pãrstèidzẽjs. wer übereilt, überrascht; pãrstèigšana, das Überraschen, Übereilen: [aizrādīja uz darba pārsteigšanu Veselis Tīr. ļaudis]; pãrstèigšanâs, das Sichübereilen; pãrstèigums, die Überraschung: man bija laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rainis.

Avots: ME III, 178, 179


pārstunda

pãrstuñda,* die Überstunde: pārstundu (darba pēc nuoteikta laika) atcelšana Konv. 2 1141.

Avots: ME III, 179


pārtautināt

pãrtàutinât,* pãrtàutuôt, tr., entnationalisieren, eig, in ein Mitglied eines andern Volksverbandes verwandeln: pārtautuot Krievijā dzīvuojuošās cittautas Konv. 2 2311. zemnieku pārtautināšana A. Refl. -tiês, seine Nationąlität aufgeben.

Avots: ME III, 182


pārtraukt

pãrtràukt, tr.,

1) unterbrechen:
darbu, runu. pārtrauc viņu Vēr. I, 1342. nāve pārtrauca viņa labuos nuoduomus Pav.;

[2) "überraschen"
Celm.;

3) grobmahlen
Fest.] Subst. pãrtraucẽjs, wer unterbricht; pãrtraukšana, das Unterbrechen; pãrtraukums,

1) die Unterbrechung:
darba pārtraukums Aps. jautrībai gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522;

[2) pārtraukumi "rupjš maliens" Fest.].

Avots: ME III, 184



pārziest

[pãrziest, überschmieren, übertünchen Schwanb.: p. šķirbas ar māliem.]

Avots: ME III, 189


pasaule

pasaũle,

1): nuo pasaulēm (aus grosser Ferne)
bija jādze̦n kuŗamie mājā Siuxt. pa pasaulēm (sehr weit) bij jābrauc mežuos ebenda. daži aizgāja pa pasaulēm uz citām pusēm ebenda;

2): kuo dar[a] p. neradīdama? BW. 2093. vai, ļautiņi, redzējāt šīs pasaules kalējiņu? 35673. gudrāka jaunā p. (Generation) Kaltenbr.;

5): darba ir p. (sehr viel)
Frauenb. p. te tuo mušu Grenzhof n. FBR. XII, 18. ķiršiem pasaules (sehr viel) uogu Blieden n. FBR. XVI, 104.

Avots: EH XIII, 170


pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95


pasekties

pasektiês [li. pasisèkti], etwas gelingen, gedeihen: tiklīdz izāds darbs pasecies... A. XI, 53. Ungew. so pasekt U. und ebenso ungew. das Subst. pasekšana st. pasekšanâs, das Gelingen, Gedeihen: uz taisna ceļa vadi mani, duod manam darbam pasekšanu! GL.

Avots: ME III, 96, 97


pasere

pasere,

1) der Ort unter dem aufgesteckten Getreide in der Riege
(se̦rs) Etn. IV, 163, [Fest., N.-Peb., Wessen, Sussei]: kūlēji nuolikušies paserē gulēt JR. darbs man bija pa lielākai daļai paserē, kur mugura pastāvīgi trinas gar ārdiem Jauns.;

2) "?": zemnieki likās zem paseres [=paserē 1?] gulēt LP. VI, 406 [falsch];

3) der Plur.
paseres, das von den Darrbalken auf den Estrich gefallene Getreide. Bers. [pase̦ra - labība, kas palikusi zem se̦ra jeb paserē Dond.]

Avots: ME III, 97


pasers

pase̦rs C., Heidenfeld, Meselau, Sessw., (nicht auf die Darrbalken, sondern) auf kleine Holzstangen neben dem Ofen (in der rija) zum Trocknen aufgestecktes Getreide; "caur ārdiem apakšā izkāries se̦rs" Heidenfeld (andere Gewährsperson): nevar vēl kult: p. vēl slapjš.

Avots: EH XIII, 171


pasilija

pasilija, pasaliņa Mag. XIII, 2, 55 (nach dem russ. поселенiе, wobei die Endung -ija durch den dem Redenden vorschwebenden Verschickungsort Sibirija, Sibirien, zu erklären ist, weshalb auch manche Pasilija mit grossem Anfangsbuchstaben schreiben, z. B. MWM. VI, 29), die Verschickung, Verbannung: bet Indriķi ve̦cais pilskungs būšuot aizdzīt uz pasiliju Degl. tevi aizsūtīs uz pasiliju Zeib.

Avots: ME III, 98


pašvirkstināt

pašvirkstinât,

1) intr., etwas schwirren:
vārna pašvirkstina ar spārniem Saul.;

[2) das beim Gebratenwerden hörbare Geräusch hervorbringen lassen:
p. gaļu Jürg.].

Avots: ME III, 118


patāgs

patāgs (li. patogùs "anständig"), handlich, bequem Ekengraf, Nerft: [patāgs cirvis, grābeklis, darbs Nerft]. šī aka bij ļuoti patāga Jauns. darba dienās tādas drānas ļuoti patāgas Vil. kuŗš tur mīt daiļā, patāgā klusumā MWM. VI, 389. šis ceļš man patāgi Grizgaln. [es še patāgāki (bequemer) sēžu U. patāga (geräumig) istaba U. - Nebst li. sutógti "einig werden mit" wohl (nach Bezzenberger BB. XII, 240) zu gr. τᾱγός "Führer, Befehlshaber", ἐταγην "ich wurde geordnet" (s. auch Boisacq Dict. 944 f.); gegen Trautmanns Zusammensteltung (Wrtb. 312) mit ir. toig "angenehm" und ahd. dechisto "liebster" spricht entschieden der Vokalismus.]

Avots: ME III, 119


pateikt

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. 2 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. 2 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120


pats

pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,

1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. 2 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;

2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;

3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;

4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,

a) der schlechteste,

b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;

5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,

a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;

b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]

Avots: ME III, 124, 125


pavediens

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135


pavest

pavest (li. pavèsti, slav. povesti),

1) eine Strecke führen:
vai nevari mani kādu gabalu pavest? LP. VI, 280. ar ratiem pave̦dams, fahrbar;

2) verführen:
uz grē̦kiem pavest Glück I Kön. I6, 13. iereibušus viņš vis˙labāk varēja uz visādām geķībām pavest Kurbads. Refl. -tiês, gelingen: manīgam cilvē̦kam jau viss pave̦das Jaun. mežk. 47. pīlē̦ni labi pave̦dušies Dond. - Subst. pavedẽjs, der Verführer: sievas pavedējs LP. IV, 55. pave̦dums, das (erfolgte) Führen: patencinādams par pave̦dumu LP. V, 137.

Avots: ME III, 135


paviļāt

I paviļât (li. pavilióti), paviļuôt, anführen, betrügen: es meitiņas paviļāju (Var.: pame̦luoju, pamānīju; paviļuoju BW. 797,

3) BW. 28476.

II paviļât,

1) auch paviļinât PS., Bers., Bauske, ein wenig (in den Händen) wälzen:
uormanis paviļāja tuo pirkstuos Cālītis Dzīvība 5. bē̦rnu paviļā pa šuo aukstuo spilve̦nu Stari II, 624;

2) ein Fundament
(paviļa) legen Wid. Refl. -tiês, sich ein wenig wälzen: p. bez darba.

Avots: ME III, 138


pēc

pêc,

1): auch Salis n. FBR. XV, 71, Bērzgale, Seyershof: p. viņi nuozaguši ... meitas Janš. Apsk. 1903, S. 12;

2) f): es nezinu, p. kam (wozu)
viņas ir Siuxt. maziņu pēra p. nedarbiem ebenda. Liene p. palaidnībām bij cietumā Seyershof. p. cita (anstatt eines anderen, für einen anderen) pūlēties Sonnaxt. daži sēj kaņepes p. striķiem ebenda. viņi ... būtu cirtuši visu vasaru, bet p. tuo uguni baidījās Salis n. FBR. XV, 72; g): p. darba viņi ir stingrāki Salis n. FBR. XV, 72. tas ir p. luopiem un tas ir p. ganībām: kad guovs ir pavājāku ē̦duse, tad nav tāds svieksts Siuxt.

Avots: EH XIII, 226


pēc

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205


peķis

II peķis, die weibliche Scham BW. 34482 var., insbesondere die clitoris Bergm. n. U. Nebst pecītis wohl aus estn. pākk "Hode, Hinterbacke".

Avots: ME III, 194


pekls

pe̦kls, ‡

2) ein unpassierbarer Morast
Dunika: tādā pe̦klā var pagrimt ar visis zirgis; "muklaina vieta, bet ne dziļa" NB.

Avots: EH XIII, 219


peksis

I peksis, ein kleiner Anbau: pie piedarba ir piebūvē̦ts peksis, kur pglavas nuolikt Tirs. n. RKr. XVII, 72. Etwa aus estn. peks "ein Gefäss" ??

Avots: ME III, 194


pempele

pempele: ein kleines, dickes Mädchen PV., "maza, neveikla sieviete" Prl.; comm., ein Mensch von untersetztem Körperbau Etn. IV, 164.

Avots: EH XIII, 222


pempis

I pèmpis C., pèmpis 2 Erlaa, pempis Saikava, Setzen, Demin. pempiņš U.,

1) der Bauch, der Schmerbauch:
nu es e̦smu pempi krietni piepildījis Etn. II, 49. kuoks apmeties pempī, tas ir, aug tikaî re̦snumā, dabū tādu kâ vē̦de̦ru Drsth. n. RKr. XV, 70; pèmpîs, ein dicker Mensch Jürg.;

2) pempiņs St., ein Einfaltspinsel, ein verkümmerter Mensch
U.;

3) pempiņš, ein Fisch
Konv. 2 3667. Zu pempt.

Avots: ME III, 199


penderis

I penderis U., Buschh., penders Fest., peñdẽrîs PS., C.,

1) penderis U., der Magen (bei Menschen und Tieren);
pendērs, ein Kuhmagen N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378; peñdēris Jürg., pèndēris 2 Lis., ein Schmeerbauch U.; pèndēris 2 Kreuzb., penders Etn. IV, 164, der Bauch: bē̦rni, mani kuovārnīši, visiem pliki penderīši BW. 2182,1;

2) pendērs Infl. n. U., = pùslis;

3) penders, ein junger Ochs Diez,
Gr.-Buschh., Oberl. n. U.; pendēris Lasd. "ein junges Rind mit ausgewachsenem Bauch". Etwa aus estn. põnder "kurz und dick; Knollen, Erhöhung"??

Avots: ME III, 199, 200


pērkons

pḕ̦rkuôns (ein li. perkuonas bei Daukantas Darbai 35): auch (mit uo) Ermes, (mit ê̦r 2 ) Behnen, Grob., Mesoten, Schwitten, Selg., Siuxt. Zur Etymologie s. auch Karsten Fragen a. d. Gebiete d. germ.-finn. Berühr. 72 ff.

Avots: EH XIII, 228


Pēteris

Pẽteris, Peter; auch (Sing. u. Pl.) der Petritag: gāj[u] Jāņuos, Pēteŗuos arājiņa lūkuoties BW. 33106, 1. gaŗais pēteris, der Mittelfinger (in der Kindersprache) Ar. - juoku pēteris, ein Spassvogel, Witzbold. - Pẽteŗa zâle, pẽterzâle, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; Pēteŗa zāles, weisse Leberblume (parnassia palustris) Fischer 215; Königskerze, Wollkraut (verbascum thapsus) 201: pēterzāles lasīdama BW. 32990.

Avots: ME III, 211


pētnieks

pẽtniẽks,* der Forscher: pētnieks ielaužas uotrā darba laukā A. v. J. 1896, S. 244. nebeidz viļināt... pētniekus Vēr. I, 1545.

Avots: ME III, 211


pi

II pi! Interj.,

1) zur Bezeichnung des Abscheus, des Ekels, pfui!:
pi tu, blēde! LP. IV, 183. pi tu! uzminēju gan LP. V, 136. ve̦lns... nuospļāvās: pi, tu ręsgali! Kurbads;

2) zum Aufhetzen der Hunde
LP. VI, 696, Līn., Dond., Kabillen, vgl. pij und pì.

Avots: ME III, 211


picka

picka,

1) ein Klumpen, Kloss Dunika: save̦ltu mālu picku BW. 20161. drupinājis piena picku LP. VI, l, 401. zemes picku Kurbads;

2) mit Butter zugerichteter gestossener Hanf U.;

3) ein Scheltwort
Harder n. U. Kontaminiert aus pika und piciņa?

Avots: ME III, 211


pidelis

II pidelis (daneben [feminin?] pidele) Grünw. "viegls, l,·uszīgs cilvē̦ks, kas mīl apkārt staigājuot vairīties nuo smagāka darba".

Avots: EH XIII, 230


pie

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237


pieburt

pìebur̃t,

1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;

2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.

Avots: ME III, 240


piedabūt

pìedabût, zu etwas bekommen, zwingen: pie zemes darba tuo ne par kuo nepiedabūsi Alm. Kaislību varā 20. viņa ne˙maz nevar pie grāmatas piedabūt Mag.XIII, 3, 62. tie gribēja piedabūt iedzīvuotājus pie katuoļu ticības Japana 28. ne˙kuo darīt - ve̦cuo ne pa˙galam piedabūt LP. IV, 205. lielām muokām piedabūt LP. II, 55.

Avots: ME III, 242


piedarbs

piẽdar̂bs Wolm., C., N.-Peb., Jürg., Zögenhof, Selg., Bauske, (mit ie

2) ) Golg., Lis., Prl., Bers., Kreuzb., Gr.-Buschhof, piẽdarba Naukschen,

1) die Vorriege, die Dreschtenne:
zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam LP. VI, 1, 74; im Ostle. dafür kuls, in Baldohn - kluons;

2) das Vorhaus in der Badstube
N.-Bartau;

3) ein Anbau:
tâ sauktais piedarbs bij jaunajai dzīvuojamai ē̦kai istabas galā Vilibalds Kas uzvarēs 26. Zu piedarīt.

Avots: ME III, 242


piedot

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247


piejūra

pìejũŗa, piejūre, die Küste: piejūŗas dzelzceļs Dz. Vēstn., die Uferbahn. piejūŗas valsts Konv. 1489. piejūŗas virzienā turpinājās apšaudīšanās RA.

Avots: ME III, 254


piekara

piekaŗa, = piekars: ve̦rba ce̦lms bez piekaŗas "s" Etn. III, 149.

Avots: ME III, 256


piekrāpt

pìekrâpt, betrügen : kâ tu iedruošinājies mani tâ neguodīgi apmānīt un piekrāpt? Dicm. pas. v. I, 38. pārve̦d naudu māja un duoma izmēruot, vai ve̦lns nav piekrāpis LP. IV, 80. piekrāps tevi tautu dē̦ls BW. 11599. Refl. -tiês , pers. und unpers., sich versehen, sich betrügen: ve̦lnam tagad piekrāpās Kurbads. zaldātam piekrāpās JK. V, 79. vienreiz tas tuomē̦r piekrāpies LP. V, 156.

Avots: ME III, 259


pielaicīties

pìelaicîtiês, sich dranmachen Golg., Vank., Libau: pielaicīties tam klāt Jans. Fauni vai klauni 40. nevar vien pielaicīties pie darba Golg.

Avots: ME III, 264


pielāpīt

pìelãpît, ausflicken, zurechtmachen: pielāpīt savus darba rīkus A. XX, 138. ē̦kas jau uz kakla krītuot, bet par pielāpīšanu ne duomāt neduomājuot Krišs Laksts 9. es atnācu, lai vēl kaut cik pielāpītu savu beigtuo mūžu Ezeriņš Leijerkaste I, 71.

Avots: ME III, 266


pielauzt

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266


pielievenis

piêliẽvenis 2 Lesten, Schibbenhof, _ palievenis Druw., Seppkull: iz rijas pielieveņa spāres izvilka savu paegļa spieķi MWM. v. J. 1896, S. 789. zem viena jumta rija, piedarbs, gubeņi un pe̦lavnieks līdz ar kādu tukšu pielieveni... braucamiem un darba rīkiem ap piedarbu un rijas sāniem Kaudz. Atmiņas I, 26.

Avots: ME III, 269


pielikt

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267


pienākt

pìenãkt,

1) zu-, herzukommen, herankommen:
pienācis rīts, vakars. pienācis rudens LP. V, 105. pienācis naudas trūkums VII, 759;

2) erreichen, betreffen, ertappen:
man pazuda bāliņam linu bikses pieguļā; nu sadzinu, nu pienācu brūtei kre̦kla apkaklē BW. 20500, 4. ne˙viens nevarēja zagli pienākt LP. VI, 1, 518. Ingu nepienāca vairs ne pie kāda nedarba MWM. X, 89. ja vēl pienākšu, sukāšu tevi LP. V, 18. Sprw. me̦luo, ka nevar pienākt JK. II, 340;

3) sich mit Kommenden füllen:
istaba pienākusi (pilna) ļaužu;

4) Part. pìenãkuõšs, pìenãkams, gehörig, zukommend:
pienākamuo izdarīt, die Pflicht tun. Līziņa deva pienākuošās atbildes Vilibalds Kas uzvarēs 96. Refl. -tiês, zukommen; sich gehören; verpflichtet sein: tev pienākas puse, dir kommt die Hälfte zu U. līgava... atstāja ratuos cimdu pāri, kas pienācās vedējam RKr. XVI, 113. tev pienākas tē̦vam klausīt, du bist verpflichtet, dem Vater zu gehorchen U. tas tā pienākas, das gehört sich so U.

Avots: ME III, 275


pieplēst

pìeplêst,

1) dazu-, hinzureissen:
vēl vilnainu vesti es pats nuo savas puses pieplēsu klāt Latv.;

2) zur Genüge, ein genügendes Quantum reissen, raufen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku, ar kājām pieplēš sūnu un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Biržgalis). akmeņi gan jau pieplēsti Saul. III, 101.

Avots: ME III, 280


piepļurkšināt

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; rbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši 2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280


pieprasīt

pìeprasît, anfragen, fordern, verlangen: uzrakstat man pieprasītuo izskaidruojumu! Rainis Göte VI, 21, šī nuoraušana pieprasa spē̦ku Pürs III, 135. Subst. pieprasīšana, das Anfragen, Fordern; pieprasĩjums, die Anfrage, Forderung; pieprasītãjs, wer anfragt, fordert: darba pieprasītājs.

Avots: ME III, 281


pieridāt

pìeridât,

1) wegräumen:
p. darba rīkus pajumte Dond., Wandsen;

2) unordentlich vollkramen:
p. istabu ar dažādām lietām C., Dond.

Avots: ME III, 285


piešāve

piešāve Bers., die Stelle, wo zwei Brote aneinanderbacken: kad divi kukuļi sace̦p, kuopā, tad piešāve kukulam garuozas nav Bers. atvelc ar lāpstas galu nuokritušuo. kāršu nuost, lai neiznāk piešāve! Vīt. 55.

Avots: ME III, 300


piesliet

pìesliet, anlehnen, stützen Nigr.: pie vārtiem es piesleju savu dzelžu zuobeniņu BW. 13740. pie piedarba stendeŗa pieslieta nūja Lapsa Kūm. 60. galdi nebij klāti, un krē̦sli bij pieslieti pie tiem Vēr. II, 142. Burtnieks atvilka vaļā luogus un pieslēja abās pusēs lubiņas Lāčplēsis 53. Refl. -tiês, sich anlehnen, anschmiegen, sich stützen : pieslieties pie sienas. kundzes pavēle tâ pieslējās viņas sirdsduomām, kâ cimds ruokai A. v. J. 1900, S. 875. pieslieties duomām, uzskatam, mit einer Meinung, einer Ansicht einverstanden sein.

Avots: ME III, 292


piespāre

piespāre,

1) ein stark über die Wand hervorstehendes Dach:
es savai luopu kūtei liku ietaisīt piespāri Selb.;

2) piẽspãre Behnen, eine Stütze des Sparrbalkens
Bauske.

Avots: ME III, 294


piespiest

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295


pietriept

pìetriept,

1) schmeissend anfügen; fest andrücken
Dunika (mit 2 ): es tevi pietriepšu pie zemes tik˙pat kâ krupi! De̦glavs Rīga II, 1, 103;

2) verunreinigen
Mitau, Druw.; fleckig machen: nuomazgā ruokas labi, nepietriep dvieļa! Schwanb., Selsau, Druw., Golg., Lös., Festen, Aahof u. a.;

3) vollschmieren
Dunika: p. siênu šķirbas ar māliem Vank., Druw.; "vollspritzen" M. Sil.;

4) hinzugiessen:
pietriep nu vēl vienu spaini (uz drabiņām)! N: Peb.;

5) anschmieren:
pietriept 2 taukus pie durvīm Bers.

Avots: ME III, 305


pievedceļš

pìeve̦dceļš, pieve̦d- od. pieve̦dudzelzceļš, die Zufuhrbahn, Zweigbahn.

Avots: ME III, 309


pievīt

pìevīt,

1) windend, flechtend anbringen, anbinden, fesseln:
Dēkla vija pinekliņu..., pievij (Var.: piepin) dažu mātes meitu pie netikla tē̦va dē̦la BW. 12001, 1 var.;

2) viel, zur Genüge winden, flechten, fertigwinden, -flechten:
raibas vien man telītes, . . . diezgan darba tautiešam zīda valgu pievijuot BW. 16467. kur stārkis sev pērkļus pievijis MWM. IX, 149. Refl. -tiês, windend sich anknüpfen, sich mit etw. verbinden: tad dziesma pievijās MWM. VI, 327.

Avots: ME III, 311


piežēlot

pìežẽ̦luôt, tr., sich (zur Genüge) erbarmen, Mitleid erweisen, schonen: kungs var gaude̦nu cilvē̦ku žē̦luot; kuo nu piežē̦luos nabaga cilvē̦ks? Ahs. n. RKr. XVII, 46. viņa bij saudzējama un piežē̦luojama Alm. Refl. -tiês, sich schonen: esi par daudz ... sapūlējies. būtu cik necik piežē̦luojies, gan dažu labu gadiņu būtu varējis vēl kungam klausīt Alm. tu jau vari piežē̦luoties, ja vēl neesi īsti uz kājām Alm. Meitene nuo sv. 104.

Avots: ME III, 313


pieziest

pìeziest, vollschmieren, beschmieren: p. šķirbas ar mālu Kl.

Avots: ME III, 313


pīlādzis

pilādzis Wolm., pilādzis 2 Sunzel, Kr., pīlâdzis 2 Bl., pīlādzis Burtn., Erkul, Ruj., Stackeln, Sessw., Treiden, Meselau, Lemburg, Fockenhof, Kegeln, Stuhrhof, Behrshof, Zeezern, Dobl., Sessau, Stelp., Wallhof, Schönberg, Kirchholm, Naud., Wilzen, Behnen, Bixten, A.-Autz, Gr.-Autz, Siuxt, Blieden Neuenb., Tuckum, Schlampen, Schmarden, Matk., Jakobshof, Prawingen, Kurs., Mitau, Ellel, Zehrxten, Waddaxt, Hofzumberge, Kr.-Würzau, Wolgunt, Swehthof, Senten, Gaiken, Wahnen, Essern, Annenhof, Appricken, Irmelau, Lieven-Behrsen, Samiten, Remten, Rönnen, Nikrazen, Wirginalen, Dünhof, Baldohn, Windau, pĩlãdze Mitau, Ekau, Mesoten, pīlādze 2 Bauske, pīlādze Zerrauxt, Schwitten, Fockenhof, Dobl., Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Gr.-Sessau, Grünh., Misshof, Mesoten, A.-Rahden, Hofzumberge, Gr.-Würzau, Kr.-Würzau, Lieven-Behrsen, Lesten, Remten, Wilzen, Wolgunt, Salgaln, pĩladze Etn. III, 77, Sassm., pīladzis 2 Adiamünde, Wandsen, pīladzis U., Mag. XX, 3, 154, Postenden, Nurmhusen, Angern, Erwahlen, Nogallen, Selg., pīladzis Stenden, Altmohken, Sehmen, Alt-Rahden, Sparen, Golg., JK. VI, 30, pĩladzis Ellei, der Pilbeerbaum, Vogelbeerbaum, die Eberesche (sorbus aucuparia L.) RKr. II, 78. Aus liv. pīlag, s. Thomsen Ber6ringer 78 und 273.

Avots: ME III, 231


pilnām

pil˜nam, Adv.,

1) völlig, vollständig:
lai pilnam saprastu Stendera nuozīmi Plūd. Llv. II, 160. pilnam laimīga Asp. Saulgriezīte 26. jūs pilnam vīrīgu dūšu rādījuši Dünsb. Par. 112;

2) pilnam, meist
pa pilnam, in Saussen und Feht. n. BB. XII, 233 - pa pilnu pilnam, vollständig genügerid: viss tiem pilnam pasniegts tika Lāčpl. 78. maksājam pilnam, kuo pelnījis Lapsa-Kūm. 59. darba pa pilnam Alm. Kaislību varā 119.

Avots: ME III, 215


pilns

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216


pīņa

pīņa,

1) das Geflecht:
brūkle̦nāju pīņa Apsīšu J. IV, 16;

2) das Haarband:
zaļa zīda matu pīna BW. 5511.

Avots: ME III, 232


pīne

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232


pirksts

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224


pirzuks

pìrzuks 2 Sonnaxt n. FBR. XVI, 42 "īss apģē̦rba gabals".

Avots: EH XIII, 239


plančka

II plañčka Hofzumberge, = plancka II: nuo Rīgas tās ve̦cās plančkas šurp atte̦kuot un tad pie darba kaktā kâ kucītes rejuot. In Fockenhof sei plančka ein Klatschweib, in N: Peb. (mit n ) - ein verkommenes Weib.

Avots: ME III, 318


plāns

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330


plaukšņas

plaũkšņas Gr.-Würzau, plaukšņi U., plàukšņi Ronneb., = plàušas, die Lungen: plaukšņi vien skan RKr. VII, 96. - plaukšņas, die Leber K. Müller 112. - plaukšņu zāle, Neunmannskraft (verbascum thapsus) U.

Avots: ME III, 326


plauts

plàuts 2 (li. plaũtas "Steg am Bienenstock") Mar. n. RKr. XVII, 133, Kl., Selsau, Heidenfeld, Golg., plauts, -s, auch plaute Spr., = plàukts, das Wandbrett, Regal: kur liki pīrāgu? klētī plautā (Var.: plauktā) BW. 32218 var. suols pie gultas izpildīja plauta vietu Vīt. 24. Zu an. fleyđr "Querbalken", la. pluteus "Wandbrett", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 90, Petersson IF. XXIV, 256 f. (der auch la. plautus "breit, platt" heranzieht) und oben le. plàukts.

Avots: ME III, 328


plenderēt

plenderêt Spr., pleñderêt Ruj., Dond., Wandsen, Arrasch, Bauske, Salis, -ẽju, auch refl. plenderêtiês, sich herumtreiben, schlendern, ein unsolides Leben führen: vuška plenderē (bried) pa dubļiem Sakstagala. es tagad plenderēju bez darba apkārt A. v. J. 1901, S. 102, AP., Golg, kas tas būtu par vare̦nu puisi, ja tâ neple̦nde̦rē̦tu! V. Egl. nu es varu Rīgā braukt un pa kruogu plenderēt! BW. 3134. plenderējās, kamē̦r labi izplenderējies aizgāja, tēriņa nesamaksājis Fest., Stelp. Reimt zu kleñderêt.

Avots: ME III, 336


plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341


plucene

plucene, der Vogelbeerbaum. Reimwort zu pucene.

Avots: ME III, 352


plūderēt

plūderêt,

1) auch plùderêties 2 Saikava, flattern, mit den Flügeln schlagen:
tumsā izbiedē̦ta putna blākšķuošā spārnu plūderēšana Latv.;

2) tr., plūderêt Behnen, prügeln
(?): čigāns savu čigānieti pa kārkliem plūderēja [?] (Var.: karbačuoja, šķurināja, teterēja), ka tā agri nesacēle, ka kulīšu nelāpīja BW. 33533 var.;

3) begatten (von Vögeln)
Naud. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 360


pļupīt

pļupît (?), -u, -ĩju, intr., rbar kochen (von einer dickflüssigen Masse): biezputra pļup katliņā Druw. (pļup kann nur zu pļupt oder pļupêt gehören).

Avots: ME III, 373


počkāt

počkât, -ãju, auch refl. -tiês, mit Lehm schmieren: kuo tu ap tuo krāsni tā počkājies? jāaizlāpa šķirbas Dond. Aus dem Livischen (vgl. estn. potsima "beschmieren")?

Avots: ME III, 375


post

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost 2 Kr., puôst 2 Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums 2 , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums 2 Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi 2 Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458


prasts

prasts, gemein, gewöhnlich, einfach; prasta sieva, ein Weib,das nicht schwanger ist U. Būga hält KSn. I, 88 das diesem le. Wort entsprechende li. prãstas "gewöhnlich, gering" nebst slav. prosis "einfach, gemein" für ein altes Verbalnomen (zu li. pràsti "gewohnt werden") mit der Bed. "gewohnt > gemein". Aber die Bed. "gewohnt werden" hat sich wohl aus der Bed. "verstehen" entwickelt (vgl. li. gùsti "klug werden; gewohnt werden") und ist aufs Li beschränkt, und das Slavische kennt überhaupt kein dem entsprechendes Verbum. Daher wohl eher nebst li. prãstas entlehnt (man beachte die Übereinstimmung in der Bed˙!) aus slav. prostъ, das wohl ein Kompositum ("gerade, aufrecht stehend") ist.

Avots: ME III, 378


prātot

pràtuôt, auch prātêt L., U., denken, bedenken, überlegen, klügeln, vermuten: ve̦lns prātuoja, kâ nuo Mārtiņa vaļā tikt Etn. IV, 56. ve̦cā E. prātuoja, kâ labāki būtu A. XI, 107. Subst. pràtuôšana, das Denken, Überlegen, Klügeln: bez kādas vaidēšanas un gaŗas prātuošanas viņš ķeŗas pie darba M. Aruons; pràtuõjums, das Gedachte, die Überlegung, Klügelei: dzejā sāka nuomest saskrūvē̦tus prātuojumus Vēr. l, 1131; pràtuôtãjs, wer denkt, bedenkt, überlegt, klügelt.

Avots: ME III, 383


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


pūkšēt

pũkšêt: kad mīca maizi, tad pùkš 2 (vom Schall, der beim Dringen von Luftblasen durch den Teig hörbar ist) Auleja.

Avots: EH II, 341


pumpvēders

pumpvē̦de̦rs Fausts (1936), S. 144, der Schmerbauch.

Avots: EH II, 325


purene

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416


pusdarbs

pusdar̂bs, die halbe Arbeit: Sprw. žāvājuoties tik pusdarba darīsi. labs mudinātājs ir pusdarba darītājs. Uoliņiem bij kaudze pat˙laban pusdarbā (halbgetan, halbverrichtet) Kaudz. M. 24.

Avots: ME III, 424


pusdzīve

pusdzīve, der halbe Haushalt (?): es savam bāliņam pusdzīvītes turē̦tāja (Var.: liela darba darītāja) BW. 9718.

Avots: EH II, 331


pusgodīgs

pusgùodîgs, Adv. pusgùodîgi, halbwegs ehrbar, ehrlich, redlich, anständig: lādzīgam cilvę̄kam darbs ar atpūtu mainās tâ pusguodīgi Seibolt.

Avots: ME III, 427


puškārtin

puškārtin (unter puškārteņus): auch (mit ā`r 2 ) Auleja, Erlaa, Nerft, Sonnaxt: kad kam šķērsām pāri pārkrīt un paliek tâ gaisā karājuoües, tad saka: p. Erlaa (ähnlich in Auleja). šis p. pārkritis par redelēm: kājas augsti, galva zemē, pats nevar atgrìezties ne˙kādiņ ebenda. iekrist gultā p. ("šķē̦rsu, ar pusķermeni") Sonnaxt. p. ("ap vidu") apsiet juostu ebenda. p. ("?") izmeta svētdienas, p. darbadienas drēbju Nerft n. FBR. XIX, 19.

Avots: EH II, 336


pusmaltīte

pusmal˜tĩte, pus˙mal˜tĩtes, die halbe Mahlzeit: pienā lāse un sviesta piciņa ..., nuo kuŗas ... darba cilvē̦kam nav ne pus˙maltītes Dievkuociņš. apstājāmles pusmaltītē. uz pusmaltītes iedzert šņabi.

Avots: ME III, 430


puspūrs

puspũrs, pus˙pũra, ein Demin, puspũrĩte BW. 25774, 2, ein halbgefüllter Aussteuerkasten; ein halbes Lofmass; ein halbes Lof (Kornmass): vēl manai māsiņai pus pūriņa linu kre̦klu BW. 25548. man puspūrs dālderīšu 31258 var. iešu māsiņai nuovada raudzīt, vai pūra sējums, vai puspūrītes 25774, 2. paņem nuo piedarba puspūru un ej ar tuo dārzā! Vīt. 30. tur būs pus˙pūra rudzu.

Avots: ME III, 432



pūt

pũt: prs. puju Schrunden n. FBR. XIII, 105,

2): auch ("faulenzen, auf der Lotterbank liegen")
Diet.

Avots: EH II, 344


putenes

I putenes,

1) Schneeballen (viburnum opulus)
U.;

2) Vogelbeeren, Ebereschbeeren, Sperberbaum, Pilbeerbaum (sorbus aucuparia)
Fischer 240; Vgl. li. putìnis "Kalnikenbaum" und pùtinas, eine Pflanze Jušk. SvD. 5, 1 und An. 66.

Avots: ME III, 440


pzbidžīt

pabidžît Dunika, antreiben (zur Arbeit): p. citus pie darba.

Avots: EH II, 120


radināt

radinât, tr.,

1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene 2 I, ,193;

2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.

Avots: ME III, 461


radīt

radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,

1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;

2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;

3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?

Avots: ME III, 462


radzināt

II radzinât (li. rãginti "zum Essen od. Trinken ermahnen"), tr.,

1) (zum Essen) nötigen
Dond., Wandsen, Rutzau, Dunika: viesi Wid. neradzini mani tâ pie ēšanas! viesi ne˙maz lāga neē̦d, jāsāk būs vairāk radzināt Dond.;

2) (zur Arbeit) antreiben
Für. I: tu nemāki kaipu rāt, es kalpuoņu radzināt BW. 22114. bargs tautietis mani ņēma, bargi mani radzināja (Var.: vārdzināja) 21660 var. nedrīkst kungi vārdā saukt, ne pie darba radzināt 3429, 4. Die Bed. 2 dürfte aus der Bed. 1 (die im Li. nach Kurschat durchaus vorherrscht) erwachsen sein, und in der Bed. 1 ist es wohl das Kausativ zu li. ragáuti "geniessen, schmecken" (dies nach Būga KSn. I, 278 zu redzêt).

Avots: ME III, 463


ragacis

ragacis,

1) ein Stock, worauf man den Flachs beim Schwingen legt
Mar. n. RKr. XV, 132;

2) der Weberbaum, auf welchen sich das fertige Gewebe aufwickelt
Mar. n. RKr. XV, 132;

3) "etwas Unebenes, Knorriges, Ästiges"
Mar.: ecējamie egļi kâ ragači;

4) ein unartiger, ungestümer Knabe, "kas iet kâ vējš, visu gāzdams un lauzdams" Mar.: putka iet kâ ragacis ar visu klibuo kāju. Wohl zu rags.

Avots: ME III, 463


ragainis

ragaînis,

1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;

2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);

3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;

4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);

5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;

6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;

7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.

Avots: ME III, 464


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


raidināt

raîdinât Gr.- Buschhof, Ruj., freqn. zu raidît. mehrfach schicken. antreiben: es drīkstēju vārdā saukt, ir pie darba raidināt (Var.: radzināt) BW. 3429, 4 var.

Avots: ME III, 469


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


raksturot

raksturuôt* charakterisieren, (für etwas) charakteristisch sein: mūsu gadusimteni... raksturuo darba ražuošanas spējas lieliskā vairuošanās A. XI, 472. Refl. -tiês, eine Eigenart aufweisen, charakterisiert werden: mūsu literatūra raksturuojas ar savu seklību un bezgaršību De̦glavs Rīga II, 1, 381.

Avots: ME III, 475


ramaniņas

ramaniņas (unter ramaņas): auga man gaŗi mati, auga skarba valuodeņa; jau tai dē̦lu māmeņai pūrā jemt ramaneņis ("?") Tdz. 46599.

Avots: EH II, 353


rāpties

rāptiês (li. ropties Dauk. Darbai 172): auch Lemb., Salisb., (mit à) Ermes, Smilt, Trik., (mit â 2 ) AP., Dobl., Lieven-Bersen, Ramkau (unbek. in Schnehpeln, Stenden, Talsen, wo dafür līst ).

Avots: EH II, 361


rast

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479


raudzīt

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486


raukt

ŗaûkt 2 Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt 2 Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587


raustīgs

raustîgs,

1) "= dre̦bulîgs": bijis tāds raustīgs pie katra darba Etn. II, 94;

2) schüchtern
(kautrīgs) Ar. Zu raustîties.

Avots: ME III, 489


raustiņš

raûstiņš 2 Iw. "raušanās; daudz darba": nu viņam bij r.

Avots: EH II, 358


ražīgs

ražîgs (bei U. dafür fälschlich rašīgs), ergiebig, gut gedeihend, fruchtbar, produktiv: ražīga sē̦kla, fruchtbare Saat. ražīgs gads LP. V, 119, ein gutes, ergiebiges, reichliche Ernte verheissendes Jahr. ražīgs darbs, produktive Arbeit: mans darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91. Subst. ražîgums, die Ergiebigkeit, Fruchtbarkeit, Produktivität: auglīgais ražīgums Rainis. darba spē̦ka ražīgums A. XI, 540.

Avots: ME III, 493


redzināt

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504


rēpains

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521


repis

IV repis: "ein kurzbeiniger Schmerbauch" Segew.; ein kleines und dickes (auch: unsauberes, unschönes) Lebewesen AP.

Avots: EH II, 366


reste

reste, gew. der Plur. restes,

1) der Rost, Bratrost
U.; der eiserne Rost zum Stechen der Fische Bielenstein Holzb. 676 (mit Abbild.); der Rost, der dem Häuserbau zum Grunde gelegt wird;

2) das Gitter:
dze̦lzu (od. dzelzs) restes, ein eisernes Gitter. tev būs... resti kâ tīkli taisīt no vara, uz skadriņu vīzi Glück II Mos. 27, 4. es meitiņas cauri re̦dzu caur tām luoga restītem BW. 11427 var.;

3) ein vierbeiniges, grosses, recht undichtes Sieb in der Riege zum Durchsieben von Stroh
Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.), Luttringen, Etn. III, 104, Gold. n. Etn. I, 137: salmus... lika uz restēm un kratīja, lai izbirst pe̦lus un graudi RKr. XVII. restes salmu kratīšanai Plutte l00. Nebst estn. röśt "Rost" aus d. Röste.

Avots: ME III, 513


rets

re̦ts (li. rẽtas), Adv. re̦ti, undicht; selten: rudzi ir re̦ti, der Roggen steht undicht U. kad kūmas re̦ti stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179. Sprw.: re̦ti, bet labi. juo re̦tāki viesi, juo veiklākas nama mātes kājas Blaum. re̦ti, re̦ti tā sētiņa (selten findet man einen Hof), kur pie vārtiem vītuoliņš; re̦ti, re̦ti tā ve̦de̦kla, kas mātei vietu taisa BW. 23369, 3. re̦ts teic savu radītāju, wenige loben ihren Schöpfer U. lini kâ ne re̦ti, der Flachs ist ungewöhnlich gut Sessw. Subst. re̦tums (li. retùmas), die Seltenheit, die Wenigkeit: re̦tums, kas uz savu galu duomā U., es sind nur wenige, die an ihr Ende denken. Zu li. rė˜tis "Bastsieb", la. rēte "Netz" (vgl. auch le. resis), le. rẽ̦ta; s. auch Persson Beitr. 666 f.

Avots: ME III, 514, 515


režģine

režģine: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69,

1): šitis siêts kâ r. ("pare̦ts pinums") Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53; režģines Kaltenbr. "nuozis (luopbarības nešanai)"; pe̦lavu gruozi; dažādi darba rīki, režģines, piestas Jauns. Augšz. 4.

Avots: EH II, 368


riekums

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums 2 Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546


riest

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest 2 Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt 2 , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene 2 I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest 2 Kl., Prl., Laud., riêst 2 Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest 2 , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt 2 , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt 2 (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt 2 , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest 2 (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs 2 "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547


riestava

riestava,

1) rìestava C., PS., riẽstava Nigr., riestava Elv., U., Bielenstein Holzb. 399, Mar. n. RKr. XVII, 96, riêstava 2 Karls., Wandsen, rìestava 2 Kr., Lis., Golg., riestavis Bielenstein Holzb. 399, riestavs, riẽstuve Grob., Linden, Rutzau, Wain., rìestuve 2 Neugut, riestuva Bielenstein Holzb. 399, riẽstuvts N.-Kurl., Dunika, Kalleten, Sessau, riestubis Lasd., N.-Bartau, (mit ìe 2 ) Warkl., riestevis Gr.-Buschh., Sussei, der Weberbaum:
ap riestuvi jau bija aptinies liels baķis nuoaustās pusvadmalas Grob. dzijas galus apņēma ap riestuvja rīkstīti Jauns. Baltā grām. I, 132. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. ja tu manas... matu bizes ap vienu riestavu tītu Glück Richter 16, 13. šķē̦ps bija kâ viena vēveŗa riestava II Sam. 21, 19;

2) riẽstava dzirnavās, ein Streckbalken in der Mühle;
rìestavas, die Querbalken in der rija, auf denen die ārdi ruhen Jürg. Nebst li. riestùvas "Webebaum" zu riest III 6.

Avots: ME III, 547, 548


riestīt

riestît, aufbäumen auf den Weberbaum U. Zu riest III 6.

Avots: ME III, 548


rietbomis

rietbuomis U., Bielenstein Holzb. 399, der Weberbaum. Aus einem mnd. *redebôm (vgl. riekums I)?

Avots: ME III, 549


rīks

rìks,

1): (umschreibend) der penis
BW. 35391, (rīki) 35413, (rīciņš) 34692;

2): auch (mit î 2 ) Perkunen;

3): auch (mit î 2 ) Dunika, Frauenb., (mit ī ) Assiten, Laidsen, (das Kummet, mit
î 2 ) Grob., Siuxt, (die Kummethölzer, mit î 2 ) Iw.; darba rīki "aizjūga piede̦rumi" Siuxt: darbu rīkus ve̦cuos laikuos namā kāra; ziemu ielika istabā.

Avots: EH II, 376


riņķis

riņ̃ķis,

1) der Ring; der Pfortenring od. sonst ringförmig Gestaltetes
U.: kalējs saņēma aiz atslē̦gas riņķa Krišs Laksts 63. - labības, salmu riņķis, soviel Getreide, Stroh, wieviel zwischen zwei Querbalken aufgehäuft ist Grünh. dzijas vai aude̦kla riņķis (als ein Längenmass) Stomersee. - ze̦lta riņķis Etn. II, 188, der 4. Finget, auf welchem Ringe getragen werden;

2) der Kreis, Umkreis; der Umweg:
riņķī stāties Aus. I, 116, sich in einem Kreis aufstellen. riņķi apcirst, (ap)mest, einen Kreis umschreiben; einen Umweg machen: dē̦ls klusītiņām apme̦t riņķi caur mežu LP. IV, 48. lielu rinķi apme̦tuši brauca pie durvīm BW. III, 1, S. 32. tu lielu riņķi metis U., du hast einen grossen Umweg gemacht. vecītis trešuo reizi gāja ar riņķi (ging mit einem Umweg machte einen Umweg) LP. VI, 610. riņķi sist griezt, einen Kreis umschreiben: trīskārt bite riņķi grieza ap tuo manu ce̦purīti RKr. VIII, 39. me̦lna čūska riņķi grieza BW. 8694. saule grieza ze̦lta riņki 32865, 3 var. riņķī griezt(ies), (sich) im Kreise drehen, (sich) herumdrehen: brauc pie durvīm precinieki, griež riņķē (für riņķī) kumeliņu BW. 14386. princim sāka galva riņķī griezties (dem Prinzen wurde es schwindlig) JK. V, 1, 68. ja kas labi aug, tad saka: "aug riņķī griezdamies" Etn. II, 63. - riņķa luoks, der Kreisbogen. riņķa tiepe U., eine Wendeltreppe. skatu riņķis* MWM. v. J. 1896, S. 844, der Horizont. - riņķu riņķuos U., riņķu riņķis od. riņķu riņķiem (riņķam U.), rund herum: ja es viņu drīkstu... riņķu riņķuos līdzi raut Rainis. nu es braukšu riņķu riņķis pa eglīšu galiņiem BW. 2333. riņķu riņķiem zakīt[i]s lēca 23568, 6. Nebst estn. rink "Ring, Kreis" und li. rinkė "Ring" und (bei Miežinis) rinkis "riņķis" aus mnd. rink "Ring, Kreis".

Avots: ME III, 529


ripa

ripa (li. ripà, in der Verbindung ripą mùšti "ein Rädchen schlagen"), auch ripe U., Demin. ripīte FBR. VII, 140,

1) ein Reif, eine runde Scheibe
U.; der Wirtel Bielenstein Holzb. 376 (mit Abb.); ein Kreisel Spr.: vaska ripa, eine Wachsscheibe, izruobuotas ripiņas Kaudz. M. 12. [meita] kâ ripiņa (Var.: ripīte), kâ spuolīte dziedādama iztecēja BW. 17279, 2. iet kâ ripa, von schnellem Gehen Grünh. - ripu sist U. od. kaut Schorstädt, das Scheiben- od. Rippschlagen Bielenstein Holzb. 717, ein Spiel, das im Treiben einer kleinen hölzernen Scheibe besteht U.: ganuos gā]u, ripas situ BW. 9914, 2 var, labāk gāju ar puikām ripu sist (Var.: ripas kaut) dzedziedā 7002. - visi man sit kâ ripiņu, alle reiben sich an mir Harder n. U.;

2) ripītes, die Rollen am Webstuhl, über welche die Stricke der Weherhefteln laufen
Bielenstein Holzb. 400 (s. die Abbild. S. 398);

3) ein runder Fleck:
asins ripiņa Konv. 2 199;

4) der Kreis um die Brustwarze
St., U. Etwa zu an. rifja "(Heu) wenden, auswickeln", rifr "Weberbaum, worauf das Gewebe aufgewickelt wird", reifar "Wickel", ae. á-ráfian "aufwickeln"?

Avots: ME III, 529, 530


ripši

ripši Bielenstein Holzb. 611, die auf je 2 Spanten angepflockten Leisten, worauf die Ruderbänke ruhen. Aus dem Livischen (vgl. etwa estn. ripse-pū "Vorbalken an Scheunen")?

Avots: ME III, 530


rīts

rîts,

1): rīta diena BW. 1472, = rîtdìena. viņš ir rītis, ir vakaris pie darba Janš. Nīca 53. tē̦vs gājis rītiņā (früh morgens)
skatīties Pas. VII, 12 (aus Smilt; ähnlich VIII, 59 aus Mehrhof, XIII, 50 aus Rauza, XV, 65 aus Bilskenshof);

2): kad saulei le̦cuot rīti ir piesarkuši, tad tas uz draņķi AP.

Avots: EH II, 377


robs

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs 2 Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs 2 KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576


roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580


ross

rùoss 2 Gr.-Buschhof, auch ruošs St., Kronw., U., ruôšs 2 Bl., Adv. ruosi, ruoši, tätig, rührig: tam... bij apzīmēt ruosu darbu Konv. 2 145. ruosi strādāt. ķeŗaties pie jauna darba ruoši! Druva I, 799. Zu li. ruošus (mit š aus sk) "tätig", ruóšti "bereiten", ruošà "Bereitung" und (wenn mit uo aus ōu) rušus "tätig", rušėti "tätig sein", slav. ruxъ "Bewegung", čech. rychlý "eilig", schwed. rūsa "hervorstürmen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 240 f., Būga LM. IV, 441, Zubatý BB. XVIII. 264 f., Persson BB. XIX, 274 f.

Avots: ME III, 582


rovis

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene 2 I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585


rudbārdis

rudbā`rdis, rudbārzdis Dond.,

1) (li. rudbar̃zdis), ein Rotbart
U., Hugenberger Mag. III, 1, 106;

2) Bartgrundel, Bachschmerle (cobitis barbatula)
Sassm.

Avots: ME III, 553


rūdīt

rûdît,

1): auch AP., (mit û 2 ) Seyershof;

2): nuo mazām dienām pie darba rûdīts 2 ("pieradināts") Salis;

3): überjagen, überreiten
Für.

Avots: EH II, 387


rudspārniņš

rudspā`rniņš, Bartgrundel, Bachschmerle (cobitis barbatula) Sassm.

Avots: ME III, 554


rūķēt

I rũķêt,

1): emsig arbeiten
Nötk.; darba rūķē̦t^āja BW. 10447, 2 var. šuo tuo rūķē̦dami un piekuopdami Janš. Mežv. ļ. II, 371;

2) pie darba r. Nötk., zur Arbeit anspornen, antreiben:
viņš jau visus rūķēpie darba. Refl. -tiês: "pūlēties, rūpēties" Salis.

Avots: EH II, 388


rūķis

I rũķis,

1): auch Salgaln, Treiden; sērdienīte darba rūķe BW. 4564;

2): tur mē̦dz būt arī kāda rūķīte vai cita kāda teiksmaina būtne Janš. Dzimtene V, 328; ‡

5) "?": meitas mani kleinu sauca, rūķīt[i] (Var.: ruķīt[i]) manu kumeliņu BW. 11308 var.

Avots: EH II, 388


rūķis

III rũķis: auch Grob.; r. vai skals nuodzisa Janš. Mežv. ļ. II, 93. piedarba kaktā ap kuruošuos rūķi Līgava I, 267.

Avots: EH II, 388


runāt

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560


rūpe

rūpe: mit ũ Frauenb.; katram sava rùpe 2 Linden in Kurl. sīkā ... r. Daugava 1939, S. 616. izkliedēt mājas rūpi 1938, S. 603. nespieda darba r. Van. ligzda 254. rūpi nuokratīt nuo ... ple̦ciem 55; plur. rũpes - auch Behnen, (mit û 2 ) Allasch, Lemb.: rūpes, raizes, asariņas BW. 178541, 6.

Avots: EH II, 388


rūpests

rûpe̦sts 2 Karls., Wain., rũpe̦sts C., Nigr., rũpe̦sti Dunika, Jürg., Bauske, rũpe̦sti Siuxt, die Sorge, die Kümmernis: daudz darba un rūpe̦stu Ze̦ltmatis. kas viņam bija rūpe̦stu, kamē̦r meitas izprecināja Nigr. man tāds rūpe̦sts, kâ es sadabūšu tuo naudu Wain. viņi atdusas . . . bez rūpe̦stiem Dievkuociņš. Vgl. li. rūpestis, -ies "Sorge".

Avots: ME III, 571


rūpmane

rũpmane, eine, die für etwas Sorge trägt: es bi[ju] darba rūpmanīte VL. aus Frauenb. n. Ceļi VIII, 304.

Avots: EH II, 389


rušmanīša

rušmanīša "?": es bij[u] darba rušmanīša BW. 10443 var.

Avots: ME III, 565


rūsmanīte

rūsmanĩte, rūsmanīša "?": es bij[u] darba rūsmanīša (Var.: rūsmanīte; rušmanīša 10443 var.) BW. 10447, 2.

Avots: ME III, 573


sa

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589


sa

-sa-, infigiertes Reflexivpronomen, dialektisch (im Hochle. und teilweise im Tahmischen) in zusammengesetzten Verba zwischen die Präposition und das Zeitwort eingefügt, wobei häufig auch die gewtihnliche Reflexivendung beibehalten wird, z. B.: izsamist (für izmisties, verzweifeln), sasaiet (neben sasaieties, für saieties, verkehren), atsagriezt (für atgrìezties, zurückkehren) u. a. Vgl. Le. Gr. § 711.

Avots: ME III, 589


sabērot

sabêŗuôt 2 Frauenb. "zerschlagen, zerbrechen, zertrümmern": s. trauku, darba rīku.

Avots: EH II, 396


sabidžīt

sabidžît Dunika, anspornen, antreiben: s. puišus pie darba.

Avots: EH II, 396


sablandīties

sablàndîtiês,

1) eine gewisse Zeit hindurch umherschweifen:
s. visu dienu bez darba;

2) umherschweifend zusammenkommen:
pie mums ir sablandījušies čigāni nuo visām malām.

Avots: ME III, 594


sabomēt

sabuõmêt, (Gam) auf den Weberbaum bringen N.-Peb.

Avots: ME III, 600


sadarināt

sadarinât, ‡

3) zerspleissen:
kad saskaldīja darvaukšļus, tad tuos sadarināja, saplēsa smalkāk ar cirvi un tad tik ar nazi plēsa Iw.; ‡

4) = sadarît; ‡ 6: vezumu var s. viens pats strādnieks Āboliņš Darba rati Latvijas lauksaimniecībā" 36.

Avots: EH XVI, 402


sadegt

sadegt,

1) intr., verbrennen:
es tevi metīšu krāsnī, lai tu sadedzi Dīcm. pas. v. I, 55. gunī degt, nesadegt BW. 6561. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu˙! dass du mit blauen Feuern verbrennest! Mag. XX, 3, 39. - ē, sadega nagi! sagt man zu jem., der beim Kartenspiel einen falschen Stich nehmen will Etn. IV, 93. - kâ sa˙dedzis, sehr schnell, aufdringlich (eig.: wie verbrannt): nāk kâ sa˙dedzis virsū. mācās virsū kâ sa˙dedzis Kav. lapsa pruojām bij kâ sa˙de̦gusi Seifert Chrest. III, 2, 217. Sprw.: pie darba kâ redzi, pie ēdiena kâ sa˙dedzis (d. h. mit der Arbeit hat es keine Eile, wohl aber mit dem Essen). āpšelis radniecēm kâ sa˙dedzis (wie erpicht) virsū LP. I, 170. tur viņš aizgāja kâ sa˙dedzis Lapsa-Kūm. 89. Das Part. sa˙dedzis auch rein adjektivisch gebraucht - schnell, sehr eilig, aufgebracht: bagātnieks sa˙dedzis (uztraukts) ieskrējis pie tē̦va dē̦la LP. III, 100. visi gari sa˙de̦guši klāt V, 220. pieradies ve̦lns itin sa˙dedzis V, 131, te saimnieks sa˙dedzis klāt VI, 53. brālis sa˙dedzis uz pili ar zvē̦riem pruom VI, 762;

2) tr., anzünden
(auf mehrere Objekte bezogen): baznīcā sveces sade̦gtas LP. V, 67. zārks, kuram abās pusēs sade̦gtas spuožas sveces De̦glavs Rīga II, 1, 332.

Avots: ME II, 608, 609


saderība

saderĩba,

1) die Verträglichkeit
U.: piekuodinājis dzīvuot saderībā, mīlestībā LP. V, 394. tas tik bij miers un saderība Siliņš 14;

2) die Übereinstimmung; der Zusammenhang:
jeb˙kuŗš darbs stāv kaut kādā saderībā ar darba cē̦luoni jeb izdarītāju Kronw.;

3) der Vertrag
U.; das Verlöbnis U.

Avots: ME II, 610


sadūcīt

sadūcît, tr.,

1) zusammenstopfen, fest verstopfen, feststampfen:
viņš vilnu sadūcīja maisā Schujen. sadūcīt iemē̦rktuo, uzplūdušuo veļu atpakaļ Kosenhof. sadūcīt (sastampāt) kāpuostus Bers. pēc lietus nevar luopus laist pļavā: sadûcîs (= samĩs, werden zertreten, zerstampfen) visu pļavu N.Peb.;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten:
Pēteris Jāni krietni sadūcīja Schujen, Golg.;

3) durchrütteln:
darba ratuos mani tâ sadūcīja (sakratīja), ka vai visas iekšas atsitās Bers.

Avots: ME III, 618


sadzirdamība

sadzìrdamĩba;* die Horbarkeit: skaņu sadzirdamība MWM. X, 476.

Avots: ME III, 620


sadzirdēt

sadzìrdêt, tr., intr.,

1) auch sadzìrst, hören, zu hören, zu Gehör bekommen: nevar balsa sadzirdēt BW. 690. Ilga sadzirda suoļus čirkstam Seibolt. saimnieks . . . sadzirdējis čabam LP. V, 151. viņa cerēja... sadzirdēt kaut kuo MWM. VIII, 565. vairs nevarēja sadzirdēt, kuo viņas iedamas runāja Kaudz. M. 106. medņa ne˙viena nevar sadzirdēt LP. VII, 127. sadzirdējis, ka zâle aug VI, 643. znuots pa ausu galiem sadzird IV, 45. kas viņa varas pē̦rkuoni varē̦tu sadzirdēt? Hiob 26, 14. kur vien sadzirda kaut kuo neatzītu, lipa kâ zaķis klāt Ezeriņš Leijerk. I, 38. kuo Miķelene būs laba nuo jauna sadzirdējuse LA. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izplukšēji BW. 8986. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv. 2 726;

2) viel hören:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. Refl. -tiês, sich hören lassen, hörbar sein: še bija tik kluss, ka vārdi sadzirdējās tikpat labi kâ sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192.

Avots: ME III, 620, 621


saģērbt

saģḕrbt, tr., anziehen, übereinanderziehen Bielenstein n. U.; ankleiden: viņš saģērba dažādus apģē̦rba gabalus. brūtes māte.., saģērbj brūti BW. III, 1, 97. krekliņuos saģē̦rbti MWM. VI, 942. Refl. -tiês, sich ankleiden: pamazām brūte saģērbjas BW. III, 1, 21. brūtgāns jau saģērbies laulājamās drēbēs ebenda 32. ļaudis saģērbjas (vermummen sich) par kustuoņiem RKr. XI, 81.

Avots: ME II, 634


sagņūzt

sagņūzt, zusammenknicken: salms sagņūzis Üxkül. cilvē̦ks nuo stipra darba sagņûst 2 Ekau.

Avots: ME II, 627


sagrezelēties

sagrezelêtiês "sagrìeztiês kâ ve̦ca grezele" Nötk., Planhof: sagrezelējies gruozs. ve̦cs, sagrezelējies cilvē̦ks Kleinb. st. 57; "sich zusammenkrollen" Rutzau, Kroppenh. bei Kokn.: dzijas sagrezelējas (sagriežas) Grundsahl; lapas sagrezelējas karstumā Fesfen; "runzlig werden" Vank.; sich sonderbar und übertrieben ankleiden (von alten Jungfern) N: Peb.

Avots: ME II, 629


sagriezt

I sagrìezt,

1): gans sagriež guovis čupā (gubā Saikava), lai gul Siuxt. sagriezu vējam pakaļu, lai pūš Frauenb. Refl. -tiês,

1): tāds ar sagriežas (änderf sich)
tas laiks, kâ avīzē bij stāstīts Seyershof. nuo nejaukās smirduoņas dūša sagriezās (wurde übel) A. Upītis Sm. lapa 19;

2): sa˙griezies vien staigā, - un tīri par nieka vārdu! Seyershof. vai Miķelim ar Aiju nav iznācis kāds karš, ka viņi tik sagriezušies Jauns. Raksti III, 47. rbachs ... bija stipri sagriezies Kapri 209.

Avots: EH XVI, 410


saikne

saĩkne,* der Verband (fig.), eine enge Verbindung: strādnieku un zemnieku saikne.

Avots: ME II, 635


saiksnis

saiksnis,

1) die Binde, der Verband:
viņš valkāja ap pieri apsietu priesteŗa saiksni MWM. VI, 149;

2) atslē̦gu saiksnis A. v. J. 1902, S. 416, der Schlüsselbund;

3) "?": es tev devu zīda diegus saikšņu [?] lapu kre̦klu šūt BW. 22609 var.

Avots: ME II, 635


saimnieks

sàimniẽks, sàimenieks PS., C., sàimenieks 2 Golg,, KL, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Meiran, Prl., Aahof, saîmeniêks 2 PlKur., saiminieks Dunika, Švābe Drustu pag. tiesas spr. 4, 28, sàiminieks 2 Warkl., Sussei, fem. sàimniẽce, sàimeniẽce, sàiminiẽce, (mit 2) Dunika, sàimnîca Serbigal, sàimenĩca PS., C., sàimenîca 2 Lis., sàimenīca 2 Prl., Bers., Selsau, Kl., Golg., sàiminīca 2 Warkl., Sussei, saiminīce Pas. III, 456, saimenica Heidenfeld, saimniecene Manz., der Wirt, der Hausherr; die Wirtin, die Hausfrau; auch: der Oberknecht Wohlfahrt n. Etn. III, 74; der Inhaber einer Sache: Sprw. saimnieka acis vairāk padara nekâ kalpa ruokas. kāds saimnieks, tāda saime. saimniece ar padusi vairāk izne̦s, nekâ saimnieks ar ve̦zumu. laba saimniece ir mājas atslē̦ga. kad saimniekam darba trūkst, tad ve̦lnam ellē muoku trūkst (d. h. der Hauswirt hat immer vollauf zu tun). kâ klēts bez atslē̦gas, tâ māja bez saimnieces Kaudz. M. 57. guli, guli, saimeniece (Var.: saiminiece; saimenīca), tavi darbi padarīti BW. 32583, 1. es glabāju šuo lietu, kamē̦r atruodas saimnieks (der Inhaber) Libek Pül,tis 51. vienas dienas saimnieks (saimniece), wer unbedachtsam, verschwenderisch wirtschaftet, ein verschwenderischer Mensch überhaupt Etn. IV, 78: brālīt, tava līgaviņa vienas dienas saimeniece: ik dieniņas silta maize . . . BW. 27091. es savam bāliņam vienas dienas saimeniece Ld.7560. Anna . . . e̦suot tāda pate slinka un kāra, tāda pate . . . - vienas dienas saimeniece Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 635, 636


sakabināt

sakabinât, tr.,

1) aneinanderhängen
U., FBR. VII, 53, zusammenknüpfen, -ketten; (auf)hängen (auf eine grōssere Anzahl von Objekten bezogen): pluostu, kas bij sakabināts naglām nuo... baļķu tievgaliem Latv. lampiņas sakabinātas uz izvilktiem diegu pavedieniem Janš. Dzimtene 2 11. pūrvedim bija sakabināti pār ple̦ciem dvieļi RKr. XVI, 157;

2) "sakampt" PlKur. Refl. -tiês,

1) sich zusammenhängen, -knüpfen, -ketten:
kaut piecdesmit ratu vieni uotru galā sakabinātuos! LP. IV, 148;

2) sich etwas aufhängen
(von vielen Objekten): sakabinājies tās (tarbas) ple̦cuos Janš. Bandavā I, 278.

Avots: ME II, 643


sakas

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646


saķepāt

saķepêt, saķept, intr., aneinanderbacken, -kleben, aneinanderhäkeln U.

Avots: ME II, 662


saklaustīt

saklaustît,

1) (mit ļ?) zusammenprügeln
Seew. n. U.;

2) "verkeilen, in Ordnung bringen, ausbessern":
s. izjukušuos ratus Warkl.. N.Peb., (mit àu 2) Gr.-Buschhof;

3) "saklaušinât" Nötk., Lös., Sessw., AP., Schwanb., MSiI. (meist von unzuverlässigen, ausgeschmückten Nachrichten) Vank.;

4) "sameklēt": s. sev palīgus darbam Mar., Schwanb. Refl. -tiês, nachfragend erforschen: s. visādus niekus Schwanb.

Avots: ME II, 649


sakņotēties

sakņuõtêtiês "sapuogāties" Nogallen; "sapuosties apģē̦rba ziņā (ieskaituot sapuogāšanuos)" Gold.

Avots: EH XVI, 418


sākt

sâkt: prs. sâcu - auch Auleja, Marienhausen, Zvirgzdine, prs. sâkstu. Auleja, prt. sâcu Marienhausen, Oknist, Višķi, Zvirgzdine,

1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês,

2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡

3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. 2 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.

Avots: EH XVI, 470


sala

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. 2 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664


salduksnis

salduksnis,

1) salˆduksnis Mar. n. RKr. XVII, 129; 136, N. -Laitzen, salduoksnis Kronv., saldūksne U., saldūksne 2 Naud., salduoksne U., der Vogelbeerbaum
Oppek. n. U.; ein dem Striesenholz änlicher Strauch, der rote Beeren trägt, ein weiches, süsses Holz hat U.;

2) salduoksne, die Vogelbeere
Dr.;

3) salduksne Freiziņ, saldūksne Heniņ, salˆdūksne 2 Autz, eine Art essbarer Pile. zu salˆds.

Kļūdu labojums:
Pile +Pilze

Avots: ME II, 669, 670


salīdzēt

salīdzêt, helfen (perf.): darba laikā atnāks tē̦vs vai Grieta mums salīdzēt Janš. Bandavā I, 25.

Avots: ME II, 672


samist

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687



samusēties

samusêtiês, = samisêtiês: bē̦rzam līdz pusei uzlēcis, tam samusējas kājas, un briukt!... Kurbads. sieva sniegusēs, bet samusējusēs: iekrituse uz galvu caurumā LP. III, 21.

Avots: ME II, 691


saņemt

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695


saņirbt

saņirbt "?": (meitas) saņirba vienā jūklī A. Upītis Pirmā nakts 162.

Avots: EH XVI, 434


sapakulot

sapakuluôt,

1) tr., zu Hede machen
Fest.: linu kulstītājs, kas sava darba nepruot, sapakuluo linus Sessau;

2) intr., hedicht werden:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu pamînām un mīdās, tad dzijas (šķē̦ri) sapurājas, sapakuluo Nötk.

Avots: ME II, 696


sapluskums

sapluskums "das Zerzaustsein": ārējs sapluskums pie matiem un apģē̦rba B. Vēstn.

Avots: ME II, 704


saraukt

saŗaũkt Dunika, saraukt, tr., verengen V., zusammenziehen, in Falten ziehen U.; runzeln: puisis sarauca pastalām purnu galus Līguotnis. buŗas saŗaukt, die Segel abbrassen Brasche. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. viņš sarauca mutīti Berl. Māte 110. vaigu saŗaucis uz smaidiem Vēr. I, 771. Mē̦tra saŗauca uzacis A. XX, 766. ģīmi uz īgnuo pusi saŗauca XI, 52. gribu šuo e̦ze̦ru saŗaukt kâ ve̦cu pastalu! Kurbads. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, sich verkleinern, sich verengern: lapas... saraukušās un palsas A. XX, 642. Lapiņš saŗaucies kamuolā Vēr. I, 782. viņš saraucies un pārvērties par circeni JR. III, 13. ceļš ar˙vienu saraucies šaurāks LP. VI, 931. viņu skaits bija saraucies uz 4 dvēselēm B. Vēstn. izlases teōrijas svars šim brīžam stipri saŗaucies Konv. 2 584. naudas maks saraũcies tāds plāns Dunika.

Avots: ME III, 725, 726


sarēdīt

sarẽdît Mar., Grünh., tr., in Ordnung bringen, vor-, (zu)bereiten (perfektiv): sarēdi istabas lietas kārtībā! Mar. sarēdīt dzīvuokļus pavasara priekiem Alm, piedurknes pieglaudās apģē̦rbam tâ, ka nebij ne˙kas citādi sarēdījams ders. uzturas vielas tâ sarēdītas, lai īsā laikā nuoguldītu miesā daudz tauku ders. sarēdīt spiešanai (zum Druck vorbereiten) kādu nuo... runām Kundziņš Kronw. 112. viņš... sarēdījis... visādus vārdu krājumus ebenda S. 124. kādas piktas acis tā pruot sarēdīt Alm.

Avots: ME II, 716


sarepēt

sarepêt U., Ronneb., Druw., Kalzenau, Selg., N. - Bergfried, Grünh., sarept U., PS., intr., verheilen (insbesondere von Brüchen) U., vernarben; einen Kallus ansetzen L., U., hornhäutig werden Dr.; hart, zäh werden Druw.; uneben (A. - Schwanb., Seltingshof), rissig werden (auch von der Baumrinde): kad kāds pārlauzis kāju un kad viņa saaug atkal kuopā, tad viņa sarep Grünh. lūzums sarumbējās un sarepēja R. Kam. 124. pieres kauli sarepējuš[i] BW. 13087, 1. vāts jau sarepējusi PS. muļķīša miesas sarep un sadzīst LP. IV, 153. cilvē̦ki ar sarepējušām un sacietējušām ruokām Apsk. v. J. 1903, S. 187. me̦lnumuos sarepējušām ruokām Vēr. I, 906. ruokas sarepa, kâ allaž īstam darba rūķim Dz. V. sarepējis, zarains kuoks N. - Bergfried. sarepējis uozuoliņš BW. 13041, 12. par sare̦pušuo priežu galuotnēm Aps. V, 3. (mamzele) ve̦ca un sare̦pusi kâ piepe De̦glavs Rīga II, 1, 451. - Subst. sarepẽjums, der Kallus auf gebrochenen Stellen U.

Avots: ME II, 715


sarīdīt

sarīdît, sarīdinât, tr., aufhetzen; verfeinden V., Spr.: sarīdīju ciema suņus BW. 15545, 5. puis[i] ar suni sarīdīju (Var.: nuorīdīju) 9979. viens vienīgs slikts cilvē̦ks spēj sarīdīt visu saimi pret saimnieku Ahs. es sarīdināšu vienu... pret uotru Glück Jes. 19, 2. tie sarīduot šejienes iedzīvuotājus Kronw. 29. ve̦lns... sarīdīja cilvē̦kus uz visu ļaunu Kurbads. ļaudis pret dieviem sarīdīt Seifert Chrest. III, 2, 286. cilvē̦kus ienaidā sarīdīt LP. VII, 446. lišķis sarīdina radus Spr. Sal. 16, 28.

Avots: ME II, 718


sariest

sariest,

1): s. (= sašūt) var vienu drēbes gabalu ar uotru (mit ìe 2 ) Saikava. kad ceļamās mājas bija gaŗākas par e̦suošām baļķēm, tad sariete divas baļķes kuopā, un tad iznāce vajadzīgā gaŗuma baļķe AP.;

3): jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. un v. 138;

5): auch (mit ìe 2 ) Sonnaxt; "satīt aude̦klu riestuvī" (mit ìe 2 ) Auleja; s. var drēbei ve̦lkus audaklā Saikava. rieš, kuome̦t sarìeš 2 ebenda. Refl. -tiês,

2): sariesies kupls ceriņkrūms Austriņš Raksti VII, 106, ‡

3) auf den Weberbaum geraten (?):
cits aude̦kls līdzanai sasarìešas 2 Auleja.

Avots: EH XVI, 442


sariest

sariest,

1) tr., (zwei Stücke) verbinden:
kad čūska arī vairāk gabaliem pārsista, ķirzaka atkal sarieš kuopā Etn. II, 172. divus baļķus sariest (zusammenfügen) B. Vēstn.;

2) sich vereinigen (von gleichartigem)
Burtn., Wolm., Trik.;

3) tr., Halme, Ranken, Wurzeln treiben; stauden; entwickeln:
lefkojas sarieš lielus ce̦rus Konv. 2 2423. ieva, ziedus sarietuse (Var.: izkārusi, izlaiduse, sakrāvusi, sakrājusi), gaida pilnu mēnestiņu BW. 7601 var. kâ rasas pērlīte, kuo sarieš zieds Juris Brasa 356;

4) tr., fallen lassen
(von vielen Objekten): saujiņā vien sarietu (Var.: salasīju) savas gaudas asariņas BW. 26861, 3;

5) s. aude̦klu, (das Garn) auf den Weberbaum bringen:
kad aude̦kls bij sariests, audēja... vēra dzijas nītīs Jauns. Baltā gr. I, 133. Refl. -tiês,

1) sich ansammeln:
lē̦nām piles sariešas pie griestiem Druva I, 658. zara galā sariešas spuožs piliens Valdis Stabur. b. 30. kaut tik vienā kaujā jūs re̦dzē̦tu, kâ īsti cīkstās, - gan jums spē̦ki sariestuos! Valdis;

2) zu wachsen anfangen:
zuobi sariešas Lennew.; üppig stauden, WurzeIn treiben: krūmi pļavā sariesušies N. - Peb.

Avots: ME II, 719


sarīkot

sarìkuôt: s. visus pie darba Saikava.

Avots: EH XVI, 442


sarinkt

I sarinkt, tr.,

1) zusammensammeln, -betteln:
tu katrā sādžā sarinksi tik pilnas tarbas Janš. Dzimtene 2 I, 317, visu, kuo saubaguo, tūliņ nuodzer pat sarinktuo maizi pārduodus Dzimtene IV, 210;

2) "sagrābt klēpjuos": jāsarink auzas Rutzau.

Avots: ME II, 717


sārts

I sãrts Biel., Tr., Dunika, Siuxt, `rts 2 Kl., `rts C., Wolm.; PS., Arrasch, Jürg., Ermes, sârts 2 Ruj., Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Deg., rot (im Gesichte U.); frisch aussehend U.: sārti vaigi, rote Wangen U. sārta blāzma Aps. III, 21. sārta kâ zemēņu uoga Birk. Sakāmv. 31. - Subst. sãrtums, . sā`rtums 2 Prl., sā`rtums C., die Röte; frische Farbe U.: kauna sārtums Jaunības Dr. 1902, S. 133. jāiet vakara sārtumam pretim LP. V, 36. Wohl zur Wurzel von sarks (s. dies), li. serbentà "Johannisbeere", r. соробалина "Hagebutte", сорóга "Rotauge", la. sorbus "der Vogelbeerbaum", schwed. sarf "Rotauge" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 (mit Literatur), Būga KSn. I, 21 und 281, sowie Lidén Tochar. 142.

Avots: ME III, 807


sašāstīt

sašāstît

1) unordentlich zusammenwerfen:
šâ tâ s. darba rīkus (gehört in Südostlivl.);

2) "?" Tirs. n. RKr. XVII, 81. Refl. -tiês (s. ME. III, 754),

2) sich beherrschen:
nevar vairs s. Vīt. 72.

Avots: EH XVI, 453


sasaukt

sasàukt, tr.,

1) zusammenrufen, einberufen, einladen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sasaukt saimi kuopā; sasaukt sapulci; sasaukt (gew.: saaicinât) viesus;

2) zusammen nennen:
lai mēģina dažus vārdus pa rindai kuopā sasaukt R. Kam. 39;

3) (eine grössere Anzahl von Objekten) nennen, aufzählen:
mums jau ne˙kā nuo tā nevajaga, kuo es sasaucu JR. IV, 47;

4) rufend erreichen, erlangen:
kas nu viņus var sasaukt! Kaudz. M. 20. kur tad tu paliec, ka tevi nevaru ne sasaukt? Alm. Meitene nuo sv. 105. Refl. -tiês, einander zurufen, einander rufend erreichen: tad varēsim mēs sasaukties kâ brīva darba biedri Vēr. II, 38. e̦lsas, kas viena uotru sasaucās uz dzīvības deju Stari II, 410.

Avots: ME III, 727


sasirot

sasiŗuôt, zusammenbetteln: "diezgan daudz esi sasiŗuojis," nuoteica Salks, aptaustīdams tarbas Janš. Bandavā I, 267.

Avots: ME III, 729


saskraukšķināt

saskraũkšķinât,

1) auch saskraukšinât C., krachend zerbeissen, aufessen:
s. zirņus Jürg.; s. sukuru (mit àu 2 ) Golg.;

2) s. zuobus, die Zähne hörbar zusammenbeissen
Bauske.

Avots: ME III, 733




sastrēgt

sastrēgt: upē sastrēga le̦dus Peb. upē sastrē̦guši kuoki Ekau, Grünw. darba tik daudz sastrēdzis, ka nevar veikt ebenda.

Avots: EH XVI, 452


sastuidīt

sastuidît,

1) antreiben, anspornen:
sastuidīt 2 puišus pie darba Zögenhof; aufhetzen Meiran: sastuîdīt suni uz luopiem Saikava;

2) "= sastumdīt" (mit ui 2 ) Lautb.;

3) verweisend berufen, scheltend zur Ruhe bewegen:
sastuĩdīt truokšņuotājus Nigr.

Avots: ME III, 750


sašvībināt

sašvìbinât 2 Meselau, eine kurze Zeit hindurch hörbar fuchteln: gans sašvībina ar rīksti Lasd.

Avots: EH XVI, 455


sasvildīt

sasvilˆdinât 2,

1) versengen:
s. bikses pie uguns;

2) fig., s. pirkstus pie tā darba, die Finger bei der Arbeit verbrennen (mit schlechtem Erfolg eine Arbeit unternehmen)
Salis.

Avots: ME III, 753


sasvīst

sasvîst, intr., stark schwitzen (perfektiv), in Schweiss geraten: sasvīduši kumeliņi Biel. 1499. - Subst. sasvîdums, das einmalige Schwitzen; der Schweiss: darba ruoku sasvīdums Duomas I, 1201.

Avots: ME III, 753


satillēt

satillêt, sich eine gewisse Zeit hindurch (mit einer Atbeit) gewissenhaft und sorgsam befassen: s. ilgu laiku pie kāda darba (gribuot tuo sīki un smalki izpildīt) Saikava.

Avots: ME III, 763


satraipīt

satraipît, tr., beflecken, besudeln: jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja... skrīnītes, lai ne˙kad juos nesatraipītu Pas. IV, 202 (aus Dagda).

Avots: ME III, 764


satrallāt

satral˜lât Dunika "sadziedāt": nuo darba mājās ejuot, meitas satrallāja.

Avots: EH XVI, 457


saukt

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; rbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts;

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês,

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana,

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I 2 , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459


saule

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773


saulsvece

saũlsvece, Königskerze, Wollkraut (verbascum thapsus) Fischer 201.

Avots: ME III, 774


sa-urbt

sa-ùrbt,

1): saurba beņķus un uzstādīja uz kājām Austriņš Raksti VII, 21. ‡ Refl. -tiês, sich hineinbohren, eindringen (von vielen Subjekten):
Epaltā saurbās aizduomas Līg. medn. 222.

Avots: EH XVI, 460


šaursliežu

šàurslîežu* dzelzceļš, eine Schmalspurbahn MWM. VIII, 292; Konv. 2 681.

Avots: ME IV, 7


sauts

sauts, s. saute und sautis II; sauta vē̦dars, Schmerbauch Segew.; sauta vē̦dari, die Wohlhabenden Segew.

Avots: ME III, 778


savādīgs

savâdîgs, adv. savâdîgi, = savâds, savâdi, eigentümlich, sonderbar: aiz durīm kas tâ savādīgi rūc Pas. IV, 412 (aus Smilt.). Subst. savâdîgums, eigentümliches, sonderbares Wesen, Verhalten Berl. Māte 156.

Avots: ME III, 781


savāds

savâds, ein besonderer, eigentümlich, ungewöhnlich U., sonderbar: apskatīt savāduo radījumu Dīcm. pas. v. I, 18. katram bē̦rnam savāds vārds. Adv. savâdi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig; (auch: savâdâki) anders.

Avots: ME III, 782


sāvarga

sāvarga A.-Rahden n. U., = grievalga, das Femerband. Aus einem li. *sąvarga?

Avots: ME III, 809


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


savienība

saviênĩba,* die Verbindung, der Verband (fig.): lauksaimnieku, tirguotāju savienība.

Avots: ME III, 791


savienībnieks

saviênĩbniẽks,* das Mitglied eines Verbandes Konv 2 . 1731; 2000.

Avots: ME III, 791


savilkt

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787


sazagt

sazagt, tr., (eine grössere Menge) stehlen: sazuog nuo citiem saimniekiem miežus LP. VII, 724. tas luožņāja pa... jūŗas dziļumiem, sazagdams nuo ūdens dievu krājumiem ze̦ltu Kurbads. Refl. -tiês, zur Genüge (für sich) stehlen: zagļi sazagušies, cik ieiet LP. VII, 672.

Avots: ME III, 794


sažēlot

sažẽ̦luôt, sich erbarmen (mit dem Obj. im Akk.): tas var s. vai visu pasauli Kaudz. Izjurieši 127. Refl. -tiês (s. ME. III, 799), ‡

3) = sažēlêt: reizu reizēm pablenzu, vai viņa sažē̦luojas A. Upītis Ģertr. 304.

Avots: EH XVI, 468


sēdeklis

sêdeklis Kl., Prl.,

1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;

2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.

Avots: ME III, 823


sēkāt

sẽ̦kât C., Nötk., Jürg., Wenden, Ranzen, Ramkau, sè̦kāt 2 Golg., Sessw., Heidenfeld, Meselau, -ãju, intr., freqn. zu sàkt, keuchen Wid., schnell und hörbar atmen AP., trocken hüsteln (wie ein Schwindsüchtiger) Nötk.: viņš sākā sē̦kāt un elšāt MWM. VIII, 589. māte savā gultā gruozījās . . ., sē̦kāja un bieži nuopūtās Saul. I, 147. Zemīšu tē̦vs . . , klusām sēkā, kâ uz raudām Saul. Daugava 1928, № 1, S. 57. Andžs gan ilgi dzīvuotājs nebūs: staigā sē̦kādams vien Nötk.

Avots: ME III, 825


sēks

I sêks (li. šė´kas "Grünfutter") Serbigal, Ronneb., Smilt., Neuenb., Lis., Kr., Preili, sè̦ks 2 Ruj., Salis, AP., Deg., Bl., Selg., Bixten, Schnickern, Līn., Kurs., Dunika, sē̦ks Manz., U., Grünh., sè̦ka 2 Karls., Iw., sē̦ka Mežamuiža (Kr. Mitau), Heidenfeld, Planhof, sè̦kas 2 Valgale, das zur Fütterung frisch gemähte Gras (auch Klee, Wicke Kurs.) U.: dārzā zirgiem sē̦ku pļaut Līguotnis II, 15. vajadzēja likt luopiem uz silēm sē̦ku Duomas I, 811. kas lietas nu sē̦ka? was Gutes ist nun mehr am Grase? Manz. 10 Gespr. - In Ramkau bedeute sē̦ks und sē̦ka schlecht gewachsenes, kurzes Heu: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks. Nach Fick Wrtb. I4, 42 und III4, 68 zu ai. š̍āka-ḥ "essbares Kraut" und an. há "Grummet"; aber apr. schokis "Gras" weist anscheinend auf ein urbalt. *ši̯ēk-: ši̯ōk-.

Avots: ME III, 825, 826



sērmauksis

sḕ̦rmauksis 2 Laubern, sē̦rmauksis Stelp., Mag. IV, 2, 84, Wid., Kaudz. M. 34, sê̦rmauksis 2 BB. XV1I, 290, sē̦rmaûkšs N.-Peb., Plur. sē̦rmaukši U., sḕ̦rmaûkša Serbigal, Plm., sḕ̦rmaûkša 2 Lis., Golg., Adsel, Adsel-Schwarzhof, Grundsal, Alswig, sḕ̦rmauška 2 Selb., Sessw., Golg., Sarkaņi, sḕ̦rmàukslis 2 Prl., sē̦rmaukslis Bielenstein Holzb. 342, Bers., Saikava, sē̦rmuklis Wid., Blaum., sē̦rmuksis Plm., Plur. sē̦rmukši U., sḕ̦rmukša 2 A.-Schwanb., sē̦rmukšķe Ledmannshof, sē̦rmukslis Etn. II, 72, Ruj., Nurmis, sē̦rmukste Etn. III, 53, sḕ̦rmukta 2 N.-Laitzen, sē̦rmūklis Erlaa, sḕ̦rmûksis Schujen, Jürg., Sermus, sẽ̦rmûksis Nötk., sē̦rmūksis Serben, sḕ̦rmûkslis Trik., PS., Smilt., Mehrhof, Weissenstein, sḕ̦rmûkslis 2 , Kl., sê̦rmûkslis 2 und sê̦rmûksis 2 BB. XVII, 290, sē̦rmūkslis Wohlfahrt, N.-Wohlfahrt, Wolm., Marzenhof, Oselshof, Fehsen, Modohn, Marzen, Odensee, Fehteln, Kalleten, Iw., sḕ̦rmûkša C., sḕ̦rmûkša 2 A.-Schwanb., N.-Rosen, sē̦rmūkša Sessw., Laud., Gotthardsberg, Fossenberg, Annenhof (Kr. Walk), Memelshof, sḕ̦rmûkšs Jürg., Meselau, Mehrhof, sẽ̦rmûkšs AP., sē̦rmūkšs Bers., Meselau, Serben, Schujen, Zirsten, sḕ̦rmūška 2 Lös., Meselau, sḕ̦rmùškis 2 Lüdern, sē̦rmūkšķis Laud., Memelshof, Abelhof, sē̦rmūsnis LP. V, 141, sē̦rmūkste Brucken, (auch sē̦rmūkstis) Memelshof, sē̦rmūste Liepna, sē̦rmūte Liepna, sē̦rmuoklis Ahswikken n. Etn. I, 121, (mit ḕ̦r) Wolm., mit ê̦r 2 ) Gramsden, Bahten, sē̦rmuolis LP. VII, 261, sḕ̦rmuôkslis Smilt., sê̦rmuôkslis 2 Rutzau, Wirginalen, Wirgen, sê̦rmuokslis 2 Līn., Iw., BB. XVII, 290, sē̦rmuokslis Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78, Trik., Wihzenhof, Karkel, A.-Wrangelshof, Selsau, Wallhof, Misshof, Mesoten, Ekau, Mitau, Kr.-Würzau, Gr.-Sessau, Grenzhof, Hofzumberge, Behnen, Stuhrhof, Lin., Wain., Altenburg, Preekuln, Tadaiken, Pormsahten, Perkunen, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Durben, Gramsden, Ob.-Bartau, Kalleten, Gaweesen, sē̦rmuoksls LP. VII, 255, sẽ̦rmuoksis Pampeln, Gränzhof, sē̦rmuokšis N.-Bartau, sē̦rmuokša Ramkau, Kreuzb., N.-Laitzen, acc. s. sē̦rmuokšu Alswig, sē̦rmuoksnis Lös.; Garsen, sê̦rmuokšķis 2 Behnen, sḕ̦rmuokšķis 2 Saikava, sē̦rmuoksta A.-Laitzen, die Eberesche, der Vogelbeerbaum (sorbus aucuparia L.). Zu li. šermùkšlė, šermùkšnė od. šermùkšnis dass., sloven. srê̦msa "Faulbaum" (gemeinsam ist ein scharfer Geruch), sowie vielleicht (s. Torbiörnsson LiqMet. II, 13) serb. srȉjemuša "Art wildes Zugemüse"; vgl. auch Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 91 und Trautmann Wrtb. 128, sowie le. ce̦rmaûkša.

Avots: ME III, 829, 830


sers

I se̦rs N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Ronneb., C., Lis., Bers., Salis, Bauske, Jürg., Ramkau, Marzen, Widdrisch, Wandsen, Behnen, Zögenhof, Grünh., Golg., Selsau, Kurs., Saikava, Adieenen, Heidenfeld, Ranzen, Gr.-Buschhof, Matkuln, Deg., N.-Schwanb., Laud., Altenwoga, Plur. se̦ri Nauksch., das zum Dörren zur Riege angeführte Korn U.: se̦ru vest U., das zu dörrende Korn zur Riege anführen. rijās seruot se̦ru pieve̦d vtrieši Etn. III, 72. uz se̦ra ve̦zuma stāvē̦dama un kūlīšus sakārtuodama Ārstn. kal. 25. nuo katras labības 5 se̦ra ve̦zmu salmus un pe̦lavas Etn. III, 137. rijas bija senāk . . . se̦ra un linu kaltē̦tuves BW. III, 1, 6, viņējie jau se̦rus izžāvējuši Nauksch. apgūlies apakš se̦ra - rijniekam blakus LP. VI, 61. ve̦lns visu se̦ru nuo ārdīm nuogāzis VII, 267. - se̦ra rūme, der Getreideraum unter der Oberlage der Hitzriege über den Darrbalken Bielenstein Holzb. 87. Zu sērt I.

Avots: ME III, 820


sevī

sevī: jāsteidzas nebija, tādēļ gāja, kâ paši sacīja, tikai tâ sevī ("?") Janš. Dzimtene V, 311. viņš iedams runā sevī (für sich, auch hörbar) Lubn.

Avots: EH XVI, 479


sēža

sêža,

1): auch Oknist, Salis; rūpēs par ... sēžas ērtību A. Upītis Sm. lapa 294;

2): ein Sitz - auch Oknist, Sitzplatz Kaltenbr., Seyershof: ratu s. Dunika. sirmi zirgi, le̦pnas sēžas BW. 15695, 4;

3): kaķītis tavu sēžu ar kājiņu saplēsīs BW. 35180 var.;

4): auch Kaltenbr.;

6): kas tas par blēdi, kuo tur policija pat˙laban aizve̦d uz sēžu Jauns. J. un v. 265. voi muni par tādu lietu var ielikt sēžā Raksti VIII, 375. nedarba darītāji ... nuovietuoti sēžā Jaun. Ziņas 1938, № 217, S. 13; ‡

7) der Wohnort (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 484, 485


sija

I sija (geschrieben auch: sīja Mag. XIII, 2, 66, II Chron. 34, II u. a.; li. sijà "ein Balken unter der Brücke"), sijs, -s Eversmuiža n. FBR. VI, 32, der Grundbalken, Streckbalken, Querbalken unter einer Brücke (PS., Freiziņ, U.), unter der Diele U., der untere Balken des Lubbendaches Deg., U. (s. auch Bielenstein Holzb. 16 und 26 ff.); plur. sijas Livl. n. Mag. XX, 2, 80, =grìesti, Oberlage: zem virsējā vaiņaka ieve̦lk sijas RKr. XI, 84. burvis pavēlējis . . . piesiet kūtī pie sijas (dziedra) gaŗā diegā uolu LP. VII, 694. pūķis tup aiz sījiņas BW. 8103. - Nach Leskien Abl. 282, Preliwitz Wrtb. 2 196, Bieienstein Holzb. 26, Trautmann Wrtb. 253, Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 zu siet "binden".

Avots: ME III, 836


silts

sìlˆts (li. šil˜tas) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb., sìlts 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, silˆts 2 Ruj., Salis, Iw., Līn., Deg., warm: s. laiks; s. ūdens. Sprw.: silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. viņam jau bija silta galva Saul. I, 225, er war schon angeheitert, betrunken. kļūs silts pie ādas St., tu tiksi silts pie ādas od. tev duos siltumu uz ādu, du wirst Prügel bekommen U. nepalika silta pie dvēseles L., man nahm alles, es blieb kaum das liebe Leben U. Subst. sìltums (li. šiltùmas), sìltuma 2 Prl. n. FBR. VI, 94; Sussei n. FBR. VII,140, Stockm., Lub., siltuma Spr., die Wärtne: gaismas un siltumas daudz Valdis. tuos apņe̦m siltuma tik maigi jauka Juris Brasa 285. tālu, tālu dūmi kūpa, man ātnāca siltumiņa BW. 10739. es pie jauna (sc.: brūtgāna) pieguļuos kā pie jaunas siltumiņas 15705, 15. -siltumu mest, Wasser auf die heissen Badstubensteine giessen Etn. I, 30. - siltumas zābaki Kaudz. M. 36. Altes Verbaladjektiv zu silˆt.

Avots: ME III, 840


sīņa

sĩņa Lubn. n. BielU. "der Querbalken (sija), der die Oherlage des Hauses trägt".

Avots: EH II, 493


sirdsdibenīgs

sir̂dsdibenîgs,* was von Herzensgrunde kommt U.: sirdsdibenīgu apžē̦luošanu (herzliches Erbarmen) Glück Kolosser 3, 12.

Avots: ME III, 844


sirmūsis

sir̃mūsis Alm. Meitene nuo sv. 67, wer einen grauen Schnurrbart hat.

Avots: ME III, 847


skadrs

skadrs,

2): auch Orellen; ņiprs un s. zeņķis Blaum. Raksti 115 (1939), 156. s. ("ātrs") zirgs Erlaa. kas ir tāds žigls cilvē̦ks, tuo sauc par skadru Ramkau. s. (früh aufstehend) cilvē̦ks, s. (nicht fest) miegs Serbig.; ‡

4) scharf:
s. nazis KatrE. viņš ir labs cilvē̦ks, tikai valuoda viņam ir tāda skadra ("rba">skarba") AP. "mans teļš nebij sarkans, bet brūngānraibs!" It skadri ("?") atcirta ruopelnieks P. W. Šis ar mani tiesāties? 19; ‡

5) "?": šie augi ir ļuoti vārīgi un skadri uz laika pārgruozīšanām. viņi paliek guluot, kad jūt, ka būs slikts laiks, un muostas, kad labs laiks gaidāms Pēt. Av. III, 136.

Avots: EH II, 496, 497


skaļš

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870



skarbs

skar̂bs: kad zarnas paliek skarbas (rauh, uneben), tad tās ir tīras Salis. (sarus peŗuot) meitē̦nu peŗ ar liepu sluotiņu un me̦t sāli uz ķerežiem; tad meitē̦ns e̦suot s. Seyershof. Subst. skar̂bums: aiz skarbuma mātes meita ilgi sēd brāliņuos BW. 11608 var.

Avots: EH II, 502


skarbs

skar̂bs, Adv. skar̂bi, scharf, streng, rauh, widerhaarig, (Oberl. n. Mag. IV, 2, 145) zänkisch, unverträglich U.: vanagam skarbi nagi BW. 13485. skarba balss Jaunības dzeja 60, Nötk. skarbs bāliņš, skarbs tautiet[i]s, abiem skarbas valuodiņas BW. 20727, 4. tev, tautieti, skarba runa (Var.: bargi vārdi ) 21706, 3 var. cieti un skarbi teica Kaudz. M. 137. ziemelis pūš skarbi, juo skarbi Aps. II, 3. muodere pikta, skarba, kâ pati ērce Libek Pūlcis 5. skarbi dzīvuot, in Unfreundlichkeit und Härte leben U. - Subst. skar̂bums, die Schärfe; die Strenge, Unfreundlichkeit U.: he̦rcogiene prata visus skarbumus nuolīdzināt Vēr. II, 272. ar pūritānisku skarbumu I, 1273. Nebst šķe̦r̂bs, šķir̂ba, skārbala, li. skirbti "sauer werden", poln. szczerb "Scharte", aksl. štrъbь "mancus" zu an. skarpr "scharf, rauh", ae. sceorpan "kratzen", ahd. scurfen "aufschneiden", resp. Zu gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. und (wenn mit f resp. b aus ide. bh ) ae. sceorfan "schürfen", ahd. scìrbi "Scherbe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582, Persson Beitr. 566, 862, 889, Brugmann IF. XV, 97, Būga PФB. LXXV, 149, Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Trautmann Wrtb. 266.

Avots: ME III, 873, 874


skārbs

skā`rbs 2 , übel geworden, der Ohnmacht nahe: skārba sirds. Zu an. skarpr "eingeschrumpft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 588)? Vgl. auch skurbt.

Avots: ME III, 879



skarbulis

skar̃bulis Karls., eine Blechdose. Woh1 (mit sekundärem s- ) zu karba II, rba I.

Avots: ME III, 874


šķēla

*šķē̦la: = šķelˆte 2 I Schibbenhof (mit ê̦ 2 ); "plaisa kuokā" (mit "è̦ 2 ") Sessw.; "plaisa, šķirba; atplīsis gabals" (mit è̦ ) Nötk.: atlēca liela š. nuo zuoba mutē.

Avots: EH II, 633


šķērbeņķis

šķḕ̦rsbeņķis Antrop. II, 74, eine Quetbank, Ruderbank.

Avots: ME IV, 36




šķēršļot

šķēršļuôt,* sperren: izglītība nešķēršļuo ceļu uz sievietes darba tikumu Daugava 1939, 377.

Avots: EH II, 635


šķērssija

šķḕ̦rssija, der Querbalken (an der Decke): gaŗas sijas tiek uz šķē̦rssijām uzķe̦mmē̦tas Būvmācība 14.

Avots: ME IV, 37


šķērsts

šķē̦rsts N. - Peb.,

1) der Weberbaum;

2) ein Holzspiess zum Aufhängen von gedörrtem Fleisch
(= žautris).

Avots: ME IV, 37


šķērte

šķẽrte Līn., ein Fetzen: suns lindruku saplēsis šķērtēs Wain.; šķẽrte "rbana">skarbana" N. - Bartau. Zu šķir̃t?

Avots: ME IV, 38


šķīdonis

šķīduonis,

1) šķīduonis Wid., (mit î) Arrasch, C., Golg., KL, Prl., Saikava, Wolm., šķīduons U., Dr., šķīduoņa Wid., (mit î) Lis., flüssiger Kot
Wid.; Tauwetter im Frühling U., Schlackenwetter: jau atkal kūst un līst bez gala, uz ielām tīrais šķīduonis Latv. pašā pavasaŗa šķīduonī Janš. cik lieliski plūdi un šķīduoņa šuogad bija A. v. J. 1902, S. 120. šķīduoņas (Kaudz. M. 293, Celm.) od. šķīduoņu (U.) laiks, auch šķīduoņi Nerft n. Mag. IV, 2, 142, U., die Zeit, da die Winterbahn abgeht. šķīduoņas ceļš Kaudz. M. 16, grundloser Weg bei Tauwetter. ceļš pašā šķīduoņā Lubn. ceļi pavasara šķīduoņā, gan˙drīz neizbrienami A. XX, 300. priekš šķīduoņas, kur vēl ceļi ziemas stiprumā un labumā Aps. V, 27. e̦ze̦ruos, kas radās le̦dus laikme̦ta šķīduonī Konv. 2 2321;

2) "gaisinātājs, zaudē̦tājs" Wessen. Zu šķîst.

Avots: ME IV, 48


šķiets

šķiêts 2 (li. skiẽtas "Querbalken bei der Egge; Leinweberblatt", serb. štît, air. scíath "Schild") Iw., Līn.,

1) šķìets Drosth., PS., (mit ìe 2 ) Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Meiran, Ohselshof, Saikava, Sessw., Warkh., Warkl., (mit 2 ) Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Dunika, Jürg., Tr., Plur. šķìeti C., der Weberkamm
Elv., U., Bielenstein Holzb. 401, 410, Adsel, Bers., Grobin, Lubn., Nerft, Selb.: man jāauž kre̦klu drēbe, bet šķieta nav tāda, kurā aust Selb. pamāte viņu sūtīja pēc šķieta aude̦klam Saul. III, 187; Demin. šķietiņš, der Kamm bei der Bandweberei Bielenstein Holzb. 418: šķietiņš prievietu aušanai RKr. XVI, 161;

2) = braukts, das Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses Lubn.;

3) šķiêts 2 Dond., Wandsen, das Querholz vorn am Zweispännerwagen, woran die Schwengel angebracht werden:
šķiets uzniedē̦ts ar divām niedēm priekšā uz šķēri; katrā galā viņam iekabināts... zveņģelis RKr. XVII, 37. zirgus sajūguši kuopā; mūs[u] zirgs ilksīs, Brammanīšu - piejūgts šķietā blakus Janš. Bandavā I, 27;

4) e̦nkura šķiets, der Ankerbalken
L., Bergm. n. U., Mag. II, 3, 119, Adiamünde, Kaltene, Nogallen, (mit 2 ) Salis;

5) "?": krē̦slu iepītnes šķieti Konv. 1 185; šķiêti 2 Bauske "ve̦lki, me̦ti";

6) Ried, Riet
V. Wenigstens in den Bedd. 1 - 4 nebst šķieta I zu apr. scaytan "Schild", an. skīđ "Scheit", skeiđ "Weberkamm", and. skēth "Unterschied", g. skaidan, ahd. scidōn "scheiden" mhd. schīten "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5431, s. Zubatý AfsIPh. XVI, 414 f., Trautmann Wrtb. 264, Būga KSn. I, 282.

Avots: ME IV, 54


šķilta

šķilta "= šķila, ein Hoizteil beim Häuserbauen" Memelshof.

Avots: ME IV, 40


šķirība

šķirĩba,

1) das Vonstattengehn, Gedeihen:
Laima... duod darbam škirību BW. I, S. 196;

2) Trennung
Für. I, Unterschied Manz. Lett., Für. I: liela šķirība ir starp labiem un ļauniem Für. I. briesmīgi atriebjas šķirības gars, tas tē̦vzemi nelaimē grūstu A. v. J. 1897, S. 376. - Plur. šķirības,

1) der Abschied
Spr., Wid.: gājuši uz kruogu šķirības (Abschiedsschmaus) dzert Etn. II, 35. šķirību diena pienāca Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 687;

2) die Entwöhnung des Kindes von der Mutterbrust, die bei dieser Gelegenheit stattfindende Feier:
šķirībām taisīja mazu guodiņu, salūdza viesībās tuvīnus radus un nāburgus BW. I, S. 187. šķīrību dienai izvārīja... biezu putru, ar kuo mājeniekus pacienāja 184. mazākās nuo visām guodībām bij šķirības, kad bē̦rnus sāk atradināt nuo mātes krūts Kaudz. Vecpiebalga 42, aicin[a] viesus šķirībās BW. 2034.

Avots: ME IV, 44



šķirma

šķirma Etn. IV, 163, (mit ìr 2 ) Tirsen, = šķirme: darba ruosmas šķirma Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 44


šķirme

šķir̃me Arrasch, Jürg., PS., Salis, Widdrisch, (mit ìr 2 ) Bers., Golg., Kl., Lis., Saikava, (mit ìr ) C., der gute Fortgang, der gute Erfolg, das Gedeihen U,: bij šķirmīte darbiņā BW. 17317 var, meitai darbā laba šķirme Golg., Smilten. darba rīki nuo metala deva darbam citādu šķirmi A. v. J. 1899, S. 306. lai mums jauna šķirme nāk! Diez. kāda jau katram tā šķirme! JR. IV, 73. Zu šķirt(iês).

Avots: ME IV, 44


šķīvbomis

šķĩvbuõmis C., der Weberbaum St., U., der Scheibenbaum am Webstuhl Bielenstein Holzb. 399. Aus mnd. schive "Scheibe" + bôm "Baum".

Avots: ME IV, 50


šķīvis

šķĩvis Behnen, Dond., Frauenb., Grünh., Iw., Kurs., Līn., Selg., Sessau, Siuxt, (mit ì 2 ) Gr. - Buschh., Kl., Memelshof, Demin. verächtl. šķīvelis Janš. Nīca 43, die Scheibe St.; der Teller Kurl. n. U.; die Welle am Webstuhl U., (mit ĩ) C., das Zahnrad am Webstuhl (mit ĩ) Karls., Kolberg, Ottenhof, Ronneb., Salisb., Sehlen; Plur. šķīvji, die eisernen Räder, die den Weberbaum regieren (?) St., U. Nebst li. skyvis (skývė) "Teller" und estn. kīwe "Blockscheibe" aus mnd. schive "Scheibe, Tisch" (vgl. nd. schīw "Teller").

Avots: ME IV, 50


sknabatains

sknabataîns, splitterig: jaunie dravenieki sknabatainu (Var.: skabargainu, skabardainu, skārbalaiņu) dravu dūra BW. 30329, 2.

Avots: ME II, 883


skraukstināt

skraũkstinât, Hartes hörbar beissen: s. sukura graudus Jürg.

Avots: ME II, 888


skrīne

I skrìne 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis 2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene 2 III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte 2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895


skrīnis

I skrīnis,

2): auch (mit ĩ ) Dobl., Ramkau, Ziepelhof; ein Bretterkasten zum Lehmtreten
(mit ĩ ) Frauenb., Pampelm eine Grube zum Lehmtreten (mit ĩ ) Blieden;

3): getretener Lehm zum Mauern
(mit ĩ ) Sessau; eine unpassierbare kotige Stelle od. ein solcher Weg (mit ĩ ) Bauske, Ellei, Irmelau, Sessau: riteņi nuobraukti ("ir pieķepējuši") skrĩnī Ziepelhof.

Avots: EH II, 511


skrūšķēt

skrùšķêt 2, ein Schallverbum, das den mit skrūšķas bezeichneten Laut verbal bezeichnet Gr.- Buschhof (III prs. skrūšķi!).

Avots: ME III, 899


skubināt

skubinât Refl. -tiês,

3): auch Erlaa, Salis, Seyershof; "eine Arbeit schneller zu beenden streben"
Kaltenbr.; ar agru sēšanu jāskubinās RKr. XXII, 137. puisis negrib s. da darba Zvirgzdine. cūkas iz (= uz) vakara pusi taî i[r] skubinājas, kab jās laistu iz (= uz) sē̦tu ebenda. Zur Etymologie s. auch Wood Post-consonantal w in Indo-Europ. 119.

Avots: EH II, 514


skumdēt

skum̃dêt Grünh., skumdît, -u, -ĩju, intr., (mit etw.) unzufrieden sein, sich (über etw.) beklagen: skuopais kaimiņš sāk par tuo skumdēt. darba devēji par tuo ... neskumda Vēr. I, 1461. vinš skumd (nav mierā) ar darbu, maksu K. Schubert. viņš pret mani skumd, er ist mir nicht gut, er macht mir Vorwürfe id. Refl. skumdîtiês, betrübt sein: stājies jel skumdīties! U. b. 8, 16.

Avots: ME III, 903



skurbs

skùrbs Ermes, (mit ur̂ 2) Baldohn, beduselt, berauscht Bauenhof,Schwanb., Lös., N.-Peb., Drobbusch, Prl., Segewold, Bauske, Memelshof, Vank., Fehsen, (mit ur̃ ) Smilten und Valgale: skurba bija tev galviņa VL. uotram dūša skurba MWM. V1, 335.

Avots: ME III, 905


skurbt

skùrbt: auch (mit ur̂ 2 ) Dobl., Kegeln, (mit ur̃ ) Degalen, Pilten, Puhren, Pussen, Strasden; man pašam galva skurba (vom Trinken) Tdz. 56637.

Avots: EH II, 516


skurlups

skùrlups 2 Kaltenbr. "kažuokādas atgriezums, kas de̦r kažuoka lāpīšanai u. c.": (kurpniekam) īlins ruokās, skurlupi zuobuos BW. 33554, 6 (aus Višķi); "nuoplīsis, skrandains apģērba gabals; tas, kas ģērbies skrandās: par guovīm: iet kâ skurlupi (ja ir aplipušas mē̦sliem)" Auleja.

Avots: EH II, 516


skurt

‡ *II skurt, = skùrbt (?): man pašam galva skura (Var.: skurba) Tdz. 56637 var. Fehlerhaft?

Avots: EH II, 516


šļaburēt

šļaburêt, ‡

3) "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes" (mit a < e̦?) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 643


slaikstīties

slaikstîtiês, -uôs, -ījuôs,

1) "(nach überstandener Krankheit) kraftlos gehen":
viņa, nuo vājības piecē̦lusies, gan jau slaikstās, bet aiziet ne˙kur nevar Druw.;

2) faulenzen:
kuo tâ kâ slaikstuoņa slaiksties bez darba? Druw. (s. auch RKr. XVII, 78 unter slietenis); faulenzend sich umhertreiben (mit 2) Arrasch; mit sekundärem k zu slaistîtiês.

Avots: ME III, 913


slaikstoņa

slaikstuoņa, comm., = slaistuoņa, ein Faulpelz: kuo tâ kâ slaikstuoņa slaiksties bez darba? Druw.

Avots: ME III, 913


šļamāt

šļamât,

1): "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes" Bers., Kalz.

Avots: EH II, 643


šļamāt

šļamât, -ãju,

1) (durch Kot oder Tau) waten, mit durchnässter Fusshekleidung hörbar gehen:
viņš šļamā pa dubļiem Bers.; langsam gehen Sawensee;

2) (die vorgesetzte Speise) verschmurgeln (indem man das Beste heraussucht):
cūkas lāgā neē̦d, bet visu ēdienu tik šļamā Fest.

Avots: ME IV, 62, 63


šļamstēt

šļam̂stêt Saikava, -u, -ẽju, rbar gegen einander anschlagen (intr.): (cūkām) zuobi vien šļamst.

Avots: ME IV, 63


šļamstināt

šļamstinât, (eine Flüssigkeit hörbar) durchrühren (mit am̂) Lubn.; schlürfend, saufend mit dem Maul gewisse Töne hervorbringen (mit àm 2 ) Kl. (vom Pferd), Saikava, Sessw. (vom Schwein u. a.); (die Zähne hörbar) gegeneinanderschlagen (mit am̂) Saikava; kad kuiļi rejas, tad abi zuobus šļamstina, ka putas vien šķīst Saikava. kad kuili laiž pie cūkas, tad kuilis zuobus šļamstina ebenda; "mit der Zunge schmalzen" Ar. Refl. -tiês Saikava (mit am̂), mit dem Maul gewisse Töne hervorbringen: kad svešas cūkas tiek kuopā, tad šļamstinās Saikava.

Avots: ME IV, 63


šlapstīt

šlapstît, saufend und hörbar mit dem Maul zu erhaschen suchen: zirgs šlapsta ūdeni, gribē̦dams satvert tur iekritušuo sienu Fehteln. Vgl. šļapstinât, wofür in Memelshof slapšķinât.

Avots: ME IV, 59


slauna

I slaũna Preekuln, die Hüfte L., U., das Schenkelstück am Fleisch U., die Keule am Vogel L., U.: es atradu dēlu māti plikām slaunām staigājuot VL. aus Preekuln. Nebst slaune II, slauns II zu li. šlaunis, apr. slaunis "Oberschenkel", lat. clūnis, ai. š̍rōṇi-ḥ, an. hlaun "Hinterbacke", cymr. clûn "Hüfte", s. Walde Wrtb 2 172, Petersson IF. XXXV, 269 ff., Boisacq Dict. 472.

Avots: ME III, 919


šļeberēt

šļeberêt,

1): kraftlos, die Füsse am Boden schleppend od. mit grossen Schuhen gehen
Sonnaxt; "bez liela darba vai lielas nuozīmes staigāt vai braukāt" Bers., Kalz.;

2): undeutlich od. Dummheiten sprechen
Sonnaxt.

Avots: EH II, 645


šļebināt

šļebinât,

1) schnappen, schmatzen; (die Zähne) fletschen:
lūpas šļebina svē̦tuo lūgšanu skaituot A. Upītis J. l. 28. raudzīdams kaut kuo izrunāt viņš šļebināja lūpām un murkšķēja D. Goŗkijs 39. mērkaķi zuobus šļebinādami dze̦nas viņiem pakaļ A. v. J. 1896, S. 346; mit zahnlosem Munde hörbar zu beissen versuchen Lennew.;

2) "?": salīkusē ieva... klusi un īgni šļebina Purap. Jaunā strāva 66;

3) lailen, undeutlich sprechen (von kleinen Kindern)
Bershof. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās šļebinādamās un čamstinādamās aiz kārās iegribas A. v. J. 1896, S. 581.

Avots: ME IV, 69


slenderēt

sleñderêt Dond., Ahs., -ẽju, intr., schlendern, bummeln U.: kâ tev tâ vaļas apkārt slenderēt? Ahs. bez darba slenderēt Duomas IV, 3. kam, tautieti, tu slenderē (Var.: vazājies) te pa mūsu ganeklim? BW. 29506, 1. Aus nd. slendern.

Avots: ME III, 925


slēpes

slẽpes Līn., Iw., slèpes 2 Prl., das Schlittengestell, das bei eingetretener Winterbahn unter eine Kutsche gelegt wird, Schleife U., Karls. (slẽpe), Kurs. (slẽpes); der Fuderschlitten Karls. (slẽpes); "ragavām uzsienamie kuôki" Serbigal (slẽpes); ein zweispänniger Bauerschlitten Kalleten (slẽpes), Alschw., N.-Bartau; eine kleine Ragge Bielenstein Holzb. 558; Etn. II, 81 (aus Blieden); ein kleiner Schlitten, den man beim Balkenführen im Winter unter das dünne Ende des Balkens bindet Burtn. (slẽpes), Laud., Wessen, (slēpītes) Memelshof; ein Wagen zum Steineführen, der nur Vorderräder hat, während das hintere Ende längs der Erde schleppt Burtn., Salisb. (slẽpes); ein schlechter (Drosth.), ein alter, von vielem Fahren verdorbener (Druw. n. RKr. XVII, 78) Schlitten; Schneeschuhe U., Bielenstein Holzb. 602, Bers., (slẽpes) Jürg.; ein Schneepflug U.: slidināšanās nuo kalna ar slēpēm Vēr. II, 812. uz milzīgām uozuola slēpēm Janš. ziemu malku ve̦duot salauztas slēpes Latv. kas tās nu par re̦gavām, tās jau tadas slēpes vien ir! Drosth. Figürlich von einem Menschen, der nachlässig, die Füsse oder auch die Kleider am Boden schleppend geht: iet kâ slẽpe Nötk. Aus mnd. slepe "Schleife, kleiner Schlitten".

Avots: ME III, 929


slībeņķis

slĩbeņķis Karls., die Böttcherbank St., Schneidebank. Dissimilatorisch aus *snībeņķis (mit snī- aus mnd. snīde-), s. Bielenstein Holzb. 319 (mit Abb.).

Avots: ME III, 934


sliede

sliẽde: auch Degalen, Dobl., Kolberg, Lemb., Luttr., Nikrazen, Pankelhof, Sessau, (mit ìe ) AP., N.-Peb., (mit 2 ) Morizberg,

1): lāgā vairs nevarēja ieiet darba sliedē Stērste A. Z. 28. dzīvei sava nešķuobāma s. A. Upītis Sm. lapa 369; ‡

3) "arkla sastāvdaļa, kas zem lemeša vada vagu" (mit ìe ) AP.; "apakšējā, sliedei līdzīgā daļa, ar kuo arkls slīd pa zemi" (mit 2 ) Salis.

Avots: EH II, 527


slietenis

slietenis,

1) slìetenis C., auch slieteņu nams, eine aus geraden Stangen zusammengestellte konische Sommerküche
Druw. n. RKr. XVII, 78 (eine Abbild. s. bei Bielenstein Holzb. 53); auch ein solches Häuschen für Waldarbeiter im Walde Draw. n. RKr. XVII, 78: dievs slējis slieteni Etn. II, 32. slieteņu nams bijis nuo stāvu saslietiem kuokiem IV, 32;

2) slìetenis 2 Druw. n. RKr. XVII, 78, slietens Druw. n. Etn. II, 50, Adl., ein fauler, schlaffer Mensch (der
"kâ izjucis kustas") Druw. n. RKr. XVII, 78: slaikstās kâ slietenis pie darba, nevar sev ne vē̦de̦ra nuopelnīt Druw. n. RKr. XVII, 78. Zu slìet.

Avots: ME III, 940


slinks

sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933


slīt

slīt, sliju "?": bērniņi tai pakaļ slija V. Eglītis. slijuot dienu dienā parastās darba gaitās Austrinš M. Z. 91. migla slija pār ielejām Druva II, 1175. Wenn zuverlässig (nicht willkürlich gebildet), etwa identisch mit li. šlyti "sich neigen, nach vom od. zur Seite sinken" (zu le. slìet)?

Avots: ME III, 937


šlorgāt

šlor̃gât,

1) rbar schürfen
Dond.;

2) (eine Speise) verunreinigen; durch Kot schleppen
Stenden.

Avots: ME IV, 60


šļuburēt

II šļuburêt Bers., Kalz. "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes": kur biji, puišeli, kur šļuburēji? Suitu k., S. 149.

Avots: EH II, 646


šļūkstināt

šļūkstinât,

1) fakt, zu šļūkstêt; (mit einem šļūkste̦ns) spritzen
Fest.;

2) rbar schleppen:
viņš gāja kājas šļũkstinādams Drosth.;

3) hinabgleiten machen:
viņš sāka maisu šļùkslināt 2 lejā Warkl.

Avots: ME IV, 78, 79


slumps

slum̂ps 2 Līn.,

1) steif, steife Beine habend (von Tieren):
viņš ir nuopircis tādu slum̂pu 2 ķēvi Wain.;

2) schlotterig
V.: ruokas nav nuo darba slumpas Latv.;

3) "ungewandt"
(mit um̂ 2 ) Nigr. Aus dem Nd.; vgl. mhd. slump "Schlotterig" (in Grimms Wrtb. unter Schlump).

Avots: ME III, 941


šļunkāt

šļuñkât Stenden, Gramsden, šļùnkât 2 Kalz., Aahof, Sessw., (mit "un̂") Nötk. "(ein Gefäss mit einer Flüssigkeit) schwenken, rütteln (sodass die Flüssigkeit hörbar hin und her wogt)." Refl. -tiês, = šļankâtiês: zirgam vē̦de̦rs šļunkājas Stenden. ne̦suot ūdeni spainis šļunkājās Nötk.

Avots: ME IV, 74, 75


slups

slups, Interjektion zur Bezeichnung einer jähen und hörbaren Bewegung: nuoslupstēja vien, ka izspruka āra slups putniņš nuo ruokas Bers.

Avots: ME III, 942



šļurgt

II šļurgt,

1) "(eine Flüssigkeit) in feinen Strahlen ausstürzen
(šļākt)"; kuo tu šļùrdz 2 man ūdeni virsū? Kalz., Kokn.;

2) gierig und hörbar saufen
Smilten.

Avots: ME IV, 76


šmāderēt

III šmāderêt "?": ja kas izliekas par lielu strādnieku, bet patiesībā ne˙kā nepadara, uzme̦zdamies darba biedriem par revidentu, saka, ka viņš tâ˙pat šmāderē, ne˙kā nepastrādā N.-Schwanb., Stometsee.

Avots: ME IV, 83


smaļš

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953


smarša

smar̂ša PS., smar̂ša 2 Ruj., Selg., Dond., Sessau, der Geruch, Duft U., Siuxt, Lieven-Bersen, Memelshof (anderswo: smar̂ža, smaka): ievu ziedi smaršai labi BW. 12720. puķu smaršu kvēpinādama Pūrs II, 62. me̦dus smarša Aus. I, 110. iepilināt smaršu Zeib. Sk. 11. spēcīga, veselīga smarša Austr. k. 1892. jūt . . . laikme̦ta garu un smaršu Vēr. I, 1402. jūs mūsu smaršu e̦sat smirduošu darījuši Glück II Mos. 5, 21. nejauka smarša Makk. 9, 9. Wohl aus urbalt. *smards(t)jā (zu smir̂dêt), vgl. li, smarsė od. smarstas "Gestank" und Sommer Balt. 126.

Avots: ME III, 954


smauls

smàuls 2 Kl., hornlos: smaulas guovis Kurbads. smaulas aitas LP. V, 168. - (fig.) smaũls cilvē̦ks "kuŗam nevar pieķerties" Dond. - zu li. šmùlis "ein Rind ohne Hörner".

Avots: ME III, 955


smerdelis

smer̂delis C., Prl.,

1) ein Stänker(er)
U., Nerft, Lubn., Pasaules lāp. 234;

2) Stinktier
Dr.;

3) smer̂delis Mar. n. RKr. XV, 136, der Fliederbaum;

4) smer̂delis, f. -le, ein(e) Ungezogene(r)
Saikava, Gr.-Buschhof, Memelshof. Zu smir̂dêt.

Avots: ME III, 960


smerliņš

smer̂liņš 2 Salis, die Schmerle (cobitis barbatula Ļ.) Naturf. XXXVII, 51, RKr. IX, 94, Konv. 2 2320 und 3667.

Avots: ME III, 960


šmerliņš

šmerliņš Sessw., Stockm. (mit èr 2 ), Wend., = smerliņš, cobitis barbatula. Aus d. Schmerling.

Avots: ME IV, 84


smiet

smiêt, smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmē]a, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ˙pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē "lächelt", smita-ḥ od. smēra-ḥ "lächelnd", aksl. smĕjo, sę "lache", smĕxъ "Lachen", gr. φιομμειδής "gern lächelnd", μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile "lächeln", lat. mīrus "wunderbar" u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f.

Avots: ME III, 968


šņākāt

šņãkât Līn., (mit à 2) Kl., -ãju, freqn. zu šņàkt,

1) schwer durch die Nase atmen
(mit ã) Jürg., Ruj., Wolmarshof, (mit à 2) Golg., Memelshof, Schwanb., Selsau, Warkl.; fressend durch die Nüstern hörbar einatmen (zirgs auzas ē̦zdams šņãkā) AP.; schnarchen U., (mit ã) Jürg.; vor Wut schnauben (mit à 2) Mar. n. RKr. XV, 140; durch die Nase sprechen, schnarrend sprechen U.: strādnieki iemiga un sāka gaŗi šņākāt Jürg. cūka maisā šņākā ebenda. guovis plūc zâli šņākādamas Baltpurviņš. kuo tur šņākā, saki labāk vārduos! Mar. n. RKr. XV, 140;

2) schnüffeln
(in der Zstz. mit iz-) W.Livl. n. U.;

3) mäkelnd und wühlend essen
(mit à 2) Bers., Sauken, (mit ã) Drosth.

Avots: ME IV, 93


šņakstēt

šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.

Avots: ME IV, 90, 91


šņākt

šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".

Avots: ME IV, 93


snauja

snauja (?) Nerft n. U., Bielenstein Holzb. 549, = grievalga, Femerband; eine Gewährsperson aus Nerft hat nur znauja gekannt; s. auch snaujis.

Avots: ME III, 973


šņaukāt

šņaũkât: auch Dunika; "still, unterdrückt weinen" Frauenb.; schnüffelnd Luft in die Nase ziehen Orellen; vērsis šņaukāja ("?") zemi Ciema spīg. 201. Refl. -tiês: rbar schnüffeln ("uošņāties") Salis.

Avots: EH II, 651


sniebalsts

sniebalsts (aus *snierbarsts?), Weiberkamisol ohne Ärmel Smilten n. U.; sniebalts, sniebarsti LKVv., snieburs, sniẽbars Sussikas, sniẽburste Loddiger, = ņieburs; wohl aus dem Nd.; vgl. mnd. borst "Brust" und d. Schnitrbrust (Schnierbrust Lessing).

Avots: ME III, 977


šņirkāt

šņirkât,

2): auch (mit ir̃) Salis; "mit einem stumpfen Gerät schneiden"
(mit "ir̃") Bixten u. a., (mit "ir̂ 2 ") Nigr. u. a.; rbar zerbeissen (wo?): kaķis šņirkā (mit "ir̂") peli.

Avots: EH II, 653


šņirkāt

šņirkât,

1) knirschen (?):
ve̦lni lē̦kā . . . zuobus ņirgdami un šņirkādami Rainis Uguns un nakts 49;

2) rbar schneiden
Wandsen, Warkl.;

3) zirpen:
siseņi šņir̂kā 2 Arrasch;

4) Flüssiges durch die Zähne hinausspritzen
(mit ir̂ 2 ) MSil.

Avots: ME IV, 95


šņorkāt

šņorkât,

1) = šņurkāt, rbar Rotz in der Nase emporziehen (mit or̃ ) Salis;

2) "lässig und hörbar essen"
Wandsen (mit or̂ 2 ); vgl. šņurkāties 2.

Avots: ME IV, 96


šņurkāt

šņurkât, -ãju,

1) schnauben
Fest.; durch die Nase ziehn Dond., Smilten, (mit ur̃ ) Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest., Ramelshof, (mit ur̃ ) Wolmarshof, (mit ur̂ 2 ) Schibbenhof: kamdēļ tâ jāšņurkā? vai nevari de̦gunu nuošņūkt? Dond. kuo nu šņurkā, nuoslauki asaras! Ramelshof;

2)rbar schnüffeln: suns šņùrkā 2 pē̦das Bers., Grawendahl. Refl. -tiês,

1) den Nasenschleim in sich ziehn
(mit ur̃ ) Ahs., Dunika, Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest.: kuo tu šņurkājies, izšņauc de̦gunu! Ahs. n. RKr. XVII, 57;

2) nicht recht essen wollen; mäkeln, tade1n, über etwas unwillig sein
(mit ùr 2 ) Aps.: cūkas šņurkājas ap ēdienu Aps. kalps sāka šņurkāties par ēdienu ders.

Avots: ME IV, 98, 99


sodīt

sùodît, -u oder -ĩju, -ĩju, richten, verdammen, strafen: suodi, dievs, vizulīšus! BW. 13543. nu˙dien saku, suodi, dievs! 14188, 1. visus ar nāvi un uguni suodīdams LP. IV, 148. tev arī ragana jāsuoda Kurbads. sùodāms, strafbar. Refl. -tiês,

1) sich verwiinschen, viel fluchen
U., schimpfen Spr.: suodīties par žīdiem A. XI, 829 (ähnlich XX, 644). tē̦vs rājās un suodījās Duomas III, 778. dieviņš suodās sūtuot sliktu laiku Los. kuo lielies un kuo suodies? Rainis Tie, kas neaizm. 71. "kur tad tie nu citur kā krūmuos?"Alma suodījās (sagte ärgerlich) MWM. VIII, 335;

2) drohen:
ve̦cais reizēm suoduoties viņu vienkārši padzīt A. v. J. 1896, S. 755. Nebst li. sūdyti "richten" aus aruss. судити (als statt u noch ein enges ō gesprochen wurde) "verurteilen, eine Strafe verordnen".

Avots: ME III, 1135


solis

I suôlis,

1): būt[u] man spē̦ks strādājuot, būtu s. te̦kājuot BW. 5355. suolīšuos staigājuot 3745, 1 var. meita suoļiem gāja 3745, 2. jāiet suoļis Janš. Dzimtene III, 298. nu bē̦rais iet pilnīgu suoli Siuxt;

2): auch Wessen; nav kas aiz manis suoli aizme̦t Saikava. aizgāja vakara suolī Anna Dzilna 40. gāja vai brauca gaŗā vai īsā suolī Ciema spīg. 159. staigāt darba suolī Sieva 35. apkuopdams muižas suoli Vanagu ligzda 52. darīt, kas tam tikās savā sē̦tā un tās suolī Vindedze 148; ‡

3) suôlī Saikava, = ciemā, viesuos: iešu s.

Avots: EH II, 610


spāre

I spãre, die Sparre, der Sparrbalken: spāres celt (aufrichten) Br. 489, Grünhof; vēja spāres, die Sparrbalken an der Aussenseite des Giebels, die die Balken des Giebels zusammenhalten B. Vēstn. Aus mnd. spare.

Avots: ME III, 987


spārinīca

spārinīca, der Sparrbalken Strods Par. vōrdn. 163.

Avots: EH II, 547


spārnesis

spãrnesis Iw., der Sparrbalken, Sparrenträger.

Avots: EH II, 547

Šķirkļa labojumos (3)

cienīt

cìenīt, - u od. - īju, - īju, tr.,

1) ehren, schätzen, hochachten, würdigen:
cienī tē̦vu un māti. [cienāmus zemes augļus Glück Jak. 5, 7.] šuo jūsmu un sāpes var cienīt tikai tas, kas tuo izcietis Kaudz. M. 11. laiku, dienas, zīmes cienīt, tagewählerisch sein, auf Zeichen abergläubisch achten U.;

2) cienīt mit dem Obj. im Akk. und folgendem Infinitiv, jem. genügend achten, um zu...: kuo cienīja lūgt par kāzu tē̦vu RKr. XVI, 118. mārte viņu cienī apveltīt krustadvieļiem RKr. XVI, 155; tâ jau viņš cienī darīt U.

Kļūdu labojums:
verbam cienīt arī frāzēs no RKr.XVI, 118 un 155 ir nozīme"pflegen"(cienīt hat auch in den Belegen aus RKr. XVI, 118 und 155 die Bed."pflegen").

Avots: ME I, 394


dārvokslis

[dârvuokslis 2 Katzdangen, = dar̂buokslis 2; vgl. dar̂vakslis.]

Kļūdu labojums:
dar̂buokslis 2 = darbakslis

Avots: ME I, 448


izraudzīt

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789