Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ļas' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ļas' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (45)

apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94


apkuļas

apkuļas, auch apkuļu vakars, = apkalas 2 Katzd. n. BielU.

Avots: EH I, 95


atzaļas

atzaļas, Wurzelschösslinge, Sprösslinge Trik.: kuokam nāk a. būs jau a., laidīs guovis virsū (sc.: uz ābuoliņa tīrumu).

Avots: EH I, 182


baļas

[baļas (für baļļas?), auch bābas genannt, nach Bielenstein Holzb. 666 in Usmaiten Winden (auf Schlitten), mit denen die Netzleinen aus dem Wasser gezogen werden.]

Avots: ME I, 261


bezgaļas

bezgaļas (gen. s.), fleischlos: b. diēta.

Avots: EH I, 214


bombaļas

bom̂baļas 2 Lems., Wainsel, alte Kleider.

Avots: EH I, 235


brāļasts

bràļasts 2 , -s, Warkl. n. FBR. XI, 107, der Orden, die Kongregation.

Avots: EH I, 239


gadsdaļas

gadsdaļas "Vierteljahre; katholische Fasttage" Bērzgale.

Avots: EH I, 375


grebļas

grebļas [?], ein Faschinendamm, Wehr Spr.

Avots: ME I, 645


gričaļas

[gričalas Siuxt, ein zum Herumdrehen auf dem Eise an einer Stange befestigter Schlitten.]

Avots: ME I, 654




izpaļas

izpaļas, izpeļas,

1) die Schmähung, der Tadel:
duod, dieviņ, visu labu nuo tām ļaužu izpaļām BW. 8637;

2) ein Gegenstand des Tadels, der Schmähung, eine geschmähte Person:
bij[u] ļaužu izpaļiņa BW. 5026; 1431, 1 izpeļiņa (Var.: izpēliņa, izpaliņa, izpaļiņa) mani pēta 8707. visas ļaužu izpaliņas (Var.: izpaļicas, izpeliņas, izpaļiņas) kļuva manā ruociņā BW. 22033. viņa palika par izpaļu, juo bijusi vairākiem par brūti A. XIV, 480.

Kļūdu labojums:
biju ļaužu izpeļiņa BW. 5026; 1431, 1 = bij[u] Laužu izpaļiņa BW. 21431, 1

Avots: ME I, 778



ķepaļas

ķe̦palas, die Füsse: vai tu aiz ve̦cuma vēl neesi ķe̦palas atme̦tuse (nuomiruse) Lautb. guļ giltā ķe̦palas atmetis Dond. [Wohl zu ķepa 3.]

Avots: ME II, 366


kļastīt

II kļaustît,

1): auch (mit ) Alswig, Kalnemois, Schwanb.;

2) laut klopfen
(mit ) Auleja: kuo tie kļausta, ka nesadzird, kuo runā!

Avots: EH I, 625


kogaļas

[kuogaļas "ein Unkraut im Getreide; pē̦rkuoņu sē̦klu pākstes gabali" Bauenhof. - Reimwort zu puogaļas.]

Avots: ME II, 342


kraukaļas

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas 2 Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262


mēļas

mèļas 2, böses Gerede, Gerücht: par viņu visādas mēļas dzird Mar. n. RKr. XV, 126. Zu mèļuôt.

Avots: ME II, 615



novaļas

[I nuõvaļas, das mit Rasenstücken od. mit Erde geschützte Fundament: nuovaļas apaugušas ar garu zâli Jürg.]

Avots: ME II, 882


novaļas

II nuovaļas, ‡

2) "kas pašreiz nederīgs un nuove̦lts nuost" Nötk.

Avots: EH II, 105


novaļas

[II nuovaļas "washerunterrollt (intr.)"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 882


pakaļass

pakaļass, -s, die Hinterachse: ratiem pakaļass pārlūzusi.

Avots: ME III, 39


paļas

paļas, s. palas und paļa I.

Avots: ME III, 64


pārnedēļas

pãrnedẽļas, pãrnedẽļãm, [pārnedēļuos U., unter nedēļa], pãrnedẽļis RKr. XVI, 187, eine Woche um die andere: pārnedēļas darbuos gāju BW. 25324. kulšana mums gāja pārnedēļām Latv.

Avots: ME III, 168


patmaļas

patmaļas (unter patmalas): auch Pas. VII, 435; IX, 536, BW. I, S. 908, № 2224, 1; patmaļis< Bērzgale, Zvirgzdine.

Avots: EH XIII, 183


pavuļas

pavuļas Saikava, = paviļa.

Avots: EH XIII, 192


peļas

peļa(s), die Schmähung: pēla mani tie ļautiņi; es tuo peļu nebē̦dāju BW. 8794.

Avots: ME III, 198


peļaste

peļaste,

2): auch Ramkau (hier auch der Sing. peļaste), Anzen, Linden in Kurl., Meiran, Saikava.

Avots: EH XIII, 222


peļaste

peļaste Widdrisch, Saikava,

1) alopecurus pratensis Konv. 2 3528, Mazvērs. Luopkuopība 3, 50;

2) peļastes, achillea millefolium RKr. II, 64, Etn. l, 67.

Avots: ME III, 198



platguļas

platguļas gulta, ein weites, breites Bett: divi nuose̦gtas platguļas gultas MWM. IX, 773.

Avots: ME III, 321


redeļas

redeļas (unter redele 1): auch Siuxt.

Avots: EH II, 362



ruļļaste

ruļ˜ļaste Dond., ein runder Schwanz, auch: wer einen solchen Schwanz hat; kaķīt, ruļļastīt! VL.

Avots: ME III, 557





uļas

uļas, die Samenkapsel Allend, n. U.

Avots: ME IV, 298



veļas

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536


vemaļas

ve̦maļas Balt. Zemk. p. 1884, S. 398, Ausvomiertes.

Avots: EH II, 770


vēmaļas

vē̦maļas Balt. Zemk. p. 1884, S. 398, Ausvomiertes.

Avots: EH II, 776


Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

vienolas

viennuoļas Kegeln, viên˙nuõļis N.Wohlfahrt, Adv., = viênnuõjs: lai nu Juris cik padara, bet viennuoļas viņš kust: plē̦sumam seši kārti viennuoļas nuoecējis Kegeln.

Avots: ME IV, 662

Šķirkļa skaidrojumā (999)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


agri

agri adv., früh: agri ceļas, vē̦lu brauc Sprw. JK. II, 96. paagri, recht früh. labāk agrāki, nekā vē̦lāki, nicht gesäumt!

Avots: ME I, 11


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizcept

àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13


aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23


aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30


aizkars

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31


aizripot

àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.

Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols

Avots: ME I, 46


aizsutināt

àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54


aiztiesāt

àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58


aiztīt

àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.

Avots: ME I, 57


aka

I aka: dziļas akas dube̦nā BW. 23195, 3 var. tīras akas 33773, 1 var.

Avots: EH I, 65


akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67


apadas

apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70


apals

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83


apdūmot

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83


apgraizas

apgraizas: auch (mit ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83


apgraizelēt

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87


apirda

apirda [in Saussen apìrda 2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. 1 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90


apkājām

I apkājãm, auf Umwegen, mit Umschweif, mit Umweg; apkājām runāt, mit Umweg, Umschweif reden Nerft, Festen. es tuo dzirdēju apkājām AP. [s. apkāļas]. II. [tu jau mani apkājām ("zum Spott") vien turi Fehteln und Jehteln].

Avots: ME I, 93


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94



aprautība

apraûtĩba,* Einsilbigkeit (Schweigsamkeit): augstprātīgā a. ceļas.., nuo valuodas nezināšanas Ezeriņš Leijerk. I, 17.

Avots: EH I, 108


apredze

apredze,

1): apredzes malā jau ceļas mākuoņas Janš. Mežv. ļ. l, 252 (ähnlich 153).

Avots: EH I, 108


apšaust

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129


apžeibt

apžèibt PS., betäubt, duselig werden: nav vis piedzēris; apžeibis vien ir PS. dūmuos apžeiba galva; jāatguļas, lai atžeibst Ramkau. apžeibušas acis, verdunkelte, flimmernde Augen U., Sessw., Kremon, Gold., Barb. n. A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 138


apzurināt

apzurinât Dond. n. RKr. XVII, 65, = apkuošļât: kaķis ... ar zuobiem apzurinājis gaļas gabalu.

Avots: EH I, 128


arkls

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.;

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130


astnesējs

astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132


atbods

atbùods 2 [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152


atbruka

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136


atcelt

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152


atdot

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155


atgulēt

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160


atjāt

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês,

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.

Avots: EH I, 144


atjēlēt

atjêlêt, intr., wieder wund, roh, weich werden Etn. III, 146: maize atjēlē, ilgāki mitrumā stāvē̦dama C. gaļa atjēlējuse, kad tā, ilgāki stavē̦dama, zaudējuse vārītas vai ce̦ptas gaļas raksturu C., [PS.].

Avots: ME I, 163


atļaut

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175


atmērkt

atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156


atpļaut

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182


atrieties

atriêtiês [li. atsiríeti],

1) bis zum Überdruss bellen;

2) eine knurrige Antwort geben:
"kas tad jums tur daļas?" atrējās Anna Purap.

Avots: ME I, 186


atšķelt

atšķelˆt, Refl. -tiês,

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173


atšķelt

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201


attupēt

attupêt, (eine Gefängnisstrafe) absitzen: a. trīs nedēļas cietumā. Refl. -tiês, zur Genüge hocken: vai neesi vēl diezgan attupējies?

Avots: EH I, 177


atviesoties

atvìesuôtiês,

1) Abschieds-, Gegenvisiten machen;

2) bis zum Überdruss zu Gast sein:
šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan.

Kļūdu labojums:
teikums ''šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan. '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem5 Jan.'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 211


atvilciens

atvìlciêns, der Atemzug: krūtis ceļas atvilcieniem gaŗiem Latv.

Avots: ME I, 210


atžurknīt

atžur̂knît 2 Dunika, Kal.,

1) mit einem stumpfen Messer ab-, wegschneiden:
ar tādu nazi nuo gaļas gabala ne˙kuo nevar a.;

2) a. nazi, ein Messer (z. B. auf etwas zu Hartes schneidend) stumpf machen.

Avots: EH I, 183


atžurnīt

atžur̂nît 2 Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atžur̂knît 2 1 : ar tādu nazi nuo tik sīkstas gaļas ne˙kuo neatžurnīsi.

Avots: EH I, 183


audekls

aûde̦kls C., aûdeklis Kand., aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.

Avots: ME I, 214, 215


augs

* augs (vgl. li. áugas "älter"; zu aûgt), wie augošs zur Bezeichnung einer unterbrochenen Zeitdauer gebraucht, - ganz: auga nedēļa, - un te nu dzīvuo, eine ganze Woche ist bereits vergangen, und du lebst hier A. XII, 654. visu cauru, augu nakti, die ganze Nacht. sešas augas nedēļas, sechs volle Wochen Ar. tas dzivuo augu dienu LP. IV, 79; ve̦se̦lu, augu nakti A. XII, 733; visu augu mūžu JK. V, 5. kā bitīte nuolīguoja šādu augu vasariņu BW. 343. šuo auguo (Var.: gaŗuo) vasariņu 33118, 1. Instr. Pl.: juo augām dienām tas bez darba A. XIII, 209; XVI, 947; Apsk. I, 213; augām naktīm A. XX, 251. Aus der Volkssprache mir nur der Akk. bekannt.

Avots: ME I, 217


augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218


augstums

aûgstums, die Höhe: pūriņš auga od. kāpa augstumā BW. 8779. Aspazijas ideāli paceļas nesasniegtā augstumā Vēr. II, 186; II, 97.

Avots: ME I, 218


auka

aũka: ceļas a. (Var.: vējš, vē̦tra) BW. 2799, 2 var. (ähnlich: 4886, 14); putnu aukas, Herbststürme (Ende August und Anfang September, wenn die Zugvögel fortziehen) Lis.: putnu aukas jau pārgājušas (auch fig. von vergangenem Zorn gesagt).

Avots: EH I, 186


aukstasinains

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


badgalis

badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197


baktaļa

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253


bāla

bāla (wo?) "?": gumba ir tā apaļā b., kas saceļas virs izplatītas drēbes.(mit a aus ai?) Wainsel n. FBR. XIV, 87, = bālgans.

Avots: EH I, 208


baltot

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259


bandoties

bañduôties, bandêties, -ẽjuôs (li. banduótis "получать прибыль съ посѣва"), für sich arbeiten, durch Nebenverdienst erwerben: nu man vaļas banduoties, baŗuot savu kumeliņu BW. 15267, 1.

Avots: ME I, 262


banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262


bangāt

bañgât, -āju, gew. bañguôt [li. banguôti], intr., wogen: jūŗa nāca bangādama, vēja māte svilpuodama BW. 13415, 1. ūdens banguo, šļāc. kā auka banguojuot ceļas tev sirds Rain. refl. -tiês, wogen, brausen: sācis viss e̦ze̦rs banguoties LP. VII, 1302.

Avots: ME I, 262


bārkstaļa

bā`rkstaļa, Franse Trik.: tu iesi, Trīn, uz baznīciņu; kam liekas bārkstaļas? A. I, 125.

Avots: ME I, 274


bāzt

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276


beidzot

bèidzuõt, Part. act. von bēigt, als Adv. gebraucht, endlich, schliesslich: samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70.

Avots: ME I, 277


bērze

bẽrze (unter bẽ̦rzs): kupli auga zemes b., vēl juo kupli purva b. BW. 4572, 1. zaļas bērzes galiņā 2552 var.

Avots: EH I, 217


biga

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293


biļļa

biļ˜ļa [Pernigel],

1) das Weinen:
biļļas vaļā;

2) ein weinendes Kind.
[Wenn altererbt, wohl aus * biļņa, und in dem Fall zu bàlss (s. dies.), an. belja "brüllen", schwed. dial. bjäla "jammern, weinen" u. a., s. Persson Beitr. 802 1 , Fick Wrtb. III 4 , 266 und Prellwitz Wrtb. 2 491.]

Avots: ME I, 296


birga

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298


birzs

bir̃zs, -s, [li. bìržis], auch birze, [bir̂ze 2 Bielenstein LSpr. I, 62], birzis BW. 2762, 25933 (li. biržỹs), Demin. birzīte, birziņa, birzniņa, birzetiņa, birztiņa, birztīte, birztele, birztelīte, birztaļa, birztala, birztaliņa, birztalīte (birztuliņš) BW. 2762, 6152, 10958, 17706, 20487, 14, der Birkenhain, das Birkengehege, ein Hain, ein Laubwäldchen überhaupt: es redzēju tautu dē̦lu birzī zirgu se̦dluojuot BW. 15681, 2. zaļas birzis pakrēslī BW. 33959. zaļu birztalīti BW. 25937, 1. skani, skani, bē̦rzu birzs BW. 428. iemu brāļa birztalā BW. 29568, 2. birzi luocīt, sich durch den dichten Hain hindurcharbeiten Ltd. 1187. Sprw.: es vis tavā birzē neiešu, bet tu gan nāksi manā sēņu lauzt, sagen die Alten zu den Jungen. [apšu bir̃ze VL., ein Espenhain]. Zu bē̦rzs.

Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.

Avots: ME I, 299, 300


blaiskums

blaiskums, Flecken, Taler-Flecken: uz krusta parādās mazi sacietējumi, kuŗuos vē̦lāki izceļas blaiskumi Preip. 137. meitai atruonuoties vaigā blaiskums čūskas galvas izskatā JK. VI. [In Wandsen seien blaĩskumi Flecken, die dort nachbleiben, wo etwas Saftiges zerquetscht ist: drēbes pārklātas ar blaiskumiem. Zu ksl. блѣскъ "Glanz", бльштати, serb. bli"skati "glänzen" li. blyškė´ti "funkeln" und vielleicht auch blaikštýtis "sich aufklären" u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 60 f. und Trautmann Wrtb. 34, Büga Ksn. I, 226 f. und 251].

Kļūdu labojums:
JK.VI = JK. VI,2

Avots: ME I, 307, 308


bļaustīgs

bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.

Avots: EH I, 233


blīkšķināt

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316


bloze

bluoze, bluôza [Bers. u. a.], das Gedränge, ein grosser Haufen]: ja braucuot saiet vairāk pluostu kuopā, tad izceļas bluoza Etn. IV, 61, 64. tur e̦suot tāda bluoza silvē̦ku salasījusies, ka pilnas mājas Ekgr. Vgl. bliêst.

Avots: ME I, 319


bombažas

bom̂bažas 2 Lems., Wainsel, =bombaļas 2 : ve̦cās b. jāduod lumpatniekam.

Avots: EH I, 235


bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362


brīdis

brìdis, Demin. brīdiņš, brīsniņš, brìtiņš, die Weile, kurze Zeit: pēc brīža od. pa brīdiņu, pa brītiņam, nach kurzer Zeit; kādu mazu brīdi, eine kurze Zeit; pašu brīdi, eben jetzt; šuobrīd(i), jetzt, tuobrīd(i), damals, katru brīdi od. ik˙brīdi, ik˙brīžam, jederzeit, šimbrīžam, für den Augenblick, jetzt; grūts, labs, ļauns, pēdējs, pavaļas od. vaļas brīdis, die sczwere, gute, unglückliche, letzte Stunde, die Mussezeit; mirstamā brīdī, in der Sterbstunde. Identisch mit li. brỹdis (zur Wurzelform brid - in li. brìsti, le. brist) "das Waten; [Mal, Weile" Lit. Mitt. I, 16 u. 132; vgl. hinsichtlich der Bed. schwed. gång "Gang, Mal" u. a.]

Avots: ME I, 333, 334


briedaļa

briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = briêdala Golg., (mit 2 ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243


briedis

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337


brodīgs

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342


bruģis

I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",

1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;

2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;

3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;

4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;

5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.

Avots: ME I, 338, 339


būda

I bũda,

1): pieguļas b. BW. 24877, 1. skuju b. 25800. suņu b. 25098; ‡

5) sirds b. Salis, die Brusthöhle
(krūšu duobums).

Avots: EH I, 257


budēlis

I budēlis,

2): auch Grenzhof; gaļas budẽļi gāja pa dienu ar žagaru ruokā un pēra, lai duod gaļu, bet smalkie budẽļi gāja tik vakaruos un tikai ziņģēja un dancuoja Siuxt. uz lieldienām septītajā nedēļā ir budēļi (= budēļu diena) un katru reizi uotrdienā Siuxt. duodat, meitas, budēlim! BW. 34539.

Avots: EH I, 249


burgzdala

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353


burzgulains

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355


čakarēt

čakarêt, -ēju, tr., stochern, wühlen, schüren: tie varēja gaļas bļuodu līdz dibināt čakarēt BW. 19358. Refl. -tiês, mit dem Stochern, Wühlen beschäftigt sein: kuo tu te čakarējies? vecīte bija pie ugunskura ar savu pipīti čakarējusies Lautb.

Avots: ME I, 401


čazga

čazga, die Eisscholle (? "le̦dus gabals Daugavā") Linden: čazgas jau iet, nu jau sāks salt Daugava, ja laižas, tad le̦di ceļas nuo akmeņiem vaļā, un viss ūdens ar čazgām pilns.

Avots: EH I, 287


celms

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai mātei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III 4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369


celt

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot;

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I 1 , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II 2 , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies;

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


cena

ce̦na, in Trik. ce̦ns, der Preis, Marktpreis: ce̦nas krīt, ceļas; aus цѣна.

Avots: ME I, 372


ciemiņš

cìemiņš, f. ciemene Ahs., (eigentlich: ein Bewohner desselben Dorfes),

1) ein Gast überhaupt:
kākis laizās; ciemiņi būs. pa priekšu ciemiņi, tad pašu ļaudis;

3) loc. ciemiņuos, beim, zum Besuch:
kur tu jāsi, bāleliņ? daiļas meitas ciemiņuos. Vgl. noch es redzēju ciemiņuos. Vgl. nch es redzēju ciemiņuos (1) bei den Nachbarn,

2) beim Besuch)
vakar skaistu dze̦ltainīti BW. 13833; bitītēm, meitiņām, tām dzīvuot ciemiņuos (Var.: kaimiņuos "in der Nachbarschaft") 6511, 2 var.

Avots: ME I, 393


cilpa

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382


cīniņš

cìniņš, der Kampf: tāds cīniņš meklē kaulus, solch ein Kampf strengt sehr an LP. IV, 27. cīniņš izceļas; cīniņus izcīnīt; sirds cīniņš.

Avots: ME I, 391


činkaliņa

činkaliņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem daiļas sievas: man bij tāda č: BW. 27264 var.

Avots: EH I, 290



cīpslonis

cīpsluonis "?": māteskaite ... izceļas nuo pavēderes jūtekļu cīpsluoņiem Mekons Zelta majas grām. 3 , S. 194.

Avots: EH I, 276


cirteniski

cirteniski, purcelnd: cirteniski apveļas un zālītē paliek guļam A. XV 2, 170.

Avots: ME I, 388


cirvis

cìrvis: gen. s. cirviņa (> cieriņa) BW. 18050 var.; cirv[i]s bez kāta BW. 13001, 2. vajaga asa cirv[j]a 11962. gaļas cirvi 20211.

Avots: EH I, 274


čore

čuore, auch čuoris,

1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;

2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;

3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.

Avots: ME I, 427


cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I 4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398


čūkslis

I čūkslis,

1): auch Grobin, Treiden (mit ù 2 ); schlechtes Gebüsch
BielU.; ein unpassierbares Walddickicht N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043; čūkšļu purvs - auch N.-Peb.;

2): čūkšļi, dürres Laub
Grünh., "slapji žagari (gaļas žavešanai)" Ellei, Sessau (mit û 2 ): čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Līgava I, 110 (ähnlich II, 10 u. a.).

Avots: EH I, 298


čulga

čul˜ga [Wolmar, čulˆga Kr., čulˆga 2 Salis], čulˆka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas 2 ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419


čunčināt

I čun̂činât 2, trotten, kleinen Hundetrab fahren, laufen: es ar savu ve̦cu ķēvi nuo pakaļas čunčināju. kur, vilciņ, čunčināji BW. 29425 var. gan jau mēs aizbrauksim, lai tik zirgi tâ čunčina Wain.

Avots: ME I, 420


cunis

[cunis Nigr., ein Stück: c. siera; c. gaļas.]

Avots: ME I, 397


dāboliņš

dābuoliņš (unter dâbuols): ceļa maļas d. BW. 2845. pa zaļas pļavas balti dābuoleņi 33554, 6; aitu d., trifotium agratium L. Oknist; cūku d., brunella vulgaris L. ebenda; puķu d., achillea ptarmica L. ebenda.

Avots: EH I, 311


daļa

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436


darīšana

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440


darva

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. 2 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442


dārzs

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III 4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. 2 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449


daudzi

daũdzi: d. viesu Pas. IX, 509. tik d. gaļas X, 223 (aus Domopol). tu d. vari atminēt Auleja. mušu d. Kaltenbr, d. bagātāks palika ebenda. par d. gaŗi svētki ebenda. d. maz Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66.

Avots: EH I, 309


dauksta

dauksta, eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege Laud.: uz ceļa dziļas daukstas. Vgl. den Wegnamen Steigā-dauksts Lvv. I, 188 (Stirniene). Zu dùksts.

Avots: EH I, 310


deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452


desa

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458


desmitdaļa

desmitdaļa, ein zehntel: deviņas desmitdaļas, 9/10.

Avots: ME I, 459


dimantiņš

dimantiņš, Timotheegras Heidenfeld: uoļas zemē d. neaug; dimantiņam vajag pliena, māla, smagas zemes.

Avots: EH I, 320


dimdināt

dìmdinât [C. u. a., dim̃dinât Nigr.],

1) fact., dröhnen machen, erschüttern:
Rīga dimd, Rīga dimd! kas tuo Rīgu dimdināja? skaļas gaviles dimdināja birzi;

2) intr., dröhnen, tosen:
karstajās dienās pamalē dimdina tik savādi Vēr. I, 829.

Avots: ME I, 468


dižmane

dižmane, das Femininum zu dižmanis: vaļas kâ jau dižmanītei Janš. Latv. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 324


dobe

dùobe: duôbe Wessen n. FBR. XIII, 81,

1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup, N.-Rosen, Sonnaxt, Warkl.: dziļas duobes (Var.: bedres) dibe̦nā BW. 27536: iekrita ūdens duobē 21099; duobe, der Voröfen
- auch Lubn: n. BielU:; utu d., das Grübchen an Genick PV.;

2): puķu duobes maliņā BW. 1543;

3): negāja sargātu munas duobes Pas. VI, 361 (aus Eglūna); ‡

5) das Tal, die Schluchf
BielU.; ‡

6) ein Teich
Mesoten.

Avots: EH I, 349


draiska

draĩska,

1): ein unruhiger Mensch
(mit ài 2 ) Erlaa;

2) draiskas: auch Sackenhausen n. BielU. (hier verächtlich auch von Kleidern);
kre̦kls nuovalkāts (saplē̦sts) draisku draiskās Sassm. draiskas ("driskas, šņapatas") jāatgriêž nuo gaļas gabala ebenda.

Avots: EH I, 329


drasot

drasuôt (unter drasêt): nuo pakaļas drasuo ("?") spuožuos mundieŗuos viņa kaŗaspē̦ks Pas. IV, 482.

Avots: EH I, 330


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


dūmals

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527


dumbrs

II dum̃brs, dum̃bris Lautenbach, dumbras U., ein Sumpf, ein Moor: meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām LP. V, 258. lai kāds dumbrs, kad tik slapjš IV, 216. Fig.: dvēsele paceļas nuo ikdienības dumbra MWM. X, 108.

Avots: ME I, 514


dvesīgs

[dvesîgs, kühl Kalnazeem: "kad vakarā pēc saules nuoiešanas saceļas migla, tad ir dvesīgs laiks".]

Avots: ME I, 537


dzeldināt

dzelˆdinât 2 [Mesoten], ein Stechen, Brennen verursachen, quälen: kas viņa sirdi krimta, dzeldināja? Līdumnieks. vēl bij man nātrai būt, dzeldināt ravē̦tāju BW. 24548. Refl. -tiês. sich stechen, brennen, versengen lassen: mums nav vaļas pagātnes nātrās dzeldināties Apsk. I, 1.

Avots: ME I, 541


dzelt

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I 4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. 2 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541


dzids

dzids, ein Spiess Wessen; der Wurfspeer Bērzgale, Warkl.: nuodrāza tievu kuociņu ar asu galu; kuru sauca par dzidu, uzmauca uz tā gaļas gabalus un cepa Wessen: tik asa malkas šķautne kai dz. Warkl. ar dzidu iedurts sānuos ebenda. Zunächst aus poln. dzida "Spiess", s. P. Sehmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 357


dziļš

dziļš, tief: dziļa upe. grava; dziļa ziema; dziļš miegs; dziļa sirsnība, dziļas bē̦das; nuogrimt dziļās duomās. ne tik dziļš kâ me̦lns. der Schein trügt. viņš atņe̦m dziļi e̦lpu, lūdzu, nākat tikai dziļāki, treten Sie nur näher! viņš lūdza viesi dziļāk A. XII, 601. Zu li. gilùs "tief", le. dzelve. dzelme (s. dies). apr. acc. s. fem. g. gillin "tiefe".

Avots: ME I, 550


dzirkstele

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554


dzīvenieks

dzîvenieks 2 : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363


gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585


gaļa

gaļa: Demin. gaļīte Pas. XI, 364 (aus Lixna), vetächtl. gaļele Frauenb.; (Plur.) visādas gaļas (verschiedene Fleischgerichte) pietaisītas ēst Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79. - aukstā g. auch Salis, Seyershof; bēru g., ein Gericht aus frischem Schweinefleisch; das am Täge des Schlachtens gegessen wird; luopu g., Rindfleisch Salis; saldā oder (Sonnaxt) saldanā g. "?": saldā g. pie de̦sām ir tivu AP. saldā g. ir tādām īksām kā`rtiņām AP. saldā g. ir apzarņuos; tādi salde̦ni liesumiņi. saldā g. ir trupana, garda Ramkau; saltā g., Sülze aus dem Schweinskopf AP.; sē̦tas g. auch AP., Ramkau, Siuxt; sētiņas g. auch Sessw.; smalkā g., Sülze aus feingehacktem Kalbsfleisch AP., Salis; kauna g., ein Schimpfrrame Heniņ.

Avots: EH I, 381, 382


galēt

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591


galīgs

galîgs ,*

1) ein Ende habend:
bezgalīgas un galīgas decimāldaļas Konv. 2 590;

[2) abgeschlossen, endgültig:
g. spriedums].

Avots: ME I, 592


gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599


gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601


ģēle

ģēle, [ģẽles N. -Peb., ģèles 2 Bers., Kreuzb.], ģèlis 2 [Lis., Warkh.], Pūrs III, 32, Tr. IV, 98, in Ramkau ģēļas, [ģẽ̦las Trik.], das Sodbrennen: ģēle od. ģēles [Kreuzb.] mani ē̦d, dedzina, ich habe Sodbrennen Tr. IV, 99, Etn. II, 133. ģēle ne˙kad neē̦duot, ja pēc tam, kad baznīcā pie dievgalda bijis, mājās pārnācis iedzeŗ ūdeni Etn. IV, 118. Vgl. jē̦las.

Avots: ME I, 697


ģerlas

ģe̦rlas "guovs mūļas" Stürzenhof.

Avots: ME I, 697


glotas

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632


goza

guôza [Kr., guõza Bl.], guoze,

1) die Röste
L., St.; die Glut: nesēdi guozā pie krāsns, sitze nicht in der Ofenglut. guozē līdz 40 0 MWM. VIII, 53. saules guoze od. saulguozis, die Sonnenhitze, die Sonnenglut, ein sonniger Ort: luopi guļ saules guozē;

2) jem., der sich sonnt und nicht arbeitet:
guoza, kuo tu nu guozējies kâ runcis saulītē Naud.; in Autz guôze 2 , eine alderne Person U.; [ ein träger Mensch];

3) saules guoze, Bezeichnung der Schlange:
sūnu luožņa, gaļas de̦sa, saules guoze LP. VII, 1258.

Avots: ME I, 693


grava

gŗava: auch Schrunden n. FBR. XIII, 102, Blieden: dziļas gŗavas BW. 18319, 2.

Avots: EH I, 414


gredzenot

gre̦dze̦nuôt, sich ringeln: skrulainajām peļastītem (Löckchen), kas gre̦dze̦nuo vis˙apkārt ap ... lakatiņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.

Avots: EH I, 402


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


griepsta

griẽpsta, der Appetit, die Begierde: man uznāca griepsta pēc gaļas Dond. [Wohl zu gribêt (s. dies).]

Avots: ME I, 659


grigulis

grigulis,

1) eine rundgebogene Gänsegurgel, ein Röllchen, worauf Garn gewickelt wird, ein Violchen :
grigulī mē̦dz ielikt graudiņus ; tādu kamuoli ruokā ņemuot izceļas truoksnis Pop., Dond., Ahs. ;

2) die Luftröhre
Dond.

Avots: ME I, 654



grīzte

grìzte: auch Nötk., (mit ì 2 ) Linden in Kurl., (mit î 2 ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î 2 ) Seyershof; valgs trijām grîztēm 2 "?" Grob.; grìztu grìztēm 2 saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407


grumba

grum̃ba,

1) die Runzel, Falte:
grumbas ģīmī arī nelikās e̦suot ļuoti dziļas Aps. mācītājam nuoritēja dažas asaras par mīļiem grumbu vaigiem;

2) die Radspur, ausgefahrener Weg.
[Wohl nebst grumbulis zu grums 2, grumuļains und (?) li. grum̃slas "ком на пашнѣ" grùmtis "втискаться" grumb- vielleicht eine Kontamination von grum- und grub- (in grubulis u. a.). Vgl. auch gr. -alb. grumbε "gebogen, höckerig" bei Vasmer Stud. zur alb. Wortf. I, 21.]

Avots: ME I, 664


grunči

grunči,

1) = brunči I Dobl., allerlei Abfälle, Schutt Ahs., [Wandsen]: gruñči ir sīkas skaidiņas un vispār atkritumi Dond.; [

2) gekochtes Schweinefleisch,
"izvārīti apgriezumi nuo žāvējamas cūkgaļas" Weinsch. grunc- vielleicht aus grumķ-, vgl. grumši].

Avots: ME I, 665


gudrība

gudrĩba [li. gudrỹbė],

1) die Klugheit:
ve̦ca gudrība labāka nekâ jauna. gudrība labāka par zē̦ltu. tev tik daudz gudrības kâ vistas kājai gaļas, d. h. du bist unklug;

2) Berechnung, Spekulation, Raison:
katram sava gudrība;

3) die List:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. tagad dievs pamācījis lāci uz gudrību LP. II, 7. vīrs izgājis uz gudrību III, 21.

Avots: ME I, 675


guļa

guļa,

1): taisies uz guļu! Frauenb., Orellen. ar guļu vien visu dienu nuodzīvuot Kand. gabanā bij laba g. Heidenfeld; plur. guļas "?": svētdienu pavada ... plītēšanā, guļās in nešķīstībā Janš. Čāp. 6. lasīdams par laiskumu, guļām un citām blēņām 7;

2): tai istabā trīs guļas Iw., Strasden. uztaisīt guļu Seyershof. es iekš guļu biju slims, ich war bettlägerig
Kalz. n. BielU.; die Schlafstelle Siuxt: viņa uztaisīja guļu savā gultā; die Bettwäsche nebst der Decke und den Kissen Frauenb.

Avots: EH I, 418


guļa

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680


guļavums

guļavums, das erfolgte wiederholte Liegen, Schlafen (?): kuo maksāsi par pieguļas guļavumu? BW. 30101, 3.

Avots: EH I, 418


guldināt

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676


gulkšķēt

gulkšķêt, rollen, dröhnen: viļņi ar duobju gulkšķēšanu veļas malā Duomas II, 1253.

Kļūdu labojums:
rollen, dröhnen = = kulˆkstêt 1, gulkstêt (in der Phrase: pustukša muca veļotie gùlkst)

Avots: ME I, 678


gult

gul˜t: prs. gùlstu 2 Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ 2 auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben;

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418


gult

gul˜t [PS., gulˆt 2 Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679


gurksts

gurksts, -s "?": dūmi re̦snām, kuplām gurkstīm veļas... pa luodziņiem ārā Janš. Dzimtene II 2 , 15. Eigentlich gleichbed. mit gur̂kste 2 ?

Avots: EH I, 421


gurns

gùrns PS., C., [Serbigal, AP., Arrasch, Jürg., gur̂ns 2 Ruj., Selg., Nigr., Dunika, gur̃ns Bl.],

1) die Lende, Hüfte:
smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž. krievs dabūjis gurnu gaļas. sēdi gurnus gruozīdams VL.;

2) die Gabel am Spinnrade, darin das Rad hängt
Rutzau, Drsth., Ronneb., [Salisb. - Vielleicht zu li. gurnas "лодыжка" (s. Būga PФB. LXX, 250 u. Aist. Stud. 168), arm. kurn "Rücken", gr. γῡρός "gebogen" u. a. (s. Lidén Arm. Stud. 117); vgl. auch Bezzenberger BB. XXVII, 165 und Lehmann KZ. XLI, 391 f.]

Avots: ME I, 684


gurte

I gùrste,

1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:

2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurstē Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]

Avots: ME I, 684


ieapaļš

iẽapaļš, rundich: galvas kausi ieapaļi Antrop. II, 58. lapas gare̦ni ieapaļas Etn. III, 6.

Avots: ME II, 1


ieaugļoties

ìeaûgļuôtiês, sich vermehren (?): kur te ... zâlei var vaļas būt augt, saknuoties un ie. Klēfelda Padoms 92.

Avots: EH I, 502


iecepināt

[ìecepinât, tr.,

1) anbraten:
gaļas gabalu Ruj.;

2) einbrennen:
saule iecepinājusi vaigā vâtis Jürg.]

Avots: ME II, 6


iegalgoties

ìezalguôtiês [Lis.], erglänzen, anfangen grün (zaļš) zu schimmern: tur iezalguojās zaļas lapiņas Kleinb. viņa zaļganās acis iezalguojās Saul.

Avots: ME II, 90


iekalēties

I ìekalêtiês: einen heftigen Wunsch verspüren Wolmarshof: man iekalējās gaļas.

Avots: EH I, 517


ieķīlēt

ìeķīlêt, einkeilen: ie. ar ķīļiem Ramkau. ieķīlēšu tam bārdu gaļas bluķī Pas. II, 164.

Avots: EH I, 525


iekult

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32


ielīņāt

[ìelīņât, zu Regnen anfangen: ja septiņu gulē̦tāju dienā ielīņā, tad līst septiņas nedēļas nuo vietas Jürg., Bauske.]

Avots: ME II, 39


ielīt

ìelît, ‡

2) anfangen zu regnen
Siuxt: kâ aizvakar ielija, tâ ne˙maz nevar nuobeigt. Refl. -tiês: kad septiņu brāļu dienā ielīstas, tad septiņas nedēļas līst Siuxt.

Avots: EH I, 527


ielodze

iẽluôdze, [iêluôdze 2 Ruj., Bauske], iẽluôgs Lautb., die Fensternische: mēbeles bij tumšas, ieluodzes dziļas A. IX, 111.

Avots: ME II, 41


iemest

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44


ieska

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska 2 Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska 2 Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64


iešķelt

ìešķelˆt, tr., ein wenig spalten, den Anfang des Spaltens machen: zaru, kuoku. Refl. - tiês, sich spalten: ar˙vien dziļāk iešķeļas sienas Latv.

Avots: ME II, 76


iešķilt

ìešķil˜t,

1) uguni, Feuer anschlagen:
piepē ar šķiltavām nuo krma iešķīla uguns dzirksteli Konv. 2 3119;

2) prügeln:
nu tad es pasacīšu tavam saimniekam, lai tev labi iešķiļ MWM. VI, 193;

[3) zerschlagend hineintun:
uolas bļuodā Kl.;

4) zu zerpicken anfangen:
vista (pe̦rē̦tāja) jau dažas uolas iešķīlusi (t. i., cāļi taisās nuo uolas ārā nākt) Wolm.;

5) eine heftige Zwischenbemerkung tun:
viņš iešķīla tūda teicienu vidū, ka runātājs apklusa Bauske]. Refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen, aufflammen: katrs vārds iešķiļas dvēselē kâ dzirkstele Vēr. II, 73.

Avots: ME II, 76


iesmelt

ìesmelˆt, tr.,

1) einschöpfen:
nuo akas ūdeni;

2) anfangen zu schöpfen:
ņem pienu nuo iesme̦ltā spannīša, vom Spännchen, von dem zu schöpfen angefangen ist;

[3) einen Schlag versetzen:
viņš man iesmēla pa ģīmi Dond.] Refl. - tiês,

1) für sich einschöpfen;
fig., sich betrinken: viņš par vairāk iesmēlies Dok. A.;

2) beim Schöpfen hineingeraten (nebst der geschöpften Flüssigkeit):
ūdeni smeļuot iesmeļas cilvē̦ka paure LP. I, 92.

Avots: ME II, 68


iesūkt

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ievasa

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86


iezaļš

iẽzaļš, [iêzaļš 2 Salis], etwas grün, grünlich: iezaļas lapas.

Avots: ME II, 90


iežņaugt

ìežņaûgt, einschnüren, einzwängen, einquetschen: spilve̦ns viņa galvu iežņaudza kâ skrūvēs Vēr. II, 1313. Refl. - tiês, ìežņaudzītiês, sich einschnüren, sich einquetschen: vai, dēliņ, kur tu gribi te iežņaugties LP. IV, 140. Subst. ìežņaûgums, die Einschnürung: taļļas iežņaugums MWM. IX, 413.

Avots: ME II, 93


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


ikli

[ikli "?": ka jūs it ikli (genau?) un pareizi tuo varieta paturēt Manz. Post. I, 384. viņš ikli skaita visas nedēļas II, 46. Hierher auch (oder zu ikls?) ikla ticība GL.?]

Avots: ME I, 704


ikmēr

ikmẽ̦r, immer, stets: viņai ikmē̦r bij agri jāceļas B. Vēstn., Pūrs III, 86.

Avots: ME I, 704



īksts

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 2 Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835


ikucis

ikucis,

1) der Daumen
Mar.: melderis tam iegrūda ar ikuci pažuodē Dok. A. ikuci rādīt, jem. höhnend den zwischen Zeige- und Mittelfinger durchgesteckten Daumen zeigen, die Feige zeigen, weisen, bieten Fest., Stelp.: Kārlis parādīja ikuci Saul. šie nāk, izē̦das izdzeŗas un beigās vēl parāda ikuci MWM. VIII, 565. duodams esi labs, bet prasīdams dabūsi ikuci Rahmelshof. ikuci ķešā parādīt, seine Verachtung, seinen Groll nicht offen zeigen Etn. IV, 34;

2) ein kleines Stück, ein wenig:
ikucis maizes, ikucītis gaļas Plm.

Avots: ME I, 704


iz

III iz, aus, mit dem Gen.: saimnieks nav nācis iz istabas ārā Wolm. ceļas irbe iz (Var.: nuo) e̦ze̦ra, es iz (Var.: nuo) ļaužu valuodām BW. 8654, 1 (Ermes). iz vietiņas ārā celties, vom Bett aufstehen Smilt. viņam jānīkst iz māju (gen. pl.) ārā Smilt. izzudusi iz cisiņu līgaviņa BW. p. 1143, 4 (Lös.). iz (gew. nuo) prātiņa neizgāja tā puisīša mīļi vārdi 9954 (Neu-Ottenhof). šķiramies nu māsiņas, iz jaukām valuodām (Var.: iz jaukuo valuodiņu) 17603, 3, 4 (Lös.). tas izvīla mūs māsiņu iz (Var.: nuo) lieliem bāliņiem 600, 2 (Lennewarden). [kalt iz le̦dus zuobentiņu 28259 var.] iz "aus" kommt nur ein einem Teil des mittleren Dialekts vor, s. die Ortsangaben bei den Beispielen. In der Schriftsprache wird neuerdings dank dem Einflusse des deutschen aus und den russ. изъ iz sehr oft statt nuo gebraucht. Zu li. ìš [od. (dial.) ìž], apr. is, slav. iz, [s. Le. Gr. 505].

Avots: ME I, 712


izbailes

izbaîles, auch (nom. s.) izbaîlis Schreck, Furcht, Entsetzen: drudzis nuo izbailēm cēlies LP. VII, 249. māte izbailēs aizmūk uz mežu IV, 49. duošu uz izbailēm gaļas saēsties III, 106. ar mazām izbailītēm sejā Stari III, 25. nabadzīte tik tikkuo nepaģībst aiz liela izbaiļa R. Sk. I. 29; Etn. I, 66. [Bei Glück auch der Sing. izbaile: izbaile nāce pār visiem Luk. I, 65. duos jums bē̦du maizi un izbailes ūdeni Jes. 30, 20.]

Avots: ME I, 714, 715


izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721


izčiept

izčiept, tr., wegstibitzen, entweden: ceļinieki izčiepj gaļas gabalu nuo katla Etn. II, 95.

Avots: ME I, 723


izčurkstināt

izčur̃kstinât: "zu stark ausbraten (tr.)" Seyershof: izčurkstinājusi visu gaļu: tauki vien, un nuo gaļas ne˙kā!

Avots: EH I, 440


izdomāt

izduõmât,

1) ausdenken, ersinnen, erdichten:
niekus, me̦lus, līdzekļus. dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā mana izduomāta BW. 1360, 1. ļas duomas izduomātas 15458, 3. neizduomājama duoma Vēr. I, 825. visu prātu izduomāt PS.;

3) ergründen, erforschen:
brīnums, kas nav izduomāts GL. Refl. - tiês, hin und her denken, reiflich überlegen: ķēniņš izduomājas vienādi, uotrādi LP. VI, 301. pagruoza galvu, izduomājas V, 325.

Avots: ME I, 730


izdzirdīt

izdzirdît (li. išgìrdyti ),

1): izguldījis tuo, izdzirdījis un paēdinājis Pas. X, 149; eine längere Zeit hindurch tränken:
izdzir̃dījis teļu sešas nedēļas Frauenb.

Avots: EH I, 445


izgodāt

izgùodât, izguodêt, izguodît Aps., tr.,

1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];

2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;

3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];

4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;

5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;

6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].

Avots: ME I, 742


izgraizas

izgraizas, herausgeschnittene Stückchen, Schnitzel: saimniece nedeva gaļas vienā gabalā, bet tik tādas izgraiziņas, pati paturējusi labumu PV.

Avots: EH I, 449


izgriļļoties

izgriļ˜ļuôtiês Dond., nach Herzenslust im Eisrundlauf (griļļas) fahren: iesim i. ar griļļām.

Avots: EH I, 449


izgulēt

izgulêt (li. išgulė´ti),

1): tam ir vaļas i. Tdz. 37045;

4): kumeļš izgulēja ienašus Kand.;

5): visi kalni ... manis vien izgulē̦ti Tdz. 39521, auf allen Bergen habe ich allein geschlafen (gelegen);


8) ausbrüten:
vista izgulēja piecus calē̦nus Strasden.

Avots: EH I, 450


izkārtot

izkāruôt, intr., zellenförmige Gestalt annehmen, porös werden, durchgären: zeme izkāruo, paceļas uz augšu, kad nakti salst un dienu stipri sida Zabeln. Vgl. li. iškorė´ti "стать пористым, сотообразным".

Avots: ME I, 750


izkasīt

izkasît (li. iškasýti), freqn., izkast PS.,

1) gehörig kratzen:
izkasi man muguru;

2) auskratzen, ausharken, ausscharren:
vistas izskasījušas stādus [izkast sìenu nuo ūdens PS.] Refl. - tiês, sich zur Genüge kratzen: vai tad vēl neesi izkasījies? putns izkaš debrīti. vilki izkasuši rudeņuos kūtīm paviļas JU.

Avots: ME I, 748


izkaut

izkaût,

1): utis i. nuo kažuoka Pas. X, 352;

2): izkavis visus žīdeļus pa ceļu Frauenb.;

4) ausklopfen, ausstauben:
vecie susekļi bij jāizkauj un jāizmazgā Seyershof;

5) schlachten
(?): senāk izkautas gaļas veda uz Rīgu Frauenb. Refl. -tiês, ‡.

3) sich (mit schwerer Arbeit) abplagen:
viņš izkavies ar smagiem darbiem zili melns Frauenb.

Avots: EH I, 454


izklaidēt

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751


izkrist

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754


izmirt

izmir̃t (li. išmir̃ti), intr., aussterben; še atnāca panāksnieki, gaļas badu izmiruši BW. 19404. viss bij kluss kâ izmiris JK. V, 68. Refl. - tiês, in der Verbindung: badu izmirties, Hunger leiden: cik reiz esi badu izmiries A. XVI, 872.

Kļūdu labojums:
aussterben = aussterben; (mit badu) längere Zeit Hunger leiden

Avots: ME I, 772


izpiņķēt

izpiņ̃ķêt, Refl. -tiês,

2) eine Zeitlang sich abmühen:
tu, puisīt, gribi klēpī un atkal zemē un atkal klēpī; tā man nav vaļas ar tevi i. Druw. n. RKr. XVII, 73.

Avots: EH I, 471


izpirkt

izpìrkt, Refl. -tiês,

2) wiederholt, zur Genüge, nach Herzenslust kaufen:
izpērcies nu! Frauenb. izpirkāmies tauku un gaļas Seyershof.

Avots: EH I, 471


izpist

[izpist (išpìsti), efutuere: es izpisu jaunu meitu BW. 35198, 2. Refl. -tiês, zur genüge den Geschlechtsakt vollziehen: nebij vaļas siena pļaut, ne ar lāga izpisties BW. 35347, 1.]

Avots: ME I, 780


izporgāties

izporgâtiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) mit einer schmutzigen Arbeit befassen Dond.: nu tās gan dabū i.: visu dienu pie veļas tuovera!

Avots: EH I, 474


izraustas

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790


izrubināt

izrubinât, tr., auskerben, aushöhlen, ausfressen: izrubina rutkam caurumu JK. VI, 48. circeņi pakaļas izrubinājuši RKr. XVI, 242.

Avots: ME I, 793


izsēt

izsẽt, Refl. -tiês,

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479


izskalot

izskaluôt [li. išskaláuti], tr., ausspülen: izvārītuos aude̦klus izvēlē un izskaluo Etn. III, 71. tur upes malā kūtij bij izskaluots pamats LP. IV, 102. jāizskaluo rīkle nuo nedēļas putekļiem.

Avots: ME I, 797


izšķilas

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811


izšķilt

izšķil˜t, tr.,

1) herausschlagen:
dzirksteles;

2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,

1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;

2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.

Avots: ME I, 811


izspīrēt

izspīrêt, izspīrît, izspīrinât, tr., ausspreizen, ausspannen: trīs briesmīgi ve̦lni stāv pie tē̦va guļas ar izspīrē̦tiem nagiem LP. VI, 44. Refl. - tiês,

1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;

2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.

Avots: ME I, 802


iztrunēt

iztrunêt, ausfaulen, verwittern: iztrunējuši prauli; iztrunējušas paviļas.

Avots: ME I, 820


izurbināt

izurbinât, tr., allmählich ausbohren, zerfressen (von Insekten): gliemežu vāki rūpīgi izurbināti Antrop. II, 60. aizsargāt kuģa kuoka daļas nuo kuģa ķirpju izurbināšanas Antrop. II, 75.

Avots: ME I, 822


izurķēt

izur̃ķêt, izur̃kņât, tr., aus -, aufwühlen, ausscharren, aushöhlen: izurķējuši dziļu bedri upē LP. VII, 1323. iesim pie amatnieka, lai tas mums izurķē ceļu pa zemes apakšu, ka tiekam kūtīs LP. VI, 275. zaram jāizurķē caurumiņš V, 7. visas kūtiņas paviļas izurkņājuši un izplē̦suši JU. acis izurķēt, die Augen auskratzen Mitau. izurķēju pēdīguo rāceni nuo zemes Ahs.

Avots: ME I, 822


izvājēt

izvâjêt, mager werden: izvājējis vecis Stari III, 234. dziļas skumjas apē̦nuoja viņa izvājējušuo seju Saul.

Avots: ME I, 825


izvaļa

izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493


izvalcīt

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît 2 "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja 2 aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824


izvelt

izvelˆt [li. išvėlti], tr., hinaus -, herauswelzen: mucu nuo ragavām, nuo pagraba. Refl. - tiês,

1) sich herauswälzen:
lai izveļas skauģim acis kâ ābuols. kad tev acis izve̦ltuos kâ skriemeļi!

2) hervorquellen, hervorstehen:
viņa acis bij izvē̦lušās uz āru Purap.;

3) zur Genüge wälzen:
ve̦lns izvēlies bluķi pretkalnis LP. VII, 1189;

4) sich herausmachen, sich etwickeln:
Kažus jau bij izvēlies par krietnu stepi LA;

5) herauskriechen:
cālis izveļas nuo pauta Grünh. es e̦smu jauns un muļķis, kâ cālis nuo čaumalas izvēlies Purap.

Avots: ME I, 826, 827


izžļugt

izžļugt Frauenb., = izmìrkt, izžulˆgt: ziepes izžļugušas. (gaļas gabals žāvējuot) atkusis vaļā un izžļudzis ("kļuvis mīksts un jē̦ls, taukiem ārā te̦kuot").

Avots: EH I, 499


izžulnīt

izžulˆnît 2 ,

2) zerkauen
(mit ulˆ ) Plm. n. RKr. XVII, 87: pame̦t suņam bē̦rna izžulnītuo gaļas šķēlīli.

Avots: EH I, 499


jaust

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst 2 Ruj., Nigr., Salis, jàust 2 Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs 2 Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104


jemstāt

je̦m̂stât Dunika, wiederholt nehmen: kuo tu jē̦mstā gaļas gabalus citu pēc cita, ka neēd?

Avots: EH I, 562


jestrs

je̦strs: auch Salis n. FBR. XV, 59 und 64;

1): je̦stra (cieta) vilna Kand. je̦stra (mitra, vē̦sa) istaba Kaugurciems;

2): auch Salisb.;

3) "?": savādas je̦stri skalas (= skaļas?) skaņas Janš. Mežv. ļ. I, 13.

Avots: EH I, 563


joms

I juoms, ‡

4) das Becken, Bassin (eines Flusses):
Salacas ūdeņu j. uzņe̦m sevī gan˙drīz visus Valmieras apriņka ziemeļdaļas ... ūdeņus Melnalksnis Mazsalaca 10:

Avots: EH I, 570


jūga

I jūga,

1) Schwengel am Wagen
L.;

2) "vāģu priekšas astatums nuo pakaļass" Serb.;

3) jūga Lubn. od. jūgẽvele, ein Hobel, an dem zwei Menschen arbeiten
Konv. 1 , [Trik.;

4) jûga Warkl., Pferdegeschirr.]

Avots: ME II, 121


juka

juka,

1): juk[u] jukā sajukuši BW. 20949 var. dzijas sagāja jukā Nauksch., NB. viņi aiziet jukā(s) ("šajūk") Plm.-Plur.

a): jukām Oknist n. FBR. XV, 183 u. a., durcheinander;
čuriņas, dzīsliņas, jukām (dazwischen) gaļas drupaniņas Sonnaxt.;

b) : = ‡ jukāji Ramkau; ‡

3) die Kreuzung
Anzen: ceļu jukā.

Avots: EH I, 566


juņģis

juņ̃ģis,

1) =junga: pats es nest nejaudāju. nava juņģu (Var.: puiša), nesējiņu BW. 32139, 1;

2) der kleine, den Kuckuck immer begleitende Vogel
Lems.; kâ dze̦guzei j. vie˙nādi nuo pakaļas. pflegt man zu sagen. wenn ein kleiner Knabe dem Vater oder einem anderen überall mitgeht aus einem handschriftl. Vokabular);

3) das von einem kleinern Vogel ausgebrütete Kuckucksjunge, das seine Nestgenossen an Grösse und Korpulenz übertrifft, und mit dem daher etwas Dickes verglichen wird:,
bē̦rns satīts kâ j. Hochtosen, Kegeln,. Lems.

Avots: EH I, 567


kad

kad,

4)

g): es teicu, k. es neiešu Dunika, Kal. OB.;

8) = kaût 1: dabūjam k. gaļas paēst Pas. VIII, 95. re̦dz: pīles pe̦ld... nuoduomājis: nav malkas, nav zirga, būs k. pīles kāzām XII, 397 (aus Lubn.);

9) "= kamē̦r" Sonnaxt: k. šie izguļas, puisis pruojām. bē̦rns sadedzis, k. izdzirst.

Avots: EH I, 573


kādīlas

kàdîlas 2 Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli 2 Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kājinieks

kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,

1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;

2) der Infanterist:
kājnieku pulks;

3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;

4) der Bauer im Schachspiel.

Avots: ME II, 189


kalēt

II kalēt: kalêt 2 Grenzhof n. FBR. XII, 20, kalê̦t 2 Lesten n. FBR. XV, 28: nu jau sen, k. viņš aizgāja Lesten. piektdien trīs nedēļas, k. mira BielU.

Avots: EH I, 577


kalēties

I kalêtiês: pēc vairāk gadu kalēšanās un garēšanās beidzuot viņa ir kuopā ar savējiem Janš. Mežv. ļ. II, 511. viņas pēc mājām ... vairs nekalēšuoties 461. Baibele. ... vairs tâ nekalējas māju 463. man kalas gaļas, ich habe starkes Verlangen nach Fleisch Wolmarshof.

Avots: EH I, 577


kaļļa

kaļļa,

1) eine dicke Stange, ein Hebebaum, Hebel
[Alswig]: tuo akmeni vajadzēja svīrēt ar kaļļu Dubena, Oppek. n. A. XVI, 284. pluostus pagatavuo nuo baļķiem, brusām, kaļļām Etn. IV, 61;

2) plur. kaļļas, [kaļļi Nogallen], kaļi Angern n. BD. 171, Rollhölzer, auf denen man ein Boot fortwälzt;

[3) kàļļas 2 , zwei schräg angelehnte dicke Stangen, auf denen man bei einem Bau Balken hinaufzieht
Alswig.] Aus liv. kaľľ "eine Rolle unter dem Boote zum Fortwälzen desselben"; [s. Thomsen Beröringer 256 und Bielenstein Holzb. 617].

Avots: ME II, 147


kaļļa

II kaļļa,

1): auch (mit aļ˜ ) Salis, (mit àļ 2 ) Saikava, Stom.: malkas pluostā apuškā saliek kaļļas un nuo kaļļām sasien rides; tad sētiņu taisa aplīk nuo tām pašām kaļļām un tad liek malku virsuo Saikava.

Avots: EH I, 580


kalt

kal˜t,

4): k. rīmes, Reime machen, dichten.
Refl. -tiês,

1): (fig.) runāt, kâ vārdi mutē kaļas, was vors Maul kommt
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Maul" und "schnattern");

3) zuobi kaļas Baar in seinem Exemplar von U., die Zähne brechen durch (bei Säuglingen).

Avots: EH I, 579


kalt

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. 2 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145


kams

I kams (комъ "Klumpen"),

1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;

2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 152


kankarēt

kankarêt,

1): auch Oknist; ‡

3) "unnütz beschäftigen"
(mit an̂ 2 ) NB.: kuo tu mani te kankarē līdz! Refl. -tiês,

1): zerfetzt werden
(mit an̂ 2 ) Lems.; ‡

3) "?": meita nevilkusi kukuļus laukā un sacī[ju]si: "man nav vaļas k." Pas. V, 424. Zur Bed. vgl. auch izkankarêt ‡ 3 und ‡ apkañkarêtiês 2.

Avots: EH I, 584


kankaris

kànkaris,

1): auch (mit àn 2 ) Oknist, (mit an̂ 2 ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi 2 Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584


kapāt

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. 2 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158


kapkalns

kapkalˆns:

"l)" ME. II 159 zu streichen; auch der Friedhof:
kapkalniņš viss ziedēja ... tur guļ mani brāleliņi BW. 27635 var. kapkalnā apakš zaļas velē̦niņas 27680.

Avots: EH I, 586


kārnēt

kârnêt 2 - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [kãrnêt Bauske], lungern, gierig zusehen
[Wessen], schmachten nach etwas: vai tu kārni, vai ne, dabūt tu jau nedabūsi! Frauenb. kārnē kâ suns gaļas Naud. kaķis kārnē pēc skurstenī pakārtām de̦sām Gaw., Nigr., Katzd., A. - Rahden. viņi glūn un kārn, vai nesāks drīz krist sīka nauda Janš.;

[2) " neugierig, forschend blicken"
Wessen. Zu kãrs?]

Avots: ME II, 197


kārstīt

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199


kas

kas,

1): rūpes, kas diena, kas nakts (jeden Tag, jede Nacht)
Janš. Mežv. ļ. II, 8; 2): kai meitiņas daiļas auga Janš. Mežv. ļ. II, 3 ;

3): kamē̦r kas šuo nuoskūtu Pas. X, 150. viņš darbuos ni pa kam (vermag nichts)
Saikava. kab ... atrastu kuo ni˙bijis (irgend etwas) Pas. X, 139 (aus Asūne).

Avots: EH I, 591


kasa

II kasa, die Krätze: izceļas kasa jeb naizs A. XV, 460. Vgl. kasis, kašķis, kasus. Zu kasît.

Avots: ME II, 168


kaukt

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174


kauls

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.;

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916;

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594


kauns

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177


kausis

kaũsis Salis, Zarnikau "skārda luociņš ar renīti, kam apliek virves cilpu. luociņam cauri tad nāk attiecīgās dzelzs daļas, kam būtu jāapme̦t virve. tâ pasarga virvi nuo berzēšanās un dzelzi nuo ātras sadilšanas. kaušus lietuo valgu galuos, kam gadās berzēties gar dzelzi". Wohl zu kauša I.

Avots: EH I, 595


kavēt

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182


kāzas

kàzas, Pl. t., ganz ungew. der Sing. BW. 19469, 2; BW. piel. 794, 3, Demin. verächtl. kâželes 2 in Ahs., die Hochzeit: brašas, jautras, priecīgas, vare̦nas kāzas, herrliche, fröliche Hochzeit; divējas kāzas, die Doppelhochzeit; kāzās aicjināt, ielūgt, lūgt, zur H. einladen; kāzas od. kāzu guodības darināt, rīkuot, taisīt, ein Hochzeitsfest vorbereiten; kāzas izjaukt, eine Heirat, Hochzeit hintertreiben LP. III, 42. Sprw.: akmens veļas uz kāzām, kâ lai ne cilvē̦ks. tur būs dzīve kâ pa kāzām, da wird ein Leben in Herrlichkeit und Freuden sein LP. VI, 44; so auch dzīvuot kâ pa kāzām od. scherzhaft: kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44. nu tad paēdu kâ pa nabaga vīra kāzām II, 45. istabas kāzas, die Hausweihe U. [Nebst li. kozos [bei Daukant)] aus liv. kåˉzgønd "Hochzeit"; [s. Thomsen Beröringer 257. Vielleicht ist kāza "Gatte" im Le. gebildet) abstrahiert].

Avots: ME II, 206


ķeblaks

ķe̦blaks,

1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;

[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].

Avots: ME II, 358


ķekata

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361


ķekši

ķe̦kši, die Hechel: agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapts un tad tik vēl klāt palikušās uz susekļa. Duobeles apgabalā šuo susekli sauc par ķēkšiem Etn. III, 89.

Avots: ME II, 373


ķene

ķene, eine dicke, breiartige Masse: biezputra kâ ķene Lasd.; in Gold. eine Sauce aus Fett und Mehl, die zu gebratenem Schweine- fleisch gegessen wird. Gew. das Demin. ķenĩte, eine Nationalspeise: Kandavā ķenīti taisa nuo ūdenī iekultiem miltiem, kuo katliņā vai pannā uzvāra, sāli ieliekuot. Rundālē ar ķenīti apzīmē vienkāršu nuo miežu miltiem vārītu putru, pie kuŗas vai nu vāruot pieliek taukus, vai arī ē̦duot piestrebj pienu. Kuldīgā ķenīti taisa nuo ūdenī vai pienā iekultiem miežu bīde̦lē̦tiem miltiem, sagraizītiem cūkgaļas un siļķes gabaliem, kuo kuopā pannā pašķidru uzvāra un ē̦d pie sausiem kartupeļiem Etn. I, 2; 57; JK. VI, 50.

Avots: ME II, 365


ķerme

ķerme, Hindernis, Malheuŗ Pech: ne̦ba pirmuo reizi nuotiekuot, ka izceļas kāda maza ķerme Alm. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 368


kingalis

[ķiñgalis "ein Stuck": ķ. gaļas Gaweesen, Wirginalen]; ķiñgalĩtis, [wohl identisch mit ķiñgãlis Wolmarshof, die Keule (am Tierkörper)]: te nebija cāļa gaļas, ne suvē̦na ķingalīša RKr. XVI, 182 [aus Rutzau]; BW. 19334, 2. [Wohl = cingulis II.]

Avots: ME II, 382


ķinkt

ķinkt "?": dingdami, ķinkdami katri savā sē̦tā Janš. Līgava I, 106. kur dingst (sc.: puisis), kur ķinkst Mežv. ļ. II, 36 (ähnlich 375). mums nāksies ... nedēļas pa mežu ķ., iekam izvedīsim visus kuokus 41; "bei schlechtem Wetter unter freiem Himmel arbeiten" Nikrazen: kuo viņš tur kin̂kst 2 ? "frieren" (prs. ķin̂kstu 2 , prt. ķin̂cu 2 ) Kal. Zur Bed. vgl. auchapķin̂kt 2 , nuoķin̂kt 2 und li. kinksė´ti "lange unbeweglich an derselben Stelle stehen".

Avots: EH I, 703


klabata

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207


klaiga

klaĩga,

1) das Geschrei
Mar.: jau ceļas nežēlīga klaiga Rainis. skan caur tumsu medinieku klaiga Vēr. II, 238. Häufiger der Pl.: slimnieču klaigas, das Jammern der Kranken; aizbēgt nuo visa truokšņa un prieku klaigāt, Jubelgeschrei A. XII, 819. tiem zē̦ni klaigas starpā jauc MWM. VII, 401;

2) der Schreihals
Mar. n. RKr. XV, 118: kuo tu tâ klaigā kâ klaiga Dond.

Avots: ME II, 209


klandīties

klañdîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) hin- und herschaukeln:
kâ laiva rati klandās pa ziedu plūdumu MWM. III, 433. dzelsrati klaudzuot klandās MWM. VII, 52;

2) klan̂dîtiês 2 , umherirren, umherstreifen
Dond.: laiva viļņuos veļas, klandās Aus. pa jūŗu laiviņa klandās Sudr. E. puiši klandās pa naktīm apkārt pie meitām Ahs. [Vgl. klenderìs und blandîties.]

Avots: ME II, 213


klankšķins

klan̂kšķins, [klankšins Warkl., klañkše̦ns N. - Peb.], klan̂kše̦ns Lub., eine Schelle: klankšķins - zvārgulis ar akmentiņiem iekšā Bers., Lub. klankše̦ns - pieguļas pulkstenis: kur klankše̦ns klankš, tur būs kumelnīca Lub., Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213


klātuc

klâtuc: gaļas daudzi nav k. Liepna.

Avots: EH I, 613


klauķis

klàuķis 2 ein Stück: man māte iedeva krietnu klauķi gaļas, maizes, siera Druw.

Avots: ME II, 215


klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216


klēts

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225


klubaks

klubaks, etwas Unförmliches (z. B. ein rundlicher Stein) BielU.: k. mīklas nuoveļas zemē Brigadere Dievs, daba, darbs 179. Vgl. klubãks.

Avots: EH I, 621


kļūma

kļũma,

1) "?": tad viss... iz murgu kļūmas ceļas V. Egl. MWM. IX, 338;

2) "?": kļūma lai sazin, kur latvji dzimuši Aus. [Neologismus?]

Avots: ME II, 240


klumpis

II klum̃pis, ein Klump(en) Dunika ("gabals"), PlKur. ("pika"): zemes, maizes, gaļas k. Dunika. (zuosij) rumpis kâ k. Pas. XII, 105. Aus nd. klump "ein Haufe, Kloss", s. Sehwers Unters. 52.

Avots: EH I, 622, 623


klumzaks

klum̃zaks, klum̃zaka,

1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;

2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;

3) ein hölzerner Pantoffel;

[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];

5) ein Plumpsack
Wid.

Avots: ME II, 235


knāblis

knãblis,

1) der Schnabel
Grenzhof (Mežamuiža), Siuxt, (mit ā ) Laidsen: iemet ... gaļas gabalu knāblī! Pas. II, 111. gulbis ar ... knābli Kav. (v. J.1860), S. 151;

2) vārnas k., eine gewisse Blume
Siuxt.

Avots: EH I, 629


knaucis

knaûcis 2 : gaļas k. Frauenb. guovs ierij lielu knauci bietes ebenda.; ein grösseres (vom Ende des Laibes geschnittenes Blieden) Stück Brot Luttr.; "ein abgebrochenes und vertrocknetes Brotendchen" Alschw., Basi.

Avots: EH I, 628


knaušoties

[knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244


knietēt

I kniẽtêt [li. knietė´ti "прозябать, произрастать",]

1) keimen, spriessen:
knietē̦dama ruoze... Br. 182;

2) keimen machen
Etn. IV, 97: miežus iesalam knietēja ik nedēļas Apsk. 1903, 657.

Avots: ME II, 249


knipucītis

knipucītis, ein wenig, ein kleines Stückchen AP.: paņem vienu knipucīti gaļas! ieme̦t knipucīti sāls.

Avots: EH I, 631


knitāji

knitāji,

1) Leinsamentsroh
[Bers., Mar., Jürg., Kl., N. - Peb.], Nerft n. U.: aizbāzīs ar salmiem un knitājiem visus caurumus Upītis. [kad linsē̦klas kuļ, tad puoļas sabirst pe̦lavās, bet nuocirstie linu gali paliek ve̦se̦li, nesabirzuši: tie ir knitāji; tuos lietuo migai, vai šķirbu aizbāšanai Nötk.] šis vīrs nav vis uz knitājiem gulējis, sagt man von einem reichen, in guten Verhältnissen lebenden Mensch;

[2) = zirnāji Adsel;

3) auf einem Felde gesammelte und zu verbrennende Quecke
N. - Peb.].

Avots: ME II, 247


knocēt

[knuõcêt, - ẽju Dond., hastig und emsig essen: tik maz gaļas, bet viņš tuo knuocē, ka bail me̦tas.]

Avots: ME II, 251


knocka

[knocka Dond., ein Stück: tādu knocku gaļas apēdis!]

Avots: ME II, 249


knotēt

knuotêt, beissen (?): tie (gemeint sind Ameisen) knuotējuši šuo LP. VI, 683; knuõtêt, - ẽju, schlagen, peitschen Idwen, Frauenb. - Refl. - tiês,

1) = knuosīt: [tiem ir vaļas knuotēties BW. 29284, 5.] vistas knuõtējas Grünh.;

2) trödeln: gar saviem ruokdarbiem knuotē̦damās Alm. Rud. 53;

3) sich putzen:
meita caurām stundām knuotējas spuoguļa priekšā Grünh. tie tērpās, puosās un knuotējās itin kâ uz kāzām BW. [Wohl zur Wurzel von knuosīt.]

Avots: ME II, 252


knusīties

knusîtiês, saumselig, ungewandt etwas tun Dond.: tiem (= ve̦ciem puišiem) ir vaļas k. Tdz. 42681 (aus Liepna). Vgl., auch knusinâtiês.

Avots: EH I, 634


kodeļa

kùodeļa PS., [Wolm., N. - Peb., kùodeļa 2 Kl., Meselau, Warkl., kuôdeļa 2 Ruj., Lautb.], = kuodaļa: ūsas kâ kuodeļas Duomas I, 1038. zirdziņi bijuši kâ pakulu kuodeļas JK. visi trīs pavedieni nāca nuo vienas kuodeļas Vēr. II, 193. mati kâ kuodeļa, dichtes Haar Ruhental.

Avots: ME II, 341


kokaļa

kuokaļa, = kuokalis: kuokaļas, mārnakas un citu slimu sē̦klu starp kviešiem vē̦le̦tu bārstīt Manz. Post. I, 195.

Avots: ME II, 342


kokaļi

[* kuokaļi, erschlossen aus ostle. kūkaļi in Baltinov und Welonen, die Samenknollen der Kartoffelpflanzen; in N. - Peb. seien kuokaļi gleichbed. mit kuogaļas.]

Avots: ME II, 342


kraitāt

kraitât: auch (mit ài 2 ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā 2 - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā 2 - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640



kraukāt

kraũkât [poln. krukać "krächzen"], kŗaũkât Kand., - ãju, freqn., fortsetzt Schleim., Spiechel auswerfen, husten, sich räuspern: man bij dzirdams, kâ viņš kraukāja Stari II, 109. Refl. - tiês, stark husten, fortgesetzt mit dem Speichel - und Schleimauswerfen beschäftigt sein: kad Püpēdim uznāca kle̦pus, viņš ilgi kŗaukājās un spļāva, Latv. viņš kraukājās mutautiņā Purap. [Nebst kraûklis (s. dies) zu li. kriáukščioti "харкать, откашливаться", isl. hrygw "enreiner Halslaut" (s. Falk - Torp 918) und (?) an. hrogn "Rogen" (vgl. li. kriaukalaĩ unter kraukaļas).]

Avots: ME II, 262, 263



kravāt

kŗavât [Dunika, Lautb., kravât Wandsen], kravât, -ãju, tr., freqn. zu kŗaũt, wiederholthäufen, kramen, packen: tas kŗavāja spēļu kārtis LP. VI, 26. pa Jurģiem nav vaļas šādus tādus iebūvie-šus kŗavāt Vēr. Il, 205. Refl. -tiês [li. kriàvoties],

1) sich wiederholt häufen:
padebešiem kravājuoties, pilnais mēness pazūdas;

2) herumkramen, packen:
viņš kravājas kārtīm gaŗa laika pēc LP. VII, 29, viņš kravājās (umgehen) ar saviem zemniekiem kâ ar malku Doku A.

Avots: ME II, 296, 297


kribis

kribis: gaļas mīkstumu izgriêž katram pa kribīšam Seyershof.

Avots: EH I, 652


krika

II krika, ein Lachender Mar. n. RKr. XV, 120; eine verächtliche Bezeichnung eines Mädchens: bet šij krikai gar vīriešiem nebūs ne˙kādas daļas Janš. [Zu krĩklis I, li. krykti, kriksė´ti, slav. kričati "schreien", gr. χρίχε "krachte", ae. hrágra "Reiher". - Vgl. auch krikstêt.]

Avots: ME II, 278


krimšķis

krimšķis, ein bischen, ein Krümchen: vai vēl ir kāds krimškis gaļas palicis Saul., Smilt. Der Pl. krimšķi, = krimšļi Seew. n. U. Zu krimst.

Avots: ME II, 279


kritums

kritums,

1) der Fall:
nuo tā uoda kritumiņa visa zeme nuorībēja BW. 2744; ūdens kritums, der Wasserfall Vēr. II, 1209. paņēmis tur izce̦ptus krituma ābuoļas Vīt. 22;

2) der Fall, die Neigung:
kluons ierīkuots ar kritumu Konv. 2 2056;

3) was gefallen ist,

a) trockene, umgestürzte Bäume:
cits uguni taisa, cits kritumus ne̦s A. XIII, 376;

b) ein gefallenes Tier, das Aas:
un varmāka lē̦kās ap viņu, kâ le̦c ap kritumu salkusi vārna Sudr. E. viņš jau beidzamuos kritumuos pieskaitāms, er ist zu dem Abschaum der Mensch heit zu zählen Wid.; [c) laimes kritums U., Schicksal];

4) der Schade, Verlust:
viņam liels kritums: zirgs nuosprāga Mar. n. RKr. XV, 120.

Avots: ME II, 282


kriva

kriva (mit iv < uv?),

1) der Haufe
Oknist n. FBR. XV, 194;

2) "buojājumi kartupeļu mizā, kas ceļas nuo īpašas sēnītes" Geistershof: mums šuodien kartupeļi ir ar krivu;

3) kriveņa "?": kriveņām ce̦purītes BW. 31933, 10.

Avots: EH I, 656


krumpa

krum̃pa C., [Salis, Wolm.], krum̃pe PS., die Runzel, Falte: viņš pieri sarāva krumpās Seib. dziļas krumpas stiepjas nuo viena pieres stūra uz uotru Druva I, 1080. svārkus viņš vēl valkāja tādus garus ar krumpēm muguras pusē MWM. III, 383. [Vielleicht nebst krumpêt zu slav. krǫpъ "klein, kurz", s. Miklosich Etym. Wrtb. 142 und Persson Beitr. 865, der auch li. krumplỹs "Knochel am Fingergelenk" und le. krumslis hierher stellt.]

Avots: ME II, 286


krustdiena

krustdìena od. krusta diena, der Himmelfahrtstag, oft näher bezeichnet durch lielā, zum Unterschiede von pirmā krustd., der Donnerstag 14 Tage vor Himmelfahrt, und vidēja krustd., der Donnerstag 8 Tage vor Himmelfahrt. debessbraukšanas dienu un divi ce̦turtdienas priekš tās nuosauc par krustdienām, pirmuo par mazuo, uotru par vidējuo un trešuo, pašu debessbraukšanas dienu, par lieluo krustdienu Etn. II, 178. priekš debessbraukšanas trīs nedēļas katru ce̦turtdienu nee̦suot tīrumā strādājuši; ja strādājuši, tad krusa nuositusi labību II, 179.

Avots: ME II, 288


krūtaža

krūtaža,

1): auch (mit û 2 ) AP., (mit ù 2 ) Sonnaxt: (bezdelīgai) krūtažā sarkanas spalvas Pas. XIII, I80 (aus Sessw.). cūkgaļas gabali... gan krūtažas, gan ribslejas Janš. Apsk. 1903, S. 192.

Avots: EH I, 663


krūteža

krùteža [PS.], C., Smilt., [Zb. XVI, 171, Dagda], krùtaža 2 Aps.,

1) krūtaža 2 Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;

2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.

Avots: ME II, 293


kubls

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297


kučkis

kučkis, kučkus, [in Serbigal kučkis-vàļis], kopfüber, einen Purzelbaum schlagend: es tevi sviedīšu, ka tu kučkis ārā iziesi Wolm., U. viņš metās kučkis nuo gultas laukā Seib. kučkus pārveļas sapļautā varde Duomas IV, 471.

Avots: ME II, 298


kučkoties

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298


kūlenis

kùlenis,

1): (ķēve̦) kad jūdza arklā, külenl meta BW. 12827;

2): auch (mit ù ) AP., Ramkau, (mit û 2 ) Dunika, Rutzau, (mit ù 2 ) Saikava; kūlens BielU. "das Holz unter dem vorderen Ende des Wagenkorbes, das auf der Vorderachse ruht";


5) "ein knäuelförmiger, sich bewegender Gegenstand"
Trik.: pa ceļu veļas tāds pe̦lē̦ks k. Pas. IV, 237 (aus Serbig.); ‡

6) = kùliņš I 3: pāri lēču kâ par pupu kūlenīti BW.- 9809, 1 var.

Avots: EH I, 683


kulksnis

kulksnis (li. kulkšnìs "Knöchel, Sprunggelenk"),

1) das Sprunggelenk (bei Pferden, Kühen, Schweinen), das Gelenkstück, die Keule
Mesoten: kamanas sitas zirgām pie kulkšņiem Naud. zirgam aste līdz kulkšņiem LA. paņemi nuo guovs divus pakaļas kulkšņus LP. I, 103. (pe̦lnu dienas) vakaru jāē̦d cūkas kulkšņi ar biezputru RKr. VI, 33;

2) ein grosser Knochen, an dem wenig Fleisch dran ist
Naud.: ē̦duši tādus kulkšņus kâ vilka kājas LP. V, 47;

3) der Fuss, das Bein:
zē̦n, tu nuosaldēsi kulkšņus Popen;

4) ein kleiner Knabe mit hervorstehendem Bauch;

5) kulˆksnis 2, ein kleines Kissen auf der weichen Unterlage des Kummets, um eine am Halse des Pferdes wundgeriebene Stelle vor weiterem Abreiben zu schützen
Gr.-Sessau. [Wenigstens in den Bed. 1-3 vgl. kulcinât (s. dies).]

Avots: ME II, 307


kulstavnīca

kulstavnīca "nekārtīga sieviete, kas kuļas ap vīriešiem" Fest.

Avots: ME II, 308


kulšus

kul˜šus, schlagend; trollend, zur Verstärkung von kult, kulties: kulšus vien jākuļas uz priekšu Janš.

Avots: ME II, 308


kult

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;


4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas;

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672


kult

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309


kundzene

kundzene, das Fräulein Lautb., [Warkl.]: nāk daiļas kundzenes MWM. VIII, 175. [Um Bauske früher familiär in der Bed. von liẽlmãte gebraucht.]

Avots: ME II, 314


kungs

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315


kunkulis

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316


kuntens

kun̂te̦ns 2, [wohlbeleibt]: guovis tādas apaļas un kunte̦nas Janš.

Avots: ME II, 316


kuprains

kupraîns,

1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;

2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.

Avots: ME II, 319


ķura

ķura, maizes ķura, eine Speise: tuo vāra nuo maizes garuozām kâ pabiezu putru, aizdaram pieliekuot taukus jeb gaļas vīkaras un ē̦d atkal ar rupju maizi kuopā Etn. I, 41.

Avots: ME II, 392


laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402


laiks

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


laiža

laĩža [auch PS., Dond., Lautb., Karls.], làiža C., comm.,

1) der Lecker
PS.: vēl uotra palika ķērnītes laiža BW. 18681;

2) der Gourmand, Feinschmecker, der Schlecker
Lind.; kreima, piena, puoda laiža,

a) der Zeigefinger
Schwanb., Mat.;

3) der Lecker, Schmeichler, Kriecher:
saimnieka laiža Purap.: pakaļas laiža, Arschlecker.

Avots: ME II, 415


langorts

lañguõrts "žākle, ar kuo piestiprina pakaļas asi pie ratu mēles" Katzd.; languords "ratu priekšdaļa ar šķērsi" Gold. [Mit kuron. uor aus ur?]

Avots: ME II, 420


lasīt

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721


lasīt

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424


lastagas

lastagas C., Lös., Kalzenau, Erlaa, Burtn., Mar., Serb., Kokn., Setzen, lãstakas (lãse + taka), laste̦gas, lãste̦kas Perk.,

1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;

2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.

Avots: ME II, 424


ļaupata

ļaũpata,

1) auch: ļaupete LP., Lesten, (Stück von einem Ganzen Kokn., Salis, Allend. n. U.], der Fetzen, ein vom Korper abgerissenes Stück Gr.-Sessau, Smilt.: izgāž vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. tāda ļaupete gaļas atšķīrās LP.; (ļaûpata 2 Gr.-Essern, ļaupata Kosenhof "vom Korper sich lösender Hautfetzen"];

2) die Schaufel Freis.
[In der Bed. 1 nach Būga PФB. LXV, 318 zu làupît, li. laupýti "отламывать".]

Avots: ME II, 532, 533


ļaut

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533


lauznis

laûznis,

1) das Brecheisen:
[ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102. ņēma laûzni 2 ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];

2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen
Mar., Bers., [Ronneb.];

3) der Pl. laužņi,

a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;

b) das scharfe Gebiss für Pferde:
es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28. lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.; laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.: lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;

4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann):
lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.

Avots: ME II, 432


lāva

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443


lemstiķis

lem̃stiķis, ein Stück, Fetzen: gaļas, pļavas lemstiķis Burtn., Lub., Sessw., Fest. (hier lèmstiķis 2).

Avots: ME II, 450


lenteris

I lenteris Smilt., leñterkãjis, der Bummler: mūs[u] ciemiņa lenterkãjis nuo pakaļas lenterēja BW. 14517, 5. Vgl. ļenderkāja.

Avots: ME II, 452


ļēpe

ļēpe,

1): ein hartgewordener Mist- od. Kotklumpen
(mit ê 2 ) Siuxt: guovis slapjas būdamas nuoguļas tādas ar vienām ļēpēm.

Avots: EH I, 772


ļeperis

[III ļeperis Jürg., ein untauglicher Mensch]; ein Klumpen: lepers [zu sprechen: ļeperis] apvalstīts gaļas gabals Selg, n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 538


ļermaka

ļe̦r̃maka, ‡

2) "gaļas plēve; gluotains mīkstums" Salis.

Avots: EH I, 772


lēsena

[* lē̦se̦na (gespr.: lāsana) "gaļas plēve" Baltinov, Biržgalis.]

Avots: ME II, 462


lestiķis

lestiķis, ein grosses Stück: paņēmu labu lestiķi gaļas, maizes uz ceļa līdz Naud.

Avots: ME II, 454


levenis

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455


lēze

[I lẽze, die eingefahrene Wagenspur: pa kaimiņu ceļu slikta braukšana, dziļas lēzes Jakobshof. Wohl aus dem Niederdeutschen (vgl. as. wagan - lêsa und mhd. leise "Geleise").]

Avots: ME II, 464


liekna

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa 2 Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne 2 Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne 2 Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne 2 - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa 2 Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne 2 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. 2 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495


lietavas

liêtavas: auch Bērzgale, Erlaa: iestājās l. un vilkās divas nedēļas Jürgens 45.

Avots: EH I, 757


lieverēt

liẽverêt, [lìeverēt 2 Nerft], lievarêt, lievêt, -ẽju, intr., lavieren, spazieren, sich umhertreiben, [Nächte durchschwärmen U.], wandern: nu es varu, nu man vaļas šuo vasaru lieverēt BW. 10490. ganuos gāju. lievarēju 9915. kungi sūta, man jāiet svešu zemi lieverēt 32131. [St. gibt neben lievēt ein lievu mest "lavieren".1

Avots: ME II, 508


līg

lĩg [li. lýg], lĩga, [lĩgu], für lĩdz, lĩdza,

1) als Adverb: tevi līga aizvedīs BWp. 843, Salisb.; als Konjunktion - bis:
situ tautu galdu, līg atlēca skabarzdiņa RKr. XVI, 21;

2) als Präp. mit dem Dat. u. Gen., bis:
pasala jūriņa līg dubenim RKr. XVII, 95. vadi mani, māmiņa, līg nama duru 168;

[3) sobald als:
līga rītā ceļas, tūliņ jumtā ķeŗas. līgu tas tuo bij izsacījis, tad ve̦lns arī tūliņ klātu Ascheraden n. J. Bankin].

Avots: ME II, 483


līgans

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483


līkāt

lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]

Avots: ME II, 485


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


ļimdīt

ļìmdît 2 Saikava, bewältigen: šuo vepri tikkuo trīs vīri spēja ļ. ("zemē nuogāzt"). piece̦pts tik daudz gaļas. ka grūti visu ļ.

Avots: EH I, 773


lini

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472


ļīpata

ļĩpata, ein Fetzen, ein Stückchen: ziepju ļīpata Gr.-Behrsen; ādas, gaļas, drēbes ļīpata Naud. viņš saplēsis svārkus ļīpatu ļīpatās Grünh.

Avots: ME II, 541


lipināt

I lipinât (li. lipìnti), tr., fakt. zu lipt, kleben machen, (trans.) kleben: lipinājām pārplīsušuo rūti A. XX, 268. Refl. -tiês,

1) flattern:
vis˙apkārt apšu lapas starp eglēm spuoži zaļas maz˙lietu lipinājās MWM. VIII, 414;

2) [kleine Schritte machend, behutsam gehen:
viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali Janš. Dzimtene V, 281.] aitas, gar žuogmalu lipinādamās ... Janš. [Bārenīte 5];

3) "?": pie debesīm lipinājās kâ zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes Jauns. Druva III, 49.

Avots: ME II, 473


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


lops

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528


lukta

lukta, lukts, -s,

1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;

2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;

3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;

4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;

5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;

6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]

Avots: ME II, 511


lumstīties

lum̂stîtiês,

1): auch Pas. VIII, 68, (mit ùm 2 ) Bērzgale, Kaltenbr., Līvāni, Nautrēni, Skaista, Warkl.: vilks sauode gaļas smaku un ... sāka lumstēties un gruozēties ap ... bucu Pas. XII, 77 (aus Domopol).

Avots: EH I, 761


ļunde

ļun̂de 2 Dunika, Wellenbewegung, Wogen: uz e̦ze̦ra saceļas liela ļ.

Avots: EH I, 774


ļupsna

ļupsna Frauenb. "šķēle, tieva, gaŗa strēmele": atgriêz kādu gaļas ļupsnu!

Avots: EH I, 774


lūsas

lùsas 2 Auleja "truoksnis, kas ceļas neskanīgiem priekšme̦tiem krītot vai vienam pie uotra dauzuoties": kad apaunas kuoka kambalas, l. vien iet.

Avots: EH I, 764


mādži

mādži, = mâži, Gaukelbilder, Phantasien, Gespenster: mādži spiež pieguļnieku nuost LP. VII, 90. mādži ceļas nuo tādiem cilvē̦kiem, kas sev paši galu darījušies LP.

Avots: ME II, 577


maiseklis

màiseklis, [maĩseklis Bauske, Wandsen, Dond., Salis],

1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;

2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;

3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.

Avots: ME II, 550, 551


mājiņa

màjiņa 2 Saikava, ein auf eine bestimmte Art und Weise aufgeschichteter Haufen von Flachsbündeln (linu saujas): ja nav krustiņš pataisīts, tad linus kraun mājiņā. mājiņai apauškā paliek vienu pašu sauju; tai - virsum divas, un atkan divas, un atkan divas, kāme̦t gana. tad nuo virsas izbāž mājiņai ruoku cauri, saņemj aiz apauškejās sauļas un ne̦s.

Avots: EH I, 789


mākoņoties

mãkuôņuôtiês, sich bewölken, sich mit Wolken beziehen: uz pieres un vaigiem viņam it kâ dziļas bē̦das un sirdssāpes mākuoņuojas B. Vēstn.

Avots: ME II, 580, 581


mākulis

mãkulis [auch Serbigal, C., Lipsthusen, Gr. - Essern], Smilt., mākuļa Manz., [màkulis 2 Stelp., Kl., Nerft, Preili], Setzen die Wolke: sajukuse saule lēca caur tumšiem mākuļiem BW. 21902. iznīksti kâ lietus mākulis! Tr. IV, 31. dūmu mākulis, die Rauchwolke Vēr. II, 320, putekļu mākulis, die Staubwolke. laužu kâ me̦lns mākulis Manz., mākuļas Spr. Sal. [mãkulis PS., Jürg., N. - Peb., Wolmarshof, Ruj., màkulis 2 Lis., Bers., Warkl., eine kleine Wolke im Gegensatz zu mākuonis, eine grosse Wolke.] Zu màkties

2.

Avots: ME II, 580


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


maļa

[I maļa ["veļama vadmala" (ironlsch, von schlechter vadmala) Preekuln]: maļu mĩt ("vadmalu velt baļļā"); maļa lē̦ti neveļas Kurl.

Avots: ME II, 560


māļa

māļa: rudzu māļas, kviešu māļas, abas vienu grūtumeņu Tdz. 47024.

Avots: EH I, 791


male

II male: lai ceļas meitas malt rītā males ("?") kambariņā ("?") BW. 6710.

Avots: EH I, 780


mālis

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene 2 I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581


malsteklis

mal˜steklis, der Herumtreiber: kur tāds malsteklis kuļas pa nāktīm apkārt Ahs., Matkuln.

Avots: ME II, 559


malt

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559


mārcains

mārcaîns, [fleckig, gesprenkelt (von Pferden) Modohn, Selb.; (am Halse) weiss gestreift Sessw., Warkl.]: ielēca rūse̦ns ielēca pe̦lē̦ks, nuo pašas pakaļas mārcainu kaklu BW. 19126, 1. [Vgl. mārks

II.]

Avots: ME II, 583


māte

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu;

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai;

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794


mats

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567


maukturis

maũkturis, ein Hurer: maukturis kuļas ar maukām Ahs.

Avots: ME II, 569


mazkambaris

mazkam̃baris, das kleine Zimmer: saimnieks apguļas ar saimnieci mazkambarī LP. VI, 1013.

Avots: ME II, 573


mazulis

mazulis, Demin. auch mazulē̦ns

1) das Junge der Tiere, im Pl. die Brut:
nuo uolām izšķiļas mazuļi Vēr. II, 1176. karpu mazuļi, Karpfenbrut;

2) ein kleines Kind, Krabbe:
kas tad nu kait mazulītim? LA. ak tu skuķi mazulē̦n (Var.: maza meita)! BW. 553;

[3) der kleine Finger
Salisb.]

Avots: ME II, 575


mēļs

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš 2 Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. ļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615


mēļš

[III mẽļš "blass, wässerig": ļas acis Wandsen, Rönnen. pēc negulē̦tas nakts ir mēļš ģīmis Spahren; wohl zu mẽļš I.]

Avots: ME II, 615


menca

me̦ñca: auch Kal., Rothof; zvejnieku ciemuos bē̦rni tâ pieraduši pie vienīgā īstā pavalga - me̦ncām, ka, dabūjuot reiz kādu gaļas pavalgu, sauc tuo arī par me̦ncu; tâ cūkgaļu bē̦rni sauc par cūkas me̦ncu Janš. Nīca 33 (ob. aber me̦nca mit dieser Bed. nicht aus einem kuron. *me̦nsa = le. mìesa "Fleisch" entstanden ist?).

Avots: EH I, 780


mērce

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617


mēzekls

mẽ̦ze̦kls Stenden, ein Wenig, etwas Winziges: mazu gaļas mē̦ze̦kliņu ieliek. diegs tik smalks kâ m.

Avots: EH I, 810


mežģenes

mežģenes, eine Art Spitzen, die man in der Hand näht St. [saules mežģenes "nuo diega ar šujamuo adatu pagatavuotas apaļas ripiņas" Bixten.] Zu mežģît, [li. mezginiaĩ "Spitzenbesatz"].

Avots: ME II, 610


mežģēt

mežģêt, -ẽju, tr.,

1) verrenken, verstauchen:
kāju, ruoku. pēc kāda kājas mežģējuma man nācās sešas nedēļas palikt istabā Dz. Vēstn.;

[2) "siet, cilpuot";

3) "jaukt" Wessen].

Avots: ME II, 610


miesmetis

miêsmetis 2 [N. - Bartau], miesmesis, miesmecis, = metenis: meitas brīvas nuo miesmeča (= meteņa)... Etn. III, 125 (aus Wohlfahrt). miesmesis - svētdiena, ar kuo septiņas nedēļas uz lieldienām gavēni uzsāka (vastlāviju svētdiena) JK. VI, 40. Bei U. der Pl. miesmēsi, Fasten. [Zu miesa und mest.

Avots: ME II, 655


migla

migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, me̦tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu me̦t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņu vakarā miglu laiž (Var.: me̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, me̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. - dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird's fühlen U. [Zu ai. mēghá-ḥ "Wolke", arm. mēg, gr. ὀμίχλη "Nebel", ndl. dial. miggelen "fein regnen", r. мжит "es nebelt, regnet fein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 486, Bechtel Hauptprobl. 373.]

Avots: ME II, 624


mīkstums

mîkstums (li. minkštùmas),

1) die Weichheit;

2) das Weiche:
maizes mīkstums, das Weiche vom Brot. vērpu, vērpu kuodeliņu, sausu grauzu garuoziņu; kad nuovērpu kuodeliņu, tad dabūju mīkstumiņu BW. 7099. vē̦de̦ra daļas mīkstums (beim Schweinefleisch) Apsk. v. J. 1903, S. 142. kaulu mīkstums, Rachitis Luopkuopība II, 128; mīkstumi L. "Dünnungen, hohle Seiten";

3) scherzweize für Gefängnis
[sonst: ciêtums!] Peb. n. U.

Avots: ME II, 643


mikulis

[mikulis,

1) der Schafbock
um Bauske;

2) "?": eita, pirksti, jūs pa priekšu! jūs tie ceļa rādītāji; tu, mikuli (gemeint ist damit der pēnis), nuo pakaļas! BW. 34595;

3) ein kleines Kind,
kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME II, 626


milna

I mìlna: auch (mit ilˆ 2 ) Dunika, Kal., Kegeln, Lemb., OB., Zögenhof, (mit ìl 2 ) Sessw., (mit il˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 98,

1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ 2 ) lw., Orellen, Wenden; ‡

6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ 2 ) Siuxt; ‡

7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ 2 ) Orellen.

Avots: EH I, 813


mīļš

mĩļš: ļas dieniņas! (sagt man über etwas verwundert) Frauenb.

Avots: EH I, 822


milzt

II milˆzt 2 [Bl.], impers., praes. mìlst2 [Kr.], prt. milza, dunkel, neblig werden U.: klusām pakrēšļi milst Zalktis II, 27. [pamalē milst ("aug, ceļas, briest"; oder zu milˆzt I?) tumši mākuoņi Druw. tīri acis milstuot, nevaruot ne paskatīties Janš. Paipala 12.] vai gluži visi prāti milst Asp. MWM. v. J. 1897, S. 813. kas tur? kas man te ceļā milst? Druva I, 149. [zu li. milšti(s) "sich zusammenziehen (vom Gewitter)", r. мóлость "Unwetter" (s. Berneker Wrtb. II, 35, Wiedemann BB. XIII, 301) und (?) nach Strachan KZ. XXXIII, 305 f. zu ir. melg "Tod".]

Avots: ME II, 629


mirene

I mirene: mirenes bij tādas drānas: pirktas; zaļas, sarkanas, puķainas; ar gaŗām bārkstīm Frauenb.

Avots: EH I, 817


mirks

‡ *mirks, in der Verbind: mirkus laist "ūdens malā laist plakanus akmentiņus gan˙drīz gulu līnijā pa ūdens virsu pruojām" Sams un Tarzieris Rotaļas.

Avots: EH I, 817


miza

I miza, die Rinde, Schale: šim kuokam, ābuolam bieza miza. miza it tā augu, augļa daļa, kas ietērpj augu, augļu sulīgās daļas un tās aizsargā pret kaitīgiem ārējiem iespaidiem. - utu miza, ein Schimpfwort, etwa: Lausekerl LP. I, 129. [Der Pl. mizas, Prügel: es jums nuoduošu tādas mizas, ka dibe̦ngals dzert prasīs Tuckum. - Nach Petersson Balt. - slav. Wortstud. 45 f. zu arm. mizu "membrana" und poln. miazd(r)a od. mizdra "Häutchen" u. a.; anders zu slav. mežga "Splint") Zubatý AfslPh. XVI, 400.]

Avots: ME II, 639


modrēt

‡ *muodrêt, wachen: muodrēšanas (= vāķêšanas) nakts E. Prūsa Latvis № 3387. Refl. -tiês ME. II, 682: visas ... muodrējas in ceļas Manzel Post. 4 , S. 1028. nu ir laiks m. Tdz. 51597.

Avots: EH I, 840


moļa

muoļa,

1) die Kraft, das Vermögen:
jāsaņe̦m visa muoļa, lai neizrādītu sava saīguma A. XII, 497. tas atdeva viņai muoļu RA. padarīja tuo vienā pašā alpā bez muoļas A. XII, 183;

2) wer etwas versteht, vermag
Lös. n. Etn. IV, 147. [Zu gr. μῶος "Anstrengung"?]

Avots: ME II, 683


moļļāt

moļļât: auch Stenden; hin und her wälzen: večiņa moļļā gaļas gabalu pa bezzuobu muti; nevar saēst Lems., Seyershof; ohne Lust od. unbeholfen (fr)essen Seyershof: zirgs moļļā auzas; negrib vairs ēst. Refl. -tiês: auch Lems., Stenden; ungeschickt etwas tun Seyershof: kuo viņi tur tik daudz moļļājas ap tuo zirgu (= nemākulīgi jūdz)?

Avots: EH I, 827


mošķis

muôšķis Spr., [Erlaa], muôkšķis, muôkšis, fem. muôšķene,

1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;

2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;

[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]

4) der Plur. muošķi,

a) der Betrug
Spr.;

b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;

c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.

Avots: ME II, 684


mozēt

muõzêt [auch PS., C., Arrasch, Nitau, muôzêt Kr.], -ẽju, tr.,

1) viel, gierig, unappetitlich essen:
redz, kâ bē̦rns muozē! Kand.;

2) stampfen
Ahs.;

3) foppen
[mùozēt 2 Lis., muôzêt Kreuzb.], narrieren [Serbigal], quälen; [überlisten U.]; im Ringkampf besiegen C., Spr., Etn. I, 137: Andrievs ir gan labs, bet vien˙nādi mani muozē Vīt.;

4) etwas zustande bringen, hervorbrigen:
es pats sev izmuozēju kamanas Tirs. n. RKr. XVII, 69;

[5) Kosten verursachen
U.;

6) durchprügeln
U.] Refl. -tiês, sich den Mund vollstofen, viel essen: muozējuos arī, lai vē̦de̦rs paceļas Naud. [Wenigstenis in den Bed. 3-4 und 6 wohl zu slav. mazati "schmieren, salben" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 28 f.]

Avots: ME II, 684


mugurškaulis

mugurškaũlis Siuxt, mugurškaũls Grenzhof n. FBR. XII, 15, Salis, = mugurkaũls. Entweder aus *muguŗ(a)skaũl(i)s, vgl. pakaļš- ME. III, 40 aus pakaļas-, oder mit mugurš- nach pakaļš-.

Avots: EH I, 829


mūļa

I mũļa,

2): das Maul vom Rindvieh
(mũļas) Seyershof.

Avots: EH I, 838


mūļa

I mũļa,

1) der Maulaffe, der Plumpsack:
tu esi pēdīgais mūļa un plānprātiņš Purap.;

2) der
Plur. ļas, die Schnauze, das Maul, die Fresse PS.: tam (vilkam) mūļas izdedzinājis LP. VII, 874; vgl. mũle 1.

Avots: ME II, 678


mulda

I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. 2 muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 664


mūle

mũle,

1) das Maul, die Schnauze
Wid.: apēda panāksni dūmaļas mūli BW. 19192, 1. dabūsi pa mūli;

2) eine hornlose Kuh
Janš., [Paplacken, Dunika, Iw., Tadaiken]: tur ēda mūlīte, brīžiem mē̦tādama asti MWM. X, 4. [In der Bed. 2 nach Būga PФB. LXXII, 193 zu li. mùlas, sloven. múl "ohne Hörner"; in der Bed. 1 aus mnd. mûl "Maul".]

Avots: ME II, 678


murdēt

mùrdêt Smilt., [mùrdêt 2 Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668


murkšīties

mur̃kšîtiês (unter murkšît),

2): "murgt, vārgt" (mit ur ) PV.; ‡

3) "mudžināties" (mit ur̃ ) AP.: dzijs sāk m.;

4) sich in fremde Angelegenheiten mischen
AP.: kuo tu tur mur̃kšies, kad tev nav ne·kādas daļas! Zur Bed. vgl. auch izmurkšît.

Avots: EH I, 834


muša

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. 2 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. 2 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673


mutulis

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. 2 498.]

Avots: ME II, 676


nagacs

nagacs, -s, nagacis, eine Augenkrankheit, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež RKr. XII, 11. nagacis sunim, eine Augenkrankhiet, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež Kaudz. M. zirgam acī iemeties nagacis Aps. nagacis - slimība, kas ceļas, ja iesit pa aci: pār aci pārve̦lkas plēve Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 686


nātre

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre 2 Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra 2 Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. 2 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703


naudaļa

II naudaļa "Gänsefuss, Melde" Pēt. Av. III, 136: naudaļas aug rudzuos un dārzuos.

Avots: EH II, 6


naukšoņa

naukšuoņa, das Knistern, Knacken: naukšuoņa - truoksnis, kas ceļas piem. daudz smalku zariņu uz reizi pārļaužuot Lös. n. Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 697


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nebada

nebada, = neba 1 (?): n. gaļas labad ķe̦katas lēca, - liniņu labad, baltavitiņu Janš. Nīca 58 (VL.). Etwa aus neba unter dem Einfluss des nachfolgenden labad und -a als Flickvokal? Vgl.nebat.

Avots: EH II, 10


nedēļa

nedẽļa, [nedêļa 2 Līn., nedêļa Kl.], die Woche: izgājušu od. viņu nedēļu, in der vorigen Woche; aizviņu nedēļu, in der vorvorigen Woche; jaunu, nākuošu od. citu nedēļu, in der nächsten Woche; klusā, svē̦tā nedēļa, die stille Woche, die Charwoche. Die Zeit von Georgi bis Johannis nennt man jetzt noch sējamas oder sējas nedēļas, Saatwochen. priekš Miķeļiem tuo nedēļu nav brīv linu mērkt, tad tie neizmirkis, juo tā rūsas jeb dzelzs nedēļa Etn. II, 73. par zāļu nedēļu sauc desmituo sējas nedēļu. daži tuo arī sauc par nezāļu nedēļu II, 180. Der Pl. nedēļas, die Wochen der Wöchnerin: nedēļās būt, gulēt, in Wochen sein, liegen. saimniece jau pārlaidusi nedēļas, die wirtin ist schon aus den Wochen. Instr. Pl. als Adv. nedẽļãm, wochenweise. Annai uznāca nedēļas MWM. X, 917. [Nebst li. nedė`lia aus r. недѣля dass.]

Avots: ME II, 710


neir

ne-ir, = nav, ist nicht: gaidīt man n. vaļas Janš. Dzimtene II 2 , 297.

Avots: EH II, 13


nekad

nekad, in Verbindung mit kad: kad nekad (li. kada nekadà), irgendwann: atnāci kad nekad pie manis, kad tev vaļas!

Avots: ME II, 717


nekarsīgs

‡ *nekarsîgs "?": auksti nekārsīgi pumpumi izceļas Pēt. Av. II, īp. pielik., S. 3.

Avots: EH II, 13


nelabums

nelabums [li. nelabùmas "Boshaftigkeit"], das Schlechte, Böse, der Schaden: nelabums, kas tur virsū pluduoja, e̦suot pruojām LP. V, 12. nuo tam mums neceļas ne˙kāds labums, bet vienīgi nelabums.

Avots: ME II, 719, 720


nemāklis

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723


nemt

nem̂t: kad vienu vārdu iesāk, tad visu dienu viņš ne̦m (spricht lange und weitläufig) Seyershof. viņi katru gadu ir nē̦muši mani (haben über mich Schlechtes gesprochen) ebenda. n. uz strēķa. tüchtig durchschelten ebenda. n. zemē "nuobeigt, nuosist, dabūt savā varā" ebenda. Refl. -tiês: nebij vusu vasaru gaļas, pi kā n. ("pie kā ķerties"); tad pirka siļķes Mahlup. meitai runas ne̦mas ("ruodas") Liepna.

Avots: EH II, 16


ņerbulis

ņe̦rbulis,

1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];

2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;

[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].

Avots: ME II, 900


ņerga

II ņe̦rga "?": nuo viņu runām izceļas tāda ņe̦rga, kad pieci zvirbuļi cīnās ap vienu tārpu izē̦stu zirņu pāksti Duomas IV, 242.

Avots: ME II, 900


ņerma

ņe̦rma, ņe̦rms, ne̦rmala,

1) der Fetzen, der Lappen:
[nuo gaļas ņe̦r̃mas vien palikušas Salis.] lupatu žīds nuo sievām salasījis par māla puodiem dažādas ņe̦rmas Alm. ieme̦sts ņe̦rms Daugavā sapuvis LP. V, 101;

2) übertr., ein Lump:
man nepatika, ka tāds ņe̦rma B. Vēstn. muižas kungs, tas ņe̦rma A. V1II, 1, 146. tâ tev, pinkainais ņe̦rms, klāsies Druw. n. LP. V, 346. [Zu ņarmas.]

Avots: ME II, 901


nesamērs

nesamē̦rs, das Missverhältnis: nesamē̦rs izceļas starp kviešu ražu un maizes vajadzību MWM. XIV, 965.

Avots: ME II, 731


nestules

ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.

Avots: ME II, 734


netikļa

netikļa, comm., = netiklis: nuo pasauļa iesākuma ļaudis bijuši tikai ... netikļas ... viens netikļa atstāj savu māju un laižas ceļā laimes me̦klē̦tu Pas. X, 85 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 21


netīrs

netĩrs, unrein, unsauber: kas sūdiem apkārt mē̦tājas, tam ruokas netīras. netīruo laiks iesākās 29. septembrī un pastāvēja četras nedēļas. šinī netīruo laikame̦tā vilks varējis ēst, kuŗu luopu grib LP. VII, 305; 870.

Avots: ME II, 737


nevaļa

nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.

Avots: ME II, 738


nevienprātība

neviênpràtĩba, die Uneinigkeit, Misshelligkeit, Zwietracht: ceļā izceļas nevienprātība Lp. V, 40.

Avots: ME II, 740


nīcināt

nĩcinât,

1): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.; katstums nīcina dārzus laukā Sonnaxt. saule sūtīs siltus starus, ziemas spē̦ku nīcinās Kaudz. Dziesmiņas (1872) S. 8. kur viņš (= aukstums) ... var pietikt, tur viņš siltumu nīcina Dünsb. Bērnu draugs I, 18. blēņu dēļ neiešu dienu n. Sonnaxt; "Latv." MB. II, 746 zu ersetzen durch "Jauns. Raksti V, 22"; ‡

2) (bei der Arbeit) stören, authalten, müssiggehen machen:
kuo te nīksti un nīcini cilvē̦kus? Saikava. vai darbdien vaļas zirgu n., pa ciemiem tevi vadājuot? ebenda. tavu mierīgu bē̦rnu: varēji iet un strādāt, - nenīcināja ni Sonnaxt; ‡

3) "verkleinern; verachten",
Lng.(unter nieks).

Avots: EH XI, 25, 26


nirīca

nirīca, das Haarseil, das unter die Haut gezogen wird: nirīca - savijums nuo astriem un lūka, kuŗu aizveŗ luopam aiz ādas, kad tam ārstē dažus uzpampumus, sevišķi tādus, kas ceļas zirgiem nuo aizjūga saspiedieniem Friedrichstadt. [Vgl. narica.]

Avots: ME II, 745


ņirkstēt

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt 2 Behnen, [ņir̂kšêt 2 Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III 4 , 521.]

Avots: ME II, 903


nobalzīt

nùobàlzît,

2): n. baļķi, lai neveļas uz leju Warkl.

Avots: EH II, 31


nobrēkšķēties

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765


nobukšēt

nùobukšêt, gew. nùobũkšêt, - kšķêt, einen dumpfen Laut von sich geben, dumpf erschallen: ābuoļi veļas zemē, smagi nuobūkšķe̦dami Saul. kruodziņā kaut kas nuobūkšķēja Niedra. pie pšām durvīm nuobūkšēja suoļi MWM. VII, 850. nuobukšēja vien Duomas III, 662. pie rijas nuobūkšķēja kâ kad akminis kristu Druw.

Avots: ME II, 766


nobūt

nùobût,

1) sich längere Zeit aufhalten:
es tur nuobiju divi nedēļas U.;

2) gewesen sein:
pirmais pē̦rkuonis jau nuobijis Aps.;

3) tr., vertun:
tâ tad viss nuoē̦sts un nuobūts Degl.;

[4) verheiraten:
viena meitiņa nu nuorunāta, nuobūta Janš. Paipala 55].

Avots: ME II, 767


nočīkstināt

nùočĩkstinât, fakt. zu nùočĩkstēt, knarren, quietschen machen, knarrend abspinnen, eine Strecke Weges knarrend zurücklegen, ein Lied ableiern: pa dienu viņa var nuočīkstināt divas kuodeļas Jauns.

Avots: ME II, 770


nocuijināt

nùocuĩjinât, intr., tr., hetzend cui, cui rufen, nachrufen: gans nuobļauj vien un nuocuijina vilkam nuo pakaļas Etn. III, 185.

Avots: ME II, 769


nočuinīt

nùočuinît, tr., (mit einem stumpfen Messer) abschneiden: mēs tautu kuniņu nuočuinījām BW. 25597. ar lielām muokām beidzuot nuočunīja gaļas šķēli Dond., gold.

Avots: ME II, 771


nodiedelēt

[nùodiedelêt,

1) abbetteln:
nuodiedelējis ve̦se̦lu gabalu gaļas Bauske;

2) eine Zeitlang betteln:
nuodiedelējis ve̦se̦lu nedēļu Ruj.;

3) = nuodiedēt 2: nuodiedelēja visu dienu gaiduot N. - Peb.]

Avots: ME II, 775


nodzīt

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43


nodzīvot

nùodzîvuôt, tr., intr.,

1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;

2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;

4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;

5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,

1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;

2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;

3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.

Avots: ME II, 781



nokampt

nùokàmpt, tr., weghaschen, hastig abnehmen, heimlich entwenden: suns, nuokampis gabalu gaļas, aizskrēja.

Avots: ME II, 794


nokaut

nùokaût, ‡

2) schlagen (im Kartenspiel);


3) "nuopērt" Siuxt: n. luopus dzīvā nabadzībā. Refl. -tiês,

1): luopi visu cēlienu nuokaunas ar dunduriem AP.; ‡

2) sich
(acc.) töten: kurka nuosakava Pas. VIII, 298. viņa gribēja n. Frauenb.; ‡

3) zu eigenem Bedarf, für sich schlachten
Linden in Kurl: vai nevarē̦tu tagad n. tās gaļas?

4) kämpfend in einen gewissen Zustand geraten
Strasden: gailis bij nuokāvies gluži asiņains.

Avots: EH II, 52


noklaknīt

nùoklaknît Saikava, eine Zeitlang hocken (sitzen): vista uz uolām nuoklaknīja četras nedēļas.

Avots: EH II, 53


nokņērpāt

nuokņẽ̦rpât Frauenb., teilweise aufessen und besudeln: nuokņē̦rpāts gaļas (vai maizes) gabals.

Avots: EH II, 55


nokrist

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;


3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs;

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56


nokūpt

nùokûpt (unter nùokûpêt),

3) = nùomigluôt 1: vēl tâ nuokūpis (gaiss); divi nedeļas vienā lîšanā! Frauenb.

Avots: EH II, 58


noļi

nùoļi: mēs visi n. e̦sam dzẽ̦ruši AP., Erlaa, Nitau. aug visas nuoļas ebenda. nu visi n. kuopā Nötk. nu, n., kuo nu sacīsit? ebenda. Als Adverb: nùoļi (= nuo vienas vietas) lasīt uogas Weissensee.

Avots: EH II, 65


noļi

nùoļi [Jürg., nuõļis Neu-Wohlfahrt, U.], nùoļas 2 , nùoļ [N.-Peb.], in der Verbindung visi nùoļi 2 [Erlaa], visi nuoļ Peb. n. U., alle zusammen, alle ohne Ausnahme: mēs visi nuoļi bijām sēnēs Kaul. jūs visas nuoļas variet atkrist Kaul. visus nuoļus vakariņās sauc MWM. VII, 99. visiem nuoļiem nuo vietas pērienu! Lös. jūs e̦sat gudrāka nekâ mēs pārējie visi nuoļ Rainis. visi aiziet nuoļi uogās N.-Schwanb. [Aus *nuovaļi? Vgl. nuoval U. (unter nuotaļ) und auch nuojas.]

Avots: ME II, 815


nolikt

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811


nolīst

nùolìst: kūma ... nuolīdusî aizkrāsnē Tdz. 36798. kad sniegs nuolīn (wegschmilzt) nuostu, tad dze̦n ganuos Zvirgzdine. ‡ Refl. -tiês, sich verkriechen Seyershof: lapsa nuolienas lē̦nām un nuoguļas zemē.

Avots: EH II, 63


nolocīt

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814


nolupt

nùolupt,

1): kašķis nuolupa Pas. VII, 22. miza nuolupusi Dunika; ‡

5) abschälen
Dunika: n. rāciņus (Kartoffeln). eglēm nuolupta miza R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 24; ‡

6) entwenden, abnehmen:
karšu spēlē maz bija varējis citiem kuo n. Janš. Līgava II, 203; stehlen Dunika: n. gaļas gabalu, jē̦ru.

Avots: EH II, 64


nomaļš

nuõmaļš: nuomaļa vieta, nuomaļas mājas Sonnaxt.

Avots: EH II, 66


nomurdēt

nùomurdêt, intr.,

1) hermurmeln
Spr.: [kāja iešļuka dūņās, ka ūdens vien nuomurdēja Austriņš M. Z. 37];

2) murmelnd, sprudelnd hinabsinken:
kāpēc tās (laivas) nepiesmeļas pilnas un nenuomurd dibe̦nā? MWM. VI, 13.

Avots: ME II, 822, 823


noņorgāt

nùoņor̃gât, besudeln, "kaut kuo netīri, neglīti darīt": bē̦rns nuoņorgājis ar muti gaļas gabalu. suns nuoņorgājis kaulu Dond. n. RKr. VII, 42.

Avots: ME II, 826




nošķelt

nùošķelˆt [li. nuskélti], tr., abspalten, abtrennen: šķembeli nuo kuoka, biezu šķēli gaļas. [Refl. -tiês,

1) sich abspalten, sich abtrennen:
le̦dus nuošķēlies nuo malas;

2) ohne sein Zutun abgespalten werden:
cē̦rtuot nuošķēlās lielāks gabals nekâ gribēja.]

Avots: ME II, 865


nosnāt

nùosnãt, tr.,

1) abschneiden:
saimniece nuosnāja puisim lielu gabalu gaļas Siuxt. viss apskramstīts, viss nuosnāts Alm. bet vē̦lāk nuosnāj arī gabalu un ē̦d tuo tencinādams De̦glavs Riga I, 23;

2) austreuen, bestreuen:
nuosnājis (celiņu) ar salmiem Bers., [Kl.;

3) "eilig auffressen":
zirgs nuosnājis visu sienu Bers. - Refl. -tiês,

1) sich bestreuen
Bers.;

2) "sich bedecken"
(?): n. ar sedzenēm Bers.].

Avots: ME II, 855


nošņaukt

nùošņàukt,

1) = izšņàukt 1: nuošņauc de̦gunu Janš. Dzimtene IV, 237 (ähnlich I, 90);

2) "(die Nase) mit den Fingern reinigen" (?)
Frauenb.;

3) = izšņaukt 2: nuošņauc tabak[u] Tdz. 54481, Frauenb.;

4) schnell abschneiden
Ermes, Trik.: n. gabalu gaļas. Refl. -tiês Dunika, Frauenb., (Tabak) schnupfen (perfektiv): paņēma tabāku un nuošņaucās.

Avots: EH II, 97


nostirkšķēt

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860


nostrukt

nùostrukt, intr., abtröpfeln: lai zupa nuo gaļas nedabūtu nuostrukt uz galda... RKr. VI, 94.

Avots: ME II, 861


nosūbēt

nùosūbêt, dunkel, schwarz werden, verrosten Spr., [Laud.]: bruņu daļas pa lieluo ilguotni nuosūbējušas zaļas MWM. VIII, 81. skaidu jumti nuosūbējuši Al. nuosūbējusi ē̦ka Kaudz. piere nuosūbējusi duomās Stari II, 36. [luogu rūtis nuosũbējušas (matt geworden) Jürg.]

Avots: ME II, 862


nosvaida

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863


novainot

nùovaĩnuôt, ‡ Refl. -tiês, sich vergehen: "bet es kuo e̦smu nuoziedzies?" - "... nav man vaļas še izmeklēt, kuo nuovainuojies tu° Krilova fābulas 3 23.

Avots: EH II, 104


novelt

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885


novirt

nùovir̂t [li. nuvìrti], tr., intr.,

1) abkochen, kochend abfärben:
ne nuo tevis (bē̦rza) sluotu griezu, nedz nuoviru dzīpariņu BW. 17705. ierauga daiļu, asinīm nuovirušu sievieti, ein mit geronnenem Blut bedecktes Weib RK.;

2) in den Bart brummen:
"lāga vīrs,"... nuovira nuo pakaļas. Subst. nùovirums, der Absud.

Avots: ME II, 888


nukucis

nukucis,

1) ein Stück:
še tev dēliņ nukucītis gaļas, maizes Lub.;

2) [ņucukis], die Faust, Feige
Lös. n. Etn. IV, 161. Vgl. nuka.

Avots: ME II, 753


ņurnīt

[ņurnît "?": kaķis ņurnī gaļas gabalu Kalzenau.]

Avots: ME II, 907


ods

uôds (li. úiodas, pl. uodaĩ ) Kl., Lös., Prl., PS., Wolm. u. a., uods U., uôde 2 Bl., Ruj., Salis, unde L., St., U., BW. 29284, 1, uoda Manz. Lettus; Glück Matth. 23, 24, die Mücke (unbekannt in Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Selg., Stenden, wo dafür knis(l)is u. a.): uodes kuož, die Mücken stechen U. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. kur skriedami, uodu putni, bez saulītes vakarā? BW. 3361. - Sprw.: labāk uodiņš kāpuostuos nekâ pa˙visam bez gaļas Etn. IV, 94. kāpuostu uodiņš, cecidomyia brassicae Latv.; kviešu uodiņš, diplosis tritici Latv. - Sprw.: pievilcies kâ uods, besoffen wie eine Spritze. Von Schulze KZ. XLIII, 41 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 119 zu êst gestellt (vgl. le. tautu dē̦lu uodi ēde BW. 15230 und li. šimtas uodų̃ kumẽlė suė´da in Kvėdarna). Anders Zubatý AfslPh. XVI, 407 und Preobraženskij Эт. слов. р. яз. I, 635 f. (zu wruss. вадзень, ksl. obadъ od. ovadъ, r. оводъ "oestrus"; was bedeutet aber dann hier das ob-?), Petersson Heterokl. 99 f. (zu adît, adata), Hirt IF. XXXI, 10 (zu gr. ω˚δίς "Schmerz").

Avots: ME IV, 413


ola

uõla (li. úola "Wetzstein" bei Būga Tiž. II, 472 und 475, "Fels" LitMnd. I, 425 und 458),

1) uõla U., Adiamünde, BL, Dond., Frauenb., Grobin, Līn., PS., Salisb., Segewold, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, uõliņa Arrasch, Bauske, Kand., Selg., Strasden, (mit ùo 2 ) Bers., der Kiesel, ein kleiner, runder Stein
("in Kurl." n. St.): paliec savā vietiņā kâ akmentiņš, kâ uola! Tr. IV, 44. tev tik daudz grē̦ku kâ jūŗā uoliņu 391. četrus uolas akmentiņus BW. 24840, 12 var. bridu tuo upīti, kur guļ uolas dibinā (Var.: kas par uoļu ritināja) 8381 var. tautiņām uolu zeme 16980, 3. uolu zeme St., kieselichte Erde; uõla, der Fels PlKur.;

2) uõla U., Arrasch, Bauske, Bl., Drosth., Jürg., Peb., PS., Salis, Segewold, Wolmarshof, (mit ùo 2 ) Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Kl., Memelshof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Sessw., ùole 2 Mar. n. RKr. XVII, 139; N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Fianden, Mahlup, uole BW. 8381 var.; 11095 var., das Ei
(in Dond., Dunika, Fest., Kand., Salisb., Selg., Wandsen unbekannt; dafür pauts): cieti, mīksti nuovārīta uola, ein hart, weich gekochtes Ei. vēja uola, ein bebrütetes, verdorbenes Ei. Sprw.: ar uolu var draugu nuopirkt. iet, ka pat uola nuo galvas neveļas. - bezdelīgu uoliņas, Schwalbenzier Peņģ. Wohl nebst uols "rund" zu velˆt "wälzen"; zur Bed. vgl. an. valr "rund" und r. валунъ "runder Kieselstein".

Avots: ME IV, 416


oļš

uoļš,

1) Adj., kieselig
Lis.;

2) Subst., eine Masse von Kieselsteinen (kollektiv)
AP., Jürg. (mit ùo), KatrE., Sessw. (mit ùo 2 ); mit Kieselsteinen untermischte Erde (mit ùo 2 ) Fest., Kl., Lis.: pe̦lē̦kais, me̦lnais, brūnais uoļš Lös. n. Etn. IV, 162: laiva gulēja bālā uoļā Poruk. druoši bridu tuo strautiņu, kas par uoļu ritināja (Var.: kur uoliņas dibinā) BW. 8381 var. sarkanās smiltis līdz ar uoļu birst un veļas lejup Poruk III, 3. uoļa zeme, a) Kieselerde Vīt.; b) kalkhaltige Erde Peb. māla (grants) ùoļš 2 od. ùoļa 2 māls (grants), mit Kieseln untermischter Lehmboden Vīt. Vgl. uolis.

Avots: ME IV, 419


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


paaugt

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4


pabumbuļot

pabumbuļuôt, ein wenig klimpern, spielen: vaļas brīžuos tā˙pat pabumbuļuoja Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 10


pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11


pačiept

[pačiẽpt, wegstibitzen: suns pačiepa gaļas gabalu Dunika.]

Avots: ME III, 14


padauzīt

padaũzît [li. padaužyti], tr., eine Zeitlang hauen, schlagen, ausschlagen, hacken: bēris padauzīja ar pakaļas kājām pret sliecēm Saul, gājis mežā kādus žagarus padauzīt (= sacirst) Etn. III, 158. Refl. -tiês,

1) ein wenig sich stossen, sich balgen, sich herumstossen
Dond.: lai padauzās bē̦rni lai!

[2) ein wenig klopfen
(intr.): padauzās pie vārtiem LP. I, 102.]

Avots: ME III, 15


padebesis

padebesis, padebess, -s, die Wolke: reiz nācis nuo muižas puses mazs lietus padebesītis ar pē̦rkuonu LP. VII, 473. viņu slavē un reizēm cel vai padebešuos A. XII, 402. tumša pādebess paceļas nuo apvārkšņa Por.

Avots: ME III, 16


padibene

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17


padupes

padupes,

1) Krebsnester, Löcher an den Bachufern, [das Bachufer
Bielenstein Holzb. 681]: iznesis varžu gaļas smaku pa visām alām un pādupēm Duomas IV, 460;

2) in Kurland ("tahmisch"n. St.) die Bierneige
L. [In der Bed. 1 zu dupes; desgleichen (vgl. padubenis) in der Bed. 2, wenn padupes 2 nicht aus einem tahm. padups < *padubes entnommen ist.]

Avots: ME III, 19


padzejot

[padzejuôt, ein wenig dichten: vaļas laikā viņš mē̦dz padzejuot.]

Avots: ME III, 21


pagāza

pagâza N.-Schwanb., pagâze,

1) die Neigung, der Abhang
Schwanb.; [ die Anhöhe (pagāza) Zaravič]: nāca stāva pagāze Latv. Tirzas upes tuvumā, zaļas pļavas pagāzā, atruon avaotiņu LP. V, 394. redz kur salds alutiņš nuo pagāzas ūdentiņa! BW. 5199: baltie laukumi pagāzēs ir šļūduoņi, le̦dāji un sniegāji Vēr. I, 1161;

2) die Bierneige
Elv., L., St.: muca od. alus iet uz pagāzām, pagāznēm, uz pagāzu, das Fass, das Bier geht zur Neige. kas pie pagāzas nāk, tam mieles jādzeŗ, den letzten beissen die Hunde.

Avots: ME III, 29


paģisme

paģisme PV., Schutz, Verteidigung: visās blēņās viņš atruod paģismi pie ve̦cmāmuļas.

Avots: EH II, 136


pagulēt

pagulêt, intr., eine Zeitlang schlafen, liegen: kamē̦r princis padzīvuojas, kuopēja atkal paguļ LP. I, 101. licies pagulēt. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich schlafen: lai vēl drusku paguļas Por. viņš varēja ilgāk pagulēties Vīt.

Avots: ME III, 32


paiet

paiêt [li. paeĩti, slav. poiti], intr.,

1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;

2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;

3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;

4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;

5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56


paildzināt

pa-il˜dzinât [li. paìlginti], tr., verlängern: dzīvību LP. VI, 771. man paildzini mīļas, īsas dienas! Rainis.

Avots: ME III, 34


pakaļa

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. 2 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39


pakaļš

pakaļš, aus dem Gen. pakaļas und lokal, z. B. Naud., für dasselbe, meist mit dem Nomen regens zusammengeschrieben: pakalšdaļa LP. V, 79, der Hinterteil; pakaļšgaļs, der Hinterteil VI, 381. pakaļškāja, der Hinterfuss V, 178, Vl, 502. nuostatīja tuo uz pakaļškājām V, 164.

Avots: ME III, 40


pakariņas

pakariņas: auch AP.; Molken N.-Peb.; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" AP.

Avots: EH II, 141


paklēte

paklẽte, paklẽts, -s, der Raum unter einer auf Pfosten ruhenden Klete: es paskrēju paklētē BW. 18590. [ze̦lta kamuols paklētī BW. VI, S. 161.] paklētīs tie izkārpījā dziļas bedres B.Vēstn.

Avots: ME III, 46


pakrauja

pakrauja Dond., pakraulis, steiler Uferrand, der Ort unter dem Ufer: ar dieviņu mīļa upe ar tām zaļām pakraujām! RKr. VI, 107. izdze̦nādami nuo zaļas pakraujas slaikās līdaciņas Janš.

Avots: ME III, 48


pakrejas

pakrejas: auch Ceļi VIII, 232 (aus Mežamuiža), Frauenb., Seyershof, Siuxt, (pakrejiņas) Ramkau; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" Ermes, Heidenfeld; "sulas, kas ķērnē nuostājušās zem krējuma" Fest.

Avots: EH II, 144


pakrejas

pakrejas [Drosth.], nach Etn. I, 42 auch pakreji, [pakrejītes Trik., pakrējas Bauske], pakrèjums, [pakrêms 2 Salis], pakreims, [pakreîmes 2 Dunika], der Unterschmant, die dünne Schicht Sahne, die nach der Abschmändung auf der Milch bleibt Ahs., Tals., Dond., Peb.: pakrejas - krējuma dāļas, kas paliek virs rūgušpiena, kad krējums nuo virsas nuosme̦lts Plm. n. RKr. XVII, 71. kas tad Jē̦kabam šuodien, ka tāds saskābis kâ pakrējums? Jauns. M: dz. 33..

Avots: ME III, 48


pakužu

pakužu, [Adv., gebückt Talsen, Segew., Serben, Sessw., Lis., Ramkau u. a.]: pakužu, pakužu pie pakulu kuodaļas! BW. 6968.

Avots: ME III, 52


paļa

I paļa,

1): lai tie manu augumiņu paliņās neturēja BW. 18817. paļās nav kuo klausīties Sermus;

2): šurpu, turpu sveša māte, man paliņas me̦klē̦dama Tdz. 46719. ļaud[i]s manam augumam divas paļas dabūjuši: viena bija miega p., uotra darba nesekmiņa BW. 8601;

3): auch Gramsden.

Avots: EH II, 153


paļa

I paļa "?": viena tē̦va meita biju, viena paļa lindrakiem; metu gūžu šurpu, turpu, lai tā paļa dalījās BW. 5763. me̦lna krāsa vispārim nebūtu ieteicama ne pie vienas apģē̦rba paļas A. XX, 67. [brunči ar lielu paļu Gr.-Buschhof.]

Avots: ME III, 64


paļa

I paļa, gew. Plur. paļas,

1) der Tadel, die Schmähung:
lai paliņas nedabūju BW. 22519. es tā puiša nepaļāju; tik vien manas paļas bija: vē̦de̦rs šķūņa lieluma 20160. pasaulei man sirdī tikai paļas Austriņš. [par tuo jau iet paļas Nötk.];

2) eine tadelnswerte Eigenschaft, der Mangel, das Gebrechen, Malheur:
trešajam tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. puiši zina meitu paļas, savu vis nezināja 6587. akmenī visas paļas, ne manā krustdē̦lā 1728. bē̦rns jau visādas paļas izcietis, t. i. pārcietis visādas bē̦rnu slimības Tirs.;

[3) "pļāpa" Kalleten, Kruhten;

4) "wer andere schmäht"
Behnen, Kalleten.] Zu pelt.

Avots: ME III, 64


palas

[I palas U.], paļas [?], paļi St., die sumpfigen Ufer eines Sees. [Nebst li. pãlios, "weite, sumpfige Strecken" woht zu la. palūs "Sumpf", ai. palvalám "Pfuhl" u. a., s. Büga RFB. LXV1, 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55.]

Avots: ME III, 56


paļaut

paļaũt [li. paliáuti "aufhören"], tr., einräumen, gewähren, gestatten, erlauben, zulassen: bē̦rniem vaļu. prātam vaļas nepaļāvu BW. 29892. kam tas man nepaļāva vainadziņu nuovalkat? 24551, 8. kâ dieviņš tuo tâ paļaujuot? LP. VII, 104. [tē̦vs nuo iesākuma gan negribēja atļaut, bet pēcāk tak paļāva Pas. II, 158 (ähnlich III, 273).] Refl. -tiês, sich verlassen: mēs paļaujamies uz dieva palīgu. Subst. paļaũšana, das Gewähren, Gestatten, Erlauben; paļaũšanâs, das Sichverlassen.

Avots: ME III, 64, 65


paļi

III paļi, ‡

2) = paļas 2 (unter paļa I) : puiši re̦dz meitu paļus, savus paļus neredzēja Tdz. 40463.

Avots: EH II, 153


paļi

[III paļi U., = paļas, Schmähungen.]

Avots: ME III, 65


paliekums

palìekums 2 Auleja, = paliẽks II 1: kaids p. (eine letzte, verspätete Regenwolke) nuo pakaļas vilkās.

Avots: EH II, 152


palikt

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151


palocīt

palùocît,

1) tr., etwas biegen, nicken:
nevaru vairs pirkstus paluocīt. cik vējiņš paluocīja (bē̦rza galuotni), tik es gauži nuoraudāju BW. 9318. viņš paluocīja galvu. nevaid vaļas man pūriņa paluocīt, ich habe keine Zeit, mich mit der Aussteuer ein wenig zu beschäftigen Bl. 1007;

[2) eine fremde Aussprache haben
U. (unter luocît)]. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich verbeugen: sulainis paluocījās un aizgāja Dok. A.

Avots: ME III, 64


palodze

paluôdze, [Trik., Ronneb. (li. palangė)], auch paluôgs Izgl.,

1) die Partie der Wand unter dem Fenster
Adsel, Laud.;

2) das Fensterbrett, die Fensterbrüštung, die Fensterlehne:
viņš nuosvieda ce̦puri uz paluodzi Kleinb. es tuo savu paluodzīti dziedādama nuoslaucīju BW. 14087, 1. stāv būdiņa tīreļa malā, līdz zemei paluodzes R. Sk. II, 37;

3) der Raum unten am Fenster:
pieci vilki paluodzē, visi pieci paļas gāida, fünf Wölfe draussen am Fenster BW. 19242, 5. sēj pie luoga kaņepītes (Var.: sēj kaņepes paluodzē) BW. 13402, 7, 13;

4) eine kleine Tür, eig. eine Art von Fenster, in der Strofischeune:
šuorīt vēl varēs salmus duot gubenī pa paluodzi Mar.

Avots: ME III, 64


pamalt

pamal˜t,

1): tīru rudzīšu pamala Tdz. 46211. nuo vakara pamaluse Pas. XIV, 269; ‡

2) eine drehende (schwenkende) Bewegung machen :
zivteņa tikai pamala ar asti Pas. VII, 414. Refl -tiês,

3) sich ein wenig herumtreiben:
viņa pamaļas ... līdz lazdu kalnam, pat līdz mežam, lai nebūtu jāsatiek māte Brigadere Dievs, daba, darbs 178. zē̦ni pamaļas vēl pa ziemas cīņu vietām Skarbos vējos 235.

Avots: EH II, 154


pamaša

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. 1 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66


pamest

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155


pampaļa

[pampaļa,

1) eine Samenkapsel:
ruozēm aizme̦tas pampaļas;

2) etwas Dickes:
liela pampaļa (von einer Beere)!]

Avots: ME III, 72


panācnieki

panãcnieki [BW. 35217 var.], panacniẽki [35225 var.], panãčnieki, panãči Karls., panači, (am üblichsten) panãksniẽki, panaksnieki [BW. 35217 var.], panāksni [35217 var.], panākšni, panaksni BW. 6995; 19278, panāksti 19065, [panàksti 2 Kl.], panaksti BW. 19238, 4, panākstniẽki 16319, panakstniẽki Kand., panãrsnieki, panãrsni PS., panãsnieki [BW. 35217 var., N.-Peb.], panāsni [BW. 35235], panasni 24153, panāsti 19065; 26164, panasti 6819; 20813, [panāstnieki 35225 var.], panastniẽki 19283, 4, panāšņi 25643,1 [vgl. auch die №№ 26006 und 26122]; das Brautgefolge, die Verwandten und Bekannten der Braut, die Hochzeitsgäste der Braut (eig. die Einholenden, panācēji, die den vedēji, den Entführern der Braut, in alter Zeit nachjagten): panāksti (Var.: panākšņi, panāksni, panači) dancuoja BW. 24153. kuo gaidāt, panāksnieki (Var.: panācnieki, panāčnieki 7, panāsnieki), kad pruojām neejat? panāksnieki (Var.: panastnieki, panāsnieki, panaksnieki, panacnieki) gaļas prasa 19383; 19269, 2. še sanāca panāksnieces 19403, 1. brūtei pa kreisuo ruoku sēdēja brūtes māsas panāksnieces un brūtgānam pa labuo ruoku brūtgāna brāļi, kāzenieki BW. III, 1, 9. pēc panāksniekiem sēdās pie galda kāzenieki jeb vedeji III, 1, 8. panāksnieki jeb puiši nuo brūtes radiem jāja jāšus III, 1, 16. Besonders beliebt der Lok. in Wendungen panākstuos lūgt, braukt, iet, jāt, nākt, einladen, fahren, gehen, reiten, kommen - als ein Glied des Brautgefolges: lūgšu tevi panāksnuos (Var.: panākstuos, panākšņuos, panākšuos, pānāčuos 6, panāsnuos

8) BW. 15840, 4. Nur im Lokativ kommen folgende Formen vor: māsai braukt panaksnīs 15957, panakstīs 13635, 5; 15945; panākstē 2397, 1; panākstēs 2740, 2 (panāksties 26006). [panāsnieki wohl rein lautlich aus panācnieki, und aus panāsn- mit eingeschobenem r panārsn-, panāsti neben panāksti etwa nach dem Nebeneinander von panāsn- < panācn- und panāksn-. Das kurze a hinter n in panaksni u. a. dürfte Ablaut zu ā sein.]

Avots: ME III, 75


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


papist

[papist, ein wenig pist: papisuši (pežiņu), atduodat! BW. 34611, 1. Refl. -tiês, ein wenig zur Befriedigung den Geschlechtsakt vollziehen: ne nu vaļas pasapist BW. 35347, 1 var.]

Avots: ME III, 81


pārāk

pãrāk (unter pãrâks 2), ‡

2) "vairāk": vai jums nav gaļas p.? mums viens suķis ir p.; "pãri": putra palika p. Behnen n. FBR. XVI, 149.

Avots: EH XIII, 196



pārēsties

pãrêstiês, sich überessen, überfressen: rīstās kâ vilks, kas jē̦lu gaļu (od. jē̦las gaļas) pārēdies. ste̦n, kâ aknu pārēdies.

Avots: ME III, 155


pāriet

pãriet,

1): pārgāja puika upi par zivs muguru Pas. X, 450;

2): pāriet gads, var˙būt vairāk Pas. IV, 169. nepārgāja pus˙gada pēc ... IX, 248. tur visa nedēļa pārgāja Sonnaxt. gaidīju pārejuot tās divas nedēļas Pumpurs Raksti II, 257. tur jau ne˙viena diena nepārgāja, ka tur nelamājās Linden in Kurl. vai tad tâ var p. bez strīda? Seyershof. pulka saimnieku tur i[r] pā[r]gājis (= ir bijuši) Grenzh. n. FBR. XII, 23. tas viņai pārgājis (im Praes. refl. pārietas!), die Frucht ist ihr abgegangen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abgehen"); 3): tirgū pāriet pulk[a] naud[as] Strasden; ‡

4) eine Reihe von Orten durchgehen:
senāk gāja kâ traki meitās: pa mājas trīs, četras pa nakti pārgāja Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) gehend sich überanstrengen:
tâ pārgājies, ka stīvs palicis Saikava;

2) = kļũdîtiês 3: tev pārgājies "tu esi nepareizi izdarījis" Sonnaxt. vista iedējuse svešā pērklī; nez kâ tai pārgājies Saikava;

3) = pìemìrstiês: runājuot tīri pārgājās, ka man arī cits kas darāms PV. cūku baruošana man pa˙visam pārgājās Sessw.

Avots: EH XIII, 201


pārkarst

pãrkar̂st, ‡

2) "?": būšuot jāceļas, juo naktī e̦suot izsvīdis slimību; tā jau e̦suot pārkarsusi Sieva 175.

Avots: EH XIII, 202


pārkulties

pārkul˜tiês, sich nach Hause schleppen: ķēniņam bail, ka dē̦ls nepārkuļas mājā LP. IV, 41. [pārkulsies... ve̦lns Pas. III, 397.]

Avots: ME III, 162


pāršķindēt

pãršķindêt, tr., übertönen: graši taukaini pāršķind sauldziesmas skaļas Plūd.

Avots: ME III, 181


pārtikt

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183


pārvilkt

pãrvìlkt, tr.,

1) herüber-, hinüber-, überziehen:
mēteli pār svārkiem. viņi nuo savas pasaules tiek pārvilkti mūsējā Rainis. es tev pārvilkšu ādu pār acīm, ich werde dir das Fell über die Ohren ziehen;

2) überziehen:
aude̦kls pārvilkts ar kādu krīta vai eļļas krāsu Konv. 2 1055. saulē luogi laistās kâ ze̦lta pārvilkti Aps.;

3) umziehen, umkleiden:
es ne savu lindraku neietu pārvilkt LA.;

[4) = pãrval˜kât N.-Peb.: p. maizi]. Refl. -tiês,

1) sich überziehen:
putra pārvilkusies ar plēvi;

2) übersiedeln, umziehen:
kad ar luopiem pārve̦lkas uz jaunu dzīvi... Etn. II, 119;

[3) ziehend sich überanstrengen:
zirgs pārvilcies].

Avots: ME III, 187, 188


pašaut

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112


paspīrināties

paspīrinâtiês, mit den Füssen eine zuckende Bewegung machen, zappeln: bēris gribēja pacelties, paspīrinājās, padauzīja ar pākaļas kājām pret sliecēm, - bet atslīga atpakaļ Saul.

Avots: ME III, 105


pastarpa

pastar̂pa, pastar̂pe,

1) der Zwischenraum;

2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene 2 I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene 2 I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,

a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;

b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.

Avots: ME III, 107


pasvīst

[II pasvīst, zu tagen anfangen: bij jāceļas, tikkuo gaismiņa pasvīda Lis.]

Avots: ME III, 111


patiesāt

[patìesât,

1) bekritteln:
meitas ņēma puišus patiesāt;

2) teilweise aufessen:
viņš jau lielu daļu gaļas patiesājis Lis. Refl. -tiês, eine Zeitlang prozessieren.]

Avots: ME III, 122


patilte

patil˜te [li. patiltė Tiž. II, 257] Ahs., patilts, der Raum unter der Brücke: vecene izceļas nuo patilta. [lien ārā nuo patilta! Pas. II, 110.] Am häufigsten im Lok. patiltē, patiltā, unter der Brücke: patiltē (Var.: patiltā, auch patiltī) gredzeniņš BW. 6402; [vgl. II. patìltis].

Avots: ME III, 122


patmala

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123


patmalas

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123


paunāt

paunât, ‡

3) dick ankleiden
(mit aũ) Siuxt. Refl. -tiês,

1): naktī kŗaujuoties un paunājuoties uz braukšanu Janš. Apsk. 1903, S. 97;

2): auch Siuxt; ‡

3) "?": debeši paũnajas, mākuoņi veļas Salis.

Avots: EH XIII, 185


paurdīt

pa-ur̃dît,

1) ein wenig antreiben:
p. puišus Nigr.;

2) aufrütteln:
paurdi ganu, lai ceļas augšā! PS.

Avots: ME III, 129


paure

paûre Kr., paũris Līn., C., paurs Spr.,

1) der Gipfel:
pašā paũrē (N.-Peb.), auf dem Gipfel (des Hügels) Biel. n. U. plikas, apaļas kalnu paures A. v. J. 1897, S. 392. kas tad te lai uzaug, tādā paurītē? Naud. paũre od. paũris Nigr., paûre Warkh., eine kahle Anhöhe;

2) paûre Gr.-Buschhof, paũrs Bl., der Hinterkopf, der Schädel:
tam jau tāda paure, ka ne˙vienu ce̦puri nevar uzmaukt Naud.; paûre Warkh., Warkl., paũris Bauske "die Oberseite des Kopfes", paũre od. paũris, kahler Kopf Nigr:, pàure 2 Heidenfeld "der Kopf", paũrs PS., paũris C., der Schädel;

3) paũre Bauske, N.-Peb., die Stim
Wessen. Wohl zur Wurzel von pauna und (nach Būga PFB. LXVII, 243) zu li. purė "Quaste."

Avots: ME III, 129


pauri

pauŗi, Demin. paurīši, paũriņi Sassm., unsichtbare Geister Etn. l, 62: 2. novembrī vadā pauŗus LP. VII, 258. paurīši, vecīši veļas ratuos LP. VII, 129. pauru jeb veļu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst LP. VII, 123. sarīkuojuši pacieņu pauŗiem LP. VII, 288. kad jauna gada naktī nuoliek pilnu bļuodu ar sausiem, izvārītiem zirņiem uz galda, tad pauriņš ("der Todesgott") tuo pa nakti ir izēdis Sassm.

Avots: ME III, 129


paušķēt

paušķêt (li. páuškėti "knallen"), = paukšêt: tarakani paušķē̦dami nuoveļas zemē Plūd. plīsa pīzda paušķē̦dama BW. 35705.

Avots: ME III, 130


pavaļa

I pavaļa Dunika, die Musse: pavaļas brīžuos (bei Lautb. Luomi 35 pavaļās), in Mussestunden. pavaļā rakstīšu vairāk MWM. IX, 11. pavaļā (Var.: lē̦tumā) uzauguse BW. 3309. papuve jau saarta, un zirgi tagad e̦suot drusku pavaļā Janš. Dzimtene IV, 53. ja tev iznāk pavaļa, atraksti! Fest.

Avots: ME III, 132


paveļa

paveļa,

1): ein Fundament aus Feldsteinen;
Plur. paveļas "ein ungemauertes Fundament" Orellen, "Sand zur Ausfüllung des Fussbodens zwischen dem Fundament" Salisb. n. BielU.; paveļi (Stammform?), das Fundament Salis; bāliņš man muižu dar[a], zvindu lēja paveļās (Var.: paveļā) BW. 9407, 3 var.;

2) ein Sockel
Karls.

Avots: EH XIII, 189


pavelt

pavelˆt,

1) (nach Ausdrücken des Könnens) wälzen:
nevaru mucu pavelt;

2) ein wenig wälzen;

3) unter etwas wälzen :
pavel mucu tur apakšā! Refl. -tiês,

1) sich ein wenig od. unter etwas wälzen;

2) zum Vorschein kommen:
ja... nuomirst, cik tūkstuošu tur nepaveļas? Aps. I, 129.

Avots: ME III, 135


paviļa

paviļa: Plur. paviļas, ein Fundament aus nicht zusammengemauerten Feldsteinen Saikava; hölzerne Klötze als Fundament eines Gebāudes Ramkau; = paruļi resp. paruļļi Ramkau; bāliņš manim muižu cirta, zvindu lēja paviļās (Var.: vaŗu lēja paviļā) BW. 9407, 3. zeme, apaļa kâ rāciņš, lidinājas ... gaisā. viņai nav paviļļas ("?") apakšā, kur tā var piestāties Bergm. Saņemamas spred. mācības 554.

Avots: EH XIII, 190


paviļa

paviļa PS., = pavaļa II, 1: kad cūkas ap paviļām ruok, tad tas uz miršanu Etn. IV, 173. izkasuši.. kūtīm paviļas Upīte Medn. laiki. latviešu mājas jau sen ir tikušas būvē̦tas uz akmeņu paviļām PS. RKr. XV, 26. sieviņa gājusi uz paviļu LP. VI, 42. paviļas, Holzblöcke Bielenstein Hohb. Zu velˆt.

Avots: ME III, 138


paviļi

paviļi AP., = paviļas, ein Fundament aus nicht zusammengemauerten Feldsteinen.

Avots: EH XIII, 190


pazare

pazare,

1): Jānis kāpa uozuolā, Jāņa bē̦rni pazarē Tdz. 53876. pa ābeļu pazarēm Janš. Dzimtene V, 227; ‡

6) "?": pazares auzām vēl zaļas, virsūnes krīt zemē Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 192


pēclaikā

pêclaĩkā, in der Folgezeit, in der Zukunft: latvieši pēclaikā atkal iztaisīsies par tautu Kundziņš Kronv. 106. ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6.

Avots: ME III, 205


pēdāt

pē̦dât: auch (mit ê̦ 2 ) Karls.,

1): zaķis pē̦dājis Burtn., C., Dunika, Lubn., N.-Peb., Sessw. pē̦dā (geht)
nuo pakaļas Podsem. ‡ Refl. -tiês, (auf éiner Stelle) hin- und hertreten Naud.: kuo tu pē̦dājies!

Avots: EH XIII, 226



pēle

III pēle (unter pēlis II): vecene ceļas pēlītē pār Ve̦ntu Janš. Mežv. ļ. I, 378.

Avots: EH XIII, 227


peliņas

peliņas, Deminutivform zu paļas (s. paļa I 1): lai peliņas (Var.: paliņas) nedabūju BW. 22519 var. (aus Lubn.).

Avots: EH XIII, 221


pelt

pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês,

2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.

Avots: EH XIII, 221


pelt

pelˆt, peļu, pêlu, schmähen, lästern, verleumden: pēla mani nîknu, bargu, vairāk pēla netikušu BW. 21798, 4. peļu savu netikumu BW. 6924. atraikn[i]s mani peltin pēla BW: 9712. Refl. -tiês, verschmäht werden: izšaut smuka truokšņa dēļ arī nepeļas (ist nicht zu verschmähen) Seibolt. Subst. pêlẽjs, pê̦lãjs, der Schmäher. pē̦lums, das abgeschlossene Schmähen, die Schmähung Biel. t. dz. 2363. Vielleicht nebst paļas zu la. appellāre "anreden", compellāre "anrufen, scheiten", interpellāre "dazwischen reden" (die Bedeutung von le. pelt könnte zuerst in appelt, nuopelt entstanden sein, vgl. aprunât), woneben mit s- ahd. spellōn "erzählen", s. Walde Wrtb. 2 52.

Avots: ME III, 198


pēpulis

pè̦pulis 2 Warkl., gaļas p. Skaista, einer, der gern Fleisch isst.

Avots: EH XIII, 228


pestalnieks

pe̦stalnieks, einer, der sich mit pe̦staļas beschäftigt Mag. XX, 3, 63.

Avots: ME III, 203


pīčīt

pîčîi 2 , -īju Lems., (wiederholt) quetschen, drücken: kaķis pīčī peli. puika, ticis pie baļļas, pīčī ar abiem nagiem mutē iekšā skābuos kāpuostus.

Avots: EH XIII, 240


piecvakara

piecvakara, der Abend des Donnerstags: piektdienā, uotrdienā un trešdienā bē̦rnu nemazgāja; tuo darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakarās BW. I, S. I82.

Avots: ME III, 242


piedot

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247


pieguļa

piẽguļa Salis, Adiamünde, Widdrisch, Zögenhof, Dickeln, Behnen, Gr.-Essern, pieguļa C., Wolm., Jürg., N.-Peb., piêguļa 2 Selg., Lautb., Lin.,

1) auch pieguļi, die Nachthütung:
pieguļā jāt, die Pferde zur Nachthütung bringen: ai, pieguļa, pieguļiņa, tā man laba nedarīja: rasā manas kājas sala, miglā bira vaiņagā BW. 30091. pazinu pieguļas vietu: baltais ābuoliņš līguot līguo 30197;

2) der Beischlaf
U.

Avots: ME III, 253


piekalt

pìekal˜t, anschmieden: piekalts kâ pie važām Niedr. Bār. 56. palicis kâ piekalts stāvuot LP. V, 30. šādus bezkauņus piekaļ pie kauna staba Kundziņš Kronv. 109. Refl. -tiês, sich anschmieden: skats piekaļas vienai vietai A. Up. J. 1. 17.

Avots: ME III, 255


pieķept

pìeķept,

1) intr., ankleben:
cietas sastāvdaļas, kas varē̦tu pieķept pie zuobiem MWM. X, 893;

2) zutappen
Diez n. U.

Avots: ME III, 263


piekoda

pìekuôda, piêkuôds 2 Sassm., die Zukost (Zugemüse V.): būs gaļas piekuodam Plūd. Llv. II, 367, piekuodām Vank. piekuodam dereja meža augļi MWM. v. J. 1899, S. 482. ēst aizdaru bez cita kāda piekuoda Alksn.-Zund. līdza paņems... gabalu nuo guldību kukuļa, kâ arī sieru piekuodai Janš. Dzimtene 2 III, 30.

Avots: ME III, 262


piemīļot

pìemĩļuôt, lieb, freundlich sein mit Bers.: direktuors nabaga ļaužu bē̦rnus labprāt piemīļuoja Lautb. Luomi 144. kuo, bē̦rns, varu tevi piemīļuot, kad nav vaļas? Bers.

Avots: ME III, 274


piemūrēt

pìemũrêt,

1) hinzumauern;

2) mauernd verschliessen:
p. paveļas Wolm.

Avots: ME III, 275


piepildīt

piepil˜dît,

1) anfüllen:
... kâ piepildi (dievs) dziļas upes, kâ dziļuos ezeriņus BW. 32848. tā (pipele) tuo pīzdu piepildīja 34862 var.;

2) ersättigen, zufriedenstellen:
tas nuošāva simtiem zaķu, nevar kunga piepildīt BW. 30481, 1. cilvē̦ks, kas ne˙kad nav piepildāms, atruod bez laika galu Dicm. pas. v. I, 58; nepiepildāms, unersättlich;

3) erfüllen, vollbringen.
Refl. -tiês,

1) sich anfüllen:
katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162;

2) sich vollsaufen
U.;

3) sich erfüllen, in Erfüllung gehen:
siržu vēlēšanās piepildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX. 504.

Avots: ME III, 279


pieplakt

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši 2 Kr., pìepèši 2 Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280


pieplikstināt

pìeplikstinât, pìepļikšķinât Rutzau, pìeplikš(ķ)inât, anklatschen, klatschend, glättend anfügen: ērglis... pielika un pieplikšķināja tuo (=gaļas gabalu) Uluvirpuniķim tai izgrieztā vietā Pas. II, 181.

Avots: ME III, 280


pierētnis

pierētnis (?), der untere Teil eines Frauenhemdes: sieviešu kre̦kls pastāv nuo divām daļām: nuo virsdaļas un apakšdaļas jeb "pierētņa" Plutte 68. Vgl. pierietnis.

Avots: ME III, 285


piesaule

piẽsaũle C., Serben, ein vor dem Wind geschützter, sonniger Ort Bauske, die Sonnenseite: Sprw. guozējas kâ cūka piesaulē. lapsa silu pārstaigā, atguļas piesaulē (Rätsel) RKr. VII, 1091. rudens saule spīd it silti piesaulē DL. bērni pie mājas sienām piesaules pusē Saulietis III, 184. (ķimenes) izžāvēja piesaulē Austriņš Nuopūtas vējā 94. gribējās meklēt aizvēja un piesaulītes Jauns. es piesaulē labi nuogulējuos Kaudz. M.

Avots: ME III, 287


pieslimot

pìeslimuôt, kränkelnd erlangen: kuo nu pieslimuosi? jāceļas augšā! Jürg., was soll man weiterhin krank liegen? man muss aufstehen!

Avots: ME III, 292


piestaigāt

pìestaĩgât,

1) mehrfach zu jem. od. etw. hingehen, hinzugehen:
tu jau biežāki pie zirgiem piestaigāji nekâ es Plūd. LR. III, 349;

2) zur Genüge, zum Überfluss gehen; gehend (etw.) erreichen, erlangen:
nav jau vaļas te ne˙vienam piestaigāt Duomas III, 206. kuo tad tu nu piestaigāsi, meitiņ? iztieci vien kâ nu redzi! LP. VII, 520.

Avots: ME III, 296


piesūcināt

pìesùcinât, fakt. zu pìesukt, (mit etwas) tränken: ļas, ar kuŗām piesūcina kuokus Konv. 2 539. zinātnieks ar ūdeni piesūcināja divus kuoka gabalus MWM. X, 878.

Avots: ME III, 299


pievakare

pìẽvakare Dunika, piẽvakars C., Salis, pievakars Arrasch, N.-Peb., Widdrisch, der späte Nachmittag, die Zeit der Abenddämmerung: pievakare arī bija tik klusa MWM. VIII, 731. pievakares pavaļas brīžuos A. XI, 466. pievakarā Krieviņ 24, pievakarē, pie pievakares Vīt. 32, gegen Abend: Miezis aizgāja kādā pievakarē uz kruogu MWM. X, 810. mūža pievakarē A. v. J. 1896, S. 243, im Alter, am Abend des Lebens.

Avots: ME III, 307


pievārīt

pìevàrît,

1) dazukochen, beim Kochen hinzufügen:
tai vēl pievārītas vielas, kas žūšanu paveicina Konv. 2 919; anschweissen U.;

2) beim Kochen anbrennen lassen:
putra rūgta, pievārīta D. Kleinb. J. 50;

3) viel, zum Überfluss kochen: pievārīju pa pilnam gaļas LP. VII, 289. pievārīts kâ zir giem Etn. II, 30;

4) kochend, mit Gekochtem anfüllen:
pievārīta pilna bļuoda ar putru. Refl. -tiês, anbrennen (beim Kochen) Wid.

Avots: ME III, 309


pievilkt

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311


pilkšis

pilkšis "ein geringes Quantum von einer Flüssigkeit": lampā tikai mazs pilkšītis eļļas Salisb.

Avots: ME III, 215


pilns

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216


pina

pina: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, 1): auch Oknist; ‡

2) ein geflochtenes Band
Auleja; "nuo diegiem sapīta aukliņa vai nuoplē̦sta šaura drēbes strēmelīte, ar kuo mē̦dz kuo apsiet (piemē̦ram, zeķi ap kāju)" Warkl.; snātines ar pinas sējām Auleja; ūzu p. BW. 25388; ein ins Haar geflochtenes Band Oknist: me̦lni mani mati bija, zaļas manas matu pinas BW. 5526; ‡

3) *pina od. *pine (gespr.: pin) Salis, eine zopfartig geflochtene Fussfessel der Pferde.

Avots: EH XIII, 233


pinckulis

pinckulis (unter *pinckule): gaļas, vilnas, zemes p. Grünw.

Avots: EH XIII, 234


pīne

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232


pinkucis

piñkucis: zemes, gaļas, maizes, sviesta p. Grünw.

Avots: EH XIII, 234


plaikšķēt

plaĩkšķēt Arrasch, Bauske, -u, -ēju, klatschen, patschen, laut schallen Lennew., Grünwald, Neuenb., (mit Kursiten: plaikšķ, piemē̦ram, ūdens krizdams nuo augstas vietas; kad šauj, tad plaikšķ Neuhausen; par plaikšķēšanu sauc arī truoksni, kas ceļas situot ar plakanu sitamuo pa plakanu priekšme̦tu. slapjas drēbes staigājuot plaikšķ. lietus piles plaîkšķ 2 Zerrauxt.

Avots: ME III, 315


plaisa

plaîsa PS., C., Kl., Kr., Wolm., N.-Peb., Lis., Schwanb., Arrasch, Jürg., Golg., plaîsa 2 Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Behnen, Bauske, plaĩsa Wandsen, Dond. Li. plaiša ), der Riss, die Ritze: kre̦kls, kam vietām lielas plaisas Vēr. I, 1033. klinšu aizas un plaisas A. XI, 692. cik veikli varēju lēkt pār platām plaisām! A. XI, 592. divas daļas, starp kurām atruodas maza plaisiņa Vēr. II, 1175. kukainīši rāpjas iekšā un ārā nuo neskaitāmām šķirbiņām un plaisiņām Vēr. II, 415. kad starp viņu un dē̦lu nebija vēl ne˙kādas plaisas Saul. II, 36. Zu plīst.

Avots: ME III, 315


plakt

plakt, pluoku, plaku, flach werden, platt niederfallen, zusammenfallen, weniger werden: Sprw. kur ņe̦m, tur pluok, kur liek, tur ruodas. kam pūķis e̦suot, tas varuot nuo apcirkņa grābt, cik gribuot - mazāk nepluokuot LP. VI, l, 48. liels luops sacis sienu ēst, kaudze plakuse juoņiem III, 30. ziema plakdama saplakuse par pe̦lē̦ku čupu VII, 1074. bez apstājas virst upuru tvaiki: paceļas un atkal pluok R. Sk. II, 248. aiz šausmām pluok acis ciet Kārstenis. airē̦tājiem dūša plaka, die Ruderer verloren (allmählich) den Mut Vilhelms Tells 82.- Nebst plāce "Schulterblatt", plaka I, plaks II u. a. - wenn mit a aus uride. a - zu li. plãkė "der Blei, Bressem", gr. πλάξ "ebene Oberfläche", πλαχοῦς "Kuchen", la. placidus "flach, eben, glatt", plācāre "ebnen" norw. flag "offene See", an. flo' "Schicht" u. a., s. Persson Beitr. 196, 561 und 877, Boisacq Dict. 790 f., Trautmann Wrtb. 222 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 f. Doch kann das balt. und germ. a hier auch auf altes o, und gr. λα auf zurückgehen, vgl. le. plece I.

Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló

Avots: ME III, 317


plāns

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330



pledināt

pledinât, (die Flügel) bewegen: gailītis spārniņus vien pledināja RKr. XVI, 195. strazds... spārniņus pledinādams krakšķina Janš. Dzimtene V, 218: kur tu savus platus spārnus pelcītē pledināsi? BW. 11746, 1. Refl. -tiês, sich unsicher od. unruhig hin und her bewegen Gold., flattern: putns pledinās ar spārniem Wirginahlen, Dubenalken. ja tas (= strazds) ar vienu vienīgu nagu iekuļas duklās, tad tas nemituoši pledinājas, lai atsvabinātuos U. b. 109, 51. zivtiņa pledinās Wirginahlen. lai (bē̦rns), ruokām pledinādamies, neizplē̦stu ģīmīti JK. VI, 26. viņš de̦rē̦tu tikai uz sava zemes stūrīša, cituos apstākļuos viņš pledinātuos Balss. Nebst pledinêt (und wohl auch plidinât) wohl von einer Wurzelform pled(h)-; woneben plet- in ahd. fledarōn "flattern" und plesd(h)- in li. plezdė´ti "flattern" (aus pled(h)- und ples- in le. ple̦sa II?).

Avots: ME III, 333




pliks

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344


plīkšēt

plĩkšêt Karls., plìkšķêt 2 Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât 2 , plìkšķinât 2 Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348


pliksniens

pliksniens "ein Sprung" (?): kad pliksni III sviež pa ūdens virsu, tad tas taisa pliksnienus (nuokrīt un atkal paceļas) Alt-Rahden.

Avots: ME III, 344


plīšķināt

plīšķinât, = plīkšķinât, plätschern: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīšķināja BW. 30757 var. plìšķinât 2 pātagu Golg., Warkl.

Avots: ME III, 349


plivināt

plivinât, plivinêt,

1) flattern
Depkin n. U.: juo tie vēji lieli pūta, juo maguone plivināja BW. 8486 var.;

2) die Flügel bewegen
Spiess n. U.: cīrulītis augstu skrēja, augstu spārnus plivi-nāja BW. 22459;

3) flattern machen, lassen :
mazajām meitiņām vējiņš matus plivināja BW. 2173. vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas plivinēja BW. 6998, 1;

4) schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
U.: balta puķe atsacīja, labāk ziedu e̦ze̦rā, . . . labāk manas zaļas lapas ūdens viļņi plivināja BW. 19903, 3;

5) (auf dem Wasser) hin- und her-treiben
(intr.): laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plivinēja (Var.: plivināja, plīvināja) BW. 50753 var. līdeciņa plivināja (Var.: plīvināja) ezeriņa ma-liņā 30757, 1 var. Refl. plivinâtiês, flattern: karuogi plivinās masta galā A. XX, 31. Zu plevinât.

Avots: ME III, 346, 347


plūdi

plûdi, vereinzelt (z. B. V. Eglītis Eleģijas 53) der Sing. plūds,

1) die überschwemmung, die Flut
U.; plūdi un atplūdi Konv. 2 3035, Flut und Ebbe. plūdi kāpj, klīst, ceļas Aus. I, 6. - ūdens plūdi, Wasserflut; Sintflut U. plūdu laiks, der Baumfluss, Frühlingsüberschwemmung, starkes Tauwetter U. plūdu vējš, der Westwind Sassm.: kad plūdu vējš pūš, tad pa˙laikam līst lietus. - viņi jau ir tādi plūdi, man weiss nicht; von wo sie herstammen (von wo sie hergeschwemmt sind) Infl. n. U.;

2) fig., die Flut, Menge:
matu plūdi Vēr. II, 347; A. v. J. 1902, S. 16. valuodas plūdi (Wortschwall) A. Upītis. Zu plûst. .

Avots: ME III, 360


pļugava

pļugava Tauerkaln n. U., comm., pļugavs Wessen (= "nelāga"), Jauns., Oberkurl., Infl., ein Lump, Schwätzer, liederlicher Mensch: nuokuļas kā pļugava ar niekiem. vārās kā pļugava. pļugavas mēle kā guovs aste dauzās pa sūdiem Alksnis-Zundulis. ak tu pļugavs nuo bābas! Jauns. diezi, kur tie pļugavi ir palikuši? sūti nu tādus! Jauns. Entlehnt (s. Wolter Разысканiя 145) aus dem Russischen (vgl. wr. плюгаво "мерзко", klr, плюгава "негодница" ).

Avots: ME III, 372


pļunks

II pļunks "?": nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks (Rätsel - der Hund).

Avots: ME III, 373


plunkšēt

plun̂kšêt C., PS., Wolmarshof, pluñkšķêt Gr.-Essern, -u, -ẽju, intr., plätschern, vom Schall, der vom Fallen ins Wasser entsteht U.: plikšēja, plakšēja un plunkšēja (Wessen), kad mazā pilīte nuonāca lejā Avuots II, 146. nuo rīta zivis iet pa e̦ze̦ru, ka plunkšķ vien Etn. IV, 74. agrāk mēs dzīvuojām pa atte̦ku, ka plunkšķ vien Jaun. mežk. 6. leja, kur plunkš vietvietām ūdens līmenis A. XX, 861. divas grūtsirdīgas acis ieveļas lē̦ni plunkšķē̦damas manas dvēseles sudraba vilnīšuos Latv.

Avots: ME III, 357



pogaļa

puõgaļa Karls., Wolm., Salisb., Ronneb., puõgalis, puoguļa, puogulis, die Knospe, der Knoten am Lein und an andern Gewächsen U., (puõgulis C., Arrasch, Jürg.) die Samenkapsel beim Flachs, "tāds duglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst" Konv. 1 816: augai, mani gaŗi lini, dze̦ltainām puoguļām (Var.: dze̦ltainiem puoguļiem)1 BW. 28285. puišiem jānuosukā (t. i. jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju [linu] par dienu Etn. III, 89. puogaļas grabēdamas nuobirst zemē Purap. Kkt. 19. puķe ar dze̦lte̦nām puogāļām Etn. IV, 166. Zu puõga.

Avots: ME III, 455


poļa

puõļa: mit ùo Ramkau; tupiņu pùoļas ebenda. "kartupeļu augļi - uogas".

Avots: EH II, 346


poļa

puõļa Karls., C., AP., Demin. puoliņa, die Samenkapsel, die Knolle, tāds auglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst Konv. 1 816: linu, maguoņu, kartupeļu puoļas. augat, mani gari lini, dze̦ltainām puoliņām! BW. 28285 var. galvas, kas kâ linu puoļas krīt uz visām pusēm Plūd. auglis ir puoļa ar spalvainām se̦klām Konv. 2 1664. - Wenn mit uo aus ōu̯, zu pūlis "Haufe", r. пуля "Kugel".

Avots: ME III, 456


posts

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


pretkaļņš

pretkaļņš Aps., Lub., Smilt., Wid., N.-Peb., pretkalnis, pretkalnus, pretkaļņus Valdis Stabur. b. 63, pretkalni Bers., pretkaļņi, Adv., gegen den Berg, bergauf: pretkaļaņš zirgs neve̦lk, viņam niķi Zar"avič. ve̦lns izveļas bluķi pretkalnis LP. VII, 1152. vai nu brauc pretkalnus jeb lejup A. XI, 146. jābrauc vairāk pretkaļaņus XI, 211. lai nu es šuo stiepju pret vēju un pretkaļņi Duomas I, 929.

Avots: ME III, 388


pretsvars

pretsvars,* das Gegengewicht (meist fig.): kâ pretsvars pret "lē̦tuo brandvīnu" ceļas sātības biedrības A. v. J.1896, S. 206. lai pašā Vidzemē rastuos pretsvars muižniecībai... Latvju tauta XI, 1, 16.

Avots: ME III, 390


prieca

priêca Kr., C., Infl., U., Glück, auch priece, = priêks, die Freude: augstas priecas un dziļas skumības nevar uz de̦guna uztupināt Plūd. Llv. II, 348. tavā sirdī būs miers, prieca, laime L.W. 1921, № 50, ls. vārna nuo lielas priecas nezin, kuo darīt Pas. I, 175. ķēniņš ... ar vis˙lielākuo priecu atdeva viņam savu meitu II, 46 (aus Rositten). nuo priêcas rimt nevarēju BW. 29043, 2 (aus Lettg.). es aiz priêcas nevarēju 30679, 4 var. (aus Lettg.). aizbēga prieca un laime Duomas I, 289. šuo augstuo prieci nuo tavām ruožlūpiņām jel saldi reiz dzirdēt lieci! Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 390. priecas mācība, das Evangelium; priecas mācītājs, der Evangelist, der Missionär; priecas vēsts, die frohe Botschaft, die freudige Kunde, das Evangelium U.

Avots: ME III, 391


priekš

prìekš,

1) Präposition, regiert den Gen., vor,

a) lokal: priekš tiesas (gew.: tiesas priekšā), vor dem Gericht
U. priekš tiesas iet, vor das Gericht gehen. priekš... duru BW. 3719. priekš dieviņa (vor Gott) apņēmuos nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. peliet mani, neteiciet priekš (Var.: pret) tautām, bāleliņi! 8807 var. nepadari sev kauniņu priekš jauniem puisīšiem! 10642, 3;

b) temporal: priekš nedēļas, mē neša, gada, vor einer Woche, einem Monat, Jahr.
priekš svē̦tku (Wolm. u. a.) od. priekš svē̦tkiem, vor dem Fest, vor den Feiertagen. priekš Jāņu (Wolm.; Wenden, Segewold, Bauske u. a.) od. priekš Jāņiem, vor Johannis. priekš kāzu Alm. od. priekš kāzām, vor der Hochzeit. nuo rītiņa priekš gaismiņas (vor Sonnenaufgang) se̦dluoj[u] savu kumeliņu BW. 13266, 1. lai mana pādīte priekš gada (vor Ablauf eines Jahres) staigā 1391; 2; in nachlässiger Sprache (als Germanismus) auch in der Bed. des d. far (zu);

2) Adv., papriekšu, vor: priekš kulš[u] savu tē̦va suni, pēc kulš[u] savu arājiņu BW. 21828. Vgl. dazu Le. Gr. § 566.

Avots: ME III, 393


priekša

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394


priekšējs

priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.

Avots: ME III, 395


prošava

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400


pudiene

pusdiene,

1) die Mittagszeit:
guovis slauc arī pusdienē Sonnaxt. līdz pusdienēm Pas. VI, 197 (aus Lettg.), bis Mittag. pēc pusdienēm IV, 164 und 383 (aus Lettg.), nach Mittag;

2) das Mittagsessen:
p. gatava Sonnaxt. dabāt ... gaļas pusdienēm (für den Mittag) Pas. IV, 151 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 331


pūga

pũga Dond., ein stossweiser Wind, ein Windstoss U.: brāž pūga neganta Mag. II, 3, 40. vēja pūgām Latv. es sturēt nespēju pret vē̦tras pūgām Vilhelms Tells 9. - uguns pūga Mag. IV, 2, 165, der durch eine Flamme hervorgebrachte Luftzug U.: uguns pūga ceļas, baida Hug. n. Plūd. Llv. II, 291. Eher wohl wegen des teilweisen Unterschieds in der Bed. verwandt (nach Fick Wrtb. III 4 , 243, Scheftelowitz IF. XXXIII, 148 und Walde Vergl. Wrtb. II, 80) mit mhd. fochen "blasen", an. fiúk "Schneesturm" u˙a., als entlehnt durch li. pūgà "procella" PФB LXVI, 229 aus klr. фуга "Schneegestöber".

Avots: ME III, 445


pukstēt

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322


puļa

puļa, ein kleines Holzklötzchen mit einem eingebohrten Loch (solche puļas werden den Kühen aüf die Hörner gesteckt, damit sie sich nicht stossen) Gold.

Avots: ME III, 409


pulkšķēt

pulˆkšķêt, -u, -ẽju, kolkern: alus mucas rūgdamas pulkšķ (nuo mucas pa spundes caurumu nāk ārā gāzes burgzdules un ar truoksni pārsprāgst). linu mārks pulkšķ (iemē̦rktie lini rūgst, ūdens virsū ceļas gāzes pūslīši un sprāgst pušu ar truoksni) Druw.

Avots: ME III, 408


pūne

pūne Infl., Lubn., pùne 2 Kl., Kr., Warkh., pûnis 2 Bl., pūnis U., Manz., Hasenp., eine Scheune (pùnis 2 Gr.-Buschhof); pūne Kokn. n. U., pūnīte Erlaa, pũnĩtis Pe̦nkule, pũnis Bauske, eine Kaffscheune; pūne, ein Anbau an der klẽts Nerft od. (pùne 2 ) an der kūts zum Heuaufbewahren Gr.-Buchhof, an der Riege (zum Aufbewahren von Kaff und Stroh) C. (pũnis), Bers.; pūne Lasd., pũnis N.-Bartau, ein kleines, scheunenartiges Gebäude am Meeres- od. Seeufer zum Aufbewahren von Fischerwerkzeugen: vāgūžam lipa klāt ze̦māka būve, kalpu pūnīte Jauns. ieiedams salmu pūnī pēc kaisiem LA. abi ielīda salmu pūnītē un. ļāvās naktsmieram Libek Pūķis 22. ja būs laba vedekliņa, dzīvuosam ustābā; ja būs špe̦tna, ja būs barga, taisīs cepli punītī (Var.: pūnītē) BW. 21749. pūnē guļas vietu pataisīt DL. - Nebst li. pũnis "мякиннмца" Понев. гов. II, 27 und punė "Stall" nach Brückner Die slav. Fremdw. im Lit. 123 und 181 aus r. пуня.

Avots: ME III, 447


pūpītis

pūpītis "?": pūpīt[i]s kliedza, pūpīt[i]s brēca dziļas jūŗas dibe̦nā VL. aus Sauken Latv. Saule 1926, S. 525. Mit ostle. ū aus uo?

Avots: ME III, 448


puras

puras AP., = kratas 2, dre̦buļi: taisi duris cieti! man p. nāk. nuo taukas gaļas man nāk p.

Avots: EH II, 327


puse

puse,

1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;

2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;

3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?

Avots: EH II, 331


pūšļa

pũšļa: auch N.-Wohlfahrt; aizgāja pie pūšļas Pas. XV, 152. pie septi,nām pūšļām XIV, 471.

Avots: EH II, 344


pusmēr

pusmẽ̦r, Adv., = puslĩdz, halbwegs, mittelmässig, einigermassen: daļas ir pusm,ēr vienu lielumu Pūrs II, 247. iemācīties pusmē̦r vāciski runāt Sadz. viļņi 76.

Avots: ME III, 430


pusnedēļa

pusnedẽļa, indekl. pus˙nedēļas, die halbe Woche: visu pusnedēļu priekš Ziemassvē̦tkiem MWM. VI, 32. sabiju tur pus˙nedēļas.

Avots: ME III, 431


pusstāvu

pusstãvu, pusstāvus, pus˙stāvu(s), Adv., halb stehend, halb aufrecht: me̦lns, liels stāvs nuo gulē̦tāju vidus paceļas pusstāvu Pas. II, 165 (aus Kalleten). viņš paceļas pusstāvus Vēr. I, 1394.

Avots: ME III, 434


pušums

pušums, der Bruch, der Riss; die Wunde Wolm., Dond., Ahs., Salis: pušumi miesās Konv. 2 993. pušumu pārsiet LP. V, 211. pie pušumu vātīm, kas ceļas nuo ieciršanas un iegriešanas, asinis mēģina apturēt ar aukstu ūdeni Etn. IV, 22.

Avots: ME III, 439


pūte

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte 2 Līn., Iw., Dond., pùte 2 Kl., pùts 2 , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452


puteksnis

puteksnis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt: tâ nuoslaucījis, ka ne˙viena puteksnīša Siuxt; plur. putekšņi, der Staub Grenzhof n. FBR. XII, 24, Frauenb., Jumpraweeten: izslaki istabu, kad slauki, lai neceļas p˙! Frauenb.

Avots: EH II, 338


rada

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461


ragana

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


raibaļa

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa 2 Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa 2 Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467


raits

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472


rakt

rakt (li. ràkti "stochern, stochernd tiffnen, kratzen, stechen"), rùoku, raku, tr., graben: Sprw. sle̦pe̦n kā kurmis ruok. kas citam bedri ruok, pats iekrīt. sle̦pkava, kunga meitai bedri rakdams, pats tanī iekrita Dīcm. pas. v. I, 57. kam, tautieti, aku raki? BW. 21671, 10. bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē 31244. Refl. -tiês,

1) intr., (hin und wieder) graben, wühlen:
kuo tu ruocies pa manu gultu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. ruocies vien tad pa savu purvu nuosmircis! Saul. I, 128;

2) sich begraben lassen:
baznīcā tuoreiz rakušies arī citi Kundziņš Smiltene 14. - Subst. rakšana, das Graben; rakums, die abgeschlossene Tātigkeit des Grabens; das Gegrabene; cūku, kurmju rakums od. rakumi, das von Schweinen Ausgewühlte, der Maulwurfshügel: lauki vienuos cūku rakumuos Ahs. n. RKr. XVII, 48. uzgāju cūku rakumuos ze̦ltu naudas gabalu LP. V, 411. lai kurmis neraktu, tad jāiesprauž viņa rakumuos gaļas šautrs Etn. II, 123. uz istabas vidu kuls, kā rakumi, bija duobains Kļav.; racējs, wer gräbt, der Gräber; grāvju racējs, der Grabengräber. Zu li. rakštìs "Grab; Splitter". rakìnti "schliessen" u. a. (s. Būga KSn. 1, 171 und 261); und zu ahd. birahanen "erbeuten"? Vgl. anch Zupitza Cierm. Gutt. 136.

Avots: ME III, 475


rāms

rãms (li. romas "ruhig"), Adv. rãmi, kirre, zahm, still, fromm (nicht religiös) U.: Sprw. stāvi rāmi, - būsi kungs! ē̦dat rāmi, manas guovis, man nav vaļas jūs ganīt! BW. 29315 var. kur jāsiet, rāmas tautas....? rāmu meitu lūkuoties Biel. 718. tik vien vainiņas, ka rāmi staigāja 704. - bijis rāms laiks (stilles Wetter) LP. VII, 794. Subst. rãmums (li. romùmas), die Zahmheit, Ruhe: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad paņemsi, tad atrasi manu lielu rāmumiņu BW. 10857, 8 var. viņš teica ar sevišķu rāmumu A. XX, 649. Zu ramaņas, ramît.

Avots: ME III, 496


raudzīt

raũdzît: auch Allasch, Dobl., Erwalen, Frauenb., Lemb., Lipsthusen, Pussen, Schnehpeln, Siuxt, Smilt., Stenden, Tals., Trik., (mit àu) Ramkau,

1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt 2 pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga 2 Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;

3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;


4) abschmecken, kosten:
ràugi 2 jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga 2 gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,

2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:

1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡

2) "vārduotājs" Frauenb.

Avots: EH II, 356


raudzīt

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486


raugāties

raûgâtiês Ronneb., Kl., C., auch rauguôtiês U., aufstossen, rülpsen Misshof n. U.: kuo tu raugājies kâ vilks, jē̦las gaļas paēdis (zu einem gesagt, der fortwährendes Aufstossen hat)? Mag. XIII, 2, 46. viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un... špļāva A. XXI, 401. Zu raugtiês.

Avots: ME III, 486


rausis

raũsis,

1): auch Erwalen, Frauenb., N.-Wohlfahrt, Salisb., Stenden; ein runder und flacher Brotlaib aus Weizen- od. Gerstenmehl
C., Smilt., Tals.; grobes Weizenbrot Siuxt; Pfannkuchen Schnehpeln (pannas r., piena r., sklandu r.); piena rauša gribē̦dama BW. 15539. tē̦va r. Frauenb. "rupjas maizes kukulis ar iece̦ptām gaļas šķēlēm "; unbek. in Heidenfeld, Lems., Lettin, Linden in Livl., Lubn., Muremois, Posendorf, Ramkau, Sessw.; ‡

2) Eier od. Milch, womit ein Brotlaib vor dem Backen bestrichen wird
Seyershof: vai raũsi ar liksi virsū karašai?

3) cīruļa rauši krīt, es schneit in feinen Flocken
Ulanowska Łotysze 87; ‡

4) ķê̦ma 2 r. Salis, Schimpfname für einen minderwertigen Sonderling;

5) in Flurnamen:
Dižais r., Mazais r. (Schluchten) Plvv. I, 177, Raušu lāma 180.

Avots: EH II, 358


rausis

raũsis PS., Serbigal, AP., Salis, Ruj., Līn., Iw., Bl., Dunika, ràusis 2 Kl., Prl., auch rauša U., Glück IV Mos. 6,15, ein Kuchen, Fladen aus gegorenem Teig U., der Pfannkuchen N.-Bartau: Sprw. ēd raušus, lai maize taupās, iss Kuchen, damit Brot gespartwird (von verkehrter Sparsamkeit)! māte ik˙dienas raušus nece̦p, alle Tage ist nicht Sonntag, - wenn etwas nicht gelingt. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. eļļas rauši, Oelkuchen (Viehfutter). Nach Mag. XX, 3, 162 zu ràust (weil der rausîs in der heissen Herdasche oder an den glimmenden, in die Herdgrube gefegten Ofenkohlen gebacken werde). Dagegen dürfte li. riaušis "Blutpfannkuchen" Lit. Mitt. III, 262 (aus Schoden) zu li. raušės "Farbe, Blut des Wildes" (bei Mielcke) gehören.

Avots: ME III, 488


ražot

ražuôt, tr., schaffen, hervorbringen, produzieren: e̦cē̦ti kvieši gan parasti vē̦lāku ceļas, bet labāki ražuo Latv. ražuot preces, dzejas. Refl. -tiês, gedeihen, reif werden Wid. - Subst. ražuôšana, das Hervorbringen, Produzieren; ražuõjums, das Erzeugnis, Produkt: rūpniecības ražuojumi. rakstuos un valuodā uzglabātuos tautas gara ražuojumus Latvju tauta XI, 1, 3. rakstnieku ražuojumuos Etn. III, 2; ražuôtãjs, wer erzeugt, hervorbringt, produziert: kas vairāk lūkuo uz ražuošanu, nekâ uz ražuotājiem Vēr. I, 1436.

Avots: ME III, 493


razvaļa

razvaļa Wid.,

1) ein kleiner Schlitten
Kurl. n. Etn. I, 153;

2) razvaļas, ein Gerüst aus gekrümmten Hölzern, welches auf dem Bauernschlitten angebracht wird, um mehr daraufladen zu können
Selb., Etn. IV, 98, Wessen: uz ragavām vajadzēs uzsiet razvaļas, ka var akmeņus vest. Beruht auf r. рóзвальни "просторныя, развалистыя сани".

Avots: ME III, 492


razvaļņas

razvàļņas 2 Kaltenbr., = razvaļas 2.

Avots: EH II, 360


razvuļi

razvuļi Gr.-Buschh., = razvaļas 2.

Avots: EH II, 360



redele

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502


redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503


redzināt

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504


rēgs

rē̦gs Treiden, (mit ẽ̦ ) Blieden, Salgaln, häufiger der Plur. rē̦gi, das Gespenst, Gesicht, die Erscheinung: ceļas kâ baigs rē̦gs Duomas III, 941. tumšuos rē̦gus nuomāks miera saule B. Vēstn. viss, kas pasaulē, ir tikai rē̦gi Uolavs Ētika 81. praviešu mistiskuo rē̦gu simbolika Plūd. Llv. II, 265. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518


rēkot

I rē̦kuôt, intr.,

1) rẽ̦kuôt Nigr., rechnen, schätzen, meinen, mutmassen Biel. n. U.: es rē̦kuoju, iesim vēl vienu baru cauri Janš. Dzimtene 2 I, 373. lai Anetes kundzenīte daudz ne˙kuo nerē̦kuojuot un tik sakuot jāvārdu II, 31. vai tu rē̦kuo, ka viņai tagad vaļas uz tevi skatīties? Dzimtene IV, 170. es jau biju rē̦kuojusi, ka laba nebūs V, 371;

2) sich gegenseitig beraten
Kurl. n. U. Zu got. garēhsns "Ratschluss", rahnjan "rechnen" und slav. račiti "wollen"? Oder eher aus rãkuôt "rechnen" PlKur. aus li. rokúoti < poln. rachować dass.?

Avots: ME III, 520


ride

ride Saikava, ein gewisser Bestandteil des Holzflosses: malkas pluostā apakšā saliek kaļļas un nuotām sasien rides.

Avots: EH II, 370


riedīt

riedît, -u, -ĩju, tr., = rìkuôt, anordnen, verfügen: sāk viņus riedīt aiz galda RKr. VI, 124; riẽdît, (zu)bereiten, anfertigen: r. pusdienu, ceļa kuli Dunika. Refl. -tiês, sich zurechtmachen, sich anschicken: visi jau sāk riêdīties 2 (aus N.-Bartau) pie vakariņām Janš. Dzimtene IV, 170. nu riedīsies pruojām: jūdz tautietis, jūdz brālītis RKr. XVI, 94. lai taisuos, lai rieduos ebenda S. 96. lai viņš ceļas, lai viņš riedās BW. 33568. Eher wohl aus žem. riedytírêdyti (Slavismus), als zu le. rīdā, (kur.?) rendīt.

Avots: ME III, 544


riene

riêne Zvirgzdine, = riêva: r. starp dēļiem galdā. dubļains ceļš: dziļas rienes ar skrituļiem izgriêztas.

Avots: EH II, 379


rietēt

riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt 2 Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,

1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;

2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;

3) tr., voller machen
Biel. n. U.;

4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;

5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;

6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.

Avots: ME III, 549, 550


rieve

rieve,

1): auch (mit ) Sonnaxt; "svītrains paaugstinājums" (mit ) Kaltenbr.: r. ceļas, kad zirgam šaun ar pātagu;

2) rievīte, eine kleine Ofennische:
pagatavuojusi ... cepeti un nuoglabājusi rievītē Pas. VIII, 203 (aus Tuckum). Zur Bed. 2 vgl. riẽvis.

Avots: EH II, 380



rīkle

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle 2 ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai;

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375


riķmale

riķmale, der Raum hart am Sprickenzaun BW. 34456: neziedēja ne nātrīte riķmalē (Var.: žuogmalē, sē̦tmalā) BW. 12076, 5 var. visas kruogu riķmalītes, tās dzē̦rāja guļas vieta 19904, 1.

Avots: ME III, 526


ripeņu ripeņiem

ripeņu ripeņiem, kugelnd, rollend, Kreise umschreibend: ce̦pure ripeņu ripeņiem atveļas atpakaļ Vēr. II, 1397.

Avots: ME III, 530


ritenis

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532


rītuļa

rītuļa, Name einer Kuh: tuoles, svē̦tuļas un rītuļas V. Eglītis. aizve̦duši... telīes: rītuliņu, zieduliņu, paš[u] mazuo dūmuliņu BW. 16494. Vgl. rîtala.

Avots: ME III, 541


roba

II ruoba, = rùobs I 1: vaigam bija dziļas bē̦du ruobas virsū Pēt. Av. III, 230.

Avots: EH II, 390


rogaļi

ruõgaļi, beim Windigen vom Korn abgesonderte ruogaļas C.

Avots: ME III, 577


rotaļa

ruõtaļa,

1): Demin. ruotaļiņa BW. 17084; "VL." ME. III, 583 durch "Tdz. 40087" zu ersetzen;

2): rùotaļas 2 iet Sonnaxt. rùotaļiņas 2 nav gaŗas ebenda. ruotaļās, kuo mēs ... gājām Janš. Mežv. ļ. II, 13. dieva dē̦li, saules meitas ruotaļām (od. zur Bed. 3?) spēlējās ... pa ruociņu ruociņām BW. 33758; ‡

3) eine Schmucksache
Seyershof: meitām bij dažādas ruõtaļas kaklā.

Avots: EH II, 392


rukata

ŗukata Nigr., rukata Lasd., = rukums 2 (s. unter rukt): parasts . . . sūtīt bē̦rnus kaimiņuos pēc rukatas: lai vadmala ātri rūk un labi veļas Janš. Dzimtene 2 III, 189.

Avots: ME III, 588


rullis

rullis: bē̦rni aug ... ruļļu re̦snumiņu BW. 4833, 6 var. (Var.: tev pašai bē̦rni aug, cits būs r., cits - re̦sgalis);

6): jūŗā ir rul˜lis (lieli viļņi, kas veļas cits aiz cita šūpuodamies, bet neme̦t baltas putas) Salis, viļņi tâ nereibina cilvē̦ku kâ rullis ebenda.

Avots: EH II, 383


rumeles

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559


rupaimi

rupaîmi Liepna, = rupumi (unter rupjš): kad ruoku dzirnūs maļ, ne milti, ne putraimi ar vienas reizes malumu nav smalki diezgan, un tāpēc pēc katra maluma jāsijā; rupjās daļas, kas sijājuot paliek sietā, ir r.

Avots: EH II, 385


sablinst

sablin̂st 2, intr., dick, fett werden: meita sablinduse tik re̦sna kâ gaļas maiss Sassm.

Avots: ME III, 595


sabraukt

sabràukt,

2): s. ratus, zirgu Linden in Kurl. par daudz sabraukti ritiņi Kaltenbr.;

3): trīs reizes sabrauču Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Jē̦kabs sabrauca vairākkārt ... Austriņš Raksti VII, 228;

4): Agna braukā ar motociklu, bet kuo ir sabraukusi? Sārts Str. 295; ‡

5) (einen Weg) einfahren:
nesabrauktie ceļi drīz vien pārvērtās par dūkstīm Jauns. Raksti III, 397; ‡

6) zusammenschieben:
ar ruoku s. skaidas vai naudu kuopā Dunika, Kaltenbr., Rutzau; ‡

7) zurechtstreichen
Dunika, Rutzau; s. matus uz augšu (ar ruoku).

8) "?": kad linsē̦klām nuoņemj knatājus, tad par jaunu uzcē̦rt, un tad brauc atkal, kamē̦r sabrauc puoļas smalkas AP. Refl. -tiês,

6) fahrend erreichen:
sasabrauču šautru mežu VL. aus Pilda FBR. XIII, 61; ‡

7) "?": meitas reizes trīs sabraucās uz sukām, bet ir tad nesasukāja Saikava.

Avots: EH II, 397


sacelt

sacelˆt,

2): (von éinem Gebäude)
jau pāļi dzīti, ē̦ka sace̦lta Fausts (1936), S. 59;

4): sacēļu cāļus kaktā Warkl; ‡

5) veranstalten:
s. talku Siuxt; ‡

6) aufbieten, aufbringen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: kaŗa ļaudis s.;

7) = sacelˆtiês 1: sacēle lieia vē̦tra Pas. VIII, 354. Refl. -tiês,

1): kad visi saceļas (vom Schlaf aufstehen),
tad tūliņ jāduod ēst Kand.;

2): sacēluos smaguos gruozus, un nu sāp vē̦de̦rs AP., Kand.;

3): skuoluotājs sacēlās pret ruokdarbiem mācības stundās Jauns. Raksti IV, 15; ‡

4) sich den Rock emporheben:
kustējās sievieši augstu sacē̦lušies, lai ... rasas pilnā zâle neķe̦rtuos pie lindrakiem Jauns. B. gr. I 3 , 42; ‡

5) entstehen, sich einstellen:
jām sasacēle liela skaudība Pas. X, 71.

Avots: EH II, 399


sacelt

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601


saciest

sacìest, eine gewisse Zeit hindurch leidend sein: viņš ar slimuo kāju sacieta trīs nedēļas.

Avots: ME III, 604


sadēdēt

sadẽdêt, intr., verwittern: kuoka daļas pilnīgi sadēdē Konv. 2 769. tās satrūd, sade̦g, sadēdē MWM. VI, 125.

Avots: ME II, 610


saderēt

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610


sadzīvot

sadzîvuôt, sadzîvât,

1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;

3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;

4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.

Avots: ME III, 622


saēst

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. 2 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623


saģilināt

saģilinât, tr., zerstechen, versengen (mit Nesseln). Refl. -tiês, sich (mit Nesseln) zerstechen, versengen: ādas sapampumi, . . kas izceļas ar nātrēm saģilinuoties Konv. 2 1391.

Avots: ME II, 634


saglaudīt

saglaũdît, saglaũst, tr., zurechtstreichen, -glätten: saglaudīt matus od. galvu, das Haar glattstreichen. matus saglaust ar ķemmi MWM. VIII, 613, viņa atbildēja saglaudīdama izpūrušuos matus Jaun. mežk. 147. sa glaust . . . matus, kas cenšas izraisīties nuo . . . lentītes Saul. III, 125. saglaud (Var.: sukā, ķemmē) savus kuplus matus! BW. 14132 var. saglaudīju gludu galvu 13250, 40. es galviņu saglaudīju 14085. saglaust bizes Libek Pūķis 29. saglaust ausis, die Ohren anschmiegen: ķēve . . . skrējusi ausis saglaudusi Upīte Medn. laiki. kas zâlē vai vientuļā birztalā gulē̦dams saglauž ausis Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 136. Refl. -tiês, sich glätten: kad uz labu, (sc.: bārzda) saglaudās, kad uz ļaunu, izceļas BW. 20130 var.

Avots: ME II, 626


sagludināt

sagludinât, tr.,

1) glatt machen, (zusammen) glätten:
gludu, gludu galviņu sagludināju BW. 24233;

2) plätten
(auf eine grossere Menge von Objekten bezogen): sagludināju lielāku vairumu veļas.

Avots: ME II, 626


sagulēt

sagulêt,

1) tr., liegend verderben, zusammenfallen machen:
sagulē̦tās gultas MWM. VII, 34. spilventiņš, kuŗa saturs jau sagulē̦ts līdz beidzamam A. XI, 5. tur, ganiņi, nedze̦nat, kur gulēja pieguļnieki, lai telītes nedabūja sagulēta dābuoliņa BW. 29051;

2) intr., sich sacken, zusammenfallen
(?) U.;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit (krank) liegen, schlafen:
šie saguļ līdz 10 LP. I, 94. cauru vasaru sagulējis VI, 18. viņš mierīgi sagulēja līdz uotram rītam VII, 199. mazais dabūjis 1000 gadu sagulēt uozuola duobumā ebenda 487. es ilgi, ilgi sagulēju MWM. XI, 287. trīs naksniņas sagulēju (Var.: pārgulēju) baltu gulb(j)u saliņā BW. 13562. rudens nāk, gaŗas naktis, nevar viens sagulēt 137671: divi nedēļas sagulēju, zwei Wochen habe ich krank gelegen U. e̦suot sagulējis divas nedēļas slims Alm. Meitene nuo sv. 28. ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. - Part. praet. sagulējies, verschlafen, schläfrig Wid.

Avots: ME II, 632


sakaut

sakaût,

1): kad vucinus sakaun (sapeŗ) ar rīksti, tad tie kādu laiku ir mierā Liepna. s. (zerschlagen)
pudeli Dunika. e̦suot viņu sakāvis (= sacirtis gabaluos) Pas. IX, 27; ‡

4) abqus"len
Strasden: kad kas kaiš, tas jau dikti var cilvē̦ku s.;

5) (eine Flüssigkeit) stark durchschütteln
Seyershof: zâles labi jāsakauj un tad jādzeŗ. Refl. -tiês,

3) für sich viel schlachten:
nu jau visi sakavās gaļas diezgan Frauenb.

Avots: EH XVI, 416


saķezēt

saķezêt, verhunzen, verderben (tr.), besudeln: s. gaļas bļuodu (izje̦muot, bet neapē̦duot gaļu) N.-Peb. - Refl. -tiês, sich besudeln U.; in dieser Bed. in Dunika die aktive Form: papīris saķezējis.

Avots: ME II, 663


sakne

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. 1 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. 1 230; Konv. 2 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. 2 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. 1 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. 1 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652


sakuldināt

sakuldinât: sievas ... atraisīja vaļā linu grīztes, sakuldināja ("?") tās, un sprēslenīcu galuos izauga baltas kuodeļas Virza Straumēni 3 311.

Avots: EH XVI, 420


sakupēt

II sakupêt N. -Schwanb., Lennew., = sakupt: kupinuot pienu siltumā, piens ātrāk snkup od. (in Nötk.) sakupē. krējums sakup (rūgstuot saceļas) Mar., Bauske.

Avots: ME II, 659


sakvēlināt

sakvèlinât, tr., glühen machen, anfachen, entflammen (perfektiv): elektrības... liesma izceļas caur sakvēlinātām vielas daļiņām Druva II, 104.

Avots: ME II, 661


sālains

sàlaîns 2 Mar. n. RKr. XVII, 135, sāļaîns, salzig, Salz enthaltend: sālainās sastāvdaļas Konv. 2 2860. sāļainas jūŗas Odiseja IV, 80.

Avots: ME III, 802


salaist

salaîst, tr.,

1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;

2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;

3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;

4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;

5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,

1) sich zusammenfügen, vereinigen;

2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;

3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;

4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;

5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,

1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;

2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 665


salapot

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. 2 4110.

Avots: ME II, 666


saligāt

saligât, eine bestimmte Zeit hindurch kränkeln: viņš ar kāju saligāja 3 nedēļas.

Avots: ME II, 671


sālīms

sālīms (li. sólymas bei Būga Izv. XVII, 1, 37) N.-Sessau n. U., Remten, Blieden, Neuenb., Schlock, sālims Salisb., sâlîms 2 Kurs., die Salzlake: sālims - ūdens, kas zem sālīta sviesta sakrājies Etn. I, 42. labāku pavalgu ne˙maz nevarēja ieduomāties par siļķu sālīmu Janš. Bandavā II, 386. ar reņģu sālimu A. Melnalksnis Mazsalaca 51. - miltu sālims, eine Speise aus Wasser, Mehl, Fett und kleinen Fleischstücken Etn. I, 42. gaļas sālims, eine Speise aus gekochtem, ungeräuchertem Fleisch, Gedärmen, Nieren und Leber ebenda.

Avots: ME III, 802


salis

salis U., Spr., sals, -a U., sals, -s, fettes Schweinefleisch Sessw. n. U.; ein Schinken Spr.: liels saļa gabals Bers. divi salis zaļas gaļas BW. 34986. salis Heidenfeld, Sessw., salis, sals, -s od. sale Warkl., eine Speckseite. In der Bed. "Speckseite; Schinken", nebst sala III zu li. šalis "Seite" (worüber Unsicheres bei Wood AJPh. XXIII, 195, Walde Wrtb. 2 sub. clīnō u. a.). In der Bed. "fettes Schweinefleisch" wohl durch r сало. "Talg" beeinflusst.

Avots: ME II, 672


sālīt

sàlît, Refl. -tiês: auch Siuxt, Sonnaxt: kad divas, trīs nedēļas gaļa sālās, tad ir nuosālījusies Seyershof. gaļa vus˙labāki sālās rudeņuos Mahlup.

Avots: EH XVI, 470


sālīt

sàlît Wolm. u. a., sàlît 2 Prl., -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,

a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;

b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,

1) das einmalige Salzen;

2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.

Avots: ME III, 802


sāls

sā`ls, -s Serbig., Wolm., Neuenb., `ls 2, -s Prl., Nerft, PreiIi, sâls 2 , -s Salis, Ruj., AP. (fem. od. masc.; fem. in Ronneb., Jürg., Arrasch, Bauske; masc. in Lis., Drosth., Schwanb., Ermes, Saussen, Meiran, Saikava), sâle 2 Schlehk n. FBR. VII, 50, PIKur., Līn., Iw., ein gen. s. sāļa Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 518, (aus Dricē̦ni), Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, acc.-instr. s. sālu (?) Glück Ezechiel 16, 4; 47, 11, Demin. sāltiņa BW. 19317, 1; 22629 var., das Salz; akmiņa, kramanains, le̦dains s., Steinsalz U.; baltais s., sviestu s., spanisches Salz U.; vārīts s., smalkais pienu s., Lüneburger Salz U.; sarkanais s. U.; mālu od. mālainais s. U.; luopu s. U.; rūgtā s., Bittersalz V.; dze̦lte̦nā (sarkanā) asiņu s., gelbes (rotes) Blutlaugensalz Konv. 2 202; vārnu s., Quarz Salisb. - Plur. sàļi, die (chemischen) Salze: šie... sāļi pieve̦lk akmenim nuo gaisa ūdeņa daļas A. v. J. 1899, S. 230; vom Hopfen: alum par daudz sāls Rutzau. Zu apr. sal, slav. solь, la. sāl (gen. salis), gr. ά'λς, arm. ał(t), got. salt, ir. salann "Salz", aksl. slanъ, r. сóлонъ "salzig", serb. slȁting "Salzquelle" u. a., s. J. Schmidt Neutra 182 und 253, Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 452 f.

Avots: ME III, 802, 803


samaldīt

I samàldît,

1) in die Irre gehen lassen
(perf.) Vank.: s. dzērves. žīdu nesamaldīsi: viņš jau ceļu zina pats. samaldīja mani divi stundes pa mežu Gr. -Buschhof;

2) irrend erreichen
MsiI. Refl. -tiês,

1) längere Zeit umherirren:
samaldījies trīs dienas LP. III, 86; VII, 1267. puisis samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī IV, 70. saimnieks tur vai visu nakti... samaldījies VII, 971;

2) sich verirren
Ewers.

Avots: ME II, 679, 680


samest

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684


samitināt

samitinât,

1) eine gewisse Zeif hindurch beherbergen und erhalten:
s. viņu pie sevis visu nedēļu;

2) (viele Tiere) aufziehen, aufzüchten:
s. tik daudz luopu, ka nevar visus izbaruot Golg. Refl. -tiês,

1) eine gewisse Zeit hindurch wo Unterkunft und Nahrung haben:
s. pie māsas trīs nedēļas Salis;

2) Unterkunft finden
(von vielen Subjekten): kur tad te nu visi samitināsimies?

Avots: ME II, 687


samūrēt

samũrêt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch mauern:
trīs nedēļas samūrēja Frauenb.

Avots: EH XVI, 432


saņemt

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434


saņemt

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695


sanesas

sane̦sas, sanešas, sanešļas, Zusammengetragenes: smilšu un akmeņu sane̦sas Konv. 1581. es dziesmiņu izdziedāju nuo upītes sanešļām (Var.: sanašām; sanešām RKr. XVI, 136) BW. 590 var. iz šādu sanešļu biezuma spriežams... A. XI, 433.

Avots: ME II, 692



sāniski

sãniski, sānisku U., sāniskus, Adv., seitwärts, zur Seite, nebenbei: tas līdis bē̦rzam cauri ačgārniski un sāniski Etn. v. II, 77. kleper[i]s iet ar pakaļas kājām pa˙priekšu vai sāniski A. v. J. 1896, S. 403. sāniski nuolūkuojas 831. iepretim un sāniski vēl ne˙tik labi neiet A. v. J. 1902, S. 124. gar siênu sāniski atruodas... galds Straume. Jēpītis gājis . . . sāniskus, uz uotru pusi Upīte Medn. laiki. dē̦ls saņēmis dzirnavu akmeni sāniskus ruokās ebenda.

Avots: ME III, 804


sāns

sãns: redzējāt ... telīti? līki ragi, šļauni sāni BW. 28923. gāzās uz sāna Pas. XI, 273. izgrieze zivei nuo sāna gaļas gabalu Pas. VII, 403. gāja nuo viņa sāna (von jener Seite) pic kāpu Preili (Kur. Nehrung). mūs[u] māsa piesmieta! tautiešam sānu māsa ("?") Tdz. 45741; auch als fem. i- Stamm, pl. t.: dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergm. 2 (1792), S. 97.

Avots: EH XVI, 471


sāpe

sâpe: auch (sg.) Auleja (hier der pl. sâpes nicht bekannt), Fest, (mit â 2 ) Grob.: s. ceļas, ieme̦tas Sonnaxt. s. ieskrēja sānā Warkl. man tāda s. saskrēja krustuos AP. man sānā iesita s. tâ, ka ne˙maz nevar celties Seyershof. liela s. nuodūra, Magendruck hat mich niedergeworfen BielU. dabūt sāpi Orellen. ruokai s. nuostāja Kaltenbr. ar vienu pašu aci, juo uotra bija iztecējuse kādā ve̦cā sāpē Ciema spīg. 87. galvas s. BW. 25058 var. lai jums sāpes, lai jums bē̦das 8539 var.

Avots: EH XVI, 472


saperēt

saperêt,

1) längere Zeit brüten:
vista saperējusi pāris nedēļas;

2) sapgrē̦ti pauti, besessene, aber unfruchtbar gebliebene Eier
Grünh., Schorstädt;

3) (viele) ausbrüten:
vista saperējusi daudz cāļu.

Avots: ME II, 698


sapilēt

sapilêt,

1) tröpfelnd sich ansammeln:
te sapilējis daudz ūdens. uz veļas sapilējusi darva. sveces tauki sapilejuši lîelā pikā Jürg.;

2) von einer tröpfelnden Flüssigkeit durchnässt werden:
se̦ga sapilējusi gluži slapja.

Avots: ME II, 699


saplakt

saplakt, ‡ Refl. -tiês AP., zusammenfallen, niedriger werden: pēc nedēļas siens būs saplacies.

Avots: EH XVI, 436


saplekšināt

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702


saprecēt

saprecêt, Refl. -tiês: trīs apaļas vasariņas adulnieši precējās; nī vareja s., nī ar labas nuolūkuot Tdz. 59797.

Avots: EH XVI, 438


saraust

saràust, tr.,

1) zusammenschüren:
uguni. sarauš kuopā apde̦gušuos pagaļu galus Saul. III, 227. mitras augu daļas, kaudzē saraustas, rada siltumu Pūrs I, 34;

2) zusammenraffen:
atņēma tiem beidzamuo luopiņu un pārdeva, lai tik vairāk naudas saraustu JK. V, l, 52. kluosternieki sarausa lielus ieņē̦mumus Pūrs III, 51. sarausa visādu svētību LP. V, 112. kuo tu pa ilgiem gadiem esi sarausis Alm. Kaislību varā 33. saraust tâ visu kuopā ebenda 150.

Avots: ME II, 712, 713


sašaut

sašaũt, tr.,

1) zerschiessen, verwunden
U.: sašauj... svētelim spārnu LP. I, 174. šaut man šāva, nesašāva (Var.: šautin mani nenuošāva) BW. 30747 var.;

2) schiessend erlangen; erschiessen (auf eine grössere Menge bezogen):
stiprais sašauj divas mucas putnu gaļas LP. IV, 13;

3) schnell schiebend stossen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen; perfektiv): lai sašaunuot maizi krāsnī LP. VI, 840; 4j zusammenfügen: galdi (Bretter) še ir sašauti L.;

5) intr., einen tüchtigen Hieb versetzen:
Homs sašāva zirgiem Pasaules lāpītājs 251. Refl. -tiês,

1) sich zerschiessen, sich schiessend verwunden;

2) hesein-, hineinschiessen, -stürzen:
asaras viņai sašāvās acīs A. XX, 122. sārtums sašāvās vaiguos B. Vēstn.;

3) zusammenfallen:
plācenis... sašaunas kuopā Etn. II, 61.

Avots: ME III, 754


sasērt

sasērt,

1) "?": sasē̦rtajām organiskajām vielām plūstuot Konv. 2 712;

2) sasẽrt Salis, = sasèrêt 2 . Refl. -tiês, stecken bleibend sich aufhäufen: kustīga viela,... ziemeļa bīdīta, veļas... tāļāk, līdz aizsniedz sē̦tmali, kur saseras kupenī Kaln. Uozuolk. m. 69. Subst. sasē̦rums, das Zusammengetragene, Zusammengeschlämmte, die Versandung, Verschlämmung: uz kādas upes deltas sasē̦ruma Vēr. II, 1363.

Avots: ME III, 728


sašķelt

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754


sašķēpelēt

sašķẽpelêt, tr., zersplittern, zerspalten: sašķē̦pe̦lē̦ta malka ātri izde̦g Ahs. kuo tu te sašķēpelējis tuos lietas kuokus? te jau vairs ne˙kā nevar iztaisīt Salgaln. sašķe̦pē̦lē̦tas virvju daļas Jaun. Dr. v. J. 1902, N 11, S. 334.

Avots: ME III, 755


sašņaukt

sašņàukt,

1) schneuzend, schnupfend beschmutzen:
s. lakatiņu netīru Golg.;

2) schnupfend verbrauchen:
s. nedēļas laikā daudz tabakas;

3) zerschneiden:
s. pirkstu Wolmarshof. Refl. -tiês tabaku Ar., reichlich Tabak sehnupfen.

Avots: ME III, 759


sasnaust

sasnaũst,

1) "einschlummern"
Spr.;

2) eine gewisse Zeit hindurch schlummern;

3) schlummernd erlangen:
kuo nu sasnaudīsi? jāceļas augšā!

Avots: ME III, 739


saspraišļojums

saspraĩšļuõjums Siuxt, eine Spalte: (zemes virsa) sakustas, paceļas vai ielīkst tikai caur saspraišļuojumiem vai iegruvumiem zemē Konv.2 1386.

Avots: ME III, 742


sasukāt

sasukât,

1): sieks kartupeļu, trīs mārciņas gaļas ... - voi ... kāds var tādu lē̦rumu uz reizes s.? Jauns. Raksti VIII, 343;

4): sievietes ... labi s. Apsk 1903, S. 66.

Avots: EH XVI, 452


saukt

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts;

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês,

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana,

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I 2 , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459


saulgozīgs

saũlguozîgs,

1) den Sonnenstrahlen ausgesetzt:
saulguozīga vieta Erwalen;

2) auch saũlguoznējs Hofzumberge, durch Besonnung hervorgerufen:
saulguozīga garša ir virs zemes palikušām (zaļas krāsas) kartupeļu vai burkānu daļām.

Avots: ME III, 774


savārgt

savārgt,

1) eine gewisse Zeit hindurch siechen
Spr., Wid.: dē̦ls ilgi uz gultas savārdzis LP. III, 28. savārgs vēl kādu laiku Druva I, 1008. mulduotrā Alma savārga divas nedēļas MWM. VIII, 405;

2) an Kräften abnehmen, herunterkommen
Spr., Wid.: viņš bija pa˙visam garā savārdzis R. Sk. II, 228. tas (kumeļš) jau tāds savārdzis! LP. VI, 327;

3) verarmen
Spr.

Avots: ME III, 782


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


savest

savest, ‡

2) anknüpfen:
ķēniņš savede lielu sadarību ar saiminieku Pas. VII, 122 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

2) durch Heirat zusammenkommen:
sasaveda div[i] ietaļas, izašķīra bāleliņi Tdz. 47032;

3) sich verheiraten lassen:
viņa ... ļāvās ar uotru s. Blaum. Raksti III 5 (1939), 154.

Avots: EH XVI, 465


savmaļa

savmaļa,

1) auch savmaļi Bers., für sich besätes Land A. - Schwanb., Stomersee: nu tak jau kuo maksāja, vis˙maz kādas savmaļas (= sabiņas, savalnes) sēja Baltpurviņš I, 24;

2) savmaļām, s. savmaļš.

Avots: ME III, 791


savudien

savudien, für savu dienu: kalpa sievai jāiet ik nedēļas savudien ganuos Ahs.

Avots: ME III, 793


savvaļa

savvaļa U., savvaļĩba U., der Eigenwille U.; die Unabhängigkeit, Dienstlosigkeit U.; der Müssiggang U.; die Freiheit, Uneingeengtheit, Ungezähmtheit: raganas, savvaļā dzīvuodamas,... nekalpinātas Etn. III, 152. savvaļībā dzīvuot Kaudz. M. 346. biškrēsliņi aug arī savvaļā (in freier Natur, ohne menschliche Pflege) Konv. 2 377. ļaskuoks, savvaļā auguot, ir ērkšķains krūms 830. sajuozis svārkus, sacēlis apkakli, lai siltums nestaigā savvaļā Duomas IV, 458. pārme̦zdams viņiem vis˙visādus netikumus: savvaļību, nebēdību... Latvju tauta XI, 1, 69. savaļas "Gerechtsame" Mag. IV, 2, 141. Aus savs . vaļa. Die Nebenform savaļa ist vielleicht (nach Būga KSn. I, 54) haplologisch aus* savavaļa entstanden.

Avots: ME III, 794


sazarot

sazaruôt, intr., sich mit Zweigen bedecken, sich verzweigen Spr.: bērziņš sazaruojis LP. VII, 1091. (fig.) še pārve̦sta sazaruoju, sakupluoju (erzählt die Grossmutter) Janš. Bandavā I, 74. - Subst. sazaruõjums, das Geäst, die Baumkrone: virs stumbra paceļas kuoku sazaruojums Konv. 2 4060.

Avots: ME III, 795


sazilēt

sazilêt Spr., Celm., auch sazilt Spr., intr., blau werden: pirksts ir sazilējis, pūžņains Ezeriņš Leijerk. I, 280. tāds auksts laiks, tâ zilina (es friert),... viss ģīmis sazilējis Kand., Ruhental n. Etn. I, 31. gabalus sazilējušas gaļas Austriņš Nuopūtas vējā 121. sazilēj[u]se, samelnēj[u]se sudrabiņa nesējiņa BW. 21627.

Avots: ME III, 796


sazvāļāties

sazvāļâtiês, sazvāļuôtiês, ins Wanken geraten: ratiem sazvāļājuoties Janš. Dzimtene V, 58. kamanām stiprāki sazvāļuojuoties Bandavā I, 272. viens... klūp pār viņa kāju, sazvāļājas un nuoveļas gar zemi Druva I, 1111.

Avots: ME III, 798


sazvīrot

sazvīruôt,

1) "?": vecītis sazvīruojis ar zarainuo kūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557;

2) "saslaistīt" Nötk.; "aufheben" (mit î 2 ) Panemune;

3) "etwas im Wasser Befindliches in eine starke Bewegung versetzen:
nesazvīruo tuo laivu tik stipri! Planetzen; in Bewegung versetzen (mit ĩ) Bixten.

Avots: ME III, 799


segnis

segnis,* der Bettschirm, die spanische Wand: nuopirka mazu segni, kuo aizlikt guļas vietai priekšā Jauns. R., dz. un j. 44. puse nuo ... istabas bij ar ... saliekamiem segņiem nuodalīta tā kâ uotrā te̦lpā Raksti IV, 41.

Avots: EH XVI, 475


šēķele

šẽķele, ein Teil am Anker: e̦nkura daļas: lāpstas, zari, kāts un šēķele Konv. 2 847.

Avots: ME IV, 17


sekls

se̦kls: s. trauks Seyershof. tāt ziemas se̦klākas (weniger schneereich); tuoreiz cieš dziļas ziemas bija Auleja. Subst. se̦klums (li. seklùmas): vor "die Oberflächlichkeit" ME. III, 814 ist "2)" einzufügen; vor "eine seichte" ebenda ist "3)" einzufügen; upei gulta dziļumā, man nevaida se̦klumā BW. 4319. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson. w in Indo-eur. 43 f.

Avots: EH XVI, 476


sēkstēt

II sēkstêt "?": izpērs vēl, ka divas nedēļas sēkstēs Dz. V. - Zu sèkt?

Avots: ME III, 826


sērga

sḕ̦rga Wolm., PS., Serbigal, AP., sḕ̦rga 2 Kl., Prl., Nerft, sê̦rga 2 Ruj., Salis, Līn., Iw., Bl., die Seuche, die Krankheit U.: līpama sē̦rga, eine ansteckende Krankheit U. asins sē̦rga, die Ruhr U.; de̦lama sē̦rga, die Schwindsucht U.; gara sē̦rga Vēr. II, 185, die Geisteskrankheit; pakaļas sē̦rga V Mos. 28, 27, Feigwarzen L.; eine ansteckende Klauenseuche (in nassen Sommern) der Schafe Borchow (hier auch als Fluch : ka tevi sē̦rga nuokautu!). - sē̦rgas puķe, Pechnelke (lychnis viscaria L.) RKr. II, 73; Karls. Zu sirgt.

Avots: ME III, 828


sēžu

sêžu, Adv., sitzend: viņš ceļas sēžu U., er erhebt sich sitzend.

Avots: ME III, 835


sietaine

sietaine,

1) "?": stumburs un viņa sastāvdaļas: sumiņas, idras. sietaines . . . RKr. XII, 62. pa mizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa U. b. 118, 28;

2) "auti": mutautiņu sasešķinājis kâ sietaini Geistershof.

Avots: ME III, 860


sikle

sikle "?": Danču s. ("sihkle = sils"), Liellanku s., Tauņu s., Viļas s. (Namen von Wäldern) Plvv. I, 266 (aus Edw.).

Avots: EH II, 485


sikmes

sikmes (gen. s.): saimnieks nuokaun kādu s. luopu, kādu guovi, un gaļas visiem diezgan Azand. 113.

Avots: EH II, 485


sīkulis

sîkulis PS.,

1) ein Wesen von kleinem Wuchs:
tē̦ls, kuŗš pārējiem sīkuļiem tâ paceļas pāri Duomas III, 1319. slimi un sīkuļi D. 116. 74. - S. auch sĩkaļa;

2) sîkulīte 2 Karls., sagina.

Avots: ME III, 854


siltrija

siltrija, die Heizriege: (dūmi) veļas un vandās pa siltrijas luodziņiem āra Janš. Dzimtene 2 II, 15. lai stātuos pie sēriena ievešanas siltrijā Dzimtene IV, 148.

Avots: ME III, 840


skāle

skāle Infl. n. U., Plur. skàles 2 Warkl., skàļi 2 Selb., Meiran, skāļi Spr., Wessen, skàļas 2 Saikava, Selsau, skàļu 2 svari Lis., Golg., die Wage; skàļi 2 , Schalwagen Kreuzb., Gr.-Buschhof. Nebst estn. kāl "Wagschale" aus mnd. schale "Wagschale".

Avots: ME III, 879


skaļš

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870


skamba

skam̃ba Jürg., C., skàmba 2 Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870


skans

skans (?), gut hörend: avīm ir skanas (für skaņas?) od, skaļas ausis Für I. Auf ein skans weist übrigens auch skanums.

Avots: ME III, 871


skapsna

skapsna: auch Gr.-Buschh., Heidenfeld; linu s. Saikava, Sonnaxt. skapsnu var sajemt divuos trijuos pirkstuos Sonnaxt. damest kādu skapsniņu sāls ebenda; "matu kušķis, dzijas šķipsna" Lubn.; "maza daļa nuo linu saujas vai kuodeļas" Meselau. mums vairs tik tāda skapsniņa vien ir palikuse pāri nuo visa meža AP.

Avots: EH II, 501


skaudums

skaudums, der Neid: s. liels ... tai sirdī ceļas Pumpurs Raksti I, 281.

Avots: EH II, 503


šķēle

šķèle,

1) ein abgehauenes od. abgeschnittenes Stück
U.; ein Schnitt Brot U., Ronneb., die Hälfte von einer rund um den Brotlaib geschnittenen Schnitte Naud.: viņš iemeta ābuoļa šķēli jūrā LP. IV, 5. šķēlīte gaļas Saul. III, 98;

2) ein Schlitz hinten im Rock
Golg. Zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 32


šķelksne

šķelˆksne Linden in Kurl. "muskuļu šķiedra": līdakai katrā gaļas šķelksnītē pa vienai asakai.

Avots: EH II, 630


šķelt

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III 4 , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26


šķeltne

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26


šķendēt

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene 2 I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27


šķēpulis

‡ *šķē̦pulis "?": mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ atnesēji nuo pakaļas Pēt. Av. III, pielik., 106.

Avots: EH II, 633


šķest

šķest, šķe̦tu, šķetu, schelten Dond.; schreien, lärmen Wid.: glāb, kad ienaidnieks šķe̦t! GL. lai mani virsū zveļas, šķe̦t un pretī ceļas bailes, bē̦das, nāv[e] aus einem alten Gesangbuch. lai... nikna pasaul[e] šķe̦t ebenda. vē̦tra šķe̦t Plūd. Rakstn. I, 73. debeši... vē̦tru šķe̦t Klaust. 101. skaļā, šķe̦tuošā balsī runāt B. Vēstn. Refl. šķestiês Schlehk, prs. šķe̦tuôs (Bauske, Dond.) od. šķešûs (Bers., Bornsmünde),

1) schelten
(intr.) Wandsen: sievas šķe̦tas pa(r) niekiem Dond. n. FBR. VI, 67. "ak tu viena muļķe!"aukle šķetās B. Vēstn. sirds bīstas, šķe̦tas Diez; viel widersprechen MSil.;

2) wüten, rasen
Nigr.; sich befeinden Bornsmünde. Etwa zu d. schattern, schettern "schreien, klirren"?

Avots: ME IV, 28, 29


šķeterēt

šķeterêt Stomersee, -ẽju,

1) zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen
U., Adsel, Gramsden, Wessen: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šketerēja 8W. 13250;

2) fig., zur Bezeichnung einer Verbindung, Verdoppelung:
nu ir laimīte, un nevis kaut kāda - šķe̦te̦rē̦ta laimīte! divējām mušiņām reizā bē̦rni Janš. Bandavā I, 368. šķe̦te̦rē̦tās Katriņas 321, von einer tauben und einer blinden Frau gesagt, die aufeinander angewiesen sind und immer zusammen gesehen werden;

3) abwickeln;
fig. (in ununterbrochener Reihenfolge) ertönen lassen: (avuots) dziesmas šķeterēj[a] Aus. I, 90. cīruļi... gavilē un skaļas trallas šķeterē RA.;

4) wankend gehen
Bauske, Saikava; sich herumtreiben Warkl.;

5) aneinanderhetzen
L., U.;

6) zanken
(intr.) Saikava;

7) aufwerfen:
blondīne ar... šķe̦te̦rē̦tuo de̦guniņu Janš. Bandavā II, 45. kas tavam šķe̦te̦rē̦tajam de̦gunam daļas gar mani? I, 329;

8) "?": trums šķeterē Br. 187;

9) falsch machen, verwirren
Pilda; Verwirrung machen St. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln:
sāka šķeterēties līdzcietības pavediens A. XX, 622. kamuolītis šķeterējās, un meita iet pēc jā Pas. IV, 391 (aus Atašiene);

2) sich herumtreiben
Lubn., Warkl.; fahren, reisen, abziehn (in verächtlicher Bedeutung) Infl. n. U.;

3) "(meitai) griezties ar puišiem" Wessen. In den Bedd. 1 - 3 und 9 nebst li. sketerioti (Miežinis) "крутить (нитки)" zu šķetere 1; in den Bedd. 5 - 6 zu šķetere 3.

Avots: ME IV, 30


šķīdums

šķîdums Ermes, eine grosse Menge, ein grosses Quantum: liels š. smalkās veļas Janš, Līgava 1, 418. ve̦se̦ls š. ļaužu Ermes.

Avots: EH II, 638


šķiest

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž 2 ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž 2 gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas 2 (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums,

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640


šķiezna

šķiêzna Bers., Gr. - Buschh., KL, Lös. (die Flachsfaser, im Gegensatz zu šķiêdra, Holzfaser), Meiran, Nerft, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Warkl., šķiezna Wid., Bielenstein Holzb. 521, Memelshof, Wessen, šķiezne 8 St., Spr., Zaļmuiža, = šķiêdra, šķiêsna: šuogad liniem laba šķiezna Gr. - Buschh. bāliņš linus deve puoda šķieznes skaitīdams Domopol n. FBR. IV, 73. es sasprēdu linu sauju pa vienai šķieznītei VL. aus Lubn. gaļas šķieznas Pūrs III, 27. baltie mati šķieznās plivinās caur zaļiem stādiem Stari I, 205. "kuokam ir šķiêzna 2 , linam - šķiedra" Bauske. - "sleja": izgriezt kuokam mizā šķiêznu Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 54


šķilt

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt 2 Kl., šķil˜t 2 Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu 2 Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu 2 ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40


šķiltin

šķil˜tin, zur Verstärkung von šķil˜t: valuodas šķiltin šķiļas LP. I, 153. vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304.

Avots: ME IV, 41


šķimbulis

šķimbulis, ein Stück (?): vienu gaļas šķimbuli viņš iebāzis ... mutē Pas. XIV, 303.

Avots: EH II, 636


šķiņķis

I šķiņ̃ķis, der Schinken; šķinķis gaļas Etn. IV, 151. Nebst estn. kiṅk aus mnd. schink.

Avots: ME IV, 42


šķīris

šķīris (li. skyris "Unterschied"),

1) "starpa priekš šautuves, kas minuot izceļas" Dond. (mit î 2 ), "pie aušanas dziju šķīris, kur šautuvi šauj cauri" Nigr.: šautuvei vajaguot jau trīs reiz skrējušai šķīrim cauri Janš. Bandavā II, 190. nītēs ve̦d iekšā šķēriņu, lai būtu minuot šķīris Dond.;

2) šķīris Wid., (mit ĩ) Nigr., Wandsen, šķîrs 2 (?) Dond. n. RKr. XVII, 55, der Scheitel:
taisnā šķīrī pāršķirtiem matiem Janš. Bandavā I, 71. tev šķīrs (für šķīris?) nav taisns Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 49


šķīst

šķîst (li. skysti "dünnflüssig werden"), šķîstu, šķîdu, auseinanderfallen U., auseinandergehn; zergehen, zerschellen U.; (nach allen Seiten hin) spritzen, sprühen: glāze drupās šķīst A. XX, 759, skaidas vien šķīst uz visām pusēm JR. IV, 82. kur cirtīšu, tur šķīdīs LP. II, 61. e̦ze̦rā pie krasta viļņi šķīst JR. IV, 24. pa ceļiem šķīdušiem Austriņš. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. brauc, ka dubļi vien šķīst Dr. skriet, ka dzirksteles vien šķīstuot Etn. I, 96. kalējam šķīda nuo āmura dzirkstis A. XX, 35. zirgs, kuram dzirksteles šķīst pa nāsīm un zem pakavām Pūrs I, 115. gar acīm uguns vien šķīst LP. VII, 627. sāka šķīst asaras MWM. VIII, 18. vecītis sazvīruojis ar... Rūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557. Zu škiêst.

Avots: ME IV, 49


sklimstēns

sklim̃stê̦ns, ein Stück: gaļas sklimstē̦ns Rutzau. Vgl. klimšķis und li. sklimstai "Stücke geronnenen Blutes" Geitler Lit. Stud. 109.

Avots: ME II, 883


skremstele

skremstele,

1) skrem̃stele Drsth., Jürg., Mesoten, (mit èm 2) Lis., Golg., Saikava, Adleenen, der Knorpel Tirs. n. RKr. XVII, 77; N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; MW. n. U.: labās auss skremstelē sāpes... iedzeļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 214;

2) skremste Wid., die Luftröhre
Tirs. n. RKr. XVII, 77, Fest.: saņemšu aiz skremsteles Fest.;

3) skrem̃stelīte "ein kleines Stückchen"
Drsth.: skr. gaļas. Vgl. kremstele resp. (wenn mit x aus ks-) r. хрящъ "Knorpel".

Avots: ME III, 891


skrimšķis

skrim̃šķis Frauenb. "mīksts kauls nuo vārītas gaļas" (ein Knorpel?). Vgl. krimšķis.

Avots: EH II, 510



skume

skume, skumes Serbigal, = skumjas, die Betrübnis: skume un raudāšana saceļas muižinieka mājā Pas. IV, 517 (aus Dricē̦ni). dziļu skumi draugu sirdīs Lotgalits 1922, I, 2.

Avots: ME III, 903


šļākoņa

šļākuoņa, der Guss: ūdens kaucuot šļākuoņām pret zemi gāžas Rainis Tāļas n. 63.

Avots: ME IV, 69


šļaucīt

šļaũcît Arrasch, Drosth., Nötk., PS., Schujen, Smilt., šļàucît 2 Altenwoga, Bers., Druw., Gr. - Buschh., Lennew., Lis., Mar., Selsau, Warkl., šļaûcît Kl., Wolmarshof, šļaucît N. - Peb., -ku, -cĩju, stteichend glatt machen (mit àu 2 in Lubn. und Sessw.), streicheln, massieren (mit in Bers., Lubn. und Sessw.; in Kokn. nur von Tieren), reiben: šļaucīt nuovītu virvi pa ruokām Lis., Warkl. u. a. Kaupurs abām ruokām stīvēja un šļaucīja stīvuo uzkre̦kla apkaklīti Seibolt. bārzdu šļaucīt LA. muguru šļaucīt Druw. ruoku šļaucīt (massieren) Bers. u. a.; mit Händen spülen, (das Wasser) ausdrücken (aus gespülter Wäsche) Bers., Kokn.; recken Lennew., Odsen; schlagen Sawensee. Refl. -tiês,

1) šļaucîtiês Lennew., Odsen, Spr., Wessen, (mit aũ) N. - Feb., Nötk., (mit àu 2 ) Lis., (mit aû) Arrasch, Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Warkl., Wolmarshof, (mit 2 ) Grünwald, sich recken
U., sich rekeln: pa gultu šļaucīties Lis. u. a, zināja, ka... nav jāceļas..., ka var šļaucīties, cik patīkas Duomas II, 503. uz dīvāna laiski šļaucīdamies III, 516. pamašas dabū, kad gadās iet pāri tai vietai, kur suns šļaucījies Etn. IV, 115. čūskas šļaucījās saulē Warkl. D. zãles vidū šļaucījās ar ruokām Stari II, 592;

2) sich reiben U.; einander liebkosen (mit aû) Saikava. šļaucît und šļaucîtiês 2 wohl zu slaukt, während šļaucîtiês I zur Wurzel sleu- "schlaff"
(bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 ff.) gehtiren könnte.

Avots: ME IV, 65


slēmere

slẽmere Planhof "sluoksne, luoksne": gaļas, drēbes slẽmere Salis. Wohl aus *stlēmere, und dies mit Metathese aus strẽmele.

Avots: ME III, 928


slenderēt

sleñderêt Dond., Ahs., -ẽju, intr., schlendern, bummeln U.: kâ tev tâ vaļas apkārt slenderēt? Ahs. bez darba slenderēt Duomas IV, 3. kam, tautieti, tu slenderē (Var.: vazājies) te pa mūsu ganeklim? BW. 29506, 1. Aus nd. slendern.

Avots: ME III, 925


sliedne

slìedne Smilt., = sliede, die Spur, das Geleise Trik.: gan pazinu tās sliednītes (Var.: pēdiņas), kur gājuši bāra bē̦rni: sīki suoļi, dziļas pē̦das BW. 4005 var. kur ... nesēji stigdami gājuši, palikušas lielas sliednes Upīte Medn. laiki. ceļa malā, kādus ... suoļus nuo ragavu sliednes ebenda.

Avots: ME III, 938


sliet

slìet,

1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡

3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,

1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.

Avots: EH II, 528


slīkt

slìkt: mit î 2 auch Pussen n. FBR. XX, 7, mit î auch Alswig,

1): sinken
Lng.; viducis gultai slîkst 2 iekšā Seyershof. tâ slĩkst zari, kad tik pilni Frauenb.; "pamazām stiepties un karāties" (mit î ) Nautrēni; "stiepties" (mit î 2 ) Seyershof: diena jau slīkst gaŗumā. dzīpari neslīkst, bet veļas vien;

2): ertrinken
Salis: ve̦cās grāvju vietās guovis pavasaŗuos slîka 2 Salis. mums kartupi slìkst 2 ūdinē Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich ertränken: cilvē̦ki kārušies un slîkušies 2 .

Avots: EH II, 527


slits

I slikts,

1): slikta kārta, eine einfarbig gestrickte Reihe bei einem farbig gemusterten Strickzeug
Salis;

2): auch Liepna, Seyershof. Subst. sliktums: bez sliktuma labumu nav Kaltenbr. nuo tam ceļas visādi sliktumi (= ļaunumi, nelabumi, nelaimes) Salis.

Avots: EH II, 525


šļoka

šļuoka, ‡

3) "?": kuo tā lielā š. (mit 2 ) tur šļuôkājas 2 pa gultu, ka neceļas augšā? Lems.

Avots: EH II, 648


slotrans

slotrans, slotrams, ein flüssiges Frass für Kühe od. Schweine; eine Tunke, Sauce Dond.: kādu slotramu tu še esi savārījis! Dond. sataisi kādu slotranu pie ce̦ptas cūkgaļas! ebenda RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 940


smadzenes

smadzenes (li. smãgenės "Gehirn; Knochenmark"), smadzenis (nom. pl.; li. smagenys) Spriņģis, Peb., smadze̦ni Gr.-Buschhof, sowie Sussei n. FBR. VII, 140, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, smadzeņi, smadzines PlKur., smadziņi Rutzau n. FBR. VII, 122, smadziņi Mar. n. RKr. XVII, 136,

1) das Gehirn
(smadzenes Deg., Wolm., Siuxt, Selg., Wandsen, Kurs., Behnen, Grünh., Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Ermes, Arrasch, Jürg., Saikava, AP., Karls., smadzeņi Spr., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Wolmarshof, Salis, n. pl. smadzenis Lis., smadziņi Dond., Dunika, Warkl.); das Mark in den Knochen U.: izdauzīja visus smadzeņus nuo galvas Pas. I, 147. cilvē̦ka smadzeņi A. v. J. 1896, S. 242. ja uznāks vēl lietus, tad pielîs kâ smadzeņi. tam nav smadzeņu galvā ne tik daudz, cik vistas kājā gaļas Jlg. RKr. II, s. v. 545. smadzeņu kauss U., die Hirnschale. igauņiem vēl smadzeņi kauluos Kundz. Kronv. 102 dzīres nuo šķīsta vīna, nuo taukiem, smadze̦niem (ein Mahl von... Fett, von Mark) Glück Jes. 25, 6;

2) smadzenes Ruj., Salisb., Allend., Lemsal n. U., Deg., Kurs., Frauenb., Siuxt, Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, PS., smadziņi Dond., smadzeņi Salis, = smaganas, das Zahnfleisch. Vgl. auch smedzenis, li. nom. pl, smãgens "Gehirn", nom. pl. smegenys "Knochenmark, Gehirn". Neben slav. mozgъ, av, mazga- "Mark, Gehirn", ahd. marg, ai, majján- "Knochenmark" stehend, dürfte li.-le. smagen- am ehesten dissimilatorisch oder durch le. smags, li. smagus "schwer zu tragen" beeinflusst aus *smazgen entstanden sein, dessen s- (nach Walde KZ. XXXIV, 514, s. auch Vrgl. Wrtb. II, 309) vielleicht aus li. smãkrės "Gehirn" bezogen ist. Vgl. auch Pedersen Mater. i prace I, I69.

Avots: ME III, 947


smagnējs

smagnējs Etn. III, 165, schwer, schwer lastend, schwerfällig: sm. makuonis Saul. R. I, 96. pagrabs tik smagnējs (feucht, dumpf?), tik smagnēji ve̦lgans V. Egl. Eleģijas 112. smagnējas skaņas Stari III, 98. jūdu slevietes ir bijušas smagnēji daiļas Veselis Saules kaps. 17. zieduoša sieviete, smagnēji līkstuoša kâ leva Tīr. jaudis. viss... ir tik māksluots, slimīgs un smagnējs Latvija.

Avots: ME III, 948


smaļš

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953


smarda

smarda (r. сморóда "Johannisbeere"),

1) Geruch:
tad nu gan ce̦p saimnieku galā! nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. linu mārkā stipra smar̂da Arrasch;

2) "Appetit, Verlangen" :
nav vēl ne˙kādas smardas uz ēšanu Alksn.-Zund. smarda man mutē pēc skābputras Naud. n. Etn. I, 7;

3) "?": Sprw. kāds aizdars, tāda smarda (vom Einsender wohl falsch mit "gaļas piede̦vas; pielikumi pie ēdiena" interpretiert; wohl gleichbed. mit smarda

1) Alksn.-Zund. Wenigstens in der Bed. 1 zu smirdêt; zur Bed. 2 vgl. smarti.

Avots: ME III, 953, 954


šmataks

šmataks, ein grosses Stück Golg., Lubn., Meiran, Wessen: nuogriêz labu gaļas šmataku! Mar. n. RKr. XV, 140. Aus r. шматóкъ "Stück".

Avots: ME IV, 81


šmatrs

šmatrs, ein Stück: šmatrs zemes, maizes, gaļas Plm. n. RKr. XVII, 82. Umbildung von šmats.

Avots: ME IV, 81


smelt

I smelˆt: tur viņi smeļ tās zuvis ("= zvejuo") Frauenb. Refl. -tiês,

2) eindringen (von einer Flüssigkeit):
e̦ze̦rs pilns cilvē̦ku; ūdens smeļas mutēs Pas. X, 163. Subst. smêlẽjs: vanagam lieli nagi, - tas gaļiņas smēlējiņš BW. 2686, 7. brē̦gas smēlejiņa 20527, 3 var.

Avots: EH II, 536


smirdīgs

smir̂dîgs, Geruch verbreitend, stinkend: smirdīgs gaļas gabals Mar. n. RKr. XV, 136. smirdīgs gaiss valdīja kruogā Purap. J. str. 161. smirdīgā rūpniecība MWM. IX, 800. cilvē̦ks . . . bija briesmīgi nejauks un smirdīgs Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: ME III, 965, 966


šņakšķēt

šņakšķêt Bers., Grünw., = šņakstêt: ē̦d, ka šņakšķ vien Schibbenhof. suņa zuobuos šņakšķēja gaļas gabals Lennew. klusums . . . savādas šņakšķēšanas ("?") ... traucē̦ts Daugava I, 1098.

Avots: ME IV, 91


snaust

snaũst (li. snáusti), snaũžu, snaũdu, schlummern, schlafen: kas snauž, tas neduomā uz ļaunu JIgRKr. II, sak. v. 549, snaudin (Var.: snaustin) snauda vakarā BW. 11337 (ähnlich 6754 und 8013). izlikās snaužus LP. VI, 26. Subst. snaũšana, das Schlummern Konv. 2 3939. snaũdẽjs, f. -ja, wer (oft) schlummert: snaudējs pieceļas LP. IV, 25. sauca mani snaudējiņu BW. 8537, 5 var. Nebst li. snústi "unwillkürlich einschlafen", snudà "wer gern schläft" wohl zu gr. νυτάζω "bin schläfrig" (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 697, Persson Beitr. 3283, W. Schulze KZ. XXIX, 263, Fraenkel Nom, ag. 11, 61, FalkTorp 1100) und (nach Potebnja PФB. IV, 206) r. dial. снулый".

Avots: ME III, 973, 974


sniegonis

snieguonis,* snieguona*, ein Schnee Gipfel; Lawine; Gletscher (?): lejā sūta smagas snieguoņas (Lawinen) Vilh. Tells 65. sauc tevi snieguoņu pauruos Apskats 1902, S. 21. pakāpjas kalnā, snieguoņuos Duomas II, 275. snieguoņu gali Vēr. II, 689. kâ mūžīgs snieguon[i]s tas uz manim uzveļas Asp. Vaidel. 62. kâ karstu uguns (apkampj) saltuo snieguoni Asp. MWM. 1896, S. 878.

Avots: ME III, 979


sniekties

sniekt(iês) Gr.-Autz, Siuxt n. U., Burtn., Salisb., Lieven-Bersen, Stenden, (mit iẽ) Wandsen, Katzd., (mit ìe 2 ) Heidenfeld, Fehgen, Festen, Kokn., Sauken, Nerft, = sniegt(iês): nāc, māmiņa, sniec ruociņu! BW. 17901 var. bē̦rns nevar luogu snìekt 2 (erreichen) Saikava. sniekt 2 (ausstrecken) ruoku Golg. līdz kuo šī tur sniekusies LP. V, 74. astēs iekuost sniecas MWM. VII, 607. de̦guns tālu sniecas Stari II, 901. upe sniecas uz . . . kalnājiem Rainis Tāļas n. 54. Vielleicht aus sniegt+ *siekt (= li. siekti "ausstrecken die Hand nach").

Avots: ME III, 979


sniekties

sniekt(iês) Gr.-Autz, Siuxt n. U., Burtn., Salisb., Lieven-Bersen, Stenden, (mit iẽ) Wandsen, Katzd., (mit ìe 2 ) Heidenfeld, Fehgen, Festen, Kokn., Sauken, Nerft, = sniegt(iês): nāc, māmiņa, sniec ruociņu! BW. 17901 var. bē̦rns nevar luogu snìekt 2 (erreichen) Saikava. sniekt 2 (ausstrecken) ruoku Golg. līdz kuo šī tur sniekusies LP. V, 74. astēs iekuost sniecas MWM. VII, 607. de̦guns tālu sniecas Stari II, 901. upe sniecas uz . . . kalnājiem Rainis Tāļas n. 54. Vielleicht aus sniegt+ *siekt (= li. siekti "ausstrecken die Hand nach").

Avots: ME III, 979


šņucis

šņucis,

1): auch Kalz., Nötk.; "der Rüssel"
Für.;

4): tãds šņucītis gaļas Kalz.

Avots: EH II, 653


spaidoņa

spaiduoņa, der Druck: guļas kâ spaiduoņa uz dvēseli B. V.; tur bij liela spaiduoņa (Gedränge) Golg., Bers., (mit 2 ) Bauske.

Avots: ME III, 980


spārnot

spārnuôt: auch (mit âr 2 ) Seyershof: (mē̦slu vabuole) zirgu mē̦sluos ceļas augšā - spārnuo un skrien un rūc. ‡ Refl. -tiês (> spârnates) Salis "celties spārnuos, kustināt spārnus": lai zuosis nedabū s.

Avots: EH II, 547


spengole

spe̦nguole: auch (mit e̦ñ ) Rutzau; guovis ... klēžuo vakariem apaļas kâ spe̦nguoles .., mājup Janš. Mežv. ļ. II, 345.

Avots: EH II, 548


spļaudakas

spļaũdakas Wolm., Ronneb., Smilt., spļaudakas L., Mag. IX, 2, 223, Pas. III, 228 (aus Warkh.), spļaũdalas PS., spļaudalas L., Manz. Lettus, U., spļaudaļas Glück, spļaudas LKVv., Wid., spļaudeklis U., splaũdekļi Sassm., Salis, spļaũde̦kli Wolm., spļāvekļi RA., der Speichel, das Ausgespieene: es neapslēpu savu vaigu nuo nievāšanas un spļaudaļām Glück Jesaias 50, 6. kamē̦r cilvē̦ks dzīvuo, izme̦t viņš... spļaudaļas Sirach 10, 9. cits acīs spļaudakas ieme̦t Diez. nuo ve̦lna kraukaļām ulz spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. - dzęguzes spļaudakas od. spļaudekļi, der Kuckucksspeichel, eine weisse, schleimige Masse auf einigen Pflanzen, besonders Weiden und Gräsern, den Aufenthaltsort eines Insekts bezeichnend Ar. laumas spļaudeklis, gasteromycetes. Nebst li. spjáudals (Bezzenberger Lit. Forsch. 174) zu spļaudît.

Avots: ME III, 1007



spoguļots

spuoguļuôt, ‡ Subst. spuoguļuôtāja, eine die sich im Spiegel betrachtet: gar pašu šuo spuoguļuotāju viņam nebij nèkādas ... daļas A. Upītis Ģertr. 161.

Avots: EH II, 566


sprēdaļa

sprē̦daļa,

1) die Spinnerin:
sprēdi, sprē̦daliņa! BW. V, S. 236. sprē̦daļas pirkstiņi . . nevar smalkās dzijtiņas sprēst BW. 7047;

2) = prē̦daļa: snaudaļa sprē̦daļu vērpa BW. 6801.

Avots: ME III, 1016


sprēgināt

sprẽ̦ginât (sic!) Orellen, fact. zu sprẽ̦gât, sprẽ̦guôt, bersten, platzen machen: sprẽ̦guošana ceļas nuo tam, ka bāž ruokas ūdenī un iet ārā vējā; tad vējš viņas sprẽ̦gina.

Avots: EH II, 558, 559


sprēslītis

sprēslītis (unter sprẽslîca): kuodeļas sprēslits BW. 18210 var.

Avots: EH II, 559


sprūst

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst 2 Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û 2 ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene 2 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026


spundecis

spundecis od. spunde̦cs "?": māsiņa puisē̦nus spunde̦cus lamāja. sēdi nu, māsiņa, spundečam sānuos! BW. 22774 1; spuñdecis "kam acis - apaļas kâ spundes, uz âru izspiestas" Nötk.; "ein dickbäuchiges Kind" Bauske.

Avots: ME III, 1029


stabs

stabs (li. stãbas "Pfosten, Säule; Götzenbild; Schlagfluss"),

1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;

2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,

a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;

b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;

c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;

d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.

Avots: ME III, 1036


staigns

stàigns C.,

1) stàigns Jürg., (mit ài 2 ) Lis., Schwanb., staigns PS., Adleenen, staĩgns Bershof, auch staigņš, morastig, quebbig, einschiessend
U.: dziļas upes, staigni purvi līdz tautieša nuovadam VL. staigņa purva galiņā BW. 8877 var. (änlich: 15916). kur dūksts vis˙staignaka Aps.;

2) "?": zirga staignie suoļi iztraucēja Jē̦kabu nuo darba A. v. J. 1899, S. 123. Subst. stàignums C., eine quebbige, einschiessende Stelle
U.: (fig.) dzīves staignums Stari III, 266. In der Bed. 1 zu staigs.

Avots: ME III, 1039


staipīgs

stàipîgs C., sich rankend, streckend; elastisch, dehnbar Kurl., Smilt., V.: tievās, staipīgās stīgas D. Kleinb. J. 34, staipīga masa Konv. 2 4056. staipīgs, sīksts māls Veselis Saules kapsē̦ta 44. staipīgs piens Etn. II, 119, Celm. sirds ir staipīgs gaļas maciņš Puriņš Nauda 41. (fig.) staipīgu skatu MWM. X, 205.

Avots: ME III, 1040


staknīt

staknît, Refl. -tiês,

2): viņš ar jau sāk s. uz pakaļas kājām Saikava.

Avots: EH II, 569


staks

I staks, gestossener Hanf U., Ogershof n. Etn. I, 20, Nerft, Bielenstein Holzb. 267 (hochle.), Stelph., Vīt. 52; vāli, ar kuŗu mē̦dz piestā staku grūst A. Grīns Septiņi un viens 118. kur būs ņemt staka piestu BW. 20213. ar tiem staka (Var.; kaņepju) pīrāgiem 33259, 1 var. jāsmērējuot ar staka sīvu, t. i. ar tuo sulu, kas izceļas staku grūžuot Etn. III, 174. viņš uz staka, kâ lācis uz me̦dus, er liebt so den Hanf, wie der Bär den Honig Saussen. vgl. staknît 1.

Avots: ME III, 1041, 1042


štalpaks

štalpaks, ein Stück: apēst tik lielu štalpaku gaļas Lubn. n. Etn. II, 34.

Avots: ME IV, 102


stampa

stam̃pa: auch (mit am̂ 2 ) Orellen,

1): auch AP., Iw., Ramkau, (mit àm 2 ) Saikava; ar stampu stampājama BW. 9762 var. mālu s. de̦r mālu samīcīšanai Frauenb.;

2); auch Oknist; "kakla skriemeļi" Warkl.;

4) stampas A.-Schwanb., eine vom Vieh ausgetretene Wiese; vom Vieh in den Schlamm getretenes Gras;


5) "vienā pajemienā izstampājamais (izmazgājamais) veļas daudzums" Saikava (mit àm 2 ): nu jau šī s. būs izstampāta.

Avots: EH II, 570


starpa

star̂pa, star̂ps 2 Salis, starps L., U.,

1) lokal, der Zwischenraum
U., die Strecke, Entfernung zwischen zwei Gegenständen; kalnu starpās ir dziļas ielejas LP. VII, 477. vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot (die Strecken zwischen den Dörfern zurücklegend) BW. 7319. tam lietum vajadzēja ķert vispāri, bet uz tik lielas starpas lietus izdalās A. v. J. 1898, S. 7. izņēma sē̦tai vienā starpā kārtis Kaudz. M. 17. kāju starpa LP. V, 54, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen; vajaguot bikses nuomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājuoties Etn. III, 77. izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431, 2 var. tev ir plats kāju starps 34406. pirkstu starpa, der Raum zwischen zwei Fingern; pirkstu starpās tie turēja de̦guošas sveces BW. III, 1, S. 91. kuoku starpa, eine Allee Bergm. n. U. tāļš puosta starps neļauj pie Maijas būt St. n. Plūd. Llv. II, 196. ak tu augstais debess starps! 170;

2) temporal, der Zwischenraum
U., die Zwischenzeit; laiku starpās Vēr. II, 1255. starpu laiks Mag. XX, 3, 61, die Zwischenzeit. guovs me̦t gaŗu starpu, die Kuh ist (vor dem Kalben) längere Zeit nicht milchend Tirs., Plm. pa tuo starpu U., pa tam starpam U., pa tām starpām, während dessen, unterdessen; pa tuo starpu bij sasniegta jūŗas mala LP. III, 78. pa tuo starpu brālis... bij aizgājis IV, 143. pa(r) tuo starpu, kalet tie saskrēja, zaķis bij krāsns augšā VI, 250. pa tam starpam bij gadījies ļaunajam ienākt VII, 41, pa tām starpām meitiņa uzaugusi par... skaistu jaunavu VI, 310;

3) der Unterschied
U.;

4) der Zwist;
nekaiš nieka ne˙vienam brāļu starpas līdzināt; brāļi paši bārušies, paši labi saderēja BW. 3465;

5) starpas vīrs St., Unterhändler; starpa vīrs Glück Hiob 9, 33, ein Schiedsmann;

6) mēnešu starpas St. "Mondslichter";

7) "stirpas puosms"(star̂pa) Druw. - Daneben ohne s- li, tárpas "Zwischenraum",
wozu nach J. Schmidt Vok. lI, 139, Torbiörnsson Liqmet. II, 85, Krček Grupy 731, Persson Beitr. 858 ksl. trapъ "Grube".

Avots: ME III, 1046


stāvu

stãvu Līn., stàvu 2 Mar. n. RKr. XVII, 117, stāvu U., stãvus Līn., stāvus U., Adv.,

1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām 2 Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;

2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;

3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;

4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.

Avots: ME III, 1055, 1056


steidzība

stèidzĩba,* die Eiligkeit Wid., die Eile; ar viņas gadiem nepiemē̦ruotu steidzību viņa paceļas Vārpas 6. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618. tuo darījām steidzības labad B. Vēstn. samē̦sluojuot zemi steidzībā līdza atne̦stiem... mē̦sliem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 90.

Avots: ME III, 1058


stērkāt

II stẽ̦rkât Iw. "cirst baļķim, kuo grib aptēst, ik pa 2 pē̦dām ruobus līdz šņuorei, lai var vieglāk atskaldīt tešamās daļas". Vgl. stē̦kât I und stèķêt 2 .

Avots: EH II, 577


stienis

stiẽnis C., stìenis 2 Prl., stiẽne Karls.,

1) stiẽnis Salis, stienis Wid., stiens U., stiene U., eine Stange (Eisen od. and. Metall):
tuornis būvē̦ts... dzelzs stieņiem MWM. VI, 394. kalēji ieme̦t četrus stienus ēzē un karsē LP. VI, 480. tē̦vs... sagrābj stieni, ieliek ugunī un grib pušu skruotēt IV, 1. sudraba stienīšu vērtība Antrop. II, 98;

2) Plur. stiẽņi BI., ein Gestell aus Stangeneisen zum Aufstellen der Kessel
Seew. n. U., ein Gerüst aus Eisenstangen auf dem Kochherd Mag. XIII, 2, 55; die Eisenplatte auf dem englischen Küchenherd U.;

3) die Brechstange
Kurl. n. U.;

4) gaļas stienis, ein grosses, längliches Stück Fleisch
Grünh. Nebst steiņi

und estn. tēn "Eisenstange"
aus mnd. tēn, tein "Metal Istab".

Avots: ME IV, 1078, 1079



straume

stràume Wolm., Serbig., AP., Neuenb., straûme 2 Ruj., Salis, Lin., Iw., stràume 2 KL, Prl., Lös., Preili, strauma Bielenstein Holzb. 630, stràuma 2 Prl., Nerft, Plur. straumi (aus straujumi?), der Strom U., die Strömung; die Stromschnelle Bielenstein Holzb. 636: laiviņā iekšā un laiž pa straumi uz leju LP. IV, 222. meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes te̦k VL. upē metu vaiņadziņu, lai vizina upes straume BW. 6150, l. vē̦rpstuvīte virs ūdeņa līguojās; met, straumīte, maliņā! 1891, 2. upīte, kuŗā tūliņ pēc straumiem se̦kuo dziļas dzelmes A. v. J. 1901, S. 316. asaras straumēm te̦k BW. 17519, 4. (lietus) straumu straumiem, Kaudz. R., in Strömen. gaisa straume A. XX, 267. Nebst li. sriaumė (Miežinis) oder straumuo dass. und gr. ρ'εῦμα "Fiut, Strom" zu straujš (s. dies).

Avots: ME IV, 1082


strūkla

strũkla C., Karls., Līn., Iw., strùkla 2 Prl.,

1) strũkla PS., strūkle, eine Wasserader
U.; eine besondere Schicht (Ader, Metallader) in der Erde, z. B. Granitschicht Biel. n. U.;

2) strũkla C., Nötk., Ermes, Arrasch, Jürg., Bauske, Dunika, Dond., strùkla 2 Sessw., strũkle Wandsen, strùkle 2 Schwanb., Golg., Gr. - Buschh., strūkle Memelshof, der Strahl, Wasserstrahl:
ūdens strūkle Kaudz. ūdens te̦k strūklām Dunika, Bauske. lietus strūklas Stari I, 377. lietus gāžas strūklēm Iw. (mit ũ), Memelshof, Wandsen. asins strūkle Schwanb., Golg., Gr. - Buschh. asins te̦k strūklām Arrasch, Jürg. šķidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. 2 697. - strūklām stiepdamās ceļas uz augšu... migla Vēr. 1, 1027. uzpīpējis, tas izpūta dūmu strūklu MWM.;

3) strũkla Dond., strũklis (li. strūklys "Rinnsel"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 178) Dond., Wandsen, ein Eiszapfen (am Dach);

4) ein Lichtstrahl, z. B. Lichtsäulen des Nordlichts
Kronw. n. U. Nebst li. struklė "Wasserstrahl" zu straujš, s. Leskien Abl. 310.

Avots: ME IV, 1097


strungots

strunguots "?": svikļu un kāpuostu lapu cietākās, strunguotās daļas Janš. Mežv. ļ. I, 13.

Avots: EH II, 590


stubelēt

stubelêt Seyershof, an unrechter Stelle sich betätigen: kuo tu te stubelē, kur tev ne˙kādas daļas nav? Refl. -tiês ebenda, zögern, zaudern: kuo tu vēl stubelējies, ka nesāc maizi jaut?

Avots: EH II, 592


stubraks

stubraks Lems., ein Stück: duod man kādu stubraku maizes vai gaļas!

Avots: EH II, 592


sūba

sūba* der Beschlag (was sich ans Glas oder Metall ansetzt): rūtes... zem zaļas sūbas se̦ga MWM. VIII, 89.

Avots: ME III, 1129


suka

I suka,

1): die Bürste
AP., A.-Schwanb.; ar linu suku nuocē̦rt liniem puogaļas Linden in Kurl., Salis. Plur. sukas,

1): linu s. (puogaļu nuociršanai) AP., Kaltenbr., Sonnaxt; ar sukām ruokā strādājam pie zirgu tīrīšanas Janš. Dzimtene V, 282. kumeļš zviedza ... mīkstas sukas (od. gen. s. ?) kāruodams Tdz. 59410; sukas "vilnas vē̦rptuve" (?) Saikava: sukās vilnu sukā, sprēž un šķeterē un veļ ar.

Avots: EH II, 600


suksītis

suksītis Seyershof, ein Bisschen: ne˙vienu suksīti gaļas vairs nedabū ēst.

Avots: EH II, 601


sula

sula (li. sulà "der fliessende Baumsalt", apr. sulo "geronnene Milch"), sule PlKur., eine sich absondernde Flüssigkeit, wie Saft von Bäumen: bē̦rzu sula U. oder sulas Wolm., Schwanb., Birkenwasser; piena sula oder suliņa U. resp. sulas Schwanb. oder suliņas Wolm., Spr., Molken; gaļas sula, Fleischbrühe; asins sula U., Blutwasser (Serum); paniņu sulas Etn. II, 137, tās ieliek sietā lai nuosūcas sula ebenda. me̦lna sula, ein Gericht aus Schweineblut und Grütze Etn. II,137. sula, ein Gericht aus den Eingeweiden, Füssen, dem Kopf und Rückgrat vom Vieh, das weichgekocht mit Grütze (in Blut geknetet) vermengt wird Blieden n. Etn. I, 57; suliņa, ein dünnflüssiger, fetter Mehlbrei 42, ein Gericht aus Grütze und Fleisch in Wasser Grünhof. vē̦de̦ra sula Jaun. Dr. 1902, 360. sulu mēnesis Einhorn, Etn. 11, 82, der April. Zu sūlât, ai. súrā "Branntwein", av. hurā "Kumys" (wo r auf l zurückgehen kann), gr. ύ'λη; (mit langem u ) "Kot", ac. sol, norw. saula "Schlamm", ahd. sūrougi "triefäugig", an. saurr "Kot", ahd. sou, air. suth "Saft", gr. ύ'ει (mit langem υ ) "es regnet", alb. ši "Regen", ai. sundti "presst aus" u. a., s. Walde Vrgt. Wrtb. II, 468 f.

Avots: ME III, 1119


suseklis

suseklis: auch Skaista,

1): galvas s. AP., Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., BW. 26287; linu s. AP., Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., (kulstītu linu sukāšanai) Kaltenbr.; uz linu susekļa liniem nuosukā puogaļas, un ar citu susekli izpaisītuos linus iztīra nuo spaļiem un pakulām Ramkau; linu susekļi (pl. t.) un vilnas susekļi (pl. t.) Mahlup; vilnas suseklītis AP.; linu aude̦klu gludina ar susekli - drēbju sukai līdzīgu daikta Siuxt;

2): auch Frauenb.; pa susekļam "sanīdušies" Druw.

Avots: EH II, 604


suseklis

suseklis,

1) eine Bürste (aus Schweineborsten
Bielenstein Holzb. 706, Dond., Windau, Salisb.), eine Hechel Bielenstein Holzb. 373; ein Pferdestriegel Windau; die Wolltocke Kalzenau n. Bielenstein Holzb. 372: galvas suseklis, Kopfbürste U., Memelshof, Wolm.; drānas suseklis, eine Kehrbürste Manz. Lettus; linu suseklis Mērn. l. 21, Memelshof. agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapti un tad tik vēl klāt palikušās uz susekli nuosukāja Etn. III, 89. sukā villu ar ruokas suseklīšiem Vēr. I, 1453. ar susekli sukā galvu Dunika. saimeniece, glabā savu suseklīti! nu sanāca... susekliņa zadzējiņi; rītu... visiem mati jāsukā BW. 33451. susekli durt, ein Sgielchen Etn. III, 188; vilnas suseklis Lis., Golg., = kārstuvis;

2) eine Kratzbürste, ein zanksüchtiger Mensch
Nigr.; susekļa kāts, ein Zorniger Gr. - Buschhof;

3) suseklīši U., Etn. II, 82, suseklīte RKr. II, 69, Birsman, die Kornblume (centaurea cyanus);
suseklītis, eine Art lychnis. Etwa (vgl. Bielenstein LSpr. 1, 151) assimilatorisch aus *suceklis (zu sukât)?

Avots: ME III, 1125


šūte

I šūte Spr., Stockm. n. Etn. I, 90, Fest., šūts, -s Spr., Erlaa, Wessen, (mit ù 2 ) Bers., Gr.-Buschh., Kl., Kreuzb., eine Grube, Gruft, Unebenheit (auf dem Wege): kad likās ritenis šūtē, tad ve̦zums riņķī Fest. gramba, kas gramba, bet kad liekas šūtē, tad piesargies, ka neizveļas! ebenda. kamanas nuo ceļa ieskrējušas šūtē RA.; eine Erhöhung Wessen. Anscheinend nebst šūpsna und šūnas III, wenn mit š- statt s- nach einem šau- aus seu̯-, zu li. šútis "Haufen", av. sūra- "Loch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 365 ff.).

Avots: ME IV, 111, 112


svabadība

svabadĩba, die Schlaffheit (von Stricken), Ungebundenheit, Losgebundenheit; Freiheit U.: šīs visas būs vaļas un svabadības dienas Glück 1 Makk. 10, 34.

Avots: ME III, 1139


svaigs

svaigs, frisch Pas. IV, 543: svaigi augļi Konv. 2 231. vajaguot svaigas... gaļas Etn. III, 128. svaigs gaiss Kīmija 11. rīta svaigā e̦lpa Vēr. II, 565. es svaigi izturuos JlgRKr. V, 157. Subst. svaigums, die Frische: runāja nuo svaiguma un jaunības Balt. Vēstn. 1904, No 31, dārza svaigums Vēr. II, 546. pirmā svaigumā Apskats 1903, S. 225. Zu urslav. * svěžь "frisch", wenn dies le. Wort ererbt ist. Aber in alten Texten fehlt es, und auch in der lebendigen und unbeeinilussten Volkssprache ist es nirgends ermittelt, abwohl nach P. Schmidts Mitteilung J. Velme es von einer alten Frau gehört (und darauf in die Schriftsprache eingeführt) habe.

Avots: ME III, 1141


sveica

sveica(s) "?": tās auž daudz sveicas mīļas Dünsb. 15 jaunas dziesmas 6.

Avots: EH II, 613


sveicas

sveica(s) "?": tās auž daudz sveicas mīļas Dünsb. 15 jaunas dziesmas 6.

Avots: EH II, 613


svelt

I svelˆt 2 : spilve̦ns galvu sveļ kâ sakaltē̦ta dzelzs Delle Neg. nieks 120. (vējš) dzīdams sausuo un asi sveļuošuo sniegu Anna Dzilna 156 f. jūsu tuvums mani sveļ Austriņš Naidnieki 64. šī uguns atkal svēla viņā karstu ... kāri iekliegties Daugava 1939, 819. ‡ Refl. -tiês "?": turp steigties ilgas de̦g un sveļas (zu svelties "stürzen"?) Fausts (1936), 107.

Avots: EH II, 614


svērte

I svērte, = šverte: iedeva ... žāvē̦tas gaļas svērti Janš. Līgava I, 176.

Avots: EH II, 616


taciņš

taciņš,

1) "?": bļuodi bij piesme̦lti pilni taciņiem, un gaļas gabali salikti virsū Dünsb. RKr. VI, 94;

2) auch taciņa Gr.-Essern, Kandau, Deminutiv zu taks.

Avots: ME IV, 121


talināt

I talinât, (ausgebreitet) bleichen (intr.) lassen (Flachs oder Leinwand) Plutte Katal. 32: t. aude̦klu Erlaa, Peb., Schujen. linus talina divi nedēļas AP., C., Jürg., Lub., Meselau, Nötk. Zu tale.

Avots: ME IV, 127


tāls

tâls (li. tolùs) AP., Bers., KL, Lös., Prl., Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â 2) Bershof, Dond., Dunika, Nigr., Stenden, tāls Memelshof, tâļš AP., Nerft, Serbigal, (mit â 2) Bl., Kab., PlKur., Ruj., Salis, Sessau, tālš U., weit, fern: viņi nāk nuo tāļas zemes Glück Jesaias 13, 5. tāļš ceļš Kra. Vīt. 60. tāļi viesi BW. 8033 var. tālajā ciemiņā 10331 var. kurš tāļāka rada bija Biel. 1459. tāļu tālie (aus grosser Ferne kommende) braucēji LP. VII, 341. vakars nuoritēja bez tāļākiem traucēkļiem MWM. - Subst. tâlums (li. tolùmas), tâļums U., die Ferne, die Entfernung U., der Abstand: šāviena tāļumā Stāsts Krieviņ 26. nepieduošu māsiņai aiz tāluma gājumiņa (Var.: tā tālā gājumiņa) BW. 18090, 7 var. tāļu tāļumā sniega mākuonis JR. V, 125. auga arī tāļumi arvien lielumā Kaudz. M. 233. kur debess ar zemi tiekas, kur tālums neplūst vairs Rainis Tālas n. 54. Zu apr. tālis "weiter" und (nach Matzenauer LF. XII, 177 und Zubatý AfslPh. XVI, 388 f.) čech. otáleti "cunctari"; slav. dalь "Ferne" nach Zubatý I. c. mit d- statt t- unter dem Einfluss von davě und dьlgъ.

Avots: ME IV, 146


tantarkājis

tañtarkājis Nigr., tantars Alksnis-Zundulis, ein Taumelnder (?): leiti, leiti, tantarkāji! BW. 21017 var. tantars tāds - veļas, ka de̦gunu nuolauzīs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 130


tarkšķināt

tar̃kšķinât Bauske, Blieden, tarkšinât, klappern (vom Storch) Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169, U.: kâ starķis tarkšķinādams uz ligzdas Latvija. sitējs . . . tarkšķinādams ar īkšķi RKr. XVI, 230; schnarren (von der Wachtel): tīrumā tarkšķināja grieza A. XX, 14. grieze... tarkškina savas ... nuotes Plūd. Mazā And. bērn. atm. 8; mit einem tarkšķis (auf der Jagd) lärmen Memelshof: kad tuo (tarkšķi) ātri griež un tarkšķina, tad ceļas nejauki skarbs . . . truoksnis Janš. Mežv. ļaudis II, 391.

Avots: ME IV, 133


tašķīt

tašķît (li. taškýti "[Dickflüssiges] mehrfach so werfen, dass es spritzt"), spritzen (tr.), sprengen; (spritzend) beflecken, besudeln Nötk.: t. ar airi ūdeni uz visām pusēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16. ūdeni tašķīt (sist ūdenī tâ, ka tašķas) Grünh. Refl. -tiês, mit einer dickflüssigen, weichen Masse um sich spritzen (šķiesties) Bers. (hier auch tašķêtiês dass.): tašķīties ar dūņām Saul. R. I, 143; spritzen (intr.), šļakstīties Pārtic. un nabadz. 14: ūdens tašķītuos vecītim acīs LP. VII, 1319. ūdeņi veļas un putuo un tašķās un kŗāc Plūd. LR. IV, 363. dubļainā laikā uz ceļa tašķās Grünh.; sich abspritzen RKr. XVII, 58, sich beschmieren. Zu li. tãškas "Tropfen", teškiù "schleudere Breiartiges oder Dickflüssiges, dass es spritzt", teškė´ti "in dicken Tropfen spritzend fallen" und (richtig?) tašinti "tropfen lassen, fliessen" (bei Geitler Lit. Stud. 116). Dazu stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 189 ksl. těštiti "fundere".

Avots: ME IV, 135


tēna

tē̦na,

1) = tēne 3, ein Hautausschlag, blasenartiger Gesichtsausschlag bei Kindern U. ("wenig bekannt");

2) ein sehr abgemagerter Mensch:
nuo lielas guļas palika tē̦na, kauli un āda vien, - kur spē̦ks rasies! Naud. n. Etn. I, 106. Zu tēne.

Avots: ME IV, 171, 172


tenka

te̦nka,

1) te̦nka U., Nigr., Popen, (mit e̦ñ) Dond., Dunika, Frauenb., Plur. te̦nkas Naud., (mit e̦ñ) Iw., Līn., Geschwätz, Unsinn
U.: bābu te̦nkas Vēr. II, 652. kas nu te̦nkām ticēs! neprātnieki, kas ļaužu tukšām te̦nkām tic Krilova pas. 30. tā tāda te̦nka vien būs! Dond., Frauenb. viņš garas te̦nkas stāsta Dond. pilnīgi nedibinātas ir tās te̦nkas Vēr. I, 1284. kas viņam daļas gar tādām te̦nkām? LP. VI, 568. - te̦nku dziesmas "Volkslieder, welche den Kindern vorgesagt werden" B. Vēstn. -te̦nku puolis, ein Schwätzer;

2) comm., ein Schwätzer, Hasenfuss, Haselierer
U., Naud., Nigr.: kruodzenieks liels te̦nka Nigr. duomā, ka tev ticēs? kas tad tevi nepazīst, kāds tu te̦nka esi! Naud. Zu tenkt 1.

Avots: ME IV, 164


tergavāt

te̦rgavât, -ãju, tergavuôt, schwatzen (te̦rgavāt) Wid., (te̦r̂gavât 2 ) Schibbenhof, Siuxt, (ter̂gavuôt 2 ) Bauske, (tè̦rgavuôt 2 ) Gr.-Buschh., (tergavuôt) Tals., sich (laut und lange [ter-gavāt] Gramsden) unterhalten (ter̂gavlt) Wolmarshof, (tè̦rgavât 2 ) Golg. Saikava, Sessw.: kuo nu te̦rgavā niekus! tagad man nav vaļas tergavuot Vīt. 31. viņas laikam te̦rgavuo A. v. J. 1892, 1, 67. ne˙kad nevajaga gari te̦rgavuot A. v. J. 1893, S. 140. Vgl. targavât, targavuôt; mit e̦r aus ar? Das e, (für a) könnte auch aus te̦rgât stammen, falls dies zur Wurzel von terêt gehört.

Avots: ME IV, 166


tervelēt

I ter̂velêt C., (mit er̂ 2 ) Segew., (mit er̃) Gotthardsberg, (mit èr 2 ) Adsel, Fehgen, Geistershof, Lubn., N.-Schwanb., Stomersee, Tirsen, -ẽju, viel und schnell, aber dabei undeutlich und unzusammenhängend sprechen (besonders von Kindern gesagt) Drosth., Erlaa, Selsau: bē̦rni, sanākuši pulciņā, vare̦n tervelē Drosth. kuo tu tik daudz tervelē? Gotthardsberg. neliec vaļas tervelēt ar citiem terveļiem! BW. 27016, 3 var.

Avots: ME IV, 167


tervelis

tervelis, ein Schwätzer (?): neliec vaļas tervelēt ar citiem terveļiem! BW. 27016, 3 var.

Avots: ME IV, 167


tērzēt

II tērzêt "?": vista iet lauku tẽ̦rzē̦dama (gackernd?), zaļas uolas mē̦tādama (Rätsel) RKr. VII, 322.

Avots: ME IV, 175


tēvs

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. 2 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I 4 , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178


tiels

II tiels "?": izaugusi tīri kâ tielais gaļas gabals A. XX, 305.

Avots: ME IV, 210


tīkāt

I tĩkât,

1): gierig ausschauen nach etwas:
netīkā tu tik daudz uz meitām! Frauenb. Refl. -tiês,

2): viņš tik tĩkājas, kâ var dabūt kuost Siuxt; ‡

3) "?": pēc nedēļas varu vēl t. (= tīksmināties?) patīkamās atmiņās A. Bergs Latvis № 2655.

Avots: EH II, 685


tilāt

I tilât: lini tilā Assiten, Kaugershof. Refl. -tiês: man vēl rudzi tilāļas (žūst) tīrumā gubās Seyershof. lini izklāti tilājas (balinās) ebenda, Salis.

Avots: EH II, 681


tirgus

tìrgus, -us, Demin. tìrdziņš,

1) der Markt; der Jahrmarkt
U.: nuoturejuši ik gada tirgu LP. VII, 364. gada tirgus, der Jahrmarkt Brasche. augļu, galas, malkas, zivju tirgus, der Obst-, Fleisch-, Holz-, Fischmarkt. sakņu tirgū pārduod visādas dārza saknes Ahs. Miķeļa dienas tirgus pat˙laban šķīrās laukā (war eben zu Ende) Kaudz. M. 30. pie . . . Prātnieka stāvējuši kâ tirgus, pilns pagalms (d. h. ein grosser Menschenanlauf) 6;

2) Lärm, Spektakel
L., U., Dond. u. a.: kas še par tirgu? was für einen Lärm gibt's hier? U.;

3) der Marktpreis
L., U.: tirgus ceļas, krīt, der Marktpreis steigt, fällt L., U. augstāku tirgu dabūt, einen höheren Preis bekommen MSil. Dan eben mit ur li. tur̃gus "Markt" und urslav *tъrgъ "Markt(preis)"; vgl. dazu Būga Aist. Stud. 172, wo der illyrische Stadtname Tergeste (nach G. Meyer IF. I, 323) u. a. verglichen wird. Bei einem solchen Kulturwort wäre Ablaut hier kaum zu erwarten; vielleicht ist le. tirgus rein lautlich aus *turgus entstanden, vgl. ostle. pypurs und ḱimūss Le. Gr. 34 und oben III, 848 siruobs.

Avots: ME IV, 194, 195


tīri

tĩri, b): t. me̦lns Seyershof. t. (mit ì 2 ) netīrs Nerft. t. (mit ì 2 ) zaļas uogas Sonnaxt. māja t. tivi ebenda. t. galva reibst ebenda, Selb. t. (beinahe) Mārtiņi jau bija Frauenb.

Avots: EH II, 686


tiroties

tiruôtiês "?": mazais sāka tiruoties (zappeln ?), - man bija jāpaceļas viņu apmierināt Veselis Trīs laimes.

Avots: ME IV, 197


tiršķis

tiršķis,

1) = tirkšis 2 Golg. (mit ìr 2 );

2) = tirkšis 4 Golg. (mit ìr 2 ): viņš bija saēdies gaļas, parāva tiršķis Golg.

Avots: ME IV, 197


trakot

I trakuôt,

1): nevar tâ t. ar gaļas ēšanu: gaļa dārga! Seyershof; ‡

2) "?": tie mati ir trakuoti (nach der neusten Mode frisiert?
od. zu ‡ trakuôts gehörig?) Orellen. Refl. -tiês,

1): slimnieks naktī trakuojās ar krampjiem Orellen; ‡

2) "rīkuoties pēc muodes" Salis: t. ar matiem.

Avots: EH II, 690


trakot

II trakuot Salis, trakuôti Serbigal n. FBR. IV, 58, AP., Adv., sehr: trakuoti gards cepetis Pas. V, 30 (aus Smilt.). trakuoti skuops 213 (aus Planhof). trakuoti cē̦ls lakats AP. viņš trakuoti bij uz tuo dancuošanu ebenda. puisim trakuoti gribas gaļas Anekd. 41. man trakuoti patīk sivēniņi Druva II, 375.

Avots: ME IV, 220


tralla

I tralla,

1) der Triller:
putnu dziesmas un trallas Poruk III, 216. cīruļi . . . skaļas trallas šķeterē RA. viņa . . . trallāja savas trallas Janš. Dzimtene V, 428;

2) tralla "kas trallā" Bauske.

Avots: ME IV, 220


treipuļot

treĩpuļuôt Iw., = streipuļuôt: žūpas treipuļuoja nuo viena galda uz uotru Veldre Dēli un meitas 71. guovs ... treipuļuo uz pakaļas kājām un nevar uzcelties Pēt. Av. II, īp. pielik., S. 5.

Avots: EH II, 692


triekt

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene 2 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243


trijdaksnis

trijdaksnis, = trĩdeksnis I: lūpas veikli nuokampa gaļas gabalu nuo trijdakšņa A. Upītis Laikmetu griežos II, 43.

Avots: EH II, 694


triji

triji, f. trijas, = treji, trejas: triji kausi ... dzēriena LP. II, 23. uzvilkuse triju brunču ..., visi triji mātes austi BW. 16994. Jānīšam triji (Var.: treji) vārti 32932 var. sajājušas trijas tautas 1182 var, trijas pilnas nedēļas RKr. VII, 201. sargi . . . nuo trijām nelaimēm BW. 10602.

Avots: ME IV, 234


trimdēt

trimdêt, in der Verbannung leben: nīkt un t. bez gaļas un cita pavalga Janš. Līgava II, 286.

Avots: EH II, 695


trīsināt

trīsinât, ‡

2) "?": dziesma baigās skaņās ceļas, kâ vēja kuokle žē̦li trīsina Fausts (1936) 58. ‡ Refl. -tiês, zittern:
lentas plīvuojās trīsinādamās A. Upītis Pirmā nakts 164.

Avots: EH II, 696


tūbes

tūbes, = tūba 1: villainītes tūbītēs (Var.: tūbiņā) saveļas BW. 1300 var.

Avots: ME IV, 277


tukšs

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye i ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258


tūļa

tũļa Arrasch, Bauske, Jürg., Kurs., Ruj., Salis, Salisb., Selg., Stenden, Widdrisch, tûļa Erlaa, Gr.-Guschh., Kalz., Kl., tûļa 2 MSil., tūļa 2 Bers., Golg., Prl.. Sessw., Stom., tūļa U., Spr., Lenzenhof n. Etn. II, 17, Dond., Fest., Lasd., Laud., comm., wer mit nichts fertig wird ("kam darbs neveicas") U.: es tā tūļas negribēju, man tas tūļa (Var.: tūlis) gadījās: divi stundas kājas āva, trešuo jūdza kumeliņu BW. 21872. man zūd . . . cerības uz šuo tūļu . . . tas ne˙kad nevar saņemties un ne˙kuo neizdara Janš. Bandavā I, 286. kamē̦r tie tūļas uzsliesies nuo migas Veselis Saules kapsēta 116. tūļu pasteidzināja drīzāk ar dziesmiņu . . . BW. I, S. 330. Zu tūls II.

Avots: ME IV, 281


tumsenīca

tumsenīca "?": tumsenīca, mēnesnīca kas tev daļas ar maniem? BW. 34078.

Avots: ME IV, 262


tuturslas

tuturslas Vīt., tuturslis Druw. n. RKr. XVII, 84, Erlaa, das Kreuz (Korperteil), sonderlich bei Vogeln: man nuo vistas gaļas iedeva pašas tuturslas Vīt. Mit Reduplikation zu li. tursas "der Hintere", pasiturslinęs "auf dem Bauche liegend" ?

Avots: ME IV, 275


tūža

tũža AP., Funkenhof, Serbigal, Wrangelshof, tūža Lubn., Peddeln, tūža N.-Peb., Smilten, Trik., comm., = tũļa: tas cilvē̦ks ir gatavs tūža, viņš tūžājas, viņam ne˙kas neveicas N.-Peb. sēsties, tūža, kamanās! kuo tik ilgi tūžuojies? BW. 17918. bāliņš tūžas (Var.: ļas) negribēja 21925. Zur wurzel von tūļa?

Avots: ME IV, 284


tvaiks

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài 2 ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit 2 ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus 2 (neben tvaîks 2) Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit 2 ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit 2 ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288


uima

ùima 2 Saikava, der Wunsch, Trieb, Drang: nu man liela uima padzīvuoties kādu laicinu uz vaļas Saikava.

Avots: ME IV, 296


urdijs

ùrdijs 2 Birsgaln, bräunlichgelb, (in Ekau) orangengelb: jauki nuokuodinātas gan dze̦lte̦nas, gan rudas. gan ruslas, gan zilas, gan mēļas, gan ur̃dijas un vēl citādas dzijas Janš. Mežv. ļ. II, 127. Entlehnt nebst ordijs Gr.- Buschhof dass. und estn. ordian "Orleans" (gelber Farbestoff); d für l vielleicht unter dem Einfluss von Bordeaux. Vgl. auch ur̃diņš (und urds?), sowie Stenders Wrtb. 447.

Avots: ME IV, 303


urskulis

I urskulis,

1) ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls 2 ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzcelt

uzcelt, ‡

5) aufwecken;
hierher gehört das ME. IV, 320 unter

3) gegebene Zitat aus LP. IV, 87; ‡

6) = uzraûdzêt Siuxt: paglabā man raugu, kâ u. alu!

7) rühmen
Frauenb.: viņš sievas radus uzcēla, bet savējuos nuolika. Refl. -tiês,

1): kâ tuo vakaru ielikās gultā, tâ arī vairs neuzcēlās (genas nicht mehr)
Janš. Dzimtene II, 205;

2): kuolīdz tī stacija radās, ir Maduona (der Name M.)
ar uzcēlēs Saikava; ‡

3) unversehens (hin)aufgehoben werden
Kaltenbr.: cita pele labībā net uz ve̦zuma uzceļas ar klēpi.

Avots: EH II, 719


uzilgt

uzil˜gt, noch, länger dauern: mūsu darbs 2 nedēļas uzilga (dauerte 2 Wochen länger, als vorausgesehen) Sessw.

Avots: ME IV, 336


uzjumt

uzjùmt: linus sastāda stādā un virsū tâ kâ uzjumj, lai neizkalst puoļas AP. u. līdz augšai vienu linti Ramkau.

Avots: EH II, 723


uzpriecāties

uzpriêcâtiês 2 Seyershof, in eine fröhliche Stimmung kommen (?): pats uzpriecājās, ka viņam daudz gaļas mājā.

Avots: EH II, 731


uzpūta

uzpūta, ‡

3) eine gewisse Krankheit
AP.: u. ceļas vasarā nuo spējas ieēšanas vai iedzeršanas; luops, ieēdis jaunu ābuoliņu, uzpūšas, un nuo uzpūtas ceļas liesas vaina.

Avots: EH II, 731


uzpužināt

uzpužinât, rüttelnd, zausend auflockern: uzpužināt guļas vietu Alm.

Avots: ME IV, 369


uzskaitīt

uzskàitît,

1): kad zirgam ir vīvuļas, tad vīvuļu vārdus uzskaita Seyershof.

Avots: EH II, 733


uzsliet

uzslìet: kad slies, tad uzslies A. Upītis Pirmā nakts 229. u. (aufstehen machen, aufwecken) kuo nuo miega Saikava. u. istabu (das Wohnhaus aufrichten, erbauen) Jauns. J. un v. 81. Refl. -tiês: kad tik zirgs atkan neuzaslienas uz pakaļas kājām! Saikava.

Avots: EH II, 734


vai

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433


vaļa

vaļa,

1): pa [cietuma] luodziņu iesitās skaļas klaigas nuo vaļas Austriņš Raksti V, 86. v. man šuovasar BW. 180. kad re̦dzē̦tu ..., tad neļautu tās vaļiņas 3036. nuosprāga vīramāte. nu man visas vaļas bija, visas klētes atslēdziņas 23177, 2. tev ceļš uz laimi ir ar vaļu (frei)
Blaum. Raksti V 5 (1939), 152. istabiņa ... ir ar vaļu. negadījās šuopavasar ņē̦māja II 5 (1939), 152. tis dzīvava pa savai vaļai Pas. XII, 265. vai tu esi pa vaļai (frei von Arbeit)? Saikava. viņa apmetās uz vaļas (= kâ vaļiniece) pie ... kaimiņa Vanagu ligzda 244. nuo cietuma stāvuokļa tās [dienas] šķita vēl ... saulainākas nekâ uz vaļas (auf freiem Fuss?) Austriņš Raksti V, 94;

2): maz jau mums tās vaļiņas Frauenb. tur jau divi tādi vaļas vīri (gemeint sind Bettler)
stāv, katru brīdi gatavi uz pātaru skaitīšanu Janš. Dzimtene V, 232. lai tas mira, kam bij v., man nebija patapiņas BW. 27359;

3): cilvē̦ka dē̦lam v. ir ... grē̦kus pamest Elger (Günther Altle. Sprachd. 1, 198). bites vaļu (Var.: v.) mani dē̦li uozuoliņi; ... manu vaļu (Var.: mana v.) tautu meita BW. 27090. kungam v. vīru rāt, ...; tās vaļiņas (Var.: tā valiņa) vien nebij - bāliņam māsu rāt 3606. v. man alu dzert, v. kanu sadauzīt; tās vaļeņas (Var.: vaļītes) vien nebija - pajimt pašu nesējeņu Tdz. 56691 var. bēdzin bēgu par ruobežu cita kunga valiņā BW. 18082 var. (ähnlich 6003);

5): laika da vaļai (r. довольно) Auleja, Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH II, 754


vaļa

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464


vāla

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla 2 Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle 2 Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle 2 Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls 2 Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls 2 Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à 2 ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à 2 ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à 2 ) Kreuzb., (mit â 2 ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497


valkāt

valkât, -âju, valkuôt L.,

1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;

2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);

3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;

2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;

3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;

4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,

1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;

2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,

1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;

2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;

3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 456


valks

I valks U., Hasenpot, valka (li. valkà "Pfütze" bei Būga KSn. I, 129) U., ein fliessend Wässerchen; valˆks 2 Frauenb., ein Waldbächlein; valˆks 2 Amboten, Anzen, Gaweesen, Gudenieki, Iw., Nikrazen, Nogallen, Popen, Wandsen, valka Alksnis-Zundulis, ein kleiner Bach; valks L., U., Rutzau, valka Rutzau, der Zug des Stromes; ein Regenbach (der bei warmem Wetter austrocknet [valˆks 2 ] Bl., Dond., Luttr., Schrunden, Stenden, Windau, Wirgin.); Abgang, Abzug des Wassers St. (valks); valˆks 2 Schlehk, ein mit Gras verwachsenes Flüsschen; valˆks 2 Neuhausen, ein Bach, der durch einen Morast fliesst; valks, eine Schlucht Brinken n. Lvv. II, 11; eine Quelle Popen; valˆks 2 Schrunden, eine Wiese, durch die ein Bach fliesst; valˆks 2 Kalvene, ein Wiesenstreifen am Bachufer; valˆks 2 Kluostere, Kurs., Wain,, valˆka 2 Wain,, eine morastige Wiese; valka Neuenb., eine feuchte Wiese im Walde; valˆka 2 Rutzau, eine Waldwiese; valˆka 2 Frauenb., eine nasse Stelle in einer Wiese Bixten (hier auch: eine solche Stelle im Morast), (valˆks 2) Hasau, Sarnaten; valks 2 Dragunen, Kabillen, ein Morast; valˆks 2 Stenden, Wandsen, valks Kurl. n. U., Wirgin., valˆka 2 Dragunen, valka Kurl. n. U., ein niedrig gelegener, feuchter Ort; valˆks 2 Golg., ein feuchter Ort, durch den ein Bach fliesst: dziļas upes, stragni valki BW. 26472. valks, kas iete̦k Abavā LP. VII, 645. neliels valciņš, pa kārklienu un alksnienu lejup uz upi luocīdamies Janš. Bārenīte 17. slapjā laikā pa dažu valku te̦k ve̦se̦ls strautiņš Stenden. nikni valki, kur mūk, verwachsene Flussstellen, da man einsinkt Depkin, Kurl. n. U. kas tai valkā pē̦rn bij par zāli ! Kurs. - Vgl. auch die Wiesennamen Maiļu valks Lvv. II, 47; Bišu valks u. a. 103, Aunu valks u. a. 118, Mãlvalˆks 2 122, den Feldnamen Spiru valks Lvv. II, 47, den Weidenamen Rašu valks II, 99 und die Gesindenamen Valˆki 2 Lvv. II 16, 17, 93, 98, 146, 148, 150, 151, 152, 154 und Mãlvalˆki 2 Lvv. II, 92. Es scheinen hier zwei, nicht sicher von einander abzugrenzende Wörter vorzuliegen:

1) in der Bed. "feuchter Ort"
zu valks II;

2) in der Bed. "Abzug des Wassers"
zu vìlkt und valka II.

Avots: ME IV, 457


vaļot

vaļuôt,

1) intr., frei sein, frei, müssig leben
Lubn., Spr., Fest., Schwanb., Sessw.: diezgan vaļuots; jāsāk strādāt Vīt. vaļas raud... līgaviņa. liku vaļu, lai vaļuoja BW. 27251;

2) tr., freigeben, loslassen
Bers., Nötk., Rite;

3) = vaļât, bewältigen, beherrschen, bezwingen: v. kādu darbu, zirgu MSil. nepruot savu jautruo prātu vaļuot Siliņš 38. Refl. -tiês Bers., frei, müssig leben Frauenb., Lubn., N.-Peb., Rite, Sessw.: diezgan e̦smu vaļuojies; tagad atkal jāķeras pie darba Sessw. saimnieka dē̦ls var vaļuoties, tuo ne˙viens nedze̦n Frauenb. nu būs vaļa vaļuoties lēnejai ve̦de̦klai BW. 27755. nevarēs vis tâ vaļuoties Austriņš Vērpetē 27. siruo apkārt un vaļuojas kâ dieva luops Janš. Bandavā I, 149, nuomuodā vāļājies un vaļuojies Mežv. ļ. II, 391. slinkums un vaļuošanās Tie, kas uz ūdens 9. diezgan vaļuojies un pacierējies A. XX, 643.

Avots: ME IV, 466


valstiklis

valstiklis A.-Schwanb. "kas nuo vienas guļu vietas ceļas, uotrā gulstas".

Avots: EH II, 753


vandīt

vañdît, (N.-Wohlfahrt) vàndît, -u, -ĩju,

1) vañdît Appriken, Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Frauenb., Jürg., N.-Bartau, Nigr., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Wandsen, (mit àn 2 ) KatrE., Sehren, wenden, umstören, durcheinanderwerfen
U., Bers., Kalzenau, Memelshof; "(im Stroh) suchen" (mit àn 2) Lubn., Meiran; "aufheben machen" Elv.: vandīt sìenu (U., Appricken, Salis), labību (U.), Heu, Getreide umwenden, durcheinanderrühren (damit es sich nicht erhitzt), saimniece vanda ar cepļa sluotu pa pe̦lniem Etn. II, 170. ve̦lni vandīja visas malas apkārt Dīcm. pas. v. I, 12. (fig.) ve̦cuos nuotikumus vandīt augšā JR. VII, 71;

2) hinausjagen, hinauswerfen
(mit àn 2) Meiran: visu rītu vandīju (cūkas) nuo ābuoliņa lauka Austriņš M. Z. 68;

3) essen (mit
añ) Dunika: vandi tik iekšā (iss nur!)! Dunika. Refl. -tiês,

1) wühlen
(intr.), wühlend suchen Annenburg, herumstöbern N.-Peb.: Sprw. vandās kâ suns pa sē̦nalām RKr. VI, 818. vandījuos pa... ve̦cām grāmatām MWM. X, 291;

2) sich wälzen; "maisīties" (mit ) Dunika; sich hin und her bewegen: vandās kâ zutis pa dubļiem LP. VII, 622. (dūmi) veļas un vandās pa... luodziņiem ārā Janš. Dzimtene 2 II, 15. jūŗa vandījās Stari I, 20. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Vēr. I, 1395. niķu puoļi vandījās.., pa skaistuļu vidu II, 349. kuo tu vandies pa kājām! tâ pa tuo pasauli jāvandās LP. IV, 108. Zu venstiês?

Avots: ME IV, 469, 470


vankšis

vankšis,

1) ein Hund, der kläfft Dickeln,
Frauenb., Kosenhof, Lennew., Lindenberg, Nauksch., Raiskum, Ramkau, Rentzen, Serben, Trikaten, Vīt., (mit an̂) C., Golg., KatrE., Nötk., Ogershof, (mit an̂ 2 ) AP., Jürg., Schibbenhof, (vankšķis) Grünw., Rite, (van̂kšķis) Bers., Kaltenbrunn, Kreuzb., Lubn., Neugut, Saikava, Sessw., (mit an̂ 2 ) Adiamünde, Arrasch, Bauske, Siuxt: ej, paskaties, kuo tas vankšis tur rej! Golg. suns ir liels vankšis: nav ne˙kas re̦dzams, bet viņš tev vankš visu nakti Vīt.;

2) "der Kläffer" (von einem Menschen gesagt)
Nötk. (mit an̂ ), Jürg. (mit an̂ 2 ), N.-Peb.; ein Fasler, Schwätzer Bauenhof, Serben, (mit an̂ ) C., KatrE., Ogershof, (mit an̂ 2 ) AP., (vankšķis) Fehteln; "wer viel spricht und sich beim Sprechen wiederholt" Ramkau;

3) ein Kind, das (laut) weint
(mit an̂ ) C., (mit an̂ 2 ) Schibbenhof, (van̂kšķis 2 ) Arrasch, Siuxt;

4) die Dohle
(mit an̂ 2 ) Autz n. U.;

5) "truoksnis, kas ceļas vankšuot" Vīt.; das Kläffen Odensee; das Schwatzen Odensee: paša neredzēju; dzirdēju tik viņa vankši Vīt.

Avots: ME IV, 472


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vārkšķināt

I vārkšķinât "Lärm machen": es rauguos kas mežā vārkčķināja (Var.: čaukstināja, brukšināja): vai bij vilki, vai bij lāči, vai nerātni tē̦va dē̦li BW. 9672 var. cik celsies panāksnīcas, tik pakaļas vārkšķinās (Var.: virkšējās 34735.

Avots: ME IV, 506


vārsms

vârsms Karls.,

1) der Strich
Ruj. n. U.: krusa gulēja vārsmuos, der Hagel lag strichweise U.;

2) vārsms U., (mit ā`r) Wolm., (mit âr 2 ) Segewold, vãrsma Adiamünde, Bauske, (mit ā`r 2 ) Erlaa, vârsmis 2 Orellen, eine grosse Menge:
liels vārsms knišļu Segewold, Wolmarshof. nezâļu vārsma Bauske;

3) die Getreideschicht, die zum Dreschen auf der Tenne ausgebreitet wird
Daugeln, (mit ā`r) Nitau; ein Haufen gedroschenen, aber noch nicht gewindigten Getreides (mit ãr) AP., (mit ā`r) Jürg., Kaugershof, N. - Peb., (mit ā`r 2 ) Erlaa; ein Häuflein Korn, das man auf die Barsen (?) in den Riegen aufstecken kann Für. I; Spreu und Körner, die nach dem Dreschen und Wegschaffen des Strohs auf dem Tennenestrich bleiben AP., Jürg.; (vā`rsms und vā`rsme) ein Haufen gewindigten Korns Nötk.; "labības graudu apjuoms, kas ceļas, kad labību ar ruokām izmē̦tā" Vīt.: vārsmu ar lieliem grābekļiem sagrūž kaudzēs un sāk vētīt AP., Jürg. šuogad rudzu vārsms lielāks par pe̦lavu vārsmu Vīt. Wenigstens in der Bed. 3 wohl zu aksl. vrěšti "dreschen", vraxъ "das Dreschen", lat. verrere "schleifen", gr. ἔρρω "schleppe mich fort" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 292); die Bed. 2 kann sich aus der Bed. 3 entwickelt haben. Zur Bed. I vgl. lat. versus "Sttich" bei Walde l. c.; dagegen nach Leskien Abl. 357 und Persson KZ. XLVIII, 133 nebst li. varsmas "Pfluggewende" zu vḕrst "wenden".

Avots: ME IV, 509


vārstala

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene 2 II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas 2 Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509


vārtnieks

vā`rtnieks, der Pförtner Manz. Lettus: izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem (sargiem) triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N. - Bartau). Vgl. li. var̃tininkas, aksl. vratьnikъ "Torhüter".

Avots: ME IV, 511


varzot

var̂zuôt, ‡ Refl. -tiês, = var̂zâtiês 3 (?): nebij jau ne˙vienam vaļas ar mani v. Jauns. B. gr. 3 I, 136.

Avots: EH II, 759


vecis

I vecis,

1): kâ vecītis nuopakaļas izskaties BW. 20346, 2. ve̦cie veči AP., die älteren Generationen;

2): auch AP.;

5): auch AP.

Avots: EH II, 767


vēders

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, 40 und 378, 42 , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ 2 ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 1 / 2 = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549



veļa

I veļa,

1) diejenigen Kleidungsstücke, die beim Waschen mit dem Waschbläuel geschlagen werden
Grünw., Livl.; "veļa velēknī" Vīt.; zum Trocknen ausgehängte (nasse) Wäsche C., Erlaa; die Wäsche* Saimn. un Zelt. kal. v. J. 1893, S. 77: šuoreiz liela veļa. upmalā Līžele skaluo veļu Vēr. I, 781. sievieši (sc.: me̦tuši) drēbes un veļu BW. III, 1, S. 45. baltuos velas gabalus (Wäschestücke) A. v. J. 1896, S. 525. šuva vārdus... veļas gabaluos 1897, S. 841;

2) "nātnu drēbju mazgāšana" Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 535


veļa

III veļa "?": veļas (Var.: zemes) mātes meitiņai BW. 27699 var.

Avots: EH II, 770


veldene

I velˆdene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene 2 Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit elˆ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit elˆ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine 2 ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit elˆ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit elˆ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit elˆ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit elˆ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(velˆdine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit elˆ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās velˆdenes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit elˆ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.

Avots: ME IV, 527


veldrēt

veldrêt -ẽju, refl. veldrêtiês U., sich lagern (gew. vom Korn gesagt): lai dievs duod... rudzu laukam veldrēt, kâ mēs tur veldrējāmies Janš. Dzimtene V, 181. mākuļi ceļas un veldrējas... cits uz citu Seifert Chrest. II, 183.

Avots: ME IV, 527


velis

I velis Wid., gew. der Plur. veļi U.; Karls., die Geister der Verstorbenen, die Zeit von Michaelis bis Martini, jedenfalls im Oktober, wo das Volk meint, dass die Geister der Verstorbenen umgehen und Opfer empfangen müssen U.: tas baltais e̦suot bijis velis LP. VI, 45. parādās... velis, jādams uz vērša VII, 55. veļi veļas kâ kamuoli 24. kas... gavilēja kapu kalna galiņā ? mūs[u] māsiņa gavilēja veļu guovis ganīdama BW. 10. veļu laiks U., die Geisterzeit. laiks uz veļiem nāk, die Geisterzeit nähert sich U., Pūrs I, 105. veļu mēnesis LP. Vll, 25, der Geistermonat. veļu drūzma, das Totenheer, die wilde Jagd Pūrs I, 111. veļu kungs LP. VII, 24. veļu (veļa U., Spr.) māte LP. Vil, 25, Karls., die Göttin des Jenseits Spr.: citai dievs, Laima taisa (sc.: vietu), citai taisa veļu māte BW. 9246. - veļu kauls (velis Dond.), veļa kauli Frauenb., ein Überbein Nerft n. U., Talsen und Siuxt n. LP. VII, 1255; veļu vaina, ein Bruch (hernia) Bergm. n. U. Nebst velēnieši, ve̦lns, veļānieši, vē̦li u. a. zu li. vẽlês oder vė˜lês "die geisterhaften Gestalten der Verstorbenen" und vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 223 f. und Trautmann Wrtb. 348) zu an. valr "Leichen auf dem Schlachtfeld" u. a. - Andets (als "die Holden" zu vẽlêt "gönnen") Bezzenberger BB. XXVI, 187; s. auch Būga RSL VI, 23 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 305 und Brückner KZ. L, 180 f.

Avots: ME IV, 530, 531


velša

velša,

1) s. velte;

2) die Beschenkung
V. velˆšus, zur Verstärkung von velˆt: stumšus stūma, velšus vēla BW. 18872. vīrs velšus vēlis... akmeni LP. VII, 1312. velšus nuoveļas nuo krāsns 129. burvim velšus jāveļuoties VI, 14.

Avots: ME IV, 533


velt

velˆt: mit el˜ auch Stolben,

1): ar bluķi veļ zemi Saikava;

2): vadmalu v. Frauenb. Refl. -tiês,

3): gut wachsen, feister werden
Kaltenbr.; tāds, ka veļas vien (ļuoti brangs) Frauenb. Subst. vê̦lums,

2) die Verfilzung:
ar susekli nuogludināt vē̦lumus matiem Frauenb., Iw. Subst. vêlējs: akmeņa vēlējiņa BW. 12327; vê̦lājs: (vadmalas) vē̦lājiņi BW. 7497.

Avots: EH II, 770


velt

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I 4 , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533



veltne

veltne,

1) "?": (vaŗš) plūstuot uguns veltnēs Plūd. Rakstn. I, 77. nuo sirmiem uozuoliem būs... mūsu veltnes A. v. J. 1899, S. 195;

2) die Walze*;"die Rolle"
Wessen;

3) "kas veļas" (?) Nötk. (mit elˆ ).

Avots: ME IV, 535


verpele

verpele, eine Locke, Flocke (die sich zusammengerollt hat) Wessen (mit er̂ ); ein Röllchen (Streifen) gekämmter Wolle (mit er̂ ) Lubn., (mit er̂ 2 ) Ruj.; ein Wirwarr, Durcheinander; "grīzte" Memelshof, (mit er̂ ) Meiran, Oknist, Sonnaxt, Wolmarshof: zirgs sabraukts verpelēs (das Haar lockt sich vor Nässe) Lubn. kuodeļas gals sagriežas nejaukā verpelē Jauns. luoceklīši . . . izšāvās nuo cisām un nuo lupatu verpelēm Jauns. III, 276. Zur Wurzel von vḕrpt.

Avots: ME IV, 541


vētri

vẽ̦tri (norn, plur.; aksl. vétri "Winde"), ungestüm Wetter Manz. Lettus: vē̦tri un auka . . . ceļas Manz. Post. I, 16.

Avots: ME IV, 572


vicāt

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576



vidējība

vidẽjĩba,* die Mittelmässigkeit: lai izceļas laukā nuo . . . vidējības Blaum. uomulīga vidējība A. v. J. 1897, S. 317. vidējība viņai apnika Asp. N, 65.

Avots: ME IV, 578


vidriece

vidriece, vidriecis Vīt., = vidrietis: krietnu ņuku cūkas vidrieces A. XVI, 297. pusi nuo šķiņķa un pusi nuo vidrieces (speķa). nuogriêz kādu šķēli nuo puscūča vidrieča! Zaravič. nuo vidrieča iedevu ganam algā lielu smetri gaļas Vīt. vidriecis wohl auf Grund von vidriets (gesprochen : vidriec) < vidrietis entstanden.

Avots: ME IV, 579


vids

vids (unter vidus), = vidus 1 AP., Ramkau, "starplaiks" Liepna: vienā vidā (= laik[me̦t]ā) jau mūsu meitieši ar valkāja vīzes AP.; vidi Liepna "vidējās duļas". tā vida (= apgabala) ļaužus Vanagu ligzda 48.

Avots: EH II, 781


viduklis

viduklis, ein Mittelding L., das Mittelstück Wid.; der Rumpf, Bauch Wid.; die Taille C., G.-Buschh., Memelshof, Mesoten: ganam siera viduklītis (Var.: viducītis) BW. 32314 var. es gribu gaļu nuo vidukļa griêztu Frauenb. paķēris vidukli gaļas LP. V, 94. apēdis . . . vidukli gaļas LP. VI, 413. iestājušās sāpes viduklī Etn. II, 163. sievas vidukli apkampt Purap. J. str. 59. kad mani kāds par vidukli pārķe̦rtu Pas. 1V, 350 (aus N.-Bartau). cūkas viduklis Gr.-Buschh., Memelshof, Siuxt.

Avots: ME IV, 580


vieksts

I vieksts: eine tiefere und breitere Stelle im Fluss (mit iẽ) Pussen. lielās citreizējās upju lejās ir vieksti (dziļas bedres) Dünsb. Bībeles dabas stāsti 2 143.

Avots: EH II, 795


vienādi

viênâdi,

1): raun linus viênādāk (= līdze̦nāk), lai visas puoļas ir kuopā! AP. sabikstīt pagales, lai krāsns viênādāk izkuŗas PV.;

3): mēs jau ar viê˙nâdi 2 (immer, in jedem Fall)
kādu sūtīsim Orellen. v. (mit Betonung der 1. Silbe) māte raušus nece̦p Zögenhof.

Avots: EH II, 795


vienmaļš

viênmaļš, einsam, alleinstehend: vienmaļš cilvē̦ks Gr.-Buschh, vienmaļas mājas ebenda.

Avots: ME IV, 661


vientuļš

viêntuļš, einsam (lebend oder gelegen): vientuļā mājiņā LP. VI, 590. vientuļajā dzīves gaitā MWM. žilbst acis vientuļā naktī Kārstenis Gāju p. 49. nakts lai vientuļa paliek Glück Hiob 3, 7. puostīja tuo (= atraitni) vientuļu, ka tai meitas nepalika Baruch 4, 16. Nēringu dzimts vientuļa turpināja savu ceļu A. v. J. 1896, S. 38, vientuļas... sirdis Aps. J. Bag. r. 31. šis te sēdēja vientuļš A.v. J. 1896, S. 93. pastaigājumiem, kuo tas mē̦dza izdarīt vientuļi S. 30.

Avots: ME IV, 667


vieta

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673


vilciens

I vìlciêns,

1) der Zug
U.: e̦lpas od. dvašas vilciens, der Atemzug: rāmiem dvašas vilcieniem Aps. VI, 36. līdz pēdējam e̦lpas vilcienam Latvju tauta XI, 1, 41. dzērve paceļas slaidiem vil cieniem . . uz augšu A. v. J. 1899, S. 283;

2) der Zug, Schluck:
nuodzēruos miežu al[u]s pa mazam vilcienam BW. 22297;

3) der Hieb
U., Frauenb., Ruj.: tas bija tik smaļš vilciens! Frauenb. kad iet vārds, tad ir vilciens (von einem Jähzornigen gesagt) Seyershof; der Stich: šūt lieliem, re̦tiem vilcieniem (= dūrieniem) Lubn., Memelshof;

4) "?": (aude̦kli) šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs JR. IV, 99;

5) Rauchzug:
(krāsns) iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsiênām tâ sauktuos "vilcienuos" Konv. 2 1893;

6) der Eisenbahnzug*:
vilcieni pienāk un aiziet A. v. J. 1896, S. 151.

Avots: ME IV, 586


vilcīgs

I vilcîgs,

1) zäh, dehnbar
U., Bers., Lubn., N.-Peb., (mit il˜ ) Frauenb., Schibbenhof, Sehmen, (mit ìl 2 ) Mahlup, (mit ilˆ 2 ) Bauske, Swehthof: me̦dus ir vilcīgs Bers., Nötk. jārauga, vai ir jau piens vilcīgs Frauenb. vilcīgu mīklu Izgl. III, 16;

2) andauernd, gedehnt, gestreckt:
sāpes nav asas vairs, bet... dziļas un vilcīgas Domas III, 456. (duomas) bija neatlaidīgas, vilcīgas kâ bezgalīgi garas čūskas Veselis Saules kaps. 25. ārs liesmuoja dunē̦dams vilcīguos graudienuos Tīr. ļaudis;

3) "sich ohne Widerstand zie hen lassend" (von Stricken)
Wessen;

4) gut ziehend (von Pferden)
Pilten (mit ilˆ 2 ),Ahswikken (mit il˜): v. zirgs;

5) gierig
(rijîgs) Sessw., habgierig Kalzenau; diebisch (mit ìl 2 ) Saikava. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 586


vilcināt

vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl 2 ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. 2 2247.

Avots: ME IV, 585, 586


vilks

I vìlks,

1): vilciņš ... asti vien kustināja BW. 26620. neej vis tu labāk! kuo tur nu tu vilkuos ("daudz, lielu") padarīsi! kuo nu šī vilkuos teiktu, kad es nedarītu, - it ne˙kā! AP.;

2): bišu v. auch Dond.; gaļas v. Frauenb., Schimpfname für ein Kind, das nur Fleisch zu essen liebt;

3): vilka âbulnîca Nerft, rhamnus cathartica; vilka de̦sa "badīgs cilvē̦ks" A.-Schwanb.; vilka kàuls 2 Oknist, comarum palustre; vilku vāles A. Upītis Laikmetu griežos I, 69, = vilka vālītes (?). "zube̦ni" ME. IV, 589 zu verbessem in "zuobe̦ni". Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXVI, 26.

Avots: EH II, 783


vilks

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


vilt

II vilˆt: auch C., Smilt., Trik., (mit ilˆ 2 ) Dunika, Jürg., (mit il˜) Orellen, prt. vĩlu Orellen, vilu Dunika; Refl. -tiês,

1): jums abiem viļas. tas nav tiesa Blaum. Raksti VI 5 (1939), 242. Subst. vilšana: lapsas mēle vilšanai BW. 16177, 3. Subst. vīlējs od. vīlājs: meitu vīlājiņi BW. 13469. auguma vīlēji 13478, 1 var.

Avots: EH II, 784


vilt

II vilˆt (li. vìlti "trügen" Būga KSn. I, 37, Daukša Post. 28, 28 und 33, 15 ) Kl., Prl., Wolm., vil˜t A.-Ottenh., Salisb., Zögenhof, Praes. viļu oder (s. Le. Gr. 591) *veļu, Praet. vîlu Wolm. u. a., (mit ì 2 ) Kalzenau, KatrE., Kl., Saikava, (mit î 2 ) Salisb. od. vilu Dobl., Dond., Kab., Lfn., Mahlup, Nerft,

1) trügen, betrügen
U: vilšus, tautas, neviliet! BW. 13504, 2; viļama diena St. der erste April;

2) (ungewöhnlich) lockend bitten:
meita atkal vīluse muļķītim pa sacīt taču taisnību LP. IV, 69. Refl. -tiês,

1) sich täuschen, sich versehen
U.; irre gehen: nu bijāt vīlušies: saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. viņas bez ceļa... viļas Dz. V. (unpers.) tev viļas, du bist im Irrtum U.;

2) = vilˆt: viņš tevi viļas un piesmejas tevi Glück Syrach 13, 6;

3) sich einschleichen"
L., St. - Subst. vilšana, das Trügen, Betrügen; vilšanâs, das Sichtäuschen, die Täuschung: piedzīvuot vilšanuos; vīlẽjs, wer trügt, betrügt; wer (mit Trug) lockt: puisīt[i]s meitu vīlējiņš (Var.: smē jējiņš) BW. 12779 var, meitenīt[e]... puiša vīlējiņa 33088, 6. daudz man tādu vīlējiņu, kad es būtu gājējiņa 14875. veļu māte vīlējiņa mani jaunu pievīlusi 27536, 6. Wohl nebst vilties "hoffen", vilbinât, vildît(ies) und apr. prawilts "verraten" (nach Būga KSn. I, 37) zur Wurzel von vẽlêt 1, vaļa (s. dies) und li. vélti und in diesem Fall wohl zu trennen von gr. ου̊˜λος (dazu gestellt von Fick Wrtb. I 4 , 551 und Bechtel Lexil. 259 f.), sowie von ir. fell "Falschheit" (dazu gestellt von Strachan KZ. XXXIII, 304 und Walde Vrgl. Wrtb.I I 298) und arm. gałt "heimlich", goł "Dieb" (dazu gestellt von Meillet MSL. IX, 150 und Esquisse 22). Da im Baltischen die präsenti schen i̯o- Stämmen meist transitiv und öftters geradezu kausativ sind (s. Le. Gr. 590),so konnte neben dem ererbten *uelmi "ich will" ein u̯eli̯ō oder u̯ili̯ō "mache wollen (wünschen)" "mache lüstern" > "locke" > "trüge" aufkommen. Vgl. auch Bezzenberger BB. IV, 314.

Avots: ME IV, 596


vilties

viltiês,

2): man viļas Siuxt n. BielU. "ich meine".

Avots: EH II, 785


vira

I vira U. ("scheint in Livl. ungebräuchlich"), A.-Schwanb., Adleenen, Butzkowsky, Bers., C., Ellei, Erlaa, Gilsen, Golg., Grawendahl, Grenzhof, Grünw., Jürg., Kalnzeem, Kreuzb., Mahlup, Mesoten, Neuenb., Nötk., Ogershof, Peb., Popen, Prl., Saikava, Salis, Salwen, Sehren, Sessw., Smilt., Ukri, Vīt., Wessen, Wolgund, Gekochtes, Gebräu (meist von gekochtem Viehtrank od. verächtl. von schlechter, dünner Speise, Suppe gesagt); Fleischsuppe mit Kartoffeln und Grütze Lettihn : šis virums nav ne˙kāds lādzīgs virums, ir tik tāda vira Vīt. tāda vira vien iznākusi Bers. lai strebj paši savu viru! Sessw. lēču vira (Linsengericht) Vēr. I, 1233. gaļas vira (Bouillon) SDP. VIII, 65. (fig.) tad ir gan nu ietaisījis labu viru! sagt man, wenn jem. etwas Verkehrtes getan od. gesprochen hat Sessw. samaisīt vienā virā polītiku ar ētiku Latv. dziedāt tukšu vārdu viru A. v. J. 1897, S. 802. Zu virt.

Avots: ME IV, 602


virgāt

II virgât, -ãju "?": tāļš uguntiņš kuras nelīdzi virgājuot Rainis Tāļas noskaņas 55.

Avots: ME IV, 605


virpu virpām

virpu virpām, wirbelnd, im Wirbel: vējš virpu virpām smiltis dze̦n Rainis Tāļas noskaņas 114.

Avots: ME IV, 609


virsāji

II virsāji,

1) vìrsāji C., (mit ìr 2 ) Erlaa, Golg., Lubn., Meiran, Sessw., (mit ir̃ 2 ) Jürg., Ramkau, virsāji Adl., Aiviekste, Fehteln, Festen, Kalzenau, Kokn., Kreuzb., Mar., Meselau, Peb., Saussen, Vīt., virsēji Aiviekste, Butzkowsky, Fehteln, Kreuzb., Stomersee, die obere (verfaulte, verschimmelte, gefrorene) Schicht eines (Stroh- oder) Heuhaufens; die Strohschicht, mit der man das Getreide auf dem Felde zudeckt (mit ir̂ 2 ) Ramkau: virsāji sienam (salmiem, labībai) sasaluši Vīt.;

2) "linu izkultās puogaļas ar stiebru augšdaļām" (mit ìr ) C., (mit ir 2 ) AP., (mit ìr 2 ) Golg., Saikava, Sessw.

Avots: ME IV, 611


virtenis

II virtenis,

1) der Wirbel, Strudel:
straume viņu . . . rāva pruom virtenī A. Brigader Daugava I, 304. klusu balsu virtenis tavuos dvēseles dziļumuos Druva I, 684;

2) virteņi "apvārīti gaļas pīrādziņi" Freudenberg.

Avots: ME IV, 618


visai

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622


visnotaļš

vis˙nuotaļš,* absolut: augstākā, vis˙nuotaļā (absolūtā) vienība, vis˙nuotaļas varas veidā RKr. IX, 2. vis˙nuotaļu (Var.: absolūtu) pilnību X, 14.

Avots: ME IV, 624


viss

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625


vista

vista (li. vištà "Huhn"),

1) das Huhn, die Henne:
Sprw. akla vista arī graudu atruon Br. sak. v. 1462. iet kâ vista bez galvas JK. II, G77. dauzās kâ akla vista RKr. Vl, 1014. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas Br. sak. v. 505. vista kladzina (nach dem Eierlegen), klukst (vor dem Legen), dēderē, ķē̦rc (wenn Gefahr naht) Etn. Il, 51, ce̦kulaina balta vista BW. 18279. klukstuošu vistu 19193. perīgu vistu 19193, 3. (fig.) tava vista grib perēt, deine Tochter will freien U. - ce̦ru vistiņa, ein Vogel Konv. 2 2319; kalnu od. sniegu vista, tetraogallus hymalaiensis Konv. 1 797; stiebru (Wid., Konv..= 2054) od. ūdens (Konv. 2 2054) vista, das Blässhuhn, Rohrhuhn, Wasserhuhn;

2) in genitivischen Verbindungen: vistu kāja Nurmhusen, der Orionsgürtel:
vistu kāja sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. Rkr. XVII, 64; vistu knābis Frauenb., ein kleines Geschwür am od. im Auge (Gerstenkorn?): man acī iemeties vistu knābis Frauenb.; vislas pē̦das Trik., Runzeln: tam jau vistas pē̦das pierē Trik.; vistu puķe Trik. n. Rkr. III, 69, anemone nemorosa L.; vistu vārds Rkr. XVII, 64, der Orionsgürtel (vgl. d. Henne 7 im Grimmschen Wrtb.);

3) dūmu vista, dūņu v., Schimpfwort: dē̦lu māte, dūmu (dūņu 24757) vista BW. 24756;

4) vakara vista, ein Ehrenamt während der Hochzeit:
izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti, tuos sauc "vakaraiņus" jeb "vakara vistas" BW. III, 1, S. 21;

5) vistiņas, blinde Kuh (ein Spiel):
vistiņās iet Etn. III 188, vistiņas ķert L., U., Etn. Il, 70, blinde Kuh spielen: jums acis aizsējis kâ vistiņās Hamlet 70. bē̦rni... gājuši vistiņās jeb slēpiņuos Janš. Līgava I, 246; vistiņu ruotaļa, ein Weihnachtsspiel Frauenb. Etwa als "Hausgetlügel" oder "ins Haus Gekommenes" zu ai. viš̍- "Haus", viš̍ati "tritt ein" u. a. (unter le. viesis)?? Vgl. auch Būga KSn. 1, 301.

Avots: ME IV, 626


vistknābis

vistknābis das Gerstenkorn: v. ceļas acī.

Avots: EH II, 790


vīt

I vît (li. vyti, čech. viti "winden" ) Wolm., C., PS. u. a., vît Salis, Praes. viju (mundartl. auch vinu), Praet. viju (mundartl. auch vīnu), winden; flechten U.: vītin viju vainadziņu BW. 5517. vinu ruožu vaiņuceņu 14347, 6. linu gruožu viju 15909. sudrabiņa gruožu vinu RKr. XVI, 84. saulīte gruožu vīna (Var.: vija) BW. piel.2 1176, 1 var, trim starām pīcku viju BW. 23421. auklas viju 33245. valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. grib putniņi ligzdu vīt 4479, 2 var. augstu viju vīt Biel. 1849. šuj, bitīte, vij, bitīte̦... me̦dutiņa[u] BW. 28484. vīrs saites vīdams vinamā galu atsien pie ratiņa JK. VI, 11. Figürlich: blēņas tik˙pat kâ vīt pavij RKr. VI, sak. v. 71. Refl. -tiês,

1) für sich winden:
brālīti uormanīti, vijies garu pātadziņu! BW. 27455;

2) sich winden, ranken
U.: nevijies (Var.: nevinies), vītuoliņa! ne pēc tevis tie zariņi BW. 12175. visa pasaule vīsies zaļumuos R. Sk. II, 240. pirksti... vijas sidrabstīgās Vēr. I, 1285. paceļas vīdamies... miglas tvaiki MWM. VI, 879. puķes, kas kruonī vijas Neik. 10. (fig.) ap ceļuojumu vijas dažādas valuodas B.Vēstn. Elzu satikdams viņš... sāka vīties ap tuo V. Eglītis Zilā cietumā 207. - Subst. vîšana, das Winden; vîšanâs, das Sichwinden, Sichranken; vijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Windens; das Gewundene; das Flechtwerk U.: stiebru vijumu jeb aukliņu A. XXI, 508. ruožu vijumi Rainis Götes dzeja 54; vijẽjs, wer windet: vaiņaga vijējiņa BW. 24215. Zu ai. vītá-ḥ "gewunden", lat. viēre "flechten", got. waddjus "Wall", mir. fiamh "Kette", ae. wīr "Metalldraht" u. a., s. Persson Beitr. 321, 510 und 543, Boisacq Dict. 386 f., Petr. BB. XXI, 217, Kretschmer KZ. XXXI, 383, Reichelt KZ. XXXIX, 76, Trautmann Wrtb. 346 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 223 ff.

Avots: ME IV, 645


vītene

II vītene,

1) etwas Welkes
Borchow, Lubn., Meiran, Sessw., (auch vītenis) Wessen;

2) ein welker gefällter Baum (besonders eine Espe)
Marienhausen (mit î ); ein Baum, der dürr zu werden beginnt (vìtene 2, vitenis 2 ) Druw. n. RKr. XVII, 86; eine Blume, die zu welken beginnt (vītene, vītenis) Serben, (vĩtene) Nötk.: šī priede ir tāda vītene Druw. n. RKr. XVII, 86. purvājs ar... vītenēm priedēm Poruk V, 358;

3) vĩtenis C., Ramkau, (mit ì 2 ) Druw. n. RKr. XVII, 86, Saikava, Selsau, Vīt., vītenis N.-Peb., vītens Peb. n. U., unfertiges Heu ("apvītis sìens"): apvītis siens ir tik tāds vītenis Vīt. mums tāds vītenis ir uz pļavas, bet duomājam bāzt šķūnī Saikava;

4) ein ältliches Mädchen
Nötk.,N.-Peb., Sessw.: vai meitiešu trūkums pasaulē! gan jau kādas vītenes dabūšu Saul. III, 79;

5) ein kränklicher Mensch
(vìtenis 2 ) Golg., Saikava, Selsau; ein abmagernder Mensch (vìtenis 2 ) Druw.; ein Rekonvaleszent (von Menschen und Tieren gesagt) Vīt. (vìtenis 2 ): mans biedrs ir tāds vītenis, kâ uz diluoni Druw. n. RKr. XVII, 86. nav jau ve̦se̦ls, ir vēl tāds vītenis Vīt. biju bāls kâ vītenis Poruk III, 53;

6) eine halbgemästete Kuh
(mit ì 2 ) Vīt., ein solcher Ochs (vìtenis 2 ) Vīt.: šī guovs ir tik tāda vītene; vēl labi jābaruo, lai sauktu par nuobaruotu Vīt. nuo buļļa, tāda vīteņa, nav lāga gaļas luopa ders. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 646, 647


vitrināt

III vitrinât (?), flimmern, schimmern, leuchlen Alksnis-Zundulis: spīgaļas vitrumā vitrina.

Avots: ME IV, 629


vitrums

vitrums,

1) "slapjums, kas maz jūtams" Frauenb.: bites sūc nuo puķu ziediem tik tuo vitrumu Frauenb.;

2) "?": spīgaļas vitrumā vitrina Alksnis-Zundulis. In der Bed. 1 aus mitrums?

Avots: ME IV, 629


vīvaļot

III vivaļuôt 2 Kreuzb., "die vīvaļas (Feifel) besprechend kurieren".

Avots: ME IV, 649


vīvuļa

II vīvuļa Salisb. eine Krankheit, die vom Überessen herrührt; vīvuļas Allend. = vīvele(s)

II. Zu vīvele

II.

Avots: ME IV, 650


vurināt

I vurinât: "šķirstīt (spalvas)" Bērzgale; meitām krūtis v. Tdz. 48068 (aus Kaunata). kaulu v. "ēst nuo kaula nuost gaļas druskas" Lubn. n. FBR. XVII, 138. Refl. -tiês: = skurinâties 2 Bērzgale.

Avots: EH II, 799


zagt

zagt (li. žàgti "unrein machen", prs. žagiù ), zùogu, zagu, stehlen: Sprw. labāk lūgties nekâ zagt JK. II, 296. acīm zagt nav grē̦ks Br. s. v. p. 2. zuog vai acis nuo pieres ārā B. Vēstn. zuodz tu tavu zagšanu! Niedra Bār. 34. lai varē̦tu zagšus zagt BW. 13467. dienu zagt, ein Tagedieb sein, faulenzen: nezuodz dienu! RKr. VI, 137. tu niekuojies dienu zagdams Neik. 16. Refl. -tiês,

1) einander (etwas) stehlen:
zē̦ni sāk zagties Vīt.;

2) sich heimlich an etwas wagen, sich (irgendwohin) stehlen:
guovs zuogas uz labību (labībā) Golg., Vīt. u. a. raibaļ, kur tu zuodzies! Fockenhof. suns ieradis pa pē̦dām zagties pakaļ N.-Peb. cūkas zuogas kartupeļuos PS. bē̦rni zuogas pie ābuoliem PS. kaķis zuogas pie gaļas Jürg. - Subst. zagšana, das Stehlen: pasarg[i]... nuo zagšanas, me̦luošanas BW. 12613; zagšanâs, das Sichstehlen; zagums, das einmalige, be endete Stehlen, der Diebstahl; das Gestohlene: zaglīša zagumiņu BW. 29917. zaglis savu zagumu mēģināja paslēpt; zadzẽjs, wer stiehlt, der Dieb: mācīšuos zadzēju amata LP. V, 304. meitas... zadzējiņš BW. 7862. suseklīša zadzējam 18194, 2 var. mani zadzēji (die mich gestohlen hatten) Janš. Līgava II, 343. Auszugehen ist wohl von li. žagiù "mache unrein"; le. zùogu (aus *zongō) daher ursprünglich wohl "werde oder mache mich unrein"; so auch ostli. (bei Juškevič) įsižangù "ich verunreinige mich; ich stibitze"; zur Bed. vgl. auch le. apzagtiês. Auffällig ist, dass auch in li. vagiù "stehle" und apr. ranguns " "gestohlen" die Wurzel auf -g endet. Zugrunde liegt vielleicht ein *g̑hoghos "schmutzig", wozu ai. jaghana- "Hinterbacke" Schamgegend" und gr. χοχώνη "Stelle zwischen den Schenkeln bis hinten an den After" gehören können: der Bed. wegen ist ihre vielfach angenommene Zugehörigkeit zur Wurzel g̑hengh- "schreiten" (die im Cir. sonst gar nicht belegt ist!) nicht gerade wahrscheinlich.

Avots: ME IV, 680


zaļaksne

zaļaksne,

1) was grün ist, eine grüne Pflanze
Nötk.: citas nuokaltušas, dažas vēl zaļas - zaļaksnes (?) Nötk.;

2) zaļaksne Wid., zaļakšne (für *zaļakšņa?) Kawall n. U., die Rottanne. In aer Bed. 2 wohl zu zals I, s. Zubaty AfslPh. XVI, 420.

Avots: ME IV, 686


zaļmale

zaļmale AP., ein runder Frauenhut aus Tuch: skaista meita vāiņagā, vēl skaistāka zaļmalē BW. 24807 var. Piebalgā un ap Cēsīm nē̦sāja tâ sauktās "zaļmales", vaiņāgam līdzīgu apaļu, cietu ce̦puri; malas bija zāļas, dibe̦ns... me̦lns A.XX, 790.

Avots: ME IV, 687


zaļš

zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),

1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;

2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;

3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;

4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;

5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,

a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;

b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.

Avots: ME IV, 687, 688


žārgāties

žãrgâtiês Līn., -ãjuôs, klettern Wessen (auch žārguôtiês), Gr. - Buschh., Nerft (žārguôtiês); kletternd sich recken, stricken (mit ā`r 2 ) Golg.; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit ãr ) Amboten; albern, tollen Ahs., (žārguoties) Gr. - Buschh.; sich unnatürlich biegen, den Kopf nach unten hängen lassen (mit ãr ) Schnehpeln, Stenden; "ķeižāties, rādīt plikas miesas daļas" (mit ãr ) Dunika: kuo tu tur žārgājies pa jumtu? vēl nuokritīsi! Wessen. nebūtu... skuķis žārguojies tur augšā Jauns. uoče grib vēršu:... krīt citām guovīm virsū žārgājas uz tām Janš. Bandavā II, 83. lēcu... un uzgrūduos šūpuļam virsū. "tu te atkal man diez kuo žārguojies!" kristamāte iekliedzās Jauns. meitenes žārgājās ar puikām Ahs. Vgl. zārgâties.

Avots: ME IV, 797


žautuve

žaûtuve Burtn., Dickeln, Drosth., Erlaa, Gotthardsberg, Kegeln, Lub., Marzenhof, Ramelshof, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Trik., Uogre, Wesselshof, Wolmarshof, (mit 2 ) Frauenb., Gr. - Roop, Luttr., Pampeln, der Ort (Raum), wo etwas (z. B. Wäsche) zum Trocknen ausgehängt wird Stockm.: veļas žautuve Drosth., Erlaa, Lub. uz istabas augšas ir laba žautuve kre̦kliem Frauenb. vāksim mantas (= die zu trocknende Wäsche u. s. w.) nuo žautuvēm zemē Janš. Bandavā II, 407. E,ze̦rgailis nuoņēma nuo žautuves tīklus Mācītāja meita 75. gaļas mums i[r], bet žaûtuves 2 niv Grenzhof n. FBR. XII, 20.

Avots: ME IV, 794


zeļa

zeļa,* das Grünen (?): saule aust pār tīrumiem, gaida jaunas zeļas, 373. caur kupluo lauku zeļu Virza Herc. Jēkabs (1937) 56.

Avots: EH II, 804


žēlināt

žēlinât,

1) freqn. zu žẽ̦luôt, sich über jem. erbarmen, jem. Güte erweisen
AP., (mit ) Lems., Nötk., Ruj.; verteidigen N. - Peb.: māte bē̦rnu želina un nelaiž ganuos Lems. kuo nu žēlini bē̦rnu! N. - Peb.;

2) fakt. zu žẽ̦luôt, sich erbarmen machen, lassen
(mit ) Grünw.;

3) weinen machen, betrüben
N. - Peb., Vīt., (mit è 2 ) Golg., Kl., Sessw.: māte runādama žèlina bē̦rniem sirdi Kl. nerunā uz nelaimīguo, ka viņam neceļas vēl lielākas žē̦las, nesāc viņu žēlināt! Vīt. tā (lastīgala) žē̦li žē̦lina Asp. Ziedu klēpis 78.

Avots: ME IV, 806


zeme

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709


zemisks

zemisks (li. žẽmiškas "irdisch", aksl. zemьskъ "zur Erde gehörig"),

1) irdisch
L.;

2) niedrig
U., gemein (in moralischer Hinsicht): es nee̦smu tik zemisks kâ tu duomā Vēr. II, 147. šāds mērķis ir zemisks Dz.V. nuo nāves šausmaini zemiskā skata Rainis Tāļas noskaņas 78;

3) zemiska valuoda L., Muttersprache;
s. auch RKr. XX, 131,

Avots: ME IV, 711



zentele

zentele,

1) = dzintele 2 2 Sessw., N.-Peb., (mit ) AP., (mit èn 2 ) Vīt.: aizbāz ass tapai zenteli priekšā, lai vāģu priekša kādreiz nenuoceļas! Vīt.;

2) = cemme: atslēga izrauta ar visu zeñteli! Jürg.

Avots: ME IV, 714


zibenis

zibenis U., Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Kl., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Segewold, Selg., Sessw., Siuxt, zibens, -s, (masc. g.) AP., Jürg., zibinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Oknist, zibins (gen. zibins [Gr.-Buschh.] od. zibina [Burtn., Ruj.] od. zibiņa (Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof]) L., U., zibine Dunika, Demin. acc. s. zibentiņu BW. 33704,5 var., der Blitz: pē̦rkuonu un zibini Glück Hiob 37. ar zibinu Jesaias 30, 30. priekš... pē̦rkuoņa nāk.., zibins Sirach 32, 10. pē̦rkuoņi, zibeņi (Var.: zibiņi), saspārdāt vīra māti! BW. 23177, 10. nu tava subene zibiņus (Var.: zibenis) metīs 18228. zibiņus mest St., stark blitzen. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. pē̦rkuons rūcis un zibens metis LP. VII, 464. zibins me̦tas L., es blitzt. zibins (ie)sper U., schlägt ein. stāvēja it kâ.. zibens saspe̦rts Mērn. laiki 173. kâ... zibiņa trāpīts Austr. kal. v. J. 1893, S. 27. tur tevi zibins sitīs... 9 asi iekš zemes Br. 70. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. zibiņi šķīlās 972. pret vakariem zibeņi šķils Stari II, I 12. zibiņi cē̦rtas Lāčpl. 31. zibiņi šķīst 46. zibins šaudās LP. II, 83. zibeņi drāžas Aus. I, 6. sāk zibeņi krustuoties LP. V1I, 497. ve̦lns aizlaidies kâ zibins I, 164. skrien kâ zibens Aus. I, 106. jaunā ziņa... kâ zibens izplātījās Krilova pas., S. 79. laidis zibiņa ātrumā LP. III, 104. zibens pavedieni Rainis Tāļas nosk. 36. bula zibens St., Wetterleuchten; bula zibins L., Mehltau. Zu zibt

Avots: ME IV, 715, 716


ziedala

ziêdala AP., C., Nötk., Trik., Wolm., ziêdala 2 Ruj., ziêdaļa AP., Vers., Golg., Jürg., Kl., Lubn., Saikava, ziêdaļa 2 Frauenb., Nigr., Siuxt, ziedaļa U., Spr., Etn. III, 117, Dond., ziêdele Kaltenbrunn, Oknist, voc. s. ziedeliņ BW. 29030, 6 var. ziêduļa Prl., ziedaliņa (eine getigerte Kuh) Mag. IV, 2, 143, Name einer bunten Kuh: kuo... vārdu liksi... telītēm?... kuŗa raiba - ziedaliņa BW. 32422, 3. telīt mana, ziedaliņa (Var.: ziedaļiņa)! 29028 var.; 16434 var. guosniņ manu, ziedaliņu! 28902, 1 var. aizve̦duši... telītes: rītuliņu, zieduliņu 16494. ganīja guovis (raibaļas, ziedaļas...) LP. V, 238. ziedala... pilnu muti zâļu rauj Seibolt MWM. VII, 29.

Avots: ME IV, 738


zilinums

zilinums Kand., Lipsthusen, Sassm., Stenden "zilumzâles, veļas zilums" zilināt veļu ar zilinumu Sassm. Beruht auf einem Prät. *zilinu (= li. žilinau); vgl. zur Bildung retinuma sakne.

Avots: ME IV, 720


zilmiglots

zilmigluots,* mit bläulichem Nebel bedeckt: tālās, zilmigluotās purva daļas Veselis Saules kaps. 78.

Avots: ME IV, 720


zilumzaļš

zilumzaļš, blaugrün (?): zilumzaļas eglītes Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: ME IV, 721


zirgs

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ 2 ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727


zivtulēns

zivtulē̦ns, Demin. zu zivs, Fisch: izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639.

Avots: ME IV, 730


žļaga

I žļaga,

1) etwas Aufgeweichtes
Druw.; nasses Holz Saikava; nasses Getreide Saikava: rudzi bija slapji; salmi nāca ārā nuo mašīnas kâ žļaga Druw. tur jau nuo (izklātiem) liniem vairs ne˙kā nav; tik tāda žļaga (eine verfaulte Masse) vien palikuse Bauske. piene̦susi tādu žļagu (nasses Holz, Späne usw.); kas tev nu duos degt! Saikava; eine hässliche, feuchte Masse, Erde Erlaa;

2) Nasser, unfruchtbarer Sandboden
Plm. n. RKr. XVII, 87, solche Erde unter der Humusschicht Tirs.: mums tīrumuos zem plānās aŗamās kārtas ir baltā vai rudā neauglīgā žļaga; rudenī vai pavasarī veļas gar arklu, ka žļagzd vien Plm. jaunsaimniekam piešķiruši tādu žļagu Saikava;

3) Spülicht
Grawendahl;

4) eine schlecht geratene Speise; schlecht ausgebackenes Brot
Grawendahl. Vgl. zlags.

Avots: ME IV, 814



zlaņķēt

I zļaņ̃ķêt, dauernd regnen Schibbenhof˙efl. -tiês,

1) laîstîtiês 1: meitas zlaņ̃ķējas pie veļas baļļas Schwitten;

2) tad ta nu zlaņ̃ķẽjas! vom Schlackenwetter gesagt
Schwitten.

Avots: ME IV, 745


žļokstēt

žļokstêt Stenden, = žļekstêt (aber von einem dumpfern Schall!): žļokst kājas zābakuos, kad tur iesūcies ūdens, jeb jē̦las gaļas gabals, nuokrizdams uz grīdas.

Avots: ME IV, 818


žļugans

žļugans "ein Stück (Fleisch)": uz kāzām atnesa ve̦se̦lu žļuganu teļa gaļas Saikava.

Avots: ME IV, 819


zobs

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv 2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. 2 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. 1 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. 2 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. 2 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. 2 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758


zūdīt

I zūdît (li. žúdyti "umbringen" ) L., Bergm. n. U., (mit ù 2 ) Vīt., zūduôt Ruj. n. U., (mit ù 2 ) Vīt., refl. zūdîtiês L., St., U., (mit ù ) C., Nötk., (mit ù 2 ) Vīt., (mit û 2 ) Naud., Ruj., -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuos, zùduôtiês 2 Vīt., sich (ängstlich) sorgen, sich (ab)härmen U.; "sich grämen (žē̦luoties), weil etwas fehlt oder verloren ist" Nötk.: nav kuo zūdīt! Vīt. maizes dēļ zūdīties un pūlēties LP. V, 84. nezūdītuos par rītdienu JR. IV, 74 (ähnlich: Deglavs Rīga II, 1, 162). nezūdies par niekiem! Naud. tev... par viņu jāzin un jāzūdās Apsk. v. J. 1903, S. 282. prāts, jūtas viņam zūdās, ste̦n ap grūtuo jautājumu Izglītība v. J. 1910, S. 716. sieva sāka zūdīties, kâ tikai viņa nuokļūšuot pie meitas Latv. duraks - apnicis - sāk zūdīties LP. VI, 344. viņš aiz˙vien zūdījās Stari II, 102. gauzdamies un zūdīdamies Kaudz. M. 59. - Subst. zūdîšana, zūdîšanâs, das Sorgen, das Sichabhärmen; die Sorge: asaras nāk nuo zūdīšanām Purap. Kkt. 84. nav ne˙kādas daļas gar cilvē̦ku zūdīšanuos Vēr. II, 20. nieka baiļuošanās, zūdīšanās Lautb. Ind. un Arija 44. Wohl zur Wurzel von zust, s. Būga KZ. LII, 277 und Leskien Abl. 314; anders FBR. VII, 55.

Avots: ME IV, 754, 755


žulnīt

žulnît, -u (z. B. in Druw., Kurs.) od. -ĩju, -ĩju,

1) = žulît 1, mit einem stumpfen Messer schneiden Kaugershof, Vīt., (mit ùl ) Drosth., (mit ùl 2 ) Golg., (mit ulˆ 2 ) Ahs., Frauenb., Kurs., N. - Bartau: meitene žulnī maizi ar neašu nazi Ahs. n. RKr. XVII, 67. kuo nu žulni maizi! duod, es nuogriêzīšu! Kurs. žulnī nu ātrāk! Vīt.;

2) = žulît 2, kauen Kosenhof, N. - Peb., (mit ùl ) AP., C., Trik., (mit ulˆ ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Schwanb., (mit ùl 2 ) Adl., Golg., (mit ulˆ 2 ) Bauske; "zelēt" Lis. (mit ùl 2 ); "sasiekalāt" Golg.; gleichsam ohne Zähne essen, im Munde hin und her wälzen Mar. (mit ulˆ ), Marzenhof, Luttr., Schrunden, Schujen, Smilten, Sinolen: kaķis, nuozadzis gaļas gabalu, tikai sācis žulnīt Golg.;

3) (etwas Feuchtes, Weiches
Druw.) lange, ungeschickt drücken, kneten, knutschen Aahof, Adl., Golg., Kokn., Kortenhof, Schwanb., (mit ulˆ ) Stom., (mit ul˜ ) Nötk.; knillen (mit ulˆ 2 ) Bauske: kuo tu tuo kaķi žulni? Aahof u. a. kaķis peli ilgi žūlnīja un nevarēja nuoēst Nötk. žulnīt burtnīcu Bauske;

4) "lange, unnütz waschen"
Kalz., Lubn.; liederlich waschen Adl., Kokn., Ramkau, Schwanb., Tirsen;

5) "laistīt" (mit ulˆ ) Gr. - Buschh. Refl. -tiês, längere Zeit mit einem stumpfen Messer schneiden Vīt.; lange, erfolglos kauen, im Munde wälzen Nötk., (mit ùl 2 ) Selsau; ohne rechten Appetit essen (mit ùl 2 ) Lubn.; "sich träge, unwillig mit etwas Weichem und Feuchtem befassen" Druw.; (längere Zeit) drücken, knutschen (mit ùl ) Jürg.; etwas Unzweckmässiges treiben (mit ùl 2 ) Golg.; ungeschickt, träge, ohne Erfolg etwas tun N. - Schwanb., (mit ulˆ ) C., (mit ulˆ 2 ) Bauske; "bez vajadzības, ilgi mazgāties" Kalz., Lubn.: ja žulnīsies, ņemšu ēdienu nuost! Nötk. tu tikai žulnies vien ap tuo darbu N. - Schwanb. kuo tu žulnies pa ūdeni? Jürg. kuo tu žulnies ap veļu visu dienu? Bauske. kuo tu tur žulnies? tev jau nemirst (saka, kam cūku kaujuot) N. - Peb.

Avots: ME IV, 831


žūpa

žũpa, comm., ein Saufbold U., ein Säufer (unbek. in Adiamünde, AP., Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., Sonnaxt, Stenden): gaidu savu alus žūpu BW. 26961, 7. kruogus žūpa bē̦dājās, kur viņam guļas vieta 19904, 1.

Avots: ME IV, 836


zurināt

zurinât,

1) (mit Unterbrechungen) beissen, kauen:
kaķis zurina peli Dond. mazs bē̦rns zurina gaļas kumuosu mutē (von einem Kinde, das noch nicht gut zerbeissen kann) ebenda;

2) waschen (Wäsche)
Dond.

Avots: ME IV, 751


zvačkis

zvačkis, ein grosses Stück (Fleisch): kas par gaļas zvački! Gr. - Buschh. drīži apēdīsim visus vepŗus, ja saimnīca vārīs gaļu šitādiem zvačkiem ebenda. Etwa aus r. жвачка "жованная и отрыгнутая пища"?

Avots: ME IV, 760



zvaigala

I zvaĩgala Ruj., Salisb., zvaigaļa Vīt., comm., zvaigalis Vīt., = zvaiga 1, wer viel und laut lacht: zvaigā un ālējas cauru nakti kâ zvaigaļas Vīt.

Avots: ME IV, 761


zvaigaļāt

zvaigaļât Vīt., -ãju, = zvaigât 2: smejas un zvaigaļā kâ jau zvaigaļas Vīt.

Avots: ME IV, 761


zvejnieks

zvejnieks, zvejenieks BW. 10377, Demin. (verächtlich) zvejnieķelis Janš. Mežv. ļ. II, 8, der Fischer: uztecēja trīs zvejniekus zvejuojam BW. 30894. dziļas jūras zvejniekam 30728. jūras malas zvejnieciņi 2443. dziļ[a] e̦ze̦ra zvejnieciņi 711 var. zivju zvejniekam 11710. zvejnieka laiviņā 30784 var.

Avots: ME IV, 769


zvelt

II zvelˆt 2 : zu "kur nu zveli!" ME. IV, 770 vgl. die Bemerkung dazu Mag. V 2, 152. Refl. -tiês: "gāzties, velties ar smagu truoksni" (mit elˆ) Nötk.: z. uz sāniem AP. z. kam virsum Saikava. zvans ... dzelmē zveļas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 80.

Avots: EH II, 815


zvelt

II zvelˆt 2 Salis, (mit èl 2 ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770


zvērot

I zvē̦˜ruôt A. - Ottenhof, Arrasch, Dond., Frauenb., Jürg., Nötk., Schnehpeln, Schujen, Stenden, Wandsen, (mit è, ) AP., C., PS., Wenden, Wolmarshof, (mit ê, ) Kr., Saikava, (mit è, 2 ) Bers., Golg., Heidenfeld, Lubn., Sessw., (mit ê, 2 ) Bl., zvē̦ruôt U., Memelshof, Naud. Refl. zvē̦ruôtiês U., glimmen U., glühen, aufleuchten Siuxt n. U., glänzen VL. n. U., flimmern, funkeln: acis zvē̦ruo LP. IV, 27, Naud., Nötk. u. a. vilkam acis zvē̦ruo Lubn. viņam acis dusmās zvē̦ruo Golg. suņam acis zvē̦ruo gaļas gaiduot Stenden. de̦gvīnu ieraudzījušai, Jūlei acis sāka zvē̦ruot Frauenb. acis zvē̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram A. XVI, 360. acis zvē̦ruojušas kâ uguns uogles Etn. II, 76 (ähnlich: JK. V, 1, 58). uogles zvē̦ruo Schujen. sarkani nuokaisē̦ta dzelzs zvē̦ruo Naud. uogles zvē̦ruojušas... ceplī LP. VII, 762. uozuola malka zvē̦ruo krāsnī Br. 254. uzsviedis... pagales vēl papūzdams, lai tikai spuoži zvē̦ruo LP. V, 132. pagalīte vidū gaisa zvē̦ruojās; ta zvē̦ruoja puiša sirds pret jaunām meitiņām BW. 12819. es redzēju me̦lnu uodzi vidū gaisu zvē̦ruojam 3361, 1 (ähnlich: 2002). zvaigznes vidū gaisa zvē̦ruojās; zvē̦ruo puišu dvēselīte 33095. kas tur spīd, kas zvē̦ruo...? zvē̦ruo māsas vaiņadziņi 5944, 4 var. vaŗa vaiņagi zvē̦ruot zvē̦ruoja 282, 1. dižie sudrabi zvē̦ruot zvē̦ruoja 20407. zvē̦ruo caunu ce̦purītes RKr. XVI, 230. tâ brauc mana līgaviņa kâ saulīte zvē̦ruodama (Var.: vizē̦dama, mirdzē̦dama) BW. 15959, 3 var. saule... zvē̦ruo virs galvas Ed. Virza Pavasaris. kaisles zvē̦ruojums Boriss God. 45, Nebst zvirêt zu ai. jvarati "fiebert", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643.

Avots: ME IV, 773, 774


zviegt

zvìegt (li. žviẽgti "in Angst kreischen"; von den Lauten eines Pferdes LitMnd. I, 57), -dzu,

1) wiehern:
zirgs zviedz, kad meklē citus Etn. II, 51. zirgi zviedza zaļas zâles BW. 13017, 6. zviedzin zviedza kumeliņi 598, 7; 13370;

2) übermässig, ausgelassen lachen
Ar., Wid., Dond., Dunika, Frauenb. u. a.: kuo tu zviedz kâ negudrs? Dond. zviedz kâ zirgs RKr. VI, 875. Nebst zvaigât, zveignît, zviga, zvidzinât I u. a. und li. -žvìgti "losquieken", žvỹgti "quiekend schreien" vielleicht zu mnd. "quieken". Ostle. zvìegt 2 (wenn aus zviẽgt) oder westle. zviêgt 2 (wenn aus zviêgt) könnte auch mit li. žvẽngti "wiehern" identisch sein.

Avots: ME IV, 782


zvīļa

I zvīļa (?), fliessender Sand: kas t[ad] nu zvīļā augs! Alksnis-Zundulis. zvīļu vējš putina kâ sniegu ders. zvīļas smilts ders.

Avots: ME IV, 780


zvīļš

zvīļš: zvīļas acis Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 49.

Avots: EH II, 816


žvingus

žvingus laist, kleine Steinchen mit Wucht dem Boden entlang schleudern, sodass sie dabei sausen Sams un Tarziers Rotaļas.

Avots: ME IV, 845


zvins

zvins L., U., A. - Ottenhof, Arrasch, Burtn., C., Drosth., Freudenberg, Lappier, Nötk., N. - Salis, Pernigel, PS., Ruj., Salis, Segewold, Serbigal, Smilt., Widdrisch, Wolmarshof, = svins, das Blei: kunga zvina ruoku jūtat uz sava kakla Rainis Tāļas n. 44. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. zvina pakaļa, ein schwerfälliger Mensch (besonders von Kindern, die schwerfällig sind) U.

Avots: ME IV, 776


žvirkšēt

žvirkš(ķ)êt, = žvirkstêt, zvirkš(ķ)êt, švirkš(ķ)êt: dzirksteles paceļas žvirkšē̦damas biezuos kūļuos Vēr. II, 1166. birst, ka žvirkš Vēruotājs 184. sausi paegļi de̦g žvir̃kšķē̦dami Frauenb. tauki uz karstas pannas žvirkš(ķ) Lennew.

Avots: ME IV, 846


žvirkšķēt

žvirkš(ķ)êt, = žvirkstêt, zvirkš(ķ)êt, švirkš(ķ)êt: dzirksteles paceļas žvirkšē̦damas biezuos kūļuos Vēr. II, 1166. birst, ka žvirkš Vēruotājs 184. sausi paegļi de̦g žvir̃kšķē̦dami Frauenb. tauki uz karstas pannas žvirkš(ķ) Lennew.

Avots: ME IV, 846