Paplašinātā meklēšana

‡ abu (li. abù, slav. oba), beide: atrada abu (accus., geschrieben: abbe) Ev.

Avots: EH I, 1

abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Avots: ME I, 6

‡ abuks ein unverschämter, trotziger Mensch Lems., Wainsel: ar tādu abuku jau ne˙kâ sadzīvuot. tas nav ne˙kāds cilvē̦ks, tīrs abuks.

Avots: EH I, 1, 2

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6

abuls: abuliņš auch Orellen, Salis, Salisb.

Avots: EH I, 2

[abuls, Klee BW. 21871, 1, oder abuliņš Wolmar u. a., s. âbuoliņš].

Avots: ME I, 6

abuze N. - Peb., ein vergesslicher Mensch.

Avots: EH I, 2

‡ abuzis,

1) ein Mensch mit verwühltem Haar
Druw.;

2) ein böser, zänkischer Mensch
AP., Druw.: tāds kâ abuzis (von einem zornigen Menschen) Lemburg.

Avots: EH I, 2

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

‡ àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52

‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138

atstabulêt, tr., auf der Pfeife spielend herbeilocken LP. VI, 807.

Avots: ME I, 197

babulêt od. babilêt Friedrichstadt A. X, 2, 438, intr., babelêt Degl., tr., schwatzen. Wohl entlehnt aus d. babbeln.

Avots: ME I, 246

I babulis, babulnieks (f. -niece), der Schwätzer: tu esi gatavs babulnieks; niekus vien babulē A. X, 2, 438; Mag. II 3 114.

Avots: ME I, 246, 247

II babulis,

1): "ein Mieter"
Borchow.

Avots: EH I, 197

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. ² 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247

‡ III babulis Salis, = vabule 1.

Avots: EH I, 197

I babulnieks (unler babulis I ): auch N.- Bergfried.

Avots: EH I, 197

II babulnieks (unter babulis II),

1): auch Peb. n. BielU.; babuļnieks "piedzīvuotājs" Nötk.

Avots: EH I, 197

babuls U., Wid., vabuolis [bab- für vab- wohl unter dem Einfluss des gleichbed. bambals].

Avots: ME I, 247

cabu! Interj. in Verbindung mit cibu.

Avots: ME I, 363

cabuļi: puiši, aunaties, maucaties cabuļuos! BW. 30585 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 259

cabuļi, cabļi, s. ce̦bules.

Avots: ME I, 363

čabuliņas, cabas I, 400 zu ersetzen durch čabuliņas, = čabas.

Avots: EH I, 281

čabuliņas, čabas: cūka taisa čabuliņas; jākāpj zīļu uozuolā BW. 2420 (aus Kreuzb.). [ča - in Kreuzb. könnte aus ķe̦- entstanden sein; vgl˙li. kẽblė "ходуля".]

Avots: ME I, 400

[cabulis, ein kleines Küchlein AP., Drsth., Schujen, Roop u. a.]

Avots: ME I, 363

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400

I čabulis: ein unangenehmer Schwätzer Gramsden.

Avots: EH I, 282

‡ *II čabulis oder *čabule BWp. 2420, 1 var. (aus Selb.), = čabuliņas.

Avots: EH I, 282

[III čābulis, ein schwacher Mensch: kas nu tur par strādnieku, tas tāds čābulis Burtn.]

Avots: ME I, 407

cabuls: auch Druw.

Avots: EH I, 259

cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]

Avots: ME I, 363

čaburis, jem., der viel und lauter Unsinn spricht Mar. n. RKr. XV, 110; [zu čabêt].

Avots: ME I, 400

čaburs, ein dichter Strauch, die Babelung eines Baumes, der Ast: [kārklu čaburā iekāru izkaptis. eglīte ar 6 čaburiem; vgl. ķe̦buris dass. und čeburs.]

Avots: ME I, 400

dabuit (unter dabût): auch (mit uî ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 124, Oknist, (mit uĩ ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 301

[drabulis (vgl. dre̦bulis),

1) "jem., der zittert"
Lemburg;

2) "ein charakterloser Mensch"
Kr. - Würzau.]

Avots: ME I, 488

‡ drabuškas N.-Rosen, = druskas: sīka nauda ar visām drabuškām (Var.: drusciņām) BW. 25638.

Avots: EH I, 328

‡ gabuls, = gabals: šūn ... svārciņu deviņiem gabuliem! BWp. 1341, 2 var. zemes gabuliņu BW 28261, l var, nuobrauce gabulu Pas. IV, 251 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 375

grabu, graba, Interj., rasselnd, raschelnd, grabbelnd, klappernd: čīku, čīku, grabu, grabu, kas mežā grabinās? BW. 30550, 4. griba, graba kažuociņš 18590. Oft in negierter Verbindung mit čiku, čaku, čabu, nicht raschelt es, nicht grabbelt es, es ist mäuschenstill: viņš aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu LP. VI, 323. viss bija klusu un mierīgi, ne čika, ne graba. ne čabu, ne grabu, lab˙rīt pie luoga Bielenst. Rätsel No 894 ("das Licht").

Avots: ME I, 635, 636

grabulis,

2): tuo sauc par grabuli, kas runā tukšu runu Salis; "nenuosvē̦rts cilvē̦ks" Salis n. FBR. XV, 64.

Avots: EH I, 397

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636

‡ grabums "truoksnis, kas ruodas ņuo grabēšanas" Siuxt.

Avots: EH I, 397

‡ ìedabuit Dunika, Kal. OB.. Oknist, Rutzau, = iedabût 1. Refl. -tiês, mit Mühe hineingelangen Dunika, Kal., OB., Rutzau: re̦snā saimniece nevarēja ie. ratuos.

Avots: EH I, 507

kabu, für kab, wenn doch: kabu man nuolīguot ezeriņa maliņā BW. 31016 (Setzen). kabu man tā pļaviņa (Var.: kad man būtu tā pļ.) BW. 28585, 5 (Laizen, Smilten); 11205.

Avots: ME II, 130

kabucĩtis, ein alter Pelz Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 130

kabu kabumis iet, schief und krumm gehen: rati iet kabu kabumis Kaw.

Avots: ME II, 130

klabu, klappernd: klabu, klabu zābaciņi BW. 24065. kurpes gāja klabu klabs 5726.

Avots: ME II, 207

‡ klaburêtiês Lems., = kleberêties.

Avots: EH I, 607

klaburis,

1) die Klapper, wie sie bei der Klapperjagd gebraucht wird:
zaķu tramdīšana ar klinkšķiem un klabuŗiem LP. III, 103, [Bielenstein Holzb. 600];

2) das Klopfbrett;

3) = kabata 1 Kand.

Avots: ME II, 207

klaburnĩca, die Klapper; die Plappertasche: tu ļurkšķi un klarkšķi kâ klaburnīca Doku. A.

Avots: ME II, 207

klaburniẽks, jem. der mit Hilfe des Klopfbrettes den Ausbruch des Feuerschadens verkündet, ein Klapperer Grünh.

Avots: ME II, 207

‡ knabucis;

1) ein Küchlein
Lems.;

2) ein kleines Kind
Lems.: aiznesiet ciema kukuli mazajiem knabucīšiem!

Avots: EH I, 626

‡ knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626

knaburĩtis, verächtliche Bezeichnung einer Person: tu, tēviņ, knaburīti, kam izdevi tē̦va zemi? BW. 3822.

Avots: ME II, 241

‡ krabulis, eine alte, wertlose Sache Seyershof: jāme̦t tas k. (gemeint ist ein zerbrochener Tisch) ārā. tam tādi krabuļi bij ve̦zmā.

Avots: EH I, 640

labucĩtis: ej vien, labucīte, mežiņā! (zu einer Kuh gesagt) AP.

Avots: EH I, 710

[labucĩtis Zaravič, = labulis.]

Avots: ME II, 398

labulis, gew. das Demin. labulĩtis, mein Bester: mīlestība, labulīt, ir augstākais pasaulē Poruk, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 398

labums,

4): dēļ tava labuma (in deinem Interesse)
es gribēju izpestīt tavu māti Pas. V, 200; ‡

6) ne˙kādā labumā viņi nedzīvuoja Frauenb., sie lebten durchaus nicht verträglich.

Avots: EH I, 710

labums,

1) das Gute, das Gut, Eigentum:
visu tuo labumu (mantu) pūķi bij sane̦suši LP. VI, 101. redz, kur nu mans labums aprīts IV, 7. augstākais labums, das höchste Gut SDP. VIII, 96;

2) das Verdienst, die Wohltat:
kungs par tādu labumu atdevis puisim savu meitu par sievu LP. IV, 206;

3) die Güte, der Wert:
ce̦nu nuoteic preces labums;

4) vienā labumā dzīvuot, in Herrlichkeit und Freuden leben:
nuo tās dienas dzīvuojis vienā labumā LP. IV, 88. labumā iet, zur Förderung der Gesundheit, zum Segen gereichen: šis ēdiens man iet labumā Kand. kâ tad man neies labumā? wie sollte sich mein Reichtum nicht mehren? LP. VII, 831;

5) der Plur. labumi, Leckerbissen, schöne Speisen:
ne tad taupīja cepešus, ne citus labumus LP. IV, 79. puisim brīnum pa prātam bez darba vienuos labumuos izmieluoties LP. IV, 70.

Avots: ME II, 398

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398

‡ nabugs Weissensee, = nabags.

Avots: EH II, 1

‡ nabušnieks Saikava, ein Bettler, der an der Kirche um Almosen bittet.

Avots: EH II, 1

nelabums, ‡

2) eine Krankheit
Salis, Wessen: kad sive̦nam ir tāds n. klātā, tad viņš dzeŗ vircu Salis; ein Geschwür an einer zerquetschten Stelle Wessen; "vieta ādā, kas pūžņuo, milst" Kaltenbr.

Avots: EH II, 14

nelabums [li. nelabùmas "Boshaftigkeit"], das Schlechte, Böse, der Schaden: nelabums, kas tur virsū pluduoja, e̦suot pruojām LP. V, 12. nuo tam mums neceļas ne˙kāds labums, bet vienīgi nelabums.

Avots: ME II, 719, 720

‡ nuodabuît Oknist, (mit uĩ ) Dunika, Rutzau, = nùodabût,

1): n. zābaku nuo kājas Oknist. Refl. -tiês Dunika, Rutzau,

1) mühsam hingelangen:
n. līdz mežam;

2) mühsam hinabresp. herabgelangen:
n. nuo ve̦zuma.

Avots: EH II, 38

nùostabulêt, tr., auf der Pfeife ein Stück abblasen: vilki nuostabulējuši savu gaudu dziesmu LP. VI, 294.

Avots: ME II, 858

‡ pabubinât, ein wenig bubinât I: zirgs barības gaiduot pabubināja. slimnieks kaut kuo vēl pabubināja Vank.

Avots: EH II, 122

pabučuôt: ja ķēniņa meita mani pabučuo Pas. VII, 321 (ähnlich VI, 389; IX, 111, Tdz. 42549). Refl. -tiês: pasabučātu trīs reizes Pas. VIII, 341.

Avots: EH II, 122

pabučuôt [li. pabučiúoti], tr., einen Kuss aufdrücken: čigāns pabučuoja cienīgam tē̦vam ruoku JK. V, 96. [Refl. -tiês, einander eine Weile küssen.]

Avots: ME III, 10

pabudinât, ‡

2) forttreiben
Lng. (unter budināt).

Avots: EH II, 122

[pabudinât (li. pabúdinti), antreiben Brasche Kâ Palejas Jānis.]

Avots: ME III, 10

[pabudît (li. pabùdinti), ein wenig antreiben Nigr., Kreuzb., Drosth:]

Avots: ME III, 10

‡ pabudžinât Strasden, liebkosend ein wenig kratzen (reiben): viņam tīk, ka viņu pabudžina aiz auss.

Avots: EH II, 122

‡ pabudzît Saikava, = pabudît: pabudzī šuos, lai brauc pēc se̦ra!

Avots: EH II, 122

‡ pabukņît Siuxt, = pabuksnît: guovs pabukņī teli nuost nuo siles.

Avots: EH II, 122

‡ pabukšinât Ermes, Serbig., Trik., wiederholt leicht schlagen (klopfen): p. kam muguru.

Avots: EH II, 122

pabuksnît, pabukstît, pabukšinât, tr., ein wenig puffen, stossen: viņa viegli pabuksnīja mani Latv. malās le̦du ar kājām pabukšinājis MWM. IX, 663.

Avots: ME III, 10

pabukstît (unter pabuksnît), ‡ Refl. -tiês, einander ein wenig puffen, stossen: guovis pabukstās juoku pēc.

Avots: EH II, 122

pabulaîns, pabulis Pönau, = pubuļains, pubulis.

Avots: ME III, 10

‡ pabuldurêt, ein wenig poltern, rütteln: pabuldurējuse vārtu klabatu Janš. Mežv. ļ. I, 53.

Avots: EH II, 122

pabumbuļuôt, ein wenig klimpern, spielen: vaļas brīžuos tā˙pat pabumbuļuoja Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 10

‡ pabuñgas Gramsden, die Beendigung einer Arbeit. Wohl aus li. pabangà in žem. Aussprache mit on (für an).

Avots: EH II, 122

pabuñgât (unter pabuñguôt): gribu tuos p. (= pamuodināt) Saikava.

Avots: EH II, 122

pabuñguôt, pabuñgât, intr., ein wenig trommeln: viņš pabunguoja pirkstiem pa celi MWM. VIII, 744.

Avots: ME III, 10

[paburnît, ein wenig burnît 1.]

Avots: ME III, 10

pabùrvis, eine Abart von Zauberern, ein Zauberlehrling: te reiz saticies ar tādu paburvi LP. V, 657.

Avots: ME III, 10

‡ paburzât, ein wenig reiben: kumeliņš ... paburzāja purniņu gar ple̦cu Atpūta № 640, 7.

Avots: EH II, 122

pabur̂zît, tr., ein wenig reiben, knittern: līdz kuo uz pirksta paburzīsi (gre̦dze̦nu)... LP. IV, 86.

Avots: ME III, 10

pabust,

1): auch Dunika, NB., Preiļi (Kur. Nehrung), Pas. XIV, 469 (aus der Kur. Nehrung); ‡

3) "atspirgt" Dunika: sējumi pēc lietus ir pabuduši; ‡

4) "paaugt" Dunika, NB.: zē̦ns jau labi pabudis.

Avots: EH II, 122

[pabust (li. pabùsti),

1) erwachen:
pabudu jau priekš gaismas Rutzau, Nigr.;

2) eine Zeitlang wach sein:
pagājušu nakti pabudis šuodien e̦smu miegains Nigr.]

Avots: ME III, 10

‡ pabužinât,

2) ein wenig reiben, zupfen:
ar krūts galu pabužināja tam (bē̦rnam) gar muti Janš. Bandavā II, 431. pabužinājis abām ruokām uz katru pusi kupluo vaigu bārdu Atpūta № 637 S. 12;

3) aufloekern:
p. cisas Allendorf, Heidenfeld, Schwitten, Smlit.: p. kuodeļu (vērpjuot) Serbig. p. matus Stenden, Trik.; "pajaukt": p. matus Hasenp., Jürg., Kegeln.

Avots: EH II, 122

‡ padabuĩt Dunika, Rutzau, = padabût. Refl. -tiês Dunika, Rutzau, nach Überwindung von Schwierigkeiten ins Geleise kommen (?): sākumā viņam bija gŗūti mācīties, bet, kad pa(sa)dabūjās, tad bija gluži viegli.

Avots: EH II, 125

pašlabumniẽks,* der Egoist.

Avots: ME III, 114

pašlabums,* [der eigene Vorteil].

Avots: ME III, 114

‡ pastabuļât Warkl., = pastabulêt.

Avots: EH XIII, 175

pastabulêt, intr., tr., ein wenig auf der Pfeife blasen: viņš pastabulējis tē̦va stabulīti LP. VI, 672.

Avots: ME III, 106

prabulis Bers., prabuls Erlaa "pirtnieks, mītnieks".

Avots: ME III, 376

rabu, Interj., in Verbindung mit ribu: ribu, rabu rīta rasa pa uozuola lapiņām, tâ rībēja ļaužu mēles pa manim runādamas BW. 8831.

Avots: ME III, 460

‡ rabuslītis "?": tautiet[i]s mani ... kūla sprādzē̦tiem iemauktiem. paga, paga, rabuslīti. es stāstīšu bāliņam VL. aus Drosth.

Avots: EH II, 348

ribuļ[u] rabuļiem, Adv., "?": kâ likušas pa galvu putnam, tâ arī nācis ribul[u] rabuļiem zemē LP. V, 122; in Ziepelhof bedeute es: kreuz und quer.

Avots: ME III, 522

ribuļ[u] rabuļiem, Adv., "?": kâ likušas pa galvu putnam, tâ arī nācis ribul[u] rabuļiem zemē LP. V, 122; in Ziepelhof bedeute es: kreuz und quer.

Avots: ME III, 522

I sabubinât, Refl. -tiês: kungu zirgam nav ne˙kāda ... sabubināšanās ar zemnieku zirģeļiem Janš. Mežv. ļ. II, 168.

Avots: EH II, 398

I sabubinât,

1) bubinuot erlangen
Schujen, Laud., Adsel, N.-Schwanb., N.-Peb., Druw., Notk.: zirgs sabubināja auzas: bubinuot herrufen: ķēve sabubināja savu kumeļu Dunika;

2) mit einander
bubinât I: zirgi sabāž galvas un sabubina Ruj., Lettin; flüsternd verabreden Salis: šuo kundžu izturēšanās viņai likās sabubināta A. XII, 261;

3) leise und undeutlich zusammenreden: burvis sabubina kaut kuo pudelē Rothof; "same̦ļuot": tu par mani esi sabubinājis pasakas Aliendorf. Refl. -tiês, einander (freundlich) entgegen bubinât 1 (von Pferden) Lennew., N.-Peb.; (übertragen) sich versohnen N.-Peb.; sich leise verabreden Druw.

Avots: ME III, 598

II sabubinât, dicht ankleiden: kuo tu tuo bē̦rnu tik daudz sabubini? Ekau.

Avots: ME III, 598

‡ sabubinêt Gr.-Buschh., =sabubinât I.

Avots: EH II, 398

‡ sabùckât ² Lubn. "(Wäsche) glattklopfen": s. palagu.

Avots: EH II, 399

sabučuôt: brūver[i]s savu ļaudaveņu pie kubula sabučāja Tdz. 56162, 1 var. (aus Lettg.).

Avots: EH II, 398

sabučuôt, tr., tüchtig küssen: Matīss sabučuojis lielkungam ruoku A. XX, 143. Refl. -tiês, sich küssen: Fricis ar Kristīni sabučuojas Vēr. II, 1462. pieve̦d māsu sabučuoties LP. V, 62.

Avots: ME III, 598

sabudinât,

2): sagrìeza, sabudināja un izsvieda (viņu) nuo sliedēm Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 68, S. 2.

Avots: EH II, 398

sabudinât,

1) auch sabudît Gr.Buschhof, MSil., aufmunternd antreiben: s. strādniekus;

2) aufhetzen, aufwiegeln:
s. ļaudis uz nepaklausību Salis.

Avots: ME III, 598

‡ sabudžinât(iês) Autz "silti saģērbt(ies)".

Avots: EH II, 398

sabudzît, zusammenrütteln, drückend durchschütteln: aukle sabudzīja bē̦rnu C. - Refl. -tiês, sich zusammendrängen : sievas, kuras iepretim nama durvīm sabudzījušās vienā pūlī Vēr. II, 1412.

Avots: ME III, 598

sabuģenêt Wain., = sabubinât II. Ref(. -tiês, sich einhüllen, einwickeln: sabuģenējušās kâ ve̦cas buģenes Janš. Dzimtene ² III, 270.

Avots: ME III, 598

sabuknît Dunika, sabukņît Selsau, sabuksnît Schujen, N.-Peb., sabukšķinât Benjam., tr., tüchtig mit Fäusten bearbeiten, Rippenstosse geben: bē̦rns tāds palaidnis, bet kad krietni sabukņī, tad paliek rāmāks Plm. bē̦rni nepalika mierā, kamē̦r māte tuos krietni sabukņīja Druw. es viņu labi sabuksnīju Wain.

Avots: ME III, 599

sabukņît (unter sabuknît),

l): auch Lems.; ‡

2) zerstampfen (und dadurch weich machen)
Strasden: vajag krietni s. rāceņu biezputru.

Avots: EH II, 398

sabukšķinât, s. sabuknît.

Avots: ME III, 599

sabuksnît: nebēdnieks tuo sabuksnīja sānuos Austriņš Raksti VII, 251.

Avots: EH II, 398

sabuksnît, s. sabuknît.

Avots: ME III, 599

sabukšuôt, tr., zusammenrollen, zusammenwickeln: kad zirgu nuojūdz, tad gruožu sabukšuo Dond.

Avots: ME III, 599

sabul˜durêt, tr.,

1) zusammenschwatzen, längere Zeit od. tüchtig schwatzen;

2) sich einpauken:
sabuldurēt zināmas zināšanas Druva II, 498.

Avots: ME III, 599

sabulis,

1) "ein schläfriger Mensch"
Jakobshof;

2) ein Hundename
Lettg.

Avots: ME III, 599

sabulĩtis, sabalĩtis, Beiname des Hundes im VL.: sunīt manu, sabulīti! BW. 30516. rej, sunīti, sabalīt! 13497,1. Wohl Deminutiv von einem *sabulis, *sabalis "Zobel" (aus r. соболь dass., woher auch li. sabalas "ein glänzend schwarzer Hund", vgl. auch li. sabulìnis "zobeln" ); vgl. acc. pl. ssabälloss "Zobel` bei Rehehusen Mag. XX, 2, 38.

Avots: ME III, 599

sabul˜têt, tr., zuriegeln, verriegeln: durvis:

Avots: ME III, 599

sabumbît, verprügeln, verkeilen Mag. XIII, 2, 70.

Avots: ME III, 599

sabuñgât, ‡

3) (Wäsche) mit einer
bunga (vàle) glattklopfen: s. veļu Orellen, Saikava.

Avots: EH II, 398

sabuñgât, sabuñguôt, tr.,

1) zusammentrommeln:
mūs sabunguoja nuo rīta agri kuopā Aps. VII, 13;

2) tüchtig durchprügeln.

Avots: ME III, 599

sabuñguôt (unter sabuñgāt), ‡

3) = sabuñgât ‡ 3 Grawendahl.

Avots: EH II, 398

sabunkât B. Vēstn., tr., tüchtig durchprügeln, mit Fäusten bearbeiten, Rippenstosse geben.

Avots: ME III, 599

sabuņķêt,

1): zerklopfen
(sakult, sasist) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 398

sabuņķêt,

1) tr., mit Fäusten bearbeiten, Rippenstosse geben
Wid.;

2) sabuņķēta maize Mag. III, 1, 122, schliefiges, nicht gut ausgebackenes Brot
Wid.

Avots: ME III, 599

sabuñtêt, ‡

2) = sabuntuôt Wessen.

Avots: EH II, 398

sabuñtêt; tr., (in Bündel) zusammenbinden, zusammentun Spr.: sabuntē̦ti matu gali BW. 20165.

Avots: ME III, 599

sabuntuôt, sabuntavuôt, tr., aufwiegeln, emporen Spr. Refl. -tiês, sich emporen, rebellieren Spr.

Avots: ME III, 599

sabùrbêt, intr., morsch, porös werden: saburbējis (Var.: izburbējis, izpraulējis, sapraulējis, iztrūdējis, izduobējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 7 var. saburbējusi būda Pas. II, 16 (aus Kalleten).

Avots: ME III, 599

saburbt,

1) = saburbêt: ve̦cais tuoveris pa˙visam sabur̂bis ² Nigr., MSil., Gr.-Essern;

2) "sarūgt, sasmakt 2": ūdens saburbis Warkl.

Avots: ME III, 599

sabur̂buļuôt, intr., längere Zeit sprudeln, brodeln: septiņas dienas jūra saburbuļuoja LP. V, 46.

Avots: ME III, 599

saburnît: auch Segew., Walk, (mit ur̂) Ronneburg. ‡ Refl. -tiês, = sabur̂zîtiês.

Avots: EH II, 398

saburnît Smilt., saburņît Wid., saburņât, tr., zerknüllen, zerzausen: saburnīt avīzi Bračs. izkāpa nuo karstās, saburņītās gultas A. v. J. 1896, S. 646. šis simtnieks bij pave̦cs, saburņīts DL. nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME III, 599

‡ sabur̃t, ‡

2) zaubernd bereiten
Salis: sabūris tādu tēju; nu sivē̦ni ve̦sali gan. ‡ Refl. -tiês "lange Zeit hindurch arbeiten" Saikava: kâ tik ilgi varēja s. pie vienas mazas mē̦slu čupas!

Avots: EH II, 398

sabur̃t, tr., verzaubern: caur pasaku varu visus kâ sabūris un apbūris Seifert Chrest. III, 2, 37.

Avots: ME III, 599

sabur̃tuôt, tr., zusammenbuchstabieren: viņš re̦dz skaitļus, bet nevar saburtuot JR. IV, 219. . . . apstājuos zem klints, lai izlasītu akmeņa uzrakstu. bet es nevarēju saburtuot Latv. rakstu zīmju pazīšana un ar vinu palīdzību vārdu saburtuošana Kaudz. Ve̦cpiebalga 69.

Avots: ME III, 599

‡ saburzât Grünw., = sabur̂zît 1.

Avots: EH II, 398

‡ saburžinât, = sabur̂zît 1: mateņus saburžināja Tdz. 47548.

Avots: EH II, 398

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599

sabust (prs. -bùdu), sich aufregen: dzirduot tādu runu viņš vare̦ni sabuda Nigr., Gr.-Buschhof. teikt tas gan ne˙kā nebij teicis, tuomē̦r ir Grieta sabuda (merkte, fühlte?), ka īsti riktīgi nav Alm. nu gan sabud (für sabūd od. sabuda?) visi un zvana vienā zvanīšanā id.; aufwachen: vai jūs jau sabuduši? Rutzau; (nachdem man eine Zeitlang bei der Arbeit nachlässig gewesen ist) sich aufraffen zum energischen Arbeiten Dunika.

Avots: ME III, 599, 600

sabuzelêtiês, ergrimmen Dond.

Avots: ME III, 600

sabužinât,

1): s. matus Grünw., Saikava; ‡

2) "?": gailītis sasita spārniņus, sabužinaja (sträubte?)
... astīti un skaļi aizdziedājās Atpūta, № 638, S. 7.

Avots: EH II, 399

sabužinât Wid., tr., verwühlen, zerzausen: sabužinātā ūsa JR. V, 61. Refl. -tiês, sich verwühlen: mati bij sabužinājušies režģu režģiem A. v. J. 1893, S. 532.

Avots: ME III, 600

sabuzt, ergrimmen, bose werden: viņš tāds sabuzis Serben, Golg., N.-Peb., Vank.

Avots: ME III, 600

salabuka, eine Speise aus Wasser, Sirup od. Zucker und saurem Brot Gr: Behrsen n. Etn. I, 41.

Avots: ME II, 665

sastabulêt,

1): "anschwellen (tr.);" ME. III, 745 zu streichen.

Avots: EH XVI, 450

sastabulêt,

1) anschwellen
(tr.); ģīmis kâ sastabulē̦ts, pausbäckig Segew.;

2) auf der Pfeife blasend zusammenbekommen:
gani pruot sastabulēt luopus kuopā Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch laut weinen:
s. visu vakaru Jürg.

Avots: ME III, 745

siênabuks ² , die Heuschrecke Dond.

Avots: ME III, 858

skrabulene, ein geschwätziges Weib mit einer unangenehmen Stimme Nigr.; "ein unruhiges Weib" Grünh.: ja tu būsi lē̦na, laba, tad uzsegšu villainīti; ja tu kāda skrabulene, tad uzsegšu buļļa ādu BW. 25341, 1.

Avots: ME II, 884

‡ *skrabulêtiês, zu erschliessen aus ‡ uzskrabulêtiês.

Avots: EH II, 506

skrabulîgs, leichtfertig.

Avots: ME II, 885

skrabulis,

1): "grabulis 1"; ein aus der Gurgel einer Gans angefertigter Ring mit einer Erbse drinnen
A.-Ottenhof, Wilsenhof.

Avots: EH II, 506

skrabulis,

1) etwas Rasselndes, Knirschendes:
kažuociņš skrabulīt[i]s, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 12556, 2; ein rasselndes Kinderspielzeug Libau, Annenburg, Jakobstadt, Holmhof, (auch = grabulis

1) Wirginalen; = skrabals Libau; rasselnder Schmuck am Anzug oder am Pferdegeschirr ("iemauktiem piekārti visādi skrabuļi") Planhof; ein lärmendes Kind Stockm.; jem., der Spässe und Unglaubliches zu erzählen liebt Widdrisch; ein leichtfertiger Mensch;

2) ein Schabeisen zum Abkratzen des Teigs vom Backtrog
Drobbusch;

3) eine Schramme am Körper
Salisb.

Avots: ME II, 884, 885

‡ slaburêt nuost Lems., (Sanne od. Fett) abschöpfen: viņš slaburē kreimu nuost piena tuolīšam.

Avots: EH II, 519

šlaburêt (?) Wid., = šļaburêt 2.

Avots: ME IV, 58

šļaburêt, ‡

3) "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes" (mit a < e̦?) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 643

šļaburêt,

1) waten:
visu dienu pa dubļiem šļaburēju Arrasch, Jürg.;

2) šļaburêt B. Vēstn. n. U., šļaburuôt Kalleten, eine Sprache kläglich sprechen
U., undeutlich sprechen Kalleten. Zur Bed. 1 vgl. slabrât; in der Bed. 2 aus d. schlabbern "schwatzen"?

Avots: ME IV, 61

šIaburis (?) Wid., einer, der undeutlich spricht, beim Sprechen schnarrt.

Avots: ME IV, 58

šnabulītis, = šnabulītis.

Avots: ME IV, 88

šņabulītis, ein Schnäpschen: iesilušu . . . nuo daža ieme̦sta šņabulīša RA.

Avots: ME IV, 90

snaburi, Getreideabfälle Stuhrhof.

Avots: ME III, 971

*stabula: der ganze Artikel ME. III, 1036 f. ist als auf einem Druckfehler beruhend zu streichen.

Avots: EH II, 567

*stabula od. *stabats, = stadats: (vedējs) dzied stabulā (?) zirgu pūtinādams Austriņš M. Z. 101. Mit fehlerhaftem -b- für -d-?

Avots: ME III, 1036, 1037

stabulāji, die Stoppein: suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. Wohl zu stabs.

Avots: ME III, 1037

‡ stabuļât Zvirgzdine n. FBR. X, 34, Pas. VIII, 349 (aus Lettg.), Aizsils Sen. k., S. 245, = stabulêt.

Avots: EH II, 567

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037

stabulêt, -ẽju, tr., intr., auf der Pfeife blasen U., aufspielen Elv.: gans stabulēja vai dziedāja Poruk IV, 27. dzirdējuši ganu stabuli stabulējuot MWM. VIII, 103. ļaudis stabulēja ar stabulēm I Kön. 1, 40. vējiņš pūta, sili krāca, priežu gali stabulēja BW. 30670 (ähnlich: 27560 var.).

Avots: ME III, 1037

stabulniẽks: auch Elger (Günther Altle. Sprachd., I, 206); tava sieva stabulniece (Var.: stabulnīca) BW. 20931, 2.

Avots: EH II, 567

stabulniẽks, f. stabulniẽce, stabulnica Prl. n. FBR. VI, 94, stabulnīce, der Pfeifer U., die Pfeiferin: pagādā... laulībām stabulniekus un tauriniekus LP. IV, 125. netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Libek Pūķis 37. stabulnieki stabulēja BW. 987, 2. stabulnīce, bāliņ, tava līgaviņa 30172, 1 var.

Avots: ME III, 1037

stabune: eine Heuscheune (mit -ū- ) NB., Tadaiken.

Avots: EH II, 567

stabužs "?": stāv kâ stabužs.

Avots: ME III, 1037

‡ strabums, Brühe (sula, strebjums) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 584

‡ uzskrabulêtiês Seyershof "uzrāpties, uzķe̦puruoties".

Avots: EH II, 733

uzstabulêt, auf einer stabule aufspielen Janš. Līgava I, 73: kādu (mūziku) tur tagad vilki paši sev uzstabulē Janš. Mežv. ļ. II, 498.

Avots: ME IV, 383

vabulaķis (?), ein hölzerner Kochlöffei Laud. n. Bielenstein Holzb. 279.

Avots: ME IV, 428

vabule,

1): Demin. vabuliņa BW. 27903 var. (aus Bers. und Lubn.);

2): auch Liepna, Ramkau.

Avots: EH II, 746

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. ² 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428

vabulis (unter vabule),

1): ūdeņa vabulīt[i]s BW. 15948, 3, 4 var.; 15949; 15950, 7.

Avots: EH II, 746

vabulnieks, ein armer Lostreiber, von seiner Hände Arbeit Existierender Bers.; in Erlaa: vabuļnieks. Dissimiliert aus babulnieks II 1.

Avots: ME IV, 428

‡ II vabulnieks (?) Wessen "wer sich mit Käfern beschäftigt" (?).

Avots: EH II, 746

zabulêt: auch Lems.

Avots: EH II, 800

zabulêt, -ẽju, auslachen, verspotten Salis; (Gottes Wort) lästern Adiamünde: tā e̦suot Karlīnu pa muižu zabulējuse MWM. XI, 2.

Avots: ME IV, 678

‡ žabuls (wo?) "viegls cilvē̦ks".

Avots: EH II, 816

žaburêtiês Lemsal, Mutwillen oder Allotria treiben.

Avots: ME IV, 784

žaburîgs Lemsal, das Wesen eines žaburis habend.

Avots: ME IV, 784

žaburis: "izdarīgs cilvē̦ks" (žaburs) Salis n. FBR. XV, 64.

Avots: EH II, 816

žaburis Lemsal "kas žaburējas".

Avots: ME IV, 784

‡ àizlabuôt, = àizlãpît, zuflickend ausbessern KatrE., Lubn., Meiran: a. jumtu.

Avots: EH I, 35

‡ aplabuôt, oberflächlich, leichthin ausbessern: a. jumtu (die grösseren Offnungen im Dach zuflicken) Trik.

Avots: EH I, 96

apsidrabuôt, tr., ringsum besilbern: kaŗuotes. Auch apsudrabuôt.

Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern

Avots: ME I, 119

apsudrabuôt, tr., versilbern.

Avots: ME I, 127

‡ arlabuôt "?": pīpe vinam arlabuo (??) vēl zuobuos Saul. Daugava I, .55.

Avots: EH I, 130

atlabuôt, ‡

2) wiederherstellen, auskurieren
Seyershof: kad trūkties dabū, tad me̦tas sāpe iekšā, bet tad atkal atlabuo ar zâlēm.

Avots: EH I, 152

atlabuôt, tr., aufbessern. Refl. -tiês, besser werden, sich erholen: labība, slimnieks atlabuojas.

Avots: ME I, 170

‡ balabuoze Grünh., = balamute: kuo nu tādu balabuozi klausīt!

Avots: EH I, 200

čabuot, gehen (namentlich von Kindern); vgl. čabāt.

Avots: ME I, 400

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259

dabuôt (unter dabût): auch Lat. kat., Iw. n. FBR. VI, 51, Kaltenbr., Linden, Seyershof, dabuõt Schrunden n. FBR. XIII, 105, dabât Warkl.

Avots: EH I, 301

‡ dalabuôt Römershof n. FBR.VIII,102 "?"

Avots: EH I, 304

[drabuoņa Bers. (vielleicht mit hochle. a aus e̦), Getöse, Dröhnen: braucuot dzirdama liela drabuoņa.]

Avots: ME I, 488

glabuôt (unter glabât): auch LLD II, 3 ₂₁ , 27 ₃ , Elger (Günther Altle. Sprachdenkm. I,189).

Avots: EH I, 391

grabuoņa, das Rascheln, Prasseln, Klappern: ratu grabuoņa palika ar˙vienu klusāka Saul. grabuoņai pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297.

Avots: ME I, 636

ìelabuôt, tr., verbessern, ein wenig aufbessern, den Anfang der Verbesserung machen: zemi. Refl. - tiês, besser werden: zeme ielabuosies Purap.

Avots: ME II, 35

izdabuôt (unter izdabât): viņam ne˙kad nevar izdabut ( u kann hier auf uo zurückgehen) Seyershof.

Avots: EH I, 440

izlabuôt, ‡ Refl. -tiês, sich bessern (perfektiv) Dunika; Jürg. u: a.: katrs palaidnis var saņemties un i.

Avots: EH I, 461

izlabuôt, tr., ausbessern, gut machen: grābekļus, kuģus, rīkus, ē̦ku; - savu nuoziegumu Asp. vīriešu darbi - rīku izlabuošana un pagatavošana Etn. III, 104; cilvēces izlabuotājs MWM. VIII, 455.

Avots: ME I, 760

klabuoņa, das Geklapper, Gerassel: ratu klabuoņa Doku. A. viņa izdzirda sānistabas druvis ar lielu klabuoņu cieši aizsviežam A. XII, 809.

Avots: ME II, 208

klibuŗu klabuŗiem iet, über Hals und Kopf gehen Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 225

‡ knabucis,

1) eine kleine Unebenheit, Erhöhung (z. B. auf dem Eise Renzen, im Gewebe
Trik.) Burtn., Kegeln, Lems., Zögenhof;

2) das abgeschnittene Endchen eines Brotlaibes Schwitten; maizes knubucītis "ein Stückchen Brot"
C., Trik.;

3) "ein unordentlich zusammengewickeltes Bündel"
Meselau;

4) ein kleines Kind
Renzen.

Avots: EH I, 633

labuôt, tr., bessern, verbessern: uzrakstītāji paši šuo tuo labuojuši A. XX, 554. tev kālabuo burtnīcas MWM. VIII, 184. Refl. -tiês,

1) sich bessern:
meita sākuse labuoties LP. VII, 314. labuojies, dē̦ls!

[2) labuoties klât Warkl., sich anschmeicheln].

Avots: ME II, 398

maĩjvabuole,* der Maikäfer.

Avots: ME II, 549

ņabuôt, tr., intr., mit Appetit essen.

Avots: ME II, 895

[nelabuõjams, unverbesserlich.]

Avots: ME II, 720

nùosudrabuôt, tr., versilbern: viņas gadi nuosudrabuojuši viņas kupluos matus Druva I, 1082.

Avots: ME II, 861

uôzuõlvabuole Alswig, Maikäfer (?).

Avots: ME IV, 427

‡ pabuôkstîtiês ² Dunika,

1) "pabaidīties": zirgs pabuokstījās ejuot gar akmeni;

2) ein wenig (unsicher) zaudern, Ausflüchte machen:
pie galda aicinātais ciemiņš aiz paraduma pabuokstījās, bet beidzuot tuomē̦r apsēdās un sāka ēst.

Avots: EH II, 123

pabuolît: acis vie [n] pabuolījuši Pas. VIII, 416.

Avots: EH II, 123

pabuolît, tr., ein wenig ver-, hindrehen: kalejs, acis uz kruodznieku pabuoltdams, aizrūcās Dok. A.

Avots: ME III, 11

‡ pabuõmêt AP., ein wenig buõmêt ‡ 2. nach varêt auch etwa gleichbedeutend mit dem verbum simplex: kad daudz knišu ap zirgiem, tad jau reizēm ne˙maz nevar p.

Avots: EH II, 123

‡ paglabuôt LLD. II, 21, = paglabât, bewahren, behüten.

Avots: EH II, 133

palabuôt, tr., etwas bessern: ceļu, laukus. Refl. -tiês, sich ein wenig bessern: viņa bija palabuojusies Stari II, 105.

Avots: ME III, 53

pãrlabuôt: p. nabagmāju par skuolu AP.

Avots: EH XIII, 204

pãrlabuôt, tr., verbessern: viņa skaitīja baušļus tik skaidri, ka ve̦cai neatlika kuo pārlabuot Kaudz. Subst. pãrlabuõjums, die Verbesserung, das Verbesserte; pãrlabuôšana, das Verbessern; pãrlabuôtãjs, der Verbesserer.

Avots: ME III, 163

‡ rabuoņa, eine Lärmbezeichnung: nevarējuši nakti ... gulēt, kāda rībuoņa un r. piedarbā nuotikusi Pas. XIV, 310.

Avots: EH II, 348

I sabuodzinât (?) "(drēbi) saburzīt" Malta.

Avots: ME III, 600

II sabuodzinât (?) "verärgern, erzümen" Vank.

Avots: ME III, 600

sabuoja;* die Verderbnis Stērste.

Avots: ME III, 600

sabuojât, tr., verderben: sabuojāts sviests Kaudz. M. 147. izšķērdīga dzīve sabuojā tikumību SDP. VIII, 7. Refl. -tiês, verderben (intr.).

Avots: ME III, 600

sabuokâtiês, sich vermummen, albern mit Lumpen herausputzen Mag. III, 1, 117; Bergm., Ronneb. n. U.

Avots: ME III, 600

sabuoķêt, ‡ Refl. -tiês Golg., sich dicht ankleiden (einwickeln).

Avots: EH II, 399

sabuoķêt, mit Tüchern umwinden: s. kaklu Kav.

Avots: ME III, 600

sabuõksterêt, tr., zusammenbuchstabieren.

Avots: ME III, 600

‡ sabuokstîtiês "?": (zirgi) pie grāvja sabuokstījas pa labi, pa kreisi, baidīdamies lēkt pāri uz lielceļu Veldre Dēli un meitas 4.

Avots: EH II, 399

sabuolêt LP. II, 39, (die Augen) verdrehen: auns . . . apgriezies ar visiem ragiem un sabuolējis acis LP. V, 168.

Avots: ME III, 600

sabuõmêt, ‡

2) "?": s. sìenu AP.

Avots: EH II, 399

sabuõmêt, (Gam) auf den Weberbaum bringen N.-Peb.

Avots: ME III, 600

sabuõzêt Dunika, A. v. J. 1893, S. 229, durchprügeln, verprügeln.

Avots: ME III, 600

sabuôzt: sarieztais, sabuoztais Anītei ce̦kuliņš Tdz. 57571, 1. sabuoztas svātiņam uosas 57687. suns sabuozis spalvu PV.

Avots: EH II, 399

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

salabuôt: verbessern: kâ zeme salabuojama Pas. XIII, 15.

Avots: EH XVI, 423

salabuôt, tr., ausbessern.

Avots: ME II, 665

‡ sažabuôt zirgu Dunika, einem Pferd das Gebiss ins Maul legen.

Avots: EH XVI, 468

sidrabuojs, mit Silber geschmückt: sidrabuoja (Var.: sidrabuota) tautu meita BW. 18579, 8 var.

Avots: ME III, 836

sidrabuôt ‡

2) glänzen wie Silber:
e̦ze̦rs pamalē sidrabuo tik gaiši Austriņš Raksti VII, 94.

Avots: EH II, 485

sidrabuôt (li. sidabrúoti), versilbern U.: brāļi sidrabuoja (pūru) BW. 16624, 1. mēness sidrabuoja e̦ze̦ru Vēr. II, 456. sidrabuôts, versilbert, mit Silber geschmückt: nuo zīļuotas, sidrabuotas (meitas) nuostu griežu kumeliņu BW. 11368 var. (ähnlich 12440; 22547 var.). sidrabuotu vaiņadziņu 29222.

Avots: ME III, 836

skrabuoņa Gr.-Buschhof,

1) das Rasseln, Knirschen;

2) comm., wer (was) rasselt, knirscht.

Avots: ME II, 885

šnabuôt Wid., Schnaps trinken: lācis... pazīstams kā labs šnabuotājs A. v. J. 1899, S. 991.

Avots: ME IV, 88

šņabuôtiês Bauske, PS., Plūd. Rakstn. II, 334 u. a., Schnaps trinken.

Avots: ME IV, 90

stabuôtiês: "slaistīties" Lennew.

Avots: EH II, 567

stabuôtiês "?": kuo nu stabuojies? ej, atnes kādu uzkuožamuo! De̦glavs. stabuoties ātrāki id. MWM. v. J. 1898, S. 898.

Avots: ME III, 1037

‡ stabuôts, mit stabi versehen: stabuoti puosmi Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH II, 567

sudrabuôt: jau matiņi sudrabuoja Tdz. 56453. Refl. -tiês: sudrabuojas debestiņas Skalbe Raksti I (1938), 132. Subst. sudrabuõjums: e̦ze̦ra s. (Schimmer) Austriņš Raksti VII, 13.

Avots: EH II, 599

sũdvabuole, der Mistkäfer.

Avots: ME III, 1130

ûdensvabuole, dyticus marginalis MWM. IX, 638.

Avots: ME IV, 405

uzlabuôt, aufbessern, verbessern: skuolas... uzlabuotas MWM. XI, 218. muižu e̦sam uzlabuojuši Rainis Gō"te V, 51. Refl. -tiês, sich aufbessern, sich verbessern.

Avots: ME IV, 350

vabuole, vabuolis, s. vabule.

Avots: ME IV, 428

vabuolis (unter vabule),

1): ūdens vabuolīt[i]s BW. 29847 var. (cīrulim) pilna kuzma vabuoliņu 2504, 3 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 746

žabuôņa,

1) der Lärm von vielstimmigem Sprechen (auch vom gleichzeitigen Gesang vieler Vögel
Aiviekste) Adl., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kegeln, Lubn., Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., Warkh.: sapulcē bija liela žabuoņa Golg. ļaužu bija kâ bišu struopā; žabuoņa tāda, ka vai ausis taisi ciet V. Eglītis Zilā cietumā 90;

2) comm., ein lauteŗ viel lärmender Mensch
Selb.

Avots: ME IV, 784

žabuôt: auch OB.

Avots: EH II, 816

žabuôt, = zabât Dunika, N. - Bergfried, Schwitten, Sessau; mit einem Stöckchen oder Dornen das Maul eines Füllens od. jungen Tieres so umzäunen, dass es nicht saugen kann St., U.; zäumen Bielenstein LSpr. I, 395. Aus li. žabóti, wozu auch Zupitza BB. XXV, 91 f. und Germ. Gutt. 193 und Leskien Nom. 170 und 501.

Avots: ME IV, 784

‡ žaburājs Tdz. 38912 (aus Pilda), = žuburaîns.

Avots: EH II, 821

ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].

Avots: ME I, 5

‡ abaža (> ostle. obaža) "Hausgerät, Habund Gut" Gr. - Buschh. Aus r. обóз "Gepäck" . le. grabažas "alter Kram"?

Avots: EH I, 1

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizcipât, langsam, unbeholfen fort-, hingehen: bē̦rns aizcipājis uz uotru istabu.

Avots: EH I, 14

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179. ‡ Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

‡ àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34

‡ àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

àizšļaupt, wegschneiden Frauenb.: a. nuost ar nazi pirkstam labu šķēli.

Avots: EH I, 56

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

‡ àiztèikt,

1) a. labu vārdu par uotru, Fürsprache für jem. einlegen;

2) a. priekšā, vorsagen:
a. uotram kuo priekšā. Refl. -tiês, einige Worte äussern: viņš tâ aizteicās un apklusa Adl., Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 57

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

alka, der Hunger: ar ūdens lāsīti ir mierā tava alka MWM. VI, 333, MWM. VIII, 943. Sudrabu Edž.

Avots: ME I, 67

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74

*apbulis, s. abulis.

Avots: EH I, 75

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

‡ apdãvinâtĩba,* die Begabung Latvis No 2467; Brīvā Zeme 1931, No 199 u. a.

Avots: EH I, 77

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. ²

Avots: ME I, 81

apdzira, der Vorsatz, die Absicht: ka mēs nuo labu un svētīgu apdziru nenuovēršamies Kleinschmidt 51: dzirties.

Avots: ME I, 84

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

‡ apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

‡ apklom̃zât Stenden, mit schweren, ungelenken Schritten um etwas herumgehen: vai nu šis pa stundu abus laukus apklomzās!

Avots: EH I, 92

‡ apknãpât = apknābât: vista apknāpā abuolu C.

Avots: EH I, 92

apleju, rundherum, umher, Dünaburg JK. III, 120.

Avots: ME I, 100

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

appļũtêt [und appļũtît], tr., besudeln, bescheissen: visas malas. [stabu appļūtīja BW. 35225 var.].

Avots: ME I, 112

appùost [li. apipúošti], tr., ringsum reinigen, in Ordnung bringen: istabu. Refl. -tiês, sich reinigen, schmücken: meitas jau appuosušās, die Mädchen sind mit ihren Arbeiten fertig.

Avots: ME I, 113

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

apslacît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich oder einander bespritzen;

2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.

Avots: EH I, 114

apsmãdêt, verschmähen, zurückweisen: dāvanas, labu sirdi.

Avots: ME I, 123

‡ apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115

‡ apsudabruôt Pas. IV, 509, = ap˙abu%C3%B4t">sudrabuôt.

Avots: EH I, 118

apsvḕrt [li. apsver̃ti], tr., erwägen: lietas labumu; pats apsver, kāds labums nāk tev Rain. biedrības labumi e̦suot neapsveŗami (erheblich, bedeutend) Alm.

Avots: ME I, 128

‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

‡ apzêrž ² Anzen, um (temporal): a. Jē̦kabu, um Jakobi.

Avots: EH I, 127

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

ârenieks BW. V, S. 197, ârinieks, ârnieks, auch ârenietis, der Auswärtige, Externe, Fernstehende: biedrības ārinieku biedri, die auswärtigen Mitglieder der Gessellschaft B. Vēstn.; * vai satiksme ar tē̦vu viņam bija labuojusies, nevarēja ārenieki izšķirt A. XXI, 44; der externe Schüler A. XII, 671; XIII, 78; XV, 24, 91.

Avots: ME I, 242

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131