Paplašinātā meklēšana

‡ àizskàistiês Golg., ein wenig ergrimmen (zornig werden).

Avots: EH I, 48

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50

‡ apskaĩdrĩba,* die Verklärung: viņu piepildīja tāda brīnumaina iekšēja a. Veselis Dienas krusts, S. 65.

Avots: EH I, 112

apskaidruôt, erleuchten: schon LLD. II, 13.

Avots: EH I, 112

apskaĩdruôt, tr., erhellen, erleuchten, verklären: lai dievs viņa prātu apskaidruo. apskaidruotas miesas. viņas sejā redzēja apskaidruotu mieru MWM. IX, 357. Refl. apskaidruoties, heiter, klar, wolkenrein werden: vaigs jauki apskaidruojās priekā un laimībā Kaudz. M. debess apskaidruojās.

Avots: ME I, 120

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121

apskàitît, ‡

2) (eine ganze Anzahl von Büchern) durchlesen:
a. visas knīgas Nidden.

Avots: EH I, 112

apskàitît [li. apskaitýti], tr., berechnen, zählen: naudu, savus izde̦vumus Bers.

Avots: ME I, 121

apskaits, die Berechnung, Rechnung: viņš bija savās cerībās un apskaituos vīlies A. XVIII, 247.

Avots: ME I, 121

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

atskaidinât, ‡

2) = atšķaîdît Für. I (unter skaidināt).

Avots: EH I, 165

atskaidinât, abspannen, das Holz verdünnen L.

Avots: ME I, 191

atskaîdît [li. atskáidyti], f. das jetzt gebräuchliche atšķaidît Smilt., U.

Avots: ME I, 191

‡ atskaidrêtiês,

1) sich aufklären (vom Himmel), sich entwölken
PS., Sessw. u. a.;

2) = izskaĩdruôtiês: nācām tūliņ ... a. Janš. Precību viesulis 76.

Avots: EH I, 165

atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.

Kļūdu labojums:
974 = 964

Avots: ME I, 191

atskàistiês, sich satt ärgern: A. skaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 191

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

atskàits,

1) das Hersagen;

2) der Abzug, die Abrechnung.

Avots: ME I, 191

blaiskains, fleckig: dabūjis tādu sitienu, ka viss vaigs blaiskains Naud.

Avots: ME I, 307

‡ čùluskais ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein Lette aus Liv- oder Kurland? Vgl. ķūtis 3.

Avots: EH I, 298

daiļskaists, wunderschön, graziös und schön: daiļskaistā mantniece MWM. VIII, 86.

Avots: ME I, 431

‡ daũdzskaitlība* M. 246, das Zahlreichsein, r. многочисленность.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzskaitlîgs* M. 246, zahlreich, r. многочисленный.

Avots: EH I, 310

daũdzskaitlinieks, ein Plurale tantum.

Avots: ME I, 444

daũdzskaitlis, der Plural, die Mehrzahl: daudzskaitlinieki ir tādi vārdi, kas lietuojami tikai daudzskaitlī.

Avots: ME I, 444

divskaitlis ,* der Dual.

Avots: ME I, 473

driskaîns, zerlumpt, zerfetzt, schludrig: driskainas drēbes.

Avots: ME I, 500

drùmskains ^2, verbröckelt Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 504

ìeskaĩdruôt, tr., erklären, klar machen: meitenei viņa ne˙kā nevarēja ieskaidruot A. XVII, 578.

Avots: ME II, 64

ìeskàistiês, auch ìeskàist Spr., zornig, böse werden: par tuo zirnēklis ieskaities vēl vairāk Etn. II, 176.

Avots: ME II, 64

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64

izskaĩdruôt, tr., erklären, erläutern, deutlich machen: dažādus jautājumus. tam izskaidruojis, ka... LP. VII, 483. Refl. - tiês, sich er -, aufklären, klar werden, sich erweisen: es netikšu pie izdevības izskaidruoties Vēr. II, 568. visi drīz izskaidruosies. Subst. izskaĩdruõjums, die Erklärung, Erläuterung; izskaĩdruôtãjs, der Erklärer.

Avots: ME I, 797

izskàistiês, zur Genüge, längere Zeit grollen: Antuons skaitās, izskaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 797

‡ izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479

‡ izskaistît, säubern, Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 479

izskàitît, ‡

3) durchlesen
(mit -êt ) Kaltenbr.: i. grāmatu.

Avots: EH I, 479

izskàitît (li. išskaitýti), tr.,

1) aus -, durchählen:
kas var zvaigznes izskaitīt? BW. 38. kas skujiņas izskaitīja, tas lai mani bildināja 14983. Sprw.: vilks ņe̦m arī nuoskaitītā;

2) hersagen:
tē̦vureizi, pātarus. tad ta nu izskaitīja pātarus! Das war eine schöne Gardinenpredigt! Refl. - tiês, zur GEnüge zählen, hersagen: varēs kādu dienu pātaru izskaitīties Vēr. II, 902.

Kļūdu labojums:
nuoskaitītā = nuo izskaitītā

Avots: ME I, 797

‡ ķe̦skains,

1) zersetzt
(?): ar ve̦cuo, ķe̦skainuo villaini Janš. Mežv. ļ. II, 190;

2) mit Ausschlägen behaftet
Blieden: ķe̦skainas lūpas.

Avots: EH I, 697

kuõpskàits ,* die Gesamtzahl.

Avots: ME II, 346

‡ laiskainis Tdz. 41816, Ein Faulpelz.

Avots: EH I, 714

le̦skaîns, ‡

3) le̦ske̦ns Seyershof, mit Kot oder Mist besudelt.

Avots: EH I, 735

[le̦skaîns,

1) zottig:
l. suns Ruj.;

2) zerlumpt, zerfetzt
Ruj.]

Avots: ME II, 453

‡ lìeliskai ² ,

1) = liẽliski: viņš l. piedzēries Sonnaxt;

2) "laut;
bez izme̦klē̦tiem vārdiem" . Sonnaxt: l. runāt;

3) "smagnēji, rupji" Kaltenbr.: l. iet.

Avots: EH I, 754

‡ luskains Frauenb. "unschön, hässüch, unsauber, zerzaust": l. suns.

Avots: EH I, 763

ne-izskaĩdruõjams, unerklärlich, unerkläbar: neizskaidruojams jautājums; neizskaidruojamas dusmas Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãmĩba ,* die Unzählbarkeit.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãms, unzählig, -bar: viens pats uozuols, neizskaitāmi zari (Rätsel). bet pils grīdās bijuši neizskaitāmi daudz tapiņu LP. III, 85.

Avots: ME II, 716

nepãrskàitãms, unzählbar: nepārskaitāms ļaužu pulks gāja līdz uz kapiem Pav.

Avots: ME II, 727

neskaĩdrĩba, die Unklarheit, Undeutlichkeit: ideālu neskaidrība Zalkt.

Avots: ME II, 733

neskaĩdrs. ‡

2) unklar, unsauber:
kam mazgāji ... neskaidrā ūdenī BW. 1276; ‡

3) fig., unsauber, unkeusch:
neskaidrām brūtēm, kuŗām bij bē̦rni vai re̦dzamas mātes cerību pazīmes Latv. Saule 1928, S. 729.

Avots: EH II, 19

neskaĩdrs, unklar, undeutlich: viņš sāka iet, kaut kuo neskaidru ņurdē̦dams Kaudz.

Avots: ME II, 733

‡ neskaĩsts, unschön, hässlich: briesmīgi n. cilvē̦ks Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: EH II, 19

neskàitãms, unzählig: neskaitāmi kuoki aug mežā.

Avots: ME II, 733

neskàitlis: auch Pēt. Av. 1862, S. 227.

Avots: EH II, 19

neskàitlis ,* die Unzahl, Menge: ieviešas neskaitlis kuodīgu kukaiņu SDP. I, 10.

Avots: ME II, 733

‡ nuoskaîdât, mit Spänen (skaîdas) bestreuen: istubas priekša nuoskaidāta Dunika.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskaîduôt, = ‡ nùoskaîdât: n. sē̦tu Frauenb.

Avots: EH II, 85

nùoskaĩdrêt (unter nùoskaidruôt), Refl. -tiês: debess ... jau pilnīgi nuoskaidrējies Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskaidrinât, = nùoskaĩdruôt: kruodzenieks tuo lietu nuoskaidrinās Azand. 145.

Avots: EH II, 85

nùoskaĩdruôt: akās, kad raka, bēra bē̦rzu malkas uogles; uogles ūdeni nuoskaidruo, tad nav ne˙kādas garšas Siuxt.

Avots: EH II, 85

nùoskaidruôt, nùoskaĩdrêt, tr., ab-, aufklären: bet viņš vēl nav ticis ne pie kā nuoskaidruota Vēr. II, 954. Refl. -tiês, sich ab-, aufklären: gaiss, laiks, debesis, seja, prats nuoskaidruojas.

Avots: ME II, 847

nùoskàistiês, in Hitze geraten, heftig erzürnen, sehr böse werden: nuoskaisties kâ žīda biezputra Grünh. viņš nuoskaities tīri zili me̦lns.

Avots: ME II, 847

nùoskàitît [li. nuskaitýti], tr.,

1) abzählen:
viņš sāk naudu nuoskaitīt Purap. suola kungi tirgus placi ar nau-diņu nuoskaitīt BW. 33610. pulkstenis ātri kâ skaitīt nuoskaitīja pieci Vēr. I, 898;

2) hersagen:
pātarus, tē̦vu reizi;

3) aufzählen, abprügeln:
ar sluotas kātu vecenei pa muguru nuoskaitīja nuo vietas vien Dīcm.

Avots: ME II, 847

pamatskàitlis,* die Grundzahl; pamatskaitļa vārds, das Grundzahlwort.

Avots: ME III, 67

pãrskàistiês, über die Massen böse, zornig werden: kungs pa˙visam pārskaities LP. V, 287.

Avots: ME III, 175

pãrskàitît,

1): pārskaitēs ituo naudu Pas. XII, 388 (aus Lettg.); ‡

2) (vollständig) hersagen:
klusumā pārskaitīja visas kāzu dziesmas Janš. Dzimtene III, 35; ‡

3) durchlesen:
pārskaiti ituo papīru! Pas. V, 285 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 210

pãrskàitît, tr., überzählen: galvas, gabalus. Refl. -tiês, sich verzählen: skaitīdams es pārskaitījuos.

Avots: ME III, 175

pãrskàitniẽks, der Supernumerär, Volontär.

Avots: ME III, 175

pãrskàits,* die Überzahl: ar 30 balsu pārskaitu viņam tika izsacīta uzticība B. Vēstn.

Avots: ME III, 175

‡ paskaîdât ² Dunika, Rutzau, (beim Arbeiten) Späne hinterlassen: istubas vidū paskaidāts.

Avots: EH XIII, 172

[paskaidît, verdünnen (etwas Dickflüssiges): ūdeni pielejuot paskaidīt luopu dzērienu Wolmarshof.]

Avots: ME III, 99

‡ paskaĩdrêtiês Dunika, sich ein wenig aufklären: laiks paskaidrējies.

Avots: EH XIII, 172

paskaĩdruôt, tr.,

1) erklären:
nepāzīstamus vārdus, nesapruotamas vietas;

[2) erleuchten im Katech.
v. J. 1586]. Subst. paskaĩdruõjums, die Erklärung, paskaĩdruôšana, das Erklären; paskaĩdruôtãjs, der Erklärer.

Avots: ME III, 99

[paskaĩdrs, ziemlich klar: p. laiks (Wetter).]

Avots: ME III, 99

[paskaiņi, Passhanf Für. L]

Avots: ME III, 99

[paskàistiês, sich ein wenig erbosen: lai nu paskaišas!]

Avots: ME III, 99

paskaĩstinât,* tr., verschönern; paskaistîšana*, das Verschönern MWM. X, 296.

Avots: ME III, 99

paskaĩsts, ziemlich schön, nett: paskaista sieva Stelp.

Avots: ME III, 99

paskàitît, ‡

2) für etwas ansehen
(perfektiv; vgl. r. по-считать): paskaitīs mūsus par zagļiem Pas. XII, 489 (aus Lettg.; ähnlich X, 116).

Avots: EH XIII, 172

[paskàitît (li. paskaitýti), eine Weile skàitīt: paskaiti (od. reflexiv: paskaities) pātarus!]

Avots: ME III, 99

pìeskaîduôt Bers., pìeskaidinât Dond., mit Holzspänen vollstreuen.

Avots: ME III, 290

pìeskàistiês,

1) etwas zornig werden:
viņš ir drusku pieskaities;

2) kuo nu tik daudz pieskaitīsies? was soll man so viel zürnen?

Avots: ME III, 290

pìeskàitît, zu-, dazu-, hinzuzählen.

Avots: ME III, 290

pil˜nskaĩtĩba,* die Vollzähligkeit.

Avots: ME III, 216

plaiskaîns, sumpfig, quebbig L., U.

Avots: ME III, 315

planskaîns, wässerig (vom Erdboden) U.: planskaina zeme Mag. V, I, 190.

Avots: ME III, 319

plaskaîns, auch plaskans, platt, flach und zugleich breit L., U.: plaskanas kājiņas Lixna. plaskaiņa bluoda, eine breite, flache Schüssel U.

Avots: ME III, 320

plāskaîns, plãskans Wolmarshof, platt, flach und zugleich breit U.: kuņas dē̦ls ar savu ceļa spieķi sakauj vecīti tīri plāskanu LP. Vl. 1, 573. Zu plasks I, poln. płaski "flach" und (?) li. ploskãniai "männlicher Hanf" PФB. LXV, 320; vgl. auch li. plôkščias (vielleicht aus *plāsktios), sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 und Trautmann Wrtb. 223.

Avots: ME III, 330, 331

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

prìekšskaitlis* "der nicht periodische Teil eines Dezimalbruchs ( z. B. 58 in 0,583333....)" Konv. ² 590.

Avots: ME III, 397

puskaîls, halbnackt, halbkahl.

Avots: ME III, 428

saskaîdinât ² , zu Spänen machen, in Späne verwandeln: s. lietas kuoku Nigr.

Avots: ME III, 730

saskaîdît, verdünnen: s. putru par daudz plānu Wolmarshof.

Avots: ME III, 730

‡ saskaîduôt ² Frauenb., hauend od. schnitzelnd eine Menge von Spänen hervorbringen.

Avots: EH XVI, 447

‡ saskaidruôt, einreden: ķēkša par trāna garšu saskaidruojusi R. Ērglis Pel. bar. vect. 50.

Avots: EH XVI, 447

‡ saskaist, hitzig, zornig werden Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 447

saskàistiês: lai ar tuo cilvē̦ku ... nebūtu jāsaskaistas Lttic. 196.

Avots: EH XVI, 447

saskàistiês, zornig, ärgerlich werden, sich ereifern U.: kungs vēl vairāk saskaišas LP. V, 288. ļaunie gari saskaitušies VI, 197. lielkungs par puiku saskaistas un grūda tuo pie zuosīm VI, 276. Pē̦rkuonis bij ļuoti saskaities uz ļaudĩm VII, 356. Sprw.: saskaitìes kâ spunde. - Subst. saskaitums, der Zorn V.

Avots: ME III, 730

saskàitît, ‡

2) s. pātarus, (viele) Gebete hersagen:
iet tik baznīcā, saskaita ... pātarus Janš. Dzimtene I, 317. ‡ Refl. -tiês, sich (acc. pl.) zusammenzählen: sazaskaitiet ..., vai ir visi! Tdz. 59511, 7.

Avots: EH XVI, 447

saskàitît, tr., zusammenzählen, addieren U.: naudu, skaitļus. pa pieci uz ik˙kura pirksta varē̦tu saskaitīt Kaudz. M. 20. bēreniekus nevarēja saskaitĩt Aps.

Avots: ME III, 730

saskaits,*

1) das Aufgezähite, die Liste, das Verzeichnis:
mūsu vārdu saskaitā izlaisti divi svarīgi vārdi Austr.;

2) die Summe
K.

Avots: ME III, 730

sir̂dskaĩte, Herzfehler: sirdskaite pāriet nuo ve̦cākiem uz bē̦rniem A. v. J. 1897, S. 639.

Avots: ME III, 844

sir̂dsskaidrĩba* Stari I, 58; Seifert Chrest. II, 234, die Reinheit, Keuschheit, Lauterkeit des Herzens.

Avots: ME III, 845

‡ skaĩ NB. "īsti, patiesi": varē̦tu s. pateikt. s. tu varē̦tu rīt mājā palikt. Wohl aus skaĩdri gekürzt.

Avots: EH II, 497

skaîda,

1): uozuolam s. lēca BW. 3795; die Dachschindel
AP., Kaltenbr., Ramkau, Saikava, Wolm., (mit aî ² ) Iw., Orellen; istabas skaidiņu jumtā Janš. Dzimtene I, 327; auch als Schimpfname für eine sehr hagere und schlanke weibliche Person Frauenb. (mit aî ² ).

Avots: EH II, 497

skaîda Wolm. u. a., skaîds ² Salis, skaids Manz. Lettus, gen. pl. skaîžu (neben den übrigen Formen eines ā- Stamms) Prl. n. FBR. VI, 95,

1) der Span, Holzspan
U.: Sprw. kur (kuoku) cē̦rt, tur skaidas krīt (le̦c). kuoku ar divi skaidām cirst, den zu fällenden Baum auf zwei Seiten anhauen U. -salst, ka skaidas le̦c augšā, es friert, dass die Späne springen U.;

2) rustu skaidas, Gerberlohe
B. Vēstn. Zu šķiêst, li. skiedà "Span".

Avots: ME III, 864

skaidaine: auch (mit wurzelhaftem aî ) Sonnaxt; atradu skaidainē... circentiņu BWp. 1159, l.

Avots: EH II, 497

skaidaine, skaidainis U., skaidãjs, = skaidiena: es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot BW. 1159, 1. nesēdies skaidājā! sajuks tavi sīki raksti kâ skaidiņas skaidājā 7196.

Avots: ME III, 864

skaidājs (unter skaidaine): auch Lenzenhof.

Avots: EH II, 497

skaîdât: te nevajaga s. AP., Zvirgzdine, (mit aî ² ) Dunika.

Avots: EH II, 497

skaîdât Warkl., C., = skaidît

Avots: ME III, 864

‡ skaidene Lng., = skaîdiẽna.

Avots: EH II, 497

I skaidene BW. 13970, 2, skaidenis 18563, = skaidiena.

Avots: ME III, 864

skaîdiẽna: auch AP.; skaidienā (od. zu skaidiens?) glabājama BW. 27, 6 var.

Avots: EH II, 497

skaîdiẽna PS., skaîdiêna Prl., skaidiena Stockm. n. FBR. VIII, 79, skaîdiẽne PS., C., skaidiene Seew. n. U., Mag. XIII, 2, 55, Spr., Preili n. FBR. VIII, 10 (gespr.: skaidine̦), skaîdiêns ² lw., skaidiens Wid., Kronw., Nigr., loc. s. skaidienī BWp. 27, 8, ein Ort, wo viele Späne aufgehäuft liegen: lasīju skaidienā skaidas Blaum. skaldīt muižas skaidienā malku Krišs Laksts 1. Mārtiņš skaidienā izkŗāva pārve̦stuos čakārņus A. v. J. 1902, S. 126.

Avots: ME III, 864

skaidiene (unter skaîdiẽna): auch (mit aî ) Borchow, Gr.-Buschh., Lubn., Oknist; atradu skaidienē ... kukainīti BW. 1159.

Avots: EH II, 497

skaidienis (unter skaîdiẽna),

1): auch (mit aî ) Auleja; ein Holzplatz beim Hause
(mit aî ) Kaltenbr.; ‡

2) eine beim Hotzspalten entstandene Schicht von kleinen Holz- od. Reisigsplittern
Kaltenbr.

Avots: EH II, 497

skaidiens (unter skaîdiẽna ): auch Schnehpeln.

Avots: EH II, 497

skaidinât, s. skaidît.

Avots: ME III, 864

I skaidît: auch Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 497

I skaidît, -u, -ĩju Erlaa n. U., skaidinât L., Oppek. n. U., Späne machen; skaîdît, Späne ausstreuen PS.

Avots: ME III, 864

II skaîdît Wolmarshof (li. skáidyti "(ab)teilen" in Kvėdarna), -u, -ĩju "skābamu kult" Salisb.; dünn machen, schwächen (von Getränken) U. (auch skaidinât); naudu skaîdît, vergeuden Jürg., Arrasch. Zu šķiêst.

Avots: ME III, 864

skaîduôt Golg., LKVv., Lis., Wid., Späne machen.

Avots: ME III, 865

‡ skaidre,* = skaĩdrums: tavā skaidrē skatīties prieks Rainis Dz. un d. III ² , 388.

Avots: EH II, 497

‡ skàidre̦ns ² Heidenfeld "?": laiks s., bet līst.

Avots: EH II, 497

skaidrêtiês, s. skaidruôtiês.

Avots: ME III, 864

skaĩdrĩba,

1): nu ir atkal s. (= tīrība, Reinheit)
mājā Strasden.

Avots: EH II, 497

skaĩdrĩba,

1) die Helligkeit, Klarheit, Reinheit, Redlichkeit
U.: sirds skaidrība Latvju tauta XI, l, 50. pieņe̦mas prāts skaidrībā Kaudz. M. 7;

2) die Nüchternheit
U.

Avots: ME III, 864

skaĩdrîgs,

1) reinlich, hell, rein
U.;

2) verständig, aufgeweckt
Salis: pate skaidrīga, bet pats tāds tūļīgs Duomas III, 202.

Avots: ME III, 864

skaidrinât: neskaidrība ... ir skaidrinājama Pēt. Av. 1862, S. 34.

Avots: EH II, 497

skaidrinât, tr., erhellen, erleuchten, klären (eig. u. fig.): zibens gaisu skaidrina Seifert Chrest. II, 37. jauns un skaîdrināts stāties... dieva priekšā Austriņš Nuopūtas vējā 97. vgl. li. skaĩdrintis "sich aufklären".

Avots: ME III, 864

‡ skaidrîtiês, -ījuos Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, = skaĩdruôtiês.

Avots: EH II, 497

‡ skaidruonis Lubn. n. BielU., klares Wetter.

Avots: EH II, 497

skaĩdruôt, Refl. -tiês, ‡

3) sich rechtfertigen
AP.: kuo nu vēl skaidruojies? tik˙pat jau nu vainīgs esi.

Avots: EH II, 498

skaĩdruôt,

1) klar machen
U., klären (eig. u. fig.): ar morāliski skaidruotu apziņu Vēr. II, 1139;

2) erklären
U.: es jautāju, viņa atkal skaidruoja Daugava 1928, № 3, S. 318. Refl. skaidruôtiês U., skaidrêtiês Spr.,

1) sich lichten, sich aufklären, klar werden
U., Spr.: laiks skaidruojās A. XX, 643. skaidruojas . . . vairs nelīs Vēr. II, 897. debess sāk skaĩdrēties Dunika. vaigs tam skaidruojās MWM. VI, 681;

2) sich aufklären, aufgeklärt werden:
līdz ar tautas garīgu spē̦ku attīstīšanuos izkuopjas un skāidruojas ari! tās dievbijīgie nuojē̦gumi RKr. VIII, 8. tumši ļaudis skaidrējas Gesangbuch - Subst. skaĩdruôšana, das Klären, Erklären; skaĩdruôšanâs, skaidrêšanâs, das Klarwerden, die Aufklärung; skaĩdruõjums,

a) das einmalige Klären;

b) die Erklärung:
duodams . . . sapulcēs skaidruojumus par veseiības kuopšanu Kaudz. Ve̦cpiebalga 100; skaĩdruôtãjs, wer klärt, erklärt.

Avots: ME III, 865

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skaĩdrs (li. skáidrus "hell, klar" Tiž. II, 473), Adv. skaĩdri,

1) hell:
tik agrs, un jau skaidrs Dond. skaidrs iztaisījās Pas. IV, 506 (aus Welonen);

2) klar, durchsichtig; undicht
U.; grossmaschig Bielenstein Holzb. 648: skaidrs kâ avuota ūdens JK. II, 97. skaidrs gaiss, laiks, klares Wetter U. acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. skaidrs mežs, ein durchsichtiger, wenig dichter Wald U. ļaudis skaidri palikuši, die Menschenzahl hat abgenommen U. skaidrs tīkls Nogallen. skaidrāks lînums, ja vada acis lielākas Etn. II, 105;

3) rein:
kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179 (aus Ober-Bartau). spannī nav skaidra ūdens Gramsden. skaidra karuote Neuenb. skaidra āda, eine gesunde Haut (ohne Ausschlag) U.;

4) fig., klar, deutlich:
skaidra valuoda, eine reine, deutliche Sprache U. skaidra lieta, es ist klar, unzweifelhaft. tas ir skaîdri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. skaidra, neliedzama patiesība, absolute Wahrheit Brasche. skaidrs atlikums, der endgültige Rest, der Netto-Verdienst. pus˙uotra rubļa skaidrā naudā Vēr. II, 972, in barem Gelde. apskatās: nav vis putna, - skaîdras cilvē̦ka pē̦das LP. IV, 159. meitā visu skaidri nuoskatījās Dīcm. pas. v. I, 62. kas viņu tik skaidri atmina LP. VI, 133. muižkungs nuo bē̦dām skaidri pie beigām I, 72, ist ganz gewiss dem Tode nah. kruogs skaidri tukšs Kav., ist ganz und gar leer. skaidrā prātā, bei vollem Bewusstsein;

5) auch skaidrā (galvā), nüchtern :
viņš nav skaidrs, er ist betrunken U., Kav. nuo kruoga gluži skaidrs iznācis LP. VII, 984. viņš šuoreiz bij gluži skaidrā Blaum. viņî vairs nav skaidrā galvā Kaudz. M. 73;

6) rein, redlich
U.: skaidrs ciivē̦ks, ein redlicher Mensch, der volles Vertrauen verdient U. tā bijuse skaidrs ciivē̦ks LP. VI, 176. viņš nav skaidrs, es steht mit ihm nicht richtig (hinsichtlich der Ehrlichkeit) U. - Subst. skaĩdrums, die Helligkeit, Klarheit U.; die Deutlichkeit; die Reinheit: sāks . . . šim mēness skaidrums spīdēt acīs Pas. lI, 107. prāta skaidrums viņai tuomē̦r vēi nebij zudis Kaudz. M. 62. Zu šķiêst.

Avots: ME III, 864, 865

skaĩdrsir̂dĩba, die Reinheit, Lauterkeit des Herzens Vēr. l, 685.

Avots: ME III, 865

skaĩdrsir̂dîgs, rein (fig.), lauter: neapvainuojami skaidrsirdīgu cilvē̦ku Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: ME III, 865

skaĩdrûdens, klares Wasser: skaidrūdeņa spannītī BW. 6797, 1. skaidrūdeņa rauduvīte, nelaidies rāvienā! 12326.

Avots: ME III, 865

skaĩdrupĩte, ein klarer Bach, Fluss: kalnā te̦k skaidrupīte BW. 10816, 3 var.

Avots: ME III, 865

skaids (unter skaîda): cē̦rt kuoku, plêš skaidus Pas. V, 172 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 498

skaigals, skaigulis U., ein Pergelstück: paņēmis vienu skaigalu, kas abuos galuos bijis apdedzis LP. VI, 166. Mit skaig- aus skaidg-.

Avots: ME III, 865

I skaigulis,

1) ein Herumtreiber
U.;

2) ein Schreier
U. ("nicht bekannt").

Avots: ME III, 865

II skaigulis, s. skaigals.

Avots: ME III, 865

skaîksts ² : auch Pilten n. FBR. XR, 37.

Avots: EH II, 498

skaîksts ² , mundartlich, z. B. in Iw. n. FBR. VI, 52, Schlehk n. FBR. VII, 36, Rothof n. FBR. VIII, 120, für skaists.

Avots: ME III, 865

skaišķi,

1): auch Nerft, (mit ài ² ) Borchow, Kortenhof, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 498

skaišķi, Adv., dialektisch für skaisti,

1) skàiški ² Eversmuiža n. FBR. VI, 41; A.-Laitzen n. FBR. VIII, 39, skaiški Preili n. FBR. VIII, 16, Lettin, schön, schmuck:
tē̦va dē̦li, mātes meitas, - ekur skaišķi piederēja! BW. 11894 var. šī pusīte skaišķi (Var.: skaisti, gre̦zni) dzied 841, 3 var, skaiški mani darināja 7995, 1. skaiški (Var.: skaisti) mani pavadiet! 27504 var.;

2) ehrlich Oppek. n. U.

Avots: ME III, 866

skaišķis L., Mag. V, 2, 165, U., die Zahl, die Summe: viņš skaišķī vien klāt, er ist nur für die Ziffer da L. duod ar škàišķi, gib zählend (zähle, wieviel du gibst)! Planhof.

Avots: ME III, 866

‡ *skaišķs, schön: skaišķa brāļa ļaudaveņa Aizsils Sen. k. 73.

Avots: EH II, 498

skàišļavât ² Fest., -āju, hin u. wieder zürnen, ärgerlich werden. - Subst. skaišļavâtãjs Etn. 1V, 167, wer schnell reizbar, erzürnbar ist.

Avots: ME III, 866

skàislîgs ² Fest., leicht zürnend: viņš ir brīnumu skaisCgs Zaravič.

Avots: ME III, 865

skàislis Jürg., skàislis ² Schwanb., Fest. (f. -ie), einer, der oft zürnt, ein Ärgerlicher Zaravič.

Avots: ME III, 865

*skàisnis Arrasch, die Anzahl: trīsdesmit vušku un sivē̦nu, sivē̦nu . . . bez skaišņa Austriņš M. Z. 15, Warkl. In der Regel nur in der Verbindung bez skàišņa, ohne zu zähļen, ungezählt, sehr viel: viņš ņēma, ēda giuži bez skàišņa AP., N.-Peb., Serben, Nötk.; auch: ar skaišņu, abzählend AP.

Avots: ME III, 865

‡ skaišņis, = skaĩšs, skàitlis: nuoduot kuo ar skaišņi Peb. tai skaišņē ìetilpst i[r] plauši, aknas. sirds un viss cits Austriņš Raksti VII, 266.

Avots: EH II, 498

skaĩšs: auch Seyershof; bez skaĩša Ruj. iznāca liels skaîšs ² Orellen. nav skaišam desmitiņ[a] BW. 19138.

Avots: EH II, 498

skaĩšs, Anzahl Diez n. U.: ar skaĩšu, in einer bestimmten Anzahl Wolm.; vgl. li. skaičius dass.

Avots: ME III, 866

skaist, s. skàistiês.

Avots: ME III, 865

skaista, s. skaiste II.

Avots: ME III, 865

skaistacis (f. -ce), wer schöne Augen hat: iai re̦dzē̦tu skaistaci meitu Odiseja V, 97.

Avots: ME III, 865

skaistaudzĩte Ld. 10937, eine schön Gewachsene.

Avots: ME III, 865

I skaîste ² Deg., ein schönes Mädchen, die Schöne: mūsu skaiste, mūsu daile, tā aizbrauca vedējuos BW. 18672. tādam . . . vajadzēja dabūt manu skaistīti! Janš. Dzimtene IV, 332.

Avots: ME III, 865

II skaiste: apenītis tâ sacīja, gar skaistīti te̦cē̦dams BW. 19549.

Avots: EH II, 498

II skaiste L., U., Mag. XIII, 27, skaista N.-Rosen n. Etn. I, 52, skaists Mag. XIII, 27, eine schlanke Stange, Hopfenstange: makšerēm skaistas grîêzt N.-Rosen n. Etn. I, 52. Nebst skaistra, šķeists zur Wurzel von skaîda?

Avots: ME III, 865

skaistêtiês Wid., = skàistiês: skaistgalītis skaistējas Bl. m. 91, der Zornige zürnt.

Avots: ME III, 865

skaistgalĩtis Bl. m. 91, der Zornige.

Avots: ME III, 865

‡ *skaistgalve, eine Schönköpfige: skaistgalvītes lācinītes Tdz. 51970.

Avots: EH II, 498

skàistiês: prs. -šuôs AP., Kegeln, Orellen, Ruj., -stuôs AP., Lieven-Bersen, Meselau, N: Laitzen, Ramkau, Serbig., Siuxt; unbek. in Dunika, Talsen (wo dafür dusmuoties), Kortenhof, Zvirgzdine (wo dafür sirdīties); es tur ne˙kā nevaru darīt, ja viņš skaistas Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 58.

Avots: EH II, 498

skàistiês Neuenb. (in der Zstz. mit sa-), Wolm., skàistiês ² Kl., Meselau, skaîstiês ² Līn. (in der Zstz. mit sa-), Iw., skàišuôs Wolm. od. skaistuôs Glück (in der Zstz. mit ap-), U., skaituôs, bei St. und Bergm. n. U. auch skaist, sich ärgern U.; zürnen St., Bergm. n. U.; schelten, schmälen, sich zanken Ruj. n. Bergm.: kuo nu skaisties (skaities)? was ärgerst du dich U.? Zu kàist; aus den reflexiven Komposita ap-s-kaisties, nuo-s-kaisties u. a. ist ein Simplex skaist(ies) abstrahiert, indem man das -s- als zur Wurzel gehörig auffasste.

Avots: ME III, 866

skaistin, zur Verstärkung von skaists: skaistin skaistus drēbju gabalus Konv. ² 1390. skaistin skaistām nuodaļām MWM. IX, 149.

Avots: ME III, 865

skaistinât: vainaciņš ... munu galvu skaistinā Tdz. 47678. kas juo (= viņu) skaistu skaistināja? 57694. ‡ Subst. skaistinātājs (f. s-ja ), der (die) Verschönernde: visas malas skaistinātāja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 268.

Avots: EH II, 498

skaistinât, s. skaistît.

Avots: ME III, 865

skaistiņš, Demin. zu skaists, schmuck, schön Dr., hreili n. FBR. VIII, 15.

Avots: ME III, 865

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866

skaistîtiês, zürnen Warkl.

Avots: ME III, 866

‡ skaistlīgs J. Miesnieks Bērzupju ģim. portr. 83 "?".

Avots: EH II, 498

skaistnātre, Euenide Konv. ¹ 443.

Avots: ME III, 866

skaistuôtiês: Vince skaistuojas Jauns. Augšz. 160. Subst. skaistuôšana, das Verschönern: ar sava vaiga skaistuošanu Jauns. Nesk. saulē 24.

Avots: EH II, 498

skaistuôtiês, sich schön machen Bers.

Avots: ME III, 866

‡ skaistputniņš Tdz. 99912, ein schönes Vöglein.

Avots: EH II, 498

skàistra ² Mar., = skaiste II, eine schlanke Stange, Hopfenstange Oppek. n. U.: saspraud skaistras, ap kuo apiņam tīties! Mar. n. RKr. XV, 135.

Avots: ME III, 866

skaistrs Ruj. n. U., = skaists I.

Avots: ME III, 866

II skaists: auch (mit aî ) Zemzare Lejasc. 114: apenīt[i]s ... skaistā kāpa raudzīties ebenda 135.

Avots: EH II, 498

I skaists,

1): auch (mit aĩ ) Kegeln, Ramkau, (mit ài ² ) Altenwoga, Laitzen, Warkl., Zvirgzdine, (mit aî ² ) Lieven-Bersen, Mesoten, Mitau, Schrunden, Siuxt, Strasden;

2): auch Kalnemois, N.-Laitzen, (mit ài ² ) Sonnaxt, Warkl.; šaurām acīm, skaistiem vaigiem Tdz. 56476; grellfarbig
Sonnaxt: lakatus aude pe̦lē̦kus, me̦lnus; skàistus ² jau neaude.

Avots: EH II, 498

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists ² Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts ² Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista ² , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866

II skaists, s. skaiste II.

Avots: ME III, 866

skaistspalvaîns Konv. ² 1384, mit schönem Gefieder versehen.

Avots: ME III, 866

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866

II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.

Avots: ME III, 866

‡ skaistvārdība,* die Schönrederei: patosa pilnu skaistvārdību M. Bendrupe Daugava 1940, 5. 52.

Avots: EH II, 498

skaitelĩtis, ein Zählender: skaiti, skaiti, skaitelīti, var[i] tu zvaigznes izskaitīt? BW. 10700, 1.

Avots: ME III, 866

skaitīkļi (nöm. pl.), das Rechenbrett, die Rechenmaschine Kosenhof; vgl. li. skaityklas "ein Steinchen auf dem Rechenbrett".

Avots: ME III, 866

skaitis Mag. V, 2, 174, die Zahl; vgl. skaišs.

Avots: ME III, 866

skàitît,

1): kâ es suoļus neskaitīju BW. 4662. asī skaîta ² septiņas pē̦das Ramkau;

3): auch (mit ài ² ) Daudsewas, Kaltenbr., Marzen, Selb., Sonnaxt, Skaista, Zvirgzdine, (mit aî ² ) Salis, (mit ai ) Dunika; ‡

4) (wofür) halten
(nach r. считать): visi juo skaitīja par pārlâdē̦tu Pas. XIV, 23 (aus Warkl.). Refl. -tiês: ej ar naudu skaitītuos! Tdz. 59810. Subst. skàitîtãjs,

a): pātaru s. BW. 2686, 2. ze̦lta naudas skaitītāja 1546.

Avots: EH II, 498

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. ² 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867

skàitlis: auch Serbig., (mit ài ² ) N.-Lait-zen, (mit aî ² ) AP., Frauenb., Jürg., Kal., Lieven-Bersen, Mitau, Orellen, Talsen, (mit aĩ ) Kegeln; "die Ziffer" (neben skaits "die Zahl") BielU.

Avots: EH II, 498

skàitlis PS., C., Ermes, Arrasch, Walk, skàitlis ² Kl., skaîtlis ² Karls., Salis, Zögenhof, Widdrisch, Behnen, Selg., Gr.-Essern, skaitlis Li., skaĩtlis Wohlf., Wolm., Ruj., skaîtls ² Dunika, skaiklis Lubn., skaitls U., die Zahl, die Ziffer; die Anzahl: gada skaitlis, die Jahreszahl. ieraugām labu skaitli muižu Lautb. Luomi 24; vgl. li. skaĩtlius "Zahl, Anzahl".

Avots: ME III, 867

skaitlisks,* quantitativ Duomas I, 526; die Zahl, Anzahl betreffend: skaitliski nuovē̦ruojumi Vēr. II, 1502.

Avots: ME III, 867

skaitļuôt: ‡ Subst. skaitļuotājs Azand. 118, ein Zählender.

Avots: EH II, 498

skaitļuôt Konv. ¹ 311, zählen Wid.: tuos mācīja lasīt, skaitļuot Kat. kalend. 1901, S. 32.

Avots: ME III, 867

skaîtls ² (unter skàitlis): auch OB.

Avots: EH II, 498

skàits: die Anzahl (mit aĩ ) Seyershof; duot kuo bez skaĩta Kegeln, (mit ài ) Serbig., (mit ài ² ) Meselau. dzijtiņas jāje̦m ar skàitu ² Sonnaxt. cits liek ar skàitu ² graudus dīglī Kaltenbr.

Avots: EH II, 498

skàits Jürg., C., PS., skàits ² Kl., die Anzahl, Zahl U.: Sprw. pulku skaitā, maz maisā Etn. II, 45. bez skaita, unzählbar U.: viņa dabūšuot sitienus bez skaita Dīcm. pas. v. 62. gadu skaits,

a) die Zahl, Anzahl der Jahre;

b) die Jahreszahl
Brasche.

Avots: ME III, 867

skaituļi* (nom. pl.), das Rechenbrett Dr.: skaituot uz milzīgiem skaituļiem lielu asignāciju kaudzi Austriņš.

Avots: ME III, 867

skaitulîgs: ", boshaft, zornig" ME. III, 867 zu ersetzen durch "Lis., jähzornig, aufbrausend".

Avots: EH II, 498

skaitulîgs, boshaft, zomig: ve̦cā lorda skaitulīgais prāts palika arvienu juo nepane̦samāks A. v. J. 1893, S. 212.

Avots: ME III, 867

skaitulis: fem. skaitule BW. 26459.

Avots: EH II, 498

skaitulis (f. -le) Celm., ein schnell Erzürnter, Verärgerter: apskaitus skaitulītis BW. piel. ² 207161.

Avots: ME III, 867

trejskàits MWM. VIII, 809, die Dreizahl.

Avots: ME IV, 229

trîsskaitlis, die Dreizahl RKr. IX, 2:

Avots: ME IV, 241

ûdenskaĩte MWM. XI, 318, ûdeņkaĩte Etn. II, 131, die Wassersucht: mūsu pusē aitas beidzas ar ūdenskaiti Blaum. Pazud. dēls 19.

Avots: ME IV, 405

uzskaîdât ² Dunika, beim Schnitzeln Späne fallen lassen auf: gans drāza kuoku un uzskaidāja uz galdu.

Avots: ME IV, 377

uzskàistiês: "lai viņas iet!" ve̦ctē̦vs uzskaitās (sagte erbost) Sārts Druvas san 68.

Avots: EH II, 733

uzskàistiês, (nicht sehr) zornig, böse werden Spr.: uzskaities uz mani Ar. drusku uzskaitusies Saul. III, 115 (ähnlich A. XX, 36; Upīte Medn. laiki 108). tâ kâ uzskaities Kaudz. Izjurieši 276. par kuo apsargi uzskaitās Jaunie mērn. laiki III, 47.

Avots: ME IV, 377

‡ uzskaistinâtiês, sich aufputzen, sich schön machen: sievietes ļuoti mīl u. A. Upītis Ģertr. 73.

Avots: EH II, 733

uzskàitît,

1): kad zirgam ir vīvuļas, tad vīvuļu vārdus uzskaita Seyershof.

Avots: EH II, 733

uzskàitît,

1) aufzählen
LKVv., aufsagen: u. pātarus;

2) aufzählen (Schläge):
u. kam pa muguru. panēma rīkstes un uzskaitīja ganiķim ar savu ruoku MWM. X, 88. liek muļķītim pieci uzskaitīt LP. IV, 61;

3) aufzählen (nennen;
wohl ein Germanismus): uzskaitīti visi... eksemplāri Etn. II, 145.

Avots: ME IV, 377

vaskainis "dze̦ltē̦ni ābuolains zirgs" Nigr.

Avots: ME IV, 485

vaskaîns,

1): wächsern
Lng.

Avots: EH II, 759

vaskaîns,

1) von Wachs, mit Wachs vermischt, bestrichen
L., U.: vaskains me̦dus Frauenb., Memelshof;

2) gelb:
vaskains zirgs Nigr., Pas. VII, 35. kur, gailīti, tu tecēsi vaskainām kājiņām? BW. 14056, 10.

Avots: ME IV, 485

viduskais: auch Višķi, Pas. XI, 57 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 781

viduskais Pas. III, 102 (aus Atašiene), vidusks L., der mittlere: viduskais . . dē̦ls Pas. II, 135, VI, 427 (aus Rositten). viduskā meita IV, 149 (aus Atašiene; ähnlich VII, 110). pajēme viduskuo akmeni IV, 86 (aus Bikava). viduskais brālis VI, 483 (aus Nīcgale). uz viduskā pirksta VII, 98 (aus Preili).

Avots: ME IV, 581

viênskaĩtlinĩẽks,* ein Singulare tantum.

Avots: ME IV, 666

viênskaĩtlis,* die Einzahl, der Singular Brasche: runā vienskaitlī Deglavs Rīga II, 1, 576.

Avots: ME IV, 666

zãgskaidas Stenden, = zãģskaidas.

Avots: ME IV, 695

zãģskaîdas, zãģu skaidas, Sägespäne, Sägemehl.

Avots: ME IV, 695

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

adiņi: auch Warkl. n. FBR. XI, 120, Pilda, Pussen, Salis, Skaista, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 3

‡ agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3

aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 12

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie aĩ vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires ² Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

‡ àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.

Avots: EH I, 19

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

‡ àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= skait%C4%ABt">nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

‡ àiztèst,

1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. kārti līdz vidum;

2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.

Avots: EH I, 58

‡ àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59

akis (unter aks) "pah; was nicht gar" Segew.; als Ausruf der Verwunderung: akis, cik skaists! Segew. vai akis, kas šis tāds! Serbigal n. FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 65, 66

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

I akuõts,

3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. ³ 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.

Avots: EH I, 67

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

‡ apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas ² auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža ² Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87

apkaišana = apskaišanās, der Zorn: sle̦pe̦na dāvana klusina... apkaišana Manc.

Avots: ME I, 92

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91

‡ apkreties (part. praet. act.) Mesoten, zornig, unwillig, erzürnt ("skaities">apskaities").

Avots: EH I, 94

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

‡ apļaũnuôt* Kronw., verdächtigen. Refl. -tiês, übel nehmen, sich beleidigen (perfektiv): viņš par tuo apļaunuojies Wolm. dievs apļaunuojies, kam pātarus neskaita (aus einer alten Handschrift).

Avots: EH I, 100

aplìk: auch (mit ì ² ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene ² III, 126.

Avots: EH I, 99

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

aprika: auch AP., Erlaa, Frauenb., Seyershof, Siuxt, Skaista, Warkl.

Avots: EH I, 109

aprùobežuôt, tr.,

1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;

2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.

Avots: ME I, 117

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

‡ apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153

atdrãzt,

1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;

2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;

3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.

Avots: ME I, 154

‡ atgrebt, abschrapen: a. pusgatavai karuotei vēl kādu skaidiņu Schwanb.

Avots: EH I, 142

atkal˜puôt, ‡ Subst. atkalˆpuõjums, der Gegendienst: kad kam atkalpuojumu nav vajadzīgs ..., tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz.Vecpiebalga 47.

Avots: EH I, 145

atkan: auch BW. 2617, 4, LP. V, 256, VI, 540, Baltinov n. FBR. XI. 127, Borchow n. FBR. Xlll, 30, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Warkl. n. FBR. XI, 102, Wessen n. FBR. XIII, 91, Fest., Golg., Heidenfeld, Saikava, Skaista, Sonnaxt.

Avots: EH I, 145

atkle̦puôt, intr., aushusten, hustend auswerfen. Refl. -tiês, sich ausräuspern: viņš atkle̦puojās, lai dabūtu balsij cik necik skaidrību Aps.

Avots: ME I, 167

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atkùrst ² (I s. prs. atkùrstu ² "?" Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147),

1): Jāni, vai tu neatkurtīsi! Lös.;

2) (praet. atkùrsu ² ) erkennen, bewusst werden, sich besinnen
Skaista: sē̦tā iebraucis atkursu, ka maisa nav.

Avots: EH I, 151

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atlikums, Überbleibsel, Rest: atlikums jāizdzeŗ LP. VI, 721. atlikumus nuo gaiļa varējuši ēst pašas LP. VII, 304. skaidrs atlikums, das. was nach Abzug aller Unkosten übrig bleibt, der Reinertrag.

Kļūdu labojums:
varējuši = varēja

Avots: ME I, 173

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

atprast [li. atpràsti], wieder zur Einsicht kommen, erkennen, begreifen: gan tagad Skaistīte atprata labi, ka nu tai laiks būtu atpakaļ griezties Lautb. Refl. -tiês, inne werden, sich erinnern: atpraties par savu lieluo spē̦ku Lautb.

Avots: ME I, 183

atsâkt, wieder anfangen, beginnen, wieder anheben, wiederholen, weit ausholen: "ir gan kuo redzēt,"vīrs atsāk Vēr. II, 319. skaiti pātarus, labi gaŗi atsākdams LP. V, 267.

Avots: ME I, 188

‡ atseja, gew. plur. atsejas (li. ãtsejos "Riemen am Pferdegeschirr") Pilda,

1) = atsèja 1 Barbern, Kaltenbr., Neugut, Skaista, Stelp., Stockm., Wessen: iet kâ rati bez atsejas, sagt man, wenn eine Arbeit nicht von statten geht Kaltenbr.;

2) = atsèja 3 AP., Ramkau.

Avots: EH I, 164

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atskãrta, atskãrtība, atskãrtums, die Einsicht: cik nu viņam tās atskārtas! kad nāks pie atskārtuma, redzēs, kuo tad teiks Serb. izskaidruo tā, ka tu sajūtu muodini un atskārtību atdzīvini Plūd.

Avots: ME I, 192

‡ atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

atsùolît, tr., wegzugeben versprechen: ja tu skaisti nedziedāsi, apsuolīšu vanagam BW. 30614, 7.

Avots: ME I, 199

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

‡ atveids, das Abbild: daba ir tik skaista, ka pat viņas a. vēl ir skaists Burtnieks 1934, S. 265.

Avots: EH I, 179

atvẽrtiês,

1) zurückblicken, -schauen:
atveŗas atpakaļ Pas. I, 150 (ähnlich: V, 91 aus Bewern und VIII, 491); ‡

2) sich satt sehen:
tik skaists, ka ni a. Pas. IV, 150 (aus Domopol; ähnlich: VII, 492).

Avots: EH I, 180

atzìmêt, tr., verzeichnen, annotieren: skaitļus atzīmēt grāmatiņā A. XX, 620; Vēr. II, 759.

Avots: ME I, 213

aûdzẽjs,

1): ne˙kas nav tik labs a., kâ salāts Iw. nu tas puķiņš (tahm. für tā puķīte) vairs neizies, nu viņš ir a. Strasden. man bij labi suķi, tādi skaidri audzēji Siuxt. tas ir skaļi a. ebenda.

Avots: EH I, 184

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

àusums, die Morgenröte: migla gaisā skaidruojas, pirmais ausums svīdis MWM. III, 331.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss àusums. - Zu streichen ist der ganze Artikel àusums

Avots: ME I, 230

avai, Interj.: avai, māmiņa, tavu skaistu aubi BW. 24649.

Avots: ME I, 232

azaîds: auch AP., Skaista, Warkl., azaĩds Siuxt, Demin. azaidītis BW. 27825, 2 (aus Rudbahren),

1): auch Seyershof;

2): auch Warkl.;

3): auch Siuxt;

4): auch Warkl.;

6): eine Milchsuppe ("šķidra piena puträ) AP.; eine Suppe, die man zu Mittag isst ("pusdiena sagatavuotais ēdiens ēša-nai, kas vienmē̦r bija šķidrā veidā") Seyershof.

Avots: EH I, 190

azbars,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 127, Pilda n. FBR. XIII, 47, Warkl, n. FBR. XI, 102, Borchow, Skaista, Zaļmuiža, ozbers Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, Cibla: vakareņās vārīsim azbara putru Warkl.; ‡

2) = àizbars 4 NB. n. Latv. Saule 1924, S. 170.

Avots: EH I, 191

‡ azute Warkl. n. Fil. mat. 103, Borchow, Golg.. Kaltenbr., Oknist, Skaista, azute Linden, loc. s. azutē BW. 12494 var. (aus Absenau), = azuôts.

Avots: EH I, 191

baîme: auch Auleja, PlKur., Skaista, Pas. III, 954, 450, Plur. baîmes Preili n. FBR. VIII, 14 (gen. plur. baîm), Kaltenbr.: jaunekli apjēme baimes Pas. V, 243 (aus Auleja). jam nuo baimēm aizmirsās, uz kuŗu pusi skriet Kaltenbr.

Avots: EH I, 199

baîst: auch Kaltenbr., Oknist, Prohden, Skaista: jai tika ... b. Pas. IX, 328 (ähnlich VIII, 386). dē̦lam ... bija ... b. nuo mātes VII, 133.

Avots: EH I, 199

bàlē̦ns ² [Lös.], Bers., AP., bàlene ² Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

‡ bàļģe ² , = baļ˜ļa Auleja, Kaltenbr., Sussei; der Brottrog Skaista: pilnu... baļģi ar maizes mīkli Pas. V, 325 (aus Lixna). zem maizes baļģes 46 (aus Eglūna). Bei Agelut ⁴ (v. J. 1817), S. 140 und Pas.' III, 118 auch ein loc. s. baļģī.

Avots: EH I, 203

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255

bal˜tseja, bal˜tsejis, -e, ein weisses, schöhnes Gesicht habend, Weissgesicht: sīksejīti baltsejīti, tuo vedīšu bāliņam; sīksejai, baltsejai skaista caunu ce̦purīte BW. 12312.

Kļūdu labojums:
skaista = piede̦r

Avots: ME I, 258, 259

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr ² ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210