Paplašinātā meklēšana

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237

ādzens Elv., lang, schlank, gerade [?].

Avots: ME I, 237

‡ àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21

àizdzèlžuôt, tr., vergittern: aizdzelžuots luogs Kaudz. M.

Avots: ME I, 24

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

‡ àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.

Avots: EH I, 21

‡ àizdzer̂t: ‡ Refl. -tiês, für eine längere Zeit zu trinken anfangen: jis ir aizdzēries, ka neatiet tik ilgi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 21

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

‡ àiznadze "das vordere Fleisch unter dem Nagel" Warkl.

Avots: EH I, 40

‡ àizsar̂glĩdzeklis,* ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

‡ àizžùodze ² aus Lettg., der Raum dicht hinter einem Zaun.

Avots: EH I, 65

apdzejuôt, tr., besingen (vom Dichter): savu līgaviņu *.

Avots: ME I, 83

‡ apdzeldinât Frauenb., = ‡ apdzaldît.

Avots: EH I, 79

‡ apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla kājas.

Avots: EH I, 79

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi ² Siuxt.

Avots: EH I, 79

apdze̦nât [li. apgenė´ti], tr., Äste vom Baume hauen: apdze̦nāju sila priedi BW. 15507, 1.

Avots: ME I, 84

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79

apdze̦nâtiês, sich belaufen (vom Vieh) Stürzenh.

Avots: ME I, 84

‡ apdzenêt (li. apgenė´ti) Dunika, Oknist, Stenden, Wessen, = apdze̦nât I, apdarinât: apdzenēju sila priedi BW. 15507.

Avots: EH I, 79

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer apkārt un apkārt.

Avots: EH I, 79

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

‡ apdzesêt, löschen (tr., perfektiv): a. slāpes.

Avots: EH I, 79

apredze,

1): apredzes malā jau ceļas mākuoņas Janš. Mežv. ļ. l, 252 (ähnlich 153).

Avots: EH I, 108

apredze,

1) der Gesichtskreis
RKr. II, 54;

2) die Rundschau, die Aussicht:
nuo šā kalna plaša apredze JKaln.

Avots: ME I, 115

‡ apuôdzenis Lubn., = akacis 1 (an einem See).

Avots: EH I, 124

‡ apvadze Bērzpils, Pilda, = ‡ apvadze.

Avots: EH I, 124

‡ apvãdze "ein zwischen 2 Furchen unaufgepflügt gebliebener (schmaler) Strich Landes" Warkl.

Avots: EH I, 125

apzvẽrdzeniski sēdēt Dond., rittlings (auf einem Stuhl) und mit dem Gesicht gegen die Rücklehne gekehrt sitzen.

Avots: ME I, 138

ârdràudze, die ausserhalb (ârā) der Gemeinde befindliche Gemeinde, die fremde Gemeinde, fremdes Kirchspiel: ārdraudzē iepirkt mājas MWM. III, 833; ārdraudzes mežā Duomas II, 708.

Avots: ME I, 241

‡ ārdze (?), in der Verbind. skaļu ā. "ein Pergelgestell zum Trocknen derselben" Popen. Dieses ārdze ist aus gesprochenem ārdz erschlossen, das aber in Popen (s. FBR. VIII, 117) auf *ārc(e) beruhen kann. Und dieses *ārce dürfte aus einem deminutivisch aussehenden ārcele (s. ‡ ârceies ² ) abstrahiert sein. Vgl. aber auch ādzele.

Avots: EH I, 194

ârrĩdz(e)nieks, einer, der ausserhalb der Stadt Riga wohnt.

Avots: ME I, 244

ašņadzeres: auch ašņadzêre Oknist, ašņadzira (> ostle. -dzyra) Oknist, ašņadziras Wessen.

Avots: EH I, 132

ašņadzeres (Lassen BD. 167), asinsdziras, ašņudzire Buschh., Schafgarbe.

Avots: ME I, 147

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148

‡ atdzeja* A. Niedra Nemiera ceļi IV, 338, = atdzejuojums.

Avots: EH I, 140

atdzejuôt, poetisch reproduzieren: tulkuotājs svabadi atdzejuojis A. XII, 156. atdzejuojums, poetische Reproduktion.

Avots: ME I, 155

‡ atdzeldinât (?) Bauske "= sadzelˆdinât": a. nagus (pirkstus) ar nātrēm.

Avots: EH I, 140

atdzèmdinât, wiedergebären, erwecken: es negribu grieķu mākslu atdzemdināt JR. V, 13. Volga viņus gluži atdzemdina, erweckt (übertragen) zum neuen Leben.

Avots: ME I, 155, 156

‡ atdzeme,* die Wiedergeburt: šis mūsu zemes nuostūris prasa jaunas atdzemes Jaun. Ziņas v. 6. Aug. 1928.

Avots: EH I, 140

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

‡ atdzesinât (li. atgesìnti), = atdzesêt: a. karstu ūdeni.

Avots: EH I, 140

‡ atkludzerêtiês "?": kludzerēt kludzerējuos, kamēr atkludzerējuos gan Fest.

Avots: EH I, 149

atnadze (unter atnadzis),

1) auch Warkl; ‡

2) atnadzes Druw. "kustuoņiem augšpus apakšluocītavām pakaļpusē tādi atpuopi kâ nagi".

Avots: EH I, 157

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

‡ atspirdzenîgs "?": atspirdzenīgi padzīvuoties Kaudz. Jaunie mēm. laiki IV, 46.

Avots: EH I, 169

‡ atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170

‡ atvādze "ein schmaler, ungepflügter Streifen zwischen 2 Furchen" Warkl.

Avots: EH I, 179

atveldze, Labsal, Erquickung: atveldzi gūt * Rain.

Avots: ME I, 208

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184

aûdze,

1) das Geschlecht:
jaunā audze priecājas Pump.; tautas nākuošā audze Kundz. Kr. 110;

2) der Schössling; der Hain, junger Wald, Schonung:
lazdu slaidās audzes nuode̦r rūpniecībā Konv. ² 2183. mūsu audzē smuka zāle saauguse Vil. bē̦rzu audze Etn. IV, 86. audze = jauns bē̦rzu mežs Wallhof;

3) das Geschwür:
ļaunās audzes (vēži) Konv. 836.

Kļūdu labojums:
Konv. 836 = Konv. ² 836

Avots: ME I, 215

aûdzelĩba, Tragfähigkeit, Produktivität, Fruchtbarkeit: atduot zemei audzelību JK. V, 30; sieviešu aûdzelĩba Etn. II, 147.

Avots: ME I, 215

aûdzelîgs, Fruchtbarkeit fördernd, fruchtbar: laiks, xietus Etn. III, 149; druvu uzturēt audzelīgu Luopk.

Avots: ME I, 215

aûgšdze̦lzi, der Oberkiefer, die obere Kinnlade Warkl.: augšdze̦lzuos priekšā nav zuobu.

Avots: EH I, 185

‡ aûgstradze, eine Kuh mit hohen, steilen Hörnern Warkl.

Avots: EH I, 184

badadze̦guze, der Wiedehopf.

Avots: ME I, 247

bàdze ² , ein altes, hageres Weib Mar. RKr. XV, 106, [Laud.]. Auf der entsprechenden Maskuliform beruht wahrscheinlich das Deminutiv bādzīt[i]s: kuo tu sēdi nuobē̦dājies kā bādzīt[i]s? Ramkau.

Avots: ME I, 270, 271

bal˜tradze: man erselze]: baltradze durch]; gleichbed. mit balta radze: baltradze J. Al.

Avots: EH I, 202

bal˜tradze, eine Kuh od. ein Schaf mit weissen Hörnen [Mar., Oppekaln]: baltradze linājā RKr. VII, 974.

Avots: ME I,

‡ bardzeņš Strods Par. vōrdn. 60. Deminutivform zu bar̂gs, streng.

Avots: EH I, 205

bārīdze (geschr.: baridze), die Waise Katech. V. J. 1585, S. 31.

Avots: ME I, 274

bêdzeklis, [bēdzeglis L.], der Flüchtling, Deserteur AP.; gew. bêglis.

Avots: ME I, 289

bēdzelība, die Sucht zu fliehen: lielpilsētnieku bēdzelība nuo pilsē̦tas Druva I, 1521.

Avots: ME I, 289

beidzenīte, eine, die zuletzt gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME I, 277

beñdzele,

2): ein nd. ben(d)sel "Band"
gibt Zēvers IMM. v. J. 1928 II, 303.

Avots: EH I, 212

beñdzele,

1) = bendele 1 [Wolmar, U.];

2) eine nicht dicke, aber starke Schnur
A. X, 2, 536. [Aus einem d. * Bändsel? Oder aus r. бéнзель "перевязка"?]

Avots: ME I, 279

bērnīdze, die Kinderreiche: bērnīdze māte, eine fruchtbare, kinderreiche Mutter Tr. IV, 399.

Avots: ME I, 290

bidze (auch badze), Kosename für ein Schaf Līniņ, Wain.; [vgl. bice.

Avots: ME I, 293

bidzeklis, ‡

2) ein Besen
Lixna.

Avots: EH I, 218

bidzeklis, [in Fehteln bidžeklis], = bidzulis.

Avots: ME I, 293

blendze: auch (mit en̂ ² ) schnenpen.

Avots: EH I, 228

blendze, eine mit Wasser od. Kot gefüllte Grube auf dem Felde: zirgi nuostājās pašā blendzes vidū Frauenb.

Avots: ME I, 313

‡ buõdzel˜lis, der Bnaengeseue der Kommis: Liepājas buodzellītis BW. 21550.

Avots: EH I, 258

‡ boñdzele, = buñdzele Lems.; eine einfache kleine Tonne (z. B. zur Aufbewahrung des Schweinefutters gebraucht) Salisb.

Avots: EH I, 235

brendzelêt, - ēju, tr., streng tadeln, rügen Naud.

Avots: ME I, 330

‡ budzelêtiês, zögern, saumen, saumselig sein: taisies ātrāki kuo tik ilgi budzelējies? Sessw.

Avots: EH I, 249

[buñdzele Ruj., ein Gefäss.]

Avots: ME I, 351

buñdzenes, Stücke Ackerlandes, welche die Knechte benutzen U. [Aus *bundzemes? vgl˙li. bunda ostlitauisch für banda?) "полоса двороваго человѣка нна барской землѣ" Jušk.]

Avots: ME I, 351

dadzer̂t, ‡

2) zu trinken pflegen
(r. допивáть ) Kaltenbr.: brandeņa dadzēre.

Avots: EH I, 301

[dadzer̂t Drsth. (li. dagērti), (etwas essend) dabei trinken.]

Avots: ME I, 429

dal˜dzenĩca C., die Sense. Zu dalgs.

Avots: ME I, 434

dardadze: auch Lievenhof, Nirza.

Avots: EH I, 308

dardadze U., [Autz, dardadzis Jāsmuiža], = dardedze.

Avots: ME I, 439

dardedze: auch Kreuzb., Lubn., Preili, Rudzētas.

Avots: EH I, 308

dardedze St., [Kalz.], dardedzis Manz., der Regenbogen. [Nach Leskien Nom. 525 zu dards, scheckig? oder (vgl. darva, Regenbogen ) aus darvdedze?]

Avots: ME I, 439

‡ dārdedze Wirginalen, (mit ā`r ² 0 Alt-Sehren, = dārdedzis.

Avots: EH I, 311

dedze, eine ausgebrannte Wiese Ruj. n. U.

Avots: ME I, 450

dedzeklis [Lis., Kreuzb., Wandsen], Elv., Biel., = dedzīklis: [sirds ar dedzekli iezīmē̦ta Glück I Tim. 4, 2].

Avots: ME I, 450

dedzeļi, brennbare Mineralien.

Avots: ME I, 450

‡ dedzelība, die Hitze (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313

‡ dedzelîgs Diet., = dedzîgs.

Avots: EH I, 313

dedzenis,

1) der Schwefel
U., dafür gew. sē̦rs;

2) eine ausgebrannte Stelle
U.

Avots: ME I, 450

‡ delvēdze Warkl., delvēdzele Saikava, der Regcnbogen.

Avots: EH I, 315

‡ dèlver̂dze ² Borchow, der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

‡ dèlvērdze ² Stirniene, Warkl., der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

deñdzele, die Schnur Kand. [Vgl. an. tengia "zusammenbinden" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 218. - Kurisch.]

Avots: ME I, 455

derdedze: auch (mit er̂) Saikava.

Avots: EH I, 316

derdedze, [derdecis Wessen], der Regenbogen Lubn. n. Etn. III, 1, [Kreuzb.: derdedze ve̦lk ūdeni Lubn.] S. dardedze.

Avots: ME I, 456

dîdzelība, Keimfähigkeit MWM. VI, 316.

Avots: ME I, 477

dìenvidzeme, der Süden: dienvidzemju gaiss, die südliche Luft; die Luft der im Süden gelegenen Länder.

Avots: ME I, 483

diždzejnieks ,* ein hervorragender Dichter, der Dichterfürst MWM. VIII, 3.

Avots: ME I, 474

dràudze,

1): kāzu d. Pas. X, 265 (aus Vārkava).

Avots: EH I, 330

dràudze (li. draugė˜, Gesellschaft, Genossenschaft),

1) die Gesellschaft, Genossenschaft, Verbindung, Menge, Schar:
nu lustīga meitu draudze BW. 988. panāksnieki, vilku draudze 20996. eņģelīšu draudzīte 4993. satiek tautu liela draudze 13559. mežā irbju liela draudze 11323. šķiŗaties, zuosu draudze 17605. cūku draudze 29194. liela luopu draudze, eine Menge Vieh. Der Lok. draudzē im VL. = kuopā, zusammen: šurp ganiņi, turp ganiņi, kam draudzē nedzeniet 761. cāļi te̦k draudzītē 16574, 1;

2) die (kirchliche) Gemeinde, Parochie, das Kirchspiel;
draudzes skuola, Parochieschule; draudzes tiesa Kirchspielsgericht; brāļu draudze, die Herrhutergemeinde;

3) im Hochlett. als das Femin. zu dràugs, die Freundin
Zb. XVIII, 430; dafür gew. dràudzene.

Kļūdu labojums:
BW. 988 = BW. 988,9

Avots: ME I, 491

dràudzene: auch BW. 20604; 22973, 4.

Avots: EH I, 330

dràudzene, die Freundin.

Avots: ME I, 491

draudzenieks,

1) der Freund
(gew. draugs): kas mums debesi liegs? še mūsu draudzenieks G. L.;

[2) das Gemeindeglied
(wohl ein Neologismus) Wid.].

Avots: ME I, 491

‡ draudzenīša, = draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330

dridzeklis, ein Riegel, welcher vorgedreht wird: ar dridzekli aizgriež durvis cieti Sassm.

Avots: ME I, 498

drudzene: gentiana amarella Meiran.

Avots: EH I, 335

drudzene, das Zittergras (briza media RKr. III,

Kļūdu labojums:
III = III, 69

Avots: ME I, 502

dzàdze ^2,

1) ein magerer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 113;

2) einer, der wenig isst:
ir gan dzādze: neē̦d, drīz mirs Mar. n. RKr.XV, 113.

Avots: ME I, 539

[dze infl., eine Partikel, die der Form und Bedeutung nach dem slav. že entspricht: kai dze (= r. какъ же). es dze biju (r. же od. вѣдь былъ) "ich war ja". [Weiterhin zu gr. γε resp. ai. ha, gha, Vgl. auch le. -dz Le. Gr.§ 587.]

Avots: ME I, 539

‡ II dze̦! Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 69, Wessen, Interjektion, = dzi!

Avots: EH I, 352

dzebŗu [Var.: cebru. cadra] juosta BW. 13195"?" [="audums. kuŗa audi ar ārā atstātiem galiem kâ pušķiem".]

Avots: ME I, 539

dze̦draîns "?": pūta caur luodziņu dze̦drainā (kühl? vgl. dze̦drs 2) būdiņā BW. 30926; [in Pussen bedeute es: durchsichtig (z. B. dz. ūdens).]

Avots: ME I, 539

dze̦druôtiês, streiten, zanken [?]: kuo ar mani dze̦druojies? BW. 14619; [vgl. dze̦drs "unfreundlich".]

Avots: ME I, 539

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539

[II dze̦drs "lang und schlank": dz. kuoks N. - Peb.]

Avots: ME I, 539

dze̦drulis, der Strenge, Barsche, [Kaltblütige Wid.]: sīvulīti, dze̦drulīti, kam tu mani bildināji BW. 15021.

Avots: ME I, 539

I dze̦drums, [der Ernst Lng.], die Strenge.

Avots: ME I, 539

II dze̦drums, ein Abgrund, eine Tiefe im Wasser Mag. IV, 2. 113: varat iet e̦ze̦rā mazgāties, tikai neieejat dze̦drumā Frauenb.

Avots: ME I, 539

dzedzelaiņš "?": meitu māte man suolīja dzedzelaiņu kumeliņu; es negribu dzedzelaiņu, man pašam sirms zirdziņš BW. 16489.

Avots: ME I, 539

‡ dzêdzele ² Lems., Wainsel "?": kas tā, nu,˙par meitu, - tāda kâ dz˙! (von einem mageren, schwächlichen Mädchen). bē̦rns kâ dzēdzelīte.

Avots: EH I, 356

dzedzerā loc. s."?": vairak smilgu dzedzerā (Var.: dzedziedā, ve̦cainē) BW. 4323 var.

Avots: ME I, 539

dzedzieda: auch (mit iê ) Saikava ("nederīga zeme, kur aug ašķi; kaķpēdiņas u. t. t. "), loc. s. dzedziedē BW. 28988, 1 var.; 30258,var.

Avots: EH I, 352

dzedzieda Druw., Laud., N. - Peb., dzedziede U., Bers., n. BW. I, S. 932. Nr. 3033. 1 auch dzedzieds, Dreeschland, abgearbeitetes Land, nachgelassener Acker AP., Lasd., Adsel: es nebiju tâ augusi, kâ smildziņa dzedziedā (Var.: ve̦cainē) BW. 6637. brāļa guovu neganīju sausajā dzedziedā BW. 28975. dzedziedē gulēt, unbearbeitet bleiben. In Oppek. n. U. dzedzīte [mit ostle. ī aus ie? - dzedzieda wohl assimilatorisch aus dedzieda (zu degt; vgl. slav. ugorź "Brachfeld" ), s. Zubatý AfslPh. XIII, 422 f. und Sborn. fil. II, 109 ^1.]

Avots: ME I, 539

dzedziedaîns, unbearbeitet, voller Dreeschland: dzedziedainā dzimtene JR. IV, 33.

Avots: ME I, 539

[dzedzìekste (?) Oppek., = dzedzieda.]

Avots: ME I, 539

dzedzîkla, ein sehr magerer Mensch: viņš nuo slimības palicis kâ dzedzīkla Mar.

Avots: ME I, 539

[dzedzīte Golgowsky "atmatiņa (dzedzieda)".]

Avots: ME I, 539

‡ dze̦ga, auch Plur. dze̦gas; das Gesims: gar namu dze̦gām pilēja le̦dte̦kas A. Brigadere Daugava 1928, S: 1029: nuokrita nuo nama dze̦gām liels dze̦gu gabals Latv. Sargs 1927, N‡ 80. stundenis uz krāsns dze̦gas Daugava 1928, S. 1240.

Avots: EH I, 352

dze̦guôze (unter dze̦guze): auch Kaltenbr., Līvāni, Saikava; mēŗa dz:, Schimpfname Saikava: ak tu mēŗa dz. tāda; kuo nu atkan esi izdarījuse!

Avots: EH I, 352

dze̦gulains, gezinkt L.

Avots: ME I, 539

dze̦guļi, Zinken an Tischlerarbeiten L., Verzierungen, Schnörkeln: kruonis ar dze̦guļiem un zvārguļiem MWM. VI, 394. [Vielleicht zu li. gẽgnė "стропило" und ahd. kegil "Pfahl, Pflock"; s. (über ahd. kegil) Uhlenbeck PBrB. XXI, 101 f. und XXVI, 300.]

Avots: ME I, 539

dze̦gulis U., = ce̦kulis.

Avots: ME I, 539

dze̦guse (unter dze̦guze),

1): auch Dond. n. FBR. V, 135 (> dze̦ge̦s), Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH I, 352

dze̦guze: voc. s. dze̦guziņa BW. 2449 var. (aus Dond.), dat. s. dze̦guzam 30607 var. (aus Serben),

1): kūkāja dz. ābelē BW. 17294;

2): Demin. dze̦guzīte, eine Wiesenblume
Dunika; pinguicula vulgaris Barbern, Pernigel; ‡

4) aklā dz., verächtliche Bezejchnung für einen Menschen:
tāda kâ aklā dz. - ni re̦dz ni! AP.; bada dz., Schimpfname für einen ungenügsamen Menschen od. ein solches Tier AP.

Avots: EH I, 352

dze̦guze, [dze̦gûze ² Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).

1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;

2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;

3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи ⁴ 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]

Avots: ME I, 539, 540

dze̦gūze (unter dze̦guze): auch Pas. XI, 68, (mit ũ ) Orellen n. FBR. XI, 39, Ramkau; Siuxt, (mit û ) Gr.-Buschh. n. FBR: XII, 66, Lubn.; (mit ù ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt: āru dze̦gūzīte BW. 32070.

Avots: EH I, 352

dze̦guzene, dze̦guzīte Etn. I, 109. Knabenkraut (Orchis) RKr. II, 74; auch dze̦gužu puķe.

Avots: ME I, 540

dze̦guzẽ̦ns, ein junger Kuckuck.

Avots: ME I, 540

‡ dze̦guzienes Strods Par. vōrdn: 72 "?".

Avots: EH I, 352

‡ dze̦gužpiêsta ² AP., dze̦gužpiêste ² ebenda, eine Pflanze: dze̦gužpiestu sakne ² pavasarī raka un deva guovīm.

Avots: EH I, 352

‡ dze̦gužpuôdiņš ² Anzen, campanula patula; campanula rotundifulia:

Avots: EH I, 352

‡ dze̦guzzâles, Hungerblümchen (draba muralis) Peņģ.

Avots: EH I, 352

‡ dzeîdinât ² (?) Ruhental "dīdzināt".

Avots: EH I, 352

‡ dzeija, = zeija 2: kublis rūga, dz. (Var.: zeija) te̦k BW. 19612 var.

Avots: EH I, 352

dzeika, ein Strick: puisē̦ni vija dzeikas. lūkus plēsa. uozuoliņu dēdināja Etn. III, 163. [Vielleicht zu dzija. serb. žì`ca "Faden, Draht".]

Avots: ME I, 540

dzeikste, eine Rute A. XIII, 86.

Avots: ME I, 540

I dzeine, dzeinis Laud., ="savilkts un saluocīts aude̦kls, ka var uz buomja pēc aušanas uztīt" Lös. n. Etn. III, 163, [Erlaa]; vgl. dzeinis 2, [dzèine ² Bers. "uztîta dzija".]

Avots: ME I, 540

II dzeine "?": es pacēlu vainadziņu kuplumā, augstumā, devītā dzeinītē [Var.: žuburā] BW. 8640. [dzeine Bers. "pīne nuo stiebriņiem. dzijām vai cita kā"; "auch von den zīļu rindiņas eines Kranzes".]

Avots: ME I, 540

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi ² ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini ² . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi ² ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi; ‡

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. ² 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540

[dzeinītis Setzen "= ē̦rkulis 2".]

Avots: ME I, 540

[dzèire ² Bers. "Streckbalken einer Brücke"; vgl. dziedrs III,]

Avots: ME I, 540

dzèiveri ² : dzàivarani ² N.-Laitzen.

Avots: EH I, 353

dzèiveri ^2. Porsch Mar.; [mit ostle. aì aus ei wohl auch] dzaivariņi Etn. II, 55 aus Oppek. [auch -ar- kann hier auf -er- zurückehen] und dzaivari dass, [Alt- und NeuSchwaneb.] und L. Laicēns Duomas III, 344. [Doch spreche man dzaivar(āj)i neben dzeivari auch hie und da im Bauskeschen Kreis. - Reimwort zu vaivariņi. vaiveri dass.]

Avots: ME I, 540

dzeja ,* die Poesie; von Kronw. eingeführt.

Avots: ME I, 540

‡ II dzeja Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 65, = zeija 1.

Avots: EH I, 353

dzejisks ,* poetisch: dzejiska izteiksme, poetischer Ausdruck; dzejiski tē̦luot. poetisch schildern.

Avots: ME I, 540

dzejiskums ,* das Poetische: īsti dzejiski gabali zaudē caur tuo savu dzejiskumu A. XII, 156.

Avots: ME I, 540

dzejniecība ,* die Dichtung: Puškins ir viena nuo mode̦rnām pe̦rsłnībām krievu dzejniecībā MWM. V, 463.

Avots: ME I, 540

dzejnieks ,* f. -niece, Dichter(in) Kronw.

Avots: ME I, 540

dzejuojums ,* ein poetisches Erzeugnis.

Avots: ME I, 540

dzejuolis ,* ein (lyrisches) Gedicht Kronw.

Avots: ME I, 540

dzejuôt ,* dichten. Refl. -tiês. von sich selbst ergeben, unwillkürlich entstehen (von einem Gedicht): dzejuojas dzejas par vientulību Vēr. I, 743.

Avots: ME I, 540

dze̦laîns: stachlig, grob, voller Schäben (vom Gewebe) Bērzgale.

Avots: EH I, 353

dze̦laîns "?": aud dze̦laiņu paladziņu! BW. 7481 var.; [ "stechend, stachlig" Ellei. Bers.],

Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?

Avots: ME I, 540

dze̦lba, dze̦lda, dzelde Nigr., ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L. Zu dzelˆt; [vgl. Leskien Abl. 325 und Solmsen Beitr. 223 ^1].

Avots: ME I, 540

dzèlceļš ,* die Eisenbahn.

Avots: ME I, 543

[dzeldes "Nesseln" Kurl.]

Avots: ME I, 540

I dzelˆdêt [Kr.], -u, -ēju, dzelˆdît [Selburg. -īju] Druva I, 986. stechen, brennen, hecheln: kad elles muokas me̦tas mani dzeldēt Rainis, brīžam viņš arī dze̦lda diezgan jūtami Vēr. I, 693. dze̦ld kâ liesmas Dēmons 48. dzeldīs tevi.,. ar asām dzeltenēm BW. 32582 var.

Avots: ME I, 540

I dzelˆdêt: uz dze̦lbām, kad kāja jeb ruoka dze̦ldē̦ta Lange Latv. ārste S. 62.

Avots: EH I, 353

[II dzèldêt izkapti (ve̦lkuot tuo caur karstām uoglēm) "eine Sense härten" N. - Peb.]

Avots: ME I, 540

III dzeldêt: vgl. (sa)galˆdêt.

Avots: EH I, 353

[III dzeldêt Stelp., fest werden (vom Schnee, der sich fest gesetzt hat.) - Vielleicht zu sloven. žlê̦d. klr. óжеледь "Glatteis" gr. χάλαζα "Hagel".]

Avots: ME I, 540, 541

dzeldinât, ‡

2) härten;
rūdīt Trik., (mit elˆ ) Meselau: dz. izkapti.

Avots: EH I, 353

dzelˆdinât ² [Mesoten], ein Stechen, Brennen verursachen, quälen: kas viņa sirdi krimta, dzeldināja? Līdumnieks. vēl bij man nātrai būt, dzeldināt ravē̦tāju BW. 24548. Refl. -tiês. sich stechen, brennen, versengen lassen: mums nav vaļas pagātnes nātrās dzeldināties Apsk. I, 1.

Avots: ME I, 541

dzelˆdît (unter dzelˆdêt I): auch Saikava.

Avots: EH I, 353

‡ dzelˆdze ² Seyershof, = dzèlzs.

Avots: EH I, 353

dzelêt, = zelêt.

Avots: ME I, 541

‡ dzelezaîns, eisern: dzelezaini (= dze̦lzu) rati Warkl.

Avots: EH I, 353

‡ dzelezis Warkl., dzelezs (acc. dzelezi) Livāni, gen. s. dzeleža Skaista n. FBR. XV, 53, = dzèlzs.

Avots: EH I, 353

dzelezs [Warkl., Smelt. 19 (li. geležìs)], = dzelzs.

Avots: ME I, 541

dze̦lˆgans ² : auch Frauenb., Lems., (mit e̦lˆ ) PS.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆgans ² Kand., gelblich: rudzu lauku dze̦lgani bālais izskats, [Wohl aus * dze̦ltgans; vgl. dze̦lts.]

Avots: ME I, 541

‡ dzelinât Siuxt n. U. (unter ģilināt), = ģilinât I 1.

Avots: EH I, 353

dzelnis: nuo dābuola dzelni [?] (Var:: dzeini) vija BW. 3428 var.

Avots: EH I, 353

[dzel˜kņains Salis, stachelig.]

Avots: ME I, 541

dzelkne, dzelksne, dzelˆknis [Kr.], dzelksnis [Ronneb.], gew. Pl.,

1) Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus
RKr. II, 69; n. Konv. ² 2123 carduus crispus): ganuos gāju, dzelkšņus plūcu BW. 6260;

2) [dzel˜ksnis Ruj., Salis], Distel überhaupt:
dzelkšņu kruonis MWM. VII, 575;

3) [dzel˜ksnis Ruj.], der Stachel:
ruožu bez dzelkšņiem nav Apsk. I, 388.

Avots: ME I, 541

‡ dze̦lˆkrẽpis Planhof, ein Pferd mit gelber Mähne.

Avots: EH I, 353

dzelksnis (unter dzelkne): auch (mit el˜ ) N.-Wohlfahrt, Salisb., Wolmarshof, (dzel˜ksns) Salis n. FBR. XV, 64; "ērkšķis" Puikeln.

Avots: EH I, 353

dzèlkstenis ² : dzè̦lkste̦ns ² Lös., dzelˆkstinis Stom.

Avots: EH I, 353

dzèlkstenis ² Lub., Lis., Demin. dzelksteniņš Grosdohn n. Etn. II, 33. [Erlaa], ein altes Messer ohne den Stiel. [Wohl zu dzèlzs.]

Avots: ME I, 541

dzelˆmaîns, voller Tiefen, tief, tiefliegend: dzelmainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops LP. VII, 866. upe akmeņaina un ne visai dzelmaina Konv. ² 712.

Kļūdu labojums:
un ne visai = un visai

Avots: ME I, 541

dze̦lˆmãjs,

1) die Tiefe (im Wasser):
straume, kas aizkrāc pār radzēm un dze̦lmājiem Teodor;

[2) vieta purvā, kur daudz dzelmju Ruj.]

Avots: ME I, 541

dzelˆme: eine Tiefe im Fluss od. See (mit el˜ ) Salis; eine tief einschiessende Stelle im Morast (mit elˆ ) Auleja; "purva avuots, kas neaizaug ciet" (mit el˜ ) (Orellen: triju dzelmju dziļumuos BW. 28796. dziļi dzelmes dibe̦nā 22319.

Avots: EH I, 353

dzelˆme [Kr.] (li. gelmė˜ "Tiefe").

1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;

2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;

3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;

[4) dzelˆme ² Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],

Avots: ME I, 541

dzelˆmîgs: vis˙dzelˆmīgākās ("=vis˙asprātīgākās") dziesmas Saikava.

Avots: EH I, 353

dzelˆmîgs, abgrundtief, sehr tief: dzelmīgas acis Pump. [In Bers. u. Fest. bedeute es (?): dusmīgs, ass (vom Menschen).]

Avots: ME I, 541

[dze̦lms St., Mag. II, 3, 117, Stromtiefe.]

Avots: ME I, 541

[dze̦lna Für., = dzelme 1.]

Avots: ME I, 541

dzelnis Spr. "Strick. Leine"[?],

Avots: ME I, 541

dze̦luoņaîns Dunika u. a. = dze̦luonaîns: (fig.) dz. naids Veselis Netic. Toma mīlest. 156.

Avots: EH I, 354

dze̦luone (unter dze̦luonis): auch Perkunen, bemin. gen. s. dze̦luonītes BW. 18462, 3, dze̦luoniņas BW. 3119.

Avots: EH I, 354

dze̦luonis: bišu dze̦luoņiem BW. 34043, 1.

Avots: EH I, 354

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

dze̦luons (unter dze̦luonis): auch Borchow n. FBR. XIII, 23, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 354

‡ dze̦lsāns Lubn. "Eisenvitriol".

Avots: EH I, 353

‡ dzelsis Lancmanis, daphne mezereum.

Avots: EH I, 353

dzelˆsnējs [Warkh., Ruj., Bers., gelblich]: dzelsnējuo seju Duomas III, 1134.

Avots: ME I, 541

[dzelst (li. gel˜sti). gelb werden]: dzeltis (vergilbtes) papīrs, salnas kuosta bē̦rza lapa vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863.

Avots: ME I, 541

dzelˆstît [Lis., Nigr.], -u, -īju, iter. zu dzelˆt, tr., wiederholt stechen, beissen, verletzen: lai dze̦lsta sirdi viņu (bē̦du) zuobi Niedra. dzelstīs tevi.,. ar smalkām nātrītēm BW. 32582, 2 var.

Avots: ME I, 541

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I ^4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. ² 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541

dze̦lˆta: zaļu ar dze̦lˆtām ² pērvēja Frauenb.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆta [Kr.], dzelˆte [Lis.], dze̦ltlapa A. XI, 13, gew. Pl., Bärlappkraut (lycopodium complanatum): meitu dēļ dze̦ltas auga BW. 6467, 1, [plūca dzeltes siliņā 7141 var.] Zu dze̦lts "gelb" [nebst li. geltė "serratula tinctoria"],

Avots: ME I, 541

‡ dze̦ltâbele "?" : iestādīju dze̦ltābeli (Var.: dadzi) ..., lai izplēsa laumai acis BW. 32472, 15 var.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆtaine [Sissegal], dze̦lˆtãne BW. 13282, 3, gew. Demin. dze̦ltainīte, dze̦ltãnīte BW. 3498. dze̦ltainiņa BW. 7141; 14703, 3, dze̦ltāniņa 10646, dzeltenīte 598, 7 var., dzelteinīte 11403, ein goldhaariges, schönes Mädchen, Goldmädchen, beliebtes Epith, der tautas meita und der Schwester im VL.: nāk dze̦ltaine raudādama BW. 5256, mūs māsiņa, dze̦ltānīte (Var.: dze̦ltainīte, ze̦ltainīte, zeltenīte), tikai līdzi neaizgāja BW. 598 var. jāšu pār Daugavu dze̦ltānīšu lūkuoties, Merkwürdig ist der attributive Gebrauch von dze̦ltaine: Ņabu, Ņabu pa istabu dze̦ltainēm (gew. dze̦ltainām) kurpītēm BW. 16958. 4; brūni dze̦ltaine (gew. dze̦ltāna) ķēve Blaum. MWM. III, 780.

Avots: ME I, 541, 542

‡ dzeltana BW. 6694, 5 (aus Lettihn), Demin. dze̦ltaniņa BW. 516 var., = dze̦lˆtaine.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦ltānâda, ein Gelbhäutiger Pas. IV, 95 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 353

‡ dze̦lˆtanans ² Salis n. FBR. XV, 63, gelblich.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦lˆtaine (mit e̦lˆ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 ¹ , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦lˆtanis Kaltenbr, dze̦ltānis.

Avots: EH I, 353

dze̦ltānis, [dze̦ltainis Wid.], ein gelbes Pferd RKr. III, 1288.

Avots: ME I, 542

dze̦lˆtans: auch Wessen n. FBR. XIII, 96, Skaista n. FBR. XV, 36, Kaltenbr., Warkl.; dze̦lˆtans ² (mit a aus ā?) Kl.-Roop n. FBR. XV, 148.

Avots: EH I, 353

[dze̦lˆtans Warkh., gelb.]

Avots: ME I, 542

dze̦ltāns: auch Erlaa n. FBR. XI, 15, Orellen n. FBR. XI, 38; Auleja; N.-Peb:, OB., Perkunen; Preiļi (Kur. Nehrung), Ramkau, Sessw., Smilt., Trik., (-āns) Fest., Saikava.

Avots: EH I, 353

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

dze̦ltãnums [li. geltonùmas], dze̦lte̦nums Kand., das Gelbe: uolas, kam divi dze̦ltānumi LP. VI, 125.

Avots: ME I, 542

dze̦lˆtât: auch AP., Auleja Kaltenbr., Ramkau: kļaviem lapas dze̦ltā AP.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆtât, -āju [Warkh., C.], gelb werden: gaļa žāvējama jaunā mēnesī, tad nedze̦ltā Lub.

Avots: ME I, 542

‡ I dzelˆte Bērzgale "ein kleines, im Frühjahr schön blühendes Waldbäumchen (daphne mezereum?), das im Sommer weiche, rote Beeren um den Stamm trägt".

Avots: EH I, 353

‡ II dzelte, die Gelbsucht Bērzgale.

Avots: EH I, 353

dzeltenājs: dzelˆtenājs ² Rothof.

Avots: EH I, 353

dzeltenājs, dzeltene Lös. n. Etn. III, 163. [dzeltinājs Trik.], Seidelbast, Kellerhals (daphne mezereum) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 542

‡ dze̦lte̦nbā`rdaîns Veselis Saules kaps. 152, gelbbärtig.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆte̦nbrũns, gelbbraun: līdakai ir dze̦lte̦nbrūna mugura Sassm.

Avots: ME I, 542

I dzelˆtene: auch (dzeltene) Gotthardsberg, Maselau, Serben, (mit el˜ ) AP., Ramkau.

Avots: EH I, 353

I dzelˆtene [Bers., dzel˜tene C., N. - Peb.] (zu dzelˆt). die Brennessel: pirtī jānuopeŗas dzeltenēm Etn. II, 136. ar asām dzeltenēm BW. 32582.

Avots: ME I, 542

II dzeltene,

3): auch BW. 18407 var.; Demin. dzelteniņa 3499; 1 var. In dec Bed. 1 gehört es nach M. Niedermann IMM. 1924 II, 209 zu dzelˆtene I.

Avots: EH I, 353

II dzeltene,

1) daphne mezereum Bers. n. Etn. I, 28;

2) [dzelˆtene ² Ruj., Goldnessel]; die Trollblume (trollius L.)
Konv. ² 3226;

3) = dze̦ltaine. Goldmädchen;

4) ein gelbes Pferd
Nigr.

Kļūdu labojums:
ein gelbes Pferd = eine gelbe Stute

Avots: ME I, 542

dzeltenējs: auch (mit elˆ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 353

dzeltenējs, gelblich: dzeltenējs vīrs Niedra A. XIV, 2, 7.

Avots: ME I, 542

‡ dze̦lte̦ngalˆva, die Blondköpfige: atvedīšu dze̦lte̦ngalvu (Var.: baltgalvīti; sc.: linu) rāvējiņu BW. 28380, 6.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦ngalˆvis, fem. -ve, der, die Blondköpfige: viena bija paslaida dze̦lte̦ngalve A. XIII, 800.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦ngans. gelblich: dze̦lte̦nganas sienas MWM. VIII, 692; [dze̦lˆtāngans PS.],

Avots: ME I, 542

dzelˆtenîgs [Sessau], gelblich: dzeltenīgu skalu pinumu Jauns. Balt. gr. I, 9.

Avots: ME I, 542

‡ dzelˆtẽnîgs ² Siuxt, gelblich.

Avots: EH I, 353

dzeltenis: auch (rnit elˆ) Oknist n. FBR. XV, 193, Ramkau, Sonnaxt.

Avots: EH I, 353

dzeltenis. ein gelbes Pferd Ar., Lub., Nigr.

Avots: ME I, 542

‡ dzelˆtēnītis Saikava, = dzeltenis.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦lte̦nmàize, Gelbbrot.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦nmaltis. fem. -e, der (die) Blondhaarige.

Avots: ME I, 542

dze̦lˆte̦nmal˜ts, gelblich weiss.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦nmataîns, blond: dze̦lte̦nmataina od. dze̦lte̦nmatu skaistule. eine blonde Schönheit.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦npe̦lē̦ks, gelbgrau.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦ns: auch (mit elˆ ² ) Roop n. FBR. XV, 148, Iw., Salisb.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦ns [Jürg., Lis., Sissegal, Salis], [dze̦ltē̦ns Līn.], dze̦lte̦nums. s. dze̦ltāns, dze̦ltānums.

Avots: ME I, 542

dze̦ltēns (unter dze̦lte̦ns): auch (mit e̦lˆ) Nötk., (mit e̦lˆ ² ) Lesten n. FBR. XV; 22, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦nsar̂kans, gelbrot.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦nzaļš, gelbgrün.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦nziêdaîns, gelbblütig: dze̦lte̦nziedainas od. dze̦lte̦nziedu puķes.

Avots: ME I, 542

dzeltêt,

1): auch (mit elˆ ) Linden in Kurl., Sonnaxt (hier praes. dze̦lˆtu), (mit elˆ ² ) AP., Ramkau.

Avots: EH I, 353

dzeltêt, -ēju od. (intr.) -u, -ēju,

1) intr., gelb werden
[dzelˆtêt PS., Nigr.]: bē̦rziem sāk lapas dzeltēt, dzeltēja (Var.: dze̦ltuoja) purvā bē̦rzi BW. 18768. juo dzeltēja (vainadziņš), juo valkāju 5822. jau bē̦rziem lapas dzelt 9298; dze̦ltuoši lauki A. XX, 118;

2) tr., dzeltêt, -ēju, gelb färben
L., Biel. I, 408.

Kļūdu labojums:
18768 = 13768

Avots: ME I, 542

[dzelˆtîgs Bers. "stechend, scharf (auch von Menschen)".]

Avots: ME I, 542

dzelˆtinât ² [Ruj.], gelb färben Karls.

Avots: ME I, 542

‡ dzeltine Bērzgale, = ‡ dzelˆte I.

Avots: EH I, 353

‡ dzelˆtinis Warkl., = dzeltenis.

Avots: EH I, 353

dzeltiņš, Bezeichnung eines kleinen Baumes Buschh.

Avots: ME I, 542

[dzelˆtis (li. geltis) Ronneb., ein gelbes Pferd.]

Avots: ME I, 542

I dzelˆtît ² , ‡

2) vergolden
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 353

[I dzelˆtît ² Ruj., gelb färben.]

Avots: ME I, 542

II dzelˆtît,

1) stechen:
auch (rnit el˜ ) AP.

Avots: EH I, 353

II dzelˆtît [Bers.], -īju, stechen: dzeltīs tevi Jāņu bē̦rni smalkajām nātrītēm BW. 32582. [nātres dzeltī Bers. - In AP. bedeute es: prügeln.]

Avots: ME I, 542

dze̦ltlapas, s. dze̦lta.

Avots: ME I, 542

[dzel˜tne Naud. "eine kleinblättrige Distel".]

Avots: ME I, 542

dzelˆtnējs, gelblich MWM. X, 150. 239.

Avots: ME I, 542

[dzelˆtnis, ein gelbes Pferd Ronneb.]

Avots: ME I, 542

I dze̦ltns, gelb MWM. X, 930.

Avots: ME I, 543

[II dze̦ltns Fest., Lös. "stechend. dzēlīgs": dze̦ltnas nātres.]

Avots: ME I, 543

dze̦luoknis, dze̦luoksnis Krem., der Backenzahn (vgl. dze̦ruoklis): tam bijusi ve̦se̦la rinda dze̦luokņu MWM. VIII, 878. [Zu dzelêt; Bezzenberger BB. XXVII, 183 denkt auch an gr. χελύνη "Kinnlade", wozu noch an. gio,lnar "Kieme, Kiefer".]

Avots: ME I, 543

dze̦luonaîns, stachlig: ērkšķi dze̦luonaini.

Avots: ME I, 543

dze̦lˆtuôt [Warkh.] (li. geltúoti), intr., gelb werden: dze̦ltuo tīrumi Etn. II, 67. Auch refl.: kad dze̦ltuodamies druvu lauki līguo MWM. IX, 150.

Avots: ME I, 543

I dze̦ltra, dzeltre,

1) [dzelˆtre ² Autz], Bärlappkraut (lycopodium complanatum)
RKr. III, 71: dzijas nuoraudzēja dze̦ltrās Etn. III, 58. vaiņagi nuo dzeltrēm Apsk. I, 670;

2) Immergrün:
dze̦ltras aug priežu un egļu mežuos Etn.;

3) eine Tiefe im Flusse, in Seen
Etn. [In Bed. 1 - 2 wohl zu dze̦lts "gelb", in der Bed. 3 zu dzelme.]

Avots: ME I, 543

II dze̦ltra "?": tas jau tīrais dze̦ltra (tāds, ka ne ar kuo nav mierā).

Avots: ME I, 543

[dzelˆtre Bers. "ein Unkraut im Getreide mit scharfen Blättchen".]

Avots: ME I, 543

dzeltris, eine grössere, mit Nesseln und Taubnesseln bewachsene Stelle Etn.

Avots: ME I, 543

dzelˆtrît [Bers.], stechen: [nātres dzeltrī Laud.; ätzen Bers.]

Avots: ME I, 543

dze̦ltrs (Druckfehler für dze̦strs?) kühl: viņu apņēma dze̦ltrie viļņi A.

Avots: ME I, 543

dze̦lts [li. gel˜tas], gelb: dze̦lti vaigi BW. 21386. dze̦lti mieži BW. 2188. [Zu apr. gelatynan "gelb", urslav. * žģltź "gelb"; vgl. dazu Walde Wrtb. ² 279 unter fel und 299 unter flāvus.]

Avots: ME I, 543

dze̦lts, = ze̦lts. Gold: dze̦lta (Var.: ze̦lta) rasa mugurā BW. 15950. 2 var.

Kļūdu labojums:
2188 = 21188 var.

Avots: ME I, 543

I dze̦lts (Gold): auch (mit e̦lˆ ² ) PlKur.

Avots: EH I, 353

dze̦ltu laiks, der Herbst Stewlpenhof.

Avots: ME I, 543

‡ dze̦lˆtûksnẽjs Wolmarshof, gelblich (von der Gesichtsfarbe).

Avots: EH I, 354

‡ dze̦ltums (li. geltùmas), = dze̦ltãnums: pureniņ, tavu skaistu dze̦ltumiņ[u]! BW. piel. ² 34391; pauta dz., Eidotter Manz. Lettus, Phraseol. Lett., Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 354

dze̦lva, ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L., St. Vgl. dze̦lba.

Avots: ME I, 543

dzelvaîns, einschiessend, voller Wasserlöcher, Wassergruben: dzelvainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops Etn. II, 75.

Avots: ME I, 543

dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ ² ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 354

dzel˜ve [Salis], ein Wasserloch im sumpfigen Moraste Pabbasch [dzelˆve Warkh., Ruj.]: nuo šā e̦ze̦ra uz ziemeļiem vienā dzelvē lāde naudas nuogrimusi LP. VII, 1129. Auch: eine im Sumpf befindliche Flachsweiche U., Nabben; [Strudel. Wassersammlung U.; eine einschiessende Stelle, die man nicht passieren kann Salisb.] Vgl. dzelme.

Avots: ME I, 543

‡ dzelvêdere Dricēni, Makašēni, Nautrēni = dzelvēdzere.

Avots: EH I, 354

dzelvēdze Tilža, = dzelvēdzere.

Avots: EH I, 354

dzelvēdzere: mit ê Makašēni, Zaļm.

Avots: EH I, 354

dzelvēdzere Zaļmuiža n. Latvijas Saule 1924. 168. dzelˆvērte. der Regenbogen Domopol. Bers.; [vgl. delvērde II, dzer̂velce],

Avots: ME I, 543

dzelvḕrde ² Domopol, Stirniene, = dzelvēdzere.

Avots: EH I, 354

‡ dzelvḕrdze ² Stirniene, (mit elˆ ) Warkl., Welonen, = dzelvēdzere.

Avots: EH I, 354

dzelˆvērte (unter dzelvēdzere): auch Kārsava, Nautrēni, dzelvḕrts ² , -s Tilža.

Avots: EH I, 354

dze̦lzâbuoļi "Winteräpfel" Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 354

‡ dze̦lzaiņi PV., = dzè̦lzasaiņi, dze̦lzava: čigānam bijis kažuoks mugurā, grindža ruokā un dz. ("?") Wainsel.

Avots: EH I, 354

dzè̦lzaîns. eisenhaltig: dze̦lzains ūdens. Stahlwasser Konv. ² 2486.

Avots: ME I, 543

dzèlžaîns, [dzèlžuôts Wid.], eisern: dzelžaina griba. izturība MWM. VIII, 690.

Avots: ME I, 544

‡ dzelzāja* "Eisenbergwerk" Diet.

Avots: EH I, 354

dzè̦lzasaiņi od. dzè̦lzasu rati. ein Wagen mit eiserner Achse: pārtiktum ar tiem pašiem dze̦lzasainīšiem A. XII, 527. uz līdze̦na, laba ceļa dze̦lzasaiņi rit vieglāk Vīt. 45.

Avots: ME I, 543

dze̦lzava "?": skanējās, dārdējās nuo liepājas dze̦lzavā [gemeint ist damit in diesem Rätsel ein eiserner Kessel] RKr. VII, 1436. [In Jürg. sei dzè̦lzava eine Stelle, die mit dzelzszâle bewachsen ist; in Grawendahl dafür dzè̦lzājs ^2],

Avots: ME I, 543

dzèlzcaļnieks ,* ein Eisenbahnbeamter, Eisenbahnarbeiter.

Avots: ME I, 543

dzèlzceļš: dze̦lzceļš Lemburg, Puhren.

Avots: EH I, 354

‡ dzelžceļš* Strods Par. vōrdn. 72, = dzèlzceļš.

Avots: EH I, 354

dzèlzceļvàlde ,* die Eisenbahnverwaltung.

Avots: ME I, 543

dzèlzceplis ,* der Hochofen Konv. ² 692.

Avots: ME I, 543

dzèlze (unter dzèlzs),

1): auch Orellen.

Avots: EH I, 354

dzèlze [Manz. Lettus. Glück Psalm 107, 10, Dan. 2, 33 u. a.], s. dzèlzs.

Avots: ME I, 543

‡ dzèlžē̦ks ² Kaltenbr., ein kleines Stück Eisen.

Avots: EH I, 354

dzelzene,

2): "kada zâle" AP., Heidenfeld; eine Pflanze
Lubn.; ‡

4) eine Beerenart ("indīga, kaulenei līdzīga uoga") AP.

Avots: EH I, 354

dzelzene,

1) eine eiserne Keule
LP. VI, 506;

2) Flockenblume (centaurea)
RKr. II, 69. Stari I, 273; gew. Pl.;

3) d. Pl., Eggen mit eisernen Zapfen, Schlitten mit Eisenbeschlägen
im Gegensatz zu kuocenes, die nichts von Eisen haben Etn. IV, 97: iesajūdzu dē̦lu māti dzelzenēs ecēšās BW. 23247.

Avots: ME I, 543

‡ dzelzenīca,

1) niedriges, hartes Gras, das auf feuchten Wiesen wachst
Fest.;

2) eine Egge mit eisernen Zapfen
AP.

Avots: EH I, 354

‡ dzelˆzgalis ² Dunika, ein kleines Stück alten Eisens: gans atradis dzelzgali.

Avots: EH I, 354

‡ dzèlžgalis ² Auleja, ein Stück alten Eisens.

Avots: EH I, 354

dzelzgals, centaurea jacea Buschh.

Avots: ME I, 543

‡ dzelzine,

1) = dzelzene 1 OB. n. Mag. XVIII, 18;

2) eisenhaltiger Boden
Kaltenbr.;

3) knautia arvensis Oknist;

4) dz. lizīka, ein eiserner Löffel.

Avots: EH I, 354

‡ dzelˆzinis ² Dunika, dzelzinis nazis Pilda n. FBR. XIII, 51, ein Messer mit eisernem Stiel; ein einfaches, billiges Messer überhaupt Dunika: tavs nazis tāds dz. vien ir.

Avots: EH I, 354

dzèlzis (nom. s.), das Plätteisen Mar. n. RKr. XV, 113 u. Lis.; s. auch dzèlzs.

Avots: ME I, 543

[dzelznīcas, eine eiserne Egge Wid.]

Avots: ME I, 543

‡ dzè̦lzuoņa AP., comm., "ve̦ca, nederīga dzelzs": ja vindes uotrs gals ir viegls, tad piesien tādus ve̦cus dze̦lzuoņas: ein Eisenwerkzeug (?): pati (eine Nadel) ... izrūsē̦tu..., tā ir dze̦lzuoņas daba Kaudz. Izjurieši 97.

Avots: EH I, 354

dzèlzuonis: dzè̦lzuonis AP. "ve̦ca, nederīga dzelzs": piesien vai nu nuo dze̦lzuoņa, vai citu kuo smagu; dze̦lˆzuons ² Salisb., ein Schneidewerkzeug.

Avots: EH I, 354

dzèlzuonis [AP.], Schneidewerkzeug (Beil, Messer); Eisenwerkzeug; das Plätteisen des Schneiders Krem.; [vgl. li. gelžuonìs "шлак"],

Avots: ME I, 544

dzelžuonis "?": Ūsinīti, dzelžuonīti, baruo, sukā kumeliņus! BW. 30053. 4.

Avots: ME I, 544

dzèlzs,

1): dzelzs, -s (masc.) Perkunen, dzèlzis AP., (mit èl ² ) Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr., Sonnaxt, (mit elˆ ² ) Dunika, Kal., OB., dze̦lzs AP., Grob., (mit e̦lˆ ² ) Dond. n. FBR. V, 192, PlKur.: vindes tapa ir nuo dzelža AP. iesit dze̦lza tapu ebenda. dzelža cepli Pas. VIII, 389. dze̦lza sē̦ta, vara varti BW. 3714. dzelža pūru kaldināju 16824, 5. suka... ar dzelzīša suseklīti! 14130 var.;

2): dze̦lzi nuoskanēja BW. 16824, 5 var. - dzè̦lzu zâle PS., Riedgras;
dzelža lapa Dunika, eine Pflanze.

Avots: EH I, 354

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

‡ I dzè̦lzs, s. dzèlzs, -s.

Avots: EH I, 354

‡ II dzè̦lzs ² Atašiene n. Fil. mat. 104, Skaista, Warkl., die Kinnlade, der Kiefer: iesita pa dze̦lzu Warkl. man dz. sāp (ich habe Zahnschmerzen) ebenda. liec jam pa dze̦lziem! ebenda. apakšējuos dze̦lzuos (im Unterkiefer) ebenda, dze̦lzu kauli ebenda. Da nacn L. und St. žuokli nicht nur "Kinnladen", sondern auch "Mandeln" bedeuten, so dürfte dies dze̦lzs zu li. gẽležuones "Drüsen", r. железà und aksl. žlěza "Drüse" gehören, worüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 632.

Avots: EH I, 354

dzèlzskapis ,* ein eiserner Geldschrank.

Avots: ME I, 544

dzèlzszâle, eine harte, scharfe Grasart, die hauptsächlich auf Weiden wächst Salisb., Rietgras [Wolm.],

Avots: ME I, 544

dzèlztiņa, ‡

3) das krumme Eisen am Ende des Schwungholzes beim Spinnrad
Segew.

Avots: EH I, 354

dzèlztiņa, dzèlztiņš Mag. XIII, 3, 52.

1) ein kleines Stück Eisen
Grünh.: kal pūriņu, kalējiņ, trejādiem dzelztiņiem BW. 7661. LP. VI, 473;

2) eine kleine Metallplatte, die vor Kommoden- und Schranktüren geschraubt wird zum Schutze der Schlüssellöcher
Neu-Plat.

Avots: ME I, 544

dzèmde, die Gebärmutter.

Avots: ME I, 544

dzèmdêt: (fig.) tas dzemdē (erzeugt) daudz slimības in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 354

dzèmdêt, -ēju, gebären: dz. bē̦rnu. dzè̦mdê̦tãja. die Gebärende.

Avots: ME I, 544

dzèmdĩbas, die Niederkunft, das Wochenbett: mirst 50. daļa nuo visām sievām dzemdībās A. XIV, 390.

Avots: ME I, 544

dzèmdinât, tr., gebären, erzeugen: dē̦lu dz.

Avots: ME I, 544

‡ dzemdît Warkl., = dzèmdinât.

Avots: EH I, 354

dzè̦mdu sāpes, Geburtsschmerzen Apsk. I, 328.

Avots: ME I, 544

dzeme, für zeme In Lubn. n. Biel.

Avots: ME I, 544

dzemte, die Gebärmutter: dzemtes [?] māte Tr. IV, 1. 8.

Avots: ME I, 544

‡ *dze̦mums, in der Verbind. dze̦muma stunda, die Geburtsstunde Salis n. FBR. XV, 63, 70.

Avots: EH I, 355

dze̦na: eine ganz unsichere Etymologie gibt Loewenthal WuS. XI, 62.

Avots: EH I, 355

[dze̦na, der Säger (ein Vogel) Usmaiten.]

Avots: ME I, 544

[dzeņa, wohl = dzenis IV: kapli kalt. dzeņu vīt BW. 1985.]

Avots: ME I, 545

[* dze̦nāklis (geschr. infl. dzanoklis). der Stachel: ar garim dzanoklim Zb. XVIII, 481.]

Avots: ME I, 545

‡ dze̦nakls Salis, die unteren Stangen des Gerüstes beim Heuschober ("kuoki zem siena kaudzes; kaudzes vieta").

Avots: EH I, 355

dze̦namais, Part. praes. pass. von dzīt,

1) etw., womit man treibt, ein Stock, eine Peitsche
u. a.; dze̦namais nazis. Rasiermesser. dze̦namās zâles, abführende Arzenei Mag. IV, 2. 140;

2) wer getrieben werden muss;

3) zur Hervorhebung des ununterbrochenen Treibens:
kungi dzina dze̦namuo BW. 18411.

Avots: ME I, 544

dze̦nât,

3): auch Frauenb.; ‡

5) "dzìt kuopā biezāku" (von ausgebreitetem Heu) Heidenfeld: dažā vietā nav kuo ārdīt, tad jādze̦nā: kad lietus nāk, ātrāka kasīšana; ‡

6) dze̦net Strasden "fragen":
puiši dze̦ne, kas tik gardu izvārījis. Refl. -tiês: putra tik šķidra, ka putraimi cits citu dzē̦nājas Frauenb., Strasden.

Avots: EH I, 355

dze̦nât, -āju, iter. zu dzìt, tr.,

1) wiederholt treiben, jagen:
luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78. viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;

2) suchen:
policija zagli dze̦nā;

3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen
Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]: tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875. tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;

4) wonach jagen
Spr., mit dem Gen. od. mit pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl. -tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.

Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.

Avots: ME I, 545

[dze̦naukla Ruj., die Kummetschnur.]

Avots: ME I, 545

dze̦naukša (unter dzeņaukste): auch Warkl., Plur. dze̦naûkšas Kaltenbr., Līvāni, dze̦nauška Warkl., (mit aû ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Plur. dze̦nàuškas ² Sonnaxt: dze̦naukšeņas (Var.: dze̦nauškeņas) darināvu BW. 30261, 2 var.; dze̦narsgšas "Strängen am Pflug" Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 355

dzeņaukša (unter dzeņankste): auch (mit aû) Linden in Kurl., (mit aû ² ) Salis, dzeņaũkša AP.: dzeņaukšiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

dzeņauksis (unter dzeņaukste): auch Dond.

Avots: EH I, 355

‡ *dze̦nauksniņa (Demin.), = dzeņaukste: dze̦nauksniņu vīdināj[a] BW. 30261, 3.

Avots: EH I, 355

dzeņaukste: auch Assiten, (mit aû ² ) Grob., Siuxt, Demin. dzeņaukstīte BW. 2372.

Avots: EH I, 355

dzeņaukste, dzeņauksts, -s, dzeņaukša [Drsth.], Grünh., Tirs., dzeņaũska PS., hochle. dzeņaukša Saussen. dzeņauksis Mag. III, 1. 97. LP. VI, 75. dze̦nūška (mit hochle. šk aus šķ) Selb., [Kreuzb., Grawendahl], dzeņauste, [dzenauksis Glück Hoib 39. 13], dze̦naukša [Warkh., Lis,, N. - Peb., Wessen], Upīte. dze̦nuôška (mit hochle. šk für šķ) RKr. XVII, 129. ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstange verbindet, die Kummetschnur, Kummet-. Würgriemen [vgl. Bielenstein Holzb. 565]: arāji dzeņaukstis pārgriezuši LP. VII, 1294. vilks iekuodis zirgam saku dzenaukšās Upīte Medn. laiki 11. [Nach U. auch: ein jeder Strick mit einer Schlinge am Ende. Zu dzenis IV?]

Avots: ME I, 546

‡ *dze̦naukstiņa (Demin.), = dzeņaukste: dābuoltiņš dze̦naukstiņu vietiņā BW. 30261, 3 var.

Avots: EH I, 355

dzeņauksts (unter dzeņaukste): dzeņaûksts ² (Stammform?) Salis; dzeņaukstiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

dzeņauška (unter dzeņaukste): auch Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 355

‡ dzeñdzeļaîns Orellen, dzeñdzelaîns ebenda, verworren, verknotet: dzendzeļaina virve.

Avots: EH I, 355

‡ dzeñdzele Orellen, etwas Verworrenes, Verknotetes: viss samudžināts kâ viena dz.

Avots: EH I, 355

‡ dzeñdzelêt Orellen, -ẽju, verwirren, verknoten.

Avots: EH I, 355

‡ dzèndzeris Planhof "?": līks kâ ve̦lna dz.

Avots: EH I, 355

‡ dzenekls (Stammform?) Salis, die zentrale Stange eines Heuschobers.

Avots: EH I, 355

dze̦nē̦ns, ein junger Specht.

Avots: ME I, 545

dzenêt: auch Auleja, Kaltenbr., Warkl.: dz. balkas Warkl. dzenis bija dzenējis kādā izpraulējušā priedē Janš. Dzimtene I ² , 158. dzenēja tām (eglēm) zarus nuost Mežv. ļ. II, 455.

Avots: EH I, 355

dzenêt [Kreuzb.], -ēju (li. genė´ti). tr., ästeln, die Äste abhauen, abhacken, abkappen BW. 11485: dē̦ls nuogāž uozuolu un dzenē uozuolam zarus, skujas dzenēt Nigr. [Zu dzìt nebst aksl. že̦ti "ernten", norw. gana "(einen Baum) kappen, (das Laub am Baume) abhauen" (s. Bugge BB. III, 102), av. aviǰanaiti "fällt (einen Baum)" u. a.]

Avots: ME I, 545

I dzenis: sila dz. BW. 3072, 1 var. raibais dz. 2698.

Avots: EH I, 355

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545

II dzenis, das Holz, welches zwischen den beiden Zacken der lemesnīca eingeklemmt wird Schlehk n. Mag. IV, 2, 114, Dond. [Wohl zu dzìt nebst ir. gein abret. gen "Keil", an. gandr "Stecken" u. a., s. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 110 und Fick Wrtb. III ^4. 124. sowie Bielenstein Holzb. 474.]

Avots: ME I, 545

III dzenis: zirgu dz. (kâ ve̦cie kurši sauca kučieri) Janš. Mežv. ļ. I, 87.

Avots: EH I, 355

*III  dzenis, der Kutscher [?"der Treiber" Bers.]: sirmi zirgi vērzelēs, dzen[i]s kamanu galiņā BW. 3433. ["kamanām, ragavām un ratiem par dzeņiem sauc kāšiem līdzīgus dzelžus, aiz kuŗiem ve̦zumu sienuot aizme̦t virvi" Laud.]

Avots: ME I, 545

IV dzenis,

1): Demin. dzenīte BW. 9741 var.; ‡

2) dzenītis, der Nabelstrang
Frauenb.

Avots: EH I, 355

IV dzenis [li. genỹs dass. bei Būga РФВ. LXXV, 156], = dzeinis 1: dzeni laida uozuolā BW. 3438, 1. dzeņu vīt 30394, 1. "dzenis ir nuodze̦nāts kuoks vai virve, kuŗā dravnieks turas" Tals. [Zu r. жень "снасть для лаженья борти" wenn das e hier nicht auf ģ zurückgeht.]

Avots: ME I, 545

‡ V dzenis "der Holzhacker" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 355

dzenît Mar., BW. 30327, 1. = dzenêt: gaidīja sila priede kâ uozuols dzenījama BW. 23406, 1.

Avots: ME I, 545

‡ *dzenksterêtiês, zu erschliessen aus sadzenksterêtiês.

Avots: EH I, 355

‡ dze̦nuoga Cibla, der Stachel.

Avots: EH I, 355

‡ *dze̦nuogla od. *dze̦nuogls = ‡ dze̦nuoga: kai kamenes dze̦nuogleņu BW. 28643, 3.

Avots: EH I, 355

dze̦nuola: padze̦nājam bē̦rzus, sē̦rmuokšļus, un tad ar dze̦nuolām nuospraužam ... griestus Janš. Dzimtene III ² , 246 (ähnlich Līgava I, 220).

Avots: EH I, 355

dze̦nuola, dze̦nuols BW. 26639. dze̦nuolis Ahs., ein abgekappter Baum, eine abgekappte (dze̦nāt) Tanne: līdumu nuolīduši, dze̦nāja divas eglītes ("dze̦nuolas") BW. III, 1. 41. [dze̦nājat dze̦nuoliņas! BW. 28236.]

Avots: ME I, 545

dze̦nuolaîns, stachlig, mit Stacheln versehen, beissend: dze̦nuolainas stīgas Vēr. II, 1396. dze̦nuolaina bardzība Stari III, 230.

Avots: ME I, 545

dze̦nuolis (unter dze̦nuols),

1): auch Ahs., Demin. gen. plur. dze̦nuolīšu BW. piel. ² 18473, 1; ‡

5) der Gipfel eines Gebirges
Preekuln n. BielU.

Avots: EH I, 355

dze̦nuols,

1): auch Puhren n. FBR. XIV, 47, AP., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Sussei;

2): "galuotne" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 355

dze̦nuols [Ronneb., Smilt., Lis., Selb.], dze̦nuolis,

1) = dze̦luon(i)s. der Stachel: bites, lapsenes dze̦nuols Kokn., Nötkensh., ērkšķu dze̦nuoli BW. 17889, 18; 11824;

2) die Spitze einer Nadel, Stecknadel
Nötkensh.;

3) der Keim, ein junger Ast
Nötkensh., der Trieb, Schössling. nuo auga nuogriezta jaunaudze, viengada zars, dze̦nuols Konv. ² 724; 1421;

4) ein Bienenstock
L. Vgl. dze̦nuola. [Zu dzenêt; vgl. urslav. * že̦dlo "Stachel".]

Avots: ME I, 545

dze̦nuôška (unter dzeņaukste): auch Stom.

Avots: EH I, 355