Paplašinātā meklēšana

‡ àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25

‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. ²

Avots: ME I, 51

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmar̂žuôt Ar., Wessen, = àizsmar̂šuôt.

Avots: EH I, 49

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91

apsmacêt, tr., ersticken: ugunsgrē̦ku var apsmacēt ar ūdeni J. Kaln.

Avots: ME I, 123

‡ apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

‡ apsmalstît, ringsum abschöpfen: a. putas.

Avots: EH I, 115

atģisma, die Erinnerung, Einsicht Etn. III, 146.

Avots: ME I, 161

atsmaĩdît intr., entgegenlächeln: viņs pretim atsmaida MWM. VI, 332.

Avots: ME I, 194

‡ atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.

Avots: EH I, 168

‡ atsmalstît, wiederholt abschöpfen: a. krējumu.

Avots: EH I, 168

‡ atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

ausma, die hellwerdende Dämmerung, Morgendämmerung: man zirgi jūt šausmas nuo rīta ausmas, meine Pferde schaudern, der Morgen dämmert auf Rain. dažu nakti tā jau gājām, tvīkdami pēc rīta ausmas Vēr. I, 1513; nuojaust dzīves attīstības ausmu Vēr. II, 999. Zu àust.

Avots: ME I, 227

baîsma [Feht.], die Furcht, der Schrecken: baismas mani māc Asp. un ārā māj tumsa un baisma MWM. V, 367. viss pilns nuo kādas neizteiktas baismas R. Sk. II, 95.

Avots: ME I, 251

bezsmaršas zieds, geruchlose Blütte Stari II, 564.

Avots: ME I, 286

‡ blaisma (?) Dorotheenhof, scadalina papulosa.

Avots: EH I, 225

blãsma: auch Stenden.

Avots: EH I, 227

blãsma, blãsmains, blãsmuots, st. blãzma u. s. w. Kand., Dond., Zabeln; [tavas blāsmas ("Sirahlen") atskrēja Glück Psaml 77,18; nuokāve... viņu sīkmaņus ar blāsmām ("mit Strahlen, Blitzen") Psalm 78, 48.]

Avots: ME I, 311

bluosma Ar., Diet., = bluoze.

Avots: EH I, 232

brasma,

1) die Natur, der Charakter
(daba) Etn. II, 177;

2) ein hartherziger Mensch
Naud.;

[3) ein Kuhname
Erwahlen.]

Avots: ME I, 324

brāsma, s. brāzma

Avots: ME I, 328

brasmanis, ein Stutzer [?]: brāļi mani, brasmanīši (Var.: brammanīši), zābakaini sienu pļāva BW. 3857 var.

Avots: ME I, 324

briẽsma,

3): ne tai bija vilka briesma (Var.: briesmas, briesmu, briesmi, bailes, bail) BW. 7142 var.; ‡

4) briesmu, sehr:
tur jau b. labas pļavas Heidenfeld; ‡

5) Plur. briẽsmas, das Eingeweide des (geschlachteten) Viehs
Dunika; ‡

6) Ekel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 244

briẽsma, gew. Pl.,

1) die Gefahr:
izglābt nuo uguns, kar̀a briesmām;

2) schreckliches, Fürchterliches:
viņš dzīvuo, ka briesmas kuo dzirdēt; briesmu lietas, ziņas izpaust, schreckliche Nachrichten verbreiten, briesmu darbus darīt, furchtbare Taten verüben;

3) man briesma, briesmi [aus briesm(a) i(r)?], briesm, mir ist angst:
man vilka briesmi K. kauns man ļaužu, briesm māmiņas BW. 7142, 9329, BB. XIV, 148. [Wenn mit ie aus ei, am ehesten zu slav. bridъ bei Berneker Wrtb. I, 86.]

Kļūdu labojums:
9329 = 9329 var.

Avots: ME I, 337

‡ brìesmai ² Kaltenbr., Adv., = briẽsmîgi: bluķis ar mizu b. liels.

Avots: EH I, 244

briẽsmains, gefahrvoll.

Avots: ME I, 337

‡ brisma "die Schicht": liela b. sniega sakrita Lubn. n. Celm.

Avots: EH I, 241

čē̦sma, die Unannehmlichkeit: man gadījās tāda čē̦sma; saskrējuos ar pušnieku Naud.

Avots: ME I, 411

‡ cirsma,* cirsme*, die Schlagfläche (in der Forstwirtschaft): pirkdami... mežuos cirsmes gabalus Janš. Nīca 31.

Avots: EH I, 274

dìevdziêsma od. dieva dziêsma, geistliches Lied, Kirchenlied: Pāvils dziedāja dieva dziesmas Apost. 16, 25. mana sieva driķus malus dieva dziesmas dziedādama.

Avots: ME I, 484

diñksma: mēs tâ tad nu znuota dingsmā (Fürsorge, Obhut, Schutz?) Janš. Bandavā I, 6 (ähnlich II, 108, Dzimtene IV, 170, Atpūta № 373, S. 5; durchweg mit -g- geschrieben!)

Avots: EH I, 321

diñksma, die Fürsprache, Protektorat: mums pašiem nav brīv muižu dīķī zvejuot, bet sarunājām ar lauksargu un tad zvejuojām viņa dinksmā N. - Bartau, Konv. ¹

Avots: ME I, 469

drausma,

1) Drohung
St.;

2) die Angst, Furcht:
šīs stundas saceļ drausmas Rainis. viņu sagrāba briesmīgas drausmas Vēr. II, 352;

3) die Gefahr:
Viskuoku iegrūda lielās drausmās Lautb. - Vgl. draudêt.

Avots: ME I, 492

drausmaîns, furchtbar, schrecklich, grauenerregend: meži šņāc un luokās drausmaini JR. IV, 26.

Avots: ME I, 492

‡ druõsmala Ramkau, = drumstala.

Avots: EH I, 338

[drusma, s. drūzma.]

Avots: ME I, 505

I drũsma, trauriges Gefühl, trübe Stimmung, Melancholie, Schauder: viņš šķīrās ar savādu drūsmu sirdī Vēr. 180, Vgl. drūms.

Avots: ME I, 506

II drūsma, das Gedränge: baznīcā bija liela drūsma Nigr., Kand. drūsmā vingrums rasies Lautb. Ind. un Arija 24. drūsmām, in grossen Scharen Mag. IV, 3, 113. Vgl. drūzma.

Avots: ME I, 506

[I dũsma Janš., die Windbrise, der Hauch; (in Setzen) der Atem; zu dvèst.]

Avots: ME I, 530

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

dusmanis, ein Zorniger, Böser BW. 20910 var.

Avots: ME I, 521

dusmas: Sing. dusma auch Heidenfeld, Sermus, Siuxt, Strasden, voc. s. dusmiņ BW. 17856, 1: man sanāca dusma Sermus. man tāda dusma, ka ne parunāt nevaru Siuxt. ātra dusma (Var.: sirds) BW. 21666 var.

Avots: EH I, 345

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

dve̦sma, dvē̦sma, der Hauch: es duotuos bezdibe̦nam pāri, kur jūtu dievišķīguo dze̦smu un nemirstīguo dve̦smu JR. IV, 39. nuo tās valstības nāk tāda le̦daina dvē̦sma Vēr. I, 1355.

Avots: ME I, 537

dvè̦sma, s. dve̦sma; [dvẽ̦sma N. - Peb., dvè̦sma ² Warkh., Bers., kühler Hauch; izpūst beidzamuo dvẽ̦smu Jürg., den letzten Hauch.]

Avots: ME I, 538

dze̦sma, dzē̦sma, kühler, erfrischender Hauch: rīta rasas ve̦lgā dzē̦sma Asp. vakara dz. Plūd. R. I, 173. bezdibenim pāri, kur jūtu dievišķīguo dzē̦smu JR. IV, 39. pret viņu jūtu sirdī dze̦smu Lautb. Vidv. 45.

Avots: ME I, 547

dzẽ̦sma [Nigr., ein kühler Hauch; dzê̦sma ² Salis, gelinder Windhauch]; vgl. dze̦sma.

Avots: ME I, 548

dziêsma: dziêsme auch Preili n. FBR. VIII, 13, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lixna, Warkl., (mit iê ² ) Kal. n. FBR. IX, 101, Perkunen (hier neben dziêsma ² ), 1) - 4): dieva dziesmu BW. 16. blēņu dziesma 810 var. kāzu dziezmas 771. paliks dziesme nedziedāta BWp. 161, 3. kārklu (Līvāni) od, suņa (Skaista) od. vilka (Auleja) dziesme, das Volkslied, das weltliche Lied (im Gegensatz zum geistlichen Lied);

5): gribējis ķerties pie dziesmas Orellen. šis tū˙li pie dziesmas klāt ebenda. nuoņēma gailim dziesmu, man schlachtete den Hahn
ebenda. paņems jēriņam dziesmu ebenda.

Avots: EH I, 364

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

ê̦sma ² [Nigr.], Lockspeise (für Wölfe N. - Autz n. U.): nuosviest mežā vilkiem par ē̦smu LP. V, 343. lapsām par ē̦smu LP. VI, 1, 150. vēžiem ē̦sma Kleinb. st. 33; [ Viehfutter Lennew.].

Avots: ME I, 577

I ê̦sma ² : auch Frauenb., (mit ê̦) Sermus (hier beim Angeln); Viehfutter Ruj.

Avots: EH I, 374

‡ II ê̦sma ² Siuxt, eine Menschenmenge, -schar: tur visi bij vienā ē̦smā.

Avots: EH I, 374

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

[gausma, = gauda Wid.]

Avots: ME I, 612

ģisma, die Erinnerung, das Gedächtnis Lös., die Ahnung Lös., Fest., der Verstand Selsau.

Avots: ME I, 700

glīsma, glīzma, der Eiszapfen M.

Avots: ME I, 627

grūsma [Bers.], der Stoss, Anprall: nuo rīta viņi nāk ar sausu vēju grūsmu Rainis. par tevi šņāc šuo viļņu duobjās grūsmas Apsk.

Avots: ME I, 668

I grūsma, ‡

2) das Gewühl, Gedränge
(mit û ) KatrE.: tirgū, tādā grūsmā, kuo tur var ieraudzīt! ebenda. iekš šīs grūsmas lapu aizrauts līdz ... pilij Mekons Par. asins kāz. 12; ‡.

3) "Unruhen"
(mit û ) KatrE.: naks kādreiz kāda g, kādi kaŗi.

Avots: EH I, 412

‡ II grũsma Sedviņi, ein altes. zu verfallen drohendes Gebäude.

Avots: EH I, 412

iedve̦sma ,* die Eingebugn, Suggestion: es jūtu jauna gara iedve̦smas MWM. v. J. 1897, S. 71. mīlestība... deva iedve̦smu Vēr. I, 1420.

Avots: ME II, 12

‡ ieģisma Fest. "ieduoma, nuojauta, sajūta".

Avots: EH I, 516

iejūsma ,* [Begeisterung?]: mākslenieciska iejūsma Vēr. II, 859. par iejūsmas avuotu ticīgajām dvēselēm Plūd. Llv. II, 94.

Avots: ME II, 23

iêsma ² [Lautb.], LP. VI, 231, 455, = ìesms.

Avots: ME II, 67

[ìesmacêt,

1) tr., faulen und stinken machen (Essbares):
iesmacēsi vēl gaļu tik ilgi turē̦dams C.;

2) intr., zu faulen und stinken anfangen:
kuoks var ūdenī iesmacēt Warkh.]

Avots: ME II, 67

ìesmaguôtiês, schwer werden: ilgi ne̦sta nasta iesmaguojas.

Avots: ME II, 67

ìesmaidît, hineinlächeln: gan viņa tev lēniņām iesmaidīs sirdī MWM. VII, 100. Refl. - tiês, anfangen zu lächnln: saimniece iesmaidījās Zeif. III, 3, 38.

Avots: ME II, 67

ìesmaķêtiês, zu schmecken anfangen: kad iesmēķējas, tad gribas tik vēl vairāk Brig.

Avots: ME II, 68

ìesmakt,

1) heiser werden;

2) einen Stich bekommen;
beliebt das Part. iesmacis, heiser, einen Stich habend: Lata runā drusku iesmakušā balsī A. XX, 168. gaļa iesmakusi A. XII, 560.

Avots: ME II, 68

ìesmar̂šuôt, [iesmaržināt Wid.], tr., parfümieren: viņš pat ruokas iesmaršuo MWM. VIII, 369. Refl. - tiês, [ìesmaržuôtiês A. Brig.], sich parfümieren: viņš bija pat mazliet iesmaršuojies MWM. XI, 116.

Avots: ME II, 68

îsmataînis, der Kurzhaarige.

Avots: ME I, 837

îsmataîns, kurzhaarig Konv. ¹ 81.

Avots: ME I, 837

[izsmãdêt,

1) schmähend für ganz schlecht erklären:
izsm. zirgu, meitu PS.;

2) schmähend wegschaffen:
izsm. uotru nuo pasaules ārā Dunika. Refl. - tiês, zur Genüge schmähen.]

Avots: ME I, 801

[izsmaidîtiês, zur Genüge lächeln.]

Avots: ME I, 800

izsmakt, intr., verschmachten, zur Genüge schmachten: lai labas vēstis manās ausīs plūst, kas ilgi izsmakušas Rainis. Refl. - tiês, zur Genüge schmachten: rīdzinieks, kas Rīgas mūŗuos izsmacies Rīg. Av.

Avots: ME I, 800

izsmalcinât, tr., verfeinern: ierašas, izteiksmi. Epikūra piekritējs nuoduodas izsmalcinātai miesas baudai Konv. ² 851.

Avots: ME I, 800

izsmalˆstît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (vergebens) schöpfen: izsmalstījuos, bet ne˙kā neiesmēlu Jürg. u. a.

Avots: EH I, 481

izsmalˆstît, tr.,

1) wiederholt ausschöpfen:
Andŗa tē̦vs rūpīgi izsmalsta trauku Aps. tikmē̦r smalstīja, kamē̦r izsmalstīja katlu tukšu C., Mar.;

2) verbleuen, ausschlagen:
es tev izsmalstīšu zuobus Aps.

Avots: ME I, 800

izsmar̂šinât, tr., mit Wohlgeruch (smarša) erfüllen, durchduften, parfümieren: lai junām bitēm būtu juo patīkami, tad jaunuo struopu var izsmaršināt ar ābeļu, liepu u. c. lapām B.

Avots: ME I, 801

‡ izsmar̂šuôt "?": klēpi vāvereņu ... izklieda pa ... kulu ..., lai labi izsmaršuo un izgaisina agrākuo netīrumu smaku Janš. Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 481

‡ izsmar̂žinât Wessen, = izsmar̂šinât.

Avots: EH I, 481

‡ izsmar̂žuôt,

1) (pupas) sen jau izsmaržuojušas me̦dainuo smaržu Virza Straumēni ³ 170, (die Bohnen) haben schon längst (ihren) Honigduft ausströmen lassen;

2) ganz durchduftet werden
Dunika: istuba izsmaržuojusi.

Avots: EH I, 481

‡ izsmauktiês (mit aũ ) Dunika, entwischen, entgleiten: guovs izsmaukusies nuo apluoka (caur žuogu sprauzdamās) Wandsen.

Avots: EH I, 481

izsmaulât, intr., zu weinen aufhören [?]: kad tu izsmaulātu, lielais zirgs! sagt man zu einem 7 - 8 Jahre alten Kinde Stockm. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 801

‡ izsmaulêt Laud., = izsmaulât.

Avots: EH I, 481

jàusma, (vgl. jaũsmas "чувство"),

1) die Ahnung:
kad kāda nelaba jausma uziet St. brīnišķīgu jausmu pilna ziedu diena Saul. dē̦lam ne jausmas par tuo, ka viņu grib nuolietāt LP. VI, 392. še tuo tik jausmās matām L. Bērziņ. man nuo tā nebij jausmas Vēr. I, 1077, tik divās actiņās nuo sē̦rām nebij jausmas MWM. VIII, 81;

2) das Gerücht:
vai taisnība tai jausmai? K. Kaln. tāda jausma pārtecēja pa visu zemi U.; jausmas taisīt, = pasakas taisīt Ruj. n. U. [viena jausma (nāks) pār uotru Glück Ezech. 7, 26.]

Avots: ME II, 103

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127

jusma: nu viņš ir dabūjis tuo jusmu just, ka citādi nevar (er ist zur Erkenntnis gekommen, dass ...) Segew. es sajutu tuo jusmu, ka viņš tur bijis (ich erfuhr, dass...) ebenda.

Avots: EH I, 568

jusma, jusme Vīt. 50, die Ahnung: tam nav ne mazākās jusmas par tuo lietu Gaw., Bers.

Avots: ME II, 120

jùsma,

1) das Gefühl, die Stimmung:
tulkuojumā jāieliek arī ariģināldzejuoļu jūsma Plūd.;

[2) die Ahnung:
viņam nav ne jùsmas Jürg.]

Avots: ME II, 123

kaisma, die Glut: cīnā esi ciets kâ klints, dedzinuošs kâ liesmu kaisma Blau.

Avots: ME II, 135

kauksma, das Geheul Ar., Wid. [Vgl. li. kukurs dass.].

Avots: ME II, 173

‡ kàusma ² Nautrēni, = kàuss ² III; das Genick (bei Menschen und Tieren): zirgam kausma nuotrīta. iezvelt pa kausmu.

Avots: EH I, 595

‡ klausma K. Krūza, der Dienst.

Avots: EH I, 611

klusmalis ,* ein einsamer Ort, die Einsamkeit: viņa uzmeklē ar˙vienu krusmaļus Lautb.

Avots: ME II, 237

krâsmata,

1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â ² ) Orellen;

2): auch (mit â ² ) Frauenb.; ‡

3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 645

krâsmata, krâsnmala, - male, - malis, der Ofenrand, die Ofenfläche: ja tautiņas pūra prasa, lai prasīja krāsmalai BW. 7633.

Avots: ME II, 267

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

‡ krāsnsmata "die Stelle, wo früher ein Gesinde gewesen ist" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 646

kul˜sma,

1): auch Iw.; piederēja kulsmiņai (Var.: piedarbā) pieci... kumeliņi BW. 8160; ‡

3): ve̦se̦las kul˜smas (als plur. t., "kārta, daudzums") muižļu plānā Dunika. ja, sìenu vai salmus ne̦suot, nuokaisa zemi ar biezu kārtu, tad saka, ka siens vai salmi kul˜smām palikuši NB.

Avots: EH I, 671

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

kursma Grünh., Nigr., kur̃sme Sackenhausen, [Bers., kur̃sms Dunika, Dond., kursmis Für. I],

1) das Quantum Brennholz, das mit einem Male in den Ofen gesteckt wird:
iemet labu kursmu malkas krāsnī. krāsns šuodien ļuoti silta, juo mēs divas kursmas izkurinājām Janš.;

2) die Heizung:
ar tuo pašu kursmu varē̦tu izvārīt vai ve̦se̦lu vērsi. Alm.

Avots: ME II, 325, 326

lāsma: "blāzma" Frauenb.; eine grosse Flamme (lãsms) Salis.

Avots: EH I, 729

lāsma, der Schimmeŗ das Funkeln Druw.: it lâ blāzma karstā vasaras vakarā ze̦lta lāsmām izplūstu pie debesīm Stari II, 573. [Vgl. lāsuôt 2.]

Avots: ME II, 441

‡ lāsmains, schillernd (mit â ² ) Salis; wiederholt schimmernd (mit à ) Ermes, (mit â ² ) AP., Bixten: lāsmaiņi zibeņi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 303. mēteli ar tumši lāsmainu ādas apkakli Veselis Dienas krusts 54; lâsmaina ² (= lāsaina I?) guovs Salis, Schwitten.

Avots: EH I, 729

lasmanis, der Lotse, Lotsmann.

Avots: ME II, 424

‡ II lasmanis Neuermühlen, = lasmenis.

Avots: EH I, 721

[lē̦sma (?), = liesma: zvaigžņu lē̦smas Glück Weish. Salom. 17, 5. tai lē̦smai nebūs tevi aizdedzināt Manz. Post.]

Avots: ME II, 462

lìesma: auch Ermes, (mit iẽ ) Wolm., Zabeln, (mit ìe ² ) Kaltenbr., Laitzen Lubn., Meselau, Oknist, Schwanb., Sessw., (mit iê ² ) AP., Jürg., Lems., N.-Peb., Ramkau, Salis, Selg.: zila l. lidināja BW. 31591: uguns liesmas 32166.

Avots: EH I, 756, 757

lìesma [Serbigal, C., PS., liêsma ² Ruj., Līn., Popen, Rutzau, Tr., liẽsma Salis, Bl.], lìesme ² Mar. n. RKr. XVII, 139, [liêsme ²

I wanden], die Flamme:
Sprw. salmi drīz liesmas ķeŗ. liesma šaudās, die Flamme flackert; liesmās celties, ņemties, in Flammen ausbrechen. liesmās stāvēt Etn. I, 12. māja deg zilās liesmās LP. V. 83. mīlestības liesma, die Liebesflamme. [Zur Not könnte es im Hinblick auf li. liepsnà dass. auf * liepsma zurückgeführt und mit le. lipt

5 verbunden werden (woran z. B. Būga Aist. Stud. 74 und Petersson Balt. - slav. Worstud. 13 gedacht haben). Nun weist aber Ojansuu Lisiäsuomalais - balttilaisiin kosketuksiin 53 für liv. liesm dass. (das an und für sich aus dem Le. entlehnt sein könnte) Entsprechungen in andern finnischen Sprachen nach, weshalb seine Ansicht, dass le. liesma aus dem Livischen entlehnt sei, wahrscheinlicher ist.]

Avots: ME II, 504

lìesmaîns, lìesmîgs, flammig, feurig: dziedādamas visas gāja ap liesmainuo kalnu Asp. acis de̦g liesmaini MWM. III, 86. viņš acīm zibina kâ leišu pē̦rkuons, liesmīgs MWM. VI, 491. [liesmains aude̦kls Wid.]

Avots: ME II, 504, 505

lìksma, lìksme, lìksmĩba (li. linksmỹbė),

die Freude, Fröhlinchkeit [līksme Rainis VI, 412 ]: kur tautās tāda līksma, kâ manuos bāliņuos BW. 1187. aizkrāšņa bē̦rniem, tiem laba līksma BWp. 977. šuogad līksma, citu gadu baltajuos bāliņuos; tai trešā gadiņā še es līksmu neturēšu BW. 3582. [liela līksma uznāca Bers. ] parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij! BW. 24156. dzīvuot vienā līksmībā LP. III, 85. prieki, manas līksmībiņas, pavadiet celiņā! BW. 17854, 6;

[2) Erholung, Ruhe
Bergm. n. U.: līksmes pēc, der Ruhe wegen. ] saule iet līksmītē, die Sonne geht unter [Ruj. n. U. ], Mag. XX, 3, 69. [Zur Bed. 2 vgl. auch acis paliek lìkas ² Bers., die Augen schicken sich an zusammenzufallen (zum Schlaf). ]

Avots: ME II, 486

[līksmaina od. līkšmaina (Adjektiv) vieta Kosenhof, = līksmanis. ]

Avots: ME II, 486

līksmanis Sessw., [lĩksmenis Jürg. ], liksmenis Sinolen, līksminis Trik. n. U., eine moorige, schwankende Sumpfstelle, sumpfiger, schwankender Seerand: e̦ze̦ra līksmanis ir e̦ze̦ra mala, kuŗa līguojas un zem kuŗas ir ūdens un ļuoti mīksta dūņa. [Wohl zu līguôt; vgl. lĩguotne

1. ]

Avots: ME II, 486

‡ līsma A. Leitāns "eine moorige Stelle".

Avots: EH I, 751

mazliẽsmaîns, mit einer kleinen Flamme brennend: mazliesmaina uogle Akmeņuogles 33.

Avots: ME II, 573

‡ mũsmare AP., der Fliegenpilz

Avots: EH I, 839

nùojàusma, die Ahnung, Vorahnung: saldās miera nuojausmās es caur mākuoņiem tad vītuos Rainis. [viņa izskats viņam iedvesa šaubas, neskaidri tālu nuojausmu Veselis Saules kapsē̦ta 93.]

Avots: ME II, 791, 792

nùosmacêt, nùosmacinât, tr., ersticken: asaras draudēja viņu nuosmacēt Apsk. puiši nuosmacina savu barguo kungu brāga katlā LP. VII, 460.

Avots: ME II, 854

nùosmacinât (unter nùosmacêt), ‡ Refl. -tiês, sich ersticken U. (unter smacināt): viņš gribēja n.

Avots: EH II, 88

[nùosmaidît, eine Weife lächeln: nuosmaidīja vien, bēt ne˙kā neteica.]

Avots: ME II, 854

nùosmailinât, nùosmailuôt, tr., 1) abspitzen: gals tam nuosmailināts Druva II, 1155;

2) fein regnen:
nuomarguojis un nuosmailuojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 854

nùosmakt,

1): verschmachten, kraftlos werden
Diet.

Avots: EH II, 88

nùosmakt, intr.,

1) ersticken:
ļautiņi nuosmuok blēdības gaisā Vēr. I, 1416;

2) ganz heiser werden;

3) nuosmacis ūdens, stinkend gewordenes Wasser
U.

Avots: ME II, 854

‡ nùosmaktê̦ts, heiser, belegt: ežu zâle ir laba, kad kle̦pus un krūtis nuosmaktē̦tas Siuxt.

Avots: EH II, 88

‡ nùosmalˆcinât, verfeinern: Leonardo da Vinči darbu nuosmalcinātais garīgums Daugava 1937, S. 657.

Avots: EH II, 88

‡ nùosmalît,

1) (mit einem scharfen Messer) abschneiden
Dunika: nuosmalī man ar maizes riecienu! Kal., NB., Nikrazen; schnell (geschickt) abmähen, abhauen (mit -et ) Stenden: n. krūmus;

2) verprügeln
C.

Avots: EH II, 88

‡ nùosmaļît Heidenfeld "nuopļaut, nuocirst" (?).

Avots: EH II, 88

nùosmalstît, ‡

2) verprügeln
Vank.: tad nu tev ar žagariem nuosmalstīja dibe̦nu!

Avots: EH II, 88

nùosmalstît, tr., freqn. zu nùosmelˆt, von oben wiederholt abschöpfen Katzd.: raganas nuosmalstuot kreimu LP. V, 11. nuosmalsta nuo vārāmā katla putas VII, 93.

Avots: ME II, 854

[I nuôsmaûkt ^2, von der Rinde (sie abziehend) befreien: n. bieti Nigr., Bauske.]

Avots: ME II, 854

[II nuosmaukt, erwürgen, umbringen Für. I, unter žņaugt; vielleicht mit g statt k, vgl. li. nusmáugti dass.]

Avots: ME II, 854

nùosmaũlêt, beschmurge1n: ēdienu Kand.

Avots: ME II, 854

uôsma,

1): "garšai iztikt suoluos Rainis" ME. IV, 421 zu ersetzen durch "garžai iztikt suoluos Fausts (1936) 116".

Avots: EH II, 744

uôsma, uôsme,

1) uôsme Nötk., der Geruchsinn:
tam gan ir uosme! Sessw. man ir... mednieka uosme Austriņš M. Z. 57. tavai uosmai, garšai iztikt suoluos Rainis;

2) der Geruch; "jusme" Vīt. (uôsme): nav ne uosmes nuo siltuma ("= ne tik daudz, ka varē̦tu kuo aizuost") Lös. n. Etn. IV, 162, Ramkau, Vīt, nuo siltumas tik maza uosme manāma Vīt.;

3) uosma Ramkau, ein bischen: viņam nav ne uôsmes ² AP. tikai uosma vairs pirtī bij siltumas Ramkau.

Avots: ME IV, 421

pagaîsma ² (so zu lesen statt pagàisma ME. III, 26): auch A.-Autz, Schwitten, Diet.

Avots: EH II, 131

pagàisma Ahs. n. RKr. XVII, 44, pagàisme, die Dämmerung, die Zeit kurz vor dem Sonnenaufgang Naud.

Avots: ME III, 26

‡ pãrsmags, allzu schwer (vom Gewicht): ve̦zums bija p. Tas latv. dr. 1841, № 49, S. 266.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmailinât, von neuem anspitzen; spalvu Druva III, 592.

Avots: ME III, 176

pãrsmalˆcinât, tr., über die Massen verfeinern: pārsmalcināta dzīve MWM. VI, 617; daba JR. IV, 104. Subst. pãrsmalˆcinãjums, übermässige Verfeinerung, Verweichlichung, die Überkultur: jāizmēž ārā visi pārsmalcinājumi B. Vestn.

Avots: ME III, 176

‡ pãrsmalît Dunika, durchschneiden: p. pirkstu.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmalˆks, überfein: pārsmalka izturēšanās.

Avots: ME III, 176

pãrsmalˆkums, das Überfeine, die Uberfeinheit: katrai īstai mākslai pār smalkums e̦suot par tīruo nāvi A. XV 2, 327.

Avots: ME III, 176

[pãrsmalstît, von neuem od. ober flächlich, stellenweise abschöpfen: p. putas.]

Avots: ME III, 176

pašiedve̦sma,* die Selbstsuggestion Vēr. II, 179.

Avots: ME III, 112

pàsma ² ,

1): mati, kuplās pāsmās karādamies, viļņuoja lejup Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH XIII, 217

pàsma ² [Kr.], pāsms,

1) [pàsms ² Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];

2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].

Avots: ME III, 190

‡ pasmagnējs "?": p. puisis Erss Muižnieki 99. pasmagnēji piecelties Garssen, Schwarden.

Avots: EH XIII, 174

pasmags, ziemlich schwer, schwerfällig: pasmags cirvis. viņš bij pasmags ciivē̦ks Dok. A.

Avots: ME III, 103

pasmaidît, ‡ Refl. -tiês, ein wenig lächeln: parāda ... laipnīgu vaigu, itin kâ pasmaidīdamās Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 48.

Avots: EH XIII, 174

pasmaidît, intr., ein wenig lächeln: kad saulīti ieraudzīja, tad priecīgi pasmaidīja BW. 30967. viņš pa paradumam tik pasmaidīja savu mīļuo smaidu A. XVIII, 30. viņa niķīgi pasmaidīja R. Sk. II, 135.

Avots: ME III, 103

‡ pasmakle,

1) = pasmaklis Warkl., (pasmaklīte) Auleja;

2) "pasmakre" Auleja.

Avots: EH XIII, 174

[pasmaklis Wessen, Gr.-Buschhof "der unter der Kinnlade befindliche Teil eines Zaumes"; vgl. li. pasmakrė "Kehlriemen am Zaun".]

Avots: ME III, 103

‡ pasmakre Dunika, Schrunden, Schwitten, Zabeln u. a., = pasmakrs.

Avots: EH XIII, 174

pasmakrs, [pasmakris] (li. pasmakris), das Unterkinn: nuo pasmakra nuokārās balta bārda Vēr. I, 770. [tukla, skaista kundze, mazu pasmakrīti De̦glavs Rīga II, 1, 450.]

Avots: ME III, 103

[pasmakt "galstrig werden" L.; "schlecht werden (vom Fleisch)" Nötk., Bers., Odsen, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Schujen; beinahe ohnmächtig werden: p. tvanā Sessw., Lös., Serben; eine Weile smakt: es jau ar dabūju cietumā pasmakt od. (AP.) pasmakties. pasmuoc vien nu kādu laiku! (zu einem eingesperrten Hund) N.-Peb.]

Avots: ME III, 103

pasmalˆcinât, tr., verfeinern: gara un miesas spē̦ku Etn. IV, 132.

Avots: ME III, 103

[pasmalˆks, ein wenig od. ziemlich fein : pāsmalki milti; pasmalka auguma zē̦ns; pasmalks kungs.]

Avots: ME III, 103

pasmalstît, tr., ein wenig schöpfen: amatnieks prasa putas pasmalstīt LP. VII, 98.

Avots: ME III, 103

‡ pasmar̂šuôt, pasmar̂žuôt,

1) eine Weile duften:
pasmaržuoja ievu ziedi Schwitten;

2) ein wenig riechen (tr.):
duod man (tuos ziedus) pasmaržuot! Trik.

Avots: EH XIII, 174

[pasmaukt, erwürgen: pasmaukusi savu bē̦rnu Gramsden; aus li. pasmáugti dass.? Eine li. III p. fut. pasmauks "?" Tiž. II, 256.]

Avots: ME III, 103

pausma* Janš., die Nachricht, Kunde: nuo seniem draugiem vairs ne pausmas Dēmons 46. tukšas pausmas MWM. VIII, 91.

Avots: ME III, 129

pìesmacêt, pìesmacinât Dond., = piesmakuôt: p. mucu.

Avots: ME III, 292

pìesmadzêt, schwer (smags) werden: nuo ilgas stāvēšanas ūdenī laiva piesmadzējusi, dibe̦ns vietām izdrupis J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 55.

Avots: ME III, 292

pìesmagt, schwer werden: piesmagusē dzīve A. XX, 953. viss bij glums un tāds kâ piesmadzis Latv.

Avots: ME III, 292

pìesmakuôt, vollstänkern: tev gaiss ir nāsis piesmakuojis Dicm. pas. v. I, 34.

Avots: ME III, 293

pìesmakt, stinkend werden U.; schwer, schwül werden (von der Zimmerluft): piesmacis gaiss. piesmakusi istaba Vēr. II, 312. sile viņām netīra un piesmakuse Niedra.

Avots: ME III, 292, 293

pìesmalstît,

1) wiederholt oder aus verschiedenen Orten schöpfend anfüllen:
p. bļuodu;

2) piesmalstīt laivu, ein Boot sich mit Wasser füllen machen, indem man bald den einen, bald den andern Rand unter die Oberfläche des Wassers senkt
Salis;

3) durchprügeln
N.-Peb.

Avots: ME III, 293

pìesmar̂šuôt, mit Duft anfüllen: parfims piesmaršuoja te̦lpas MWM. X, 25. Refl. -tiês, sich (stark) parfümieren: piesmaršuojusēs kâ mārks: dvašu rauj ciet Duomas III, 518.

Avots: ME III, 293

piesmaržinât, = piesmaršuôt: piesmaržināts zīda mutautiņš Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 293

plaisma, eine Ritze, ein Riss U.: klints plaisma Konv. ² 864. sadzīves plaisma mūs šķir Sadz. viļņi 37. plaisma, kas gan˙drīz visur atvē̦rusēs starp publiku un māksleniekiem Vēr. I, 1284. cē̦lusies dziļa plaisma starp viņu un viņa piederīgiem De̦glavs Rīga II, 1, 33.

Avots: ME III, 315, 316

plaismaîns, plaismuôts, rissig, uneben: miza ir plaismaina Konv. ² 3004. plaismuots apgabals Asp.

Avots: ME III, 316

plāksma* = plāksna 1: lapas plāksma Vēr. II, 412.

Avots: ME III, 329

plausmas, = plauskas II, Schinn, Schelfer MWM.

Avots: ME III, 327

plē̦sma,* die Gruft Asp. MWM. v. J. 1897, S. 657.

Avots: ME III, 340

plūsma,* auch plūsme* Stari III, 58, die Strömung, das Strömen, der Strom (eig. u. fig.): bezgalīgā ūdens plūsma Vēr. I, 1324. steidzas palīgā ar vārdu plūsmu ebenda 696. ve̦se̦la plūsma dažādu krāsu MWM. VIII, 847. pe̦lē̦kas mākuoņu plūsmas R. Sk. I, 85. tik vāji atliduoja šurp kâ zvana skaņu plūsmas Apsk. v. J. 1903, S. 256. sabiedrības attiecības atruodas pastāvīgā plūsmā jeb maiņā Konv. ² 575.

Avots: ME III, 362, 363

I puosma,

1): pie piektajas žuoga puosmas BW. 31395 var. (ähnlich Pas. XV, 198).

Avots: EH II, 347

I puosma, s. puosms.

Avots: ME III, 457

puosmaîns: ungleich gefärbt, šķùobrains Lubn.: pùosmaina ² dzija.

Avots: EH II, 347

puosmaîns, was nicht in einem Striche fortgeht, sondern in Abteilungen, Absätzen U.: stulbājs izskatās puosmains Konv. ¹ 913. puosmains stuobrs Konv. ² 193. puosmaini taustekļi ebenda 1997.

Avots: ME III, 457, 458

pusgàisma: pusgaismā gājušas kuopt luopus Pas. X, 507.

Avots: EH II, 331

pusgàisma* Konv. ² 3399, das Halbdunkel: viss iegrimis ruožainā pakrē̦slā, starp dienu un vakaru pusgaismā Asp.

Avots: ME III, 427

pũsma: nedzirdēja vēja pūsmu BW. 27625, 4 var.

Avots: EH II, 343

pũsma N.-Peb., Nigr., Drosth., Kandau, Arrasch, Bauske, pùsma Jürg., auch pūsme, pūsmis Ruj. n. U., der Hauch, Lufthauch, Windhauch; der Atemzug: vēja pūsmai caur lapienu ejuot, bira ievu ziedi Lautb. Luomi 13, nuo lejas pūš spēja vēja pūsme tām pretim A. v. J. 1902, S. 2. klaigas ne̦s uz malu veja pūsmas MWM. XI, 260. mētelis cēlas un grima nevienādajā vēja pūsme Niedra Zemn. Dē̦ls 61. vēja ne˙maz nav laukā, ne pūsmiņas arī ne LP. V, 63. luogā zieduoņa pūsmiņa dveš A. v. J. 1897, S. 394. pa kapsē̦tas ve̦cajiem bē̦rziem šalca rudens pūsma A. v. J.1900, S. 1078. te uzpūta auksta pūsma MWM. v. J. 1899, S. 627. vejš pūš, kur gribē̦dams, un tu gan dzirdi viņa pūsmu Glück Joh. 3, 8. ka viņš tam . . . dzīvību šķiņķuotu, kas .., iekš pēdīgām pūsmām gulēja Makkab. 3, 31. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 450

pusmal˜tĩte, pus˙mal˜tĩtes, die halbe Mahlzeit: pienā lāse un sviesta piciņa ..., nuo kuŗas ... darba cilvē̦kam nav ne pus˙maltītes Dievkuociņš. apstājāmles pusmaltītē. uz pusmaltītes iedzert šņabi.

Avots: ME III, 430

pussmaìdus, Adv., halb lächelnd: "jā, redz", iesāka viņš pussmaidus Ezeriņš Leijerkaste II, 132.

Avots: ME III, 434

rasma Für., U., Freiziņ, Bewershof, rasme L., U. (li. rasmė˜ "урожай" PФB. LXXIII, 342), das Gedeihen, die Ergiebigkeit Ruj. n. U., die Trefflichkeit L.; die Ernte: mēs piedzīvuosim kuplu rasmu Kundziņš Kronv. 79. rasmas netrūktu Vēr. II, 603. caur . . . vērša spē̦ku nāk lielas rasmes (da ist viel Einkommens; bei Manz.: ... tur... daudz ražas) Glück Spr. Sal. 14, 4. Zu rast(ies), vgl. Būga PФB. LXXIII, 342 und Mikkola Balt. u. Slav. 35.

Avots: ME III, 479

ruosma,* ruosme*, die Rührigkeit, Tätigkeit, Geschäftigkeit; die Anregung: pilsē̦tas ar viņu truoksnīguo ruosmu MWM. VIII, 117. līksme uzplauka ar nevaldāmu ruosmu VII, 571. vīru ćaklā ruosmā VI, 601. lai jums šīs lapas ruosmi jaunu ne̦s! Juris Brasa VI

Avots: ME III, 582

rusma, ein dicker Mensch: velcies, rusma (Var.: rumba, ruša, ruža), istabā! BW. 18869 var.

Avots: ME III, 564

rūsma: auch (mit ũ) AP.

Avots: EH II, 389

rūsma, Abfälle von Holz auf dem Holzplatz N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, No 35, S. 378; 1926, NoNo 37 /38, S. 411. Zu rūsa II.

Avots: ME III, 573

rūsmanis, ein gieriger, eigennütziger Mensch Wid.

Avots: ME III, 573

rūsmanĩte, rūsmanīša "?": es bij[u] darba rūsmanīša (Var.: rūsmanīte; rušmanīša 10443 var.) BW. 10447, 2.

Avots: ME III, 573

rũsmatis, wer rötliches, rostfarbenes Haar hat: rūsmatis puika Janš.

Avots: ME III, 573

sajausma, Stimmung: it kâ zvana skaņas būtu visu dabu . . . ielīguojušas svinīgā svētdienas sajausmā Janš. Čāp. 18.

Avots: ME II, 640

sajūsma* Wid., die Stimmung; das Entzücken, die Freude: tās sajūsmas, kādas saceļ daba mūsu dvēselē, nevarēja attē̦luot Vēr. v. J. 1904, S. 114. ir jāsaceļ aplūkuotājā attiecīgā sajūsma Vēr. I, 1274. brālis... neduomāja par mājās iešanu. tas nu˙pat vēl tikkuo bij īstā sajūsmā Duomas IlI, 540. viņš... ar vis˙lielākuo sajūsmu atsaucās uz mācītāja priekšlikumu Plūd. Llv. II, 243.

Avots: ME II, 642

‡ sā`lsmàize, Salz und Brot zur Bewillkommnung; ein Gastgeschenk (bei einem Wohnungswechsel u. dgl.).

Avots: EH XVI, 470

saplûsma,* der Zusammenfluss: sajūtu virma, saplūsma un izplūsma Plūd. Rakstn. I, 19.

Avots: ME II, 704

sasmacêt, muffelig werden lassen: s. ga ļu, ēdienu.

Avots: ME III, 738

sasmacinât, ‡

2) stinken machen:
ziediņus ... s. ar cūku smaku Dünsb. Joc. pas. un stāst. 50.

Avots: EH XVI, 448

sasmacinât, tr., fakt., stickig, muffelig machen: Eiruopas sasmacinātā atmosfērā Vēr. II, 242.

Avots: ME III, 738

sasmacis, s. sasmakt.

Avots: ME III, 738

‡ sasmadzêt Taurkaln, muffig werden (vom Fleisch), verderben (intr.).

Avots: EH XVI, 448

sasmagt, intr., schwer(mütig) werden: pamazām viņa sasmaga MWM. X, 930. Jukums sasmadzis sēd pie galda Ezeriņš Leijerk. I, 260.

Avots: ME III, 738

‡ sasmaidît, eine Perfektivform zu smaidît, lächeln: kungs ... sasmaidīja vēl vēlīgāk Daugava 1933. S. 579.

Avots: EH XVI, 448

sasmaidîtiês, einander zulächeln.

Avots: ME III, 738

‡ sasmaîdzît ² Salisb., zerquetschen: s. sivē̦niem kartupeļus.

Avots: EH XVI, 449

‡ sasmailêt,* zuspitzen: (suns) ausis līksmi sasmailējis A. Upītis Sm. lapa 242.

Avots: EH XVI, 449

sasmakuôt,

1) einen schlechten Geruch annehmen:
sasmakuojusi gaļa Golg., Adiamünde;

2) = sauôst(ît): viņš kuo jaunu sasmakuojis Golg., Adiamünde. Refl. -tiês "= sabezdēties" Grünh.: meistars sasmakuojies, tâ ka pa gabalu uož R. Sk. II, 136.

Avots: ME III, 738

sasmakt, intr., besonders häufig das Part. sasmacis gebr.,

1) ersticken
U.: kad tu sasmaktu! dass du ersticken würdest! Mag. XX, 3, 38. jūtas, kas pašas sevī sasmuok Stari III, 98;

2) faul, galstrig, ranzig, schimmlig, muffelig werden
U.: gaļa, sviests, labība sasmuok U. sasmacis piens, siens Mar. siena smarša vairāk kâ sasmakuse Aps. IV, 6;

3) heiser werden
U.: balss sasmakusi.

Avots: ME III, 738

sasmalˆcinât, tr.,

1) zerkleinern, zerstückeln, zerbröckeln:
brūkleņu mē̦tras izžāvēt un sasmalcināt Etn. II, 57. akmeni sasmalcināt SDP. VIII, 8. bluķis nuode̦r zemes sasmalcināšanai un saspiešanai Konv. ² 390;

2) fig., verfeinern
(gew.: izsmalcināt): sasmalcināta daiļuma garša Vēr. II, 1116. sasmalcināta baudu dzīve Konv. 1500.

Avots: ME III, 738

sasmalˆdzinât ² ,

1) zertrümmern:
s. stiklu Siuxt;

2) fein ausspinnen:
s. dziju Lautb.;

3) eine gewisse Zeit hindurch fein regnen:
lietus sasmaldzināja visu dienu Bauske, Selg.

Avots: ME III, 738

‡ sasmalˆšas Wolmarshof, = sasmalˆstas.

Avots: EH XVI, 449

sasmalˆstas Fest., (aus mehreren, verschiedenen Gefässen) Zusammengeschöpftes, -gegossenes Grünh.

Avots: ME III, 738

I sasmalstît Etn. IV, 163, sasmalˆstît PS., Fest., tr., freqn., (aus mehreren, verschiedenen Gefässen) zusammenschöpfen Grünh.: (ūdeni) sasmalsta nuo paltu paltīm Rainis. nuo sasmalstītām putām LP. VII, 98.

Avots: ME III, 738

II sasmalstît, ‡

2) Schläge verabfolgen:
viens uotram sasmalsta ar pātagas kātu pa muguru Janš. Līgava II, 329.

Avots: EH XVI, 449

II sasmalstît, tr., zusammenprügeln, kurz und klein hauen U., zerstückeln: plēsīgie zvē̦ri, kuri sasmalstījuši viens uotru Druva I, 494. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja II, 202. sasmalstīti trauciņi MWM. v. J. 1896, S. 775.

Avots: ME III, 738

‡ sasmaršinât, = sasmaršuôt: sasmaršinātā apluoksnē Daugava 1928, 1265.

Avots: EH XVI, 449

sasmaršuôt, tr., einparfümieren Dr.

Avots: ME III, 738

‡ sasmaržinât, = sasmaršuôt: sasmaržinātu ... mutautu A. Upītis Laikmetu griežos II, 85.

Avots: EH XVI, 449

sasmaũlêt,

1) beschmutzen
Wolm.; begeifernd belecken: guovs teļam galvu sasmaulējusi Arrasch;

2) "sasist": s. uotram galvu Bauske.

Avots: ME III, 738

sauksma,* sauksme*, der Ruf, der Schrei: kara sauksma Duomas II, 130. jau apkārt muožu sauksmu sauc 439. kas sauc ar saldu sauksmi MWM, VIII, 170. vienā sauksmā Ar.

Avots: ME III, 771

šàusmains ² Saikava, schaurig, schauerlich: šausmains dziļums Mērn. laiki 173. šausmainajā medniecībā Pūrs I, 114. neizturams, šausmains skats Upītis Sieviete 261. pār zemi ē̦nas gaŗas skrej un steidzas šausmaini Jauna Raža IV, 26. man tik drūmi še, tik šausmaini Asp. R. VII, 52.

Avots: ME IV, 7

sàusmaļām Jürg., Wolmarshof, Bers., Salis, Adv., = sausmaņām, massenhaft: vēžus saķēris sausmaļām.

Avots: ME III, 775

‡ šaûsmalīgs ² Seyershof, = šaũsmīgs. Vgl. šaušalīgs.

Avots: EH II, 623

‡ sàusman ² Heidenfeld, Zvirgzdine, sehr viel: bija tur uogu s.

Avots: EH XVI, 461

‡ sàusmaņ ² Saikava, = sausmaņām 2: daži tupeņi trup s.

Avots: EH XVI, 461

sausmaņām,

1): karstā laikā s. (mit aû ² ) nāk mazgāties Frauenb. mums s. bij prusaki AP. piekraut s. bļuodu pilnu ar gaļu vien Seyershof. e̦ze̦rā zivju varē̦tu būt s. Siuxt.

Avots: EH XVI, 461

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām ² Golg., Gr. - Buschhof, Fest., sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu ² (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776

‡ šaûsmaņām ² Orellen n. FBR. XI, 43 "šausmīgi".

Avots: EH II, 623

‡ sausmanei, = sausmaņām 1 (?): murdi piegāja pilni (scil.: zivju) s. Jauns. Jaun. Ziņas 1939, № 41.

Avots: EH XVI, 461

sausmanis,

1) eine Drohne, Biene, so keinen Honig trägt
L.;

2) Plur. saûsmaņi ² , ausgetrocknetes Holz zum Anheizen
Karls.

Avots: ME III, 775, 776

sausmanu, Adv., s. sausmaņām.

Avots: ME III, 776

šaũsmas: auch (mit aû ² ) Orellen.

Avots: EH II, 623

šaũsmas Dunika, N. - Bartau, Katzd., Nigr., (mit àu) C., PS., Arrasch, Ermes, Jürg., Schujen, Wolm., (mit àu ² ) KL, Lubn., Prl., Saikava, Sessw., (mit aû) Gr. - Buschhof, (mit aû ² ) Bershof, Kandau, Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, auch šaušmas Dünsb., Schauder: viņu sagrāba tādas neizpruotamas saldas šausmas Lautb. Luomi 177. grūž cilvē̦ku... šausmu rīklē Vēr. I, 1063. pārcietām vis˙smagākās šausmas 1513 stāvēju brīdi šausmās MWM. XI, 220. šausmas nuo miruoņiem Pūrs I, 97. Nebst šaustiês, šaušalas und šausteris zu li. šiáuštis "sich sträuben (von den Haaren)" nach Leskien Abl. 320, šiáušti "zerzausen (die Haare)" nach Būga KZ. LI, 124 und (nach Jagić AfslPh. lI, 397) zu kroat. susmat "zerzaust".

Avots: ME IV, 7

sē̦rdziesma* Apsk. v. J. 1905, S. 739, das Trauerlied.

Avots: ME III, 828

sē̦rsma: sê̦sms ² Salis "sarma (kuokuos)".

Avots: EH II, 482

sē̦rsma Allendorf, = sē̦rsna: biezu, balti pe̦lē̦ku sē̦rsmu viņi nuokārušies Kaln. Uozuolk. māc. 69.

Avots: ME III, 830

sē̦rsmaîns, = sē̦rsnaîns: sē̦rsmainas pē̦rslas... pilda.., zarus un ce̦rus Kaln. Uozuolk. māc. 69.

Avots: ME III, 831

sîrdsmaksts, -s, der Herzbeutel Apsk. v. J. 1903. S. 198.

Avots: ME III, 844

skapsmata, ein unbesät gebliebenes Stück Rödungsland L. ("scheint nicht bekannt" U.). Zur Bildung vgl. krâsmata.

Avots: ME III, 872

smace, das Ersticken (intr.), erstickende Luft AP.: pirtī bij briesmīga smace; mit Rauch und Staub gefüllte, erstickende Luft Sonnaxt; "schlechter Geruch" Mesoten.

Avots: ME III, 946

smaceklis, die Atemnot: slimniekam uznāca smaceklis B. Vēstn.

Avots: ME III, 946

smacene, die Ackerminze (mentha arvensis L.) RKr. II, 74, Konv. ² 2324. Wohl zu smaka.

Avots: ME III, 946

smacenis, ‡

3) muffig gewordenes Fleisch
Bers., Kalz.

Avots: EH II, 530

smacenis,

1) "?": tuos ķirmuļus, Sarme̦nu ar Jāni - saberzīsi kâ smaceņus! Latv.;

2) = smacē̦ns A.-Schwanb.

Avots: ME III, 946

smacē̦ns, ein nasses Holzstück: malka ir kâ smacē̦ni, ne˙maz nede̦g Druw. n. RKr. XVII, 78.

Avots: ME III, 946

smacêt,

1): das Atmen erschweren
Salis.

Avots: EH II, 530

smacêt, -ẽju, tr.,

1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;

2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.

Avots: ME III, 946, 947

‡ smaciens Seyershof, die Atemnot (?): man krūtīs tāds s., ka ne e̦lpu nedabū augšā.

Avots: EH II, 530

smacîgs, erstickend, dumpf: sm. gaiss Vēr. II, 326, Libek Pūķis 19. smacīgas te̦lpas MWM. v. J. 1897, S. 81. smacīgā bedrē Stari III, 155. smacīga nāves nakts Kārstenis Gāju p. 26. orkāna smacīgā svelmē vīst ziediņš J. R. IV, 44. viņa dzeja nav gluži tik smacīga MWM. VII, 905. ze̦ms un smacīgs līdzi būdai ir . . . gars Rainis Ave sol 9. Subst. smacîgums, das Dumpfsein: šis pagrabte̦lpu smacīgums Rainis Tie, kas neaizmirst 25.

Avots: ME III, 947

smacin, Adv. zur Verstärkung von (aiz)smakt, heiser werden: smacin aizsmaka (scil. rejuot) mana tē̦va krancīt[i]s BW. 20653.

Avots: ME III, 947

smacinât, tr., ersticken U., verschmachten lassen (sm. cietumā); heiser werden lassen: kas tuo balsu smacināja? Ld. 10831.

Avots: ME III, 947

‡ smadri "?": auguoši bē̦rni, kad dievs tiem devis veselību, grib s. (= smar̂dīgi?) ēst Dünsb. Skaista Mīle 8.

Avots: EH II, 531

smadze,

1): kašķa smadzītes Kavalls (1860), S. 201;

2): smadzes Lubn., pulicaria dysenterica.

Avots: EH II, 531

smadze,

1) die Milbe, Made:
smadzes bija biezi apklājušas rudzu tēviņu SDP. I, 23; vgl. smadzis;

2) eine Art Unkraut (Zweizahn?)
Warkl. ("augļi tai ar 2 stariņām, kas ieķeŗas drēbēs; aug gar sē̦tmalām"), Meiran, Saikava; nebst smadži zu li. smègti "hineinfahrend stecken bleiben"?

Avots: ME III, 947

smadzenes,

1): gelegentlich auch im Singular: kur ir apaļi kauli, tur jau tā smadzenīte (das Mark)
ir apaļa Siuxt;

2): auch Iw., Orellen, Schnehpeln. Zu den li. Formen dieses Wortes vgl. Specht KZ. LIX, 244.

Avots: EH II, 531

smadzenes (li. smãgenės "Gehirn; Knochenmark"), smadzenis (nom. pl.; li. smagenys) Spriņģis, Peb., smadze̦ni Gr.-Buschhof, sowie Sussei n. FBR. VII, 140, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, smadzeņi, smadzines PlKur., smadziņi Rutzau n. FBR. VII, 122, smadziņi Mar. n. RKr. XVII, 136,

1) das Gehirn
(smadzenes Deg., Wolm., Siuxt, Selg., Wandsen, Kurs., Behnen, Grünh., Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Ermes, Arrasch, Jürg., Saikava, AP., Karls., smadzeņi Spr., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Wolmarshof, Salis, n. pl. smadzenis Lis., smadziņi Dond., Dunika, Warkl.); das Mark in den Knochen U.: izdauzīja visus smadzeņus nuo galvas Pas. I, 147. cilvē̦ka smadzeņi A. v. J. 1896, S. 242. ja uznāks vēl lietus, tad pielîs kâ smadzeņi. tam nav smadzeņu galvā ne tik daudz, cik vistas kājā gaļas Jlg. RKr. II, s. v. 545. smadzeņu kauss U., die Hirnschale. igauņiem vēl smadzeņi kauluos Kundz. Kronv. 102 dzīres nuo šķīsta vīna, nuo taukiem, smadze̦niem (ein Mahl von... Fett, von Mark) Glück Jes. 25, 6;

2) smadzenes Ruj., Salisb., Allend., Lemsal n. U., Deg., Kurs., Frauenb., Siuxt, Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, PS., smadziņi Dond., smadzeņi Salis, = smaganas, das Zahnfleisch. Vgl. auch smedzenis, li. nom. pl, smãgens "Gehirn", nom. pl. smegenys "Knochenmark, Gehirn". Neben slav. mozgъ, av, mazga- "Mark, Gehirn", ahd. marg, ai, majján- "Knochenmark" stehend, dürfte li.-le. smagen- am ehesten dissimilatorisch oder durch le. smags, li. smagus "schwer zu tragen" beeinflusst aus *smazgen entstanden sein, dessen s- (nach Walde KZ. XXXIV, 514, s. auch Vrgl. Wrtb. II, 309) vielleicht aus li. smãkrės "Gehirn" bezogen ist. Vgl. auch Pedersen Mater. i prace I, I69.

Avots: ME III, 947

smadze̦ni (unter smadzenes): auch (das Gehirn) AP.

Avots: EH II, 531

smadzeņi (unter smadzenes): auch Perkunen n. FBR. XVIII, 127.

Avots: EH II, 531

‡ smadze̦nuots AP., voll mit Mark: s. kauls.

Avots: EH II, 531

smadzẽ̦ns, smadzens Wid., Ar., ein in der Weiche gelegenes, durchnässtes und angefaultes Holzstück N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378.

Avots: ME III, 947

smadzêt: auch Līvāni; (grāvī) sastājās visi sīkie gruži, visa lūžņa, mirka, smadzēja (wurde schwer?), sēdās dibe̦nā Jauns. J. un v. 216.

Avots: EH II, 531

smadzêt, feucht werden Wid.; vgl. li. įsmagė´ti "schwer werden" Bezzenberger Lit. Forsch. 173.

Avots: ME III, 947

smadži Rutzau "skabargas"; zu smadze(s) 2 ? S. auch smadzis.

Avots: ME III, 947

smadzîgs, = pasmags, etwas schwer U.; smadzīgs kuoks ("nicht bloss etwas schwer, sondern eher durch und durch schwer" ) Etn. III, 165.

Avots: ME III, 947

‡ smadzīgsnējs PV., = smadzîgs: s. sakārnis.

Avots: EH II, 531

‡ smadzinât, beschweren (?): ja viņa gaita kļūs par strauju, es viņam smadzinādams pieķeršuos Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 225.

Avots: EH II, 531

smadzini (unter smadzenes; li. smaginai bei Specht KZ. LIX, 244): auch Kaltenbr., Liepna ("smadzenes"), Oknist ("smadzenes; smaganas"), Wessen.

Avots: EH II, 531

‡ smadzinis (nom. pl.; li. smaginis "Mark in den Knochen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), gen. smadzinu Fest. n. FBR. XVII, 88. = smadzenes.

Avots: EH II, 531

smadziņkauss, die Hirnschale; der Schädel, Kopf: zvelt pa smadziņkausu Sarkanmuiža n. FBR. VIII, 130.

Avots: ME III, 947

smadzis,

1): die Made
Zögenhof;

2): smadži, pulicaria dysenterica Lubn.

Avots: EH II, 531

smadzis,

1) ("scheint unbekannt in Livl." U.), smadzĩtis, eine Milbe
U.; smadži, verschiedene winzige Insektenarten Bixten, Erlaa, Raiskum; etwa zu gr. σμήχειν "abreiben", σμώχειν "zerreiben" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 685)?

2) plur. smadži Salisburg ("nezāle dārzuos, ķeŗas drēbēs"), Meiran, = smadze(s) 2.

Avots: ME III, 947

smagana Dunika, smaganas N. Sessau, Lis., Kokn., Erlaa, Peb., Serben, Sessw., Wolmar n. U., Karls., smaganes L., Manz., das Zahnfleisch, die Gaumen: es laizu ar zuobiem, tu ar zuobu smaganām LP. V, 174. piektā vakarā smaganas saspaidāmas VII, 1257. mana mēle līp pi manāms smaganēms Manz. Post. I, 263. Doch wohl zu smadzenes.

Avots: ME III, 947, 948

smaganas PS., = smadzenes 1.

Avots: ME III, 948

smaģenes U., = smaganas; wohl ein Lituanismus.

Avots: ME III, 949

smaģi (unter smags): s. (sehr) viegls Nerft.

Avots: EH II, 531

smagigsnējs, = smagīksnējs, schwer, massiv: sāc jel mesties drusku čaganāks! esi jau pārāk smagiksnējs Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 79.

Avots: ME III, 948

smagīksnējs Vīt., schwer, massiv: smaģīksnēji kuoka krē̦sli MWM. v. J. 1897, S. 664. Aus *smagnīgsnējs?

Avots: ME III, 948

smagkrūtis, ein Engbrüstiger U., Asthmatiker Wid.

Avots: ME III, 948

‡ smagme,* die Schwere, etwas Schweres: sirdī sagulst tāda s., kas nav nuokratāma A. Upītis Ģertr. 217 (ein anderer Beleg Sm. lapa 344).

Avots: EH II, 531

smagnējs: s. kuoks Marzen. smagnēja ... laipa Van. ligzda 6. šī ķēve savā būvē tāda smagnēja AP.

Avots: EH II, 531

smagnējs Etn. III, 165, schwer, schwer lastend, schwerfällig: sm. makuonis Saul. R. I, 96. pagrabs tik smagnējs (feucht, dumpf?), tik smagnēji ve̦lgans V. Egl. Eleģijas 112. smagnējas skaņas Stari III, 98. jūdu slevietes ir bijušas smagnēji daiļas Veselis Saules kaps. 17. zieduoša sieviete, smagnēji līkstuoša kâ leva Tīr. jaudis. viss... ir tik māksluots, slimīgs un smagnējs Latvija.

Avots: ME III, 948

smagnējums "niedrige, feuchte Ackerstelle" Ar.

Avots: ME III, 948

smagnisnē̦js Etn. III, 165, = smagnējs: dziesmu vainags mums lasuot izlikās tāds kâ smagnisnējs A. v. J. 1898, II, S. 155. Aus *smagnīgsnējs (vgl. smagīksnējs)?

Avots: ME III, 948

‡ *smaguôtiês, zu erschliessen aus iesmaguôtiês.

Avots: EH II, 531

smagpakaļa smagdir̃sa, jem. mit schwerem Hintern: tev tāda smagpakaļa (smagdirsa) sieva Dond. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME III, 948

‡ smagrīsnējs Nötk., = smagnisnējs (?): resns, s. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 531

smagrs,

1): auch Grawendahl, Lemb., Meselau, Orellen, Schujen, Schwanb., Weissensee; s. kuoks, darbs AP. izkuoks smagri (= grūti) plīst ebenda. smagri (= stipri) līt ebenda. s. (=biezs) dēlis Seyershof; ‡

2) schwanger
Orellen. ‡ Subst. smagrums, = smagums: tādā pašā smagrumā (ebenso schwer) Pas. XII, 46 (aus Serbigal).

Avots: EH II, 531

smagrs Peb., Salisb. n. U., Zirsten, Lis., Golg., Jürg., PS., Wenden, Walk, Serbigal, Lös., Sessw., Bers., Arrasch, Ermes, Burtn., = smags, schwer: atraitnim smagra ruoka BW. 9778, 2. uoša laiva smagra bija 13595, 28 var. smagrs mans vainadziņš 24809, 6. smagri (wuchtig) laidu (Var.: sviedu; scil. kre̦klu) pūriņā 7403 var. kalējs... uzkalis lielu, smagru kūju Pas. II, 217 (aus Ronneb.). mākuoņu pūļi, kas vēja smagri, gausi slīd uz priekšu A. XI, 466. smagri iet (von einem übelgebauten Schlitten) Mag. IV, 2, 147. e̦smu tāds smagrs uz skriešanuos Uptte Medn. laiki. In Lis. hat man smagrs "schwerfällig" (iet smagriem suoļiem; smagra ruoka) neben smags "schwer (von Gewicht)", während PS. für beide Bedd. nur smagrs kennt.

Avots: ME III, 948

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531

smags (li. smagūs "schwer zu tragen", "вѣсскiй" Baranowski Zam. 5), schwer von Gewicht, lastend: sm. ve̦zums, eine schwerbepackte Fuhre. smagas dzirnus maltuvē BW. 6941, 1. smaga mālzeme Mzv. m. 93. maize nuokrīt zemē ar smaguo pusi uz leju Duomas II, 260. kājas jau me̦tas gurde̦nas un visi luocekļi smagi Vēr. II, 138. gulēt smagu miegu Baltp. I, 65. ar smagu (mit bedrücktem, kummervollem) sirdi Mērn. 1. 11. smagas (schwer lastende, quälende) duomas Mērn. 1. 12. laiks bij karsts un gaiss smags (schwül drückend) Kaudz. M. ...smagais vējš, kuokus luocīdams Pas. II, 158. - Adv. smagi,

1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;

2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;

3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;

4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?

Avots: ME III, 948

*smagt, zu erschliessen aus pìesmagt und sasmagt.

Avots: ME III, 948

smagūksnējs Vīt., = smagīksnējs, pasmags: smagūksnēja (necē̦la, pajē̦la) maize.

Avots: ME III, 949

smagumpunkts,* der Schwerpunkt Stari III, 27.

Avots: ME III, 949

‡ smaguna (etwa mit u < ū < uo?) Liepna, das Zahnfleisch.

Avots: EH II, 531

smagunes Oppek. n. U., Schwanb., smaganas: in Aahof auch gleichbed. mit smadzenes.

Avots: ME III, 949

smagurêt(iês) Krāslava, Skaista "nach einem Leckerbissen trachten".

Avots: EH II, 531

smagurêt(iês) Krāslava, Skaista "nach einem Leckerbissen trachten".

Avots: EH II, 531

smagurs: der Näscher; der Zeigefinger Skaista (acc. smaguru).

Avots: EH II, 531

smagurs Oberl. n. U., leckerer Appetit; Näscherei Wid.; der Näscher Celm. Zu li. smaguris "Näscher", smaguriaĩ "Leckerbissen", mnd. smak(e) "Geschmack", smaken, afries. smakia "schmecken" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 689.

Avots: ME III, 949

smaida, das Lächeln; Spötterei U. (mit ?); die Kurzweil Manz. Lettus; plur. smaidas "Scherz; Schimpf" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 949

‡ smaîdaļa PV., = smaidule.

Avots: EH II, 531

‡ smaîdalīgs PV. "smīnīgs".

Avots: EH II, 532

smaideklis, das Lächeln; Freude Wid.; lächelnde Miene LKVv.

Avots: ME III, 949

smaîdelêt, wiederholt ein wenig lächeln Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 949

smaîdelîgs Warkl., oft lächelnd: par viņas smaidelīguo seju Apsk. v. J. 1903, S. 801. smaidelīgs cilvē̦ks Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 949

‡ smaidiens, = smaĩds: jaunavas sejā parādījās s. Kaln. Ozolk. māc. 36.

Avots: EH II, 531

smaîdîgs: smaidīga mēle, glatte Zunge (sviesta mēle) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "glatt").

Avots: EH II, 531

smaĩdîgs Bauske, Zögenhof, Widdrisch, Jürg., Wolmarshof, smaîdîgs Selsau, Golg., Saikava, Ermes, Gr.Buschhof, smaidigs ² Kurs., Behnen, Grünh., Dond., Salis, lächelnd U.: smaidīgām acīm Upītis Sieviete 15. vaigs kļuva atkal jautrs un smaidīgs Lautb. Luomi 19. vīrs bijis vēl tāds... spirgts un smaidīgs R. Sk. II, 128.

Avots: ME III, 949

smaîdinât Warkl., smaîdinêt Warkl., zum Lachen reizen, veranlassen: es ar savu dziedāšanu raudulīti smaidināju (Var.: smīdināju, smiedināju) BW. 194, 3 var.

Avots: ME III, 949

smaidît,

1): mit aĩ - auch Allasch, AP., Kegeln, Kolberg, Lemb., Lems., Lindenhof, Morizberg, Popen, Salisb., mit aî - auch Fehteln, Taurkaln, mit ai ² - auch Dobl., Pilten. Refl. -tiês: tē̦vs ... smaiduoties (lächelnd?)
teica Dünsb. Od. 73; schmeicheln (glaimuot) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "scherzen").

Avots: EH II, 531

smaidît,

1) (mit aĩ) Sessau, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Wohlfahrt, PS., C., (mit aî ) Kl., Lis., Ermes, Golg., Schwanb., Selsau, Gr.-Buschhof, (mit aî ² ) Selg., Grünh., Dunika, Kurs., Behnen, Salis, Ruj., Dond., Deg., Iw., Bl., lächeln:
rūgti (Mērn. 1. 12), laipni (LP. I, 175), jautri (R. Sk. II, 172) smaidīt. lūpas taisījas smaidīt Mērn. 1. 62. meiča smaidīja pretim LP. IV, 211. skuķe smaida puisē̦nam Rainis Götes dzeja 33. (figürlich) saule smaida Aus. I, 3. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 22;

2) verlachen machen, zum Gegenstand des Spottes machen:
puisis . . . vīla zeltenītes; smaida (Var.: pieviļ, vīla) vienu, smaida uotru, smaida (Var.: smīdē, smīdin) savu augumiņu BW. 11716 var.;

3) smaĩdît Karls., Lemsal n. U., schmeicheln; hierher wohl auch:
tuo ar dāvanāms pārrunāt jeb smaidīt (schmeichelnd beeinflussen?) Manz. Post. I, 22;

4) "Kurtzweil treiben"
Manz. Lettus. Refl. -tiês "?" : liek tam (= suņam) gaidīt un vēl lēkt un smaidīties (sich anschmeicheln?) Manz. Post. I, 297. Subst. smaidîtãjs, der Lächelnde, Schmeichelnde: turies vien... pretī smaidītājiem, dvēs[e]ļu maitātājiem! Dziesm. grām. 337. . Wohl auch in der Bed. 3 zu smiêt; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 u. a.

Avots: ME III, 949

‡ smaiduons, das Lächeln (?): sāpīgs s. parādījās uz viņas ... seju Sadz. viļņi 97.

Avots: EH II, 532

smaîdrs ² "biegsam, spitz" Mitau: s. skals, kuoks; vgl. smīdrs, smuidrs.

Avots: ME III, 949

I smaîdrs ² : kaut smalka un smaidra ("?") gan rādās, tuomē̦r ar dvēsel[i] un miesu nuo ... stiprākas tautas Mag. II, 3, 84.

Avots: EH II, 532

‡ II smaidrs Serben "jautrs": s. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 532

smaĩds, Karls., Wohlfahrt, PS., Drosth., Arrasch, Jürg., Zögenhof, Widdrisch, smaîds Lis., Golg., Ermes, Schwanb., Selsau, smaîds ² Iw., Kurs., Dond., Salis, Ruj., Plur. smaîdi Kl., das Lächeln : zē̦ns pavilka . . . muti uz smaidiem Saul. Jaunā Raža IV, 46.

Avots: ME III, 949

smaĩdulis Arrasch, (mit aî) Gr.Buschhof, Warkl., f. -le, wer zu lächeln pflegt Memelshof, Plūd. Rakstn. II, 272.

Avots: ME III, 949

smaîduļuôt Warkl., wiederholt lächeln: bez liekas smaiduļuošanas Kaudz.

Avots: ME III, 949

smaîdzît ² : auch Kolberg, Salisb.

Avots: EH II, 532

smaîdzît ^2, -u, -ĩju Ruj. n. U., = spaîdît; vgl. maîdzît.

Avots: ME III, 949

smaîgnêt Warkl., -ẽju Infl. n. U., smaîgnît Warkl., = smaĩdît.

Avots: ME III, 949

smaîgs Welonen, Infl. n. U.. = maigs, sanft, süss. Wenn mit altem s-. zu norw. smeikja "streicheln, liebkosen", smika "streichen, glätten", nhd. sckmeicheln u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 686).

Avots: ME III, 949

‡ II smaigs (?) Kokenhof "= smaĩls 1" (?): mietam ir s. gals.

Avots: EH II, 532

smaĩkala, wer oft, auch zur Unzeit lacht AP.; vgl. smīkât.

Avots: ME III, 949

smaikluot: hinter "aufziehen" ME. III, 949 einzuschalten "Lng.". ‡ Subst. smaikluotājs "ein Agierer, Possenreisser" Lng.

Avots: EH II, 532

smaikluot "verlachen" Warkl.; "agieren, vexieren, aufziehen". Refl. -ties. scherzen Für. I. Nebst smiêkls zu smiêt.

Avots: ME III, 949

smailbārdainis, wer einen spitzen Bart hat A. v. J. 1900, S. 410.

Avots: ME III, 949

smaile: "ein Gegenstand mit einem spitzen Ende" (mit aî ² ) Allendorf; "das spitze Ende eines zum Stechen dienenden Gegenstandes" Lubn.; "ein spitzer Gegenstand zum Aufstülpen" (z. B. šķē̦pa s.) Aiviekste; izkapts vai dakšu s. (mit aî ² ) Sessau, Würzau; parādījās ... pils staltais mūris" sargu smailēm (Zinnen?) virs tā Vindedze 173.

Avots: EH II, 532

smaile, die Spitze Wid., Bers., Mitau.

Avots: ME III, 949

‡ smailêt, spitzen: (zirgs) smailēja ausis A. Upītis Sm. lapa 30.

Avots: EH II, 532

‡ smailgalis, ein mit einem spitzen Ende versehener Gegenstand: s. nazis Sārts Druvas san 178.

Avots: EH II, 532

smailinât (li. smaĩlinti dass.), spitz machen, zuspitzen: meklēja zuosu spalvas, smailināja tās Druva III, 858.

Avots: ME III, 950

‡ smailiņš, Deminutivform zu smaĩls I, spitz: smailiņā, kâ nuo papīra sluoksnītēs iztaisītā (scil.: karuote) Brigadere Dievs, daba, darbs 175.

Avots: EH II, 532

‡ smailīte Jaun. Ziņas 1938, No 181, ein Paddelboot.

Avots: EH II, 532

‡ *smailuôt, zu erschliessen aus nùosmailuôt (unter nùosmailinât).

Avots: EH II, 532

I smaĩls: auch (mit aĩ ) Ruhental, (mit aî ² ) Zögenhof; spitz (mit ài ² ) Kaltenbr.; vīri, kuriem augums stingrs, s. un ciets Latv.

Avots: EH II, 532

I smaĩls (li. smailùs "spitz") Dond., (mit ài ² ) Warkl.,Schwanb.,(mit aî ² )Wandsen, spitz Wessen,Memelshof, keilförmig Sunzel: smaila bārzda Dond., Jaunā Raža IV, 74. viņa mēle dažreiz savilkās smaila kâ šautra Pas. IV, 415. smailās galuotnes Vēr. II, 385. smailuo žuodu A. XII, 403. In Lieven-Bersen angeblich gleichbed. mit smuidrs, schlank: smaila egle. Etwa nebst smeils (nach Wood AJPh. XXI, 181) zu gr. σμίλη "Schnitzmesser"? Anders Prellwitz Wrtb. ² 422, Boisacq Dict. 886; vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXX, 259 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 686.

Avots: ME III, 950

II smails, lüstern, naschhaft Rutzau; wohl aus li. smailùs "naschhaft".

Avots: ME III, 950

smaĩstîtiês (?) "naschen" Dunika; für *smailstîtiês (zu smails II)?

Avots: ME III, 950

smaka,

1): dievkociņiem ir tāda garda s. AP. tām puķēm laba s. Liepna, Puhren, Salis; ‡

2) Geschmack
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: sausa s. kâ kuokam (Holzgeschmack) ebenda (unter "Holz"). tam vīnam ir s. pēc tā trauka, der Wein schmeckt nach dem Fass ebenda (unter "Wein"); ‡

3) das Gerücht:
pa mūsu galu jau ar tāda s. bija pasprukusi Delle Negantais nieks 78.

Avots: EH II, 532

smaka, smaks Sussei n. FBR. VII, 140, L., Dunika, Gr.-Buschhof, Saikava, der (meist unangenehme) Geruch; Gestank: laba, nelaba, (Biel. 1987) skaista sm., guter, schlechter, schöner Geruch. zemes smaka U., der Leichengeruch, der sich bei Sterbenden zeigt. smakai (Var.: smaršai) labi ievas ziedi BW. 22653, 1. viņš nuo tā smakas dabūja U., er hat Wind davon bekommen. ne smakas, nicht das Mindeste, keine Spur: es nuo tās mantas ne smakas nedabūju U. zivju nav ne smakas LP. VI, 208. sūdzē̦tāja nee̦suot ... Ezerniekam ne nuo radu smakas Janš. Bandavā I, 155 f. tie . . . bija nuo lielkungu smakas (Art, Abstammung) MWM. XI. 198. Entlehnt aus mnd. smak(e) "Geschmack, Geruch".

Avots: ME III, 950

smakaîns: auch (smakans) Salis, (smake̦ns) Seyershof.

Avots: EH II, 532

smakaîns, stinkend: sm. ūdens.

Avots: ME III, 950

I smakars,

1): auch Gold.; Jānīšam ... ielejiņš smakarā Tdz. 57567 (aus Saka); ‡

2) "cūkas purns" Sessw.

Avots: EH II, 532

I smakars Nikrazen, Seemuppen, Sessau, Libau, Grünwald, Wid., LKVv., = smakrs: sarkana bārzda tam smakarā kārās Plūd. Rakstn. I, 81,

Avots: ME III, 950

II smakars Raiskum, = smakurs, ein Leckermaul.

Avots: ME III, 950

‡ *smakât, zu erschliessen aus ‡ iesmakât.

Avots: EH II, 532

smakuojs Lasd., verdorben und stinkend (von Speisen): smakuoja gaļa AP. Sessw.

Avots: ME III, 950

smakuoņi, die Atemnot: es apsedzu galvu ar biezu sedzeni, bet drīz uznāca smakuoņi, bij jātaisa galva vaļā Tirs. n. RKr. XVII, 78.

Avots: ME III, 951

smakuôt: "smaržuot; smirdēt" Sonnaxt; "smaku taisīt" PV.; tā bedre briesmīgi smakuo Siuxt.

Avots: EH II, 532

smakuôt, Geruch von sich geben Kalzenau n. U.: smakuo labi ievas ziedi BW. 22653, 1 var. Part. smakuôts, riechend: smakuotas vielas Alksn. Bar. 35.

Avots: ME III, 951

smakuôts (unter smakuôt): smakuota (smaržīga) puķe Kand.

Avots: EH II, 532

smakrenes (?) "das Zahnfleisch" Ermes.

Avots: ME III, 950

smakris (unter smakrs): auch Dobl., Luttr.

Avots: EH II, 532

smakrs: auch Gold. (unbek. in Alswig, AP. Fehteln, Jürg. Kegeln, Kolberg, Lemb., Lubn., Meselau, Salisb., Trik., Wolm., Zögenhof).

Avots: EH II, 532

smakrs (li. smãkras "Bart, Kinn"), (smakrs Dunika, Rutzau, Behnen, Bauske, Grünwald, Budberg, smakre Deg., smakris Siuxt, Kurs., Wandsen, Dond., Grünh., N.-Platohn, Kl.-Sessau, smakris Manz. Lettus, Mitau), das Kinn (anderswo: zuods resp. žuods), der Gaumen U.: uzvilka apse̦gu līdz pašam smakram Vēr. II, 161. nuodzītu smakru Kundz. Kronv. 58. plur. smakri U., die Kinnlade. Zu ir. smech "Kinn", alb. mjekrε "Bart, Kinn" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270, Walde Vrgl. Wrtb. II, 689, G. Meyer Aib. Wrtb. 282.

Avots: ME III, 950

smaks, der Drache: smaks rāduoties LP. VI, 28 (aus O: Baetau). Zunächst wohl aus li. smãkas dass.

Avots: ME III, 950

II smaks (unter smaka),

1): auch Auleja, Kal., Kaltenbr., OB., Perkunen, Pussen, Wessen; s. nuosmirdēja Tdz. 58028. labs s. Lng.; ‡

2) Geschmack
Lng.

Avots: EH II, 532

smakšināt Manz. Lettus, smakšķinât, schmatzen St., U.: smakšķināju lūpām (aiz prieka) Sudr. Ed. Grietiņa saldajās duomās smakšķināja reižu reizēm bezzuobainu . . . mutīti Purapuķe 1. 127.

Avots: ME III, 950

smakstêt, -u, -ẽju, verderben (intr.), schlechten Geruch od. Geschmack annehmen Wid.: gaļa sāk jau smakstēt Mar. n. RKr. XV, 136.

Avots: ME III, 950

smakt: prs. *smùku > ostle. smyuku Auleja, Warkl., smuokstu Dünsb. Trīs romant. gadīj. 84,

1): nuo pārsalšanas kakls smaka Auleja; "smakt (dusmās) = ēst: smuoc nu! (saka uz tādu, kas teicas nee̦suot ēst dabūjis)" Etn. II, 188. "puisis smacis alā trīs dienas" ME. III, 950 zu ersetzen durch "nabadziņš smacis trīs dienas"; ‡

2) muffig werden
Auleja: gaļa sāks s. Subst. smakums: karpeļiem pagrabā pieme̦tas liela smakuma (Muff) smaka Seyershof.

Avots: EH II, 532

smakt, smuoku od. (L., St.) smakstu (eine Debitivform jāsmakst Latg: 1922, VI, 4), smaku, intr., ersticken, erlöschen, schmachten; heiser werden: uguns smuok. balsiņš smuok Ld. 10832. istaba ziliem dūmiem smuok LP. VI, 978. trīs tam ruoka sade̦ruot, smuok valuoda runājuot BW. 15407. puisis smacis alā trīs dienas LP. III, 75. smuoc nu! (sage man zu jem., der behauptet, er habe nichts zu essen bekommen) Etn. II, 188. Subst. smakums, Geruch, Dampf (auf der Brust) U., krūšu smakums L., Engbrüstigkeit. Wenn von einer Bed. "gering(er) werden, schwinden" auszugehen ist, zu mnd. smacht "Verschmachten", ahd. smâhi "gering, klein", gismâhteôn "schwinden" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 526 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 685).

Avots: ME III, 950

‡ smakte Kaltenbr., der Geschmack: kāpuostiem nav ne˙kādas smaktes.

Avots: EH II, 532

‡ smakteņ "neatlaidīgi": jis s. līn Zvirgzdine n. FßR. X, 33.

Avots: EH II, 532

‡ I smaktêt Kalupe n. FBR. XVIII, 48, schmecken.

Avots: EH II, 532

‡ II smaktêt Siuxt, ersticken (tr.), nicht frei atmen lassen: kad kas sasaldējies, tad krūtis smaktē ciet.

Avots: EH II, 532

smakuļaîns, stickig, dumpf: smakuļaina tautu zeme; aizsmuok mana valuodiņa pirmajā vakarā FBR. VII, 68 (aus Serbigal).

Avots: ME III, 950

smakulis, ein Heiserer: aizsmakusi es dziedāju, aizsmakusi gavilēju; vai māmiņa (mani) ielikusi smakulīša (Var.: smakulīti) šūpulī? BW. 436.

Avots: ME III, 950

smakurs L., der untere Gaumen, die Kinnlade; Leckermaul.

Avots: ME III, 950

smala: Teer AP., Grawendahl, Lubn., Schwanb.; Harz Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH II, 532

smala "Teer" Kurmin 201 (nebst smalinieks "Teerbrennet" und smalîgs ), Kraslaw, Teer, Harz Warkl. - Anscheinend nur im Osten bekannt, und daher nebst li. smalà "Teer, Pech, Harz" (s. Būga KSn. I, 284) eher entlehnt aus slav. smola, als verwandt damit und mit le. sme̦li.

Avots: ME III, 951

smalains "harzig" Warkl.

Avots: ME III, 951

smaļains Bers. "harzig".

Avots: ME III, 953

smalˆce,

1): auch A.-Schwanb., (smalˆcīte) Saikava; ‡

2) = smalˆkumi (?): kaudzīte sīki satē̦stas malkas smalces A. Brigadere Skarbos vējos 324. gaiss... pilns uogļu smalces un tvana Līg. medn. 329.

Avots: EH II, 532

smalˆce Mar. n. RKr. XV, 136, Kr., Erlaa, ein junger Anwuchs von Bäumen Oppek., Peb., Burtn., Lems. n. U.: par smalci Alūksnē sauc sīku kuoku mežu. mežsargs man malkai ierādīja tādu smalci, - malka tīri zari vien un alkšņi Mar. ataugas, smalces ir cilvē̦ka darbs Konv. ² 2323. pa smalcīti suņi dze̦nāja kādas . . . guovtiņas Aps. J. VII, 25. rīksti griêzu smalcītē BW. 31991. caur biezu egļu smalcīti R. Kaln. 103. nelielas bē̦rzu smalces vē̦sajā ē̦nā J. R. IV, 33. ap kuŗām dižuojās bē̦rzu birzītes un smalcītes A. v. J. 1902, S. 121, apšu smalcē V. Egl. Zil. cietumā 77. nuo vīksnu smalces veļi līda Stari II, 120. iznāca dārza lejas galā, klajā, ze̦mā smalcītē Janš. Dzimtene V, 227. Zu smalˆks.

Avots: ME III, 951

smalcenīca "smalku žagaru sauja" Ar.

Avots: ME III, 951

smalciene, (in Festen) smalciens od. smalciena, = smalˆce: virs bē̦rzu smalcienes virsaunēm Dz. V.

Avots: ME III, 951

smalˆcinât,

1): līdzinādama un smalcinādama ar grābekli duobēs zemi Janš. Līgava I, 41.

Avots: EH II, 532

smalˆcinât,

1) fein oder klein machen
U.: Jē̦kabs sāka tuo (tabaku) smalcināt Up. st. 62. kas tuo naudu rupu meta, tam slavīte tāļu gāja; kas tuo smalku smalcināja (wer Kleingeld gab), tam sabira pagaldē BW. 25675, 1;

2) verfeinern:
kur vēl kāds tautisks uzvalks paradās, tur tas ir smalcināts jaunlaiku garšā Kundziņš Smiltene 35. pasaule ar saviem smalcinātiem jēdzieniem Alm. Meitene nuo sv. 38. smalcināt prastus cilvē̦kus Pārticībā un nabadzībā 6;

3) dünne Fäden ziehen
L., U.: vērpu, vērpu, smalcināju, smalku kre̦klu gribē̦dama BW. 7343, 1. smalki vie[n] smalcināju vai linīšus, pakuliņas 7031;

4) fein regnen
L., U. - Refl. -tiês, sich verfeinern: viņa ierašas smalcinājās Berl. Māte 92.

Avots: ME III, 951

smalciniski, Adv., undeutfich: sm. (=neskaidri) runāt Etn. IV, 3.

Avots: ME III, 951

smalˆcins ² : ļuoti smalki samalta krāsviela ir smalcina Drobbusch.

Avots: EH II, 532