Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kât' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kât' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1511)

aikāties

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

aizbakāt

‡ àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7

aizbokāt

‡ àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13

aizbraukāt

‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11

aizbrēkāt

‡ àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11

aizciekāt

‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14

aizdikāt

àizdikât, ‡

2) steif und schwerfällig hin-, weglaufen
Festen.

Avots: EH I, 18

aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22

aizdrukāt

‡ àizdrukât, bis zu einer gewissen Stelle drucken: a. grāmatu līdz pusei.

Avots: EH I, 20

aizdukāt

‡ àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20

aizdunckāt

‡ àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20

aizdunkāt

‡ àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20

aizkankāt

‡ àizkankât, auf einem schlechten Weg oder mit einem schwachen Pferd hin-, wegfahren Trik.; mit müden Schritten hin-, weggehen Lubn.

Avots: EH I, 29

aizkātot

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32

aizklinkāt

àizklinkât, intr., taumeln, schnell sich entfernen, weggehen. Lös. [zu klencêt.]

Avots: ME I, 32

aizlēkāt

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36

aizļekāt

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38

aizļenkāt

àizļe̦nkât, intr., weggehen: vista aizļe̦nkāja pa celiņu A.

Avots: ME I, 38

aizļikāt

‡ àizļikât, hin-, weggehen (von Kindern und Hasen gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 37

aizlinkāt

àizlinkât: zaķis aizlinkāja uz mežu Golg.

Avots: EH I, 36

aizlinkāt

àizlinkât, schnell weggehen (Adleenen).

Avots: ME I, 37

aizļinkāt

àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.

Avots: ME I, 38

aizlunkāt

‡ àizlunkât Warkl. "langsam hin-, wegfahren".

Avots: EH I, 37

aizļunkāt

àizļunkât Bers., (mit ùn 2 ) Erlaa, hin-, weglaufen: zaķis aizļunkāja.

Avots: EH I, 37

aizļurkāt

‡ aîzļur̂kât 2 Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz mājām.

Avots: EH I, 37

aizmukāt

‡ àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40

aizpakaļ

‡ àizpakât, hinter etwas verpacken Siuxt: a. paku sienmalē.

Avots: EH I, 41

aizpickāt

‡ àizpickât, (mit Lehm) verschmieren Dond.: a. ar māliem krāsns šķirbas.

Avots: EH I, 42

aizpļekāt

‡ àizpļe̦kât,

1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;

2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 43

aizplūkāt

‡ àizplũkât linu gabalu Bauske, hier und da eine Handvoll aus einem Flachsfeld ausraufen.

Avots: EH I, 43

aizpluskāt

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

aizrakāt

‡ àizrakât,

1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;

2) zu-, verscharren:
a. grāvi.

Avots: EH I, 44

aizšļaukāties

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

aizšļokāt

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56

aizšļukāt

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56

aizšļūkāt

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

aizsukāt

‡ àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53

aizsūkāt

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54

aizšvīkāt

‡ àizšvĩkât ar naglu, mit einem Nagel ein Zeichen (streifend) hin-, davorziehen.

Avots: EH I, 57

aiztekāt

‡ àizte̦kât, hin-, wegtrippeln: nezin kur bē̦rns aizte̦kājis.

Avots: EH I, 57

aiztēkāt

‡ àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58

aiztrankāt

‡ àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58

aiztrenkāt

‡ àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59

aizvalkāt

‡ àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61

apbokāt

‡ apbuõkât, (Gerste) überdreschen, um die Hülsen und Hacheln zu entfernen Erlaa u. a.

Avots: EH I, 75

apbraukāt

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77

apcūkāt

‡ apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 76

apdraiskāt

apdraiskât: auch (mit ài 2 ) Erlaa, KatrE.

Avots: EH I, 78

apdraiskāt

apdraiskât, tr., abtragen: drēbes. Refl. -tiês, sich ablumpen; apdraiskājies, schäbig, eine fadenscheinige Kleidung habend: še ienāca apdraiskājies cilvē̦ks Adsel.

Avots: ME I, 81

apdrakāt

‡ apdrakât Spr., ringsum zerbröckeln (tr., "окромсать"), bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78

apdriskāt

apdriskât (unter apdriksêt): auch Dunika, Kal., Rutzau: apdriskāts lindruks.

Avots: EH I, 78

apdrukāt

‡ apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.

Avots: EH I, 78

apeskāt

aple̦skât,

1) tr., beschmutzen:
drēbes Grünh., J. Kaln.; übertr., verleumden: strādājuse labāk savu darbu, nekā aple̦skājuse ļaudis Degl.,

2) um etw. laufen:
ap pļavu C.

Avots: ME I, 101

apieskāt

‡ apieskât (li. apieškóti "absuchen"), Läuse absuchen: a. kam galvu, in jemands Kopfhaar die Läuse absuchen.

Avots: EH I, 87

apkakāt

‡ apkakât, bekacken (in der Kindersprache): bē̦rns apkakājis slieksni Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 89

apklenkāt

‡ apkle̦nkât, ungelenk (von Haus zu Haus gehend) durchstréifen: a. visu pagastu Schnehpeln. Vgl. apklencêt.

Avots: EH I, 92

aplaikāt

‡ aplaikât, behüten Für. I: laid dievs tev[i] aplaikā ve̦se̦lu! Für. I. Zum Auslaut vgl. apr. laikūt.

Avots: EH I, 97

aplēkāt

aplẽ̦kât, tr., freqn, wiederholt um etw. springen. Refl. -tiês, sich begatten (bes. von Pferden).

Avots: ME I, 101

apļekāt

‡ apļe̦kât, um etwas herumlaufen: a. ap istubu Rutzau.

Avots: EH I, 100

aploskāt

‡ aploskât N.-Salis "nùovazât 1 (drēbes): nass machen"; vgl. apploskât.

Avots: EH I, 99

apnaiskāt

apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]

Avots: ME I, 109

apņukāt

apņukât, ‡

2) langsam (ein Stück Brot) anfessen
Frauenb.

Avots: EH I, 104

apņukāt

apņukât, tr., leichthin verknittern, verknillen: drēbes.

Avots: ME I, 110

apņurkāt

‡ apņur̂kât 2 Dunika, leichthin verknüllen: a. drānu.

Avots: EH I, 104

appanckāt

‡ appañckât Frauenb., bekleiden (pejorativ): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 104

appikāt

‡ appikât Trik., Wolm., appikuôt AP., Bauske, mit Schneebällen bewerfen: cits citu appikājuši.

Avots: EH I, 105

applaukāt

‡ applaûkât, ringsum zerfasern (intr.) Trik.: linu dzija applaukājusi. Refl. -tiês Wolmarshof, = ‡ applaûkât.

Avots: EH I, 105

appļekāt

‡ appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106

apploskāt

‡ apploskât Ruj., Salis, durch Tragen abnutzen und zerfetzen: a. drēbes.

Avots: EH I, 106

appluskāt

‡ appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106

applūskāt

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

aprūkāt

‡ aprūkât, begatten (von Tieren) Lubn.: ērzelis aprūkājis ķēvi. Refl. -tiês Lubn., sich begatten.

Avots: EH I, 110

apšļākāt

‡ apšļãkât Dunika, Kal., Rutzau, (mit der Hand) wiederholt begiessen.

Avots: EH I, 120

apšļankāt

‡ apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120

apsliekāt

‡ apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.

Avots: EH I, 114

apslokāt

‡ apsluokât Bauske (mit uõ ), Bers., Selsau, bummelnd (schlendernd) besuchen: a. savus kaimiņus.

Avots: EH I, 115

apšļokāt

‡ apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120

apšļūkāt

‡ apšļũkât ceļus Smilten, mit einer slẽpe Wege im Schnee herstellen (bahnen).

Avots: EH I, 120

apstēkāt

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126

apsukāt

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

apsūkāt

‡ apsũkât Dunika, Rutzau, saugend belecken: a. kaulu.

Avots: EH I, 118

apsuškāt

‡ apsuškât Wolmarshof, beschmutzen: a. drēbes. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns apsuškājies, pa zemi rāpuodams.

Avots: EH I, 118

aptekāt

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

aptrankāt

‡ aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul˜lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122

apvalkāt

apval˜kât, ‡

2) (kurierend) wiederholt bestreichen:
a. slimu vietu ar ruoku Wessen.

Avots: EH I, 125

apvalkāt

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133

apzākāt

‡ apzãkât Bauske u. a., schmähend heruntermachen: a. uotru cilvē̦ku.

Avots: EH I, 127

atbraukāt

atbraũkât, freqn.,

1) intr., wiederholt herfahren
Spr.;

2) tr., wiederholt aufstreifen:
piedurknes, ruokas LP. VII, 1124, die Ärmel aufstreifen.

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed. 2).

Avots: ME I, 151

atbūkāt

atbūkât Spr., tr., die Ähren od. Hacheln überdreschen.

Avots: ME I, 152

atkaukāt

‡ atkaukât

1) durch Geheul heranjagen
Bērzgale: suns atkaukāja mediniekam zaķi;

2) heulend und eine Zeitlang heftig blasend losstossen
Lemsal: vējš atkaukājis slēģus.

Avots: EH I, 146

atklenkāt

‡ atkle̦ñkât Schnehpeln, hinkend herkommen.

Avots: EH I, 148

atklinkāt

‡ atkliñkât, mit grossen Schritlen (Jürg.) oder hinkend (Meselau) herkommen.

Avots: EH I, 149

atkraukāt

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168

atļekāt

‡ atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154

atleskāt

atļe̦skât, intr., herbeischlendern: viņš atļe̦skāja nuo tīruma C.

Avots: ME I, 172

atļurkāt

‡ atļur̂kât 2 Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155

atpļekāt

‡ atpļe̦kât, durch Kot watend herkommen Dunika, Rutzau: vai tu varēji pa tādu ceļa a.? Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss durch Kot waten Dunika: a. pa dubļiem.

Avots: EH I, 159

atploskāt

‡ atploskât Kegeln, liederlich (abgelumpt) herkommen.

Avots: EH I, 159

atplūkāt

‡ atplūkât,

1) = ‡ atplucinât I: a. bārkstis Wolm.;

2) zupfend öffnen:
a. pumpuru (vaļā).

Avots: EH I, 159

atpluskāt

‡ atpluskât, rissig, struppig werden Stenden: šķindeļu jumts mē̦dz a.

Avots: EH I, 159

atplūskāt

‡ atplùskât 2 labību Gr.-Buschh., mit einer Decke schlagend, das (ausgedroschene) Korn von den entleerten Ahren reinigen.

Avots: EH I, 159

atšļaukāt

‡ atšļaukât, mühsam herschlurfen Schwanb.: a. pa dubļiem. Refl. -tiês, sich (nach dem Schlaf) recken, rekeln Salisb.

Avots: EH I, 174

atšļūķat

‡ atšļũkât,

1) herschlurfen
C., Erlaa, Kalz.;

2) mühsam mit einem Schlitten auf grundlosem Wege (bei Tauwetter) herfahren
C., Erlaa, Kegeln.

Avots: EH I, 174

atšņūkāt

‡ atšņũkât, wiederholt den Nasenschleim durch die Nase in sich ziehen Bers.

Avots: EH I, 174

atstūkāt

atstũkât C.,

1) ein spitzes Eiseninstrument stumpf, dick machen:
kuo ar tik spicu darīsi, aiznesi pie kalēja, lai atstūkā Naud. Etn. II, 97. kad kādu tievu dzelzs priekšme̦tu grib padarīt re̦snāku, tad viņu atstūkā, t. i. sarkani nuodedzinātu priekšme̦tu sit galiski uz laktu un tā viņu padara īsāku Hasenp.;

2) etwas fest Gestopftes durch Wegnahme loser, lockerer machen:
piestūkātuo atstūkāt Aps.

Avots: ME I, 198

atsukāt

atsukât, ‡

3) wegessen (von schnellem Essen gesagt)
Dunika: puisē̦ns atsukājis pusi de̦sas gabala.

Avots: EH I, 172

atsukāt

atsukât,

1) tr., abhecheln, ab-, zurückkämmen:
matus;

2) intr., herbeieilen.

Avots: ME I, 199

atsūkāt

‡ atsūkât, leckend weg-, absaugen: bē̦rns garuozu tik ilgi sūkāja, līdz atsūkāja gan˙drīz pusi nuost Dunika.

Avots: EH I, 172

attekāt

‡ atte̦kât, (wiederholt) eilig hertrippeln: bē̦rns atte̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176

attēkāt

‡ attẽ̦kât, hin und her laufend hergelangen Lemsal: kukainis attē̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176

atvalkāt

‡ atval˜kât, wiederholt oder viele Gegenstände herschleppen Lubn.: bē̦rni atvalkājuši suoliņus līdz istabas vidum.

Avots: EH I, 178

aukāt

[aukât Warkl., laufen.]

Avots: ME I, 221

baikāties

‡ baîkâtiês 2 Rutzau, nichtssagende Dinge erzählen.

Avots: EH I, 199

bakāt

bakât,

1) (stopfen):
auch Lems., Wainsel: b. biezputru mutē Dunika, Kal., OB ;

2) (stampfen):
auch Gramsden, Iw., Walgalen: ar stumpu bakd rāceņu biezputru Iw. b. mālus Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês, sich viele Kleidungsstücke anziehen.

Avots: EH I, 199, 200

bakāt

bakât, -āju, unordentlich stopfen Bers., Spr., Kold.: dažs jaucuot bakā kārtis Ahs.; (auch bakalēt) stampfen. [Nebst li. bãkoti "паковать" als eine Nebenform von pakât "packen" wohl aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 252

bikāt

‡ bikât, -ãju.

1) b. kājas, mit den Füssen auf den Boden schlagen (wie erschreckte Schafe es zu tun pflegen)
Siuxt: aitas bikāja kājas;

2) langsam gehen
Frauenb.: nu bikā taču jel ātrāki!

Avots: EH I, 218

bļaukāt

bļaukât: mit aû Bērzgale, Kalz., Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 233

bļaukāt

bļaukât, -āju, = bļaustîties Spr.

Avots: ME I, 319

blieskāt

bliẽskât, -āju "viel essen": viņš blieskā bez jē̦gas Nötkenshof.]

Avots: ME I, 317

blokāt

[bluokât "(die Samenkapseln der Leinsaat mit Dreschflegeln) dreschen; stampfen" N. - Pebalg.]

Avots: ME I, 319

bloskāt

[bluõskât,

1) "spülen":
aude̦klu upē; spaini Satiken, Pebalg; refl. -tiês, plätschen: ūdens bluoskājas;

2) "lausen"
Bixten, Appricken.]

Avots: ME I, 319

bokāt

bokât Dond., kneten. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 321

bokāt

buõkât, buõķêt, - ēju, tr.,

1) überdreschen, um die Hülse und Hacheln abzudreschen;
miežiem kuļuot akuotus nuoberzt [Stockm.], Etn. I, 58;

2) buõkât, prügeln
AP. [Anscheinend aus mnd. boken "klopfen, schlagen".]

Avots: ME I, 361

bokāt

I buõkât,

1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Erlaa; ‡

3) (getrocknete Wäsche) mit einem Bleuel glättend bleuen
AP. n. A. XI, 82; ‡

4) viel essen
(mit ùo 2 ) Bers.

Avots: EH I, 258

bokāt

‡ II bùokât 2 KatrE., von oben nach unten fliegen: uodi buokā. kad daudz knišu un viņ tâ sijājas, tad saka: "viņi buokā".

Avots: EH I, 258

brakāt

‡ brakât, beim Fahren gelegentlich in weichen Schnee hineinsinken: ragus iet brakādamos NB. Refl. -tiês.

1) "herabhängende Kleider aufheben, zusammennehmen"
Dunika: vecine nevar beigt b.:

2) larmen:
buki (ķe̦katas) jauna gada vakarā brakājas OB.

Avots: EH I, 236

brākāt

brākât (unter brãķêt II): auch (mit ã) Dunika.

Avots: EH I, 239

brākāties

‡ brãkâtiês gar drēbēm NB. "sich an der Kleidung zu schaffen machen (den Rock zuknöpfen, die Strümpfe aufstreifen usw.)".

Avots: EH I, 239

braukāt

braũkât, ‡ Subst. braũkâtājs, wer wiederholt fährt: būtu nācis (mē̦slu talkā) braukātājuos Janš. Dzimtene V. 351.

Avots: EH I, 238

braukāt

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325

brēkāt

brẽkât, - āju, wiederholt laut schreien, jodeln (auf der Hütung): kliedziet, gani, brē̦kājiet BW. 11222.

Avots: ME I, 330

broškāt

‡ bruõškât Trik. "reibend betlecken". Refl. -tiês Trik. "sich reiben".

Avots: EH I, 247

bukāt

bukât, - āju, mit der Faust schlagen, stossen Adsel, Serb. A. XI, 166.; vgl. bukstît, [buka 1 und li. bukúoti "бить"].

Avots: ME I, 346

būkāt

bùkât 2 ,

1): auch Kaltenbr., Saikava, Warkl.;

2): auch Sonnaxt, Pas. VIII, 101; ‡

3) "die
apkūl(īb)as feiern" Saikava.

Avots: EH I, 257

būkāt

bùkât 2 [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

bunkāt

buñkât [Ruj., bùnkât PS., Salisb., Wandsen], buņķêt [mit der Faust schlagen, zerklopfen, Rippenstösse geben. buņķêtiês kleistrig werden (vom Brot) Wid.]

Avots: ME I, 352

čakāt

čakât,

1): č. cauru zuobu PV.; ‡

2) (leichthin, oberflächlich
PV.) mit dem Hackeisen hacken: č. lapas AP. nečakā pa virsu! grūd cauri līdz dibinam! PV.

Avots: EH I, 283

čakāt

čakât, -āju, stochern LP. VII, 287. Refl. -tiês, wühlen: kuo tu čakājies gar sāniem ar ruokām? Plm.

Avots: ME I, 401

čākāt

čākât, -āju, oberflächlich entfernen Infl. n. U.; gew. mit nuo-.

Avots: ME I, 408

čalkāt

[čal˜kât Līn., spülen Wid.]

Avots: ME I, 402

čankāt

‡ čànkât 2 Sonnaxt, -ãju, scheuchen, treiben: suņuks čankā vistas.

Avots: EH I, 285

čankāties

čankâtiês, -ājuos, viele Tücher um den Kopf binden Druw.

Avots: ME I, 404

čaukāt

‡ čaũkât Frauenb., -ãju, mischen: č. putru ar ūdeni kuopā.

Avots: EH I, 286

čaukāties

‡ čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286

čēkāt

‡ čè̦kât 2 Warkl. "Steinchen spielend auffangen".

Avots: EH I, 289

ciekāt

‡ cìekât 2 , -āju, (langsam KatrE.) gehen Erlaa.

Avots: EH I, 276

cikāt

‡ cikât,

1) "langsam gehen"
Frauenb., trippeln PV.: bē̦rns jau it brangi pruot c.;

2) ticken
PV.: pulkstens cikā.

Avots: EH I, 269

čikāt

čikât

2): zirgs čikā galvu, lai atsvabinātuos nuo dunduriem Wessen.

Avots: EH I, 290

čikāt

čikât, -āju,

1) stochern
Smilt., Bers.: čikā, lai zivs bē̦g Mar. n. RKr. XV, 110;

[2) "schütteln; mehrfach heben"
Wessen]. - Vgl. auch čīkâties.

Avots: ME I, 412

čīkāt

čĩkât, -āju, čīkuot, fiedeln. [Vgl. cīkuot 1.]

Avots: ME I, 415

čīkāt

čīkât, čikât Spr., rupfen, die Haare zupfen. Refl. -tiês, nach Spr. čikâtiês, einander in den Haaren liegen, kämpfen. Vgl. cīkāties.

Avots: ME I, 415

čīkāt

‡ III čĩkât Frauenb.,

1) langsam sägen;

2) zumachen (eine Tür);

3) faulenzend (die Zeit) vertrbdeln.

Avots: EH I, 292

cīkāties

cĩkâtiês, - ājuos, [streiten, zanken Salis]; cīkstīties, ringen: tâ cīkājušies vai savu lielu laiku Etn. II, 86. [Vgl. cīkstīties U., ringen.]

Avots: ME I, 390

cilkāt

‡ cilkât KatrE., Lub., mit langen Schritten gehen.

Avots: EH I, 270

činkāt

‡ činkât Wessen "am Schopf fassend schütteln".

Avots: EH I, 290

cirkāt

‡ cir̂kât Auleja, -ãju, beim Melken die Milch in kleinen Mengen allmählich herausdrücken: cirkā pa lasītei, kāļ izcirkājas.

Avots: EH I, 273

čirkāt

‡ I čir̃kât AP., (das Haar) locken.

Avots: EH I, 291

čirkāt

‡ II čir̃kât zēveles Dunika, Zündhölzchen streichend entzünden.

Avots: EH I, 291

čirkāties

čir̃kâtiês [C.], sich zusammenkrollen Smilt. n. U.

Avots: ME I, 414

čokāt

čokât, čokstît Lems. n. U., = balstīt: kuo tu čuokā (stocherst) zuobus Ubbenorm. [Vgl. čukstî dass.]

Avots: ME I, 417

čokāties

čùokâtiês 2, -ājuos, -ājuos, erschlossen aus ostle. čūkuôtîs,

1) sich abmühen:
viņš čuokājās pa mājām Mar. n. RKr. XV, 111;

2) sich raufen, Unsinn treiben:
puiši un meitas čuokājās Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 426

čorkāties

[čor̃kâties Wandsen "allein und ernstlich etwas tun, ohne andere zu beachten".]

Avots: ME I, 417

čuikāt

[čuikât, schlecht schneiden, schneidend verpfuschen Wid.]

Avots: ME I, 418

cūkāt

‡ cūkât -ãju, "Böses tun" Dond.; schimpfen PV.; "(iz)ne̦rruot" Fest.: viņš daudz kuo cūkājis savā mūžā Dond. Refl. -tiês, = cũkuôtiês 1 Saikava; "etwas falsch machen" Fest.; schimpfen (intr.) Vīt.: kuo tu cūkājies? vai nevari labi padarīt? Fest.

Avots: EH I, 280

čukāt

čukât: stossen AP., Lemsal, Segew.

Avots: EH I, 294

čukāt

čukât, čuknât, -āju, stechen, stochern Smilt., Bers.: ar sluotu pačukāja gar visiem rijas pakšiem LP. VII, 287. de̦guns ķēķī pagales čuknā BW. 20095, 2. [Refl. čukâties Trik., sich stossen.]

Kļūdu labojums:
20095,2 = 20095,4

Avots: ME I, 418

čunkāt

čunkât, -āju, tr., hätscheln, pflegen, umhertragen: čunkā maziņuo līdz gadam, kamē̦r pats nuo sevis staigās LP. Vgl. li. čiunkóti "spielend umhertragen".

Avots: ME I, 421

čunkāties

*čuñkâtiês od. *čunkuôtiês (> tahm. čuñktiês) Kand. "?": uz zemēm tik jāčunkājas (-uojas?) ir; nav kâ pilsē̦tā.

Avots: EH I, 295

čuskāt

‡ čuskât Salis n. FBR. XV, 69, -ãju, stechen, stochern.

Avots: EH I, 297

dakāt

‡ dakât,

1) "?": sāk (labībns) metienu d. (ar dakaini) Janš. Līgava I, 267;

2) "mit einem Holzstück (Wäsche im Kessel) quetschen, drücken"
Bauske. Refl. -tiês, unruhig hin und her treten Schnehpeln, Wandsen: zirgs dakājas, ar mušām kaudamies.

Avots: EH I, 303

dakūkāt

‡ dakūkât 2 Kaltenbr., bis zu einem gewissen Zeitpunkt (zu) schreien (pflegen), vom Kuckuck: dze̦guze da Petrim (bis zum Petritag) vis dakūkā.

Avots: EH I, 304

dankāties

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307

dekāt

*de̦kât, zu erschliessen aus ‡ sade̦kât.

Avots: EH I, 314

dieniškāt

‡ dìeniškât 2 Auleja, Pilda, Zvirgzdine, die dìeniškas 2 essen.

Avots: EH I, 327

dikāt

dikât, dĩkât Sassm., -āju, laufen: bē̦rns dikā pa plānu Kand. dunduru laikā guovis dīkā Dond. Hen. Refl. -tiês, gehend nicht vorwärts kommen Katzd.

Avots: ME I, 466

dīkāt

‡ II dīkât PV. "wiederholt laut weinen".

Avots: EH I, 325

dirkāt

dir̃kât: auch (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84.

Avots: EH I, 322

dirkāt

dir̃kât, -āju, tr., reissen: drēbes. Refl. -tiês, sich prügeln Kand., Kok., Selb., Etn. IV, 64. [Wohl zur Wurzel von dìrât.]

Avots: ME I, 470

donkāt

‡ don̂kât 2 Seyershof, = dùnkât. Refl. -tiês ebenda, einander Rippenstüsse versetzen.

Avots: EH I, 328

draiskāt

draĩskât [Salis, dràiskât C.], -āju, draiskuot,

1) tr., reissen:
drēbes;

2) tollen, toben, lärmen, ausgelassen sein
[auch: draiskalêt Fest.]: man arī trakuot un draiskuot gribas Vēr. II, 1114. In dieser Bedeutung gew. das Reflexiv: nedraiskājaties, bē̦rni.

Avots: ME I, 489

drakāt

‡ drakât, ausgelassen (unartig) sein Warkl. Vgl. auch drakâties und ‡ apdrakât.

Avots: EH I, 329

drākāt

‡ II drākât Warkl. "ausgelassen (unartig) sein".

Avots: EH I, 331

dranckāt

‡ drànckât 2 , zerreissen, zerfetzen Kalz., zerreissen, zerschlagen, zertrümmern PV.: d. drēbes, papīru, traukus.

Avots: EH I, 329

dranskāt

‡ drànskât 2 , zerfetzen, (Kleider) tragend abnutzen (nùoval˜kât) Bērzgale, Saikava.

Avots: EH I, 329

draskāt

draskât, -āju, tr., iter., reissen, zerreissen (Kleider); streichen, abstreichen: linu ziedus draskādama (Var.: braucīdama) BW. 7631. Refl. -tiês, sich reissen, balgen, toben: ar meitām draskāties BW. 12677.

Avots: ME I, 490

drikāt

drikât, -āju,

[1) "mit Geräusch bewegen":
dr. krê̦slu Trik.];

2) "?": dziedādama, drikādama lēcu tautu kamanās BW. 17883;

[3) heftig schelten
Schujen;

4) monoton klappern
(intr.; z. B. von einer Maschine) Daiben;

5) ="driskât" Stenden].

Avots: ME I, 498

driskāt

driskât, -āju,

1) tr., reissen, zerreissen:
drēbes;

[2) "hin und her laufen":
aitas nuo aukstuma driskā Stuhrhof]. Refl. -tiês, albern, lärmen, tollen, sich unruhig gebärden: kuo nu driskājaties ap manim? Vgl. draskāt, draiskāt.

Avots: ME I, 500

drukāt

drukât: (ein Gewebe) färben Orellen.

Avots: EH I, 336

druskāt

druskât, -āju, druskuôt (namentlich in Zstz. mit sa-, iz-), zerkrümeln U.

Avots: ME I, 505

duckāt

duckât: auch Dond. ‡ Refl. -tiês.

1) "grūstīties, kauties" Dond.: viņi sāka d. un vēlāk nuopietni kauties;

2) hin- und hertreten, -stampfen
AP.: aitas duckājušās pa lapām.

Avots: EH I, 339

duckāt

duckât, puffen Ahs. [Bers.].

Avots: ME I, 510

dukāt

dukât,

1): mit den Flörnern stossen
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 340

dukāt

dukât, -āju, tr.,

1) mit der Faust schlagen, Rippenstösse versetzen
[Ronneb., Drsth.];

2) kneten:
maizi Grünh.

Avots: ME I, 511

dūkāt

[dūkât, -āju,

1) "spaidīt": d. vē̦de̦ru Kokn.;

2) "rütteln, schütteln"Bers.]

Avots: ME I, 525

dūkāties

[dūkâtiês "anstossen" (intr.): bē̦rns strauji šūpuodamies dūkājas (= piesitas šūpulim) od. dūkās (vgl. dūcīties) Kalz.]

Avots: ME I, 525

dūmakāt

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

dunckāt

dun̂ckât 2, -āju, mit der Faust schlagen Kand.: žīds dunckā tuo ar dūri pa muguru LP. VII, 802.

Avots: ME I, 515

dunkāt

dùnkât;

1): auch Dond.; viņa tuo vienmē̦r dunkājusi Pas. XI; 266; ‡

2) mit einer Stange Fische ins Netz scheuchen
(mit un̂ 2 ) Lems:, Wainsel.

Avots: EH I, 343

dunkāt

dùnkât [Ronneb.], -āju, mit den Fäusten schlagen Etn. III, 162; bes. in der Zstz. mit sa-.

Avots: ME I, 517

dunskāt

[dunskât, -āju, Fest., = dunckāt.]

Avots: ME I, 518

džakāt

‡ džakât Dunika wütend (wiederholt) schlagen: dž. zirgu. Vgl. auch izdžakāt.

Avots: EH I, 365

džakāties

‡ džakâtiês "sich unnützerweise irgendwo aufhaften und angeblich etwas tun" Schnehpeln: tik ilgi tur visi džakājas pa iekšu.

Avots: EH I, 365

dzēkāt

‡ dzê̦kât Nautrēni, -āju, trinken (von Kindern): dzē̦kā, dzē̦kā, mazuo pūpaleņ! saufen ; (verächtlich): tis jau kruogā vien dzē̦kā.

Avots: EH I, 356

garkāta

gaŗkâta [Bielenstein Holzb. 495] od. gaŗkâtes izkapts MWM. VIII, 595 od. gaŗkâte [Fest.], die langstielige Sense, tārpus izskaust, kad ņe̦muot gaŗkāta izkapti un ar tuo rīkuojuoties kâ pie pļaušanas Etn. II, 74. miežus un auzas pļaujuot ar gaŗkāti Etn. III, 72.

Avots: ME I, 606

garkātains

gaŗkâtaîns, langstielig: gaŗkātainas lapas Konv. 2 1203.

Avots: ME I, 606

garkāte

gaŗkâte (unter gaŗkâta ...): auch Kaltenbr., Linden in. Kurl., Sonnaxt, Wessen, (mit â 2 ) AP:, Ramkau, Siuxt; gaŗkâtes 2 sluota Siuxt, ein langstieliger Besen.

Avots: EH I, 385

garkātis

‡ *gaŗkâtis, ein Lagbeiniger, (?): ierauguot šuo gaŗkāti (auf einen Menschen bezogen) Janš. Mežv ļ. I, 391.

Avots: EH I, 385

ģickāt

ģickât: manu kre̦klu brālis ģickā Seyershof.

Avots: EH I, 427

ģickāt

ģickât, reissen (vom Schuhwerk): pastalas ir gatavas, būs kādu laiku kuo ģickāt Smilt. [viņš mani sāka ģickāt (= plêst) Lindenhof, Ruj. Refl. -tiês "plēsties" Ruj.]

Avots: ME I, 698

ģiskāt

ģiskât, -ãju [Trik.], tr., reissen; refl. -tiês, sich prügeln, schlagen. [Vgl. ģickât.]

Avots: ME I, 700

gūškāties

‡ gūškâtiês PV. "viel zu erlangen (erwerben) suchen (streben)".

Avots: EH I, 422

iebokāt

‡ ìebuokât "iekult, iedauzīt (graudus)": viņš jau iebuokājis rudzus Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 506

iebraukāt

ìebraũkât: kas ir tādi iebraukāti zirgi, tie jau mājas zin Siuxt. visi (sc.: puiši) labi iebraukāti: ar Jānīti Rīgā brauca, ar Peteri baznīcā, ar Miķeli ... uz Jelgavu ... Tdz. 42025.

Avots: EH I, 504

iebūkāt

‡ ìebùkât 2 Kalz., = ìebuñgât: lielais (zē̦ns) mazuo (zē̦nu) ar˙vien iebūkā Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 505

iedrikāt

ìedrikât, ‡

2) in Bewegung setzen
Jāsmuiža: jau iedrikaja vētījamuo mašīnu.

Avots: EH I, 510

iedriskāt

[ìedriskât, tr., teilweise zerfetzen: iedriskātas drēbes C.]

Avots: ME II, 10

iedukāt

[ìedukât,

1) einen Schlag versetzen,
iesist Wolm.;

2) mit Faustschlägen scheu machen:
iedukāts bē̦rns Lautb.]

Avots: ME II, 11

iedūkāt

[ìedūkât,

1) = iedukât 2 Drosth.;

2) pressend (Kleider) hineinstopfen
Bauske, Bers.]

Avots: ME II, 11

iedunkāt

[ìedunkât Wolm., ìeduñkât C., iedun̂kât 2 Bauske], ìeduñskât, mit der Faust einen Stoss versetzen Ruj., Smilt. n. U.

Avots: ME II, 11

ieieskāt

‡ ìeiẽskât, zu lausen beginnen (und nachher das Lausen unterbrechen) Frauenb.: tu man ieieskāji galvu un aizmuki!

Avots: EH I, 516

ieķeskāties

‡ ìeķe̦skâtiês, in Streit geraten, zu prozessieren anfangen Frauenb.: nepatīkas ie. ar kaimiņiem.

Avots: EH I, 525

iekļinkāt

‡ ìekļin̂kât Saikava "ne visai ātri ieskriet": iekļinkāja kūtī.

Avots: EH I, 520

iekrankāt

‡ ìekrànkât 2 Warkl. "herein-, hineinlaufen": iekrankājis sē̦tā.

Avots: EH I, 522

iekrokāt

[ìekŗuokât, einfalten: iekŗ. kre̦klam piedurkni Nigr.]

Avots: ME II, 30

iekrunkāt

‡ ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523

ielēskāt

[ìele̦skât, mit schmutzigen Füssen hineingehen od. hereinkommen: istabā PS., Bauske.]

Avots: ME II, 38

ieļinkāt

‡ ìeļìnkât 2 Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27, = ìecil˜puôt 2: zaķis ieļinkāja krūmuos Saikava.

Avots: EH I, 528

ieļurkāt

‡ ieļur̂kât 2 Dunika, plump (mit schweren Schritten, durchnässtem Schuhzeug) hineingehen resp. hereinkommen: ie. istubā.

Avots: EH I, 528

iemikāt

‡ ìemikât,

1) einbröckeln
Bers.: ie. maizi pienā;

2) etwas Weiches mit grossen Bissen essend zu sich nehmen
Prl., Wessen;

3) "saņurdzīt; saduot ar dūrēm" Ramkau;

4) (hin)eintreten
(tr.) Frauenb.: ie. salmus dubļuos;

5) wühlend hineingeraten lassen (in Fetzen u. ähnl.)
Meselau.

Avots: EH I, 530

iepakāt

ìepakât, tr., einpacken: savas lietas. ìepakãjums, das Eingepackte, die Einpackung, die Verpackung: apdarvuots papīrs labs aizsargs pie iepakājuma A. XIII, 621.

Avots: ME II, 49, 50

iepasakāties

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50

iepļaukāt

ìepļaukât, tr., einige Ohrfeigen geben: tādu smurguli vajaga tik iepļaukāt Naud.

Avots: ME II, 52

ieplūkāt

ìeplũkât (freqn.) und ìeplükt,

1) reissend einsammeln:
zâles;

2) ein wenig zupfen, zausen:
viņš gribēja zē̦nu ieplūkāt.

Avots: ME II, 52

ierakāt

[ìerakât,

1) einscharren:
šuogad labi nedabūjām iesēt, tikai tâ˙pat ierakājām Jürg.;

2) teilweise aufwühlen, aufscharren (den Boden):
cūkas dārzu ierakājušas Bauske. Refl. - tiês, sich einscharren: cūkas ierakājušās dubļuos Bauske.]

Avots: ME II, 55

iesaukāt

ìesaũkât, freqn. zu ìesàukt, benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben: par Dīdekli iesaukāja tuo jaunuo rentnieku A. XX, 721.

Avots: ME II, 61

ieskāt

ieskât, - ãju (li. ieškóti oder jíeskoti "suchen; (Trak. d. 9) lausen"), intr., tr., lausen, Läuse suchen: ieskāt galvu. Refl. - tiês, sich etwas mit dem Schnabel in den Federn suchen: vistas ieskājas. Zu slav. iskati "suchen, lausen", ahd. eiscōn "forschen, fordern", [ai. iccháti, av. isaiti "sucht, wünscht", ai. anv - eṣ̌ati "sucht auf" u. a., s. Berneker AfslPh. XXV, 491 und Wrtb. I, 433 und Trautmann Wrtb. 67].

Avots: ME II, 65

iešļankāt

[ìešļankât, herein -, hineinspritzen Wid.]

Avots: ME II, 77

iešļokāt

[ìešļuokât,

1) an verschiedenen Stellen niedertreten:
zâli Bauske;

2) Schläge verabfolgen:
pa ausi Ruj.]

Avots: ME II, 77

iešļūkāt

[ìešļūkât, glitschend herstellen: celiņu uz le̦dus Bauske.]

Avots: ME II, 77

iešņaukāties

[ìešņaukâtiês, sich ein wenig schneuzen: šad un tad savādi iešņaukādamies Janš. Dzimtene I, 301.]

Avots: ME II, 78

iesukāt

ìesukât, tr.,

1) anfangen zu kämmen, ein wenig kämmen:
nāc, es tev iesukāšu galvu Dīc. I, 62;

2) den Buckel schmieren, ein wenig wichsen, prügeln:
vakarā tuo saimnieks mazliet gan iesukāja MWM. VI, 193;

3) pickeln, schmausen, sich gütlich tun:
tad ta iesukājām!

Avots: ME II, 74

iesūkāt

[ìesūkât, wiederholt einsaugen: nāsis e̦lsuoja, it kâ gaisu... iesūkādamas A. Gulbis Fantasti 27.]

Avots: ME II, 74

ietekāt

ìete̦kât, intr., freqn. zu ietecēt, wiederholt herein -, hineinlaufen; iete̦kāt ceļu, einen Pfad hin und her laufend ebnen, einen Weg bahnen.

Avots: ME II, 81

ietrenkāt

[ìetre̦nkât,

1) wiederholt od. viele hineinjagen, - treiben:
ej nu, ietre̦nkā aitas laidarā! Salis;

2) wiederholt jagend scheu machen:
ietre̦nkātas aitas Bauske.]

Avots: ME II, 83

ievalkāt

ìeval˜kât, tr., tragend brauchbar, bequem machen: drēbes, zeķes.

Avots: ME II, 86

iezākāt

[ìezãkât, schmähend zu benennen od. für etwas auszugeben beginnen: viņš jau zaglis nav, tikai iezākāts par tādu Nigr., Drosth.]

Avots: ME II, 91

īskāte

îskâte, [īskāts Bielenstein Hozb. 496], die kurzstielige Sense Mitau. Auch vienruoce.

Avots: ME I, 837

izbekāties

‡ izbe̦kâtiês, zur Genüge Steinpilze lesen; ej nu i˙!, geh und lass mich in Ruhe! Lubn.

Avots: EH I, 434

izbokāt

[izbuõkât, (perfektiv) überdreschen: ruogas PS.]

Avots: ME I, 720

izbraukāt

izbraũkât, tr.,

1) fahrend durchqueren, zurücklegen:
malu malas. kur es tādu tālumu varu izbraukāt LP. VII, 481;

2) ausfahren:
ceļu, zirgu. zirgi šad tad izbraukā, lai nepaliek līkas kājas. Refl. -tiês, kreuz und querfahren: izbraukājies pa Rīgu visu dienu Etn. III, 176. riņķi vien izbraukājies LP. VII, 975.

Avots: ME I, 718

izbrēkāties

izbrẽ̦kâtiês, zur Genüge schreien, sich satt schreien Karls.

Avots: ME I, 718

izbūkāt

[izbūkât Kreuzb., Warkh., (perfektiv) überdreschen.]

Avots: ME I, 720

izčirkāt

‡ izčir̃kât (daudzus, visus) sē̦rkuociņus, (viele, alle) Zündhölzchen (eins nach dem andern) streichend anzünden Dunika.

Avots: EH I, 439

izcirkāties

‡ izcir̂kâtiês Auleja, beim Melken in kleinen Mengen allmählich (aus dem Euter) ausgedrückt werden (von der Milch): cirkā pa lāsītei, kāļ izcirkājas.

Avots: EH I, 438

izcūkāt

izcũkât,

1): durchschimpfen, verhunzen, ausnarrieren
Fest.

Avots: EH I, 438

izcūkāt

izcũkât, izcũkuôt,

1) foppen, anführen:
smalki tevi izcūkuoju Degl.;

2) übertreffen:
es viņus visus pļaudams izcūkāju Kand.

Avots: ME I, 722

izčukāt

izčukât, durchstochern, durchwühlen: i tad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri iz- čuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME I, 723

izdakāt

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

izdikāt

‡ izdikât Frauenb., mit kleinen Schritten heraus-, hinauslaufen (von Kindern). Refl. -tiês ebenda, zur Genüge mit kleinen Schritten laufen (von Kindern).

Avots: EH I, 442

izdirškāt

‡ izdirškât Schwanb., (Geld u. a.) sinn los vergeuden.

Avots: EH I, 442

izdraiskāties

‡ izdraiskâtiês, zur Genüge tollen, sich austollen: kur var visādi izblaizīties un i. Janš. Mežv. ļ. II, 231.

Avots: EH I, 443

izdraskāt

izdraskât vilnu pa istabu Nigr., olle im Zimmer auseinanderwerfen. Refl. - tiês, zur Genüge toben.]

Avots: ME I, 728

izdriskāt

izdriskât, tr., abreissen, zerfetzen: drēbes.

Avots: ME I, 729

izdukāt

‡ izdukât,

1) zur Genüge mit Faustschlägen traktieren
Bers., Trik.;

2) i. zivis nuo krasta Zögenhof, mit Stangen die Fische aus Uferhöhlungen hinaustreiben;

3) ausscharren
Aahof: suns izdukājis bedri. Refl. -tiês. C., zur Genüge einander mit Faustschlägen traktieren.

Avots: EH I, 443

izdunckāt

‡ izdun̂ckât 2 Frauenb., zur Genüge mit Rippenstössen traktieren.

Avots: EH I, 443

izdžakāt

izdžakât, tr., austechen, grösser machen, breiter amchen (vom Loche): caurums izdžakāts, un kuņģis nāk laukā Wain.

Avots: ME I, 734

izdžākāt

izdžākât,

1) (von Tieren) das Futter durchschnüffeln, um den besten Bissen zu finden;

2) gründlich durchschelten.

Avots: ME I, 734

izieskāt

iziẽskât,

1): aucn Līvāni; ‡

3) durchsuchen (-ât)
Warkl.: i. malu malas. ‡ Refl. -tiês Frauenb. u. a., einander ablausen: ļauj mums i˙!

Avots: EH I, 451

izieskāt

iziẽskât [li. išjíeškoti, [aksl. iziskati], tr.,

1) ablausen:
galvu: bē̦rniem vajaga katru dienu galvu izieskāt Ahs. kad galvai vienu pusi izieskā, uotru ne, tad ieskātāju vilks ē̦d LP. VII, 857;

2) fig., durchprügeln, durchbleuen:
gan es tev muguru izieskāšu Tals.

Avots: ME I, 743

izkākāt

izkākât, tr., allzu freigiebig, leichtsinnig verschenken; vertun: izkākā savu labumu citiem Naud., Blied.

Avots: ME I, 749

izkakāties

izkakâtiês, seine Notdurft verrichten (besond. von kleinen Kindern): vai biji ārā izkakāties?

Avots: ME I, 746

izķīckāt

izķĩckât,

1): (siruotāji) izķīckājusi mantu Janš. Mežv. ļ. I, 77 (ähnlich Līgava II, 331). izķīckājis kungam visu labākuo mantu Atpūta № 371, S. 6; ‡

2) (Fische) ausweiden
Lems.: i. reņģes, ‡ Refl. -tiês "iztīrīties" Burtn.: nevar i. vien.

Avots: EH I, 461

izķīckāt

izķĩckât, alles wegnehmen, zu Grunde richten: tas jau izķīckāts pēdīgi Wain.

Avots: ME I, 760

izklunkāties

‡ izklunkâtiês, hörbar sich verschütten (von Flüssigkeiten): visa putra nuo muciņas izklunkājusies Pas. XII, 248.

Avots: EH I, 457

izkoskāt

‡ izkoskât, durchprügeln Seyershof.

Avots: EH I, 458

izkrankāt

‡ izkrankât Warkl., aushungern, heiss hungrig werden: trīs dienas luopeņi nav ē̦duši, tāpêc jau visā izkrankājuši.

Avots: EH I, 458

izkraukāt

izkr̀aukât, Speichel, schleim auswerfen: kŗaukas. Refl. - tiês, längere Zeit Schleim auswerfen, von Schleim sich befreien: viņš izkŗaukājās A. XX, 482.

Avots: ME I, 755

izkrokāt

izkrùokât 2 : in Falten legen Diet.

Avots: EH I, 459

izkrokāt

izkrùokât 2 [Kr.], tr., entfalten, Falten bilden: kre̦klu svārkus; izkruokāts, faltig: izkruokātas lapas Latv.

Avots: ME I, 755

izlēkāt

[izlẽ̦kât,

1) wiederholt springend vernichten:
zē̦ns izlē̦kāja sīpuolus;

2) eine längere Strecke od. Zeit hindurch springen:
zē̦ns izlē̦kāja pa ciņiem kâ zaķis. nevar uotram pa prātam izlē̦kāt;

3) izlē̦kāt nuo vietas Nigr., sich nach einer anderen Stelle umsehend, die bisher eingenommene Stelle vierlieren.
Refl. - tiês, zur Genüge hin und her springen.]

Avots: ME I, 763

izlūkāt

izlũkât: izlūkā visas vietas Tdz. 42415.

Avots: EH I, 464

izlūkāt

izlũkât, izlũkuôt, tr., betrachten, ausersehen, ausspähen, auskundschaften: ej pa ceļu, staltais puisi, lai es tevi izlūkāju BW. 9610. kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 8. tie vīri atgriezās nuo izlūkuošanas IV Mos. 13, 26. Refl. - tiês, längere Zeit spähen: gājusi pie visām guovīm, izgramstījusies, izlūkuojusies LP. VII, 551.

Avots: ME I, 766

izļurkāt

‡ izļurkât,

1) = izļuodzît PV.;

2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ 2 );

3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,

1) = izluodzîtiês 1 PV.;

2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.

Avots: EH I, 464, 465

izmurkāt

‡ izmur̂kât 2 Dunika, gehörig knautschen, kitzeln: krietni i. meitas.

Avots: EH I, 468

izņakāt

izņakât, ausschnüffeln, aussuchen (das Beste vom Essen) Grob., Etn. IV, 34: cūkas izņakā ēdienu A. XIV, 480.

Avots: ME I, 777

izniekāt

izniekât (li. išniekóti), tr., ausdurchsieben: nuogrūstuos graudus izžāvē, izsijā jeb izniekā Etn. I, 3, Spr.

Avots: ME I, 777

iznieskāt

‡ I izniẽskât Seyershof "izplēst" (=durchprügeln?). Identiseh mit ‡ iznieskât II?

Avots: EH I, 469

izņukāt

‡ izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469

izpičkāt

izpičkât, tr., verunterzieren, mit Zeichen versehen: šīs zīmes vēl izpičkātas jaunām zīmēm Zalkt.

Avots: ME I, 779

izpīckāt

izpĩckât, tr., durchpeitschen: trums lai iznīkst, lai izpīkst Tr. IV, 199.

Avots: ME I, 780

izpikāt

izpikât, auch izpikņât, hinausstossen Spr.

Avots: ME I, 779

izpikāties

[izpikâtiês, zur Genüge schneeballen Wolm.]

Avots: ME I, 779

izpiļčkāt

izpiļčkât, zwecklos und leichtfertig vergiessen: pārnesu nuo akas udeni, un jau izpiļčkāts Doblen.

Avots: ME I, 780

izpinkāt

izpiñkât, tr.,

1) zottig machen, verwühlen:
izpinkāti ati;

2) loswickeln, von Zotten befreien:
matus Spr. Refl. - tiês, zottig werden: izpinkājušies mati Etn. IV, 130.

Avots: ME I, 780

izpipkāt

izpipkât, tr., durchpeitschen: čigāns savu (sievu) izpipkāja BW. 12419.

Avots: ME I, 780

izplakāt

‡ izplakât Smilt., ausschlendern, vergeuden : i. naudu.

Avots: EH I, 472

izplanckāties

izplañckâtiês, izplañčâtiês,

1) herausplantschen, sich heraushelfen:
nuo ūdens Mitau;

2) im Wasser nach herzenslust plantschen, herumwirkschaften:
bē̦rni nu labi izplančājušies pa ūdeni.

Avots: ME I, 781

izpļaukāt

izpļaũkât, tr., maulschellieren, tüchtig ohrfeigen: kungs izpļaukāja sulaini.

Avots: ME I, 784

izpleikāt

I izpleĩkât [Arrasch, Nigr.], izpleikuôt, izpleiķêt U., verschwenden, ver geuden. Refl. - tiês, sich ruinieren A. XV, 82, Bers.

Avots: ME I, 782

izpleikāt

[II izpleĩkât Nigr., mehrfach schlagen; "arī mīklu var izpleikāt".]

Avots: ME I, 782

izpļekāt

‡ izpļe̦kât, austreten (beim Waten tiefe Spuren hinterlassend) Dunika: i. dubļus. Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) durch Kot waten Dunika: dabūju krietni i.

Avots: EH I, 474

izplūkāt

izplũkât, tr. freqn.,

1) auszupfen, ausrupfen:
bārdu; matus. dažam matus izplūkāji BW. 19882. viesulis skrējis tikai zirņus izplūkāt LP. VII, 1190;

2) auszupfen, fasern:
vilnu, šķiedras. Refl. - tiês, sich ausfasern, ausgerupft, ausgezupft werden: bārdas mati izplūkājas LP. VII, 1278.

Kļūdu labojums:
skrējis = spējis

Avots: ME I, 784

izplunckāt

izplunckât, zwecklos und leichtfertig vergiessen: pārnesu nuo akas ūdeni, un jau izplunckāts Dobl.

Avots: ME I, 784

izpūkāt

izpũkât, ausfasern. Refl. - tiês, sich ausfasern: sē̦klām ienākuoties, zieds izpūkājas Konv. 2 3117.

Kļūdu labojums:
sich = izpûkuotiês, sich
izpūkājas = izpūkuojas

Avots: ME I, 787

izrakāt

[izrakât, izrakņât, tr., aufwühlen: cūku izrakņāts maurs Aps. priedulājs, kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. katrs savu izrakņājumu apsējis Etn. II, 117. Refl. - tiês, herumwühlen, vergeblich suchen: atvilka galda atvilkni un izrakņājās pa tuo A. XX, 223.

Avots: ME I, 789

izsaukāt

izsaũkât, tr., freqn.,

1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;

2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.

Avots: ME I, 795

izšēkāt

izšē̦kât, tr., verschwenden, verschleudern, vertun: Gustiņš, izgājis pie kalpu bē̦rniem, visus ābuolus izšē̦kājis Grob. n. Etn. III, 67. kas tad tev var būt: tu jau visu izšē̦kā uotram Wain.

Avots: ME I, 810

izšļakāt

‡ izšļakât, aussprengen, besprengen Dunika: pirms slaucīšanas istubu vajag i., lai neput.

Avots: EH I, 486

izšļākāt

‡ izšļākât Bers. (auch M. 71, 80, 192 mit der Bed. von r. выбрызгать, испрыскать), izšļākuôt ebenda, = izšnākât 1.

Avots: EH I, 486

izšļankāt

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

izšļaukāt

‡ izšļaũkât Seyershof "pagarināt stiepjuot"; i. kniedi, eine Niete schmiedend verlängern.

Avots: EH I, 486

izsliekāties

‡ izsliêkâtiês Auleja, an Speichel (sliêkas) zu kurz kommen: slieku netīk (der Speichel reicht nicht aus): izsliekājas (indem man beim Spinnen den Faden mit Speichel anfeuchtet).

Avots: EH I, 481

izšļokāt

‡ izšļùokât 2 Druw. n. RKr. XVII, 81, mit schweren und schlaffen Schritten herauskommen resp. hinausgehen. Vgl. izšļuôkât.

Avots: EH I, 486

izšļokāt

izšļuôkât, tr.,

1) durchgehen, durchstreifen, durchstöbern:
sveša māte cē̦lusēs, kaktu kaktus izšļuokāja BW. 23401; 1687;

2) = izvazāt C.

Kļūdu labojums:
1) durchgehen = 1) = izsliedêt;

Avots: ME I, 813

izšņakāt

izšņakât: auch Smilten; "izēst" Sassm. n. RKr. XVII, 56: iebērt baruoklim graudus, lai izšņakā.

Avots: EH I, 486

izšņakāt

izšņakât, izšņakstinât, [izšņakarêt Salis], tr., schmatzend ausschnüffeln, das Essbare aussuchen: cūka izšņakājusi graudus. Refl. - tiês, gehörig schmatzend, die Zähne weisen, fletschen: viņš tur izšņakstinās un laiž mājā LP. VI, 346.

Avots: ME I, 813

izšņākāt

‡ izšņākât,

1) ausprusten
("caur nāsīm izšļākt kādu šķidrumu") Bers.; ausblasen (izpūst) Frauenb. (mit ã): i. putru (nuo kaŗuotes) pa galdu;

2) ausschnüffeln
W.-Livl. n. U. (unter šņākāt); = izšņakât Ar.: izšņākājuši miltus, visu sili Adl., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., Stomersee; eine Speise durchwühlen (aber wenig aufessen) Schibbenhof (mit ã ). Refl. -tiês Schwanb., eine Zeitlang zischen: čūska kādu brīdi velti izšņākājās.

Avots: EH I, 486

izšņaukāt

izšņaũkât, tr., freqn., izšņàukt,

1) schneuzen:
de̦gunu izšņaukāt, izšņaukt;

2) verschnupfen:
tabaku;

3) ausschnüffeln:
peļu alu MWM. VII, 693. cūka izšņaukā ēdienu C., Bers., Refl. - tiês, zur Genüge schnupfen, schnüffeln.

Avots: ME I, 813

izstirkāties

izstir̃kâtiês, sich anstrengen, abmühen: visi mēs iztirkājāmies gar akmeni, bet akmeni pacelt nevarējām Kand.

Avots: ME I, 806

izstūkāt

‡ izstūkât,

1) mit Mühe zu etwas bewegen
Bērzgale: i. meitu pie darba;

2) herausrütteln
Bērzgale, (mit û ) Saikava: nevar i.

Avots: EH I, 483

izsukāt

‡ izsukât, ‡

4) ausbürsten; figürlich vom Coitus:
lai viņu ar ... smukuo suku labi izsukā Anekd. IV, 326. ‡ Refl. -tiês, sich (das Haar) auskämmen: izsukājusies un sapinusies matus Janš. Dzimtene V, 189.

Avots: EH I, 484

izsukāt

izsukât, tr.,

1) auskämmen:
galvu, matus; pieri, das Haar von der Stirn zurückkämmen: es skatījuos viņa izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz.;

2) aufessen:
visu bļuodu putras;

3) durchprügeln:
nerātni.

Avots: ME I, 807

izsūkāt

izsũkât, freqn. zu izsùkt, mit Unterbrechnung aussaugen Ahs.; tabaku, zuobus RSk. II, 226.

Avots: ME I, 808

izšvīkāt

izšvĩkât, tr.,

1) mit Streifen versehen:
rakstu;

[2) izšvīkuot, aus -, durchtreichen
Wid.].

Avots: ME I, 814

iztalkāt

‡ iztalkât, mit Hilfe einer tâlka I (einer zusammengebetenen Arbeitsgesellschaft) verrichten, ausführen Mar.: kaimiņš jau iztalkājis mē̦slus.

Avots: EH I, 488

izteikāt

[izteĩkât, klatschend (ein Gerücht) verbreiten: kad tik tā bārīte nav kuo izteikājusi Janš. Bārenīte 33.]

Avots: ME I, 816

iztekāt

izte̦kât, Refl. -tiês: ganiņš cauru dienu izte̦kājies pa ganiem Ahs.

Avots: EH I, 488

iztekāt

izte̦kât, freqn. zu iztecēt,

1) durchlaufen:.
malu malas. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš.;

2) sich loswickeln
izte̦kāja kamuoliņš BW. 7229. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: pa visu dienu e̦sam diezgan izte̦kājušies.

Kļūdu labojums:
sich loswickeln... kamuoliņš = nach verschiedenen Richtungen hinwegrollen... kamuolīši

Avots: ME I, 816

iztēkāt

iztē̦kât,

1) wohl fälschlich für iztē̦gāt bei Glück: ķēniņu guods ir kādas lietas iztē̦kāt Spr. Sal. 25, 2;

2) jemand wonach ausschicken (?)
L.

Avots: ME I, 817

iztenkāt

izte̦ñkât, tr., ausplaudern, Unsinn in Umlauf bringen: niekus, blēņas. Refl. - tiês, Unsinn schwatzen, sich ausplaudern: laika mums arī bija diezgan izte̦nkāties.

Avots: ME I, 817

izteskāt

‡ izte̦skât, genügend schlagen, prügeln Seyershof.

Avots: EH I, 489

iztīkāt

‡ II iztĩkât Schibbenhof "ausreinigen": i. zarnas.

Avots: EH I, 490

iztrankāt

‡ iztrankât, = iztre̦ñkât: iztrankāti zirgi ... skrēja pa tīrumu Pas. IV, 369. iztrankā vuškas Evang. 1753, S. 40.

Avots: EH I, 490

iztrenkāt

iztre̦ñkât, freqn., iztrènkt (li. ištreñkti), auseinanderjagen, vertreiben Ronneb.: izklīdis ganāms pulks, kuo lauvas ir iztre̦nkājuši Jer. 50, 17; Hiob 37, 11. tumsā pa sienu pienāca nuo mājas iztre̦nktais suns Latv.

Avots: ME I, 820

izvaikāt

izvaîkât 2 ,

2): auch Gaiken, (mit aĩ ) Schnehpeln: i. luopus uz visām pusēm Schnehpeln;

3): auch Frauenb.

Avots: EH I, 492

izvaikāt

izvaîkât 2 [Nigr.],

1) "?": žurkas lūkuojuši izvaikāt arī ielas zē̦ni;

[2) auseinandertreiben
Wid.: izvaĩkât pūli Gr. - Essern;

3) hinaustreiben:
izvaĩkât zuosis nuo dārza Schrunden; vgl. li. išvaikýti "auseinanderjagen"].

Avots: ME I, 824

izvalkāt

izval˜kât,

3): (ceplis) teicis: "... izvalka manu maizi!" meitene ātri izvalkājusi maizi Pas. V, 316 (aus NB.); ‡

4) herausziehen; auseinanderziehen, -schleppen:
suņi sē̦tu izvalkava Tdz. 42566, ar knābi izvalkāšu sūnas nuo sienām Pas. I, 246 (ähnlich: 166). suņi ... izvalkāja visu gaļi Pas. XI, 364; ‡

5) ausnutzen
Diet.; ‡

6) eine bestimmte Zeit hindurch tragen:
kas parlieku druošs, tas savu mūžu savas ādas ve̦sals neizvalkā (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Refl. -tiês,

1) längere Zeit, zur Genüge (ein Kleidungsstück) tragen:
šādi tādi izvalkājas mana ze̦lta gredzentiņa Tdz. 39235. šuos svārkus izvalkājās abi brāļi, bet nevarēja nuovalkāt Jürg.;

2) beim Tragen fadenscheinig werden, Löcher bekommen:
valkā, kāļ izvalkājas šķiedras Auleja. zeķes izvalkājušās cauras.

Avots: EH I, 493

izvalkāt

izval˜kât, tr.,

1) abtragen
Sassm.: sacīs (vilnainītes) ve̦cas, izvalkātas BW. 16541. juostu pati izvalkāju 7490;

2) verausgaben, vergeuden
Infl. n. U.;

[3) "pārcilāt (maizi krāsnī)" Selb.].

Avots: ME I, 824

izvanckāt

izvanckât, ‡

2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn 2 ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig; ‡

3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.; ‡

4) = izvañdît Erlaa.

Avots: EH I, 493

izvanckāt

izvanckât, jem. durchschimpfen, im Wortkampf besiegen: es, kâ ņēmu, tâ izvanckāju viņu, ka ir vārda nebij viņam kuo atteikt Bers., Laud.

Avots: ME I, 825

izvanskāt

‡ izvanskât,

1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât ‡

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494

izzākāt

izzãkât: princese visus izzākā[ju]si un ne pie viena negā[ju]si Pas. X, 287 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 497

izzākāt

izzãkât, tr., durchschimpfen, heruntermachen: viņš mani neģēlīgi izzākāja.

Avots: ME I, 831

izžakāt

izžakât, tr., ausschnüffelnd essen, ausschnüffelnd: ēdienu Serb., Smilt., Luttr., Druw., Lub., Bers.

Avots: ME I, 833

izžiekāt

‡ izžiẽkât Nötk., (streifenweise) ausschmieren: i. izlijušu šķidrumu pa visu galdu.

Avots: EH I, 498

jekāt

[je̦kât,

1) lose annähen
U.;

2) ankleben, anleimen
Ruj. - Aus estn. jätkama "anflicken, durch Ansetzen vergrössern."]

Avots: ME II, 109

jokāt

juokât(iês), s. juõkuôt(iês).

Avots: ME II, 126

jokāties

juokât(iês), s. juõkuôt(iês).

Avots: ME II, 126

kaikāt

[kaĩkât "sitzend wiederholt mit dem Kopf nicken": kad piedzēris braucuot nevar stingri nuosēdēt, bet klanās, saka: "viņš kaikā" Walgalen.]

Avots: ME II, 132, 133

kakāt

kakât, -ãju, intr., die Notdurft verrrichten, kacken (von Kindern). [Nicht allgemein bekannt. - Nebst li. kakoti und estn. kakkama wohl eher aus d. kacken resp. slav. kakati entlehnt, als dem la. cacāre dass u. a. entsprechend. Vgl. auch kâkât.]

Avots: ME II, 137

kākāt

kâkât Mar., n. RKr. XV, 117, = kakât. [Könnte dem slav. kakati entsprechen; der Stosstoe zeugt eher für Verwandschaft als für Entlehnung.]

Avots: ME II, 190

kākāt

II kãkât: vista kãkā, kad meklējas dēt Ramkau.

Avots: EH I, 600

kākāt

II kãkât [N. - Peb., kàkât 2 Kreuzb.], - ãju, intr., gackern Wid.

Avots: ME II, 190

kākāt

III kākât, - ãju, tr., allzu freigebig, leichtsinnig verschenken; besond. gebraucht in der Zstz. mit iz -. [Wohl identisch mit kâkâ I; vgl. izdiršļât: dirst.]

Avots: ME II, 190

kanckāties

kañckâtiês: kuo nu bija vērtes k., tik˙pat taisnību nedabūs Lems.

Avots: EH I, 583

kančukāt

kañčukât, - ãju, kančukuôt, tr., peitschen, hauen, prügeln: taps mugura kančukuota BW. 21104, 6. tirgū gāja nuopirkties triju pīnu kančuciņu, kančukuot tautas dē̦lu nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 5.

Avots: ME II, 154

kankāt

kankât, mit grossen, müden Schritten gehen, traben Lub., Fest.; [in Warkl. werde dafür kamkât gebraucht].

Avots: ME II, 156

kankāties

kànkâtiês, ‡

2) prozessieren
(mit añ ) Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 584

kankāties

[kànkâtiês Planhof, kañkâtiês Wolmarshof, ohne guten Erflog (nešķirmīgi) arbeiten, sich beschäftigen. - Zu kanka IV.]

Avots: ME II, 156

kārkāt

kãrkât, - ãju, kãrkaluôt, freqn. zu kārkt, intr., wiederholt krächzen, schreien: kuo kārkājat, krauklīši Rainis, C.

Avots: ME II, 196

kaskāt

kaskât, - ãju, die Tannenrinde (kaska) ablösen Naukschen.

Avots: ME II, 169

kātaine

‡ kâtaine puķe Warkl., eine langstielige Blume.

Avots: EH I, 606

kātains

kâtaîns,

1) mit Stielen versehen:
kātains piekabelis Konv. 2 3933;

[2) kātaini cimdi Salis, mit langen valnīši versehene Handschuhe].

Avots: ME II, 205

kātena

‡ kâte̦na 2 sluota Seyershof, ein Besen mit einem Stiel.

Avots: EH I, 606

kātot

kâtuôt: kātuoja pakaļ savam saimniekam Azand. 90.

Avots: EH I, 606

kātot

kâtuôt, intr., stiefeln, gehen: viņš kātuo uz kaimiņiem Paul. ir jau vē̦ls, un liels gabals kuo kātuot! Vīt. 35. Zu kâts.

Avots: ME II, 205

kāts

kâts: mit à 2 Bers.;

1): milna k. BW. 8076 var. lizes kātu 33560, 1; der Stengel:
puķes k. niedru kātu pātadziņu BW. 33567,3. sēņu kātus 20290; der Stiefelschaft (gew. im Plural) Segew.;

2): der Unterarm
Segew.; kâti, lange Beine PV.: man kāti vairs neklausa Seyershof. likt (sist) suņam pa katiem ebenda;

3): kâtiņš Linden in Kurl., ein gestrickter Pulswärmer;
kâteņš Zvirgzdine "cimda valnītis"; ‡

4) bebŗa k. AP., eine gewisse Pflanze (mit süsslichem Stengel).
Nach Lidén KZ. LVI, 211 zu npars. xāda "Besenstiel, quodvis lignum erectum".

Avots: EH I, 606

kāts

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205

kaukāt

kaũkât [serb. kù`kati "wehklagen", poln. kukać "schreien"], - ãju, freqn. zu kàukt, wiederholt heulen: kaukā zvani Rainis. vēji kaukā. [Refl. - tiês, einander zurufen, satikties: gani kaukājas.]

Avots: ME II, 173

kaukāties

kaukâtiês "lūkuoties" [?]: mūsu Andris kaukājas uz Vagaļu Emmas Saikava.

Avots: ME II, 173

ķekāt

ķe̦kât U., Narrenpossen treiben. Refl. -tiês, ķē̦kâtiês, -ãjuôs, ķe̦kuôtiês,

1) = ķē̦katās iet ;

2) charmieren, den Hof machen:
daudzi, daudzi tuo meitiņu, kas ar puišiem ķe̦kājās BW. 11703. puiši ķe̦kuojas ar meitām Smilt., Ruj., Serb., Peb. [Vgl. ce̦kuôtiês ; ķe̦kâtiês

1 vielleicht haplologisch aus * ķe̦katâtiês.]

Avots: ME II, 361

ķerkāt

[ķe̦rkât "mischen, wühlen ; unschön essen" Wessen: (mit iz-) izķe̦tkāja visu biezputru.]

Avots: ME II, 368

ķeskāt

ķe̦skât, Refl. -tiês,

1): trödeln, knibbern
Salis: ķ. visu dienu ar reņģēm;

2): auch Segew.

Avots: EH I, 697

ķeskāt

ķe̦skât, -ãju, ķe̦skuôt, = ķesît, tüchtig essen: kuo tur nu ķe̦skā, ķesi? Serb. Refl. -tiês,

1) sich mit Lumpen abgeben, schmaddern, plump auftreten:
kuo tur nu ķe̦skājies ap bļuodu? Serb. tu kâ krupis ķe̦skuojies BW. 10071, 3;

2) Händel suchen, streiten:
kuo tu ķe̦skājies ap uotru? Serb., Treideln, [Lemsal, Salis].

Avots: ME II, 371

ķīckāt

ķĩckât, ‡

2) herausziehen:
ķ. zivis nuo ūdens Stenden; ķ. biezumus nuo zupas Pabbasch; ‡

3) "?": tuo zuobuas un ķīckās katrs Janš. Atpūta, № 411, S. 8. ‡ Refl. -tiês,

1) "?": istabās un pa pagalmu ķīckājušies siŗuotāji Janš. Mežv. ļ. I, 38;

2) sich mit dam Herausziehen abgeben
Stenden.

Avots: EH I, 705

ķīckāt

[ķĩckât, ausplündern, berauben: laupītāji... nenāk mūs ķīckāt Janš. Dzimtene IV, 83.]

Avots: ME II, 387

ķilkāt

ķìlkât, -ãju, ķilkuôt, springen wie ein Hase [Bers.], gehen, laufen: ķilku, ķiku zaķīt[i]s lēca nuo aparas aparā; tâ ķilkāja (ķilkuoja) dē̦lu māte, dē̦lam sievas me̦klē̦dama BW. 23568, Lub. [hier: ellig, mit langen Schritten gehen".]

Avots: ME II, 380

ķinkāt

I ķinkât od. činkât, -ãju, am Haar reissen Spr.

Avots: ME II, 382

ķinkāt

[II ķiñkât "weinen, bis der Rotz aus der Nase Fliesst" Mesoten.]

Avots: ME II, 382

ķiskāt

ķiskât, ‡ Refl. -tiês Adsel, Wolmarshof, mit dem Ausweiden von Fischen beschäftigt sein.

Avots: EH I, 705

ķiskāt

ķiskât, -ãju, ausweiden: zivis Serb., Paul.

Avots: ME II, 386

ķiskāties

‡ II ķiskâtiês Seyershof, sich reiben, sich kratzen: sivē̦ns ķiskājas. Wohl aus estn. kiskuma "zerkratzen" (kisklema "sich relben").

Avots: EH I, 705

ķiskāties

‡ III ķiskâtiês Aasel, Sessw., liederlich arbeiten; sich mit einer unsaubern Arbeit abgeben.

Avots: EH I, 705

klankāt

‡ klankât Warkl. "sich bewegend schallen" (= klan̂kšķêt 1 ?).

Avots: EH I, 610

klenkāt

kle̦nkât [oder kļe̦nkât? vgl. kļe̦nka], - ãju, schwatzen, leeres Stroh dreschen.

Avots: ME II, 223

klenkāt

‡ *II kle̦ñkât, zu erschliessen aus ‡ apkle̦ñkât und ‡ atkle̦ñkât.

Avots: EH I, 614

kliekāt

[kliẽkât Nigr., oft schreien (von Kindern).]

Avots: ME II, 232

klīkāt

‡ klĩkât PlKur., im Walde aus vollem Halse schreien.

Avots: EH I, 619

klinkāt

kliñkât,

1): auch Frauenb.; wackeind gehen
(mit ìn 2 ) Meselau; ‡

2) auf einem kotigen Weg langsam fahren
(mit in̂ ) N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 618

klinkāt

kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229

kļinkāt

‡ kļinkât Bers., ungewandt laufen, hinken.

Avots: EH I, 625

kliškāt

‡ kliškât NB. "mit grossen Holzpantoffeln gehen".

Avots: EH I, 619

klunkāt

‡ klùnkât 2 Auleja, -āju, gackern (von einer Bruthenne); vgl. auch ‡ izklunkâtiês.

Avots: EH I, 623

kņēckāt

‡ kņẽ̦ckât Kal., OB., (be)sudeln.

Avots: EH I, 636

knoskāties

‡ knoskâtiês Lems., Zögennof,

1) sich kratzen;

2) trödeln.

Avots: EH I, 633

koskāt

‡ II *koskât, zu erschliessen aus ‡ izkoskât.

Avots: EH I, 639

koskāt

‡ I koskât "sich mit Schmutz od. Schweiss vollsaugen lassen" Lems.

Avots: EH I, 639

krākāt

krãkât [li. krokóti "fortgesetzt röcheln", slav. krakati "krächzen"], kŗãkât [Nigr., Wandsen, Lautb.], - ãju, krākuôt [li. kriokúoti "хрипѣть"] Rainis, intr., freqn. zu kràt, wiederholt schnarchen, röcheln, krächzen, brausen: (sastingušais gulē̦tājs) sāk jau krākāt. kâ tās (nāsis) dvašuo, kâ tās kŗākuo Rainis. kaut nakts me̦lna kŗākā... Plūd. Refl. - tiês, (kŗãkâtiês Ahs.), sich räusern, verschnupft sein, krächzen.

Avots: ME II, 266

krākāt

kŗãkât [Līn.], s. krãkât.

Avots: ME II, 297

krankāt

‡ *I krankât, zu erschliessen aus ‡ izkrankât.

Avots: EH I, 642

krankāt

‡ *II krànkât 2 , zu erschliessen aus ‡ iekrànkât 2 .

Avots: EH I, 642

kraukāt

kraũkât: auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist n. FBR. XV, 194, (mit -ât ) Warkl. n. FBR. XI, 123: kraukāju, kraukāju, bet nieka nevaru atkraukāt Oknist; krächzen (?): varēja dzirdēt putnu parastuo kraukāšanas skaņu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 41; kraukādama ("?") pīle pe̦ld pa daņainu ezeriņu; tâ kraukāja jauni puiši, ve̦cas meitas dabūjuši Tdz. 42650.

Avots: EH I, 643

kraukāt

kraũkât [poln. krukać "krächzen"], kŗaũkât Kand., - ãju, freqn., fortsetzt Schleim., Spiechel auswerfen, husten, sich räuspern: man bij dzirdams, kâ viņš kraukāja Stari II, 109. Refl. - tiês, stark husten, fortgesetzt mit dem Speichel - und Schleimauswerfen beschäftigt sein: kad Püpēdim uznāca kle̦pus, viņš ilgi kŗaukājās un spļāva, Latv. viņš kraukājās mutautiņā Purap. [Nebst kraûklis (s. dies) zu li. kriáukščioti "харкать, откашливаться", isl. hrygw "enreiner Halslaut" (s. Falk - Torp 918) und (?) an. hrogn "Rogen" (vgl. li. kriaukalaĩ unter kraukaļas).]

Avots: ME II, 262, 263

krēkāt

kŗẽ̦kât, -ãju, intr., krächzen, sich räuspern, hustend Schleim auswerfen: ve̦ctē̦vs kŗē̦kā Ahs., Ulpisch. kraukļi kŗē̦kā. [Vgl. kre̦kuot.]

Avots: ME II, 297

krokāt

kŗuõkât(iês) (unter kruõkât): auch Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 665

krokāties

kŗuõkât(iês) (unter kruõkât): auch Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 665

krukāt

kŗukât, -ãju, tr., intr., rauchen: kŗukā vienā kŗukāšanā Gr.-Essern.

Avots: ME II, 297

krunkāt

kruñkât: neduošu lakatu vazāt un k. (knillen) Siuxt. Refl. -tiês: schrumpfen

Avots: EH I, 660

kukāt

kukât BW. 18066 var. [aus Absenau und Krons-Misshof], = kukuôt I.

Avots: ME II, 301

kūkāt

[kūkât Wid. "auf die Nase fallen ; кикситься Zu kūkuôt II.]

Avots: ME II, 333

kulakāt

kulakât, -ãju, kulakuôt, mit Fäusten schlagen.

Avots: ME II, 304

kuļkāt

‡ kuļˆkât Nautrēni, wackelnd gehen.

Avots: EH I, 673

kunkāt

‡ kùnkât N.-Wohlfahrt, (mit uñ ) Trik., langsam gehen oder fahren.

Avots: EH I, 675

kurkāt

‡ kur̂kât 2 , -āju NB. "?", ja gaŗie zābaki liẽli nuošūti, tad teic, ka tie ejuot kurkā (= gurkst?).

Avots: EH I, 678

kvakāt

‡ kvakât, schallnacnahmendes Verbum: kvaku, kvaku, raudivīte, ai tuo kaula de̦guneņu: tu kvakāji e̦ze̦rā, es e̦ze̦ra maleņā Tdz. 37444.

Avots: EH I, 689

kvākāt

‡ kvàkât 2 , -āju Saikava "kränkeln": dažs kvākā ar galvas pamašām.

Avots: EH I, 689

kvaukāt

‡ kvaûkât 2 NB., (Tabak) rauchen.

Avots: EH I, 689

kviekāt

kvìekât 2, -ãju, freqn. zu kvìekt, Lub., Bers.

Avots: ME II, 356

laikāt

‡ *laikât, zu erschliessen aus ‡ aplaikât.

Avots: EH I, 712

laiškāt

‡ laiškât Strods Par. vōrdn. "?"

Avots: EH I, 715

lakāt

lakât [slav. lokati dass.], - ãju, freqn. zu lakt, [lakatêt (mit - ēt für - ît?) Biržgalis], wiederholt lecken: suns lakā ar mēli N. - Schwanb., Druw., [Salis. Refl. - tiês, sich belecken: suns lakājas Walgalen.]

Avots: ME II, 415, 416

lakāt

‡ *II lakât, zu erschliessen aus uzlakât II.

Avots: EH I, 716

ļakāties

ļakâtiês [Warkl.], -ãjuôs, lose hängen, schlenkern: ruoka ļakājas Etn. IV, 129 jaus Bilst.].

Avots: ME II, 530

lanckāt

I lañckât: l. (bradāt) pa ūdeni Warkl.; "schnell gehen" PV.

Avots: EH I, 719

lanckāt

I lañckât, - ãju, intr., bummeln, sich umhertreiben C., Smilt., Lub., AP. [Aus lancīt + * lankāt?]

Avots: ME II, 420

lanckāt

‡ III lañckât Nötk. "prügeln". - Zur Bed. vgl. auch ‡ izlànckât 2 .

Avots: EH I, 719

lapackāt

‡ lapackât (mit hochle. ap aus e̦p ?) Bērzgale, schwatzen.

Avots: EH I, 720

ļarkāt

ļarkât, -ãju, intr., plappern Brasche. Vgl. ļe̦rkât.

Avots: ME II, 530

lauskāt

làuskât 2 ,

1): dažreiz skārda trauki làuskā 2 (d. h., die Emaille platzt und löst sich ab)
Liepna; ‡

2) "in Scherben zerschlagen"
(mit aû ) Warkl.

Avots: EH I, 724

lēkāt

lẽ̦kât, ‡

2) tanzen (geringschätzig):
skrīvelis, ar kuŗu tur tā lē̦kā Janš. Dzimtene. I 2 , 179; ‡

3) wiederholt fliegen
Dunika: aizšautā vārna lē̦kāja nuo viena kuoka uz uotru.

Avots: EH I, 736

lēkāt

lẽ̦kât, - ãju, intr., freqn. zu lèkt, wiederholt springen, hüpfen: bē̦rni lē̦kā pa dārzu Ltd. IV, 8. Subst. lẽkâšana, das Springen; lẽ̦kâtãjs, der Springer: buciņš sē̦tu lē̦kātājs BW. 12779. Vgl. gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.]

Avots: ME II, 456

ļekāt

ļe̦kât: auch (gehen) Salis, (laufen) Rutzau. Refi. -tiês,

2): galva ļe̦kājas (hängt schlaff herunter)
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 770

ļekāt

ļe̦kât, -ãju, C., Smilt., Mar., ļe̦kuot Grünh., Denominativ von ļe̦ka, laufen, gehen: kājas sāk ātrāki ļe̦kuot Purap. Refl. -tiês,

[1) ļe̦kâtiês "nach dem Regen im Kot waten"
Ruj.; matschen, manschen Roop, Nitau, Serben u. a.];

2) baumeln, bummeln, schlottern
Wid.: [piedzē̦rušam braucējam galva ļe̦kājās uz visām pusēm Lennew. ar zuobe̦nu atcirstā ruoka vaļīgi ļe̦kājās gar sūniem Lennew. aiz zibsnas ļe̦kājās pūri cimdu Janš. Dzimtene 2 I, 78. In Mar. sei ļe̦kâtiês synonym mit skrieties, lēkties, plêsties].

Avots: ME II, 535

ļekāties

[ļe̦kâtiês Dond., schwatzen, Unsinn reden˙l

Avots: ME II, 535

ļenkāt

ļe̦nkât, Refl. -tiês: auch Wolm. n. BielU.

Avots: EH I, 771

ļenkāt

ļe̦nkât, -ãju, intr., gehen, sich umhertreiben Lub. Refl. -tiês, schlenkern, schlottern: klibam ļe̦nkājas kājas Spr. Sal. 26, 7.

Avots: ME II, 537

ļerkāt

ļe̦r̂kât Lis., [Dunika, Wid., Smilt. n. U.], = ļerkstêt. Refl. -tiês, trodeln: pie darba ļe̦rkājas vien Etn. II, 177.

Avots: ME II, 538

ļērkāt

‡ *ļê̦rkât: zu erschliessen, aus saļê̦rkât

Avots: EH I, 772

leskāt

le̦skât: zur Bed. vgl. auch aple̦skât.

Avots: EH I, 735

leskāt

le̦skât, - ãju,

[1) tr., verschleppen, vertragen (Kleider)
LKVv.];

2) intr., ungeschickt, mit grossen Schritten gehen
C.; bei schmutzigem Smilt., U. Refl. - tiês, sich herumtreiben LKVv.

Avots: ME II, 453

ļeskāt

‡ le̦skât Wainsel n. FBR. XIV, 79 "?"

Avots: EH I, 772

likāt

‡ likât Auleja; = lakt: padevu suņam, lai likā.

Avots: EH I, 741

līkāt

lìkât: auch (in gebückter Stellung sich beschäftigen) Bērzgale, Heidenfeld (mit ì 2 ), Hasenp., Schwitten (mit î 2 ): puisis... līkā pa rudziem Pas. XV, 173, kuo šī tur līkājuot 240. Refl. -tiês: auch (mit ì). C., (mit î 2 ) AP.

Avots: EH I, 748

līkāt

lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]

Avots: ME II, 485

ļikāt

‡ *ļikât, zu erschliessen aus ‡ àizļikât.

Avots: EH I, 773

linkāt

linkât, linkuôt, ļinkât, -ãju Lub., Bers., Etn. II,

1) gehen, laufen, springen, [sich hin und her wenden
U.]: linku linku zaķītis lēca nuo apara aparā, tâ linkuoja (Var.: linkāja) dē̦la māte, dē̦lam sievas me̦klē̦dama BW. 23568, 4. zaķis nelieliem lēcieniem ļinkā taisni uz mums Plūd. linkuot = mazuos rikšuos tecēt Lubn. n. Etn. III, 1;

2) linkât, müssig umherbummeln
Druw. Etn. IV, 130. [Vgl. die Interjektionen linku, links.]

Avots: ME II, 472

ļinkāt

ļinkât: auch Prl., Sessw., (mit ìn 2 ) Alswig, (mit in̂ 2 ) Zögenhof, (mit in̂ ) Heidenfeld, Saikava; wackelnd gehen (mit in̂ 2 ) Lems.: kājas ... iet ... meimuriski, bet ļ. ļinkā gan vēl P. W. Šis ar mani tiesāties? 6. ‡ Refl. -tiês Lems. "kustēties, šūpuoties": virves gals ļin̂kajas 2.

Avots: EH I, 773

liskāt

‡ liskât(iês) Bērzgale, Schlechtes von andern reden.

Avots: EH I, 744

liskāties

‡ liskât(iês) Bērzgale, Schlechtes von andern reden.

Avots: EH I, 744

lokāt

lùokât, ‡

2) mit einem
lùoks I 2 versehen (?): neluokāti kumeliņi Tdz. 42554.

Avots: EH I, 766

lokāt

lùokât [li. lankoti "biegsam zu machen suchen"], -ãju, freqn. zu lìekt, wiederholt biegen, krümmen Spr., St. Refl. -tiês, sich biegen, krümmen: kuo tu tur luokājies? C., Lub.

Avots: ME II, 525

lorbakāties

‡ lor̃bakâtiês Seyershof "(ar valuodu) niekuoties".

Avots: EH I, 759

lorkāt

lorkât, -āja, unästhetisch schlürfen Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 509

loskāt

loskât: ohne Angabe der Bed. auch Wainsel n. FBR. XIV, 79; vgl. auch nùoloskât.

Avots: EH I, 759

loskāt

loskât, -ãju, intr., langsam gehen, sich schleppen, schleicren Dond. Refl. -tiês, im Kot umherwaten Ubbenorm.

Avots: ME II, 509

lūkāt

lũkât: auch AP., Gr.-Roop, OB., Salisb., Stolben. Subst. lũkātājs Seyershof, ein Wahrsager.

Avots: EH I, 764

lūkāt

lūkât Smilt., Wolm., [PS.], s. lūkuât.

Avots: ME II, 518

ļukāt

‡ ļukât PV. "= ļùnkât": mietu, zemē dze̦nuot. vajag ļ. tad tuo var drīzāk un dziļāk iedzīt Refl. -tiês (s. ME. II, 542): tupeles (zābaki) ejuot ļukājas Hasenp., Mesoten.

Avots: EH I, 774

ļukāties

ļukâtĩês, -ãjuos, wackeln, nicht fest sitzen, wanken: aizlaid vadzi gar tuo tapu, lai neļukājas Stelp.

Avots: ME II, 542

ļūkāties

ļûkâtiês, hin und her schwanken: viņš piedzāries; ļūkājas vien Mar. n. RKr. XV, 125. Vgl. ļukâtiês.

Avots: ME II, 545

ļumakāties

‡ ļumakâtiês PV. (aus AP. und Lub.) "= ļukâtiês": ar pienu baruotas cūkas gaļa nav stingra, bet ļukanājas.

Avots: EH I, 773

lunkāt

lunkât: nach Schwers Unters. 74 aus nd. lunken "mit einem Beine nachziehen, schleppen, humpeln" (??).

Avots: EH I, 762

lunkāt

[lunkât "schwerfällig gehen" Warkl.]

Avots: ME II, 514

ļunkāt

ļùnkât,

1): frei bewegen, biegen
(?): jē̦ram kāja pārlauzta: var tuo ļ. uz visām pusēm PV.; ‡

2) langsam, laufen
(mit un̂) Saikava; "mukt" NB.: rau, kâ suns ļuñkā nuolaidis asti!

Avots: EH I, 774

ļunkāt

ļùnkât, -ãju, tr., hin- und herbewegend zum Wanken, Wackeln bringen: mietu Bers. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļunkādamies C., Smilt. izdiluši riteņi ļunkājas Bers., Lub., [Fest.], Burtn.

Avots: ME II, 543

ļurkāt

I ļur̂kât,

2): auch Ermes, (mit ur̂ 2 ) Orellen, Stenden;

3): auch Segew., (mit ur̂ 2 ) Stenden. Refl. -tiês : auch (mit ur̂ ) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 775

ļurkāt

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

ļurkāt

II ļurkât, ‡

3) "unbeholfen mit herabgeglittenen Hosen gehen"
(mit ur̂ 2 ) Dunika.

Avots: EH I, 775

ļurkāt

[II ļurkât,

1) langsam laufen (von einem angespannten Pferd)
Domopol, Warkl.;

2) suchend herumlaufen
Domopol.]

Avots: ME II, 544

ļurkāties

[ļur̂kâtiês PS., Trik., N.-Peb., Wolmarshof, unschon arbeiten.]

Avots: ME II, 544

makāt

[makât, -ãju, nachlässig kneten: maizi nevar tâ makât; vajag tuo labi izmīcīt Jürg˙j

Avots: ME II, 554

mančkāt

[mañčkât, durcheinandermischen (z. B. von Speisen, meistens in der Zstz. mit sa-) Salis.] Refl. -tiês, [sich hineinmischen; sich besudeln, beschmutzen Salis]: bet mančkāties bij iesākusi un ne˙kuo nevarēja darīt, bij jābrien cauri Alm.

Avots: ME II, 560

mickāt

mickât: mani ... apkampj, bučuo un mickā ("?") viens par uotru Janš. Mežv. ļ. II, 85.

Avots: EH I, 811

mickāt

[mickât "saveikt, sakamât" Wiessen; "gründlich prügeln" Domopol.]

Avots: ME II, 623

miežkāts

miêžkâts 2 [?] Apšciems, das Gerstenkorn am Auge.

Avots: ME II, 657

mikāt

I mikât: leicht drücken, knutschen, kneten AP., Heidenfeld, Jürg., Saikava, Sonnaxt, "grūstīt" Zögenhof: suns spē̦lē̦damies mikā kaķē̦nu Sonnaxt. m. ("knutschen und kitzeln") meitu ErIaa.

Avots: EH I, 813

mikāt

[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]

Avots: ME II, 625

mikāt

[II mikât "laufen" Oppek.]

Avots: ME II, 625

mikāt

III mikât: auch AP., Prl., Saikava.

Avots: EH I, 813

mikāt

[III mikât "mit grossen Bissen etwas Weiches essen" Laudohn.]

Avots: ME II, 625

mokāt

‡ mokât Salis "spaidît". Zur Bed·vgl. auch ‡ iemokât, und zur Form - ‡ mukât.

Avots: EH I, 827

morskāt

‡ mor̃skât Seyershof,

1) quälen:
m. kuceniņu;

2) unbewusst, Instinktiv bewegen:
kad bē̦rns ir nuovilcis krūti, viņš tūliņ morskā mutīti pruom. Refl. -tiês Seyershof, spielend (od. sich quälend) sich auf dem Boden wälzen.

Avots: EH I, 827

moškāt

‡ moškât nuost Stenden "muocīt nuost": neej pirtī! tur tevi moškās nuost. Refl. -tiês Seyershof, sich wälzen: m. pa zemi.

Avots: EH I, 827

mūkāt

mũkât NB. "vīstīt ruokas kre̦klam vai citam apģē̦rba gabalam".

Avots: EH I, 838

murkāt

‡ mur̂kât 2 Dunika "mīcīt, vārtīt": puiši murkā meitas uz siena panta. Refl. -tiês Dunika "mīcīties, vārtīties": puišeļi, sakrituši cupā, murkājas. Vgl. auch ME. II, 670.

Avots: EH I, 833

murkāties

[mur̂kâtiês "palaidņuoties, traucēt" Serbigal.]

Avots: ME II, 670

naikāt

‡ naîkât 2 Frauenb. "(Vieh) mit einer Rute treiben". Refl. -tiês ebenda "sich mit einer Rute erwehren".

Avots: EH II, 3

naiskāt

naĩskât, ‡

2) "naschen"
Gr.-Essern. ‡ Refl. -tiês (mit aĩ ) Frauenb. "sniegtiês": kuo tu ļauj zirgam n. pie citu ļaužu ve̦zuma (sìena)?

Avots: EH II, 3

naiskāt

[* naĩskât, s. apnaĩskât.]

Avots: ME II, 690

ņakāt

ņakât, ‡

2) = bur̂zît Kal., OB.

Avots: EH II, 112

ņakāt

ņakât, -ãju, tr., vom Essen das Beste aussuchen: cūkas izņakā ēdienu A. XIV, 2, 480. Refl. -tiês. im Essen wühlen, das Beste aussuchen: cūkas ņakājas ap sili A. XIV, 2, 480.

Avots: ME II, 895

ņārkāt

[ņârkât 2 , -ãju, (auf einer Harmonika) schiecht spielen Dunika.]

Avots: ME II, 897

ņarkāties

[ņar̃kâtiês "unanständig essen" Grünh.]

Avots: ME II, 896

naskāties

naskâtiês, ‡

3) ohne Appetit essen
Freudenberg.

Avots: EH II, 6

naskāties

naskâtiês "?": tā bij mana vīra māte, ar manim naskājās BW. 23301, 1. [In Koddiack bedeute es: suchen, schnüffeln; sich in fremde Angelegenheiten mischen.]

Avots: ME II, 694

ņerkāties

ņe̦rkâtiês, -ãjuôs,

1) weinerlich sein, sich weinerlich gebärden;

2) die vorgelegte Speise nicht essen wollen (von Kindern)
U.

Avots: ME II, 900

ņēskāties

ņē̦ckâtiês, -ãjuôs, mit langen Zähnen essen: ne˙maz neē̦d; tik ņē̦ckājas vien Katzd.

Avots: ME II, 901

niekāt

I niẽkât,

1): auch Schwitten, (mit ìe 2 ) Erlaa, Fest., Oknist, Sonnaxt, (mit ie ) Kurmene, (niekât 2 ) Auleja, Skaista, Zvirgzdine: n. kaņepes - auch Erlaa, Fest.

Avots: EH II, 27

niekāt

I niẽkât [Tr., Bl., Nigr.], nìekât 2 [Warkh., Kl., Taurkaln, Kr.] (li. niekóti), - ãju, niekuôt Kanv., BW. 8184, tr.,

1) Grütze, Mehl in einer Mulde zur Reinigung von den Hülsen schwingen:
Lai tā (līgaviņa) me̦lna nenuoput, sijādama, niekuodama BW. 27983, 1. kaņepes sabēra siekā un ielika nuokarsē̦tus akmeņus, pēc kam niekāja, kamē̦r tās iztuska Etn. I, 3. teci, teci, Daugaviņa sijādama, niekādama; teci, ze̦ltu sijādama, sudrabiņu niekādama! BW. 31017. dē̦la māte, pre̦cē̦dama, sieku nesa ruociņā; sijā sietu, niekā vāku, tu labākas nedabūsi! 11712;

2) fig., bekritteln:
dēlu māte, ciemā gāja, sietu nesa padusē; sijādama, niekuodama manu mazu augumiņu BW. 8370. [Zu gr. νεῖχλον· λίχνον Hes., νειχητήρ· λιχμητήρ Hes., νιχᾷ· λιχμᾷ Hes., kymr. nithio "Futter schwingen", s. J. Schmidt Kritik 108 1, Zupitza BB. XXV, 97, Bechtel Lexilogus 215 f.]

Avots: ME II, 750

niekāt

II niẽkât, Refl. -tiês: mit langen Zähnen essen (aus einer Handschrift).

Avots: EH II, 27

niekāt

II niẽkât, s. niekuôt.

Avots: ME II, 750

nieskāt

‡ niẽskât, -āju Seyershof "viel od. mit grossen Bissen essen": n. putru. Zur Bed. vgl. auch ‡ iznieskât I und II.

Avots: EH II, 28

nikāties

‡ nikâtiês, -ājuos Warkl.,

1) = niķuôtiês: bē̦rns, zirgs nikājas;

2) "slimuot": guovis nikājas: būs kaids nuoredzējis. Vgl. ‡ niks.

Avots: EH II, 24

niskāt

‡ niskât "stark schlagen" Seyershof: puika bija niskāts bez žē̦lastības.

Avots: EH II, 25

nobačkāt

‡ nùobačkât, (ein Heufuder) feststampfen, -treten Frauenb.

Avots: EH II, 30

nobakāt

‡ nùobakât feststampfen, vollstopfen Frauenb. u. a.: n. sìena maisu krietni pilnu.

Avots: EH II, 31

noblaskāties

‡ nùoblaskâtiês "?" Sermus. Vgl. ‡ blasku blaskām.

Avots: EH II, 32

nobokāt

nùobuõkât: abhülsen (beim Dreschen) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: klājienu ar spriguļiem nuobuokā, lai nuo graudiem atdalītuos akuoti Ramkau, nu jau vair navā astes klāt miežiem, nu jau ir nuobuokāti tīri Erlaa.

Avots: EH II, 36

nobraukāt

nùobraũkât, ‡

3) eine gewisse Zeitlang hin und her fahren:
dažu dienu nuobraukāsi, kaķenītes me̦klē̦dams Tdz. 42087. Refl. -tiês,

1): tīri veltīgi nuobraukājies tādu tālu ceļa gabalu Janš Bandavā II, 122; ‡

2) bis zur Erschöpfung od. bis zum Überdruss hin und her fahren:
kâ tas ve̦zums aizdzīts, dze̦n atkal citu, un muļķītis nuobraukājas, skaidri muļķis palikdams Pas. XII, 356.

Avots: EH II, 33

nobraukāt

nùobraũkât, freqn. zu nùobràukt, nuobraukā liekās lāses pie puodiņa malas Purap.;

2) abfahren:
zirgu, ratus, ceļu. dievs, duod zivju zvejniekam tikšu laivu nuobraukāt! BW. 11710. tie vakar nuobraukāja mūsu rudzu gabaliņu 20917. [Refl. - tiês, ohne Erfolg und sich erschöpfend wiederholt fahren: nuobraukājās, bet ne˙kā nesasniedza C.]

Avots: ME II, 764

nobukāt

‡ nùobukât, mit der Faust schlagen (perfekfiv): māte krietni nuobukāja nerātnuo bē̦rnu Adsel n. A. XI, 166.

Avots: EH II, 35

nobūkāt

nùobūkât: n. miežus - auch (mit ù 2 ) Saikava, (mit -ât ) Warkl.

Avots: EH II, 35

nobūkāt

nùobūkât, durchklopfen: nuobūkājis rudzus, miežus, būkāj[u] pašu rijenieku BW. 28801.

Avots: ME II, 767

nočākāt

[nùočākât, oberflächlich entfernen Infl. n. U. (unter čākāt).]

Avots: ME II, 769

nočinkāt

[nùočinkât, abfeilschen, abdingen: jānuočinkā: nevar prasītuo maksāt Dond.]

Avots: ME II, 770

nockāt

‡ nockât, wühlen: cūka ņockā (izšķiež) vien, lāgā neē̦d Zögenhof. ēdienu ņ. (savandīt) Stenden.

Avots: EH II, 115

ņockāties

[ņockâtiês Stenden, -ãjuôs, im Schmutz, Mist, im (rohen) Unrat wühlen: tas vecis gan ir ņockātājies: nuo mē̦sliem lasa ārā visus glāžu gabaliņus.]

Avots: ME II, 904

ņockāties

[ņuõckâtiês, beim Essen das Beste aussuchen Gaweesen.]

Avots: ME II, 907

nočuikāt

‡ nuočuîkât 2 Frauenb., mit einem stumpfen Gerät abschneiden oder absägen.

Avots: EH II, 37

nocūkāt

nùocũkât,

1): auch Dunika u. a.; ‡

2) verleumden
Dunika: n. guodīgu cilvē̦ku.

Avots: EH II, 36

nocūkāt

nùocũkât, tr., beschmutzen, besudeln: visas malas nuocūkātas. [Refl. - tiês, sich beschmutzen: bē̦rns nuocūkājies.]

Avots: ME II, 769

nodraiskāt

nùodraiskât,

1): auch (mit âi 2 ) Erlaa.

Avots: EH II, 40

nodraiskāt

nùodraiskât, tr.

1), zerfetzen, zerreissen
[Arrasch]: nuodraiskātas drēbes;

[2) hie und da abrinden:
n. kuokam mizu Warkl. - Refl. - tiês,

1) zerfetzt werden:
kāds sabridies un nuodraiskājies! Jaunie mērn. laiki III, 202, Dond.;

2) eine Zeitlang tollen:
bē̦rns nuodraiskājies visu dienu Bauske].

Avots: ME II, 775

nodraskāt

nùodraskât, tr., zerfetzen, durchprügeln Spr.

Avots: ME II, 776

nodriskāt

nùodriskât, tr., zerfetzen, abtragen, abnutzen: uzvalku, drēbes, kažuoku; nuodriskāts, nuodriskājies, zerfetzt, zerlumpt, verwittert: nuodriskāti svārki, čukuri Sil., krē̦sli Vēr. I, 1274; nuodriskājušās ē̦kas Purap.; nuodriskājies šunelis Vēr. II, 1235. [nuodriskāti zābaki Planhof.]

Avots: ME II, 777

nodrīskāt

nùodrīskât, abtragen Warkl.: n. zābakus.

Avots: EH II, 41

nodrīskāt

nùodrīskât, tr., abschaben, [nùodrīsnât Bers.], abschrammen: nuodrīksnātie rīta svārki A. XII, 94.

Avots: ME II, 777

nodrukāt

nùodrukât, tr., abdrucken, fertig drucken: grāmatu.

Avots: ME II, 777

nodūkāt

‡ nùodūkât, erschlagen (?): mačkas (puišus) nuodūkāja Tdz. 42285.

Avots: EH II, 42

nodunckāt

‡ nuodun̂ckât 2 Frauenb., mit Rippenstössen traktieren. Refl. -tiês Frauenb. "?".

Avots: EH II, 41

noģickāt

‡ nùoģickât, abreissen, abschinden (?): suvē̦nam nuoģickāta āda Pas. XV, 175.

Avots: EH II, 48

nokakāt

nuokakât Dunika, kackend besudeln.

Avots: EH II, 50

noķeskāties

‡ nùoķe̦skâtiês, sich besudeln: n. ar dubļiem Allasch, Ermes, Kegeln, Lemb., Lems., Schnehpeln, Weinschenken. zivis tīruot n. (ar zvīņām) Trik.

Avots: EH II, 59

nokraukāt

nùokraũkât, Dok. A. Refl. -tiês, ein wenig hüsteln: viņš nuokraukojas Latv.

Avots: ME II, 801

nokrokāt

‡ nuokŗuõkât Frauenb., mit Falten versehen: senāk bija lindraki nuokŗuokāti nuo vienas vietas.

Avots: EH II, 57

nokuļkāt

‡ nùokuļˆkât Nautrēni, ungewandt, mit schlotternden Gliedern hingehen.

Avots: EH II, 57

nokunkāt

‡ nuokun̂kât 2 Frauenb., eilig, halb laufend hingehen od. eine gewisse Zeit hindurch so gehen: pa ceļu vien nuokunkāja nabags ar visām kulēm.

Avots: EH II, 57

nolanckāt

‡ nùolànckât 2 Erlaa, durchprügeln.

Avots: EH II, 60

nolēkāt

nùolẽ̦kât,

1): es kâ ruoze nuoziedēšu, tu kâ krupis nuolē̦kāsi FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 62

nolēkāt

nùolẽ̦kât,

1) intr., freqn., wiederholt wegspringen, umherspringen:
dievs duod tev, sievas māte, kâ zaķiem nuolē̦kāt! BW. 23593;

2) tr., auf etwas springen, springend abtreten:
dažu labu akmentiņu ganīdama nuolē̦kāju VL.

Avots: ME II, 810

noļekāt

‡ nuoļe̦kât Frauenb., hingehen: līdz vakaram gan nuoļe̦kāšu līdz sudmalām.

Avots: EH II, 65

noļenkāt

[nùoļe̦ñkât "einholen, erhaschen, fangen" (?) Ruj.]

Avots: ME II, 815

noļenkāt

‡ II nùoļe̦nkât, langsam (Haken machend) sich entternen (vom Hasen) Jürg., Sessw., Wandsen.

Avots: EH II, 65

noleskāt

nùole̦skât, tr., beschmutzen, besudeln, [vertragen, abnutzen LKVv., Wid.]: puisis jaunajām biksēm lejas galus nuole̦skājis Plm.

Avots: ME II, 810

noloskāt

nùoloskât, ‡ Refl. -tiês,

1) n. slapjš Salis "saslapināties, savazāt drēbes slapjumā";

2) "nuoplīst" Seyershof: brunči nuoloskājušies pa slapju pļavu brienuot.

Avots: EH II, 64

noloskāt

[nùoloskât Dond., abschlürfen, wegschlürfen: visu labumu nuoloskājis, tik sūkalas vien palikušas.]

Avots: ME II, 813

nolūkāt

nùolũkât, nùolũkôt, tr.,

1) sich umschauen, beobachten:
ganīdama nuolūkuoju, kur,š puisīts zirgu kūla BW. 9785. lai es varu nuolūkāt, kuo tās meitas labu dara BW. 13250, 43;

2) sich ausersehen, sich aussuchen (eine Braut):
mana paša nuolūkāta attecēja vārtu vērt BW. 14478, 1;

[3) versuchen, abschmecken:...
pāri par 15 traukiem. lai nuo visiem tiem nuolūkuotu, vajadzēja daudz laika Leijerk. I, 36. mēs... nuolūkuojām arī pienu, bet nuo vīna... atturējāmies II, 193.] Refl. - tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.
arī pienu, bet nuo vīna ... atturējāmies II, 193.] Refl. -tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.

Avots: ME II, 814

noļukāt

nùoļukât ausis, die Ohren hängen lassen: zirgs nuoļukā ausis, taisās uz kuošanu Dond.

Avots: ME II, 815

noļurkāt

‡ nùoļur̂kât,

1) "ungewandt, mit herabgeglittenen Hosen hingehen"
(mit ur̂ 2 ) Dunika: n. uz stalli;

2) "sabuojāt" Ermes, Trik., (mit ur̂ 2 ) Kegeln, Lems., Zögenhof: n. zāģam zuobus (mit ur̂ 2 ) Orellen.

Avots: EH II, 65

noniekāt

nùoniekât: n. (mit ìe 2 ) kuoķes Linden in Kurl. kviešus ... nuogrūž, nuoniekā, izsijā Mekons Zelta māj. grām. 3 176.

Avots: EH II, 72

noniekāt

[nùoniekât Bauske, Perfektivform zu niekât.]

Avots: ME II, 825

nonoskāt

[nùonoskât "abprügeln" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 825

nopanckāties

‡ nùopanckâtiês, sich schlecht (in Lumpen) kleiden Dond.: viņš gluži nuopanckājies; mē̦tājies apkārt nuoslemējis un nuopanckājies ("?") Austriņš Gaŗā jūdze I, 448.

Avots: EH II, 73

nopekāt

nùope̦kât, nùope̦kuôt, tr., mit der Pfote, Tatze hauen, töten: lāču māte kādu nuope̦kās vai nuokuodīs A. XX, 143.

Avots: ME II, 827

nopīckāt

‡ nùopìckât 2 Lis., abpeitschen Stender Deutsch-lett. Wrtb.: krietni n. zirgu.

Avots: EH II, 74

nopinkāties

nùopiñkâtiês, zottig werden: nuopinkājies suns; nuopinkājusies bārzda; nuopinkājušies mati. kâ aiz˙vien nuonē̦sāts un nuopinkājies A. XVII, 486.

Avots: ME II, 828, 829

noplanckāt

‡ nùoplanckât,

1) "nuodzert" (mit ân 2 ) Lubn. n. FBR. XVII, 135;

2) "valkājuot nuomērcēt resp. nuolietāt" Wessen: gane savus lindrakus rasā nuoplanckājusi.

Avots: EH II, 75

noplančkāt

‡ nùoplanekât, (mit etwas Flüsigem) besudeln Heidenfeld: n. drēbes ar ūdeni, dubļiem. Refl. -tiês, sich (mit etwas Flüssigem) besudeln Heidenfeid.

Avots: EH II, 75

nopļaukāt

nùopļaukât, ‡

2) vergeuden
Schibbenhof.

Avots: EH II, 77

nopļaukāt

nùopļaukât, tr., gründlich ohrfeigen: par tādu blēdību vilku krietni nuopļaukāja Etn. III, 32.

Avots: ME II, 833

nopleikāt

‡ nùopleikât,

1) vergeuden
(mit eĩ ) Seyershof, (mit eî ) Grawendahl, Lubn., N.-Scbwanb., Saikava: n. naudu;

2) "?": visu dienu n. pa kruogu N.-Peb.;

3) "nuoplicināt" Grawendahl: n. zemi.

Avots: EH II, 75

noplēkāt

‡ nuoplē̦kât Frauenb., (mit ē̦) Zabeln, sich beziehen (mit dünnen Wolken od. mit Spinngewebe): debesis nuoplē̦kājušas (ar viegliem mākuoņiem pārvilktas). lauki rītuos nuoplē̦kājuši (ar zirnekļu tīkliem pārvilkti).

Avots: EH II, 76

nopļekāt

nùopļe̦kât, tr.,

1) abtrampeln:
vistas nuopļe̦kājušas puķu duobes Dond.;

[2) (mit Schmutz) bespritzen, beflecken:
pa nakti mājās nākuot nuopļe̦kāju bikses Dunika. Refl. -tiês, sich beschmutzend bespritzen Dunika].

Avots: ME II, 833

nopļenckāt

‡ nuopļe̦ñckât; watend mit Kot beschmutzen: n. lindrakus dubļaiņus Ahs. n. RKr. XVII, 46.

Avots: EH II, 77

noplīckāt

‡ nuoplĩckât Seyershof,

1) schlagend abnutzen:
n. pātagu;

2) niederschlagen:
mieži ar liêtu nuoplīckāti zemē.

Avots: EH II, 76

noplūkāt

nùoplũkât,

1): sīkstu vīksnu nuoplūkavu Tdz. 43727; ‡

2) = nùoplukt 1 Wilsenhof: nuoplūkājis mētelis. ‡ Refl. -tiês Wilsenhof: nuoplūkājusies (izpūrusi, slimīga izskata) vista.

Avots: EH II, 77

noplūkāt

nùoplũkât, tr., freqn. zu nùoplùkt, wiederholt abzupfen, abzausen: zâli. kumeļš ruozes nuoplūkāja JK. I, 57.

Avots: ME II, 832

nopluskāt

‡ nùopluskât Jürg., = apvazât: n. drēbes. Refl. -tiês (s. ME. II, 832): gans gluži nuopluskājies Jürg.; die Kleidung durch unvorsichtiges Gehen mit Kot beschmutzen, im Kote schleifen U. (unter pluskāt).

Avots: EH II, 77

noplūskāt

‡ nùoplūskât,

1) "den Staub vom Korn in der Tenne mit einem Sack abschlagen"
(aus einem Manuskript);

2) = ‡ nuopluskât Grawendahl, Sessw.

Avots: EH II, 77

nopluskāties

nùopluskâtiês, ablumpen, zerlumpt werden: staigā apkārt nuopluskājies kâ nabags.

Avots: ME II, 832

norakāt

[nùorakât,

1) zerwühlen, aufgraben:
cūkas nuorakājušasmauru;

2) abgraben, grabend niedriger machen od. abtragen:
kalniņš ar lāpstu nuorakāts. Refl. -tiês, eine Zeitlang grabend wühlen: nuorakājās tur cauru dienu, bet ne˙kā neizdarīja Nigr.]

Avots: ME II, 836

noreikāt

‡ nuoreikât, eine gewisse Zeit hindurch schwatzen (?): nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām ME. III, 506.

Avots: EH II, 81

ņorkāt

‡ ņor̂kât 2 Seyershof, mit einem stumpfen Messer schneiden.

Avots: EH II, 115

nosaukāt

nùosaũkât, tr., freqn. zu nùosàukt, wiederholt herabrufen, benennen. Refl. -tiês, wiederholt rufen, sich abmühen zu rufen: Pēteris velti nuosaukājas pēc Annas Purap.

Avots: ME II, 843

nosēkāt

nùosẽ̦kât,

[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;

[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;

3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;

4) "nuokaîsīt (miltus, graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].

Avots: ME II, 845

nošēkāt

[nùošẽ̦kât "verprassen" Funkenhof.]

Avots: ME II, 865

nosērkāt

[nùosẽ̦rkât, eine Zeitlang husten: slimnieks visu dienu tik nuosē̦rkāja PS.]

Avots: ME II, 845

noskāt

‡ noskât, prügeln N.-Wohlfahrt.

Avots: EH II, 28

nošļakāt

nùošļakât, Refl. -tiês: hinter "Kleinb." ME. II, 867 zu ergänzen "St. 10".

Avots: EH II, 95

nošļakāt

nùošļakât, nùošļakatât, tr.,

1) bespritzen, besprengen:
drēbes;

2) ab-, wegspritzen:
ūdeni. Refl. -tiês, abspritzen, spritzen (intr.): ūdens nuošļakatājas pa gaisu Kleinb. ne˙viena pile nenuošļakājās zemē BW. I, 177.

Avots: ME II, 867

nošļankāt

nùošļañkât, ‡

2) = nùosļañderêt 1 Hasenp. ‡ Refl. -tiês Hasenp., = nùošļañderêtiês.

Avots: EH II, 96

nošļaukāt

‡ nuošļaukât,

1) = nùošļuokât 1 Ermes, Grünw., Wandsen (mit aũ), Heidenfeld (mit àu 2 ): n. zâli vai labību Sessw., Stockm.;

2) leicht abstreichen (massieren)
AP., (mit àu 2 ) Meselau, Sessw.: n. vē̦de̦ru; streichend glätten Meselau: n. maizes kukuli (krāsnī laižuot). n. mālus siênā;

3) beschmutzen
(mit aũ) N.-Peb.: n. ruokas. Refl. -tiês,

1) "nuostaipīties" Saikava (mt aû), Heidenfeld;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

nosliekāt

nùosliẽkât, nùosliẽkuôt,

1) mit Speichel beschmutzen;

2) nùosliekuôt, etwas langsam tun
Spr. Refl. -tiês, sich mit Speichel beschmutzen.

Avots: ME II, 853

nošļiekāt

‡ nùošļiêkât Lis., = nùosliẽkât 1: bē̦rns nuošļiekājis galdu AP. Refl. -tiês, = nùosliẽkâtiês: bē̦rns vai traks suns nuošļiekājies Laud., N.-Peb., (mit iê) Lis.

Avots: EH II, 97

nošļokāt

nùošļuokât,

1): auch Bers., Heidenfeld, Lubn.

Avots: EH II, 97

nošļokāt

nùošļuokât, tr.,

1) abtrampeln, niedertreten:
putns dažā labā vieta labību pa˙visam nuošļuokājis LP. IV, 32. [vērsis... pļavu nuošļuokāja BW. 34458, 3];

2) verschmieren, verwühlen
Spr.

Avots: ME II, 869

nošļūkāt

nùošļũkât, ‡

3) rutschend, gleitend glätten (?):
kamanu nuošļūkātuo dižceļu Burtnieks 1934, S. 37.

Avots: EH II, 97

nošļūkāt

[nùošļũkât,

1) = nùobradât: n. zâli Arrasch;

2) sich gleitend, die Füsse am Boden schleppend hinabbewegen:
n. lieluos zābakuos nuo kalna.]

Avots: ME II, 869

nošļurkāt

‡ nuošļurkât Frauenb., abtragen: n. tupeles.

Avots: EH II, 97

nošņakāt

‡ nùošņakât, schmatzend aufessen; nuošņakā visu (gaļu) Saul. Laimes vācele 32.

Avots: EH II, 97

nošņākāt

‡ nuošņãkât Frauenb., (mit à 2 ) Meselau, = nùosmãdêt: zirgs nuošņākā pus˙lauka un neē̦d nuo vietas ābuoliņu. Refl. -tiês Meselau, Sessw., = nùošņaũkâtiês: guovs nuošņākājās vien.

Avots: EH II, 98

nošņaukāt

‡ nùošņaũkât, eine Zeitlang schnauben (?): (suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik Brigadere Dievs, daba, darbs 242. (suns) pateicīgi nuošņaukā 50. Refl. -tiês (s. ME. II, 870), ‡

2) niedergeschlagen (betrübt) werden:
vai tāpēc tāds nuošņaukājies esi? Vanagu ligzda 12.

Avots: EH II, 97

nošņaukāties

nùošņaũkâtiês, schnaubend, zischend Laute hervorbringen: viņš tâ savādi nuošņaukājās A. XX, 780.

Avots: ME II, 870

nošņurkāt

nùošņurkât, Refl. -tiês,

1): redzējis ķeizareni nuobļāvušuos un nuošņurkājušuos Janš. Dzimtene II 2 360; sich mit Nasenschleim beschmutzen
Dunika (mit ur̃); bē̦rns nuošņurkājies N.-Peb., Schwitten, Wandsen, das Kind hat sich weinend mit Tränen und Nasenschleim beschmutzt.

Avots: EH II, 98

nošņurkāt

[nùošņurkât,

1) "izšņaukt": n. de̦gunu Warkl.;

2) beschmutzen:
n. visu siênu Warkl. - Refl. -tiês,

1) sich beschmutzen
Warkl.;

2) niedergeschlagen, apathisch werden
Schwanb.]

Avots: ME II, 870

nostakāt

nùostakât,

1) "langsam und mit Mühe hingehen"
Warkl.;

2) knetend od. tretend fest werden machen:
nuostakāta maize Prl. nuostakāti māli Lubn., Sessw.

Avots: EH II, 90

nostēkāt

nuostē̦kât,

1): abbauen
Lng. (unter ē̦ka).

Avots: EH II, 91

nostunkāt

‡ nuostunkât Frauenb., = nùostam̃pât: n. kāpuostus baļļiņā.

Avots: EH II, 92

nosukāt

nùosukât,

1): n. ve̦zumu, mit dem Rechen eine Heu-, Stroh-, Getreidefuhre ringsum abputzen, damit die losen Halme sich beim Fahren nicht auf den Weg streuen
Frauenb.

Avots: EH II, 92

nosukāt

nùosukât [li. nušukóti], tr.,

1) abkämmen, abstriegeln, abputzen:
matus; zirgus ar sukām, ar skrāpi. atjāj Jāņa vakarā nuosukātu, nuoglaudītu BW. 32933;

2) abhecheln;

3) aufessen:
viņš nuosukājis ve̦se̦lu nuku maizes;

4) ab-, durchprügeln:
tē̦vs rājas, suolīdams nuosukāt MWM. X, 434;

5) zurücklegen:
sešas jūdzes lēkšus braucu, kâ sukāt nuosukāju BW. 29768. [Refl. -tiês, sich abkämmen.]

Avots: ME II, 861

nosūkāt

nùosũkât, tr., freqn.,

1) absaugen, ablutschen:
pie tam viņa nuosūkāja pirkstus Jauns.;

[2) verleumden
Erlaa.] Refl. -tiês, sich ablecken, bedauern: sunītis ar kaķīti nuosūkājas vien LP. IV, 85.

Avots: ME II, 862

nošvīkāt

nùošvĩkât, nùožvĩkât Hen., tr., mit Streifen versehen, verschrammen: bē̦rni nuošvīkājuši galdu Ahs. n. RKr. XVII, 43, Sassm.

Avots: ME II, 871

notalkāt

nùotàlkât, ‡

2) während einer
tàlka I vertun: talkā ēžu, talkā dzēru, ... talkās vien nuotalkāju ... vainadziņu Tdz. 47457.

Avots: EH II, 99

notalkāt

nùotàlkât, tr., mit Hilfe eingeladener Arbeiter eine Arbeit beendigen: Jānīt[i]s savu linu druvu ar talkām nuotalkāja BW. 28434.

Avots: ME II, 871

notaskāt

‡ nùotaskât, abprügeln Kegeln, Nötk.: viņam krietni nuotaskāja muguru. Vgl. nùotastît.

Avots: EH II, 99

notekāt

nùote̦kât, Refl. -tiês: (buciņš) nuote̦kājas ar aitām Delle Negantais nieks 217.

Avots: EH II, 100

notenkāt

‡ nuote̦ñkât Frauenb., eine gewisse Zeit hindurch schwatzen, klatschen: n. pus˙dienu. Refl. -tiês "aprun˙āt citus cilvē̦kus" Frauenb.

Avots: EH II, 100

noteskāt

‡ nuote̦skât Hasenp., = ‡ nuotaskât.

Avots: EH II, 100

notieškāt

‡ nùotieškât Nötk., = nùotiesât 2: mēs nuotieškājām 2 visu plāceni Bers.

Avots: EH II, 101

notīkāt

nùotĩkât (unter nùotĩkuôt): šī nuotīkājusi, ņē̦musi saimnieku aiz kājām un vilkusi nuost nuo stata Jauns. Raksti III, 56. ‡ Refl. -tiês, = nùoskatîtiês 1 Dunika: nuotīkājies, kâ meitas pe̦ldas.

Avots: EH II, 100

notilkāties

nùotil˜kâtiês, den Speichel herabfliessen lassen: suns nuotilkājies.

Avots: ME II, 875

notrenkāt

nùotre̦ñkât, freqn., nùotrènkt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. gluži putās zirgu bij nuotrencis Tirzm.;

2) herunter-, wegjagen:
vistas nuo lauka;

3) abmagern:
adiņi zemi nuotre̦nkā Lind., Nerft n. U.

Avots: ME II, 877

notuškāt

‡ nuotuškât "nuoiet" Frauenb.: vai ve̦cmāmiņa varēs kājām n. uz kaimiņiem?

Avots: EH II, 103

noukāt

nùoukât, (nùoūkât Wid.],

1) vernichten
U.;

[2) nùoukât "(ein Kind) eine Zeitlang auf dem Knie schwenken od. tänzeln lassen"
Vank.]

Avots: ME II, 880

noūkāt

[nùoūkât pļavu "das Heu von einer Wiese tragend wegschaffen" Dickeln.]

Avots: ME II, 880

novalkāt

nùoval˜kât, ‡

3) viņš ir divus saimniekus nuovalkājis, er hat bei 2 Bauern gedient, hat 2 Bauern (Arbeitgeber) überlebt Pernigel.

Avots: EH II, 105

novalkāt

nùoval˜kât, tr.,

1) einige Zeit tragen:
es ilgi nuovalkāju savu zīļu vaiņaciņu BW. 8514, 1;

2) ab-, vertragen, abnutzen:
drēbes, apavus. Refl. -tiês, sich abnutzen: nuovalkājas acis Duomas II, 867.

Avots: ME II, 882

novanckāt

‡ nùovanckât, verprügeln Ramkau: es tuo palaidni nuovanckāju.

Avots: EH II, 105

nozākāt

nùozãkât, ‡

2) durch Trug verdrehen, verkürzen
N.-Sessau n. U. (unter zākāt): viņš man manu luoni nuozākāja.

Avots: EH II, 108

nozākāt

nùozãkât, tr., beschimpfen, verhöhnen, heruntermachen: kuo šuodien apbrīnuo, tuo rīt varbūt jau peļ un nuozākā Vēr. II, 1136.

Avots: ME II, 890

nožakāt

‡ nùožakât Lems., PS., Wolmarshof, beschmutzen: bē̦rns nuožakājis visu kreklu. Refl. -tiês Lems., PS., Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns nuožakājies pa˙visam netīrs.

Avots: EH II, 110

nožņurkāt

‡ nùožņurkât, drückend (knutschend) abquälen Heidenfeld: n. kaķē̦nu.

Avots: EH II, 111

nožvīkāt

nùožvĩkât: hinter "Sassm." ME. II, 895 zu ergänzen "n. RKr. XVII, 67".

Avots: EH II, 111

ņukāt

ņukât,

1): auch Schnehpeln, Siuxt; tevi ... ņukāju kâ lelli Janš. Līgava II, 188. viņš ņukā (spiež, bāž) zeķi kurpē Frauenb.;

2): ņukā tik iekšā (lieliem kumuosiem)! Frauenb., Grünw. ‡ Refl. -tiês,

1) "dauzīties" Heidenfeld, Saikava; "pa miegam gruozīties (kustēties, spārdīties)" Frauenb.;

2) = mîcîties: vai nu es ar pirstiem ņukāšuos? atnes kaŗuoti, tad samīcīšu! AP. pa māliem ņ. Jürg., Schwitten.

Avots: EH II, 116

ņukāt

ņukât, tr.,

1) quetschen, knautschen, knüllen
[Stelp,]: neņakā savas drẽbes! Ahs, n. RKr. XVII, 44. puišelis ņukā savu jaunuo ce̦puri [Dunika], Ahs.;

2) tüchtig essen, einhauen.

Avots: ME II, 905

ņūkāt

‡ ņūkât

"?": bērniņi tabaku ņūkās

Tdz. 46111 (aus Hasau). Aus r. нюхать "schnupfen"?

Avots: EH II, 117

ņurkāt

ņur̂kât,

1): auch Sonnaxt, (mit ur̂ 2 ) Dunika; ‡

2) mit stumpfem Messer schneiden
Lems., Seyershof (mit ur̂ 2 ) Segew.

Avots: EH II, 116

ņurkāt

ņur̂kât [Wolmarshof, Salis], -ãju, tr., knütlen, knautschen, quälen Etn. II, 8i; A. XIV, 480.

Avots: ME II, 906

nūskāties

nũskâtiês, - ājuôs, trödeln: kuo tu tur nūskājies Paul.

Avots: ME II, 754

oikāt

‡ o`ikât 2 Auleja, stöhnen, ächzen, jammern.

Avots: EH II, 117

pabokāt

‡ pabokât Orellen n. FBR. XV, 148 "padauzīt": p. pa muguru.

Avots: EH II, 121

pabokāt

‡ pabùokât 2 Erlaa u. a., ein wenig buokât: p. miežus.

Avots: EH II, 123

pabraukāt

‡ pabraũkât Siuxt u. a., ein wenig fahren: kad zirgs jau triju gadu, tad tuo iejūdz un drusku pabraukā.

Avots: EH II, 122

pabraukāties

pabraũkâties, dann und wann fahren, spazieren fahren, herumfahren: še pastāvīgi pabraukājas un pastaigājas B. Vēstn.

Avots: ME III, 9

pabrēkāt

‡ pabrē̦kât, wiederholt ein wenig schreien: mazā Anniņa ... tikkuo māk ... p. mātei uz ruokām Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 34. Refl. -tiês, wiederholt ein wenig od. eine Zeitlang (zu eigenem Vergnügen) schreien: lai nu pabrē̦kājas!

Avots: EH II, 122

pačakāt

[pačakât, ein wenig hacken od. hauen: p. žagarus ķēķim N.-Peb.]

Avots: ME III, 13

pačankāt

‡ pačànkât 2 Lubn., (den Boden) mit den Händen ein wenig durchwühlen (beim Jäten oder vor dem Pflanzen).

Avots: EH II, 125

pačkāties

pačkâtiês, pačkuôtiês, (mit einer weichen Masse ungeschickt hantieren, sich besudeln]: kuo tu pačkuojies? Paul. es ne˙kur nee̦smu tādas pačkuošanās redzējusi, un tuomē̦r luopi bij visur labi A. XVIII, 135. [Aus r. пáчкаться dass.]

Avots: ME III, 14

pačokāt

‡ pačokât Seyershof "viegli pasist ar kuo".

Avots: EH II, 125

pačukāt

pačukât ME. I, 418 (unter čukât), ein wenig stuchern.

Avots: EH II, 125

padīkāties

I padĩkâtiês [Talsen, Grünh., Alt-Rahden, padīkuôt Bauske, Grawendahl, padīkuôtiês Bers.], eine Weile müssig sein: kamē̦r mēs spēsim, lai padīkājas! Purap. Savs kakt. 140.

Avots: ME III, 17

padraiskāt

‡ padràiskât 2 Erlaa "pavalkāt, panē̦sāt": bruncīši tagad jau padraiskāti; kam tie vairs derēs? Refl. -tiês (s. ME. III, 18): auch Meselau.

Avots: EH II, 128

padraiskāties

padràiskâtiês, ein wenig albern, Mutwillen treiben, tollen.

Avots: ME III, 18

padriskāt

‡ padriskât, ein wenig od. eine Zeitlang (Kleider) tragend abnutzen (zerfetzen): padriskātas drānas Dunika. vari vēl tās bikses p. Lemb., Trik. u. a. Refl. -tiês Meselau, Mesoten, = padràiskâtiês.

Avots: EH II, 128

padrīskāt

‡ padrīskât Meselau, hier und da schneidend ritzen: kuoku p.

Avots: EH II, 128

paduckāt

‡ paduckât AP. "paspārdīties": tai guovij īsas kājas; lai nu tā kâ ducka paduckā, bet kuo nu tā var iespert!

Avots: EH II, 129

paieskāt

paiẽskât: lai ļaujuoties galvu p. Pas. II, 417.

Avots: EH II, 137

paieskāt

paiẽskât [li. paieškóti, slav: poiskati], tr., ein wenig lausen: galvu.

Avots: ME III, 35

paikāt

‡ paîkât 2 Seyershof "pavirši šūt jeb vārstīt": p. cimdus ar ielāpiem. Aus estn. paikama "flicken, ansticken".

Avots: EH II, 136

pakakāt

‡ pakakât, die Notdurft verrichten: bē̦rns uz grīdas pakakājis Dunika.

Avots: EH II, 139

pakāt

pakât, tr., packen: lietas.

Avots: ME III, 44

pakāte

‡ pakâte "tas izkapts gals, kas pie kāta" Kaltenbr.: pārlauzt izkapti pie pakātes.

Avots: EH II, 142

palēkāt

palẽ̦kât, intr., freqn., zuweilen Sprünge machen, hüpfen: mīlestība mē̦dz vienumē̦r palē̦kāt Liv. [Refl. -tiês, zu seinem Vergnügen ein wenig hüpfen.]

Avots: ME III, 58

paļērkāt

‡ paļê̦rkât 2 Dunika, Rutzau, ein wenig schwatzen: atnāc kādu vakaru p˙!

Avots: EH II, 153

palīkāt

‡ palìkât 2 Gr.-Buschh. "eine Weile in gekrümmter Stellung sein".

Avots: EH II, 151

palūkāt

‡ palũkât, = palũkuôt: kas netic, lai palūkā Seyershof.

Avots: EH II, 152

paļurkāt

‡ paļurkât,

1) ein wenig ļur̂kât I 2 Orellen (mit ur̂ 2 );

2) unsicheren Schrittes ein wenig gehen
(mit ur̂ 2 ) Dunika: nevarēja p. uz priekšu.

Avots: EH II, 153

pamikāt

pamikât: es savu jaku pamikāju, apvēļu ("par vadmalas velšanu") Sonnaxt.

Avots: EH II, 156

pamikāt

[pamikât, ein wenig mikât I: mazs bē̦rns, kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME III, 70

pamokāt

‡ pamokât, ein wenig kneten, drücken, knutschen Salis.

Avots: EH II, 157

pamurkāt

‡ pamur̂kât 2 Dunika, = pamurzât 2: p. meitu.

Avots: EH II, 158

panckāt

pañckât, Refl. -tiês, ‡

3) sich mischen
("jaukties") Siuxt: tâ jau nevar p. pa vidu.

Avots: EH II, 160

panckāt

pañckât,

1) wühten
Frauenb.;"waten": p. pa dubļiem Warkl.;

[2) tr., in alte Lumpen kleiden
Dond.: vai beigsi sevi panckāt? Refl. -tiês.

1) sich schlecht klelden, alte Lumpen anziehen:
kas tā par panckāšanuos; vai nevarēji labāki apģērbties? Dond.;

2) = pančkāties: bē̦rni pañckājas pa dubļiem Lautb:).

Avots: ME III, 76

pančkāt

pančkât, -ãju, refl. -tiês, patschen, mit nackten Füssen im Wasser, Kot waten: bē̦rni pañčkājas [Sessaul pa ūdeni Gold., Stockm. n. Etn. I, 90.

Avots: ME III, 76

paņekāt

‡ paņe̦kât Iw. "paspaidīt".

Avots: EH XIII, 161

paniekāt

[paniekât,

1) eine Weile niekât I 1;

2) = niẽkât I 1 nach Aūsdrücken des Könnens:
ar lietu sietu nevar labi miežus paniekāt Kl.)

Avots: ME III, 77

paņurkāt

‡ paņur̂kât 2 Dunika, = paņurcît.

Avots: EH XIII, 162

papļekāt

‡ papļe̦kât Dunilta, = pabradât: p. pa dubļis. kāds (dubļainām kājām ejuot pē̦das atstādams) papļe̦kājis istubas vidū.

Avots: EH XIII, 164

paplūkāt

paplũkât, tr., freqn., ein wenig zausen, raufen: matus. [Refl. -tiês, ein ander ein wenig zausen, raufen: gaiļi drusku paplūkājās.]

Avots: ME III, 83

paplūskāt

‡ paplùskât 2 Kalz., Lubn.,

1) eine Weile waten:
p. pa ūdeni, pa dubļiem;

2) = papluôsît, papurinât: p. panckas.

Avots: EH XIII, 164

parakāt

parakât, tr., ein wenig, aber wiederholt graben: parakāja sīku sakņu BW. 31166. Refl. -tiês, eine Weile wühlen, scharren.

Avots: ME III, 87

pārieskāt

[pãrieskât, noch einmal lausen: p. galvu.]

Avots: ME III, 158

pārkātēm

[pãrkâtēm 2 (wohl aus *pārkā`rtēm) Bixten, Adv., in zwei Schichten, doppelt: aužuot dzijas ņe̦m pārkātēm.]

Avots: ME III, 160

pārlīkāt

pãrlìkât, intr., krumm, gebückt hinübergehen: līka bija dē̦la māte, pa istabu pārlīkāja RKr. XVI, 226.

Avots: ME III, 164

pārlūkāt

pãrlũkât (unter pãrlũkuôt): "pārmeklēt" Orellen.

Avots: EH XIII, 206

pārļurkāt

‡ pãrļur̂kât 2 Dunika, schwerfällig heimkehren.

Avots: EH XIII, 206

pārpakāt

pãrpakât, tr., umpacken: grāmatas, sūtījumu.

Avots: ME III, 169

pā[r]pīkāt

‡ pã[r]pĩkât (?) Frauenb. "(Reisig, Strauchwerk zum Brennen) kürzer zerhauen".

Avots: EH XIII, 208

pārpļekāt

‡ pãrpļe̦kât Dunika,

1) mit nassen Füssen heimkehren:
p. mājās;

2) mit nassen Füssen hinübergehen.

Avots: EH XIII, 208

pārplūkāt

pãrplūkât, ‡

2) flüchtig (nicht sorgfältig) jäten
Ramkau: jāpārplūkā rāceņi, - glīši jau nav vē̦rts ravēt.

Avots: EH XIII, 208

pārplūkāt

[pãrplūkât linus - Wolm., N.-Peb., (bloss) den längern Flachs ausraufen (während der kurze ungerauft bleibt).]

Avots: ME III, 170

pārrakāt

[pãrrakât, durchwühlen, durchscharren: p. (meklējuot) lietas; cūkas pārrakājušas dārzu.]

Avots: ME III, 172

pārsaukāt

[pãrsaũkât, (unter andern) aufrufen: "vai iekšā vēl nesauc?" "tevi jau pārsaukāja" Jaunie mērn. laiki I, 69.]

Avots: ME III, 174

pāršļankāt

‡ pãršļañkât Dunika, = pãrlaîstît 1: p. ūdini pāri spaņņa malai. Refl. -tiês Dunika, = pãrlaîstîtiês: ūdinis pāršļankājies pāri spaņņa malai.

Avots: EH XIII, 213

pāršmickāt

pãršmickât, tr., überschmieren: ar de̦gutu RA.

Avots: ME III, 182

pārsnaikāties

pãrsnaikâtiês, sich zu sehr strecken, sich streckend überanstrengen: pīlāgi, nabadziņi, pēc gaismas sniegdamies, ir gan˙drīz pārsnaikājušies Lautb.

Avots: ME III, 177

pārsukāt

pãrsukât, tr., überhecheln, überbürsten, überkämmen: linus, drēbes, matus.

Avots: ME III, 179

pāršvīkāt

pãršvĩkât, tr., durchstreichen, mouillleren: burtus PS.

Avots: ME III, 182

pārtikāt

[pãrtikât, hinübertrippeln: bē̦rns jau pārtikā par istabu Vank.]

Avots: ME III, 183

pārtrenkāt

[pãrtre̦ñkât,

1) hinüberjagen:
suns pārtre̦nkājis luopus pār ruobežu;

2) übermässig abjagen:
suns pārtre̦nkājis guovi.]

Avots: ME III, 184

parūkāt

‡ parūkât Bērzgale, Warkl. "paskraidīt": lai jis parūkā, tad es jam atduošu lietas!

Avots: EH XIII, 169

pārvalkāt

pãrval˜kât, ‡

2) zum zweitenmal
val˜kât Lis.: p. drēbes.

Avots: EH XIII, 215

pārvalkāt

pãrval˜kât, [umstellen, pãrcilât Rutzau, Ogershof, Lös., Lis., Sessw., Selsau, Wessen, Gr.-Buschhof, Schujen, Serben, Erlaa, Peb., Vīt., Vank., Schwanb., Aahof, Laud., Festen, Lettg.]: maizi ce̦p kādu stundu, tad izņe̦m, pārvalkā [dibe̦nā bijušuos klaipus pārliek uz krāsns priekšu un priekšējuos uz dibe̦nu; (Kreuzb., N.-Peb.) garuozu apslapē ar ūdeni, lai tā nav tik cieta] un šaun atpakaļ krāsnī N. [Refl. -tiês, umziehen (intr.), umsiedeln: uz jaunu dzīvi p. Ogershof.]

Avots: ME III, 185

pasaukāt

[pasaũkât,

1) dann und wann (nicht besonders laut) rufen:
p. ganus;

2) gelegentlich schimpfen
PS.]

Avots: ME III, 94

pašļankāt

‡ pašļañkât Dunika, = pašļakstinât: p. buteli.

Avots: EH XIII, 179

pašļokāt

‡ pašļuokât Nitau, (ein wenig) abtrampeln: p. pļavu.

Avots: EH XIII, 179

pašļukāt

‡ pašļukât Dunika, eine Weile die Füsse am Boden schleppend gehen: p. drusku uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

pašļūkāt

pašļūkât: kruodzinieks pašļūkāja pa istabu apkārt Upītis Pirmā nakts 20.

Avots: EH XIII, 179

pašļūkāt

[pašļūkât (freq.), pašļùkt C., Wolm., Salis, Lis., Golg., eine Weile glitschen, (mit einem Schlitten) fahren: ar ragavām jau var labi pašļūkt. pašļūkāt ar tupelēm.]

Avots: ME III, 115

pašņākāt

[pašņākât,

1) = šņākât nach Ausdrücken des Könnens: ragana vairs nevarēja pašņākāt;

2) eine Weile mit den
šņākas ein Geräusch hervorbringen.]

Avots: ME III, 116

pašņaukāt

pašņaũkât, ‡

2) ein wenig (Tabak) schnupfen:
pašņaukā tebeceņi! Tdz. 49792.

Avots: EH XIII, 180

pašņaukāt

pašņaũkât, intr., ein wenig schnauben, weinen: māsa tikai pruot papinkšķēt un pašņaukāt Vēr.

Avots: ME III, 116

pašņūkāt

[pašņūkât,

1) ein wenig beschnüffeln:
suns pašņūkāja gaļu un neēda N.-Peb.;

2) = šņūkāt nach Ausdrücken des Könnens: nevar ar de̦gunu pašņūkāt Warkl.]

Avots: ME III, 116

pastumkāt

‡ pastumkât,

1) = pastumdît: p. galdu uz priekšu Warkl.;

2) "stingrāk saspiest" Aahof: p. labību.

Avots: EH XIII, 177

pastunkāt

‡ pastunkât,

1) "ein wenig stampfen"
Schwarden;

2) "eine Weile langsam gehen"
Ulmalen.

Avots: EH XIII, 177

pasukāt

pasukât, tr., ein wenig kämmen, bürsten, striegeln: matus, bārzdu.

Avots: ME III, 109

pasūkāt

pasũkât, tr., freqn., wiederholt ein wenig saugen: pirkstus. pasūkā korķi, sauge den Pfropfen, sagt man zu einem, der das, was er wünscht, nicht erlangt, etwa - ja Kuchen! Kand.

Avots: ME III, 110

pateikāt

‡ pateĩkât Dunika, dann und wann sagen: es dažiem biju pateikājis, ka viņš ir ... krāpnieks Janš. Dzimtene I, 318.

Avots: EH XIII, 181

patēkāt

[patẽ̦kât, = pate̦kât: lai nu bē̦rni vēl patē̦kā! Widdrisch, Salis, Ruj.]

Avots: ME III, 121

patenkāties

pate̦ñkâtiês, ein wenig schwabbeln, plaudern: lai jauni ļaudis pate̦nkājas Grünh.

Avots: ME III, 120

patīkāt

[patīkât, eine Weile begehren, zu erlangen suchen: patīkāja, bet nedabūja Bauske.]

Avots: ME III, 122

patīkāt

‡ II patīkât Wessen, patĩkâtiês Dunika, = palūkuôtiês: p. pa luogu.

Avots: EH XIII, 182

patrankāt

‡ patrankât Gr.-Buschh., = patre̦ñkât.

Avots: EH XIII, 183

patrenkāt

patre̦ñkât, wiederholt ein wenig treiben: guovis; tr., freqn. zu patrènkt, ein wenig, eine Strecke treiben, jagen: zē̦ns, avis uz mājas pusi patrencis, aizgāja LP. VII, 30.

Avots: ME III, 124

pa-uikāt

‡ pa-uĩkât Dond. "ein wenig uĩkât II".

Avots: EH XIII, 184

paukāt

paũkât C., -ãju ein wenig schlagen, prügeln: kuo tur pàukā 2 ? ka(d) sit, ta(d) sit! Mar. n. RKr. XV, 129. Aus d. pauken, oder eher als ein Schallwort zur Interj. pauks? Vgl. auch liv. pouk " mit den Händen klatschen".

Avots: ME III, 127

pavalkāt

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

pavalkāt

pavalkât, eine Weile tragen (von einem Kleidungsstück oder dergl.): krekliņu pavalkāj[u]se BW. 9349. ilgāki pavalkāju savu zīļu vainadziņu BW. 8514.

Avots: ME III, 132

pažīkāt

‡ pažīkât Dond., ein wenig žĩkât: pažīkā vēl! būs nagla pušu.

Avots: EH XIII, 194

pažikāties

‡ pažikâtiês, ein wenig hin und her laufen Dond.

Avots: EH XIII, 194

pažvikāt

‡ pažvikât Bers., Kalz., ein wenig žvikât.

Avots: EH XIII, 194

peckāties

‡ pe̦ckâtiês "durch Sand und Wasser watend sich besudeln" Warkl. (Kinderwort).

Avots: EH XIII, 218

peikāties

‡ peikâtiês (mit hochle. ei aus ĩ?) Dricēni, Silajāņi, Welonen "raudzīt izkļūt nuo staignas vietas."

Avots: EH XIII, 218

pekāt

pe̦kât,

1): "langsam, schwerfällig gehen"
[?] Seyershof: bet tâ pe̦kā, lai gan ir klibs! ‡

4) = pe̦kuôt Etn. IV, 164.

Avots: EH XIII, 219

pekāt

pe̦kât, -ãju,

1) kleine Schritte machen (namentlich von den Gehversuchen kleiner Kinder gebraucht)
U.: viņa kurpītēs pe̦kāja Janš.;

2) mit der Tatze schlagen:
(lāču) mātītes... ar savām pe̦kām pe̦kājušas cilvē̦kus nuost Upīte Medn. laiki;

3) mit einein
pe̦kainis die gesäte Gerste in die Erde hineineggen Burtn.

Avots: ME III, 193

pēkāt

‡ *pê̦kât, zu erschliessen aus uzpê̦kât.

Avots: EH XIII, 227

penckāt

‡ pe̦n̂ckât 2 Seyershof "mē̦sluot" (s. ‡ pìepe̦n̂ckât 2 ).

Avots: EH XIII, 223

penckāties

pe̦ñckâtiês: "pa dubļiem bražņāt" (mit e̦n) Grünh.

Avots: EH XIII, 223

penckāties

pe̦ñckâtiês, auf einem ausgefahrenen, grüftigen Wege fahren: kuo nu tâ pe̦nckājies par dubļainao ceļu? Samiten.

Avots: ME III, 199

penkāt

pe̦nkât: auch (mit è̦n) Smilt.

Avots: EH XIII, 223

penkāt

pe̦nkât, drücken, streichen, massieren Trik.: tādas sievietes, kuŗas ar spaidīšanu slimības dziedējušas, tiekuot arī par pe̦nkātājām sauktas RKr. XII, 20.

Avots: ME III, 200

pičakāt

‡ *pičakât, zu erschliessen aus sapičakât (unter sapičakuôt).

Avots: EH XIII, 230

pičkāt

‡ *pičkât, zu erschliessen aus izpičkât.

Avots: EH XIII, 230

pīckāt

pĩckât C.,

1) peitschen
U.: pīckāsiet nebaŗuotu kume[iņu BW. 30047, trim kārtām pīcku pinu, ... kuo pīckāt dē̦la māti 23420;

2) saufen:
dzeŗam, brāļi, pickājam (Arrasch, C., Ruj.) savu miežu alutiņu! VL.

Avots: ME III, 230

pīčkāt

‡ pīčkât "?": nemākulis sāk p. Rafaēļa Madonnu Daugava 1934, S. 217.

Avots: EH XIII, 240

piebakāt

pìebakât, vollstopfen: kāmis piebakā suomas ar labību Vidiņš.

Avots: ME III, 237

piebraukāt

pìebraũkât, wiederholt zu-, herzu-, hinzufahren.

Avots: ME III, 240

piedraskāt

pìedraskât N.-Peb., piedrašķīt, vollschnitzen, vollspalten: piedrašķīt istabu šķēpelēm, mizām, cukuru Gr.-Sess.

Avots: ME III, 245

pieduckāt

pìeduckât, Rippenstösse versetzen, durchpuffen: labprāt pieduckādams katru, kuo varēja vinnēt MWM. X, 888.

Avots: ME III, 246

pielīkāt

pìelīkât, gebückt herankommen od. hinzugehen Golg., Lis., Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich wiederholt bücken: kas nu var tik daudz pielīkāties? Lis.

Avots: ME III, 268

pieļurkāt

pìeļurkât, vollrauchen: atkal esi pieļurkājis pilnu istabu, wieder hast du das Zimmer vollgedampft! Grünh.

Avots: ME III, 270

piepūkāt

pìepũkât, sich mit Flocken, Flaumfedern und drgl. bedecken.

Avots: ME III, 281

pierakāt

pìerakât; pìerakņât,

1) wühlend füllen:
cūkas sili pierakājušas (Bauske) oder pierakņājušas (Wandsen);

2) kuo nu tur daudz pierakņāsi? tâ kâ tâ daudz nedabūsi! was soll man da viel (oder lange) scharren (z. B. Kartoffeln)? sowieso wirdman nichtviel bekommen
C.

Avots: ME III, 282

piesliekāt

pìesliekât Warkl., Bers., Kreuzb., pìesiekalât.

Avots: ME III, 292

piešņaukāt

pìešņaũkât, piešņaukt, vollschnauben, -schneuzen.

Avots: ME III, 301

piestaukāt

pìestaukât,

1) "?" : cik stipri piestaukājis! kâ kluonul Austriņš Zalktis II, 117;

2) auch piestauķēt Lennew, vollstopfen
Schujen, Golg., (mit aũ ) Schibbenhof, Wolm., Arrasch: p. kabatas; cibu ar kaņepēm Ronneb.; p. putraimu de̦sas N.- Peb,;

3) anschweissen (Eisen)
Golg.;

4) "izmĩt": luopi piestaukājuši mīkstuo zemi Vank.;

5) "piekaut" Ronneb.

Avots: ME III, 296

piestūkāt

I pìestũkât C., vollstopfen: kales Lis., Golg.

Avots: ME III, 298

piesukāt

pìesukât, ankämmen Spr.: matus.

Avots: ME III, 298

pietekāt

pìete̦kât, freqn. zu pietecēt, (mehrfach) dazu-, hinzugehen, -laufen. Refl. -tiês, zur Genüge eine längere Zeit hin- und hergehen, -laufen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15.

Avots: ME III, 303

pietrenkāt

pìetrẽ̦nkât, freqn. zu pietrenkt,

1) (mehrfach) zu-, dazu-, hinzutreiben;

2) (mehrfach) treibend anfüllen.

Avots: ME III, 305

piezākāt

pìezãkât, obendrein beschimpfen: vēl piezākāja viņu.

Avots: ME III, 312

piežiekāt

pìežiẽkât, besudeln: p. grāmatu PS.

Avots: ME III, 313

pikāt

I pikât: tas nu gan pikā ("ar truoksni kŗauj pikām iekšā", und zwar möglichst dicht) biezputru vē̦de̦rā Grünw. ‡ Refl. -tiês "gausi kuo darīt" Saikava; "stīvēties, darīt kuo ar lielām grūtībām Warkl.: pie viena akmiņa visu dienu pikājās. Dürfte wenigstens in einigen Bedd. auf r. пихать schieben, stossen" beruhen; zur Bed. vgl. auch izpikât.

Avots: EH XIII, 231

pikāt

I pikât "burzīt" Serben u. a.; achtlos und knüllend einpacken (z. B. Kleider); viel, schnell, ohne ordentlich zu zerkauen essen: pikā tik iekšā! Grünw., Serben, Peb., Lös., Sessw., Selsau.

Avots: ME III, 213

pikāt

II pikât, wälzend zu Klümpchen umgestalten: p. maizi, sniegu Serben, Bers.; "ķepēt" Selg.; vgl. auch sapikât.

Avots: ME III, 213

pīkāt

pĩkât Dond., Strömlinge salzen, einpökeln L. Zunächst wohl aus estn. pīk "Pökelung".

Avots: ME III, 230

pīkāt

‡ II pīkât Für. "pochen" (aus Kurl.).

Avots: EH XIII, 240

pikāt(ies)

III pikât(iês): skuolnieki sākuši pagalmā pikāties Pas. X, 330.

Avots: EH XIII, 231

piļčkāt

piļčkât, (ver)giessen, (ver)pladdern Dobl.

Avots: ME III, 218

pinckāt

‡ *pinckât, zu erschliessen aus sapinckâtiês.

Avots: EH XIII, 234

pinčkāt

‡ piñčkât Salis, piñčkas anfertigen und hinlegen: kad zemes vaina, tad me̦t ziedus un kauč˙kâ pinčkā.

Avots: EH XIII, 234

pinkāt

I piñkât: auch Allendorf, Grünw. Refl. -tiês,

1): auch Fest., Lub.; ‡

2) = pîtiês 3: kad tu meitu negribi, tad nepiñkājies! Orellen; ‡

3) "tūļāties" Frauenb. Skardžius Arch. Phil. III, 51 stellt dazu li. įsipinkóti "įprasti kur nors".

Avots: EH XIII, 234

pinkāt

I piñkât, -ãju, verwühlen, zottig machen Bers., Gr.-Würzau, Sessw., Selsau, Selg., Los., Kursiten, N.-Peb. Refl. -tiês, sich verwühlen: mati pinkājas C., Jürg., Lis., Spr., Dunika.

Avots: ME III, 220

pinkāt

II pinkât "schlagen" Celm.

Avots: ME III, 220

pitkāt

pitkât,

1) mit einer
pitka schlagen Bers.;

2) "sich dem Saufen ergeben":
nu pitkā atkal, ka lai galva de̦g! N.-Peb.

Avots: ME III, 229

plaiskāt

plaîskât, -ãju, plappern, schwatzen: sievas mē̦dz daudz plaiskāt Sassm.

Avots: ME III, 315

plakāt

plakât, -ãju, gew. in der Zstz. mit iz-, ausschleudern, vergeuden: naudu Smilt.

Avots: ME III, 316

planckāt

planckât, -āju, in nassen, klatschenden Kleidern einhergehen Fest., Etn. IV, 165. Refl. -tiês, Wasser vergiessen, "pieliet slapju mājü Lubn.; im Wasser plantschen, plätschern Domopol: bē̦rni planckājas pa ūdeni Bauske, N.-Peb.

Avots: ME III, 318

plančkāt

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

plančkāties

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

planskāt

planskât, mit Kleidem schlagen Wessen.

Avots: ME III, 319

plaukāt

II plaukât,

1) plaûkât 2 , zerfasern
(intr.) machen: kas nemāk linus kulstīt, tas linus tik plaukā Zögenhof;

2) sich schuppen.

Avots: ME III, 324

pļaukāt

pļaũkât Sassm., -ãju, pļaũkuôt, tr., ohrfeigen, maulschellieren, prügeln: aukle pļaukā nerātnuo bē̦rnu Sassm. lielāks zē̦ns nuogāzis mazāku gar zemi un pļaukā. Refl. -tiês, einander ohrfeigen, schlagen. - Subst. pļaũkâšana, pļaũkuôšana, das Ohrfeigen, Schlagen; pļaũkâšanâs, pļaũkuôšanâs, das gegenseitige Ohrfeigen, Schlagen: būtu saraušanās un pļaukuošanas uz pē̦dām De̦glavs Rīga II, 1, 103.

Avots: ME III, 366

plauskāt

I plauskât, Unsinn schwatzen Kalleten; Ableitang von *plauska "ein Schwützer" (zu plaûst I 2)? Vgl. aber auch li. pliauškiù "rede Unsinn", le. plaušģêt.

Avots: ME III, 327

plauskāt

II plàuskât 2 , klopfen (drēbes) Warkl., schlagen Wessen; zu li. pliáuškinti "mit den Händen klatschen", pliauškéti "klatschen, schlagen" ?

Avots: ME III, 327

pleikāt

pleikât, -ãju,

1) vergeuden
Fest., "peizāt" Etn. IV, 165;

2) "diedelēt" Etn. IV, I65;

3) "saufen; die Zeit totschlagen"
Fehgen, (mit eî) Saikava;

4) pleĩkât, schlagen :
p. pa gurniem Nigr. In derBed.4 jedenfalls zu li. plíekti "schlagen".

Avots: ME III, 334

pļekāt

pļe̦kât, -ãju,

1) mit der flachen Hand schlagen, etwas Weiches, Klebriges werfen, plätschem
Wid.: kam, pīlīte, tu pļe̦kāji, kam sajauci ūdentiņu? BW. 11903;

2) klatschen, bösen - Leumund verbreften
Ramelshof. Refl. -tiês, waten: ilgi pļe̦kājās pa slapjuo tīrumu un nevarēja tikt uz ceļa Dunika. Vgl. plekšêt 1 u. 2.

Avots: ME III, 368

pļenckāties

pļe̦ñckâtiês, -ãjuôs, sich im Kote watend besudeln Ahs. n. RKr. XVII, 46, Sassm. Vgl. plencêt 3.

Avots: ME III, 369

pļerkāt

pļe̦r̂kât 2 Sassm., Dond. n. RKr. XVII, 47, -ãju, schwatzen: kuo tas pļe̦rka te pļe̦rkā! Dond.

Avots: ME III, 369

plīckāt

plīckât, -ãju,

1) plīckât, peitschen
C.; (mit der Peitsche) knallen Warkl;

2) plĩckât saufen
C.: dzeriet. brāļi, plīckājiet ve̦cu miežu alutiņu! tâ plīckāja ("?") kumeliņi ce̦lmuotā līdumā BW. 19604, 1. Vgl. plīskât.

Avots: ME III, 347

plīskāt

plĩskât, -āju.

1) plĩskât, mit einer Rute prügeln
Ruj.;

2) saufen:
dzeŗam, brāļi. plīskājam ve̦cu miežu alutiņu; lai plīskāja ("?") kumeliņi pa ce̦lmāju līdumiņu ! BW. 19604 var. Refl. plĩskâtiês "sich umhertreiben sich prügeln, saufen (intr.)" Ruj. Vgl. plīckāt.

Avots: ME III, 348

plorkāt

plor̂kât 2, plappern, schwatzen Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 352

pļorkāt

pļor̂kât 2 , -āju,

1) schwatzen, plappern:
kuo tas pļorka te pļorkā! Dond. n. RKr. XVII, 47;

2) (eine Arbeit) schnell und oberflächlich tun:
kuo viņš tâ pļorkā, vai nevar strādāt kâ pienākas? Dond. Zur Bed. 1 vgl. plorkât und pļurkât 1, zur Bed. 2 - plorgât und pļurkât 3.

Avots: ME III, 371

plūkāt

plũkât Karls., PlKur., plùkāt 2 Kr. (=li. plúkoti "?" Tiž. II, 473?), -ãju, freqn. zu plūkt, tr., intr.,

1) zausen, zupfen:
šuorīt tevi saimniec[e] pēra, pie matiem plūkādama BW. 20868, 3. apģē̦rbti ar pašu plūkātajām lupatām Jauns.;

2) streichen, massieren
Trik. Refl. -tiês;

1) sich zausen, zupfen, raufen, streiten;

2) sich begatten (von einer Kuh)
Lös. n. Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 361

plunckāt

plunckât, giessen, vergiessen Dobl. n. Etn. I, 121, Wid. Refl. -tiês, plätschem, pantschen, sich begiessen Wid., (mit uñ) N.-Peb.

Avots: ME III, 357

pļunkāt

pļuñkât, -ãju, (ver)giessen Katzd. Refl. -tiês, (im Wasser) plätschern, paddeln Katzd.

Avots: ME III, 373

pļurkāt

pļurkât, -ãju,

1) pļur̂kât 2 Sassm., schwatzen:
stāvi klusu, nepļurkā!

2) vergeuden
Fest., Stelp:;

3) (eine Arbeit) schnell (und oberflächlich) tun
Dond. Refl. -tiês,

1) trödeln, sinnlos die Zeit vertreiben:
pļurkājas pa kruogu - ne dzeŗ, ne nedzeŗ Alksnis-Zundulis;

2) sich prahlen
Fest., Stelp.

Avots: ME III, 374

pluskāt

pluskât, -ãju,

1) zerkoddern
U.;

2) lumpicht einhergehen
Bergm: n. U.

Avots: ME III, 358

plūskāt

plūskât, -ãju,

1) plũskât Behnen, an den Haaren zupfen, reissen
U.;

2) abstäuben
St.,U.; plùskât 2 "schlagen" Warkl.: drēbi, salmus, cilvē̦ku.

Avots: ME III, 362

pluškātājs

pluškâtãjs (?), ein Zottiger, Zerlumpter: pluškāčājs, ķe̦nkarainis mans pirmais brūt gāniņš BW. 15583, 7. In *pluškâtais zu ändem ?

Avots: ME III, 359

pockāt

pockât, -ãju "etwas Teigartiges herstellen": viņa tāda pockātāja, ne˙maz nepuot labu maizi izcept Dond.

Avots: ME III, 375

počkāt

počkât, -ãju, auch refl. -tiês, mit Lehm schmieren: kuo tu ap tuo krāsni tā počkājies? jāaizlāpa šķirbas Dond. Aus dem Livischen (vgl. estn. potsima "beschmieren")?

Avots: ME III, 375

ponckāt

ponckât, -ãju,

1) "ponckas taisīt" Dond.;

2) poñckât, tr., wickeln, (in alte Kleider) hüllen
Widdrisch, Salis. Refl. -tiês,

1) = ponckāt 1 Dond.: kamdēļ tâ ponckājies un lupatas izsviedi!

2) sich (in alte Kleider) wickeln; einhüllen
Salis;

3) trödeln
Salis.

Avots: ME III, 375

porkāties

por̂kâtiês 2 , -ãjuôs, für sich murmeln, entgegenbrummen Dond.: sakaitinātā sieva ilgi neaprimst porkāties. Vgl. purkâtiês.

Avots: ME III, 376

prakāt

I prakât (prs. u. prt. -ãju) pruom, tr., fortschicken, fortschaffen (verächtl.) Wain. Zu r. прочь "fort" ?

Avots: ME III, 376

prakāt

II prakât "möglichst viei einzupacken versuchen" Nikrazen, Funkenhof; aus prapêt . pakât?

Avots: ME III, 376

pukāt

pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".

Avots: ME III, 404

pukāt

‡ II pukât, -āju Bērzgale, keuchen: kā tu pukā, kā elsinē?

Avots: EH II, 322

pūkāt

pūkât, -ãju, pūkuôt, ausfasern (gew. in der Zstz. mit iz-) U.; Leinwand zupfen (zur Charpie) U.

Avots: ME III, 446

pukāties

pukâtiês (unter pukât): auch AP., KatrE., Oknist, Saikava; "schimpfen" Blieden, "bārties" Linden in Kurl., "dusmas izteikt" Wessen: kad nav kaut kas pa prātam; tad pukājas KatrE. viņš pukājās uz šitā cilvē̦ka Linden in Kurl.

Avots: EH II, 322

pulkāt

‡ *pul˜kât, zu erschliessen aus ‡ àizpul˜kât.

Avots: EH II, 323

purkāties

pur̂kâtiês 2 , -ãjuôs, bei sich murmeln, brummen: kuo tu vienumē̦r purkājies? stāvi jel reiz klusu! Ahs.

Avots: ME III, 417

pusdriskāts

pusdriskâts, halbzerrissen, - zerfetzt: maisiņš, pārklāts ar saimnieka pusdriskātu ratu deķīti A. Upītis.

Avots: ME III, 425

rakāt

rakât: auch Orellen, Salis, Seyershof, Sonnaxt; längere Zeit (nicht besonders tief) rakt Siuxt: sivē̦ns rakā ēdienu Siuxt. kurmji rakā dārzuos Seyershof. zē̦ns rakā de̦gunu ar pirkstu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): rakājas kâ cūka Salis; ‡

2) mit etwas beschäftigt sein
Seyershof: citreiz rakājas ar mēnešiem uz riņķi.

Avots: EH II, 352

rakāt

rakât, -ãju, freqn. zu rakt, auch refl. -tiês Treiden u. a., graben; scharren, wühlen (wie Schweine): rakāties pa kabatu. ar pirkstiem maisīt, rakāt Etn. IV, 148. ar ķeksi rakājās pa gruvešiem B. Vēstn. linu kulstītājs paliek rakājuoties pa sniegu Aps. IV, 45.

Avots: ME III, 472

ŗakāt

‡ *ŗakât, zu erschliessen aus ‡ àizŗakât.

Avots: EH II, 394

rākāties

ŗākâtiês N.-Bartau n. U., sich besudeln.

Avots: ME III, 587

raukāt

ŗaũkât, -ãju, tr., freqn., (hin und wieder, wiederholt) zusammenziehen: uzacis Plūd. ŗ. de̦gunu Gr.-Essern.

Avots: ME III, 587

reikāt

reikât: auch (mit eĩ ) Blieden.

Avots: EH II, 364

reikāt

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506

resnkātis

‡ re̦snkâtis, der Dickstielige: le̦knais purva augs, sulīgais r. Līg. medn. 157.

Avots: EH II, 367

rickāties

rickâtiês: "rīkuoties" Seyershof: ar strādāšanu man lēnītēm jārickājas.

Avots: EH II, 370

rickāties

rickâtiês Allend. n. U., kramen, ordnen.

Avots: ME III, 522

rikāt

rikât, -ãju, rikuôt Wid., Brot in grosse Stücke schneiden Ar. Zu rika.

Avots: ME III, 524

riskāt

‡ riskât "?": nu jau viņi (scil.: vācu kareivji) sanākuši un rīt riskās pa mājām Veselis Netic. Toma mīl. 128. Aus r. рыскать "umherrennen"?

Avots: EH II, 374

ročkāties

‡ ročkâtiês, geringfügige Arbeit tun Seyershof: kuo tad nu dara, - tâ˙pat ročkājas pa māju.

Avots: EH II, 380

ruikāt

ruikât: auch (ungeschickt schneiden) Talsen.

Avots: EH II, 382

ruikāt

ruikât Wid., Rothof, tr., ungeschickt schneiden Etn. IV, 161, mit einem stumpfen Messer schneiden Gold. n. Etn. II, 81.

Avots: ME III, 556

rukāt

I rukât, ächten, verfehmen, "rucken" (in Studentenkreisen): es nezinu, kuo konvents uz tam teiks. katrā ziņā tiksi rukāts, var˙būt pa˙visam izslē̦gts De̦glavs Rīga II, 1, 295.

Avots: ME III, 556

rukāt

II rukât, -ãju, mit Kraftanwendung arbeiten Adiamünde: divi vīri nuostājušies pie riteņa rukā (griež ar spē̦ku) sviedriem vaigā Dunika; bekannt auch in Gr.-Essern, Wandsen, Salis. Aus d. rucken.

Avots: ME III, 556

rūkāt

rùkât 2 Warkl., hin- und herlaufen Infl. n. U., Zajm., Borchow, Kreuzb.

Avots: ME III, 569

rūkāt

I rùkât 2 : auch (mit ū) Bērzgale; taidu kumeli, kur ("der") rūkātu pa gaisu Pas. X, 82 (aus Lettg.; ein Beleg aus Lettg. auch IX, 509). pēc puišiem rūkādama statinī iesaspriežu Tdz. 59385, 14 (aus Warkl.; ein Beleg auch 43843 aus Welonen). guovs rūkā ("bizuo") Warkl. sivē̦ns ap klē̦vu rūkā Zvirgzdine. cūka rūkā (ist läufisch; od. zu rūkāt ‡ II?) Lubn.

Avots: EH II, 388

rūkāt

‡ II rūkât, brummen, grunzen: cūkas rūkāja, - laikam bija neē̦dušas Heidenfeld. viņš, ne˙kā nuoteikta neatbildē̦dams, tikai rūkāja ebenda. cūka ..., nedabūj[u]se zaļa vara, nāk sē̦tā rūkādama BW. 6224, 1 (aus Krohten). medņi rùkā 2 (balzen) Lubn., Saikava (auch von andern Vögeln in der Brunstzeit).

Avots: EH II, 388

rūkāt

‡ III rùkât 2 "abends lange aufbleiben" (?) Lubn.: tu jau ar vakar ilgi rūkāji; "sich unterhalten" Saikava. Zu rūkât II?

Avots: EH II, 388

ŗūkāt

‡ ŗūkât "?": "au, au!" kūlējs ŗūkā (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 394

runkāt

‡ *I run̂kât 2 , zu erschliessen aus sarun̂kāt 2 I.

Avots: EH II, 385

runkāt

‡ *II runkât, zu erschliessen aus sarunkât II.

Avots: EH II, 385

sabakāt

sabakât Spr., einpacken, fest verpacken.

Avots: ME III, 591

sabliekāt

‡ sabliẽkât Seyershof, = sabliẽķêt 1: ielejā zeme nuo slapjuma tâ sabliekājusi, ka nevar saecēt.

Avots: EH II, 397

sabokāties

sabuokâtiês, sich vermummen, albern mit Lumpen herausputzen Mag. III, 1, 117; Bergm., Ronneb. n. U.

Avots: ME III, 600

sabraukāt

sabraũkât (unter sabràukt),

3): kur tu par dienu sabraukāsi! Kaltenbr.; ‡

5) fahrend (einen Weg) hart machen:
ja pastāvīgi brauc, kâ tad ceļš nebūs sabraukāts ciets kâ pārts! Saikava.

Avots: EH II, 397

sabuckāt

‡ sabùckât 2 Lubn. "(Wäsche) glattklopfen": s. palagu.

Avots: EH II, 399

sabūkāt

sabũkât, ‡

3) zerstampfen:
ar cirvi s. (mit ù 2 ) kaņepes piestā Sonnaxt.

Avots: EH II, 399

sabūkāt

sabũkât Spr., tr.,

1) (Gerste) durchdreschen;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten, Rippenstosse geben.

Avots: ME III, 600

sabunkāt

sabunkât B. Vēstn., tr., tüchtig durchprügeln, mit Fäusten bearbeiten, Rippenstosse geben.

Avots: ME III, 599

sačakāt

‡ sačakât AP., zerhacken: s. pusdienai sēnis.

Avots: EH II, 400

sačalkāt

sačal˜kât: kuo tu esi te sačal˜kājis? ne putra, ne ūdens! Frauenb.

Avots: EH II, 400

sačalkāt

sačal˜kât, tr., zusammengiessen, -spülen (von schmutzigem Wasser, Spülicht usw.) Wid.: ūdeni Etn. I, 34, Wain., Schnickem.

Avots: ME III, 604

sačikāt

sačikât, kräftig am Haar zausen, reissen Spr.

Avots: ME II, 605

sačirkāt

‡ sačir̃kât,

1) = sacirtât AP.: sačirkādams un saskrudze̦ļē̦dams vai visu kamuolu Austriņš Raksti VII. 305;

2) = sasvītrât Dunika: puišelis ar naglu sačir̃kājis galdu. Refl. -tiês. (s. ME. III, 605): sačir̃kājusies kâ kāda aita AP.

Avots: EH II, 400

sačirkāties

sačirkâtiês U., sich zusammenkrollen: ūdens augi izskatās kâ sačirkājušies pavedieni.

Avots: ME II, 605

sacūkāt

sacũkât, sacũkuôt, tr., beschmutzen, besudcln, verschmaddern: viņš tik sacūkājis (verhunzt) vien, ne˙kā laba nav izdarījis Dond. Refl. -tiês, sich schlecht aufführen, sich blamieren: viņš sacūkājies un aizgājis Dond.

Avots: ME III, 604

Šķirkļa skaidrojumā (312)

aizspīlēt

‡ àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.

Avots: EH I, 50

apburzīt

‡ apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "apvalkât" Siuxt (mit ur̂ 2 ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75

apdriksēt

apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.

Avots: ME I, 82

apdroksts

apdruoksts, der abgefetzte Saum des Frauenrockes (Adsel, Setzen) [Bersohn, hier alsi-Stamm]; nach L. u. St. der Querdel (oder Gürtel St.) am Weiberrock [Wenigstens in der ersten Bedeutung, wenn -druokst- aus -drōskt-, wohl zu draskât, bulg. dràskam "kratze", čech. drasta "Fetzen", poln. drasna,c` "streifen, ritzen"].

Avots: ME I, 82

apkraukaļāt

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

applaukot

‡ applaûkuôt,

1) = ‡ applaûkât C., Lemburg Salis:

2) sich unwillkürlich (beim Flachsschwingen) mit Flachsiasern bedecken
C., Wolmarshof: kulstītājs pa˙visam applaukuojis;

3) sich mit Schinn bedecken
Bauske: applaukuojusi seja.

Avots: EH I, 105

applūkt

applùkt [li. apiplũkti], tr., berupfen, abpflücken, freqn. applũkât: jaunas guobas guovju applūkātas Stari II, 103.

Avots: ME I, 111, 112

appūkāt

appūkāties ‡ appũkât(iês), sich mit Flocken (Flaum) bedecken.

Avots: EH I, 107

aprakņāt

aprakņât, nach Spr. auch aprakât, tr., umgraben: mazs, mazs ķipariņš visu laiku aprakņā (Rätsel).

Avots: ME I, 113

apstērķēt

apstẽrķêt (unter apstē̦kât), ‡

2) abprügeln
Naud.

Avots: EH I, 117

atkātot

‡ atkātuôt Trik., mit grossen Schritten (langen Beinen - kâti) herkommen Vīt.

Avots: EH I, 147

atskarbi

atskarbi sukât, wider den Strich bürsten, kämmen U.

Avots: ME I, 192

bakām

bakām, haufenweise, in Menge: tādu lietu ir bakām Burtn. [Acsscheinend von einer Nebenform zu paka "ein Packen" mit -b; vgl. baķis bakât neben pakât.]

Avots: ME I, 252

bakulis

bakulis, eine Stampfe (zu bakât).

Avots: ME I, 253

bocis

buôcis 2 [Schmarden], ein Gefäss, in dem Salz gestossen und gehalten wird: vai skābas putras un sāls buoča nav LP. I, 86 [zu buokât?]

Avots: ME I, 360

boķēt

buõķêt (unter buõkât),

1): auch Frauenb., Salis; ‡

3) "viel essen"
Schwitten (hier in dieser Bed. auch reflexiv: kuo tu nu tik daudz buõķējies?).

Avots: EH I, 258

boķis

V buoķis, der Grannenbrecher Konv. 1 263. [vgl. buokât].

Kļūdu labojums:
Konv. 2 = Konv. 1 263

Avots: ME I, 362

brāķēt

II brãķêt, - ēju, [brākât U.] tr., braken, für schlechte, untaugliche Ware erklären, tadeln: siļķes, slīpeŗus brāķēt. preču brāķēšana ieve̦sta Krievijā nuo Pēteŗa Lielā laikiem. re̦ti, re̦ti tie puisīši, kas meitiņas nebrāķē. Aus mnd. wraken.

Avots: ME I, 327

brākulnieks

brākulnieks, der Tadler BW. 16953, 2 var.; cf. brakalaiņi. [Ableitung von brākât "braken".]

Avots: ME I, 327

buņķēt

buņķêt (unter buñkât): aus nd. bunken "schlagen, prügeln; pochen" nach Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 253

čakstināt

čakstinât: čakstiņi čakstina pa mežu Salis. kad mazus sivē̦nus sauc, tad ar muti čakstina Sonnaxt. iebeŗ pe̦liņus, lai cūka čakstina Iw. kad kuilis nejauks, tad viņš čakstina ("?") ebenda. ‡ Refl. -tiês, = čakât 2 AP.: kuo tu nu tur čakste̦nais! duod, lai es atrāk sagrūžu! - Zur Bed, vgl. auch ‡ àizčakstinât.

Avots: EH I, 283

čīkoņa

čīkuoņa,

1) ein Geräusch
Fest.: klausīties čīkuoņā; [wohl zu čĩkât];

[2) nach Siliņ u. a. sei č. ein Mensch
od. Gegenstand, der čīkst].

Avots: ME I, 416

dik

dik! dik! Interj., von schnellem Laufen, namentlich kleiner Kinder. Vgl. dikariņš, dikât.

Avots: ME I, 466

dikša

dikša, dikšķis, einer, der mit kleinen Schritten geht, läuft, ein kleines, laufendes Kind Naud. Vgl. dikât.

Avots: ME I, 466

draca

draca, drace, dracis, dracka, Lärm, ausgelassenes, lautes, mit Prügelei endendes Aufleben, Prügelei: kruogā bija liela drace Salis, Schujen, Adsel, Druw., Alt-Rahden, Lös. Etn. IV, 18. [Zu drakâtiês "toben", li. drãkas "задирчивый, сварливый", drakùs "ловко прыгающiй", drãkas "вытаптыванiе" und nach Būga РФВ‚. LXX, 105 auch zu r. "дрочи́ться" "eigensinnig sein; wild herumrennen (vom Vieh, das die Bremsen plagen)".]

Avots: ME I, 488

draišķīt

draišķît, = šķaidīt (verschwenden, vergeuden). [Refl. -tiês Fest., = draiskâties.]

Avots: ME I, 489

drašķīt

drašķît, -īju [li. draskýti "zerreissen"], schnitzen, spalten: malku, cukuru drašķīt Gr. - Sess. Refl. -tiês, -ķuos, -ījuos, draškâtiês [zu draška] N. - Autz n. U., sich reissen, balgen, toben, lärmen: puiši drašķās ar meitām N. - Schwanb. kuo tu plēsies, kuo tu drašķies? [auch: unruhig sein, sich ungebärdig anstellen U.]

Kļūdu labojums:
draškâtiês [zu draška] N.-Autz. U. = unruhig sein N.-Autz. U. draškâtiês [zu draška]

Avots: ME I, 491

drasts

[drasts Bers., jem., der unruhig und ausgelassen zu sein pflegt. Wohl zu draskât.]

Avots: ME I, 490

džākāt

*džāktât, erschlossen aus izdžākât.

Avots: EH I, 365

ieģidāt

[ìeģidât, benennen, iesaukât: Anna ne˙maz nav tik par tādu ieģidāta Nigr.]

Avots: ME II, 21

ieska

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska 2 Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska 2 Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64

izcūkot

izcũkuôt (unter izcũkât ), ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge foppen, verhunzen;

2) vai es lai ļauju sevi i.? Deglavs Rīga II 1, 21, soll ich mich verhunzen (ausnarrieren) lassen?

Avots: EH I, 438

izdruskot

[izdruskuot U. (unter druskât), zerkrümeln.]

Avots: ME I, 729

izēķelēt

‡ izẽķelêt, aushecheln (izsukât) Rutzau n. Fil. mat. 124: i. linus.

Avots: EH I, 446

izencēt

izencêt, ‡

2) = izplũkât 1: zâļu plūcējas nežēlīgi izeñcējušas pļavu Nötk.

Avots: EH I, 446

izkņēgāt

‡ izkņẽ̦gât,

1) zerbröckeln
Frauenb: bērniem nevar ļaut maizi (gaļu) i.;

2) = ‡ izknẽ̦gât, izņakât: i. ēdienu C., Dunika, Stenden. Refl. -tiês Stenden, eine Zeitlang, sich nur das Beste aussuchend, mit langen Zähnen essen: tur viņš izkpē̦gājās, bet ne˙kuo neapēda.

Avots: EH I, 458

izknist

‡ II izknist (li. išknìsti ) Rutzau, = izrakât: cūkas izknisušas visu dārzu.

Avots: EH I, 457

izņagāt

‡ izņagât,

1) = izņakât Kalz. n. Fil. mat. 27, Mar.: bē̦rni izņagājuši visu ēdienu;

2) = izmĩdît 1 (vom Vieh) Neuermühlen: luopi izņagājuši visu upmalu.

Avots: EH I, 469

izņēgāt

‡ izņē̦gât,

1) = izņakât Ahs., Dunika, Gramsden, Schnehpeln (mit ẽ̦ ), = ‡ izņerbinât Schibbenhof, = ‡ iznagāt AP., (mit è̦ 2 ) Geistershof;

2) "nekārtīgi sasviest (drēbes)" NB.

Avots: EH I, 469

izņogāt

‡ II izņogât Laidsen, = ‡ izņukât I. Refl. -tiês, (in trunkenem Zustand) eine Zeitlang zwecklos lärmen und hantieren Stenden: puiši visu nakti izņogājušies.

Avots: EH I, 469

izsnaicīties

[izsnaicîtiês od. izsnaikâtiês, sich ausstrecken (um etwas zu erreiehen) M. Aron.]

Kļūdu labojums:
erreiehen = erreichen

Avots: ME I, 801

izšņakarēt

izšņakarêt (unter izšņakât ): ausschnüffeln W.-Livl. n. U. (unter šņakarēt).

Avots: EH I, 486

jokot

juõkuôt (li. juokúoti), juõkât, - ãju, intr., scherzen, spassen: viegli, viegli viņa skraida, tērzē, juokuo, jautri smaida RSk. II, 172. Refl. - tiês, schkerzen. Possen treiben; charmieren, schäkern: puiši juokuojas ar meitām. Subst. juõkuôtãjs, der Spassvogel, Schäkerer; juõkuôšanās, die Schäkerei.

Avots: ME II, 126

kakināt

II kakinât [li. kãkinti], tr., ein Kind seine Notdurft verrichten lassen, abhalten. Gew. nur in der Zstz. mit iz - Zu kakât.

Avots: ME II, 138

kārst

I kā`rst (li. kar̃šti), -šu, -su, tr.,

1) kämmeln, tocken:
vilnu [in Lis. dafür nur sukât];

2) abquälen
C.;

3) lokal mit kãst vermischt - seihen
PS.: muodere enāk pienu kārst JK. V, 93. Refl. - tiês, sich aufdrängen: nekārsies man virsū C., [Selg.], Peb., Fiaden. [Zu russ. корòста, serb. krà`sta "Grind", ai. kaṣ̌ati "schabt, kratzt", la. carrere "krämpeln (Wolle)", mnd. harst "Harke", d. harsch u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 575, Charpentier IF. XXIX, 393, Zupitza Germ. Gutt. 110 und 155, Walde Wrtb. 2 135, Reichelt KZ. XLVI, 340, Fick Wrtb. III 4 . 80 u. a.]

Avots: ME II, 198

kārts

kârts 2 Kand., BW. 3520, für kâts. Auf die Frage: kâ tavs vārds? antwortet man in Kand.: kâ sluošu kārts.

Avots: ME II, 202

kāst

II kàst: auch (mit à 2 ) Lubn., Pilda, (mit â 2 ) Orellen; kâst 2 (= sukât) linus uz maziem suseklīšiem AP.

Avots: EH I, 606

ķēst

‡ V ķẽst, -šu, -su Rutzau "sukât": ķ. linus.

Avots: EH I, 700

klinka

klinka,

1): hinter
"kačka" ME. II, 228 ist "(ein gewisses Gesel(schaftsspiel)" einzufügen; vgl. dazu kliñkât;

2): ein Hinkender
(mit in̂ ) Meselau.

Avots: EH I, 618

korgāt

[II korgât Dond., = korkât: man tik daudz jākorgā, ka nevaru ne˙maz panest. Dazu nuokorgāties, sich abarbeiten.]

Avots: ME II, 254

kraucināt

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262

krauklis

kraûklis [Lis., Jürg., Serbig., Preili., PS., C., kraûklis 2 Wandsen, Selg., kraũklis Dond., kŗaûklis Neuenb., kraûklis 2 Līn., Nigr., Dunika, Lautb., kràuklis 2 Kl., Nerft, Ogersh.] (li. krauklỹs) "Krähe", [kriauklys "Rabe" ]), n. St. u. U. auch kraukls,

1) der Kolkrabe (corvus corax);
jūŗas od. ūdens krauklis, Kormoran (phalacrocorax carbo) Natur. XXX, 248. krauklis krakšķina, krancina, kraucina, kraukšķina. Sprw.: krauklis krauklim acis ārā neknābs. niknam krauklim nikni bē̦rni. ir krauklis ne̦s ē̦damuo bē̦rniem. zuog kâ krauklis. me̦lns kâ krauklis;

2) gemeine Kröte (bufo cinereus)
RKr. VIII, 101. [Zur Bed. 2 vgl. etwa li. krauklė˜ "eine Meerschnecke"(?); zur Bed. 1 - le. kraucinât, kraukât, kŗaukt, li. kraukti "krächzen wie ein Rabe", slav. krukъ "Rabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 139 f., Berneker Wrtb. I, 629, Būga РФВ. LXXI, 50, Persson Beitr. 377, Lidén Blandade språkhist. bidrag I, 34 ff.]

Avots: ME II, 263

krēcināt

krēcinât, intr., krächzen: kuo tie kraukļi krēcināja BW. 8544. [Vgl. li. krė´kinti(es) "krẽkinties" und le. kŗẽ̦kât und krēkšēt.]

Avots: ME II, 275

krepečēt

‡ krepečêt, -ēju, spelen, kraukât Lubn.; still husten, krächzen Bērzgale.

Avots: EH I, 649

krunka

kŗuñka, kŗunkât usw., s. kruñka, kŗuñkât usw.

Avots: ME II, 297

kruņķēt

kruņķêt (unter kruñkât): kre̦klus kruņ̃ķē pie apuklītes AP.

Avots: EH I, 660

kvietēt

[II kvietêt, -ẽju Smilt. "buõkât 1."]

Avots: ME II, 356

laikāties

[laikāties Für. I, auf der Wacht sein; laĩkâtiês, ausweichen, zu vermeiden suchen: es laikājuos ar viņu satikties Dubeņi - In Warkl. habe man ehemals ein laikāties "sich sehnend warten" gebraucht. - Zu laicît und apr. laikūt "halten".]

Avots: ME II, 404

lakatēt

I lakatêt (unter lakât ): auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 716

lancka

lañcka,

1) der Lappen, Fetzen, das Stück
[Fest.]: ce̦pure sapluosīta smalkās lanckiņās. viņš bij viss vienās lanckās Ronneb. viņš iet lancku lanckām Smilt.;

2) die Verleumderin, Tadlerin, Klatschbase
Etn. IV, 129;

3) der Herumtreiber, Faulenzer
C., Smilt.;

4) ein zerumpter Mensch.
[Vgl. lanska; in den Bed. 1 u. 4 zu la. lancināre "zerreissen"? in der Bed. 3 nebst lañckât I wohl zu lancīties.]

Avots: ME II, 419, 420

lauks

II lauks Smilt., der Aufseheŗ vagaris. [Zu lũkât.]

Avots: ME II, 427

ļekatāt

ļe̦katât, -ãju, = ļe̦kât: mazais ļe̦katāja pakaļ Vīt. [Refl. -tiês, schlottern, wanken: aita ar izlauztuo kāju ļe̦ka-tājas Treiden.]

Avots: ME II, 535

ļekot

ļe̦kuôt, s. ļe̦kât.

Avots: ME II, 535

lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

ļenkatāt

‡ ļe̦nkatât. PV. "= linkât": zaķis savvaļā lē˙nītiņām ļe̦nkatāja. Refl. -tiês PV., = ļankarâtiês: ļe̦nkausim skrejuot lielās ausis ļe̦nkatājās.

Avots: EH I, 771

ļērkštēt

‡ *ļêrkštê 2 , zu erschliessen aus saļêrkšêt (unter saļê̦rkât 2 ).

Avots: EH I, 772

ļinkatāt

‡ ļinkatât PV. "= linkât": zaķis lē˙nītiņām savvaļā ļinkatāja.

Avots: EH I, 773

loki

‡ III lùoki 2 Alswig, Flanden, in der Verbindung zeķu l., = zeķu kâti.

Avots: EH I, 766

lūk

lũk Smilt., (Salis, Ruj., Jürg., Bauske], lūk C., [Trik.], luk Kl., [Salis], Pabbasch, sieh, schau? Verkürzter Imperativ von lūkât od. lūkuôt.

Avots: ME II, 518

lūkaža

[lũkaža Bauske "kas iet lũkuos I"; eine Kupplerin.] lũkažas, lūkĩbas (mit k!), lūkas, Besuch bei einer Wöchnerin Mar. n. RKr. XV, 124, Druw.: lūkībās ieradās sieva Poruk. es biju lūkībās (lūkās) pie kaimiņienes Druw., Tirs. Zu lūkât.

Avots: ME II, 518

lūkot

lũkuôt, lũkât, -ãju, tr., intr.,

1) schauen, auf etwas sehen, absehen:
lai raud mana māmuliņa, eglītē lūkuodama BW. 17271. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu klēšu durvju; tuo vietiņu vien lūkuoju, kur aug maize tīrumā 25911, 2. ņem, bāliņ, skaistu sievu, nelūkuo bagātības! 12157. Sprw.: nelūkuo vīru pēc ce̦pures! lūkuot ist der term. techn. für die Brautschau: lūkuo mani, tautu dē̦ls! tu lūkuoji, es lukuoju: tu lūkuoji darbu manu, es tavu gudru paduomiņu 10210. lūkās tautas nuo kājām līdz pašam augumam 10502. lai tie man neaizliedza sen lūkuotu līgaviņu 8224;

2) mit abhäng. Infin. - versuchen, suchen:
jājējs lūkuoja kalnā tikt JK. V, 83. (viņš lūkuo ar me̦liem glābties U. lūkuo cirvi dabūt! U.] Refl. -tiês,

1) schauen, aufmerksam auf etw. sehen:
vārti čīkst, suņi rej, tec pie luoga lūkāties! BW. 14521. [viņš stīvi uz tuo meitu vien lukuojas U.] viņš lūkuojās ķiršu krūmuos A. XVI, 862;

2) sich umschauen, Brautschau halten:
ej pa˙priekšu, tautu meita, lai es tevi lūkuojuos! BW. 21197. rītu jās trīs tautieši manu augumu lūkuoties Ltd. 1068. šādi, tādi vēršu kupši mūsu meitas lukuojās BW. 12295. Subst. lũkuôšana, das Schauen, Besehen; lũkuôtãjs, lũkâtâjs, der Schauer, Seher, Freier: meitiņu lūkuotājs Ltd. 1171; lũkuôtãjiês, wer aufmerksam hinschaut, sich umschaut RKr. XVI, 246. [Zu li. lūkė´ti "ein wenig harren", láukti "harren", apr. laukīt "suchen", kāimaluke "sucht heim", sloven. lúkati "spähen, lugen", gr. λεύσσω "sehe", ai. lōcatē "erblickt", le. làuks (s. dies) u. a.; vgl. Persson Beitr. 372, Walde Wrtb.2 442, Berneker Wrtb. I, 743, Bezzenberger BB. XVI, 253, Trautmann Wrtb. 151.]

Avots: ME II, 519

ļumināt

ļuminât, ‡

2) = ļùnkât Stenden: neļumini mietu! ‡ Refl. -tiês,

1) = ļumêtiês 3 (?): lai kājas ļuminājuoties nepaklūp Dünsb. Temps 18;

2) = ļumdêt 2 1 Stenden: tam jau mãrksne ļuminās vien (nuo tre̦knuma), man viens zuobs ļuminās (wackelt).

Avots: EH I, 774

ļunkurēt

‡ ļunkurêt(iês) PV. "= ļunkât(iês) (aber noch viel loser)": svabadi aizjūgtam zirgam lùoks ļunkurējas.

Avots: EH I, 774

ļunkurēties

‡ ļunkurêt(iês) PV. "= ļunkât(iês) (aber noch viel loser)": svabadi aizjūgtam zirgam lùoks ļunkurējas.

Avots: EH I, 774

maltīt

II (màltīt 2 -īju, gierig essen Sinolen, N.-Schwanb.; wohl identisch mit maltīt I (vgl. zur Bed. sukât).]

Avots: ME II, 559

niekacis

niekacis, [niêkacîte 2 Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750

niekot

II niekuôt, s. niẽkât I.

Avots: ME II, 751

nočūpstināt

[nùočūpstinât,

1) (auch: nùočūpstît Planhof) = nùosũkât 1: n. pirkstus Bers.;

2) "= nùočâpstinât" Bauske: lūpas vien viņš nuočūpstināja (indem er nichts zu sagen wusste).]

Avots: ME II, 771

nodrazgāt

‡ nùodrazgât, = nùodraskât, zerfetzen: ar ... nuodrazgātām un nuoplīsušām drēbēm Pas. VIII, 175.

Avots: EH II, 40

nojāt

‡ nùojât ‡

4) = nùobraukt: n. da miesta Baltinow n. FBR. XI, 138. n. ar ve̦zumu Nidden; ‡

5) = nùovalkât: ātri nuojājis savu guoda drēbi Frauenb.; ‡

6) wegreiten:
nuojādams, atjādams Tdz. 54811. Refl. -tiês, ‡

3) = nùodaũzîtiês 2: te̦kulis nuojājies (nuovājējis), pārak bieži pakaļ skriedams aitām Dunika.

Avots: EH II, 49

nolīkņot

nùolīkņuôt, nùolīkât, sich bückend eine Arbeit zu Ende bringen Spr. Refl. nùolīkâtiês, gebückt wohin gehen: nuomanījām pāris nabadzīgu stāvu nuolīkājamies gar skatuves malu Zalkt. II, 157.

Avots: ME II, 811

noniekot

nùoniẽkuôt, nùoniẽkât, tr., beschimpfen, vernichten, töten: suns ņēmās zirgu nuoniekuot Adam.

Avots: ME II, 825

nopikot

[nùopikuôt, nùopikât,

1) mit Schneebällen bewerfen, schneeballierend besiegen:
drīz uzkritīs pirmais sniegs, tad varēsi ar Viktuoru pikuoties. atminies, kâ mēs abas viņu pē̦rn nuopikuojām? Veselis Saules Kapsē̦ta 164, Lis.;

2) schneeballierend betäuben
od. zerbläuen: zē̦ni nuopikājuši kaķi Bauske. Refl. -tiês,

1) eine Weile schneeballieren:
ve̦se̦lu stundu nuopikājāmies Napr.;

2) müde werden:
akmeni ve̦ldami nuopikajāmies Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 828

nopukoties

nùopukuôtiês, nùopukâtiês Spr., sich abärgern, heftig pochen: viņš nuopukuojās par šiem izde̦vumiem Kleinb. viņš tâ nuopukājās, it kâ kas liels būtu nuoticis Wain.

Avots: ME II, 834

nošņergāties

‡ nùošņe̦rgâtiês Sawensee, = ‡ nùošļiêkâtiês.

Avots: EH II, 98

notekaļāt

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

notīkot

nùotĩkuôt, nùotĩkât (li. nutýkoti), intr., ablauern, erlauern: viņš jau nuo acīm nuotīkuo un it labi zina, ka tie viņu ar māņiem attālinājuši Līv. es aiz˙vien nuotīkuoju, kad viņš aizgāja uz mājām Jauns.

Avots: ME II, 875

notramdīt

nùotramdît,

5): = nùotre̦ñkât 1 (mit am̃) Libau.

Avots: EH II, 101

notrenkt

nùotrènkt (unter nùotre̦ñkât),

2): tu nepruoti ne dakšas n. nuo kāta zemē! Frauenb.

Avots: EH II, 101

ņupāt

ņupât, ‡

2) = ņukât 2 Rothof.

Avots: EH II, 116

padīkt

padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]

Avots: ME III, 17

padīkties

padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]

Avots: ME III, 17

padraišķīties

‡ padraišķîtiês Saikava, Schwitten, padraišķuôtiês C. (mit ài), Sessw., Zögenhof, = padràiskâtiês: pa ... ceļu ... padraišķuodamās nāca Maija ar Elzu Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 42.

Avots: EH II, 128

padrašķīties

‡ padrašķîtiês Ruhental, Rutzau, = padràiskâtiês.

Avots: EH II, 128

paķēt

‡ paķêt Oknist, (mit -êt) Kaltenbr., = pakât.

Avots: EH II, 147

pakot

‡ pakuôt, = pakât.

Avots: EH II, 146

paļērkšēt

‡ paļêrkšêt 2 Dunika, = ‡ paļê̦rkât 2 .

Avots: EH II, 153

pārlūkot

pãrlũkuôt, pãrlũkât, tr., überschauen, durchsehen, inspizieren, revidieren: Dāvids pārlūkuoja tuos ļaudis II Sam. 18, l.

Avots: ME III, 165

pārplūkt

‡ pãrplûkt 2 Ramkau, = pãrplūkât (?): šī tik pārplūcuot (linus) pa virsu.

Avots: EH XIII, 208

pārvilkt

pãrvìlkt, tr.,

1) herüber-, hinüber-, überziehen:
mēteli pār svārkiem. viņi nuo savas pasaules tiek pārvilkti mūsējā Rainis. es tev pārvilkšu ādu pār acīm, ich werde dir das Fell über die Ohren ziehen;

2) überziehen:
aude̦kls pārvilkts ar kādu krīta vai eļļas krāsu Konv. 2 1055. saulē luogi laistās kâ ze̦lta pārvilkti Aps.;

3) umziehen, umkleiden:
es ne savu lindraku neietu pārvilkt LA.;

[4) = pãrval˜kât N.-Peb.: p. maizi]. Refl. -tiês,

1) sich überziehen:
putra pārvilkusies ar plēvi;

2) übersiedeln, umziehen:
kad ar luopiem pārve̦lkas uz jaunu dzīvi... Etn. II, 119;

[3) ziehend sich überanstrengen:
zirgs pārvilcies].

Avots: ME III, 187, 188

pašļaucīt

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt 2 rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês 2 [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

pašļūkt

pašļùkt (unter pašļūkât): auch (mit û 2 ) Dunika, Rutzau; ja viņam bija krietnāks zirgs, viņš ziemu varēja p. peļņā Jauns. J. un v. 253.

Avots: EH XIII, 179

pasnaicīties

[pasnaîcîtiês N.-Peb., C.], pasnaikâtiês, sich wiederholt ein wenig strecken, recken, etwas zu erreichen suchen: [zirgs pasnā`icījās 2 pēc auzām Lis.]. ik šī pasnaikājusies, ik uozuols palidinājies gaisā LP. V, 297.

Avots: ME III, 104

pasūkstināt

‡ pasũkstinât Dunika, = pasūkât: p. kaulu.

Avots: EH XIII, 178

patrenkt

patrenkt (unter patre̦ñkât): p. guovis nuost nuo auzām Dunika.

Avots: EH XIII, 183

penkot

‡ pè̦nkuôt Smilt., = pe̦nkât: Jurene ... pe̦nkuo cienmāti Zeibolts Udens burbuļi 79.

Avots: EH XIII, 223

picināt

‡ III picinât Puikeln "= pitkât 1". Aus *pitcinât?

Avots: EH XIII, 230

piedrīksnāt

pìedrīksnât,

1) = piedraskât Warkl.;

2) mit Strichen füllen:
p. grāmatu Lis.;

3) mit einer Schramme annotieren:
p. ar nagu Golg.

Avots: ME III, 246

pielakt

pìelakt, pìelakât, (zur Genüge) essen, fressen, schlürfen: nezvē̦rs pieluok asiņu Vēr. II, 194. vecene pielakājuse minē̦tā draņķa LP. VII,580.

Avots: ME III, 265

pielīkot

pìelīkuôt,

1) = pielīkât: vecis mudīgi pielīkuoja klāt Krišs Laksts 26;

2) gebückt zusammenlesen, ansammeln:
pielīkuoju 2 pilnu gruozu sēņu Schibbenhof.

Avots: ME III, 268

pikņāt

*pikņât, zu erschliessen aus izpikņât (unter izpikât).

Avots: EH XIII, 231

pikot

pikuôt,

1) mit Schneebällen bewerfen
Wid.;

2) = pikât II Sessw. Refl. -tiês,

1) schneeballieren;

2) "vāļāties, mīcīties": puiši ar meitām pikuojas Bers., Erlaa.

Avots: ME III, 214

pinkot

‡ *pinkuôt, zu erschliessen aus sapinkuôt (unter sapinkât).

Avots: EH XIII, 235

plītēt

I plĩtêt Karls., Salis, -ẽju,

1) schlagen; klatschen:
plìtē 2 viņam pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 131. plītēsim kumeliņus ce̦lmuojā līdumā! BW. 19604 var. zirņus plītēt U., Erbsen ausklopfen;

2) prassen, schwelgen, schlemmen, saufen, durch die Gurgel jagen:
rīt un plītēt, fressen und saufen, ein schwelgerisches, liederliches Leben führen U. piekusušas abas ruokas rudzu putru plītējuot BW. 31115. putru plĩtêt PS. viņi negrib strādāt ne˙kādu darbu, bet tikai rīt un plītēt A. XX, 810. Refl. -tiês, aufs Wasser schlagen, dass es klatscht: puikas upē pe̦ldē̦damies plītējās Plm. n. RKr. XVII, 74.-Subst. plĩtêšana,

1) das Schlagen; Klatschen;

2) das Prassen, Schwelgen, Saufen;
plĩtê̦tãjs,

1) wer schlägt, klatscht;

2) der Schwanz
Brasche;

3) ein Prasser, Schwelger, Schlemmer, Säufer.
Auf nd. plite "Schlag" (vgl. KZ. LII, 123) beruhend? Zur Bed. 2 vgl. le. pitkât. pĩckât, plencēt.

Avots: ME III, 349

pļukatāt

pļukatât "schwatzen" Wessen. pļukât, -ãju, ohrfeigen Ahs. pļukâtiês "ļurbuoties" Bornsmünde.

Avots: ME III, 372

pukot

pukuôt (unter pukât): pilnā rīklē p., grosses Maul haben Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Maul"). Refl. -tiês: auch Salis ("dusmuoties"), (3. prs. pukje̦s) Rudden n. FBR. XIII, 67; uz kādu lietu p. jeb liels būt "sich auf etwas wie der Bock auf seine Hörner verlassen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bock").

Avots: EH II, 322

pukot

puķuôt(iês), s. pukât.

Avots: ME III, 405

purkšt

pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.

Avots: ME III, 418

puršķēt

puršķêt N.-Schwanb., Nerft, (mit ùr 2 ) Gr.-Buschhof, = sprauslât; vgl. purskât; pùršķêt 2 , schwirren Golg.

Avots: ME III, 420

reikot

reikuôt, s. reikât.

Avots: ME III, 506

rikot

I rikuôt, s. rikât.

Avots: ME III, 525

runka

I rùnka 2 ,

1): auch Fehsen, Fest., Saikava; das Zitat ME. III, 562 aus RKr. VII, 675 ist zu streichen (vgl. sarunkât II); ‡

2) "pumbulis, savē̦lusies pika (z. B. eine dickere Stelle in ungleich gesponnenem Garn)"
(mit un̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 385

sabraukt

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

sadangāt

sadangât, sadankât, tr., zertreten, zerstampfen: zirgi sadangā auzas. nakti salijusē zeme kājām sadankāta Duomas IV, 19. sadangāt arumus Adsel. sūdi laidarā pa˙visam zemē sadangāti (eingestampft) U. (unter dangât). sadangāta kūts Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME II, 607

sadukurēt

‡ *sadukurêt (geschrieben: -erēt) Dond., = saduñckât.

Avots: EH XVI, 404

saķeburot

saķe̦buruôt,

1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;

2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;

3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";

4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.

Avots: ME II, 662

sakroķot

‡ sakruoķuôt, = sakmõkât (?): sakruoķuotās ... lapas Jauns. B. gr. I, 15.

Avots: EH XVI, 420

sakruņķēt

‡ sakruņ̃ķêt AP., = sakruñkât: priekšautus sakruņķēja augšgalā.

Avots: EH XVI, 420

sakurzāt

sakurzât Wid., Grosdohn n. Etn. I, 137, sakurzuôt, sakuržât, schlecht flicken (perfektiv): salāpīts, sakurzuots iet uz mežu putnu kaut (Rätsel) RKr. VII, 1180. tas nabags brauc kâ nekâ sakuržātās ragavās Odensee. Refl. sakurâtiês, sakurzakâtiês "sapenterēties, samurkšīties."

Avots: ME II, 660

salūkot

salũkuôt, salūkât,

1) erblicken; ausersehen, aufzufinden suchen, sich erwählen
U. (salūkuot); zusammensuchen: skatās, skatās - nesalūkuo Plūd. LR. IV, 63. ne˙vienas (= māsiņas) neizduošu, kamē̦r vietas salūkuošu (Var.: izraudzīšu, apraudzīšu) BW. 15352, 4 var. es šķituos šai gadā arājiņa salūkuot (Var.: sataujāt) 20154, 5 var. māte salūkuoja viņam kuo ēst Apsk. v. J. 1903, S. 624;

2) salūkât, besprechen (eine Medizin od. eine kranke Stelle am Körper)
Lems.

Avots: ME II, 677

saņurgāt

saņurgât Dond., saņur̂kât 2 Dunika, tr., verknüllen, durcheinanderwühlen: bē̦rni saņurgā gultasdrēbes Dond. ka nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME II, 696

sapaķēt

‡ sapaķêt Oknist, = sapakât: s. lielu paķi.

Avots: EH XVI, 434

sapičakot

sapičakuôt, sapičakât PS., vielfach versiegeln: kuo viņš te sapičakuojis: uzlicis pičaku uz pičaku! Dond.

Avots: ME II, 698

sapikt

‡ *II sapikt, = sapikâtiês 1 (?): mati ... sapikuši līda nuo ce̦pures apakšas laukā T. Manna Budenbroki, S. 499.

Avots: EH XVI, 435

sapinkot

sapinkuôt (unter sapinkât), Refl. -tiês: auch (mit ìn 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH XVI, 435

sašļancināt

‡ sašļan̂cinât Nötk., Perfektivform zu šļancinât; = sašļañkât; s. pudeli.

Avots: EH XVI, 454

sašļaucīt

sašļaucît,

1) = sabraũcît 2: s. sāpuošuo vietu (mit aũ ) Drosth., (mit àu 2 ) Golg.; mit der Hand abglätten: s. aude̦klu, dvieli, vir̂vi (mit àu 2 ) Lis.;

2) = sašļuokât: s. pļavu Bauske. Refl. -tiês,

1) sich ausrecken:
gulē̦dams sašļaucījās Saikava;

2) faulenzend sich rekeln:
viņš visu dienu sašļaucījās vien Bauske, (mit aû 2 ) Wolmarshof.

Avots: ME III, 757

sašņakstināt

sašņakstinât,

1) = sašņakât l Golg., Saikava;

2) s. zuobus (Dond.) od. zuobiem (Mesoten, hier ingressiv), die Zähne laut zusammenschlagen.
Refl. -tiês, laut einander küssen: sadzē̦rušies sašņakstījās Jürg.

Avots: ME III, 758

sastrīķēt

sastrĩķêt,

1) = sašvīkât Gr.-Buschhof;

2) mit dem
strīķis (mehrere Sensen) schärfen: s. visas izkaptis Golg.;

3) am Rande glatt abhobeln:
s. dēļus salīmēšanai Salis;

4) glatt abstreiche(l)n (mehreres):
s. ķieģeļus Zögenhof.

Avots: ME III, 749

satenkot

‡ sate̦nkuôt Dunika, = sate̦nkât.

Avots: EH XVI, 456

satrenkt

satrenkt, freqn. satre̦nkât, zusammenjagen, hinein-, hereinjagen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): tē̦vs bē̦rnus satre̦nc istabā R. Sk. II, 120; satre̦nkât, bis zur Erschöpfung tre̦nkât: suns tâ satre̦nkājis aitas, ka tās vairs neē̦d Dunika.

Avots: ME III, 765

savilnot

savil˜nuôt,

1) = savilluôt 1 Vank., Druw., Fehsen, Schönberg, Gold., Odsen, Sonnaxt, Sinolen, Schwanb.;

2) "sakārst plučus" Kl. - Dselden;

3) = sapūkât 1 Kalwen, Ronneb.: s. auklu (berzējuot). Refl. -tiês, sich betrinken Ar.

Avots: ME III, 787

šika

‡ šika, die sehr oft die Notdurft verrichtet: šiku, be̦zdu tur aizveda, mums palika raženīte BW. 35466 (aus NB.). Zu šikât.

Avots: EH II, 626

sikot

sikuôt, sich rühren, sich rasch bewegen L. A. n. U.: ... sikuo uz visām malām; vgl. sikât.

Avots: ME III, 838

sīkot

‡ sìkuot 2 Saikava "fortwährend Schmerzen empfinden". Vgl. ‡ sikât 2

Avots: EH II, 492

skrīpstēt

‡ *skrīpstêt (erschlossen aus hochle. skreipstēt), = ‡ skripkât (?): Jāzeps *skrīpstē kuo tik māk, znuots ar kūmu dancuot sāk Ceļi III, 120 (aus Sonnaxt).

Avots: EH II, 511

šļāgāt

šļāgât, -ãju, = šļākât, Wasser ausstürzen U.; auf dem Wasser ein Getöse machen U.

Avots: ME IV, 68

slaikas

I slaîkas Fest., Bers. "das Sich Rekeln" : uznāk slaikas Fest. man nāk slaikas (t. i., gribas slaicīties) Lub., Bers. Zu slaikâtiês.

Avots: ME III, 913

slaikule

II slaîkule "eine Faule" Warkl.; zu slaikât(iês).

Avots: ME III, 913

šļakot

šļakuôt: = šļakât I Ruj., Stelph., Widdrisch.

Avots: EH II, 643

šļakot

šļakuôt, = šļakât I (?): pūš citi vēji, un šļakuo savādi ūdeņi Veselis Netic. Toma mīlest. 15. Refl. -tiês MSil., spritzen (intr.): ūdens šļakuojas,

Avots: ME IV, 62

šļaukt

I šļaukt Wessen, gleiten machen, lassen Wid.; = šļukt Für. I; die Füsse schleppend gehn (mit àu 2 ) Mar.: kuo tu šļauc! redzi, kāda grīda paliek! Mar. n. RKr. XV, 139; hinunter glitschen, rutschen Ramkau; glitschen (mit àu) C., A. - Schwanb. Refl. -tiês, gleiten (mit àu) C.: laîva šļaucās ar malu gar gļuotām D. Goŗkijs 44; fallen Warkh. Subst. šļaukšanâs Spr., = šļauka I 2. Nebst šļaukât III, šļukt und šļūkt etwa (s. Wood AJPh. XXIV, 48 und 54) zu li. slúkau "schleiche", mengl. slouh "abgestreifte Schiangenhaut" und (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711) d. dial. schlauch "schlau"?

Avots: ME IV, 67

šļauku

šļauku (acc. s.) duot "?". Vgl. šļaukât I 3, šļaukt III.

Avots: ME IV, 67

slinkot

sliñkuôt, slinkuoties L., slinkât Mag. XIII, 41, faulenzen: Sprw. jauns slinkuo, ve̦cs muocies! Birk. Sakāmv. 35. ganu meita ieraduse slinkuot guovis ganīdama BW. 11142 var. - Subst. sliñkuôšana, das Faulenzen: tas tev par ... slinkuošanu! JK. III, 74; sliñkuotãjs, der Faulenzer: tautas meita slinkuotāja bez darbiņa ganuos gāja BW. 29319 var. Vgl. li. III prt. slinkavo "faulenzte" Lit. Mitt. II, 239.

Avots: ME III, 933

šļoka

šļuoka,

1) šļuõka Grünw., Gr. - Sessau, Salis, Widdrisch, Zögenhof, šļùoka 2 Bers., Kr., Kreuzb., Lub., Saikava, Selsau, Warkh., Warkl., der Weg, den Vieh im Getreide eintritt
U., Grawendahl, Spur im tauigen Grase Lind. n. U., Kalz., Selb.; zusammenhängende Spuren von schmutzigen Füssen auf der Diele Kalz.: kur pīles gājušas pa pļavu, palikuse šļuoka Gr. - Sessau. pa kapu ve̦lk krustiski šļuoka D. 116, 64;

2) comm., einer, der mit schleppenden Schritten geht und sich dabei (mit Kot) besudelt:
kāpēc bij slapjā laikā jāšļuokā uz tirgu? kāda nu esi nuotaisījusēs kâ šļuoka! Druw. n. RKr. XVII, 81; wer Gras oder Getreide niedertritt; wer sich umhertreibt und wessen Worte oder Taten unangenehme Folgen haben (mit ùo 2 ) Bers. Wohl aus sluõka II, vgl. stuokât I; anders Zubatý BB. XVIII, 265 und Būga LM. IV, 443. Das šļ- (für sl-) mag aus Wörtern wie šļaukas I 3 stammen.

Avots: ME IV, 80

slokatnes

sluokatnes Lös., Ar., sluôkatnis 2 Bauske "nītîs 2 dzijas blakus"; vgl. sluôkâtne.

Avots: ME III, 944

slokatnis

I sluokatnis Uodziena n. Etn. I, 43, AP., Erlaa, Fest., Laud., sluôkatne Vīt., sluokatne Lös., eine Art grösserer Fladen aus grobem Gersten- od. Buch- weizenmehl mit einer Einlage aus gehacktem Fleisch und Zwiebeln (auch Hanf u. a. Saikava): sluokatnis ir plācenis nuo miežu vai griķu miltiem, vidū pildīts ar smalki sagrieztu gaļu un sīpuoliem BW. I, S. 187. galds bij piekŗauts pilns ar maizi, karašām, sluokatņiem III, 1, S. 46. mušas staigā pa sluokatņiem (pīrāgiem) JR. III, 43. ej ar dievu, metenīti, ar tuo savu sluokatnīti! atnāks mūsu lieldieniņa ar baltuo piena rausi BW. 32213, 2. Vielleicht Umbildung eines *sluokata "Fläche, Ebene, Flaches, Ebenes" (zur Bed. vgl, plãcenis), und dies zu *sluoks "flach, eben", wozu vielleicht sluokât II, wenn eigentlich: breitschlagen.

Avots: ME III, 944

slokātnis

sluôkātnis Fehsen (seltener mit -ārt- ), Prl., sluôkãrtnis (mit sekundärem -r- ) Kl., Bers., = sluokatnis I; sluôkātnis Saikava "apaļš piks, pīte"; sluõkātnis Bauske "ein Fladen aus grobem Mehl mit Fleischstückchen darauf". Zu sluokatnis I; s. auch unter sluôkâtne.

Avots: ME III, 945

slorķēt

I slor̃ķêt, -ẽju, (laut) schlürfen: meita slorķē putru: slorks, slorks! Dond. n. RKr. XVII, 53; vgl. lorkât.

Avots: ME III, 940

šļūcāt

‡ šļũcât Lems., tr., = šļũkât: š. kājas gar zemi. Refl. -tiês Lems., = šļũkât (intr.); š. pa le̦du.

Avots: EH II, 647

šļuncināt

šļuncinât Kalz. (mit ùn 2 ), Stenden (mit un̂ 2 ), Smilten, = šļunkât; šļùncinât 2 "skaluot (traukus)" Aahof, Lös., Schwanb., Sessw. Refl. šļuncinktiês Ahs., (beim Bewegen über den Rand) überfliessen, überplätschern; sich schütteln (von einer Flüssigkeit): putra šļuncinājās pār malām A. v. J. 1892, S. 204. putras leģene ne̦suot šļuncinājās Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 74

šļūšķēt

šļūšķêt, šļūškât U., -ãju, glitschen U., gteiten, rutschen: riteņi šļūšķēja pa uolnīcas grambām Druva II, 1052.

Avots: ME IV, 79

smaikala

smaĩkala, wer oft, auch zur Unzeit lacht AP.; vgl. smīkât.

Avots: ME III, 949

smeltēt

V smèltêt 2 "viel und gierig essen" Golg., Adl., Festen, Saikava: tas tik var (daudz) smeltēt! Wohl zu smeltêt II 2 (vgl. sukât "prügeln; essen").

Avots: ME III, 959

smiet

smiêt, smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmē]a, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ˙pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē "lächelt", smita-ḥ od. smēra-ḥ "lächelnd", aksl. smĕjo, sę "lache", smĕxъ "Lachen", gr. φιομμειδής "gern lächelnd", μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile "lächeln", lat. mīrus "wunderbar" u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f.

Avots: ME III, 968

smurgāt

smur̃gât C. (wruss. сморгаць "schnurcheln"), -ãju, schmurgeln U., besudeln : duoš[u] tādam smurguļam smurgāt savu sietaviņu BW. 19234, 1 var. Refl. -tiês, sich besudeln; sich mit einer widerlichen, unangenehmeri oder nichtigen Arbeit oder Sache befassen Ronneb. Zu li. smùrgas "Rotz", nusmùrgęs "apsikniáukęs" u. a. bei Būga KSn. I, 284; dies smurg- etwa aps smurk- (in smurka, smurkât) + snurg- (in le. snurgulas u. a.) ?

Avots: ME III, 970

šņākot

šņākuôt, = šņākât 1: kalna meži šņākuotu Rainis Gals un sākums 17. strauti nešņākuo vairs putuojuot Vilhelms Tells 65. tie šņākuo un čukst man šle̦pe̦ni ausīs U. b. 42, 22. vētra šņākuo Bauske.

Avots: ME IV, 94

šņaukstīt

šņàukstît 2 Warkl., = šņaukât: Rapsis bāzās viņam purnu šņaukstīdams virsū A. v. J. 1893, S. 32.

Avots: ME IV, 92

šņokurēt

‡ *šņuokurêt, zu erschliessen aus izšņuokurêt (unter izšņuokât).

Avots: EH II, 654

sprikoties

sprikuôtiês, sich wehren (fig.): sprikuojies vai nesprikuojiēs - ni˙kas nelīdzēs! Gr.-Buschh. sprikuojies kâ gribi! tiesa nav mazs bē̦rns ebenda. sprikuojies (Var.: darinies, gre̦znuojies, pušķuojies), tautas meita, pretim manu brāleliņu! BW. 12020 var. (aus Dubena. Zu sprikâtiês.

Avots: ME III, 1020

spurkt

I spùrkt PS., spurcu, = spurgt I 2 Smilt., Trik., Serb. n. U., prusten, "sich räuspern" : briežu māte spurkusi, ka Šņīlabam putu šņurguļi vien ap . . . de̦gunu dzīvuojuši A. XX, 232. kārtībnieks lamājās un spurca XVI, 299. ierēdņi . . . spurca smieklus par . . . spriedumu Laimiņš. Hinsichtlich des k vielleicht (vgl. Büga Aist. Stud. 169) mit purskât und poln. parskać "prusten" zu vergleichen.

Avots: ME III, 1033

stēkāt

I stē̦kāt, bauen, zimmern Für. I (unter ē̦ka). Subst. stē̦kātājs, der Baumeister, Zimmermann ebenda. Wenn aus *stē̦rkât (vgl. stērķẽt II 1), etwa zu li. sterkoti "Holz flechten"?

Avots: ME IV, 1063

stūķēt

stūķêt, -ẽju,

1) stampfen
(mit -ũ- ) Ronneb., Drosth., Salisb.;

2) stopfen
RKr. XVII, 80, Stomersee, Wid., Burtn., (mit -ũ- ) Grünwald, Ronneb., Drosth., Salisb.; stūķēt sienu maisā. stūķē nu rīklē iekšā! Burtn.;

3) schleppen
(mit =ũ- ) Karls.;

4) (mit Mühe) anziehn, aufstreifen:
cimdus pirkstuos stūķē̦dams Duomas I, 684;

5)einwinden, einwickeln Wid. Refl. -tiês,

1) "etwas lange tun"
Freiziņ; langsam vorwärtsrudern Salis n. U.;

2) sich dick ankleiden
burtn. Vgl. stūkât.

Avots: ME III, 1109

stuknīt

stuknît, stossen Wid., schlagend vorwärtsstossen Nötk. Refl. -tiês, sich stossen Oppek. n. U. Nebst stucinât, stukme und stukât III zu poln. stuk "Klopfen", r. стучать "klopfen" und (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616) an. styggr "abstossend"?

Avots: ME III, 1102

sūcin

‡ sūcin, Adv. zur Verstärkung von sùkt und sũkât: tuo s. apsūkūja Tdz. 53661.

Avots: EH II, 606

sucināt

*I sucinât oder *sucinêt, = sūkât, wiederholt (und nicht intensiv) saugen, lutschen: stipri kuodu cietu riekstu, mīksti plūmi sucine BW. 21070 (aus Selg.). Wenn nicht mit ū (zu sùkt) zu lesen, nebst suks(n)ît zu an. sog "Saugen", ahd. sūgan "saugen", mhd. souc (-ges), cymr. sugno, lat. sūcus "Saft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469); vgl. auch sùkt 1.

Avots: ME III, 1113

suka

I suka,

1) Bürste, Pferdestriegel
U., Hechel Dond., Memelshof: drēbju suka tam staigājuse pāri MWM. VI, 565. grib Krišu Lakstu reiz dabūt pie sukas Krišs Laksts 33. lietuvē̦nu... aizdze̦n ar linu suku LP. VII, 132, zirgu sukas;

2) das Kämmen; das Prügeln
Spr.;

3) = suķe 1 U. Plur. sukas (li. šùkos "der Kamm"),

1) die Hechel
Dunika, U., Bielenstein Holzb. 373; eine Vorrichtung zum Abhauen der Samenköpfchen des Flachses Stelph., Memelshof, Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbila.); Bürsten, mit denen man leinenes Garn auf dem Webstuhl vor dem Weben anfeuchtend glättete Ronneb.; Kopfbürste H. Bl. Stud. 12: linu sukas (= suseklis) RKr. VI, 76, Mar. n. RKr. XV, 138; vilnas sukas Mar. n. RKr. XV, 138; Pferdestriegel Dunika;

2) Prügel
Rudbahren u. a.: sukas saduot bē̦rniem Dunika. sukas apsuolīt LP. I, 155. dabūt sukas Memelshof, Wain., LP. VI, 549;

3) suku lini Etn. III, 72, 74 und 134, Flachs zum Spinnen
Lis., Ruj. Nebst sukât, sukums zu slav. *sъčetь in polab. sacė´t "Hechel, Bürste, Borste", r. щеть "Borste" (s. Mikkola RSl. I, 18 und Trautmann Wrtb. 309 f.) und vielleicht (s. Charpentier MO. II, 29 f. und Bezzenberger BB. XXVII, 170 f.) zu ai. š̍ūka- "Granne, Stachel", av. sūkā "Nadel", vgl. auch Persson Beitr. 190 f. und Thomsen Beröringer 226, sowie sūce 1.

Avots: ME III, 1116, 1117

sūkoties

sūkuôtiês, = sūkâtiês, sich beklagen A. v. J. 1900, S. 389: lai sūkuojas līdz nu ar tevi! Dünsb. Par. 108.

Avots: ME III, 1132

sūkstīt

sũkstît C., Bauske, sùkstît 2 Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù 2 ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù 2 ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

šukstīt

šukstît Meselau, -ĩju, tr., intr., = sukstît 1, šukât: suns šukstī zaķam pē̦das N.-Peb. kad ve̦d nuo tīruma labību, ganu suņi manās peles šukstīt Nötk.

Avots: ME IV, 105

šukurēt

šukurêt, -ẽju, schnüffeln (von Hunden) Druw. n. RKr. XVII, 82. Aus šņukurêt + šukât?

Avots: ME IV, 105

suļļāt

suļļât, -ãju,

1) weinen
Wid., (mit ùļ 2 ) Mar. n. RKr. XV, 138;

2) suļļāt C., PS., Ermes, sujât U., beschmutzen; wohl mit ļļ aus lnj; nebst ae. sylian, ahd. sullen "beschmutzen"
zu sula;

3) "= sūkât" Arrasch (mit uļ˜), Bers.

Avots: ME III, 1120

suseklis

suseklis,

1) eine Bürste (aus Schweineborsten
Bielenstein Holzb. 706, Dond., Windau, Salisb.), eine Hechel Bielenstein Holzb. 373; ein Pferdestriegel Windau; die Wolltocke Kalzenau n. Bielenstein Holzb. 372: galvas suseklis, Kopfbürste U., Memelshof, Wolm.; drānas suseklis, eine Kehrbürste Manz. Lettus; linu suseklis Mērn. l. 21, Memelshof. agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapti un tad tik vēl klāt palikušās uz susekli nuosukāja Etn. III, 89. sukā villu ar ruokas suseklīšiem Vēr. I, 1453. ar susekli sukā galvu Dunika. saimeniece, glabā savu suseklīti! nu sanāca... susekliņa zadzējiņi; rītu... visiem mati jāsukā BW. 33451. susekli durt, ein Sgielchen Etn. III, 188; vilnas suseklis Lis., Golg., = kārstuvis;

2) eine Kratzbürste, ein zanksüchtiger Mensch
Nigr.; susekļa kāts, ein Zorniger Gr. - Buschhof;

3) suseklīši U., Etn. II, 82, suseklīte RKr. II, 69, Birsman, die Kornblume (centaurea cyanus);
suseklītis, eine Art lychnis. Etwa (vgl. Bielenstein LSpr. 1, 151) assimilatorisch aus *suceklis (zu sukât)?

Avots: ME III, 1125

švīkot

II švīkuôt Lennew. (?) "= švīkât".

Avots: ME IV, 119

taucēt

II taucêt, -ẽju,

1) (Hanfsamen) in einem Mörser stossen (stampfen), bis sie Öl (Fett) aussondernd klebrig werden
Drosth., N.-Wohlfahrt, Serbigal, Smilten, Wenden (mit àu), Adsel, Erlaa, Golg. (mit àu 2), AP., Ubbenorm (mit aû 2);

2) = taukš(ķ)êt, mit Fett oder Butter schmoren (Erbsen u. a.) Feht. (mit àu 2), Wandsen (mit aû 2). Identisch mit taucêt I? Oder (nebst taukât) in der Bed. 1 zu aksl. tъknǫti "pulsare", gr. τύχος "Hammer" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615)?

Avots: ME IV, 135

tecēt

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

teiksmot

teiksmuôt, = teikât: Naudītē ve̦ci ļaudis teiksmuo, ka raganas parāduoties... Etn. III, 40 (ähnlich: LP. VII, 333). kâ ļaudis teiksmuo Balss. par šuo avuotu teiksmuo LP. VII, 1137,

Avots: ME IV, 156

tekātnīte

te̦kātnīte (unter te̦kâtnis): "meitene" Fest.

Avots: EH II, 674

tenkot

te̦nkuôt, s. te̦nkât. Subst. te̦nkuôšana, Tändelei Mag. IV, 2, 150.

Avots: ME IV, 164

tīcīgs

tīcîgs, geneigt (?): viņš man izlikās pārāk pretenciozs, tīcīgs uz pārmērīgu modernismu Veselis Saules kapsēta 90. Zu tīkât 21

Avots: ME IV, 199

tiekavāt

tìekavât 2 , -ãju,

1) beobachten, auflauern, aufpassen
Gr.-Buschh. (auch tiekavuôt 2 ), Wessen: tiekavā ganus, vai tie nenuoģana labību Gr.-Buschh.;

2) (nach etwas) streben (auch
tiekavuôt 2 ) Gr.-Buschh.: tiekavā pēc mantas, naudas Gr.-Buschh. Zu tīkât.

Avots: ME IV, 209

tiekt

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe 2 ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210

tiešķēt

I tìešķēt 2 Tirsen, tieškât Lubn. n. U., Warkl. (mit ìe 2 ), mit Steppstichen nähen (tieškāt) Mag. XX, 3, 184 (aus Preekuln), fein ausnāhen, auszieren U.: tiekškādama kre̦klu šuvu BW. 1343 var. (aus Lubn.). tieškina netieškāta 25445 (aus Lubn.). šuvu tiešķē̦dama 25446.

Avots: ME IV, 215

tīka

tīka,

1) das Trachten, Verlangen
Dond. (mit ĩ): labi kuoptam sunim nav tīkas uz pruomskriešanu Dond.;

2) der Gefalfen:
krustu, kuo nest būs ar tīku Deglavs Rīga II, 1, 160;

3) comm., ein Mensch, der nach etwas verlangt, trachtet
(mit ĩ ) Hofzumberge. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 zu tĩkât.

Avots: ME IV, 199, 200

tīkatne

tìkatne 2 Lub., das Aussehen Etn. IV, 50, Vīt.: viņš manā tīkatnē Lub. abi vienā tīkatnē Vīt. pēc tīkatnes vai izšpļauts pēc kāda mana paziņas id. miesas krāsa bija pieņęmusies drusku melnīgsnēju tīkatni A. v. J. 1896, S. 652. mīlīgais smaids un laipnā tīkatne . . . nuozuda nuo viņa vaiga A. v. J. 1896, S. 504. viņam jau laba kaut kura tārpizē̦da, kad tik sēnes tīkatne Vīt. Wohl zu tīkât(iês).

Avots: ME IV, 200

tīkavot

tikavuôt 2 Gr.-Buschh., freqn., = tīkât, nach etwas trachten: viņš jau sen pēc viņas tīkavuoja Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 200

tīķinēt

tĩķinêt N.- Bartau, -êju, = tīkât, (heimlich) auflauern: pa dienu tīķinē, pa nakti zuog N.-Bartau. Refl. -tiês Dunika (mit ĩ), = tīkâtiês. Aus li. tykinė´ti "lauernd und schweigend umhergehen".

Avots: ME IV, 201

tīkt

II tīkt "(nuo)vē̦ruot" Wessen; vgl. auch nùotīkt. Zu tīkât.

Avots: ME IV, 200

tilkoties

til˜kuôtiês (unter tilkât I): auch Neuenb. ("nur von Kühen und Kälbern"), (mit il) Ekau, Salgaln.

Avots: EH II, 682

traicēt

*traĩcêt, zu erschliessen aus iztraicēt; zu traikât.

Avots: ME IV, 217

traicis

traĩcis, grosser Lärm, Skandal Nigr.; der Verdingungstag Preekuln n. BielU. Zu traikât?

Avots: ME IV, 217

traicīt

traicît, -ku, -cĩju,

1) (schlechtes Gras oder Getreide) oberflächlich abmähen
Erlaa; schlagen, behauen Vīt.: ausu manu netraikāt (Var.: netriecat)! BW. 27449, 1. ābuoļus traika ar šķe̦stu Vīt. sausus zarus traicīju ar cirvi iekuram id.;

2) "hin und her jagen, treiben"
Wohlfahrt. Zu traikât.

Avots: ME IV, 217

triekot

triekuôt, = trikât I: kur palika .., lakstīgala? nedzird vairs triekuojam (Var.: trikājam, trikšķinuot u. a.) BWp a 404, 2.

Avots: ME IV, 244

trikot

I trikuôt, = trikât I Celm., Wid.; zwitschern: lakstīgala trikuo Janš. Dzimtene2 I, 9; CTR. I, 41. dzirdama lakstīgalas puogāšana un trikuošana CTR. I, 41. (putni) dzied, svilpj, trikuo Janš. Mežv. ļ. I, 157. nedzird vairs (lakstīgalu) trikuojam BW. 404.

Avots: ME IV, 236

trikot

II trikuôt AP., = trikât II: triku, triku šuo naktiņu, citu vairs netrikuošu BW. 12663. trila, Interjektion: trila trila pukupā, sieviņ[u] ve˙du ve̦zumā BW. 27241 var.

Avots: ME IV, 236

tūcīt

tūcît, -u (tûku Ronneb., Serben, tûcu Mar.) od. -ĩju, -ĩju, = dūcît II 1, kneten, knutschen, drücken Adsel, N.Peb., Peddeln, (mit û ) Alswig, A.Laitzen, Lindenhof, Mar., Meselau; Nötk., Planhof, Rentzen; Ronneb., Semershof, Serben, Serbigal, Smilt., Stolben, Wenden, (mit û 2 ) Rodenpols, (mit ù 2 ) Domopol, (tûcêt, tûcinât) Nötk.; (Heu in die Scheune) stopfen Lis., (mit û ) Mar., Nötk.; "vollstopfen, anfüllen" L.; (Wäsche mit dem Mangelholz) schlagen Neugut; (einen Menschen) stossen, knutschen (mit û ) Aahof, Lubn., Mar., Rentzen, Ronneb., Stom., Wenden u. a., (mit û 2 ) AP., Rodenpois; kitzeln (mit û ) Trik.; (Papier oder Stoff) knillen (mit û ) Karkel: tūcīt maizi, mālus, biezpienu, izvārītus zirņus, pupas. tūci sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 141. Zu tūkât.

Avots: ME IV, 278

uijāt

uijât, -ãju,

1) = uikât I, (andern Hirten) zurufen Warkl.: kliegdami, uijādami tie sadze̦n kustuoņus aple̦nktā gabala vidū Antrop. II, 27;

2) "aijāt" (mit uĩ ) Salis.

Avots: ME IV, 296

ukoties

ukuôtiês, verderben (intr.), zu Grunde gehen (gew. in der Zstz. mit nùo-) Salisb. Vgl. ukâtiês.

Avots: ME IV, 297

uzčīgāt

uzčĩgât AP., uzčĩkât Siuxt, Wolmarshof, (kläglich) aufspielen, eine Zeitlang fiedeln (perfektiv): vijuoli, danci.

Avots: ME IV, 322

uzlakt

uzlakt, s. uzlakât I.

Avots: ME IV, 351

uzrakņāt

uzrakņât,

1) = uzrakât;

2) aufspüren, wühlend auffinden:
u. ievē̦ruojamas ziņas ve̦cās grāmatās;

3) in Erinnerungen wühlend auffrischen:
kāpēc tu uzrakņā ve̦cus stāstus? Vēr. II, 776.

Avots: ME IV, 371

vaiņagot

vaiņaguôt, vaiņakât Bielenstein LSpr. I, 385, Borchow, vaiņakuot Rkr. XI, 83, bekränzen; krönen: galvu vaiņaguodams MWM. VI, 878. ar ze̦lta kruoni vaiņaguota R. Sk. II, 109. tur gul meitas vaiņakuotas (mit der Mädchenkrone versehen) BW. 27631, stars apspīd viņa . . . galvu, tuo vaiņaguodams it kâ ar svē̦tspuožumu Asp. VII, 39. ziedi vaiņaguo ik augu Latv. (fig.) sāpes, kuŗas vaiņaguoja viņas seju Duomas II, 1391. Refl. -tiês "?": pāri man tās vaiņaguojas Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 440

valkātne

valkātne,

1) *valkātne od. * valkātnis, in der Verbind. valkātņu drēbes, Alltagskleider Bers.;

2) "sedzene" Fest.;

3) ein mannstolles Mädchen
(valkātne) Infl. Zu valkât(iês).

Avots: ME IV, 456

valkot

I valkuôt, s. val˜kât.

Avots: ME IV, 458

vantēt

I vantêt, -ẽju,

1) schlagen
Erlaa, Kaugershof, Kempji, N.-Peb., Ramkau, Tirsen, (mit añ ) Adiamünde, Arrasch, Blumenhof, C., Jürg., Lindenberg, Nauksch., Nötk., Rentzen, Rosenbeck, Ruj., Salis, Schujen, Segewold, Serben, Trik., Wenden, Wolmarshof, (mit àn 2 ) Alswig, KatrE., Mar., Neu-Laitzen, prügeln (mit àn 2 ) Korwenhof;

2) die Seiten des zu behauenden Balkens abspalten
(mit àn 2 ) Gr.-Buschh.: vantē tâ, ka guns lai cirvī ieme̦tas Gr.Buschh.;

3) "sviest" A.-Schwanb., (mit añ ) Blumenhof, Lindenberg, Nauksch., Rentzen, Rosenbeck, Ruj., Serben, Wenden, Wolmarshof, (mit àn 2 ) Alswig, Mar., N.-Laitzen; "gāzt" Erlaa;

4) (hinaus)treiben
(mit añ ) Wolmarshof;

5) grosse Bissen schluckend, eilig essen
(mit añ ) Dunika, Nötk.: vantēt biezputru Dunika;

6) streichen, schmieren
(mit àn 2 ) KatrE.: nevantē tik daudz sviesta uz maizes! KatrE.;

7) "?": atvadās un tad kuo māk uz māju vantē A. XXI, 555;

8) energisch arbeiten (z. B. hauend, mähend, dreschend)
Erlaa, "energisch reichen (z. B. Heu in die Scheune)" Serben. - Wohl zu vante II; zum Verhältnis der Bedd. 2-8 zur Bed. 1 vgl. sukât.

Avots: ME IV, 473

vicāt

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576

vieķis

I vieķis, in den Verbindungen vieķī likt,

a) in Betracht ziehen, sich merken
Grünb.;

b) ans Herz legen
Mag. IV, 2, 154, U. ("scheint in Livl. unbekannt"), und vieķī turēt, beachten: lai visu sacītuo liktu vieķī Alm. Misiņš tuo visu lika vieķī Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 361. tas jau būtu gan it brangi, ja tik tuo turē̦tu vieķī Alm. Rud. 16. pārbrienamuo vietu nee̦smu licis vieķī Janš. Līgava II, 9. Etwa als "Ziel" (vgl. mērķis) zu viekât?

Avots: ME IV, 655

vīkņāt

vīkņât, -ãju "schleppen, sammeln": vīkņā visu kâ skudra pūznī Alksnis-Zundulis. Zu vīkât.

Avots: ME IV, 636

vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

virskot

virskuôt, refl. virskuôtiês, = virskâtiês Assern, Oknist, Sussei: kuo jūs te virskuojat kâ kaķi? vìrskuoties 2 Oknist "sich eigensinnig gebärden".

Avots: ME IV, 613

zāka

zāka,

1) comm., wer höhnt, verachtet, lästert, verleumdet
Laud., Stelpenhof, (mit ã ) AP., Brucken, Burtn., C., Drosth., Gotthardsberg, Jürg., Mesoten, Nötk., Ruj., Rutzau, Sehmen, Smilt., Ukri, (mit à 2 ) Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Sessw., Vīt.: viņš ir liels zāka Laud. kuo tur klausīties, viņš jau tāds zāka ir Jürg.;

2) das Höhnen, Lästern, Verleumden
(mit ã ) Jürg., (mit à 2 ) Vīt.: zē̦ns jau tur dzīvuo vienā zākā Vīt.;

3) Plur. zãkas Mezküll "neslavas". Zu zãkât.

Avots: ME IV, 695

zeibelēt

zeibelêt,

1) (etwas Glühendes und Leuchtendes, z. B. das glimmende Ende eines Holzspans, nachdem die Flamme ausgelöscht ist) schnell in die Runde oder hin und her schwingen, sodass der glühende Körper dem entsprechende Figuren beschreibt
Drosth.;

2) mit einem Bleistift hin und her Striche ziehen
(švīkât); (be)kritzeln, unverständlich, in die Länge ziehend schreiben Festen, Lub. (papīru z.).

Avots: ME IV, 702, 703

žvangāt

žvañgât Bauske, (mit àn 2 ) Schwanb., = švankât, hin und her schwingen, schwenken: ž. zvana mēli. Refl. -tiês Plm. (mit añ ), Schwanb., pendeln, schwanken: šis cilvē̦ks iet žvàngādamies 2. sunim žvangulis žvañgājas pakaklē Bauske. juostas gadi žvangājas ebenda.

Avots: ME IV, 841

žvikoņa

žvikuoņa, das durch žvikât hervorgerufene Geräusch Vīt.

Avots: ME IV, 845

žvīkstināt

žvīkstinât Sassm. u. Dond. n. RKr. XVII, 67 (mit ĩ), = žvĩkât; žvīkstinât (= švīkstinât) ar vici (wo?).

Avots: ME IV, 848

Šķirkļa labojumos (1)

izlīkot

izlìkuôt, intr. hinaus-, herausgehen viņš izlīkuoja ārā Dok. A.

Kļūdu labojums:
intr. hinaus-, herausgehen = izlīkât BW. 23516, intr., gebückt hinausgehen

Avots: ME I, 765