Paplašinātā meklēšana

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

aĩt, nein, ein in Anzen oft gebrauchtes Wort in der Antwort [aus liv. ei "nein"?].

Avots: ME I, 14

àita: aite auch BW. 1318 var., (mit aî ² ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14

àitainis, ein Pelz aus Schafsfellen; aitādu kažuoks (Stelpenhof).

Avots: ME I, 14

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14

‡ aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

àitenes: anchusa arvensis; ‡

2) eine Art Pilze
(mit aî ² ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. ²

Avots: ME I, 14

‡ aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

àitinis ² fem. -ne Warkl., Adj., Schafer gehörig, Schaf-.

Avots: EH I, 5

àitkuopĩba, der Schafzucht. *

Avots: ME I, 14

àitkuopis, der Schafzüchter. *

Avots: ME I, 14

àitnĩca -ce, Schäferei˙*

Avots: ME I, 14

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14

‡ àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa kāzām, tur laikam viņam būs kāda aizkaita JK.

Avots: ME I, 30

àizkaĩtîgs, erregbar, zornig. Spr.

Avots: ME I, 30

àizkaĩtinât, verärgern: ja pūķus aizkaitinuot, tad viņi atriebjuoties LP. VI, 48.

Avots: ME I, 30

‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.

Avots: EH I, 35

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38

‡ àizraitît, hinsenden, -schicken Saikava: a. kam ziņu.

Avots: EH I, 44

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63

‡ apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80

‡ apgaituôt, (zwangsweise) umhergehend besichtigen: a. savu apgabalu Bers.

Avots: EH I, 80

‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88

‡ II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.

Avots: EH I, 88

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92

‡ aplàitît, ringsum abstreichen, massieren: visa miesa jau aplaitīta Prl.

Avots: EH I, 97

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104

apskàitît, ‡

2) (eine ganze Anzahl von Büchern) durchlesen:
a. visas knīgas Nidden.

Avots: EH I, 112

apskàitît [li. apskaitýti], tr., berechnen, zählen: naudu, savus izde̦vumus Bers.

Avots: ME I, 121

apskaits, die Berechnung, Rechnung: viņš bija savās cerībās un apskaituos vīlies A. XVIII, 247.

Avots: ME I, 121

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

‡ aŗamaite Auleja, = ‡ aŗamzeme.

Avots: EH I, 130

atgaita,

1) ein Hindernis Döbner
n. U., Schwierigkeit, Unglück: tik daudz nebaltu dienu likusi ciest un atgaitu vārgt Sil.;

2) Gegendienst beim Gehorch:
ja kāds bij gājis kaimiņa vietā gaitās, tad pēdējais vē̦lāk tā vietā gāja atgaitā Podsem.

Avots: ME I, 157

atgaitîgs, mit einem Hindernis verbunden; hinderlich, behindert: atgaitīgi apstākļi B. Vēstn. atgaitīga sagre̦muošana Pūrs III, 22.

Avots: ME I, 157

[atkait, wieder: infl. jis otkait soka Zb. XVIII, 277; ähnlich 283 u. a. Zu li. ãtkaitas "перемѣна", keĩsti "wechseln", le. sits.]

Avots: ME I, 163

atkaitêt: rächen, mit Bösem entgelten Ahs.: pagaidi tik! es tev tuo atkaitēšu.

Avots: EH I, 145

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atraite (unter atraĩtnis): auch BW. 22172, 2 var., 27840, (mit âi ² ) Auleja (mit aî ² ) Gramsden; Demin. atraitiņa BW. 27883 var.

Avots: EH I, 160

‡ atraîtin, atraîtiņ Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv., leicht lösbar (gebunden): a. (mit einer leicht lösbaren Schlinge) sasiet.

Avots: EH I, 160

‡ atraitine Pas. IX, 479, die Witwe.

Avots: EH I, 160

atraitis: auch BW. 22200 var., 10102 var., (mit âi ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Auleja, Zvirgzdine, (mit aî ² ) Strasden; ein gen. s. atraita BW. 9778 var., dat. atraitam 10518 var., acc. atraitu 11626 var.

Avots: EH I, 160

[atraitis, s. atraitnis].

Avots: ME I, 184

atraitît (li. atraitýti), freqn. zurückkrämpen: es atraitīju bikses Jauns.

Avots: ME I, 184

atraitnĩba, atraiknĩba, die Wittwenschaft: un atraiknības neguodu tu vairs nepieminēsi Jes. 54, 4 Jud. 8, 5; MWM, III, 726.

Avots: ME I, 184

atraĩtnis: auch (mit ài ² ) Borchow n. FBR. XIII, 25; ein dat. s. atraitnam BW. 7193, 3 var.; atraitne - auch (mit ài ² ) Linden, (mit aî ² ) Strasden. Zu diesem Wort vgl. auch M. Niedermann IMM. 1924 II, 206.

Avots: EH I, 160

atraĩtnis, atraĩknis ² Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne ² Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

atskàits,

1) das Hersagen;

2) der Abzug, die Abrechnung.

Avots: ME I, 191

‡ atšvaĩtîtiês Rutzau, = atgaiņâtiês 1.

Avots: EH I, 175

àuzaite (unter àuzājs): auch Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.; vgl. den Wiesen- od. Weidenamen Auzaite Lvv. II, 61 (aus Memelshof).

Avots: EH I, 189

bal˜taitiņa, weisses Schaf, ein beliebtes Kompos. im VL: pilna kūts baltaitiņu BW. 6924; kas gribēja baltaitiņas (Var.: baltas aitas) 32455, 5; dafür baltavetiņa RKr. XVI, 201.

Avots: ME I, 256

brãlaitene: auch Janš. Mežv. ļ. II, 423, Līgava I, 461.

Avots: EH I, 239

brãlaitene, des Bruders Frau, Schwägerin: Juris nevarēja diezgan nuolielīt brālaiteni Janš.

Avots: ME I, 328

‡ bùļbaite ² Pilda, Skaista, = buļvaine.

Avots: EH I, 252

‡ bùrkānaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, bur̃kãnãjs Ramkau, ein Mohrrübenfeld, nachdem die Mohrrüben eingeheimst sind.

Avots: EH I, 254

‡ cinaite, = ‡ cinaine; vgl. den Gesindenamen Cinaites Lvv. I, 30 (Odsen), 55 (Ringmundshof).

Avots: EH I, 272

‡ dābuolaita A. Upītis Vecas ēnas 74, = ‡ dâbuolaine.

Avots: EH I, 311

‡ dâbulaite Linden, ein abgemähtes Kleefeld: dābulaiti nuogana. dābulaitē vis˙biezākā ve̦lē̦na.

Avots: EH I, 311

‡ daũdzskaitlība* M. 246, das Zahlreichsein, r. многочисленность.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzskaitlîgs* M. 246, zahlreich, r. многочисленный.

Avots: EH I, 310

daũdzskaitlinieks, ein Plurale tantum.

Avots: ME I, 444

daũdzskaitlis, der Plural, die Mehrzahl: daudzskaitlinieki ir tādi vārdi, kas lietuojami tikai daudzskaitlī.

Avots: ME I, 444

divskaitlis ,* der Dual.

Avots: ME I, 473

dižaîta ^2, ein erwachsenes Schaf. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, dižaitai pāris Dond.

Avots: ME I, 474

gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî ² AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta ² Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu ² pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

‡ gaite, = gàita 6: tam sviekstam veikla g. Salisb. n. Melnalksnis Mazsal. 54.

Avots: EH I, 379

‡ gaîtenieks ² Orellen, = gàitniẽks 1: vieni bija uotarnieki, vieni - gaitenieki.

Avots: EH I, 379

‡ gaitenis,* ein Korridor: Viktōrs gaitenītī sāka darbuoties ap savu velosipedu Veselis Dienas krasts 52.

Avots: EH I, 379

[gàitenis ² Warkl. "= liska, nuosis, nuoza".]

Avots: ME I, 589

gaiters,

1) = gaitnieks Lös. n. Etn. IV, 18;

2) = gaisteklis Bers. n. A. XII, 869;

3) iet kâ gaiters, unaufmerksam gehen
Sissegal.

Avots: ME I, 589

gàitîgs: gaîtīga ² ķēve Salis. jaunā menesī zirgs jāiebrauc, tad gàitīgāks ² KatrE: gaitīgi pabeidza ... darbu Pas. VI, 162.

Avots: EH I, 379

gàitîgs [C., AP., Jürgensb.], hurtig, behende, gewandt, erfolgreich: gaitīgs zirgs, auch cilvē̦ks. zirgs iet gaitīgi. viņš gaitīgi patapa vaļā Lautb., A. XII, 869. gaitīgs uz nebē̦du Vīt. 85.

Avots: ME I, 589

‡ gàitins ² "apaļa juosta" Bērzgale; eine kleine Schnur zum Binden Nautrēni.

Avots: EH I, 379

gaitniecība "?": rakstnieka gaitniecības (Wanderschaft? Wirksamkeit?) ceļš Stari II, 618.

Kļūdu labojums:
Wirksamkeir = das Wirken, die Tätigkeit

Avots: ME I, 589

gàitniẽks,

1): auch AP.;

2): kas ... tavi gaitnieki un aptekšņi būtu bijuši Lange Latv. ārste, S: 3. saimnieks ... gaitnieci bij padzinis Azand. 40.

Avots: EH I, 379

gàitniẽks,

1) der Frohnarteiter:
man gaitās ejuot labi, ja atlika dienvidus brītiņš, kamē̦r citi gaitnieki gulēja A. XVI, 434;

2) der Arbeiter, der Knecht:
jāduod gaitniekam liela alga Plūd. rakst. I, 137;

3) der Wanderer*
Latv.

Avots: ME I, 589

gaituôt, Frohndienste leisten: būs jāsāk svešam kungam gaituot B. Vēstn.

Avots: ME I, 589

[*gaits, - s, nur im loc. s. vienā gaitī St. "aus einem Stück nach der Reihe (z. B. lesen)". Zu gaita.]

Avots: ME I, 589

‡ graitai, Adv., geschwinde Für. I.

Avots: EH I, 397

ìekaitêt, ‡ Refl. -tiês (III p. prs. iekaîtas ² Lesten n. FBR. XV, 30),

1) anfangen
zu kaĩtêt Siuxt: ja tam kas iekaĩtēsies, tad jau lielā vaidēšana;

2) anfangen zu kàitêt ² II Bērzgale: bē̦rns ir labi iekaitējies; nu būs miers.

Avots: EH I, 517

[ìekaitêt, erhitzen: iek. dzelzi Sissegal, Bers., Sassau.]

Avots: ME II, 24

ìekaĩtinât,

1): auch AP., Dunika; Salis, Seyershof: ie. vērsi.

Avots: EH I, 517

ìekaĩtinât,

1) erzürnen, zum Zorne reizen
U.;

2) verlocken:
kas mūsu bāliņu iekaitināja? (Var.: ieviļināja) Anniņas saldie ābuoliņi BW. 21991.

Avots: ME II, 24

ìekaitît, erzürnen: kâ iekaitīts zvē̦rs metās uz dedzinātāju Alm.

Avots: ME II, 24

ìemàitât: "leiblichen Schaden verursachen" Ahs.: ar pārcelšanuos puisis sev iemaitājis sirdi.

Avots: EH I, 528

ìemàitât, tr., ein wenig verderben, den Grund zum Verderben legen: viņam sirds glaimiem iemaitāta. [Refl. - tiês, schadhaft werden, zu verderben (intr.) anfangen: auglis iemaitājies Salis.]

Avots: ME II, 42

‡ izgaita, Hurtigkeit, Gewandtheit, gefälliges Benehmen Segew.

Avots: EH I, 447

izkàitêtiês, ‡

2) eine Zeitlang (zur Genüge) sich am Ofen wärmen, erhitzen
(mit ài ² ) Oknist.

Avots: EH I, 452

izkàitêtiês, nach Herzenslust, zur Genüge tändeln, spielen: viņas vēl jauniņas, lai vēl izkaitējas ar puišiem A. XVI, 317.

Avots: ME I, 746

izkaĩtinât, tr., abärgern: vīru, sievu.

Avots: ME I, 746

izlàitît, ‡

2) duchmassieren
Lis.: i. kam muguru. Refl. -tiês; zur Genüge massieren.

Avots: EH I, 461

izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.

Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)

Avots: ME I, 762

izmàitât, ‡

2) vernichten (iznīcinât) KatrE.

Avots: EH I, 465

izmàitât, tr., verpfuschen, verderben: acis. ķēniņiene izmaitājusi labuo peļņu LP. VI, 135. Refl. - tiês, verderben, zu Grunde gehen: labība vietu vietām izmaitājusies.

Avots: ME I, 768

izskàitît, ‡

3) durchlesen
(mit -êt ) Kaltenbr.: i. grāmatu.

Avots: EH I, 479

izskàitît (li. išskaitýti), tr.,

1) aus -, durchählen:
kas var zvaigznes izskaitīt? BW. 38. kas skujiņas izskaitīja, tas lai mani bildināja 14983. Sprw.: vilks ņe̦m arī nuoskaitītā;

2) hersagen:
tē̦vureizi, pātarus. tad ta nu izskaitīja pātarus! Das war eine schöne Gardinenpredigt! Refl. - tiês, zur GEnüge zählen, hersagen: varēs kādu dienu pātaru izskaitīties Vēr. II, 902.

Kļūdu labojums:
nuoskaitītā = nuo izskaitītā

Avots: ME I, 797

‡ I kaita (li. káita "огорченiе, тревога" ), = kaĩte: bēdas manas, kaitas manas! BW. 178541 var. (aus Odensee). kas man kaitas nedzīvat BWp. 3692, 1. man kaitiņa, man bēdiņa BW. 24772.

Avots: EH I, 575

‡ II kaita, der Spass, Scherz Bērzgale.

Avots: EH I, 575

kaĩtava, ‡

2) "kas kaistas" (mit àI ² ) Gr.-Buschh. n., FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 575

[kaĩtava Jürg., jem., der oft kaitina.]

Avots: ME II, 135

kàitavât ² (unter kàitavuôt ² ),

1): bē̦rns kaitavā Oknist; ‡

2) lange zürnen, schmollen
Erlaa: kas ilgi dusmas tur, tas kaitavā. ilgus laikus kaitavā, nerunā, iet sa˙skaities, lūpas nuostiepis. ‡ Refl. -tiês, zanken, streiten (mit aĩ ) Weissensee.

Avots: EH I, 575

kàitavuôt ² , kàitavât ² [Kl.], - āju, intr., kapricieren, sich launisch gebärden: tu tūliņ nuokar lūpas un kaitavā cauru nedēļu Druva II, 771.

Avots: ME II, 135

kaĩte,

2): sarkana k. auch Iw., Siuxt; ūdens k. Mahlup, eine Krankheit der Schafe;
zilā k. Siuxt, der Rotlauf der Sehweine: kad cūkai zilā k., tad āda gar vē̦de̦ru un kaklu ir zila.,

Avots: EH I, 575

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135

kaĩteklîgs, Ägrer erregend: juo šie piktuojas, juo dažs uzpūš tiem virsū vēl juo kaitelīgus juokus Dünsb.

Avots: ME II, 136

kàiteklis [C., Serben, Arrasch, N. - Peb., Schujen, Lis.], f. - kle, das Spielzeug, die Spielsache: necienīgi ir turēt jaunavu par kaitekli A. XIV, 455. māte mani audzināja meitiņām kaiteklīti. aug meitiņa, aug pupiņi, aug puišiem kaiteklītis (Var.: kaiteklēm) BW. 5546.

Avots: ME II, 135, 136

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. ² 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136

‡ kaitenis (?) Wessen "wer sich leicht ärgert" (?).

Avots: EH I, 575

kaĩtêt: mit aî ² auch Iw., Siuxt; guovij kait, die Kuh ist krank Siuxt. paegļu sēnes pēc smeķa nekait (schmekken gut) Salis. lācenes ne˙kas nekait (schmecken gut) ebenda. kad jau ve̦cums kaiš, wenn man älter wird Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "älter").

Avots: EH I, 575

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

I kàitêt,

2): k. dzelzi auch AP., Oknist.

Avots: EH I, 575

I kàitêt, - ẽju,

1) intr., brennen, sengen:
saule kaitēt kaitēja Balss;

2) tr., heiss machen, durchglühen, durchwärmen:
akmeņus, dzelzi Sessw., Ruj., C. Refl. - tiês, sich wärmen, ein warmes Bad nehmen: šķidrumā jākaitējas Etn. IV, 113. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

II kàitêt ² ,

1): kaķis kaitē ar peli Warkl., Zvirgzdine;

2) auf einem Musikinstrument spielen
(kàitēt ² ) Zvirgzdine. Refl. -tiês: auch Bērzgale, (mit ài ² ) Oknist, (mit aî ² ) AP. skaistie mati, kas ar jums kaitēsies? Kaudzītes Matīsa dziesmiņas 1872, S. 6.

Avots: EH I, 575

[II kàitêt ² , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136

[III kaitēt, zustossen, begegnen, nuotikt Für. I.]

Avots: ME II, 136

‡ kaitība Strods Par. vōrdn. 88 "?"

Avots: EH I, 575

kaĩtîgs,

2): schadhaft
Siuxt n. BielU.: bē̦rns ... piedzimis ... ar kaitīgām (kranken?) acīm Janš. Bandavā I, 33; k. piens, schlechte (unschmackhafte) Milch Seyershof; ‡

3) "?" : šinī lietā (was die Freier anbetrifft)
sievišķi ir ļuoti kaitīgi un vairīgi Pēt. Av. I, 199.

Avots: EH I, 575

kaĩtîgs,

1) schädlich:
stipri dzērieni kaitīgi veselībai;

[2) gebrechlich
Für. I.]

Avots: ME II, 136

kaĩtîgums, das Schädliche, die Schädlichkeit: materiālisma kaitīgumu atzīst pat viņa sludinātāji SDP. VIII, 13.

Avots: ME II, 136

kaitin, zur Verstärkung von kaist: puķītes ar dze̦ltainajiem ziediņiem kaitin kaisa Vēr. II, 654.

Avots: ME II, 136

kaĩtinât, Refl. -tiês,

1): saimnieks kaitinājas viņam apkārt, lai šis skaišas Seyershof; ‡

2) spielen
(mit aî ² ) AP.: bē̦rns kaite̦nājas ar zvārgulīti.

Avots: EH I, 575

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

‡ kaitît, = kàitêt ² II: zīļu eiliņu pārrāvu, ar brālini kaitīdama Tdz. 39360.

Avots: EH I, 575

‡ kaitula BW. 26459 var., = kaitule (unter kaitulis).

Avots: EH I, 575

kaitulis: auch (mit ài ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, kaituls Wessen.

Avots: EH I, 575

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136

kaitus,

1) = kaiteklis Karls.;

2) das Spiel
Latv.

Avots: ME II, 136

kaklsaĩte ,* der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138

‡ kàrtapulaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = kar̃tupe̦lãjs.

Avots: EH I, 590

knaiti, Adv., ganz: viņš pieiet pie rāceņu kuoča un izdzīvuo knaiti Katzd.

Avots: ME II, 242

kuõpskàits ,* die Gesamtzahl.

Avots: ME II, 346

kraitât: auch (mit ài ² ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā ² - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā ² - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640

kraitât, [kràitât ² Nerft], - ãju, intr., taumeln, schwanken: tur kāds aizgāja pa ceļu kraitādams Selb., Nerft. un tâ juocīgi sāka vārtīties un kraitāt A. XV, 491; Vēr. II, 724. "kraitāt" saka par tādu, kas krīt, bet nepakrīt. piedzēries cilvē̦ks, vājš luops kraitā Nerft. [Wohl eher (nach Leskien Abl. 333) mit Ent- gleisung zu krist. (s. dies), als (nach Zupitza Germ. Gutt. 125 f., PErsson Beitr. 312 u. Į.) zu l˙i kreĩvas "schief" (s. le. krievs, kreilis), ir. crith "Zittern", ae. hriđ "Fieber" u. a.]

Avots: ME II, 256

kraĩtvedis, Führer des Brautschatzes der Mitgift: pūrvedi, kraitvedi, kur jumta rati? Rutzau, RKr. XV, 156. Enthält im ersten Teil li. kraĩtis "Brautschatz", [s. kriẽtele].

Avots: ME II, 256

krāsnaita, krāsnaite, krāsnata, [Fehteln, Fehgen], krāsnate,

1) = krâsmata: krāsnaite - sengadus gulējusi akmeņu kaudze, kas pa daļai ar zemēm apaugusi Bewersh., Selb. Spr. ganīja pa ve̦cu krāsnaitu LP. VI, 1002. sagŗuvis kâ ve̦ca krāsnate JR. VII, 165. [krāsnaites "ē̦ku pamatim" Izglīt. min. mēnešr. 1924, II, 154];

2) der Ofen in der Kalkbrennerei
Saikava, Bers., Lub.

Avots: ME II, 268

krāšņaita, krāšņata, = krāsnaita, Steinhaufen, alte Ofenstelle: gar ve̦cas pirts krāsņaitu A. XX, 164. ieraudzīja ve̦cu krāšņatu Niedra.

Avots: ME II, 269

kvìesaite (unter kvìesnine): auch (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt. Vgl. auch den Wiesennamen Kviesaite Lvv. II, 69.

Avots: EH I, 690

laita: zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 188.

Avots: EH I, 714

laita [nach Wid. gen. comm.] Kremon n. U., eine Faule. [Vgl. allenfalls Scheftelowitz IF. XXXIII, 158.]

Avots: ME II, 414

laite, ein abgenutztes, abgearbeitetes Stück Land L.

Avots: ME II, 414

làitiķis ² : "laitiķim" ME. II, 414 zu ersetzen durch "laitiķam".

Avots: EH I, 715

laìtiķis ² [Lis.], einer, der den Magen streicht, massiert: man iedeva cimdu pāri kâ vē̦de̦ra laitiķim BW. 25456.

Avots: ME II, 414

làitinât, tr., streichen, massierien lassen: tiešām gribi tu pietī iet un vē̦de̦ru laitināt St., Smilt.

Avots: ME II, 414

laitinis, Mummel Swirdsen n. BD. 10.

Avots: ME II, 414

‡ II laitinis Bērzgale, ein Kranker, der massiert werden muss.

Avots: EH I, 715

làitît:

1): auch Lange Latv. Arste, S. 13, Bērzgale, Prl., (mit ài ² ) Saikava, Warkl.; ‡

2) schlagen
Saikava: smagi l. zirgu. Refl. -tiês,

2): auch Druw. Zur Bed. vgl. auch izlàitît.

Avots: EH I, 715

làitît [auch PS.], - u, - ĩju, tr., streichen, abstreichen, namentlich in der Badstube, massierien Elv., Aps., Spŗ Druw., Smilt., Lub., Oknist: ne māte pē̦rusi, ne laitījusi BW. 20342. šīs nu gan laitīja, kâ laitīja, bet kâ labāki nepalika, tâ nepalika LP. VII, 328. slimnieku nuo galvas līdz kājām laitīdams Vēr. II, 330. [kaulus laita ar sluotas kātu Manz. Post. II, 262]. vē̦de̦ru laitīt,

a) den Bauch streichen, massieren;

b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. - tiês,

1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;

2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė´ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].

Avots: ME II, 414

liẽlvirsaitis * MWM. VIII, 49, der oberste Häuptling.

Avots: ME II, 503

linaita: auch Stockm. n. FBR. VIII, 79.

Avots: EH I, 742

linaita, linaite Selb., [Dubena], linãjs, das Flachsfeld, namentl. das Feld, wo Flachs gestanden hat BW. 28337: zirņus, nuo tīruma mājā pārve̦duot, nedrīkst vest pār linaiti RKr. VI, 76. kur, saimniece, tie vārdiņi, kuo runāja linājā BW. 28441.

Avots: ME II, 471

‡ linaine Lubn., = linaite.

Avots: EH I, 742

linaite (unter linaita),

1): auch Gr.Buschh., Kaltenbr., Oknist, Pilda, Saikava, Soņnaxt, Warkl.; ‡

2) auf einer
linaite 1 gemähtes Heu Warkl.: linaiti guovls labi ē̦d.

Avots: EH I, 742

‡ *linaitene (od. *lìnaitenis?), = linàuts 1 (?): tecēju vainagam puķu vītu; tautas dē̦Is pazasteide, tis nuopirka linaiteni (in lĩtauteni [= schriftle. linautiņu?] zu korrigieren?) Tdz. 47613.

Avots: EH I, 742

‡ linàits ² , -s Baltinow n. FBR. XI, 132, = linaita.

Avots: EH I, 742

màita,

2): tis ir maitas siens (schlechtes Heu):
neē̦d ne˙viens ve̦lns Heidenfeld. te maitas bij pārasmens ebenda.

Avots: EH I, 778

màita (li. maità),

1) das Aas, das Fleisch gefallener Tiere:
kur maita, tur kraukļi saskrien. kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. maitās sist, zu Schanden hauen: es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11;

2) als Schimpfwort:
kurlais maita od. maitas gabals! bites, maitas, nuorējušas manu vīru dravenieku BVV. 30284. [Wie d. Aas (zu essen) urspr. die "Speise" bedeutet, so gehort wohl auch màita zu li. maĩstas "Nahrung", maitìnti "nähren", apr. maitā "nährt", li. mìsti "sich nähren", le. miteklis "Nahrung" und (?) ir. méith "fett". Damit entfallen die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99 und Wiedemann BB. XXVIII, 42; vgl. auch mist I.]

Avots: ME II, 552

màitaîns, aashaft, aasig L., St.

Avots: ME II, 552

‡ màitānīca ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Schimpfname ("màita") für eine weibliche Person.

Avots: EH I, 778

màitât: maĩtât Orellen.

Avots: EH I, 778

màitât, -ãju, tr.,

1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;

2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];

3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,

1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;

2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;

3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]

Avots: ME II, 552

‡ màite ² A.-Schwanb. n. FBR. V; 152, Mar. n. RKr. XVII, 108, Liepna, = màita: kur klē̦vs, tur m., - kur māja, tur miruons Liepna.

Avots: EH I, 778

màitêdẽjs, màitêdis, Aasfresser: nāks lijas, suņi, mušas, maitēži Rainis.

Avots: ME II, 552

‡ màitalnieks ² Auleja "tas, kas maitā": m. - zaļus riekstus ē̦d!

Avots: EH I, 778

màitẽ̦ns Smitt., maitiņš Lub., das Aas, ein Schimpfwort: ak tu maitē̦ns! Ezerietis.

Avots: ME II, 552

‡ maîtmugurs ² (Stammform?), ein Schimpfname Salis n. FBR. XV, 61 f.

Avots: EH I, 778

‡ mālaite Warkl., = mãlaine.

Avots: EH I, 790

miezaite (unter mìezaine): auch (mit ìe ² ) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 826

negàita, das Unglück, Pech, Malheur Lind.

Avots: ME II, 712

ne-izskàitãmĩba ,* die Unzählbarkeit.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãms, unzählig, -bar: viens pats uozuols, neizskaitāmi zari (Rätsel). bet pils grīdās bijuši neizskaitāmi daudz tapiņu LP. III, 85.

Avots: ME II, 716

[nekaitîgs, unschädlich.]

Avots: ME II, 717

nepãrskàitãms, unzählbar: nepārskaitāms ļaužu pulks gāja līdz uz kapiem Pav.

Avots: ME II, 727

neskàitãms, unzählig: neskaitāmi kuoki aug mežā.

Avots: ME II, 733

neskàitlis: auch Pēt. Av. 1862, S. 227.

Avots: EH II, 19

neskàitlis ,* die Unzahl, Menge: ieviešas neskaitlis kuodīgu kukaiņu SDP. I, 10.

Avots: ME II, 733

‡ nùokàitavât ² Erlaa, eine zeitlang erbost sein: visu nedēļu nuokaitavāja.

Avots: EH II, 50

nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.

Avots: ME II, 793

‡ II nùokaitêt, zustossen, widerfahren (von Krankheitsanfällen): jums nuo tādas kāju sasaldēšanas ne˙kas nenuokaitēja? nedabūjāt karsuoni vai kādu ... plaušu kaiti? Janš. Bandavā I, 211 (ähnlich Dzimtene III ² , 69, Mežv. ļ.1, 206). kas tad ruokai nuokaitēja? Precību viesulis 26.

Avots: EH II, 50

‡ nùokaîtêtiês ² AP.,

1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;

2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.

Avots: EH II, 50

nùokaĩtinât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, ärgerlich (böse) werden.

Avots: EH II, 50

[nùokraitât, aushalten, überstehen: viens kâ likās guļā, tâ nuomira, mēs citi nuokraitājām Stelp.]

Avots: ME II, 800

nùolaitît, tr.,

1) abstreichen, massieren:
vē̦de̦ru, ruokas, kājas;

[2) druchprügeln:
muguru.]

Avots: ME II, 808

nùomàitât: n. (nuokaut) cūku Sonnaxt.

Avots: EH II, 66

nùomàitât, tr., vernichten, umbringen: tūlīn astuoņas galvas bij nuomaitātas LP. V, 44. sieva pieteikuse, lai vīrs rauga kungu nuomaitāt LP. IV, 55.

Avots: ME II, 815

‡ I nùoraitît Grawendahl, Lubn., = nùovaguôt: n. tīrumu; "(sējuot) ar kāju nuovilkt (birzi)" Heidenfeld.

Avots: EH II, 79

‡ II nuoraitît Schwitten "nuoluocīt 1": n. vìli.

Avots: EH II, 79

nùoskàitît [li. nuskaitýti], tr.,

1) abzählen:
viņš sāk naudu nuoskaitīt Purap. suola kungi tirgus placi ar nau-diņu nuoskaitīt BW. 33610. pulkstenis ātri kâ skaitīt nuoskaitīja pieci Vēr. I, 898;

2) hersagen:
pātarus, tē̦vu reizi;

3) aufzählen, abprügeln:
ar sluotas kātu vecenei pa muguru nuoskaitīja nuo vietas vien Dīcm.

Avots: ME II, 847

Uôzuolaite, Name eines Waldes Kroppenhof Lvv. I, 44.

Avots: ME IV, 426

pakaitêt: p. (tr.??) un šūpuot mazākuos bē̦rnus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 874.

Avots: EH II, 139

pakaitêt, ein wenig scherzen [Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112]. ne puķīte pakaitēt, sie (die Frau) ist keine Blume zum Spielen BW. 11350. Refl. pakàitêtiês, ein wenig spielen: lai bē̦rni būtu mūsu labā, ar kuo pakaitēties MWM. X, 882.

Avots: ME III, 38

pakaĩtinât,

1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡

3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî ² ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!

Avots: EH II, 139

pakaĩtinât, tr.,

1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;

[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].

Avots: ME III, 38

palaitît: (acc. pl.) krūtis palaitīja Tdz. 37439.

Avots: EH II, 148

[palaitît, ein wenig làitît: p. slimnieku Lis.]

Avots: ME III, 56

‡ pamàitât, verderben (tr.): mazuo nuo šūpuļa laukā ņemt bij aizliegts: es varuot viņam muguriņu p. Jauns. B. gr. ³ II, 70. ka prātiņa nepamaitā (beim frühen Lesenlernen) 190.

Avots: EH II, 154

pamatskàitlis,* die Grundzahl; pamatskaitļa vārds, das Grundzahlwort.

Avots: ME III, 67

pãrkaĩtinât, tr., gar zu sehr ärgern: nerātnais dē̦ls māti tīri parkaitinājis.

Avots: ME III, 158

‡ pārlàitît ² Saikava, noch einmal massieren: p. vēl pa uotram lāgam.

Avots: EH XIII, 204

[pārsaita Fest., Stelp., = pārsainis.]

Avots: ME III, 173

pãrsaĩte,* die Banderolle MWM. VIII, 28.

Avots: ME III, 173

pãrskàitît,

1): pārskaitēs ituo naudu Pas. XII, 388 (aus Lettg.); ‡

2) (vollständig) hersagen:
klusumā pārskaitīja visas kāzu dziesmas Janš. Dzimtene III, 35; ‡

3) durchlesen:
pārskaiti ituo papīru! Pas. V, 285 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 210

pãrskàitît, tr., überzählen: galvas, gabalus. Refl. -tiês, sich verzählen: skaitīdams es pārskaitījuos.

Avots: ME III, 175

pãrskàitniẽks, der Supernumerär, Volontär.

Avots: ME III, 175

pãrskàits,* die Überzahl: ar 30 balsu pārskaitu viņam tika izsacīta uzticība B. Vēstn.

Avots: ME III, 175

paskàitît, ‡

2) für etwas ansehen
(perfektiv; vgl. r. по-считать): paskaitīs mūsus par zagļiem Pas. XII, 489 (aus Lettg.; ähnlich X, 116).

Avots: EH XIII, 172

[paskàitît (li. paskaitýti), eine Weile skàitīt: paskaiti (od. reflexiv: paskaities) pātarus!]

Avots: ME III, 99

‡ pašvaĩtrît Dunika, = pavicinât: p. kuoku acu priekšā. Ein Lituanismus.

Avots: EH XIII, 180

pìekaitêt, glühend heiss machen: gaiss karsts kâ piekaitē̦ts J. R. VII, 76.

Avots: ME III, 255

pìeskàitît, zu-, dazu-, hinzuzählen.

Avots: ME III, 290

pil˜nskaĩtĩba,* die Vollzähligkeit.

Avots: ME III, 216

prìekšskaitlis* "der nicht periodische Teil eines Dezimalbruchs ( z. B. 58 in 0,583333....)" Konv. ² 590.

Avots: ME III, 397

‡ pupaite,

1) ein Feld, wo Bohnen abgenommen sind
Wessen;

2) = pupaine I ‡ 2 Lettg.

Avots: EH II, 326

puškaitis, eine Hochzeitsklapper (in Form eines Blumen- od. Bänderstrausses Bielenstein Holzb. 735 f. mit Abbild.): puškaitis nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem Plutte 60.

Avots: ME III, 438

rāce̦naite, s. rāce̦nājs.

Avots: ME III, 494

ràcinaite ² Warkl., = rãce̦nājs.

Avots: ME III, 494

raiblaits, ein Ort, da mancherlei bunte Kräuter wachsen, welche zu Johannis gelesen werden Für. 1.

Avots: ME III, 468

‡ ràitārs ² Kaltenbr., der Reiter.

Avots: EH II, 351

‡ raitāt, -āju Strods Par. vōrdn. 144 "?". zaglim uz juos (= zirgiem) r. ("jez Ulanowska Łotysze 62.

Avots: EH II, 351

raiteniẽks, ‡

2) plur. raĩtenieki "liels bars" NB.: kur jūs visi, r., iesit?

Avots: EH II, 351

raiteniẽks, raĩtiniêks Dunika (li. raĩtininkas), raitnieks Wallhof n. Manz. Lettus, U., (mit ài ² ) Warkh., Warkl., der Reiter: uz baznīcu un mājās braucuot 4-6 raitnieki jāj braucējiem pa priekšu RKr. XVI, 110 (aus Ober-Bartau). . . . kāds es biju raitenieks: zīda pušķi zemi slauka, drebēt dre̦b kumeliņš BW. 13910, 2. pavaicāju kumeļam, kur palika raitenieks 31933, 12. nuozviedzas kumeliņš, pie kapiem piejājuot: te gul mans raitenieks (Var.: raitinieks), mans auziņu devējiņš 27638, 6 var. Zu raits III.

Avots: ME III, 471

raiti, s. raits.

Avots: ME III, 471

raitîgs, förderlich U.: darbs šuogad raitīgāks, die Arbeit fördert sich in diesem Jahre mehr (bei gutem Wetter) Biel. n. U. ļuoti sekmīga (raitīga) ir aitu audzēšana Konv. ² 1655; raĩtîgs "die Arbeiten mit Erfolg und leicht bewältigend" MSil. Wohl zu riest III, rist (prs. ritu).

Avots: ME III, 471

raĩtiniski, Adv., rittlings: r. uzsēsties uz žuogu Dunika.

Avots: ME III, 471

raitît,

3): auch (mit ài ² ) Auleja: es raitu bikses ar˙vienu augstāk Jauns. Raksti V, 340; ‡

4) "?": putns ar knābi raita spalvas Adsel; ‡

5) = ràicît ² I 1 Druw.; Lubn.; ‡

6) auf schnelles Gehen (mit grossen Schritten) bezogen:
viņam tik viegla gaita, ka suoļus tik˙pat kâ r. raita. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) aufkrempeln Auleja: maizi bābas ka[d] mīca, tak raitās ruokas, kab piedurknes nesaziestu ar mīkli. Zur Bed. vgl. auch ‡ àizraitît.

Avots: EH II, 351

raitît,

1) intr. "?": es biju vairāk nekâ piedzēries un raitīdams kritu ceļuos Latv.;

2) tr., "?": tu - mūžīgs skaitītājs: tik-tak! tik-tak! tu - mirkļu raitītājs: tik-tak! J. Vainovskis Dz. V.;

3) aufstreifen
Ar., Bewern, (mit ài ² ) Warkh., Warkl. Wohl identisch mit li. raityti "vielfach rollen" (wozu jedenfalls le. raitît 3, atraitît); zu riest III.

Avots: ME III, 471

raitne, = atraitne (?): auzas sēju tīrumā, raitni [?] (Var.: atraitni) ņēmu līgaviņu. vai auziņa nav labība, vai atraitne nav līgava? BW. 22172 var.

Avots: ME III, 471

raitnieks (unter raiteniẽks): auch (mit ài ² ) Zvirgzdine.

Avots: EH II, 351

I raĩts: viņiem iet tâ raĩtāki ar divi zirgi Frauenb. pašķiŗas raitākas gaitas visās zemēs Sudrabkalns V. b. l. 132.

Avots: EH II, 351

I raĩts Kurs. (hier auch raĩtns), Pe̦nkule, Adv. raĩti N.-Autz, eilig, schnell, fix, hurtig Zeezern, Gothardsberg: raiti strādat Ruhental, Bauske. skrej raiti! N.-Autz. tam raĩti suokas darbs Bixten. darbs . . . caur maniem pirkstiem raiti rit Duomas III, 1234. steigu steidzībā, raitā rīcībā Asp. Saulains stūrītis 40. jauna gaita, straujīgi raita, tev atvērsies Asp. raiti (fliessend, geläufig) lasīt Ar. Zu ritêt?

Avots: ME III, 471

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472

III raĩts: es braukšu r. (ich werde reiten) Silajāņi, Warkh.

Avots: EH II, 351

III raits Rutzau (li. raĩtas), ràits ² Lettg., Adv. raitu Pilskalne (Kr. Illuxt), raitus Dunika, raiti, reitend Wallhof, Biel. n. U.: jāj raits! reite! Kurische Nerung. cilvē̦ks, kuo satiku, bija raĩts Dunika. jaunāki ļaudis raiti un ve̦cāki braukšus N.-Bartau n. RKr. XVI, 107; in Rutzau auch substantivisch: der Reiter.

Avots: ME III, 472

raitu (unter raĩts III): auch (mit ài ² ) Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine: atjāja r. Kaltenbr. ubags ar vepri r. pa durvīm ārā Pas. IV, 171 (aus Kārsava).

Avots: EH II, 351

rudzaita (unter rudzaite): auch Stockm. n. FBR. VIII, 79, Nerft, BW. 9756, l var. (aus Setzen).

Avots: EH II, 382

rudzaite: auch Daudsewas, Kaltenbr., Kalupe, Nerft, Pilda.

Avots: EH II, 382

rudzaite Gr.-Buschh., Sonnaxt, Oknist, rudzaita U., Selb., ein Feld, wo Roggen gestanden hat: pē̦rn bij lauki rudzaite, šuogadiņu papuvē BW. 22304 var. suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. lai... rudzaitē pārskrienuot pār vagu krustuojumu LP. VII, 70. - Vgl. rugaine.

Avots: ME III, 555

‡ rudzaits, -s, Auleja, Višķi, = rudzaite; plur. rudzaitis, -šu Višķi, = rudzāji a.

Avots: EH II, 382

rugaita (unter rugaine 1): rugaitā kājas bada BW. 9756, l var.

Avots: EH II, 382

rugaite: auch BW. 9756, l var., Linden in Kurl., Warkh., Warkl.

Avots: EH II, 382

rugaite, rugaita, s. rugaine.

Avots: ME III, 556

‡ rugaits, -s Warkh., = rugaite.

Avots: EH II, 382

sàita ² (unter saĩte): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Līvāni, Oknist, Skaista, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (mit aĩ) AP., Ramkau: man pārtrūka brunčiem s. BWp. 382, 14. trūkst saitiņa BW. 31523.

Avots: EH XVI, 413

saĩte: auch Grob., Frauenb., Orellen (wo daneben ein Demin. saĩtiņa), Salis, Schnehpeln, Siuxt, (ein Strick zum Anbinden von Kühen) Dond., Stenden, Wandsen, (mit ài ² ) Liepna, Mahlup: linu s. Seyershof. siksnas s. var trūkt, bet snuora s. nē Grob.

Avots: EH XVI, 413

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite ² Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita ² Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637

saitenis,* der Anknüpfungspunkt Dr.

Avots: ME II, 637

saitinât, saitē! saitē! rufen beim Anbinden der Kühe Biel, n. U.

Avots: ME II, 637

saĩtne, ‡

2) "?": viņa izmazgāja ... mutautiņus un saitnes Veselis Dienas krusts 97.

Avots: EH XVI, 413

saĩtne Siuxt, in der Verbindung atslē̦gu saitne, der Schlüsselbund B. Vēstn.

Avots: ME II, 637

saits (?) "?": viens vārds tīri lieks jeb saits (für suits?) Kronw.

Avots: ME II, 638

sakàitêt, tr., erhitzen, glühend machen Wid.: ēde jāsmērē ar sakaitē̦ta cirvja sviedriem Etn. II, 135.

Avots: ME II, 643

sakaitinât, tr.,

1) erhitzen, glühend machen
Wid.;

2) verärgern:
sirdīgie lāči sakaitināti A. XX, 51.

Avots: ME II, 643

salaitît,

1): ešu salàitīta ² vēl slimāka Saikava; ‡

2) verprügeln
Saikava: s. puiku.

Avots: EH XVI, 423

salaitît, abmassieren: s. kam muguru Golg.

Avots: ME II, 666

samàitât,

1): prātiņu samaitāja Tdz. 58974.

Avots: EH XVI, 428

samàitât, tr.,

1) verderben, zerstören, beschädigen
U.: Sprw. samaitāt var ātri, sataisīt grūti. ļauni ļaudis samaitā labus. ļauna priekšzīme samaitā labas ieražas. puika varuot kādu dzelzsgabalu samaitāt Alm. Kaislību varā 127, tās samaitātu labību LP. VII, 293;

2) umbringen, töten:
viņš... saprata Lāčadē̦la nuolūkus un apņēmās viņu kaut kâ samaitāt Pas. II, 292. skrīveris draudējis viņas tē̦vu samaitāt Sadz. viļņi 17. Refl. -tiês,

1) verderben
(intr.): nav jābauda samaitājušies ēdieni SDP. VIII, 64, atslē̦ga bij samaitājusēs Krišs Laksts 20;

2) sich körperlich schweren Schaden tun, namentl. durch Überheben
U.;

3) sich schwer versündigen
U.

Avots: ME II, 679

saraitît: s. (= uzcelt) snātini līdz ceļiem Auleja (mit ài ² ).

Avots: EH XVI, 440

saraitît, (die Ärmel) aufstreifen Silajāņi, Nerft.

Avots: ME II, 711

saskàitît, ‡

2) s. pātarus, (viele) Gebete hersagen:
iet tik baznīcā, saskaita ... pātarus Janš. Dzimtene I, 317. ‡ Refl. -tiês, sich (acc. pl.) zusammenzählen: sazaskaitiet ..., vai ir visi! Tdz. 59511, 7.

Avots: EH XVI, 447

saskàitît, tr., zusammenzählen, addieren U.: naudu, skaitļus. pa pieci uz ik˙kura pirksta varē̦tu saskaitīt Kaudz. M. 20. bēreniekus nevarēja saskaitĩt Aps.

Avots: ME III, 730

saskaits,*

1) das Aufgezähite, die Liste, das Verzeichnis:
mūsu vārdu saskaitā izlaisti divi svarīgi vārdi Austr.;

2) die Summe
K.

Avots: ME III, 730

sasvaitît, (Eisen) zusammenschweissen N.- Bergfried.

Avots: ME III, 752

sir̂dskaĩte, Herzfehler: sirdskaite pāriet nuo ve̦cākiem uz bē̦rniem A. v. J. 1897, S. 639.

Avots: ME III, 844

skaitelĩtis, ein Zählender: skaiti, skaiti, skaitelīti, var[i] tu zvaigznes izskaitīt? BW. 10700, 1.

Avots: ME III, 866

skaitīkļi (nöm. pl.), das Rechenbrett, die Rechenmaschine Kosenhof; vgl. li. skaityklas "ein Steinchen auf dem Rechenbrett".

Avots: ME III, 866

skaitis Mag. V, 2, 174, die Zahl; vgl. skaišs.

Avots: ME III, 866

skàitît,

1): kâ es suoļus neskaitīju BW. 4662. asī skaîta ² septiņas pē̦das Ramkau;

3): auch (mit ài ² ) Daudsewas, Kaltenbr., Marzen, Selb., Sonnaxt, Skaista, Zvirgzdine, (mit aî ² ) Salis, (mit ai ) Dunika; ‡

4) (wofür) halten
(nach r. считать): visi juo skaitīja par pārlâdē̦tu Pas. XIV, 23 (aus Warkl.). Refl. -tiês: ej ar naudu skaitītuos! Tdz. 59810. Subst. skàitîtãjs,

a): pātaru s. BW. 2686, 2. ze̦lta naudas skaitītāja 1546.

Avots: EH II, 498

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. ² 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867

skàitlis: auch Serbig., (mit ài ² ) N.-Lait-zen, (mit aî ² ) AP., Frauenb., Jürg., Kal., Lieven-Bersen, Mitau, Orellen, Talsen, (mit aĩ ) Kegeln; "die Ziffer" (neben skaits "die Zahl") BielU.

Avots: EH II, 498

skàitlis PS., C., Ermes, Arrasch, Walk, skàitlis ² Kl., skaîtlis ² Karls., Salis, Zögenhof, Widdrisch, Behnen, Selg., Gr.-Essern, skaitlis Li., skaĩtlis Wohlf., Wolm., Ruj., skaîtls ² Dunika, skaiklis Lubn., skaitls U., die Zahl, die Ziffer; die Anzahl: gada skaitlis, die Jahreszahl. ieraugām labu skaitli muižu Lautb. Luomi 24; vgl. li. skaĩtlius "Zahl, Anzahl".

Avots: ME III, 867

skaitlisks,* quantitativ Duomas I, 526; die Zahl, Anzahl betreffend: skaitliski nuovē̦ruojumi Vēr. II, 1502.

Avots: ME III, 867

skaitļuôt: ‡ Subst. skaitļuotājs Azand. 118, ein Zählender.

Avots: EH II, 498

skaitļuôt Konv. ¹ 311, zählen Wid.: tuos mācīja lasīt, skaitļuot Kat. kalend. 1901, S. 32.

Avots: ME III, 867

skaîtls ² (unter skàitlis): auch OB.

Avots: EH II, 498

skàits: die Anzahl (mit aĩ ) Seyershof; duot kuo bez skaĩta Kegeln, (mit ài ) Serbig., (mit ài ² ) Meselau. dzijtiņas jāje̦m ar skàitu ² Sonnaxt. cits liek ar skàitu ² graudus dīglī Kaltenbr.

Avots: EH II, 498

skàits Jürg., C., PS., skàits ² Kl., die Anzahl, Zahl U.: Sprw. pulku skaitā, maz maisā Etn. II, 45. bez skaita, unzählbar U.: viņa dabūšuot sitienus bez skaita Dīcm. pas. v. 62. gadu skaits,

a) die Zahl, Anzahl der Jahre;

b) die Jahreszahl
Brasche.

Avots: ME III, 867

skaituļi* (nom. pl.), das Rechenbrett Dr.: skaituot uz milzīgiem skaituļiem lielu asignāciju kaudzi Austriņš.

Avots: ME III, 867

skaitulîgs: ", boshaft, zornig" ME. III, 867 zu ersetzen durch "Lis., jähzornig, aufbrausend".

Avots: EH II, 498

skaitulîgs, boshaft, zomig: ve̦cā lorda skaitulīgais prāts palika arvienu juo nepane̦samāks A. v. J. 1893, S. 212.

Avots: ME III, 867

skaitulis: fem. skaitule BW. 26459.

Avots: EH II, 498

skaitulis (f. -le) Celm., ein schnell Erzürnter, Verärgerter: apskaitus skaitulītis BW. piel. ² 207161.

Avots: ME III, 867

smilgaite, Eigenname eines Feldes in Wallhof Lvv. II, 69.

Avots: ME III, 962

‡ spaitîtiês, schimmern, leuchten: es savam arājam ruožu ziedu cimdus adu; pret saulīti vagu dzina, ruožu ziedi spaitījās Tdz. 39744, 1. ... nuosaviju vainadzeņu; ka[d] es liku galviņā, kâ saulīte spaitējās (= laistījās) 47650.

Avots: EH II, 545

spaituôt Baltinov, Marienhausen, Dzimt. V. 1912, № 113, strahlen: saule spaîtuo Warkl.

Avots: ME III, 982

I spaîts (?) "eine Stütze der gubas" A.-Schwanb.; für spaids?

Avots: ME III, 981

II spaits: nuosalaide saules spaitiņš, ... spuožā luokā apjēme miesu... Pas. X, 67.

Avots: EH II, 545

II spaits Warkl. (mit aî ), Marienhausen, Baltinov, = stars, der Strahl (der Sonne): saules spaiti. ar gaismās spaitiem L. W. 1921, № 50, 3 ₄ . Wohl zu li. spitulys "Stem auf der Tierstirn", mhd. spidel "Splitter" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 und Fick Wrtb. III ⁴ , 513).

Avots: ME III, 981, 982

spruogaitiņa BW. 1141, ein (krause Wolle habendes) Schaf.

Avots: ME III, 1027

‡ stiebraite Kurmene, eine mit stiebri bewachsene kleine Insel od. ein solches Flussufer.

Avots: EH II, 583

sutraitnis Glück Daniel 3, 29, = sutrainis 2.

Avots: ME III, 1128

‡ svaitekle "?": tuo šādas svaitekles (auf erwachsene Mädchen bezogen) vēl nesajē̦dz Janš. Līgava I, 85.

Avots: EH II, 611

*I svaitît, zu erschliessen aus sasvaitît.

Avots: ME III, 1142

II svàitît ² (??) Lisohn "= bārstīt": svaitu miltus (Aps. unbekannt).

Avots: ME III, 1142

‡ švaĩtît Rutzau, = švaĩtrît: š. ar pāte̦gu. Refl. -tiês (mit ài ² ; prs. švaituos) Auleja "luocīties, piem., sienu pļaujuot". Aus li. švaitýti "schwenken".

Avots: EH II, 660

švaĩtrît, -u, -ĩju Dunika, um sich schwenken: š. ar nūju. Refl. -tiês. um sich schwenken (intr.): viņš tik ilgi švaitrījās, līdz iesita man ar nūju pa galvu. Ein Lituanismus; vgl. li. švaitýti "schwenken".

Avots: ME IV, 113

tautaitis Mag. VlII, No l708 (aus Gr.Essern), tautaits (?), tautainītis (?) Alksn.-Zund., = tautietis, der Fremde: nu klusa palika tautaitu istaba BW.24150 (aus Gr.-Essern).

Avots: ME IV, 141

trejskàits MWM. VIII, 809, die Dreizahl.

Avots: ME IV, 229

trîsskaitlis, die Dreizahl RKr. IX, 2:

Avots: ME IV, 241

tupe̦naite: ein abgeerntetes Kartoffelfeld Saikava.

Avots: EH II, 703

tupe̦naite Laud., tupe̦nājs Ar., Lös., ein Feld, wo im Vorjahr Kartoffeln gestanden haben: pē̦rnajā tupe̦nājā iesēja miežus Lös.

Avots: ME IV, 266

ûdenskaĩte MWM. XI, 318, ûdeņkaĩte Etn. II, 131, die Wassersucht: mūsu pusē aitas beidzas ar ūdenskaiti Blaum. Pazud. dēls 19.

Avots: ME IV, 405

ũštaĩtis PlKur., der Grossvater. Zum ūš vgl. nd. osche "Grossmutter" bei Frischbier II, 112.

Avots: ME IV, 410

uzkaitêt, erhitzen: dzelzi Sessau.

Avots: ME IV, 338

uzkaĩtinât,

1) erhitzen:
dzelzi;

2) durch Neckerei (noch mehr, von neuem) aufreizen, aufsticheln, verärgern:
uzkaitināt suni AP. tē̦vs jau tâ bija nuoskaities, bet Jānis viņu vēl vairāk uzkaitināja.

Avots: ME IV, 338

uzraitît, aufstreifen (die Ärmel): u. ruokas Memelshof.

Avots: ME IV, 370

uzskàitît,

1): kad zirgam ir vīvuļas, tad vīvuļu vārdus uzskaita Seyershof.

Avots: EH II, 733

uzskàitît,

1) aufzählen
LKVv., aufsagen: u. pātarus;

2) aufzählen (Schläge):
u. kam pa muguru. panēma rīkstes un uzskaitīja ganiķim ar savu ruoku MWM. X, 88. liek muļķītim pieci uzskaitīt LP. IV, 61;

3) aufzählen (nennen;
wohl ein Germanismus): uzskaitīti visi... eksemplāri Etn. II, 145.

Avots: ME IV, 377

vait MWM. VIII, 592, A. XXI, 563, aus vai ta(d): vait šis pēc ēšanas vēl tuoj ne jiešķis Kl., werde er denn nach dem Essen noch nicht gleich gehen? vait nu šitāds slapjš pruojām braukšuot Upīte Medn. laiki 194, werde er denn so nass wegfahren?

Avots: ME IV, 444

vaitît "?": viņa uzlēja uz de̦lnu spirta, tad ņēmās slimuo vaitīt (=laitît?) Ver. II, 660.

Avots: ME IV, 444

viênskaĩtlinĩẽks,* ein Singulare tantum.

Avots: ME IV, 666

viênskaĩtlis,* die Einzahl, der Singular Brasche: runā vienskaitlī Deglavs Rīga II, 1, 576.

Avots: ME IV, 666

vĩķaita, ein Feld, wo Wicke wächst: vīķaitā ganījās guovis Domas I, 118.

Avots: ME IV, 639

‡ vikàite ² Oknist, ein schon abgemähtes Wickenfeld.

Avots: EH II, 782

‡ virsaitene Vindedze, die Frau eines virsaitis.

Avots: EH II, 787

virsaitis Wid., = virsinieks.

Avots: ME IV, 610

zàbaksaĩte;* eine Schuhschnur.

Avots: ME IV, 694

zirnaite: mit ìr ² Kaltenbr., Pilda.

Avots: EH II, 809

zirnaite, das Erbsenfeld Spr.

Avots: ME IV, 728

rīgaitlis: "rīdzinieks" (mit ĩ) Weissensee.

Avots: EH II, 375

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, aite">âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.

Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)

Avots: ME I, 234

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls ² ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

ačgãrni: ačgā`rni <sup>2</sup> auch Warkl., ačgā`rņi ² auch Borchow n. FBR. XIII, 30, ačagārni auch Pas. VI, 365, ačgārniski auch Dond., ačganiski Seyershof, ačgârņš ² AP.: uzkāpuši aitai ačgārņš mugurā AP.

Avots: EH I, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4