Paplašinātā meklēšana

‡ àizcapât Dunika,

1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;

2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.

Avots: EH I, 13

‡ àizčapât Dunika, Kal., = àizčâpuôt.

Avots: EH I, 15

‡ àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14

‡ àizcipât, langsam, unbeholfen fort-, hingehen: bē̦rns aizcipājis uz uotru istabu.

Avots: EH I, 14

‡ àizdipât "(mit unelastischen oder kleinen Schritten) fort-, hingehen": bē̦rns aizdipāja līdz galdam O. - Bartau.

Avots: EH I, 19

àizkapât, etwas abhacken, anhacken: vanagam aizkapāt spārnus.

Avots: ME I, 30

‡ àizķẽ̦pât Trik.,

1) unsauber verschmieren;

2) langsam durch Kot hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.

Avots: EH I, 30

‡ àizlàmpât ² Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, ungewandt, plump hin-, weggehen: nevar vien a.

Avots: EH I, 35

‡ àizlâpât Golg., mühsam durch Kot hin-, weggehen (-waten).

Avots: EH I, 36

‡ àizļāpât Bers., Mar., N. - Peb., Wid., = àizlāpuôt; àizļâpât C., Erlaa, = ‡ àizlâpât; hin-, wegkriechen Mar.

Avots: EH I, 37

‡ àizlē̦pât, hin-, wegkriechen: vēzis... pa jūras dibinu aizlē̦pā uz... pili Pas. IV, 509 (aus Domopol).

Avots: EH I, 36

àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.

Avots: EH I, 37

‡ àizlumpât "langsam hin-, weglaufen" Warkl.: taksis (ein Dachshand) aizlumpājis uz viņu sē̦tu; ungewandt hin-, weggehen (mit ùm ² Golg.; wackelnd, schwankend hin-, weggehen Gr. - Roop, Tirsen.

Avots: EH I, 37

‡ àizļumpât "plump hin-, weggehen, -laufen" Frauenb.

Avots: EH I, 37

‡ àizņir̂pât Warkl. "mit kleinen Schritten hin-, weggehen".

Avots: EH I, 41

‡ àizpārduôt, hin-, wegverkaufen: viņa savukārt mašīnas aizpārdeva Retējam Latvis No 3591.

Avots: EH I, 41

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

‡ àizpātêt,

1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);

2) beschützen, verteidigen
(mit â ² Kal.: a. mazu bē̦rnu.

Avots: EH I, 41

‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43

àizpum̃pât, zuknöpfen. Dondangen.

Avots: ME I, 45

‡ àizrãpât(iês), hin-, wegkriechen: žurka... aizrāpāja līdz... akmenim Pas. II, 185.

Avots: EH I, 45

‡ àizŗãpât Dunika, Kal., = ‡ àizrãpât(iês).

Avots: EH I, 47

‡ àizrãpât(iês), hin-, wegkriechen: žurka... aizrāpāja līdz... akmenim Pas. II, 185.

Avots: EH I, 45

‡ àizripât Dunika, Kal. u. a., = àizripuôt.

Avots: EH I, 45

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50

‡ àizšļam̃pât, durch Kot hin-, wegwaten, auf einem schlechten Weg langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50

‡ àizstĩpât,

1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;

2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).

Avots: EH I, 53

‡ àizstrumpât, hin-, wegspringen, -hüpfen Frauenb., (mit um̃ ² ) Stenden, mit gefesselten Beinen sich hin-, wegbewegen: zirgi aizstrumpāja.

Avots: EH I, 53

àiztipât (um Allasch), plump weggehen.

Avots: ME I, 57

‡ àizpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich zuknöpfen Dunika, Kal.: a. bikses.

Avots: EH I, 44

‡ àizsvampât, schwerfällig durch Kot hin-, weggehen Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 54

‡ apãrdêt, bis zum Glühen erhitzen: kalējs par jaunu apardējis . . . degļi Anekd. IV, 274.

Avots: EH I, 72

‡ apakššpâklis ² (gehört in N.-Bartau), = piẽšuve.

Avots: EH I, 71

apālis, die zum Trocknen dicht zusammengeharkten Heuschwaden (Wolm.); cf. apvālis.

Avots: ME I, 76

apāra (ap + âra), ein weiches Stück Boden in Feldern und Wiesen, wo hohes Gras wächst Etn. III, 129 [Dafür apara in Ronneburg und Bersohn].

Avots: ME I, 76

‡ apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72

apā`rds, zum Trocknen zusammengeführtet, dicht ausgebreiteter Heuhaufen Bers.: siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M. šuodien mums 30 gabanu uz apārda Kaul.; zu ārdît.

Avots: ME I, 76

apãrnis: auch Wolm., (mit ā`r ² ) Heidenfeld, (mit âr ² ) Kudum, (Plur. apārņi) Dickeln n. BielU.: ķirpas un . . . gubas izārda apārņuos Kegeln n. Fil. mat. 186.

Avots: EH I, 72

apãrnis [wohl aus apārdnis], zum Trocknen zusammengeführtes, dichtausgebreitetes Heu AP.: nuomet grābekli siena āpārnī Egl., C. Wurzelverwandt mit ārdît.

Avots: ME I, 76

‡ apãrstêt, oberflächlich und nicht lange genug kurieren.

Avots: EH I, 72

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80

‡ apcipât, herumgehen um (von kleinen Kindern) Bauske: a. ap galdu.

Avots: EH I, 75

‡ apdipât OB., um etwas herumtrippeln: bē̦rns apdipāja ap galdu.

Avots: EH I, 77

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90

apkapât [li. apkapóti], tr., behacken: apkapā uošiem mizu Vēr. I, 526. apkapāja sila priedi BW. 15507. baltajam ābuolam galus vien apkapāju BW. 28671, 1.

Avots: ME I, 93

‡ apķẽ̦pât, = nùoķẽ̦pât 2.

Avots: EH I, 96

‡ apķĩpât Siuxt, (eine Arbeit) verhunzen (?): es tev neduošu siena kaudzi a., tā jāduod labam metējam mest.

Avots: EH I, 96

‡ apknãpât = apknābât: vista apknāpā abuolu C.

Avots: EH I, 92

‡ apkņẽ̦rpât Frauenb., benagen, ringsum abbröckeln (tr.): bē̦rns visu maizes klaipu apkņē̦rpājis.

Avots: EH I, 93

appânêt, tr., verschmähen, geringachten Bers.: viņš nav appānējis šās vietiņas RA.

Avots: ME I, 110

appā`rsluôt, gleichbedeutend mit appḕ̦rsluôt.

Avots: ME I, 110

appãtaruôt līķus, Leichenreden lesen Konv. ² 2213.

Avots: ME I, 110

‡ apŗãpât Dunika, Kal., = aprāpât.

Avots: EH I, 111

[aprãpât (li. apropóti) in Wolmar oder] aprãpêt, intr., um etw. kriechen: ap galdu, ap krē̦slu K.

Avots: ME I, 115

‡ apripât Dunika, herumrollen (um, intr.): ripa divas reizes apripāja apkārt.

Avots: EH I, 109

‡ apskrĩpât AP., Salis, bekratzen: a. sienas.

Avots: EH I, 113

‡ apslam̃pât Kal., schwerfällig (mit schwerer Fussbekleidung) herumgehen (um): a. ap mežu.

Avots: EH I, 114

‡ apspārdît,

1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis ² visas rudzu kuopīnas Dunika;

2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.

Avots: EH I, 115

‡ apspãrêt U. (unter spārêt), mit Sparren belegen.

Avots: EH I, 115

‡ apstrĩpât Dunika, Rutzau, Striche ziehend verunzieren: a. galdu, siênu.

Avots: EH I, 118

‡ apšũpât Lemburg, Wolm. u. a., apšũpuôt, einwiegen (in den Schlaf): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 120

‡ aptipât, herumtrippeln um C. u. a.: bē̦rns aptipāja ap galdu.

Avots: EH I, 122

‡ atcapât Dunika, (unbeholfen) zurückgehen; (unbeholfen) her(an)kommen: bē̦rns atcapāja līdz galdam.

Avots: EH I, 137

atdipât, her-, zurücktrippeln Wandsen.

Avots: EH I, 139

atkapât ‡

4) weg-, abmähen (bei der Mahd übriggebliebene Getreide- od. Grasbüschel)
Frauenb.: ej viens, atkapā lauka malā atlikumus! Refl. -tiês, ‡

3) sich erwehren
Dunika: man uzkrita tik bļauri suņi, ka gan˙drīz nevarēju nuo viņiem a.

Avots: EH I, 146

atkapât [li. atkapóti], tr., freqn.,

1) ab-, weghacken:
le̦du nuo durvim,

2) hackend stumpf machen:
dzelzi das Hackeisen, mit dem man Blätter zur Nahrung für die Schweine zerhackt;

3) n. U. aufhacken, Mühlsteine schärfen.
Refl. -tiês:

1) beim Hacken stumpf werden;

2) zum Überdruss hacken.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

‡ atķĩpât Siuxt, mit Müne lasen (perfektiv): me̦zgls tâ nuovilcies, - kâ nu lai atķīpāju vaļā!

Avots: EH I, 152

‡ atklam̃pât Trik., = ‡ atklam̃bât: stīvā guovs atklampājusi mājā.

Avots: EH I, 148

‡ atklim̃pât Lemburg, Trik., nachlassig, mit grossen Schritten herkommen.

Avots: EH I, 149

‡ atlàmpât ² Meselau, plump und weit avsschreitend herkommen.

Avots: EH I, 153

‡ atlē̦pât, sich plump bewegend hergelangen: vēzis atlē̦pā pa jūŗas dibiņu uz sē̦tu Pas. IV, 509 (aus Domopol).

Avots: EH I, 153

‡ atļe̦pât, atļe̦puôt, ungewandt herkommen Siuxt: māte gaidīja, lai mazais pie viņas atļe̦pā.

Avots: EH I, 154

‡ atpļãpât, schwatzend wiedererzählen Lemsal. Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss schwatzen Dunika, Rutzau: vai vēl nee̦sat atpļāpājušies?

Avots: EH I, 159

atpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) auf-, losknöpfen: bikses atpumpājušas Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 160

atpum̃pât, tr., auf-, entknöpfen: svārkus, mēteli.

Avots: ME I, 183

‡ atrãpât(iês) Rutzau u. a., atrãpuļuôt C., atrãpuôt Salisb., Siuxt u. a., atrãpuôtiês C., = atrãpêt.

Avots: EH I, 161

‡ atŗãpât Dunika, Kal., = atrāpêt. Refl. -tiês, zur Genüge kriechen: nu jau bērns būs atrãpājies Dunika.

Avots: EH I, 163

‡ atrãpât(iês) Rutzau u. a., atrãpuļuôt C., atrãpuôt Salisb., Siuxt u. a., atrãpuôtiês C., = atrãpêt.

Avots: EH I, 161

‡ atripât Dunika, Kal., Rutzau u. a., = atripêt.

Avots: EH I, 162

atslam̃pât: atslam̂pât ² Kal.

Avots: EH I, 167

[atslam̃pât Ronneb. u. a., intr., liederlich herschlendern.]

Avots: ME I, 193

[atslãpât Drostenh. u. a., schwerfällig herkommen.]

Avots: ME I, 193

‡ atslupât, (in grossen Pantoffeln) herschlurren, die Füsse längs der Erde ziehend herkommen Kal.

Avots: EH I, 168

‡ atšļupât Kal., herschlurren, die Füsse nachschleppend herkommen.

Avots: EH I, 174

‡ atspârdinis ² Dunika "īpatnēja raksta aude̦kls": sešas siênas atspārdiņa.

Avots: EH I, 168

atspãrdît, ‡

2) atspârdīts ² Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.

Avots: EH I, 168

atspãrdît [li. atspárdyti], tr., freqn., mit den Füssen wegstossen, wegwerfen: ar kājām atspārdīju sapraulēj(u)šu uozuoliņu BW. 13018.

Avots: ME I, 194

‡ atstrĩpât, anstreichen, einen Strich als Zeichen ziehen Stenden: a., kur jānuozāģē.

Avots: EH I, 172

‡ atstupâtiês, sich müde gehen U. (unter stupāt).

Avots: EH I, 172

‡ atšũpât, atšũpuôt, schaukelnd (tr.) herbewegen (perfektiv): viļņi atšūpuoja laivu līdz krastam. Refl. -tiês,

1) sich wiegend (lahmend) herkommen:
vē̦cā nabaģe atšūpājusēs pie mums OB.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss schaukeln
(intr.): vai zē̦ni vēl nav atšūpājušies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 175

‡ atsvam̂pât ² Bauske, plump herkommen.

Avots: EH I, 173

attipât, intr., hertrippeln: e̦smu nuo stancijas kājām vien attipājis Blaum.

Avots: ME I, 205

aûgšcil˜pām, aûgšcil˜piem, Instr. Pl., mit hohen Sprüngen (wie der Hase): zaķis cita(di nemāk iet kā augšcilpiem LP. VII, 1167; A. XVIII, 242.

Avots: ME I, 218

bal˜tsprāklis, -e,

1) einen weissen Hintern habend, Epith. der Bachstelze:
cielaviņa, baltsprāklīte;

2) bal˜tsprāklis, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe)
Nigr., [Wolm.]

Avots: ME I, 259

bal˜tspàrnis, -e, (li. baltsparnis, -ė), der, die Weissflügelige.

Avots: ME I, 259

‡ bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.

Avots: EH I, 215

bezspā`rnis, fem. -ne, der (die) Flügellose: atskrien putniņš bez spārniņu, uzskrien uz kuociņu bez lapiņu, atnāk guosniņa,... ē̦d putniņu bezspārnīti RKr. VII, 1106 (Rätsel).

Avots: ME I, 286

bezspā`rnu (kukaiņi), flügellos (Aptera). *

Avots: ME I, 286

čam̃pãna NB., ein ungeschickter Mensch.

Avots: EH I, 284

‡ cam̃pât Dond., -ãju, trampeln.

Avots: EH I, 260

I čampât: auch Wessen.

Avots: EH I, 284

[I čampât, unanständig, geräuschvoll essen Lubn., ungeschickt kneten.]

Avots: ME I, 403

II čam̃pât: auch (čāmpât ² ) Warkl.; čampā lieliem, lē̦niem suoļiem, smagi guorīdamies PV. Refl. -tiês: etw. langsam und ungeschickt machen Auermünde; etw. oberflächlich verrichten PV.; ungeschickt arbcitend sich besudeln (mit àm ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 284

II čam̃pât, -āju, schwerfällig gehen Lems. n. U., [Wandsen]: vilciņš tāds čampātājs, tas ir luopu kuopējiņš BW. 2686, 13. [Refl. čàmpâtiês ² Selb., trödeln, zögern.]

Kļūdu labojums:
kuopējiņš BW. 2686,13 = kavējiņš BW. 2686,14

Avots: ME I, 403

[capāns C., Nigr. "ein grosses Exemplar eines Tiers od. einer Pflanze."]

Avots: ME I, 363

‡ II capāns "ein alter, aus der Erde herausgehobener Baumstumpf" (?) Pankelhof. S. auch unter ‡ capans II.

Avots: EH I, 260

čapāns: ein sthwerfälliger Mensch - auch Gramsden; ein altes, hinfälliges Pferd Gramsden; čapāns PV. "kas čapina".

Avots: EH I, 285

čapāns, čāpāns Lubn., ein schwerfälliger Mensch Smilt., Bers., Laud.; [čapāni Serbigal, russische Stiefel].

Avots: ME I, 404

čāpāns, s. čapāns.

Avots: ME I, 408

čapārni, čaparni, russische Fuhrleute, die Kaufmannswaren führen. čaparnu zirgi, Pferde, die nicht rasch laufen können U. [Aus r. чáпан, langer, breiter Rock der russischen Bauern?]

Avots: ME I, 404

‡ čapārnis "ein Reptil, ein hässliches, sich ungeschickt bewegendes Tier": saķērām upē tādus lielus čapārņus (Krebse) Kabillen.

Avots: EH I, 285

capât:

auch Franenb. (langsam gehen).

Avots: EH I, 260

capât, - āju, capât Dond., (unbehilflich) gehen.

Avots: ME I, 364

I čapât: auch Druw.

Avots: EH I, 285

I čapât, in der Badstube mit dem Quast schlagen (in der Kindersprache) Trik.

Avots: ME I, 404

II čapât, unordentlich durcheinanderwerfen: čapā tik kāpuostus mucā Mar. n. RKr. XV, 110. Refl. -tiês, wühlen: viņš čapājās pa tavām mantām.

Avots: ME I, 404

III čapât (unter čâpât): auch Linden.

Avots: EH I, 285

čâpât [Serbigal, Kr., C.], PS., čãpât Līn., AP., Ruj., [Segew., Nigr., Wandsen], auch čāpuot, čapât BW. 2470, Wain., langsam gehen, kriechen: bē̦rns čāpā pa plānu. zirdziņš čāpuojis kâ vēzis LP. VII, 36. pa krāsni čāpāja prūši. In Nigr. soll čāpât kriechen (von Käfern, Insekten) bedeuten, čapât aber langsam gehen (von schwachen Menschen) und kriechen (von Kindern).

Avots: ME I, 408

čapātiês, unbeholfen gehen, sich schleppen: viņš čapājās man visur pakaļ Mar. n. RKr. XV, 110, Ubbenorm. Vgl. auch čâpât.

Avots: ME I, 404

čarpâtiês, [čar̃pâtiês Gr. - Sess.], -ājuos, sich beschmutzen, sich im Schmutz wühlen Grünh., Naud.

Avots: ME I, 405

‡ cepât (mit e, zu lesen?) "stipāt" NB.

Avots: EH I, 265

‡ čê̦pât Warkl., -āju, langsam, ungeschickt gehen. Vgl. ķē̦pât.

Avots: EH I, 289

cẽ̦rpājs, cērpiens Kronv., eine Reihe von Hümpeln: purvainie cē̦rpāji bij apauguši kadiķiem Alm. viņa galvas virsus bij pielīdzināms purvaiņam cē̦rpājam Alm.

Avots: ME I, 378

‡ četrspārnis, ein Insekt mit vier Flügeln.

Avots: EH I, 289

‡ cìepā`ns ² (>ostle. ćìpùons) Auleja, das Küchlein.

Avots: EH I, 278

cil˜pāniski,

1): gruoža cìlpâniski ² apmetēs ap kaklu Saikava.

Avots: EH I, 270

cil˜pāniski, cil˜piski,

1) schlingenartig:
cilpāniski apsviest kaklam auklu. ap stabu cilpiski apmest gruožu. kažuoku cilpiski šūt, den Pelz mit Schleifen besetzen;

2) häkelig, weitläufig
L., St.

Avots: ME I, 382

cilpât (unter cil˜puôt; li. kìlpoti "Schlingen verfertigen"),

1): kad auž ar gaņilku un atspuolei izkrzt se̦ri, tad aude̦klam cil˜pā malas AP.;

2): gehen
- auch Warkl.; slikti uzsieta izkapts pļaujuot cilpā Ahs.

Avots: EH I, 271

cil˜pât, s. cilpuot.

Avots: ME I, 382

čimpât, -āju, intr., weinen (von Kindern) Neik. n. U.

Avots: ME I, 413

cipât, - āju, cipuot [Ekgr.], gehen: cipu, capu vist(a) ar gaili, kur jūs abi cipuosiet BW. 2470, 6. [Zu cip.]

Kļūdu labojums:
2460,6 = 2470,6 var.

Avots: ME I, 384, 385

cĩpât C., die Haut der Handoberfläche mit den Fingern erfassen und sie in die Höhe ziehen (ein Kinderspiel); anderswo dafür īpāt (s. dies), knĩpât.

Avots: ME I, 391

‡ II cĩpât, cīpinât PlKur., = čīkât (vijuoli), fiedeln.

Avots: EH I, 276

‡ copât, gehen Ladenhof n. FBR. XI, 65: kur nu copā! Vgl. cupât.

Avots: EH I, 279

‡ čol˜pāt Salis n. FBR. XV, 56, 59, (im Wasser) waten.

Avots: EH I, 293

čuopâtiês: auch (mit uô ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 81 "?"

Avots: EH I, 299

čuopâtiês Ruj. n. U., für kuopāties.

Avots: ME I, 426

[cupât, schwer gehen, auftreten (hauptsächlich von Kindern) Trik.]

Avots: ME I, 397

čupât, -āju, čupuôt Karls., [Wid.], tr., häufeln, in Haufen sammeln Spr. Refl. -tiês, sich in Haufen sammeln: diezin kas šuodien par svē̦tkiem: cilvē̦ki čupājas vien Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 421

‡ darāpât Pas. VI, 484, heran-, hinzukriechen Kaltenbr.

Avots: EH I, 307

de̦pât, ‡

2) mit kleinen Schritten gehen (von Kindern)
Stenden.

Avots: EH I, 316

de̦pât, -āju Katzd., schlagen, prügeln mit einem Holzstück. [Vgl. etwa me. tappen "leise schlagen" und serb. de"piti "schlagen".]

Avots: ME I, 455

dipât, -āju, trippeln: bē̦rns dipā pa istabu Wain.

Avots: ME I, 469

dĩpat (in Burtn. dīpatās), aus taga˙dīt pat, eben, soeben: vista dīpat dēs C.

Avots: ME I, 478

‡ divspārnis Strods Par. vōrdn. 69 "?".

Avots: EH I, 323

‡ divspā`rnu durvis A. Brigadere Skarbos vējos 267, eine Flügeltür; d. jumts Ruj., ein Satteldach.

Avots: EH I, 323

dižpādis [der älteste Pate?] BW. I, S. 194.

Avots: ME I, 475

‡ drapāns Morizberg "ein dick gekleideter Mensch.

Avots: EH I, 330

[drapât, -āju Nigr., grob mahlen.]

Avots: ME I, 490

driẽpât, -āju, auftakeln Neik. n. U.; mit dem Tau umbinden Krem.

Avots: ME I, 502

dzijpāris, dzijpārs. dzijpuors (Alm.). dzijpurs BW. 5015. 2 var., 6946. 7121 var., 7144 var., = dzīpars.

Avots: ME I, 549

gaŗspārnis, fem. - ne, der (die) Langflügelige: raudavīte, gaŗspārnīte BW. 23850. In Erlaa heisst gaŗspārnis ein langflügeliges Insekt, welches man über dem Wasser fängt.

Avots: ME I, 607

grũtspā`rne, die Schwerflosse Neik. n. U.; ein beliebtes Beiwort der rauduvīte: rauduvīte, grūtspārnīte, sajauc dūņu e̦ze̦rā BW. 7542, 1; 23850.

Kļūdu labojums:
Schwerflosse = Schwerflügelige

Avots: ME I, 670

‡ gŗũtspā`rnīte BW. 23850, 1 var., = grũtspā`rne.

Avots: EH I, 415

[ìečampât, schwerfällig, ungeschickt hineingehen: čampa iečampāj[u]se (valguos) BW. 11197, 4.]

Avots: ME II, 7

‡ ìecapât, unbeholfen hereinkommen resp. hineingehen Dunika.

Avots: EH I, 506

ìečāpât, langsam, kriechend od. schwerfällig hineingehen, hereinkommen: abi iečāpāja istabā A. XI, 99.

Avots: ME II, 7

ìedipât: auch Līvāni, OB.; "hineinlaufen" Golg.: zaķis iedipāja krūmuos; hineintrippeln Golg., Gramsden, Heidenfeld, Laidsen, Lettihn, Lis., Peb., Prl., Renzen, Saikava, Schnehpeln, Selg., Sessw., Stom., Wandsen, (mit -ât ) Ludsen: bē̦rns iedipāja istabā.

Avots: EH I, 509

[ìedipât, schwerfällig hineinschreiten: puisis iedipāja istabā Bauske.]

Avots: ME II, 9

[ìekapât,

1) einhacken:
iekapāt le̦du, lai neslīd N. - Peb. kuoks dzenējuot iekapāts, tâ ka var nuokalst Nigr. bē̦rns iekapājis sev kājā Jürg.;

2) ein bestimmtes Quantum zu einem bestimmten Zweck zerhacken:
es jau cūkām zâles iekapāju Ruj.;

3) hackend herzustellen beginnen:
sile iekapāta Ruj.;

4) durchprügeln:
zirgs iekapāts Nigr.]

Avots: ME II, 25

‡ ìeķe̦pât, langsam hereinkommen, hineingehen Frauenb.

Avots: ME I, 525

‡ ìeķẽ̦pât, etwas Unternommenes verpfuschen: kad ieliek abuliņu un tad uznāk lietus, tad jāsaka: ieķē̦pāja vien, ne˙kā nedabūja padarīt Orellen. Refl. -tiês, = ìeķẽ̦pât (?): ieķē̦pājas kâ pa niekiem, - nez kad nu galā tiks! Orellen.

Avots: EH I, 525

‡ ìeķimpât "in einen Streit mit hineinziehen" Ar.

Avots: EH I, 525

‡ ìeklam̃pât Smilt.,= ‡ ieklambât 1; "stīvi ieiet" (mit am̃ ) Trik., (mit àm ² ) Bērzgale, Lubn., Prl., Sessw.

Avots: EH I, 519

[ìeknāpât C., PS., pickend auflesen und verschlingen: vista ieknāpāja graudus.]

Avots: ME II, 29

‡ ìeknipât Meselau, = ìeknipêt.

Avots: EH I, 521

ìekumpât, intr., gekrümmt hineingehen, hereinkommen: līka, līka dē̦lu māte iekumpāja istabā BW. 23316, 5.

Avots: ME II, 32

‡ ìelampât Kalz., Lubn.,

1) schwerfällig hineingehen resp. hereinkommen;

2) "ieplêst".

Avots: EH I, 526

‡ ìelāpât, plump (mit grossen, schweren Schritten, mit nassem Schuhzeug) hereinkommen, hineingehen AP., Druw., NB., N.-Peb., (ielāpât) Golg., Lis , Lös., Schvenb., Selsau, Sessw., (mit â ² ) Ramkau: ie. istabā ar dubļainām pastalām AP., Lubn., Schwittn. ielāpāja, ka pē̦das vie[n] palika N. Peb.; "langsam (mit kleinen Schritten) hereinkommen, hineingehen" (mit -ât ) Warkh.

Avots: EH I, 526

‡ ìelē̦pât Jasmuiža, Makašēni, Viļāni, plump (langsam, die Füsse schleppendl hereinkommen, hineingehen: vecis ar lielajām vīzēm ielē̦pāja ustabā; herein-, hineinkriechen (von Läusen, Wanzen gesagt) Rugāji.

Avots: EH I, 527

‡ ieļê̦pât ² Frauenb., hineintreten, -trampeln.

Avots: EH I, 528

‡ ìeļìmpât ² Kalz. n. Fil. mat. 27, ungeschickt hineinlaufen: āpsis ieļimpāja mežā.

Avots: EH I, 528

[ìepāsêt, einplatzen, Risse bekommen: šis kuoks ir iepāsējis Kronw. n. U. 184.]

Avots: ME II, 50

[iepāss, Eingespartes, der Vorrat Lettg.]

Avots: ME II, 50

[ìepàst ² , einsparen Domopol, Welonen u. A.: iepāst gaļu vasarai Warkh.]

Avots: ME II, 50

[ìepļãpât, schwatzend einreden: kuo tu viņam iepļāpājis? Drosth.]

Avots: ME II, 53

ìerãpât, ìerãpuôt, intr., hinein -, hereinkriechen: bē̦rns ierāpāja istabā.

Avots: ME II, 57

[ìeskrĩpât Dond., einschrammen.]

Avots: ME II, 66

ìeslampât, intr., hinein -, hereinwackeln, ungeschickt hereinkommen, hineingehen: liela, gaŗa tautu meita ieslampāja istabā BW. 21276, [34394, 4].

Avots: ME II, 66

ìešļampât, BW. 18851, 7; 25304, = ìeslampât.

Avots: ME II, 77

[ìešņĩpât, einritzen, streifen Schujen, Ronneb., Mar., Druw.: viņš manā pavārnīcā kādu zīmi iešņīpājis. iešņīpājis ar nagu grāmatā Jürg.] Refl. - tiês,

1) streifend sich worin bilden:
sarkanā vaiņagā iešņīpājās tumšas strīpas A. Up. Sieviete 260;

[2) an verschiedenen Stellen ein wenig bersten:
krūze iešņīpājusies Serben].

Avots: ME II, 78

ìespãrdinât zirgu, ein Pferd wiederholt zum Ausschlagen reizen, das Ausschlagen beibringen.

Avots: ME II, 69

[ìespãrdît,

1) mit den Füssen hinein -, hereinschleudern:
zirgs iespārdīja sniegu kamanās PS.;

2) mit den Füssen (ausschlagen) zu schlagen beginnen:
zirga iespārdīta guovs Warkl.]

Avots: ME II, 69

ìestĩpât, ìestĩpuôt, tr., mit Reifen umlegen, einschliessen: tic tikai tam, kas šabluonās iestīpuots Stari II, 46.

Avots: ME II, 73

ìesvampât, intr., schwerfällig hereinkommen, hineingehen: tas iesvampā iekšā Lautb.

Avots: ME II, 75

ik˙pãrnaktis, ik˙pãrnedēļas, ik˙pãrvakarus, immer eine Nacht, Woche um die andere, immer einen Abend um den andern. Auch getrennt geschrieben: ik rārnaktis u. s. w.

Avots: ME I, 704

īpât, - ãju, die Haut mit den Fingern erfassen und sie in die Höhe neben (ein Kinderspiel): mazi bē̦rni mē̦dz saķert ar ruokas diviem priekšpirkstiem cits citam ādu uz ruokas virsus un tad cilā ruokas uz augšu un leju, kuo nuosauc par īpāšanu Katzd.

Avots: ME I, 836

izčampât, ‡

2) gebrauchend verunreinigen
Kaltenbr.: izčàmpāja ² (ēdienu) i[r] pamete.

Avots: EH I, 439

izčampât "izņemt visu nuo trauka" Fianden.

Avots: ME I, 722

‡ izdipât Frauenb., heraus-, hinaustrippeln.

Avots: EH I, 442

[izĩpât bē̦rnu uz kājas, ein ind auf seinem (d. h. des Subjekts) Fuss schaukelnd wiederholt und zur Genüge in die Höhe bewegen Bauske.]

Avots: ME I, 743

izkapât,

1): sili ar kapli i. (= izgrebīt) Popen.

Avots: EH I, 453

izkapât (li. iškapóti, [slav. iskopati]),

1) aushacken, aushauen:
kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210. ar savu pātadziņu suņam acis izkapāju 13961. ciema puiši nemācēja ne silītes izkapāt 7255;

2) ausröffeln:
mē̦slus Heniņ;

3) zerfressen (von Motten):
vadmalu, zeķes (gew. sakapāt). Refl. - tiês,

1) sich gehörig prügeln, sich zanken:
ta tad ar žīdiem izkapājāmies, kâ izkapājāmies Mag. XIII, 3, 52;

[2) sich abquälen
Wid.;

3) zur Genüge hacken].

Kļūdu labojums:
kâ izkapājāmies = ka izkapājāmies

Avots: ME I, 747, 748

‡ izķãpât Stenden "ruokām izgrābstīt, izķencêt, izķē̦rnāt": bē̦rni izķāpājuši biezputru (d. h., im Brei sind Fingerspuren zu sehen).

Avots: EH I, 460

‡ izķẽ̦pât,

1) ausschmaddern; vergeuden; (mit unverständiger Arbeit) verderben:
kaut kurā darbā var i.; labību kad pļauj, ieiet kāds cits barā, kas nemāk, un izķē̦pā Orellen;

2) zerwühlen, dürcheinanderrühren
Segew:;

3) jem. prellen, eine Nase drehen
Segew. Refl. -tiês "?": izķē̦pājās, izķē̦pājās, un galu galā ne˙kas kuo redzēt Orelten.

Avots: EH I, 461

izķĩpât, izķīpuôt U., tr.,

1) schnell viel ausessen
C., Smilt., Aps., Bers.;

[2) = izņemt, izzagt Lems. n. U.].

Avots: ME I, 760

izklāpât (unter izklāpuôt ): auch Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH I, 456

izklē̦pât (unter izklẽpêt ),

1): sich lagern
Pilda: mieži izklè̦pājuši ² pa zemi; ‡

2) "= izklāpuôt" PV.; ‡

3) "izbradât (labību)" Zvirgzdine: mieži izklē̦pāti.

Avots: EH I, 456

izkļē̦pât,

2): zirgs auzas tâ˙pat vien izkļē̦pājis ("izbārstījis, sazelējis un izlaidis nuo mutes") Nötk.

Avots: EH I, 457

[izkļẽ̦pât C.,

1) = izklēpêt;

2) unordentlich, wühlend essen:
izk. sviestu.]

Avots: ME I, 753

izklĩpât: sehr hastig ausessen (izrĩt) N.-Peb., Sessw.

Avots: EH I, 456

izklīpât, tr., austrinken Ruj.

Avots: ME I, 753

‡ izknapât Lubn: aus(fr)essen, aus-, zernagen: peles izknapājušas drēbes.

Avots: EH I, 457

izknipât, Schnippchen schlagend überwinden: kad aizgāju tautiņās, vīra am'ti izknipāju BW. 23272.

Avots: ME I, 754

izkrāpāt, aushusten Für.

Avots: EH I, 458

izkrẽ̦pât, izkrẽ̦puôt, tr., auswerfen, ausräuspern: ar diloni sasirdzis cilvē̦ks var izkrē̦pāt milzum daudz baciļu. Refl. - tiês, sich ausräuspern, genügend Schleim auswerfen: viņš ne˙maz nevar izkrē̦pāties. Subst. izkrē̦puõjums, der Auswurf, Speichel.

Avots: ME I, 755

‡ izlaĩpât Frauenb., = izlàipuôt.

Avots: EH I, 461

izlam̃pât, izļampuôt Erlaa, tr., überwinden, durchbleuen, sich lustig machen, einen zum besten haben: tad tu redzēsi, ka mēs viņus izlampāsim Blaum.

Kļūdu labojums:
izlampāsim = izlampāsim (im Kartenspiel)

Avots: ME I, 762

‡ izļê̦pât ² Frauenb.,

1) = izbradât:

2) langsam hinausgehen.

Avots: EH I, 464

izpàņât ² , tadeln, brackieren: visu viņš izpāņā. bē̦rns negrib ēst, izpāņājis (verwöhnt) Bers.

Avots: ME I, 778

izpànîgs ² , tadelnd, wählerisch, anspruchsvoll: tad nevar būt pārāki izpānīgs, bet jāņe̦m par labu A. XII, 571, Bers.

Avots: ME I, 778

‡ izpâpinât ² Frauenb. "(Ruhe gönnend) verwöhnen": esi diezgan izpāpinājis slimuo ruoku! ķeries pie darba!

Avots: EH I, 470

‡ izpārdavuôt Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, (viele[s]) nacheinander verkaufen: i. luopus pa vienam Meselau, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 470

izpārduôt: jis izpārduod ādas par lē̦tu naudu Pas. XII, 136.

Avots: EH I, 470

izpārduôt (išpardúoti), tr., ausverkaufen: preces; izpārduots nams Vēr. II, 511. izpārduot vīnu, ausschenken Elv.

Avots: ME I, 778

‡ izpā`rstît N.-Peb. "zerstreuen": bē̦rni izpārstījuši spalus.

Avots: EH I, 470

izpāzêt: auch (mit à ² ) Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 470

izpāzêt, eine Rinne (pāze) herstellen, ausrinnen Bielenstein Holzb. 15.

Avots: ME I, 778

izpļãpât, izpļāpêt LP. VI, 305, tr., ausplaudern, aus der Schule schwatzen: muļķe būtu, kad es teiktu, kâ žagata izpļāpātu BW. 10683. mājas puiši izpļāpāja, ka es rupju dziju vērpju A. XX, 618. Refl. - tiês, sich ausplaudern, sich ausschwatzen: mēs vakar labi izpļāpājāmies.

Avots: ME I, 784

‡ izŗãpât Dunika, = izrãpuôt: bērns izrāpāja nuo pagaldes.

Avots: EH I, 478

[izripât Dunika, izripuôt, izripinât, tr., hinaus -, herausrollen: izripināt mucu vai riteni nuo palieveņa C. Refl. - tiês, zur Genüge rollen: viņš izripinājās ar naudas gabalu Jürg. In Warkh. dafür izripinêtiês.]

Avots: ME I, 792

‡ izskrãpât Ahs., = izskrāpêt.

Avots: EH I, 480

‡ izslampât(iês) Kalz., Lubn. ("mit am̂ "), eine Zeitlang liederlich mit nassen oder schmutzigen Füssen einhergehen.

Avots: EH I, 480

‡ izslampât(iês) Kalz., Lubn. ("mit am̂ "), eine Zeitlang liederlich mit nassen oder schmutzigen Füssen einhergehen.

Avots: EH I, 480

‡ izšļẽ̦pât Frauenb. "aus-, abtreten": i. labību.

Avots: EH I, 486

izšņãpât, [Drosth.], izšņāpt Bers.,

1) ausstreichen:
tuo vajag izšņāpāt Poruk;

[2) heimlich entwenden:
izšņāpt naudu nuo kules N. - Peb.].

Avots: ME I, 813

[izšņīpât, mehrfach streifen: izšņīpāt papīru ar nagu Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 813

izspãrdît, Refl. -tiês, ‡

2) zappelnd heraus-, hinausgelangen:
bē̦rns izspârdījies ² nuo lupatām. Dunika.

Avots: EH I, 482

izspãrdît [li. išspárdyti ], tr., mit den Füsse stossend, ausschlagend zerstören, vernichten: pūzni, siekstu BW. 16856, jumtu 18544. sapuvušu bē̦rza ce̦lmu ar kājiņu izspārdīju 15097, 1. Refl. - tiês, zur Genüge zappeln, um sich schlagen: lai vēl izspārdās. nuo galda atstājušies, puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115. sakrājušies padebeši izspārdījās (sich entladen) pē̦rkuonī Kronw.

Avots: ME I, 801, 802

izstam̃pât, tr., ausstampfen: iz zemes kaŗa pulkus izstampāšu Asp.

Avots: ME I, 805

‡ izstaupât, = izstaũpêt: dumbrājs līcis ... zirgu un guovju izstaupāts FBR. XIV, 74.

Avots: EH I, 483

izstrĩpât, izstrĩpuôt, tr., ausstreifen, Linien ziehen, ausstreichen: pūķis mani uz ilgu laiku izstrīpuoja nuo dzīvuo saraksta Vēr. II, 815.

Avots: ME I, 807

[iztipât Drosth., iztipinât Lis., N. - Peb., langsam und leise hinausgehen: izt. nuo istabas.]

Avots: ME I, 818

‡ iztrum̃pât Dunika, = ‡ iztrum̃pêt 1.

Avots: EH I, 491

jaûnpãris, das junge Paar Sassm.

Avots: ME II, 101

I kam̃pãns, Kampfhahn (wohl hieraus entstellt), Streit - od. Brausehahn (machetes pugnax RKr. VII, 96.

Avots: ME II, 151

II kam̃pāns, irgend was Grosses: ta tad kampāni [C.] (von grossen Kartoffeln). [Wohl zu kampa.]

Avots: ME II, 151

kaņe̦pãjs,

2): auch (mit -ep- ) Salis n. FBR. , 62, Ramkau, Sonnaxt.

Avots: EH I, 585

kaņe̦pãjs [Wolmarshof, Bers., kaņepãjs Wolm., C.],

1) das Hanfelld;

2) gew. Pl. [Bei Manz. Lettus.
kaņepeji], der Hanf, die Hanfpflanzen: kaņepāji nemīstīti BW. 11203. es tev duošu linu kre̦klu kaņepāju (Var.: kaņepēju, kaņepāja, kaņipēja, kaņapēju) piedurknēm 21111. kaņupējas 2426.

Avots: ME II, 156

‡ kaņupāji Serbig. n. FBR. VII, 70, = kaņe̦pāji.

Avots: EH I, 585

kapãjumi, s. kapaimi.

Avots: ME II, 157

‡ kapàne ² Auleja, = kapānīca: kapānē (dēļu kastē vai vienkuoča silē) kapā luopiem lakstus vai cilvē̦kiem kāpuostus. Vgl. li. kapõnė.

Avots: EH I, 586

kapānĩca, eine Art Mulde, ein Hackbrett Illuxt. [Direktor durch kapõnyčia "Hackbrett" vermittelt wohl aus dem Slavischen; vgl. etwa klr. копаница "Hacke".]

Avots: ME II, 157

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158

kapât,

2): k. zirgu, ein Pferd unaufhörlich mit der Peitsche schlagen
Dunika. stiba ruokā, un kapā bē̦rnus Siuxt. "schlagend treiben" Frauenb.: kas jūs kapā, ka Jums tâ jāskrien? ‡

5) k. zemē lauku, ein Feld abmähen
Frauenb. Refl. -tiês, ‡

4) sich (selbst) schlagen
Popen: guovs kapājas ur asti; ‡

5) "schlecht mähen"
Frauenb.: viņš tikkuo var līdzi k. citiem pļāvējiem; ‡

6) k. cauri Frauenb. "sich durchschlagen, sich durchbehelfen (mit schlechter Kost oder bei schwererer Arbeit)".

Avots: EH I, 586

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kâpât: puikas kâpā pa malkas grē̦dām N.-Peb. nekâpā ar kājām virsū! ebenda. puikas kãpa pa sē̦tu Zögenhof. Zu einem an der Hand geführten Kind beim Treppensteigen: kāpā nu lē̦nam, ka nekrīti! Renzen.

Avots: EH I, 601

kâpât [Warkl., kãpât Ruj., Salis], - ãju, freqn. zu kâpt, wiederholt steigen, klettern: pāri birzēm kāpāja mēness MWM. IX, 175.

Avots: ME II, 192

‡ *ķãpât, zu erschliessen aus ‡ izķãpât.

Avots: EH I, 692

kapâtãjs [kapótojis], einer, der hackt, nagt, frisst: tīklus tarājuot, jāsauc žurkas par kapātājiem LP. VII, 380.

Avots: ME II, 158

‡ kapātuve, ein Trog, in dem Blätter fürs Vieh gehackt werden Zvirgzdine.

Avots: EH I, 586

kāpâtuvis: auch Kurmene, Oknist.

Avots: EH I, 586

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

kar̃pãni, Kartoffeln [C., Arrasch], AP. n. Etn. I, 153 u. a. [bei Niedermann WuS. VIII, 43 und 55. Im suffixalen Teil durch burkāni beeinflusst].

Avots: ME II, 163

‡ kartupāļa "Kartoffelland" Diet.

Avots: EH I, 590

‡ ķel˜pât (um Autz gehört), mit grossen Schritten gehen: cik ilgi es vairs spēšu gaŗus ceļus ķe̦l˜pāt ("cilpuot") Stenden.

Avots: EH I, 694

ķe̦m̃pât: neķe̦m̃pā ar nagiem bļuodā, kur citiem jāē̦d! NB.

Avots: EH I, 695

ķe̦m̃pât, -ãju, schmurgeln, sudeln, namentl. in der Zstz. mit pie: kas tuo bļuodu pieķe̦mpājis? Serb. Refl. -tiês, in Blieden ķempêtiês, sich besudeln: kuo tur ke̦mpājies kâ ķempis Serb. bē̦rns nuoķempējies ar māliem kâ mūrnieks Blieden n. Etn. II, 113.

Avots: ME II, 364

[ķē̦pāji "eine Verbindung von mehreren Schneeflocken im Schlackenwetter" Alt - Rahden. - Vgl. ķē̦pa 4.]

Avots: ME II, 374

ķe̦pât, ‡

3) mit einer
ķe̦pa ‡ 5 das Feld bearbeiten.

Avots: EH I, 696

ķe̦pât, -ãju, ķe̦puôt Spr.,

1) intr., gehen, kriechen (von Kindern):
kur nu ķe̦pāsi? Frauenb.;

2) mit der Hand das Essen in den Mund stopfen, eine breiartige Masse eifrig essen:
tad ta nu bē̦rns ķe̦pa sviestu Mat. Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tur ķe̦pājies ar māliem, sviestu? Serb.;

[2) schneeballieren Eid.].
Zu ķe̦pa.

Avots: ME II, 366, 367

[ķē̦pât, langsam gehen Siuxt n. U.: (mit at-) bē̦rns jau atķē̦pāja šurp Wessen. S. auch ķẽ̦pâtiês.]

Avots: ME II, 374

II ķẽ̦pât (unter ķẽ̦pâtiês 1), ‡

2) liederlich arbeiten
Orellen; ‡

3) schlackern (nass schneien):
sniegs ķê̦pā Smilt. laiks ķẽ̦pa Orellen. šuodien ķẽ̦pā visu dienu Lems.; ‡

4) ķẽ̦pāt uz savu pusi Seyershof, alles mögliche stehlcn.
Refl. -tiês,

2): auch Grünw. Subst. ķẽ̦pâtājs, ein Schmierer:
jaunie makslinieki tikai tādi ķe̦pātāji (wo?). ķe̦pâšanâs, das Schmaddern: k. ar maitām un mē̦sliem A. Grīns Dvēs. put. I, 225.

Avots: EH I, 699

‡ III ķẽ̦pât Lems., = ķē̦rpât.

Avots: EH I, 699

ķẽ̦pâtiês, -ãjuôs,

1) (in Salis und Drosth. auch ķẽ̦pât), schmaddern, mit der Hand in die Schüssel fahren:
kas tur ķē̦pājas ar visiem nagiem pa bļuodu Adiamünde, Serb.;

2) nichts Gescheites zustande bringen, trödeln:
ķē̦pa, kuo tur ķē̦pājies? Ubbenorm, AP., A. XVII, 286; mit geringem Erfolg und mit Störungen arbeiten Planhof.]

Avots: ME II, 374

ķẽ̦rpāji,

1) [Flechtenarten Fockenhof, Schrunden, Römershof, Sessw.]: uz vēl sausākas zemes aug ķē̦rpāji Konv. ² 185;

[2) ķḕ̦rpāji ² Romershof, = spaļi.]

Avots: ME II, 376

ķē̦rpât: auch (mit ẽ̦ ) Salis.

Avots: EH I, 700

ķē̦rpât, -ãju, tr., (Erbsen, Klee) aufs Gerüste legen U.

Avots: ME II, 376

ķim̃pâtiês, -ãjuôs, ķimpêtiês, -ẽjuôs, (ķimpîtiês U.], sich zanken, sich einlassen, sich abgeben: ej nu tur ķimpājies ar viņu Serb., Lub., Smilt. - Zu ķimpa.

Avots: ME II, 381

ķĩpât,

1): (etwas Schweres) hebem, tragen oder wälzen
Seyershof: ķ muca ratuos iekšā;

2): ķ. biezputru AP. ‡ Refl. -tiês AP., = ķĩpât 2 (Intr.): tad nu gan ķĩpājas ar zirņiem tīri bez sāts. Zur Bed. vgl. auch izķĩpât 2, ‡ apķīpât und ‡ atķĩpât.

Avots: EH I, 706

ķĩpât, -ãju, tr.,

1) im Übermasse etwas herschaffen:
kuo nu ķīpā tik daudz ūdens? wosu bringst du soviel Wasser? Frauenb.;

2) schlingend viel essen, einhauen:
ķīpā nu! C., Smilt., Serb., Aps., Bers.; viel trinken Spr.;

3) reinigen,
namentl. Fische Spiess n. U.

Avots: ME II, 389

[ķipâtiês, sich abmühen, sich überarbeiten Wid.]

Avots: ME II, 383

[ķirpât od. ķirpêt mar. "(Neu) in ķirpas zusammenlegen"]

Avots: ME II, 385

‡ *klaipât, zu erschliessen aus nùoklaipãjusi.

Avots: EH I, 608

‡ klam̂pãns ² NB., ein grosses, schwerfälliges Lebewesen: ar citādiem vīriem, nekâ jūs tie klampāni ("?") e̦sat Kaudz. Izjurieši 175.

Avots: EH I, 609

klam̃pât, [klàmpât ² Warkl.] od. klampuôt (li. klampóti od. klampúoti " fortgesetzt gehen"), schwerfällig gehen: klimpu klampu zaķīt[i]s lēca nuo apluoka uz apluoku; tâ klampuoja dē̦la māte uz tuo meitu māmuliņu BW. 23568, 9, Smilt. [Vgl. klambât, klempt II und li. klim̃pti " mit Füssen einsinken."]

Avots: ME II, 212

‡ II klam̃pât Smilten, = klambât ‡ III.

Avots: EH I, 609

klàpât ² , ‡

3) "?": kad aužuot dzijas nuostaipās pa virsu vai apakšu aude̦klam, tad tās klàpā ² Erlaa.

Avots: EH I, 612

klàpât ² , - ãju, [auch klāpuôt Wid.],

1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;

2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]

Avots: ME II, 218

klàupât ² - ãju, [mehrfach stolpern]: es klaupāju un kunkstēju Jauns., Plūd. IV, 412. sieva uz savām kuoka kurpēm klaupādama devās templī Jauns. U. b. 95, 118. [Zu klupt, li. klaũptis " niederknien".]

Avots: ME II, 216

klẽ̦pât [PS., Ruj., klè̦pât ² Warkl.], - ãju, kļẽ̦pât C., Smilt., = klāpāt: labība klē̦pā, t. i. re̦ta, paze̦mi nuolīkusi Wid. klē̦pā - gar zemi iet, līst: labība, uguns klē̦pā Lös. n. Etn. IV, 66. Vgl. klāpât.

Avots: ME II, 224

I klẽ̦pât: klê̦pât Auleja.

Avots: EH I, 616

‡ II klē̦pât,

1) langsam gehen
(mit ẽ̦ ) NB.; mit verletztem Fuss unsicher treten (klè̦pât ² ) Nautrēni: zirgs klē̦pā" "hinken" (klè̦pât ² ) Bērzgale;

2) "mē̦tāties" Wessen: kuo tu klē̦pā nuo viena darba pie uotra?

Avots: EH I, 616

kļẽ̦pât, s. klẽ̦pât.

Avots: ME II, 240

I kļẽ̦pât: feucht werden, faulen (vom Getreide) Lems.

Avots: EH I, 625

‡ II kļẽ̦pât C., Lermb., Lems., kļẽ̦puôt Kegeln, feucht schneien: sniegs kļē̦pā. šuodien kļē̦pā visu dienu.

Avots: EH I, 625

‡ *III kļẽ̦pât, zu erschliessen aus izklẽ̦pat 2.

Avots: EH I, 625

‡ klimpât, zu erschtiessen aus nùoklimpât und ‡ atklim̃pât.

Avots: EH I, 617

klĩpât: auch Seyershof, Trik.; zur Bed. vgl. auch izklîpât.

Avots: EH I, 619

klīpât Karls., = klīmât.

Avots: ME II, 230

‡ klum̂pãns ² NB., wer grosse Holzpantoffeln anhat.

Avots: EH I, 622

knapât: n. Sehwers Unters. 53 aus nd. knappen "klappen, klatschen".

Avots: EH I, 627

‡ knapât, -āju,

1) hacken, zerkleinern
Laud.: k. lapas;

2) picken
Gr.-Buschh.: vista knapā; mit kleinen Bissen, pickend essen Lubn., Mar. Aus nd. knappen "mit den Zähnen Nüsse aufknacken; Speise zu sich nehmen, essen"? S. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 627

knapât "?": teci, anu kumeliņ, kājā kāju knapādams! BW. 29991 var. [aus Meiran].

Avots: ME II, 242

knãpât [Serbigal, C.], = knābāt: [es redzēju me̦lnu kraukli uz vē̦de̦ra knāpājam BW. 34679].

Avots: ME II, 244

‡ kņapât Kaltenbr., = knãbât I.

Avots: EH I, 636

kņãpât, - ãju, = knāpât, picken: vista kņāpā graudus Bergm. n. U., Ahs.

Avots: ME II, 252

‡ *kņẽ̦rpât, zu erschliessen aus ‡ apkņẽ̦rpât.

Avots: EH I, 636

knipât, knipêt: aus nd. knippen "knipsen".

Avots: EH I, 630

knipât, knipêt, schuhrigeln Hasenp. n. U.; knipsen U.

Avots: ME II, 247

knĩpât: "schwer abzupflückende Beeren lesen" Frauenb.

Avots: EH I, 632

[knĩpât, - ãju PS., C., = knĩbât 1.]

Avots: ME II, 248

‡ kņùopât ² Zvirgzdine, = knuõpêt 1.

Avots: EH I, 637

kuõpãm, Instr. PL. von kuopa, = kuopâ, zuhauf, zusammen: kuopām, kuopām, ciemiņu meitas! RKr. XVI, 184. liek lādē, plīst kuopām BW. 24576. brauksim kādu gabalu kuopām Lautb. viņas staigājušas kuopām ar meitām Jan.

Avots: ME II, 345

kuõpâtiês, -ãjuôs, kuõpêtiês, -ẽjuôs, kuõpuôtiês, n. U. in Autz kuopîtiês, sich verbinden ; zusammen halten, vertraut mit einander umgehen: kur kaimiņš ar kaimiņu organiski kuopuojas JR. IV, 162. satiksmes vārds "pēc" kuopuojas ar ģenitīvu. meita kuopuojas ar puišiem, pflegt allzu intimen Umgang.

Avots: ME II, 345

kuõppãrskats ,* allgemeine Übersicht Stari II, 224.

Avots: ME II, 346

‡ krapãns NB. "ein kleines Kind".

Avots: EH I, 642

‡ krãpãns NB.,

1) ein grosser Krebs;

2) ein alter Mensch.

Avots: EH I, 645

[krāpāt "räuspern" Fur. - Mit hochle. ā aus ē̦? vgl. krē̦pât.]

Avots: ME II, 266

[I kre̦mpāt C., runzeln.]

Avots: ME II, 273

II kre̦mpāt, -ãju, [kre̦m̃pâtiês Nigr.], intr., qualstern Wid. Vgl. krē̦pāt.

Avots: ME II, 273

[III kre̦m̃pât Ruj., stibitzen.]

Avots: ME II, 273

‡ kŗẽ̦pât Frauenb., = krẽ̦pât.

Avots: EH I, 665

‡ krim̂pãns ² NB. "ein weinendes kleines Kind".

Avots: EH I, 654

‡ krim̂pât ² NB., weinen.

Avots: EH I, 654

krum̃pât, ‡

2) runzelig werden
Für. krum̃pêt: nach Schwers Unters. 59 aus nd. krumpen "zusammenziehen, einschrumpfen lassen".

Avots: EH I, 659

krum̃pât, -ãju, krum̃pêt, krum̃puôt, tr., runzeln, falten: pieri, svārkus. Refl. -tiês, runzelig, faltig werden, Falten werfen: jaka mugurā krumpējas Dond.

Avots: ME II, 286

(kumpāt L., zusammenrollen.] Refl. -tiês, krumm, gebückt gehen: līka, kumpa dēlu māte pa istabu kumpājās BW. 23316.

Avots: ME II, 312

‡ II kum̃pâtiês Pankethof "sich heimlich verständigen (sle̦pe̦ni sarunāties, sazināties)".

Avots: EH I, 674

kupât, ‡

2) "?": k. kupāja auniņa vilna; tâ lai kupāja nama saimeniece RKr. XIX, 157 (aus NB.); ‡

3) "?": viņš kupā un briest nuo dusmām Pankelhof.

Avots: EH I, 676

kupât, -ãju, intr., freqn. zu kupt, gerinnen, sich vermehren, steigen Frauenb.: kupā mans pieniņš Tr. IV, 453.

Avots: ME II, 317

làipât: pa ābūlu laipādama Blieden n. FBR. XVI, 105; "langsam gehen" (mit -ât ) Warkl.: jis lē̦nām làipā ² . Refl. -tiês: auch Für.

Avots: EH I, 713

[làipât PS., C., Bers., = laipuôt Refl. - tiês Nötk., = laipuoties 1.]

Avots: ME II, 410

‡ làmpām ² Saikava, vollständig: l. piedzēris.

Avots: EH I, 718

lam̃pãns,

1): ein ungeschiekter Mensch
(mit àm ² ) Gr.-Buschh., Oknist; ein grosses, ungeschicktes Lebewesen (mit àm ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 718

lam̃pãns [auch Jürg., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Trik., lampans Erlaa],

1) ein plumpes, ungeschicktes, zerlumptes, einfältiges, schlaffes Lebewesen:
šie tādi lampāni nākuot mežā vēl uz briežiem JU. [lampans "slābans" Etn. IV, 129; iet kâ lampāns;

2) = lampainis Etn. IV, 129;

[3) in Erlaa lampans, in Nötk. lampāns (Subst˙!), einer, der ungeschickt geht.
- In der Bed. 1 u. 3 zu lampa III.]

Avots: ME II, 418

lam̃pât,

1): tüchtig prügeln
Erlaa; in kleine Teile zerspalten (mit àm ² ) Saikava;

2): gierig essen
AP., Eriaa;

3): auch AP., Ermes, Jürg.; schwerfällig gehen; langsam laufen
(mit àm ² ) Auleja; "nevīžīgi iet" (mit àm ² ) Saikava; schwerfällig, unbeholfen gehen Wessen; auf den Weg nicht achtend, andern auf die Fersen tretend gehen (mit am̂ ² ) N.-Bartau; ‡

4) "nevīžīgi kuo darīt" (mit am̃ ) AP. - Zur Bed. vgl. auch izlam̃pât.

Avots: EH I, 718

lam̃pât, - ãju, lampuôt,

1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;

2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;

3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. ² 409).]

Avots: ME II, 418, 419

‡ lapājs "zâle ar lielam lapām" Seyershof. citreiz krūmuos tāds l.; tuo zirgs neē̦d.

Avots: EH I, 720

lāpāns: auch (mit āp ) AP., C., Jürg., (mit àp ² ) Meselau, (mit âp ² ) N.-Peb.

Avots: EH I, 728

[lāpāns Bers., = lãbãns.]

Avots: ME II, 439

ļãpãns Burtn., Bers., ein Ungeschickter, Plumpsack: tas jau tīrais ļāpans Burtn.

Avots: ME II, 533

[lapārnīca "ein grosser Schöpflöffel" Warkl]

Avots: ME II, 422

lapât: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 720

lapât, s. lapuôt.

Avots: ME II, 422

lâpât [auch Drosth., Stomersee], - ãju Bers., Erlaa, lâpuôt Aps., intr., kriechen: uts lāpā Etn. IV, 129. [Um Walk gebe es ein lāpât "gramstîtitiês 1": kuo tu pa tumsu lāpā?]

Avots: ME II, 439

I lâpât: auch (mit à ² ) KatrE.; kuo tu lâpā (tâ, ka paliek pē̦das) pa istabu? Fehsen, Schwanb. l. pa dubļiem Schwanb. lai tie kuomi l. sāk Tdz. 47169, 1; lâpat ² Lems. "laipuot pa slapju vietu".

Avots: EH I, 728

‡ II lãpât "locker, lose (nicht straff) sein, sich nicht fest anschliessen" (mit ã ) Mesoten; = klàpât ² ‡ 3 Erlaa (mit à ² ): ja pārtrūkst nīts un neieskatās, tad dzijs lāpā (nepieiet pie aude̦kla). nuo iesākuma dzijs parasti lāpā; kad tās izlīdzinās, tad vairs tâ nelāpā Erlaa.

Avots: EH I, 728

(ļâpât "langsam, ungeschickt gehen" Warkl., N.-Peb.]

Avots: ME II, 533

le̦pāns, s. ļe̦pāns.

Avots: ME II, 452

[ļe̦pãns,] le̦pãns Smilt., Ramk., ļe̦pans (Morizberg, hier daneben auch "ļē̦pans"], etwas Weiches, Schweres, Kraftloses, der Plumpsack: viņš uzgulās kâ ļe̦pans virsū Mar. n. RKr. XV, 125. [ļe̦pāns "ein unsauberer, ungeschickter Mensch" N.-Peb.; *ļe̦pans (oder *ļe̦pe̦ns?) Mar. (gespr. ļapans), *ļe̦pāns (oder "ļe̦pē̦ns?) Bers. (gespr. ļapāns), ļe̦pāns Nötk., ein kleines und weiches Tierjunge; *ļe̦pans od. *ļe̦pe̦ns Mar., ļe̦pans N.-Peb. "ļumans, mīksts". - Zu lept?]

Avots: ME II, 537

[ļê̦pāns "kas ļē̦pā 1"Nötk.]

Avots: ME II, 539

lê̦pât: ungewandt, unbeholfen gehen Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 738

[lê̦pât "kriechen" Warkh.; lē̦pât, - ãju, langsam ausschreiten Welonen, Biržgalis, Mar.; s. auch ļê̦pât.]

Avots: ME II, 461

[ļe̦pât Wid., s. ļē̦pât.]

Avots: ME II, 537

I ļe̦pât,

1): auch NB.

Avots: EH I, 771

‡ II le̦pât Auleja, faseln, schwatzen.

Avots: EH I, 771

ļê̦pât,

1): im Kot waten
(mit ê̦ ² ; auch refl. mit derselben Bed.) Salis;

2): auch Ermes Trik.

Avots: EH I, 772

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât ² MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540

‡ liêkspârns ² NB. "ein Bestandteil eines Netzes, der ans Ende der spārni eines venteris gesteckt wird, wenn das Wasser breiter ist als der venteris, damit die Fische nicht vorbeischwimmen können".

Avots: EH I, 753

‡ liẽlpārslaîns, in grossen Flocken fallend: mīkstu, lielpārslainu sniegu Jauns. Raksti VIII, 119.

Avots: EH I, 755

liepāja,

2): ap pili ir sirmā l. (Lindenwald)
Pas. XV, 382.

Avots: EH I, 756

liepāja,

1) ein Körbchen aus Lindenborke
Setzen: skanējās, dārdējās nuo liepājas dze̦lzavā RKr. VII, 1436;

2) liepajas (wohl liepājas), Lindengebröche
L.; liepãjs, s. liepaine.

Avots: ME II, 504

Liẽpãja: an Ort und Stelle mit â ² gesprochen.

Avots: EH I, 756

Liẽpãja, die Stadt Libau; [vgl. RKr. XIV, 8].

Avots: ME II, 504

liẽpãjs (unter. liẽpaine), ‡

2) = liepkauls Erlaa, Fest., Lub. (mit ìe ² ): pliki paliek kâ liepāji. P.W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 756

limpât: laufen Zögenhof (mit im̃ ), A.-Laitzen (mit ìm ² ).

Avots: EH I, 742

limpât, -āju, intr., springen: zaķītis lēca nuo aparas aparā; tâ limpāja meitu māte, iegātnīša me̦klē̦dama BW. 23568, 3. [Vgl. limbât]

Avots: ME II, 470

‡ ļipāns PV. "wer eine ļipa hat".

Avots: EH I, 773

ļipât, -ãju,

1) unsicher gehen, wie Kinder und alte Menschen
Etn. IV, 130; laufen (namentlich von Hasen) Allend.;

[2) den Schwanz schnell hin- und herbew egen
C.].

Avots: ME II, 541

lipâtiês, -ãjuos, ankleben wie eine Klette; liebkosen L., sich anschmeicheln Salis n. U. [Wohl zu lipt.]

Avots: ME II, 473

luõpãrstniẽcĩba,* die Veterinärkunde.

Avots: ME II, 527

luõpãrsts, der Veterinärarzt.

Avots: ME II, 527

‡ lum̂pārs ² Frauenb., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 761

‡ *lumpât, zu erschliessen aus ‡ àizlumpât.

Avots: EH I, 761

‡ *ļumpât; zu erschliessen aus ‡ àizļumpât.

Avots: EH I, 774

‡ naktspātari Janš. Bandavā II, 275, pātari zur Nachtzeit.

Avots: EH II, 4

nampãrvàldniẽks ,* der Hausverwalter.

Avots: ME II, 692

‡ ņapâtiês Schnehpeln "sich zum Angriff anschickend mit den Zähnen knirschen und geifern (vom Eber)": nikns kuilis ņapājas.

Avots: EH II, 112

nepãrejams, unüberschreitbar: bijis nepārejams purvs LP. VI, 216.

Avots: ME II, 726

nepãrgruozãmĩba ,* nepārgruõzĩba *, die Unveänderlichkeit: nepãrguozĩbas laikme̦ts Konv ² 585.

Avots: ME II, 726, 727

nepāris: n. ruodas, kad cimdu pārim katrs cimds ar citādu dziju vai rakstu Frauenb.

Avots: EH II, 17

nepāris, nepārs, das Unpaar: nepāris arī citādi kāzās bijis ievē̦ruojams skaitlis BW. III, 1, 78. bagātai brūtei bija 11 - 15, tukšākām 7 - 11 un kalpu meitai 5 - 7, bet arvien nepārā BW. III, 52.

Avots: ME II, 727

nepãrkâpjams, unübersteigbar: nepārkāpjama sē̦ta.

Avots: ME II, 727

nepãrnieks: die Unpaarzahl Pas. XI, 222.

Avots: EH II, 17

nepārnieks, der unpaar ist: viens nepārnieks, sieviete vai vīrietis, iestājas dārziņa vidū BW. V, S. 204.

Avots: ME II, 727

nepãrprùotams, kein Missverständnis zulassend, deutlich, verständlich: nepārpruotama valuoda.

Avots: ME II, 727

nepãrre̦dzamĩba ,* die Unübersehbarkeit Kaudz.

Avots: ME II, 727

nepãrre̦dzams, unübersehbar: tumšs mežs, kur vien acis meti - nepārre̦dzams Vēr. II, 1.

Avots: ME II, 727

nepãrskàitãms, unzählbar: nepārskaitāms ļaužu pulks gāja līdz uz kapiem Pav.

Avots: ME II, 727

nepãrskatãmĩba ,* nepãrskatãms, = nepãrre̦dzamĩba, nepãrspējams B. Vēstn.

Avots: ME II, 727

‡ nepãrspriêdîgs, nicht recht beurteilend: lietas nezināšana un nepārspriedīgais prāts Kaudz. Izjurieši 35.

Avots: EH II, 17

nepãrsũdzams, eine Appellation nicht zulassend: nepārsūdzams spriedums Str.

Avots: ME II, 727

nepãrtraukts, ununterbrochem, ungestöt: nepārtraukts miers.

Avots: ME II, 727

nepãrvaramĩba ,* die Unüberwindlichkeit: ienaidnieku nepārvaramība izrādījusies par teiku Latv.

Avots: ME II, 727

nepãrvarams, unüberwindlich: nepārvaramas grūtības; nepārvarams ienaidnieks, riebums.

Avots: ME II, 727

nepãrzinãms, mit unserem Wissen nicht zu erfassen, unfassbar, unfasslich: es arī tuvuojuos tev, nepārzināmais MWM. VII, 1.

Avots: ME II, 727

nùocapât: flink hingehen Vank.

Avots: EH II, 36

nùočàmpâtiês ² Kaltenbr., sich (ungeschickt hantierend) besudeln: nuočampājies ar miltiem.

Avots: EH II, 37

[nùocapât "nuoiet" Lubn. n. Celm.; mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 767

nùočãpât, nùočãpuôt,

1) intr., hinab -, herab -, weg -, hinkriechen, langsam hingehen:
viņš nuočāpuoja uz savu... auzas nuočâpājis C.

Avots: ME II, 770

[nùočarpâtiês, sich beschmutzen: bē̦rns tâ nuočarpājies, kâ pe̦lnuos ielīdis Grünh., Naud.].

Avots: ME II, 769

nùocipât, nùocipuôt, intr., mit kleinen Schritten weggehen, eine Strecke Weges zurücklegen: vai tad nu manas ve̦cās kājas nespēs nuocipāt tās jūdzes? Sil.

Avots: ME II, 768

‡ nuočupât Frauenb., mit seinen Exkrementen besudeln: bē̦rns nuočupājis visu kluonu.

Avots: EH II, 37

‡ nùoè̦lpât ² Linden in Kurl., einige Atemzüge tun: pāris reizes nuoe̦lpāja un tad aizmiga tâ kâ miegā.

Avots: EH II, 44

nùokapât, ‡

2) stark verprügeln
Siuxt: es tev ņemšu nuokapāšu tavus nagus; mehreremal schlagen Popen: kad guovs nuosvīdusi, tad tā januokapā ar puceņu vici; ‡

3) schlagend beschmieren
Popen: guovs kapājas ar asti un visu galvu nuokapā ar mē̦sliem.

Avots: EH II, 51

nùokapât [li. nukapo`ti], tr., abkappen, abhauen, abschlagen: zarus, vārpas, pātagu. baltajam ābuolam gali vien nuokapāti BW. 28671, 1.

Avots: ME II, 794

[nùoķe̦pât,

1) "gierig aufessen; gierig essend (die Speise) verwühlen"
Vank.;

2) "= nùoķē̦pât ^2" Gramsden, Naud.]

Avots: ME II, 805

nùoķẽ̦pât,

2): auch Nötk., Warkl;

5): nicht gründlich auflesen
Nötk.: tikai pārstaigāts un nuoķē̦pāts.

Avots: EH II, 59

[nùoķẽ̦pât,

1) sich mit Schmutz bedecken
Salis;

2) (mit schmutzeigen Füssen od. Händen) besulden:
netīriem pirkstiem nuoķē̦pājis baltuo galdautu Lennew., Degunen, Segew., Sermus, Nitau, Sessw., Behnen, Ermes, Plm., Lis., Selsau, Sauken, Ringmundshof, Kursiten, Autz, Serben, Siuxt, Lesten, Ekau, Stenden, Grünwald, Laud., Drobbusch, Lös., Ipiķi, Grünh., Ruhental, Salgaln, Burtn. ar māliem nuoķē̦pāju pirkstus N. - Peb., Jürg.;

3) verwirren:
jauns pļāvējs nuoķē̦pā labību Jürg.;

4) verleumden:
n. savus kaimiņus Luttringen;

5) verderben
(tr.): aude̦klu nuoķē̦pās vien Neu - Wohlfahrt; kādu darbu nuoķē̦pājis ir tas, kas tuo iesācis, bet nav pabeidzis Neu - Bilskenshof;

6) von oben abnehmen:
n. pienu, krējumu nuo virsas C.; "schnell aufessen" Breslau. Refl. - tiês,

1) sich besulden
Nötk.;

2) eine Zeitlang trödelnd nichts Gescheites zustande bringen:
ve̦se̦lu stundu nuoķē̦pājuos, bet nekā nepadarīju Jürg.]

Avots: ME II, 806

nùoķĩpât, aufessen Drosth.

Avots: ME II, 806

I nùoķĩpât: nuoķīpājis ... divi kukuļi maizes Pas. VIII, 413.

Avots: EH II, 59

‡ II nuoķĩpât Libau, beflecken: n. drēbes.

Avots: EH II, 59

‡ III nuoķīpât Bixten "von rohem Gedärm das Fett entfernen".

Avots: EH II, 59

[nùoķipâtiês, sich abplagen Wid.]

Avots: ME II, 806

nùoklaipãjusi labība, das gelagerte, am Boden liegende Getreide Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 797

nùoklâpât,

1): auch (mit à ² ) KatrE., Saikava.

Avots: EH II, 53

nùoklē̦pât (unter nùoklēpêt): auch Warkl. n. Fil. mat. 104; nuoklē̦pājušas ... auzas Jürgens 20. ‡ Refl. -tiês "?" : bij (nämlich der Backenbart) re̦ti un gluži me̦lni, nuoklē̦pājušies ap žuokļiem kâ sniega auzas Kaudz. Izjurieši 40.

Avots: EH II, 53

nùoklimpât,

[1) ohne Arbeit die Zeit verbringen
Plm., N. - Peb.]: viņš laikam visu mūžu jau te nuoklimpājis? Dz. V.;

[2) (mit "im̃") "mit grossen Schritten dahingehen; bissenweise verschlingen; ungeschickt tun"
Serben, Sermus, Peb.; mühsam hingehen Ermes; "langsam mit grossen Pantoffeln (und gebückt) hingehen" Gramsden; "auffressen" Ipiķi. - Refl. - tiês, ohne rechte Arbeit trödeln (mit im̃) Neu - Wohlfahrt.].

Avots: ME II, 798

nùoknãpât, tr., wiederholt abpicken, abhacken.

Avots: ME II, 800

‡ nùokņapât Kaltenbr., = nùoknābât 1: vistas nuokņapā uogas.

Avots: EH II, 55

‡ nuokņẽ̦rpât Frauenb., teilweise aufessen und besudeln: nuokņē̦rpāts gaļas (vai maizes) gabals.

Avots: EH II, 55

‡ nuokrẽ̦pât Seyershof, = nùospļaũt 2: te viens bij nuokrē̦pājis zemē.

Avots: EH II, 56