Paplašinātā meklēšana

àizzalaîns, später aufgekommene Nebenhalme habend: aizzalaini mieži aug BW. 10997; cf. atzalains.

Avots: ME I, 61

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 ^3].

Avots: ME I, 66

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67

‡ II ala "jele": jānuove̦lk gulta nuo luoga; ala gulīšam nenāks saltums virsū Sessw.

Avots: EH I, 67

[alags, gew. plur. aladziņi, Hohlnaht (Lemsal). Kann aus aluogs antstanden und, wenn die ursprüngliche Bedeutung etwa "Loch" war, mit aluogs "Quell" identisch sein.]

Avots: ME I, 66

‡ alasât Kaltenbr., laut sprechend, schreiend lärmen,

Avots: EH I, 67

‡ alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67

alaũns, K., aluôns PS., C., alūns, Alaun.

Avots: ME I, 66

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

‡ apalains Spr., rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ apalans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ apgabalaîni, Adv., stellenweise, strichweise: ir lijis . . . tik tâ apgabalaini Janš. Dzimtene III ² , 304.

Avots: EH I, 80

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apkalaîns: apkalains laiks, Kahlfrost.

Avots: ME I, 92

apsala [li. ãpšalas] = apkala. C.

Avots: ME I, 117

ârmala, der äussere Rand: mūs viņa guldinās ārmalā LP. V, 40; ârmalas siens, Feldwiesenheu Etn. III, 136.

Avots: ME I, 243

ārsala, böses od. mutwilliges Weib, wütende Kuh Selb. n. Etn. IV, 65. [Zu li. aršùs "heftig", aršýtis "zornwütig toben", as. irri "zornig" u. a. bei Walde Wrtb. ² 258.]

Avots: ME I, 244

‡ atbala Für. I, weisser Schein des angeheuden Tages: nu a. me̦tas.

Avots: EH I, 134

‡ atčalavîtiês Rutzau, atčalîtiês Dunika, bis zum eigenen Überdruss (zur Genüge) schwatzen.

Avots: EH I, 138

atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.

Avots: EH I, 145

atkala, das Glatteis: atkala ruodas, ja pēc silta laika uznāk aukstums Zaun. cik ziemu atkalu, tik vasarā salnu Etn. II, 96. laiks bij apmeties atkalā Aps. atkala - aple̦duojumi nuo lietus ziemu Mar. RKr. XV, 105. Cf. apkala. In Geistershof spreche man atkula statt atkala.

Avots: ME I, 163, 164

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

[atmala Rujen = apmālis 1; aus * apmala?]

Avots: ME I, 175

[atmala, der Abfall beim Mahlen. Warkland.]

Avots: ME I, 175

atmala, Spr., der Rand. [dārza atmalas = dārza zāļainās malas ap kultivē̦tuo zemi Kreuzb., Rujen, Salisburg.]

Avots: ME I, 175

atskalas, Widerhall, Echo: kliedz, lai mezā skan atskalas [Mar. RKr. XV, 106]. Cf. skaļš.

Avots: ME I, 191

atskā`rbala C.,

1) Nietnagel
Sessw.;

2) ein losgerissener, noch am Kleide hängender Streifen; [ein abgesplittertes, aber noch am Stamm hängendes Stück Holz
C.; in dieser Bed. auch atskarbs, atskarba Ruj. oder atskarbe Kalz.];

3) das Zünglein an einem von einem Strohhalm gemachten Pfeifchen
Grünh., Naud.

Avots: ME I, 192

atzala,

2): auch Ramkau (Plur. atzalas "sīkāki un zaļāki stiebri, kas aug labībai pa apakšü).

Avots: EH I, 181

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212

atzalaîns: atzalaini mieži - auch Golg., Ramkau. atzalaiņi lini Siuxt.

Avots: EH I, 182

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

‡ atzvala Dunika, = atzvelˆtene: krē̦slam nuolūza a.

Avots: EH I, 182

atzvalas Warkh., atzvales Nautrēni, Warkl., die Rücklehne am Schlitten.

Avots: EH I, 182

aûgšmala, der obere Rand: tīkla augšmala.

Avots: ME I, 219

I bala Dond., Sassm., = balanda. [Wegen der unterseits weiss-schülferigen Blätter zu li. bãlas "weiss".]

Avots: ME I, 253

II bala: ein Morast Grenzhof n. BielU.; "eine Niederung mit undurchlassendem Untergrunde, ohne Sumpf zu sein" Gr.-Sessau; baliņa, eine Pfütze Bauske.

Avots: EH I, 200

II bala li. balà, Sumpf), ein lehmiges, baumlosses Tal Sessau; balas, ein schlechter, feuchter Boden (von Äckern) Kr. - Würzau. [Weiterhin wahrscheinlich zu be̦lute und zu dem le. Ortsnamen Baltinava und zu r. бáлка "Schlucht", болонь "Niederung", болóто "Sumpf", ahd. pfuol "Pfuhl" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 40 und 70.]

Avots: ME I, 253

‡ III bala Erlaa, = bals: šuogad bija laba linu b.

Avots: EH I, 200

‡ balabuoze Grünh., = balamute: kuo nu tādu balabuozi klausīt!

Avots: EH I, 200

balamute: auch Kaltenbr. (fem. g.), Linden (comm.), balamutis - auch Grenzhof, Kaltenbr., balamuts, -a Zvirgzdine: ve̦cais tē̦vs, balamute BW. 2201, 2. taids liels balamuts ni tē̦va, ni mātes nebīstas Zvirgzdine. Zu diesem Wort s. auch P. Sdnmidt FBR. VII, 8.

Avots: EH I, 200

balamute, balamutis, auch balamūte U., balmute, balmutis (nebst li. balamũtas aus russ. баламутъ), der Schwätzer, Maulheld: tu tik tāds balamutis.

Avots: ME I, 253

bal(a)mutêt, -ēju, schwatzen, faseln. Refl. -tiês, gewaltig schwatzen: biedri zuobuojās un balamutējās Janš.; visa sievu balamutēšanās maz kuo līdzējuse Janš.

Avots: ME I, 253

balamutība, die Grossprecherei, das Geschwätz: uzbrucīga balamutība varuot Vācijā sacelt tikai lielāku neuzticību Balt. Vēst.

Avots: ME I, 253

balamutîgs: auch Dunika.

Avots: EH I, 200

balamutîgs, grossprecherisch, schwatzhaft, spöttisch: viņa nevarēja tik galā ar balamutīgajiem puišiem LA.

Avots: ME I, 253

balañda: mit añ auch AP., Ramkau, Siuxt, mit an̂ ² auch Iw., balande auch Salisb., (mit an̂ ² ) Dunika, (mit añ) Grob., Seyershof.

Avots: EH I, 200

balan̂da PS., balan̂da ² Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]

Avots: ME I, 253

balata Burtn., = balañda; [vgl. bala

1 .]

Avots: ME I, 253

‡ balate Wolmarshof, = balata.

Avots: EH I, 200

bā`rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],

1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen
Burtn.;

2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken:
vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;

3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".

Avots: ME I, 272, 273

‡ II bãrbala Siuxt, ein Strauch (= bārbaļa I?).

Avots: EH I, 209

‡ III bārbala "?": klaudzinuot pie durvīm kāda b. Pas. IX, 423; "eine Bettlerin" Borchow.

Avots: EH I, 209

bā`rbalaîns (unter bā`rbaļaîns), ‡

2) mit bā`rbalas 2 versehen: (bē̦rzu) bārbalaini zari A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11.

Avots: EH I, 209

‡ bārzbala "Gottin der Ziegen" Schwanb.

Avots: EH I, 210

bē̦rala, Spreubrot: auch Skaista, Warkl. (mit è̦ ² ); mit Spreu gemengtes Getreide Memelshof; bè̦ralas ² (plur. t.?) Warkl., Mengkorn fürs Vieh.

Avots: EH I, 216

bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. ¹ ; cf. bẽ̦rulis und li. bė˜ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ¹ 172

Avots: ME I, 290

‡ *bē̦rztala, der Birkenhain: kuo ... darīji ... bē̦rztalā (Var.: siliņā)? BW. 30343 var.

Avots: EH I, 217

bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.

Avots: ME I, 283

bezsala ziema, ein frostloser Winter.

Avots: ME I, 286

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

bim̃bala, ‡

2) Plur. bimbalas, das Geläute, das Klingeln:
dzirdeja zvanu b. Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 219

[bim̃bala Nigr., ein oft weinendes Weib.]

Avots: ME I, 296

bir̃zmala: zaļā bē̦rzu birzmalā BW. piel. ² 13063, 2. tautu birzmalītes zu ersetzen durch tautas birzmalītes BW. 739 var.

Avots: EH I, 221

bir̃zmala, od. -le, -lis, der Rand, Saum eines Birkenwäldchens: klusiņām izganīju visas tautu birzmalītes.

Avots: ME I, 299

birztala (unter bir̃zs): auch (mit ìr ² ) Saikava (daneben ein Demin. bìrztalīte ² ).

Avots: EH I, 221

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

briêdala: auch Trik.

Avots: EH I, 243

briêdala, eine elenhaarige (graue) Kuh BW. 29516.

Avots: ME I, 336

‡ brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245

brukstalas: pa mežiem un brukstalām maldīdamies Janš. Mežv. ļ. II, 73.

Avots: EH I, 245

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

brũnala: auch Ramkau.

Avots: EH I, 246

brũnala, brũnaļa, eine braune Kuh Purap.: telīt, mana brūnaliņa BW. 28902,21; dafür brũnuļa Karlsbad.

Kļūdu labojums:
brūnaliņa = brūnaļiņa

Avots: ME I, 341

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353

bùzrbalas ^2, leichte Wasserblasen Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 355

bùrzgala ² ,

1) ein kleines Quantum einer Flüssigkeit
Auleja;

2) ein Luftbläschen, das sich aus gärendem Bier aussondert
Kaltenbr. - Plur. bùrzgalas ² ME. I, 355 (aus Wessen auch der Sing. mitgeteilt): auch Saikava; nuo ūdens burzgalām BW. 29720.

Avots: EH I, 255, 256

‡ burzgalaîns Wessen, = burzgulains.

Avots: EH I, 256

[bùrzgalas ² Kreuzb., Warkhof, Bläschen, die beim Fallen der Regentropfen auf der Wasseroberfläche entstehen.]

Avots: ME I, 355

‡ buzgalas, Wasserblasen Warkl.

Avots: EH I, 256

‡ čačalas, geringschätzige Bezeichnung für Zigeuner Ronneb.: nu jau atkal nāk č.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstala (mit ļ zu lesen?) PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

caicala, die Gattin, die Braut: Pēter, ved nu tu ar rudenī kādu caicalu mājā Ramkau; [jüdisch].

Avots: ME I, 363

I čala,

1): auch Dunika;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 283

I čala,

1) das Geschwätz
[Bers., Nigr.], Gemurmel, Geflüster: uz reizi čala gāja pa zãli Apsk. I, 328. tur bija nemitīga, nejauka čala. So auch lakstīgalu, meža, viļņu čala. krāšņie ziedi nuozuda upes jautrās čalās A. XXI, 619;

2) die Schwätzerin:
viņa ir tik tāda čaliņa; [die Elster Nigr.].

Avots: ME I, 402

II čala, das Eisstück: jūr,ā re̦dzamas lielas le̦dus čalas B. Vēstn.2 In Grünh. čalas, das von der Sonne ausgefressene Eis.

Avots: ME I, 402

III čala, ein Loch Aahof.

Avots: ME I, 402

‡ čalada, = čala I 1: č., smiekli un prieki kļūst vēl lielāki Janš. Bandavā II, 211 (ähnlich Mežv. Į. II, 143).

Avots: EH I, 283

‡ čaladît, plaudern: sievieši čaladīja Janš. Dzimtene IV, 302 (ähnfich Mežv. ļ. II, 127).

Avots: EH I, 283

‡ čaladriki, scherzhafte Bezeichnung für Zigeuner Ronneb.: nu jau atkal nāk č˙!

Avots: EH I, 283

‡ calànka ² Warkl. n. FBR. XI, 122, Fianden, Mahlup, Pilda, Zvirgzdine, = atspuõle. Aus r. челнок dass.?

Avots: EH I, 260

‡ čalata Fest., = čala I 1.

Avots: EH I, 283

‡ čalatît, viel und laut plaudern AP., Fest.: visa pamale skanēja, kad Anna čalatīja AP.

Avots: EH I, 283

čalava,

1): auch PV.; ‡

2) = čala I 1 PV.: čalavu varēja dzirdēt, bet vārdus saprast nevarēja; ‡

3) comm., wer plaudert, (undeutlich murmelnd) schwatzt
PV.

Avots: EH I, 283

čalava, ein Einfaltspinsel: ir gan čalava; smejies par viņu, viņš ne+kā neiztaisa - nesapruot Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 402

‡ čalavât PV., = čaluôt.

Avots: EH I, 283

‡ čalaviņš (f. -iņa), ein Kind, das viel spricht, häufig Fragen stelit PV.: ej nu, čalaviņ! tu jau prasi par daudz.

Avots: EH I, 283

‡ čalavît Rutzau, = čaluôt.

Avots: EH I, 283

‡ čalavuôt PV., = čaluôt.

Avots: EH I, 283

‡ čalaža, eine, die viel plaudert PV.

Avots: EH I, 283

‡ čalažât PV., = čaluôt.

Avots: EH I, 283

čamala: č. ir riekstam, pupām, zirņiem Ramkau.

Avots: EH I, 284

[čamala Serbigal, = čaula; vgl. čamas.]

Avots: ME I, 402

‡ capalaiņi "?": adu cimdus capalaiņus...: varbūt mani nuovedīs capalaiņu zemītē VL. aus Kreuzb.

Avots: EH I, 260

‡ čârbalaîns ² Frauenb., ästig: čarbalaina vica.

Avots: EH I, 287

čaûkala, das Liebchen Smilt.; [in Serbig. ist čaûkal(iņ)a eine unzarte Benennung von Frauen und Mädchen: kur nu tās čaukalas palikušas? mana čaukala (Braut od. Frau)].

Avots: ME I, 405

čàumala,

1): auch Ramkau, (mit àu ² ) Linden, (mit aû ² ) Frauenb. ("eine leere Erbsen- od. Bohnenschote"),
Salis, Strasden (hier nur in der Bed. "Eierschale"): pilni riekstu čaumalām BW. 5479. auzām gaŗa čaumaliņa 12760.

Avots: EH I, 286

čàumala

1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];

2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.

Avots: ME I, 406

čavala, = čaula, die Schale Diez. [Etwa mit ostle. ča- aus ķe̦-?]

Avots: ME I, 407

ceļmala,

1): ganiņš gana ceļmaļā BW. 29556. gar ceļmalu saguluši 12705, 2; ‡

2) der Wegerich
Lubn.

Avots: EH I, 264

ceļmala, ceļmalis, ceļmale, ceļa mala, der Rand des Weges: Sprw. ceļmalā cirstai ē̦kai daudz meistaru.

Avots: ME I, 370, 371

ce̦tala Pilda n. FBR. XIII, 49, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 267

cìemala (unter ciemaļa

2): auch AP.

Avots: EH I, 277

čīkala, ein Tropfen Wasser od. Milch Blieden n. Etn. II, 177.

Avots: ME I, 415

‡ II čîkala ² Seyershof "lieta, kas čīkst": nevaru ar tādām čīkalām (čīkstuošiem ratiem) braukt.

Avots: EH I, 292

čĩkstala, eine weinerliche, unzufriedene Person. [Vgl. cīkstalas.]

Avots: ME I, 415

cīkstalas, Fettgrieben, die Nachbliebsel von geschmolzenem Fett Smilt., Trik., Roop n. U. (vom schmirgelnden Laut beim Braten); [cîkstalas ² Ruj., sehnichtes Fleisch. Wohl nach Leskien IF. XIII, 190 f. zu cīkstêt 1].

Avots: ME I, 390

‡ čimstalas Sonnaxt "Überbleibsel beim Schmelzen von Fett".

Avots: EH I, 290

cīpstala: auch (mit ì ² ) Prl. n. FBR. VI, 84.

Avots: EH I, 276

cīpstala, = cīpsla U.

Avots: ME I, 391

čīpstalas Adsel, Lennew., čìpstalas Drosth., Sehnen; vgl. cīpstala(s).

Avots: ME I, 416

čirkala: nuoslauca ve̦se̦lu čir̂kalu ² zemē Seyershof. - 2 durch II zu ersetzen.

Avots: EH I, 291

[čirkala Fest., = čērkstele 2.]

Avots: ME I, 414

‡ cìrkstala ² PV., = čērkstele II.

Avots: EH I, 291

‡ čučala, "eine schlafrige oder ungeschlekte Person" PV.; eine unschöne, unsaubere und saumselige Person Sonnaxt.

Avots: EH I, 294

‡ čûčala ² Seyershof "?": kam nesuokas strādāt, par tuo saka: tâ kâ č., ne˙kuo nevar padarīt.

Avots: EH I, 297

‡ čùčala Trik. "ein unreinlicher Mensch".

Avots: EH I, 297

I čumala, der Saumselige, Zauderer, Trödler, der mit seiner Arbeit nicht fertig werden kann.

Avots: ME I, 419

II čumala: auch Ramkau; uolu, vēžu čumalas Ahs., Erlaa; Plur. čumalas,

a) "riekstu, zirņu, pupu mizas" Frauenb.; ‡

b) "Pflanzenwurzeln und Kräuter, die auf dem Acker beim Eggen zusammengezogen werden"
Dricēni; ‡

c) Fetthäute ("tauku plēves") Wessen.

Avots: EH I, 295

II čumala, die Schale: riekstu č. Kand., Dond. Vgl. čaumala und čuma 2.

Avots: ME I, 420

‡ čurkstalas Geistershof, = čur̃kstas.

Avots: EH I, 296

dalabinât: wiederholt lockend angewöhnen Kaltenbr.: d. vušku Auleja.

Avots: EH I, 304

[dalabinât Spr., heranlocken. Refl. -tiês, sich anschmeicheln].

Avots: ME I, 434

‡ dalabuôt Römershof n. FBR.VIII,102 "?"

Avots: EH I, 304

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

dalaîst, tr., hinzulassen, anpassen: viņš dalaiž balsi gluži labi, er hat ein gutes Gehör A. XIII, 476. [Refl. -tiês, hinzufliegen].

Avots: ME I, 434

[dalaistît Drsth., mehrfach hinzugiessen.]

Avots: ME I, 434

[dalakstît Domopol, hüpfend hinzueilen.]

Avots: ME I, 434

‡ dalasît "aussuchen, wählen" Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

dalaûzt Drsth., brechend hinzutun. Refl. -tiês, mit Gewalt sich hidurchdrängen zu.]

Avots: ME I, 434

‡ dalavîtiês, (heimlich) heran-, hinzuschleichen Auleja, Kaltenbr.: jis dalavās caps! ... baluodīši ruokā Pas. V, 292 (aus Welonen).

Avots: EH I, 304

dañdala,

1): eine lange. ziemlich dicke, glatte Gerte
Kegeln und Waidau n. Lalv. Saule 1927, S. 616; ‡

3) ein unartiges, unruhiges Kind (von erwachsenen Menschen nur selten gebraucht), auch ein solches Tier
Siuxt.

Avots: EH I, 306

dañdala, n. U. auch dandara, eine Zigeunerpeitsche Kand. [In Trik. sage man: iet kâ dañdala ("?") kuzu kuzām.]

Avots: ME I, 437

‡ dā`rzmala, dā`rzmale, dā`rzmalis ² Atašiene n. Fil. mat. 102, der Gartenrand: zied ruozīte dārzmalā BW. 5474, 1. kâ ieviņas darzmalī 7508 var. kâ liepiņa, nuo meža pārne̦sta un darzmalē iedēstīta Janš. Bandavā I, 74.

Avots: EH I, 312

‡ dasala, comm., ein nicht ernster, übereilter Mensch Saikava: kuo tu te skraidi kâ d.?

Avots: EH I, 309

‡ dàugavmala, das Dünaufer: daugavmalu staigājuot, ieslīdēju Daugavā BW. 31002.

Avots: EH I, 310

‡ daugmala Diet., = daugmale.

Avots: EH I, 310

dẽjala, dẽjele, acc. s. dējuolīti BW. 30403,

1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;

2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]

Avots: ME I, 461

divgala maiss, ein Quersack Etn. III, 173; divgalis struops A. XX, 229, ein Bienenstock für zwei Schwärme.

Avots: ME I, 472

‡ dižupmala od. *dižupmale Rojen n. FBR. XIII, 77, das Ufer des grossen Flusses (?).

Avots: EH I, 325

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

drimala, ein Weniges: duod man drimalu maizes Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 499

drim̃stala [Ruj.], ein Stückchen, ein Krümchen: plīstuošuo granātu drim stala. Vgl. drumstala.

Avots: ME I, 499

‡ drīzala Dond., ein Kuhname (die Gestreifte 2).

Avots: EH I, 335

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507

‡ druõsmala Ramkau, = drumstala.

Avots: EH I, 338

druõztala,

1): nesa pavardā šķembeles, druoztalas un sausuos žagarus Janš. Dzimtene I, 105.

Avots: EH I, 338

druõztala, [druoztele Für.], Dem. auch druozteliņa U., [druoztelīte Für.].

1) ein Schnitzel, ein Stückchen, ein Krümchen:
es nelē̦ktu puiša dēļ ne pār skala druoztaliņu BW. 10557. ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. sadauzījis durvis druoztalās V. 130. maizes druoztaliņas. uguntiņas druoztaliņa saujiņā glabājama BW. 2869;

2) das Demin. druoztaliņa, -alīte, druozteliņa Mag. IV, 2, 113,. liebkosendes Epith. der Schwester: māsiņ, ze̦lta druoztaliņa BW. 17509, zuweilen auch Epith. der tautu meita 7143. Vgl. drāztala, drāztele. [Dasselbe uo auch in li. druožlė˜ (plur. druõžlės) "stružyna"; s. Būga LM. IV, 429.]

Kļūdu labojums:
uguntiņas = uguntiņa,

Avots: ME I, 508

drumsala, = drumska.

Avots: ME I, 503

drumstala (unter drumska): auch (mit um̃) Ramkau, (mit ùm ² ) PV., (drum̃stali) Salis; ein Span Warkl., Zaļm. - māsiņ, ze̦lta drumstaliņ (Kosename; Var.: druoztaliņa)! BW. 17509, 1 var.

Avots: EH I, 336

drùmstalains: "dramstalās sabe̦rzts" Festen.

Avots: EH I, 336

[drùmstalains C., N. - Peb., Bers., bröckelicht: drumstalaina maize, drumstalains le̦dus.]

Avots: ME I, 504

drupala: auch Lös. (maizes d.).

Avots: EH I, 336

drupala Spr., s. drupača.

Avots: ME I, 504

drupstala Bers., = drupača.

Avots: ME I, 505

‡ drustala Warkl., = drumstala: saplêst papīru drustalās.

Avots: EH I, 337

druvmala: gar druvmalu te̦kādama BW. 28201.

Avots: EH I, 337

druvmala, -le, -lis, der Feldrain, Feldrand: pļavmalītes, druvmalītes guosniņām nuoganīju BW. 18245, 28201.

Avots: ME I, 506

‡ dûkala ² Seyershof, dùkaľe, ² Zvirgzdine, Name einer schwarzbraunen Kuh.

Avots: EH I, 346

dũmala, dũmaļa (unter dūmals): (als Kuhname) dūmala Pilda n. FBR. XIII, 49, Ramkau, (mit ũ) AP., dūmaļa A.-Schwanb. (hier auch: ein Mädchen mit einem unsaubern Gesicht), Dond., (mit ũ ) Salis, (mit ù ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt, Demin. dūmalīte BW. 18349.

Avots: EH I, 347

‡ dûrgalans ² kre̦kls Pernigel, ein Mäunerhemd ohne Manschetten.

Avots: EH I, 348

‡ džala ("?"): čigānam bre̦nga džala BW. 33554, 6 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 365

džandala U., džañdžala [Zabeln], Ahs., BW. 21034, Lautb. Luomi 189, die Zigeunerpeitsche.

Avots: ME I, 563

džendžala BW. 33532, = džandžala.

Avots: ME I, 563

džiñdžala,

1): auch Dunika, Salisb., (mit ìn ² ) Saikava: ar džindžalu džindžalāja BW.28262, 1 var., ‡

2) *džindžala od. *džindžals, eine Schelle:
zvaniņu un džindžalu (zvārguļu) skaņas RKr. XIX, 140 (aus NB.).

Avots: EH I, 365

džiñdžala [Līn.], eine Zigeunerpeitsche U., Janš.

Avots: ME I, 564

‡ dzîpstala ² Seyershof, die Sehne im Fleisch. Vgl. cīpstala.

Avots: EH I, 361

[džîpstala Lis., = dzîpstala (vgl. čīpstalas).]

Avots: ME I, 564

[džîpstalains Lis., = dzîpslains.]

Avots: ME I, 564

dzìrpalas ² Bers., = dzergzde(s), dzerkstele(s): dzirpalās saiet. [Mit dem dz- von dzerkstele; zum suffixalen Teil vgl. cirpele I,]

Avots: ME I, 555

‡ e̦zarmala, = e̦ze̦rmala: gar slide̦nu e̦zarmalu BW. 13610 var.

Avots: EH I, 370

‡ gabalaine, ein aufgepflügter Acker mit grossen, gefrorenen Erdschollen Lettg.

Avots: EH I, 374

gabalaîņi od. gabalaiņu rati, Räder oder eiserne Reifen AP., Räder, die aus Felgen bestehen: gabalaiņi rati, kuŗiem luoki nav liekti, bet salikti nuo izzāģē̦tiem gabaliem A. XII, 868.

Avots: ME I, 578, 579

gabalaîns,

1): par daudz gabalaiņa zeme; tā vel jāpieveļ ar rulli Frauenb.

Avots: EH I, 374

gabalaîns,

1) aus Stücken bestehend:
gabalaiņi mākuoņi MWM. VIII, 847;

2) wie aus einem Stücke gebaut, stämmig:
uotrs bij re̦sns, smags, gabalains Balss.

Avots: ME I, 578

[gadalaiks, die Jahreszeit.]

Avots: ME I, 581

gaĩgala,

2): Seerose
- auch (mit aî ² ) Anzen, Popen, Pussen.

Avots: EH I, 376

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala ² Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals ² [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. ² 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 ^1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 ¹ zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584

‡ gaigalava, = gaĩgala 1: rauduvīte pirti kūre gaigalavas dēleņam BWp. 2513, 2.

Avots: EH I, 376

gālacīte, die Glänzäugige (?): māsīciņa, gāalcīte BW. 25390. Nach Mag. XX, 3, 206: Grauäugelein, mit der graublauen Farbe, wie die Eisdeckte (gāle) auf dem Wege sie hat.

Avots: ME I, 617

‡ galada Strods Par. vōrdn. 78, = galuoda.

Avots: EH I, 379

‡ *galaîne ² od. *galaîna ² Ugalen n. FBR. VII, 17, = galaînis.

Avots: EH I, 379

galaînis, der Gipfel, Wipfel Pilten.

Avots: ME I, 589

‡ galanusku, Adv., "?": (gabanas kŗaujuot) vajag sacirst klēpi un uzlikt g. Heidenfeld.

Avots: EH I, 379

‡ galaũdiņa Orellen, = galuôda.

Avots: EH I, 379

‡ galavuôtiês, sich quälen, sorgen OB.: kuo tu galavuojies!

Avots: EH I, 379

‡ gārkala Borchow, Lubn., Warkl., = gaŗkulis.

Avots: EH I, 390

gaŗkalas (unter gaŗkūlis): auch Latv. Saule 1924, S. 168, Pilda n. FBR. XIII, 43; Auleja, Wessen, Zvirgzdine, (gar̂-) Oknist n. FBR. XV, 193.

Avots: EH I, 385

‡ ģìbalas ² Gr.-Buschh. n: FBR. XII, 73, = ģībuonis 2: ģ. jem[j] (= tuvuojas), ģ. vien pajēme.

Avots: EH I, 427

gludsala, der Kahlfrost.

Avots: ME I, 629

[gramzdalains Nerft, = gre̦mzde̦lains.]

Avots: ME I, 637

‡ gràvjmala ² (> gràe#vmola) Heidenfeld, = grāvmala.

Avots: EH I, 401

grãvmala: loc. s. grāvmalā. BW. 35285.

Avots: EH I, 401

grãvmala, grãvmale, grãvmalis, gŗãvmala, gŗãvmale, gŗãvmãlis Siuxt, der Grabenrand : lai duoduot šurp, kuo gŗāvmalā pats apsuolījis LP. IV, 154. ve̦ci puiši nuosē̦duši gar celiņu grāvmalē BW. 13156. vilks nuosēžas gŗāvmalī pagaidīt LP. V, 173.

Avots: ME I, 645

‡ grobalaîns Stenden. = grubulaîns: grobalaini nagi. pa grobalainu taku gŗūti iet.

Avots: EH I, 410

‡ I grigala, comm., "wer häufig und laut zu lachen pflegt" Kurmene.

Avots: EH I, 405

‡ II grigala (?) Gr.-Buschh. "ein Strickende".

Avots: EH I, 405

‡ gŗobalaîns Stenden, = ‡ grobalaîns.

Avots: EH I, 414

[gruzdalas, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett Ronneb., Smilt.]

Avots: ME I, 666

gultmala: gultmalā sē̦dē̦dams BW. 24955, 2.

Avots: EH I, 418

gultmala od. gultas mala, der Rand des Bettes.

Avots: ME I, 679

gũmala, ein plumper, saumseliger Mensch Dond. Wohl zu li. gūmúoti "итти, переваливаться с ноги на ногу".]

Avots: ME I, 686

‡. gùmzalaîns ² Oknist, uneben, gruftig: gumzalaina vieta (gulta).

Avots: EH I, 419

‡ iekala Lubn. "eine mit einem Instrument hergestellte Vertiefung im Holz".

Avots: EH I, 517

ìekšmala, der innere Rand.

Avots: ME II, 31

ìelmala, der Strassenrand.

Avots: ME II, 40

iẽmala,

2): Demin. iemaliņa Lettihn, Ludsen; ‡

3) iemaliņa Lettg. "ein schmaler Landstreifen zwischen Wiesen od. ein schmaler Wiesenstreifen im Walde".

Avots: EH I, 528

iẽmala, iẽmale [Bauske], iemalis,

1) der Rand;

[2) iẽmale, der Saum eines Kleides
Bauske.]

Avots: ME II, 42

irbala der Name einer Kuh Karls.

Avots: ME I, 708

izkalas: auch Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 452

izkalas (mit ostle. iz - für uz -), = uzkalas BW. 26031 aus Wessen.

Avots: ME I, 747

iznikala, s. izniecava.

Avots: ME I, 776

‡ iznìkala ² Gr.-Busehh.; ein wirtschaftlich verkommender Mensch.

Avots: EH I, 469

[izpalaidņuôtiês, sich zur Genüge der Liederlichkeit ergeben Serbigal.]

Avots: ME I, 777

‡ izsalavât Auleja = izsalˆt (z. B. von im Winter draussen zum Trocknen ausgehangter Wasche gesagt).

Avots: EH I, 478

‡ izskalas, Spülicht Flanden.

Avots: EH I, 479

[iztalazît Nigr., laut und gierig ausschlürfen: izt. bļuodu.]

Avots: ME I, 814

jaûnsalaũlâts, neuvermählt Vēr. II, 1371.

Avots: ME II, 102

jumala,

1): riekstu (rudzu) j. Sassm.;

5): es atjāju jumalās ("?"); duosi meitu vai neduosi? jumalā, jumalā! BW. V, S. 213.

Avots: EH I, 566

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

jũrmala (li. júrmala ): gāju jūrmaleņās siena kastu BW. 28594, 1.

Avots: EH I, 569

jũrmala [Nigr., Wandsen, Lautb., Selg.], jũŗmala [Bächhof], - male, - malis [loc. s. jūrmalī Glück Esra 3, 7, jūrmule bei Bezzenberger Spr. d. pr. L. 35], der Meeresstrand: es biju laivas taisītājs, ruokat mani jūŗmalā BW. 30734. pa vasaru mēs dzīvuojam jūŗmalā, an der See. [Lautb. unterscheidet zwischen jũrmale "Gestade" und jũrmalis "ein Grundstück am Meeresufer".]

Avots: ME II, 122

jũrmala, jūŗmalnieks u. a., = jūrmala, jūrmalnieks u. a.

Avots: ME II, 123

‡ kàibala ² Meselau "slikta ķēve".

Avots: EH I, 573

kaîlsala Smilt., kaîlsals Mar., kailsalis, kaîsala AP., Bers.: rudenī zeme sasalusi kailsalā JU. tagad salst kailsalām, es ist jetzt Kahlfrost. zeme sprē̦gāja kailsatī Laiviņš.

Avots: ME II, 133

kaîsala PS., AP., Bers., für kaîlsala.

Avots: ME II, 134

kaklalaûzẽjs, der Halsbrecher, der Waghalsige: vēl daudz citu kaklalauzēju uzbruka jūŗmalniekiem A. XV, 306.

Avots: ME II, 138

‡

II kalacis,

1) ein gefrorener Erdkloss
Lubn., Warkl.: sasalis kalacī;

2) Plur. kalači, die obere, gefrorene Schicht eines Stroh- od. Heuhaufens
Lubn.

Avots: EH I, 576

‡ kalačnieks Kandz. Izjurieši 114, kalāčnieks 222, einer, der mit kalači bzw. kalāči handelt.

Avots: EH I, 576

‡ kalačuôt, zanken und lärmen Dobl. n. BielU.: mūsu sievas tādas lielas kalačuotājas.

Avots: EH I, 576

‡ I kalada (so gesprochen) Lettg.,

1) Almosen;

2) die Oblate.
Aus wruss. коляда.

Avots: EH I, 577

‡ *II kalada od. *kalads, in der Verbind. kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen (einem Kartenspiel) das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od, verloren hat Dobl. n. BielU. Wohl aus r. колода "Spiel (Karten)".

Avots: EH I, 577

‡ kaladnīca "?": sagājušas kaladnīcas BW. 33450.

Avots: EH I, 577

‡ kaladuôt (gespr.: kaladût ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, faseln, klatschen: klausies tik, kuo bābas kaladuo! Gr.-Buschh. Vgl. kaļaduôt.

Avots: EH I, 577

kalaša,

1) [kalača Degunen], der Lärm, Tumult L.; lärmendes Gezänk St.;

2) die Klatschbase A. - Rahden.

Avots: ME II, 140

‡ kalasis Warkl. "?".

Avots: EH I, 577

‡ I kalata, ein dickes, rauhes Gewebe (z. B. eine Pferdedecke) Dricēni.

Avots: EH I, 577

‡ II kalata (wo?), eine Schuhleiste. Beruht wohl auf r. колодка dass.

Avots: EH I, 577

‡ III kalata "pļāpa" Kalupe.

Avots: EH I, 577

kalavaris BW. 19186, 6 var., anscheinend gleichbed. mit ke̦lavainis (s. dies) und damit zusammenhängend.

Avots: ME II, 140

kalavēji: auch nom. s. kalavējs Skaista.

Avots: EH I, 577

kalavēji, der Kalmus Podunay. [Wohl aus kalavijà dass. entlehnt.]

Avots: ME II, 140

‡ kalavijs Skaista, kalavìris ² ebenda, der Kalmus.

Avots: EH I, 577

kalˆnmala, kalnmale, kalˆnmalis, der Rand, Fuss des Berges: ūdens dzied, akmens raud, kalnmaliņa (Var.: kalnmaliņš, kalnmalīša) vizuļuoja BW. 30737.

Avots: ME II, 142

‡ ķamala (mit hypernormalem ķ für č?) Mahlup, = čamala: miežu ķamalas.

Avots: EH I, 691

kampala: lieku karašu kam̃palu (so in Neuermühlen) A. Jansons Latvis № 3642. Das Zitat aus BW. ME. II, 151 ist zu streichen.

Avots: EH I, 582

kampala, = kampa: griežu maizi, griežu sieru pa lielām kampalām BW. 31054.

Avots: ME II, 151

‡ kam̃sala PS. "neveikla sieviete": tā jau ir tīri kâ k. Ranneb.

Avots: EH I, 583

[kankalaîns, voller Klumpen, Schollen Wid.]

Avots: ME II, 155

kapmala, kapmale, akpmalis, der Rand des Grabes: veļu māte priecājās kapmalā sē̦dē̦dama BW. 27538.

Avots: ME II, 159

kãpmala, kãpmale, kãpmalis, der Rand der Dünen BW. 30774, 2.

Avots: ME II, 193

‡ karmalas "?": lai sēd tâ˙pat kâ vīrieši, ne˙vis už tādām se̦dlu karmalām Janš. Mežv. ļ. II, 145.

Avots: EH I, 589

kasalas, [kasals Wid.], das Abschabsel, der Splint Dond.: kad bē̦rnam ruoze, liek virsū ievu kasalas JK. VI, 49. Zu kast.

Avots: ME II, 168

I kàukala ² : Plur. kaûkalas Oknist, ein Band mit kugelförmigen Schellen, das bei der Hochzeitsfahrt dem Pferd um den Hals gelegt wird.

Avots: EH I, 593

I kàukala ² die Schelle [Wessen], Aknīste. [Vgl. kaukuolis I.]

Avots: ME II, 173

[II kaukala, ="kauka 2".]

Avots: ME II, 173

ķaumala: auch Memelshof, (mit àu ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 691

ķaumala Liev., = čaumala. [Mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 357

‡ ķe̦rstala PV. "grābsts; kas ķe̦rstās ar meitām".

Avots: EH I, 697

ķe̦salas, kleine Mücken Salis n. U.

Avots: ME II, 370

ķe̦vala, der Kiebitz U., RKr. VIII, 95.

Avots: ME II, 377

‡ ķikala, ķikalīte, verächtl. Bezeichnung einer weiblichen Person: nu sāka ķikala [?] priecāties, re̦dz manu bāliņu kâ gaigaliņu BW. 18930. neduomā ..., ka es tāda ķikalīte (Var.: lūze, ze̦muliņa, sīkalīte) 21780, 2 var.

Avots: EH I, 701

ķĩkala, die Gafferin [?], ein minderwertiges Frauenzimmer N. - Bartau: pie luodziņa ķīkaliņa gaida sava bāletiņa BW. 18978. kas bij kāda ķīkaliņa 19774, 2. visiem bija labas sievas, man tik tāda ķīkaliņa (ķīkājiņa 27264): nav saulīte uzlē̦kusi, jau ķīkala druviņā N. - Bartau BW. 18930, 21780.

Avots: ME II, 387

ķilakala: s. dazu Schwers Unters. 65.

Avots: EH I, 702

ķilakala, ķilkala Etn. I, 34, Riga n. U., das Geschwätz, Gezänk, der Lärm: kas tur par ķilakalu? Kand.

Avots: ME II, 380

ķim̃balas, Überbleibsel von geschmolzenem Fett Gr. - Essern, [Kursiten].

Avots: ME II, 381

[ķim̃sala "ein kleines Stück Fleisch, das von einem grösseren abgerissen ist" Kursiten; der Pl. ķim̃slas, Abfälle von Fett (= dradži) Frauenb., [Satigen, Kursiten], Luttr., Windau Etn. I, 57; ķimsles Mag. III, 1, 139.

Avots: ME II, 382

ķinkala, = ķīkala: tev, ciemiņ, laba sieva, man bij tāda ķinkaliņa. nav gaismiņa izaususi, jau ķinkala druviņā BW. 27264, 3.

Avots: ME II, 382

‡ kocala "Schimpfname für eine Kuh" Seyershof: jāiet, jāpaēdina kocalas.

Avots: EH I, 637

‡ ķopala Dond., kleistriges Brot.

Avots: EH I, 707

kozalas, Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Beeren, Weizen, Erbsen) Allend., [Neu - Wohlfahrt], Karls. - [Wohl eine Ableitung von koza.]

Avots: ME II, 255

‡ krala,

1) ein altes, zerlumptes Kleidungsstück
AP.: es uzvilkša tuo pašu ve̦cuo kratu;

2) comm., ein unruhiger Mensch
Druw.

Avots: EH I, 643

‡ krandžalas Kurmene "bārkstis".

Avots: EH I, 642

krāpalainis "?": brāļi mani, krāpalaiņi, zābakuos sienu pļāva BW. 3858.

Avots: ME II, 266

krāpalainis: "3858" ME. II. 266 zu ersetzen durch "3858, 1 var."

Avots: EH I, 645

krastmala: auch BW. 9223, 2 var.

Avots: EH I, 642

krastmala, - male, - malis, der Rand des Ufers: parādīju raibus cimdus krastmalē stāvē̦dama BW. 12060. siļķes sāk krastmalā nērst.

Avots: ME II, 260

kraujmala, der Rand des Ufers: lēniņām kraujmalā uzrāpuos Dünsb.

Avots: ME II, 262

‡ *kraujmalis, = kraujmala (?): upes dziesmu klausījuos: ūdens sauca, akmens vilka, kraujmalītis vizināja Tdz. 52237.

Avots: EH I, 643

kŗaulmala RKr. XVI, 76, = krauļmala.

Avots: ME II, 295

krauļmala, der Uferrand: ievas zied krauļmalā BW. 14579.

Avots: ME II, 263

‡ kreîmalaĩzis ² Frauenb., der Zeigefinger (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 647

‡ kre̦pala "ein zerzauster Kopf" N.-Peb.

Avots: EH I, 649

[I krẽ̦pala Bl., Schleim]; krẽ̦palas, der Schleimauswurf, Speichel.

Avots: ME II, 275

II krẽ̦pala: nāc nu, krē̦paliņa, lai es tev sasukāju matiņus! AP., Schujen.

Avots: EH I, 651

[II krẽ̦pala C., ein Mädchen mit zottigen Haaren.]

Avots: ME II, 275

kričalas, kričas Wid., Schtitt-, Schneeschuhe N.-Bartau u. Etn. II, 1. [Auf li. kričióti "ходить, выставив тыл" beruhend? Oder mit gričalas zu vergleichen?]

Avots: ME II, 277

Krìevmala, Krìevmale, die Grenze der Russen, Russland: bāliņš savu zuobeniņu Krievmalē (Var.: Krievzemē) balināja BW. 32155. nu nāk sērst tā māsiņa, kuo aizveda Krievmalē BW. 26564 (Krievmalā 22466).

Avots: ME II, 284

krim̃stala [Līn,] krimstale, krimstele [Warkl.),

1) der Knorpel;

2) der Pl. krimstalas, woran genagt, geknabbert wird
Biel. Zu krimst.

Avots: ME II, 279

krimstalains, krìmste̦laîns, s. krimslains.

Avots: ME II, 279

kritala: kritalas, Lagerholz - auch Salisb.: šis mežā ... traucas, pār kritalām drāžas Plūd. Pasaciņu šūpulītis 7.

Avots: EH I, 656

kritala [Posendotf], kritaļa Salisb., Allend., Ruj. n. U., kritals, ein umgestürzter Baum: bē̦rzs laikam sācis augt uz kritalas Etn. II, 77. pazuda apakš lielas kritalas Lp. I, 576. Gew. der Pl. kritalas, kritali Mag. IV, 2, 123, [n. U. auch kritals, kritaļa], Lagerholz: cik bagāti trūdi gan netiek duoti mežam ar šīm kritalām Apsk. Zu krist.

Avots: ME II, 281

kruonala (unter kruõnuļa): auch (mit uõ ) AP.; "Name einer (dunkel)roten Kuh" (mit ùo ² ) Liepna, (mit uõ ) Seyershof.

Avots: EH I, 664

‡ krozalaîns, uneben Stenden: cita nagi tādi krozalaini.

Avots: EH I, 658

krũmmala: visas krūmmalas ar zâli aizaugušas AP. gulejis krūmmalā Pas. XI. 99.

Avots: EH I, 662

krũmmala, krũmmale, krũmmalis, krũmmãle BW. 517, Rand eines Gebüsches: nesēdēju krūmmalē BW. 7360. visus viņa krūmalīšus telītēm ēdināju 29332; 29550.

Avots: ME II, 292

[krumslata Fest., = krimstala.]

Avots: ME II, 287

[krum̃stalas Trik., Ruj., krumstales, krumstali "Knorpel an den Knochen" Für. I.]

Avots: ME II, 287

krùšmẽ̦talas: "krũšu" ME. II, 292 zu ersetzen durch "krūšu", "Krausemünze" zu ersetzen durch "Krauseminze".

Avots: EH I, 663

krùšmẽ̦talas, krũšu mẽ̦talas, ein Kraut (Krausemünze) C., AP.

Avots: ME II, 292

krustala, Name einer Kuh.

Avots: ME II, 288

kuitala Konv. ² 2319, kuitals U., die Kronschnepfe (scolopax major) RKr. VIII, 97.

Avots: ME II, 301

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

[kušalas Druw. "pabires, Spreu mit Körnern, die man den Schweinen zu fressen gibt".]

Avots: ME II, 329

ķùtala (unter ķūtaļa): eine Kuh mit weissem Rückenstreifen (mit û ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 709

kvē̦pala: diese Form (mit l !) scheint nur aus dem Deminutiv kvē̦paliņa erschlossen zu sein, das aber auch zu einem *kvē̦paļa gehören kann; und BW. 12346 heisst es: dūmaļiņa, kvē̦paļiņa.

Avots: EH I, 690

kvê̦pala, eine, die sich bei der Arbeit beschmutzt hat: dūmaliņa, kvē̦paliņa, tā darbiņa darītāja BW. 6885 ; 12346.

Avots: ME II, 354

lagzdigala (unter lagzdīgala): auch N.-Laitzen n. FBR. VIII, 41.

Avots: EH I, 710

lagzdīgala, [lagzdigala Lautb.], die Nachtigall: ze̦mu dzied lagzdīgala (Var.: lakstīgana, lakstīgala) BW. 27922. dziedi, mīļā lagzdīgala Hug. (lagzdugalis Gold. BW. 30611). Aus lakstīgala durch Anschluss an lagzda, lagzds.

Avots: ME II, 400

‡ lakalas Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 199, = laka. Vgl. li. lãkalas dass.

Avots: EH I, 716

lakstîgala: mit ĩ auch Siuxt, mit ì ² Sonnaxt, acc. s. lakstigali BW. 408, 3 var. Zur Etymologie s. auch Skardžius Arch. Phil. VI, 206.

Avots: EH I, 716

lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]

Avots: ME II, 416

‡ lapsala Warkl. "ein Wald, wo nur Laubbaume wachsen".

Avots: EH I, 720

lastĩgala: auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop, (lastigala) Ladenhof, Nabben, N.-Rosen, Wainsel: lastigalai trejvaluoda BW. 13872, 4 var.

Avots: EH I, 721, 722

lastĩgala C., PS., [lastîgala Serbigal, lastigala Ruj., lastôgale Smilt.], s. lakstîgala.

Avots: ME II, 424

làukala: auch (mit àu ² ) Liepna.

Avots: EH I, 722

làukala, làukaļa, eine Kuh mit einer Blässe an der Stirn Mat., RKr. III, 130.

Avots: ME II, 426

laũkmala: auch BW. 4652, 1.

Avots: EH I, 722

laũkmala, laũkmale, laũkmalis, der Feldrand: uogu, uogu, sēņu, sēņu bāleliņu laukmalē BW. 25931; laukmalī 31304.

Avots: ME II, 426

lazdigala: auch FBR. XI, 82 (aus Ladenhof).

Avots: EH I, 725

lazdigala [Manz. Lettus], BW. 12339, für lagzdīgala, lakstīgala.

Avots: ME II, 433

‡ Leĩšmala, = Leĩšmale: ceļmalā, Leišmalā BW. 12409, 9 var.

Avots: EH I, 731

‡ ļê̦palas ² Frauenb. "noch weiche (nich trockene) HeubüscheI in getrocknetem Heu".

Avots: EH I, 772

‡ ļe̦rmala Grenzhof n. Fil. mat. 83, ein alter, unbrauchbarer Lappen; nom, pl. ļe̦rmalas ebenda, abgetragene, zerrissene Kleider.

Avots: EH I, 772

liẽlceļmala, der Rand der Landstrasse: viņš apsēdās lielceļmalā.

Avots: ME II, 497

liẽtmala, s. liẽta.

Avots: ME II, 507

lizgmala Suhrs, für lizdmala, der Rand des Nestes.

Avots: ME II, 476

‡ màinala ² Auleja, comm., = maĩneniẽks: kurš labāks m., tis jū zina, kurš zirgs labāks.

Avots: EH I, 778

I mala,

1): tik nuo malas redzēt, dzirdēt, nur oberflächlich, überhin, unaufmerksam sehen, hören
Diet. ne˙viens nuo malas (kein Fremder) ne˙kā nezināja Jauns. Neskaties saulē 23. meklēt pi malas iet Lng. "den Abtritt suchen". saimniece ... saluocīja sagšu, nuolika tuo malā (beiseite) Vindedze 81. mete malā (в сторону, weg) jis savu muižu un visu labumu Pas. V, 287 (aus Welonen);

3): vienā mala dzīvāja ... vecītis Pas. XII (aus Lettg.). saķērām savas mantas un vilkām (liefen)
katrs savu malu Jauns. B. gr. ³ I, 195: likās, ka aizejam katrs savu malu Neskaties saulē 76, katram sava m. (Heimat) dārga Warkl.

Avots: EH I, 780

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

[II mala "Korn, das zur Mühle zum Mahlen geführt wird" Schujen.]

Avots: ME II, 556

‡ malacis,

1) ein tüchtiger, braver Kerl;

2) ein Tagelöhner
Saikava m. pie meža darbiem prasa pieci lati dienā Aus r. молодец.

Avots: EH I, 780

‡ malazijs (> mołaźejś) Zvirgzdine, die Beestmilch. Aus r. молозево dass. umgebildet.

Avots: EH I, 780

mañdala: auch AP., Karls., Ramkau, Seyershof.

Avots: EH I, 782

mañdala C., mañdaļa, Name einer Kuh, die am Montage gefallen ist U.

Avots: ME II, 560

masala: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Heidenfeld, Kaltenbr., Prl., Schwanb., Wessen: tās masalas sālīja briesmīgi: satūska viss ģīmis Heidenfeld.

Avots: EH I, 784

masala [ostli. mãšala] Buschh., St., Manz. Lettus, masals (li. mašalaĩ "kleine Mücken od. Fliegen"), auch ein Demin. masalĩtis, die Rossfliege n. Heniņ masaliņš, kleine Staubfliege): mazās masalas le̦c acīs ar lēcienu Plūd. LR. IV, 334. [uodiņš pisa masaliņu BW. 35198.] visi uodi, masaliņas (Var.: masaliņi, knikulīši) BW. 26335, 4. ai uodiņi masalīši, neēdiet ravē̦tāju! 28193. [Zu ai. maš̍áka-ḥ "Stechflige, Mücke" (s. Bezzeberger BB. XVI, 120 und Zubatý AfslPh. XVI, 400) und vielleicht (s. Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 10) arm. masn "Bissen".]

Avots: ME II, 564

masalas, maseles, die Masern: ar masalām gulēt, an den Masern darniederliegen. [Aus mnd. masselen.]

Avots: ME II, 564

‡ matala Warkl. "ein guter Läufer".

Avots: EH I, 784

mazpalaši ["kleine, unbedeutende Leute" MSil.] Aineida, S. 15. [Zu lasît.]

Avots: ME II, 573

‡ mê̦tala ² AP., krũžu m. ebenda, vācu m. ebenda, Pflanzennamen.

Avots: EH I, 810

mežala, mežaļa,

1) ein albernes, extravagantes Frauenzimmer:
mežala - auša, sieviete, kas ātra iekš izturēšanās un runas Lös. n. Etn. IV, 146, Lub.;

2) der Name einer Kuh
Smilt. Zu mežs.

Avots: ME II, 609

mežmala: me̦žmalā dūmi kūp BW. 20394, 4. gar mežmalu staigājam 2555.

Avots: EH I, 804

mežmala [Arrasch, Bers., Domopol], mežmale [Lautb., Dunika, Wandsen, Selg., Bauske, Gr. - Essern, N. - Peb.], BW. 5590 var., mežmalis [Lis.], der Waldrand: es dziedāju, man skanēja visi purvi, mežmalīši BW. 875. [mežmalis Lautb. "ein kleines Stück Wald."]

Avots: ME II, 610

micala: auch Ramkau.

Avots: EH I, 811

micala, eine schwarze Kuh mit weissem Kopfe Ruj. n. U.

Avots: ME II, 622

‡ miegala BW. 25237 var., Demin. miegalīte 21974, 2 var., = miegule.

Avots: EH I, 824

miezkalaîns [?], mit Spreu gemischt Angern: miezkalaini putraimi.

Avots: ME II, 657

migala, eine Schläfrige, Schlafmütze: m., snaudaļa tā tautu meita BW. 21975.

Avots: EH I, 812

‡ mizalainis, eine Art Gewebe: kâ izdabūt... mizalaini Jauns. Augšzemnieki 161.

Avots: EH I, 819

mizalaîns (unter mize̦laîns ): auch Sonnaxt (mit -al- ).

Avots: EH I, 819

[mizalas Walk, Karls. "Rinden, mizas".]

Avots: ME II, 639

mìzalaste, comm., ein Kind, das sich beschmutzt Sassm. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 649

mūsala od. mūša mute, = mūsaina m., ein sommersprossiges Gesicht U.

Avots: ME II, 679

musalas: auch Rohjen n. FBR. XIII, 69.

Avots: EH I, 835

musalas, für masalas,, Masern Dond. n. RKr. XVII, 40, Hug.

Avots: ME II, 671

‡ mustala Kegeln n. Latv. Saule, S. 616 "guovs ar tumšu purnu".

Avots: EH I, 835

‡ naktala, Name einer schwarzen Kuh Liepna.

Avots: EH II, 3

naûdala ^2, Namme einer Kuh Karls.

Avots: ME II, 696

ņe̦bala [?], Fleischabfall.

Avots: ME II, 897

nẽ̦gala Siuxt, comm., = nẽ̦ga.

Avots: ME II, 901

nepa˙galam, auf keine Weise, gar nicht: bet zuobins tik smags, tik smags - nepa˙galam cilāt LP. IV, 27.

Avots: ME II, 726

ņe̦rbala Dobl. n. Etn. IV, 161 = ņe̦rba 1.

Avots: ME II, 899

nesalasãms, nicht zu lesen, unleserlich: nesalasāms raksts Vēr II, 976.

Avots: ME II, 731

ņirgala,

[1) ņir̂gala Serben, Nitau, Ruj., Ruhental, Lautb., = ņir̂ga 2];

2) "?": es drukāšu jaunu ņirgaliņu Zuobg. 1908, 31.

Avots: ME II, 903

‡ nuokala "das Glatteis über dem , Schnee" Balt. Zemk. piel. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 51

nuõmala,

1): vanags aizne̦s putnu kur nuomalā Seyershof.

Avots: EH II, 66

nuõmala, nuõmale, nuõmalis,

1) ein abgelegener Ort, Winkel
[nuomala U.]: es brāļiem viena māsa, neduos manis nuomalē (Var.: nuomalā) BW. 10453;

2) nuomalis [Siuxt, Mitau, Gr.-Memelshof, nuõmala U., Wohlf., nuõmale PS.], ein Schalbrett, die Schalkante, das von der Seite des Balkens abgesägte Brett
Nigr., Kand., Bers., Laud.: dedz, skaliņ, nuomalīti, kad es tevi dedzināju! BW. 26689;

3) nuomalīte, ein unbedeutendes Frauenzimmer
BW. 19774, 3.

Avots: ME II, 816

[nùopalaidņuôt, liederlich verschwenden: savu peļņu ... nuoplītēt un nuopalaidņuot Jaunie mērn. laiki I, 185.]

Avots: ME II, 827

nuõrmala, nuõrmale, nuõrmalis, der Rand einer nuõra: guovis nuormalī sastājušās Saul.

Avots: ME II, 841

‡ nùosala ² "le̦dus uz ūdens gar upes malām" Linden in Kurl.: kur ir parāmes, kur nav straumes, tur ir nuosalas. le̦dus gabali gar nuosalām drīvējas. dažreiz nuosalas tiktāl iet, ka pa vidu paliek šaura strīpa.

Avots: EH II, 83

nuõsala, eine verfrorene, frostige Person Salisb., Burtn.

Avots: ME II, 843

[nuoskalas, Spülicht LKVv., Wid.)

Avots: ME II, 847

[ņur̂malas ² MSil., Fetzen.]

Avots: ME II, 907

‡ nũžala Seyershof, ein faules Weib.

Avots: EH II, 29

uõstmala, uõstmale, der Rand, das Ufer des Hafens: Pompējs draud ar saviem pulkiem Ruomas uostmalām Rainis.

Avots: ME IV, 422

‡ uôtala ² Allend., AP., (mit ùo ² ) Pilda, = ùotaļa.

Avots: EH II, 744

‡ pabalamutêtiês, eine Zeitlang (ein wenig) balamutêt: ar ... puisi p., pajuokuoties Janš. Bandavā II, 4.

Avots: EH II, 119

paežmala, -le, -lis, der Rand unten am Feldrain: pirmās puķītes paežmaļuos bija uzziedējušas Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 24

pa˙galam

1): auch Rojen n. FBR. XIII, 80, Salis; kad dzija p. nestipra, tā nede̦r adīšanai Frauenb. stadalas vārti p. vaļā Upītis Pirmā nakts 7;

2): tis p. ("zudis") Oknist (hier nur in dieser Bed˙!); ‡

4) "?": es tuo savu vainadziņu p. darināju; vai sirsniņa paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu? BW. 27338.

Avots: EH II, 131

pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:

1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;

2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;

3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!

Avots: ME III, 26

paîpala: mit àI ² Nerft, Demin. paipalīte BW. V, S. 479, № 2480, 1 (neben paipala ebenda und griezīte: grieze), paipaļīte BW. 18255: paipalai (sc.: piederēja) smalki kārkli BW. 2480. Als Kuhname Etn. I, 165.

Avots: EH II, 136

paîpala, [auch PS., C., Blieden, Lis., Warkl., Schujen, paîpala ² Tr., paîpala ² Bl., Glück II Mos. 16; IV Mos. 11, 31; Psalm 105, 40; Weish. Salom. 16, 2], paipule Seifert Chrest. II, 169, die Wachtel; fig., ein junges Mädchen: ciema paipalām vai acis izspledīsies Jurī buoluoties Purap. [Reduplizierte Bildung (vgl. Meillet Bull. XXVII, 136); zu li. píepala, apr. penpalo, r. пéрепелъ dass., s. Trautmann Wrtb. 204.]

Avots: ME III, 34

pakala,

1): es apkalu me̦lnu zirgu ar sudraba pakalām (Var.: pakaviem) BW. 29699, 2 var.

Avots: EH II, 139

pakala,

1) das Hufeisen
Dond.;

[2) eine eiserne SchlIttensohle
Warkl., Gr.-Buschhof].

Avots: ME III, 38

‡ pakalaine, eine aus hedenem Garn gewebte Bettdecke Auleja.

Avots: EH II, 139

‡ pakalains Heidenfeld, = pakulains: šās linu dzijas ir pakalainas.

Avots: EH II, 139

pakalas: auch Pas. XI, 318, Gr: Buschh. n. FBR. XII, 65, Kalupe n. FBR. XVIII, 33, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 28, Lubn. n. FBR. XVII, 117, Skaista n. FBR. XV, 34, Andrupine, Auleja, Heidenfeld, Kaltenbr., Nerft, A.-Laitzen, Oknist, Prl., Saikava, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH II, 139

pakalas BW. 21147, 1; 16872, Holmhof, für pakulas.

Avots: ME III, 38

pala, die Schwitzbank in der Badstube L. [Aus r. pol "Gerüst, Schlafbank, Pritsche"?]

Avots: ME III, 53

palabinât, ‡ Refl. -tiês, eine Weile labinâtiês: ja gribi ar dusmīguo meitu atkal tikt draugs, tad tev vajadzēs krietni p. Dunika.

Avots: EH II, 147

palabinât, tr., etwas locken, begütigen: suni, zē̦nu.

Avots: ME III, 53

palabuôt, tr., etwas bessern: ceļu, laukus. Refl. -tiês, sich ein wenig bessern: viņa bija palabuojusies Stari II, 105.

Avots: ME III, 53

‡ palàbuôtiês ² (mit hochle. ā aus ē, ?) Gr.-Buschh. "izlikties labs, lai gūtu uzticību".

Avots: EH II, 149

palabs: vārījums izdevās itin p. Jaun. Ziņas 1938, № 208. palaba balss Janš. Līgava II, 359.

Avots: EH II, 147

[palabs, ziemlich gut: mājām vēl palabas ē̦kas Ahs.]

Avots: ME III, 53

palacinât [li. palãkinti], tr., ein wenig mit einer flüssigen Speise füttern (einen Hund) [Golg.]: tur savu sunīti palacināju BW. 20229.

Avots: ME III, 54

palags: galda p., das Tischtuch Auleja, Pas. IV, 317 (aus Silajāņi).

Avots: EH II, 147

palags, auch palgs L., Gr.-Essern, N., Demin. verächtl. palaģelis, das Laken: uzklāj baltus paladziņus BW. 13250, 1. aud man puķu (Var.: skuju 7482) paladziņu! BW. 7481. maguonīšu palgu klāju 24860, 15; 15705, 16; 18485. [In Preili palags, das Tischtuch. Li. pãlagas "das Behänge über einem Brautwagen" stammt wohl aus r. пóлогъ "Vorhang", und so dürfte wohl auch le. palags aus dem Russ. entlehnt sein.]

Avots: ME III, 54

palagzde, palazde (li. pãlazdės "eine Pilzart"),

1) der Raum unter einem Haselnussstrauch, der untere Teil des Haselnussstrauches:
ik˙rudeņus puiši jāja, palagzdē riekstus raut BW. 14212, 2. kuo jaunas ruokas zem palazdes plūc U. b. 85, 72;

2) palagzde, palagzdene, das Leberblümchen (anemone hepatica)
Mag. IV, 2, 86, RKr. Il, 66; Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67; Karls. Bei L. palagzdi, palazdas, Haselwurzkraut; palazdītes plūkt A. XIX, 24.

Avots: ME III, 54

palagzdene (unter palagzde

2): auch (hepatica triloba) Wandsen.

Avots: EH II, 147

‡ palaicît (li. palaikýti),

1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;

2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt ² ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;

3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.

Avots: EH II, 147