Paplašinātā meklēšana

ailaîns, fächerig. Dr.

Avots: ME I, 12

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13

‡ ailiņģis Bers., = stiliņ̃ģis.

Avots: EH I, 4

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit aĩ );

3) auch Ahswikken (mit aĩ ).

Avots: EH I, 4

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. ¹ 29 [in dieser Bedeutung aîlis ² in Salis, aîle ² in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

àizbaîles, Furcht, Entsetzen: ar aizbailēm tā sauca māsas palīgā.

Avots: ME I, 18

àizbildeknis, f. -kne, das Mündel Kronw.

Avots: ME I, 19

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9

[aizbildêt L., verantworten.]

Avots: ME I, 19

àizbildība, die Curatel. *

Avots: ME I, 19

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19

aizbildnĩba: aizbildnība par viņa bē̦rnu Janš. Atpūta No 371, S. 5.

Avots: EH I, 9

aizbildnĩba = aizbildniecĩba Kronw.

Avots: ME I, 19

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19

àizbildnis: auch Linden (mit ilˆ ), Zvirgzdine (mit ìl ² ).

Avots: EH I, 9

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. ^1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

‡ àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14

‡ àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14

‡ àizcilpinât Niedra, = àizcilpuôt 2.

Avots: EH I, 14

àizcil˜puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.

Avots: EH I, 14

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20

‡ àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

‡ àizmilˆzis Erlaa, = àizmilˆzums 2.

Avots: EH I, 39

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40

I àizmilˆzt,

1) : auch Sassm.; ‡

4) aizmilzis jautājums Gulbja Latv. konv. vārdn. S. 149, eine Frage, die (seit langem) noch immer unentschieden bleibt.

Avots: EH I, 39

‡ II àizmilˆzt Bers., Drosth., Warkl., eilig, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 39

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.

Avots: ME I, 44

‡ àizpilêt, hinter etwas tröpfeln (intr.): man lietus aizpilēja aiz kakla.

Avots: EH I, 42

‡ àizpilinât, hinter etwas tröpfeln (tr.): a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 42

‡ aizpilis Nieder - Kurl., eine eiternde, mit Schmutz bedeckte Wunde.

Avots: EH I, 42

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit l˜ ) Dunika, (mit lˆ ² ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

àizsil˜dît, fact., etwas warm machen, erwärmen: aiziet nuo aizsildītas vietas MWM. VIII, 825.

Avots: ME I, 49

àizsile, der Ort hinter einem grossen Walde Konv. ¹

Avots: ME I, 49

‡ II àizsile AP., Frauenb., der Raum hinter einem Trog.

Avots: EH I, 47

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

‡ àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47

‡ àizšķìlmît ² Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.

Avots: EH I, 55

àizšķil˜t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55

‡ I àizsmil˜kstêtiês, für eine kurze Zeit zu winseln anfangen.

Avots: EH I, 50

‡ II àizsmilkstêtiês Adl., Golg., Mahlup, Selsau, = ‡ àizsmeldzêtiês.

Avots: EH I, 50

‡ àizspil˜lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.

Avots: EH I, 50

‡ àizstil˜buôt Bauske, Lemsal, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52

‡ àizstilpt (?) "eilig hin-, weglaufen, -fliehen" Kalz., Stockm.

Avots: EH I, 52

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvilnît Jürg., in Zorn entbrennen; ergrimmen.

Avots: EH I, 54

àizsvilpuôt,

1) tr., wegpfeifen:
tuo aizsvilpuo nuo viņu vietas Hiob 27, 23;

2) einen kurzen Pfiff hervorbringen
Zb. XVIII, 300.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvil˜puôt, pfeifend hin,- weggehen, -laufen Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 57

‡ àizsvìlpt,

1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);

2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.

Avots: EH I, 54

‡ aîzšvilˆpt ² Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53

àizsvil˜t, Refl. -tiês: aizlicis (= aizskrējis) kâ aizsvilies Anekd. IV, 249.

Avots: EH I, 54

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

‡ àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58

‡ àiztilêt Wandsen, = ‡ àiztilât.

Avots: EH I, 58

‡ I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58

‡ II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58

‡ aîzvilˆbinât ² Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

‡ àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;

2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.

Avots: EH I, 63

‡ àizvilinât, hin-, weglocken.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl ² ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63

‡ àizvilstelêt, wiederholt oder mehrere hin-, weglocken Lemsal: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 63

àizvilˆstît, tr., hin-, weglocken Dr.

Avots: ME I, 60

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

‡ àizžilbt, (vom Glanz) geblendet werden: aizžilbušas acis.

Avots: EH I, 65

àizzilêt: lietus nāk aizzilējis Janš. Mežv. ļ. II, 532. (lietus) gāž jau ar gāšanu, un visa tā puse aizzilējuse Bandavā I, 378.

Avots: EH I, 64

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. ² 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61

amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].

Avots: ME I, 69

amil˜ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69

amiļka, ein Tölpel: kuo te rīsties kā amiļka JR. V, 64; Mar. RKr. XV, 105 [aus wr. омылка "Fehler"?].

Avots: ME I, 70

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74

‡ apbilˆdinât, (um viele Mädchen nacheinander) werben Bauske : apbildinājis gan˙drīz visas nuovada meitas.

Avots: EH I, 73

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79

‡ apcil˜puôt, = apskrìet 1: a. visu mežu, pagastu.

Avots: EH I, 75

‡ apdilinât Warkl., = apdèldêt. Refl. -tiês Warkl., = apdilt.

Avots: EH I, 77

apdilt, abgenutzt, abgetragen, abgeschluffen werden: apģē̦rbs tāds apdilis Deglau. nazis apdilis, tuo es e̦smu apdilusi dzirdē̦dama, das ist mir lange nichts Neues mehr Biel. n. U.

Avots: ME I, 81

‡ apgailêtiês, sich mit weisser Asche bedecken Erlaa (mit àI ), Trik.: apgailējušās uogles.

Avots: EH I, 80

‡ apgailinât, sich mit weisser Asche bedecken lassen: a. uogles Trik.

Avots: EH I, 80

‡ apilis Seyershof, Salis, ein im Herbst geborenes Lamm.

Avots: EH I, 86

apķilas (cf. paķiles), Fusstücher Dep., L.; Strümpfe, denen der Füssling fehlt Mag. II, 3, 113.

Avots: ME I, 98

‡ I apmilˆst ² , -stu, -su MSil., = apmilˆzt ² I: apmilsušas acis.

Avots: EH I, 102

‡ II apmilst Renzen, Kr. Rositten "= apmùlst".

Avots: EH I, 102

apmilˆzinât ^2, dunkel, nebelig, blöde machen (von Augen): uguns acis apmilzina Dünsb.

Avots: ME I, 107

I apmilˆzt ^2, intr., dunkel, neblig, trübe werden (von Augen): man acis apmilst asarās (Siuxt).

Avots: ME I, 107

‡ II apmilˆzt: auch Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 102

II apmilˆzt, intr., ringsum anschwellen, schwären: pirksts apmilzis PS. apmilzums, eine angeschwollene Stelle des Körpers, besonders am Finger, der Schwär.

Avots: ME I, 107

‡ appilêt, beträufelt werden (aber nicht eigentlich passivisch!): galds appilējis ar taukiem Siuxt, Wolm. u. a., auf den Tisch sind Fettropfen gefallen.

Avots: EH I, 105

appilinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln Jürg. u. a.: bē̦rns appilinājies ar taukiem.

Avots: EH I, 105

appilinât, tr., beträufeln: sviests bijis ar asinīm appilināts LP. VII, 557.

Avots: ME I, 111

‡ appilˆt ² Kal., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appilis.

Avots: EH I, 105

apsildît: beheizen Segew. u. a.

Avots: EH I, 112

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120

apsil˜t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.

Avots: ME I, 120

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

apsmildzinât, tr., benetzen mit Staubregen: lietus mani apsmildzināja LP. VI, 833. C.

Avots: ME I, 124

‡ apsvil˜dinât, = apsvilinât.

Avots: EH I, 118

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

‡ apsvil˜pêt auspfeifen Ar.: a. runātāju.

Avots: EH I, 119

‡ apsvìlpt (li. apšvil˜pti) suņus, Hunde durch Pfeifen sich beruhigen machen.

Avots: EH I, 119

‡ apšvilˆpt ² suņus Dunika, = apsvìlpt suņus.

Avots: EH I, 120

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

‡ aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121

‡ aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

‡ apvilinât Salis, herumlocken um: a. suni ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 126

‡ apvilka, ein Kissenüberzug Latv. Av. 1855, № 28.

Avots: EH I, 126

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

‡ I apvilnît, gierig und eilig aufessen Jürg.: izsalcis var visu tuo a.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.

Avots: EH I, 126

‡ III apvilnît (?) Bauske "= apviļât 2": a. zivi (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ I apvilˆstît Lubn., Meiran, = apviļât 2: a. zivi miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilˆstît Trik., betrügen.

Avots: EH I, 126

apvilˆt: apvilts Evang. 1753, S. 10.

Avots: EH I, 126

apvilˆt (li. apvìlti), tr., betrügen: draugus. Refl. -tiês, sich betrügen.

Avots: ME I, 136

apzilbêt, geblendet werden: saulē acis apzilbējušas Tals., Stenden; cf. apžilbt.

Avots: ME I, 137

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139

‡ apzilbt Adl., Selsau (mit ìl ² ), Wessen, durch einen grellen Schein für eine kurze Zeit geblendet werden: acis apzilbušas Trik.

Avots: EH I, 127

apžilbt: mit il˜ Dunika, Kal., Līn., Rutzau, Serbigal, Wolmarshof, mit ilˆ ² Ruj.. Salis.

Avots: EH I, 129

apžilbt, intr.,

1) flimmern, geblendet werden:
acis apžilbst saulē skatuoties A. X, 1, 528;

2) verwirrt, betäubt, confus werden:
man prāts tā bija apžilbis, ka nezināju, kuo darīt Stürzenh.; auch in Erlaa und Lemsal nach U.

Avots: ME I, 139

‡ apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127

apzilināt, ringsum verbrennen (von Nesseln): pirkstus, ruoku. [Wohl mit z für dz; zu dzelˆt.]

Avots: ME I, 137

‡ apzilinis, blaulich Bērzgale: apziline putra Bērzgale, eine an Zutaten arme, wässerige (bläuliche) putra.

Avots: EH I, 127

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137

‡ apzveibt NB., (mit eĩ ) Dunika, Kal., = apdult, aprèibt: staigāja kâ apzveibis.

Avots: EH I, 128

‡ apzvilt, sich lagern (vom Getreide, perfektiv) Kalz.: labība apzvilusi.

Avots: EH I, 128

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240

ārdcila:

1) dīdītājs tūliņ veda lāci uz riju un piesēja pie ārdcilas LP. VI, 170. [Wohl identisch mit li. ardkilā od. ardakilė˜ "балка въ овинѣ" bei Būga KSn. I, 129; zu ārds + celt];

[2) "eine zweizinkige Gabel, mit der man die
ārdi hin und her schiebt" Kalz.]

Avots: ME I, 241

ârpìlsē̦ta, die ausserhalb der Stadt liegende Stadt, d. i. die Vorstadt.

Avots: ME I, 243

atbilˆde, atbilda, die Antwort: atbildi duot, Antwort geben BW. 14710, 3.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): BW. 14710, 3

Avots: ME I, 151

atbilˆdêt: mit il˜ Līn., Salis. Refl. -tiês, ‡

2) = atbilˆdêt Seyershof: šī atbilˆdas ² , ka nav pie mātes dzīguojusi.

Avots: EH I, 135

atbilˆdêt, antworten, Rechenschaft geben über (par): Sprw. kā prasa, tā atbild. Refl. -tiês, von sich selbst antworten: citi jautājumi atbildēsies gandrīz jau paši vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 151

atbilˆdĩba, die Verantwortung, Verantwortlichkeit, Rechenschaft: tāds jau saucams pie atbildības Sudr. E. liels cilvē̦ks neuzkŗaus atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17.

Avots: ME I, 151

atbilˆdîgs, verantwortlich: e̦sam atbildīgi par maltītes dabūšanu Kaudz. M.

Avots: ME I, 151

‡ atbilst,

1) = atbilˆdêt: dē̦ls jam atbilda Pas. IX, 416 (ähnlich: IV, 80);

2) atbilˆst* E., -stu, -du, entsprechen.

Avots: EH I, 135

atbilži, die Notwendigkeit zu antworten: tāduos atbilžuos, in einem solchen Verhör (Morizberg).

Avots: ME I, 151

atbuîlêt ^2, stumpf machen: nazi. Refl. -tiês, stumpf werden: atbuilējies nazis Kand. [Zu builis].

Avots: ME I, 151

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atcil˜puôt, intr., herschlendern: mājās neviens nezin, ka es atcilpuojis līdz šejenes A.

Avots: ME I, 153

‡ atcilˆt ² (li. atkìlti "übersiedeln") Wandsen,

1) sich von neuem emporheben:
veldē sagāztie rudzi jau atciluši;

2) mīkla atcilusi, der Teig ist (wegen der schlechten Qualität der Hefe) wieder zusanunengesunken.

Avots: EH I, 137

‡ atdilt, durch Benutzung stumpf werden Dunika: nazis atdilis.

Avots: EH I, 139

‡ atgailêt, erlöschen (intr.), erkalten Warkl.: uogles atgailējušas. Refl. -tiês,

1) von neuem zu glimmen (glühen) anfangen
Warkl.: uogles var atkal a. Bērzgale, C., KatrE., Laud., Prl., Sessw., (mit aĩ) Kegeln, (mit aî ² ) Segew.;

2) = ‡ atgailêt Jürg.

Avots: EH I, 141

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, māsiņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161

atģilbt, -stu, -bu, inch., intr., wieder zu sich kommen (nach Spr. auch atģirbt), sich erholen Kursiten. [Aus dem Litauischen; vgl. li. (pa)ģil˜bti "genesen". ] Gew. atžil˜bt.

Avots: ME I, 161

‡ atkailuôt,* entblössen: a. ruokas un ple̦cus Jaun. Ziņas v. 11. März 1929.

Avots: EH I, 145

‡ atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150

‡ atmilnît, mit einem Stock gründlieh durchprügeln Saikava.

Avots: EH I, 156

‡ atpildît (li. atpìldyti),

1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;

2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;

3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.

Avots: EH I, 158

‡ atpilinât, tropfenweise abfliessen machen: a. daļu šķidruma.

Avots: EH I, 158

atpilis (unter atpîlis ² ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.

Avots: EH I, 158

‡ atsildinât, aufwarmen Stender Deutschlett. Wrtb.

Avots: EH I, 165

atsil˜dît (li. atšìldyti), tr., wieder erwärmen: kājas ruokas.

Avots: ME I, 190

atsil˜t, 1): auch Kerklingen n. BielU.: kad ūdeni lej nuo akas jeb nuo avuota, tad tas jāielej silēs, lai tur kādu stundu . . . stāvē̦dams drusku atsilst Pet. Av. III, pielik. 55.

Avots: EH I, 165

atsil˜t (li. atšìlti), intr., inch.,

1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;

2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, kāzas izputēs Grünh.

Avots: ME I, 190

atšķilas, das Ab-, Weggespaliene, das Bruchstück: dažas nuo šīm četrrindu dziesmiņām ir tikai atšķilas nuo gaŗākām daiņām Plūd.

Avots: ME I, 201

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

‡ atspaile Dond., = piespaĩle.

Avots: EH I, 168

‡ atspil˜lêt Dunika, Funkenhor, Kal., NB., = atstutêt: a. luogu, lai neapgāžas. a. rijas duris.

Avots: EH I, 169

atsvilinât, wegsengen: cūkai sarus.

Avots: ME I, 200

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

atsvilpt, [bei Glück: atsvilpēt Jes. 7, 18]. auch atsvèlpt, dial. atšvelpt,

1) tr., pfeifend herbeilocken, herbeirufen:
burvis atsvelpj veļus LP. VII, 667;

2) intr., entgegenpfeifen, auf einen Pfiff mit einem Pfiff antworten:
irbe svilpa priedainē, es atsvilpu e̦cē, dams BW. 250.

Kļūdu labojums:
veļus = ve̦lnus

Avots: ME I, 200

atsvilt, intr., bis zum einer gewissen Stelle brennen: mežs līdz šai vietai atsvilis Warkland.]

Avots: ME I, 200

attilkšêt, = atskanêt: attilkš zvani Pas. III, 501.

Avots: EH I, 176

‡ attillinât Katz., behutsam weg-, herragen, -schieben, -ziehen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 176

atvilbinât: auch (mit ilˆ ² ) Dond.

Avots: EH I, 181

atvilbinât Sassm., tr., weglocken: kaimiņš atvilbināja man puisi.

Avots: ME I, 210

atvilcenis, die Verknüpfung von Fäden zu einer Schlinge, die Schlinge, die Schleife, "mazgs, kas tā sasienams, ka aiz viena gala saņe̦mts atraisās" Etn. III, 146 Lös.

Avots: ME I, 210

atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.

Avots: ME I, 210

atvìlciêns, der Atemzug: krūtis ceļas atvilcieniem gaŗiem Latv.

Avots: ME I, 210

‡ atvilcin, = atvilceniski: sien a., lai drīzāk var atraisīt! Kalz. n. FiI. mat. 25.

Avots: EH I, 181

atvil˜cinât, tr., auf Ästen herbeiführen: sienu pie šķūņa Kand.

Avots: ME I, 210

atvilˆgt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

atvilinât: auch Pas. Ill, 78.

Avots: EH I, 181

[atvilinât Neu-Bergfried, gleichbed. mit atviļinât.]

Avots: ME I, 210

atvìlkt,

1): (fig.) es nebūtu nācis, ja viņš mani nebūtu atvilcis (wenn er mich nicht überredet hätte mitzukommen)
Siuxt. Refl. -tiês, ‡.

7) = atvẽztiês Pas. I, 277; VIII, 292.

Avots: EH I, 181

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

atvilktne, die Schieblade: viņš atve̦lk kumuodes atvilktni Blaum.

Avots: ME I, 211

‡ atvilˆnît PS., herstolzieren.

Avots: EH I, 181

‡ atvilˆstinât ² Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzelˆt; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212

atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].

Avots: ME I, 214

atžilbt: auch Serben. ‡ Refl. -tiês Celm., = atžilbt: vasarēji sāk a. Mag. XVI, 9.

Avots: EH I, 183

atžilbt [Lub., Festen], intr., Inch., wieder zu sich kommen, aufleben: atžilbt nuo sitiena LP. VI, 176, nuo ģībuoņa III, 58. Kurzeme ir spējuse nuo kaŗa atkal atžilbt SDP. VI, 59.

Avots: ME I, 214

atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 212

atzilt: "?" zu ersetzen durch

1) = atzvilˆt, und rudzi - durch;

2) = atzilgt: rudzi a.

Avots: EH I, 182

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

atzvilˆt C., intr., sich zurücklegen, zurücksinken: puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi Blaum. Sk. 191.

Avots: ME I, 213

atzvilus, zurück, rückwärts: viņš metās atzvilus uz krē̦sla A. XI, 192.

Avots: ME I, 213

aûgšcil˜pām, aûgšcil˜piem, Instr. Pl., mit hohen Sprüngen (wie der Hase): zaķis cita(di nemāk iet kā augšcilpiem LP. VII, 1167; A. XVIII, 242.

Avots: ME I, 218

aûgšstilbs, Oberschenkel, ruokas a., Oberarm Vēr. I, 652.

Avots: ME I, 219

aûgstcilpiem Ar., gleichbed. mit augšcilpiem.

Avots: ME I, 217

aûgstcilˆtîgs, von hoher Herkunft, adlig, vornehm: augstciltīga familija A. XIII, I. *

Avots: ME I, 217

aûgstcilˆtnieks, der Vornehme, Adlige, Patrizier M., B. Vēstn. *

Avots: ME I, 217

augšvilenis, der Weberbaum, auf den man die Kette aufzieht Lautb. [Wohl zu velt.]

Avots: ME I, 219

‡ avilis,

1) avilis (li. avilỹs) Auleja, Kaltenbr., Warkl., avils Gulben, Wessen, = avielis: mums maz aviļu ar bitēm Oberl.;

2) = stulˆms 4 Kaltenbr.

Avots: EH I, 190

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250

baîle: jam bija b. Pas. VI, 361. man ne nuo paša ve̦lna nebij b. AP. nuo uguns bij b. Siuxt. tâ smird, ka b. ebenda. nuo bailes jis dre̦b Kaftenbr. kam nav ni˙kādas bailes ebenda. bailes me̦t, ängstlich ists (?) anzusehen Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 199

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251

baîlestĩba: bailestībā (aus Furcht) saduomājis nuogādāt ... Janš. Līgava II, 212 (ähnlich 140).

Avots: EH I, 199

baîlestība, die Furcht, Ehrfurcht: vai tad tagad kāda bailestība nuo mācītājiem AP., Serb., Bers.

Avots: ME I, 251

[bailēt, intr., sich fürchten: tiem būs trīsēt un batlēt Glück V Mos. 2, 25]. Gew. refl. baîlêtiês dass.

Avots: ME I, 251

baîlība (li. bailỹbė), die Furchtsamkeit, Furcht: nuo lielām bailībām viņš saslima N. - Schwanb.

Avots: ME I, 251

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251

‡ baîlinât (li. báilinti "in Schrecken setzen") Nautrē̦ni, sich dauernd fürchten machen: miŗšana mani vienmē̦ŗ bailina.

Avots: EH I, 199

baîlisks Spr.,

1) furchtsam; [

2) Schrekken erregend:
bailisks nuotikums, bailiski laiki, bailiska vieta Kalz.]; bailiski daudz, schrecklich, sehr viel AP., Burtn., Bers.

Avots: ME I, 251

baîlpràtītis, der Furchsame (Beiname des Hasen); der Steinhase, Spitzkopf (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 251

baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.

Avots: ME I, 251

bailulis, der Furchtsame, Menschenscheue Burtn.; der Feigling MWM. IV, 315.

Avots: ME I, 251

‡ beĩlis,

1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;

2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.

Avots: EH I, 211

bezbaîlība, die Furchlosigkeit: tas nuožēluojis, ka bailes gājis meklēt un bezbailību pazaudējis LP. I, 118.

Avots: ME I, 282

bezbaîlîgs, furchtlos, unerschrocken: tam bija bezbailīgs kareivja prāts.

Avots: ME I, 282

bezbaîlis, F. -le, der, die Furchtlose, Unerschrockene: bezbaiļa od. -ļu vīrs LP. VI, 134. bezbailis naktī ņem... līķus... Latv.

Avots: ME I, 282

‡ bezbil˜žu grāmata, ein bilderloses Buch.

Avots: EH I, 213

bezvilˆtĩba, die Aufrichtigkeit, offenes Wesen ohne Falsch.

Avots: ME I, 287

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 ² .]

Avots: ME I, 295

‡ bilda, die Anfrage Diet., Anrede Ar.: vai tu uz viņa bildas kuo atbildēji? Ar. es nesapratn nei viņa bildu, nei atbildi Janš. Mežv. ļ. I, 194.

Avots: EH I, 219

bil˜de: tu dzīries . . . māsiņu sliet par bildi kaktinā BW. 26087.

Avots: EH I, 219

bil˜de, das Bild: bildēm kalpuot. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes JK. III, 73. lieta bilde, gegossenes Bild, ein Abgott (bibl.) Richt. 18, 14. [Nebst estn. pil`t aus mnd. bilde.]

Avots: ME I, 295

bilˆdêt,

1): tē̦vam par tuo nedrīkst ne b. Pas. IX, 34;

2): cits nav jābild, ich brauche zu keinem andern zu gehen, um ihn zu bitten
BielU.; auch mit dem Dativ der angeredeten Person BielU.; ‡

3) antworten
(mit ilˆ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 219

bilˆdêt, -du, -ēju (gew. in Zuss., z. B. atbildêt),

1) sprechen, sagen:
duod duodama māte, meitu, vai atbildi bildē̦dama BW. 14710, 3. vai viņa drīkstēs savie ve̦cākiem bildēt, ka viņa šuo mīl Laut. L. 29.; [

2) anreden
Lng.: trejas tautas mani bild BW. 15166; vgl. bilst 2. Zu bilst, bàlss (s. dies.), li. bildė´ti "einen hohlen Schall von sich geben", r. болтáть "schwatzen", mnd. bulderen "poltern" u. a.; vgl. Johansson IF. VIII, 185, Lewy KZ. XL, 421, Buck AJPh. XXXVI, 10 f., Berneker Wrtb. I, 118 und Trautmann Wrtb. 25.]

Kļūdu labojums:
Zuss. = Zstz.
Lng. = Lng.; feien, (werben) um

Avots: ME I, 295

bilˆdiens, die Anrede, Aufforderung, Bewerbung: ne nuo krē̦sla necēluos sliktu ļaužu bildienam BW. 14856, 3.

Avots: ME I, 296

bil˜dinât: mit il˜ Dunika,

1): bildināja mani gaŗām iedams (sprach einige Worte mit mir)
Ramkau; jem. zu einer Aussprache veranlassen BielU.

Avots: EH I, 219

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296

‡ bil˜dinieks, der Photograph Gramsden.

Avots: EH I, 219

‡ bile Warkl., = bil 1: kuo jau runāt par gaļu, b, maize! b. tev būs labi, tad viss būs labi.

Avots: EH I, 219

bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bilˆdêt.]

Avots: ME I, 296

biliņgis, biliņš,

1): billiņi St.;

3): bīliņģi durch biliņģi zu ersetzen.

Avots: EH I, 219

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

‡ bil˜lene Plm.,

1) ein betäubtes Schaf;

2) "dulna sievietë.

Avots: EH I, 219

bilˆst,

1): kuo tu vari b. par tuo? Warkl. ‡ Subst. bildums, = bilˆdiens: viņa b. bija bez panākuma Ar.

Avots: EH I, 219

bilˆst, -stu, -du,

1) sagen, reden:
par tuo vēl jābilst daži vārdi Antr. III, 93. nee̦smu viņai par tuo vēl ne vārda bildis Kaudz. M. 58. un kuo mēs varam mācīties nuo visa nu˙pat bilstā Treum.;

2) werben, anhalten, =
bildinât: tādu bildu mātes meitu, kādu zinu nācējiņu BW. 14818 [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt "anreden"; s. dies.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt"anreden"; s. dies.]

Avots: ME I, 296

bil˜žains, bil˜žuots, bemahlt, mit Bildern geschmückt: bilžaini vāki, bilžuota grāmata A. VI,

Avots: ME I, 296

‡ bim̃bilis Rutzau, bim̃bils ebenda "=bim̃bals". Der Intunation wegen wohl aus li. bim̃bilas "Bremsë.

Avots: EH I, 220

‡ bùomila ² Linden, buõmils Salis. = ‡ bùomelis ² .

Avots: EH I, 259

‡ brile, ein breitrandiger Hut Warkl., Zvirgzdine: cisa b. galvā. Nebst li. brìlius aus wr. #p### oder p. bryl.

Avots: EH I, 241

‡ brilis "?": skatās kâ b. - ne acu nemirkšina Planhof.

Avots: EH I, 241

‡ brìlīte ² Sussei "ce̦purīte". Vgl. ‡ brìle und 11. brylius.

Avots: EH I, 242

bril˜le: divas brilles uzlikuši, nere̦dz ... meitas BW. 12818.

Avots: EH I, 241

bril˜le, auch bril˜les (entlehnt), die Brille.

Avots: ME I, 332

‡ brillêt "?": mākslinieks viņu ... nuobildējis, kâ b. nuobrillējis Janš. Bandavā II, 429.

Avots: EH I, 241

‡ bril˜ļuôts, mit einer Brille versehen: briļļuotās acis Deglavs Rīga II, 1, 465.

Avots: EH I, 241

‡ brĩvcìlvē̦ks,* ein freier Mensch (im Gegensatz zum Sklaven): darbs

Avots: EH I, 242

‡ brĩvpìlsē̦ta,* eine Freistadt.

Avots: EH I, 243

buîlêt ² Kand., -ēju tr., mit einem stumpfen Messer schneiden: maizi Mag.XIII,2,64.

Avots: ME I, 346

buîlis ² , ein stumpfes Beil: auch Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 249

buîlis ² Kand. [Nigr., bùilis ² Lis.], ein stumpfes Messer, Beil Mag. XII, 2, 64; vgl˙li. builùs, länglich rund.

Avots: ME I, 346

‡ II builis (?), = bul˜lis 1: vērsi, vērsi, buili, buili (Var.: bulli)! BW. 20375 var. (aus Altona). ui aus u durch Epenthese?

Avots: EH I, 249

[bùilît ² Lis., mit einem strumpfen Messer schneiden U.]

Avots: ME I, 346

‡ burpilis "Segelgiesser" Mag. XVII 1, 81. Beruht wohl auf li. burpelis "Giessholz für Segel" (zu li. pìlti "giessen").

Avots: EH I, 255

bur,vilka, ein Strick zum Aufhissen der Segel Konv. ¹

Avots: ME I, 356

caũrsmilˆkšu ² zeme, der Sandton, sandiger Lehmboden Dond.

Avots: ME I, 366

cìemcilvē̦ks, der Gast: kas tādu tāļu ciemcilvē̦ku ir redzējis! Ahs.

Avots: ME I, 393

‡ cila, s. unter cilas.

Avots: EH I, 270

cilains, voller Klumpen (von zum ersten Mal gepflügtem Felde): cilains lauks Vēr. II, 1033.

Avots: ME I, 381

cilas,

1): auch AP., Kaltenbr., N: Peb., Ramkau, Warkl., (Sing. cila) Auleja, Zvirgzdine: paspē̦ruse kāju uz kādas augstākas cilas (gen. sing.) Janš. Līgava I, 449. cila "im Frühjahr unaufgepflügtes Ackerland"
Bērzgale. mūsiem vēl cila nav arta Zvirgzdine. tuo zemi, kas nebij rudenī aparta, sauc par cilām AP.; cilas "tīruma pirmās reizes uzaršana" Mar.; "ein mehrere Jahre hindurch unbebautes Feld" N.-Peb.: c. plêst;

2) "?": makuoņu c. (Klumpen?)
Janš. Bandavā I, 197.

Avots: EH I, 270

cilas, grosse Erdklumpen, wie sie beim Aufpflügen des Brachfeldes auf dem Felde zu sehen sind; cilas art, das Brachfeld aufpflügen: ar āzīti cilas ara BW. 25872; cilas ecēt, das aufgepflügte Brachfeld eggen: kad pirmuo reizi ecē uzartu zemi, tad ecē cilas; (zu celt).

Avots: ME I, 381

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu; ‡

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

‡ cilātnis,

1) ein Stein, den man leicht heben kann
PV.: akmeņus izmeklējām tādus cilātņus;

2) cilatnis "scheint eine angeschwollene tonsilla oder uvula zu sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 270

[cilavas, die Tragbahre Moritzberg.]

Avots: ME I, 381

‡ II cilavas "die Weberhefteln" (?) Blieden; "ein gewisser Bestandleil des Webstuhles" Jasmuiža, Liepna.

Avots: EH I, 270

‡ III cilavas AP., Festen, Lös. "ein eben aufgepflügtes Brachfeld". Vgl. cilas.

Avots: EH I, 270

cilda,* die Erhabenheit: tu nu gribi guodā un cildā guozēties Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 381

cildans: auch Bērzgale (c. vīrs).

Avots: EH I, 270

[cilˆdans Domopol, rühmenswert: c. tē̦va dē̦ls.]

Avots: ME I, 381

[cildât "erquicken" (?) LD. n. U.]

Avots: ME I, 381

cildenība,* die Erhabenheit: kāzu guoda cildenība Vēr. II, 1400.

Avots: ME I, 381

cilde̦ns: viņa ir pilnīgi cildena ("?") nest saimnieces vārdu un varu Janš. Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 270

cilde̦ns, auch cildas, erhaben, hehr, herrlich: tas bija cilde̦ns vārds Rainis. cilde̦ns jūtas. cildi pacelties, sich hoch erheben MWM. VIII, 10.

Avots: ME I, 381

cildība,* cildenība A. XII, 157.

Avots: ME I, 381

‡ cildîgs, aufzureizen, anzuspornen pflegend ("kas musina kaut kuo izdarīt") Sakstagals, Welonen.

Avots: EH I, 270

cilˆdinât: auch Warkl.,

2): ik˙katrs mē̦dz savus piederīguos c. Sassm.;

4) überreden
Erlaa: meitu cildināja, cildināja, kamē̦r sacildināja, lai iet.

Avots: EH I, 270

cilˆdinât [C., Ruj., Salis, K., Warkhof],

1) oft heben;

2) anregen, erheben, preisen, loben:
bagātnieks cildinājis savu meitu LP. III, 100. [darbs vīru cildina Bers.;

3) sich heben lassen:
c. maizi Wandsen, den Brotteig durch Gärung sich heben lassen]. Refl. - tiês, sich erheben, rühmen, brüsten: kuo tu tik daudz cildinies? subst. cildinātājs, der Anregen, Lobsprecher.

Avots: ME I, 381

cildît (li. kìldyti "wecken"),

2): part. praes. pass. cildāms "erhaben"
Kronw.;

3): cildīt uz naidu Erlaa; zu etw. anspornen, überreden:
L. mani cildījis ieklaust ... par viņa ... draugu A. v. J. 1896, S. 754. Refl. -tiês Zaravič "?".

Avots: EH I, 270

[cildît,

1) heben, erregen
Wid.: cildi, dievs, man kājiņas RKr. XVI, 141. sajūta augšup cildītas krūtis Purap.;

2) cil˜dît Bauenhof, cilˆdît Drosth., Kr., cilˆdît ² Wandsen, rühmen;

3) zum Zorne od. zur Empörung reizen
Allend., Kok., Smilt. n. U.]

Avots: ME I, 381

[cildnis Kreuzb., locker (eigentlich: sich gehoben habend): cildina maize.]

Avots: ME I, 381

cilds, = cilde̦ns MWM. VIII, 10.

Avots: ME I, 381

‡ cile̦ns, locker (nicht fest gepackt) Vīt.: c. malkas strēķis. stapjuos linus satikām cile̦ni, lai vējā ve̦lk caurs.

Avots: EH I, 270

cilîgs,

1) locker
Smilt.: cilīga maize, zeme; ‡

2) reich, wohlhabend
Seyershof: tā ir cilīga meita: liels pūrs, pulka mantas.

Avots: EH I, 270

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381

cilinât

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Frauenb.: augsti ruokas cilināju FBR. IX, 112;

2): auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 84; ‡

3) feierlich stimmen
(in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês, ‡

3) sich aufrichten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 270

cilinât [li. kìlinti "поднимать"], tr., freqn.,

1) wiederholt heben, [viel in Händen haben, gebrauchen, berühren
U.; oft anführen (eine Stelle), zitieren L.; (an eine andere Stelle) versetzen L.]; anregen: tautas garu Kronv.;

2) erheben, loben:
ciliniet, bāleliņi, manu mazu augumiņu. Refl. - tiês:

1) sich brüsten
Elv.;

[2) sich von einem Orte erheben, um anderswo frische Luft zu schöpfen, sich zu erholen
L.].

Avots: ME I, 381

‡ čilinât Salis, Schallverbum, das die Laute eines Feldhuhns bezeichnet.

Avots: EH I, 290

čilka! Interj., s. čalk.

Avots: ME I, 413

‡ cilkāns, wer lange Beine hat Lub.

Avots: EH I, 270

‡ cilkas Erlaa, Fest., Golg., KatrE., die Beine ("stilbi").

Avots: EH I, 270

‡ cilkât KatrE., Lub., mit langen Schritten gehen.

Avots: EH I, 270

cil˜ksnis, die Keule, das Kniestück von einem Schweine Burtn.; guovs, aitas c. Trik. [Vgl. etwa cilsît "Gehen", čech. člen "Gelenkt", klr. челен "Glied" gr. und (?) σχελίς "Hüfte" und zum suffixalen Teil li. kulkšnis "Sprunggelenk".]

Avots: ME I, 381

čil˜kstêt [Salis, Ruj.], -u, -ēju, intr., lärmen, tönen, zwitschern: mazi putniņī čilkst Trik.; pulksteņi čilkst Ruj.

Avots: ME I, 413

čilksts, ‡

3) "ein kleiner Mensch mit einer feinen, schritten Stimme"
Druw.

Avots: EH I, 290

čilksts,

1) ein kleiner, grauer Vogel;

2) ein kleiner, hagerer Mensch
Trik.

Avots: ME I, 413

cilli: c. (= stalti) tecēt Gramsden.

Avots: EH I, 270

[cil˜li "stolz": zaķis tecēja cilli Lautenbach Vidv. 87; aus *cil˜ni (vgl˙li. kilnà "пышность")? oder vielmehr aus stilli (das z. B. in Dond. u. Nigr. in derselben Bed. gebraucht wird)?]

Avots: ME I, 381

‡ cil˜nât (li. kilnóti) PlKur., = cilât.

Avots: EH I, 270

‡ cilnis,* das Relief.

Avots: EH I, 270

cil˜pa: mit il˜ auch Doblen, Jürg., Kegeln, Lemb., Lieven-Bersen, Pankelhof, Peb., Salis, Schnehpeln, Smilt., Trik., mit ìl ² Erlaa, Lubn., Schwanb., Selsau, mit ilˆ auch Kaltenbr.,

4): auch (mit il˜) AP.; ‡

7) = cem̃me (mit il˜ ) Orellen, Ramkau; ‡

8) die einzelne Strähne eines aus mehrern Strähnen zusammengedrehten Seils
Frauenb.; ‡

9) "das zwischen den einzelnen Sensenhieben ungemäht gebliebene Gras"
Frauenb. Anscheinend verwandt mit kàlpenis ² .

Avots: EH I, 270

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps ² Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 ¹ und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382

‡ cìlpaiņi ² Saikava, cil˜painīši AP., gestrickte Wollhandschuhe mit Garnschleifen (cilpas) auf der Kehrseite.

Avots: EH I, 270

cil˜pains,

1): cilpaini (cil˜pani Salis) cimdi Saikava; ‡

3) "cilpas 9 aufweisend"
Frauenb.: c. pļāvums.

Avots: EH I, 270

cil˜pains, mit Schlingen, Schleifen, Ösen, Knoten versehen: cilpains aude̦kls. cilpaini dvieļi BW. 25474;

2) verwickelt, kompliziert:
lieta palikusi daudz sarežģītāka un cilpaina Kronv.

Avots: ME I, 382

cil˜pāniski,

1): gruoža cìlpâniski ² apmetēs ap kaklu Saikava.

Avots: EH I, 270

cil˜pāniski, cil˜piski,

1) schlingenartig:
cilpāniski apsviest kaklam auklu. ap stabu cilpiski apmest gruožu. kažuoku cilpiski šūt, den Pelz mit Schleifen besetzen;

2) häkelig, weitläufig
L., St.

Avots: ME I, 382

cilpât (unter cil˜puôt; li. kìlpoti "Schlingen verfertigen"),

1): kad auž ar gaņilku un atspuolei izkrzt se̦ri, tad aude̦klam cil˜pā malas AP.;

2): gehen
- auch Warkl.; slikti uzsieta izkapts pļaujuot cilpā Ahs.

Avots: EH I, 271

cil˜pât, s. cilpuot.

Avots: ME I, 382

cilpene, Bauernsenf, Schleifenblume (iberis) Konv. ¹ 675. [neologismus?]

Avots: ME I, 382

‡ cìlpeniski ² siet Sonnaxt, = atvilceniski s.

Avots: EH I, 271

‡ cilpîgs, verschlungen, verwickelt: (fig.) tika uzstādīti vis˙cilpīgākie jautājumi Veselis Dienas krusts 175. Neologismus?

Avots: EH I, 271

‡ *cilpinât, zu erschlfessen aus ‡ àizcilpinât.

Avots: EH I, 271

cil˜piski (unter cil˜pāniski),

1): apmest striķi c. ap vadzi AP. aizmest valdziņu c. aiz zara Orellen. man cilpu c. saķērās diegs Seyershof.

Avots: EH I, 271

cil˜puôt,

2): sprīžuo un cilpuo šurpu, turpu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 474; "nevīžīgi iet" Bērzgale. Refl. -tiês, ‡

2) in unsicheren Verhältnissen leben, sich irgendwie durchschlagen
(mit ìl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 271

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

cilpuotājs, ein weisser Schmetterling mit gelben und schwarzen Flecken (abraxas grossulariata L.)

Avots: ME I, 382

cìlps ² (unter cil˜pa): auch Prl. u. a. n. FBR. VI, 94 und IX, 138, Bērzgale, Fest., Saikava, Selsau, mit ilˆ Kalz.,

1): auch Sonnaxt, Warkl.;

3): auch Saikava (hier neben cìlpa ² "Schlinge"):
zaķiem labi cilpus mest BW. 3824 var. cilpu cilpiem zaķīt[i]s lēca 23568 var. zirgs le̦c ar cilpu, das Pferd zieht mit éinem Ruck die Fuhre aus der Gruft (auf schlechtem, ausgefahrenem Wege) Saikava; "rāviens kasuot ar grābekli" Heidenfeld: dažs ar grābekli kâ ar divi cilpi [kasa].

Avots: EH I, 271

cilpu calpu, Haken machend (vom Hasen): le̦c zaķītis cilpu calpu BW. 2297.

Avots: ME I, 382

‡ cils (?) "cilde̦ns" PV.

Avots: EH I, 271

[cilša, der Stamm, die Abstammung Wid.]

Avots: ME I, 382

‡ cilsatas Zaravič "?".

Avots: EH I, 271

‡ cilsavas Zaravič "?".

Avots: EH I, 271

cilsêt (unter cilsît): mit ilˆ ² Ramkau.

Avots: EH I, 271

cilsît, cilsêt, gehen: kur tu tai gaisā cilsīsi? U. kas tev bija uzspiedis tuo lieluo ceļa gabalu cilsēt? Ramkau.

Avots: ME I, 382

‡ cilsîtiês "?" Zaravič; "pluosīties, aušuoties" Neuermühlen.

Avots: EH I, 271

‡ cilsuõņa ² Ramkau, comm., wer viel zu gehen pflegt ("liels izgājējs").

Avots: EH I, 271

cilˆt ² : maize cilˆst - auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 83.

Avots: EH I, 271

cilˆt ² [Wandsen; cilst bei U. wohl falsch], - lstu, - lu (li. kìlti), sich erheben Ruj. n. U.: [maize cilst Wandsen, der brodteig hebt sich infolge der Gärung].

Avots: ME I, 382

[cilta, der Ursprung Manz. Lettus.]

Avots: ME I, 382

‡ cilte Pilda n. FBR XIII, 51, (mit ilˆ ) Kaltenbr., Demin. ciltīte Strods Par. vōrdn. 64, = cilˆts.

Avots: EH I, 271

cilˆts, -s: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Wessen n. FBR. XIII, 81, Warkl.: kungs bijis nuo lielas c. Warkl.

Avots: EH I, 271

cilˆts, -s, (li. (kiltìs "родъ"), *cilta, das Geschlecht, der Stamm. ne ciltām, ne ciltīm, ne ciltām sugām, ne pa ciltām, ne pa sugām, nicht im geringsten, keine Spur, nicht bei Menschengedanken; ne pa ciltu, ne pa smaku, ohne alle Spur, ohne alle Kenntnis von etwas. In Ruj.: viņš nav ne ciltām [over von einem Adj. *cilts?] sugām, er ist gar nicht verwandt U. ciltsbrãlis, Stammverwandter, ciltstē̦vs, der Stammvater. Zu celt.

Avots: ME I, 382

‡ cilu, cilus, Adv., locker (nicht fest gepackt) PV.: vietu taisīju cilu, cilu, lai mīksta gulēšana. ve̦lēna stāv cilus.

Avots: EH I, 271

čilu! Interj., s. čalu.

Avots: ME I, 413

‡ cìlvàks ² (>hochle. cilvo`ks) Sonnaxt, = cilvẽ̦ks.

Avots: EH I, 271

cìlvēce,* die Menschheit.

Avots: ME I, 382

‡ cìlvecene ² Mar. n. RKr. XVII, 136, ein Mensch von grossem Wuchs.

Avots: EH I, 271

cìlvēcība,* die Menschlichkeit, Humanität: gādāt ar īstu cilvēcību par tautas labklājību.

Avots: ME I, 382

cìlvēcîgs: menschlich LLD. II, 23 ₂₉ .

Avots: EH I, 271

cìlvēcīgs,* human: cilvēcīgākie muižnieki pārdeva zemi par piemērīgu ce̦nu Stari II, 150.

Avots: ME I, 382

cìlvēcisks, menschlich: cilvēciski apieties ar saviem kalpiem.

Avots: ME I, 382

‡ cìlvē̦kê̦dãjs,* der Menschenfresser.

Avots: EH I, 271

cìlvē̦ks: mit ê̦ N.-Wohlfahrt, mit ê̦ ² Dunika,

1): aiz visiem cilvē̦kiem (Var.: ļautiņiem) BW.33648, 1 var. pusmūžiņa cilvē̦kam 27738. darba cilvēciņš 624, 2.

Avots: EH I, 271

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383

[cilvulis Elger 497, = cĩrulis, die Lerche.]

Avots: ME I, 383

‡ cirgaîlis Stockm. n. FBR. VIII, 88, = čirgailis.

Avots: EH I, 273

čirgailis: auch (mit ìr ² und aî ) KatrE. und Ogershof.

Avots: EH I, 291

čirgailis LP. VI, 829 [aus Erlaa], A. VIII, 1, 146, čir̃gālis [Peb.], čir̃gata [Stuhrhof, Zirsten, Schujen, Roop, Fest., Arrasch, Peb., Morizberg], die Eidechse Etn. I, 104. [Anderswo: šķir̃gata od. ķirzate.]

Avots: ME I, 414

[čuîlis ^2, ein stumpfes Messer Waldeg.]

Avots: ME I, 418

‡ čuîlît ² Frauenb. "= čuinît".

Avots: EH I, 294

cũksiliņi, wilder Thymian (?) Dond.

Avots: ME I, 399

cvilve, der Stutzer Kaw.

Avots: ME I, 399

[dadzilis Kurmin (unter czyž), der Zeisig (acanthis); = li. dagìlis "Distelfink". - Zu dadzis, wie gr. ἀχανϑίς "Distelfink" zu ἄχανϑα "Distel": die Samen von Disteln und Kletten werden vom Distelfink als Nahrung benutzt.]

Avots: ME I, 429

‡ dailaûgums, = daiļaûgums: kas nuo puiša dailauguma BW. 11917, 7 var.

Avots: EH I, 302

daile,

1) die Schöne, das schöne Mädchen:
mūsu skaiste, mūsu daile, tā aizbrauca vedējuos BW. 18672. dailīte augu dailītim BW. 9435;

2) die Kunst, die schöne Kunst.
(In dieser Bed. von Kronwald gebildet); vgl. li. dailė "Kunst" [LtT. II. 11].

Avots: ME I, 431