Paplašinātā meklēšana

‡ aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

àizparîtu, den Tag nach übermorgen BW. 32401, 3 var.

Avots: EH I, 41

àizparît(u), den Tag nach übermorgen.

Avots: ME I, 43

‡ àizstuģît, steif, hinkend hin-, weggehen Festen, Lub.

Avots: EH I, 53

‡ àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 53

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53

‡ àizstumdît, allmählich hin-, wegstossen, -schieben: a. ratiņus uz staciju.

Avots: EH I, 53

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

‡ àizstutêt, stützend befestigen: a. duris, žuogu (lai negâžas).

Avots: EH I, 53

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57

‡ àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59

‡ àiztul˜kuôt lĩdz, übersétzen (perfektiv) bis: a. romānu līdz pusei.

Avots: EH I, 59

‡ àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59

‡ àiztumšuôts, verdunkelt, erblindet Frauenb.: aiztumšuotas acis.

Avots: EH I, 59

‡ àiztuntulêt,

1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;

2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.

Avots: EH I, 59

àiztuñtuļuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;

2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 59

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

‡ àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) = ‡ àiztupêt 1 Lemsal;

2) = ‡ àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59

‡ àiztupinât aiz, hinter etwas einsperren: a. aiz restēm (ins Gefängnis).

Avots: EH I, 59

‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.

Avots: EH I, 60

‡ àiztupt Dunika, Kal., Rutzau, refl. àiztuptiês Dunika, Kal., Siuxt u. a., hinter etwas niederhocken: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) verdeckend niederhocken.

Avots: EH I, 60

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

‡ àiztušât "langsam (keuchend?) hin-, weggehen" Frauenb.: vecene aiztušāja gan līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 60

‡ àiztušît, mühsam hin-, wegschleppen, -tragen Saikava.

Avots: EH I, 60

‡ àiztusnis,

1) Asthma, Atemnot
Bers., Schibbėnhof, Sessw.: re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ tam būtu aiztusnis;

2) "ein asthmatischer Mensch"
Bers., Wessen.

Avots: EH I, 60

àiztusnīt Duomas III, 433 oder (in Drostenhof) àiztušņât, (stöhnend) langsam weggehen.

Avots: ME I, 57

‡ àiztušņuôt Golg., = àiztusnît.

Avots: EH I, 60

‡ àiztust, schwer zu atmen beginnen AP.: kalnā uzkāpis, viņš bij gluži aiztusis.

Avots: EH I, 60

àizvè̦sture, die vorgeschichtliche Zeit: viņš sastādījis ziņas par slavu, leišu un ģermāņu tautu satiksmi aizvē̦sturē Etn. III, 101.

Avots: ME I, 60

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70

apcìrtums, das Behauene, Niedergehauene; akas apcirtums, Brunneneinfassung Jaudz.

Avots: ME I, 80

apkārtums, der Umfang, der Umkreis, die Umgebung: viss tas izrādās citāds nekā ikdienišķais apkārtums A. XII, 503. Umgew. der Umriss: miesas apkārtums MWM. X, 232.

Avots: ME I, 95

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).

Avots: ME I, 127

apstuja, Kraftlosigkeit Kaul.

Avots: ME I, 127

apstukņîtiês,

1) einen Fiest streichen lassen;

2) die Hosen besudeln
(Bers.).

Avots: ME I, 127

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127

apstùlbt, intr., blind, verwirrt, betäubt werden: kad tu apstulbtu! Verwünschung. prāti nuo šaušalām apstulbj Aus. I, 83.

Avots: ME I, 127

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbumā nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127

‡ apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.

Avots: EH I, 118

apstutêt, tr., ringsum stützen: ē̦ku.

Avots: ME I, 127

‡ aptucinât Bers., C., = ‡ aptaucêt: a. vistas, tâ ka tas vairs nedēj.

Avots: EH I, 123

aptukt: vista aptukusi: nevar padêt Wessen.

Avots: EH I, 123

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

‡ aptumis (part. prt. act.),

1) dick und schleimig geworden
Erlaa: ēdiens a.;

2) = ‡ aptaucis Bauske: a. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 123

‡ aptumsêt "verfinstern" Für. I (unter tumss).

Avots: EH I, 123

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132

aptùmst, intr., finster, dunkel werden: sāka aptumst LP. VI, 553. patlaban aptumsa LP. V, 322; fig., sich verdunkeln, sich umnachten: tev aptumst prāts Rain.

Avots: ME I, 131, 132

‡ *aptumums: lasīt vienā aptumumā Celm. "lesen, ohne sich zu erholen".

Avots: EH I, 123

aptuntuļuôt, nachlässig (mehrfach) umwinden: aptuntuļuoja ap galvu... lakatu Seibolt.

Avots: ME I, 132

‡ aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

‡ aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

aptura, das Anhalten, der Abhalt: griezties bez apturas, sich ohne Aufhören drehen SDP. VI, 39.

Avots: ME I, 132

apturêt (li. apturė´ti), tr., anhalten, abhalten, nicht weiter lassen, sistieren: pilnuos rikšuos ejuošu zirgu Kaudz. M.; e̦lpu. pretlikumīgus spriedumus Apsk. I, 434. līdz kuo P. gribēja sist trešuo reizi, te Š. apturēja viņa ruoku Kaudz. M. apturē̦ts vē̦de̦rs, verstopft A. XV, 460. Refl. -tiês, sich abhalten, sich beherrschen: e̦smu pilns bardzības, ka nevaru apturēties (valdīties) Jer. 6, 11.

Avots: ME I, 132

aptuve̦ni, Adv., ungefähr, annähernd: aptuve̦ni ap 2000 rubļi Kaw.

Avots: ME I, 132

‡ aptuvienā (loc. s.), in der Umgegend Janš. Dzimtene I, 487 und V, 331.

Avots: EH I, 123

aptuviene: auch Janš. Līgava I, 496; II, 159, Mežv. ļ. Il, 278.

Avots: EH I, 123

aptuviene, die Umgegend: Liepājā un aptuvienē Apsk.

Avots: ME I, 132

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. ² 3117.

Avots: ME I, 132

aptuvums, Umgegend; viņiem vaigi de̦guna aptuvumā krunkaini Druva I, 1096.

Avots: ME I, 132

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

ârlìetu ministrija, das Ministerium der äusseren Angelegenheiten; ārlietu ministrs.

Avots: ME I, 243

‡ artuve Kalz., die Handhabe des Pfluges.

Avots: EH I, 130

‡ astatu, Kompar, astatâk. = atstatu AP.: astatāk nuo rnājas.

Avots: EH I, 131

‡ astuņâds FBR. IX, 143, Adj., von achtfacher Beschaffenheit, achterlei.

Avots: EH I, 132

astuņi, mundartlich in Smilten, A. - Peb., K., Linden u. a. für astuoņi, acht; astuņai, ein Sammelzahlwort, indekl. mit dem Gen.; s. divai, SF., BB XIV, 144.

Avots: ME I, 146

‡ astuņnieks ein Zwanzigkopekenstück AP.

Avots: EH I, 132

atastu: auch Erlaa, Golg., Ramkau, Saikava: būs dabraucies pa atastu Ramkau.

Avots: EH I, 133

atastu (li. atstù), auch atasti, atasten Spr., in einiger Entfernung, entfernt (seitabwärts in Oppek., n. Mag. XIII, 26) SF., A. - Peb.: tas būs mans arājiņš, kas atastu lūkuojas BW. 11341. [Zu -stu s. Bezzenberger BB. XXVII. 157 ^1. Dazu der Komparativ atastâk in A. - Peb.]

Avots: ME I, 148

atastums (li. atstùmas), die Entfernung: stādi stādāmi 2 - 3 pē̦du atastumā Peņģ. 25.

Avots: ME I, 148

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168

atme̦tums,

1) das Weggeworfene, das Aufgeben;

2) ein in eine Weide verwandelter Acker:
ve̦caines, kuŗas agrāki tika nemē̦sluotas apstrādātas, bet tegad pārvē̦rstas par ganībām (Erlaa); cf. atmats;

3) der Rest
Spr.

Avots: ME I, 177

atsitu: auch Jumpraweeten.

Avots: EH I, 165

atsitu, atsitus, abseits, seitwärts, abgelegen, fernliegend (zu atsist): nuogriezties uz kādu atsitu stāvuošu priekšme̦tu, auf einen fernliegenden Gegenstand kommen. Mežklāji bij visiem atsitus. Vielfach in Verbindung mit nuost. Biel. II, 278.

Avots: ME I, 190

atsitus (unter atsitu): tas jau ir a. nuost pa˙visam Siuxt. tā atruodas... a. nua visām muižām Janš. Mežv. ļ. I, 247.

Avots: EH I, 165

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

atstatu St., (atstātu BW. 21009), atstatus, Adv., abgelegen, entlegen, seitab, fern, entfernt: nāsis viena nuo uotras labi atstatus Konv. ² 3128.

Avots: ME I, 197

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197

‡ atstuģît steif, unbeholfen herkommen (von kleinen Kindern) Lemburg.

Avots: EH I, 172

‡ atstuidît,

1) abwehren
Für. I;

2) weg-, zurückstossen
Stenden (mit uî ² ).

Avots: EH I, 172

[atstulpe, s. atstuõpe.]

Avots: ME I, 198

‡ atstumdît (li. atstùmdyti), wiederholt oder vieles her-, wegschieben: a. krē̦slus lldz šejienei, nuo galda (nuost).

Avots: EH I, 172

atstum̃t (li. atstùmti), tr.,

1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;

2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. māte e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.

Avots: ME I, 198

‡ atstupâtiês, sich müde gehen U. (unter stupāt).

Avots: EH I, 172

atstute, die Gegenstütze, Stütze RKr. VII, 69.

Avots: ME I, 198

atstutêt, ‡ Refl. -tiês, sich stützen (perfektiv): smakrs atstutējās uz krūtīm Daugava 1928, 303.

Avots: EH I, 172

atstutêt, stützen: griestus, ē̦ku;smakru saujā Vēr. II, 650.

Avots: ME I, 198

‡ atstutine, = atstute (?): bē̦rza a. RKr. XIX, 174 (aus NB.).

Avots: EH I, 172

attulkuôt, übersetzen: a. ārzemju grāmatas Burtnieks 1934, S. 562.

Avots: EH I, 177

‡ attuñtulêt C., Jürg., Lemb., loswickeln: a. vaļā satītu bē̦rnu.

Avots: EH I, 177

‡ attuntuļuôt,

1) = ‡ attuñtulêt Oknist (mit un̂);

2) in viele Kleidungsstücke eingehüllt herkommen
AP., Lemburg, mühsam durch tiefen Schnee hergelangen Kalz. (mit ùn ² ).

Avots: EH I, 177

‡ attupêt, (eine Gefängnisstrafe) absitzen: a. trīs nedēļas cietumā. Refl. -tiês, zur Genüge hocken: vai neesi vēl diezgan attupējies?

Avots: EH I, 177

attupinât Spr., tr., sich hinhocken lassen.

Avots: ME I, 205

‡ attupt BW. 17187, 4 var. = attuptiês.

Avots: EH I, 177

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205

‡ attura, der Rückhalt, die Zurückbaltung Vīt.: tās bija... patiesīgas jūtas, tik izteiktas bez atturas Ar.

Avots: EH I, 177

atturêt, Refl. -tiês,

3): nevari... tēviņam a. Pas. II, 165.

Avots: EH I, 177

atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;

2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;

3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.

Avots: ME I, 205, 206

atturĩba,

1) die Zurückhaltung:
auksta, nedzīva atturība Vēr. I, 1359;

2) die Enthaltsamheit:
pilnīga un mē̦re̦na atturība nuo alkohola B. Vēstn. *

Avots: ME I, 206

atturĩbniẽks, Temperenzler, Antialkoholiker Vēr. II, 797. *

Avots: ME I, 206

atturîgs, zurückhaltend, verschlossen, reserviert: arvien tik atturīgs, tik nepieejams laipniem vārdiem Rain.; atsauksmes par viņu tik re̦tas un atturīgas JR. V, 154. atturîgums, die Enthaltsamheit, Verschlossenheit MWM. XI, 174. *

Avots: ME I, 206

‡ atturpinât, aufschieben (zeitlich): gribi tās (= vajadzības) pieciest vai a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 124.

Avots: EH I, 177

atturs, Rückhalt, Reserve: mūsu likteni bez attura tai uzticēt * Rain.

Avots: ME I, 206

‡ attusnît C.,

1) keuchend herkommen;

2) (etwas Schweres) keuchend herschleppen.

Avots: EH I, 177

‡ attust Kalz., keuchend herkommen.

Avots: EH I, 177

atùrbt, tr., aufbohren: mucu. [Anscheinend in ders. Bed. auch aturbinât: es tavu caurumu aturbināju BW. VI, S. 158.

Avots: ME I, 206

‡ atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177

‡ aturķêt stochernd, mit Mühe, mit Hilfe komplizierter Handgriffe (Dunika, Rutzau) öffnen: a. aizkritušas duris. a. lādes vāku.

Avots: EH I, 177

aturkšķêt, -šêt, atur̃kstêt, intr., entgegengrunzen: kā cūciņa atur(k)šķēja JK. I, 95.

Avots: ME I, 206

[atustu, in Lisohn für sonstiges atastu.]

Avots: ME I, 206

atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 178

‡ atvastums Sessw., die Entfernung.

Avots: EH I, 178

aûgstums, die Höhe: pūriņš auga od. kāpa augstumā BW. 8779. Aspazijas ideāli paceļas nesasniegtā augstumā Vēr. II, 186; II, 97.

Avots: ME I, 218

aûgtuve (li. augtùvės), der Ort, wo man aufgewachsen ist, N. - U. Ober- Bartau: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Jan.

Avots: ME I, 220

aũkstums: ziemas aukstumiņš BW. 28110, 2 var. ziemeļa aukstumiņš 2757, 1. pārskrēja aukstumi (Frösteln) Grenzhof.

Avots: EH I, 186

aũkstums, die Kälte: Sprw. aukstums sliņķu ārsts. Pl. aukstumi, Frösteln: mani aũkstumi sāk pārņemt Vēr. II, 550. aukstumi kaulus lauza, es schüttelt der Fieberfrost. aukstuma puses vējš, der Ostwind Mag. III, 1, 104.

Avots: ME I, 223

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv'e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

‡ baganturis Warkl., = bagâtnieks.

Avots: EH I, 198

‡ bagaturis, s. unten unter bagâturs.

Avots: EH I, 198

bagâturs: auch Pas. IX, 509, bagaturis Warkl. S. dazu auch P. Schmidt FBR. VII, 8. bagāturi ... 3858 zu ersetzen durch bagaturi... 3858, 1.

Avots: EH I, 198

bagâturs. PS., der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: brāļi mani, bagāturi, zābakuos sienu pļāva BW. 3958; entl. aus dem russ. богатырь.

Avots: ME I, 249

bal˜tum: apbē̦rdamas puisē̦nu viscauri baltum baltu Janš. Dzimtene II ² , 453.

Avots: EH I, 202

bal˜tum, zur Verstärkung von bal˜ts: baltum balts, sehr, ganz weiss.

Avots: ME I, 259

bal˜tums,

1): tīra sniena baltamā BW. 24738, 1. saulītes baltumiņa 8493. se̦rmuliņa baltumiņu 28314. pieliet baltumu pie putras Golg., Milch zur Grütze giessen.

Avots: EH I, 202

bal˜tums [li. baltùmas],

1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltumā LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltumā, das Hemd ist schneeweiss;

2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.

Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.

Avots: ME I, 259

bẽ̦rztuliņš (unter bē̦rzs): auch BW. 2762,2.

Avots: EH I, 217

be̦rztuve, ein Werkzeug zum Reiben: linu be̦rztuves jeb mīstīklas, die Flachsbreche A. XXI, 441.

Avots: ME I, 280

bezakuõtu mieži hachellose Gerste * Konv. ¹ 157.

Kļūdu labojums:
mieži, hachellose Gerste = auzas, hachelloser Hafer

Avots: ME I, 282

bezjùtu spalva tuo nespēj attē̦luot, eine gefühllose Feder vermag das nicht zu schildern. *

Avots: ME I, 284

bezkrustu kapsē̦ta, ein Kirchhof ohne Grabkreuze.

Avots: ME I, 284

bezliêtus laiks, gadi, regenlose Zeit, Jahre.

Avots: ME I, 284

bezpìrkstu (cimdi), fingerlos JM.

Avots: ME I, 285

bezsatura vārdi, inhaltslose Worte. *

Avots: ME I, 286

bezvè̦stures ļaudis, Menschen ohne historische Vergangenheit, geschichtslose Menschen * R. A.

Avots: ME I, 287

‡ bikštuŗi,* Hosenträger.

Avots: EH I, 219

bitulē̦ns, der Bienenzüchter: ceļaties kājiņas, ve̦ci bišu bitulē̦ni BW. 30427.

Avots: ME I, 302

‡ bļaustuve, comm., der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

bràuktuve (unter braukts): auch Trik., (mit àu ² ) Meiran, (mit aũ ) Dunika, (mit aû ² ) Grob., NB., OB., bràuktive ² Borchow n. FBR. XIII, 26.

Avots: EH I, 238

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

brĩvstuñda, die Freistunde.

Avots: ME I, 336

brutulis,

1) ein unordentlich gekleideter Mensch;

2) einer, der seine Arbeit nachlässig tut
Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 340

‡ burtulis, ein grosser, dicker Regenwurm Lettg.

Avots: EH I, 255

butuliņa, das Fläschchen: ņem, lapsī, butuliņu BW. 2008; s. butele

Avots: ME I, 356

‡ buturis Auleja,

1) ein dichter Schwarm (von Insekten);

2) ein aus Stroh hergestellter, kleiner Gegenstand zom Dekorieren eines Zimmers.

Avots: EH I, 256

‡ čaibstulîgs PV., = ‡ čaîbîgs.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstulis PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

čauksture, [čaũksture Bixten, Neuenburg u. a.], čauksturis [Alt-Ottenhof, Holzumberge, Auermünde, Stuhrhof, Gr. - Autz], der Backofenquast: Sprw. mēle kâ čauksture [caukstauris Für.].

Avots: ME I, 406

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit aũ ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286

[čauksturis L., der Stiel zu den Quastblättern; Besenstiel.]

Avots: ME I, 406

‡ čaûkstuve ² Ahs., = čauksture 1.

Avots: EH I, 286

ce̦lˆtuve (li. keliuvė˜ "Handgriff"): nebē̦dādami... par ce̦ltuvju naudu Janš. Dzimtene I ² , 363.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuve, = ce̦ltava.

Avots: ME I, 370

ce̦lˆtuvnieks: auch Janš. Atpūta № 399, S. 4.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuvnieks, ce̦ltavnieks, der Fährmann, der Übersetzer Stari I, 40.

Avots: ME I, 370

ce̦ptuve, auch ce̦ptuva, die Bäckerei: maizes ce̦ptuve *J. Allunan.

Avots: ME I, 373

cê̦rtumi ^2, ein ausgehauenes Stück Wald: meža cē̦rtumuos mē̦dz augt tre̦kna zāle Ahs.; sonst dafür cirtumi.

Avots: ME I, 378

‡ cê̦rtums ² Ladenhof n. FBR. XI, 73, Salis, = cirtums. Vgl. c,^rtumi ² .

Avots: EH I, 268

‡ ce̦tuļa Sonnaxt, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 267

‡ ce̦ture Nötk., = ce̦taļa.

Avots: EH I, 267

‡ ce̦turga Lubn., der Gründonnerstag.

Avots: EH I, 267

‡ ce̦turgs Pilda n. FBR. XIII, 42, 52, Bērzgale, Zvirgzdine, der Donnerstag; īstais c., der Gründonnerstag Ulanowska Łotysze 59. Vgl. li. ketver̃gas "Donnerstag".

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃ksnis,

1): auch (mit ur̂) N.- Wohlfahrt, (mit ur̂ ² ) Siuxt; zu 1-4 s. die Bemerkung
J. Alunans IMM. 193311, 333;

4): " ¹ / ₄ arkla liela māja" Zēvers IMM. 1928 II, 198; ‡

5) ein Hof, den man mit 4 Pferden bearbeitet
AP.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃ksnis, ce̦turksnis L., ce̦r̂tuoksnis (aus tahm. ce̦tuorksnis) Ahs.,

1) ein Viertel:
stundas c.;

2) das Mondviertel;

3) das Vierteljahr;

4) ein Feldmass:
Dūksti bij ce̦turkšņa māja Vīt.

Avots: ME I, 376

ceturksnis, 1/4 von einer Viertelofstelle Kav.

Avots: ME I, 376

ce̦turnieks, ein Viertel, d. i. der einen Viertelhaken Landes inne hat U.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtactiņa Pas. VI, 199, das vierte Auglein.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tais, ce̦turts, ce̦r̂tuôtais (aus tahm. ce̦tuortais) Ahs., ce̦trutais Grünh., ce̦truotais Essern,

1) der vierte;

2) = ce̦turktnis Kav.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtale Zvirgzdine, = ce̦taļa,

Avots: EH I, 267

‡ ce̦turtdaļa, ein Viertel.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tdìena: te trešdiena, c. BW. 973.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tdìena, der Donnerstag. lielā od. zaļā c., der Gründonnerstag.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtdiene Grenzhuf n. FBR. XII, 14, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 78. (mit ìe ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl., = ce̦turtdiena.

Avots: EH I, 267

‡ ce̦turtkā`rt, viertens.

Avots: EH I, 267

ce̦turtnis, = ce̦turksnis IV Mos. 28, 5 u. a.

Avots: ME I, 376

ce̦turts (unter ce̦tur̃tais),

2): auch (mit ùr ) N.-Wohlfahrt; ‡

3) lielā ce̦turta AP., Selsau, der Gründonnerstag.

Avots: EH I, 267

ce̦turtziemnieks, ein Volksschüler, der den vierten Winter die Schule besucht.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦tuža Dunika, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 267

čiepstulis, ‡

2) = čiebulis PV.

Avots: EH I, 293

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

cìetulis, der Dulder, Notleidende R. SK. II, 131.

Avots: ME I, 397

ciêtum - od. ciêtuma sar̂gs, der Gefängnisaufseher, Kerkermeister, Gefangenwärter.

Avots: ME I, 397

ciêtumniecība, die Gefangenschaft: kristīgās draudzes Bābeles cietumniecība Plutte.

Avots: ME I, 397

ciêtumnieks, f. - niece, der, die Gefangene (= im Gefängnis Sitzende).

Avots: ME I, 397

ciêtums,

1): (uozuols) nav ne niedres cietumā BW. 23065, 1. maziem teliņiem cietumiņi ragu vietā Siuxt;

2): man[i] ielika . . . cietumā BW. 11047.

Avots: EH I, 279

ciêtums [li. kietùmas],

1) das Harte, die Härte:
man tas pasaules labums, tev tas miruoņa cietums Tr. IV, 561;

2) das Gefängnis:
cietumā likt, ielikt, ins Gefängnis sperren; cietumā sēdēt, im Gefängnis sitzen.

Avots: ME I, 397

‡ čīkstulîgs PV., = čīkstîgs I.

Avots: EH I, 292

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;
‡

3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa ² ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292

[čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416

‡ čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291

‡ čir̂kstuns Zvirgzdine, ein gewisses Gartenunkraut.

Avots: EH I, 291

‡ cìrptuve, der Ort, wo die Schafschur stattfindet Warkl. Vgl. li. kirptùvės "Schafschur".

Avots: EH I, 273

‡ cìrtumnieks, = lîdumnieks (?) Janš. Bārenīte 20.

Avots: EH I, 274

cìrtums,

1): par malciņas cirtumiņu BW. 27028 var. tiltā pē̦du nepazina, akminī cirtumiņa 34345.

Avots: EH I, 274

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

citur: hinter dem Stichwort fehlt ein Komma.

Avots: EH I, 275

citur dial., z. B. Nigr., Apschuppen, citūr (li. kitur̃), anderswo; anderswohin; oft in der Verbindung mit kur, irgendwo anders: ej citur kur savas laimes meklēt; dial. pie citūr jāiet, man muss anderswohin gehen Nigr.

Avots: ME I, 390

cituriena (unter cituriene): jāiet būs uz cituriẽnu AP.

Avots: EH I, 275

cituriene, cituriena, citurene, ein anderer Ort: nuo citurienes, von anderswo, anderswohin: citurienē meklēt savu laimi. viņš aizgājis uz citurieni.

Avots: ME I, 390

citur̂ž Borcnow n. FBR. XIII, 30, = citur.

Avots: EH I, 275

‡ *čūkstule oder *čūkstulis, = čûkstele ² (?): Mīli uzlūkuoja ar skābu gīmi un ar uzrauktu čūkstuli Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

‡ čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

čuksturêtiês, -ējuos, flüstern: abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Purap.

Avots: ME I, 419

‡ čukstus, Adv., = čuksteniski: č. nuoteica . . . čukans Ezeriņš Leijerk. II, 249.

Avots: EH I, 294

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

‡ čurkstuls Brncken "das männliche Geschlechtsglied".

Avots: EH I, 297

[dastumt Drsth., hinzuschieben. Refl. -tiês, sich hinzuschieben.]

Avots: ME I, 442

[datupinât Drsth., sich niederhocken lassen.]

Avots: ME I, 443

[datuptiês Drsth., sich niederhocken.]

Avots: ME I, 443

‡ dedzêtuvis (ostle˙> dedzêtivs) Kaltenbr., = dedzîkla.

Avots: EH I, 313

‡ de̦gtuve (li. degtùvė "Brennerei") Strods Par. vōrdn. 67 "?"

Avots: EH I, 314

[* dẽ̦stus: dẽ̦stũ likt sē̦klas, Samen in die Keime legen Wolmar u. a.]

Avots: ME I, 464

‡ diêgtums ² Grobin, das Keimende an einem Saatkorn: kad d. ir zaļš, tad sē̦kla nedīgst.

Avots: EH I, 326

divplatums, die Doppelbreite: sagša bija pe̦lē̦kas, vilnainas drēbes divplatumu (kuopā sašūti divi aude̦kli) Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 473

divratu vāģi U., ein Wagen auf zwei Rädern; dafür gewöhnl. divriteņu rati, divriči.

Avots: ME I, 473

divriẽkstu, zwei Nüsse enthaltend (?): d. krīcis LP. I, 72.

Avots: ME I, 473

‡ divtulĩba,* = divat(n)e (?): vis˙īslākā d. tuomē̦r ir ļautu vidū Daugava 1934, S, 1060. divtulībai piede̦r nakts Daugava 1928, S. 972. Gebildet nach viêntutība.

Avots: EH I, 323

drãztulis,

1) jem., der hin und wieder schnitzelt
Krem.;

2) = drāztaļa Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 495

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526

dze̦ltu laiks, der Herbst Stewlpenhof.

Avots: ME I, 543

‡ dze̦ltums (li. geltùmas), = dze̦ltãnums: pureniņ, tavu skaistu dze̦ltumiņ[u]! BW. piel. ² 34391; pauta dz., Eidotter Manz. Lettus, Phraseol. Lett., Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 354

dzim̂tuve ² (li. ģimtùvė): auch Grainsden; Perkunen.

Avots: EH I, 358

dzim̂tuve ² [N. - Bartau. Kalleten], der Geburtsort: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Janš.

Avots: ME I, 551

‡ *dzītuve, = dzìtava: dzeniet, gani, sētiņā! jau saulīte dzītuvē BW. 28878 var.

Avots: EH I, 362

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

‡ gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386

gartupeļi, = kartupeļi Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME I, 604

gatuve (unter gatva),

1): auch Dunika, Frauenb., Grob.

Avots: EH I, 387

‡ gauturât Bērzgale "schwatzen".

Avots: EH I, 388

‡ gauturis Bērzgale "ein geschwätziger Mensch".

Avots: EH I, 388

glabâtuve (unter glabâtava), ‡)

2) ein Versteck
(paslē̦ptuve) Warkl.

Avots: EH I, 391

[glābtuve, der Zufluchtsort, die Rettungsanstalt Wid.]

Avots: ME I, 623

glãstulĩtis ,* fem. - ĩte *, Schmeichelkätzchen Dr.

Avots: ME I, 624

glitums: die Glätte (glumums); ein leimartiger Stoff Siuxt: kaulam ir tāds g. virsū.

Avots: EH I, 393

glitums [li. glitùmas "Glattheit"), der Schlief: maizes glitums W.

Avots: ME I, 627

glîtums, der Schmuck, die Zierde, Schönheit: tu radīts dieva glītumā GL. dārgs glītums, Kleinod St., U.

Avots: ME I, 628

glũnē̦tuve ,* der Hinterhalt Dr.

Avots: ME I, 631

[guotuļē̦ns, = Demin. von guovs.]

Avots: ME I, 692

‡ grābstulis,

1) wer lange Finger hat, zu slibitzen pflegt
Diet.;

2) = grābsteklis 2 Pēt. Av. I, 158.

Avots: EH I, 400

gramstu gramstuos, völlig, vollständig: sadegt gramstu gramstuos.

Avots: ME I, 637

gre̦btuve,

1) = grebeklis Mitau, [gre̦b(s)tuvis Warkh.] ;

2) Hufmeesser
Preip.

Avots: ME I, 646

gre̦btuvis (unter gre̦btuve

1): auch Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Wessen.

Avots: EH I, 402

‡ grieztuva, eine Vorrichtung (Maschine) zum Zerschneiden (von Tabak) Pēt. Av. III, 3T9.

Avots: EH I, 409

‡ grieztuve Pēt. Av. IV, 13, eine Häckselmaschine.

Avots: EH I, 409

‡ II grìeztuve ² (> grìeztive) Pilda n. FBR. XIII, 48, comm., ein unartiges Kind.

Avots: EH I, 409

grieztuvis,

1) auch Pilskalne; ‡

2) der Weberbaum
("kuoks stellēs; uz kuo uzgrìež aude̦klu") Lettg. (mit ìe ² ).

Avots: EH I, 409

grieztuvis Lassen, der Bohrer Bezzenberger Le. Di. -Stud. 170; [grìeztuve ² Domopol, = griezene 2].

Avots: ME I, 663

‡ grîtuls Nautrēni, etwas radförmig Zusammengerolltes: satīt lûkus, virvi grītulā. suņa g. (ein zusammengerollter Hund) guļ skaidienī.

Avots: EH I, 407

‡ grituļu grituļiem "?": braucuot pa grubuļainu ceļu, iet g. g. Grünh.

Avots: EH I, 406

grûstuvis: auch Warkl., acc. s. grûstuvi Līvāni.

Avots: EH I, 413

[grûstuvis (li. grūstùvis "ступа") od. grûstuve Kl., = grûstava 1.]

Avots: ME I, 669

grũtums,

1): kam es ... mē̦slus nasāšu gŗūtumam? Pas. IX, 180. man sāpēja ruoka un tādi grūtumi uznāce AP. viņa iztaisās par slimu, ja tik vien uznāk kāds grūtumiņš ebenda; ‡

3) = smagums: jis sajūt uz ruokas nezkaidu grūtumu Pas. VIII, 109.

Avots: EH I, 413

‡ gŗũtums BielU., Plur. gŗũtumi, der Schnupfen Dunika, Strasden; durch den Schnupfen hervorgerufene Ausschläge unter der Nase Dunika: pade̦gune pilna gŗūtumu.

Avots: EH I, 415

grũtums,

1) die Beschwerde, Schwierigkeit:
kas grūtumu pane̦s,dabū vieglumu, es uzaugu pie māmiņas, nuo grūtuma nezināju; kad izgāju tautiņās, grūtumuos nuodzīvuoju BW. 23943. bez kādiem lieliem grūtumiem atraduši klaiduoņa apzīmē̦tuo vietu LP. VI, 120;

2) d. Pl. grūtumi od. galvas grūtumi A. XII, 948, der Schnupfen, das Schnupfenfieber
Ahs.: viņš saaukstējās un dabūja tādus grūtumus, ka bij jāliekas gultā Wain., [Dond.].

Avots: ME I, 670

gulstuļuôt, ‡

2) sich wiederholt niederlegen und aufstehen (von kranken Tieren)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 617.

Avots: EH I, 417

gulstuļuôt, schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern: kas pa krūmmalēm gulstuļuo Dok. A.

Avots: ME I, 678

[gultuve "jem., der des Morgens lange schläft" Dricēni; in Stelp. daneben auch gultus als Schimpfwort.]

Avots: ME I, 679

‡ iebrauktuva, = iebrauktuve: katrā prastākā iebrauktuvā Janš. Dzimtene IV, 90.

Avots: EH I, 504

iebrauktuve, die Einfahrt BW.

Avots: ME II, 4

ìellukturis, Strassenlaterne.

Avots: ME II, 40

ìeplè̦tums, die Ausweitungt, das Ausgebreitete: vienā mutes ieplē̦tumā od. ar vienu mutes ieplētumu, in einem Zuge, ohne Aufhören: viņš dzied, runā, lamā vienā mutes ieplē̦tumā. maziņais sācis brēkt ar vienu mutes ieplē̦tumu JK. VI, 27.

Avots: ME II, 52

[iesitums, die Einfassung Wid.]

Avots: ME II, 64

ìestuidît, tr., einjagen, einflössen: nelabais iestuida brāļu sirdīs nelabas duomas LP. VI, 963.

Avots: ME II, 74

ìestum̃dît (freqn.), ìestum̃t, herein -, hineinschieben, herein -, hineinstossen: viņu iestumdīja Daugavā Pump. [dievs duod mūsu bāliņam stīvstumburu iestumdīt BW. 35475.] sienu iestumj šķūnī. Refl. - tiês, sich hineindrängen: viņš iestūmās baznīcā.

Avots: ME II, 74

ìetul˜kuôt, tr., hineindolmetschen, hineinschwatzen: ar tulkiem ietulkuoja mani jaunu tautiņās BW. 22885.

Avots: ME II, 84

ietums, dial. für gājums, der Gang (eine ungewöhnliche Bildung auf - ums vom Präsensstamme): visu dienu nuoraudāju vienas dienas ietumiņu BW. 15687, 8; 22948.

Avots: ME II, 84

[iẽtumsa Nötk., Bauske], ìetumsa Bers., [Wessen, Jürg., Halbdunkel; Dämmerung: pa ietumsu aiziesim līdz kaimiņu meitām Kokn.]

Avots: ME II, 84

[ìetùntinât ² Mar., = ietutināt I.]

Avots: ME II, 84

ìetuntuļuôt,

1) tr., einmummen:
bē̦rnu kažuokā;

2) intr., eingemummt hereinkommen, hineingehen:
tu ar puiku ietuntuļuosi mājā Blaum. Refl. - tiês, sich einmummen: viņš ietuntuļuojies līdz de̦guna galam.

Avots: ME II, 84

ìetupinât, tr.,

1) herein -, hineinsetzen:
viņš mani ietupināja maisā MWM. X, 30;

2) ins Gefängnis werfen:
mani vajadzējis ietupināt, tāpēc ka es ne- pareizi sūdzuot Poruk. Refl. - tiês, sich herein -, hineinsetzen: krē̦slā.

Avots: ME II, 84

ìetupstît, nachlässig hineinsetzen Spr.

Avots: ME II, 84

ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84

ieturîgs, wohlhabend Spr.

Avots: ME II, 84

ieturiņa BW. 23731, = ieterīte.

Avots: ME II, 84

[ìetusnît, keuchend (etwas Schweres) herein -, hineintragen: maisu Lis., Jürg. Refl. - tiês, keuchend und schwerfällig hereinkommen od. hineingehen od. hineinsteigen Warkl.]

Avots: ME II, 84

I ìetutinât, [(etwas nicht fest Stehendes aufstellend) rings herum stützen, einwickeln Mar., Roop, Wenden]: uzraudzīja ratiņuos ietutinātuo bē̦rnu Duomas II, 1186. [ietutināja bē̦rnu kažuokuos Jürg.]

Avots: ME II, 84

[II ìetutinât Druw. "langsam herein - od. hineintraben."]

Avots: ME II, 84

[III ìetutinât, einflüstern Golg.: viņš tam kuo ietutināja ausī.]

Avots: ME II, 84

[IV ìetutinât Erlaa "= ielutinât" (?).]

Avots: ME II, 84

ietuvu, recht nah Karls.

Avots: ME II, 84

iẽtuva Wizenhof, ietaļa.

Avots: ME II, 84

istuba (unter istaba ): auch Gramsden n. FBR. IX, 96, Kal., OB., Rutzau;

3): istubiņa Dunika, Grob., Kal.; OB.;

4): auch Grob.

Avots: EH I, 431

‡ istubene, die Stubenmagd: mui˛as istubenes Janš. Nīca 20.

Avots: EH I, 431

‡ īstum, = ‡ ìstin ² : ī. sveša Tdz. 41582.

Avots: EH I, 502

ĩstums, die Echtzeit Zemk.

Avots: ME I, 838

‡ itu! Interjektion: i., kuo tu gan duomā? Janš. Mežv. ļ. II, 450. i., tādas palaidnes! 451.

Avots: EH I, 432

izcìrtums, ‡

2) das Resultat des Aushauens:
vakar nebija tik liels i. kâ šuodien (= vakar tik daudz kuoku neizcirta) Saikava.

Avots: EH I, 438

izcìrtums, ein abgehauenes, abgeholztes Stück Wald: izcirtumuos aug uogas.

Avots: ME I, 722

‡ izkre̦tulât Iw., mit Hüfe eines kre̦tulis 1 aussieben.

Avots: EH I, 458

izlaîstuvis, ein Ausgelassener, Unartiger, Taugenichts: izlaistuvis tāds! Grünh., Lub. kuo tādi izlaistuvji daudz iztaisa! Alm. Kaislība varā 10.

Avots: ME I, 762

izme̦tums, gew. Plur., das Exkrement: izē̦d visu me̦du un bļuodu pilda ar saviem izme̦tumiem LP. VI, 73. luopu izme̦tumi A. XX, 262.

Avots: ME I, 771

izmutuļuôt, Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge Unsinn reden
Frauenb.

Avots: EH I, 468

izmutuļuôt, intr., hervorsprudeln: nuo krāteŗa šķidrajiem dubļiem izmutuļuo lieli burbuļi Konv. ² 712. Refl. - tiês, sich wild ausleben, sich austoben Duomas II, 257.

Avots: ME I, 774

izplatu: kājas iet i. vien Frauenb.; šis nāk i: (= ruokas iz˙plētis) vien Saikava.

Avots: EH I, 472

izplatu, izplatus, i zplātus Naud., Adv., breit, mit gespreizten Beinen: viņš iet izplatu Druw. mazi bē̦rni staigā izplatus Adsel, Bers., Lub., Smilt. tie dzīvuo izplatu nuo krievu ruobežām līdz Valles muižai Konv. ² 3388. graudniece atspērās izplatu abām kājām pret zemi Seibolt. izplatu sēdēja BW. 34807.

Avots: ME I, 781

izplātus, s. izplatu und izplātim.

Avots: ME I, 782

izplè̦tu, izplè̦tus, Adv., bereit, mit gespreizten Beinen: viņš stāv, iet izplē̦tus C.

Avots: ME I, 783

izsitums, der Ausschlag: pret galvas izsitumiem un plaukstām jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Etn. IV, 52.

Avots: ME I, 797

‡ izstuburuôt, steifen Schrittes hinausgehen: viņa (= ve̦cā māte) šad tad izstuburuoja laukā Veseiis Tīr. ļ.

Avots: EH I, 483

izstudêt, tr., ausstudieren: dabas zinātnes.

Avots: ME I, 807

izstumdît, hinaus -, herausstossen Karls.

Avots: ME I, 807

‡ izstrùmpêt ² Kalz., (viel) austrinken.

Avots: EH I, 483

izstumst Stomersee, unbemerkt verschwinden.

Avots: ME I, 821

izstum̃t (li. išstùmti),

1) hinausschieben, hinausstossen, ausstossen:
kungs tuos nuo viņu zemes ir izstūmis ar dusmību V Mos. 29, 28;

2) ausstossen, verstossen, ausschliessen, rucken:
nuo biedrības b, korporācij as. Refl. - tiês, sich hinausstossen, ausfahren: viņš izstūmās laiviņā nuo līkuma.

Avots: ME I, 807

izstutêt, tr., mit Stützen versehen: pagrabu izstutē, lai neiekrīt griesti un sienas Dond. A. XV, 83.

Avots: ME I, 807

izstutît, tr., hinaustreiben (mit Schimpf), hinaushetzen Infl. n. U., Bers.: izstutīt ārā A. XV, 83.

Avots: ME I, 807

izsutums, eine in feuchter Wärme wund gewordene Stelle: izsutumus kāju pirkstu starpā dziedē, tuos apspērējuot ar darvu, ap sienuot ar tabaka lapām vai ietinuot starp pirkstiem kaņepājus Etn. IV, 106. izsitumi jāapsmērē ar šķīstiem egļu sveķiem un darvu IV, 116. pret izsutumiem lietuo ratu smēri IV, 1.

Avots: ME I, 807

iztukšît, iztukšuot, tr., ausleeren: iztukšīta, nuopuostīta zeme tev nu taps visai šaura Jes. 49, 19. trīs kaktiņi iztukšīti BW. 18379, 3. bads iztukšīja zemi nuo iedzīvuotājiem St. puišelis iztukšuojis puodiņu ar me̦du LP. VII, 284. glāzes tika iztukšuotas Blaum. Refl. - tiês,

1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;

2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.

Avots: ME I, 821

iztukšuôt (unter iztukšît), Refl. -tiês, ‡

3) sich ausschwatzen
Ronneb., Smilt.: kad pļāpa bija diezgan iztukšuojusies, tad aizgāja.

Avots: EH I, 491

‡ iztulêtiês, zur Genüge ausgebreitet liegen (vom Flachs) Sessw.: lini labi iztulējušies.

Avots: EH I, 491

[iztulinât (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

iztul˜kuôt, tr., erklären, deuten: tu manas duomas pa+visam nepareizi iztulkuojis. ārste iztulkuoja puisē̦na smiešanuos par raudāšanu Aps.

Avots: ME I, 821

‡ iztulks, wer erklärt, deutet: zvaigžņu i..., var... nākuošus nuotikumus tasīt Pēt. Av. IV, S. 34.

Avots: EH I, 491

[iztuluôt (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

‡ iztulzinât (?) Schwanb. "anschwellen machen": i. luopus.

Avots: EH I, 491

iztul`zis (Part. prt., li. = ištulžę̄s), aufgedunsen, angeschwollen: slīkuonis iztulzis. lielam brandavīna mīlē̦tājam vaigi iztulzuši C.

Avots: ME I, 821

‡ I iztulznât,

1) sich mit Blasen, Schwielen bedecken
Nötk., PV., (mit -ât ) Warkl.: ruokas iztulznājušas Nötk. Refl. -tiês,

1) = iztulznât Warkl.;

2) auseitern; auseiterud heilen
(intr.): tai rē̦ta izlulznājas Warkl. auguonis jau iztulznājies AP., Kacēni, PV.

Avots: EH I, 491

‡ II iztulznât (?) Geistershof, Lettihn, Stomersee, iztulznêt (?) Meselau "(sehr viel) austrinken".

Avots: EH I, 491

[iztumelêtiês Nigr., = iztūmelêties.]

Avots: ME I, 821

‡ iztunturuôt Zarnikau, ungewandt (mit Bastschuhen) herauskommen resp. hinausgehen: pagalmā kâ... ēnas iztunturuo... Rudmiesis un viņa... sieva A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 491

iztupêt, Refl. -tiês, ‡

2) seine Notdurft verrichten:
tas, ... aizstājies aiz uogulājiem, iztupēfās un uzliek savu ce̦puri čupai virsū Pas. XII, 308.

Avots: EH I, 491

iztupêt (li. ištupéti), aushocken, aussitzen: vai cāļus gribi iztupēt? Refl. - tiês, zur Genüge hocken: vilks iztupējies, izgaidījies, kūlējs nekāpis nuo kuoka zemē LP. VI, 294.

Avots: ME I, 821

[iztupinât,

1) an verschiedenen Orten oder eine längere Zeit hindurch hocken od. sitzen lassen:
izt. bē̦rnu ceļuos Warkh. izt. vistas pa visām pagultēm Bauske. izt. kādu pa cietumiem Arrasch;

2) = izturināt;

3) hinaussetzen:
izt. uotru nuo istabas Warkh., Warkl.; nuo cietuma Lautb.]

Avots: ME I, 821

‡ iztura, = izturĩba: tam liela i. Bers. tiem bija tura un i. Janš. Mežv. ļ. II, 375.

Avots: EH I, 491

izturêt,

2): ve̦cāki tevi iztur un lutina tik ļuoti Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 273; ‡

6) eine Zeitlang (ein Haustier) halten; = izmitinât: vienu gadu mēs izturējam zirgu, bet tad pārdevām Seyershof. kai siena bij pē̦rn, piecas vuškas izturējām Auleja. muļķis nevavarēja jā (= vērša) i. Pas. XII, 346. Refl. -tiês,

1): es svaigi izturuos Pas. XI, 330; ‡

2) "den Verlockungen widerstehen, in alte Fehler nicht verfallen, sich konservieren"
P. Alūnāns.

Avots: EH I, 491

izturêt (li. išturéti), tr.,

1) aushalten, ertragen:
sīvi kungi, sīva salna, nevar vairs izturēt BW. 10675. ilgāki tuo nevaru izturēt LP. II, 18;

2) hoch schätzen, lieb haben, hoch halten:
ķēniņš viņu ļuoti (vēl labāki IV, 91; nezin kâ izturēt IV, 45) izturējis LP. VI, 794; izturēja kâ savu brāli LP. VI, 503. gana guodu izturēja izvainuota mātes meita BW. 8446; 25107;

3) zu Ende feiern:
tad izturējuši kāzas LP. VI, 318;

4) durchführen, festhalten:
raksturi nav vis˙caur konsekventi izturē̦ti Konv. ² 433;

5) bestehen, ablegen:
izturēt pārbaudījumu (russ. выдержать экзаменъ). Refl. - tiês, sich verhalten, sich benehmen, verfahren: izturies rāmi, labi smalki, pieklājīgi. vai tu esi izturējusies pret savu bē̦rnu kâ mātei pienākas Purap. Subst. izturêšanâs, die Handlungsweise, das Benehmen: tē̦vs ar tādu tavu izturēšanuos pa˙visam nemierā.

Avots: ME I, 821

izturĩba, die Ausdauer, Dauerhaftigkeit: juo augstāki viļņi kāpj, juo vairāk vajadzīgs vīrišķības un izturības Pūrs I, 25.

Avots: ME I, 821

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821

izturinât bē̦rnu, ein Kind abhalten Grünh., A. - Rahden.

Avots: ME I, 821

‡ izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491

‡ iztusnât, keuchend heraus-, hinausgelangen: nevar vien i. nuo gultas Nötk.

Avots: EH I, 491

‡ l iztutelêt, stammelnd hervorbringen Warkl.: viņam strupa mēle: tulelē, tutelē - ne˙kā neiztutelēja.

Avots: EH I, 491

‡ II iztutelêt Baltinow, = ‡ iztutulêt 1.

Avots: EH I, 491

‡ iztutuļât Bērzgale "= izrikuôt": māte dē̦lu iztutuļāja uz ganiem. sieva vīru iztutuļāja uz patmaļām.

Avots: EH I, 491

‡ iztutulêt,

1) (weich, vorsichtig) loswickein, herauswickein
Bers.;

2) "lutināt" Bers.

Avots: EH I, 491

iztuzinâtiês, sich aufmachen, sich herausbequemen: gauss cilvē̦ks nevar lē̦ti pie darba iztuzināties Sassm.

Avots: ME I, 821

izvirtums ,* die Entartung, Ausgeburt: arī tuo nuosuoda kâ civilizācijas izvirtumu Vēr. I, 1548.

Avots: ME I, 830

jâtuve ,* die Reitbahn, die Menege.

Avots: ME II, 107

jaukturis, der Quirl Adsel; [gebildet nach mieturis].

Avots: ME II, 98

jauktuve, s. jàutava.

Avots: ME II, 98

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

jūgtuve, ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstande verbindet Römershof: viņa sāk raisīt jūgtuves nuo arkla ilksīm. pārme̦t jūgtuvju galus katru nuo savas puses zirgas pār muguru A. U. Gew. dzeņaukste.

Avots: ME II, 121

jũrlìetu * ministrija, das Marineministurium.

Avots: ME II, 122

‡ kaitula BW. 26459 var., = kaitule (unter kaitulis).

Avots: EH I, 575

kaitulis: auch (mit ài ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, kaituls Wessen.

Avots: EH I, 575

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136

kaitus,

1) = kaiteklis Karls.;

2) das Spiel
Latv.

Avots: ME II, 136

kakturis: auch Kalupe, Nautrēni, kakturs Bērzgale.

Avots: EH I, 576

[kakturis (auch: kapturis), kakturs Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, 112 "der obere Teil des Ofens". Wohl umgebildet aus kaptur "очажный колпак."]

Avots: ME II, 139

kalˆnraktuve ,* das Bergwerk: kalnraktuves īpašnieks A. XV, 398.

Avots: ME II, 142

‡ kal˜tuve, kaltuva Diet., die Schmiede: kaltuvē ir darbs jau apklusls Janš. Pag. pausm. 7. naudas k.

Avots: EH I, 579

[kàltuves ² Fiaden, = kaltavas.]

Avots: ME II, 146

kañtuļi Kartoffeln Wolm. [Vgl. dazu Niedermann WuS. VIII, 91.]

Avots: ME II, 156

‡ kapātuve, ein Trog, in dem Blätter fürs Vieh gehackt werden Zvirgzdine.

Avots: EH I, 586

kāpâtuvis: auch Kurmene, Oknist.

Avots: EH I, 586

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

kapturis (unter kakturis ),

1): auch Warkl. n. FBR. X1, 109, Lixna, Pilda, Skaista, kapturs Domopol; ‡

2) = uzkàudze Zvirgzdine: kam tu taidu lielu kapturi pieliki? nevar panest bļuodu.

Avots: EH I, 587

kaptuve, ein Werkzeug zum Kohlhacken Römershof. [Nebst kàpti "рубить" zu kapât.]

Avots: ME II, 160

‡ kāptuve (vgl. kâptuves ME. II, 194), die Treppe: duodas pa kāptuvi lejā Janš. Līgava I, 42. gaŗa virves k. Dzimtene III, 214.

Avots: EH I, 601

‡ karātuves (> ostle. korotivis) BW. 9088, 1, = karâtavas 1.

Avots: EH I, 588

‡ ķarstula (mit hochle. a aus e, ?) PV. "kas ķarstās".

Avots: EH I, 691

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164

kārstulis: auch Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

[kārstulis U. (aus * kāstulis), = kãstava.]

Avots: ME II, 199

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

kar̂stumguļa od. kar̂stuma guļa od. drudzis, hitziges Fieber, Nervenfieber: tā saslima ar karstumguļu un nuomira RA., A. XX, 413, LP. VII, 1243.

Avots: ME II, 164

kar̂stums,

1): vasaras karstumiņu BW. 31303; Plur. karstumi, das Fieber
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Dunika, Frauenb., Libau: viņai bij lieli k. Frauenb.

Avots: EH I, 590

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kārstuve: (die Wolltocke) auch (mit â ² ) Frauenb., plur. kârstuves ² Dunika.

Avots: EH I, 604

‡ II kãrstuve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kãrstuvis (unter kārstuve(s)): (die Wolltocke) auch (mit ā`r ² und -iv- < -uv-; gew. im Plural) Auleja (hier das Demin. *kārstuvīši), Oknist.

Avots: EH I, 604

II kãrstuvis (unter kãrstavs): auch (mit ā`r ) N.-WohIIahrt.

Avots: EH I, 604

‡ kā`rtukslis ² Mahlup, = kârtâkslis ² .

Avots: EH I, 605

kārtula ,* die Regel Dr.

Avots: ME II, 202

kārtums, eine Weiterbildung von kā`rta,

1) die Bestimmung:
Kārtiņ, tavu kārtumiņu [vgl. dazu Kārta], Laimiņ, tavu lē̦mumiņu BW. 17772;

2) = kā`rtãjums Naukschen.

Avots: ME II, 202

‡ kartupāļa "Kartoffelland" Diet.

Avots: EH I, 590

‡ kar̃tupanājs AP., = kar̃tupe̦lãjs.

Avots: EH I, 590

‡ kartupe̦laine Oknist; = kar̃tupe̦tãjs.

Avots: EH I, 590

kar̃tupe̦lãjs [Wolmarshof, kar̃tupelãjs C.], das Kartoffelfeld, gew. ein solches, von dem schon die Kartoffeln abgenomen sind: viņš sameklēja uz tuvējā kartupelāja vēl atlikušuos kartupeļus Degl. mē̦zusi mē̦slus, kuŗus ve̦duši nākuoša gada kartupelājam Etn. II, 35.

Avots: ME II, 165

‡ kàrtupeleite ² (mit ei ) Linden in Kurl., = kar̃tupe̦lãjs: kartupeleitē pa˙visam neizduoduoties rudzi.

Avots: EH I, 590