Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ui' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ui' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (551)

abadui

aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]

Avots: ME I, 5

aizbuinīt

‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12

aizčuidīt

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16

aizkruities

‡ àizkruitiês,

1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;

2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.

Avots: EH I, 33

aizkuidīt

àizkuidît, wegschaffen, mühsam entfernen: vīrs nuodievuojies spuokus aizkuidīt LP. V, 61.

Avots: ME I, 34

aizķuidīt

‡ àizķuĩdît, -u, -ĩju Siuxt, = àizvākt, wegschaffen: a. netīrumus uz lauka.

Avots: EH I, 35

aizpuinīt

‡ àizpuinît, stossend hin-, wegbekommen Bauske: a. kuo uz ganiem.

Avots: EH I, 44

aizpuišot

‡ àizpuĩšuôt pruojām, zum Weggehen (zur Abreise) ausrüsten Stenden: nu beidzuot viņu aizpuišuojām pruojām!

Avots: EH I, 44

aizstuidīt

‡ àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 53

apduits

apdùits 2: auch Saikava.

Avots: EH I, 78

apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82

apkluit

apklùit 2 , -kluju Festen, verschlingen.

Avots: EH I, 92

apkluit

apkluit"?": dēlieši savus gabalus ar reizi apkluja (verschlangen?) Vīt. 43.

Avots: ME I, 95

apkruities

‡ apkruitiês, mit Mühe um etwas herumgelangen: nevarēja ap purvu a. Saikava.

Avots: EH I, 94

apķuidīt

‡ apķuĩdît Dunika, versorgen: bērns tik ātri plēš zeķes, ka nevar spēt tuo ar zeķēm a.

Avots: EH I, 96

apķuidīt

‡ apķuîdît 2 Dunika, stark (sehr warm) ankleiden: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 96

apkuiļoties

‡ apkuiļuôtiês, sich begatten (von Schweinen): cūka apkuiļuojusies Dobl. n. U.

Avots: EH I, 94

apmuit

‡ apmuit,

1) = ‡ apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103

appluinīt

‡ appluinît, ringsherum ausraufen Lemburg: a. kam visus matus.

Avots: EH I, 106

appuinīt

‡ appuinĩt,

1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;

2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?

Avots: EH I, 106

appuišot

appuĩšuôt, tr., bedienen (gew. einen Verwöhnten, Faulen): būs jāappuišuo kā lellīte Alm. (Denom. von puĩsis).

Avots: ME I, 112

apstuidīt

apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).

Avots: ME I, 127

ārmuižnieks

ârmuĩžnieks, einer, der nicht auf dem Gute lebt BW. 14425.

Avots: ME I, 243

atbuilēt

atbuîlêt 2, stumpf machen: nazi. Refl. -tiês, stumpf werden: atbuilējies nazis Kand. [Zu builis].

Avots: ME I, 151

atdabuit

‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138

atkluinīt

‡ atkluînît 2 Lemburg, Lemsal, lässig, wackelnd ("vielleicht auch: hinkend") herkommen.

Avots: EH I, 149

atkruities

‡ atkruitiês, langsam, mit Mühe herkommen Laud., Lemburg, Prl.: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 150

atķuidīt

atķuĩdît, tr., wegschaffen, beseitigen, entfernen: atķuidījis citus kūlējus nuost LP. VI, 462; VII, 676. Kand.

Avots: ME I, 170

atmuities

‡ atmuîtiês 2 Dunika, Kal., Rutzau, mühsam hergelangen.

Avots: EH I, 156

atpuišot

‡ atpuĩšuôt,

1) = atkal˜puôt 3 Lemsal: nevar a. vien;

2) (zu einer Arbeit) wegbefördern
Stenden: Jāni nevar lē̦ti a. Refl. -tiês Stenden, sich (zu einer Arbeit) ausrilsfen und wegbegeben: viņi nevar a. vien.

Avots: EH I, 159

atstuidīt

‡ atstuidît,

1) abwehren
Für. I;

2) weg-, zurückstossen
Stenden (mit uî 2 ).

Avots: EH I, 172

atsuinīt

‡ atsuînît 2 Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.

Avots: EH I, 172

avui

avui! Interj., o! weh! avui, kā sāp Mar. RKr. XV, 106; XVII, 147.

Avots: ME I, 232

bruikšķēt

bruikšķêt, - ēju, krachen (von stürzenden Bäumen), prasseln (von brennenden Häusern) U.

Avots: ME I, 339

bui

bui tahm., = bija "war".

Avots: ME I, 346

bui

‡ II bui! Interjektion, pfui: bui! tādi lieli tārpi! Linden.

Avots: EH I, 249

builēt

buîlêt 2 Kand., -ēju tr., mit einem stumpfen Messer schneiden: maizi Mag.XIII,2,64.

Avots: ME I, 346

builis

buîlis 2 , ein stumpfes Beil: auch Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 249

builis

buîlis 2 Kand. [Nigr., bùilis 2 Lis.], ein stumpfes Messer, Beil Mag. XII, 2, 64; vgl˙li. builùs, länglich rund.

Avots: ME I, 346

builis

‡ II builis (?), = bul˜lis 1: vērsi, vērsi, buili, buili (Var.: bulli)! BW. 20375 var. (aus Altona). ui aus u durch Epenthese?

Avots: EH I, 249

buinis

buinis, ein plumper, dick angekleideter Mensch, von dem kaum die Augen zu sehen sind (hauptsächlich von Frauen gesagt) Trik.

Avots: ME I, 346

buinis

‡ II buînis 2 Lemsal, Wainsel, = builis I, šķīnis I 2.

Avots: EH I, 249

buinīt

buînît 2, - u, - īju, mit einem strumpfen Messer schneiden, einem strumpfen Bohrer bohren u. s. w. Gr. - Sess. Wohl eine Ableitung von buina nazis, stumpfes Messer (ebenda). [Vgl. builis.]

Avots: ME I, 346

buit

‡ buît Erlaa n. FBR. XIV, 124, = bût, sein.

Avots: EH I, 249

ciempuisis

cìempuĩsis od. cìema, cìemu puisis, ein junger Mann aus einem benachbarten Gesinde od. Dorfe, ein Junge als Gast: te jāja ciempuiši līgavu lūkuot BW. 12387. es saviem ciempuišiem mūžam laba nevēlēju VL.

Avots: ME I, 394

cui

cuĩ! [in Salis cuî! 2 ] Interj., beim Hetzen der Hunde gebraucht, oft mit pi! verbunden: cui! pi!

Avots: ME I, 397

čuiba

[čuĩba, ein (besonders bei der Arbeit) ungeschickter Mensch AP., Kokenh.]

Avots: ME I, 418

čuibas

čuibas,

1) Pantoffeln
Kav.;

2) etwas Minderwertiges:
čuibas vien, čuibas vien tautu dē̦la bāleliņi BW. 21100.

Avots: ME I, 418

čuibis

‡ čuĩbis Frauenb. "ein dummer Mensch".

Avots: EH I, 294

čuibus

čuĩbus [Gr. - Sessau, N. - Bergfried], unverschnittener Eber LKVv.

Avots: ME I, 418

čuidiņa

[čuĩdiņa, ein leichtes Getränk, wie Tee od. Kaffee Trik.]

Avots: ME I, 418

cuidīt

‡ cùidît Trik., (mit uî 2 ) Schnehpeln, (mit uĩ) Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau, = cuinât: c. suņus.

Avots: EH I, 279

čuidīt

[čuĩdît, schrecken, scheuchen, verjagen Ronneb., Smilt., Trik.]

Avots: ME I, 418

čuikāt

[čuikât, schlecht schneiden, schneidend verpfuschen Wid.]

Avots: ME I, 418

čuilis

[čuîlis 2, ein stumpfes Messer Waldeg.]

Avots: ME I, 418

cuināt

[cuinât mit zweisilbigem ui Ruj., Salis, Drsth., Dond., hetzen.]

Avots: ME I, 397

čuinis

[čuînis 2 Daiben "ein Mensch, der eine fremde Mundart spricht".]

Avots: ME I, 418

čuinīt

čuînît 2, -u, -īju, tr., mit einem stumpfen Messer etw. shneiden Gold., Kand.: meitene čuinī maizi ar trulu nazi Dond. [Refl. -tiês Grobin, = suinīties "sich reiben".]

Avots: ME I, 418

dabuit

dabuit (unter dabût): auch (mit uî ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 124, Oknist, (mit uĩ ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 301

davuikt

‡ davùikt 2 Auleja, sich aneignen, erlernen: mazāks var nuo lielāka d.

Avots: EH I, 310

dievuioties

dìevuiôtiês, beteuern, schwören, feierlich versprechen: uozuoliņš dievuojās saulei saknes nerādīt. tas dievuojas tik+pat kâ žīds pie krusta Etn. IV, 121. puisis gan dievuojies, gan liedzies, bet šie neticējuši LP. IV, 207.

Avots: ME I, 487

dižpuisis

dižpuĩsis, ein erwachsener, unverheirateter Knecht: viņš pirmuo gadu par dižpuisi pie saimnieka Sassm.

Avots: ME I, 475

druiks

druîkns 2, druîkts 2 Nigr., robust. stark: viņš palielu druiknu augumu Janš. Apsk. I, 484. miesas panti bija apaļāki, luocekļi druiktāki Janš.

Avots: ME I, 503

druikts

druîkts 2 (unter druîkns 2 ): druikti puiši un stipri kâ lāči Janš. Mežv. ļ. I, 318 (ähnlich II, 80, Dzimtene I 2 , 307 u. a.).

Avots: EH I, 335

dui

dui [einsilbig. in Westkurl.] für divi. masc. u. f., Gen. duju; neben dui das Fem. dujas BW. 17519, 5.

Avots: ME I, 510

duida

dùida "ein geiziges (sîksta) Weib". ["tādas duidas jau negribu", sagte ein Witwer in der Absicht, bei der Wahl einer zweiten Frau vorsichtiger zu verfahren, und meinte damit das faule und nachlässige Weibervolk U.]

Avots: ME I, 510, 511

duidāt

[dùidât 2 Bolwen. auf den duidas spielen; auch vom Geheul hungriger Schweine.]

Avots: ME I, 511

duidot

duiduôt "?": citu (nakti) vairs neduiduošu jaunu puišu kažuokā BW. 33479.

Avots: ME I, 511

duidubenis

duidubenis: auch Blieden (mit ùI ), Amboten (mit uĩ ), Schrunden, Janš. Līgava I, 90; II, 19.

Avots: EH I, 339

duidubenis

duidubenis, auch duîdubis 2 Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511

duiņāt

‡ dùiņât 2 Lubn. "durch die Nase summen".

Avots: EH I, 339

duins

duins: vakars bija dùins 2 ("dunkel") Saikava. d. ("trübe, nebelig") laiks ebenda. Wohl aus *duje̦ns oder *dujans, vgl. dujans ‡ 2 und dujs.

Avots: EH I, 339

duins

duins, dunkel, unklar, unsauber: duins piens Laud.; [vgl. dujans].

Avots: ME I, 511

duiriteņi

duîriteņi 2, ein Wagen mit zwei Rädern Wirginahlen.

Avots: ME I, 511

gruižļi

‡ gruîžļi 2 Dunika, Fegsel ("muižļi, saslaukas").

Avots: EH I, 410

gruižļots

‡ gruîžļuôts 2 Dunika, ungefegt, voll Schutt: gruižļuota istuba.

Avots: EH I, 410

guibans

‡ guĩbans Salis, schwach, matt.

Avots: EH I, 416

guibs

guĩbs matt Salis, Lems., Ruj. n. U.

Avots: ME I, 676

guibt

gùibt C., [guĩbt Salis., -bstu, -bu], ohnmächtig, matt werden W. -Livl. n. U. [Ablautend zu li. gvaĩbti "обмирать"?]

Avots: ME I, 676

ģuibt

[ģùibt 2 , -bstu, -bu,"vārgt" Bers.]

Avots: ME I, 701

iedabuit

‡ ìedabuit Dunika, Kal. OB.. Oknist, Rutzau, = iedabût 1. Refl. -tiês, mit Mühe hineingelangen Dunika, Kal., OB., Rutzau: re̦snā saimniece nevarēja ie. ratuos.

Avots: EH I, 507

iekluinīt

‡ ìekluinît, eilig (eine flüssige Speise) essend zu sich nehmen Meselau: cik tad nu ieēdu, - tik drusku iekluinīju tā šķidruma. cūka ātri iekluinīja.

Avots: EH I, 520

iekluit

ìekluit: auch Geistershof, Lis., Lös., N.- Schwanb.

Avots: EH I, 520

iekļuiut

‡ ìekļùit 2 ìekļùit Domopol, Mērdzine, Nautrēni, = ìestrèbt 1: ie. zupu Zvirgzdine.

Avots: EH I, 520

iekruit

iekruit: ìekrùit 2 Saikava, stibitzen, sich aneignen: kad pluosti pajūk, iekruj ir tu!

Avots: EH I, 523

iekruit

iekruit Nerft, = iegūt.

Avots: ME II, 30

iemuidzīt

ìemuidzît, einpressen, eindrücken, einknüllen Karls.

Avots: ME II, 46

iemuities

[ìemùitiês,

1) muhsam eine Arbeit erlernen
Bruw.: bē̦rns jau labi iemujies lasīšanā Wolm.;

2) "eigensinnig widersprechen
ietiepties" Lausd.;

3) sich zwischen andere hineinmischen
Wessen, Mar.: iemujies kâ purvâ šinī cilvē̦ku drūzmā Fest. iemuities cita lietās Domopol;

4) einschiessend einsinken
Mar.;

5) sich hineinverirren
Mar.;

6) in eine unangenehme od. schwierige Lage geraten
Sessw., Mar.;

7) "iejukt" (von leblosen Gegenständen)
Odsen;

8) "iekulties; ar grūtībām nuokļūt kaut kur iekšā" Druw.]

Avots: ME II, 46

iestuidīt

ìestuidît, tr., einjagen, einflössen: nelabais iestuida brāļu sirdīs nelabas duomas LP. VI, 963.

Avots: ME II, 74

izķuidīt

izķuidît, izķuidât, tr.,

1) ver -, hinausjagen, hinauswerfen:
ķēniņš jautā, vai pa˙tiesi tas būšuot ve̦lnus izķuidīt nuo nuogrimušās pils LP. VI, 441. lapsa izķuidīja visas zivis nuo ve̦zuma LP. V, 170. nevar ļaudis pie darba izķuidāt Grünh.;

2) treiben, abquälen:
pa vasaru tuo izķuidājis, laiž rudenī, lai iet mežā Alm.

Avots: ME I, 760

izkuiļot

‡ izkùiļuôt 2 Erlaa, verkümmern indem sich die Wurzeln zusammenziehen: kāpuosti un griežņi var i.

Avots: EH I, 459

izmuities

‡ izmuîtiês 2 Dunika,

1) mühsam heraus-, hinausgefangen:
i. nuo purva;

2) eine Zeitlang Schwierigkeiten zu überstehen haben:
kâ man bez pārtikas i. tik ilgi?

3) sich abplagen.

Avots: EH I, 467

izmuitot

‡ izmuĩtuôt Frauenb. "ohne Erlaubnis herausnehmen".

Avots: EH I, 467

izpluinīt

izpluînît,

1): auch Frauenb.; ‡

2) gewaltsam hinaustreiben
Frauenb.: vācieši mani izpluînītu 2 ārā.

Avots: EH I, 473

izpluinīt

izpluînît, tr., ausraufen, auszupfen, ausreissen: izpluinījām kâ nekâ ar ruokām taciņu starp ūdens augiem Balss. jumti pa pusei sakrituši un vēja izpluinīti Latv. sieviete bij izpluinīta Latv.

Avots: ME I, 783

izpluities

‡ izplùitiês 2 Oknist, eine Zeitlang sich (ängstlich) sorgen: par velti tu izplujies: redz, ka ne˙kā ļauna nav!

Avots: EH I, 473

izpuijāt

‡ izpuĩjât Frauenb. "gewaltsam vertreiben": i. uotru pa Jurģiem nuo mājām laukā.

Avots: EH I, 474

izpuinīt

‡ izpuinît,

1) hinaustreiben
(mit ùi 2 ) Golg.: i. dzē̦rājus nuo istabas;

2) nach allen Seiten auseinanderwerfen
Geistershof; = izjàukt C., Ermes, (mit uî 2 ) Gramsden: zirgi izpuinījuši un saminuši auzu gubu N.-Peb. vecuo plauku izpuinīs A. 1892 I, 42;

3) "iztūcīt, izburzīt" Wizenhof;

4) verbrauchen, konsumieren
NB.: i. visu vadmalu vienam uzvalkam; i. visu ēdienu.

Avots: EH I, 474, 475

izpuišot

izpuĩšuôt, tr., es jem. recht machen, mit seinen Leistungen befriedigen, bedienen: nevar... svešu māti izpuišuot BW. 4151. [tam jau ne˙viens nevar izpuišuot U.]

Avots: ME I, 786

izruinīt

izruinît, zur Genüge mit einem stumpfen Messer schneiden Fr.

Avots: ME I, 793

izsluinīt

‡ izsluinît, durchschelten, -schimpfen Bers.

Avots: EH I, 481

izsuinīt

‡ izsuinît Selg., Wandsen, ausreiben.

Avots: EH I, 484

izsuinīties

izsuînîtiês, sich gehörig schuppen, scheuern, schaben: skruoderis tur izsuinās LP. I, 131.

Avots: ME I, 807

izvuicīt

‡ izvùicît 2 Auleja, = izmācît: jī tevi izvuicīs, kuo darīt Pas. IV, 507 (aus Welonen; ähnlich XII, 212 aus Preiļi). Refl. -tiês, auslernen: ve̦lns izvuicējās Pas. XII, 499.

Avots: EH I, 497

izvuikt

‡ izvùikt 2 Auleja, auslernen: ni darbeņa izvuikuse Latv. t. dai. IX, № 4279.

Avots: EH I, 497

jaunpuisis

jaûnpuĩsis, Demin. verächtlich jaûnpuĩšelis,

1) ein junger Bursche:
puiši, mani jaunpuišeļi BW. 31106;

2) der Brautführer, der Brüder der Braut:
brūti veda uz baznīcu brūtes brālis; tuo sauca par brūtes vedēju, vē̦lāk pašās kāzās par jaunpuisi BW. III, 1, 48.

Avots: ME II, 101

juiga

‡ juîga 2 NB. "eine Art kleiner Wildgänse".

Avots: EH I, 566

kluica

‡ kluica Nogallen, eine gewisse Möwenart.

Avots: EH I, 622

kluicens

kluicens, der Kranich L. (grus cinerea): dzērve iedēvē̦ta dažuos apgabaluos par kluice̦nu Konv. 2 , RKr. XVIII, 95. [Būga erinnert Liet. k. žod. CXIII an das wahrscheinlich aus dem Kurischen entlehnte liv. klūk "Schwan" und meint, kluicens wäre im Kurischen durch Epenthese aus klūicin(a)s entstanden; aber man weiss nicht, ob kluicens aus dem kurischen Gebiete stammt.]

Avots: ME II, 233

kluiga

klutga,

1) ein mit der Wurzel ausgehauener Baum
Karls.;

2) die Stelze
Karls.

Avots: ME II, 233

kluiķis

kluiķis, Kronschnepfe (numenius arquata) U., RKr. VIII, 97. [Wenn ursprünglich kurisch, mit ķ (aus tj) für t aus anderen Kasus; vgl. kluite dass.] Vgl. klùit.

Avots: ME II, 233

kluinas

kluînas 2 verächtliche Bezeichnung der Füsse Wain.; [vgl. kluinis I].

Avots: ME II, 233

kluinas

‡ II kluinas Mahlup, gefrässige Lebewesen.

Avots: EH I, 622

kluiņāt

kluiņât: schwerfällig, die Füsse schleppend gehen Laidsen, (mit uî 2 ) Schnehpeln; "auf einem schlechten Weg im Dunkel gehen; lempīgi iet" Alschw., Basi.

Avots: EH I, 622

kluiņāt

[kluiņât, watscheln, hinken Wid.]

Avots: ME II, 234

kluinis

I kluĩnis: auch (mit uî 2 ) Lems.: meitas mani kluini (Var.: kleinu) sauca BW. 11308 var.

Avots: EH I, 622

kluinis

I kluĩnis [Kandau], ein Schiefbeiniger, Säbelbeiniger Kand.; kluiņi,

a) Schiefbeinige;

b) schiefe, krumme, kranke Beine;
c) schiefgetretene, grosse, plumpe Stiefel Kand.

Avots: ME II, 233, 234

kluinīt

‡ kluinît, wackelnd gehen (mit uî 2 ) Lemb.; "līkām kājām iet" (mit uî 2 ) Lems., "ļempīgi iet" (mit ùi 2 ) Kalz. n. Fil. mat. 28.

Avots: EH I, 622

kluinīt

klùinît 2 - u, - ĩju, tr., viel, in vollen Zügen trinken, gierig essen: klipas Plm., ūdeni Mar. n. RKr. XV, 119; [vgl. kluit].

Avots: ME II, 234

kluins

kluîns 2 ,

2): kluînas 2 (= kleinas) kājas Schibbenhof; adv. kluîni 2 ebenda, = kleîniski 2 .

Avots: EH I, 622

kluins

kluîns, 2

1) gebrechlich, schwach:
mēs abi ve̦ci, kluini, saimniekuot paši vairs nevaram Gr. - Sessau, Kand.;

2) schief, krumm, säbelbeinig:
kluinas kājas Kand., Lems.; kluini zābaki, schief abgetretene Stiefel LD. Vgl. kleins.

Avots: ME II, 234

kluit

klùit 2 kluju, intr., tr., schlingend essen, schlingen: kuo tu kluj? Lub., [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 67, Plm. [Dürfte auf ein Paradigma * klūt: kluju zurückgehen; vgl. kļaut III.]

Avots: ME II, 234

kluitēt

kluĩtêt, - ẽju, schreien (von der Kronschnepfe): kad kluitans kluitē, tad būs lietus Dond.

Avots: ME II, 234

knuisis

[knuĩsis (li. knuĩsis), die Mücke Rutzau.]

Avots: ME II, 250

kruiklis

kruiklis, ‡

2) "wer nicht Wort zu halten pflegt"
Smilt.

Avots: EH I, 659

kruiklis

kruiklis, Händelmacher L., Plm. [Zu kruities.]

Avots: ME II, 285

kruilēties

‡ krùilêtiês 2 , -ējuos Golg., nach Futter haschen: zirgs kruilējas pēc zâles.

Avots: EH I, 659

kruilīgs

‡ krùilîgs 2 Golg., gefrässig, gierig (vor Hunger): zirgs nav baŗuots, - tik k.. ka katrā vagas galā kruilējas pēc zâles.

Avots: EH I, 659

kruilis

kruilis, ‡

3) ein Nimmersatt
Golg. (mit ùi 2 ).

Avots: EH I, 659

kruilis

kruilis,

1) Schimpfwort, mit dem ein
kreilis bezeichnet wird Neik. n. U.;

[2) nach Wid. = kruiklis, kruja].

Avots: ME II, 285

kruiliski

‡ kruîliski 2 , Adv., ungeschickt und hässlich ("neveikli un neizskatīgi") Salis n. FBR. XV, 78: k. iet, hinkend od. stoipernd gehen Salis.

Avots: EH I, 659

kruistīties

kruistîtiês, -uos, -ĩjuôs, freqn. zu kruitiês, sich an etw. Verbotenes, Unerlaubtes machen: suns kruistās ap ēdiena traukiem Druw. kuo tu kruisties ap cita sievu? Druw.

Avots: ME II, 285

kruit

‡ kruit, prs. und prt. kruju, stehlen Saikava. Refl. -tiês (s. ME. II 285 f.),

1): virsū k. auch Adsel; bē̦rns krujas (bewegt sich)
visu dienu Salwen; nach etw. verlangen, begehren: tuo ē̦d, uz cita krujas Saikava;

2): (arbeitend) sich plagen, mühen
Saikava: kuo nu tik daudz krujies kâ vāvere! tik˙pat mantas līdzi nevedīsi uz kapiem. ‡ Subst. krujējs, ein diebischer Mensch Saikava. Zur Bed. vgl. auch ‡ àizkruitiês.

Avots: EH I, 659

kruities

kruĩtiês [Wolm.], prs. krujuos und krūjuos U., [prt. krujuôs Wolm.],

1) virsū kruities, sich aufdrängen, jem. zu Leibe rücken
L.: miegs tâ virsū krujas, ka nezin kur dēties; sich anstrengen, vorwärts zu kommen: bē̦rns krujas ruokām un kājām uz priekšu Nerft; [2) "lieliski rūpēties, raizēties" Wessen. - Urspr. wohl: prs. krujuos, prt. kruvuos, inf. krūties; vgl. krūtiês].

Avots: ME II, 285, 286

kuiba

kuĩba, kuĩbana, kuĩbe̦na, kuĩbene, das von den Beinen eines Tieres, namentl. eines Seehundes, Hundes u. a. abgezogene Fell Dond. kuibenes āda nuo luopu kājām: es nuopirku divi pāŗi kuibeņu, - tur būs pastalas un ielāpi Nigr. es uzsegšu buļļa ādu ar visām kuibe̦nām BW. 25358. Der Plur. gew. das aus diesem Felle verfertigte Schuhwerk (Pasteln): vedējiņu meitiņām suņa kuibas (Var.: kurpes) kājiņā BW. 20396, 10. ar tiem suņu zābakiem, ar tām kuiļu kuibanām 20396. kas sēd galda galiņā baltām kuņu kuibenēm 20600. kas sēd galda galiņā baltas ķēves kuibenē RKr. XVI, 180. (Bei Wid. kuibenes auch: Gerümpel, Lappen, Fetzen. - Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. koib "Bein"); aus dem Lettischen stammt wohl li. kuibina "eine Ledersohle".]

Avots: ME II, 300

kuidas

kuidas, Plackerei, Sorge, Arbeit; man tādas kuidas uz kakla Naud.

Avots: ME II, 300

ķuidāt

‡ I ķuĩdât Siuxt, beiseite schaffen, einheimsen: jums tâ būs saaudzis, ka nespēsit ķ.; zur Bed. vgl. izķuîdât (unter izķuidît).

Avots: EH I, 707

kuidēt

kuidêt "männlich Vermogen haben" L., peiner Sache gewachsen sein" St. [kuidēt können, vermogen": neķuid (sic!) vis tik daudz duot, kâ izdzeŗ, sudmalas neķuid malt Für. - Zu li. kuidė´ti "давать вдоволь", kuidinas "удовлетворенный"?]

Avots: ME II, 300

kuidīt

‡ *kuidît, zu erschliessen aus àizkuidît

Avots: EH I, 667

ķuidīt

ķuîdît 2, -u od. -ĩju, -ĩju, [ķuĩdît, -du, -dĩju PS.], tr.,

1) zur Arbeit anspornen, antreiben
Kand., Selg. n. Etn. IV, 98, Naud.: mūs viņi ķuidī kâ suņus A. VIII, 1, 106;

[2) ķuĩdît, reichlich geben:
varēji viņam grūst un ķuidīt, kas tik tev bija Janš. Dzimtene 2 III, 192. - Zur Bed. 2 vgl. li. kuidėti unter kuidêt].

Avots: ME II, 391

kuiga

kuiga, ein Wasserhahn Elv., schwarzes Wasserhuhn (fulica atra) RKr. VIII, 95; die Doppelschnepfe (scolopax major) RKr. VIII, 97. [Aus den finnischen Sprachen? vgl. estn. kuik (gen. kuigu) "Schwan."]

Avots: ME II, 300

kuika

kuîka 2 : ein Schimpfname NB.

Avots: EH I, 667

kuika

kuîka 2 (li. kùika "ein schlechtes Pferd"), ein schlechtes Pferd: kuikas vien, kuikas vien vedējiņu kumeliņi Ranken n. RKr. XVI, 165. [Zu apr. paustocaican "Wildpferd"? Oder aus slav. kyka 1 bei Berneker Wrtb. I, 676 f.? Vgl. auch Būga KSn. I, 266.]

Avots: ME II, 300

kuilēns

‡ kuĩlē̦ns AP., Siuxt, (mit ùi 2 ) Saikava u. a., Deminutiv zu kuilis I: mazi kuilēniņi Tdz. 50726. vilks nuokuoda kuilēniņu BW. 29132, 1.

Avots: EH I, 667

kuilips

kuilips Peb. n. U., RKz. VIII, 97, die Kronschnepfe.

Avots: ME II, 300

kuilis

I kuĩlis: Demin. gen. s. kuileļa BW. 34863 var.; sirmais k. baruojās BW. 22829, 1 var. me̦lnu kuili 25872, 2 var. cūkas kuili 16436, 5 var.; auch ein (nicht kastrierter) Widder Seyershof.

Avots: EH I, 667

kuilis

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300

kuilis

II kuĩlis: kùiļa 2 kāja Kalz. n. Fil. mat. 28, eine Krankheit der Kohlpflanzen (die Wurzel wird dick und rauh, und die Pflanze wird welk).

Avots: EH I, 667

kuilis

II kuĩlis [PS., C.], ein Kohlkopf, der sich nicht schliessen will L.; kuilis, ein Blatt am Kohlkopf, das in die Quere wächst und dadurch das Schliessen des Kohlkopfes hindert U.: kuilis (Knolle) iemeties kāpuostā vai kāpuosta saknē. kuiļi [PS.], Knollen an den Kohlpflanzen, die sie welk machen U., Smilt., Sessw., AP. [Wohl aus derselben Quelle wie kuilis I; vgl. r. килá "Leistenbruch; Knorren am Baum".]

Avots: ME II, 300

kuilis

III kuĩlis: ein gewisser Vogel AP., Seyershof: kad kuiļi kliedz, tad būs lietus AP.

Avots: EH I, 667

kuilis

III kuĩlis [Salis], die Kronschnepfe (numenius arquatus) Natur. XXXVII, 206, Burtn., AP., Dalbingen; mazais kuĩlis [PS.], kleiner Brachvogel (numenius phaeopus) Natur. XXXVII, 205.

Avots: ME II, 300

kuilis

‡ IV kùilis 2 Saikava "līkumains nuošuvums": tik nelabi izgriêzts un kuiļiem vien nuošūts, ka ne˙maz negribas mugurā vilkt.

Avots: EH I, 668

kuilīši

‡ kùilīši 2 Lubn., eine gewisse Kartoffelsorte (lilafarbig, lang und krumm).

Avots: EH I, 668

ķuilmetes

ķùilmetes, ein Tuch ums Bein zu wickeln statt des Strumpfes Fehteln. [Aus * ķūlmetes (zu ķũlis . mest).]

Avots: ME II, 391

kuiļot

‡ kùiļuôt 2 Erlaa, am kuĩlis II erkranken: kāpuosti (griežņi) kuiļuo (saknēs ieme̦tas tārpi, un tās sačuokuruojas).

Avots: EH I, 668

kuiļoties

[kuĩļuôtiês, schon im ersten Jahr erblühen (von einer zweijährigen Pflanze): šuogad kāpuosti un kāļi sāk kuiļuoties Jürg.]

Avots: ME II, 300, 301

kuiļoties

‡ II kùiļuoties 2 Sonnaxt (li. kuiliúotis "nach dem Eber verlangen"), sich begatten (von Schweinen).

Avots: EH I, 668

kuiļuks

‡ kuĩļuks A.-Ottenhof, (mit ùi 2 ) Oknist, Deminutiv zu kuĩlis I.

Avots: EH I, 668

kuinīties

‡ kuînîtiês 2 , -uôs, -ījuôs Assiten "spārdīties, raustīties": pieci, seši vācieteļi vienu pašu uti kāva; visi seši brīnījās, ka tā ute kuinījās.

Avots: EH I, 668

ķuips

‡ ķuips Lng. (unter asaka) "stumpf".

Avots: EH I, 707

kuisiens

kuisiẽns, das Dickicht Grob. n. Etn. IV, 98. [Vgl. li. kuisýnas "густой кустарник".]

Avots: ME II, 301

kuisīt

‡ kuîsît 2 NB. "wackelnd gehen".

Avots: EH I, 668

kuislis

kuislis [li. kuislỹs od. kuĩsis "комар, мошка"], kleine Hundsmücke, Staubmücke U.

Avots: ME II, 301

kuitala

kuitala Konv. 2 2319, kuitals U., die Kronschnepfe (scolopax major) RKr. VIII, 97.

Avots: ME II, 301

kuitava

‡ I kùitava 2 Meiran "?": kuo tu maisies kâ k. pa kājām?

Avots: EH I, 668

kuitava

‡ II kuitava Schwitten "ein unsittlicher Mensch".

Avots: EH I, 668

kuitenis

kuîtenis 2 N.-Bartau, kuîtiêns 2 Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts 2 (auch in Preekuln) od. kuîtelis 2 Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301

kuitiens

kuîtiêns 2 (unter kuîtenis 2 ): eine mit Gesträuch bewachsene Stelle Gramsden.

Avots: EH I, 668

kuits

kuîts 2 (unter kuîtenis 2 ): ein Walddickicht NB.; kuîti 2 Gramsden, NB., dichtes Gesträuch.

Avots: EH I, 668

kuizaks

‡ kuizaks "?": cietumu valdīja pašpuikas jeb ve̦cie kuizaki Austriņš Gaŗā jūdze I, 90.

Avots: EH I, 668

lopmuiža

[luõpmuĩža Wolm. u. a., der"Viehhof" (bei Hupel 251), die Hoflage, ein Nebenhof.]

Avots: ME II, 527

luiga

‡ luĩga Lems., ein grosser, hagerer Mensch, ein derartiges Ferkel.

Avots: EH I, 760

luija

‡ luĩja NB. "ein grosser Gegenstand" (?): liels kâ l.

Avots: EH I, 760

luika

‡ luîka Ruhtern " ‡ luĩga".

Avots: EH I, 760

luitars

‡ luĩtars Seyershof, ein fauler und ungewandter Mensch.

Avots: EH I, 760

luits

‡ luîts 2 NB. (li. luĩtas "Stück"), ein grosses Stück Brot.

Avots: EH I, 760

luize

‡ luĩze NB. "ein grosser und schmächtiger Mensch (meist von weiblichen Personen)": meitene kâ l.

Avots: EH I, 760

mācītājmuiža

mâcîtãjmuĩža od. mâcîtāja muiža, das Pfarrgut, das Pastorat.

Avots: ME II, 576

mazmuiža

mazmuĩža LP. VI, 89, der Beihof, das Beigut: kungam piede̦r vairāk mazmuižas Sassm.

Avots: ME II, 573

mazpuisis

mazpuĩsis, = zirgu puisis Anzen n. RKr. XVII, 39; [ein Knecht, der kleine schweren Arbeiten verrichtet Dond.]: mans brālē̦ns dzīvuo pie saimnieka par mazpuisi Sassm.

Avots: ME II, 574

mežkuilis

mežkuĩlis: "Eber" ME. 11, 610 zu verbessern in "Wildeber".

Avots: EH I, 804

mežkuilis

mežkuĩlis MWM. VIII, 46 od. meža kuĩlis, der Eber.

Avots: ME II, 610

mūdui

mũdui Rutzau, wir beide, für mēs divi; vgl. li. mùdu.

Avots: ME II, 677

muiceļš

‡ muiceļš Bigauņc. 12, = muižas (od. muižu) ceļš. Aus *muižceļš.

Avots: EH I, 829

muidrs

muĩdrs [Karls.] "?": muidra bezdelīga Konv. 2 2153. [In Kalleten bedeute muĩdrs - flink, arbeitsam: muidra meita.]

Avots: ME II, 661

muidžis

muidžis, der Matsch, etwas Zerdrücktes Dr.

Avots: ME II, 661

muidzīt

muîdzît [C., Wolmarshof, Schujen], tr., knittern, matschen Dr.; ["spaidīt" AP.].

Avots: ME II, 661

muijāties

‡ *muĩjâtiês, zu erschliessen aus ‡ àizmuĩjâtiês.

Avots: EH I, 829

muišļi

muîšļi 2, der Schutt, das Fegsel: mežā dzimis, muišļuos mūžu nuodzīvuo (Rätsel: der Besen).

Avots: ME II, 661

muisls

[muisls "ein Gespenst" Nerft.]

Avots: ME II, 661

muiss

‡ muîss 2 N.- Peb. (ehemals), = màiss, der Sack.

Avots: EH I, 829

muisterēt

[muisterêt Infl. n. U., den Herren spielend andere unnütz in Bewegung setzen, hin und her schicken usw.]

Avots: ME II, 661

muisteris

[muisteris Wid., eine Person, die (statt selbst zu gehen od. etwas auszurichten) gern andere schickt.]

Avots: ME II, 661

muistīt

‡ muĩstît, -u, -īju NB., schlagen: nemuisti suni!

Avots: EH I, 829

muit

mùit, muju, muju, tr.,

1) herumwühlen, ohne Zähne essen
Etn. IV, 147: kuo tu muji tikilgi? Lub.;

[2) quälen:
puišelis muj (inf. muît 2) suni nuost Rutzau]. Refl. mùitiês Smilt., mùities 2 Lis., muîties 2 Līn., Nigr., Rutzau], mūtiês Meiran,

1) [muîtiês C.], mit der Arbeit nicht vom Flecke kommen, sich abplagen, ohne Erfolg sich abmühen
Lös. n. Etn. IV, 147; Druw. n. RKr. XVII, 69, Kalleten, Wain.: elš mujuoties pa stāvuo krastu Rainis. [viņš mujas pa tīrumu, bet ne˙kā neizdara C. cauru mūžu sitās un mujās Rutzau];

2) hinderlich, im Wege, unter den füssen sein, sich einmischen:
kuo tu te mujies? [Saikava, Odsen, Wessen], Birz. viņš vienmē̦r līdzi mujās Stari I, 270;

3) trödeln, müssig sein:
pat saimnieki tādā darba laikā mujas kruogū Dz. Vēstn. [kuo nu mujies (= staigā bez vajadzības) apkārt? Sessw.];

4) sich mit Mühe durchschlagen:
kâ tev iet? tâ tik mujuos N.;

[5) verkehren
Infl. n. U.: še daudz cilvē̦ki mujas - vgl. mūties].

Avots: ME II, 661, 662

muit

I mùit,

2): auch Dunika; ‡

3) "mānīt" (mit ùI 2 ) Warkl. Refl. -tiês: "mùities 2 Lis." ME. II, 661 durch "muîties Lis." zu ersetzen;

1): auch Dunika (mit uî 2 ); "mīties uz vienas vietas" (mit ùi 2 ) Saikava;

2): auch Dunika, Rutzau; kaķi viņai, pa sē̦tsvidu ejuot, mujās pa kājām Jauns. Augšz. 207;

4): auch Dunika, Rutzau; "šâ tâ dzīvuot" (mit uî 2 ) Perkunen;

5): auch Oknist. - pa stadulu mujās ("?") un kliedza tirdzinieki Azand. 118. cauru ziemu muidamies ("?") pa vienu istabu Janš. Mežv. ļ. II, 382. Zur Bed. vgl. auch ‡ apmuit. Fraenkel zitiert FBR. XI, 59 aus Daukantas auch ein li. muities "sich herumplagen".

Avots: EH I, 829

muit

‡ II muit, muju,

1) eine fremde Sprache zu sprechen anfangen
(mit ùI 2 ) Lös.: viņa jau muj;

2) "?": kas tā par valuodu, kas par režģi, kuo tu man te ... priekšā muj (zu muit I 1 ?)? Ciema spīg. 190.

Avots: EH I, 829

muita

muĩta (auch Līn., Alt- Salis, Ruj., Serbigal, AP., mùita 2 Nerft, muîta 2 Neu - Salis], die Maut, der Zoll, Tribut: es bez muitas svešus ļaudis cauri sē̦tu nelaidīšu RKr. XVI, 171. [tie nenuoduos me̦slus, ve̦cu tiesu nedz muitu Glück Esra 4, 13. - Nebst li. muĩtas aus slav. myto.]

Avots: ME II, 662

muita

‡ II muita N.- Peb. (ehemals), = màita, Aas, Luder.

Avots: EH I, 829

muitāt

muĩtât, ‡

3) schlagen
Warkl.: m. kam muguru.

Avots: EH I, 829

muitāt

[muĩtât, -ãju,

1) verzollen
L., Bergm. n. U.;

2) den Zoll (übertragen, vom Wegnehmen von Kleidern) nehmen:
muitājat, bāleliņi! nu bij laba muitāšana: cita meita stāģenē, cita salmu gubiņā BW. 35052.]

Avots: ME II, 662

muitenieks

muĩtenieks, ‡

2) ein Spitzbube, Dieb
Warkl.

Avots: EH I, 829

muitenieks

muĩteniẽks, muĩtiniẽks, muĩtniẽks, der Zöllner, Zolleinnehmer: daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda Matth. 9, 10.

Avots: ME II, 662

muiža

muĩža,

1): schon LLD. II, 12 5 ; kāda m. tad mau pie viņa iet? tas jau pat pēc cilvē̦ka ne˙maz neizskatās! Pas. IV, 145;

4): muižu pataisīt Wenden n. Bergmann, das Grab besorgen;
‡

5) "maza bedrīte, kur ar ruoku jāiedze̦n kuoka klucītis ("cūkä; kādā zē̦nu ruotaļā)" Rutzau.

Avots: EH I, 829

muiža

muĩža, Demin. verächtlich muĩžele,

1) das Landgut der Adligen, jetzt auch der bürgerlichen, Herrengut:
Sprw. kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu? kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. ta tad liela muiža,

a) das ist wohl ein grosses Gut;

b) das soll auch etwas zu sagen, zu bedeuten haben:
vai tad liela muiža zudīs? hat denn das was zu sagen? [tā nav ne˙kāda liela muiža Autz n. U., das ist keine Herrlichkeit.] tamdēļ bē̦dāties - liela muiža (ist denn etwa schwer) maizi izcept? LP. V, 280. nāc nu uz muižu! spiele nun eine Karte aus. lielā muiža, das Hauptgut, mazā od. malas muiža, das Beigut; luopu m., der Beihof, auf dem Vieh gezigen wird; dzimta m., das Erbgut; kruoņa m., das Kronsgut, mācītāja m., das Pastorat;

2) im VL. auch ein schöner Bauernhof:
brāļi man muižu dara, nelaiž mani tautiņās; man muižiņa tautiņās sen gatava uztaisīta Ltd. 3268; 2757. kunga, kunga tā muižiņa, ne tā mana bāleliņa BW. 3703;

[3) das Gebäude der Gemeindeverwaltung
Gr. - Buschhof;]

4) scherzhaft
mūŗa m., das Gefängnis; zaļā muiža, das Freie, Grüne: čigāni nuome̦tušies zaļa muižā. iesim uz miega od. čuču muižu, wollen wir schlafen gehen! Aus liv. moiz resp. estn. mõiz, od. aber aus r. мыза dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 662

muize

‡ muize AP., N.- Peb., Ramkau (s. Le. Gr. 84 2 ), = màize.

Avots: EH I, 829

muižele

muĩžele (unter muĩža): auch Pas. XIV 155, Janš. Līgava II, 163, Atpūta № 381, S. 6.

Avots: EH I, 830

muiženieks

muĩženieks

(unter muĩžniẽks):

auch Behnen n. FBR. XVI, 145, BWp. 1617 1 .

Avots: EH I, 830

muižgalieši

muĩžgaliẽši, die in der Nähe des gutes Wohnenden Peb.

Avots: ME II, 662

muiži

muiži: auch Latv. Av. 1851, № 26.

Avots: EH I, 830

muiži

muiži [O. - Bartau n. U., muîzļi 2 Dunika], das Fegsel, der Schutt. Vgl. muîšļi.

Avots: ME II, 662

muižinieks

muižinieks (unter

muĩžniẽks): auch Pas. VI, 426 (aus Rositten), VIII, 483 (aus Rozentova), 255 (aus Makašēni), X, 249 (aus Atašiene), Oknist (hier neben einem fem. muižinîca).

Avots: EH I, 830

muižkungs

muĩžkùngs od. muĩžas kùngs, der Verwalter des Guttes; Sprw. labāk dievu ik dienas redzēt, nekâ muižas kungu pa gadu reiz. muĩžkundze, die Frau des Verwalters Vēr. II, 1399.

Avots: ME II, 662

muižļot

‡ muîžļuôt 2 Dunika, Schutt fallen lassen, ausstreuen: m. uz grīdu.

Avots: EH I, 830

muižļu

‡ muižļu māte "?": m. m. priecājās, meitiņām piedzimstuot: ada meitas, raksta meitas, m. māti dzives gali RKr. XX, 62 aus NB.

Avots: EH I, 830

muižniecība

muĩžniẽcĩba ,* der Adelstand, Adel: garīdzniecība pieslejas muižniecībai Ar.

Avots: ME II, 662

muižnieķelis

muĩžniẽķelis (unter muĩžniẽks): auch Janš. Līgava II, 198.

Avots: EH I, 830

muižnieks

muĩžniẽks, muĩžiniẽks, muĩženiẽks, Demin. verächtlich muĩžniẽķelis, der Gutsbesitzer, Edelmann; muĩžniẽce, die Gutsbesitzerin, Edelfrau: kad es jāju lielu lauku, šķiet man[i] lielu muižinieku BW. 29900, 1. nu bij balta kâ muižniece 13297, 7. Sprw.: nu brauc muižnieki, jetzt ist die Geburt eines Kindes zu erwarten. muižnieks brauc ar sešiem zirgiem, nabags iet ar diviem spieķiem; bet pie kapa panāk tuo.

Avots: ME II, 662

muižturis

muĩžturis: auch Oknist. m. ... viņu aplūkuoja nuo galvas līdz kājām Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 44.

Avots: EH I, 830

muižturis

muĩžturis ,* der Gutsbesitzer, auch der Arrendator.

Avots: ME II, 662

mūrmuiža

mũrmuiža od. mũŗumuĩza, das Gefängnis Kand., Kav.

Avots: ME II, 679

nemuižnieks

‡ nemuĩžnieks, Janš. Dzimtene I 2 , 207, ein nicht zum Adel Gehöriger.

Avots: EH II, 16

nepuiks

‡ nepuiks U. (unter puiks ), hässlich.

Avots: EH II, 18

nepuisītis

nepuĩsītis, ein kein Bursche seiendes Wesen, ein nichtswürdiger Bursche: lai es augu nepuisītis, ja es naudu nedze̦nāšu BW. 11160. Vlg. nemeitiņa.

Avots: ME II, 729

nobuilīt

‡ nùobùilît 2 Aps., mit einem stumpfen Messer abschneiden.

Avots: EH II, 35

nobuinīt

nùobuinît, zu Fall bringen, totschlagen Heniņ.

Avots: ME II, 766

nocuijināt

nùocuĩjinât, intr., tr., hetzend cui, cui rufen, nachrufen: gans nuobļauj vien un nuocuijina vilkam nuo pakaļas Etn. III, 185.

Avots: ME II, 769

nočuikāt

‡ nuočuîkât 2 Frauenb., mit einem stumpfen Gerät abschneiden oder absägen.

Avots: EH II, 37

nočuinīt

nùočuinît, tr., (mit einem stumpfen Messer) abschneiden: mēs tautu kuniņu nuočuinījām BW. 25597. ar lielām muokām beidzuot nuočunīja gaļas šķēli Dond., gold.

Avots: ME II, 771

nodabuit

‡ nuodabuît Oknist, (mit uĩ ) Dunika, Rutzau, = nùodabût,

1): n. zābaku nuo kājas Oknist. Refl. -tiês Dunika, Rutzau,

1) mühsam hingelangen:
n. līdz mežam;

2) mühsam hinabresp. herabgelangen:
n. nuo ve̦zuma.

Avots: EH II, 38

noduit

‡ nùoduit Lubn., abarbeiten: tas ar nu ir savu saimniekam nuodujis.

Avots: EH II, 41

nomuidzīt

[nùomuîdzît C., Schujen, Nötk., erwürgen, abquälen.]

Avots: ME II, 822

nomuit

nùomuit, ‡

2) "nuomaldīt" ("?") Warkl.: n. cilvē̦kus: ‡

3) beflecken
Stenden. Refl. -tiês,

1): auch Meselau; ‡

2) sich beflecken (beschmutzen)
Stenden; ‡

3) "mīties uz vienas vietas" Saikava.

Avots: EH II, 70

nomuit

[nùomuit, abplagen Dunika. Refl. - tiês, sich abplagen Rutzau, Dunika: visu dienu nuomujas.]

Avots: ME II, 822

nomuižļot

‡ nuomuîžļuôt 2 Dunika, mit Schutt vollstreuen: n. visu plānu.

Avots: EH II, 70

nopluities

‡ nùoplùitiês 2 Oknist, eine Zeitlang sich abhärmen, sich beklagen.

Avots: EH II, 77

nopuijāt

nùopuijât: nuocirstam kuokam vajag vis˙pirms n. (mit uĩ ) visus zarus Frauenb.

Avots: EH II, 78

nopuijāt

nùopuijât, nùopujât, tr., abräumen, beseitigen, vernichten: nuopujā galdu un tad nuoslauki! Ahs. dažs nuopujā visus gre̦znumus RKr. VI, 110. skuoluotāji ar tuo daudzkārt nuopujā savus spē̦kus Kronw. es visas rupjākās skaidas skaidienā nuopujāju Ahs. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 834

nopuišot

[nùopuišuôt, eine Zeitlang bedienen Bauske, Widdrisch: tad mēs nespēsim viņas nuopuišuot vien Janš. Bag. Čāpiņa dē̦ls 57.]

Avots: ME II, 834

noskuit

nùoskuìt,

[1) abschälen:
kartupeļus Veselis Saules kapsē̦ta 60;]

2) abschaben, abscheren:
nuoskuituo vilnu Jauns. Balt. gr. I, 191. (nuoskuit bārdu Domopol.]

Avots: ME II, 850

nostuidīt

nùostuĩdît,

1): "mierīgs!" Madze tuo nuostuidīja Dünsb. Baskājiete 12.

Avots: EH II, 92

nostuidīt

nùostuĩdît, tr., streng verwarnen, hinund herstossen, abdressieren: māte mani tâ nuostuidījuse, ka bez viņas ziņas ne˙kuo nedrīkstu darīt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 861

noštuidīt

‡ nuoštuîdît 2 Frauenb. "nuorāt; ar vārdiem apmierināt": n. tādu, kas lamājas.

Avots: EH II, 98

nosuimīt

‡ nùosuimît, aufessen Ermes (mit uĩ: von Kindern und Ferkeln gesagt), Heidenfeld.

Avots: EH II, 92

nosuinīt

‡ nuosuînît 2 abreiben Dond.: cūka nuosuina saŗus Stenden. cūka nuosuinījuse jē̦lu muguru Dunika, Rutzau. zirgs var n. spalvu Selg., Wandsen. n. drēbes, sich an etwas reibend, die Kleider beschmieren Schnehpeln, Stenden. Refl. -tiês,

1) sich abreiben:
sivē̦ns nez kur nuosuinījies Dunika, Rutzau;

2) sich beklagen:
viņš nuosuinījās vien, ka nuo tam ne˙kas neiznāk Schwitten.

Avots: EH II, 92

nui

‡ nùi 2 Kaltenbr., Warkl., ja, jawohl: vai tis žīds? - n., n˙! Kaltenbr. vai tu zini, ka tev jāiet? - n. Warkl.

Avots: EH II, 28

nuistavas

nuistavas "?": aust bedzuot, šķietes ātri jāižņe̦m nuo nuistavām, lai mirstuot mute nepaliktu vaļā Etn. II, 191. [Zu ändern in mustavas? Vgl. jedoch auch nustava.]

Avots: ME II, 753

pačuināt

‡ pačuinât, ein wenig mit einem stumpfen Messer schneiden Dond.

Avots: EH II, 125

padabuit

‡ padabuĩt Dunika, Rutzau, = padabût. Refl. -tiês Dunika, Rutzau, nach Überwindung von Schwierigkeiten ins Geleise kommen (?): sākumā viņam bija gŗūti mācīties, bet, kad pa(sa)dabūjās, tad bija gluži viegli.

Avots: EH II, 125

pakruit

‡ pakrùit 2 Saikava, sich (ein Weniges) aneignen: kad pe̦lavas nese, pakruju kādu sauju miltu un guovīm devu.

Avots: EH II, 145

pakulpuika

‡ pakulpuika Daugava 1936, S. 144, verächtlicher Name (ein Grünschnabel?).

Avots: EH II, 145

pamuit

‡ pamuît 2 Dunika, mit Mühe vorwärts bekommen: p. zirgu uz priekšu. p. darbu uz priekšu. Refl. -tiês, sich (eine Zeitlang) erfolglos abmühen Dunika, Sessw.: dabūju tur krietni p.; mit Mühe vorwärts kommen (nach Verben des Könnens) Dunika: nevar un nevar p. uz priekšu pa tik sliktu ceļu; "?": kādu brīdi pamuisimies vēl tâ˙pat pa tirgu Janš. Dzimtene III, 193.

Avots: EH II, 158

papluinīt

‡ papluinît, ein wenig zupfen ("paraustīt") Schujen: p. aiz ausīm; "pakutināt, paruotaļāties (ar mazu bē̦rnu)" "Bērzmuiža".

Avots: EH XIII, 164

pārmuities

‡ pãrmuîtiês 2 Dunika, Rutzau,

1) mühsam hinübergelangen:
p. ar pluostu pāri par upi;

2) = pãrmuõcîtiês 2.

Avots: EH XIII, 207

pasmuidrs

[pasmuidrs, ziemlich schlank: iznāk ārā pati cienīgā, neliela, pasmuidra, pajauna De̦glavs Rīga II, 1, 298.]

Avots: ME III, 104

pašpuika

[pašpuĩka,* ein jugendlicher Hooligan Riga.]

Avots: ME III, 116

pastuidīt

pastuĩdît, [pastūdît], tr., etwas anspornen, antreiben, anhetzen: sunītis rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: pastūdu stūdāmuo) BW. 14961, 4.

Avots: ME III, 109

pastuinīt

‡ pasuînît 2 Dond., Dunika, = paber̂zêt, pakasît: uz liêliem āda pasuinīta caura. Refl. -tiês Dunika, = paber̂zêtiês: cūka piegājusi pie žuoga p.

Avots: EH XIII, 177

pa-uikāt

‡ pa-uĩkât Dond. "ein wenig uĩkât II".

Avots: EH XIII, 184

pieķuidīt

pieķuĩdît, abfüttern, erhalten: kur nabaga strādnceks lai ņe̦m tik daudz bē̦rnus pieķuīdīt? Dond.

Avots: ME III, 264

piepluinīt

pìepluinît,

1) = pieplucinât Bers., N.-Peb., Schujen: pārplēsis spilve̦nu un piepluinījis pilnu istabu spalvām Druw.;

2) mit Händen durchprügeln
Lennew.: kāds stiprāks bija tuo piepluinījis MWM. X, 888;

3) "(eine Flüssigkeit) verunreinigen"
Alt-Rahden;

4) ungehörig vollpflücken:
bērni piepluinījuši pilnu gruozu zaļu uogu Golg.

Avots: ME III, 280

pluiks

pluiks! Interjektion: pluiks! iešauj viņam mutē Lieven-Behrsen:

Avots: ME III, 354

pluinīt

pluinît Postenden, pluĩnît Karls., plùinît Kaugershof, Jürg., N.-Peb., pluînît 2 Līn., Pl., Dond., pluînît Gr.-Buschhof, plùinît 2 Lis., Selsau, Golg., -u, -ĩju, tr., wiederholt zupfen; raufen, stossen, Rippenstösse geben U., weich schütteln, stark rütteln Janš.: Pēteriene tâ nuoskaitusēs, ka ir gatava skuķi pat pluinīt Jauns. dzinās vilkam pakaļ un tikmē̦r pluinīja tuo . . . JK. V, 19. ķeizars nemitējās krievus pluinīt Druva 1, 368. Refl. -tiês, sich raufen: pluinās kâ gaiļi Alksnis-Zundulis. Reimwort zu puinît.

Avots: ME III, 354, 355

pluities

I pluitiês, übermässig besorgt sein Wessen; Reimwort zu muities; vgl. plūties.

Avots: ME III, 355

priekšpuisis

prìekšpuĩsis, ein älterer Knecht, ein Vorarbeiter Karls., Wohlfahrt: priekšpuisim piepalīdzēja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326. trūka tikai meitas un priekšpuiša Vēr. II, 204. Džūkstē ārduos stāvuot vīrietis, vis˙vairāk priekšpuisis Etn. III, 72.

Avots: ME III, 397

puicisks

puĩcisks: vecis ar puicisku izskatu Janš. Dzimtene V, 48.

Avots: EH II, 321

puicisks

puĩcisks,* knaben-, jungenhaft, bubenhaft, kindisch: viņš iesāk dziedāt puiciski savā nesmuki če̦rkstuošajā balst Stari I, 46. viņš izteicis savu īgnumu par puiciski nepieduodamuo izturēšanuos Turg. Pav, ūd. 87.

Avots: ME III, 403

puidaks

‡ puĩdaks KaL, OB., ein Knabe.

Avots: EH II, 321

puiga

‡ pùiga 2 Baltinow n. FBR. XI, 131, = puĩka I.

Avots: EH II, 321

puigainis

puigainis Konv. 2 133, eine Art Musikinstrument.

Avots: ME III, 403

puigals

‡ puĩgals Salis, = puĩģelis.

Avots: EH II, 321

puiģelis

puĩģelis Karls., Salis, ein Knabe Frauenb. puijât U., Elv., pujât Grünh., Nigr., Wandsen, - ãju, zu sehr gebrauchen, schinden, vernichten, zerstören. verwüsten; verjagen, auseinanderjagen Grünh.: pieteic ganiem, lai nepujā putnu lizdas! Nigr. tā viņu pujājuot nuo kukņas ārā Alm. Kaisllbu varā 6. - puijāt. aus und zunichte werden Für. I. Wohl aus liv. puij "verschwenden, aufzehren".

Avots: ME III, 403

puigs

puigs Kurisch-Haff n. RKr. XI, 106, = puiks, schön: puigs gaiss, schönes Wetter.

Avots: ME III, 403

puijināt

puijinât Fest., (einen Hund) hetzen.

Avots: ME III, 403

puika

puĩka: mit uĩ und ùi (bzw. uî 2 ) C., Orellen, Serbig., Smilt.; gen. s. puika Janš. Dzimtene IV, 242, Bandavā II, 247, nom. pl. puiki Pas. VIII, 205 (aus Lettg., neben nom. s. puika ebenda), Demin. puikiņš - auch Salis, Selb., puikiņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 49, puĩke̦ls Rojen n. FBR. XIII, 74; apaļš p. es izaugu BW. 11050. kalpa p. (Var.: puisis) riju cirta 10016.

Avots: EH II, 321

puika

I puĩka, pùika PS., Demin. puikiņš A. v. J. 1897, S. 849, puĩķiņš Iwanden n. FBR. VI, 58, verächtl. puĩķelis, der Junge, der Knabe: ganu puika LP. VI, 211, der Hirt, Hirtenknabe. piena puika, ein Grünschnabel. - puikā būt, ein Knabe sein, im Knabenalter stehen: tuoreiz es vēl biju puikā Aps. VI, 21. Aus estn. poeg, s. Thomsen Beröringer 273.

Avots: ME III, 403

puika

II puika, ein aalartiger Fisch U.; wohl eher mit Metathese zu piukš(ķ)is 2 und piuka, als zu li. puikys "Kaulbarsch".

Avots: ME III, 403

puiķelība

puiķelĩba, die Jungenhaftigkeit: luocās pret puiķelību un neģēlību Kaln. Uozuol. māc. 2l.

Avots: ME III, 403

puiķelis

puĩķelis (unter puĩka I): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Puhren n. FBR. XIV, 47, (mit ùi 2 ) Auleja, (mit ui) Lesten n. FBR. XV, 22, acc. s. puiķeli Pas. X, 420 (aus Selg.).

Avots: EH II, 321

puikēns

‡ puĩkē̦ns A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 86, 93, Deminutivform zu puĩka, der Knabe.

Avots: EH II, 321

puiķis

puĩķis Iw. n. FBR. VI, 53, Lautb., = puika, der Knabe.

Avots: ME III, 403

puiks

puĩks: zur Etymologie von li. puikùs s. auch Fraenkel Rev. des ét. ide. I, 426 ff.

Avots: EH II, 321

puiks

puĩks U., Rutzau n. Etn. I, 122. Kurisch-Haff, schön, hübsch: puiks audeklis U. puiks cilvē̦ks, puika meitene Rutzau. izdalīt visu˙puikākuos adīkļus RKr. XVI, 93. puķes zied ar puikis ziedis Kurisch-Haff. tas ir tāds puĩks daikts, ka tuo tīri varē̦tu bučuot Janš. Dzimtene 2 III, 129. man būs cita mātes meita, vēl juo daiļa, vēl juo puika BW. 15796, 2. puika puķe kalniņā, vēl juo puika lejiņā; puiku māsu tautas veda, vēl juo puika mums palika 18235. Zunächst aus li. puikùs "prächtig".

Avots: ME III, 403

puikšķins

puikšķiņš C. T. R. I, 26, Demin. zu puĩka, der Knabe.

Avots: ME III, 403

puikucis

‡ puĩkucis A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 87, Deminutivform zu puĩka, der Knabe.

Avots: EH II, 321

puinīt

puînît PS., puînît 2 Karls., Salis, -ĩju, zupfen (pùinît 2 Bers.), stossen, Rippenstösse geben U., pùinît C., N.-Peb., Wolm., zerreissen: puinī mani, ka vilna vien put (sagt der Wolf zum Hunde)! Pas. I, 192 (aus Roop). In Salis sei puinît n. U.: einem den letzten Stoss geben.

Avots: ME III, 403

puinīties

‡ puinîtiês, sich (zum Ausgehen) zurechtmachen Frauenb.: puinies jel žiglāki!

Avots: EH II, 321

puišcilvēks

puišcilvē̦ks (geschr.: puišcilaks), der dunggeselle LP. VII, 901 (aus Dond.)

Avots: ME III, 404

puise

puise "?": grimbulis - cirķeļa puisei līdzīgs daikts, ar kuo zem le̦dus uzmeklē tīkla kārtis Etn. II, 108; für puse?

Avots: ME III, 403

puisējs

‡ *puisējs, in der Verbind. tas puisejs brālis, der ledige Bruder BielU.

Avots: EH II, 321

puišelis

puišelis, eine mechanische Vorrichtung zum Heben Dunika, Kandau; s. auch puisis.

Avots: ME III, 404

puišelis

I puĩšelis (unter puĩsis): kuŗš p. mani ņēme BW. 19899.

Avots: EH II, 321

puišēlis

‡ puišēlis Strods Par. vōrdn. 142 "?".

Avots: EH II, 321

puisene

pùisene 2 Mar. n. RKr. XVII, 136 und 138, eine peiorative Vergrösserungsform von puisis: liels pùisene 2 Golg.; puĩsene "puiša (kalpa) sieva" N.-Peb.

Avots: ME III, 403

puisēns

‡ puĩsẽ̦ns: Demin. puĩsēnītis FBR. XVI, 94 (VL. aus A.-Ottenhof), voc. s. puisenīti BW. 12703, nom. pl. puisenīši BW. 12466 var.: tikušam puisē̦nam te˙pat auga līgaviņa BW. 12409, 10 var.

Avots: EH II, 321

puisēns

puĩsẽ̦ns, Demin. von puĩsis, der Knabe, der Junge: puisīt[i]s biju, puisēniņš, nu vel vīrs taisījuos BW. 29872, 4. viena laiva meitu nāca, uotra jaunu puisēniņu 30973, 6.

Avots: ME III, 403

puisietis

puĩsiẽtis: auch ("?") A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 88, (mit ùi 2 ) Oknist n. FBR. XV, 176; = vĩrietis, der Mann (mit uĩ) AP., (mit ùi 2 ) Barbern, Fest., Erlaa, Kaltenbr., Linden in Kurl., Lis., Lös., Neugut, Sonnaxt, Stelp.; der Junggeselle Segew.

Avots: EH II, 321

puisietis

puĩsiẽtis, der Knabe, Junge, Junggeselle, der unverheiratete Mann: meitietis varuot palikt par pūķi, kad tas ieē̦duot sadedzinātas puisieša bārzdas pe̦lnus Etn. I, 107. viņa laikam labi pruot ar puisiešiem apieties Blaum.

Avots: ME III, 404

puisiķis

‡ puĩsiķis Rothof n. FBR. VIII 122, Deminutivform zu puĩsis, der Knabe, Jüngling.

Avots: EH II, 321

puišiņš

‡ puĩšiņš, in der Verbind. dzelmes p., ein gewisser Fisch (cobitis taenia) Heniņš.

Avots: EH II, 321

puisis

puĩsis,

1): ciema p. BW. 11834. kalpa p. 10016; 3): "veprītis" Salis; ‡

4) der Mann
(= vĩrietis) Auleja, Warkl.

Avots: EH II, 321

puisis

puĩsis, verächtl. Demin. pùiselis 2 A.-Schwanb., puĩšelis, puĩšelĩtis, puišeliņš BW. piel. 2 12467, ein Demin. puisiņš BW. 10569, 11 var.,

1) der Knabe, der Junge, der Junggeselle:
Sprw. ne tādēļ jau puisis, ka spēj panest cirvi. apaļš puisis U., ein frischer Junge. puisī būt, dzīvuot, unverheiratet sein, als Junggeselle leben: nu es zinu skaidri, kamdēļ viņš vēl puisī MWM. v. J. 1899, S. 425. vai man puisī bij nuodzīvuot? Blaum. viņš puisī tur nuogāja, er ging dorthin unverheiratet U. puišiem palikt Mag. XIII, 3, 68, ledig bleiben. puišu kārta U., der Junggesellenstand;

2) ein (unverheirateter) Knecht oder ein verheirateter Deputatknecht, dessen Frau keine Dienste mitübernommen hat
Autz n. U.: puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. Sprw.: vai es cita puisis, savu maizi ē̦zdams? ruokas puisis, der zur Hand gehende Diener, Knecht. suņu puisis, der Hundejunge, Piqueur;

3) ein kein volles Jahr alter Eber
Brucken n. Etn. I, 89. Aus liv. pois "Junge" (s. Thomsen Beröringer 273); li. puĩšas "Knabe" wohl zunächst aus dem Le.

Avots: ME III, 403

puisisks

pùisisks 2 ,

1): auch Aahof, Alswig, N.-Laitzen: mūsiem nav mājās ne˙viena puisiska Mahlup; ‡

2) Adj., Männer-
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 58, Oknist n. FBR. XV, 176.

Avots: EH II, 321

puiškans

puĩškans (unter puišķē̦ns): auch (pùiškans 2 ) Saikava.

Avots: EH II, 321

puišķens

puišķe̦ns (unter puišķē̦ns): pùiške̦ns 2 Erlaa n. FBR. XI, 8.

Avots: EH II, 321

puišķins

puišķins (unter puišķē̦ns): auch (mit uĩ) Kal., OB., (mit ùi 2 ) Pilda n. FBR. XIII, 42 ("Jüngling"), Kaltenbr., (mit k) Fest. n. FBR. XVII, 85, Saikava, Warkh., Wessen.BW.13263, (mit k) Višķi n. Ceļi IX, 374, 380, ("Jüngling") Auleja, Demin. puiškinē̦ns Fest. n. FBR. XVII, 85, puiškineņš Pas. VI, 470.

Avots: EH II, 321

puišot

puĩšuôt: tu gribi, lai tev (= dat. od. acc.?) puišuo Seyershof.

Avots: EH II, 322

puišot

puĩšuôt U., aufwarten, dienen.

Avots: ME III, 404

puišuks

‡ pùišuks 2 Saikava, pejorative Deminutivform zu puĩsis, der Knecht: tāds p. vien bij; nebij jau lāga puiša.

Avots: EH II, 322

puišvīrs

‡ puĩšvĩrs, ein unverheirateter Mann Salis, Valdess Jūŗas vilki 79.

Avots: EH II, 322

puskuilēns

‡ puskuĩlē̦ns Iw. ("kuo nevar rūnīt"), Siuxt, Demin. zu puskuĩlis.

Avots: EH II, 332

puskuilis

puskuĩlis: auch Salis n. FBR. XV, 62, Frauenb., ("kam lielie pauti; kam iekšpusē arī ir pauti") Seyershof.

Avots: EH II, 332

puskuilis

puskuĩlis (li. pùskuilis) PS., Eber mit einer Hode.

Avots: ME III, 429

puskuitala

puskuitala Konv. 2 2319, eine Art Vogel.

Avots: ME III, 429

pusmuiža

pusmuĩža, das Beigut, Nebengut, der Beihof.

Avots: ME III, 430

pusmuižnieks

pusmuĩžnieks, ‡

2) wer auf Halbkorn ein kleines Gut bearbeitet
(aus einer alten Handschrift) Augstkalns Tautas vēsturei 1681.

Avots: EH II, 333

pusmuižnieks

pusmuĩžnieks, der Besitzer od. Pächter eines Beigutes.

Avots: ME III, 430

puspuisis

puspuĩsis, ein jüngerer, unverheirateter Knecht Dond.: pie labi uzvedīga saimnieka dzīvuoja puspuisis LP. VI, 904. priekšpuisim piepalīdzeja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326.

Avots: ME III, 432

ruicis

‡ ruĩcis Seyershof, das Ferkel: lielāks sivē̦ns ir r., mazi - ruicīši.

Avots: EH II, 382

ruida

‡ ruĩda Ermes, = roida.

Avots: EH II, 382

ruika

ruĩka PS. "?": puika, ruika! kaza rudzuos (so rufe man scherzweise einem Knaben zu). Aus liv. ruika "unansehnlich von Wuchs, aber stark"?

Avots: ME III, 556

ruika

I ruĩka: "nerātns, bezkaunīgs" NB.: meitene, r., izdauzījusi luogu.

Avots: EH II, 382

ruika

‡ II ruika,

1) eine Säge zum Gebrauch für éinen Menschen
(mit uî 2 ) Ramkau;

2) ein Tischmesser (scherzhaft;
mit uĩ) Sermus.

Avots: EH II, 382

ruikāt

ruikât: auch (ungeschickt schneiden) Talsen.

Avots: EH II, 382

ruikāt

ruikât Wid., Rothof, tr., ungeschickt schneiden Etn. IV, 161, mit einem stumpfen Messer schneiden Gold. n. Etn. II, 81.

Avots: ME III, 556

ruinīt

ruînît 2 , -u od. -ĩju, -ĩju, tr., mit einem stumpfen Messer schneiden Dond., Wandsen: puišelis ruina maizi ar truluo nazi, tu tik ruinī vien, - ne˙maz negriez līdze̦ni. Mit kurischer i- Epenthese aus rūnît?

Avots: ME III, 556

ruišēns

ruĩšē̦ns, ein kleines Ferkel Rutzau.

Avots: ME III, 556

ruisis

‡ ruĩsis Dunika, ein Ferkel.

Avots: EH II, 382

ruiskas

ruiskas Bauske, Grieben, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: ME III, 556

ruize

‡ ruĩze NB., ein schmutziges Kind.

Avots: EH II, 382

sacuidināt

sacuidinât, sacu(j)inât c., Jürg., Gr.Buschhof, tr., aufhetzen: sacuidināja sunīti LP. VI, 747.

Avots: ME III, 604

sacuidīt

‡ sacuidît, sacuidinât: sacuidīja (suni) labi Pas. II, 425.

Avots: EH II, 400

sačuināt

‡ sačuinât, mit einem stumpfen Messer zerschneiden Dond.

Avots: EH XVI, 401

sačuinīt

‡ sačuînît 2 Planetzen "Oberflächlich abreinigen (abreiben)". Refl. -tiês Planetzen, eine längere Zeit hindurch (oberflächlich?) reinigen (putzen): tu te sačuinījies vai visu dienu, un tuomē̦r ne˙kā nav.

Avots: EH XVI, 401

šadui

šadui, Adv., in einem fort, noch immer weg, sehr stark: šadui putina, es stürmt in einem fort Oberl. n. Mag. IV, 2, 141.

Avots: ME IV, 1

saduit

‡ saduit Lubn. "sastrādāt, sakrāt": grib nezin kuo s.: skrien un skrien.

Avots: EH XVI, 404

saguibis

saguîbis 2 Lemsal, unwohl, krank: viņš gluži saguibis, savārdzis Karls. saguĩbis "savārdzis" C. (RKr. XV, 77).

Avots: ME II, 632

samuidzīt

samuidzît, tr., zerdrücken, zerknittern Dr.: kundze iesaucās, papīri ruokā samuidzīdama.

Avots: ME II, 690

samuit

‡ I samuît 2 Dunika, Rutzau "samuocīt, nuokausēt": viņu vajag labi s.

Avots: EH XVI, 432

samuit

‡ II samuit Lös. "sarunāt, sapļāpāt": gan jau mēs vēl kuo samuisim.

Avots: EH XVI, 432

samuities

samuitiês,

1) sich eine gewisse Zeit hindurch abplagen:
samujuos visu dienu un nevarēju darbu beigt Golg., Adleenen, Lis., Rutzau;

2) eine gewisse Zeit hindurch sich mühsam hin und her durchdrängen:
samujuos tirgū ve̦se̦lu stundu, bet pazīstamu nesatiku Nigr.

Avots: ME II, 690

sapluinīt

sapluinît: s. gulē̦tāju, lai muostas Laidsen. tie ēdēji (gewisse Tiere) bij sapluînījuši 2 ("sasituši") pīlẽ̦nus Frauenb.

Avots: EH XVI, 437

sapluinīt

sapluinît, tr., zerzausen, zerreissen, zerwühlen; stark schütteln (perfektiv) Schujen, Nötk.: suns sapluinīja apģē̦rbu N. - Peb., Nötk. vējš sapluinījis (izliecis uz visām pusēm) kartupeļu lakstus, linus Schujen, apraudās sapluinītuo, sašautuo gulē̦tāju Druva I, 499. viņa sapluinīja tuo labi MWM. X, 889; stark und mehrfach an den Ohren od. Haaren reissen Lis.; verprügeln Nerft. Refl. -tiês, vom Schütteln ganz weich werden: sapuvušie rāceņi ve̦duot pa˙visam sapluinījušies Nodaggen.

Avots: ME II, 704

sapuijāt

sapuijât, vernichten, zerstören.

Avots: ME II, 708

sapuinīt

sapuinît Karls., tr., verhauen, verprügeln Freiziņ: viņš lācim pavēlējis, lai ļaunuo sapuina LP. Vl, 721.

Avots: ME II, 708

sastuidīt

sastuidît,

1) antreiben, anspornen:
sastuidīt 2 puišus pie darba Zögenhof; aufhetzen Meiran: sastuîdīt suni uz luopiem Saikava;

2) "= sastumdīt" (mit ui 2 ) Lautb.;

3) verweisend berufen, scheltend zur Ruhe bewegen:
sastuĩdīt truokšņuotājus Nigr.

Avots: ME III, 750

sasuinīt

sasuînît 2, zerreiben: sivē̦ns suinījās, līdz sasuinīja jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zerreiben, sich abreiben: s., lai utis nekuož Dunika.

Avots: ME III, 750

savuimīt

‡ savùimît 2 Adl., gierig aufessen: tas jau savuimīs visu gaļu.

Avots: EH XVI, 467

senmuižnieks

se̦nmuižniẽks,* in zemes se̦nmuižnieki, der indigene Uradel Konv. 2 468.

Avots: ME III, 817

šiempuika

‡ šiẽmpuĩka Adiamünde, ein Knabe vom Nachbarhof.

Avots: EH II, 627

skuit

skuit: mit ùi 2 ("?") Nerft n. PBR. XIX, 99; es tūlīt lieku kājas par ple̦ciem in skuju (laufe?) atpakaļam Jauns. Raksti VIII, 350; "pērt (puiku)" Memelshof.

Avots: EH II, 514

skuit

skuit, skuju, = skũt, schaben, scheren; reinigen: Jānis bij sācis ce̦rkas skuit... kažuokam Jauns. Baltā grām. I, 191. es skuju (kann zu skũt gehöre!) savu mēteli Gr.-Ellei. skuit für skūt nach skuju.

Avots: ME III, 902

sluika

sluĩka "ein liederliches, unsauberes Frauenzimmer" Frauenb.; "= slampa" Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 941

sluina

sluĩna "kas sluinā 1" Grünwald.

Avots: ME III, 941

sluinas

sluĩnas: s. ("?") dega ugunī Tdz. 42542.

Avots: EH II, 529

sluinas

sluĩnas Katzd., Ahswikken, sluînas 2 Līn., Wain., Janš., die Füsse, Beine (von Menschen und Tieren); "die Oberbeine" Janš. (nur mit verächtl. Bedeutung), "ciskas" (mit uî 2 ) Rutzau; "schwer bekleidete Füsse" Libau: tu ne savas sluinas nevari pavilkt! Wain., Ahswikken. savāķ sluinas! Katzd. vai tu ... pazīsti teteŗa kāpuostus? kad tuos dabūsi baudīt pa sluînām 2 un gurnīcu ... Janš. Dzimtene V, 363. jāaprauga, vai tad šij brangulei ... ļe̦mpas un sluinas arī tik ... kuplas 372. Vgl. li. šluĩtai "šlaũnys" bei Būga KSn. I, 266.

Avots: ME III, 941

sluināt

sluinât,

1) "колдыкать" Wid.; nachlässig, die Füsse schleppend gehen Wirginalen,
(mit uĩ ) Grünwald; sluînât 2 , schwerfällig, ungewandt gehen N.-Bartau;

2) = sluînît 2 (mit uî 2 ) Bauske; "wiederholt heftig schlagen" A.-Ottenhof.

Avots: ME III, 941

sluinis

I sluînis 2 "ein lahmes Lebewesen" Wandsen.

Avots: ME III, 941

sluinis

III sluînis 2 "Wer sich kratzt" Bauske.

Avots: ME III, 941

sluinīt

sluînît 2 "(mit einem Riemen) schlagen" Bauske; "mit einem Knüttel schlagen" Selb. (mit ùi 2 ); mit der flachen Hand schlagen Neuhausen (mit uĩ; prs. -nu ), Smilten (prs. -nīju); in Bers. (mit ùi 2 ) auch: schmähen, schimpfen.

Avots: ME III, 941

sluins

I slùins 2 , ein Herumtreiber Mar. n. RKr. XV, 136; ein nachlässiger Mensch Mar.: viņš tāds sluins: negrib strādāt, apkārt valkās Mar. n. RKr. XV, 136. Nebst sluinis II zu li. šlùina "телепень", s. Būga PФB. LXXI, 470 und KSn. I, 266.

Avots: ME III, 941

sluins

II sluins: sluînas 2 kājas NB.

Avots: EH II, 529

sluins

II sluins, verbogen, gekrümmt, lahm Wid.; vgl. sleinis.

Avots: ME III, 941

smuidrauziņa

smuidrauziņa Plud. Llv. 155, schlank gewachsener Hafer.

Avots: ME III, 968

smuidrs

smuĩdrs: auch Kaugershof, Kegeln, Kolberg, Lemb., Luttr., N.-Peb., Zögenhof, (mit ùi 2 ) Fehteln, rawendahl, Nerft, Oknist, Sessw.; "spirgts, skaists" (von Menschen; mit uĩ ) Salis.

Avots: EH II, 540

smuidrs

smuĩdrs C., Tr., Deg., Siuxt, Nigr., Selg., Bauske, Ermes, Karls., Ruj., Kalnzeem, smùidrs 2 Saussen, Golg., Bers., Prl., smuîdrs 2 Seyershof, smuîdrs Linde, schlank, geschmeidig, guten Wuchses; frisch, gesund U.: sm. puisis Austr. k. 1893, S. 27. smuidri un brangi sivē̦ni Etn. II, 6. manu smuidru augumiņu BW. 24361, 3 (ähnlich 21325, 1 var.). smuidrajam uozuolam 20470, 10 var. (ähnlich 10611). Subst. smuidrums, der schlanke Wuchs U.: es pazinu . . , bāliņu . . . smuidrumā, gaŗumā BW. 32003. visas (priedes) vienu smuidrumiņu Biel. 1112. Wenn mit ui aus uoi̯ < ōi̯ (s. Le. Gr. § 31a), nebst smīdrs und smidrs zur Wurzelform smēi bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 f. Oder aus smudrs . smīdrs?

Avots: ME III, 968, 969

šmuidrs

šmuidrs: auch Pilda, (mit uĩ) C., (mit ùi 2 ) Kaltenbr., Kalupe, Sessw.; šmuidrajuos uozuluos Aizsils Sen. k., S. 66.

Avots: EH II, 649

šmuidrs

šmuidrs Gr.-Buschhof (mit ùi 2), BW. 5301 var., Erlaa, Memelshof, Spr., Wessen, (mit uî) Warkl., = smuidrs: es izaugu šmuidra, gaŗa BW. 5314. Subst. šmuidrums, = smuidrums: es pazinu sav[u] bāliņu šmuidrumā (Var.: smuidrumā), tievumā BW. 32003 var.

Avots: ME IV, 86

šmuigs

‡ šmuigs, = šmuidrs (?): nuo tuos niedru šmuigu, gaŗu izte̦k ... aluoteņš BW. 5057.

Avots: EH II, 649

smuigulis

smuigulis Līguotnis Stāsti II, 66, Jaun. R. Vagn. 351, smuiguls Ver. 1, 652, 656, smuiguls Bielenstein Holzb. 729, der Violinbogen.

Avots: ME III, 969

smuikas

smuikas Ermes (mit uĩ), Plūd., Duomas II, 135, die Geige Celm., Wid. (sg. smuika): smuikas sīc smalki un sīki Janš. Dzimtene 2 I, 13. spēlēt uz smuikām 452. dzird kuoklējam kuokli, spēlējam smuĩkas Precību viesulis 81. kāds dziesmu dziedāja, ar smuikām pavadīdams Plūd. LR. III, 7. Zunächst wohl aus li. smuĩkas dass.

Avots: ME III, 969

smuikāt

smuikât "klagende Töne hören lassen" Ar.

Avots: ME III, 969

šmuikstēt

šmiũkstêt AP., C., Widdrisch, Wolmarshof, Stenden, Dond.,(mit ìu 2 ) Ogershof, šmiũkšķêt Siuxt, šmiukšêt, -u, -ẽju, intr., klatschen, knallen, schnalzen: astes vien (vilkiem) gar durvīm šmiukstējušas Upīte Medn. laiki 9. atskanēja vicu šmiukšēšana MWM. VIII, 13. Vgl. smiukšêt.

Avots: ME IV, 84

šmuikstināt

šmuikstinât, schmatzen, klatscnen: šmuikstināt lūpām Lubn.

Avots: ME IV, 86

šmuila

šmùila 2, comm., šmùilis 2 Meiran, ein leise weinendes Kind.

Avots: ME IV, 86

smuilāt

‡ smùilât 2 Erlaa, lange weinen.

Avots: EH II, 540

šmuilāt

šmùilât 2 Meiran, leise weinen (von Kindern).

Avots: ME IV, 86

šmuils

šmùils 2 Warkl. ("lang"), lang und allmählich dünner werdend Wessen.

Avots: ME IV, 86

smukpuisītis

smukpuĩsĩtis, ein schmucker Junge, Jüngling: paldies, smukpuisīti! BW. 33616. kur tu augi, smukpuisīti? 5437 var.

Avots: ME III, 969

struinīt

struinît,

1) "маяться; поколачиваться" Wid.;

2) "streng scheiten"
Bauske, (mit ùi 2 ) Adleenen, (mit uî 2 ) Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1093

stuida

stuĩda Grünwald, wer angetrieben werden muss.

Avots: ME III, 1101

stuidīt

stuĩdît,

1): "bīdīt, grūstīt" Sermus;

2): suni s. (mit uî ) Skaista n. FBR. XV, 48, Warkl.; "rāt" (mit uî 2 ) Schibbenhof. ‡ Subst. stuidîšana, das Antreiben:
kad ... viņš kādureiz māti paklausīja, tad tas nuotika ... pēc lielas stuidīšanas Pas. IX, 82. Augstkalns meint FBR. XIV, 117, dass dieses Verbum auf der Interjektion stui FBR. XII, 92 < poln. stój "halt!" beruhen könne, aber stuidît I bedeutet ja nicht "anhalten", sondern "antreiben".

Avots: EH II, 593

stuidīt

I stuĩdît Siux, Dond., Wandsen, Neuhausen, Bl., stuîdît Saikava, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) stossen
Neik. N. U., Libau, Hasepont, Anneburg, (mit -uĩ 2 ) Stenden (selten): mani jau kâ bīstakli visur stuida Alksnis-Zundulis;

2) stuĩdît Bauske, Dond., Grünwald, MSil., stùidît Walk, stuîdît 2 Nigr., Schibbenbof, stuidīt U., Annenburg, Lubn., zur Arbeit treiben
U., artreiben Hasenpot (mit uî 2 ), (auf)hetzen Lettg.: suni stùidīt 2 Lubn., Warkl., Saikava. sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: parīdu rīdāmuo) BW. 14461, 4 var. tas vienmē̦r jāstuidī Nigr., Walk. es viņu gan stuidu un mācu Janš. Bandavā II, 232. stuĩdāmais, ein Mensch, der van andern angetrieben wird Dond.;

3) steuern, wahren
L.;

4) trügen, irreführen
(?): kuo nu stuidi (hetzest auf?) bē̦rnu ar tādiem niekiem! Refl. -tiês, "?": puisīti, stuidies! BW. 34682. wenn mit ui aus ōi̯, zu stîdît.

Avots: ME III, 1101, 1102

stuidīt

II stùidît "(ungewandt) gehen" (?) Bers., Adsel.

Avots: ME III, 1102

stuidīt

‡ III stuîdît 2 Gramsden, stehen bleiben lassen, anhalten. Wohl auf poln. stój "halt!" beruhend.

Avots: EH II, 593

štuidīt

štuidît: "(pa)mudināt" Nigr., (prs. štuidu) Schönberg, "rīdīt, pucināt" Domopol, Meiran; "(etwas) machen lassen, aber dabei stören" (mit uî 2 ; prs. štuidīju) Schibbenhof; (be)lehren (einen, dem es nicht gefällt) Amboten, Schrunden; jem. ausfragen, was, wann und weshalb er etwas getan hat (prs. štuîdu 2 ) Alt-Autz.

Avots: EH II, 656

štuidīt

štuidît Frauenb. (mit uĩ ), Naud., (mit ùi 2 ) Lubn., = stuidît I 2; in Nigr. gleichbed. mit apsaukt.

Avots: ME IV, 103

sui

sui, eine Interjektion: sui, sui, deviņi pe̦lē̦ki vanagi! BW. 18260, 1.

Avots: ME III, 1115

šui

šui! Interjektion: putnus stīduot: šui! Etn. III, 11.

Avots: ME IV, 105

suiķinēties

‡ suĩķinêtiês NB., sich ohne Arbeit umhertreiben.

Avots: EH II, 600

suiķis

I suiķis: pazudis viens suiķītis Pas. VIII, 349 (aus NB.).

Avots: EH II, 600

suiķis

I suiķis Burtn. u. Kurl. n. U., (mit uĩ ) Siuxt, suiķē̦ns ein Ferkel, ein Halbschwein U.: suiķē̦ns... gaļu deva BW. 2887, 1. aitu suiķis U., ein halberwachsenes Schaf. Etwa aus *suviķis (vgl. suvē̦ns und suķis ), wie z. B. dial. zuitina aus zu[v]itina (Le. Gr. 107)?

Avots: ME III, 1115

suiķis

II suiķis, ein Alschwangenscher Katholik; ein Sprachmenger U.; der Litauisch, Russisch, estnisch usw. unter das Lettische mengt St., L.; der unreinlettisch spricht (mit uî 2 0 Bl. (n. LSpr. I, 260 in Alschw. und im Oberland). Dürfte als ein urspr. kurisches Wort auf *suitis (gen. suiķa aus *suiti̯ā )zurückgehen (vgl. Bielenstein 1. c. und 182); vgl. suiti.

Avots: ME III, 1115, 1116

suiķiski

suiķiski U., suiķišķi St., Adv., sprachmengerisch.

Avots: ME III, 1116

suimīt

suĩmît: "essen" (mit uî 2 ) Zögenhof. ‡ Refl. -tiês, -ījuôs "baŗuoties, ēst" (mit uĩ ) Seyershof.

Avots: EH II, 600

suimīt

suĩmît Ermes, sùimît 2 Druw., Vīt., gierig, schnaubend und keuchend (und viel Adl.) essen: tad viņš nu suimī kāpostus; šņāc vien!

Avots: ME III, 1116

suinīt

suînît 2 ,

1): auch Iw., Rulzau, Stenden;

2) - ist ganz zu streichen, weil in den dort gegebenen Zitaten s. durch suimīt zu ersetzen ist;

4): katrs pa pudelei konjaka kabatās suinīdami ("?") Veldre Dižmuiža 20. Refl. -tiês,

1): auch Rutzau, Stenden; kuo tie puiši suinījās? Tdz. 59204. man jāsuinās, kad blusas ē̦d Frauenb.; ‡

3) "zweifeln"
(mit ui; wo?).

Avots: EH II, 600

suinīt

suînît 2

1) reiben
Kawall n. U., Uokte, scheuern Windau, V.: viņš suina muguru pie krāsns mūriņa Bauske, Nigr., Dond. und Dunika (mit uî 2 suinī savu pakaļiņu! BW. 35651, 1;

2) "?": braukdams vari suinīt Vīt. 83. ābuoļus izdalījis, sāk arī pats suinīt Vīt. 92;

3) schelten
(mit uî 2 ) Salis, (mit ùi 2 ) Adl., Bers.;

4) "= guorīt, gruozīt nuo vienas puses" (?) Naud. Refl. suînîtiês 2 Iw.,

1) sich reiben (durch die Bewegung des eigenen Körpers in der Bekleidung), sich scheuern, sich schuppen
PlKur., Kandau, Selg., Siuxt (mit uî 2 ), U., Postenden, Līn.: cūkas tā suînījās 2 pie žuoga, ka žuogs gan˙drīz apkrita Nigr., Dond., Dunika, Wandsen, Ipiķi. kuo te suînies 2 kâ utu bunga? Kurs. ve̦lns... suinīdamies deva kājām ziņu LP. VI, 410. kuo nu vēl suinīties? V, 343. vārpas berzē tai vietā, kur cūka suinījusies Etn. IV, 116;

2) "= guorīties": kuo suinies pa gultu, ka necelies augšā? Grobin. Subst. suinîšanâs "Sauerei" V.

Avots: ME III, 1116

šuinīties

šuinîtiês, -uôs, zappeln: bē̦rns šuinās pa šūpuli Katzd. Vgl. suinīties.

Avots: ME IV, 105

suiš

‡ suiš, Adv., reichlich, viel: žīdu ir s. Janš. Atpūta, № 371, S. 8. kāpēc dzīve nere̦dz laimīgus cilvē̦kus tik s., bet tikai re̦ti? Līgava II, 54. Zu suišs (unter suits II).

Avots: EH II, 600

suiti

I suĩti,

1): suitu puiši man patika, suitu svārki nepatīk BW. 20559, 1. gar tuo suitu istabiņu RKr. XX, 52; ‡

2) kleine Ferkel
NB. (die Leute von NB. kaufen sich Ferkel angeblich meist bei den suĩti 1). Eine sehr fragliche Etymologie von s. (von poln. świta "Suite") wird Suitu k. 7 gegeben.

Avots: EH II, 600

suiti

I suĩti Nigr., Dond., Gold., auch suĩtiņi, die katholischen Letten von Alschwangen LP. V, 4, Konv. 2 4067. der Name (vgl. auch suiķis II) beruht wahrscheinlich auf suiti oder suits "viel", wie nach Mag. IV, 2, 164 32 im Goldingenschen Kreise (zu dem auch Alschwangen gehört) häufig gesprochen werde, indem jene Letten (von ihren Nachbarn) nach einem speziell bei ihnen gebräuchlichen Ausdruck benannt sind.

Avots: ME III, 1116

suiti

II suĩti Dunika, sehr lebhafte, unruhige Kinder.

Avots: ME III, 1116

suiti

III suiti, Adv. "?": vārpsta izšļukuse nuo ruokām un avuotā iekšā. (pameita) izbailēs liekusies s. pakaļ, bet kāja stīdējuse ... LP. VI, 829.

Avots: EH II, 600

suitis

‡ suitis OB. "sehr viel; eine Menge". Zu suits II.

Avots: EH II, 600

suitīties

*suitīties "?": kuo nu suities, utuojies? Pantenius.

Avots: ME III, 1116

suitme

suitme (??) "= grūtums, Schwierigkeit, Mühe" angeblich "ehemals" in AP.: ar lielu suitmi veikt darbu.

Avots: ME III, 1116

suits

I suĩts: konservātuorijā ... gājis diezgan suiti Austriņš Raksti V, 63; Kompar. suĩtāk AP. "grūtāk": slinkumu tā neieredzēja ne acu galā, un tālab dažreiz ve̦ctē̦vam iznāca var˙būt drusku s. (od. zu suits II?) Austriņš Raksti VII, 364.

Avots: EH II, 600

suits

I suĩts, Adv. suit, schwer: suits darbs, tas viņam bija par suit AP., gana dzīve suita Kaudz. Las. grām.

Avots: ME III, 1116

suits

II suits: tie taču tavam tē̦vam visi maksā muitu un, es ce̦ru, pie tam vēl tādu labu suitu (reichlich) Blaum. Raksti VIII4 (1937), 195. - Kompar. suitâk, b): auch (mit ùi 2 ) Meselau; tâ strādājuot viņam būs s. ("pārāk, grūtāk") ticis PV. strādā ar mē̦ru, ka nepadaries sev s˙! PV.

Avots: EH II, 600

suits

II suits U., suišs L., St., überflüssig; Adv. suiti L., suiši St., überflüssig, zuviel: izbailēs liekusies suiti (zu sehr?) pakaļ LP. VI, 829; Komparativ suitâk,

a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;

b) (mit ùi 2 ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits 2 Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.

Avots: ME III, 1116

suits

III suĩts Siuxt, plötzlich: uznāca suits sals.

Avots: ME III, 1116

svuitai

‡ svùitai 2 Kaltenbr., viel: s. mušu.

Avots: EH II, 621

tadui

tadui, = tadai: jau tie svārki gana dārgi, tadni sedžu līgaviņu BW. 18408, I (ähnlich 17951, 1 var.). Aus "tadu + i[r]?

Avots: ME IV, 122

tpruināt

tpru-inât, einem Pferde tpru! zurufen: zirgu tpru-ināja A. Upītis Vārds v. J. 1913, S. 50.

Avots: ME IV, 216

tui

I tui, Adv., ganz (als ob), beinahe (als ob): tui dvaša aizrāvēs, cik stiprs gars (pirtī) Gr.-Buschh. tui straumēm skrien ūdens, kāds lītus ebenda. Wohl aus tuvi "nahe".

Avots: ME IV, 254

tui

II tui, Interjektion,

a) bezeichnend, dass elne Tätigkeit in starkem Masse ausgeübt wird:
duošu par galvu, ka tui (ich werde sehr stark schlagen) Gr.-Buschh. brauksim, ka tui (wir werden sehr schnell fahren) ebenda;

b) šis suni atlaidīšuot vaļā un sakliedzuot "tui!" Upīte Medn. laiki 193.

Avots: ME IV, 254

tuibis

tuibis, der Alantsbleier U., (mit uĩ ) Salis; Ellritze (phoxinus aphya L.) RKr. VIII, 104.

Avots: ME IV, 254

tuijā

tuijā! Interjektion: tuijā! nu tik ķert! MWM. VII, 883.

Avots: ME IV, 254

tuimis

‡ tuĩmis Seyershof,

1) ein benommenes, blödes Lebewesen;

2) ein vertaubtes Glied.

Avots: EH II, 700

tuims

tuĩms: "stulbs" Seyershof; "steif" Allendorf: man kāja nuosalusi tuîma 2 ; geistig stumpf, tölpelhaft (mit uî 2 ) Lems.

Avots: EH II, 700

tuims

tuĩms Adiamünde, Kürbis, Nauksch., Salis, benommen, blöde Adiamiinde, Salis, (von einem Schlag od. Fall) Kürbis, Ruj.; müde Salis; tölpelhaft Nauksch., Seppkull: tuims cilvē̦ks Salis. tuima galva ebenda. tuimi miesās A. v. J. 1885, S. 160. nuotirpa ruoka gluži tuima Ruj. krītuot sasitās galva; paliku guļuot gluži tuims Ruj. Aus estn. tuim "stumpf, dumm, gefühllos, vertaubt".

Avots: ME IV, 254

tuināt

tu-inât,* duzen Dr. Refl. -tiês, einander duzen Dr.

Avots: ME IV, 254

tulmuins

tulmuîns "?": katru dziedzeri var salīdzināt ar tulmainu maisu.

Avots: ME IV, 259

ui

ui! MWM. VI, 28, Interjektion.

Avots: ME IV, 296

uica

uica! Interjektion: uica, man ir divi dē̦li, būs man divi vedekliņas BW. 3344 (ähnlich: 12436).

Avots: ME IV, 296

uicāt

ùicât 2 Adsel, Mar., Sessw., -ãju, ùicêt 2 Gr.- Busch., -ẽju, uicinât U., Alswig, Rentzen, Stolben, (mit uĩ ) Salis, Schibbenhof, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit ùI 2 ) Kokn., uîcît 2 Ugalen n. FBR. VII, 17, = ucât: uicā bē̦rnu! Mar. n. RKr. XV. 142. ķēniņs page̦m savu meitiņu uz klēpja, uicā LP. IV, 112, guovis paņe̦m uz ragiem puisē̦nu uicāt 188. Minniņai būs bē̦rnus uicīt un dīdīt Liev. Brez. an Hav. 211.

Avots: ME IV, 296

uice

uĩce, Kosename für ein Schwein Siuxt.

Avots: ME IV, 296

uicēt

‡ II uicêt Pas. XII, 498 (aus Rositten) und 223 (aus Silajāņi), = vuicît I 1.

Avots: EH II, 712

uida

ùida C., eine Setzangel.

Avots: ME IV, 296

uija

uija! Interjektion, = uja!: uija, uija, nikni vilki! BW. 13132, 2.

Avots: ME IV, 296

uija

I uja! u˙ja! ujā! Interjektion, als Ausdruck derBewunderung,desSchrecks gebraucht; Ausruf, mit dem man den Wolf und jedes gewaltsame Andringen von sich abtreibt U.: uja, kas par kalnu! LP. V, 7. ēst! uja, kâ ēst gribas! 216. uja! kas tam krauklītim par lielu saimi! VI, 250. vilks; vilks; ujā, vilks! VII, 885.

Avots: ME IV, 296

uijāt

uijât, -ãju,

1) = uikât I, (andern Hirten) zurufen Warkl.: kliegdami, uijādami tie sadze̦n kustuoņus aple̦nktā gabala vidū Antrop. II, 27;

2) "aijāt" (mit uĩ ) Salis.

Avots: ME IV, 296

uik

uik! Interjektion: lielais pe̦lē̦kais strazds: uik, uik Etn. II, 57.

Avots: ME IV, 296

uika

‡ ùika 2 Lubn., comm., eine geschwätzige Person; wer leeres Zeug spricht.

Avots: EH II, 712

uikāt

I uĩkât Salis, -ãju, (andern Hirten) zurufen U. Aus liv. uik resp. estn. huikama "zu rufen", s. Thomsen Beröringer 282.

Avots: ME IV, 296

uikāt

II uĩkât Dond. (nach RKr. XVII, 60 mit ui ), -ãju, (hassend mit Wort und Tat) verfolgen: kuo tu mani uikā, neduodi man ne˙kur miera? Dond. kāpēc šī saimniece savas meitas tâ uikā? ebenda.

Avots: ME IV, 296

uikāt

‡ III ùikât 2 Lubn., schwatzen, leeres Zeug sprechen.

Avots: EH II, 712

uilēties

uilêtiês, -ẽjuôs, zu Grunde gehen U.

Avots: ME IV, 296

uilis

*uilis, in der Verbindung uit iet, verderben (intr.), zunichte werden U.

Avots: ME IV, 296

uima

ùima 2 Saikava, der Wunsch, Trieb, Drang: nu man liela uima padzīvuoties kādu laicinu uz vaļas Saikava.

Avots: ME IV, 296

uime

uime, die Geschicklichkeit: tur jau uimes vajaga Tals. uĩme, (loc. s.) likt, mest Dond. n. RKr. XVII, 60, eachten, wahrnehmen, zu Herzen nehmen. Aus estn. uim "Verstand, Besinnung".

Avots: ME IV, 296

uimenēt

‡ uimenêt Prl., = uĩmêtiês: viņš uimenēja, uimenēja, bet ne˙kas neiznāca.

Avots: EH II, 712

uimēties

uĩmêtiês, sich mühen, plagen Erwalen.

Avots: ME IV, 296

uimīgs

uimîgs "geschickt (?)" Tals. Zu uime.

Avots: ME IV, 296

uināt

u-inât Bers., Fest., Stelp., = uijât 1, ū-ū! rafen: es duomāju, ka u-e̦nāja, bet bij tâ˙pat kāds saucis Fest.

Avots: ME IV, 296

uiteniski

uîteniski 2 Dond., Adv., hinkend: uiteniski iet Dond. n. RKr. XVII, 60.

Avots: ME IV, 296

uzčuidīt

uzčuidît: tu viņu vēl vairāk uzčuidi Blaum. Raksti II 5 (1939), 158.

Avots: EH II, 720

uzmuities

uzmuitiês,

1) sich einfinden:
šuogad mums čūskas uzmujušās;

2) sich etw. besudeln:
galdauts uzmujies Stenden.

Avots: ME IV, 361

uzpuinīt

uzpuinît, Rippenstösse versetzend aufwecken: uzpuinīt kuo nuo miega Wolmarshof.

Avots: ME IV, 369

uzstuidīt

uzstuidît,

1) aufhetzen:
u. suni žīdam Stenden;

2) mit Gewalt antreiben zu:
nevarēju viņu lē̦ti uzstuidīt pie darba Stenden;

3) in den gehörigen Stand, in Ordnung bringen
(perfektiv): man tevi jāuzstuĩda; tad tik tu varēsi iziet ganuos Dond.

Avots: ME IV, 385

veckuilis

ve̦ckuĩlis: ein kurz vor dem Schlachten kastrierter Borg Siuxt.

Avots: EH II, 767

veckuilis

ve̦ckuĩlis, ein mehr als ein Jahr alter Eber Frauenb.; ein Borg, der geraume Zeit vor dem Schlachten kastriert ist Siuxt.

Avots: ME IV, 516

vecpuisis

ve̦cpuĩsis: kuo darīšu ve̦cpuišam? BW. 13074, 5. ve̦cpuisītis meitas ķēra 13093.

Avots: EH II, 767

vecpuisis

ve̦cpuisis, der Junggeselle: bērniņu ve̦cmāte steidza ietīt, ja puika, brunčuos...; tad puisis nenuodzīvuo par ve̦cpuisi BW. I, S. 176.

Avots: ME IV, 517

viņpuisītis

viņpuisītis: nāciet šurp, viņpuisīši! BW. 14041 var. (aus Lös., wo ie nicht zu ī wird, und Lubn.).

Avots: EH II, 786

viņpuisītis

viņpuisītis (mit uisī aus usie?) "der jenseits des Flusses Wohnende" (?) VL. aus Lubn.; viņpuisietis, ein Knabe, ein junger Mann aus der Nachbarschaft: viņpuisieši tâ dziedāja, . . . mūsu meitas tâ dziedāja BW. 895, 1 var.

Avots: ME IV, 601

vui

I vui Glück II. Mos. 9, 17, = vài I 1: vui tu nāksi, vui nenāksi...? Ahs. n. RKr. XVII, 64.

Avots: ME IV, 675

vui

II vui! Mar. n. RKr. XVII, 147, = vai! II: vui, vui, vui, cik smags! Prl. n. FBR. VI, 116; a vui, eine Interjektion in Baltinov n. FBR. XI, 136.

Avots: ME IV, 675

vuicības

‡ vuicības Warkl., = mâcības, das zu Lernende: jam v. labi iet galvā.

Avots: EH II, 798

vuicīt

I vuicît,

1): mit ùi 2 Baltinow, Līvāni, Saikava, Skaista, Pas. XII, 212 (aus Preiļi), 293 (aus Welonen). Refl. -tiês: auch Saikava, Skaista, Višķi.

Avots: EH II, 798

vuicīt

I vuicît, -u, -ĩju,

1) lehren
Asūne, Bukmuiža, Warkl., (mit ùI 2 ) Adl., Borchow, Dweeten, Golg., Lubn., Marienhausen, Meiran, Stom., Warkh., Zvirgzdine, (vuicêt) Cibla, Zaļmuiža, (mit ùi 2 ) Pilda, Šķilbē̦ni: jāsāk puika vuicīt grāmatā Golg. es diezgan tiku viņu vuicījis Stom. sveša māte... nevuica mani darbeņa Ulanowska Łotysze 40. vuici, vuici, māmuļeņ! nebūs tavu vuicējumu, vuicēs mani sveša māte BW. 33691 1 vuicītu un izglītuotu vīru L. W. 1921, N 41, 4 -1;

2) antreiben, sich beeilen lassen
Wessen. Refl. -tiês, lernen Infl. n. U., Asūne, (mit ùi 2 Borchow, Golg., Lubn Meiran, Watkh., Warkl., Zvirgzdine, (vùicēties 2 ) Baltinov: daudzi... ir bē̦rnu, kuri... nezina, kur vuicēties L.W. 1921, N 41, 3 3. In der Bed. 1 Kausativ zu *vuikt.

Avots: ME IV, 675, 676

vuicīt

II vùicît 2 Golg., Mahlup, Mar., Sessw., -u, -ĩju, raufen, reissen: skuoluotājs vuicīja skuolniekam matus Mar. n. RKr. XV, 144.

Avots: ME IV, 676

vuikls

vùikls 2 ,

1): "veikls" auch Kaltenbr., Mērdzine, Skaista; ‡

2) = rāms: (vilks) palika v. Pas. XII, 208 (aus Welonen).

Avots: EH II, 799

vuikls

vùikls 2, = veĩkls, gewandt, geschickt Warkl. n. FBR. XI, 101, Warkh., Marienhausen; "labs, dūšīgs" Pilda. Aus aruss. выклъ

Avots: ME IV, 676

vuikstīt

‡ vukstît A.-Schwanb. "liederlich und gierig (fr)essen".

Avots: EH II, 799

vuikt

*vuikt, zu erschliessen aus izvuikt "erlernen" (ni darbeņa izvuikuse) Latvju tautas dainas IX, № 4279. Aus einem aruss. Verbum, das jetzt durch выкнуть ersetzt ist.

Avots: ME IV, 676

vuimāt

vuimât, merken,spüren, wittern (namentl. eine Spitzbüberei) Mar. und Oppek. n. U. Etwa aus estn. oimama "verstehen, einsehen"? Oder zu uime?

Avots: ME IV, 676

vuimīt

I vùimît 2 Stom., = vuimât: ārā ir tik tumšs, ka ni˙kā ne̦var vuimīt (aus NordostLivland); verstehen N.-Peb.: tas ne˙kā nevuimī (= nesapruot).

Avots: ME IV, 676

vuimīt

II vùimît Adl., Golg., gierig essen.

Avots: ME IV, 676

vuit

vùit 2, prs. und prt. vuju Wessen, schelten, rügen. Gehört zu li. uiti "drillen".

Avots: ME IV, 676

vuit

‡ II vùit 2 Līvāni, schwer, eilig arbeiten.

Avots: EH II, 799

žmuids

‡ žmuids Bē̦rzgale, ein Litauer.

Avots: EH II, 820

žuicka

žoicka,

1): mit oĩ Adiamünde, A.-Ottenhof; ‡

3) eine liederliche weibliche Person
(mit oĩ) A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 821

zuiķis

I zuiķis: mit uĩ Rutzau.

Avots: EH II, 812

zuiķis

I zuiķis Kur. Nehrung n. RKr. XI, 106, = zaķis, der Hase. Aus li. zuĩkis, wozu IF. XXXIII, 103 f.

Avots: ME IV, 749

žuinīt

žùinît 2 Meselau, (mit uî 2 ) Schnehpeln, Stenden, mit einem stumpfen Messer schneiden.

Avots: ME IV, 829

zuitens

zuîte̦ns 2 Stenden, ein kleiner Fisch.

Avots: ME IV, 749

zuitiņa

zuitiņa Setzen n. Mag. XIII, 3, 70, (mit uî 2 ) Preekuln, Demin. zu zuvs, das Fischlein.

Avots: ME IV, 750

zuitums

zuitums,

1) "feuchte Wärme (z. B. in der Riege od. in der Badstube)"
Odensee;

2) "?" Alschw.

Avots: ME IV, 750

žvuikstēt

žviûkstêt 2 : (izkapts) griêž, ka žviukst vien Jauns. Raksti III, 122.

Avots: EH II, 824

žvuilīt

žvuĩlît, -u, -ĩju Frauenb., necken, reizen, vexieren, nicht ruhig schlafen lassen: kuo tu žvuili tuo bē̦rnu? ļauj viņam gulēt!

Avots: ME IV, 848

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (4)

otrenieks

uotreuieks,

1): auch BW. 31455 var.;

2): mans uo. BielU., mein Gegenmann, z. B. beim Brettersägen.

Avots: EH II, 745

paviucīt

‡ pavuicît, ein wenig lehren: es tevi pavuicīšu, kuo runāt Pas. XII, 265 (aus Asūne). burvis pavuica, ka ... XV, 172.

Avots: EH XIII, 192

skorbulis

‡ skor̃buIis Seyershof, ein alles, minderwertiges Blechgefäss. Vgl. skar̃bulis.

Avots: EH II, 505

tīrumnieks

tĩrumuiẽks (fem. tĩrumniẽce, tĩrum-nīca, tĩrumnīce), = laũciniẽks 1a, der Feldbewohner L., St., Bewohner des flachen Landes (im Gegensatz zu mežiniẽks, Waldbewohner) Mag. XX, 2, 90, Wid., Aps. V, 9: tīrumnieka bāleliņ, jem tīruma zeltenīti! meža meita nuolīkās atvasītes ravē̦dama BW. 12405. tīrumnīces (Var.: tīrumnica), laucenīces 7466.

Avots: ME IV, 204

Šķirkļa skaidrojumā (3711)

abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

abis

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6

abra

abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.

Avots: ME I, 6

abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2

acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7

acīgs

acîgs, geweckt, aufmerksam: acīgs puika [= li. akìngas "scharfsichtig"].

Avots: ME I, 7

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192

adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11

aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12

ai

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4

aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14

aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

aitgans

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizaizgājušais

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6

aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

aizaukot

‡ àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6

aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

aizbiknīt

‡ àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9

aizbļaut

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

aizbrazdāt

‡ àizbrazdât, polternd, lärmend, laut sprechend fort-, hingehen: puišu bars aizbrazdāja pa mežu pruom Dunika.

Avots: EH I, 11

aizbūdzīt

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13

aizbumbāt

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

aizčakarēt

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

aizcilāt

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

aizcipt

I àizcipt: puikam skrejuot kāja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14

aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22

aizdeldēt

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22

aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

aizdīdīt

‡ àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19

aizdilbt

‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

aizdunkāt

‡ àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20

aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24

aizērģelēt

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26

aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

aizjaukt

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27

aizjemt

àizjemt,

1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);

2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.

Avots: EH I, 27

aizjendzēt

‡ àizjeñdzêt Trik., foppend wegtreiben: a. puišus nuo meitām.

Avots: EH I, 27

aizkarināt

II àizkarinât, tr., ärgern, zerren: puiku.

Avots: ME I, 31

aizkartne

àizkar̂tne, Sanguisorba officinalis Grünhof; aizkartne Mag. IV, 2, 27.

Avots: ME I, 31

aizklaust

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

aizkūleņot

àizkùleņuôt und àizkūle̦nât,

1) tr., fortwälzen:
puisis lieluo priedes bluķi aizkūle̦nāja uz grē̦du AP.;

2) intr., sich fortwälzen:
aizvelties kūleņiem Aps.

Avots: ME I, 35

aizkviekt

‡ àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.

Avots: EH I, 34

aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

aizlavīties

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

aizlundēt

‡ aîzlun̂dêt 2 Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

aizlūpe

‡ àizlūpe, der Raum hinter den Lippen: puišiem sieta mēle, sietu nesa aizlūpē VL. aus Schujen.

Avots: EH I, 37

aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

aizmiegs

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41

aizmudināt

‡ àizmudinât, mahnend, antreibend hinbekommen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 40

aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

aiznikt

‡ àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41

aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45

aizraidīt

àizraidît,

1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit aĩ ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm; ‡

2) zustopfen
(mit aĩ ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.

Avots: EH I, 44

aizrīkot

àizrìkuôt, tr., aufbieten, hinschicken: pēc pusdienas viņš aizrīkuoja puišus pie darba, uz pļavu C.

Avots: ME I, 47

aizsargs

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

aizsaukt

àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.

Avots: ME I, 49

aizsegt

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49

aizskape

‡ àizskape, der Raum hinter einem Schrank: puika izlien nuo aizskapes Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 48

aizskubināt

‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48

aizslampāt

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50

aizslidināt

‡ àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49

aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

aizstuknīt

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53

aizsūkāt

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54

aiztalzīt

‡ àiztalzît, prügelnd hin-, wegtreiben Trik.: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 57

aizurdīt

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

aizvien

àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atkārtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam kāruojis lielāku algu LP. VII, 802.

Avots: ME I, 61

aizziņot

‡ àizziņuôt, hinzitieren (kommen lassen): a. kuo uz muižu.

Avots: EH I, 64

ak

ak, Interj., ach: ak, Je̦ruzalēme, muodies! ak, tavu sūru dieniņu, o über das schwere Schicksal. Genuin lett. dafür aĩ.

Avots: ME I, 62

akata

‡ akata,

1) die Begierde
Kaltenbr.; der Wille: ka ai akatu strādāsi, tad darbs vessies labi Zvirgzdine. akata vuicēties ebenda;

2) die Jagd:
nuogāja uz akatas Pas. VII, 172 (aus Rēzna). Nebst li. ak(v)atà aus r. охóта "Lust (zu); Jagd".

Avots: EH I, 65

aklenīte

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62

akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

akts

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65

albarēties

‡ al˜barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.

Avots: EH I, 67

alga

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

amulains

[amulainis"?": ak tu puisi amulaini! BW. 34436].

Avots: ME I, 70

Ancis

Añcis, männlicher Taufname, Hans: Sprw. Ancis aŗ, Ancis sēj, Ancis pats apē̦d. neticu, Anci, vai pie dieva kļūsi, dein Wunsch wird wohl nicht in Erfüllung gehen. Anci, nesaki ui, kamē̦r par gŗāvi Tr., freue dich nicht zu früh.

Avots: ME I, 71

ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

ap

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.; ‡

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70

ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apadīt

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.

Avots: EH I, 70

apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72

apalisks

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apaļpolis

‡ apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu 2 zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71

apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apauklēt

‡ apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72

apbizenēt

‡ apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74

apbļaut

‡ apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74

apbliezt

‡ apbliêzt,

1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;

2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;

3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.

Avots: EH I, 74

apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78

apbrist

apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74

apbrucēt

‡ apbrucêt,

1) = apbrucinât 1: puikam biksītes pa˙visam apbrucē̦tas Siuxt;

2) ringsum abschürfen
Frauenb.: a. ruoku.

Avots: EH I, 74

apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76

apdienēt

apdiẽnêt, tr., bedienen: kungus. Genuin lett. aptecēt.

Avots: ME I, 81

apgrābšļāt

‡ apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83

apgulēt

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

apjādīt

‡ apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87

apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

apkakle

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92

apkalis

‡ apkalis bei Voelkel Lithauische Studien (aus der Kuristhen Nehrung), = apkala.

Avots: EH I, 89

apkankarēties

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

apkāpelēt

‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90

apkapļa

‡ apkapļa Eversmuiža n. FBR. VI, 37, apkakte.

Avots: EH I, 90

apķezināt

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

apkladzināt

‡ apkladzinât,

1) = ‡ apklabinât 2 Golg.;

2) Neuigkeiten erzählend, klatschend durchstreifen:
viņa jau būs visu pagastu apkladzinājusi Trik.

Avots: EH I, 91

apkriželēt

‡ apkriželêt, bekritzeln: puišelis apkriželējis galdu Dunika, Kal.

Avots: EH I, 94

aplādināt

‡ aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98

aplauzt

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

aplēzēt

‡ aplẽzêt Frauenb. "auffinden, einkreisen": puišeļi mūsu zirņus jau aplēzējuši; šķiņ nuost Frauenb. a. mežā vilku ebenda.

Avots: EH I, 98

aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99

aplīk

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102

aplikt

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

aplobt

apluôbt, tr.,

1) ringsherum ablösen, abrinden:
kaimiņa puika apluobis mūsu alkšņus;

2) umgehen, durchwandern:
ziņnesim jāapluobj viss pagasts J. Kaln.

Avots: ME I, 103

apmaidzīt

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

apmukt

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri; ‡

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103

apnemt

apnemt (unter apņemt) Seyershof u. a.,

1) herumnehmen:
a. maizi ap aku;

4): kad cūka ir ļaunuma apņemta, tā nepieņe̦m kuiļu.

Avots: EH I, 103

apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apogs

apuôgs: auch Prl., Zaļmuiža, (mit uô ) Saikava, Zvirgzdine, (mit ùo 2 ) Golg., Laud., N.-Kalz., Sessw., eine Art Eule. Vgl. auch die Gesindenamen Apuogi Lvv. I, 16 (mit uõ ), 19, 46, (mit uô ) 69, (mit uo ) II 46, (mit ùo 2 ) 172.

Avots: EH I, 124

appļaut

appļaũt, ‡

3) im Mähen übertreifen, mähend an jem. vorbeigelangen:
dūšīga meita appļauj puisi Kegeln n. Fil. mat. 185.

Avots: EH I, 106

applēst

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105

apprecēt

apprecêt, ‡

2) verheiraten:
apprecēja... meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (ähnlich: IX, 479). apprecēja [kādu puisi] ar meitu VI, 45.

Avots: EH I, 106

apputāt

‡ apputât KatrE., sich mit Schaum bedecken: alus kubls apputāļis. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ apputât: apputājies (ar putām mutē) kuilis.

Avots: EH I, 107

apridāt

‡ apridât, in Ordnung bringen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird Stenden, Wandsen: a. pagalmu. Refl. -tiês,

1) Ordnung schaffen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird
Stenden: puiši jau apridājušies;

2) alles Notwendige ausrichten (vollziehen)
Wolmarshof.

Avots: EH I, 109

aprīkot

aprìkuôt: a. puišus pie darba Ewers, den Knechten ihre Arbeit anweisen.

Avots: EH I, 109

aprubināt

‡ I aprubinât, anfressen, benagen: peles aprubina klaipa galu Dunika, Jürg., Kal., Rutzau, Stenden, Wandsen, Wolmarshof. a. kaulu Mežamuiža n. Fil. mat. 62, AP.

Avots: EH I, 110

aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

apsardzība

apsar̂dzĩba, der Schutz: bites nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368; muitas apsardzība, Schutzzoll.

Avots: ME I, 117

apsegt

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118

apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

apspirdzināt

apspir̃dzinât, tr., erquicken: skābums viņu lieliski apspirdzināja Poruk.

Avots: ME I, 124

apsprendzēt

apsprendzêt, beschnallen, besatteln: apsprendzēju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257 Bers., Laud. Dafür auch mit litauischer Lautform apspreņģêt BW. 32931 und apspreņģuôt 32970, 2 var.

Avots: ME I, 125

apss

‡ apss, -s (feminin; vgl. li. apušis, -ies) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = apse, die Espe.

Avots: EH I, 116

aptērpt

I aptḕrpt, ‡

2) (Land) anbauen, kultivieren:
neaptē̦rpti tīrumi "arva requiescunt" Elger Dicliun. 314. Refl. -tiês: pats aptērpjas ar ādu Pas. IX. 482.

Avots: EH I, 121

aptramdīt

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

apuris

‡ apuris,

1) ein grosses (namentlich ein rundes) Blumenbeet
Mežamuiža n. Fil. mat. 62;

2) "puduris" Siuxt: ka[d] būtu vis˙caur tāda labība kâ te tai apurītī, ta[d] jau nebūtu kuo bļaut Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 124

apvensties

‡ apveñstiês Stenden, sich mühsam unter etwas verkriechen: puika apvendies apakš gultas.

Avots: EH I, 126

apzagt

apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.

Kļūdu labojums:
258 = 958

Avots: ME I, 137

apžērbam

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139

apziņot

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138

apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

ārcilvēks

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240

ardievas

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141

ārds

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194

ārgalis

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242

arī

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ārīgs

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243

ārnovadnieks

ârnuõvadnieks, einer, der ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, der Auswärtige; zu ârnuõvads = ârpagasts (puisis pre̦c sievu ārnuovadā Ahs.)

Avots: ME I, 243

arods

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

ašči

ašči, aščugali in Plahnen, f. ašķi, ašķu gali mit č für ķ unter litauischem Einflusse.

Avots: ME I, 146

aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147

aši

I aši: auch AP., Heidenfeld (hier auch der Sing. ašs), NB., Ramkau; asie aši, equisetum hiemale L. Ramkau.

Avots: EH I, 132

ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

astoņi

astuôņi: auch astuõņi Siuxt u. a. Dialektformen: ostle. ostoņi Borchow n. FBR. XIII, 29, ostoîņi Pilda n. FBR. XIII, 39, ostaiņi Eversmuiža n. FBR. VI, 40; s. Le. Gr. 363.

Avots: EH I, 132

at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atālēties

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

atauga

ataûga (unter ataûdze),

1): ein Birkenhain
AP.: šmuidra, gaŗa ataudziņa, nav ne˙viena krietna bē̦rza BW. 12952.

Avots: EH I, 133

atausēt

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149

atbrist

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136

atbulu

atbulu (li. atbulaĩ), zurück, rückwärts (Rutzau, n. Etn. II, 33). [Nebst a [p]- bulis zu. li. bulìs "Hinterbacke", mnd. pule "Schote", ai. buli-ḥ "After", ndl. puilen (mit ui aus ū) "schwellen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und Fick Wrtb. III 4, 220.]

Avots: ME I, 152

atburt

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

atbūt

atbût, ‡

3) eine gewisse Zeitlang verwellen
Kaltenbr.: darbinieks atjir nedēļu. atbija nedēļu viens, gāja uotrs (sc.: muižas darbā). Nach r. отбыть.

Avots: EH I, 137

atdrāzt

atdrãzt,

1): puišelis drāzdams atdrāzis nagus (= sagriêzis pirkstus) Kal. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) abschneiden: a. sev nagus (= pirkstus) Dunika.

Avots: EH I, 139

atģībināt

atģībinât, wieder zur Besinnung bringen, und atģībt, wieder zur Besinnung kommen. Aahof. [Aus dem Litauischen; vgl. li. gỹbti "поправляться отъ болѣзни".]

Avots: ME I, 161

atģilbt

atģilbt, -stu, -bu, inch., intr., wieder zu sich kommen (nach Spr. auch atģirbt), sich erholen Kursiten. [Aus dem Litauischen; vgl. li. (pa)ģil˜bti "genesen". ] Gew. atžil˜bt.

Avots: ME I, 161

atģiru

atģiru zâle, Lycopodium selago. [Aus dem Litauischen; vgl. li. atgirẽ "родъ травы"]; vgl. apdziŗu z.

Avots: ME I, 161

atglaimoties

‡ atglaimuôtiês, auf Komplimente mit Komplimenten erwidern: meita veikli atglai muojās uz puiša glaimiem.

Avots: EH I, 142

atgniezt

‡ atgniêzt 2 Stenden, seinerseits einen Schlag versetzen: puisis čigānam atruociski tâ atgnieza, ka tas ievēlās kaņepēs.

Avots: EH I, 142

atgriezīgs

atgriezîgs, sich von der Sünde bekehrend, reuig: atgriezīgs grēcinieks Kaudz. M. 354; atgriezīga sirds Rain.

Avots: ME I, 159

atgulēt

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160

atgult

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

atgundums

atgundums, der Überdruss: vēl viņš nav līdz atgundumam zemes bē̦rnu asnis lacis Izglītība 1910, S. 654. [Wohl aus dem Litauischen oder Kurischen; vgl. li. atgùsti "отвыкнуть" (Prs. atgundu) und le. gudrs].

Avots: ME I, 160

atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atkaitēt

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atkaklis

‡ atkaklis, ein Unartiger, Ungehorsamer Dunika: puišelis liels a.

Avots: EH I, 145

atkapināt

atkapinât, tr.,

1) ungeschickt mit dem Hammer die Sense schärfend
(kapināt), dieselbe stumpf machen: zē̦ns atkapinājis izkapti Kand., Hug.;

2) Widerhacken machen
LD.;

3) atkapināt sirdi, das Herz erquicken, besonders durch den Genuss von Alkohol
Kand. [In der letzten Bedeutung wohl zu li. prikàpti "müde werden" Viltis v. J. 1908, № 82, serb. ko`pnīm "falle in Ohnmacht; taue", sloven. srce mu kopni "er wird mutlos" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 566. Betreffs der Bedeutung vgl. le. kust "müde werden; tauen".]

Avots: ME I, 164

atklausīt

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

atknakstīties

‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149

atkumerēt

‡ atkumerêt, herlocken Dunika, Kal.: puišelis atkumerēja pie sevis runci.

Avots: EH I, 151

atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169

atļaut

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atlauzt

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172

atlīdzinājums

atlĩdzinājums, atlĩdzĩba, auch atlīdze J. Kaln., Entschädigung, Vergütung, Kompensation: par meitu bija jāmaksā atlīdzinājums BW. III, 1, 4. viņš nedabū par saviem pūliņiem nekādas atlīdzības Vēr. XIII, 455; atlĩdzinâtãjs, einer, der entschädigt, vergilt, ausgleicht, aequivalent ist.

Avots: ME I, 173

atliecināties

‡ atlìecinâtiês, durch Zeugenaussagen sich frei machen (?): puisis ...nespēs a. un atsvabināties nuo ... apvainuošanas Pet. Av.

Avots: EH I, 154

atlieka

atliẽka C., atliêka 2 Kand., atlieks (li. ãtliekas), Überbleibsel, Rest: mūŗu atliekas, Ruinen LP. VII, 305; kustuoņu un stādu atliekas, Überreste von Tieren und Pflanzen SDP. VIII, 40; mirstīgās atliekas, sterbliche Hülle, irdische Überreste.

Avots: ME I, 174

atlupt

atlupt, ‡ Refl. -tiês Dunika, "= atdauzīties": puišel, vai tad tu vēl neesi atlupies?

Avots: EH I, 154

atmalt

atmal˜t [li. atmálti], intr., tr., zu Ende mahlen, mit dem Mahlen fertig werden: puiši, meitas, labību maldami, nevarējuši atmalt vien LP. VII, 729. Refl. -tiês, bis zum Überdruss mahlen.

Avots: ME I, 175

atpeikstēt

‡ atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158

atpēžos

‡ atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju ciemā; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos kāpt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė˜džiui bė´gti.

Avots: EH I, 158

atplēst

atplêst, ‡ Refl. -tiês "atdauzīties" Dunika, Kal: puisēns nu jau būs atplēsies, lai liekas nu mierā!

Avots: EH I, 159

atraidīt

atraĩdît,

1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.

Avots: EH I, 160

atrakšķēt

‡ atrakšķêt (pretī) Siuxt, = atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161

atreibuļoties

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

atriebt

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

atriezt

atriêzt ‡

2) zurückwerfeud emporheben:
a. galvu Auleja, (mit iê ) Oknist. asti vien atrieze Pas. I, 343. Refl. -tiês Okuist, den Kopf zurückwerfen.

Avots: EH I, 162

atrukstēt

atrukstêt, atrukšķêt, atrukšêt, atrukšķinât, intr., entgegengrunzen: cūka (kuilis) atrukst LP. V, 35; V, 33.

Avots: ME I, 187

atsacīt

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atsitus

atsitus (unter atsitu): tas jau ir a. nuost pa˙visam Siuxt. tā atruodas... a. nua visām muižām Janš. Mežv. ļ. I, 247.

Avots: EH I, 165

atskubināt

‡ atskubinât (li. atskùbinti), herzukommen antreiben Salis: a. puiku uz māju.

Avots: EH I, 167

atslēgs

‡ atslē̦gs BW. 5180, Pas. III, 121; V, 170 (aus Ludsen); VI, 101, 103, VII, 247, (mit ê̦ ) Eversmuiža n. FBR. VI, 31, Pilda n. FBR. XIII, 41, 51, Auleja u. a. in Lettg.

Avots: EH I, 167

atslīst

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

atsmalīt

‡ atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.

Avots: EH I, 168

atspiest

atspiêst,

2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡

3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.

Avots: EH I, 169

atspīlēties

‡ atspîlêtiês 2 Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

atspirdzināt

atspir̃dzinât, fact., erfrischen, erquicken, laben: miegs laikam tevi atspirdzinās Vēr. II, 306. Refl. -tiês, sich erquicken, laben: lai iebaudītu vakariņas un atspirdzinātuos pēc dienas darbiem JR. IV, 76. Subst. atspir̃dzinājums, Erfrischung, Erquickung, Labsal.

Avots: ME I, 195

atsprēkliņ

atsprēkliņ (unter atsprãklu): auch Memelshof, (mit è 2 ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23, Oknist, atsprēklin - auch Zaļmuiža, (mit è 2 ) Kaltenbr., atsprèkliń 2 Warkl., atsprēkleņ Pas. VI, 365, Bērzgale, (mit è 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Pilda n. FBR. XIII, 53, Kaltenbr.

Avots: EH I, 170

atstāt

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

atstiept

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

atstirināt

‡ atstirinât kājas, krepieren Duuika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, krepieren Dunika, Kal.: vai tu vēl neesi atstirinājies?

Avots: EH I, 171, 172

atstīrināties

atstĩrinâtiês Sassm., sich entgegenstemmen: puišelis stāv atstīrinājies.

Avots: ME I, 198

atstrādāt

atstràdât, ‡

3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).

Avots: EH I, 172

atstrēbt

‡ atstrèbt, wegschlürfen, -löffeln: puika atstrēba (Suppe vom vollen Teller), kâ var vairāk biezumu ielikt Siuxt.

Avots: EH I, 172

atsukāt

atsukât, ‡

3) wegessen (von schnellem Essen gesagt)
Dunika: puisē̦ns atsukājis pusi de̦sas gabala.

Avots: EH I, 172

atsvērt

atsvèrt [li. atsver̃ti], tr., aufwiegen, das Gegen- od. Gleichgewicht halten: tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt LP. IV, 25. tas puika nav ar ze̦ltu atsveŗams JR. IV, 83. ieņēmumi neatsveŗ izde̦vumus SDP. VI, 70. Refl. -tiês,

1) zurücksinken:
galva atsvērās atpakaļ; sich wegrichten: beidzuot viņa atsvērās nuo sē̦tas, lai ietu pruojām MWM. XI, 176.

Avots: ME I, 199

atšvitināt

‡ atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175

atvāls

‡ II atvāls Auleja, Nautrēni, Pilda (mit à 2 ), Zaļmuiža n. Latv. Saule S. 168 (geschr.: atvols), = atāls.

Avots: EH I, 179

atvažoties

‡ atvažuôtiês, sich von Ketten (važas), von einer auferlegten Bürde befreien: nuo muižas a. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 57.

Avots: EH I, 179

atvējoties

atvẽjuôtiês Siuxt, = atvẽztiês ("saslieties sišanaï): puisis atvējuojies, kā vilkt savam pretiniekam.

Avots: EH I, 180

atveldze

atveldze, Labsal, Erquickung: atveldzi gūt * Rain.

Avots: ME I, 208

atveldzēt

atveldzêt, atvelˆdzinât, auch atvalˆdzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208

atvelgt

atvelˆgt, -stu, -gu, intr., inch., feucht, frisch, erquickt werden: atvelga gan asniņi nuo lietus Naud.

Avots: ME I, 208

atvilbināt

atvilbinât Sassm., tr., weglocken: kaimiņš atvilbināja man puisi.

Avots: ME I, 210

atzvilt

atzvilˆt C., intr., sich zurücklegen, zurücksinken: puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi Blaum. Sk. 191.

Avots: ME I, 213

audzēknis

aûdzêknis,

1): auch Auleja (aûdzèknis 2 ), Linden (aûdzeknis): paje̦m vienu puiškinu, audzē par audzēkni Auleja. kalpiņš ņēma kalpuonīti, audzeknītis audzeknīti BW. 11894 (ähnlich: 20971);

2): dižajā audzēknī Janš. Līgava I, 165. jaunajā audzēknī 184.

Avots: EH I, 184

audzēt

aûdzêt, ‡

2) (Maschen) zunehmen beim Stricken
Kaltenbr. Refl. -tiês: auch Seyershof, Sonnaxt. ‡ Subst. aûdzêšana, das Aufziehen, Erziehen: par dēliņa audzēšanu BW. 23420, 4 var.; ‡ aûdzê̦tãjs, wer aufzieht, erzieht: puiša audzē̦tāja BW. 992, 4 var.

Avots: EH I, 184

augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

auklis

auklis (bei U. mit aũ 2 ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222

aumaša

aumaša (unter àumašām): puisis aumaša liedzies Anekd. IV, 75.

Avots: EH I, 187

aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226

ausīties

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

aut

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

azbars

azbars,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 127, Pilda n. FBR. XIII, 47, Warkl, n. FBR. XI, 102, Borchow, Skaista, Zaļmuiža, ozbers Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, Cibla: vakareņās vārīsim azbara putru Warkl.; ‡

2) = àizbars 4 NB. n. Latv. Saule 1924, S. 170.

Avots: EH I, 191

azdara

‡ azdara Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, azdars Pilda n. FBR. XIII, 47, = àizdara.

Avots: EH I, 191

āzēns

âzẽ̦ns (unter âzis 1): auch AP., nom. pl. āzē̦ni BW. 32806, 4: ņemsim vienu āzeniņu ar visiem radziņiem BW. 29420. puisīšam tāda muode kâ rudeni āze̦nam 35545, 1.

Avots: EH I, 196

bāba

bãba,

1): ein Mädchen, das ein uneheliches Kind hat
(mit à 2 ) Sussei;

3): auch Peb., Wessen, (mit à 2 ) Kaltenbr., Warkl., Zaļmuiža;

4): auch (mit à 2 ) Kaltenbr.: kad nevar tâ˙pat ar spē̦kiem, tad ve̦lk uz priekšu ar bābu (beim Herausheben eines Baumstumpfes);
‡

6) ein schwerer Holzblock mit Handgriffen, zum Einrammen von Pfählen gebraucht
(mit à 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 208

bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270

baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

balamutīgs

balamutîgs, grossprecherisch, schwatzhaft, spöttisch: viņa nevarēja tik galā ar balamutīgajiem puišiem LA.

Avots: ME I, 253

balanda

balan̂da PS., balan̂da 2 Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]

Avots: ME I, 253

bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bālt

*bālt, -lstu, -lu, intr., inch., bleich, blass werden: aiz kuo mani vaigi bāla? BW. 9340. puisītis bālst līdz nāvei MWM. II, 414.

Avots: ME I, 272

balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258

baltum

bal˜tum: apbē̦rdamas puisē̦nu viscauri baltum baltu Janš. Dzimtene II 2 , 453.

Avots: EH I, 202

banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

bandinieks

bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.

Avots: ME I, 262

banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262

banga

I bañga,

1): trīs bandziņas jūriņā BW. 2675, 7;

3): die Schar
(pūlis) Schibbenhof: meitas, puiši iet bañgām vien; ‡

4) die Wolke
Iw. n. FBR. VI, 48.

Avots: EH I, 204

banšojs

bañšuojs, gew. banšuots, mit Bändern geschmückt: visa muiža kumeļā, banšuotā ce̦purē BW. 14442. banšuojas villainītes 3741.

Avots: ME I, 263

bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273

bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

bāška

bāška,

2): auch Fest. (mit â ); ‡

4) ein Gerat zum Würstemachen
(mit â) Zaļmuiža.

Avots: EH I, 210

bass

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206

baugāt

baũgât Dond., klopfen, schlagen: kad nuodzēš uguni, tad lielākie puikas baugā mazākuos. [Zu mnd. boken "klopfen, schlagen" resp. zu mnd. poken (oder puggen) "pochen", puck "Schlag", norw˙dial. pauk "derber Knüttel"; vgl. aber auch bauze.]

Avots: ME I, 267

bauguve

bauguve, eine grosse Menge lebender Wesen: liela bauguve puišu nuogāja gaŗām Grob. [Zu baũgurs? vgl. russ. бугóръ "Haufen".]

Avots: ME I, 267

bāža

bâža, com., ein Lustigmacher, ein Frauenzimmer, das immer Zerstreung sucht und unverschweift Mag. III, 1, 106: bāža ir skraidule, kas allaž puišiem pie astes Hug. MAG. II, 3, 114. [Nach Leskien Nom. 313 zu bāzt].

Avots: ME I, 276

bazūnēt

bazũnêt, -ēju, posaunen: kungs bazūnēs ar bazūni Zach. 9, 14. "tēte mājā!"bazūnēja puisē̦ns Niedra.

Avots: ME I, 269

be

II be (li. bè), wohl, doch [?]: puisis be saslima. zirgs be pakrita Gramsden. mēs be tad sukājām raušus MWM. VI, 766.

Avots: ME I, 276

bēgt

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė´gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи 4 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289

beidzamais

bèidzamais: "ultimus" Kurl., "pessimus" Livl. n. BielU.; beidzamais, der letzte neben bei˙dzamais "quisquis" Segew.; beidzamā galā "am letzten Endë BielU.

Avots: EH I, 211

belzēt

belzêt L., wiederholt schlagen, anklopfen: puisis belzē uz ambultu Mag. IV, 3, 115.

Avots: ME I, 278

bende

beñde [li. bendė bei Miežinis], der Henker, Scharfrichter: kruoga žūpa, sievas bende BW. 10803. kad tu bendes ruokās nāktu! bendes kalps, bendes maiss, Schimpfwörter: ej, puisīti, bendes kalps BW. 19958, 1.

Avots: ME I, 279

bērnene

‡ bḕrnene 2 , ein pejoratives Deminutiv zu bḕ̦rns: blāgs b., ein abscheuIiches, ungezogenes Kind N.-Rosen n. FBR. VIII, 42.

Avots: EH I, 216

bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281

bezgodīgs

bezgùodîgs, unverschämt, schamlos, ehrvergessen, unartig: bezguodīgs puika, ein unartiger, frecher Bengel; bezguodīgi runāt, zoteln, unverschämt, frech reden.

Avots: ME I, 283, 284

bezmantnieku

‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.

Avots: EH I, 214

bezvārdis

bezvā`rdis, fem. -de

1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;

2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde

a) bezvārda koks

b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).

Avots: ME I, 286

bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303

biķerīši

biķerīši, biķeŗu puķe, Akelei (aquilegia vulgaris) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 295

biksenes

‡ biksenes, eine Art Deminut. zu bikses: puisi nuoplīsušām biksenēm N.-Laitzen n. FBR. VIII, 21.

Avots: EH I, 218

bil

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 2 .]

Avots: ME I, 295

bingāt

biñgât [AP., bìngât 2 Bers., Laud.], -āju, intr., flennen, weinen: spītīgais bē̦rns iesāka bingāt A. X, 2, 536. vai nemetīsi mieru ar savu bingāšanu A. XVI, 867. ja nu sāksi bingāt, tad dabūsi žagaru. vai kauna nav tik lielam puišam vēl bingāt? Ramkau.

Avots: ME I, 297

birds

birds: auch (mit ìr 2 ) arkl. n. FBR. XI, 120, Bērzgale, Pilda, Zaļmuiža, Zvirgzdine: pilni ratiņu rūkšanas un birdu klabēšanas Ed. Virza Daugava 1933, S. 982.

Avots: EH I, 220

birgs

bir̂gs (unter bir̂ga),

1): auch Ramkau, Zaļmuiža, (mit ìr 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 220

bīstaklis

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis 2 [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs 2 Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

bits

‡ bits, -s (li. bitìs) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, = bite.

Avots: EH I, 222

bīza

‡ bĩza Dond., comm., = bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

blanda

blanda [Sonnaxt, blañda Karls., blañda 2 Roop], comm., blands Mag. XIII, 3, 68, ein Tagedieb, Herumtreiber, ein blöder Mensch; jem., dem das böse Gewissen keinen offene Blick gestattet. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluoda, bluods.]

Avots: ME I, 309

blandīties

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

blantēt

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309

blaugāt

blaũgât, klopfen, schlagen: puika blaugā meiteni Dond. - Refl. -tiês, klopfen (intr.): nuo izbailēm sirds dikti blaugājās Dond.

Avots: ME I, 309

bļaurs

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. 2 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. fū "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320

bleņķīgs

blèņîgs, schelmisch, auf dumme Streiche geschliffen: mūsu puiši blēņīgi Grünh.

Avots: ME I, 314

blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

blieziens

blieziens, der Schlag Naud.;

2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;

3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;

4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;

5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.

Avots: ME I, 317

blīgzna

II blīgzna (unter blìgzne 2 I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì 2 ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230

blinda

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

blīnēt

II blĩnêt, intr., siechen, quienen, verkommen, [schlaflos liegen AP., Bers.; vgl. blĩmêt 1].

Avots: ME I, 316

bļinkstināt

‡ bļiñkstinât Sassm., wiederholt klingeln (machen): puišelis bļinkstina ar pulksteniņu.

Avots: EH I, 233

blūšķināt

‡ blùšķinât 2 Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina 2 pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232

bogans

‡ buõgans AP. "ein Geldbeutel"; bùogans 2 Selsau "ein Taschenportefeuille".

Avots: EH I, 258

borķis

‡ bor̂ķis 2 Seyershof "ein dicker Mensch": puika re̦sns tā kā b.

Avots: EH I, 235

bracas

‡ bracas, die Schelte, Rüge Frauenb.: puišelis dabūja labas b.

Avots: EH I, 235

bradāc

bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.

Avots: ME I, 321

brāķēt

II brãķêt, - ēju, [brākât U.] tr., braken, für schlechte, untaugliche Ware erklären, tadeln: siļķes, slīpeŗus brāķēt. preču brāķēšana ieve̦sta Krievijā nuo Pēteŗa Lielā laikiem. re̦ti, re̦ti tie puisīši, kas meitiņas nebrāķē. Aus mnd. wraken.

Avots: ME I, 327

braķis

braķis,

1) = braģis, ein auf vier Pfosten hinauf - und hinabschiedbares Dach, zum Schutze von Heu
Etn. III, 139;

2) braķi, das Holzgestell einer Stroh - od. Heukuije
AP., Etn. IV, 49 (Lubahn), LP. VI, 425 od. eines Getreideschobers;

3) braķis ir miets ar zariem, kam labibas gubiņu virsū krauj Gold. n. Etn. I, 122;

4) die Seitenstangen einer Schaukel.

Avots: ME I, 323

braks

I braks: tas jau tāds b. vien ir AP. visādus brakus bij atvedis līdz ebenda. viens bij skrandu skruoderīt[i]s, uotrs braka vēverīt[i]s BW. 12708, 1 var, tādiem braku (Var.: braka, nieko) puisē̦niem ne virsā neskatuos 5508, 1.

Avots: EH I, 236

braks

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

brammanīgs

bram̃manīgs, grossprecherich, prahlerisch, polternd: puisis atsaucās brammanīgi Purap.

Avots: ME I, 323

brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324

brašīgs

‡ brašîgs Dunika, stattlich, gewandt, gut gekleidet: b. puisis.

Avots: EH I, 238

brengs

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n 2 , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240

brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

brods

II bruôds [Warkhof], auch bruods, - s, = bruodenis: raganas pa jumta bruodu aizlaidušās LP. VII, 602. ve̦ca puiša dvēselīte rijas bruodi lidināja BW. 13141. rijas bruoda galiņā BW. 3158, 1.

Avots: ME I, 342

brūkle

brūkle, gew. brūklene, [brûklene Neunburg, brùkline 2 Preili], die Strickbeere, Preisselbeere (vaccinium vitis idaea); wegen ihrer roten Farbe vielfach mit rotwandigen Mädchen verglichen: tâ pie manis puiši nāca kâ pie brūkles siliņā BW. 9657. es ielēcu istabā, kâ brūklīte nuosarkusi 14537. es piesarku kâ brūklene Ltd. 1648. Zu braukcīt, brukt, li. brùknė "Preisselbeere"; [vgl. Berneker Wrtb. I, 90].

Kļūdu labojums:
9657 = 9659

Avots: ME I, 341

brūtēties

brũtêtie-s, - ējuos, brũtuôties,

1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;

2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.

Avots: ME I, 341

bruzdināt

bruzdinât, ‡ Refl. -tiês, = bruzdinât: izdzirda... egļu zaruos kaut kuo dikti bruzdināmies Janš. Mežv. ļ. II, 527. puisis bruzdinājās pie durīm Dunika, Kal.

Avots: EH I, 245, 246

bū

bũ! Interj.,

1) zur Nachahmung des Rindergebrülles:
puikas sāk tik nežēlīgi bauruot: bū, mū! MWM. VIII, 246;

2) ne bū, ne bē, gar nichts:
nezinu ne bū, ne bē̦. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 357

bučiņš

‡ bučiņš, der Kuss Janš. Precību viesuils 69; Mežv. ļ. I, 113; Dzimtene III, 367. Vgl. li. bučinỹs dass.

Avots: EH I, 248

bučot

II bučuot L., mit der Stirn auf die Erde fallen (zu buč 2). Refl. - tiês, sich bücken, neigen: zirgs bučuojas, das Pferd wirft den Kopf auf und nieder Mag. III, 1, 123, U. [Die Reflexivform stammt vielleicht aus d. buischen "mit dem Kopf od. mit den Hörner stossen".]

Avots: ME I, 345

budināt

budinât (li. (bùdinti), budît, - u, - īju [Wid.], caus., wecken, [durch einen Zuruf warnen L.], anfeuern, anstacheln, antreiben: kam agri necēli, nebudināji? BW. 6690. vai ruociņu tev nebija, kumeliņu bubināt? 1380. [Weiterhin zu apr. budē "(sie) wachsen", aksl. бъдѣти "wachsen", ai. budhyatē "erwacht", gr. πεύϑομαι "erfahren", ir. buide "Dank", got. anabiudan "befehlen" u. a.]

Avots: ME I, 345

bujums

bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.

Avots: ME I, 346

buksnīt

buksnît, - īju Lub., Fest., Stelp., auch bukstêt, bukstīt Ermes, [Trik.,] L., tr., Püffe geben, stossen, stochern: un nu māte puisē̦nu buksnī un dauza Aps. IV, 37. viņš raustīja un buksnīja zirgu. skuolas biedri šuo brīžam bukstīja Neik. paziņu buksnīts Duomas III, 654. Refl. - tiês, sich stossen, Püffe geben AP.

Avots: ME I, 347

bukte

bukte, auch bukts, - s Plm.: ar bukti [C., Salis], Stomersee, ungestüm, energisch, tatkräftig: puiši, ar bukti! A. XX, 79. skan gan, bet tikai tagad, kad ar bukti pūš JR. IV, 150. viņš ar bukti spiežas uz priekšu A. XI, 166. plē̦suoņas gāzās pretiniekiem virsū ar lielu bukti Plm. ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt Seibolt.

Avots: ME I, 347

bulbe

bulbe Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 111, bulbis Wid., bùļba 2 infl. (Kreuzb., Warkland u. a.), plur. buļbi Stomersee, Mar. [und im Gespräch mit Juden (sonst: tuipeņi) in Laudohn; auch infl. bùļbi 2, Kartoffeln; nebst li. bulbė, buļba aus poln. bulba s. Niedermann Wus. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 347

buldurjānis

bul˜durjānis,

1): auch Grenzhof;

2): auch AP., Siuxt, (mit ùl und à 2 ) Zvirgzdine; ‡

3) aquilegia vulgaris L. Oknist (mit ùla und à 2 ).

Avots: EH I, 251

bulis

‡ II bulis Mesoten "= builis, ein Messer mil abgebrachener Spitze".

Avots: EH I, 251

būlītis

bũlītis, = buzulis Bergm. n. U. [Wenn alt, wohl zu as. būla "Beule" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 276 resp. zu ndl. puilen "schwellen" u. a. 1. c. 220.]

Avots: ME I, 358

bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350

bunduls

bunduls (unter buñdulis),

1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡

9) = krija 5 (mit ùn 2 ) Saussen; ‡

10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡

11) sviesta bùnduls 2 Meiran, = bun`dulis 8; ‡

12) = bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.

Avots: EH I, 253

bundža

bundža, Demin. buñdžiņa, auch buñdziņa, verächtlich bundžele,

1) die Dose, Büchse:
adatu, smēres, spalvu bundža; sāls bundža, Salzbüchse;

2) der Bauch (in der Kindersprache):
bē̦rna pilna bundža. bē̦rnam sāp bundžiņa Sassm. [Aus dem Litauischen? vgl˙li. bundžė Jušk. "глиняная круглая бутыль для пива"

Avots: ME I, 351

bundzenes

buñdzenes, Stücke Ackerlandes, welche die Knechte benutzen U. [Aus *bundzemes? vgl˙li. bunda ostlitauisch für banda?) "полоса двороваго человѣка нна барской землѣ" Jušk.]

Avots: ME I, 351

buņķete

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

burči

burči, Pl., suņa burči, Hundekamille: pupurlakši, suņa burči, jaunu puišu Jāņu ziedi Ramk.; [vgl. burkšņi].

Avots: ME I, 353

būris

bũris [Nigr.;li. būrys "Menge"], die Menge, der Haufe: apgūlies lielā paparkšu būrī LP. VII, 1277. dzīvuot draudzīgi visi vienā burītī Jauns. Druva I, 388. būrīšuos un pulciņuos Janš. divi puiši sapulcina katrs savu kāzinieku būri RKr. XVI, 252. buris meitu RKr. XVI, 124. Zu būra.

Avots: ME I, 358

būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

cabuļi

cabuļi: puiši, aunaties, maucaties cabuļuos! BW. 30585 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 259

čačarāgi

‡ čačarāgi "?": puišķini, meža č., Naujene.

Avots: EH I, 282

čāčeris

čāčeris, ein ästiges Hölzchen, als Quirl dienend, der Quirl: ar čāčeri iejauc miltus ūdenī Dobl. Vgl. čačis 1.

Avots: ME I, 407

čačis

I čačis,

1): (ein Quirl)
auch Schwarden;

2): Sing. čačis Jumpraweeten;

3): auch Schwarden.

Avots: EH I, 282

čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400

cagrums

‡ caigrums "= cē̦drums" Kreis Dünaburg; "Säure des Brots" Jāsmuiža; "Übelkeit nach dem Essen" Kapiņi.

Avots: EH I, 260

čaklums

čaklums [li. čiaklums dass. Lit. Mitt. II, 248], der Fleiss, die Hurtigkeit, Flinkheit: šitie puiši pūru rauga, ne darbiņa čaklumiņu BW. 7834.

Avots: ME I, 401

čakstināt

čakstinât: čakstiņi čakstina pa mežu Salis. kad mazus sivē̦nus sauc, tad ar muti čakstina Sonnaxt. iebeŗ pe̦liņus, lai cūka čakstina Iw. kad kuilis nejauks, tad viņš čakstina ("?") ebenda. ‡ Refl. -tiês, = čakât 2 AP.: kuo tu nu tur čakste̦nais! duod, lai es atrāk sagrūžu! - Zur Bed, vgl. auch ‡ àizčakstinât.

Avots: EH I, 283

čamdīt

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

čangāt

‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285

čanīgs

čanîgs, hurtig, schnell: satrūkās puisē̦ns un uzlēca čanīgi Adam. tas ir čanīgs cilvē̦ks pie darba Ahs.

Avots: ME I, 403

caurēm

caũrēm, zur Verstärkung des Adv. cauri, cuar,

1) durch und durch, gründlich:
ņēmās muižu apskatīt caur caurēm. viņš caur caurēm nesamaitāts. viņš pruot savu darbu caur caurēm;

2) caur caurēm, in Bausch und Bogen
Kauliņ.

Avots: ME I, 365

cauri

caũri,

2) (auch bei anderen Adjektiven): c. sauss iztecējis AP. sasilda biezuo pienu c. cietu ebenda. kāpuostus tikam grūž, kamē̦r tīk c. smalki ebenda;

4): es e̦smu cauri, ich bin (mit einer Arbeit) fertig;
‡

5) = gaŗām 1, vorbei, vorüber (mit àu 2 ) Kaltenbr., Zaļmuiža.

Avots: EH I, 261

cauri

caũri (li. [kiáurai], Adv., durch,

1) lokal: hindurch, zwischendurch:
gaŗām kuoki, šķē̦rsu kuoki, caur[i] augušas atvasītes BW. 26014;

2) beim Adj. slapjš - durch und durch, vollständig: zaldāts atradies guļu vietā cauri slapjš Etn. IV, 13;

3) zur Verstärkung des Akk. der Zeit: svinēja kāzas četras dienas cauri BW. III, 1, 95;

4) bei einfachen Verben zur Bezeichnung einer durchdringenden imperfektiven Handlung (auch cauram BW. 21796), bei mit iz - zusammengesetzten Verben zur Bezeichnung einer durchgedrungenen, perfektiven Handlung: es puisīti cauri re̦dzu Ltd. 1408. vai tu cauri spīdi? ūdens sūcas pa šķirbu cauri. te tiek ar saviem spē̦kiem cauri. mēs izgājām mežam cauri. [man iet cauri U., ich habe den Durchfall.]
man neiet cauri, ich leide an Verstopfung. Mit einem Partizip verbinden sich caur zuweinen zu einem Kompositum: sak(a) tautiņas caurjādamas.

Avots: ME I, 365

caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

čavains

čavains, diebisch, vernascht: ta ta čavains puika! Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407

cebris

‡ cebris, ein Holzgefäss mit Henkeln Jāsmuiža, Kapiņi, Līksna, Skaista, Višķi.

Avots: EH I, 262

čega

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409

čēkstēt

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

cekuls

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

cēliens

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

ceļš

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

cēls

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la 2 [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

cemeris

‡ I cemeris, eine Pflanze Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine giftige Sumpfpflanze Warkl., Zaļmuiža; ein an Flussufern wachsendes Kraut Zvirgzdine: cemeri rudenī saldani; guovis juos ē̦d Zvirgzdine. Zu cemeriņš.

Avots: EH I, 265

cepure

ce̦pure (li. kepùrė),

1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;

2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:

a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;

b) der Helm auf dem Destilierkessel;

3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.

Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54

Avots: ME I, 373

cerenieks

cerenieks, der Freier, jem., der auf ein Mädchen ein Auge geworfen hat: ai, puisīši cerenieki, aiz kuo sievas neņemiet BW. 13781, 2.

Avots: ME I, 374

cerēt

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

cibot

cibuôt, flink gehen: tâ cibuoja ciema puiši ap kaimiņu meitiņām BW. 23647,1.

Avots: ME I, 379

čibot

čibuôt, flink gehen: tâ čibuoja ciema puiši ap kaimiņu meitiņām BW. 23647 var.; [vgl. cibuot].

Avots: ME I, 412

čīča

II čĩča: auch Mežmuiža; čīčas, pupas BW. 2426.

Avots: EH I, 292

ciekam

ciekam, ciekams, wie lange, während: [esi labprātīgs... pretiniekam drīz, ciekams tu vēl ar viņu virs ceļa esi Glück Matth. 5, 25. nāce prieksteŗa puisis, ciekams (jetzt: kamē̦r) gaļa vira I Sam. 2, 13. es nākšu pār viņu, ciekams (jetzt: kad) viņš piekusis II Sam. 17, 2. - Wohl ein alter instr. pl. fem. g. und in diesem Fall mit ā zu sprechen].

Avots: ME I, 392

ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394

cietnējs

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396

ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

čigris

čigris "?": puika saliecies čigrī (" kâ kamuolā, luokā") Gränzhof. [diegs sameties čigrī, habe sich verschlungen Siliņ.]

Avots: ME I, 412

cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cīkstēt

I cĩkstêt: auch Siuxt; quienen Frauenb.: viņš cīkst jau vairāk gadus uz gultas un nevar nuomirt.

Avots: EH I, 275

cīkstēt

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

čīkutiņš

čīkutiņš, (verächtliche Bezeichnung eines jungen Burschen), der Knarrer: jaunmuižnieki, čīkutiņi, trīs vienā ķēvītē BW. 12882.

Avots: ME I, 416

cilāt

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu; ‡

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270

cilavas

‡ II cilavas "die Weberhefteln" (?) Blieden; "ein gewisser Bestandleil des Webstuhles" Jasmuiža, Liepna.

Avots: EH I, 270

cildāt

[cildât "erquicken" (?) LD. n. U.]

Avots: ME I, 381

cīlīgs

I cĩlîgs, hoffärtig Dond.: cilīgs cilvē̦ks N. - Peb. - Adv. cĩlīgi, stattlich, aufrecht, stolz, hoch: zirgs ne̦s cīlīgi galvu. puisis iet it cīlīgi [Siliņ], Ahs.; [vgl. cīrīgs; aus zierlich?].

Avots: ME I, 391

cilvēcīgs

cìlvēcīgs,* human: cilvēcīgākie muižnieki pārdeva zemi par piemērīgu ce̦nu Stari II, 150.

Avots: ME I, 382

cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383

cimbole

‡ III cimbuole, Bezeichnnng für eine Person: ja ganu, meitu jeb puisi līgstuot saimniece negrib duot tādu algu, kādu prasa, tad tādu saimnieci sauc par cim̃buõli NB. cībīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīslm? BW. piel. 2 27227,1.

Avots: EH I, 271

činčināt

činčinât, klingen, klingeln, das Geräusch činč hervorrufen: kas iemauktus činčināja BW. 5133. atslēdziņas činčināt BW. 23177, 1. muiža jau činčina pusdienā.

Avots: ME I, 413

cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384

činkstēt

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

cipatas

II cipatas: auch Jāsmuiža, N.-Schwanb., Warkl.

Avots: EH I, 272

čīpstēt

[čĩpstêt C., piepen: cāļi čīpst; čîpstêt 2 Ruj., quieken.]

Avots: ME I, 416

cirkuči

‡ I cirkuči BielU. Jāsmuiža, Preiļi, Welonen, Zvirgzdine, Kieferzapfen.

Avots: EH I, 273

cirslis

II cirslis (unter cìrksnis II): auch A.-Rahden, Assiten, Blieden, Doblen, Gramsden, Jāsmuiža, Kārsava, Liepna, Mērdzene, N.-Peb., Salwen, Warkl., (mit ìr 2 ) Fest., Saikava, (mit ir̂) Golg., (cir̂slītis 2 ) AP.: cirslīt[i]s kurmi ... nuokuoda BW. 2250, 1. - 2 und 5 durch II und V zu ersetzen.

Avots: EH I, 274

cirst

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr 2 ; neben cḕ̦rtu 2 ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

čokāties

čùokâtiês 2, -ājuos, -ājuos, erschlossen aus ostle. čūkuôtîs,

1) sich abmühen:
viņš čuokājās pa mājām Mar. n. RKr. XV, 111;

2) sich raufen, Unsinn treiben:
puiši un meitas čuokājās Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 426

čuča

čuča [in der Kinderscprache], der Schlaf, die Schlafstätte: laba čuča. iesim uz čuču muižu, wollen wir schlafen gehen.

Avots: ME I, 418

cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I 4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čunduroties

‡ čuñduruôtiês Ozolmuiža (Kreis Mitau), zürnen.

Avots: EH I, 295

čurknēt

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296

da

I da, Konj., in Ostlivl. und im Infl.,

1) wenigstens
[Wessen]: kas man duotu sviesta maizes da i vienu kumuosiņu? kas man duotu muižas puisi da naksniņu klāt gulēt BW. 12551, 2 (Lubahn),

2) auch: vai ir jau da cik liels tavs bē̦rns N. - Schwnb.;

3) dennoch, doch:
re̦dzu, re̦dzu, kaut tāli, da re̦dzu Zb. XVIII, 326;

4) viens da labs, einerlei, gleichviel:
viens da labs, ej vai neej, ne+kā nepanāksi Mar. [Wohl aus russ. да, wenigstens in der Bed. 3.]

Avots: ME I, 427

da

II da,

1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:

a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;

b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;

2)

Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.

da- bezeichnet:

a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;

b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]

Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775

Avots: ME I, 427

dābt

I dâbt [Lis.], -bju, -bu, tr., schlagen, hauen: viņš gribēja mani dābt Schujen. puisis sunim dāba ar kuoku Druw. kad grābšu, tad dābšu pa kaklu Drsth. Zu li. dóbti "убивать до смерти", [engl. dab "leise schlagen" u. a., s. KZ. LI, 290].

Avots: ME I, 446

dābulājs

‡ dâbulājs, Adj., mit Klee bestanden, kleereich: dābulāja tī pļaveņa FBR. VI, 45 (VL. aus Eversmuiža).

Avots: EH I, 311

dabūt

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

dacelt

dacelˆt, tr.,

1) hinzuheben:
Laima krē̦slu dacē̦lusi pie guodīga tē̦va dē̦la;

[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) heben:
dacel puiku līdz zariem MWM. 1903, S. 653. Refl. -tiês C., aufstehen].

Avots: ME I, 429

dadalīt

dadalît: d. muižas zemi saimniekiem Dond. ‡ Refl. -tiês, teilnehmen (?): pie meža darba dadalījies Ramkau.

Avots: EH I, 301

daglains

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430

daiļaugums

daiļaûgums, die schöne Gestalt, der stattliche Wuchs: kuo līdz puiša daiļaugums Römershof.

Avots: ME I, 431

daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

daināt

‡ dàinât 2 Auleja, hasslich (schreiend) singen: puiši dainā, meitas dzied (singen gut).

Avots: EH I, 303

dairi

daĩri, dairus, [daĩrs N. - Bergfr.], Adv., unheimlich, bange: viņa tuvumā man ir tā dairi. puisē̦nam same̦tas dairi un auksti Vēr. II, 222. netiktuos vis tuvuoties, me̦tas dairus Alm.

Avots: ME I, 432

dairīgs

daĩrîgs, ängstlich: es neme̦luoju, puisē̦ns dairīgi nuomurmināja Vēr. II, 222.

Avots: ME I, 432

dajūkt

dajûkt: auch Borchow; kad es biju ... puika, es jau dajūku pi zagšanas Pas. X, 151 (aus Makašāni).

Avots: EH I, 303

dakrist

dakrist, hinfallen, hinstürzen: puika skrienuot dakrita PS.

Avots: ME I, 433

dakstīt

dakstît, -u, -īju, (in Druw.) dākstît, tr., geben, reichen: man māmiņa piesacīja puišiem mutes nedakstīt BW. 10249, Etn. III, 162. [Zu duot.]

Avots: ME I, 433

daļa

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

dalīt

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435

dancis

I dañcis, der Tanz; danci vest, griezt, ritināt BW. 32865, 3, den Reigen führen, tanzen: jauni puiši, bāleliņi, nuoriņā danci ve̦d BW. 13153. apaļais od. cimdu dancis, die Polonäse; kamuoliņu dancis RKr. XVI, 232; krustu dancis BW., S. 181, muižnieku, nabagu od. zuobeņu dancis; divpadsmitdancis, piecu puišu dancis Etn. IV, 80. stiepjamais d., tīter,u d. RKr. XVI, 230. [Nebst estn. tańts aus mnd. danz.]

Kļūdu labojums:
krustu dancis BW.,S.181 = krusta dancis BW.I,S.181

Avots: ME I, 436

dandzis

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

danga

I danga,

1): auch (mit añ ) Ramkau, (mit àn 2 ) Kokn., Stockm.; eine Grube, Gruft (mit àn 2 ) Sonnaxt; Demin. dandziņa, eine zertretene Stelle im Schnee
BielU.;

4): auch Kal. n. FBR. IX, 91, Alschw.,Grob. (mit añ); kumeļam staļļa dangu (Var.: stūri) BW. 19041 var. tumsiņa, dandziņa (Var.: kaktiņā) 27240 var. mēs ieņe̦mam klētī katrs savu dañgu Felixberg. viņs dzīvuo kalpu dañgā ebenda. slaucīji muižu dangas Janš. Līgava I, 281, lietus d. pilna mūkuoņiem Grobin; ‡

9) eine Niederung
BielU. Vgl. die Ortsnamen (die jedoch auch zu danga III und ‡ VI gehören können) Dañgas (Gesinde) Lvv. II, 119, Ģibdañga (Sumpf) 5, (Wälder) Valka-danga 155, Grimžu d. 156, (sonstige Flurnamen) Buku d. 7, Zĩles d. 18, Akmeņu d. 23, Dzeņu d. 148, Suņu d. 151, Dangas pļava 119, Miruoņu d. 154, Laču d. 154, Dangas 91 und 56.

Avots: EH I, 306

danga

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas 2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga 2, auch dan̂gs 2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III 4, 200 hierher auch an. do,kk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437

daņģināt

daņģinât, schicken Rutzau n. Etn. III, 162. [Aus dem Litauischen.]

Avots: ME I, 438

dankars

I dankars, der Hofmacher, Kurmacher: kuo, puisīti, tu duomāji, visu meitu brūtgāniņ? ej ellē mālus mīt, man dankara nevajaga Naud. [Vgl. dankuôtiês.]

Avots: ME I, 438

dapaisīt

‡ dapaisît,

1) beim Flachsbrechen einem andern gleichkommen:
kur tu dapaisīsi da puišam! Auleja;

2) "pilnīgi izpaisīt": kai drīžāk paisa, cits i[r] nedapaisīta nuoliek Auleja.

Avots: EH I, 307

darbinieks

dar̂binieks,

1): darbinieki bija tie, kas strādāja muižā. d. gāja katru nedēļu; savas dienas bij nuoliktas Orellen.

Avots: EH I, 307

dardadze

dardadze U., [Autz, dardadzis Jāsmuiža], = dardedze.

Avots: ME I, 439

dārdzība

dā`rdzĩba, die Teuerung: tādas dārdzības cē̦luoņi bija lieliskas aizsargu muitas.

Avots: ME I, 447

dāre

‡ III dãre NB., OB. "eine braune Flüssigkeit, die aus dem Munde einer gedrückten Heuschrecke emporquillt".

Avots: EH I, 312

darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

dārs

‡ III dãrs (li. dõras "gut, tüchtig") NB.,

1) schön (vom Wetter):
kâ tās mākuoņas pliederē! nebūs dārais;

2) (bei der Arbeit) geschickt, stark:
saimniekam d. puisis: visi darbi veicas.

Avots: EH I, 312

daužaka

‡ dàužaka 2 PV., comm., = daũzeklis 1: vista kâ d., - nav nuometināma gulēt uz uolām. tā jau tāda d.: vai katru nakti ar puišiem jājas.

Avots: EH I, 310

dauzeklis

[daũzeklis Nigr.], daũzêklis [C.],

1) ein unruhiges Kind, ein unruhiger, unbändiger, umherschwärmender Mensch:
šis puika ir liels dauzēklis;

2) etwas, woran man leicht anstösst, Anstoss nimmt
U.

Avots: ME I, 445

dauzīt

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

dēglis

dèglis 2 [Wessen], eine ausgebrannte, mit Wasser gefülte Stelle, ein Teich: pļavas vidū bijuši daži dēglīši LP. VII, 980. muižas dēglis pieaudzis ar tādu zāli, ka prieks skatīties Selb. [Vgl. degsnis, dēgšņa und li. dė˜gis "Brandwunde".]

Avots: ME I, 461

deivelēt

deivelêt, -ēju,

1) durch fortwährende Benutzung untauglich machen:
puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja Druw.;

[2) "schlagend hin und her jagen (ein Tier)":
čigāns savu zirgu deivelēja Druw.].

Avots: ME I, 453

dējums

II dẽjums, die vollendete Handlung des Baumaushöhlens, das Resultat dieses Aushöhlens, der ausgehöhlte Bienenstock: atskrējušas trīs bitītes, vainuo manu dējumiņu Ltd. 4753. es uzkāpu uozuolā, jauna puiša dējumā BW. 2291.

Avots: ME I, 461

dēka

‡ IV dẽ̦ka, = dē̦kla: ecēšu zarienr uzliek jaunu dē̦ku P. Rozītis (gebürtig aus Liepmuiža) Pēd. Brīdī v. 7. Mai 1927.

Avots: EH I, 318

dēļ

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

dēnēt

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è 2 ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

dēnēt

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. 2 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461

dēnēt

dẽnêt [Nigr., Neuenb., Trik., dènêt 2 Bers., Domopol, (= dēdēt), quienen, hinsiechen, verkommen: [kuo tu dēni (wartest ohne jede Aussicht auf Erfolg)? tev jau ne˙kas neiznāks Neuenb.] dēnēji, ubaguoji un plijies MWM. IX, 624. [Vgl. auch apdēnēt Spr., ringsum faulen. Vielleicht aus * dērnēt und in diesem Fall etwa zu ndl. tornen "sich auftrennen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 185.]

Avots: ME I, 464

denkts

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] 2 Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316

derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

derža

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458

deržīgs

deržîgs, erbeitsam, mutig, standhaft: e kur deržīgs puika! Adsel, Grünh., Druw., AP (aus russ. держать?).

Avots: ME I, 458

desmita

I desmita (unter desmits), ‡

2) der Zehnte (eine Abgabe):
duot nuo katra gada kūluma muižai desmitu Janš. Mežv. ļ. I, 146; ‡

3) = desmite 2: nuo stāda daža laba d. aizstaigā līdzi gaŗnadžam PV.

Avots: EH I, 317

devasti

‡ de̦vasti (auch im Sing.?), Gaben (?): par muižas de̦vastiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 201, ar dažiem Avē̦nu de̦vastiem Daugava 1928, S. 3.

Avots: EH I, 317

deviņkrustains

deviņkrustains, mit neun Kreuzen versehen: puisis pagādājis sē̦rmūkšļa nūju - deviņkrustainu LP. VII, 658.

Avots: ME I, 460

devītais

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460

dīcība

dīcĩba, die freie Zeit Krem.; die von der Frohnarbeit freie Zeit U.; Plur. dīcĩbas, [dìcības 2 Buschh.], der ausserordentliche Gehorch [auch für die Bedürfnisse der Gemeinde], der Frohndienst, der ausser dem gewöhnlichen, wöchentlichen zu leisten war L.: Ne̦re̦tas pagasta valde pavē̦l N. saimniekam sūtīt 12. jūlijā vienu kalpu dīcībās uz mācītāja muižu pie akas tīrīšanas.

Avots: ME I, 476

dīdīt

dĩdît [nach RKr. XVI, 124 2 in Rutzau auch dîdît 2], -u, -īju, caus. zu diet,

1) tanzen lassen, zum Tanzen bringen, hüpfen machen, in Unruhe, Bewegung versetzen:
bieza putra bē̦rnus dīda, auzas dīda kumeliņu. pādi dīdīt, das Taufkind auf den Armen schaukeln;

2) tanzen lassen, dressieren, abrichten:
lāci, suņus dīdīt;

3) exerzieren lassen
(rekrūšus dīdīt);

4) quälen, vexieren, in Unruhe versetzen:
ve̦lns ve̦lnu dīda. kāds juods tevi dīda. [tevi lietuvē̦ns dīda]. Refl. -tiês, unruhig sein, unruhig stehen: dīdās, kâ pūķa sviesta saēdies Etn. I, 108. zvandnieku puisēniņi stāvu vien dīdījās BW. 498. Subst. dĩdîtãjs, einer, der dressiert, exerziert: lāču, zaldātu, zvē̦ru dīdītājs.

Avots: ME I, 477

diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486

diņķis

I diņķis AP., Frauenb., U. Mekons Zelta māj. grm. 3 234, das männliche Zeugungsglied (besonders eines Ochsen): kuiļa d. BW. 34691. Aus mnd. dink "penis".

Avots: EH I, 321

dinksma

diñksma, die Fürsprache, Protektorat: mums pašiem nav brīv muižu dīķī zvejuot, bet sarunājām ar lauksargu un tad zvejuojām viņa dinksmā N. - Bartau, Konv. 1

Avots: ME I, 469

dirbt

‡ III dirbt prügeln: nāc še, lai tevi varu d. Janš. Dzimtene IV, 187. puišus teš un dirbj Līgava I, 340.

Avots: EH I, 321

dirdelīgs

‡ dirselīgs PV.,

1) leicht, auch über Geringfügiges zornig werdend;

2) Grosses unternehmend, aber dabei sch1iesslich sich ruinierend.

Avots: EH I, 322

dirnēt

dir̃nêt [Salis, Muremois], -u od. -ēju, -ēju, intr., quienen, siechen, müssig, sich langweilend dastehen, sich aufhalten, auf etwas warten: kuo nu stāviet, kuo dirniet Alm. par velti man te jādirnē Krem., jādirn Salisb., Gr. - Sess. brāļa zirgs ar suni nuoskumuši, galvas nuolaiduši, dirn nuokautajam blakus LP. VI, 733. viņš dirn kâ aita Gr. - Sess. [Vielleicht aus * dīrinêt] = li. dyrinė´ti "gesenkten Kopfes langsam umhergehen"; [vgl. noch li. dýroti "mit gesenktem Kopfe dastehen" und le. dairīties I].

Avots: ME I, 470

dirvāns

dirvāns (li. dirvónas), neu aufgenommenes Dreeschland L.; ein neuaufgerissenes Stück Feld Pilkaln. [dir̂ve̦ns, Dreeschland Jāsmuiža, Domopol.]

Avots: ME I, 470

divdeviņi

divdeviņi, 2 x 9, zur Bezeichnung einer grossen Menge, sehr viel: puisītim - divdeviņas valuodiņas BW. 12415. divdeviņi zuobini Br. 389.

Avots: ME I, 471

divdibens

divdibe̦ns, divdibins, duidibe̦ns,

1) "?": sagaidi divdibe̦na pūru Vēr. I, 774;

2) ein Grützspann
[divdibins Domopol]: sieva nāca ar divdibe̦nu MWM. VIII, 323.

Avots: ME I, 471

divi

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. dù (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. dà (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472

dižans

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]

Avots: ME I, 474

dižināt

dižinât [li. dìdinti], fakt., gross machen, erheben, preisen, rühmen: māte mani mazināja, ciema puisi dižināja (Var.: tautas dižu dižināja) BW. 10229.

Avots: ME I, 475

dobe

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

dobulis

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule 2 Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš 2 Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule 2 = dùobele 2 , dùobulis 2
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

doma

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

doms

I duoms (namentlich hochle.), = duoma, der Gedanke, häufiger der Plur., wie wohl auch dieser im Ganzen selten (st. duomas): tukši, puisi, tavi duomi (gew. tavas duomas) BW. 6413. tukšs, puisīt', tavs duomīns 12399 [aus Schujen]. pēc mana duoma, meiner Meinung nach Stelp. nuo mitēšanās nav ne duoms Vīt. 14. S. auch unter duoma.

Avots: ME I, 534

dot

duôt: duõt auch Iw., Pussen,

1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;

6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡

9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡

10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡

11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;

1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;

3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡

4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡

5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.

Avots: EH I, 350, 351

dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536

drašķīt

drašķît, -īju [li. draskýti "zerreissen"], schnitzen, spalten: malku, cukuru drašķīt Gr. - Sess. Refl. -tiês, -ķuos, -ījuos, draškâtiês [zu draška] N. - Autz n. U., sich reissen, balgen, toben, lärmen: puiši drašķās ar meitām N. - Schwanb. kuo tu plēsies, kuo tu drašķies? [auch: unruhig sein, sich ungebärdig anstellen U.]

Kļūdu labojums:
draškâtiês [zu draška] N.-Autz. U. = unruhig sein N.-Autz. U. draškâtiês [zu draška]

Avots: ME I, 491

dratka

dratka,

1) eine Peitsche;

2) die Rüge:
puikam sadeva labu dratku Druw., Lös., Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 491

draudzenīša

‡ draudzenīša, = draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330

draugala

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

drāziens

drãziêns, [drâziens Kr.],

1) ein Schnitt mit dem Messer;

2) ein Hieb, Prügel, Schelte
[drâziens C., PS.]: auns deva ar ragiem vilkam tādu drāzienu pa galvu LP. V, 171;

3) der schnelle Lauf:
tas tik bij drāziens, kamē̦r nuoķēru puiku Ahs.

Avots: ME I, 494, 495

drāziņš

‡ drāziņš; = drãziêns 2: skuoluotājs jau skrien .., nu tik būs puikām d. A. Brigadere Skarbos vējos 230.

Avots: EH I, 331

drāztīgs

drãztîgs,

[1) sich leicht schnitzen lassend:
drāztīgs kuoks Ruj.];

2) mutwillig, unartig, unruhig, händelsüchtig:
tas ir drāztīgs puika Schujen, Etn. IV, 18, 166, [Fest., AP., Daiben].

Avots: ME I, 495

drēbt

II drêbt 2, [drēbju, drēbu um Bauske; der Inf. drēbt auch in Domopol und Zaļmuiža mit einem angeblichen Präs. drāb (sniegs drāb; wohl mit ostle. ā aus ē̦); vgl. li. drė˜bti "Breiiges werfen, dass es spritzt"], schlacken (von feuchtem Schneegestöber). [Zu sladrabs "ein Schlackenwetter", gr. τρέφειν "eine Flüssigkeit dicht werden lassen", an. draf "Abfall", drafli "gekäste Milch", mnd. draf "Treber", nd. drabbe "Schlamm, Bodensatz", norv. drevja "weiche Masse" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 225, Fick Wrtb. III 4, 202 f. und Boisacq Dict. 353.]

Avots: ME I, 497, 498

drēbulis

[drē̦bulis "Schlackenwetter", drē̦buļi "grosse, feuchte Schneeflocken" Domopol, Zaļmuiža.]

Avots: ME I, 498

drekšēt

‡ drekšêt, krachen Ungurmuiža: kuoks lūstuot drekš.

Avots: EH I, 332

drevēt

I drevêt: auch Skaista m. FBR. XV, 48, Warkl. ‡ Refl. -tiês Skaista, Warkl., klettern: puika drevējas bē̦rzā.

Avots: EH I, 333

drica

‡ drica, = pēriens, Prügel: puikam gan vajadzē̦tu, dricas Sessw.,Vgl. drice:

Avots: EH I, 333

drievelis

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502

dript

dript,

1): auch Saikava, Zvirgzdine; ‡

2) (auch tript) fauiend verwittern
Ekau, Grünw.

Avots: EH I, 334

droztala

druõztala, [druoztele Für.], Dem. auch druozteliņa U., [druoztelīte Für.].

1) ein Schnitzel, ein Stückchen, ein Krümchen:
es nelē̦ktu puiša dēļ ne pār skala druoztaliņu BW. 10557. ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. sadauzījis durvis druoztalās V. 130. maizes druoztaliņas. uguntiņas druoztaliņa saujiņā glabājama BW. 2869;

2) das Demin. druoztaliņa, -alīte, druozteliņa Mag. IV, 2, 113,. liebkosendes Epith. der Schwester: māsiņ, ze̦lta druoztaliņa BW. 17509, zuweilen auch Epith. der tautu meita 7143. Vgl. drāztala, drāztele. [Dasselbe uo auch in li. druožlė˜ (plur. druõžlės) "stružyna"; s. Būga LM. IV, 429.]

Kļūdu labojums:
uguntiņas = uguntiņa,

Avots: ME I, 508

druķīgs

druķîgs, stämmig, untersetzt: druķīgs puika Wain.

Avots: ME I, 503

drukns

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503

drūkns

‡ drûkns 2 Sassm: "starkknöchig, beleibt": d. puisis: Vgl. drukns.

Avots: EH I, 337

drupana

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504

drupi

drupi. drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504

dūcīt

II dûcît,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 122, Rosenbeck:
maizes kvāšņa priecājās, atve̦d jaunu dūcītāju BW. 25601;

2): viens puisē̦ns dūcīja uotru Golg.; Part. praes. pass. dūkāmais, eine Art Kohlstampfe
Bers.; ‡

3) treten, stampfen
(mit û ) C.: stipri kājām dūcīdams.

Avots: EH I, 345

dūcīties

dūcîtiês,

2): puisē̦ni pa tumsu kaktā dûcījās ("= mīcījās, plesās") Golg. - 2. sg. imper. dūcies! hüpfe! Kalz. Gehört zu dûcît II.

Avots: EH I, 345, 346

dūdot

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524

duģināt

duģinât, befühlen, betasten JK. II, 152. [auti abu ruoku duģināmi BW. 24742 var. (aus Gr. - Kruten). Aus dem Litauischen?]

Avots: ME I, 510

dujans

dujans Geistershof "eine unbestimmte Farbe habend" [vgl. duins und dujs. Wohl zu li. duja "Stäubchen"].

Avots: ME I, 511

dujatā

dujatā > duitā (Westkurl.), zu zweien.

Avots: ME I, 511

dūklēt

[dūklêt Bers., = dūķerêt: ciema puiši dūklēt gāja, uguntiņas nevajag BW. 34403. Vgl. auch dūlêt 2.]

Avots: ME I, 525

dukulis

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512

dukurēt

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340

dukuris

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340

dukurs

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512

dūlējs

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347

dumbēris

dum̃bêris [Janš.], dumbieris,

1) eine kotige, lehmige Grube, Gruft
Grob. n. Etn. III, 67; apstriguši vedējiņi kalnā mālu dumberē [aus Zirau; kann hier zum Nom. dumberis gehören] BW. 16187;

2) ein Tümpel, eine Pfütze:
zuosis sagājušas dumberī Nigr. kas tad tur nu par dīķi: tāds dumbieris vien ir Wain.;

3) ein kleiner Teich mit trübem Wasser:
dzīvuoju kâ karūse dumberī Janš. (dumbierī Gold);

4) dumbieris, eine Tiefe im Flusse
Etn. I, 121;

5) [in Trik. dum̃bẽrģis], eine einschiessende, sumpfige Stelle;

6) in übertrag. Bed.: puisis sasists, acis tam aizpampušas; tuomē̦r viņš vēl lielā: "kuo? es ar tiem dumbieriem vien 7 gadus varu redzēt!" Etn. II, 14. Vgl. dumbrs.

Avots: ME I, 514

dumiķis

dumiķis: ak tu puika, dumiķīti (Var.: neprašiņa)! BW. 35013, 6 var.

Avots: EH I, 342

dūminieks

‡ dùminieks 2 ,

1) eine Rauchluke
Nautrēni. Pilda; kāp uz cepļa, sumin[i] cepļa dūminieku, ne tuos mūsu puiškineņus! BW. 20935;

2) ein Lappen, womit das Badstuben od. Riegenfenster verstopft wird
Pilda.

Avots: EH I, 347

dumjš

II dumjš, dums [Dond., Selgerben, Wandsen], dunkelbraun, fahl: puiši jāja dumjus, bē̦rus kumeliņus BW. 13005. dumi, bē̦ri, baltskariņi, tie teicami kumeliņi. dumji zirgi BW. 29832, 1. [Zu dumbrs (s. dies), dumt, dumals, dūmi u. a., s. Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. I, 25.]

Avots: ME I, 514, 515

dunēt

I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė´ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517

dunkans

dun̂kans 2 Kand., [dùnkans 2 Bers.], für dūkans, dunkelbraun: jauns puisītis kāzās brauca ar sešiem dunkaniem BW. 13045. [Wohl aus * dumkans; vgl. dungans.]

Avots: ME I, 517

dupins

[dupins Planhof, = dupa: puikas! dupins vaļā; zum Auslaut vgl. dibins.]

Avots: ME I, 518

duraklītis

[duraklītis "ein kleiner Meissel " Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, 168.

Avots: ME I, 518

dūzelēt

‡ dūzelêt, -ẽju "mit den Händen berühren, nicht in Ruhe lassen (auf Menschen: bezogen)" Fistehlen; bet tad viņš puiku dūzelē!

Avots: EH I, 349

dzaldīt

‡ dzalˆdît, -u; -ĩju,

1) = dzelˆdêt I: nātres, bites dzalda Auleja. meitas puišus ar nātrēm dzalda Warkl.;

2) "schneideh, mähen"
Heidenfeld: izkapts dzalda. Refl. -tiês, = dzelˆdinâtiês: kam dzaldies ar nātres? Auleja.

Avots: EH I, 352

dzeguze

dze̦guze: voc. s. dze̦guziņa BW. 2449 var. (aus Dond.), dat. s. dze̦guzam 30607 var. (aus Serben),

1): kūkāja dz. ābelē BW. 17294;

2): Demin. dze̦guzīte, eine Wiesenblume
Dunika; pinguicula vulgaris Barbern, Pernigel; ‡

4) aklā dz., verächtliche Bezejchnung für einen Menschen:
tāda kâ aklā dz. - ni re̦dz ni! AP.; bada dz., Schimpfname für einen ungenügsamen Menschen od. ein solches Tier AP.

Avots: EH I, 352

dzeika

dzeika, ein Strick: puisē̦ni vija dzeikas. lūkus plēsa. uozuoliņu dēdināja Etn. III, 163. [Vielleicht zu dzija. serb. žì`ca "Faden, Draht".]

Avots: ME I, 540

dzelksis

dzelksnis (unter dzelkne): auch (mit el˜ ) N.-Wohlfahrt, Salisb., Wolmarshof, (dzel˜ksns) Salis n. FBR. XV, 64; "ērkšķis" Puikeln.

Avots: EH I, 353

dzelvēdzere

dzelvēdzere Zaļmuiža n. Latvijas Saule 1924. 168. dzelˆvērte. der Regenbogen Domopol. Bers.; [vgl. delvērde II, dzer̂velce],

Avots: ME I, 543

dzenāt

dze̦nât,

3): auch Frauenb.; ‡

5) "dzìt kuopā biezāku" (von ausgebreitetem Heu) Heidenfeld: dažā vietā nav kuo ārdīt, tad jādze̦nā: kad lietus nāk, ātrāka kasīšana; ‡

6) dze̦net Strasden "fragen":
puiši dze̦ne, kas tik gardu izvārījis. Refl. -tiês: putra tik šķidra, ka putraimi cits citu dzē̦nājas Frauenb., Strasden.

Avots: EH I, 355

dzert

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru 2 Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzērvine

‡ dzḕrvine 2 (li. gérvinė "Kranich-") Eversmuiža n.. FBI3. VI, 38, Sussei n. FBR. VII; 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Kaltenbr., Oknist, Warkl., = dzẽrvene 1.

Avots: EH I, 357

dzēst

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549

džidža

‡ džiñdža Seyershof "eine Weiden- od. Birkengerte oder eine Peitsche": jāņe̦m ruokã dž. un jāvada pruom tie ... puikas; "= džindžala" Segew.

Avots: EH I, 365

dzie

[dzie (< infl. dziedri < dzidri) Rositten, Vydswuiža, = dzi!]

Avots: ME I, 561

dziedāt

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 1 ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 1 ;992

Avots: ME I, 561

dziedātājs

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561

dziesna

‡ II dzìesna 2 Nautreni, die Kraft, das (physische und geistige) Vermögen: puiša dz. - kaut mazs, bet ciets (stiprs). bāba, bābas i[r] dz. - nevar ne˙kā.

Avots: EH I, 364

dzīgot

dzîguôt,

1): auch (mit î 2 ) Salisb.; puišam laba dzīguoše̦n[a] BW. 5290 (aus Salisb.); ‡

2) sich mit etw. beschäftigen od. spielen (von Kindern)
Oppek. (mit î), Salisb. (mit î 2 ).

Avots: EH I, 361

dzija

dzija;

1): auch A.-Rahden, Bers., Bērzgale; C., Frauenb., Jürg., Kaltenbr. (hier neben dzijš), Lemb., Lems., Lievem-Bersen; Memetshof, Nikrazen, Salis,. Schwanb., Selg., Sessw., Suixt, Smilt., Warkl.: linu dzijas BW. 1226. maisa dziju (Var.: dziji) 7065. re̦snu dziju vērpu 8402, 8:

Avots: EH I, 357

dzijs

dzijs, -s,: auch Eversmuiža n: FBR. VI, 38, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Oknist n. FBR. XV, 167, 178, AP., Auleja, Lubn., Sai kava, Sonnaxt, Zvirgzdine, dzijš, -jš Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Kaltenbr. (hier neben dzija), Ramkau.

Avots: EH I, 357

dzimts

dzìmts, angeboren, erbgehörig, leibeigen: dzimti ļaudis neben dzimt- od. dzimtļaudis, Leibeigene. nuopirkt pirti par dzimtu, mājas par dzimtām LP. III, 98. tiem pārdeva zemi par dzimtu A. XII, 77. dzimta diena [li. gimtóji dienà], vieta Ltd. 471. der Geburtstag, Geburtsort, [mūsu dzimtu valuodu Serbigal], dzimtas spalva. das erste Haar nach der Geburt LP. VII, 874. dzimta muiža, das Erbgut. dažreiz labi audzinātam ze̦mas kārtas cilvē̦kam pukst krūtīs guodprātīgāka sirds nekā dažam dzimtam augstmanim Lautb.

Avots: ME I, 551

dzimts

dzìmts, -s [= li. gimtìs "Geschlecht", ai. gati-h, gr. βάσις "Gang"], das Geschlecht: tâ muižas nākušas viņa dzimtī Balt. V.; bes. in den genitivischen Zusammenrückungen dzimtskungs, dzimtsļaudis, dzimtsmuiža erhalten.

Avots: ME I, 551

džirgt

‡ I džìrgt 2 Zvirgzdine, -gstu -gu, siechen, quienen, trostlos dahinleben: kam nav laba dzīve, džirgst vien. jau uotru gadu džirgst timā paš slimībā. džirgst vien luopeņi, - te pliks. nav kā paēst. Aus atžirgt abstrahiert?

Avots: EH I, 366

dzirkstēt

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît 2 [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

dzirnavas

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555

dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzīvnieks

dzîvnieks,

1) ein lebendes Wesen, ein Tier:
putni un citi dzīvnieki. mikrobi ir sīki dzīvnieciņi Vēr. I, 953;

2) auch dzīvnieks. ein tüchtiger Arbeiter:
krietns darba dzīvnieks jau ir [Bauske] und Apsk. I, 282. tādu dzīvnieku puisi nee̦suot ne˙kad vēl turējuši Janš. liela darba dzīveniece BW. 7149;

[3) ein leben Könnender, ein sein Auskommen Habender
U.].

Avots: ME I, 560

dzīvs

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

ehe

[e˙he (C., PS.), eine Interj., mit der man ärgernd anruft: e˙he, kâ neiznāca vis! C. e˙he, puisīt! kuo tu nu padarīsi! A. XI, 105.]

Avots: ME I, 566

eiduks

eĩduks [Goldingen], ein Ferding (ausser Gebraucht gekommene kleine Münze) tahm. n. U.: krāj, puisīti, sīku naudu pa vienam eidukam! BW. 29795. (Vgl. li. eidžiùkas "ein polnisches, altes Dreigroschenstück".]

Avots: ME I, 566

ekš

ê̦kš, Interj. [zu Kindern über Schmutziges], etwa: pfui! U., C.

Avots: ME I, 573

elkūne

è̦lkūne 2 (unter è̦lkuons). auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Gr.- Buschh. n. FBR. `XII, 72, Auleja, Bers. (veraltet), Borchow, Eversmuiža, Kaltenbr., KatrE., Līvāni, Lös., Lubn., Oknist, Pilda, Sonnaxt, Sussei, Warkl., Weissensee; Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine; è̦lkūne 2 Linden in Kurl.; e̦lkūna Stockm., bemerkt sai, dass in Lettg: e̦lkūne, stellenweise rein lautlich zu auк΄īņa gewordenist.

Avots: EH I, 368

elsinēt

‡ èlsinêt 2 Auleja, schnell und schwer oder tief atmen: elsinē̦dams atbildēja puika Pas. X, 450 (aus Bewern); "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369

ērberģis

ērberģis (unter ẽrbeģis): ...nedzīvuot uozuoliņa ērberģī. (Var.: muižiņā) BW. 3696 var.

Avots: EH I, 372

erbīt

er̃bît: puika er̃bī galvu; vista er̂bī duobi PS.; (Unkräuter) mit den Wurzeln herausreissen Smilten. Refl. -tiês: vista erbījas pa duobi PS.; in der Bed. "streiten" auch Smilten.

Avots: EH I, 370

ērcēt

ērcêt, ‡

2) schlagen
Lubn.; ‡

3) "kaitināt" (mit ẽ-) Segew. Refl. -tiês, ‡

3) "niķuoties; trotzig, hartnäckig sein" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 372

ērglene

ērglene, aquilegia vulgaris RKr. III, 69.

Avots: ME I, 575

erka

e̦r̂ka 2 : auch Mežamuiža.

Avots: EH I, 370

esis

‡ esis Bērzgale, Zaļmuiža, = ezis.

Avots: EH I, 370

esminis

‡ esminis Zaļmuiža, Strods Par. vōrdn. 68 und 74, esmins Pas. VIII, 161 (aus Borchow), = asmens.

Avots: EH I, 370

gabalnieks

gabalniẽks,

1) ein Arbeiter, der vom Wirt zur Bebauung ein Stück Land erhält, wofür er verpflichtet ist, dem Gutsherrn die obliegenden Frohndienste zu leisten:
vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirgu pārinieki, bandinieki jeb gabalnieki... Etn. III, 133. gabalnieki dabūjuši 1 1/2 puspūrvietas katrā tīrumā (uz trim tīrumiem jeb latām strādājuot...); saimniekam šie gājēji ne˙maz nee̦suot kalpuojuši, bet zemi lietuojuši kâ atlīdzinājumu par muižai saimnieka vietā nuokalpuotām dienām ibid.;

2) einer, der auf einem einegewiesenden Stücke des Hofsfeldes arbeitet
U., Spr.;

3) der Halbkörner,
gew. pusgraudnieks Kokn. n. A. XII, 868;

4) ein kräftiges, stämmiges Pferd
Kokn. A. XII, 868; Bers.

Avots: ME I, 579

gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gādāt

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât 2 Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615

gadenis

gadenis,

1) jem., der etwa ei Jahr alt ist:
gadeņa sivē̦ns, ein ungefähr ein Jahr altes Ferkel AP., A. XII, 868. kaimiņienei puika ir jau labs gadenis Plm.;

2) ein erwachsener, bejahrter Mensch:
nav jau vairs ne˙kāds zē̦ns, ir labs gadenis Rīg. Av.

Avots: ME I, 581

gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

gaidelis

gaĩdelis,

1): auch Grenzhof (Mežamuiža), Lieven-Bersen, Pankelhof; ‡

2) gaidelīši (wo?), Schlüsselblumen.

Avots: EH I, 376

gailis

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

gaistīties

‡ gaistîtiês, -uôs, -ĩjuôs, albern, tollen (mit aî 2 ) AP., (mit ài 2 ) Sessw. (dazu gehört offenbar auch die II p. plur. gaistaties aus AP. unter gaisteklis II): vai meita tā, kas ... ar puišiem gaistās, pluosās? Dünsb. Pridis un Tr., S. 90; "slaistīties, slinkuot" (mit aî 2 ) Schnehpeln.

Avots: EH I, 378

gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589

galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

galēt

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

galināt

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592

galot

galuôt, Refl: -tiês,

1): auch ("rasen, spielen")
Gramsden: viņa ... galuojas ar kungu Janš. Līgava I, 26 (ähnlich II, 218, 397). meitenēm ... neatliks laika duomāt par jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem I, 34; ‡

2) zu Ende gehen:
diena jau galuojas Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 154); ‡

3) sich naeh etw. sehnen, etw. zu erlangen suchen
Wolmarshof: g. pēc mantas; ‡

4) = galêtiês 3 (?): dienas ir naktis gājis ir galuojies jūsu darba Janš. Dzimtene III 2 , 157.

Avots: EH I, 381

gaļots

gaļuôts, fleischig, mollig, fett: tas bija ļuoti gaļuots un tamdēļ vārdu Pepi dabūjis Lautb. druknais puisis ar gaļuotuo ģīmi Latv. gaļuots augs Konv. 2 860.

Avots: ME I, 598

gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

galvains

galˆvains,

1) köpfig, in Zstz. mit Zahlwörtern:
deviņgalvains ve̦lns; ohne Zahlwort: galvaini mākuoņi Druva II, 272;

2) köpfig, hartnäckig, eigensinnig;

3) geweckt, witzig [?]:
kāds galvains puika salielījies LP. V, 66.

Avots: ME I, 597

gan

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599

gandēt

gañdêt, [gàndêt 2 Bers.], - ẽju, [gandât Schujen], tr., verderben: pīpi puikas ļuļķē̦dami gandējuši. Refl. tiês, schlecht werden, verderben (vom Heu Spr.): ja tuo nedaruot, tad lini zaudējuot savu labu šķipsnu un svaru, viņi gandējuoties Etn. IV, 101.

Avots: ME I, 599

gandrs

I gañdrs [Tr., Rutzau, Līn., Nigr., Kaleten, gan̂dris 2 Gr. - Essern], der Storch Nigr. [Anscheinend nur an der litauischen Grenze bekannt und daher wohl aus li. gañdras entlehnt, das seinerseits nebst apr. gandams wohl aus dem Germanischen stammt, s. Niedermann Festgabe A. Kaegi 72 ff. und Charpentier KZ. XL, 433.]

Avots: ME I, 599

gaņģerītis

‡ gaņģerītis "?": labajam puisīšam teju auga līgaviņa; kas jau kāds gaņģerīt[i]s, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1 var.

Avots: EH I, 383

gaņģīgs

gaņģîgs,

1) feurig, energisch, tüchtig
Grünh., Sassm.: viņš tuolaik bija gaņģīgs puika A. XII, 676;

2) wohlgenährt
Druw. n. Etn. II, 161; eing. einen guten Gang (gaņģis) habend: gaņģīgs zirgs. gaņģīga guovs Dond.

Avots: ME I, 601

gantēties

‡ gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383

garča

‡ *garča od. *garčs; = ‡ gar̂ce 2 : saiminieks salasīja tikai garču labības Pas. IV, 175 (aus Jasmuiža). (Zu einem nom. s. *garcis?): garčiem pienu mērējuot BW. 16421, 1.

Avots: EH I, 383

garmērdze

‡ garmḕrdze 2 Ružina, Skaista, Warkh., Warkl., Vidsmuiža, Viļāni, = ‡ gàrvèlce 2 .

Avots: EH I, 385

garša

gar̂ša: auch Linden in Kurl., Saikava, (mit ar̂ 2 ) Iw., Orellen, Salis, Siuxt, ‡

5) der (schlechte) Nebengeschmack
Seyershof: luopu taukiem ir kāda g., bet ir labāka g. kâ aitai. āžam gaļai tâ˙pat kâ kuiļam g. klāt.

Avots: EH I, 384

garši

II gar̂ši, gārši, Adv.,

1) herzlich:
garši, garši pasmējuos BW. 23282. viņš nuolaizījās un garši nuorēcās Sudr. E. lapsa gārši pasmējusies LP. VI, 269;

2) wohlschmeckend, erquickend
Diez n. U.;

[3) mit Wohlgefallen: guovis garši ē̦d zāli Mar.].

Avots: ME I, 604

garvēdzele

‡ garvêdzele Baltinow, Bērzgale, Dricēni, Makašēni, Pilda, Sakstagals, Uozuolmuiža, = ‡ gàrvèlce 2 .

Avots: EH I, 385

gastīt

gastît, - ĩju, tr., bewirten: mieluodama, gastīdama, puisīti aizkavēja RKr. IX, 112. Wohl aus dem Slavischen, vgl. poln. gościć und r. угостить "bewirten" .

Avots: ME I, 608

ģaubt

I ģaûbt 2 [Bl.], -bju, -bu, tr., ergötzen St., [ jubeln U.]. Refl. -tiês,

1) sich freuen, jubeln:
viss dzīvuo, ģaubjas, zied St. viņš ģaubjas, ka tagad ejout labi Nerft., Bers. neģaubies par cita nelaimi;

2) hoffen, erwarten:
gaŗas zeķes vien adīju, uz vācieša ģaubdamās (Var.: gerē̦dama, duomādama) BW. 7272; LP. V, 34;

3) versprechen, im Begriff sein
[ģàubtiês 2 Nerft]: viņš ģaubās (= suolījās) aiziet [Kreuzb.], Linden n. Mag. XIII, 3, 70; [ "prahlen" Wessen];

4) sich beklagen
Bers., Nerft, Sonnaxt, [ģaũbt Stuhrhof]: ve̦lns ģaubies, ka nevaruot vairs paiet Kokn. n. LP. V, 86 (hier scheint ģaubies mit gaudies verwechseln zu sein). [Persson Beitr. 59 bezieht es nebst ģaugties zu mnd. guft "laute Freude" und ahd. goukolōn "Narrenpossen treiben" u. a. Aber des ģ- wegen können diese Formen nicht echt lettisch sein, und aus dem Litauischen sind * giaubti(s), * giaugtis (woraus sie entlehnt sein könnten) nicht bekannt. Daher ist ģaugties (wovon ģaubties eine spätere Umbildung oder aber eine alte Nebenform mit Wurzelvariation sein kann) vielleicht aus einem altkurischen oder li. * ďaugtis (woraus li. džiaũgtis "sich freuen") entlehnt.]

Avots: ME I, 694

gausarausis

gaũsaraũsis, ein langsamer, saumseliger Mensch: mans šīgada puisis liels gausarausis Grünh.

Avots: ME I, 612

gauselis

gaũselis, ein langsamer Mench: tas puisis ir gauselis pie darba Dond.

Avots: ME I, 612

gauss

gaũss (li. [gáusus Jušk. 701 od. gausùs "reichlich"),

1) verschlagsam, langsam zu Ende gehend, lange dauernd:
cep, māmiņa, auzu maizi; tā man bija gausa ēst RKr. IX, 110;

2) langsam:
slinks gan viņš nav, bet gauss. viņš nāca gausiem suoļiem Vēr. II, 140. tas gauss maksātājs Aps. puisis gausi strādā, iet. [tas bē̦rns gausi ņe̦m valuodas U., lernt langsam reden. Von der Bed. "lange dauernd" gelangt man einerseits zur Bed. "langsam", anderseits zur Bed. "verschlangsam, reichlich". Weitere Beziehungen unsicher; vgl. Persson Beitr. 750 1 , Būga KZ. LII, 94, Prellwitz BB. XXI, 163, Berneker Wrtb. I., 339.]

Avots: ME I, 612, 613

gaust

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III 4 , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. 2 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

gavilēt

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. 2 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

gavilnieks

gavilniẽks, fem. - niẽce,

1) der, die Jodelnde, Jubelnde:
puisītis zirgu nuojādīja, gavilnieces me̦klē̦dams BW. 551;

2) der Jubilar:
cienītuo gavilnieku apdāvināja ar daudz dāvanām.

Avots: ME I, 615

ģēģeris

ģẽģeris, der Jäger (dafür genuin le. medinieks); aus d. Jäger [woher auch li. jė´lgėrė].

Avots: ME I, 697

ģegot

‡ II ģe̦guôt "?": pēc kāda tā nu pastāvīgi ģe̦guoja (verlangte, trachtete, sehnte sich?) Janš. Līgava I, 141. bērni ... bija vienumē̦r ģe̦guojuši: rītu ziemas svē̦tki! Tie, kas uz ūdens 36. kas arī par dienēšanu muižas kalnā vien ģe̦guo Līgeva II, 275 (ähnlich 276). tâ iepatikusēs, ka nuo tās vien visu laiku ģe̦guojis, kukuojis Mežv. ļ. II, 42; "wiederholt sein Verlangen nach etwas äussern" Ruhental.

Avots: EH I, 425

ģeķēt

‡ ģeķêt, = ģeķuôt: vai (puiši) dzē̦ruši neģeķēja BW. 11958 (aus A.- Sehren).

Avots: EH I, 426

ģeķis

ģeķis,

1): puiši, geķi, meitu dēļ simtu jūdžu kājum te̦k BW. 10555, 5 var.; ‡

2) ein Spütter
Fest.: ģeķa valuoda ir vis˙smagākā.

Avots: EH I, 426

ģelda

ģe̦lda: ģe̦l˜dā jauj maizi vai saliek, luopu kaujuot; tā iekšas Grenzhof (Me˛mui˛a).

Avots: EH I, 426

ģelda

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695

ģeldēt

ģel˜dêt, -u, -ẽju, gelten, taugen, zu statten kommen: kuo ģeld pēc launaga kaŗuote. neģeld rudzi iesadā (od. iesalam) BW. 23824, 3. kur ģeld manas baltas sagšas 25887. Dafür genuin derēt. [Nebst li. geldėti "итти в прок" aus mnd. gelden "gelten, wert sein".]

Avots: ME I, 695

ģeldīgs

ģel˜dîgs, tauglich: tas man ģeldīgs. Dafür genuin le. derīgs.

Avots: ME I, 695

ģendrs

ģe̦ndrs, munter, fix: ģe̦ndrs puika Kabillen.

Avots: ME I, 696

ģērēt

ģẽrêt,

1): ādu ģē̦rē̦tājs BW. 20446, 1; ‡

2) "plêst (drēbes valkājuot)" Seyershof; "pluosīt" (ģ. meitas) Siuxt. ‡ Refl. -tiês Frauenb., sich (scherzweise) balgen: puiši ar meitām. ģērējas visu nakti.

Avots: EH I, 426

ģiebs

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

ģīga

II ģīga, ein Quirl U., Bielenstein Holzb. 278.]

Avots: ME I, 700

ģīgāt

ģīgât,

1): auch (mit ĩ) Dunika, Gramsden;

2): bittend, jammernd weinen
Sonnaxt: bē̦rns ģīgā, lai atduod viņa lietas; ‡

4) singen
(verächtlich): tai neģīgājuot vairs un ļaujuot gulēt Janš. Paipala 8; ‡

5) "langsam, nachlässig arbeiten oder sprechen"
Bērzgale; ‡

6) auf einer Hirtenflöte blasen
Serben; "čīkstināt" Jāsmuiža.

Avots: EH I, 428

ģīgāt

ģīgât, -ãju,

1) geigen (schlecht)
Lasd.;

2) flennen, weinen (von eigensinnigen Kindern):
kas nu tâ ģīgās? vai kauns nav lielam puisim? Naud.;

3) Laute von sich geben, pfeifen:
strazdi kuokuos ģīgā Dok. A.

Avots: ME I, 700

ģīgāt

‡ II ģīgât "quirlen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 428

ģīmis

ģĩmis: mit ì auch AP.;

1): puisītis baltu ģīmi BW. 12705, 3 var.; ‡

2) die Stirnseite eines Steines
Frauenb.: mūrnieks, pirms akmeni ceļ uz mūra, izmeklē akmenim ģĩmi (gludākuo pusi, kas jāliek uz ārpusi mūrim).

Avots: EH I, 428

ģimstīt

‡ ģimstît,

1) "ķert; pluosît (von Hunden)" Erlaa;

2) "hastig schlingen"
Jāsmuiža, Refl. -tiês Jāsmuiža, = rĩstîtiês (?): tas ģimstās kâ karstu putru iestrēbis.

Avots: EH I, 427

ģinta

I ģinta, der Ruin L.; s. auch ģinda.

Avots: ME I, 699

ģīzgāt

ģĩzgât, Refl. -tiês: sich (scherzweise) balgen Frauenb.: puiši grib ar meitām ģ.

Avots: EH I, 428

glabāšana

glabâšana,

1) das Hüten, Behüten:
puišiem grūta glabāšana: balta ķēve, skaista sieva;

2) das Verwahren, dieObhut:
manā glabāšanā LP. IV, 52;

3) die Obhut, Pflege:
atstāt bērniņu ve̦cās mātes glabāšanai LP. I, 138;

4) die Bestattung:
līķu glabāšana.

Avots: ME I, 620, 621

gļēms

gļẽ̦ms: g. puika: nuo viņa darbiem ne˙kā nav! Lemsal.

Avots: EH I, 396

glets

gle̦ts, gļe̦ts,

1) schleimig
U.;

2) unausgebacken, halbgar, schliefig:
gļe̦ta maize;

3) plump, schlaff, verweichlicht:
puisim gļe̦ti nagi Grünh. nuo izskata viņa ir ļuoti gļe̦ta - tur nav ne˙kādas dzīvības Apsk. I, 609. gļetajai sabiedrībai Vēr. I, 1068;

4) schlaff, lose, nicht fest anliegend:
neturi virvi tik gļeti! N. - Sess. n. U. šie kamzuoļi tev ļuoti gļe̦ti stāv (zu breit gemacht) Grünh. mati gļe̦ti nuokārās Alm. [glet - vielleicht durch Kontamination von glit - und glez - resp. glem -.]

Avots: ME I, 625

glietēt

II glietêt, glatt, gleichmässig machen: puiši rijai kulu glietē, die Knechte begleichen die Lehmtenne, den Estrich Fehsen. [Reimwort zu blietēt 2; zu glieds usw.]

Avots: ME I, 629

glīsnējs

glîsnẽjs [C.], recht hübsch, paglîts: glīsnējs ģīmis Dz. V. [gl. puisis, luõpiņš C., Schujen.]

Avots: ME I, 627

glūnactiņa

glũnactiņa, der Lauernde, jem., der lauernde Augen hat: puiši glūnactiņas BW. 12331.

Avots: ME I, 631

glūnēt

glũnêt, - u, - ẽju,

1) lauern, nachstellen:
vilks uz aitām glūn LP. VI. 291. bisenieki tevis glūn BW. 30474, tâ glūnēja ve̦ci puiši uz jaunām meitiņām BW. 13099;

2) wachend im Bette liegen, faulenzen
Hr. n. U. [Zu schwed. dial. gluna "scheel blicken", mnd. glūmende "tückisch" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 175 und Persson Beitr. 795 f. u. 893.]

Avots: ME I, 631

godāt

gùodât, -ãju, guodêt, -ẽju, guodît, -ĩju, schonen, ehren, in Ehren halten: guodā drēbes, drēbes tevi guodās. tâpat grib sveša māte kâ māmiņa guodājama (Var.: guodējama) BW. 23406. ai laimiņa, guoda sieva, guodā (Var.: guodē) manu augumiņu, kâ guodāji (Var.: guodēji) mazu e̦suošu, guodā (Var.: guodē) lielu uzaugušu! 6618. Refl. -tiês, sich selbst ehren, sich schmücken, sich rümen: guodājies, augumiņ, es tev gribu palīdzēt BW. 5420. trīs māsiņas guodījās ar tuo vienu vainadziņu 24378, 1. kuo guodājies? tev nav guoda ce̦purītes 20527, 4. kuo puisīti, guodājies? sen es tavu guodu zinu 20556, 1 [Hierher, wenn nicht mit žem. uo für o, li. guodoti "ehren" bei Valančauskas Pasakojimas Ant. Tretininko 25, 29. - Zu guods.]

Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa

Avots: ME I, 688

godināt

gùodinât, tr.,

1) ehren, Ehre erweisaen:
manis dēļ tautas jāja, tevi pa˙priekšu guodinās BW. 14123, 4. Mit fakt. Akk.: dieviņš guodu guodināja BW. 5004;

2) verehren:
jaunie vairs nemācēja dievus guodināt LP. VII, 323;

3) für etwas ansehen, für etwas ausgeben,
nennen (mit par konstruiert): guodināju Irmu par māsīcu MWM. V, 726. Subst. gùodinãjums, Ehrenbezeugung: Bismarkam netrūkst guodinājumu Balt. V.

Avots: ME I, 689

godīt

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689

gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

gorīt

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692

grabēt

grabêt, - u, - ẽju,

1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;

2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.

Avots: ME I, 635

grābstīt

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643

grābt

grâbt, -bju, -bu (li. gróbti), tr.,

1) greifen, fassen, raffen, packen :
grāb, kuo nagi ne̦s, nimm, soviel du vermagst, was nicht angebunden ist. puisis gājis uz klēti zirgiem miltu grābt LP. VII, 144. negrāb dievam acīs! BR. 271. In Verbindung mit ruokā, in die Hand, naguos, in die Finger, drückt es die imperfektive Handlung aus, sagrābt dagegen die perfektive : ja kādi pretī nāks, tad tie tevi grābs ruokā Lautb. kur tik tuo sastapa, tur tuo grāba ruokā Dok. A. grābiet tuos pluskas naguos LP. IV, 3 ;

2) erhaschen, hernehmen :
kur tādu kustuoni e̦suot grābis LP. V, 208. kur viņš tuo naudu grābis VII, 482 ;

3) harken
in Kurl., Adiamünde, [Salis], in Livl. meist kasīt : sienu ;

4) gaisu, vēju grābt, aus der Luft greifen, nach dem Winde haschen, Eitles unternehmen :
dažs labs vēl grābj gaisu MWM. VIII, 566. [Nebst grabât, grabas, li. grabùs "fingerfertig" u. a. zu serb. grà`biti "greifen, raffen", ai. grābhá-ḥ "Handvoll", engl. grab "packen" u. a.]

Avots: ME I, 643, 644

graizs

‡ I graîzs Nautrēni, Oknist, = graize: puisis skraida kai ar graizu.

Avots: EH I, 397

grāmata

grãmata,

1): dziesmu grāmatiņa BW. 854, 1. baznīckunga grāmatā 1408;

2): krustāma g., der Taufschein
Diet. ceļa g., ein Geleitschein (zum Unterschied von dem gesetzlichen Pass) Diet., Wessen;

3): muižai prāvā ar zemniekiem ... pārnākušas stiprākas grāmatas (wirksamere Gerichtsschreiben)
nekâ šiem Janš. Dzimtene II 2 , 318; ‡

5) Demin. grãmatiņa AP., Frauenb., Siuxt (hier und in Dunika vereinzelt auch grãmata), der Blättermagen;
‡

6) pēc tē̦va grāmatas Lös. u. a., sehr intensiv, gründlich:
izraudājuos pēc tē̦va grāmatas Ramkau, Smilten.

Avots: EH I, 401

gramstīt

gram̃stît, - u, - ĩju, greifen, raffen, streichen, betasten: gramsta naudu LP. VI, 886. tik viņš jūs dabū gramstīt Purap. viņš kārtuoja bārdu, tuo ar pirkstu gramstīdams Apsk.; [auflesen, aufharken, zusammenraffen Bergm. n. U.]. Refl. - tiês,

1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;

2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. 2 353, Fick Wrtb. III 4 , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]

Avots: ME I, 637

graudāt

‡ gràudât 2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399

graži

graži, die Kaprice, der Eigensinn, der Zorn (von Kindern) : bē̦rnam uznākuši graži Lös, AP., Plm. bē̦rns aiz gražiem aizve̦lkas Etn. III, 145. puikam bij graži (dusmas) pārgājuši Dok. A. kalēja pretuošanās tik tādi graži un mazbē̦rna aušības Duomas IV, 229.

Avots: ME I, 641

gražot

I gražuôt,

1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;

2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;

2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;

3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [

4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).

Avots: ME I, 642

grebelīgs

‡ grebelīgs PV. "kas grebelējas" (Adjektiv): g. puika.

Avots: EH I, 401

grebzdas

gre̦bzdas, grebzde U., gre̦bzdi [Ronneb.], grebži Golg.,

1) der Splint, die süsse Rinde unter der aüsseren Rinde der Baüme, namentlich der Birken :
kad pavasarī nuoplēš mizu, tad re̦dzama ap kuoku mīksta suluota gļuotu kārta - gre̦bzdas jeb gre̦bzdi Smilt., Nötk., Dond. bē̦rni grebj nuo bē̦rza gre̦bzdas un ē̦d tās labprāt. pie manim puikas lipa kâ pie mīksta gre̦bzdu bē̦rza BW. 5415, 2. ievas gre̦bzdi Etn. I, 28 ;

2) Abschabsel :
pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi Etn. IV, 32 ; 118 ;

3) Raspelspäne
L., St., U. Zu grebt.

Avots: ME I, 646

grebzdēt

grebzdêt, -u, -ẽju, L., St., [grebzdît Neuermühlen], schaben, beraspeln, benagen : puika grebzd kāli Latv.

Avots: ME I, 646

greidi

greidi "?": šķībi stāv ce̦purīte, greidi (= greizi?) sēd (puiši) kumeļā BW. 12718.

Avots: ME I, 647

grēmāties

grē̦mâtiês, -ãjuos, iter. von gremties, zürnen, sich ärgern : uz puišiem grē̦mājās, ka neņēma kamanās BW. 11856.

Avots: ME I, 652

gremdēt

grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.

Avots: ME I, 648

gremzdēt

grem̃zdêt, -ẽju, grè̦mzduôt [PS.], intr., die süsse Splintrinde abschaben und essen : puika atšķeļ bērziņam mizu un ierāda, kâ jāgre̦mzduojuot Neik.

Avots: ME I, 649

grene

grene, Kuhfladen RKr. XV, 115 : puikam ce̦pure saplakusi kâ guovs grene Mar.

Avots: ME I, 650

grēvelītis

grēvelītis "?": ej, puisīti, grēvelīti, ne es tava līgaviņa BW. 9326. [Reimwort zu kpēvelītis ; zu li. grė´velis "неряха"?]

Avots: ME I, 653

grezele

grezele A. 1893, I, 289 u. 386, auch grezelis Konv 2 2106, [Borchow], ein aus Pergeln geflochtener Korb K., Laud., Sawensee, Aahof : uzvāžam jaunu vāku ve̦cajam grezeļam (Var. : grežeļam) BW. 22155. pie manim puiši nāca kâ pie uogu grezelītes 10892. Līzes pūrs e̦suot viegls kâ vilnas grezelītis Neik. ve̦ca grezele (als Schimpfwort), alte Schachtel : kas tev pēc tā prasa, ve̦cā grezele! Blaum. [ Deckelschachtel von Borke Bielenstein Holzb. 354. - Būga РФВ. LXVII, 242 erinnert an žem. krẽžis "Korb".]

Kļūdu labojums:
10892 = 10899, 1

Avots: ME I, 650

greznot

gre̦znuôt,

1) tr., schmücken :
viņš varbūt atnāks ordeņiem gre̦znuots Vēr. I, 827 ;

2) intr., stolzieren, prangen, prunken :
kas kaiš kunga sulainim negre̦znuot, nele̦puot BW. 31431. vai tādēļ negre̦znuošu, ka man ve̦ca līgaviņa? 22157. Refl. -tiês,

1) sich schmücken :
puškuojies, gre̦znuojies, puiša līgaviņa! BW. 10575. ar ruozēm gre̦znuojuos 17683 ; [

2) stolzieren (?) :
negre̦znuojies tik velti trakuodamies ar tādām veltīgām cerībām! Glück II Makkab. 7, 34. dē̦ls gre̦znuojās un sacīja I Kön. I, 5].

Kļūdu labojums:
negre̦znuot = negre̦znuot,

Avots: ME I, 651

grezns

I gre̦zns, schön, herrlich, prächtig, üppig, stolz, ["hochfertig" Manz. Lettus] : gre̦znas lietas un istabas ; gre̦znas dziesmas BW. 1048 ; gre̦zni dzīpari, cimdi, mati BW. 9349 ; 7280 ; 14132 ; gre̦znas kurpes 12087 ; gre̦zns puisis ibid. ; gre̦zni dziedāt, gavile(t, spēlēt, herrlich singen, jauchzen, spielen. [gre̦znas (stolzen) sirdis Glück Jes. 46, 12. gre̦znas acis ("die hohen Augen") tu pazemuo Psalm 18, 28. viņš... izkaisa, kas gre̦zni ("hoffärtig") ir savā... prātā Luk. 1, 51. - Nebst grazns und gražuôt II zu li. gražùs od. (Lit. Mitt. IV, 269) grežas "schön" und weiterhin vielleicht (?) nach Stokes BB. IX, 88 zu ir. breg "schön"; ob hierher auch sloven. grózǝn "stattlich, schön?]

Kļūdu labojums:
1048 = 1050

Avots: ME I, 651

grežot

grežuôt,

1) "sirdīties, tītīties kâ mazi bē̦rni Adsel n. A. XIII, 329 ;

2) ärgerlich, verdriesslich, eigensinnig sein
U. Refl. -tiês, [

1) lärmen (von Kindern)
Misshof n. U. ;]

2) kapriziös sein ;

3) sich stolz gebärden,
["gre̦zni iztaisīties" U.] : ve̦cs puisītis grežuojās tā˙pat līdza jaunajam BW. 13108 ; 13100. puisītis biju, ne vīriņš, nu vēl sāku grežuoties (Var. : le̦puoties). māsiņa pret tautām grežuojās 12047. [grežuoties 3 nebst gražuot II doch wohl nach Fick BB. V, 172 zu gre̦zns I; in den übrigen Bedeutungen wohl zu gre̦zuot.]

Kļūdu labojums:
12047 = 12407

Avots: ME I, 651, 652

gribe

gribe (unter griba I): auch Bornsmünde, Grenzhof (Mežmuiža).

Avots: EH I, 405

gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

griezns

griezns "?": grieznie [Var.: le̦pni, gre̦znie] puiši me̦lnas kurpes šūdināja BW. 12087 var.

Avots: ME I, 661

grieztava

I grieztava, ‡

5) = grìeztaga 2 PV. (mit ìe 2 ): tā ar puišiem griežas un jaucas kâ g., "mēlnese, kas visur maisās, visu jauc" AP., Stelp.

Avots: EH I, 409

grimonis

grimuonis, grimuons St., Mag. IV, 2, 76,

1) Holz, das im Wasser untergeht ;

2) Hornstrauch (cornus sanguinea)
RKr. II, 70 : citi sauc grimuoni (cornus sanguinea) par bezvārda kuoku Konv. 2 360 ;

3) "?": slapju mē̦slu piekŗautā ratu skāre gremdē riteņus kâ grimuonis Doumas IV, 450.

Avots: ME I, 655

grīvins

‡ grīvins "?"; puika kâ g. Birk. Sakāmv. 38. tāds g. ("spēcīgs jauns zvejnieks") pacēla divas meitas smiedamies Zarnikau.

Avots: EH I, 407

grobe

‡ grobe, eine längliche (natürliche, ausgespülte, ausgefahrene od. -gegrabene) Grube, Gruft, Schlucht Stenden: puisis izaris lauku grobju grobēs.

Avots: EH I, 410

grope

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. 1 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671

grozīt

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

grūdeklis

grūdeklis (li. grūdẽklis "eine Stampfe"),

1): mit û Zaļmuiža; jis pajem[j] grūdekli Pas. IV, 509 (aus Domopol); ‡

2) = lize (Brotschieber) Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter Schaube (wohl Falsch mit ŗ).

Avots: EH I, 411

grūdeklis

[grūdeklis, ein Netz Zaļmuiža; eine Abbildung davon in Latvijas saule 1924, S. 164.]

Avots: ME I, 667

grumīt

grumît, drücken, knautschen Janš. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen:
muižā izlaidušās meitas; kad puiši viņām ne˙kā nedara, tad pašas tâ ķe̦rstās un grumījas, ka netīk ne redzēt Janš.;

2) sich stossen:
puikas grumās Wain. [Zu grumtiês.]

Avots: ME I, 665

grunte

gruñte, gruñts, - s,

1) der Grund, der Boden, die Erde
[in dieser Bed. nach St. grunts als o-Stamm];

2) das Fundament, die Grundlage:
tādam puisiešam nav gruntes un tikuma Tirzm. Entlehnt nebst li. gruñtas.

Avots: ME I, 666

gruva

gruva,

1) die Ruine, die Trümmer, der Schutt:
pulks gruvu nuo dambjiem MWM. VI, 318;

2) ausgefahrene Gruft
U. zu gŗūt.

Avots: ME I, 666

grūzdināt

II grũzdinât, grūzinât, nagen lassen: es neduošu ganiņam atmatā grūzdināt BW. 29439, 2. lai nesaka sveša māte atmatā grūzdinātas BW. 28988, 2 (Var.: grūzināja). puika grūzdina visu rītu guovis uz plika lauka Ahs. Zu graûzt.

Avots: ME I, 670

gruzis

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667

gudrums

gudrums [li. gudrùmas], die Klugheit: saka puisi gudru, gudru; kāds puisīša gudrumiņš? BW. 12931.

Avots: ME I, 675

gudzināt

gudzinât, schreien, singen (namentl. vom Schwane): gulbis gudzina Etn. II, 51, BW. 3781. ve̦ci puiši gudzināja BW. 13017. [Vgl. guguot.]

Kļūdu labojums:
3781 = 3782 var.

Avots: ME I, 675

guģot

guģuôt, gūguôt, guģêt, -ẽju,

1) intr., girren:
dui baluoži strautā dzēra, abi dzēra guģuodami BW. 31955, 3 (Var.: gūguodami, dūduodami 16715; 10627, guģējuot 9965, ģuģuojam 9589). lai palika pašu puiši kâ baluoži guģuojam RKr. XVI, 151;

2) murmeln, schwatzen:
viesi, jautri smiedami un gūguodami... Purap.;

3) klagen, sich grämen,
[guģuôt, schnucken, weinen Mag. VIII, № 2282, aus Nerft]: guģuodami, sē̦ruodami nuo māmiņas vien dziedāja BW. 3990. Refl. -tiês,

1) missmutig murmeln, sich beklagen
Ahs.: dē̦ls guģējās, ka nevaruot laimīgs būt LP. I, 122. tautu meita guģuojās (Var.: guģināja, gūguojās, gaudājās), vainadziņš ausis grauza BW. 24272. viņs ar˙vien par tuo uz manim guģuojās A. XIII, 492;

2) betrübt sein
Tals.

Kļūdu labojums:
9965 = 9969, 3 var.

Avots: ME I, 676

gulšņāt

gul˜šņât [Līn., Nigr., PS.], -ãju, gulšņuot, von Zeit zu Zeit schlafen, liegen, loddern, aus Langerweile liegen: kaķis ar suni gulšņāja mātes istabā LP. VI, 859. šis tik ilgi gulšņā, kamē̦r iemieg IV, 9. gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņš bij vai nu gulšņājis, vai arī slapstījies bez nuoteikta darba Duomas II, 454. [cūka ne˙maz neē̦d, gulšņā vien (weil erkrankt) Lis.] Refl. -tiês, oft liegen: kam vajag tâ gul˜šņāties Dond. kuo puisis ar meitu tik daudz gulšņājas? Dond.]

Avots: ME I, 678

guļvieta

guļvieta, guļuvieta, Schlafstätte: guļuvieta = vīšķis gružainu, puiekļainu siena saslauku Vēr. I, 1033.

Avots: ME I, 680

gumzīt

gùmzît,

1): auch (mit um̂ 2 ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ 2 ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ 2 ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis 2 pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ 2 ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ 2 ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ 2 ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 419

gurķis

II gur̂ķis 2 [Dunika, Nieder-Bartau]. der Faulenzer, gurķe, die Faulenzerin: sliņķis, gurķis tas puisītis BW. 10804. ai gurķīti, tē̦va dē̦ls 20696. sliņķe, gurķe pati nāca 12212. slinks, skābs kâ gurķis.

Avots: ME I, 684

gūža

III gũža [ačech. hýžě "Hüfte"],

1) die Hüfte, Lende, die Keule beim Braten,
gew. Pl.: gūžas kâ krāsns Naud.; gūžu sāpes, Hüftweh: jaunas meitas nedziedāja aiz tām gūžu nelaimēm BW. 839. gūžu puisis od. gūžainis, ein halberwachsener Junge als Fünfter zu vier grösseren Männern bei einer Feldarbeit Essern n. U.; in Autz synonym mit ruokas puisis n. U.;

2) = gurni 2 Lasd.: gūžas - tie divi kuoki, kuŗi izurbti (ratiņa) beņķī A. XI, 83, Adsel A. XIII, 492. [Zu guza (s. dies), npers. gūzak "Fussknöchel"
(nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 145) u. a.]

Avots: ME I, 687, 688

gūžains

gũžaîns, eig. mit Lenden versehen: gūžains puisis, ein ungeschickter, plumper Mensch von hohem Wuchse Bers.

Avots: ME I, 688

gvaltnieks

‡ gvàltnieks 2 Kaltenbr. "kam atskaituot citas klaušas, senāk bijis jāiet Kaldabruņas muižā siena ievākšanas darbuos".

Avots: EH I, 425

gvergzdis

gvergzdis: tu puišeļa gvergzdis 2 ! Nigr., Janš. Čāp. 11.

Avots: EH I, 425

ieart

ìear̂t, tr.,

1) ein -, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. - tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2

iebarot

ìebaruôt,

1): iebaruojuse puiku Pas. VIII, 149.

Avots: EH I, 503

iebarot

ìebaruôt, ìebaŗuôt,

1) abfüttern:
kuo māsiņa samaluse, tuo kumeļu iebaruos BW. 29945, 7. slē̦dz vaļā durvis, lai iebaruotu zirgus Saulietis;

2) durch eine Speise veranlassen, eine gewisse Neigung einflössen:
saimnieks mēdza iebaŗuot puišus, ka pēdējie negāja dzīvuot uz citām mājām, lai arī pie saimnieka - iebaŗuotāja - būtu nez' cik grūti Etn. II, 167 (aus Eroppenhof).

Avots: ME II, 3

iebliezt

ìebliêzt, ‡

3) = ìesist 1: viņš ieblieza pa ģīmi Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27. (puika) nuo savas de̦lnas ar knipi iebliež ... čiekuru Annelei ... de̦gungalā Brigadere Dievs, daba, darbs 38.

Avots: EH I, 504

iebraukāt

ìebraũkât: kas ir tādi iebraukāti zirgi, tie jau mājas zin Siuxt. visi (sc.: puiši) labi iebraukāti: ar Jānīti Rīgā brauca, ar Peteri baznīcā, ar Miķeli ... uz Jelgavu ... Tdz. 42025.

Avots: EH I, 504

iecebīt

‡ ìecebît, stehlend (stibitzend) einschütten (?): ņe̦mdams saimniekam kartupeļus, puisis iecebīja arī sev kādu pūru Wessen.

Avots: EH I, 506

iecirst

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

iedarīt

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs. ‡ Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508

iedēbt

‡ ìedēbt, sich merken Jāsmuiža: es iedēbu tuo rakstu un ieadīju savā cimdā.

Avots: EH I, 508

iedenderēt

‡ ìedeñderêt Ermes, Gramsden, Peb., Salis, Schibbenhof, (mit èn 2 ) Fest., Heidenfeld, Lis., Lös., Mar., Sehwanb., Selsau, Sessw:; hineintaumeln Domopol, Dricēni, Druw.; Golg., Jāsmuiža, Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Nötk., Renzen, Rugāji: dzē̦rājs (bē̦rns) iedenderēja grāvī (istabā), Ramkau. klibais iedenderēja sē̦tā Jāsmuiža.

Avots: EH I, 508

iedīglis

‡ iedīglis,

1) der Keim:
sīpuolam ir ie. Windau; ein kleiner Keim Renzen, Trik.;

2) fig., der Keim, die Anlage
Ar.;

3) "das für die Keimprobe gebrauchte Rasenstück"
Meselau: ielikt miežus iedīglī:

4) die für die Keimprobe gebrauchte Saat
Jāsmuiža: linu ie. jau iedīdzis.

Avots: EH I, 509

iedipāt

[ìedipât, schwerfällig hineinschreiten: puisis iedipāja istabā Bauske.]

Avots: ME II, 9

iedīvelēt

ìedīvelêt, (mit Mühe, auch mit Hilfe von Schlägen) eindrillen, eindressieren: viņš manu puiku iedīvelēja grāmatā Bers., Laud., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 10

iedrēbt

II ìedrēbt: viņš ātri iedrēba istabā Jāsmuiža.

Avots: EH I, 510

iedrikāt

ìedrikât, ‡

2) in Bewegung setzen
Jāsmuiža: jau iedrikaja vētījamuo mašīnu.

Avots: EH I, 510

iedziedāt

ìedziêdât,

1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;

[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;

[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;

3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].

Avots: ME II, 14

iedzievāt

‡ iedziêvât 2 Dunika,

1) = ìestràdât: ie. zemi;

2) eine Arbeit beginnen:
ie. muižā. Refl. -tiês Dunika,

1) = iedzîvuôtiês 1: viņš jau paspējis ie.;

2) ìedzîvuôtiês 2: ie. nepatikšanās.

Avots: EH I, 512

iedzirdēt

ìedzirdêt: saimniece bija iedzirdējusi, ka tur e̦suot labs kuilis Dunika. Refl. -tiês Auleja, für eine kurze Zeit. hörbar werden (erschallen): kai iedziradas, izskrien vē̦rtuos.

Avots: EH I, 511

iedzīt

ìedzīt,

1) eintreiben:
iedzīt zemē mietu Antrop. II, 91. iedze̦nam cirvim kātu, puišam gudru paduomiņu BW. 13001, 2. tu mani, tādu vīru, iedzīsi neguodā LP. IV, 80. sev kuo iedzīt, sich etwas verschaffen, einen Gewinn haben U.;

[2) (das Vieh) auf die Weide zu treiben anfangen:
pavasari jāiedze̦n luopi, kad "ūdensvīrs" valda Erlaa].

Avots: ME II, 14

ieēdināt

ìeêdinât,

1) anfangen zu füttern, gewöhnen an ein Futter, anlocken durch ausgestreutes, ausgelegtes Futter, ködern
U.;

2) durch abergläubische Mittel für sich gewinnen
U.: puisis grib meitu ie ēdināt, lai viņu mīl LP. V, 35. burvis ieēdina uotram kaislību LP. VII, 666. ēdienus un dzērienus, ar kuŗiem citus var apdzirdināt un ieēdināt Etn. III, 51. tīri kâ ieēdināts, sagt man von einem, der allzu oft Besuche abstatten JK. II, 143.

Avots: ME II, 14, 15

iegadīties

ìegadîtiês, sich ereignen, sich zutreffen: svētdienā iegadījušās bēres LP. VII, 353. puisim iegadījies rijā gulēt LP. V, 131. tikai re̦ti kad iegadījās citādi Vēr. II, 903.

Avots: ME II, 15

iegāznis

ìegāznis, ‡

2) spöttisch für
ìegātnis Kalz. n. Fil. mat. 27; ‡

3) "eine Grube auf dem Wege"
Jāsmuiža.

Avots: EH I, 513

iegniezt

[ìegniezt,

1) einen Schlag verabfolgen:
viņš tam iegniêza ar pātagu Jürg., Drotsh.;

2) (etwas Schweres) hineinheben:
puisis iegnieza lielu maisu ratuos Wandsen;

3) (beim Kartenspiel) zuwenden:
iegn. cūku Dunika.]

Avots: ME II, 17

iegrandīt

ìegrandît: auch AP., Serben (mit àn ), Ramkau; hineinstürzen (tr.): stāvi (laivā) mierīgi! citādi tu mūs iegrandīsi upe N.-Peb. ie. spaini akā Golg., (mit añ ) Smilten. karpānu gruozu ie. maisā AP. puika iegrañdījis spaini tukšā kublā PS.

Avots: EH I, 514

iegraudāt

ìegraudât: auch Bērzgale, (mit àu 2 ) Oknist, Pilda; zertrümmernd (zerbrechend) einstürzen (tr.), (hin)einstossen: ie. kūtij griestus Baltinow, Dricēni, Kārsava, Ludsen, Višķi, Vīpe. ie. le̦du, zem kura vairs nav ūdens Līvāni. ie. span[n]i aka Makašēni, Pilda, Sakstagals; "= ìebir̃dinât 2" Izvalta, Jāsmuiža: ie. kam kuo acī; "einen Schlag versetzen" Jāsmuiža: tâ kam ie., ka ... Zvirgzdine; "gierig und viel essend zu sich nehmen" (identisch mit ìegrauduôt I?) Dricēni.

Avots: EH I, 514

iegreizs

ìegreizs [PS., Wolm., Arrasch, iêrgeizs 2 Bauske, Ruj., Salis, iẽgreizs Nigr., Jürg.], nicht ganz gerade, etwas schief: iegreizā celiņā sasukātiem matiem Jaun. mežk. 182. Adv. iegreizi: vecenīte raudzījās iegreizi Turg. Muižn. per. 11.

Avots: ME II, 18

iegulēt

ìegulêt,

1 ): akmens iegulējis dziļu duobi Saikava; ‡

3) erkrankend bettlägerig werden:
kâ maijā bē̦rns iegulēja, tâ tik rudenī izcēlās Strasden; ie. bakas Frauenb., an den Pocken erkranken, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ans Schlafen (Liegen) gewöhnen (?):
tie ir gan vare̦ui iegulējušies: ne par kuo nevar vairs izvākties ārā Janš. Dzimtene III 2 ,12;

2) iegulējušies parādi Riga, zum Termin nicht bezahlte Schulden.

Avots: EH I, 515

iegumzāt

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20

iejemt

ìejemt, ‡

2) empfangen;
ieje̦mts ... nuo ... svē̦te gare Lat: kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 250); ‡

3) sich angewöhnen
Frauenb.: tâ iejē̦muši un tâ dara; ‡

4) als etwas auffassen, ansehen
Strasden; viņš tuo iejēma (ieduomājas) kâ kaunu. ‡ Refl. -tiês,

1) sich angewöhnen:
viņš bija iejēmies tâ savādi runāt Dunika. mūs[u] pusē tuo tâ nav iejē̦mušies Janš. Līgava II, 258;

2) erlernen:
māte adīja; bet es neiejēmuos Frauenb. puikam cieta galva; nevar lē̦ti ie. grāmatu ebenda.

Avots: EH I, 517

iejozt

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu; ‡

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517

iekaist

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

iekandavot

‡ ìekàndavuôt 2 Heidenfeld, = ‡ ìekandavât (auch auf Menschen bezogen): viņš jāduod pie cita saimnieka par puisi, lai labi iekandavuo.

Avots: EH I, 518

iekaut

[ìekaût,

1) ein wenig durchprügeln:
viens puisis outru iekava C.;

2) zu schlachten anfangen:
iekauta cūka paspruka Arrasch. Refl. - tiês, hineingelangen: iekavies parāduos Ruj.]

Avots: ME II, 26

ieķesēt

ìeķesêt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 525

ieķesēt

[ìeķesêt C., ìeķest Nigr., Gr. - Essern, gierig essend zu sich nehmen: puisis putru brangi ieķesa.]

Avots: ME II, 34

iekļaustīt

I ìekļàustît 2: es iekļaustīšu rūgušuo pienu Mahlup: cūkas dūšīgi iekļaustīja nuo rīta Jāsmuiža, Līvāni.

Avots: EH I, 520

ieklupt

ìeklupt: heimlich hineingehen: kad ieklūpi kādreiz muižas ābuoliņa lauka stūrī Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 520

ieknaidīt

‡ ìeknaidît "einschlagen, einbiegen" Jāsmuiža, Kārsava, Višķi: ie. spainim stīpu. ie. lemesim malu; "= ‡ izknaidît, eindrücken" Mesoten.

Avots: EH I, 520

ieknaikstīt

‡ ìeknaĩkstît Frauenb., . verprügeln: puikas ņe̦muši ie. mazuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 521

ieknīpet

‡ ìeknĩpet Stenden, (etwas Schweres) allmählich hineinbefördern: mēs tikai četratā varējām akmeni ie. īstajā vietā. puiši skapi ieknīpeja kaktā.

Avots: EH I, 521

ieknukšēties

ìeknukšêtiês (unter ieknùkstêtiês): auch Matthai; puika ne˙maz neraud, bet ieknukšas, kad kuo grib Seyershof.

Avots: EH I, 521

ieknukšķēties

‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.

Avots: EH I, 521

iekramstīt

ìekramstît,

1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm 2 ) Mar.; (mit am̂ 2 ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡

2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡

3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡

4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡

5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.

Avots: EH I, 521

iekrēsliņā

iekrēsliņā, zum Beginn der Dämmerung: (puiši) tīklus lāpa, iekrēsliņā sē̦dē̦dami BW. 30774, 3.

Avots: ME II, 30

ieķūlāt

‡ ìeķũlât Seyershof,

1) einschlagen, eintreiben:
ie. ne̦glas baļķī;

2) Schläge versetzen:
ie. puikam pa nagiem.

Avots: EH I, 525

iekult

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

iekviekties

ìekvìektiês, einen quiekenden Laut von sich selbst geben: kāds nuo sivē̦niem iekviecās Poruk. vijuole vēlreiz iekviecās RSk. II, 142. ik cūciņa iekviecās BW. 29219.

Avots: ME II, 34

ielaicīt

ìelaicît,

1): auch Līvāni, Wessen; ‡

2) = ìetapt: es gribu jam ie. Preili; ‡

3) anpassen, anprpbieren, anversuchen:
ie. jaunas kurpes Liepna. amatnieks iedaicīja luaga rāmi NB.; "richtig einsetzen" Jāsmuiža: ielāps labi ielaicīts.

Avots: EH I, 525

ielang

I ìelangât,

1): auch (mit añ ) Frauenb,: puikas ņē̦muši ie. guovi par karusu.

Avots: EH I, 526

ielangāt

I ìelangât,

1) Spitzname geben, schimpfen
Lasd., Biel.;

2) (schlecht) läuten:
muižas ļaudis ielangāja pusdienā Wend.

Avots: ME II, 36

ielecināt

ìelecinât, tr.,

1) herein -, hineinspringen machen:
puika grāvī. cūka izlē̦kusi nuo aizgalda; jāielecina viņa atkal iekšā;

2) iel. bē̦rnus, Kinder ans Dämmeln gewöhnen:
bē̦rns ielecināts allaž grib lecinājams L., Wend.;

3) iel. suņus Hunde zur Jagd ansprengen
L.

Avots: ME II, 37

ielēpāt

‡ ìelē̦pât Jasmuiža, Makašēni, Viļāni, plump (langsam, die Füsse schleppendl hereinkommen, hineingehen: vecis ar lielajām vīzēm ielē̦pāja ustabā; herein-, hineinkriechen (von Läusen, Wanzen gesagt) Rugāji.

Avots: EH I, 527

ielīņot

[ìelīņuot "gurdi ieiet": zivs ielīņuoja atvarā Druw. puisis ar salmu nastu ielīņuoja sē̦tā Wandsen.]

Avots: ME II, 39

ielipīt

I ìelipît, anzünden Grob.: kāds nuo puišiem tur ielipītu skalu Etn. II, 140. [ielipīju gaŗu skalu, sēžu ilgi vakarā BW. 26961 var.] bē̦rza skalu ielipīju tumšajā vakarā BW. 26936. ielipīt uguni Kalatten. Refl. - tiês, sich entzünden, aufflammen: vakaruos ielipījās zvaigznes.

Avots: ME II, 39

ielipt

I ìelipt, hinein -, hereinsteigen: puika atkal ielipis ābelē Etn. III, 65. bīdamies nuo zvē̦riem, viņš ielip kuokā JK. V, 131. [aus Gramsden. kad tik viņš kuokā neielip Dunika].

Avots: ME II, 39

ielūgt

ìelùgt, tr.,

1) einladen:
viesus;

2) hereinbitten:
iznāk treša zeltenīte, ielūdz mani istabā BW. 13250, 35. Refl. - tiês,

1) gelegentlich eine Bitte aussprechen:
es jau reiz ielūdzuos Saul.;

2) sich bittend hereindrängen:
lūdzinieks ielūdzās muižas kungs vedējuos BW. 21015, 1. Subst. ìelùdzẽjs, der Einladende; ìelùgšana, das Einladen; ìelūgums, die Einladung.

Avots: ME II, 40, 41

iemaitāt

ìemàitât: "leiblichen Schaden verursachen" Ahs.: ar pārcelšanuos puisis sev iemaitājis sirdi.

Avots: EH I, 528

iemanīt

[ìemanît, wahrnehmen, erblicken: viņu tikkuo var iemanīt Warkl.] Refl. - tiês,

1) sich merken, absehen, abmerken:
puisis raganu vārdus iemanījies LP. VII, 597;

2) abmerkend etw. erlernen:
lūkuošu iztikt ar latviešu un vācu mēli, kuŗu arī iemanījuos še Purap. dē̦ls bij iemanījies ve̦cās valuodās Kundz.;

3) Fertigkeit, Gewandtheit worin erlangen:
ienaidnieks nav iemanījies šaut uz ātri ejuošiem kuģiem A. XX, 204;

4) sich etwas merken und das gewöhnlich tun, pflegen:
vilki bij iemanījušies mājās nākt LP. VII, 861.

Avots: ME II, 42, 43

iemānīt

ìemãnît,

1) betrügerisch, einflössen:
citiem tās (draudzību, mīlestību...) iemānīt vai iemuļķuot nav par kaiti Rīg. Av.;

[2) herein -, hineinlocken
Wid.: lielie manu puiku ar iemānījuši kaimiņu dārzā Ronneb. u. a.; in Dickeln u. a. dafür ìemãnêt].

Avots: ME II, 43

iemastīt

ìemastît: ielāps tik labi iemastīts ("ievietuots, ielāguots"), ka i[r] redzēt nevar Jāsmuiža.

Avots: EH I, 529

iemīlēt

ìemĩlêt, ìemĩļuôt,

1) tr., liebgewinnen:
tē̦va dē̦lu, zeltenīti, zemi, vietu. cilvē̦ks tuomē̦r var iemīlēt šuo zemi A. XX, 885. [viņš bre̦ndvīnu iemīlējis U., er hat am Branntweintrinken Geschmack gefunden. ] Part. iemīlē̦ts, iemīļuots, beliebt: ielīļuota barība;

2) intr., gefallen:
tie man labi iemīlēja BW. 9338. Refl. - tiês, sich verlieben - oft mit d. Lok.: puisis bijis iemīlējies līdz nagu galam LP. V, 30.

Avots: ME II, 46

ieniknot

ìeniknuôt, böse, zornig machen: puika, suni. Refl. - tiês, zornig werden, in Zorn geraten.

Avots: ME II, 48

ieperināt

[ìeperinât,

1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;

2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;

3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]

Avots: ME II, 50

iepīkt

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

iepļaut

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

ieputēt

[ìeputêt,

1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;

2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;

3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]

Avots: ME II, 54

ierakņāt

ìerakņât, tr., freqn., hineingraben, hineinwühlen: zeķes gultā. [Refl. - tiês, sich hineinwühlen: puisis ierakņājies sìenā Bers.]

Avots: ME II, 55

ierakt

ìerakt, tr.,

1) eingraben:
stabu zemē. atskrējis un pie veča kâ ierakts palicis JK. V, 27;

2) anfangen zu graben:
ierakta aka jāizruok;

3) hineinwühlen:
viņš kaut kur sìenā savas drēbes ieracis. Refl. - tiês, sich hineingraben, sich hineinwühlen, sich vergraben, versenken: puisis ieruokas sìenā LP. VII, 568. viņš pastāvīgi ieracies savās grāmatās.

Avots: ME II, 55

ierast

ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,

1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;

2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;

3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.

Avots: ME II, 55

ieraut

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

ierēdnis

ierẽdnis ,* der Beamte: skrīveri var skaitīt par muižas ierēdni Aps. I, 434.

Avots: ME II, 57

iesibāt

[ìesibât, ein wenig zupfen, zausen (an den Haaren): māte puiku iesibāja PS.]

Avots: ME II, 63

ieskaistīt

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64

ieskapēt

ìeskapêt, verschaffen: vietu, kalpuoni. Dafür genuin: iegādāt.

Avots: ME II, 65

ieskatīt

ìeskatît, tr.,

1) einsehen, ansehen:
viņš tuo par kļūdu neieskata. beigās mani ne par kuo neieskatīs RKr. VII, 1089;

2) lieb gewinnen:
reiz trīs puiši bija ieskatījuši vienu meitu LP. VI, 343. Refl. - tiês,

1) hineinsehen, einsehen:
pa luogu istabā; grāmatā, priekšvārduos;

2) genau ansehen:
vajaga labi ieskatīties;

3) genau auf jem. hinsehen und von ihm etw. ablernen:
Drekberģis, ieskatījies Pietuka Krustiņā, sāka arī sveicināt citus Kaudz. M.;

4) sich verliebt
(mit d. Akk. u. Lok.): vidējais brālis ieskatās meitu un apņe̦m apņem par sievu LP. IV, 135. bijis ieskatījies virsnieka meitā IV, 193.

Avots: ME II, 65

ieskaustīt

ìeskaustît,

1) züchtigen, prügeln:
tē̦vs krietni ieskaustīja puiku Adsel, [N. - Peb.];

2) mit dem Schlägel (Flachs) zu reinigen anfangen:
ieskaustīti lini Arrasch.

Avots: ME II, 65

iešķībs

iẽšķìbs, ein wenig schief: iešķības acis A. XX, 197. viņš lūkuojās upei pāri, kur iešķībi uz leju bij muiža A. XX, 45.

Avots: ME II, 77

iespirdzināt

ìespir̃dzinât, tr., erfrischen, erquicken: sirdi. Refl. - tiês, sich erfrischen, sich erquicken: viņš iespirdzinājies kruogā LP. VII, 1050.

Avots: ME II, 69

iespraudīt

[iespraudît, hineinstecken: žagatas astīte iespraudīta BW. 20422. [pate māku puikas rīku sev pīzdā iespraudīt BW. 35256 var.]

Avots: ME II, 70

iestāt

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

iestatīt

ìestatît, tr., einsetzen: puiku kaktā; asu dadzi tīrumā BW. 32470.

Avots: ME II, 72

iestrigt

ìestrigt, intr., einschiessen, einsinken: šuovakar māju puiši ietsriguši rāvienā BW. 12514. ietrigt parāduos, nabadzībā Ahs.

Avots: ME II, 74

iešūdināt

[ìešũdinât, mit Kleidern versehen, einkleiden: saimnieks puisi iešūdinājis Lautb.]

Avots: ME II, 78

iesust

II ìesust,

1) heiss werden, sich einen Rausch anlegen:
tirgū puiši iesutuši BW. 10069;

[2) in feuchter Hitze wund werden:
kājai pirksti iesutuši Nigr. u. a.].

Avots: ME II, 74

iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ietimbāt

I ìetim̃bât, tr., ins Gefängnis werfen: jūsu puisi šuodien ietimbāja uz divām nedēļām Janš.

Avots: ME II, 82

ietrāpīt

ìetrãpît, treffen: mērķī. Refl. - tiês, sich treffen: redzēs, kâ ietrāpīsies (genuin: kâ iegadīsies).

Avots: ME II, 83

ietūcīt

ìetûcît,

1) mit Gewalt hineinstossen, hineinstopfen:
Pēteris Reini ietūcījis ūdenī Upīte Medn. laiki. ietūcīja ce̦puri sìenā MWM. VIII, 332. [vilnu gruozā ietūcīt Serbigal, Mar., Schujen, Serben u. a.;

2) mit der Faust wiedreholt stossen od. schlagen:
viņš puiku krietni ietūcīja Schujen;

3) schlecht einwickeln:
bē̦rns ietūcīts vienās lupatās Wolm.]

Avots: ME II, 84

ietuntuļot

ìetuntuļuôt,

1) tr., einmummen:
bē̦rnu kažuokā;

2) intr., eingemummt hereinkommen, hineingehen:
tu ar puiku ietuntuļuosi mājā Blaum. Refl. - tiês, sich einmummen: viņš ietuntuļuojies līdz de̦guna galam.

Avots: ME II, 84

ieturēt

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84

ievieglot

[ieviegluot, erleichtern, erquicken Für. I unter viegls.]

Avots: ME II, 90

ievilbināt

ìevil˜binât, hinein -, hareinlocken: puiši ievilbināja zē̦nu kruogā Sassm.

Avots: ME II, 88

iezāļot

ìezâļuôt, tr.,

1) balsamieren, Medikamente einspritzen:
kad šis lielkungs nuomiris, tad tuo iezāļuojuši LP. IV, 229;

2) durch Medikamente behexen:
puisi, meitu. Refl. - tiês, = iezaļuot: rudzi labi iezāļuojušies Mag. IV, 2, 115.

Avots: ME II, 91

iežēloties

ìežẽ̦luôtiês, von Mitleid ergriffen werden, sich erbarmen; der Gegenstand des Mitleides steht,

a) lokal im Nom.: puisim iežē̦luojās kākis LP. III, 74; IV, 123, VI, 628;

b) im Gen.: tai iežē̦luojās cietumnieka;

c) gew. par mit d. Akk.: dē̦lam sirds iežē̦luojās par meitu LP. V, 261. par visiem viņš iežē̦luojas un līdz raud Rainis Ze̦lta zirgs 18. Ungew. das Aktiv: kas iežē̦luos brāli JR. IV, 118.

Avots: ME II, 93

iežogot

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

igvārdis

[igvārdis, eine flache, breite Grube: puiši aizgāja rakt igvārdi Stuhrhof. - Zu igvartis, igvāts.]

Avots: ME I, 702

igvartis

igvartis,

1) ein kleiner Teich in der Nähe des Hauses
Blied. n. Etn. IV, 34. igvartis - mazs ar dēļiem izbūvē̦ts dīķītis putniem kur uzturēties, īpaši muižās Frauenb.;

2) = igvāts A. XIV, 408; [in Bershof in der Bed. 2 igvārts (Genitivform nicht angegeben); in Mitau igvārte].

Avots: ME I, 702

ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

īkstis

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis 2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835

ilknis

il˜knis: auch Salis, Seyershof; kuiļa ilkni Pas. VIII, 455. uzliec uz ilkņa! iss auf! Saikava. Aus *ilgtnis und nebst ìlkss I und II, ilktis und ilts zu ilgs "lang"?

Avots: EH I, 430

ilknis

il˜knis C., il˜kts, -s, L., A. XIV,I, 409. il˜kss, -s, [PS., Trik.], Frauenb., dial. ilkse LP. VII, 141, ilkši (Plur.) Vēr. I, 224, ilksne Kand. (durch Kontamination mit dem ähnlich lautenden ilkss, die Femerstange),

1) der Hauzahn des Ebers, der Fangezahn:
kuiļa ilkses LP. VII, 141;

2) ilkses, Backen- od. Schechtzähne junger Pferde
L., St., U.,

3) der Zahn eines Elephanten
Vēr. I, 224;

4) auch von grossen Zähnen der Menschen: baltie ilkņi vien caur ūsām pazibēja MWM. VI, 409. Nebst ilts zu li. ìltis, -ies "Hauzahn";
[le. ilknis vielleichi = li. iltinis "клыковый", woraus nach Schwund des i zwischen t und n le. ilknis entstehen konnte, und aus ilknis könnte das k von ilkts (für ilts = li. ìltis) bezogen sein; da ilkšu gen. pl. zu ilkts "Hauzahn" und ilkss "Femerstange" ist und an letzteres auch ilkši (wo š aus tj entstanden sein kann) erinnerte, konnte ilkss- (für ilkt-) in der Bed. von "Hauzahn" aufkommen. Anders darüber Būga KSn. I, 168. der li. ìltis aus * ìlktis herleitet und mit le. ilkss "Femerstange" verbindet].

Avots: ME I, 706

ilkss

I ilkss,

1): kuilim il˜ksis iznākušas pa lūpām pāri Siuxt.

Avots: EH I, 430

indeve

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė´ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708

īnītis

ìnītis 2 : labi, ka tāds ī. dabūn muižā paēst Janš. Līgava I, 448.

Avots: EH I, 501

īnumnieks

‡ īnumnieks, = ‡ īnums (?): Leišuos gan˙drīz katrā sē̦tā ir savs ī: Janš. Līgava I, 101. īnumniecei pārskrēja puišelis Dzimtene III 2 , 256.

Avots: EH I, 501

īpašīgi

‡ ĩpašîgi Gramsden n. FBR. IX, 103, Grenzhof (Mežamuiža) n. FBR. XII, 24, Orellen n. FBR. XI, 43, Siuxt, = īpaši: kviešu lauks bija ī.; tie netika pie rudziem sē̦ti Siuxt.

Avots: EH I, 501

īpašnieks

ĩpašniẽks, der Besitzer, Eigentümer: muižas, nama īpašnieks.

Avots: ME I, 836

ir

II ir, [ir̂ Kl.] (li. yrà), ist, sind, die III Pers. Sing. u. Plur.;

1) als Kopula wird ir ausgelassen, wenn kein Missverständnis zu befürchten ist: akmens smags. Statt des negierten ir (neir) wird nav gebraucht: viņš nav laimīgs, er ist nicht glücklich.
Der Debitiv heisst jābūt statt jāir; letzteres kommt jedoch in der Schriftsprache zuweilen vor: jums jāir (= jābūt) muodrīgiem;

2) es gibt, ist, existiert;
in dieser Bedeutung kann ir nie weggelassen werden: ir dievs, kas par visiem valda. tur ir gan kuo redzēt;

3) ir wird gern wiederholt in der Sätzen, wie:
vīrs tuomē̦r gulējis, kas ir, ir. der Mann habe dennoch geschlafen, dem sei, wie ihm wolle LP. VI, 254. puisis lē̦tāki nede̦r kâ uz vienu ķēniņa muižu, kas ir, ir IV, 108. kas tad ir, lai ir VII, 976. Zuweilen wird dem positiven Satz ein negativer angeschlossen: meita nevarējuse saprast, kas ir, kas nav LP. IV, 74. [S. Le. Gr. 551 und 556.]

Avots: ME I, 708

irzināt

irzinât: neirzini tuo suni! Jāsmuiža.

Avots: EH I, 431

īss

îss (ì,sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gar,š;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837

istabene

istabene, das Stubenmädchen N. - Bartau: viņas gāja muižā par istabenēm Janš. MWM. VIII, 83.

Avots: ME I, 711

istubene

‡ istubene, die Stubenmagd: mui˛as istubenes Janš. Nīca 20.

Avots: EH I, 431

iz

III iz, aus, mit dem Gen.: saimnieks nav nācis iz istabas ārā Wolm. ceļas irbe iz (Var.: nuo) e̦ze̦ra, es iz (Var.: nuo) ļaužu valuodām BW. 8654, 1 (Ermes). iz vietiņas ārā celties, vom Bett aufstehen Smilt. viņam jānīkst iz māju (gen. pl.) ārā Smilt. izzudusi iz cisiņu līgaviņa BW. p. 1143, 4 (Lös.). iz (gew. nuo) prātiņa neizgāja tā puisīša mīļi vārdi 9954 (Neu-Ottenhof). šķiramies nu māsiņas, iz jaukām valuodām (Var.: iz jaukuo valuodiņu) 17603, 3, 4 (Lös.). tas izvīla mūs māsiņu iz (Var.: nuo) lieliem bāliņiem 600, 2 (Lennewarden). [kalt iz le̦dus zuobentiņu 28259 var.] iz "aus" kommt nur ein einem Teil des mittleren Dialekts vor, s. die Ortsangaben bei den Beispielen. In der Schriftsprache wird neuerdings dank dem Einflusse des deutschen aus und den russ. изъ iz sehr oft statt nuo gebraucht. Zu li. ìš [od. (dial.) ìž], apr. is, slav. iz, [s. Le. Gr. 505].

Avots: ME I, 712

izaicināt

izaîcinât, tr., herausfordern, auffordern: uz divkauju. sabiedrības liekulība mīlestības lietās viņu izaicina uz tādu protestu Vēr. II, 16. Refl. -tiês, inständig, dringend auffordern: divreiz izaicinājies ar puisi; trešuo reizi braucis pats LP. VI, 110.

Avots: ME I, 712

izaudzēt

izaûdzêt, ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge wachsen lassen:
e̦smu izaudzējies sīpuolus un burkānus, bet tie te nepaduodas;

2) (für) sich auferziehen:
saimnieks pats sev izaudzējies puišus Dunika.

Avots: EH I, 432

izballēties

‡ izbal˜lêtiês,

1) zur Genüge Bälle mitmachen, zur Genüge sich auf einem Ball amüsieren;

2) zut Genüge liebeln:
kad lielmāte ar puisi ... bijusi izballējusies Anekd. IV, 318.

Avots: EH I, 433

izbāzt

izbâzt, tr.,

1) heraus-, herforstecken:
puika izbāž tuo pašu kauliņu Etn. III, 120. viens izbāzis galvu nuo biezajiem krūmiem A. XX, 52;

2) ausstopfen:
izbāzti putni A. XX, 211.

Avots: ME I, 715

izblēst

‡ izblêt, einen blökenden (meckernden) Schrei von sich geben: mazais puika izblēj kâ aita AP.

Avots: EH I, 435

izbradāt

izbradât, tr., aus-, abtreten: labību puiši ar vīzēm izbradāja BW. 12557. Sprw.: krievs, leitis tava tē̦va pakšus izbradās, wird zufolge deines leichtsinnigen Lebens in dein Haus als Herr einziehen. Refl. -tiês, nach Herzenslust waten: nu bē̦rni labi izbradājušies pa dubļiem.

Kļūdu labojums:
abtreten: labību... 12557 = abtreten; schmutzig treten: (paladziņus)... 12559

Avots: ME I, 718

izbrucināt

izbrucinât ‡

3) mit dem Sensenstreichholz schärfen
(perfektiv): i. izkapti ar brucekli Frauenb., Iw., Stenden. ‡ Refl. -tiês, die Kleider abstreifend, sich von denselben befreien: puiši izbrucinājušies vienuos kre̦kluos un biksēs Wessen.

Avots: EH I, 436

izbuksnīt

izbuksnît, tr., durchschütteln, gehörig Püffe geben: Aža grābj puisē̦nu ruokā un izbuksnī labi Aps.

Avots: ME I, 719

izbukurēt

‡ izbukurêt, taumelnd od. stoppernd herauskommen (hinausgehen) Meiran: puika izbukurēja nuo meža Saikava. Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss sich mit dem Wälzen von Lasten abgeben Saikava: es pa dzirnavu augšu izbukurējuos labu laiku, līdz dabūju visus maisus zemē.

Avots: EH I, 436

izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izčukstīt

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723

izdabūt

izdabût,

1) herausbekommen, bekommen:
izdabūt nuo ķēniņa īstuo gre̦dze̦nu LP. IV, 86. Sprw.: kuo nuo lāča izdabūsi, kâ lāča ādu? "iešu", viņš izdabūja caur sakniebtām lūpām B. Vēst. atļauju izdabūt;

2) herausbekommen, erfahren, nachpüren:
ķēniņš pavēlējis savam puisim, lai izdabūjuot, kur viņa tik daudz drēbju nuoplēšuot LP. III, 85. Mit abhängigem zināt: kas zin, kâ tie tuo izdabūjuši zināt.

Avots: ME I, 724

izdarīgs

izdarîgs, ‡

2) "dummstolz; sich vor andern anstellend"
Seyershof: jaunuos gaduos viņš bij traki i. puisis; nu ir kļuvis lē̦nāks.

Avots: EH I, 441

izdarināt

izdarinât,

1) beilden, gestalten:
patapinājumus tauta izdarina pēc savas garšas A.;

2) die Äste eines Baumes abhauen, bekappen:
viņš nuocirta bērziņu, izdarināja zarus Akur.;

3) abholzen, einen Wald aushauen
Oppek., Smilt., Kokn. n. U.;

4) ausbrauen:
alu;

5) (li. išdarinė´ti), kastrieren
Sassm.: ērzeli. [kuilē̦nu izdarināt BW. 34863, 1.]

Avots: ME I, 725

izdarīt

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. 2 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725

izdēt

II izdẽt, tr., (einen Baum) zum Bienenstock aushöhlen: citi puiši izdējuši pa simtiem uozuoliņu BW. 30429.

Avots: ME I, 727

izdīrāt

izdìrât, tr., herausschinden: izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54.

Avots: ME I, 728

izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdreijāt

izdreĩjât, tr., ausdrechseln: izdreijāti gultas gali BW. 24843, 1. izdreijāts, abgemagenrt: puisis visu vasaru dūšīgi strādāja; nu arī ir kâ izdreijāts Dond.

Avots: ME I, 729

izdrillēt

izdrillêt, durchreiben, zerreissen: puika biksītes izdrillē̦tas Lemburg.

Avots: ME I, 729

izdūdāt

‡ izdūdât (mit ostle. ū aus uo ?) Jāsmuiža "neatlaidīgi izlūgties".

Avots: EH I, 444

izdurt

izdur̃t [li. išdùrti], tr.,

1) ausstechen:
acis, caurumus. puikas jau ir izdūruši visas zivis Plūd. LR. IV, 560;

2) einen Baum zum Bienenstock aushöhlen:
izdūru sila priedi BW. 30318. Subst. izdũrums, das Ausgestochene, die ausgestochene Stelle, die Stichwunde: meita apmazgājusi izdūrumus LP. VI, 766.

Avots: ME I, 729, 730

izdzirdināt

[izdzirdinât,

1) reichlich (viele) trinken lassen, mit Getränken traktieren:
saimnieks visus puišus izdzirdināja Dunika; nevar visus teļus ar pienu izdzirdināt Jürg.;

2) gänzlich austrinken lassen, tränkend verbrauchen:
izdzirdināt luopiem visu dzērienu C.]

Avots: ME I, 732

izdzīt

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izdzīt

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. 2 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

izecēt

izecêt (li. išekė´ti), tr.,

1) ordentlich beeggen:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568;

2) eegend abquälen, zu Schanden eggen:
ize̦cē̦ts kumeliņš BW. 17530;

3) eggend abnutzen, verbrauchen:
es neve̦stu kundziņam ize̦cē̦tas ecēšiņas BW. 22014;

4) eggend beseitigen, zerstören:
ežu, nezāles, labību;

5) fig., durchpauken:
izecēt muguru. Refl. - tiês,

1) sich satt eggen:
zē̦ns nu labi šuodien izecējies;

2) sich durchprügeln:
puiši kruogā izecējušies Kand.

Avots: ME I, 734

izgailēt

izgailêt, Refl. -tiês,

1): auch AP., Erlaa, Warkl.; ‡

2) zugrunde gehen, ruiniert werden
Warkl.: tī sē̦ta (Wirtschaft) mudri izgailēsies.

Avots: EH I, 446

izgalēt

izgalêt, tr., ausrotten: visi brieži pie mums izgalē̦ti Kmph., Lub., Refl. - tiês,

1) sich vergeblich abmühen, abquälen:
viņš te kâ nekâ izgalējās, bet tuomē̦r ne˙kā nepadarīja Dond., Kand.,

2) sich austollen, austoben:
puiši ar meitām izgalējās visu vakaru Freuenb., Kand.;

3) sehr hungrig werden:
rij kâ izgalējies. izgalējies kâ suns PS., Adsel, Serb. A. XIV, 2, 73;

4) sich erwehren, ausbiegen:
gan gruozās, bet near nuo braucējiem izgalēties LP. VI, 344.

Avots: ME I, 736

izgāmējis

‡ izgāmẽjis,

1) = pagāmējis Lasd.; abgemagert Rugāji (hier auch der zugehörige indic. prt.), Zvirgzdine;

2) "izsalcis" Jāsmuiža, Lubn., N.-Peb., Sessw., Smilten, ausgehungert Schibbenhof.

Avots: EH I, 447, 448

izgoze

izguôze, das Sonnenbad: puišiem branga izguoze pa svēdienām mauriņā Grünh. gaišā liesmā branga izguoze Alm.

Avots: ME I, 742

izgrasīties

izgrasîtiês, sein Wesen treiben, scherzen, toben: puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115.

Avots: ME I, 739

izgremzdot

izgre̦mzduôt. puika izgre̦mzduojis pusi nuo kāļa un apēdis Frauenb.

Avots: EH I, 449

izgriezt

I izgriêzt,

1): kad pārāk izgriež (= izpļauj) zâli, atāls neaug Heidenfeld; ‡

2) (eine Sense) schärfen
(perfektiv) Heidenfeld: ar izkapts duncīti izgriež izkapti Linden in Kurl.; ‡

3) aushauen: viņi izgrieza asi malkas Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). - Subst. izgriêzums: der Halsausschnitt, das Decolté.

Avots: EH I, 449

izgriezt

II izgriezt,

1): ze̦muo luomu pārs stundās izgriež ("izve̦lk") Kaugurciems;

4): (meitu) tas ... smuki izgrie˛ Rīga II, 1, 65. Refl. -tiês,

1): = izvaĩrîtiês 1 Auleja: kur tu izgriez[ī]sies? - apstāj puiši, nelaiž.

Avots: EH I, 449

izgriezt

II izgrìezt (li. ižgrę̃žti), tr.,

1) auskehren:
veļu Brig. un izgrieza rasu nuo tā cirtuma - vienu kausu pilnu ar ūdeni Richt. 6, 18;

2) verrenken:
(pīpes) galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta Kaudz. M. tu, puisīt, pielūkuo, ka tu gūžas neizgriez BW. 12997;

3) kaut kuo kam par vainu izgiezt, etw. jem. als Schuld anrechnen;

4) zum Tanz führen, betanzen:
saimnieci tas izgriež labi Alm.;

5) ceļš bij gan˙drīz cauri izgriezts, war aufgewühlt
Kaudz. M..;

[6) izgr. aude̦klu Nigr., = izriezt aude̦klu.] Refl. - tiês,

1) sich entwinden:
nuo ruokām JR. IV, 136;

2) sich drehen, tanzen:
tie prata tâ izlēkt un izgriezties Dünsb.;

3) viss vēl var par labu izgriezties, alles kann noch gut werden
LP. V, 261.

Kļūdu labojums:
Richt. 6, 18 = Richt. 6, 38

Avots: ME I, 740

izgrudums

‡ izgrudums "= izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450

iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izjājiens

‡ izjâjiens, ein Ausritt: gatavuodamies uz izjājienu Janš. Līgava II, 387. dzimtkungu viņa izjājienuos pavadīja muižkungs I, 109.

Avots: EH I, 452

izjaukt

izjaukt, tr.,

1) auseinander wühlen, verwühlen, zerzausen, zerstören:
uguntiņu ar kuoku LP. VI, 222; pavardu Kaudz. M.; matus. brida pa izjauktuo sniegu Vēr. II, 527. zvē̦ru bē̦rni likušies krāsnī, tuo izjaukdami drupatās LP. VI, 764;

2) fig., vereiteln, zerstören:
cerības, kāzas, laulības, nuoduomu. puisis izjauc priekus LP. VII, 509. mūžu tie mums izpuosta un izjauc Vēr. I, 1205.

Avots: ME I, 745

izkaitēties

izkàitêtiês, nach Herzenslust, zur Genüge tändeln, spielen: viņas vēl jauniņas, lai vēl izkaitējas ar puišiem A. XVI, 317.

Avots: ME I, 746

izkapāt

izkapât (li. iškapóti, [slav. iskopati]),

1) aushacken, aushauen:
kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210. ar savu pātadziņu suņam acis izkapāju 13961. ciema puiši nemācēja ne silītes izkapāt 7255;

2) ausröffeln:
mē̦slus Heniņ;

3) zerfressen (von Motten):
vadmalu, zeķes (gew. sakapāt). Refl. - tiês,

1) sich gehörig prügeln, sich zanken:
ta tad ar žīdiem izkapājāmies, kâ izkapājāmies Mag. XIII, 3, 52;

[2) sich abquälen
Wid.;

3) zur Genüge hacken].

Kļūdu labojums:
kâ izkapājāmies = ka izkapājāmies

Avots: ME I, 747, 748

izkārēt

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

izkārēties

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

izkarsis

izkarsis, ‡

2) stark ausgehungert
(mit ar̂ 2 ) Heniņ: puisis ļuoti i. pēc dzēriena (pēc sieviešiem) Frauenb.

Avots: EH I, 453

izkaunināt

‡ izkàuninât, beschämen, sich ordentlich schämen machen Dunika: saimnieks izkaunināja visus puišus.

Avots: EH I, 454

izķepēt

izķepêt, tr., ausessen: puika izķepējis visu putru, piena bļuodiņu Serb., Spr., Kand.

Avots: ME I, 759

izķizināt

‡ izķizinât Dunika, Perfektivform zu ķizinât I: puiši meitas izķizināja ar siera gabalu.

Avots: EH I, 461

izklanstīties

izklañstîtiês, - uos, - ījuos, sich zur Genüge, zum Überdruss herumtreiben: puisis visu dienu pa ciemu izklanstījies Ahs.

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 751

izklausīt

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456

izknaibīt

‡ izknaîbît,

1) wiederholt kneifend ausglätten, ebnen; herauskneifen:
ar pirkstiem izknaiba tuos piciņus Linden in Kurl.;

2) (eine Reihe von Stellen) kneifen
Bers.: puisis meitai visus sānus izknaibījis. Refl. -tiês Bers: "izpluosīties".

Avots: EH I, 457

izkoizāt

‡ izkoĩzât Seyershof, durchprügeln: i. puiku.

Avots: EH I, 458

izkrist

izkrist,

3): man pašam neizkrīt, für mich selbst ist es ungelegen (nicht gut möglich)
Deglavs Rīga II, 1, 150; ‡

4) zugrunde gehen, ruiniert werden, sein Hab und Gut vertun
Frauenb.: kad saimnieks izkrita, tad luopus izdzina muižā. izkrituši (ausgestorben) vēži upēs ebenda; ‡

5) fallend sich ausstrecken:
zirgi izkrīt izšļauku nuo bailēm (bei Gewitter) Frauenb.

Avots: EH I, 458, 459

izkūkot

izkùkuôt,

1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês, ‡

2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.

Avots: EH I, 459

izkurmuļoties

izkùrmuļuôtiês, sich entpuppen, sich entwickeln, hervorgehen: viņi drīz izkurmuļuojušies par Azefiem R. A. nuo lupatu se̦gas izkurmuļuojās puika Saul., Bers.

Avots: ME I, 757

izkvīcināt

‡ izkvĩcinât Dunika, eine Zeitlang quicken machen.

Avots: EH I, 460

izkviekt

‡ izkvìekt, einen quiekenden Laut hervorbringenv. cūka vairs nespēj ne i. Refl. -tiês, zur Genüge quieken.

Avots: EH I, 460

izlakstīt

izlakstît (li. išlakstýti), intr., von einem Ort, Aste auf den andern springen (von Vögeln): es jau nevaru tâ izlakstît kâ tu Sessw. Refl. - tiês, zur Genüge springen, charmieren: puiši gar meitām labi izlakstās.

Avots: ME I, 762

izlakstot

‡ izlakstuôt Warkl., sich austanzen. Refl. -tiês,

1) sich austanzen
Bers., Bērzgale, Lubn., Meiran, Saikava;

2) zur Genüge charmieren
Jürg., Sessw., Trik.: puiši grib ar meitām i.

Avots: EH I, 462

izlavīties

izlavîtiês,

1) heraus -, hinausschleichen, sich drücken:
viņš izlavījās nuo muižas pagalma ārā Asp.;

2) umherschleichen:
izlavījās cauru dienc LP. V, 173.

Avots: ME I, 762

izlikt

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

izlopot

izluõpuõt, gehörig foppen, anführen, vexieren: puisis ik˙katru vakaru viņu izluopuojis. Grieta atnākusi par kādu nedēļu atpakaļ, visādi izluopuota un stīva sadauzīta JU.

Avots: ME I, 767

izlūkāt

izlũkât, izlũkuôt, tr., betrachten, ausersehen, ausspähen, auskundschaften: ej pa ceļu, staltais puisi, lai es tevi izlūkāju BW. 9610. kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 8. tie vīri atgriezās nuo izlūkuošanas IV Mos. 13, 26. Refl. - tiês, längere Zeit spähen: gājusi pie visām guovīm, izgramstījusies, izlūkuojusies LP. VII, 551.

Avots: ME I, 766

izmaukt

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769

izmēdīt

izmẽdît, tr., nachäffen, verhöhnen, verspotten: gana skaisti es dziedāju, puiši mani izmēdīja BW. 900. [Refl. - tiês, zur Genüge verhöhnen.]

Avots: ME I, 771

izmielot

izmiẽluôt, tr.,

1) gastfreundlich aufnehmen, gastfreundlich bewirten:
izmieluo viņa visas draudzenes A. XX, 223;

2) durch gestfreundliche Aufnahme verlieren:
mieluodama izmieluoja savu meitiņu malējiņu BW. 14683. Refl. - tiês, nach Herzenslust gastieren, schmausen: puisim brīnum pa prātam bez darba vienuos labumuos izmieluoties LP. IV, 70.

Avots: ME I, 773

izmudināt

[izmudinât, ermunternd, antreibend hinausbekommen: izm. puišus pie darba Nigr. Refl. - tiês, zur Genüge mudināt.]

Avots: ME I, 773

izmušīt

izmušît, tr., ausschlagen: ar kuo tad tas puika tuo luogu izmušīja MWM. VI, 721.

Avots: ME I, 774

iznīkt

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

izņogāt

‡ II izņogât Laidsen, = ‡ izņukât I. Refl. -tiês, (in trunkenem Zustand) eine Zeitlang zwecklos lärmen und hantieren Stenden: puiši visu nakti izņogājušies.

Avots: EH I, 469

izņukāt

‡ izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469

izņurgt

izņur̂gt, auch izņurkt, duseln, des erquickenden Schlafes entbehren: kuprītis, izņurdzis, duomā pagulēt LP. V, 42.

Avots: ME I, 777

izolīt

izùolît, Refl. -tiês, ‡

2) nach Herzenslust umherspazieren
Seyershof: izuolījāmies pa muižas dārzu un apskatījām visu; ‡

3) mit den häuslichen Arbeiten zur Genüge zu tun haben
Ermes, Trik.: šuorīt dabūju krietni i.

Avots: EH I, 492

izpaust

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izpera

izpe̦ra [Erlaa, Trik., Arrasch, Nigr.], auch izperu sluota LP. VI, 81, ein alter, abgebrauchter Badequast: pirtī auga daiļi puiši nuo ve̦cām izperām BW. 1148.

Avots: ME I, 779

izpiņķēt

izpiņ̃ķêt, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang sich abmühen:
tu, puisīt, gribi klēpī un atkal zemē un atkal klēpī; tā man nav vaļas ar tevi i. Druw. n. RKr. XVII, 73.

Avots: EH I, 471

izplainīt

‡ izplaĩnît,

1) = izā`rdît 2 Nogallen: siens jāizplainī Nogallen. vējš izplainījis (= izpluinījis, izšķiedis; izjaucis) labību pa visu tīrumu N.- Peb.;

2) (Geheimnisse) ausschwatzen
Gramsden. Refl. -tiês Dunika, zur Genüge albern, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 472

izplandīt

izplandît, tr., ausbreiten: svārkus A. VIII, 360. Refl. - tiês, sich gehörig breit machen, stolzieren: meitas puišu priekšā tirgū vare̦ni izplandījās.

Avots: ME I, 781

izpļāpāt

izpļãpât, izpļāpêt LP. VI, 305, tr., ausplaudern, aus der Schule schwatzen: muļķe būtu, kad es teiktu, kâ žagata izpļāpātu BW. 10683. mājas puiši izpļāpāja, ka es rupju dziju vērpju A. XX, 618. Refl. - tiês, sich ausplaudern, sich ausschwatzen: mēs vakar labi izpļāpājāmies.

Avots: ME I, 784

izplāt

izplãt, ‡

3) = izplacinât: i. izkapti Oknist: puiši ē̦nā izplāja izkaptis Jauns. B. gr. 3 II, 101.

Avots: EH I, 472

izplatu

izplatu, izplatus, i zplātus Naud., Adv., breit, mit gespreizten Beinen: viņš iet izplatu Druw. mazi bē̦rni staigā izplatus Adsel, Bers., Lub., Smilt. tie dzīvuo izplatu nuo krievu ruobežām līdz Valles muižai Konv. 2 3388. graudniece atspērās izplatu abām kājām pret zemi Seibolt. izplatu sēdēja BW. 34807.

Avots: ME I, 781

izpļaut

izpļaũt [li. išpjáuti], tr.,

1) ausmähen:
krūmus, gŗāvmaļus. sūrenes un balandas pavirši izpļautas;

2) nach dem Sinne mähen, nicht schnell genug mähen:
puisis nevar saimniekam pa prātam izpļaut. viņa pļāva tik ātri, ka Eda tai nevarēja pa˙priekšu izpļaut Tirsm.;

3) im Mähen übertreffen:
vīrs ar ve̦lnu iet pļauties; vīrs izpļauj ve̦lnu LP. VII, 1174. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust mähen: šuodien labi izpļāvāmies.

Avots: ME I, 784

izpļēgurot

izpļẽ̦guruôt, tr., verplämpern, vergeuden: mantu Adsel, Smilt. [Refl. - tiês, sich ruinieren.]

Avots: ME I, 784

izpleikāt

I izpleĩkât [Arrasch, Nigr.], izpleikuôt, izpleiķêt U., verschwenden, ver geuden. Refl. - tiês, sich ruinieren A. XV, 82, Bers.

Avots: ME I, 782

izplīkt

izplīkt, intr., ruiniert werden, zu grunde gehen: izplīkuši saimnieki Nerft.

Avots: ME I, 783

izpost

izpùost (li. išpúošti), bei Spr. auch izpuosīt, tr., reinigen, aussczmücken: kad bija izpuosis katrs pļavu Lautb. jāizpuoš ratu šķūnis A. XXI, 9. [Auch vom Reinigen der Fische Bielenstein Holzb. 660; des gedroschenen Getreides: rīta kūlumu šuodien izpuosīs Janš. Bārenīte 10.] Refl. - tiês, sich ausschmücken, sich ausputzen: uz deju puisē̦ns taisījās, tas svē̦tku drēbēs izpuosās MWM. III, 83.

Avots: ME I, 788

izpostīt

izpuõstît, tr., ruinieren, zerstören, verwüsten: zemi, dārzu, laimi. kāzas mani izpuostīja Ltd. 1845. Subst. izpuõstîtãjs, der Zerstörer.

Avots: ME I, 788

izprecēt

izprecêt, tr., durch Heirat aus dem elterlichen Hause wegführen, heiraten (von Mädchen als Obj.): mani puiši izprecēs BW. 29139, 4. es tiku izpre̦cē̦ta uz muižu pie kalēja Kaudz. M. es meitiņu izprecēju nuo sīvās māmuļītes RKr. XVI, 137. Refl. - tiês, intr., heiraten (von Mädchen): launaga laikā dzimušas meitiņas palikšuot ilgi meitās un tikai pusmūžā tās izprecēšuoties LP. VII, 415.

Avots: ME I, 785

izpucāt

izpucât, tr., in Unordnung bringen, vernichten, zerstören: viņš izpujājis dārzu un bites un izpujās arī visu savu iedzīvi Nigr., Wain., Sessw.; izpuijāt, abschinden Elv.

Avots: ME I, 786

izpurpināt

‡ I izpurpinât Kalz, n. Fil. mat. 27, unzufrieden (unwillig) aussprechen: vui būsi izpurpinājis visu? hast du alles, womit du unzufrieden bist (was dich ärgert) ausgesprochen?

Avots: EH I, 475

izputenis

‡ izputenis Neugut, Stelph., jem., der wirtschaftlich ruiniert ist: šis saimnieks ir gatavais i.

Avots: EH I, 475

izputēt

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izputināt

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

izrādīt

izrãdît (li. išródyti), tr.,

1) zeigen, sehen lassen, zur Schau stellen:
istabas, savu mantu, savu gre̦znumu A. XI, 147. figūra, kuŗa izrāda se̦nuo ēģiptiešu kuokli Antrop. II, 110;

2) zeigen, an den Tag legen:
puiši jāšus vēl riņķuo apkārt pa sē̦tsvidu, savu veiklību izrādīdami BW. III, 1, 14;

3) vorstellen, aufführen:
lugu, drāmu. Refl. - tiês,

1) sich zeigen, sich erweisen, scheinen:
ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M. tev tik tâ izrādās, te ne˙viena navbijis Dīcm. I, 68. pēc nāves izrādījies, ka pastelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt LP. I, 161;

2) sich auszeichnen, sich hervortun:
viņš gribēja izrādīties ar savu spē̦ku. daži puiši meta daudz naudas lielīšanās un izrādīšanās pēc RKr. XVI, 146.

Avots: ME I, 790

izraidīt

izraidît, tr.,

1) hinausschicken:
tev bij mani appuškuot, tautiņās izraidīt BW. 27672. Edei darba radās pilnas ruokas, nevien izraiduot puišus un meitas Sudr. E.;

2) ausweisen, verschicken, verbannen:
jauneklis tiek nuotiesāts uz izraidīšanu nuo salas Vēr. I, 1408. Refl. - tiês, auseinandergehen, bersten, platzen: atvēra izraidīsjušās istabas durvis A. XI, 178. kad durvis sabriedušas, tad atkal sakaltušas, ka paliek šķirbas, tad tās ir izraidīsušās Druw. Etn. IV, 34, Bers., Serb., Nötkh. n. A. XV, 82. [sakaltis kuoka truks ir izraidījies.]

Avots: ME I, 788

izrakstīt

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789

izrakt

izrakt (li. išràkti), tr., ausgraben: puisis izracis dziļu bedri LP. III, 43. cūkas izrakušas tupeņus VI, 373. [Refl. - tiês, zur Genüge graben ]. Subst. izrakums, die Ausgrabung: kapu izrakumi Etn. III, 120.

Avots: ME I, 789

izratavīt

‡ izratavît Druw. n. RKr. XVII, 75, mit strengen Worten (zur Arbeit) aussenden: saimnieks puišus izratavīja katru pie sava darba.

Avots: EH I, 476

izraušīt

izraušît, tr., wiederholt ausscharren, auseinanderbringen, ausziehen: kurzemnieki savas meitas sapinuši ziediņuos; šejienes puiši izraušīja, ar suņiem kaudamies BW. 12862.

Avots: ME I, 790

izraut

izraût (li. išráti), tr.,

1) aus -, herausreissen, ausrupfen, heraus -, ausziehen:
kuokus nuo zemes, bārdu, zuobus, naudas maku, nazi nuo kabatas, zuobe̦nu, nuo tautas dziesmām teikumus. izraun ve̦lns dzīvam sirdi pirmajam brūtgānam BW. 8467. ieskries žagata, izraus kumuosu 19229. Sprw.: tik vājš, kâ caur sienu izrauts, wie durch die Wand gezogen;

2) vergreifen:
šīs grāmatas izde̦vumi rautin izrauti;

3) bekommen, erhalten:
kad tik viņš neizrauj sukas, er mag nur zusehen, dass er nicht Prügel bekommt. kur lai nu paduomu izrauj? Dünsb. kur gan šie desmit tūkstuošus izrāvuši? Purap.;

4) ausreissend etw. hervorbringen, bilden:
ruobu, bedri, grāvi, upi. ūdeņi draudēja izraut un izgraust te̦ku R. Sk. II, 140. ceļu izrāvuši Druva I, 1348. Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich befreien:
viņa gribēja izrauties nuo puiša ruokām;

2) eifrig beschäftigt sein, angestrengt, fleissig arbeiten:
visu dienu izrāvāmies pa pļavu.

Avots: ME I, 790

izrēdīt

izrēdît (li. išrėdýti), tr.,

1) aufbieten, bestellen, anordnen, schicken
[Welonen u. a.]: Laima, Māŗa un Saule atnākušas izrēdīt tautas BW. III, 2, 144. saimniece pati vien puišus, meitas izrēda Lubn. n. Etn. I, 59;

2) [izrèdît 2 Mar., nach der Qualität aussortieren:
izr. mazuos kartupeļus nuo lielajiem;

3) bei Elv. bezahlen, büssen:
gan viņš tuo izrēdīs. kuo mute pe̦lna, tuo mugura izrēdī. [Aus изрядить.]

Avots: ME I, 791

izrentēt

izreñtêt, tr., verarrendieren: māju, muižu.

Avots: ME I, 791

izriedīt

‡ izriẽdît Dunika, = izraidît: i. čigānus nuo mājām. i. puišus pie darba.

Avots: EH I, 477

izrīkot

izrìkuôt, tr.,

1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;

2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;

3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;

4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. 2 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.

Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie

Avots: ME I, 792

izrūnīt

izrũnît, tr., verschneiden, kastrieren: ēzeli, kuili.

Avots: ME I, 793

izsaimot

‡ II izsaimuôt, ausführen, verrichten (?): pēršana nuo muižas ... pārgāja pagasta tiesas un draudžu tiesas izsaimuošanā Kaudz. Izjurieši 190.

Avots: EH I, 478

izšāstīt

‡ izšâstît,

1) "izcilāt, izgruozīt" Tirsen n. RKr. XVII, 81, Druw., Kapiņi: kuoks tik garš, ka tik ze̦mā te̦lpā vlņa nevar ne˙maz i. Druw.;

2) "= iz rādît 1" N.-Schwanb., Selsau: viņa man izšāstīja visu savu pūru;

3) (leichtsinnig) verteilen
Grawendahl: i. mantu; unangebracht vertun, verbrauchen Heidenfeld (mit â ), Jāsmuiža, Ludsen: i. visu ūdeni; "izmē̦tāt" Heidenfeld, Lös., Sessw.: i. malku pā pagalmu; ‡

4) "?": uoguodams visu mežu izšāstījis N.-Peb. izšāstiju pa malu malām, bet sēņu nav ebenda. In der Bed. 4 vielleicht fehlerhaft für iztâstît (s. dies). Refl. -tiês PV. "?": izlielījās, izšāstījas ar savu bagātību un spējām, kamē̦r iztāstīja visu savu paduomu.

Avots: EH I, 485

izsaukt

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795

izsist

izsist, tr., aus -, herausschlagen: acis, zuobus. jūriņa nesa, nepanesa, izsit vilnis maliņā BW. 13373. luodes izsit ādā caurumus A. XX, 114. izsist ratus ar aude̦klu, sienas ar skaliem. puiši pa ziemas vakariem savērpjuot valgu vienkāršās kārtās, kuŗas vē̦lāk izsituot striķuos, woraus man Sricke macht Etn. III, 75. Refl. - tiês;

1) Ausschlag, Bläschen bekommen:
man mute, mēle izsitusies, ka ne˙maz nevaru ēst;

2) zur Genüge schlagen:
izsitušies, kamē̦r beigās nuosituši čūsku;

3) sich burchschlagen, durchhelfen
Ar.

Kļūdu labojums:
Sricke = Stricke

Avots: ME I, 797

izšķibēt

‡ II izšķibêt "=izšķibît 2" Smilten; "izlauzt (dārzājiem lapas)" AP.: puika izšķibējis (= izraustījis?) visus kāļus nuo kāpuostu duobes PS.

Avots: EH I, 485

izšķobīt

izšķuôbît, tr., zum Wackeln bringen, verziehen, verzerren: nuosistuo vaibsti nuo nāves muokām ir izšķuobīti A. XX, 795. [cita (meita) puišu izšķuobīta BW. 34629.] Refl. - tiês, sich ausbeugen, aus der geraden Lage treten, wacklig werden: kājas klavierēm izšķuobījušās. apkuopt pūķītes, kas izšķuobījušās kâ nekâ Dünsb. riteņi pa˙visam izšķuobījušies.

Avots: ME I, 812

izsmējīgs

izsmêjîgs, spöttisch: izsmējīgs puisis JU.

Avots: ME I, 801

izsmeltēt

izsmel˜têt, tr.,

1) durchprügeln
C.;

2) auslachen:
puiši izsmeltē meitas Katzd.

Avots: ME I, 801

izspalēt

izspalêt, auch izspaļuot, tr., niederhauen, im Kampfe besiegen: puisis ar izkapti izspalē tās LP. VII, 597. mežsargs lielījās, ka vakarā izspaļuojis kārtīs visu kruogu Duomas I, 1310.

Avots: ME I, 801

izspalot

‡ II izspaluôt,

1) = izspalêt: puisis izspaluoja savus pretiniekus Alschw., Gramsden, Tadaiken;

2) schlagend hinausjagen
Laidsen: māte... mani... ar šķe̦tru ruokā izspaluos nuo sē̦tas ārā Janš. Bandava I, 54 (ähnlich: II, 127).

Avots: EH I, 481

izspārdīt

izspãrdît [li. išspárdyti ], tr., mit den Füsse stossend, ausschlagend zerstören, vernichten: pūzni, siekstu BW. 16856, jumtu 18544. sapuvušu bē̦rza ce̦lmu ar kājiņu izspārdīju 15097, 1. Refl. - tiês, zur Genüge zappeln, um sich schlagen: lai vēl izspārdās. nuo galda atstājušies, puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115. sakrājušies padebeši izspārdījās (sich entladen) pē̦rkuonī Kronw.

Avots: ME I, 801, 802

izspert

izsper̂t, tr.,

1) ausschlagen, mit dem Fusse schlagend ausgiessen:
Sprw. pati guovs pienu deva, pati izspēra;

2) herausnehmen, herausstehlen:
zaglis izspēra puisim naudas maku nuo kabatas Ahs.

Avots: ME I, 802

izspilgt

izspilgt, [izspilˆkt C.],

1) intr., übermütig, anspruchsvoll werden:
puikas jau nu tâ izle̦puši, tâ izspilguši, ka miežu bļina vairs ne+maz ēst negrib Austr.;

2) tr., aufsperren:
skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc LP. V, 296, Bers., Lub. [Vgl. izpilkt, izpilgt.]

Avots: ME I, 802

izspītēt

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802

izsprūdīties

izsprûdîtiês, sich frei machen, loskommen: tē̦va brālis izsprūdījies kâ muižas puisis A. XVIII, 119.

Avots: ME I, 804

izstaipīt

izstàipît, freqn. zu izstiept, tr., ausstrecken, ausrecken, ausdehnen: kājas, kaulus, luocekļus. kas tas par puisi, kuŗu izstaipa kâ pine̦klu? Saul. ar pirkstiem izstaipījis stīgas, sāka spēlēt JR. IV, 156. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken, sich ausdehnen: tē̦vs uzcēlās, izstaipījās Vēr. II, 661.

Avots: ME I, 804

izstatīt

izstatît: izstatīja ( = r. разставил) ruokas Pas. VIII, 354. izstatēja (r. выставил) čuokstu 132. sargu, kurš bija izstatīts raganai, lai apsargā muižu VII, 247.

Avots: EH I, 483

izstīgt

‡ izstîgt 2 Dond., = izstîdzêt: stādi ... izstīguši Dond. n. FBR. VI, 67, puika izstīdzis gaŗumā Baldohn, Ekau, Grünw.

Avots: EH I, 483

izstilt

‡ izstìlt 2 , -stiļu (Līvāni) od. -stìlstu 2 (Pilda), -stilu, = iztilt, aushalten: nevaru tur ilgāk i. Jāsmuiža, Warkh. nevar savā ādā i. Bērzpils. viņš karstumu labi izstilst Ludsen.

Avots: EH I, 483

izstipt

izstipt (li. išstìpti), sich ausstrecken beim Liegen: puisis visu svētdienu gulēja izstipis Dond., [Nigr.].

Avots: ME I, 806

izsveidēt

izsveîdêt [Kl., Bauske̦] tr., schwitzen lassen, in Schweiss birgen: zirgu. Refl. - tiês, gehörig schwitzen: puiši izsveidējās uz pirts lāvas C., Smilt., Sessw., Bers.

Avots: ME I, 808

izsvēpt

izsvēpt,

1) verrauchen, quienen, verkommen, sich nicht mehr halten können:
svēpa, svēpa, kamē̦r izsvēpa nuo mājām Druw.;

2) tr., ausrotten:
blusas, prūšus Spr.

Avots: ME I, 809

izsviest

izsviêst, tr., hinauswerfen: lietas pa luogu, saimnieku nuo mājas. me̦du izsviest, den Honig ausschleudern. Refl. -tiês,

1) sich hinauswerfen, hinausstürzen:
viņš izsviedās pa durvīm ārā;

2) kre̦kluos od. kre̦klā izsviesties, alle Kleidern bis aufs Hemd abwerfen:
pie ciemiņa alu dzēru, krekliņā izsviedies BW. 19578. puisis ar meiteni bija izsviedušies kre̦kluos Jan.;

3) sich herausmachen:
redzi, kas par zē̦nu izsviedies zaldātuos Vēr. II, 1034;

49 gelingen, ERfog haben:
man tirgū šuoreiz ar luopiem labi izsviedās Druw., Bers., Lös., Adsel, Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 809

izsvilpēt

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

iztapināt

iztapinât,

1) ver -, ausleihen, ausborgen:
naudu draugam;

2) anleihen, entleihen:
ne tā visa tava nauda... nuo muižas cūkgana iztapināta RKr. VI, 146.

Kļūdu labojums:
VI, 146 = XVI, 146

Avots: ME I, 814

iztaurēt

iztàurêt, tr., ausposaunen: vai tad es tuo būtu iztaurējis visā pilsē̦tā MWM. VIII, 186. Refl. - tiês, zur Genüge blasen: suņu puisis ilgi iztaurējies LP. V, 76.

Avots: ME I, 815

iztempt

iztempt,

1): puisis viens pats iztem̂pa 2 ("izkļāva, izļūļāja") bleķi ar alu Dond. n. RKr. XVII, 58. vare̦ns iztempējs, ein grosser Trinker
AP.; ‡

2) ausrecken, ausspannen:
i. ādu (mit em̃ ) Gramsden.

Avots: EH I, 489

iztēnēt

iztēnêt, quienen, verkommen: viņš pa˙visam iztēnējis Naud.

Avots: ME I, 817

iztenkt

‡ II iztenkt (?) Jasmuiža "geheim erforschen".

Avots: EH I, 489

iztīpenēt

iztĩpenêt, ‡ Refl. -tiês Frauenb., = izmēģinâtiês: puišelis iztīpenējās ilgi, bet nedrīkstēja pa laipu pāriet.

Avots: EH I, 490

iztirināt

iztirinât, tr.,

1) ausschütteln, ausreffeln:
adīju, rakstīju, kad puiši redzēja; kad puiši neredzēja, iztirināju (Var.: ārdīju ārā, jaucu ārā) BW. 7157;

2) in zappelnde Bewegung bringen:
lai iztirina vien kājas, mag er mit den Beinen (gehörig) zappeln Kleinb. [Refl. - tiês, hinauszappeln; zur Genüge zappeln PS., C., Salis, Selg., Bauske.]

Avots: ME I, 819

iztīst

‡ iztĩst,

1) sich lang ausstrecken
Dunika: pavediens iztīsa par daudz garš, mīkla iztīsa nuo pirkstiem; lang aufschiessen, auswachsen Dunika: puišelis pa beidzamiem gadiem iztīsa tik gars, ka bail. Eüerzu das Part. iztīsis (ME. I, 819),

a): auch (mit ĩ ) OB., Rutzau: iztīsušais, izbālējušais dūmu uodējs Janš. Dzimtene V, 372; ‡

b) kraftlos, schlaff
(mit ĩ ) NB.; "gauss, garlaicīgs" (mit ĩ ) Gramsden: i. cilvē̦ks; ‡

2) nicht gelingen, zu nichte werden
Dunika: atkal iztīsa! ‡

3) "?": acis iztĩsušas. gaiduot uz tevi Gramsden.

Avots: EH I, 490

iztrēmināt

‡ iztrẽminât Frauenb. "ausschelten": i. puisi.

Avots: EH I, 491

iztukšīt

iztukšît, iztukšuot, tr., ausleeren: iztukšīta, nuopuostīta zeme tev nu taps visai šaura Jes. 49, 19. trīs kaktiņi iztukšīti BW. 18379, 3. bads iztukšīja zemi nuo iedzīvuotājiem St. puišelis iztukšuojis puodiņu ar me̦du LP. VII, 284. glāzes tika iztukšuotas Blaum. Refl. - tiês,

1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;

2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.

Avots: ME I, 821

iztulkot

iztul˜kuôt, tr., erklären, deuten: tu manas duomas pa+visam nepareizi iztulkuojis. ārste iztulkuoja puisē̦na smiešanuos par raudāšanu Aps.

Avots: ME I, 821

izvagāt

izvagât [li. išvagóti], izvaguôt, tr., Furchen ziehen, durchfurchen: ar lācīti izvaguoju BW. 2665. puišiem jāiet lauku izvaguot LP. VII, 431. grumbu izvaguoti ģīmji Vēr. II, 71.

Avots: ME I, 823

izvairāt

izvairât Refl. -tiês,

2): puika izvairājās nuo žagariem Bērzgale.

Avots: EH I, 493

izvairīt

izvaĩrît: darbā slimuo vietu grūti i. (= izsar̂gât) Nötk. Pr. Skardžins stellt Arch. phil. IIl, 49 f. dazu li. išvairė´ti "išrieti, išvýti, išguiti".

Avots: EH I, 493

izvaļot

izvaļuôt, müssig und nach Belieben leben lassen: jūs tuo puiku par daudz izvaļuojat Lautb. Refl. - tiês, zur Genüge müssig und nach Belieben leben: izvaļuojies visu vasaru Bauske.]

Avots: ME I, 825

izvanskāt

‡ izvanskât,

1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât ‡

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494

izvārstīt

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

izvecēties

‡ izvecêtiês. sich (einander) tüchtig durchprügeln Jürg.: puikas krietni izvecējās.

Avots: EH I, 494

izvedināt

izvẽdinât (li. išvėdínti), tr., auslüften: dzīvuokli, istabas. meitas... ve̦damas kalnā, izvēdināmas BW. 24086, 1. Refl. - tiês, sich auslüften, sich abkühlen: muižnieki daudz dzē̦ruši, iziet ārā izvēdināties St.

Avots: ME I, 827

izvērst

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. 3 II, 169.

Avots: EH I, 495

izvēsināt

izvẽsinât (li. išvėsínti), tr., auslüften, abkühlen: brūtgāna brāļi ve̦dami kalnā, izvēsināmi BW. 24086. grāmatas puisim ar gadu bij jāizvēsina LP. VI, 917. Refl. - tiês, sich auslüften, sich abkühlen: jāiet ārā izvēsināties.

Avots: ME I, 828

izvicināt

‡ izvicinât, zur Genüge schwenken: abus puišus viņš (= vērsis) kâ salmu kūļus izvazā un izvicina pa sē̦tu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 192. sagatavuojies labi i. kājas (bereite dich für einen weiten Gang vor)! Dunika. i. karuogu Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschwingen"). Refl. -tiês: = izdañcuôtiês Dunika; izdancuoties un labi i. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32.

Avots: EH I, 496

izvilbināt

izvilˆbinât 2 , durch Betrug entwenden: puisis izvilbināja meitai labu tiesu naudas Dond.

Avots: ME I, 828

izvilt

izvilˆt (li. išvílti), tr., ablocken, entlocken: es izvīlu namniekam raibuo lūšu kažuociņu BW. 28340. kad es gribu, es izviļu visas meitas māmiņai 14737. puisim bija viltus mēle, izvils manu paduomiņu 10098. viņš izvīla pat smaidu uz Marijas lūpām Saul.

Avots: ME I, 829

izvirst

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. 2 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830

izžadzināt

izžadzinât, tr., einen Laut wie die Elster hervorbringen: nevarējuse vairāk izžadzināt kâ tikai samaisītu kuiļa un ērzeļa valuodu LP. V, 102. Refl. - tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss schwatzen, sich ausschwatzen: meitu mātes un mātes meitas izžadzinājās un galu galā apmierinājās Seibolt.

Avots: ME I, 832

izžauties

‡ izžautiês,

1) hinausklettern, ungeachtet aller Hindernisse sich schnell hinausbegeben
N.-Peb., sich hinausdrängen Buschh. bei Kreuzb., Jāsmuiža, Zvirgzdine: sivē̦ns izžāvies nuo aizgaldas Heidenfeld (mit â ), N.-Peb., Schwanb. teļš izžāvies nuo apluoka ebenda; gewandt und zwecklos hinauslaufen Līvāni;

2) "izkrist" (mit aû ) Warkh., Warkl., "aiz pārgalvības izkrist" Fehsen, Lös., Ludsen, Schwanb., Sessw. u. a.

Avots: EH I, 498

izzoķēt

izzuoķêt, tr., durchbleuen, durchprügeln: puiku. Refl. - tiês, [sich durchbähen Wid.]: tas ir pirtī tâ izzuoķējies kâ burkāns Etn. II, 97.

Avots: ME I, 832

izžuris

‡ izžuris (part. prt. act.),

1) durchweicht; durchnässt
Bers., Warkl.;

2) "izsusis (ausgetrocknet)"
Jāsmuiža: ūdens peļķe izžurusi.

Avots: EH I, 499

ja

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94

jādīt

jâdît [PS., C., Lis., Warkh., Arrasch, Salis., Nigr., Dond., Selg. u. a. (li. jódyti), - u, auch -ĩju, -ĩju, intr., tr., freqn., herumreiten, abtummeln: kur, puisīti, tu jādīji? zirgam aste neuzsieta BW. 14438. sākuši zirgus jādīt putās LP. VII, 434. lai tas man guni šķīla, tumšu nakti jādījuot BW. 29604. vai nelabais tevi jāda? Mag. XIII, 1, 46. Refl. - tiês, tollen, toben, sich unruhig gebärden: kuo nu jādies? vai nevari mierīgi pasēdēties? Serb., Adsel. mežuoņi! kuo jūs te pa ūdeni jādāties JU.

Avots: ME II, 105, 106

jāir

jà- ir, für jàbūt: puisim jāir mierā Dihzm. I, 13; Smilt., Gold.

Avots: ME II, 106