Paplašinātā meklēšana

‡ àizgãjums, die vollendete Tätigkeit des Fortgehens: tavu tālu aizgājumu! BW. 26541, 2.

Avots: EH I, 23

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

àlguõjums, der Lohn: kāds pelnījums, tāds alguojums Adam.

Avots: ME I, 67

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92

atlĩdzinājums, atlĩdzĩba, auch atlīdze J. Kaln., Entschädigung, Vergütung, Kompensation: par meitu bija jāmaksā atlīdzinājums BW. III, 1, 4. viņš nedabū par saviem pūliņiem nekādas atlīdzības Vēr. XIII, 455; atlĩdzinâtãjs, einer, der entschädigt, vergilt, ausgleicht, aequivalent ist.

Avots: ME I, 173

bijums,

1): nuo šās dienas bijumiņa BW. 24244 var.; ‡

3) Mist, Kot:
meitam ar cāļa bijumiem mati jāmazgā Planhof.

Avots: EH I, 218

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294

būbējums: kad piens (vai sūkalas) ilgāki stāv, tad tam tādi bũbējumi pa virsu Siuxt. Zur Ftymologie vgl. allenfalls Wood Post-consonautal w 9 und 11, sowie le. ûbêt und sūbêt.

Avots: EH I, 256

būbējums, der Schimmel Stelp., [Wid.].

Avots: ME I, 357

bujums: cik tad nu tev ir tā bujuma (Erworbenes, Angesammeltes, Angefertigtes)? Meselau.

Avots: EH I, 249

bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.

Avots: ME I, 346

darījums,

3): auch Heidenfeld; vgl. die Wiesennamen
Darījums Lvv. I, 51 (Altenwoga), 72 (Adsel?), 95 (Kürbis), II, 61 (Memelshof), 63 (Holmhof bei Jakobstadt), 64 (Saucken), 65 (Setzen), 68 (Sonnaxt), 69 (Wallhof), 169 (Kreuzb.), Darījuma pļava I, 10 (Drobbusch) und Darījumi I, 84 (Smilt.), II, 56 (Gr.-Buschh.), den Feldnamen Darījuma gals I, 39 (Dahlen) und den Gesindenamen Darījumi I, 79 (Lis.).

Avots: EH I, 308

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440

dejums, der Tanz: jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā RKr. VII, 1127. Dafür deijums RKr. XVI, 222.

Avots: ME I, 453

I dêjums, die vollendete Handlung des Eierlegens.

Avots: ME I, 461

II dẽjums, die vollendete Handlung des Baumaushöhlens, das Resultat dieses Aushöhlens, der ausgehöhlte Bienenstock: atskrējušas trīs bitītes, vainuo manu dējumiņu Ltd. 4753. es uzkāpu uozuolā, jauna puiša dējumā BW. 2291.

Avots: ME I, 461

III dējums krūtīs, die Milch in der Mutterbrust U.

Avots: ME I, 462

dìevkal˜puõjums, der Gottesdienst: dievkalpuojumu traucēt. dievkalpuojamais laiks, die Zeit des Gottesdienstes: svētdienās pa dievkalpuojamuo laiku ve̦lns stāv baznīcā LP. VII, 1168.

Kļūdu labojums:
VII,1168 = VII, 68

Avots: ME I, 485

duobjums, die Vertiefung, Höhlung, Gruft: še sē̦duot ve̦lns akmenī duobjumu iesēdējis JK. III, 6. In dieser Bedeutung gew. duobums ; duobjums bezeichnet mehr den dumpfen Schall: balss duobjums.

Avots: ME I, 531, 532

duõmãjums, das Gedachte, der Gedanke, Einfall: māsiņ, tavu duomājumu, iet pie slikta tē̦va dē̦la! Ltd. 283.

Avots: ME I, 533

drĩzgãjums, der schnelle, eilfertige Gang: kas nuo mana drīzauguma, drīzgājuma tautiņās VL.

Avots: ME I, 501

dumjums: skuķīt, tavu dumjumiņu! BW. 3033 var.

Avots: EH I, 342

dumjums, die Dummheit.

Avots: ME I, 515

‡ dustējums A.- Laitzen, Lieven-Bersen, = dusējums (unter dusêt II).

Avots: EH I, 345

dzejuojums ,* ein poetisches Erzeugnis.

Avots: ME I, 540

dziêdājums, die vollendete Handlung des Singens, das Gesungene, der Gesang: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta dziedājumu! pirmais, uotrais dz., der erste, zweite Gesang.

Avots: ME I, 561

gadĩjums, die Begebenheit, der Fall, der Zufall: tādā gadījumā, in einem solchen Falle.

Avots: ME I, 581

gaidĩjums, die Erwartung, das vollendete Warten: vienam būšu, ne visiem par tuo lielu gaidījumu (Var.: gaidīšanu) BW. 1946.

Avots: ME I, 583

gãjums,

4): darbnīcā Īkstiņš juta sava gājuma ("?") ļaudis Veselis Dienas krusts 54; ‡

5) der Geschmack, Nebengeschmack:
kad nav caur ce̦pusi maize, tad viņai ir klāt mīklas g. Seyershof; ‡

6) "?": man šuogad aitu g. ne˙maz nav Salis. vai ir cikne˙cik sìena gājuma kuo pļaut? Linden in Kurl. mums šuogad vājš luopu g. (bedeute: wir haben in diesem Jahr weniger Vieh)
Sessw. piena g. ir piens, kas sviestam klāt; ar ūdeni viņu nuomazgā Seyershof; ‡

7) "die Art (von Tieren), der Stand (von Menschen)"
Zögenhof: cūku gājuma mums mājā ne˙maz nav. nuo saimnieku gājuma tik divi ieradušies: nuo kalpu gājuma bija trīs.

Avots: EH I, 389

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617

gandarījums,* Genugtuung: cietušam duot gandarījumu Vēr. I, 1261.

Avots: ME I, 599

ganījums, die vollbrachte Hütung: māte deva vilnainĩti par aitiņu ganĩjumu. bruokastiņa, māmuliņa, par šā rīta ganījumu! BW. 971.

Kļūdu labojums:
971 = 972, 2

Avots: ME I, 600

gle̦znuõjums ,* das Bild, las Abgebildete: par spuoguli, kuŗā atspuoguļuojas dzīvā gle̦znuojumā latvju tautas dzimtenes veids RKr. X, 4.

Avots: ME I, 626

gulẽjums: preces gulēja... spīķeŗuos; ... nācās maksāt ... gulējuma (für das Liegen) naudu A. Niedra Līd. d. 474.

Avots: EH I, 417

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677

ielejums (eine Weiterbildung von ieleja), eine Vertiefung: apaļa dibe̦na traukam pats ielejums Etn. II, 161.

Avots: ME II, 37

ìesèjums, der Einband: grāmatas iesējums.

Avots: ME II, 63

ìesẽjums, das Eingesäte.

Avots: ME II, 63

ìevàrĩjums, das Eingekochen, der Saft.

Avots: ME II, 87

izbàudījums, die Erfahrung, das Experiment: kas pamatuojas uz piedzīvuojumiem un izbaudījumiem A. XIV, 68.

Avots: ME I, 715

izdarĩjums,

1) das Vollbrachte;

2) das Exkremente
Konv., dafür jetzt gew. izkārnījums.

Avots: ME I, 725

izgãjums, der bereits gemachte Gang: es dabūju ar pirmuo izgājumu viešņas Kaudz. M.

Avots: ME I, 737

izkā`rnĩjums, das Exkrement: cilvē̦ku, luopu izkārnījumi.

Avots: ME I, 750

izlêjums, das Ausgegossene, der Ausguss: ģipša izlējums MWM. VI, 950.

Avots: ME I, 763

izplatĩjums, izplãtĩjums, die Ausdehnung, der Raum, die Feste: dievs sacij'a: lai tuop izplatījums ūdeņu starpā I Mos. 1, 6. dievs sēja gružus debess izplatījumā LP. VII, 1193.

Avots: ME I, 781

izplātījums, s. izplatījums.

Avots: ME I, 782

jâjums, im VL. oft d. Demin. jâjumiņš: der (beendete) Ritt: ve̦lns būs mans jājumiņš Etn. IV, 124. pazīst tautas jājumiņu asi kaltā kumeļā BW. 13481. neduod mani, māmuļīte, pirmā tautu jājumā BW. 14515. neatvēli tautiņām vienas reizes jājumā 15082.

Avots: ME II, 106

jaûninãjums, die Neuerrung, Neubildung A. XII, 155.

Avots: ME II, 100

jausmuõjums, die Vermutung: tā ir tā vieta, kur es jausmuojuma veidā izsakuos Jürgens.

Avots: ME II, 103

jaũtãjums, jaũtãjiêns, die Frage: uz šuo jautājumu grūti atbildēt.

Avots: ME II, 104

jum̂s Wolm., Kand., C., jùms PS., jum̃s West - Livl., euch, Dat. Pl.; mundartlich auch als Akk. Pl. (= jūs); [s. Le. Gr. §§ 351 - 2].

Avots: ME II, 119

[I jums Salis "dünnes Treibeis auf Flüssen im Herbst."]

Avots: ME II, 119

II jums,

1) die Bedachung, das Obdach:
bet laukā duomas klīst kâ pilnas izmisuma, bez kāda pabalsta, bez nuolūka un juma Sudr. E.;

29 das Gewölbe:
skrien ērglis augsti debess jumā Rainis, [Warkl., Bers.] se̦dz glāžu pili jūŗas jums Asp.;

[3) "eine Abteilung des zu bedecken Daches"
Kreuzb., Domopol].

Avots: ME II, 119

‡ jum̃sējs Ladenhof n. FBR. XI, 76, Wainsel n. FBR. XIV, 88, Salis u. a. in Westlivland, = jũsẽjs.

Avots: EH I, 567

jumst (unter jùmt): auch Adsel.

Avots: EH I, 567

‡ kãjums OB., = kãjum.

Avots: EH I, 599

‡ kāķējums (baļķī) Kurmene, = kaķē-jums (nomen acti zu kaķêt))?

Avots: EH I, 600

kàrnĩjums,

2): auch Pabbasch, Ubbenorm, (mit â ² ) Salis; vgl. auch den Wiesennamen Kārnījums Lvv. I, 60 und 112.

Avots: EH I, 603

kā`rnĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Wühlens, Reinigens;

2) eine gereinigte Stelle, z. B. ein Stück gereinigter Wiese
U., Treiden.

Avots: ME II, 197

kā`rtãjums, kā`rtuõjums, das zweite Pflügen, das zum zweiten Mal aufgepflügte Feld: uotruo armumu apzīmē par kārtuojumu Konv. Aus Naud. wird dafür auch kārtāji [?] angegeben.

Avots: ME II, 201

kàusẽjums, die Schmelzung, Lösung: ruokas jāmazgā karbōla kausējumā.

Avots: ME II, 177

kàusẽjams,

1) was geschmolzen wird oder geschmolzen werden kann od. muss;

2) worin etwas geschmolzen wird:
kausējams ceplis, der Schmelzofen; kausējamais, ein Schmelztiegel.

Avots: ME II, 177

klajums,

1) eine freie (waldlose) Fläche:
tīrums vien, klajums vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519. tīrumā, klajumā laižu tautu kumeliņu 14580. pa krūmiem un pa klajumiem tie uošņā, kašņā, brien un skrien JR. IV, 95. kumeļam nama kaktu, man istabas klajumiņu BW. 19041, 1;

2) die Öffentlichkeit,
so namentl. der Lok. klajumā: kur tie tautu brāļi, māsas, nākat visi klajumā, treten an die Öffentlichkeit, tretet offen auf BW. 25257. ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā 13655, 3. lai stāv mana valuodiņa ir nelaista klajumā 9616. ja kāds vārdu izgudruojis, lai tuo ceļ klajumā, dero mache es bekannt, veröffentliche es Kronw. klajumā (= klajā) nākt, offenbar, ruchbar werden. [klajumā laist U., veröffentlichen; klajumā (iz)vest U., ans Licht bringen, zur Welt bringen (gebären)];

3) das Freie, -
klajumā, ins Freie unter die Leute: kad es tiku klajumā, palē̦kdama mutes devu BW. 10246. laidiet mani klajumā 17572.

Avots: ME II, 210

klâjums,

1): auch Kaltenbr., Rutzau.

Avots: EH I, 612

klâjums,

1) das Gedeckte, Ausgebreitete, so die zum Dreschen ausgebreitete Getreidelage
[A. - Ottenh.], = klājins; Pl. klājumi, das Tischzeug St.;

2) das bereits erfolgte Ausbreiten.

Avots: ME II, 217

‡ klejums Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 67, Auleja, Oknist, Wessen, = klajums. klejuonis (unter kleja): auch A.- Ottenhof, AP., Frauenb., Gr.- Buschh., Renzen.

Avots: EH I, 614

‡ kuõpceļuojums, eine gemeinschaftliche Reise.

Avots: EH I, 687

kuõpìerìkuõjums ,* die Gesamteinrichtung MWM. X, 63.

Avots: ME II, 345

kuõpkrâjums ,* der Gesamtertrag, die ersparte Gesamtsumme, die gemeinsame Ersparnis.

Avots: ME II, 346

kuõpzàudẽjums, der Gesamtverlust Konv. ² 1353.

Avots: ME II, 347

krâjums,

2): izdalīt sav[u] senēju krājumiņu BW. 25254, 3. izdalīju dažas dienas krājumiņu 25553. tur būs ve̦cs k. Lng., dort wird ein alter Schatz sein.
- krājums Lng. "ein zusammengebrachter Haufe" ist wohl fehlerhaft für krājums.

Kļūdu labojums:
für krājums jālabo par (zu verbessern in) für krāvums.

Avots: EH I, 645

krâjums,

1) die Sammlung:
vārdu, dziemsu, likumu krājums;

2) die Ersparnis, der Vorrat:
ūdens krājums; iztukšuot savu krājumiņu.

Avots: ME II, 265

kratījums,

2): auch Siuxt, Sonnaxt;

Avots: EH I, 643

kratījums,

1) das Schütteln;

2) gew. Pl. kratĩjumi, Mengfutter, Stroh mit Heu gemengt:
duod luopiem kratījumus;

3) kratījumi, ein Gericht von Erbsen mit Zwiebeln
U.

Avots: ME II, 261

kraujums, die Steilheit, der Abhang: kas kait man nedzīvuot uz Ventiņas kraujumiņa BW. 30782, 1. vēl tagad e̦suot re̦dzams stāvs kraujums A. XI, 507.

Avots: ME II, 262

krecẽjums, s. krece.

Avots: ME II, 270

krejums: auch Dond. n. FBR. V, I33, Ermes, Serbig., Wenden.

Avots: EH I, 647

[krejums Für., L., = krējums.)

Avots: ME II, 271

krèjums, Demin. auch krējumtiņš BW. 18501, die Sahne: biezs, tre̦kns krējums. krējums kâ māli od. kâ mālu skrīnis. Zu krìet.

Avots: ME II, 275

krijums Selg. n. Etn. IV, 98, = kridžuks.

Avots: ME II, 278

[laidījums Für.

I, = laidenis 1: zaglis nuo laidījuma zivis izņēmis]

Avots: ME II, 403

làupĩjums, das Erbeutete, die Beute, der Fang: pusnaktī nāks sle̦pkavas mājā ar laupījumiem LP. IV, 114.

Avots: ME II, 429

lepējums, eine sumpfige Stelle in einer Wiese Lubn.; [lepejs "eine einschiessende Stelle" Domopol. - Zu lept?]

Avots: ME II, 452

lijums, das Zusammengeregnete: vienas nakts lijums, der Regenbetrag einer Nacht St., U.

Avots: ME II, 467

limējums: auch Grob., Iw.

Avots: EH I, 742

limējums, die Ausrenkung: limējuma vārdi, die Zauberformel, die die Ausrenkung heilt. limējumi un salauzumi ārstējami Etn. II, 161.

Avots: ME II, 470

lùocĩjums,

1) Beugung, Biegung, Modulation:
ve̦cais dziedātājs turas pie saviem ve̦ciem luocījumiem; jaunā paaudze dzied pēc tagadējām meldijām Tēv.;

2) der Fall, Kasus (in der Deklination)
Neik.

Avots: ME II, 522

luojums, ein Grossmaul, Prahlhans Selg n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 524

lũkuõjums, das Geschaute, das Resultat der Schau; so bezeichnet namentl. vasaras lūkuojums im VL. die Braut, die der Bursche während des Sommers ausgesucht hat: lai tautām neizbēga šīs vasaras lūkuojums BW. 13389, 11. tā nu bija, manu bāliņ, tavs vasaras lūkuojums 21369.

Avots: ME II, 519

‡ mãtē̦jums Salis "tīkla acs piesējums pie auklas".

Avots: EH I, 794

[mijums,

1) ceļu mijums, der Kreuzweg
Nikrazen;

2) "sarežģījums, savijums" (?) Sessw.; s. auch mît.]

Avots: ME II, 625

I nàujums ^2,

1) das Verpichtsein, das Verlangen:
atraitnim uzgājis naujums uz precēšanuos Druw. n. RKr. XVII, 69;

[2) Überraschung, Verblüfftheit:
naujumā nevarēja saprast, kas te nuotiek Nuopūtas vējā 110. ar viņu tas nuoticis naujumā ("apmulsumā"); viņš tuo naujumā ("nepārduomājis, pārsteigumā") izteica Grawendahl].

Avots: ME II, 696, 697

II naũjums [auch N.-Peb.], die Menge [Bers.], Masse: tur ir liels naujums naudas, ābuolu Siuxt. kādēļ tu lasi tādu bezgalīgu naujumu grāmatu? Vēr. II, 700. kâ lai sadzīvuo tāds naujums ļaužu mierā? Rainis. [e̦ze̦ra malā ve̦se̦ls "nàujums" zivju AP. liels naujums ļaužu Bers. tam ir naujumiem naudas Spiess n. U. - Aus * nāvjums (zu nāvīgs 2)?]

Avots: ME II, 697

‡ III naũjums (?) Frauenb. "zirga rīkiem augšas daļa iekšpusē". Vgl. znauja 2 und snaujs (unter snaujis ).

Avots: EH II, 6

negadījums ,* unpassende, ungünstige Gelegenheit: līdzcietība, kas vietā un nevietā, gadījumā un negadījumā plūst par viņu sirsnības traukiem Vēr. I, 1068.

Avots: ME II, 712

‡ negaidījums, das Nichterwartethaben: visiem par negaidījumu (zur Überraschung) re̦dz: pi vārtiem guļ nedzīvs cilvē̦ks Pas. XII, 190 (aus Domopol).

Avots: EH II, 11

nùoguldĩjums, nùoguldinãjums, die Einlage: kase pieņe̦m nuoguldījumus un izduod aizde̦vumus Vēr.

Avots: ME II, 788

nuõjums (unter nuõjume ): auch Dunika, (mit uo ) Renzen, ("Getreidescheune") Alschw.

Avots: EH II, 50

nùolijums, der Niederschlag Konv. ^2.

Avots: ME II, 810

pakaļtē̦luõjums, die Nachbildung, Nachahmung Konv. ² 1857.

Avots: ME III, 40

pakrèjums (unter pakrejas): auch (mit è ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt.

Avots: EH II, 144

pakrèjums, pakrējas s. pakrejas.

Avots: ME III, 48

pamatnùosacĩjums,* die Grundbedingung Vēr. II, 251.

Avots: ME III, 67

panuõjums: auch Salis.

Avots: EH XIII, 161

panuõjums, der Abschauer, die Uberdachung: puisis ieiet panuojumā un sacē̦rt ratus LP. VI, 407; A. XVI, 930. [panuõjumis Ahswikken, Pleppenhof, eine Uberdachung zum Bergen von Holz u. a.]

Avots: ME III, 78

paraugsūtījums, die Probesendung.

Avots: ME III, 88

‡ pãrējums, der Überschuss, Überfluss Ar.

Avots: EH XIII, 199

pãridarĩjums, pãridarîšana, pãridarîtãjs, s. pãrdarît 2.

Avots: ME III, 157

pašnùovẽ̦ruõjms, die Selbstbeobachtung Konv. ² 1273.

Avots: ME III, 116

pašpãrbàudĩjums,* pašpãrbàudîšana, die Selbstprüfung.

Avots: ME III, 116

pašpìedzîvuõjums,* das Selbsterlebnis A. XVII, 389; pašpìedzîvuôts*, selbsterlebt.

Avots: ME III, 116

pļaujums U., = pļãvums, das zu Mähende, zu Erntende (in dieser Bed. dial. für pļaujams), das Geemtete.

Avots: ME III, 366

pretapcìemuõjums, pretapmeklējums, der Gegenbesuch, die Gegenvisite.

Avots: ME III, 386

pretapgalˆvuõjums, die Gegenbehauptung.

Avots: ME III, 386

pretdziedãjums, der Gegengesang Dr.

Avots: ME III, 387

pretjaũtãjums, die Gegenfrage: viņa atbildēja ar pretjautājumu MWM. XI, 168.

Avots: ME III, 388

pretpakal˜puõjums, der Gegendienst.

Avots: ME III, 389

pretpìerãdĩjums, der Gegenbeweis.

Avots: ME III, 389

pretprasĩjums Dr., die Gegenfrage.

Avots: ME III, 389

pretsveĩcinãjums, pretsveiciêns, pretsveikums, der Gegengruss: atcirst uz velnišķa sveicinājuma ar tādu pašu pretsveicinājumu Etn. I, 99.

Avots: ME III, 390

prìekšlasĩjums;* die Vorlesung, der Vortrag:

Avots: ME III, 396

pũdẽjums: auch (der Brachacker) Saikava, (pl. t. pùdējumi ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 341

pũdẽjums, s. pũdēt.

Avots: ME III, 445

‡ putrājums Warkl. "miežu putraims".

Avots: EH II, 339

radĩjums, s. radît.

Avots: ME III, 462

rãjums: eine kleine Wiese im Wald (mit à ² )Linden in Kurl.

Avots: EH II, 361

rãjums, s. rãt.

Avots: ME III, 496

‡ rakstuojums, = rakstījums 2 (?): caur luogu uz grīdas zib saules rakstuojumi caur lapām dārzā Akurāters Degoša sala.

Avots: EH II, 352

‡ raujums,* die Anwandlung, der Drang, Impuls: pēkšņā raujumā Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2.

Avots: EH II, 357

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. ² 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... tâ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "retekļu saknes... de̦r, kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514

‡ režģījums AP. "ticējums": viņai jau vēl e̦suot ve̦cu laiku r.

Avots: EH II, 368

salˆdẽjums, s. salˆdêt.

Avots: ME II, 668

sàlĩjums, s. sàlît.

Avots: ME III, 802

sâļjums ² Dunika, = sālīms.

Avots: ME III, 803

saslāņuojums, eine Schichtung: smilts kalnu saslāņuojumu starpā Konv. ² 864.

Avots: ME III, 736

saspraĩšļuõjums Siuxt, eine Spalte: (zemes virsa) sakustas, paceļas vai ielīkst tikai caur saspraišļuojumiem vai iegruvumiem zemē Konv.2 1386.

Avots: ME III, 742

satauņãjums, Mummenschanz V.

Avots: ME III, 760

I sẽjums, s. sẽt.

Avots: ME III, 824

II sèjums, s. siet.

Avots: ME III, 824

sĩjums PS., Öl, = sĩjs Etn. II, 1: grūst kaņepes, līdz uzle̦c sījums Ronneb.; aus *sī[v]ums?

Avots: ME III, 851

skutējums U., = šķutējums.

Avots: ME III, 908

smagnējums "niedrige, feuchte Ackerstelle" Ar.

Avots: ME III, 948

snājums, s. snāt.

Avots: ME III, 974

star̂pgadī˜jums,* der Zwischenfall; viss nuorisinājas mierīgi un bez starpgadījumiem Apsk.

Avots: ME III, 1046

star̂psējums,* die Zwischensaat; kuopā sastādīti zirņi lē̦ti sazied, un ja nav starpsējumu, ne˙kas krietns neizaug Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME III, 1047

stiegnẽjums, eine einschiessende Stelle: zinu purva purvmalītes, stiegnējuma (Var.: staigumiņa) nezināju BW. 10644, 7 var.

Avots: ME IV, 1078

‡ strīkuojums, beendetes Streiche(l)n: par vē̦dara strīkuojumu BW. 20536, 2 var. (aus Alschw.).

Avots: EH II, 588

sujums "= uosm(īt)e" Fest.: nuo siltuma ne sujuma.

Avots: ME III, 1116

‡ šujums, = šuvums: bitīt, tavu šujumiņu baznīcā dedzināja BW. 23691 var.

Avots: EH II, 657

tejums L., = tejene; tejumā L., St., an hiesigem Orte.

Avots: ME IV, 158

‡ uzjums, die Kuppel: spuldze ar zaļuo skārda uzjumu A. Upītis Karogs 1940, № 1, S. 8.

Avots: EH II, 723

uzteikājums, Lob: par tādu uzteikajumu Janš. Līgava I, 225.

Avots: ME IV, 391

zālẽjums, ein Grasplatz U.

Avots: ME IV, 698

‡ zaļmē̦sluojums* Jauns. J. un v. 252, = zaļmê̦sli*.

Avots: EH II, 801

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

‡ adums, = jums">adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. ^1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.

Avots: ME I, 32

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

I àizmilˆzt,

1) : auch Sassm.; ‡

4) aizmilzis jautājums Gulbja Latv. konv. vārdn. S. 149, eine Frage, die (seit langem) noch immer unentschieden bleibt.

Avots: EH I, 39

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.

Avots: EH I, 54

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

àizvir̃zît, tr., hin-, wegrücken Vēr. II, 1058: gadījums mani aizvirza pie bērnības atmiņām Apsk., C.

Avots: ME I, 60

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76

apceļuôt [li. apkeliáuti], tr., bereisen: viens zemnieks gribēja pasauli apceļuot LP. VII, 197. apceļuojums, die Reise: pasaules apc.; apceļuotājs, der Reisende: pasaules apc.

Avots: ME I, 78

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.

Avots: ME I, 80

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

apdars, ‡

2) "jums">apdarījums" (Einfassung?) Ruhental.

Avots: EH I, 77

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

‡ apgàlis ² Nautrēni, Glatteis Warkl., "kuoku aple̦duojums" (apgāls) Lubn.: apgālis lij Nautrēni, es glatteiset.

Avots: EH I, 81

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93

apkañtêt, tr., bekanten, besetzen: svārkus. apkañtējums, der Besatz.

Avots: ME I, 93

‡ apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.

Avots: ME I, 102

‡ apluokaîns, = aplinks: jums">apluokainā valuodā izsacītais bildinājums Janš. Dzimtene ² II, 462. apluokainu... apluokainu... vaicājunu Mežv. ļ. II. 14.

Avots: EH I, 100

aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,

1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;

2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 99

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādamās ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133

aprãdît [li. apródyti], tr., von allen Seiten, auf alle Seiten hinweisen, beleuchten: tas nebūtu lieki aprādāms Vēr. I, 1439, es wäre nicht überflüssig, darauf hinzuweisen od. diese Frage zu beleuchten Stenders aprāda iedzimtas ticības patiesību Kundz.; aprādījums, der Hinweis.

Kļūdu labojums:
es wäre nicht überflüssig = es wäre überflüssig

Avots: ME I, 114

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120

‡ apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112

apšmàukt, tr., betrügen: es ļāvuos nuo jums apšmauktiês JR. VII, 100.

Avots: ME I, 129

apspal˜vuôtiês, sich befiedern M.: neapspalvuojies... putniņš Plūd. LR. III, 292. apspal˜vuôts, befiedert: apspalvuota aste Konv. ² 2841. miesas apspalvuojums, Befiederung Konv. II, 475.

Avots: ME I, 124

apstràdât, tr.,

1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.

Avots: ME I, 127

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132

apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.

Avots: ME I, 133

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138

apžuoguôt, tr., mit einem Zaun (žuôgs) umgeben, abhägen K.: dārzu. apžuoguojums, die Einfriedigung, der umzäunte Ort: pastaigāties gar apžuoguojumu.

Avots: ME I, 139

atàlguôt, tr., besolden, belohnen, vergelten: kalpus atalguo ne naudā vai graudā, bet ar zemes gabalu. un tavu lēnsirdību atalguo MWM. V, 252. Refl. -tiês, sich bezahlt machen, Vergeltung, Lohn erhalten: pūliņi atalguojās Pūrs III, 49. atàlguõjums, die Belohnung.

Avots: ME I, 148

‡ atdzeja* A. Niedra Nemiera ceļi IV, 338, = jums">atdzejuojums.

Avots: EH I, 140

atdzejuôt, poetisch reproduzieren: tulkuotājs svabadi atdzejuojis A. XII, 156. atdzejuojums, poetische Reproduktion.

Avots: ME I, 155

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

atecêt, ‡

2) seinerseits zu eggen helfen (jemandem, der dem Helfenden vorher die gleiche Hilfe erwiesen hat)
Lis.: jūsu Jānis palīdzēja mums ecēt; gan mūsu Pēteris jums par tuo atecēs.

Avots: EH I, 140, 141

atgãdinât kuo kam, jem. an etw. erinnern: tuo tad arī kāzenieki tiem taisni atgādināja BW. III, 1, 45. Refl. -tiês, sich erinnern, eingedenk sein, mit d. Akk. u. Gen.: bet atgādinies katru brīdi tuo mīklu Vēr. I, 1443. atgãdinājums, die Mahnung.

Avots: ME I, 158

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157

atkal˜puôt, ‡ Subst. atkalˆpuõjums, der Gegendienst: kad kam atkalpuojumu nav vajadzīgs ..., tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz.Vecpiebalga 47.

Avots: EH I, 145

atkā`rtuôt [li. atkartóti und atsikartúoti], tr., wiederholen * G. All.: apciemuojumu; sarunu LP. VII, 379, uzde̦vumu. Refl. -tiês, sich wiederholen: tas atkārtuojas trīs reizes BW. III, 1, 54; atkātruojums, die Wiederholung.

Avots: ME I, 166

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

‡ atkraĩstît AP., (die Sahne) vom (obern) Rande abschöpfen Bērzgale: krējums spainītī nuo malas atkraistīts.

Avots: EH I, 149

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

atplaiksnîtiês (unter atplaikšķîtiês): auch Golg., N.-Peb. ‡ Subst. atplaiksnījums, = saplaisājums: ādas atplaiksnījumi.

Avots: EH I, 158

atradnis, atradenis,

1) der Fund:
cik priecīgs e̦smu, jums caur šuo atradnīti varē̦dams par jūsu laipnību pateikties Lautb.;

2) der Findling
A. - P.; Lautb. CF. li. radinỹs, Fund, Findling

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): atradenis,

Avots: ME I, 183

atraĩdît, tr.,

1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;

2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.

Avots: ME I, 183

‡ atrežģe Wid. "= jums">atrežģījums".

Avots: EH I, 162

atrežģît, atrežģuôt, tr., loswickeln, entwirren: sarežģītu dziesmiņu atkal atrežģīt RKr. VIII, 26; atrežģījums, die Entwirrung, Lösung.

Avots: ME I, 185

atriêtiês [li. atsiríeti],

1) bis zum Überdruss bellen;

2) eine knurrige Antwort geben:
"kas tad jums tur daļas?" atrējās Anna Purap.

Avots: ME I, 186

atrisinât, fact., loswickeln: kamuoli; übertr., entwickeln, entwirren, lösen: murguojumi nespēj atrisināt nuopietnus jautājumus Vēr. I, 1550. Refl. - sich loswickeln, sich lösen, befreien: te uz reizi zaltis atrisinās nuo kakla LP. IV, 70. atrisināties nuo saitēm, sich von den Fesseln befreien Alm. Übertr., sich entfalten, entspinnen, hervorgehen: te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73. teo'rijas, kas dabiski neatrisinās nuo pašas lietas Vēr. II, 379; atrisinājums, die Entwickelung, Lösung.

Kļūdu labojums:
te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73 = te atrisinājas līdzīgas saruņas RKr. XI, 79

Avots: ME I, 186

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur māmiņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it kā se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189

atsẽt [li. atsė´ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]

Avots: ME I, 189, 190

atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. ² 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.

Avots: ME I, 201

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195

atspir̃dzinât, fact., erfrischen, erquicken, laben: miegs laikam tevi atspirdzinās Vēr. II, 306. Refl. -tiês, sich erquicken, laben: lai iebaudītu vakariņas un atspirdzinātuos pēc dienas darbiem JR. IV, 76. Subst. atspir̃dzinājums, Erfrischung, Erquickung, Labsal.

Avots: ME I, 195

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

‡ atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170

atstâsts, jums">atstâstījums, Bericht, Referat. *

Avots: ME I, 197

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

attè̦luôt, tr., wiedergeben, reproduzieren: pilnīgi tuo pašu attē̦luot, kas oriģinālā Vēr. I, 1328. Refl. -tiês, sich widerspiegeln: tas var attē̦luoties rakstnieka fantazijā Jan. attē̦luojums, die Wiedergabe, Reproduktion, das Abbild. attē̦luotājs, wer wiedergibt, reproduhiert: viņš ir nuovē̦ruotājs un nuovē̦ruotā attē̦luotājs Vēr. II, 715.

Avots: ME I, 204

atvaļinât, tr.,

1) befreien:
māte viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;

2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļinājumā A. XX, 102.

Avots: ME I, 207

atveldzêt, atvelˆdzinât, auch atvalˆdzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208

atvẽlêt, tr.,

1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;

2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;

3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;

4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.

Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas

Avots: ME I, 209

‡ atvḕrpt,

1) durch Spinnen abarbeiten (vergelten):
a. saimniekam par dzīvuokli C., Sessw.;

2) fertigspinnend ersetzen:
pēc jaungada mēs jums atvērpsim duotās dzijas. Refl. -tiês, zur Genüge spinnen.

Avots: EH I, 180

atve̦ru, [atvē̦ru Glück], atvē̦rā, atviru, Adv., offen: viņas acis, viņas lūpas un viņas vaigi bija viņa lūpām aizsniedzami un atviru A. XII, 731. [tavas acis atvē̦ru iraid Glück Nehem. 1, 6; ar... atvē̦ru puķēm I Kön. 6, 29.] visa tā zeme būs atvē̦rā priekš jums I Mos. 34, 10. tie pameta pilsē̦tu atvē̦rā Jos. 8, 17. sarakstītājam stāvēja atvē̦rā viss dzīvais valuodu krājums Etn. III, 67.

Avots: ME I, 209

atvêžuôt, intr.,

1) krebsend hinkommen:
nuo dzelmes sākuot mēs tagad līdz jums e̦sam atvēžuojuši;

2) langsam wie ein Krebs
(vêzis) herkommen, herschlendern: tu atvēžuot vien nevari LP. VII, 133. [Vgl. li. vėžlióti, unbeholfen mit schleppenden Füssen gehen.]

Avots: ME I, 210

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211

‡ atzaruôt,

1) abästen
Schwanb.: a. kuoku;

2) Äste treibend herwachsen
Erlaa: kuoks, kas atzaruojis līdz luogam, januocērt;

3) ceļa atzaruojums, die Abzweigung einer Strasse (Bahn).

Avots: EH I, 182

atzinums,

1) Erkenntnis:
pēc Kanta ikviens atzinums jeb atziņa ir atzinēja un ārējās pasaules ražuojums A. IX, 1, 447;

2) Meinung, Gutachten:
ministru komitejas atzinums Baltijas skuolu lietās Vēr. II, 895.

Avots: ME I, 212

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

aũklêt [li. áuklėti], tr., (ein Kind) warten, auf den Händen tragen und schaukeln: aklē mani, māmuļiņa, vieglajām ruociņām Ar. 1299. Refl. -tiês, gewiegt, gehehgt werden: vai mūsu jaunekļu krūtīs auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26.

Subst. aũklējums,

1) die vollendete Handlung des Wartens, Wiegens:
tuo esduošu māmiņai par bē̦rniņa auklējumu BW. 1163;

2) das, was gewiegt worden ist, das Kind:
māmiņ, tavu auklējumu sveši ļaudis maldināja Ar. 1762.

Avots: ME I, 222

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I ⁴ , 124 und III ⁴ , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

avuõksnaîns PS., quellig: avuoksnaina zeme. avuoksnains klajums I Mos. 13, 10; Psalm 84, 7.

Avots: ME I, 232

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

bal˜têt, -ēju, bal˜tinât (li. báltinti), baltuôt, tr., weissen, weiss machen: istabu, griestus, sienas. bajāriņš savas meitas ar sudrabu baltināja BW. 2857. kas tuo baltu baltināja BW. 4500. sienas baltinājums, das Ausweissen der Wand.

Avots: ME I, 257

bal˜tpiens, auch bal˜tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.

Avots: ME I, 257

balˆvêt, -ẽju, -uôt, tr., beschenken, bewirten, [nach U. auch bestechen]: tautu meita balvē mani BW. 12384. kas mani balvuo ar alus kanniņu 19733. balvuojums, das Geschenk. - [U. zitiert aus Depkin auch ein balvuoties "sich durchbeissen, sich rechtfertigen".]

Kļūdu labojums:
19733 = 19739

Avots: ME I, 260

bàudît: mit aũ auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 206

be̦kuôtājs, jem., der Pilze sucht, liest: to jums saku, be̦kuotāji: rītuos ilgi negulat BW. 2841.

Kļūdu labojums:
negulat = neguļat

Avots: ME I, 278

bezparaksta uzaicinājums, anonyme Aufforderung MWM. IX, 123.

Avots: ME I, 285

‡ bezvẽrts (gen. s.) sūtījums, eine Sendung ohne Wert (deren Wert nicht angegeben ist).

Avots: EH I, 215

biêdêt: mit iê Dond. ‡ Subst. biêdẽjums, das einmalige, vollendete Schrecken, Scheuchen: nei bijuos biedējuma BW. 18027, 1. par kumeļa biedējumu 11357.

Avots: EH I, 223

biêdinât, caus., bange machen, warnen, drohen: nerunā, suns biedinājis LP. IV, 229. "ja suni nepārduosi, tad apgāzīšu tavu kruogu!"dē̦ls biedina IV, 48. ar nāvi biedināt, mit dem Tode bedrohen. Subst. biedinājums, die Warnung.

Avots: ME I, 305

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296

II bīte: nu jums būs bìte ² ("?") Oknist (es wird euch etwas Unangenehmes widerfahren).

Avots: EH I, 223

blūza (mit ostle. ū aus uo?) "liels, jums">nekārtīgs kuopuojums" Wessen; vgl. bluoza.

Avots: EH I, 232

buôjât ² [Salis, Ruj. od > buõjât Serbigal u. a.], - ãju, tr., zugrunde richten, verderben: tikumus, veselību. Refl. - tiês, intr., verderben: gan buojājās, gan nepadevās luopi. Subst. buojātājs, der Verderber; buojājums, das Verdorbene, das Verpfuschen, das Verpfuschte.

Avots: ME I, 361

brīdêt, - ēju, [brîdêt ² Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333

brĩdinât, brĩdenêt [Bl.], tr.,

1) rügen, schelten, bedrohen:
mazi nākat ēst un dzert, lieli tautu brīdināt BW. 17521, 4;

2) warnen
LP. IV, 42;

[3) ansputen
U.: zirgus]. Subst. brĩdinātājs, der Warnende; brĩdinājums, die Rüge, der Verweis; die Warnung. [Vielleicht als alte Iterativform zu slav. briti "scheren, rasieren", bridъkъ "scharf" ai. bhrīņāti "versehrt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 94.]

Avots: ME I, 333

brīnīgs: auch Elger Dict. 74, Pas. VI, 174, VII, 327, 387, VIII, 102, IX, 114, Pilda n. FBR. XIII, 49, (mit ì ² ) Kaltenbr., Saikava: nuoticis b. gadījums Saikava.

Avots: EH I, 242

bruõkastis (Plur.), bruõkastes [Ronneb., Smilt.], bruõkasts, das Morgenfrühstück: ēdiet, gani, bruokatiņas BW. 29406. es jums duošu bruokastiņu BW. 29381. bruokast -, - sta, - šu, - šķu laiks, die Früstückzeit: saule jau bruokastlaikā. [Nebst estn. wrōkost aus mnd. vrōkost.]

Avots: ME I, 342

brũvējiens, das auf einmal Gebraute, Gebräude (brūvējums, das Gebraute, Gebräudeüberhaupt); von einer misslungenen Arbeit sagt man: tas brūvējiens cūkām Etn. IV, 43.

Avots: ME I, 342

brũvêt, - ēju, intr., tr., brauen: alu; brũvējums, das Gebräu. [Aus mnd. brūwen.]

Avots: ME I, 342

‡ III buka,

1) der Kutschbock
Wolm. u. a.;

2) "jums%20ar%20caurumu%20vid%C5%AB">stellēm paaugstinājums ar caurumu vidū, kuŗā ieliek krūšu buomi" AP. (vgl. buķi);

3) der dicke Kopf an der Schneidebank, der das zu schneidende Hulz andrückt, festhält
Livl. n. BielU.;

4) Demin. bukiņa, buciņa, ein Sessel ohne Lehne
Meiran. Aus d. Bock.

Avots: EH I, 249

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

[III čaraža, ein Flick, salāpījums Lub., Fest.]

Avots: ME I, 404

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

ceļuôt [li. keliáuti], reisen, wandern: kad mēs ceļu ceļuosim BW. 12218; ceļuojums, die Reise, Wanderung: tâ mans ceļuojums beidzas; ceļuošana, das Reisen, Wandern: pa karstu ceļuošana grūta; ceļuotājs, der Reisende, der Wanderer.

Avots: ME I, 371, 372

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

cìemats,

1) das Gesinde:
sē̦tas viss sakuopuojums duod jēgumu"ciemats" Sil.; ciemata terē̦tāja BW. 11819;

[2) eine (ehemalige) Gesindestelle
U., Wolm.];

3) das Dorf, ein Komplex von Bauernhöfen
AP.; [ciemāts Nigr., Bers.].

Avots: ME I, 393

cìenât, - āju,

1) bewirten:
kuo mēs talku cienāsim BW. 28498. Sprw.: cienāt cienā, bet ēst neduod. kas re̦ti nāk, tuo labi cienā. viesus cienāja ar alu un brandavīnu;

2) dial., = cienīt, hochachten, schätzen. Subst.
cienājums, die Bewirtung: duos māmiņa, es neiešu, velt(i) būs tavs cienājums BW. 14671.

Avots: ME I, 394

‡ ciêtaļa,

1) eine Kuh, die längere Zeit nicht milchend ist
Pest.;

2) "wer häufig das Wort
ciêts gebraucht": jums jau viss ciets! kâ cietalas! (so rügt die Wirtin ihre Mägde, die sich über altbackenes Brot (cieta maize) zu beklagen pflegen) Fest.

Avots: EH I, 278

cikāds, dial. auch cikējāds Ahs., wie mancherlei: cikādas ābuolu sugas jums ir?

Avots: ME I, 380

‡ cìnêt ² (mit ei gesprochen), -eju,

1) reinigen
Bērzgale: c. zivis, zābakus Zvirgzdine. c. buļbas Pilda;

2) roden
Nautreni. - Subst. cinējums ² Nautrēni und anderswo in Lettg., das Neuland, die Rodung.

Avots: EH I, 276

citâds [li. kitódas; in Westkurl. auch citējāds], anderer Art, anders gestaltet, aussehend: pie jums ar pa˙visam citādas ierašas nekā pie mums; adv. citâdi,

1) auf andere Weise, anders, in anderer Beziehung, sonst:
es pie šā darba ķe̦rtuos citādi. citādi viņš krietns cilvē̦ks;

2) sonst, zu anderer Zeit, in früheren Zeiten:
vēl aiz˙vien viņš nebij pārnācis mājās, kâ tuo citād(i) mēdza darīt A. XIV, 2,33.

Avots: ME I, 389

čûksnis ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Schutt bedeckter Ort:
jums nepieklātuos līst kaut kādā čūksnī MWM. VIII, 816;

2) das Dickicht:
tāds čūksnis, ka nevar ne cauri iziet Kand.

Avots: ME I, 424

dabràukt,

1): dabrauču ciema sē̦tu Pilda n. FBR. XIII, 61; ‡

3) tr., hinzufahren
Saikava: d. zirgu pie kā. ‡ Refl. -tiês, unversehens hinzufahren: par tivu jums dabraucies pie ķirpas Saikava.

Avots: EH I, 300

dādiņa od. dãdiņu [Ruj.] kar,š, das Gezänk, Gelärm: kas jums te bij par dādiņa kar,u MWM. VII, 43.

Avots: ME I, 446

daĩlinât [Nigr.] (li. dáilinti "verzieren"), zierlich, anmutig, schön machen: daila bija sērdienīte, kas tuo dailu dailināja? BW. 4460. dailinājums, die Verzierung.

Avots: ME I, 431

dainêt, 2): "singen" (dànêt ² ) Zvirgzdine; Subst. dainējums, der Gesang: nuobeigdama augsti uzņē̦mtuo dainējumu Azand. 93.

Avots: EH I, 303

dañcuôt: viegla dancuošana BW. 24055. ša vakara dancuojums 24033. dancu dancuotāja 24075, 1.

Avots: EH I, 306