Paplašinātā meklēšana

ârlaĩdars: auch Sassm.

Avots: EH I, 195

ârlaĩdars, Hürde für das Vieh auf dem Felde Kand., Ahs.; vgl. lauklaidars.

Avots: ME I, 243

atģida, die Besinnung: nākt pie atģidas MWM. III, 452.

Avots: ME I, 161

atlaîda,

1) atlaidas Pilda n. FBR. XIII, 58, Zaļm.;

3) atlaidas auch Pilda l. c.;

4) atlaidas auch Pilda l. c., Zaļm.; ‡

5) bez atlaidas Festen, ohne Unterlass, ununterbrochen.

Avots: EH I, 152

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170

‡ *atspaida, = atspaids: es būtum atspieduse ar saulītes atspaideņām BW. 4372, 1.

Avots: EH I, 168

‡ atvaidas "?": izdve̦sdamas ... tautas vaidas un a. Janš. Bandava II, 255.

Avots: EH I, 178

baida: Schrecknis St.

Avots: EH I, 198

baĩda, gew. Plur.,

1) das Angstgefühl; die Wefürchtung, die Angst:
tu zini, kādās vaidās un bēdās, kādās miesas un dvēseles baidās es e̦smu bijis Fürecker. man ir baida par padarītuo nedarbu A. X, 2, 438 savādas baidas nāk dažreiz cilvē̦ka sirdī;

2) die Drohung:
nelīdzēja nekādas baidas MWM. III, 687

Avots: ME I, 249

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286

bezveĩda būtnes, gestaltslose Wesen *Vēr. I, 1361. mani liek sakuost bezveidā Rainis.

Avots: ME I, 286

bri˙dac, bri˙dauc, Interj., bradaudz:mednieks bri˙dāc ar visiem zvē̦riem laukā! LP. IV, 27. zaķis bri˙dauc pa luogu iekšā V, 221.

Avots: ME I, 331

bridaliņa, auch bridelīte, bridaliņa, die fortwährend watet: saulīte, bridaliņa, brida dienu, brida nakti BW. 33733 (Var.: saules meita bridelīte).

Kļūdu labojums:
jāiesprauž aiz šķiramā vārda (hinter dem Stichwort ist eizufugen):bridaļiņa
bridaliņa = bridaļiņa

Avots: ME I, 331

‡ dèidelnība ² Lettg., das Wesen eines ‡ dèidelnieks ² .

Avots: EH I, 314

‡ deĩdarêt Seyersnof "staigāt" (taumelnd gehen?): bē̦rns sāk jau d.

Avots: EH I, 314

I deidars, eine Pflanze mit verkrüppeltem Stengel Salisb.

Avots: ME I, 453

[II deidars Planhof "ein Lümmel, der wackelnd geht"]

Avots: ME I, 453

dida, comm., ein unsittlicher Mensch, Hurer Kav.

Avots: ME I, 466

didas, das Zittern, Frösteln: aiz saltuma nāk didas Lub.

Avots: ME I, 466

dùida "ein geiziges (sîksta) Weib". ["tādas duidas jau negribu", sagte ein Witwer in der Absicht, bei der Wahl einer zweiten Frau vorsichtiger zu verfahren, und meinte damit das faule und nachlässige Weibervolk U.]

Avots: ME I, 510, 511

duidas U., die Geige.

Avots: ME I, 511

‡ dzidaine, in der Verbind. dz. pagale, ein spitzer, spiessartiger Holzscheifi Warkl.

Avots: EH I, 357

gaida: ilgi būs, vēl g. Janš. Līgava II, 24. Plur. gàidas C., (mit aĩ ) Lieven-Bersen, Mesoten; (mit ài ² ) Bers., Lubn., Saikava : dzīvuot gaidās.

Avots: EH I, 376

gaida St., Hug., Pl. gaidas, die Erwartung, das Harren: šinī gaidu laikā. liegas sē̦ras, salda agida! Lautb. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. jūtu tavu svētību par manu mē̦muo laimes gaidu Krūza. visi jautri ar priecīgām gaidām Vēr. I, 1038. tagad pavasaris bij pašās gaidās R. Sk. II, 140. gaidas bija ve̦ltas Duomas III, 315.

Avots: ME I, 582

‡ gaidabas, sehnsüchtiges Erwarten (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 376

ģeida: ein unbändiges Sehaf; "liela gājēja" Kegeln n. Latv. Saule, S. 616.

Avots: EH I, 426

ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis.], Burtn.; eine Närrin LD. n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķē̦muosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump.

Avots: ME I, 695

‡ ida, Ostwind Angern n. BielU.; vējš idā, der Wind weht von Nordosten Sussikas. Aus liv. ida "Ost", vgl. idus.

Avots: EH I, 428

‡ ìeģèida ² Oknist, comm., wer von einer Begierde besessen ist: tāds kâ ie!

Avots: EH I, 516

‡ ielaida Schwitten "= ìelaidenis 2".

Avots: EH I, 525

[ìelaidans ² Warkh. (gespr.: ìl`aidons), nicht steil, allmählich sich senkend: krasts.]

Avots: ME II, 35

iklaîda ,* die Zerstreuung: viņš citur meklē izklaidu RA.

Kļūdu labojums:
iklaida* = izklaida*

Avots: ME I, 751

‡ izklaîdan prt. n. FBR. VI, 113, Adv., = izklaîdu (?).

Avots: EH I, 455

izlaîda, eine Stange, die die Vorderachse mit der Hinterachse verdindet.

Avots: ME I, 760

ķidas,

1): (gen. plur.) reņgu ķidu BW. 18471.

Avots: EH I, 701

ķidas [Nogallen, Jakobshof], ķides Lasd., ķidi, [hier und] in Gr. - Sessau meist ķidiņi,

1) das Eingeweide, namentl. der Schafe:
pavārs uzšķērž zivi un ķidas izme̦t mēslenīcā LP. IV, 85;

2) etwas Kleines, Unbedeutendes:
ķidas vien sanākušas (ja mazas, nederīgas kārtis ruokā) Etn. II, 108;

3) Demin. ķidiņi, Schneckenhäuser:
jūŗmala ķidiņiem kâ nuobē̦rta Salis. - Aus liv. kid (ūd) "Fischdärme" resp. estn. kidad "ausgenommenes Eingeweide der Fische", [s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 378, 379

klaîda (li. klaidà, acc. klaĩdą "der Irrtum", kláida "блудяга, шатун"),

1) die Irre, [der Irrtum, Fehler]:
jūk dzīve klaidā Rainis. [tas ir liels... sarežģīts darbs, uz bez klaidām tuo veikt gan˙drīz nav iespējams Latgalītis No 1.] klaidu klaidām, durcheinander, verwirrt: vējš iznē̦sāja lapas klaidu klaidām pa rugāju;

2) klaida, der Herumtreiber:
putnu suns palicis klaida Dond. tas sadevies ar nerīšu un klaidu Adam.

Avots: ME II, 208

* kņida "?": šķiŗaties, kņidu kņadas! BW. 18895; [in Arrasch sei kņida gleichbed. mit kņada].

Avots: ME II, 253

‡ kņidas, Gekröse (Eingeweide von Vögeln) Gaiken.

Avots: EH I, 636

kuidas, Plackerei, Sorge, Arbeit; man tādas kuidas uz kakla Naud.

Avots: ME II, 300

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3): ‡

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

II laĩda Smilt., Lemsal n. U., ein fauler, nachlässiger Mensch: tāda laidas mēle, manu dziesmu brāķē̦tāja BW. 925, 1. - [Nebst laids und laĩsks zu laĩst (vgl. Thomsen Beröringer 193 und Persson Beitr. 711 ¹ )? oger nebst laĩdaks (s. dies) aus poln. łajda(k) " Lumpenkerl, Halunke"?]

Avots: ME II, 402

laidaine (s. unter laidene I): auch Luhn.; Jāņuos gāju raudzīties, Pēteruos dzirdīties, laidainē ielaižuos ar visām telītēm BW. 33111, 3.

Avots: EH I, 711

laidainĩte, Epith. der Maria: laidainīte (laidenīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. laidi, laidi, laidainīte, laidi miežus, laidi rudzus BW. 14027. S. laidene, laidiena. Zu laĩst.

Avots: ME II, 402

laĩdaks,

1): auch Nautrēni, Oknist, Skaista, Warkl. (mit ài ² ), Pilda; ‡

2) ein ungewandter Mensch von hohem Wuchs
Libau.

Avots: EH I, 711

laĩdaks, laiduks Ringen n. U., [laĩdāks ² Rutzau], ein Faulenzer, Plumpsack, Lümmel, Taugenichts, ein verkommener Mensch Kand., Nigr., Grob., Etn. IV, 129. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par laĩdaku Janš. Čāp. 23. Nebst. li. laidokas "ein zügelloser Mensch" wohl aus poln. łajdak "Halunke".]

Avots: ME II, 402

laidaliņš BW. 25808, = laidariņš.

Avots: ME II, 402

[laĩdans Warkl., = laide̦ns 2: l. ceļš, kalns.]

Avots: ME II, 402

laĩdaraũgša, der Bodenraum über dem Kuhstalle Kand., Tals.

Avots: ME II, 402

laidaris (unter laĩdars ): auch (mit ài ² ) Fest., Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 711

‡ laidarniece Janš. Līgava II, 133, eine im Viehhof beschäftigte Magd.

Avots: EH I, 711

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris ² Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402

I laĩdars,

1): auch Blieden, Dunika, Ermes, Kal., Lems., OB., Seyershof, Stenden, (lauka l.) Siuxt; der von ringsum gebauten Viehställen gebildete Platz
Iw.;

2): auch Dunika, Siuxt. zur Etymologie vgl. palaîda 3.

Avots: EH I, 711

‡ II laĩdars PlKur. "ein Gestell (Schragen) mit 4 Füssen zum Schlafen".

Avots: EH I, 711

laĩdarvā`rti: das Beispiel aus BW. (ME. II, 402) ist ganz zu streichen.

Avots: EH I, 711

laĩdarvā`rti, die Pforte des Viehhofs: vai gaidāt mana gana laidarvārtu attaisīt BW. 29376.

Avots: ME II, 402

laũklaìdars, eine Hürde auf dem Felde - iežuoguota vieta laukā, kur stāv guovis Grob. n. Etn. IV, 129. S. laĩdars.

Avots: ME II, 426

laũklaĩdars: auch Dünsb. oa. 107.

Avots: EH I, 722

leĩda: "= laida" (mit eî) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 133. - "BW 7536" ME. II, 446 zu ersetzen durch "BW. 7536, 4".

Avots: EH I, 731

leĩda,

1) [leĩda Trik.], freies, unabhängiges
Leben Aps., Lub.: leida, leida, vaļa, vaļa daugaviešu meitiņām BW. 7536; uz leidas dzīvuot, frei, ohne Arbeit leben;

2) [leide L.], der Zins, die Pacht;
uz ielas ņemt, pachten U. leidas vīrs, ein freier Mann, Pachtbauer: mēs, bāliņi, leidas viri, pirksim leidas lakstīgalu; tā mums skaisti padziedās leidas sila maliņā BW. 13219, 4;

3) der Flügel eines Kahnes:
leida - laiviņas spārns, sastāvuošs nuo nuokaltē̦ta kuoka ārda re̦snumā, kas aizsargā laivu nuo apgāšanās Freis. (Vgl. laide 4 u. 5 und laida I 3 c.)

Avots: ME II, 445, 446

[leĩdaks N. - Peb., leidaks Bers. "ein liederlicher, fauler Mensch".]

Avots: ME II, 446

leĩdars,

1) auch Orellen, Wolm.

Avots: EH I, 731

leĩdars,

1) auch leidārzs, für laĩdars [PS., Trik., Smilt.], Neu - Sackenhof, BW. 14268, 1; 28902, 3; [leideris Līvāni];

2) fig., ein verschwenderischer Mensch
Stürzenh.

Avots: ME II, 446

‡ leĩdarvā`rti BW. 29376, = laĩdarvā`rti.

Avots: EH I, 731

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

luõplaĩdars Bw. 3I410, = laidars.

Avots: ME II, 527

maida: turku pupas kāpa pa maidām debesīs Virza Strapmēni ² 170.

Avots: EH I, 777

maida, maide Dalbingen n. U., eine lange Stange: kâ apinītim neluožņāt? tam maidas pietrūka Wensk. apiņu maidītes BW. 33597, 5. [maĩde Bauske, eine kleine, glatte Stange zum Stützen der Erbsenpflanzen u. a. - Nach Bielenstein Holzb. 678 maide - die Angelrute.] Zu maidît.

Avots: ME II, 548

maidavas,

1) der Tritt am Webstuhle
Widdrisch;

[2) maîdavas ² Stuhrhof "eine kleine Garnwinde
(nelielas tītavas dzijas satîšanai spuolītēs aûšanas laikā)".]

Avots: ME II, 548

nuobaida, der Schreck Spr.

Avots: ME II, 758

nuoģida ,* nùoģidums,

1) [auch: nùoģidiens Juris Brasa 384], die Vorstellung:
nuoģida jab priekšstats Konv. ² 1273. mūsu pašu griba muodina ve̦se̦lu rindu nuoģidumu Vēr. II, 177. [baiguo spārnu šalkšana atsauca nuoģidu par citu nuotikumu Veselis Saules kapsē̦ta 111;

2) nuoģidums, Erfahrung
B. Vēstn. n. U.]

Avots: ME II, 790

nuolaida, das Schutzdach, Abdach: nuolaidā stāv rati, diceles, ragus.

Avots: ME II, 807

nùolaidans (unter nuõlaîde̦ns; mit hochle. a aus e, ?) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138 (mit ùo ² und aî), = nuôlaîde̦ns: n. kalns, ceļš, krasts Oknist.

Avots: EH II, 60

nuosvaida,

3): nuosvaidas Warkl. "atkritumi".

Avots: EH II, 93

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863

pagaida,

1): aizduot naudu uz pagaidām - auch Schwitten.

Avots: EH II, 131

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

palaîda [li. palaida "Zügellosigkeit"],

1) die Entlassung, Begieitung:
palaidiet, bāleliņi, bez palaidas es neiešu! BW. 13475, 3;

2) freies Leben
Tirs.;

3) ein Platz beim Gesinde als Weide:
palaida ir vieta, kur kustuoņus var palaist Infl. n. U., Tirs.; zu palaîst.

Avots: ME III, 54

pãridarĩjums, pãridarîšana, pãridarîtãjs, s. pãrdarît 2.

Avots: ME III, 157

‡ paslidans Warkl., = paslide̦ns: p. ceļš.

Avots: EH XIII, 174

plèidaks ² , der Fetzen, auch ein zerfetzter Armel usw. A.-Schwanb.

Avots: ME III, 333

plida, eine Art kleiner, dünner Fische (in Flüssen) Lis.

Avots: ME III, 343

preĩda Neu-Bergfried, preidas, Zugabe beim Handel: čigāns ne˙kad nepieliek: lai viņam diez kāds kraķis un lai tev juo labs zirgs, tuomē̦r preĩdas (Nigr.) jāduod Janš. Dzimtene ² I, 92. Vgl. priedi; mit kurischem od. žem. ei aus ie?

Avots: ME III, 385

‡ puĩdaks KaL, OB., ein Knabe.

Avots: EH II, 321

‡ raĩda Lemb., (mit ai) Segew., plur. raidas Nauksch., Schutt, Feglis: tā tik ir tāda r. Lemb. nenes tādu raidu istabā! Lemb. Wohl aus roida.

Avots: EH II, 351

rida,

1): ridas "alter Kram;
grabažas" Frauenb., "grabažas" Kurmene; rid[a] "Kram; grabažas" Salis; rida "prece, manta" Golg. ("ehemals"); saliku katru ridu savā vietā Janš. Mežv. ļ. I, 178. kas tādu smagu ridu vedīs ...? II, 343. Jurītim ... visas ridas (gemeint sind die Genitalien) kuoka vien BW. 35073. kuo tu te dari par ridām (Sachen)? BielU.; ‡

4) Unruhe, Lärm, Gepoltef
OB.

Avots: EH II, 370

rida,

1) rida Ramkau, Plur. ridas U., Līn., Dond., Wandsen, Stenden, Naud., Nigr., auch ridi U., allerlei Gerät, Kram:
ridas vadāt, seinen Kram (beim Umziehen) überführen U. braukā nu atkal savas ridas vadādams Neik. te nu ir sakrauta visāda rida pa kājām Ramkau. uz bēniņģi saliktas visādas ridas Nigr. ņem savas ridas nuost, lai citi tiek garām! Dond. ve̦zumi stipri purēja, un dažādas ridas klabēja un grabēja Janš. Dzimtene ² I, 506. meklēsim pa ridām, - nezin, kur šuoreiz ciema kukuli nuoglabājis LP. V, 120. kur vien kādas ridas atradās VII, 287. kuo nu stāvi pa ridām! was stehst du im Wege, was störst du! Dond. ratiņu tu vari nest uz klēti, tas tik pa[r] ridam ir istabā ebenda;

2) ridas, Unannehmlichkeiten, Scherereien
Katzd.;

3) das Getue, die Arbeit, Mühe:
liela rida, mazs iznākums Stelp. kas tuo ridu var uzņemties! Lis. Nach Persson Beitr. 856 (vgl. auch Prellwitz Wrtb.2 156) zu raids 1, got. raidjan "anordnen", mhd. reiten "bereiten, ordnen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II 348 f.); doch fragt es sich, ob nicht rida auf dem Verbum ridāt beruht, und dies könntc aus˙liv. ridd "reihen, ordnen, aufriumen" (vgl. estn. ridama "reihen", rida "Reihe" und dazu Thomsen Beröringer 129) entlehnt sein.

Avots: ME III, 522

roida: auch Sehlen, (mit oĩ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Wainsel n. FBR. XIV, 79: žagaru r. Seyershof. kad istabā skalda malku, tad zemē r. vai cik ebenda. jāiztīra tā r. nuo sē̦tas Lems., Wainsel.

Avots: EH II, 380

roida Dickeln n. U., Etn. II, 67, Allendorf, roĩda Karls., Ruj., Salisb., Salis, Widdrisch, der Schutt, Graus. Aus estn. roid "grober Sand, Kies, Staub", s. Thomsen Berüringer 277.

Avots: ME III, 551

‡ ruĩda Ermes, = roida.

Avots: EH II, 382

sagaida* Wid., der Empfang, die Bewillkommung.

Avots: ME III, 623

‡ sidabrs (li. sidãbras) Tdz. 55511 (aus Gaigalava), = sidrabs.

Avots: EH II, 485

sidarbiksis (unter siderbiksis): plur. sidarbikši (gesüsstes Wasser mit hineingebrückelten Brotkrumen) Sess.

Avots: EH II, 485

skaîda,

1): uozuolam s. lēca BW. 3795; die Dachschindel
AP., Kaltenbr., Ramkau, Saikava, Wolm., (mit aî ² ) Iw., Orellen; istabas skaidiņu jumtā Janš. Dzimtene I, 327; auch als Schimpfname für eine sehr hagere und schlanke weibliche Person Frauenb. (mit aî ² ).

Avots: EH II, 497

skaîda Wolm. u. a., skaîds ² Salis, skaids Manz. Lettus, gen. pl. skaîžu (neben den übrigen Formen eines ā- Stamms) Prl. n. FBR. VI, 95,

1) der Span, Holzspan
U.: Sprw. kur (kuoku) cē̦rt, tur skaidas krīt (le̦c). kuoku ar divi skaidām cirst, den zu fällenden Baum auf zwei Seiten anhauen U. -salst, ka skaidas le̦c augšā, es friert, dass die Späne springen U.;

2) rustu skaidas, Gerberlohe
B. Vēstn. Zu šķiêst, li. skiedà "Span".

Avots: ME III, 864

skaidaine: auch (mit wurzelhaftem aî ) Sonnaxt; atradu skaidainē... circentiņu BWp. 1159, l.

Avots: EH II, 497

skaidaine, skaidainis U., skaidãjs, = skaidiena: es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot BW. 1159, 1. nesēdies skaidājā! sajuks tavi sīki raksti kâ skaidiņas skaidājā 7196.

Avots: ME III, 864

šķaîdaklis Saikava, ein Verschwender ("kas šķaidās ar naudu").

Avots: ME IV, 21

‡ škaîdaknis Meiran, Kartoffelbrei.

Avots: EH II, 627

*šķaidas od. *šķaidi, in der Verbind. šķaidu (škaîdu Gotthardsberg) ceļš, ein grundioser, bodenloser Weg: pa atkusušuo šķaidu ceļu Egl. Zilā cietumā 169.

Avots: ME IV, 21

sklaida Asp. MWM. v. J. 1897, S. 805 "das Steingeklipp."

Avots: ME II, 881

sklida,

2): auch Dunika, Gramsden, Kal., Leegen, Luttr., OB., Sackenhausen, Schnehpeln, Spahren, Stenden; ‡

4) ein Brett od. irgendein anderes Holzstück, das man unter schwere Gegenstände schiebt, um sie leicbter fortbewegen zu können
Iw.

Avots: EH II, 505

sklida,

1) eine Schleife, um z. B. Balken hinauf u. hinab zu bewegen U.;

2) der Schlittschuh
Līn. FBR. II, 57, Wid., Erwalen, Nigr., Naukschen, Dond., Frauenb., Kurs., Libau;

3) eine schräge Ebene
U. Zu sklids.

Avots: ME II, 882

sklidaîns: weitere Belege bei Būga Liet. k. žod. CXV.

Avots: EH II, 505

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME II, 882

sklidans (unter sklidaîns): auch Popen, Spahren.

Avots: EH II, 505

skraida,

1) skraĩda und skraîda ^2, comm., ein Umherläufer, Bummler
Dond. n. RKr. XVII, 52: skraida stāv re̦ti kad mājās Dond.;

2) das Umherlaufen:
satumsa pusnakts skraidās un gaidās L. Bērziņš. liela skraĩda Jürg.

Avots: ME II, 885

skraidaļât (unter skràidelêt): auch Dobl., (mit aî ² ) Luttr.

Avots: EH II, 506

skridas Kursiten, = skribas (s. skriba 4). Etwa zu mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580)?

Avots: ME III, 892

slaida, ‡

2) "vieta, kur linu tīrumā kritusi kārts, mērījuot plūcējiem linu lauku" (= sliẽde 1?) Schwitten: plūkt linus nuo vienas slaĩdas līdz uotrai.

Avots: EH II, 519

slaida "?": nuo ielejas dibe̦na līdz pirmai le̦ze̦nākai slaidai uz nuogāzi MWM. VIII, 852.

Avots: ME III, 912

‡ *slida od. *slide (> livon. slid) Salis, = slita, eine Art Geländer.

Avots: EH II, 525

slida, ein Balken mit einer mit Fett bestrichenen Rinne, in der ein Boot ins Meer oder aus dem Meer geschoben wird Adiamünde. Zu slids.

Avots: ME III, 930

slidaîns, slidans, s. slide̦ns.

Avots: ME III, 930

slidas,

1) auch slīdas Etn. III, 66, Schlittschuhe;

2) ein schräges Gerüst, um Balken od. anderes aufzuziehen
U.

Avots: ME III, 930

slidavas: auch Diet.

Avots: EH II, 525

slidavas Wid., Schlittschuhe.

Avots: ME III, 930

smaida, das Lächeln; Spötterei U. (mit ?); die Kurzweil Manz. Lettus; plur. smaidas "Scherz; Schimpf" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 949

‡ smaîdaļa PV., = smaidule.

Avots: EH II, 531

‡ smaîdalīgs PV. "smīnīgs".

Avots: EH II, 532

‡ snàidas ² Erlaa "samē̦rā gaŗi, nestingri, luokani, nederīgi nuome̦sti krāmi (lupatas, salmi, diegi u˙c.), kas pinas pa kājām vai duŗas acīs": nuokārušās tādas s. gar sienām.

Avots: EH II, 541

spaida: pret vē̦de̦ra spaidām (Magendrücken) Ciema spīg. 123.

Avots: EH II, 544

spaida, s. spaids.

Avots: ME III, 980

spidaliņa,

1) "?": spidaliņa brē̦c uz miglaiņu vai lietaiņu laiku: grīst, līst! Etn. III, 8;

2) spidal(iņ)a "ein sehr ausgelassenes Kind"
Sessau.

Avots: ME III, 994

stuĩda Grünwald, wer angetrieben werden muss.

Avots: ME III, 1101

‡ svaida (Neologismus?) "мазь" M. 236.

Avots: EH II, 611

svaĩdaļātiês, womit hin und her werfen: bē̦rni svāidaļājas ar sniegu; dzērājs svaidaļājās ar naudu Dond. n. RKr. XVII, 54.

Avots: ME III, 1140

traida: ganu meita tràidas ² sit ("singt laut"; angeblich nur in dieser Verbindung) Erlaa; tràidas ² (pl. t.) Nautrēni "gavilējuoši traidi-ridi dziedājumi": šuodien t., rît raudas.

Avots: EH II, 689

traida, ein (lustiges) Lied (das ohne Worte, in Trillern gesungen wird) Mar. (mit ài ² ): ziņģes, traidas jau pa˙galam BWp. 26, 2. ganu meitene tikai tādas traidas vien dzied; gaidi vien, kad dziedās dieva dziesmas! Mar.

Avots: ME IV, 217

ùida C., eine Setzangel.

Avots: ME IV, 296

vaida,

1): nerimst viņas v. Fausts (1936) 143. sē̦ru vaidu dzied Skalbe Raksti I (1938), 163. nuoskanējuši tādi kâ smiekli, kâ vaidas Pas. XV, 454; ‡

2) der Krieg:
lielas vaidas Pas. XI, 297 (aus Rositten).

Avots: EH II, 748

vaida St., U., Spr., auch Plur. vaidas L., Spr., Wehklage, Jammer, Plage, Not: katri . . . dieva bijātājiem vaidas dara Manz. Post. I, 108. kāda vaida var mums nuotikt? III, 127. būdams likstā un vaidā Manz. G. L. 117. tur būs vaida un nuoskumšana Glück Jesaias 29, 2; plur. vaidas Ar., das Gestöhne. - Zu vaĩdêt; vgl. auch li. vaidà (aš vaidõs nedarýsiu, langùžių nedaužýsiu Jušk. LD. No 1455).

Avots: ME IV, 434

veida Plūd. Rakstn. I, 69, Purkalītis, = veids, die Gestalt, Form.

Avots: ME IV, 522

veidalis,* veidals*, Ideal (?): mans veidalis ir patiesība Mācītāja meita 40. tautas garīgais veidals Plūd. Rakstn. I, 19. gribu mīlēt un buojā iet, lai veidals nepaliktu tikai veidals Zalktis v. J, 1908, No 4, S. 129.

Avots: ME IV, 522

vida (?), die Wohnstube L., Oberl. n. U. Dürfte aus dem loc. vidā abstrahiert sein.

Avots: ME IV, 577

‡ vidains Lubn., mittelmässig: v. vasarājs.

Avots: EH II, 780

vidais LP. VI, 669 (aus N.-Rosen), = vi dējais, der mittlere: vidai māsiņai BW. 9275. vidajuo (Var.: vidaviņu, viduvēju) bāleliņu 10814.

Avots: ME IV, 577

‡ vidakeš Wainsel n. FBR. XIV, 82, = videkeš?

Avots: EH II, 780

vidarsnīte U. (unter vīdirkšņi), = vīgriezis.

Avots: ME IV, 577

vidaviņš BW. 10814, 1 (aus Rönnen), = vidais. Zur Bildung vgl. lapiņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: ME IV, 577

viênlaida (gen. s.), ohne Unterbrechung: kâ vienlaîda lējums A. v. J. 1896, S.42. vienlaîda darbs Bauske, Salis.

Avots: ME IV, 660

‡ viênlaidas (gen. s.), = viênlaida: v. e̦ze̦rs nuo Liepājas līdz Rucavai Janš. Nīca 8.

Avots: EH II, 796

zãgskaidas Stenden, = zãģskaidas.

Avots: ME IV, 695

zãģskaîdas, zãģu skaidas, Sägespäne, Sägemehl.

Avots: ME IV, 695

zeĩda Autz, Kabillen, Salis, Salisb., Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Schwitten, Siuxt, U. (aus W.-Livland), Mag. XIII, 3, 59, zeĩde Dond., Frauenb., zeid Alschw., zeĩds Dunika, Ahswikken = stîga, die Saite: muz[i]kantiem visas zeids (aus zeidas oder zeides) nuotrūkuš[i] BW. 24170. divi zeidi ruokā RKr. XIX, 162 (aus N.-Bartau). Aus mnd. seide.

Avots: ME IV, 703

zeĩdaks Rutzau "ar bultām šaujams stuops"; die Armbrust Ar.: kâ zeidaka izšautas strēles Janš. Bandavā II, 307; dafür zaidaks Kra. Vīt. 23. Aus li. zeidōkas (saidokas) "der Köcher".

Avots: ME IV, 703

‡ židavkuoks Lasd., = židavs I.

Avots: EH II, 819

I židavs Bers., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Oknist, Saikava, Stockm., Vīt., gen. s. židaviņa BW. 34620, Pfaffenhütchen, Spindelbaum (evonymus L.) RKr. II, 71; Konv. ¹ 446; židava Oknist, anthemis tinctoria L. Wohl aus dem Slavischen; vgl. r. жидóвник (Bezeichnung einiger Straucharten).

Avots: ME IV, 809

II židavs, ein Schimpfname für jem., der des Wesen eines Juden hat Nötk. Aus r. жидовá "Juden".

Avots: ME IV, 809

‡ znàida ² od. znàide ² Marienhausen "wer zu widersprechen pflegt."

Avots: EH II, 811

II deidars: deĩdars Seyershof, ein grosser und ungelenker Mensch od. ein solches Tier: zirgs nav ne˙kāds lāgs: tāds d. ir.

Avots: EH I, 314

‡ izspaidas Pēt. Av. IV, 181, = izspaids.

Avots: EH I, 481

‡ laidane, = laidene I: Jānītī dzirdījuos, Pēterī rādījuos, laidanē palaižuos pa labiem ļautiņiem BW. 9423, 6.

Avots: EH I, 711

pa˙vidam, halbwegs, mittelmässig: skuolas darbi gāja pa+vidam Apsk. v. J. 1905, S. 179. pa˙vidam ģē̦rbušies cilvē̦ki Upīte Medn. laiki 179.

Avots: ME III, 137

skraidalêt: auch (mit ài ² ) Auleja, Sonnaxt.

Avots: EH II, 506

skraidalêt, skraidaļât, s. skraidelêt.

Avots: ME II, 885

àisît ^2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡

3) àisêtiês ² Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5

‡ àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.

Avots: EH I, 19

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

‡ àizknãbât,

1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;

2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!

Avots: EH I, 32

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

àiztapt, intr., hinkommen: kungi nelaida mani; tādēļ nevarēju pie tevis aiztapt.

Avots: ME I, 55

‡ àiztèst,

1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. kārti līdz vidum;

2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.

Avots: EH I, 58

‡ anis, die Gans Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ani, ani, ani! Lockruf für Gänse ebenda. Vgl. an!

Avots: EH I, 70

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

‡ apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74

apgalˆvene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81

apģist, tr., wahrnehmen, bemerken: Anna apģida, cik nepareizi bija darījuse Saul. Refl. -tiês, sich bewusst werden: viņš apģidās, ka velti uztraucies JR. IV, 55.

Avots: ME I, 89, 90

apgraizas: auch (mit aî ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96

‡ aplaipuôt Siuxt u. a., refl. aplaipuôtiês Trik., unpassierbaren (kotigen) Stellen ausweichen" um etw. herumgehen, -gelangen: a. laidaram apkārt Siuxt u. a.

Avots: EH I, 97

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105

‡ apraisît (li. apraišýti) Lubn.,

1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;

2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.

Avots: EH I, 107

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

apsklañdêt, -ît, -uôt Grünh., auch -ât (Autz); mit einem Stangenzaun umgeben, pferchen: lauku, laidaru.

Avots: ME I, 122

‡ apskunstuôt, behexen (?): klētī, kur ne˙vienu neielaida, lai jaunā pāŗa gultu neapskunstuotu Latv. Saule, S. 729.

Avots: EH I, 114

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124

apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.

Avots: ME I, 128

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ ašnis (nom. s.) P!Ida n. FBR. XIII, 47, 51, Auleja, Demin. ašnītis Auleja, = asins: ar ašni Pas. V, 321; VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 132

atbaŗuôt, tr., wieder auffüttern: rijīgais naida zvē̦rs atbaŗuots Up. atbaŗuoties, sich wieder auffüttern, von neuem zur Leibesfülle kommen: tas bija atbaŗuojies nuo pavasaŗa zāles MWM. VIII, 414.

Avots: ME I, 150

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154

‡ atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

atkļūdîtiês: mēs... te atkļūdījāmies, un mūs vairs nelaida pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 493.

Avots: EH I, 149

‡ atlaides Kārsava, = idas">atlaidas (unter atlaîda 3).

Avots: EH I, 152

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

atraĩdît, tr.,

1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;

2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.

Avots: ME I, 183

atsmaĩdît intr., entgegenlächeln: viņs pretim atsmaida MWM. VI, 332.

Avots: ME I, 194

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

atvice, die Hetze, die Vieltuerei, die Inanspruchnahme durch Arbeiten: mums tāda atvice: jāmazgā istaba, jācep maize, jāgaida viesi Nigr. n. Jan.; cf. vicêtiês.

Avots: ME I, 210

atzinĩba, Erkenntlichkeit, Anerkennung, Beifall: tak velti atzinības gaida Adam. Kr. 25. *

Avots: ME I, 212

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I ⁴ , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. ² 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223

aule̦kiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Oknist, Sussei; verstärkt - aule̦ku aule̦kiem: laida a. a. ar tukšām ragavām uz pļavu Janš. Bandavā II, 73.

Avots: EH I, 186

àupuš: a. (mit aû ² gesprochen) saulei tādas kâ tulznas Ramkau: a. sviķeles laida nuost valdziņus ebenda.

Avots: EH I, 187

auslecīte, Corydallis solida RKr. III, 70 (Stockm.). Cf. aûgstlècīte [und auslecēm].

Avots: ME I, 227

âvîtiês, -uos, ĩjuos C., auch âvêtiês PS., dummes Zeug reden, sich albern gebärden, Unfug treiben: kuo tu te āvies? A. XII, 888, Etn. IV, 147, Wolm., Erlaa, Serb., Mar., Bers., RKr. XV, 106. [Zu li. ovytis "sich im Gesicht sehen lassen; übermütige Scherze treiben", ovyje "im Wachen", óvaidas "страшный шалунъ", aksl. avĕ "offen bar", aviti "offenbaren", r. явить "zeigen", ai. āvíḥ "offenbar"; s. Būga Изв. XVII, 1, 35 f. und Trautmann Wrtb. 21.]

Avots: ME I, 245

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

balstenĩca, die Stimme:2 viņš laida vaļā savu balstenīcu Dok. A. 52

Avots: ME I, 256

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263

bē̦nũzis,

1) Schafstall
[?] P. All.;

2) ein Dämelak, ein plumper, dummer Mensch:
stāv kâ bē̦nūzis, muti atplētis; kur nevajaga, tur mute kā laidars; kur vajadzētu, tur ne bū, ne bē Naud., Nogallen, Wandsen A. X, 2, 535. [Vgl. bē̦nausis.]

Avots: ME I, 290

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė´ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]

Avots: ME I, 283

bice, biča Dond., das Schaf: ve̦lns šķita šuo otru aitu e̦sam un izlaida pa durvīm sacīdams:"bice mana, bice mana" LP. IV, 254; [vgl. bidze und bika].

Avots: ME I, 293

bidît: auch Lemburg (viņš man bida [= baksta] sānuos), Meiran, Riga: leicht anstossend ein Pferd antreiben Golg.; "skubināt, musināt" Golg.

Avots: EH I, 218

bigulis,

1): auch Planhof; ‡

3) ein Holzstück, ein Knüppel zum Schlagen
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lubn.

Avots: EH I, 218

bingas, das Weinen: (Pēterītis) bingas vis nelaida vaļā Vīt. 64.

Avots: ME I, 297

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis ² [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs ² Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

‡ bĩza Dond., comm., = bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

‡ bižât Linden, = bizuôt: kad guoves bižā, tad viņas lietu gaida.

Avots: EH I, 222

I blusenes (unter bluse̦nāji),

3): auch Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡

5) briza media AP., Ramkau, Salisb.

Avots: EH I, 231

‡ brace, die Rüge, Strafe: kad ielaida cita laukā, tad... tev b, ir, tad guovis ķīlāja Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 235

bridin, bride̦n, bridien, bristin, verbales Adverb zur Verstärkung von brist: jau saulīte bridin brida BW.17449.

Avots: ME I, 331

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

I bruģis,

2): akmeņ[u] bruģ[i]s (Var.: plāns, grīda) BW. 7476, 3 var. dze̦lzu b. man sē̦tai 30401 var.; ‡

6) die innere Verkleidung der Bootswand
Salis; ‡

7) "= pagalms" (?): bē̦rni skraida pa bruģi IMM. 1932 I, 20 (aus Dond.).

Avots: EH I, 244, 245

brūkle, gew. brūklene, [brûklene Neunburg, brùkline ² Preili], die Strickbeere, Preisselbeere (vaccinium vitis idaea); wegen ihrer roten Farbe vielfach mit rotwandigen Mädchen verglichen: tâ pie manis puiši nāca kâ pie brūkles siliņā BW. 9657. es ielēcu istabā, kâ brūklīte nuosarkusi 14537. es piesarku kâ brūklene Ltd. 1648. Zu braukcīt, brukt, li. brùknė "Preisselbeere"; [vgl. Berneker Wrtb. I, 90].

Kļūdu labojums:
9657 = 9659

Avots: ME I, 341

‡ bubins Lubn., Meiran, = biêdêklis: bē̦rnus baida ar bubinu.

Avots: EH I, 248

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

čabinât, ‡

3) = čubinât 2 Frauenb.; ‡

4) etw. langsam tun
Siuxt: kā uztaisīs istabu gatavu, tad sāks laidaru č. Refl. -tiês.

2): nevajaga č., bet nuopietni runāt Dond.; ‡

3) sich langsam, trödelnd (zur Reise) vorbereiten, ankleiden
Frauenb.; ‡

4) "?": (sievietes) čabinājās un spuodrinājās Janš. Dzimtene II ² , 48.

Avots: EH I, 281

‡ čakalis Sonnaxt, = šakalis I: palasīt gar ce̦lmiem skaidas un čakaļus Janš. Dzimtene III ² , 129.

Avots: EH I, 282

caũrbira, caũrbiris,

1) das Durchgesiebte;

2) der Nimmersatt, jem., der immert isst,
auch caurbiru maiss;

3) der Verschwender, jem., der alles verliert od. verschwendet
Etn. III, 46;

4) ein durchgefallener Wahlkandidat;

5) caurbiras miegs, leiser Schlaf
Kleinberg;

6) starpbrīžuos radušās caurbiras (atlikas) apstrādā āpaši Konv. ² 709.

Avots: ME I, 364

‡ càurskreja ² Oknist, euphorbia helloscopia L. ("dzeŗ, ida">kad sāpe pa muguru skraida").

Avots: EH I, 261

cêlêjs, cê̦lājs, jem. der hebt, der Übersetzer, der Prahmkerl; der Wecker Spr.; der Urheber, Stifter, Gründer: valuodu, neslavas cēlājs, der Verleumder; ienaida, kaŗa, slimības cēlēji. In Kroppenh. ist cêlējs auch ein Dieb.

Avots: ME I, 376

ce̦ri: auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lems., Orellen, Seyershof, Wainsel: tas bij kâ uz ce̦riem, sagt man, wenn etwas schnell verbraucht ist Orellen; der Raum über den Glutsteinen ebenda; die Öffnung, durch welche das Wasser auf die Glutsteine gegossen wird ebenda.

Avots: EH I, 266

cērksnis (unter cērklis und cḕrte),

1): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, 5. 616.

Avots: EH I, 268

cẽ̦rps (unter cẽ̦rpa II),

1): auch Dunika, Frauenb., Grob., NB., Siuxt: māte ... izvilka mani uz cē̦rpa, izlaida ļaudīs Janš. Bandavā I, 194.

Avots: EH I, 268

ciêtsir̂dis, f. - de, der, die Hartherzige: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida. cietsirde mātes meita BW. 21654, 3.

Avots: ME I, 397

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

II cìrksnis: auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (cir̂ksnītis ² ) Salis.

Avots: EH I, 273

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

dâbuls (unter dâbuols): auch Gr.-Busehh. n. FBR. XII, 73 PiIda n. PBR. XIII, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Ascheraden, Linden, Sonnaxt, Demin, dābultiņš BW. 32696: še aug zâle, še d. BW. 29370 var. zaļā dābulā 31476.

Avots: EH I, 311

dabût, part. prt. dabuvuši Evang. 1753, S. 14,

1): dabūja āža un galdauta Pas. VIII, 99. dabūjis taida deķa 150. Refl. -tiês,

1): te̦lē̦ns bij ticis vaļā nu dabūjies zīst AP.

Avots: EH I, 301

dalbis (unter dal˜ba),

5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;

7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "kuoks kūļu celšanai" ebenda; ‡

11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.

Avots: EH I, 304

damakša (unter damaksnējs): vgl. den Feld- bezw. Weidenamen Damakša Lvv. I, 81 (Mehrhof) und 110 (Waidau).

Avots: EH I, 305

daņava, die Lache, Pfütze auf dem Wege, eine mit Kot oder Jauche gefüllte Grube, eine kotige Stelle: izpeldēties laidara daņavā Etn. III, 31. [sūdu daņava Trik. Etwa zu mnd. dane "Niederung an Flüssen"?]

Avots: ME I, 438

dañdala,

1): eine lange. ziemlich dicke, glatte Gerte
Kegeln und Waidau n. Lalv. Saule 1927, S. 616; ‡

3) ein unartiges, unruhiges Kind (von erwachsenen Menschen nur selten gebraucht), auch ein solches Tier
Siuxt.

Avots: EH I, 306

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III ^4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. ² 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449

‡ *II dējals, = dẽjala: skaidas lasa zem bāliņa dējaliņ[a] (Var.: uozuoliņa) BW. 12201, 1.

Avots: EH I, 318

‡ II denga, = ‡ dinga I (?): me̦lna cūka jūru brida, dengas kule mugurā BW. 30929. Aus r. деньги "Geld".

Avots: EH I, 315

I derinât [li. dẽrinti "zu versöhnen suchen", derìnti "рядить, нанимать"], tr.,

1) sich bemühen jem. zu überreden sich als Knecht (od. Magd) zu verdingen:
saimnieks derina kalpus Krem., Ruj.;

2) verloben:
darināms gre̦dze̦ns, Verlobungsring. derināmas saktes gaida BW. 15186;

3) dingend, werbend wohin auffordern:
līdz tautietis ruokas deva, tūliņ līdzi derināja 14903, 13;

4) mit abhäng. Inf. - dingend sich anheischig machen zu tun: viņš derināja tās nuo ve̦lna pirkt LP. VII, 1160;

[5) tauglich machen
L.;

6) einen zum Wetten bringen
St.] - derinātājs RKr. XVI, 100, = derībnieks 4: pēc nuodziedātas dziesmas derinātājs nuosacīja (nuolasīja) līdzību, salikdams abiem ruokas kuopā.

Kļūdu labojums:
ruokas deva...14903,13 = ruoku deva...1494,13 var.

Avots: ME I, 457

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dideles PV., = idas">didas: aiz nuodrūguma tīri vai d. nāk.

Avots: EH I, 319

didelêt, -ēju,

1) unruhig sein, sich davon machen wollen, etwas zittern
Krem., Setzen: [kam saltā laikā nav malkas, tiem ir jādidelē Lub., Kreuzb., Warkh.];

2) flennen, weinen
Nötkenshof. [In der Bed. 1 wohl nach Leskien Abl. 271 nebst didas und didinât "zittern" zu diet.]

Avots: ME I, 466

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dìendā`rzs, [diendārzis Warkh. (li. diendaržis )], Viehhürde im Freien Oberl. Gew. idars">laidars.

Avots: ME I, 482

divēji, [diveji C.], zwei, bei Pl. t. und paarweisen Begriffen: divēji rati, divējas kamanas. pakaLbraucēji divējuos zirguos A. XIV, 8. šuodien būs divēji dievvārdi, heute werden zwei Gottesdienste sein. tur ganīja divēj[i] gani (Hirten von zwei Gesinden), tikai kuopā nesalaida BW. 761.

Avots: ME I, 472

‡ dižât, = dĩžât 2 (?): dižā tautu kumelīni, gaida manis uzauguot RKr. XIX, 119 (aus Plm.). Refl. -tiês, = dīžâtiês 1 (?): zē̦ni ... smejas un dižājas Poruk III, 2.

Avots: EH I, 324

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule ² Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš ² Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule ² = dùobele ² , dùobulis ²
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

[dùidât ² Bolwen. auf den duidas spielen; auch vom Geheul hungriger Schweine.]

Avots: ME I, 511

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346

dumbieris (unter dum̃bêris): loc. s. dumbierā BW. 23342, acc. s. dumbierīti 23402, 4; vgl. den Sumpfnamen Dāvida dumbieris Lvv. 11, 43 (Preekuln).

Avots: EH I, 341

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦lˆtaine (mit e̦lˆ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 ¹ , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦ngalˆvis, fem. -ve, der, die Blondköpfige: viena bija paslaida dze̦lte̦ngalve A. XIII, 800.

Avots: ME I, 542

dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ ² ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 354

IV dzenis [li. genỹs dass. bei Būga РФВ. LXXV, 156], = dzeinis 1: dzeni laida uozuolā BW. 3438, 1. dzeņu vīt 30394, 1. "dzenis ir nuodze̦nāts kuoks vai virve, kuŗā dravnieks turas" Tals. [Zu r. жень "снасть для лаженья борти" wenn das e hier nicht auf ģ zurückgeht.]

Avots: ME I, 545

‡ dzids, ein Spiess Wessen; der Wurfspeer Bērzgale, Warkl.: nuodrāza tievu kuociņu ar asu galu; kuru sauca par dzidu, uzmauca uz tā gaļas gabalus un cepa Wessen: tik asa malkas šķautne kai dz. Warkl. ar dzidu iedurts sānuos ebenda. Zunächst aus poln. dzida "Spiess", s. P. Sehmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 357

‡ II dziedîgs, viel zu singen pflegend: cieš dziedīga bija, vis dziedāja visaidas dziesmes Auleja: dziedīgais žīds A. Niedra.

Avots: EH I, 363, 364

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563