Paplašinātā meklēšana

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30

‡ àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30

‡ àizklaiņât, àizklaiņuôt, sich umhertreibend weg-, hingeraten.

Avots: EH I, 30

‡ àizklàmbât ² Kaltenbrunn, taumelnd, wackelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 30

‡ àizklam̃burêt, = ‡ àizklàmbât ² .

Avots: EH I, 30

‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.

Avots: EH I, 30

‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.

Avots: EH I, 30

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

àizklangât, schnellweggehen. Tirsen [s. klencêt].

Avots: ME I, 32

‡ àizklaņ̃ģêt,

1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;

2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.

Avots: EH I, 30

‡ àizklanîtiês, im Schlummer nickend oder auf einem schlechten Wege hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklapêt, klopfend zuschlagen.

Avots: EH I, 30

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32

‡ àizklaudzinêt Warkl., polternd weg-, hinfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30

‡ àizklaušinât Sessw., = ‡ àizklausinât.

Avots: EH I, 31

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

‡ àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31

‡ àizsklañdât Dunika, Kal., Rutzau, mit einem Stangenzaun umgehen Dond.: a. dārzu.

Avots: EH I, 48

‡ àizsklandît "zumachen" Für. I (unter sklanda).

Avots: EH I, 48

‡ àizsklañduôt Schnehpeln, = ‡ àizsklañdât.

Avots: EH I, 48

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62

apakla NSchwnb., apakle [Rn.], für apkakle: kre̦kla apakle, der Halskragen am Hemde, apakšbikšu apakle Etn. II, 168 [in Selburg apekle gesprochen, s. dieses].

Avots: ME I, 72

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

‡ apkladzinât,

1) = ‡ apklabinât 2 Golg.;

2) Neuigkeiten erzählend, klatschend durchstreifen:
viņa jau būs visu pagastu apkladzinājusi Trik.

Avots: EH I, 91

‡. apklaiņât, apklaiņuôt (ringsum) bewanderu: a. visu pasauli.

Avots: EH I, 91

‡ apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91

apklapstêt"?": apklapstējušās rūtes A. XXI, 205.

Avots: ME I, 95

‡ apklaudzinât, an eine grössere Anzahl von Objekten anklopfen: visas duris a., bet iekšā netikt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

apsklañdêt, -ît, -uôt Grünh., auch -ât (Autz); mit einem Stangenzaun umgeben, pferchen: lauku, laidaru.

Avots: ME I, 122

ārdīklas (unfer ā`rdeklis): Sing. ãrdîkla ² Dunika: mē̦tādama... savu ārdīklu Azand. 26 (neben dem acc. pl. ārdīklas 25).

Avots: EH I, 194

atklabažât, intr., herschlendern, dahertrollen, herantrotteln: mans ve̦cs jauniķis atklabažāja BW. 14503.

Avots: ME I, 167

atklabêt, ‡

2) klappernd, mit Geklapper herkommen:
rati vien atklabēja, ka[d] atbrauce Oknist.

Avots: EH I, 148

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

‡ atklaî~gât Trik., wiederholt oder vielen entgegenrufen, -schreien: visiem ne˙maz nevar a. pretī.

Avots: EH I, 148

atklaĩgâtiês, freqn. zu atkliegties; s. dieses.

Avots: ME I, 167

‡ atklaîņât ² Schnehpeln, sich herumtreibend hergeraten: viņš atkal šurp atklaiņajis.

Avots: EH I, 148

atklam̃bât Lemburg, langsam, ungeschickt, steif oder hinkend her(an)kommen: pasaku kule jau atklambāja Kaltenbr., Wessen.

Avots: EH I, 148

‡ atklam̃pât Trik., = ‡ atklam̃bât: stīvā guovs atklampājusi mājā.

Avots: EH I, 148

‡ atklanîtiês,

1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;

2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot mājā.

Avots: EH I, 148

‡ atklapêt, klopfend, schlagend allmählich lose machen od. zurückbiegen: a. pienaglātu dẽli Dunika, OB. žuogu taisuot, vajag a. cauri izdzītās naglas, lai luopi neuzskrej virsū ebenda.

Avots: EH I, 148

‡ Dunika, Kal., sich erwehren: vinš man tâ plijās virsū, ka nevarēju nuo viņa a.

Avots: EH I, 148

‡ atklastît Dunika, (ein Buch) aufschlagen: a. grāmatu vaļā.

Avots: EH I, 148

atklaudzêt, widerhallen (von klopfenden, klappernden Lauten): atvē̦rtuos luoguos atklaudzēs jūsu ve̦lē̦tavas Ezeriņš Leijerk. I, 180.

Avots: EH I, 148

‡ atklaudzinât Meselau,

1) polternd losstossen:
vējš var a. duris;

2) entgegenklopfen, -pochen:
viņš man atklaudzināja pretī.

Avots: EH I, 148

‡ atklausĩbas, die Gehorchleistung: pret atklausībām turēt vienu aitiņu B. Vēstn.

Avots: EH I, 148

‡ atklausinât Trik., = nùoklausinât: macītājs vakar atklausināja bē̦rnus.

Avots: EH I, 148

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

‡ atklàustiês ² (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148

‡ atklaũvêt pretī, entgegenklopfen: kāds klauvēja; uotrs tam atklauvēja pretī.

Avots: EH I, 148

atsklañda, Schleuderstelle auf der Schlittenbahn: braucuot ragus iegāja atsklandā un ve̦zums apkrita Nigr.

Avots: ME I, 192

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla ² KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

aũkla (unter aũkle): auch Stender Gramm. 17.

Avots: EH I, 186

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

badīkla Naud., badêklis, f. -kle C., Smilt., Burtn., Erlaa, der, die stets Hungrige, ein Nimmersatt: badīklas, badīklas tie ļaudis BW. 19445, 2 (zu bads).

Avots: ME I, 247

be̦duklains (zu best), grüftig: b. arumi Kaln. Uo. 44.

Avots: ME I, 277

‡ bikšaukla, das Hosenband: še mana b., sasien galviņu! BW. 24919.

Avots: EH I, 219

brĩvklaũsîtājs ,* freier Zuhörer.

Avots: ME I, 335

bruklains [vielleicht mit ū zu lesen]"?": pilns stallis baltu aitu, viens pats ave̦ns bruklains RKr. VII, 657, 2.

Avots: ME I, 339

‡ burvilˆka ² NB., = buŗvilka, ein Seil zum Emporziehen der Segel.

Avots: EH I, 255

‡ ceļte̦klapa Popen, Pussen, = ceļte̦ka 1.

Avots: EH I, 265

cirklas: auch Līvāni, Rēzna.

Avots: EH I, 273

cirklas U., die Schafschere. [Wohl aus zirklas dass. unter dem Einfluss von cirpt umgebildet.]

Avots: ME I, 385

‡ čūsklains, = čūkslains (?): čūsklainām ... vietām Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 299

‡ dàkla ² Warkl., comm., ein Gieriger, ein Vielfrass. Zu ‡ dàt ² .

Avots: EH I, 311

‡ daklausîtiês "nach mehrfachem Hören etw. erlernen, sich aneignen" Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

dedzîkla: auch Manz. Lettus, Grob.; saules dedzikla, Brennglas B. Vēstn.

Avots: EH I, 313

dedzîkla [Autz, Hasenpot], dedzîklis, das Brenneisen: dedzīklis ir rīks, ar kuo izdedzina kuokā caurumus. Kri stīnei bij acis kâ dedzīklis Degl. sāpes reizām urba kâ ar dedzīklu Alm. tavs dē̦ls ir zē̦ns kâ dedzīkla Alm.

Avots: ME I, 451

dẽ̦kla [Ronneb.], dẽklis, ein anzuschweissendes oder angeschweisstes Stück Stahl od. Eisen: par dēkli sauc tē̦rauda vai dzelzs daļu, kuŗu pieliek (uzdēj) nuodilušiem cirvja zuobiem vai arī nuodilušiem lemešiem.

Avots: ME I, 462

Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 ^1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla ² Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 ^1.]

Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6

Avots: ME I, 462

divklasîga * od. divklasu skuola, eine zweiklassige Schule.

Avots: ME I, 473

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511

dzedzîkla, ein sehr magerer Mensch: viņš nuo slimības palicis kâ dzedzīkla Mar.

Avots: ME I, 539

[dze̦naukla Ruj., die Kummetschnur.]

Avots: ME I, 545

dzir̂dīkla ² [Nigr.] (li. girdyklà), die Tränke, Tränkestelle: luopu dzirdīklas Latv.

Avots: ME I, 553

dzirklains [für * dzirklainis?], schlecht gewebtes Zeug Krem., Oppek.; [dzirklains N. - Peb. "čuokarains": dz. diegs, dz-a virve; vielleicht dissimilatorisch aus * dzirknains; vgl. dzirknes.]

Avots: ME I, 553

‡ gane̦kla, = ganekles 1: pa manām gane̦klām (Var.: ganībām) BW. 29506 var. meža ganekliņa 29039.

Avots: EH I, 382

ganīkla,

1): izlūdzuot kalpa te̦lē̦nam ganīklu Janš. Līgava II, 93;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 382

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600

gaŗkakla, gaŗkaklaîns, langhalsig: gaŗkakla od. gaŗkaklaina pudele, eine langhalsige Flasche.

Avots: ME I, 606

gur̂klas [Kl.], Fest. n. Etn. IV, 33, gurkles Lasd., gurkli, der Froschlaich. In Vergleichen von weichen Gegenständen: mani zābaki izmirkuši kâ gurklas A. XIII, 493. Vgl. kurkuļi.

Avots: ME I, 683

ìeklabêtiês, hin und wieder plötzlich etwas anfangen zu klappern Upītis Sieviete 250.

Avots: ME II, 27

[ìekladzinâtiês, einen gackernden Ton von sich geben.]

Avots: ME II, 27

ìeklaigâtiês, aufschreien: kaut kur uz jūŗas ieklaigājas kaija Apsk. v. J. 1905, S. 220.

Avots: ME II, 27

‡ ìeklaĩkšêtiês Dunika, erschallen, erknarren: duris pārs reizas ieklaikšējās.

Avots: EH I, 519

‡ ìeklam̃barêt Frauenb., in Klammern legen (z. B. zusammengeleimte Bretter zum Trocknen); einklammern.

Avots: EH I, 519

‡ I ieklambât plump hereinkommen Kurl. n. U. (unter klambāt), schwerfällig, mit grossen Schritten und schwerem Schuhwerk (Holzpantoffeln) hineingehen Ermes, Golg., Lettihn, Līvāni, Meselau, N.-Peb., PrL, Selsau, Sessw-., Wessen, (mit am̃ ) Gramsden, (mit aliz) Saussen: ie. istabā ar dubļainiem zābakiem Saussen. ieklambājis ar visām tupelēm N.-Peb.; plump herein-,hineinfahren Golg.: žīds ieklambāja pagalmā.

Avots: EH I, 519

‡ II ìeklambât,

1) (einen Keil) einschlagen, eintreiben
Ramkau;

2) "iekabināt arkla zveņģeli arkla āķī" Prl.

Avots: EH I, 519

‡ ìeklam̃pât Smilt.,= ‡ ieklambât 1; "stīvi ieiet" (mit am̃ ) Trik., (mit àm ² ) Bērzgale, Lubn., Prl., Sessw.

Avots: EH I, 519

ìeklaudzêtiês, hin und wieder etwas klappern, klopfen: rati ieklaudzējās.

Avots: ME II, 27

‡ ìeklaugât,

1) "vairākkārt iesist dzīvniekam" (mit àu ² ) Saikava: kad ieklaugā, tad zirgs stāv un nedrīkst zâli ēst;

2) geräuschvoll hineingehen, hereinkommen
(mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH I, 519

‡ ìeklaũkšêtiês Dunika, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu poltern (klappern) anfangen: zābaki ieklaukšējās vien, kad viņš skrēja.

Avots: EH I, 519

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

ìeklaust par, sich erkundigen nach: Laiviņš mani cildījis ieklaust arī par viņa uotruo draugu Pērsietis A. v. J. 896, S. 754, [Bers., Fest.].

Avots: ME II, 27

ìeklaũvêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) anfangen zu klopfen: dibina istabā kaut kas ieklauvējās LP. IV, 114.

Avots: ME II, 27

iklaîda ,* die Zerstreuung: viņš citur meklē izklaidu RA.

Kļūdu labojums:
iklaida* = izklaida*

Avots: ME I, 751

izklabêt intr., (klappernd) lose werden: riteņi jāpārve̦lk, - spieķi izklabējuši Lub. Refl. - tiês, sich ausklappern, zur Genüge, zum Überdruss sprechen: skuoluotājs, visu nedēļu izklabējies pa skuolu, grib svētdienā atpūsties Ahs.

Kļūdu labojums:
zum =bis zum

Avots: ME I, 751

izklabinât, ‡

2) klopfende Laute hervorbringen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izklabinuot kâ vēja dzirnavas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132; ‡

3) rasselnd (polternd) hinausfahren
(intr.) Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang klopfen
Dunika: velti izklabinājuos pie durīm;

2) nach Herzenslust, zur Genüge schwatzen
(perfektiv) Dond.: vai nebūsi diezgan izklabinājies?

Avots: EH I, 455

izklabinât, tr., ausklopfen: pīpi uz rata spārna Aps.

Avots: ME I, 751

izkladzinât, tr., gackernd verkündigen, ausposaunen: rītā tā aizskriešuot tur izkladzināt, ka šis e̦suot piedzēries A. U. Refl. - tiês, zur Genüge gacken, schwatzen; ausposaunen: par tuo jūs jau diezgan e̦sat izkladzinājušās.

Avots: ME I, 751

izklaîdā, s. izklaîdu.

Avots: ME I, 751

izklaidām (unter izklaîdu ),

1): i. linus klāt Warkl. i. ganīt guovis Frauenb.

Avots: EH I, 455

‡ izklaîdan prt. n. FBR. VI, 113, Adv., = izklaîdu (?).

Avots: EH I, 455

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751

izklaîdība ,* die Zerstreutheit, Konfusion: šis savā duomu izklaidībā sauca Lautb. tie pieņe̦mas izklaidībā A. XII, 18. sēdēs viņam uznāca izklaidības brīži Vēr. I, 276.

Avots: ME I, 751

izklaîdîgs ,* zerstreut, konjus: tu biji izklaidīgs MWM.; izklaidīgs sejs, skats JR. IV, 75, 157.

Avots: ME I, 751

izklaids, ‡

2) undicht
Golg.

Avots: EH I, 455

izklaids ,* zerstreut, konfus: Juris atbildēja itkâ izklaidās duomās nuogrimis A. XII, 524. viņš savu izklaiduo skatienu izvairīja nuo manis 830.

Avots: ME I, 751

izklaîdu,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90, Oknist n. FBR. XV, 184, Warkl.: tā vāle ir i. (ist auseinandergebreitet)
Linden in Kurl. bē̦rzlapes aug tâ izklaidāk ebenda. gan pulciņā, gan i. klīzdami Janš. Līgava I, 298.

Avots: EH I, 455

izklaîdu, izklaîdus Ahs., izklaidā, izklaidām Rainis Gals un sākums 19,

1) zerstreut, einzeln
Grühn.: izklaidus viņa (zâle) ne˙kad neaug, bet čumurā LP. VI, 10. latviešu zemē redzi izklaidus guluošas mājas Lautb. ļaudis, tāli viens nuo uotra dzīvuodami... BW. III, 1, 5;

2) * zerstreut, konfus:
viņš teica tâ savādi izklaidu Vēr. II, 141; 316.

Avots: ME I, 751

izklaĩgât, tr.,

1) ausposaunen:
nuoslē̦pumu;

2) erschallen lassen:
mežu Spr. [Refl. - tiês, zur Genüge schreien.]

Avots: ME I, 751

‡ izklainât Bērzgate, Warkl., gerade ausstrecken, ausglatten: i. dzelzi, sagrumbātu drēbi. Refl. -ties Warkl., sich ausglätten (?), sich gerade ausstrecken (?).

Avots: EH I, 455

[izklaiņât U.], izklaiņuôt, intr., auseinandergehen, sich zerstreuen: izklaiņuošana iesākusies tuos laikuos Sirmais. Refl. - tiês,

1) sich zerstreuen, zerstieben:
vakarā iespaidi izklaiņuojās un izgaisa kâ migla A. U.;

[2) zur Genüge umherschlendern
Stenden].

Avots: ME I, 751

izklaiņuôt (unter izklaiņât ), ‡

2) sich herumtreibend durchstreifen:
tie izklaiņuoja visus tirgus Ezeriņš Leijerk. II, 141.

Avots: EH I, 455

‡ izklaist (III p. prs.), zerstreuen sich: graudi i. pa malu malām Janš. Mežv. ļ. I, 166.

Avots: EH I, 455

izklakarêt: auch Stenden.

Avots: EH I, 455

izklakarêt, tr., verschwenden, vergeuden, verquackeln: naudu Kand. Vgl. izkakalêt.

Avots: ME I, 751

‡ izklakšinât: viņš visādi mācēja i. ar mēli Dunika, er verstand auf allerlei Weise mit der Zunge zu schnalzen.

Avots: EH I, 455

izklañdzinât: tu izklandzini pa mājām, ka tu esi mani izpļāvis Siuxt. niekus i. pa visu pagastu Frauenb.

Avots: EH I, 455

izklañdzinât, ausposaunen: nevajaga visu, kuo zina, tāļāk izklandzināt Ahs.

Avots: ME I, 751

izklanîtiês, ‡

2) zur Genüge Bücklinge machen:
ze̦mu izklanījies Janš. Līgava II, 237. lūkuoja ļuoti smalki i. Kaudz. Izjurieši 298.

Avots: EH I, 455

[izklanîtiês, vor vielen der Reihe nach sich verbeugen: kas nu visiem var izklanīties? Lis.]

Avots: ME I, 751

‡ izklankšêtiês Segew., eine Zeitlang in den Wind reden, schelten.

Avots: EH I, 455

izklañstîtiês, - uos, - ījuos, sich zur Genüge, zum Überdruss herumtreiben: puisis visu dienu pa ciemu izklanstījies Ahs.

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 751

‡ izklapastît Dunika, mühsam herausgelangen machen: i. uotru nuo ķe̦zas. Refl. -tiês Dunika, mühsam herausgelangen: i. nuo ķe̦zas.

Avots: EH I, 455

izklapêt, tr., ausklopfen: spilve̦nus, drēbes. kas tuo mana brāļa pakaviem izklapēja BW. 14196, 1;

2) verauktionieren, unter den Hammer bringen:
tuo izklapēja Poruk.

Kļūdu labojums:
14196, 1 = 14191, 1

Avots: ME I, 751

izklastît (li. išklastýti ), ‡

2) unordentlich ausbreiten
Dunika: i. drānu.

Avots: EH I, 456

[izklastît, durchblättern: izklasta grāmatu nuo viena gala līdz uotram Dunika, Nigr.]

Avots: ME I, 751, 752

izklaũdzinât, tr.,

1) heruasklopfen:
saimnieku nuo istabas;

2) sorgfältig beklopfen, perkutieren:
ārsti apskatīja viņu, izklaudzināja MWM. VIII, 665;

3) ausposaunen:
izklaudzināsiet mani pa pus˙pasauli A. IX, 1, 139. Refl. - tiês, lange, vergeblich klopfen: izklaudzinājuos ilgi, bet ne+viens neatvēra durvis.

Avots: ME I, 752

‡ izklaušenêt N.- Autz n. BielU., = izklaušinât.

Avots: EH I, 456

izklàusinât: izklausinājusi visu Pas. V, 313 (aus Rönnen).

Avots: EH I, 456

izklàusinât, tr., ausfragen, ausforschen Spr. Vgl. li. iškluasinė´ti "ausforschen."

Avots: ME I, 752

izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

izklaušinât, izklaušņât Dr., tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen, verhören: visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā LP. V, 41. durvju sargs un viņa sieva bij vairāk reizes tikuši izklaušināti A. XX, 811. izklaušināja pūra lielumu BW. III, 1, S. 86.

Avots: ME I, 752

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

izklaušņât (unter izklaušinât): šaî taî jis izklaušņā Pas. V, 176 (aus Domopol).

Avots: EH I, 456

‡ izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.

Avots: EH I, 457

izklaũvêt, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang klopfen: velti i. Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

[izklaũvêt, herausklopfen, klopfend herauszukommen varanlassen: izkl. nuo istabas Dond.]

Avots: ME I, 752

‡ izsē̦kla, die Aussaat Für. I.

Avots: EH I, 478

‡ izsklaidît Dunika, = izšķir̃stît: i. visu grāmatu.

Avots: EH I, 479

jirkla Lubn. n. BW. 26495, 1, jirkle ² Laud., [jirklis Kreuzb.], das Ruder.

Avots: ME II, 114

juce̦klaîns, unordentlich, verwirrt: juce̦klains truoksnis Apsk.

Avots: ME II, 115

‡ jũkla Nötk., = jũkle I: ceļš kâ viena j. dubļu pilns.

Avots: EH I, 569

kaklakùndzĩbas laiki, die Zeiten des Halsgerichts, der Tyrannei Kundz.

Avots: ME II, 138

kaklakùngs, der Tyrann: vinš man uzmeties par kaklakungu.

Avots: ME II, 138

kaklalaûzẽjs, der Halsbrecher, der Waghalsige: vēl daudz citu kaklalauzēju uzbruka jūŗmalniekiem A. XV, 306.

Avots: ME II, 138

kaklsaĩte ,* der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138

kaklàuts: ein grosses Schultertuch mit Fransen AP.

Avots: EH I, 576

kaklàuts, das Halstuch: Pēteŗam raibs kaklauts BW. 20562.

Avots: ME II, 138

ķenkla N. - Bartau n. Etn. II, 1, = ķe̦nka I.

Avots: ME II, 365

‡ ķe̦r̂stakla Smilt.,

1) wer nach allem zu haschen pflegt;

2) eine nicht ganz zuverlässige weibliche Person:
tās citas tik tādas ķe̦rstaklas Seibolt Mājas naids 15.

Avots: EH I, 697

‡ ķerstikla Latv. Av. n. Diet. "ein Zwinger, Verliess".

Avots: EH I, 697

‡ kla Dunika, OB., = klàu: k., kâ grieze griež!

Avots: EH I, 607

klabačas, ‡

3) klabačiņas Seyershof, eine hölzerne Windmühle.

Avots: EH I, 607

klabačas,

1) ein Klopfbrett als Feuersignal in früheren Zeiten
Ruhental;

2) Holzpantoffeln
Burtn.

Avots: ME II, 206

‡ klabački Salis n. FBR. XV, eine primitive Mühle.

Avots: EH I, 607

klabačuôt, intr., klappern: kuo tas mans ratinītis klabačuot klabačuoja BW. 6980.

Avots: ME II, 206

klabans (mit hochle. a aus e, ?): auch Mahlup, Semershof.

Avots: EH I, 607

klabans, ein als Ableregaus dienender Anbau N. - Laizen, [Korwenhof].

Avots: ME II, 206

‡ klabāns N.- Peb. "ein ungewandter, schlaffer (gļē̦vs) Mensch, der in Hotzschuhen geht".

Avots: EH I, 607

‡ klabaris Lubn., = klaburis 2.

Avots: EH I, 607

klabas, etwas Klapperndes, so von einer alten Flachsbreche, einer alten Mühle: mīstīsim linus ar tām pašām ve̦cajām klabām. tajās klabās nav vē̦rts labību saķēzīt Lub. saturi savas klabas, halte deinen Mund Lös. n. Etn. IV, 66. klabas vien iet kâ ataņk, man hört schon das Trampeln (Geräusch) der Kommenden Infl. n. U. Ungew. der Sing: pazīstu kvekšķu klabu RA.

Avots: ME II, 206

klabata,

5): auch Assiten, Dunika, NB.; taustās gar durvīm ... nezin, kur k. Janš. Līgava II, 336. durvis ... tik pievē̦rtas, klabatu ne˙maz neaizkabinuot I, 38;

6): auch Dunika; ‡

9) ein Holzschuh
Lis.; ‡

10) "?": spēru kājas klabatā, mešu žalgas dibinā Tdz. 45189 (aus Fest.).

Avots: EH I, 607

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

klabatât [poln. kłobotać "klappern"], - ãju, klappern, plappern: stārķi klabatā Ruj., Gr. - Essern.

Avots: ME II, 207

‡ klabatavas Lasd. u. a. n. FBR. IX, 126 "?".

Avots: EH I, 607

klabati, das Geklapper, Gerede: (jūs e̦sat) ļaužu klabatuos (valuodās) nākuši Hes. 36, 3.

Avots: ME II, 207

‡ klabats Liepna, ein gewisser Bestandteil einer Handmühle.

Avots: EH I, 607

klabažas, eine Klappermühle: tautas dē̦ls lielījās: trejas dzirnas kambarī; kad aizgāju, tad atradu vienas pašas klabažiņas BW. 22562.

Avots: ME II, 207

‡ *klabažât, zu erschliessen aus atklabažât.

Avots: EH I, 607

klabeklis,

1) ein Türklopfer;

2) ein Klapperinstrument, ein Klopfbrett, mit Hilfe dessen das Hausgesinde zur Mahlzeit von der Arbeit gerufen od. allarmiert wird;

3) ein Schwätzer
Dond.; ej, klabekli, ej Hug.;

[4) in Dond. auch = kabata 1.]

Avots: ME II, 207

‡ klabe̦kls, = klabeklis 2: kuoka klabe̦klu klabēšana Janš,. Dztmtene III ² , 333.

Avots: EH I, 607

‡ klabens Wessen "= klaburis". klabẽt,

1): klopfen (an der Tür)
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2),: auch Frauenb., Seyershof; ‡

3) "kläffen wie der den Mond anbellende Hund"
Diet.

Avots: EH I, 607

klabêt [li. klabė´ti "klappern"], - u, - ẽju, intr.,

1) klappern:
zuobi vien klab kâ sunim. klab tev zuobi runājuot BW. 13166. klab tē̦rauda pakaviņi 18987. skan man pieši, klab zābaki 14484. dzirnavas klab Aps.;

2) klappern, schwatzen:
kuo nu klabi atkal niekus? Subst. klabê̦tãjs, der Klapperrer. [Zu le. kleberis (s. dies), klebêt, li. klebė´ti, poln. kłobotać "klappern"; vgl. Berneker Wrtb. I, 506.]

Avots: ME II, 207

klabiķis,

1) die Klapper, das Klapperbrett
Gr. - Sessau, Biel. H. 163: skaņas ar kuoka klabiņiem Antrop. II, 103;

2) der Klopfer
L., Türklopfen St., U.: mēle pati kâ klabiķis penterēja MWM.;

3) die Plappertasche
Matkuln, f. klabiķe: jūs jau zinait, ka es tāda klabiķe, kas labprāt ar jums pļāpā G. G. IV, 28.

Avots: ME II, 207

klabîkla, klabiklis Matkuln, das Klapperinstrument: klab tâ tāda klabīkla Degl., Smilt.

Avots: ME II, 207

klabiklis (unter klabîkla), ‡

2) = klabeklis 3 Kolzen.

Avots: EH I, 607

‡ klabîklis Ekau, Hofzumberge, = klabata 3, klaburis 1.

Avots: EH I, 607

[klabiņa, eine Kuhklapper Bielenstein Holzb. 714.]

Avots: ME II, 207

klabinât,

2): k. pie durvīm, an der Tür klopfen
Zvirgzdine; ‡

4) mit einem
klabeklis 2 einladen, auffordern: kaimiņuos jau dzirdēja klabinam bruokastī Janš. . Dzimtene I ² , 372. Refl. -tiês,

2): neklabinies pa tukšu! Ahs.

Avots: EH I, 607

klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],

1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;

2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.

Avots: ME II, 207

‡ klabinêt(iês) Warkl., = klabinât(iês) 1.

Avots: EH I, 607

‡ klabinêt(iês) Warkl., = klabinât(iês) 1.

Avots: EH I, 607

‡ klabins,

1) = klabeklis 2, klabîkla Kaltenbr.;

2) = klabeklis 3 Bērzgale, Lubn.

Avots: EH I, 607

klabis, ‡

3) eine Iltisfalle
K. Jürgens Mana vect. nostāsti 95.

Avots: EH I, 607

klabis,

1) die Klapper:
kuoka klabis klabināja RKr. VII, 308;

2) die Plappertasche:
ej nu, klabi, ej, kuo klabi? was schwatzst du, Plappertasche? viņas tē̦vs nebijis ne˙kāds klabis LP. VII, 1095.

Avots: ME II, 207

klabuoņa, das Geklapper, Gerassel: ratu klabuoņa Doku. A. viņa izdzirda sānistabas druvis ar lielu klabuoņu cieši aizsviežam A. XII, 809.

Avots: ME II, 208

klabstêt, - u, - ẽju, ungleichmässig klappern Mar. n. RKr. XV, 118: mašīna klabst vien: skrūves izdilušas.

Avots: ME II, 207

klabu, klappernd: klabu, klabu zābaciņi BW. 24065. kurpes gāja klabu klabs 5726.

Avots: ME II, 207

klabūna, die Plappertasche Burtn.

Avots: ME II, 207

klabūnes, ein loses Maul: turi nu reiz cieti tās klabūnes! Burtn.

Avots: ME II, 208

‡ klaburêtiês Lems., = kleberêties.

Avots: EH I, 607

klaburis,

1) die Klapper, wie sie bei der Klapperjagd gebraucht wird:
zaķu tramdīšana ar klinkšķiem un klabuŗiem LP. III, 103, [Bielenstein Holzb. 600];

2) das Klopfbrett;

3) = kabata 1 Kand.

Avots: ME II, 207

klaburnĩca, die Klapper; die Plappertasche: tu ļurkšķi un klarkšķi kâ klaburnīca Doku. A.

Avots: ME II, 207

klaburniẽks, jem. der mit Hilfe des Klopfbrettes den Ausbruch des Feuerschadens verkündet, ein Klapperer Grünh.

Avots: ME II, 207

‡ klacinât (mit hochle. a aus e, ? ) Warkl., klacinêt ebenda, = kladzêt 1.

Avots: EH I, 607

‡ klačuôt Ahs.; singen (von Vögeln): strazdiņš jauki klačuo.

Avots: EH I, 607

[klada, das Gefängnis: jālien kladā iekšā Janš. Dzimtene ² II, 295. kladās ielikt Weinsch., in den Block legen. - Wolm. aus poln. kłoda "Klotz" entlehnt.]

Avots: ME II, 208

kladancis, ein Herumtreiber Lasd. [Vielleihct hohem Wuchs und wackelndem Gang: reiz šuo lieluo kladaņķi pats atkal māca munsturēt Janš. Dzimtene ² II, 359. Vgl. klederêt.]

Avots: ME II, 208

kladancis: citi dancuo guodīgi, bet šie kladanči le̦c kâ kazāki Saikava. aiz stūra guļ divi kladanči ebenda.

Avots: EH I, 607

[kladêt Selg., Wandsen, = sviest; in Stenden = kŗaut, likt: vēžu bija tik daudz, ka sākām tuos kladēt ce̦purēs. juo šis bļauj, juo es šim tik kladēju pa galvu. - Aus r. кладу "lege"?]

Avots: ME II, 208

kladît,

1): auch Grünh., Hofzumberge;

3): k. čupā Rutzau, Stenden, Wandsen; "legen"
Gold.

Avots: EH I, 607

[kladît,

1) = kladēt, werfen: viņš kladī pagales zemē Nigr.;

2) tragend reichen od. stecken:
kl. labības rijā; kl. labības maisus rijā Weinsch.;

3) = kŗaut Rutzau.]

Avots: ME II, 208

kladzene,

1) die Gluckhenne
Smilt.;

2) eine Schwätzerin, Klatschbase:
viņš gribēja kladzeni pajuokuot B. Vēstn.

Avots: ME II, 208

kladzêt [li. klagéti "gackern"], - u, - ẽju, gew. kladzinât, [kladzinêt Warkl.], intr.,

1) gackern, kakeln:
ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka tā uolu dējusi. Auch von dem Geschrei anderer Vögel: dzeņi vien klidzināja (Var.: kladzināja) BW. 25909. citai pūces kladzināja 30379;

[2) vielsprechen
Dond.: nu tu sāksi atkal kladzināt.] Vom Gezänk der Weiber: beidziet, sievas, kladzināt. viņi kladzina blēņas vien, sie schwatzen lauter Unsinn Purap. - [Zu li. klegė´ti "laut lachen; schreien, laut reden", ksl. klegъtati "schreien", klegota "convicium".]

Avots: ME II, 208

I kladzinât (unter kladzêt),

2): es jau viņam gan kladzināju, lai tâ nedara Schwanb. ‡ Refl. -tiês Bērzgale, schnattern:
zuoss kladzinājās (mit ostle. a aus e, ?).

Avots: EH I, 607

‡ *II kladzinât, zu erschliessen aus ‡ àizkladzinât 2.

Avots: EH I, 608

kladzinêt (unter kladzêt),

1): vista kladzinē Skaista n. FBR. XV, 54.

Avots: EH I, 608

klagācis, ein ansehnliches Stück Feld od. Wald Blieden n. Etn. II, 177.

Avots: ME II, 208

‡ klagāta Frauenb., ein grosser Raum (te̦lpa): uzcēlis tādu lielu klagātu; kuo tur nu liks iekšā?

Avots: EH I, 608

[klagāte MSil. "eine grosse Wirtschaft": kas tādu klagāti var apkuopt?]

Avots: ME II, 208

‡ klagāti Frauenb. "weite, offene Felder, Flächen".

Avots: EH I, 608

klai, zur Verstärkung von visi: puikas aizskrēja visi klai uz le̦du Salisb., Burnt., Wolm. Gekürzt aus klaji (s. klajš).

Avots: ME II, 208

klaîda (li. klaidà, acc. klaĩdą "der Irrtum", kláida "блудяга, шатун"),

1) die Irre, [der Irrtum, Fehler]:
jūk dzīve klaidā Rainis. [tas ir liels... sarežģīts darbs, uz bez klaidām tuo veikt gan˙drīz nav iespējams Latgalītis No 1.] klaidu klaidām, durcheinander, verwirrt: vējš iznē̦sāja lapas klaidu klaidām pa rugāju;

2) klaida, der Herumtreiber:
putnu suns palicis klaida Dond. tas sadevies ar nerīšu un klaidu Adam.

Avots: ME II, 208

‡ klaîdât ² Frauenb. "zerstreuen".

Avots: EH I, 608

‡ klaidelêt, = klaîduôt: par nakts klaidelēšanu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 111.

Avots: EH I, 608

klaîdêt: auch Oknist; "gaisināt" (mit ai ) Stom.

Avots: EH I, 608

klaîdêt [C., PS., Arrasch, Wolm., N. - Peb., klàidêt Jürg.], - ẽju, freqn. zu kliêst, zerstreuen, verscheuchen: saule klaidē nakti Stari II, 578. [vējš klaidē mākuoņus Jürg.] tumšuo nakti klaidē̦dama MWM. X, 256.

Avots: ME II, 208

klaîdîgs (li. klaidìngas "irre führend"], zerstreut, konfus: duomas neskaidras, klaidīgas Stari III, 225.

Avots: ME II, 208

[klaîdinât (li. klaidìnti "irreführen") Kl., = klaidêt.]

Avots: ME II, 208

klaîdiniẽks Dond., klaîda 2.

Avots: ME II, 208

[klaîdiņš ² Bauske, = klâjiens 3.]

Avots: ME II, 208

I klaîdît: auch Warkl.

Avots: EH I, 608

I klaîdît [Nigr.], - u, - ĩju, zerstreuen; spenden, vergeuden: kuo nu tik daudz vārdu klaidīt par tīrām blēņām! Grünh. dievs savu svētību kviešiem pie augšanas klaidījis U. Wohl identisch mit klaidît II.]

Avots: ME II, 208

II klaîdît: auch (mit ai ) Stom. Refl. -tiês: pa pasauli kl. Dünsb. Od. 197.

Avots: EH I, 608

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît ² Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208

klaîduõņa, [klaîduônis Kl.], klaîduõnis (fem. klaiduone), der Vagabund, Herumstreicher: laukā, tu klaiduoņa, iz manas mājas! Kaudz. M. saradīsies šādi, tādi klaiduoņi LP. V, 343. ubadzes un klaiduones dē̦ls Apsk. Zuweilen mit dem voranstehenden Genit. von pasaule: pasaules klaid.

Avots: ME II, 209

klaîduõnĩba, das Vagabundenleben, das Vagabundentum: klaiduonības dēļ tas bija ietupināts cietumā B. Vēstn.

Avots: ME II, 209

klaîduõnîgs, umherschweifend, vagabundierend: klaiduonīgs cilvē̦ks Saul.

Avots: ME II, 209

klaîduôt, ‡ Refl. - tiês, sich umhertreiben: viņš liekas klaiduojies daudz kur Dünsb. Od. 222.

Avots: EH I, 608

klaîduôt, intr., freqn., umherstreifen, sich umhertreiben: pa laukiem lapsa klaiduo Vēr. II, 23. lāpa izdzisa; ej dusēt, neklaiduo! Rainis.

Avots: ME II, 209

klaids, ‡

2) "= apãrnis" Mesoten: siena k.; ‡

3) ein sich umhertreibendes Lebewesen
(auch klaidiņš) Schwanb.

Avots: EH I, 608

[klaids, unstät: klaida dzīve Bers.]

Avots: ME II, 208

klaîdu, Adv., umherirrend, umherfahrend: tas puisītis gul ar guodu, kam ruociņa pagalvē; tas ar guodu negu- lēja, kam ruociņa klaidu gāja BW. 12658.

Avots: ME II, 208

klaidulẽ̦ns, ein junger (kleiner) Herumstreicher oder Sohn eines Herumstreichers: kuo vēl var prasīt klaidulē̦ns? [Sudr. E.] MWM. VII, 406.

Avots: ME II, 208

klaîdulis (fem. klaîdule), der Strolch, der Herumstreicher; ielas klaidule, das Strassenmädchen Plūd.

Avots: ME II, 208, 209

[klaîdums Warkl. "eine grosse, freie Fläche, plašs klajums".]

Avots: ME II, 209

klaĩga,

1) das Geschrei
Mar.: jau ceļas nežēlīga klaiga Rainis. skan caur tumsu medinieku klaiga Vēr. II, 238. Häufiger der Pl.: slimnieču klaigas, das Jammern der Kranken; aizbēgt nuo visa truokšņa un prieku klaigāt, Jubelgeschrei A. XII, 819. tiem zē̦ni klaigas starpā jauc MWM. VII, 401;

2) der Schreihals
Mar. n. RKr. XV, 118: kuo tu tâ klaigā kâ klaiga Dond.

Avots: ME II, 209

‡ klaĩgalêt C., Lems., Schwitten, (mit ài ² ) Auleja, Bērzgale, Erlaa, Lubn., Schwanb., wiederholt nicht sehr laut schreien.

Avots: EH I, 608

klaĩgât: auch (von Gänsen und Kranichen) Siuxt.

Avots: EH I, 608

klaĩgât, - ãju, intr., freqn. zu klìegt, wiederholt schreien: zuosis, gani, pieguļnieki klaigā. eglēs klaigā purvu strazdi Vēr. I, 1157.

Avots: ME II, 209

klaĩguonis, der Schreihals: bē̦rns klaigā kâ klaiguonis Dond.

Avots: ME II, 209

klaĩgulis, der Schreivogel Dr., Lub.

Avots: ME II, 209

klaikš! klaikt! ein schallnachahmendes Wort, das ein helles Geräusch, einen Knall bezeichnet: klaikš! (klaikt! IV, 196) uoliņa mežā LP. I, 133. durvis klaikt! vaļā, un šis kâ tauriņš pie ķēniņa meitas iekšā LP. V, 217.

Avots: ME II, 209

‡ klaîkšķêt ² Siuxt, knacken, schallen; te̦kuļi badās, ka klaikšķ vien. aužuot stelles gāja tâ ka lai klaiksķ.

Avots: EH I, 608

klaîkstêt ² [klaĩkšêt Dunika], - u, - ẽju, intr., knallen: kruogu durvis klaikst Teod. [aus Siuxt].

Avots: ME II, 209

‡ klaîms ² Frauenb., (mit ài ² ) Sessw., = klajums 1: viņš uz klaima ne˙maz azaida ... nene̦suot Drustu pag. tiesas spried., № 26. Wohl aus klajums.

Avots: EH I, 608

klaiņa: auch Renzen, Salwen, (mit aî ² ) Zögenhof.

Avots: EH I, 608

klaiņa [Bers., = klaiduoņa.]

Avots: ME II, 209

klaiņât: auch Renzen, (mit aĩ ) C., (mit aî ) Erlaa, (mit aî ² ) Kegeln, Mesoten, Zögenhof. klaiņuôt (unter klaiņât): auch Salwen.

Avots: EH I, 608

klaiņât, klaîņât ² Ahs., - ãju, klaĩņuôt [Frauenb.], intr., umherirren, sich umhertreiben, schlendern: viņš pa dienu klaiņāja apkārt AU. pa kupe̦nām vientulis ceļinieks klaiņā A. XX, 112. baltais le̦dus deķis sāka irt un klaiņuot Stari I, 43. mazais klaiņuoja ezeriņam ar˙vien tuvāk Latv. Refl. - tiês, sich umhertreiben: puiši klaiņājas caurām naktīm apkārt Dond.

Avots: ME II, 209

klaînis ² [Nigr. " jem., der wackelnd geht"]: meitas mani klaini sauca, duķi manu kumeliņu; alus mani klaini dara, auzas duķi kumeliņu (Dubenalken) BW. 29840. [Zu kleinis?]

Avots: ME II, 209

[klaînît ² Nigr., = klaiņât.]

Avots: ME II, 209

klainuôt (so zu lesen!): auch Bērzgale (mit ài ² ); k. (ausbreiten?) pa grīdu drēbes Warkl. ‡ Refl. -tiês Bērzgale, sich gerade strecken: dzelzs (kaļuot). labi klàinuojas ² .

Avots: EH I, 608

[klainuôt " ausgleichen, ausglätten, (z. B. eine Falte im Kleide)" Mērdzine, Warkl.]

Avots: ME II, 209

‡ klaipa Lng., = klàips.

Avots: EH I, 608

‡ *klaipât, zu erschliessen aus nùoklaipãjusi.

Avots: EH I, 608

Klaîpê̦da ² (li. Klaĩėda), Memel. - [Wohl zu klajš " eben" und gr. πέδον " Erdboden, Land"; das stimmt zur Ansicht (die man im Volke zu hören bekommt), wornach der Name auf klaja pê̦da (Landzunge) beruht. -] Nach Spr. klaipē̦da, junger Eichenwald [?]; wozu das bekannte VL. gut stimmt: liepa auga liepājā, uozuoliņš klaipē̦dā. Ob Spr. die Bedeutung Eichenwald nicht diesem Volksliede entnommen hat?

Avots: ME II, 209

klàips,

1): maizes klaipu BW. 18929, 2. plānu klaipu cepējiņu 18659. kam necepa biezu (Var.: augstu) klaipu 28533.

Avots: EH I, 608

klàips,

1) ein Brotlaib, = kukulis;

2) ein grosses, vom Liebe abgeschnittenes Stück Brot
Selb. Aus dem Germanischen (vgl. etwa got. hlaifs) entlehnt.

Avots: ME II, 209

klaîstît, ‡

2) auseinanderwerfen; blättern
(mit ai ) Gramsden: klaistījis... ruļļus un grāmatas Dünsb. Rīmes, 2. grām., l. d. (1873), S. 75; ‡

3) umherschweifen (?):
man ... skati milst un apkurt klaista Janš. Pag. pausm. 64.

Avots: EH I, 608

klaîstît [C., Trik., Arrasch], -u, - ĩju, tr., ausbreiten: linus Smilt., C., Refl. - tiês, sich umhertreiben: plūduos lītis slīkst un klaistās Bangpūtis. Zu klîst.

Avots: ME II, 209

klaîsts,

1): auch (mit ai ) Blieden; ‡

2) "vājš luops" (mit ai ) Blieden.

Avots: EH I, 608

klaîsts [Kr.], ein Umhertreiber L., N. - Kmph. [klaisa gabals dass. Bers., Weinsch.]. Zu klîst.

Avots: ME II, 209

klaîstulis ² (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.

Avots: ME II, 209

‡ klaivs Tdz. 37446 (aus Warkh.), = klèivs ² .

Avots: EH I, 608

klaja,

1) ein freier, offener, leerer Raum, die Fläche, die Leere:
pagalmā tāda klaja, ne tur mieta, ne tur staba BW. 13730, 29. dievs, nedevi tādvu klaju, kāda klaja tai sē̦tā: ne mietiņu neatradu, kur piesiet kumeliņu BW. 19025. nav viegli dzīvās zemes klajā par dzīvu palikt mūžudien Egl. un debess zūd aiz tumšuo velvju klajām Duomas II, 448;

2) das Offene, Freie, die Öffentlichkeit:
se̦gluot savu zirgu un izjāt klajā Rainis. nuoslē̦pums nāk klajā, das Geheimnis kommt ans Tagelicht; grāmatu laist klajā, ein Buch veröffentlichen; grāmata nākusi klajā, das Buch ist veröffentlich worden. Zu klajš.

Avots: ME II, 209, 210

klajans, eine grosse Möwe Neik. n. U.; gemeine Raubmöwe (lestris parasita) RKr. VIII, 99; [klajāns, ein Vogel Erlaa. - Zu klajât?].

Avots: ME II, 210

II klajans (unter klaje̦ns), ‡

2) "= paklajš lauks, izcirtums" (mit -an-; Adjektiv?) Semershof.

Avots: EH I, 608

klajât (li. klajóti), - ãju, klajuôt, umherirren, sich umhertreiben Biel. I, 386, Karls. Refl. klajâtiês, sich in die Weite begeben, in Weitläuftigkeiten geraten U. Vgl. klejuôt.

Avots: ME II, 210

klaje̦ns, [klajans Rozentov], eben, offen, frei, baumlos: balta gāju, balta te̦ku pa klaje̦nu atmatiņu BW. 13338.

Avots: ME II, 210

‡ klajīgs "öffentlich" P. Allunan (aus einer Handschrift).

Avots: EH I, 608

‡ klajinât Bērzgale "gerade machen (strecken)": k. dzelzi.

Avots: EH I, 608

klajuôtiês, ‡

2) "lichter (undichter) werden"
Schwitten: mežs sāk k.

Avots: EH I, 608

klajuôtiês, sich entwölken Spr. [Zu klajš]

Avots: ME II, 210

klajuotne ,* die Fläche: sniega klajuotnes, Eisflächen Poruk. sausa, ce̦lmaina klajuotne MWM. VI, 420.

Kļūdu labojums:
klajuotne* = klajuotne

Avots: ME II, 210

‡ klajs (sic!),

1) "?": piedarba k. ap durvīm bija tīri izslaucīts Janš. Mežv. ļ. I, 178; vgl. ‡ klājs;

2) = klaja 1 Druw.: atvērās nepārre̦dzams k. ar zaļām pļavām P. Ērmanis. tur bijis līdzens k. Pas. XIII, 192.

Avots: EH I, 608

klajš,

1): klaijs (sic!) ūdens Janš. Nica 9;

2): priekšnamā tikai klaji jumts bij, ne˙viena dēlīša nebij pāri (d. h. im Vorraum gab es keine Oberlage, es war nur das Dach sichtbar)
Siuxt;

3): k. mežs, ein undichter Wald
Gold., Salis, ein ąbgeholzter Wald Grob. klajās (= plānās) ruozes Behnen. klajās maguones Virza Straumēni3 170. klaja. ("šķidra") zupiņa AP., Ramkau. klaja tēja Fianden. k. (unverheiratet, ledig) cilvē̦ks AP.;

4): šuodien visiem klajiem krāsnī gaļa Seyershof.

Avots: EH I, 608

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

klajumaîns, reich an freien, offenen Stellen, waldlos: apgabals ir kalnains un lejains, mežains un klajumains Lautb.

Avots: ME II, 210

klajumnieks: fem. klajumniece Tdz. 39787, klajumnica BW. 7466 var.

Avots: EH I, 608

klajumnieks, Bewohner einer freien Fläche Mag. XX, 2, 90; dazu ein fem. klajumnīce BW. 7466.

Avots: ME II, 210

klajums,

1) eine freie (waldlose) Fläche:
tīrums vien, klajums vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519. tīrumā, klajumā laižu tautu kumeliņu 14580. pa krūmiem un pa klajumiem tie uošņā, kašņā, brien un skrien JR. IV, 95. kumeļam nama kaktu, man istabas klajumiņu BW. 19041, 1;

2) die Öffentlichkeit,
so namentl. der Lok. klajumā: kur tie tautu brāļi, māsas, nākat visi klajumā, treten an die Öffentlichkeit, tretet offen auf BW. 25257. ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā 13655, 3. lai stāv mana valuodiņa ir nelaista klajumā 9616. ja kāds vārdu izgudruojis, lai tuo ceļ klajumā, dero mache es bekannt, veröffentliche es Kronw. klajumā (= klajā) nākt, offenbar, ruchbar werden. [klajumā laist U., veröffentlichen; klajumā (iz)vest U., ans Licht bringen, zur Welt bringen (gebären)];

3) das Freie, -
klajumā, ins Freie unter die Leute: kad es tiku klajumā, palē̦kdama mutes devu BW. 10246. laidiet mani klajumā 17572.

Avots: ME II, 210

klakarêt, - ẽju, tr., verschwenden, vertun: viņš sāk savu m antu klakarēt Kand., Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 211

klakaris, der Verschwender Kand., Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 211

‡ klakatât,

1) "plampât" ("?") NB.;

2) piedarbā klakatā visu dienu Behnen, in der Dreschtenne rasselt es den ganzen Tag (indem dort eine Maschine tätig ist).

Avots: EH I, 608

‡ klaķêt PV., klaķît, -īju PV., eilig legen: k. klimpas katlā. Vgl. kleķêt.

Avots: EH I, 609

klaknêt: müssig sitzen Fest.

Avots: EH I, 608

klaknêt, -u, - ẽju, intr., lange auf etwas vergeblich warten, müssig sein, quienen: saimnieks pats kruogā un siltumā, bet zirdziņš klakn ārā aukstumâ Bers., Lasd., Laud. mēs klaknam te visu dienu, salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. [Zu r. клёкнуть "verwelken, schrumpfen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 511)?]

Avots: ME II, 211

‡ klaknît Saikava, sitzen.

Avots: EH I, 608

klakš! klipklapp! klikš, klakš, svilpene, atle̦c ādiņa Kleinb.

Avots: ME II, 211

‡ klakšans AP., eine primitive Schelle: klakšanus sēja zaglīgiem luopiem, lai nezuogas labībā.

Avots: EH I, 608

klakšata, klakšāta,

1) das Geklapper, Glücksen
AP., Lub.;

2) die Plappertasche, der Schwätzer:
tas ir tīrais klakšata Lub.

Avots: ME II, 211

klakšinât (unter klakšķinât 3),

1): mit der Zunge schnalzen
-auch Dunika; ‡

2) schnattern
Ramkau: pīles klakšina: ‡

3) mit einem Lockruf
klak (Hühner) rufen Salis: k. vistas un cāļus: arī gailis klakšina, kad sauc vistas.

Avots: EH I, 609

klakšis, klakšķis,

1) der Klatsch, Lärm, das einmalige Schnalzen mit der Zunge:
gaidīja lielu blīkši, iznāca tik klakšis Lub. sitat klakšus, sitat knakšus, lai nuobēdza baidīklīši BW. 26178, 7;

2) der Schwätzer
C., AP., Bers.

Avots: ME II, 211

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

klakšķiens, klakšiens, ein einmaliges Klatschen, Geklapper, Schnalzen mit der Zunge.

Avots: ME II, 211

klakšķinât, intr.,

1) klatschen:
ar pātagu Etn. I, 34; ar pirkstiem Konv. ² 1709;

2) klappern:
zuobiem MWM. IX, 634;

3) [klakšināt U.], mit der Zunge schnalzen
Ahs.: mēli Purap., Duomas I, 840; gew. ar mēli: kruodzinieks klakšķināja ar mēli MWM. VII, 803. klakšķināmas patskaņas, Schnalzlute Konv. ² 1260;

4) klopfen:
vē̦rstuvi C.

Avots: ME II, 211

‡ klakstêt Warkl., = klukstêt 1: vista klakst.

Avots: EH I, 608

‡ klakstiens Warkl. "klakšiens".

Avots: EH I, 608

‡ klakstinât,

1) = ‡ klakstêt Warkl.;

2) "schimpfen"
Warkl.;

3) mit der Zunge schnalzen
Ahs.

Avots: EH I, 608

‡ klakstinêt Warkl., = ‡ klakstêt.

Avots: EH I, 608

[klamacis " ein rundes Stück": bē̦rns jau ir uzaudzis liels klamacis Wessen; klamācis " etwas Rundes und Weiches": sivē̦ns, kartupelis ir audzis kâ klamācis Erlaa. In Rozentov sei klamācis ein Mensch, der beim Gehen die Füsse schleppt.]

Avots: ME II, 211

klamācis (unter klamacis), ‡

2) ein plumpes, schwerfälliges, träges Wesen
N.- Peb.

Avots: EH I, 609

‡ klamãčît Dunika, ausforschen.

Avots: EH I, 609

klamāns,

1): auch AP.

Avots: EH I, 609

‡ klamasteris Saikava, ein Taugenichts. Vgl. ‡ klamesteris.

Avots: EH I, 609

I klamba: eine alte und schwaehe Kuh oder Stute N.-Peb.; ein altes Pferd Golg. (mit àm ² ); Salwen; "ein plump Gehender" Wessen; eine plumpe weibliche Person von hohem Wuchs (mit am̃ ) Ronneb.; ein Schimpfname (mit àm ² ) Saikava.

Avots: EH I, 609

I klamba, comm., ein alter, schwacher Mensch od. ein solches Tier: pa˙priekšu iet Miķelis ar savu ve̦cuo klambu Jauns.

Avots: ME II, 211

[II klam̃ba Bauske, jem., der faselt.]

Avots: ME II, 211

klam̃baks: "ein hoch aufgeschossener, linkischer Mensch, der nicht leise gehen kann" Gramsden.

Avots: EH I, 609

klam̃baks [Luttr.], ein linkischer Mensch, ein Tölpel Gr. - Essern.

Avots: ME II, 211

‡ klàmbans ² Schwanb., = klam̃bāns 2.

Avots: EH I, 609

klam̃bãns,

1): auch (mit àm ² ) Saikava (hier auch als Schimpfname);

2): wer plump geht
(mit àm ² ) Meselsu, Oknist.

Avots: EH I, 609

klam̃bãns,

1) [Trik., C.] ein mageres Pferd
Oknist n. Etn. I, 138;

2) ein Taumelnder:
iet kâ klambāns klambu klambām (taumelnd), man gan˙drīz virsū uzskrēja Etn. II, 33, C.

Avots: ME II, 211

‡ klàmbarât ² Linden in Kurl., viel schwatzen.

Avots: EH I, 609

‡ *klam̃barêt, zu erschliessen aus ‡ ìeklam̃barêt.

Avots: EH I, 609

‡ I klam̃baris Dunika, Gramsden, = klam̃bars I.

Avots: EH I, 609

‡ II klàmbaris ² Kaltenbr., Sonnaxt, = klamburs II (für Schweine).

Avots: EH I, 609

‡ *klam̃baruôt, zu erschliessen aus pìeklambaruôt und saklam̃baruôt.

Avots: EH I, 609

I klam̃bars, eine Klammer: auch (mit àm ² ) Setzen.

Avots: EH I, 609

I klam̃bars, eine Klammer, z. B. die Wäscheklammer Kalleten; das Kreuzholz auf dem Firste des Daches Lasd.; ein Griff U. - [Wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 211

II klambars " ein Klumper, eine Scholle" Bergm. n. U. [Wohl zu poln. kłąb " Knäuel, Bündel" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 524.]

Avots: ME II, 211

III klambars,

1) ein unbeholfener, linkischer Mensch
Gr. - Essern, Mag. XIII, 2, 46; ein steifer Mensch: kuo tu velcies kâ klambars?

2) [klam̃bars Selg., klam̃baris Weinsch.], ein abgemagerter Gaul
Mag. XIII, 2, 46.

Avots: ME II, 211

IV klambars: auch (mit àm ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 609

‡ V klàmbars ² Linden in Kurl., klambars Wessen, = klamburs II.

Avots: EH I, 609

[I klambas, unbequeme, klappernde Holzpantoffeln Stelp. Wohl zu li. klambénti "стучаться".]

Avots: ME II, 211

[II klam̃bas Ruj., Klammern, Fesseln.]

Avots: ME II, 211

‡ klambasts (gesprochen: klombasts; fem. klambaste) Warkl., = klaîduõņa.

Avots: EH I, 609

I klam̃bât: auch Peb., (mit àm ² ) Golg., Oknist, Saikava: kur nu klambāsi lielajās kuoka tupelēs? Prl., Salwen.

Avots: EH I, 609

I klam̃bât, - ãju, klambuôt, intr., plump, schlaff gehen [Wessen, Stelp.]: verstu četrdesmit varēšuot klambuot kuopā Jauns. [Nach Zupitza KZ. XXXVI, 59, Niedermann BB. XXV, 294, Walde IF. XXV, 164 u. a. zu gr. χλαμβός " verstümmelt", was schon der Bedeutung wegen nicht überzeugend ist. Eher wohl zu li. klimbúoti "похрамывать"б klemšióti " ungeschickt, plump gehen", so dass das a in klambât wohl auf o zurückgeht. Vgl. auch klampât.]

Avots: ME II, 211

[II klambât, mit vollem Munde sprechen Stelp. - Zu li. klem̃btis "браниться"?]

Avots: ME II, 211

‡ III klambât Smilt., an ein eisernes Klapperinstrument schlagend (den Hirten mit der Herde) hermkömmen machen.

Avots: EH I, 609

‡ *IV klambât, zu erschliessen aus ‡ ieklambât ll.

Avots: EH I, 609

‡ klam̃beris Siuxt, = klam̃bars I.

Avots: EH I, 609

IV klambars, ein Schwätzer. Zu klambît.

Avots: ME II, 211

klambieris Naud. " ein abgemagerter Gaul." Vgl. klambars III 2.

Avots: ME II, 212

klambins Ar., = klamburs II.

Avots: ME II, 211

I klambins,

1): auch Kalupe (fürs Vieh überhaupt),
(mit àm ² ) Bers; ‡

2) ein Türriegel
Kalupe.

Avots: EH I, 609

‡ II klàmbins ² Bers. "wer unablässig klappemd (klabinādams) unangenehm stört, lästig fällt".

Avots: EH I, 609

klam̃bis, der Schwätzer Gr. - Sessau. [Vgl. klambât II.]

Avots: ME II, 212

klam̃bît, - ĩju, faseln, Unsinn schwatzen: kuo tu tur klambī? Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 212

klambs, die Klammer A. XI, 441. [Vgl. klam̃bars I.)

Avots: ME II, 212

klambuksnẽjs, mager Naud.

Avots: ME II, 212

klam̃burêt: beim Gehen sich vor dem Fallen hüten Seyershof. Refl. -tiês: wackelig (lose) sein Salis.

Avots: EH I, 609

[klam̃burêt, auch refl. - tiês, wackeln, unsicher gehen Ruj., Salis.]

Avots: ME II, 212

‡ I klamburis, = klam̃burs I Kokn., (mit am̃ ) Ruj., Siuxt; "derjenige Teil einer Maschine, der die Bewegungen ausführt" Kolzen; "kluoķis" (mit àm ² ) Mar.; die Handhabe einer Kiste (mit am̃ ) Kalnazeem; "ein Gerät beim Bauen" Bauske, Grünh.; klambuŗi "metallene Stützen für Wagendächer" Lesten.

Avots: EH I, 609

‡ II klamburis,

1) = klamburs II Bewershof;

2) ein Brettchen, das bösartigen Stieren vor die Stirn (an die Hörner) gebunden wird, damit sie andere nicht sehen
Kreuzb.

Avots: EH I, 609

‡ III klamburis, ein altes, schwaches Lebewesen (mit am̃ ) Seyershof, (mit àm ² ) Mar.; ein abgenutzter Gegenstand ebenda; ein plumpes Lebewesen Grünhof, Hofzumberge.

Avots: EH I, 609

‡ IV klamburis "wer sein Versprechen gebrochen hat" Kolzen.

Avots: EH I, 609

klam̃burkãja, ein Schiefxeiniger Ruj., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 212

*klam̃buruôt, zu erschliessen aus saklam̃uruôt.

Avots: EH I, 609

I klam̃burs: auch Gold., Peb., (mit àm ) PS., (mit àm ² ) Oknist: (gulta) sudrabiņa klamburiem BW. 24849.

Avots: EH I, 609

I klam̃burs [Nötk., Lemburg], die Klammer. [Vgl. klam̃bars I.]

Avots: ME II, 212

II klamburs: auch (klàmburs) PS., (klàmburs ² ) Bers., Oknist.

Avots: EH I, 609

II klamburs, ein Holz, das man bösen Hunden an den Hals hängt: klamburs - kuoks, kuo sien negantiem suņiem ap kaklu Etn. II, 113. [Vgl. kle̦mburis.]

Avots: ME II, 212

III klamburs, ein altes, abgemagertes Pferd [Ruj.], Naud., Gold. n. Etn. I, 89; [ein schlechtes Pferd, ein schlechter Mensch Ruj. n. U.].

Avots: ME II, 212

[klamāns,

1) ein gross ausgewachsener, ungelenker Mensch od. ein solches Tier;

2) ein Vielfrass
Lub., Fest. - Zur Bed. 1 vgl. kle̦me̦nts und li. klemėžúoti "идти неуклюже".]

Avots: ME II, 211

‡ klamesteris "ein Vagabund" Saikava; klamesteŗi "grabažas" Saikava. Vgl. ‡ klamasteris.

Avots: EH I, 609

‡ klamete "?": karns kâ k. Planhof; Schimpfname für eine schlechte Schaufel Smilten.

Avots: EH I, 609

klametîtiês, aufdringlich bitten [Erlaa].

Avots: ME II, 212

‡ klàmgas ² Lubn. "Holzschuhe".

Avots: EH I, 609

‡ klam̃mêt Seyershof, schlagen: ar kuokiem ābuolus k.

Avots: EH I, 609

klam̃pa,

4): auch N.-Wohlfahrt; eine Schindmähre
Segew.; ein träger Mensch ebenda; ein plumpes Lebewesen (mit am̃ ) AP.

Avots: EH I, 609

klam̃pa,

1) ein am Rande des Bootes befestigtes Holz, in dem die Dollen ruhen
[Bielenstein Holzb. 610]: pie kartiņām piestiprinātas klampas, kuŗās ieliek duļļus Etn. II, 107;

2) ein Stück:
es atradu siera klampu BW. 33083. maizes klampa, ein grosses Stück Brot U.;

3) ein liederliches Frauenzimmer
Lems., Smilt., Lub.;

4) [klam̃pa Jürg., N. - Peb., Varkl., " ein altes, steifes Pferd"]; ein lahmes Pferd
Stürzenhof. [Wenigstens in der Bed. 1 u. 2 wohl aus dem Deutschen; vgl.

1) mnd. klampe " Klammer, Krampe; ein zahn - oder hornförmiges Holz zur Befestigung grösserer Holzeile"
und

2) d. klampe " Klumpen, grosses Stück".]

Avots: ME II, 212

‡ klam̂paks ² NB. "klampāns".

Avots: EH I, 609

‡ klam̂pãns ² NB., ein grosses, schwerfälliges Lebewesen: ar citādiem vīriem, nekâ jūs tie klampāni ("?") e̦sat Kaudz. Izjurieši 175.

Avots: EH I, 609

klam̃pât, [klàmpât ² Warkl.] od. klampuôt (li. klampóti od. klampúoti " fortgesetzt gehen"), schwerfällig gehen: klimpu klampu zaķīt[i]s lēca nuo apluoka uz apluoku; tâ klampuoja dē̦la māte uz tuo meitu māmuliņu BW. 23568, 9, Smilt. [Vgl. klambât, klempt II und li. klim̃pti " mit Füssen einsinken."]

Avots: ME II, 212

‡ II klam̃pât Smilten, = klambât ‡ III.

Avots: EH I, 609

‡ klampermanis "?": šādi tādi klampermaņi (Var.: vanderzeļļi) BW. 12644 var.

Avots: EH I, 609

I klampis, ein altes Pferd: pelēcis stīvs klampis B. Vēstn.

Avots: ME II, 212

II klampis: aus d. Klamp(e) "die Türklinke od. der Drücker an der Tür", s. Sehwers Unters. 49.

Avots: EH I, 609

[II klampis Warkl. " ein gewisser Teil vom Türschloss."]

Avots: ME II, 212