Paplašinātā meklēšana

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17

àizpasaũle, das Jenseits, die Geisterwelt: teic jauku aizpasauli, kur piedzimst dvēseles Pump.

Avots: ME I, 43

apakšpasaũle, die Unterwelt: es ķēniņa meitas izglābu nuo apakšpasaules LP. VI, 497.

Avots: ME I, 73

‡ apasarâtiês (li. apsiãšaroti ) Für., in Tränen zerfliessen.

Avots: EH I, 72

apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.

Avots: ME I, 75

‡ apkasas, das (ringsum)Zusammengeharkte: kad se̦ra ve̦zums ir sasiets, tad ve̦zumu apkasa, un apkasas same̦t virsā uz ve̦zuma AP.

Avots: EH I, 90

ârpasaũle ,* die Aussenwelt: ar ārpasauli satikties A. XII, 76.

Avots: ME I, 243

‡ asaga FBR. V, 153, PIKur., = asaka.

Avots: EH I, 130

‡ asaguots PlKur., = asakuôts.

Avots: EH I, 130

asaka, ‡

2) derjenige Bestandteil des Wagens, der die (hblzernel Vorder- und Hinterachse verbindet
(aus dem Hochle.).

Avots: EH I, 130

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142

asakaîns, [auch asakuôts und asakuojs BW. 34556], grätig, voller Gräten: asakaina zivs.

Avots: ME I, 142

asakuôts (unter asakatns): auch AP.

Avots: EH I, 130

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

‡ II asara Manz. Lettus, = asaris 1.

Avots: EH I, 130

asaraîns, -aiņš, asaruôts, voller Tränen: asaraina (Var.: asaruota, asariņu) upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen BW. 3952. vaigu gali asaruoti 3461.

Avots: ME I, 143

‡ asarājs, = asarains: asarāja vilnānīte VL.

Avots: EH I, 130

‡ asarât (s. unter asaruôt) Für. I, Kaltenbrunn, Mahlup, Zvirgzdine, = asaruôt.

Avots: EH I, 130

asaris: Demin. acc. s. asarē̦nu BW. 34707.

Avots: EH I, 130

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 ² und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143

asaruôt,

1) tränen:
acis sāk asaruot;

2) mit
uz, weinen, im Zorn gegen Jem.: mans tē̦rauda zuobeniņš uz tautām asaruoja BW. 13693; Var.: asarāja (vgl. li. ãšaroti).

Avots: ME I, 143

asaruôts (unter asaraîns): auch PIKur.

Avots: EH I, 130

atkasas, Pl. t., das Abschabsel.

Avots: ME I, 165

atlasas, Pl. t., das, was zurückbleibt, wenn man das Beste weggelesen hat (atlasīt), Z. B. schlechte, winzige Kartoffeln, Früchte u. s. w.: kur ņemšu... līgavu? atlasas vien ir Ltd. 1290.

Avots: ME I, 172

atvasa: augat, bē̦rza atvasiņas! BW. 4786. uozuols auga ar atvasu 22418, 5 var.

Avots: EH I, 178

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207

atvasara: auch Janš. Bandavā I.

Avots: EH I, 178

atvasara, der Nachsommer St., Brasche, Dr.

Avots: ME I, 207

‡ aûgšpasaũle, die Oberwelt Pas. B, 289; IV, 429.

Avots: EH I, 185

‡ basaknī Zvirgzdine, = basātnē: apavu kājas b. man zābaki b. vien līn.

Avots: EH I, 206

brasa: s. dazu Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 238

brasa, eine Schlafstätte zum Schlafen mehrerer Personen: gar visām sienām sataisītas brasas Smilt., Peb.; [in Ruj. nur brasas

Avots: ME I, 324

‡ časa (> hochle. čosa) Meiran, Plur. časas, = časkas I, Hinterkorn: ni es būtu smalk[i] malusi, ni tik smalki sijājusi, zinājusi sanākuot tādu času ē̦dājiņus BW. 19211, 3 var.

Avots: EH I, 285

‡ časals (> ostle. čosols) Warkl., ein beim Flechten der Bastschuhe gebrauchter Knochenpfriem.

Avots: EH I, 285

‡ dasala, comm., ein nicht ernster, übereilter Mensch Saikava: kuo tu te skraidi kâ d.?

Avots: EH I, 309

[dasaldêt Drsth., anfrieren lassen.]

Avots: ME I, 442

[dasalˆt Drsth., anfrieren.]

Avots: ME I, 442

dasàukt,

1): dasauc juo klāt Pas. VIII, 67. dasaucis ... draudzeni 205; ‡

2) anrufen:
dasaucis dieva vārdu Pas. V, 249 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 309

[dasàukt Drsth., Spr., heranrufen.]

Avots: ME I, 442

dzè̦lzasaiņi od. dzè̦lzasu rati. ein Wagen mit eiserner Achse: pārtiktum ar tiem pašiem dze̦lzasainīšiem A. XII, 527. uz līdze̦na, laba ceļa dze̦lzasaiņi rit vieglāk Vīt. 45.

Avots: ME I, 543

‡ galˆdasàuts ² Baltinow n. FBR. XI, 132, = galˆdauts.

Avots: EH I, 379

gàužasaras, bittere Träne: raud māmiņa, gaužasaras BW. 16965, 9.

Avots: ME I, 614

ìekšpasaũle ,* die innere Welt: līdzeklis, ar kuo izteikt savu iekšpasauli MWM. XI, 164.

Avots: ME II, 31

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86

‡ ĩjãbasaris AP., die Hiobsträne (eine Zimmerblume).

Avots: EH I, 500

izasaruôt, intr., zur Genüge tränen, sich der Tränen entledigen: zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izasaruo (eine Heilmethode).

Avots: ME I, 713

izkasas, der Rest des Teiges, der ausgeschabte (izkast) Teig: abrukasis ce̦pts nuo abras izkasām Etn. I, 43; IV, 34.

Avots: ME I, 748

izlasa, izlase,

1) die Auslese:
Darvina teōrija par spēcīgākuo izlasi Vēr. I, 1445;

2) d. Pl. izlasas, Abfälle, etw. Minderwertiges, schlechtes Korn
Konv. ¹ 144: Švaukstam arī tādi nieka liniņi bijūsi, nuo pēdējām tirgu linu izlašam sabāzti ar visām pakulām Kaudz. M. neņemšu, māsiņ, izlasas vien BW. 13282, 3; 11890.

Avots: ME I, 762

‡ iznasa (li. ìšnaša "das Hinaustragen") Warkl., gew. iznasas Gr.-Buschh., Warkl. "abgetragene Kleider".

Avots: EH I, 468

‡ izpasakuôtiês, zur Genüge plaudern, sich recht ausplaudern Seyershof: mēs izpasakuojāmies par visādām lietām. Vgl. li. išsipãsakoti.

Avots: EH I, 470

jaûnmãsa, die jüngere Schwester: kur dzied manas jaunmāsiņas BW. 493, 5.

Avots: ME II, 101

kaklsaĩte ,* der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138

‡ karasa Oknist, = karũsa.

Avots: EH I, 587

I kasa, erweitertes kas, wer, was: kasa tur bija? Mar.

Avots: ME II, 168

II kasa,

1): kas (ā- od. ē- Stamm?) Salis; ‡

2) kasas Seyershof, Unebenheiten auf Kartoffeln.

Avots: EH I, 591

II kasa, die Krätze: izceļas kasa jeb naizs A. XV, 460. Vgl. kasis, kašķis, kasus. Zu kasît.

Avots: ME II, 168

III kasa: auch Rutzau.

Avots: EH I, 591

III kasa (li. kasà "Haarflechte", [slav. kosá "Haar, Flechte"]), Haarflechte. Zu kast.

Avots: ME II, 168

[IV kasa,

1) = tiepšanās, das Widerstreben, Eigensinnigsein AP.;

2) Steitsucht:
viņam tāda kasa uznākusi Bers. Vgl. kasîgs "rechthaberisch".]

Avots: ME II, 168

kasaîns: auch Mar., kasans Salis, kase̦ns Seyershof: kasans bē̦rns Salis, kase̦ni (mit unebener Schale) kartiņi tiek nuo taukas, sūras zemes Seyershof.

Avots: EH I, 591

kasaîns, krätzig Ruj.: man bij viens kasains āzis BW. 29401. kasaini, kasaini panākstu zirgi. [kasainu (Var.: naizuotu) vē̦de̦ru BW. 34464; ähnlich 35235.]

Avots: ME II, 168

kasalas, [kasals Wid.], das Abschabsel, der Splint Dond.: kad bē̦rnam ruoze, liek virsū ievu kasalas JK. VI, 49. Zu kast.

Avots: ME II, 168

‡ II kasals Saikava, Warkl., = kasîklis 4, ein beim Anfertigen von Bastschuhen gebrauchter knöcherner Pfriem: ar kasalu aizduŗ aiz lūka un pataisa caurumu, kur palapu aizpīt Saikava.

Avots: EH I, 591

ķe̦rmasa, ein faltenreicher Frauenrock Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 368

‡ krasa, ein Regenschauer Salis: kāda k. nuolīst, tad atkal saule spīd. lietus līst ar krasām (strichweise). vakarā uznāca viena k.

Avots: EH I, 642

‡ krasakās braukt Dünsb. Apakš Ziemassvētku eglītes III, 10 "?".

Avots: EH I, 642

‡ lasaîns Ramkau, = lãsains I: ūdra āda ir lasaina Saikava. l. zirgs, suns Lubn. zirgs ir l.: pats brūns, un tās lases tâ izspīd AP. lasaina guovs ebenda. tre̦kniem dzīvniekiem ir lasaina spalva ebenda.

Avots: EH I, 721

[lapsaste Für. I, ein Heuchler, "Fuchsschwänzer".]

Avots: ME II, 422

masala: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Heidenfeld, Kaltenbr., Prl., Schwanb., Wessen: tās masalas sālīja briesmīgi: satūska viss ģīmis Heidenfeld.

Avots: EH I, 784

masala [ostli. mãšala] Buschh., St., Manz. Lettus, masals (li. mašalaĩ "kleine Mücken od. Fliegen"), auch ein Demin. masalĩtis, die Rossfliege n. Heniņ masaliņš, kleine Staubfliege): mazās masalas le̦c acīs ar lēcienu Plūd. LR. IV, 334. [uodiņš pisa masaliņu BW. 35198.] visi uodi, masaliņas (Var.: masaliņi, knikulīši) BW. 26335, 4. ai uodiņi masalīši, neēdiet ravē̦tāju! 28193. [Zu ai. maš̍áka-ḥ "Stechflige, Mücke" (s. Bezzeberger BB. XVI, 120 und Zubatý AfslPh. XVI, 400) und vielleicht (s. Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 10) arm. masn "Bissen".]

Avots: ME II, 564

masalas, maseles, die Masern: ar masalām gulēt, an den Masern darniederliegen. [Aus mnd. masselen.]

Avots: ME II, 564

‡ masalis, sing. t., die Masern Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 76, Oknist n. FBR. XV, 194. Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine: masalī slimuos vajag timsā turēt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 784

mūspasaũle, das Diesseits, das Irdische, im Gegensatz zu viņpasaule, das Jenseits.

Avots: ME II, 679

nùoasaruôt, ‡

2) "?": kad guovīm acis asaruo un kad nuoasaruo, ne˙kā nere̦dz Frauenb.

Avots: EH II, 30

[nùoasaruôt, = nùorasuôt: luogs nuoasaruojis PS., C. - Refl. - tiês, sich satt weinen U.]

Avots: ME II, 757

nuõkasas: nuo šām nuokasām ņem 2 saujas Lange Latv. ārste 61.

Avots: EH II, 52

nuõkasas, nuõkašas, das Abschabsel, Abgeschabtes.

Avots: ME II, 794

‡ pakasas Heidenfeld "die beim Getreideeinführen auf dem Felde zusammengeharkten Getreidenachbleibsel".

Avots: EH II, 141

[pampasa (??) "sausa, asa zâle purvainās pļavās, aug čumuriem; saknes cieši savijas kuopā un izveiduo ciņus" Adleenen; sehr fraglich.]

Avots: ME III, 73

pampasas, die Lumpen, alter Kram: met savus kankarus (Var.: savas pampasas) vienā vietā! BW. 16902. [Fehlerhaft für pamparas?]

Avots: ME III, 73

‡ papasakatiês Salis, ein wenig, eine Zeitlang plaudern: papasakajas visi kuopā. Vgl. li. papasakoti "erzählen".

Avots: EH XIII, 162

pãrpasaũlîgs,* überweltlich, ausserwettlich, metaphysisch: pārpasaulīgs dievs Konv. ² 573. ve̦cuo grieķu filozofija par pārpasaulīgām lietām nuove̦cuojusēs Apsk.

Avots: ME III, 169

pasa,- Präfix pa + infigiertes Reflexivpronomen im Hochlettischen und Kuronischen, z. B. pasadziedât für padziedâtiês, pasamest für pamestiês BW. 33612 u. a.

Avots: ME III, 93

pasacît, Refl. -tiês,

2): mun ir smagi jāpasakās par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323 (ähnlich 380).

Avots: EH XIII, 169

pasacît [li. pasakýti], tr., sagen, zuraunen, mitteilen: lai izpuva kalpa mēle, kas mātei pasacīja! BW. piel.2 126I7. Refl. -tiês,

1) sagen, mitteilen:
pasakies tu, puisīti, kādu guodu še atnāci! BW. 35250;

2) danken:
viņš pasakās par tuo paduomu LP. VI, 1055; ungew. für pateiktiês.

Avots: ME III, 93

[pasacnieks Ar., ein Geschichtenerzähler.]

Avots: ME III, 93

pasàimniẽkuôt, intr., ein wenig wirtschaften: lai tava māsa par tuo laiku pasaimniekuo pa mājām!

Avots: ME III, 93

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

pasainis, ein Band, eine Fessel, eine Schnur: duod māmina man telīti, zaļu lūku pasainīti (gew. saiti)! BW. 16455, 1; namentlich die Schnur über dem Spanne od. Korbe statt des Bügels Mag. XIII, 3, 50, [Zaļmuiža; der Bügel zum Tragen eines Korbes (auch aus einer zusammengedrehten Birkenrute) Bielenstein Holzb. 360, 365.] pasainis - ne̦samā saite pie spaiņiem un kurvjiem Etn. II, 17. spannītis sabrucis, pasainis dzīvs (Rätsel) RKr. VII, 1217. Zu siet.

Avots: ME III, 93

pasaka,

1): sataisījis pasakas (= sate̦nkājis) Kreiļam par manim Seyershof. sliktas pasakas (= te̦nkas) AP. pasakas teikt (schwatzen, sich unterhalten)
Salis. nesmukas pasakas (Gerede) bij izgājušas ebenda. izrunātas pasakas (= nuostāsti) nuo ve̦ciem laikiem ebenda. vai tai naktī kuo saķērāt? - pasakas (Unsinn, keine Rede davon)! bij jānāk atkal uotru nakti Siuxt.

Avots: EH XIII, 169

pasaka (li. pãsaka),

1) die Fabel, das Märchen:
tukšas pasakas teikt Neik.; pasakas taisīt, leeres Gerede, Gerüchte verbreiten, klatschen Bers., Smilt., Lös., Laud.: netaisiet pasaku, macht keinen Skandal, Lärm! Bers., Ar. pasaku leitis, pasaku maiss, [kulīte Ar.], ein Fabelhans: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pļāpā kâ pasaku leitis. pasakām, zum Märchenerzählen, unglaublich zu sagen, märchenhaft: brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos BW. 5602. piemiņām, pasakām māsa auga bāliņuos 3568. pasakām man sajāja trejdeviņi precinieki 14193;

2) das Sprichwort
L., St.;

3) als nomen agentis - das Klatschmaul:
iet kâ pasaka Laud.;

[4) etwas Weitläufiges, Verwickeltes
Ar.] Zu pasacît.

Avots: ME III, 93

pasakaîns, fabelhaft, märchenhaft: pasakaiņie mēŗa laiki Kaudz. puķes pasakaini platām lapām Aps. tas izklausās pasakaini Latv.

Avots: ME III, 94

pasakarns, der Ort unter dem Wurzelende: kad izlīdis caur pasakarnu, tad palicis par vilku LP. VII, 879. Zu sakārnis.

Avots: ME III, 94

pasakne: ve̦ca kuoka pasaknē Tdz. 54584, 3.

Avots: EH XIII, 169

pasakne, pasāknis, die Partie unter der Wurzel: kuo tu ēdi pasaknē? BW. 33494, 4. ir cits sevi glābjas pasākņuos, cits augstu kuoku zariņuos.

Avots: ME III, 94

pasakuôt, ‡

2) schwatzen, sich unterhalten
Seyershof. ‡ Refl. -tiês ebenda, (pasakaties) Salis, = pasakuôt ‡ 2.

Avots: EH XIII, 169

pasakuôt, intr., Märchen erzählen Ar.: tu varēsi bē̦rniem par tuo laiku pasakuot Kleib.

Kļūdu labojums:
Kleib. = Kleinb.

Avots: ME III, 94

‡ pasaks Strasden, = pasaka 1.

Avots: EH XIII, 169

pasala, die Halbinsel, eig. eine Art von Insel Bl., U.; in der Literatur nicht vorkommend, auch nicht im Volksmunde gehört.

Avots: ME III, 94

pasalˆdêt, tr., eine Zeitlang frieren lassen: aukstais vējš bij mani krietni pasaldējis Austr.

Avots: ME III, 94

pasalˆdinât: miežu putraimi, izvārīti mīksti, pasaldināti ("?") ar vē̦su, labu pienu Sieva l2.

Avots: EH XIII, 169

pasalˆdinât [li. pasal˜dinti], tr., versüssen: katram viesim šis rūgtums bijis jāpasaldina caur mūžiņu A. IV, 486.

Avots: ME III, 94

‡ I pasaldît, = pasaldinât, versüssen: ciešanas jums dievs tur grib p. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 171.

Avots: EH XIII, 169

‡ II pasaldît, = pasalˆdêt: (saltums) sāc juo saldīt, - pasalda, pasalda kaidu laiku Pas. V, 450.

Avots: EH XIII, 169

[pasalˆds, pasalˆde̦ns Lis., ziemlich süss, süsslich : p. ābuols.]

Avots: ME III, 94

‡ pasalīte "?": slaukāt ... pasalītes BW. 14121. Zu pašale? Oder fehlerhaft für pasuolīte (das dafür BW. 14124 steht)?

Avots: EH XIII, 169

pasalˆkt, intr., ein wenig hungern: ne˙kas, lai viņš drusku pasalkst!

Avots: ME III, 94

‡ pasalˆt (li. pašálti), eine Zeitlang frieren: labi tik pasaļ Pas. VI, 137. svē̦trīt radās stingri pasalis Janš. Mežv. ļ. I, 266 (ähnlich II, 84).

Avots: EH XIII, 170

pasalˆts: pasalta rudiņa nakts Pas. XII, 191. pasaltā laikā Daugava 1936, S. 874.

Avots: EH XIII, 170

[pasalˆts, ein wenig od. ziemlich kalt: pasalts laiks.]

Avots: ME III, 94

pasalums: pa pasalumu var vēl braukt ar ragavām Frauenb.

Avots: EH XIII, 170

[pasalums, das Aufgefrorene: vājais šā rīta pasalums, saulei silduot, bija atkusis Janš. Dzimtene V, 229.]

Avots: ME III, 94

‡ pasam Sonnaxt, = pa˙visam.

Avots: EH XIII, 170

pasam̃dît: "pameklēt" NB.: p. cimdus.

Avots: EH XIII, 170

[pasam̃dît, besorgen: p. ceļa kuli Rutzau; wohl ein Lituanismus.]

Avots: ME III, 94

‡ pasapnuôt Dunika, pasapņuôt Wolm. u. a., eine Weile träumen; "nuosapņuot": pasapnavis sev nelaimi Dunika.

Avots: EH XIII, 170

‡ pasar! Auleja, Interjektion, schau! Aus pasaraugi?

Avots: EH XIII, 170

pasar̂dzĩba, der Schutz, die Obhut. pasar̂gât, tr., behüten, beschützen: suns man sē̦tu pasargāja BW. 31159, 7. dievs, pāsargi mūsu meitas! 6699. Refl. -tiês, sich in acht nehmen, auf der Hut sein: pieteicis, lai tik nuo sābīšanās pasarguoties LP. I, 178.

Avots: ME III, 94

[pasari Sessw., Bers., Warkl. (aus *pase̦ri od. pasaŗi), die feinem und kürzem Borsten, die sich zwischen den gröbern und längem Borsten befinden.]

Avots: ME III, 94

pasar̂kans, rötlich: bija man balta mute, pasarkāni vaigu gali BW. 9394; pasarkani matu gali 9831. pasarkana saule lēca 22136.

Avots: ME III, 94

pasar̂kt, intr., ein wenig rot werden.

Avots: ME III, 94

[pasars (li. pãšaras) Dond., Wandsen, Winterfutter für Vieh. Zu li. šérti "füttem", šer̃mens (nom. pl.) "Leichenschmaus", gr. χόρος "Sättigung", χορέννυμι "sättige" u. a. bei Trautmann Wrtb. 302 f. und Jokl Ling.-kult. Unters. 179.]

Avots: ME III, 94

‡ II pasars Warkh. "labība, kas rijā nuokritusi nuo se̦ra zemē uz kula".

Avots: EH XIII, 170

pasaudzêt, ‡ Refl. -tiês, sich ein wenig schonen: gribu vēl (drusku) p.

Avots: EH XIII, 170

[pasaudzêt, ein wenig schonen: p. bē̦rnu.]

Avots: ME III, 94

[pasaũka, Beiname, Spitzname Nigr.]

Avots: ME III, 94

[pasaũkât,

1) dann und wann (nicht besonders laut) rufen:
p. ganus;

2) gelegentlich schimpfen
PS.]

Avots: ME III, 94

‡ pasaûksnẽjs ² AP., = pasàuss: p. laiks.

Avots: EH XIII, 170

pasàukt,

2): gan mīlīgi es pasauču svešas mātes māmuleņas Tdz. 46647 (ähnlich 46642). pasaukuši (= sākuši saukt) palamā Perkunen n. FBR. XVIII, 133. Refl. -tiês, ‡

2) zu sich rufen:
kā, māmeņ, pazasauksi? Tdz. 44531 var.

Avots: EH XIII, 170

pasàukt [li. pašaũkti], tr.,

1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;

2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;

3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]

Avots: ME III, 94

pasaũl (unter pasaũle

5): auch Kl.-Roop n. FBR. XV, 158; p. pulku (ungemein viel)
Orellen n. FBR. XI, 43. blakts p. smird Salis. agrāk p. velēja kre̦klus ebenda. skuķis ir p. sirdīgs ebenda. grē̦ki ir p. lieli FBR. XVIII, 167.

Avots: EH XIII, 170

pasaũle,

1): nuo pasaulēm (aus grosser Ferne)
bija jādze̦n kuŗamie mājā Siuxt. pa pasaulēm (sehr weit) bij jābrauc mežuos ebenda. daži aizgāja pa pasaulēm uz citām pusēm ebenda;

2): kuo dar[a] p. neradīdama? BW. 2093. vai, ļautiņi, redzējāt šīs pasaules kalējiņu? 35673. gudrāka jaunā p. (Generation) Kaltenbr.;

5): darba ir p. (sehr viel)
Frauenb. p. te tuo mušu Grenzhof n. FBR. XII, 18. ķiršiem pasaules (sehr viel) uogu Blieden n. FBR. XVI, 104.

Avots: EH XIII, 170

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

pasaũlĩba,* die Weltlichkeit.

Avots: ME III, 95

pasaũlîgs,

1): schon Lat. kat. (Güntner Altle. Sprachd. I, 300); ‡

2) ungemein gross:
p. brīnums Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74. Adv. pasaulīgi: p. daudz precinieku Pas. X, 476 (aus Serbig.). p. raibi cimdi Salis. uogu bij tik p. (viel), ka ... ebenda.

Avots: EH XIII, 170

pasaũlîgs,* weltlich, irdisch, im Gegensatz zu kirchlich und geistlich: pasaulīga un mūku garīdzniecība Konv. ² 1009. pasaulīga rakstniecība Latv. kuo palīdz bagātam pasaulīgas mantas krājums? St. [ieceļ pasaulīgu valdīšanu Glück I Mos. 9.] Das Adv. pasaulīgi A. XXI, 695 im Sinne von pasaul, pasauls, ungemein, sehr, gebraucht: pasaulīgi lielais mežs.

Avots: ME III, 95

pasaũlîgums* die Weltlichkeit.

Avots: ME III, 95

pasaulis (unter pasaũle): auch Atašiene, Pilda, Skaista, Warkl.,

1): iet pasauļa pavē̦rtuos Pas. XII, 441 (aus Atašiene). nuogāja da tam pasàuļam ² (starb)
Auleja. ni˙kā iz (= uz) balta pasauļa nezina ebenda. kur es taidu pasauli (so weit) kājām nuoiešu! ebenda;

2): tagad jau visāda pasàuļa2 (gen. s.) ir Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 170

‡ pasaulīte "= jaûnkùndze": pie kādas ... pasaulītes. par pasaulītēm Kauliņš sauca jaunkundzes Austriņš Raksti V, 261.

Avots: EH XIII, 170

pasaũlniẽks:* vīrs, vēl p. būdams. nevarēja ciest, ka šī ar˙vien dievu lūdze Dünsb. Kristīgs stāstītājs (1848), S. 17.

Avots: EH XIII, 170

pasaũlniẽks* der Weltliche, der Weltmann, Weltling: garīdznieki un pasaulnieki B.Vēstn. viņš jau nav nekāds pasaulnieks Latv.

Avots: ME III, 95

‡ pasauls (unter pasaũle

5): p. ļaužu Gr.-Buschh., Seyershof.

Avots: EH XIII, 170

[pasaulsgāzis,* der Weltstürzer: vēl ļaunāki ar mūsu pasaulsgāžiem, kas zemesluodi debesīs teic velt Juris Brasa 37.]

Avots: ME III, 95

‡ pasaulsnelieta Lubn. n. FBR. XVII, 128, ein Schimpfname.

Avots: EH XIII, 170

‡ pasausinât Brasche Anl. 404, (ein Kind) trocken legen.

Avots: EH XIII, 170

[pasàuss, ziemlich trocken: p. ceļš, sìens.]

Avots: ME III, 95

pasàut ² ,

1): pasāve kalpam pie de̦guna guļamuos zāļus Pas. VI, 247.

Avots: EH XIII, 170

[pasàut ² (li. pašáuti) Lettg., pašaũt.]

Avots: ME III, 95

[pasàutêt, ein wenig, eine Weile sàutêt: p. labību, rīkstes.]

Avots: ME III, 65

‡ pavasar, Adv., im Frühling: ziediņi, kas ziedēja p. BW. 230.

Avots: EH XIII, 188

pavasara (unter pavasaris): auch BW. 12127 var., Kl.-Roop n. FBR. XV, 152.

Avots: EH XIII, 188

‡ pavasaŗa (?) Burtnieks 1934, S. 868, 869, = pavasaris.

Avots: EH XIII, 188

‡ pavasare Roop n. FBR. XV, 152, = pavasaris.

Avots: EH XIII, 188

‡ pavasarējs, Frühlings- (im Frühling geboren, gewachsen u. s. w.) Salis.

Avots: EH XIII, 188

pavasaris: nāks rudens, p. BW. 269, 4.

Avots: EH XIII, 188

pavasaris (li. pavãsaris), auch pavasara Glück Sirach 50, 8, Mag. XIII, 2, 44 u. a., der Frühling: pavasaŗuos, kad visus laukus vēl apklājis baltais sniegs Etn. I, 14. pavasaŗa stari Aps. III, 3. mīlestība ir kâ pavasaŗa svē̦trīts A. k. v. J. 1893, S. 48. Der Instr. pavasaŗiem adverbial, im Frühling: pavasaŗiem meitām jānuoauž arī kāds audeklis saimniekam Etn. III, 74. pavasaŗa putns "der Grauspecht?" Sassm.

Avots: ME III, 133

‡ pavasars Linden in Kurl., = pavasaris.

Avots: EH XIII, 188

pẽ̦rnpavasar, Adv., im vorigen Frühjahr.

Avots: ME III, 209

pẽ̦rnvasar: auch BW. 20500.

Avots: EH XIII, 229

pẽ̦rnvasar, Adv., im vorigen Sommer.

Avots: ME III, 210

piekasas, piekasis (Sing.), der im Grütztopf od. Brottrog sich bildende, festanklebende Ansatz U. Zu ķesēt I?

Avots: ME III, 256

‡ pirmpavasaris* der Beginn des Frühlings, der Vorfrühling: kâ ar cīruļa saucienu pirmpavasarī A. Brigadere Daugava 1928, S. 974.

Avots: EH XIII, 238

plasa,

1) eine Stelle im Fluss, wo das Wasser nicht bewegt ist
Spr.: Daugavas lē̦nās vietas tuop sauktas par plasām Etn. IV, 61, Lvv. II, 58;

2) "krītuoši uzplūdumi pļavā" Stelp. Wohl mit hochle. a aus e, (vgl, ple̦sa I) und aus r. плесо "ровное и чистое пространство воды".

Avots: ME III, 320

puspasaũle, die Hemisphäre; pus˙pasaũles, die halbe Welt: truoksnis mucā atskan pa pus˙pasauli LP. IV, 42. pus˙pasaules es izjāju, līgaviņas me̦klē̦dams BW. 15279. e̦suot izmeklējušies pa malu malām, pa pus˙pasauli LP. VII, 678. ķēniņš tūliņ izsūta pa pus˙pasauli me̦klē̦tājus IV, 176.

Avots: ME III, 431

puspasaũlîgs Turg. Muižn. per. 138, halb weltlich.

Avots: ME III, 431

pusvasara, pus˙vasaras (indekl.), der halbe Sommer, die , Hālfte des Sommers: aties Jāņi, pus˙vasaras, trūks ūdeņa upītē BW. 8989, 1. pus.-vasaras (Var.: pus˙vasaru) tautu dē̦ls raud uz manu augumiņu 10577.

Avots: ME III, 436

rasa,

1): uznāk kāda lietus rasiņa Seyershof. kur guoteņas es ganīju, tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895.

Avots: EH II, 354

rasa (li. rasà, slav. rosa "Tau"), der Tau; der Tropfen; der feine Regen U.: liela rasa, grosser Tau. lai iznīkst sāpes kâ rīta rasa siltā dieniņā Br. 83. esi žigls kâ rasa pār puķēm! 585. nuokalsti kā rīta rasa! 7. izput kā rīta rasa vējā 165. peldēja rīta rasa pa zālītes galiņiem Biel. 2168. tuo nuoņēma dēlu māte, kā saulīte rīta rasu 2419. viņa pierē izsitās sviedru rasiņa. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasi-nāji? BW. 8510. - ne rasiņas, nichf ein Tröpfchen, gar nicht(s): bērniņš tik slims, ka ne rasiņas nav ēdis. bērniņam, kamē̦r vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā JK. VI, 20. - rasas svētki, die Zeit vom 25. Mai bis zum 25. Juni, da man zu Gott um Regen und Tau für die Felder betete N.-Rosen n. Etn. II, 178. Nebst lat. rōs "Tau" entweder zu ai. rasā "Feuchtigkeit" und ae. rœsc "Regenschauer" (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 340, Walde Wrtb. ² 658, Trautmann Wrtb. 237), oder aber (s. Johansson KZ. XXX, 418) zu mir. frass "Regen".

Avots: ME III, 478

rasaîns, tauig: rasainā zāle Stari I, 316. upes rasainuos krastuos Vēr. II, 945.

Avots: ME III, 478

‡ *rasavīte, = rasene (?): es saviju ganīdama rasavīšu vaiņadziņu Tdz. 38945 (aus Marienhausen).

Avots: EH II, 354

sakasas: auch Ramkau; kad labībai rindas sakasītas, tad s. sabāž gubiņā iekšā AP.

Avots: EH XVI, 416

sakasas Stērste, Zusammengekratztes, -geschabtes, -gescharrtes Fest., z. B. die von den Wänden des Troges zusammengeschabten Teigreste Mar. n. RKr. XV, 134, zusammengeharkte Überreste von Getreide ebenda.

Avots: ME II, 646

salasas,

1): Nachlese
Siuxt n. BielU.

Avots: EH XVI, 423

salasas Wid., salašas Freiziņ,

1) Zusammengesuchtes, Überreste, Nachbleibsel:
kâ tu tām guovīm tādas salasas devi iekšā? LP. VII, 551. es dziesmiņu iedziedāju nuo upītes salašām (Var.: sanašām, sanešļām) BW. 590 var.;

2) zusammengesuchte Leute; das Gesindel, der Pöbel
Wid.: ēdiet, salašas...! BW. 19276, 3. salasas tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā 21037 var.;

3) falsche Gerüchte, Klatsch.

Avots: ME II, 666

sasa: unreife Frucht Lennew. n. BielU.; asās sasas ("?") gan nepatīkami dzeļ vē̦de̦ru (die Rede ist von Nüssen) A. Upītis Vecas ēnas 78.

Avots: EH XVI, 445

sasa, eine noch unreife Beere Kroppenh. bei Kokn.; vgl. sass.

Avots: ME III, 726

sasaiņuôt, zusammenpacken Dr.

Avots: ME III, 726

sasains: auch Lubn., Stockm.

Avots: EH XVI, 445

sasains, unreif Golg., Meiran, Saikava, Warkl.

Avots: ME III, 726

sasaistît,

1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas ² (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡

2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.

Avots: EH XVI, 445

sasaistît, tr., binden, zusammenbinden, verbinden (eig. und fig.): zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67. sāpes sasaista luocekļus Vēr. II, 810. pluostu sasaistījumi Kleinb. st. 8. tu esi sasaistīts ar savas mutes valuodu Spr. Sal. 6, 2. Refl. -tiês, sich binden (perfektiv).

Avots: ME III, 726

‡ sasaktât Auleja, mit einer Fibel zusammenheften: s. kre̦klu, kab plikuma nesare̦dzē̦tu.

Avots: EH XVI, 445

sasakņuôtiês, sich reichlich einwurzeln: sasakņuojies stādiņš Konv. ² 2154.

Avots: ME III, 726

sasalˆdêt, ‡

2) = sarecinât AP.

Avots: EH XVI, 445

sasalˆdêt, tr., erkälten; gefrieren machen. Refl. -tiês, sich erkälten: māsiņa ņuo dīķa nākuot sasaldējusēs Pasaules lāpītājs 15.

Avots: ME III, 726

I sasalˆdinât,

1) erkälten:
s. kājas Dond.;

2) gefrieren machen:
s. zivis.

Avots: ME III, 726

II sasalˆdinât, versüssen Wid.: tēju, dzīvi.

Avots: ME III, 726

sasaldît, tr., gefrieren lassen, machen: Metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldīt Mag. XX, 3, 9. (ziema) apsedza zemi ar baltu palagu... un sāka meklēt, kuo varē̦tu sasaldīt Pas. I, 245.

Avots: ME III, 726

sasalē̦ns, ein gefrorener Klumpen (z. B. von Erde, Viehfutter usw.) Druw.: kapā savēla zārkam virsū lielus sasalē̦nus, t. i. lielus sasalušus zemes pikus Druw. luopiem nevar duot ēst ne salmu, ne sakņu sasalē̦nu ebenda. nav ne˙kādi virsāji, - tīri sasalē̦ni ("sasaluši virsāji sienam, salmiem, labībai") Fest.

Avots: ME III, 726

‡ sasalêt Salis, = sasalˆt.

Avots: EH XVI, 445

sasaliens, das Zugefrorensein U.; ne˙kāds liels sasaliens nav, es hat keinen grossen Frost gegeben, genauer: es hat kein dickes Eis oder nicht tief in die Erde hineingefroren U.

Avots: ME III, 726

sasalîgs: auch Orellen.

Avots: EH XVI, 445

sasalîgs PS., C., sasaļîgs Wolmarshof, leicht frierend, gegen Frost empfindlich.

Avots: ME III, 726

sasàlinât, übermässig versalzen Arrasch, Schwanb.

Avots: ME III, 727

sasalˆt: laiks bija ziemas, - jī cieši sasala (wurde ganz steif vor Kälte) Pas. X, 257 (aus Lettg.). kâ tu bē̦rnu ziemas laikā aizve[dī]si? jis sasals! Kaltenbr. kad ir sasalis (hat zu frieren bekommen), tad paliek slims Linden in Kurl. kad zirgs saskriets, tad tas jātur siltā vietā, lai nesasaļ (sich nicht erkältet) Sonnaxt. ‡ Subst. sasalumi Allend. n. FBR. XIX, 83, hartgefrorener Kot auf dem Wege.

Avots: EH XVI, 445

sasalˆt, intr., zufrieren, festfrieren, gerinnen, erfrieren, steif werden U.: sasalst kâ le̦dus kalns Br. P. 22, kâ naža asmins ebenda. sasala (Var.: aizsala) jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. sasaluši dūņu purvi, sasaluši ezeriņi; sasalušu sirdi gāju tautiešam ruoku duot 15458, 2. sasalt kaulā, steif frieren Grünh.: sasalst vai kaulā Baltpurviņš I, 23. sasalu, sadrebu gaidīdama BW. 18509. lai stāvē̦tu kâ sasaluse (d. h., ganz ruhig) un ne vārdiņa neiepīkstē̦tuos LP. III, 70.

Avots: ME III, 726

sasapņuôt,

1): šis pārsteigums bij gaidīts un sasapņuots (erträumt)
Jauns. R., dz. un j. 124.

Avots: EH XVI, 445

sasapņuôt,

1) tr., zusammenträumen:
atce̦ruoties sasapņuotās laimes Seibolt Sk. 48;

2) intr., längere Zeit träumen:
B. sasapņuo 8 gadus Vēr. II, 820. Refl. -tiês, sich (genügend) Träumen, Illusionen hingeben, sich verträumen: puisē̦ns ir tâ sasapņuojies Vēr. II, 517. viss kâ sastindzis klausuoties, kâ sasapņuojies Baltpuiviņš Agrā rītā 46. tad jau tās bijušas... sasapņuojušās Janš. Precību viesulis 43. - Subst. sasapņuõjums, das Zusammengeträumte, das Traumgebilde, die Illusion: tas tik tāds sasapņuojums Vēr. I, 1084.

Avots: ME III, 726, 727

sasapt (prs. -sapstu) "sich (nach einer Überschwemmung) senken (vom Wasser; perfektiv)": ūdens sasapis Bauske.

Avots: ME III, 727

‡ sasarcinâtiês, = sasar̂kt: abi sasarcinājušies pat˙laban dejuoja J. Sārts Br. Zeme 1940, № 125, S. 2.

Avots: EH XVI, 445

sasar̂gât, eine gewisse Zeit hindurch Wache halten, bewachen: s. auzas līdz pusnaktij.

Avots: ME III, 727

sasar̂kt, intr., erröten, sich stark röten Wid.: vainīgā vieta... ļuoti sasarkuse un sāp Etn. III, 159. acis sasarkst aiz raudām V. Upmals Tē̦va draugi 198. viņš sasarka kâ vēzis A. XX, 13. Zieds bij nuo uzbudinājuma sasarcis 933.

Avots: ME III, 727

sasar̂muôt, sich mit Reif bedecken: kuoki sasarmuojuši.

Avots: ME III, 727

sasaudît: auch Pas. XIII, 226.

Avots: EH XVI, 445

sasaudît Warkh., = sašaũdît.

Avots: ME III, 727

sasaudzêt, eine gewisse Zeit hindurch schonen, hegen: s. mežu ilgu laiku.

Avots: ME III, 727

sasaũkât,

1): izsaukāju visu mežu un tā˙pat nesasaukāju Saikava. Refl. -tiês,

1): sasaukājās un lamājās A. Upītis Laikmetu griežos II, 25.

Avots: EH XVI, 445

sasaũkât,

1) mehrfach rufend herrufen:
ganus nevar vien sasaukāt mājā Dunika;

2) eine gewisse Zeit hindurch schimpfend nennen:
viņu tâ vēl ilgi sasaukāja. Refl. -tiês,

1) einander zurufend von sich Kunde geben:
gani savā starpā sasaukājās Bers.;

2) = salamâtiês.

Avots: ME III, 727

sasàukt,

2): s. kuopā Brigadere Dievs, daba, darbs 29, beim Lesen (ein Wort) buchstabierend (zusammenhängend) aussprechen;
traucēja ... diktajā burtuošanā un teikumu un vārdu sasaukšanā Aps. Raksti I2, 151.

Avots: EH XVI, 445

sasàukt, tr.,

1) zusammenrufen, einberufen, einladen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sasaukt saimi kuopā; sasaukt sapulci; sasaukt (gew.: saaicinât) viesus;

2) zusammen nennen:
lai mēģina dažus vārdus pa rindai kuopā sasaukt R. Kam. 39;

3) (eine grössere Anzahl von Objekten) nennen, aufzählen:
mums jau ne˙kā nuo tā nevajaga, kuo es sasaucu JR. IV, 47;

4) rufend erreichen, erlangen:
kas nu viņus var sasaukt! Kaudz. M. 20. kur tad tu paliec, ka tevi nevaru ne sasaukt? Alm. Meitene nuo sv. 105. Refl. -tiês, einander zurufen, einander rufend erreichen: tad varēsim mēs sasaukties kâ brīva darba biedri Vēr. II, 38. e̦lsas, kas viena uotru sasaucās uz dzīvības deju Stari II, 410.

Avots: ME III, 727

‡ sasauļuôt Ar., in der Sonne erwärmen (erhitzen): s. kājas.

Avots: EH XVI, 445

‡ sasaũnêt Wolmarshof "biezi satīt": s. galvu (ar bieziem lakatiem). Refl. -tiês ebenda "biezi saģērbties (satīties)": tâ sasaunējies, ka ne pae̦lpuot nevar.

Avots: EH XVI, 445

sasausêt Golg., sasausinât Warkl., austrocknen (tr.): s. sienu.

Avots: ME III, 727

sasaut: divejuos sasāvēt (feuertet Schüsse ab) un nenuosāvēt Auleja.

Avots: EH XVI, 445

sasaut Warkl., Warkh., Borchow u. a., = sašaũt.

Avots: ME III, 727

sasàutêt, tr., (im Rauchloch des Ofens tüchtig) bähen, brühen: speltē sasaûtē̦tu ² kadiķa, kārkļa vici var sagriezt riņķī, kâ patīk Ahs. n. RKr. XVII, 51. lieldienā vajaga skudras sasautēt LP. V, 12.

Avots: ME III, 727

sasavêt U., für ("richtigeres" U.) sazavêt, behexen.

Avots: ME III, 727

šĩpasaule Stari II, 70, diese Welt, das Diesseits, im Gegensatz zu viņpasaule, das Jenseits.

Avots: ME IV, 19

šùopavasar Vēr. II, 190, šùopàusar Wolm., Adv., in diesem Frühjahr.

Avots: ME IV, 113

šùovasar, in diesem Sommer: tev[i] nuoņems šuovasar BW. 5816 var.

Avots: ME IV, 113

‡ svè̦tasara "?": sieviņas ..., kuŗām kapu apstāvēšana ... un izšķērdīga svē̦tasaru liešana kļuvusi ... dzīves ... sastāvdaļa Daugava 1939, 219.

Avots: EH II, 616

tãrmasa Līn., Plur. tārmasas, Geschwätz, Faselei: tās ir tikai ļaužu tãrmasas Janš. Dzimtene ² I, 135. neklausi tārmasas! II, 241. grābstāt tik tukšas tarmasas Mežv. ļ. I, 341. izduomātas tarmasas viņa jums sa-stāstījusi Precību viesulis 32. - tãrmasu kule, wer bis zum Überdruss lange spricht N.-Bartau. Wohl nebst li. tarmà "Ausspruch" zur Wurzel von tārlât.

Avots: ME IV, 149

tasa,

1): tasas Alswig, Stom. "aizcirtumi".

Avots: EH II, 667

tasa Mar. n. RKr. XV, 140,

1) die Stelle, von der ein Holzspan abgehauen ist;

2) eine längliche Wunde oder Narbe:
pārgrieza ar naglu ruoku; tasa vien palika. Zu tèst.

Avots: ME IV, 134

I trasa V., Plur. trasas U., der Tross: viņš ņēme kamieļus un ēzeļus tiem par trasu Glück Judith 2, 17. Entlehnt nebst estn. trośś dass.

Avots: ME IV, 223

II trasa, das (aus Draht gewundene) Flosstau U., Mag. IV, 2, 151, Lennew. Nebst estn. trośś "Tau" aus mnd. trosse "Tauwerk".

Avots: ME IV, 223

III trasa, eine grosse (zumeist weit vom Hofe im Walde gelegene), mit Riedgras bewachsene Wiese Nikrazen.

Avots: ME IV, 223

IV trasa "?": trasas maiss Golg., ein Sack zum Hineinstopfen von Heu oder Stroh.

Avots: ME IV, 223

trešvasaras (gen. s.), im dritten Sommer stehend, drei Jahre alt: auzām labs, ne ceļam trešvasaras (Var.: trešā gada) kumeliņš BW. 22051 (ähnlich: 11639, 3).

Avots: ME IV, 232

vasa,

1) Feuchtigkeit des Bodens
Kawall n. Ü. ("scheint in Livl. unbek.");

2) ein Wald mit feuchtem, blauen Lehm enthaltendem Boden
Arrasch; "ein kleiner, gemischter, stellenweise ausgehauener, sonniger, grasreicher Wald" Kosenhof. - Wenigstens in der Bed. 1 nebst ievasa und wohl auch vasa zeme zu ahd. waso "feuchter Erdgrund", and. waso "caespes" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 404, Trautmann Wrtb. 343, Walde Vrgl. Wrtb. I, 308,Petersson Griech. u. lat. Wortst. 28 und Zur Kenntnis 12 f. Būga hat dazu RSI. VI, 16 auch li. Vasintà und Vãsaknas (und Aist. Stud. 18 auch apr. Gwaitewesse pratum) gestellt.

Avots: ME IV, 484

vasa (nom. s. ? oder gen, s. 2 als vasas aufzufassen?) zeme, Land mit Untergrund von blauem Lehm St. (n. U. "scheint in Livi. unbek.").

Avots: ME IV, 484

*vasalāga od. *vasalãgs (erschlossen aus dem voc. s. vasalãg) VL. aus Ladenhof FBR. XI, 81, = vastalājs?

Avots: ME IV, 484

‡ vasar, im Sommer: v. daudz darba Kaltenbr., Oknist, Višķi. v. niedra laiviņā BW. 12948.

Avots: EH II, 759

vasara: le̦pna (= audzelīga) v. Frauenb.; sausa būs šī v. BW. 34713. vasariņa - laba sieva 27949. lei v., kam v., mūsu tē̦vam vasariņa: tam salūza ... vāģi vasariņu (= vasaras ražu) vizinuot VL. aus Saikava.

Avots: EH II, 759

vasara (li. vasarà), dat. s. vasaram (?) Glück Spr. Sal. 26, 1, der Sommer: vasaras lauks, das Feld mit Sommergetreide U. vasaras svē̦tki, Pfingsten. vasaras laiks, die Erntezeit des Sommergetreides Ruj., Bergm. n. U. Zu gr. ἔαπ, slav. vesna, ai. vasantá- "Frühling", av. vaŋri "im Frühling" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 310 f., Trautmann Wrtb. 356, Hübschmann Arm. Gramm. 432 f., Boisacq Dict. 209 f., Bartholomae BB. XVII, 118, Johansson BB. XVIII. 6 f., Lohmann Zeitschr. f. slav. Phil. VII, 374 und (zur Bed.) Brugmann Sächs. Ber. LXIX, 21.

Avots: ME IV, 484

vasarāja L., Arrasch, Bers., KatrE., Kl., Nötk., Ogershof, vasarajs (li. vasarójis "Sommerfeld") U., Spr., Warkl. n. FBR. XI, 102, Bers., C., Golg., Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, Oknist, Salis, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt, Wolm., vasarēja Frauenb., Nigr., Siuxt, Plur. vasarāji U., Dunika, Erlaa, Ogershof, Saikava, Widdrisch, vasarēji U., das Sommergetreide: vasarājas sējumi Kaudz. Vecpiebalga 13. pa vasarājas laukiem Janš. Dzimtene ² I, 140. saritinātie vasarājas klēpji Bandavā I, 195. vasarāja nīkst nuost Precību viesulis 5. - vasarāji Glück "Sommerfrüchte": maize ar vasarājiem (vasaras augļiem 16, 1; in der deutschen Bibelübersetzung: Feigen) II. Sam. 16, 2.

Avots: ME IV, 484, 485

vasarājs (unter vasarāja): vasarāji AP., Sonnaxt, Stroh vom Sommergetreide.

Avots: EH II, 759

vasarāta Salisb., vasarāja.

Avots: ME IV, 485

‡ vasarats Ruj., = vasarāta.

Avots: EH II, 759

vasaraûdzis,

2): vasaraudzi kumeliņu Tdz. 41252.

Avots: EH II, 759

vasaraûdzis (li. vasaraugis "ein Jahresschössling"),

1) "vienas vasaras augums nuo kuokiem, ātraudzis" Vīt.;

2) ein Füllen, das nur einen Sommer alt od. im Frühjahr gefallen ist
L.;

3) ein Weichling
Vīt.: kuo nu ar tādu vasaraudzi duomā iesākt pie grūtiem darbiem! Vīt.;

4) f. vasaraudze, auch vasarauģe, ein junges Mädchen, ein Backfisch:
appre̦c jaunas skuķes, dažreiz vēl tīras vasarauģes Janš. Dzimtene ² I, 271. skuķīte, kuŗa vēl nebija labas vasaraudzes gaduos III, 281.

Avots: ME IV, 484

‡ vasare AP., Name für eine Kuh, die zu Pfingsten (vasarsvē̦tki) geboren ist.

Avots: EH II, 759

vasarēja: auch Grob., Iw., Lesten.

Avots: EH II, 759

vasarēja, vasarēji, s. vasarāja.

Avots: ME IV, 485

‡ vasarējs, Sommer-: v. (= vasarāja) tīrums Roop, vasarēja labība Grob., Gr.-Roop.

Avots: EH II, 759

‡ vasarība, Sommergetreide: jākuļ visa v. Veldre Dēli un meitas 15.

Avots: EH II, 759

‡ vasarīgs Lng., sommerlich.

Avots: EH II, 759

vasaris Pas. VII, 437 (aus Lettg.), Zvirgzdine, vasars Warkh., Zvirgzdine, = ve̦sars, veseris, der Schmiedehammer. Aus estn. vasar "Hammer", s. Thomsen Beröringer 286. Hochle. vas- könnte auch aus ve̦s- entstanden sein.

Avots: ME IV, 485

I vasaris: auch Liepna, Marienhausen, Pas. III, 236 (aus Bikava).

Avots: EH II, 759

‡ II vasaris, der Südwind: dienvidvēju mēs te saucam par vasari Veldre Dzīve pie jūras 90.

Avots: EH II, 759

‡ vasarkalps, ein Knecht für Sommerarbeiten: par vasarkalpiem vien līgstuot Jauns. Raksti III, 163.

Avots: EH II, 759

‡ vasarlaiks Rainis Dz. un d. II, 315, Sommerzeit.

Avots: EH II, 759

vasarnīca,

1) eine fürdie Sommermonate gedungene Magd:
saderējusies... par vasarnīcu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 51;

2) das Sommerhaus, die Villa*.

Avots: ME IV, 485

‡ vasarnīce Sonnaxt, ein Sommerapfelbaum.

Avots: EH II, 759

vasarnieks,

1): auch AP.; ‡

4) ein Sommerschüler
Sudr. E.

Avots: EH II, 759

vasarnieks,

1) ein für die Sommermonate gedungener Knecht, ein Sommerarbeiter
Spr., Gr.-Buschh., Lubn.: viņš... gāja par vasarnieku Ezeriņš Leijerkaste II, 238;

2) ein Sommerapfel:
kungs... patrauc... mīkstakuos vasarniekus Austriņš Naidnieki 30;

3) der Sommerfrischler*.

Avots: ME IV, 485

vasaruôt (li. vãsaruoti), den Sommer irgendwo zubringen, übersommern Wid.

Avots: ME IV, 485

‡ vasars Blieden n. BielU., = vasara.

Avots: EH II, 759

vasarsvè̦tki: auch BW. 29050.

Avots: EH II, 759

vasarsvè̦tki, vasaras svè̦tki, Pfingsten.

Avots: ME IV, 485

vasas (?) L. "= atvasas, Sprossen"; s. atvasa.

Avots: ME IV, 485

vidusvasara, der Mittsommer (24. Juni-24. Juli) Mag. XX, 3, 62, 66.

Avots: ME IV, 581

vienvasarītes Stari II, 848, Blumen, die nur einen Sommer wachsen.

Avots: ME IV, 668

viņpasaũle: iet kâ pa viņpasaûli ² ("nav ne˙kādas kārtības") Lesten n. FBR. XV, 30.

Avots: EH II, 786

viņpasaũle,

1) das Jenseits (im Gegensatz zum Irdischen, Zeitlichen);

2) ein entfernter, unbekannter Ort, ein solches
Land: diez nuo kādas viņpasaules tāds vazaņķis te atkūlies! Frauenb.

Avots: ME IV, 601

‡ viņvasar A. Brigadere Dievs, daba, darbs 138, im vergangenen Sommer.

Avots: EH II, 786

vìrspasaũle, die Oberwelt: ne varuot uztikt virspasaulē Fas. II, 228. ērglis . . . pacēlās . . ., un viņi . . . sasniedza virspasauli 290.

Avots: ME IV, 613

vispasaũle,* die (ganze) Welt: kâ nuojucis vispasaules tuksnešuos Vēr. I, 1110. vispasaules kongress A. v. J. 1897, S. 409. vispasaules slava Stari II, 383. vispasaules gravitācijas likums III, 57.

Avots: ME IV, 624

‡ âbuôlte̦ns ² Strasaen, = âbuole̦ns ² .

Avots: EH I, 192

abr (a) kasis, abrukasis, asas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr (a) kasis, abrukasis, asas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11

‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11

aidu, Interj., heisa! Pūrs I, 114 (cf. li. aĩdas, das Echo): aìdu, aìdu, vasariņa, daudz apsēju rācentiņu BW. 28572.

Avots: ME I, 12

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18

‡ àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

‡ àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis ² Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17

‡ àizdar̂dêt Trik., = àizdãrdêt: rati pa sasalušuo ceļu aizdardēja Trik.

Avots: EH I, 17

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

‡ àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32

‡ àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34

àizkusme, àizkusums, Ermüdung, Mattigkeit: skūpstīt tuo asarās līdz aizkusmei R. Sk. II, 11.

Avots: ME I, 34

‡ àizlàicît ² gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41

àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,

2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.

Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)

Avots: ME I, 40

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

àizpẽ̦rngad, im vorvorigen Jahre; àizpẽ̦rnvasaru, àizpẽ̦rnziemu, im vorvorigen Sommer, Winter.

Avots: ME I, 43

‡ àizpuõtêt,

1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;

2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.

Avots: EH I, 44

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44

àizsalˆdêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51

‡ àizstâstît: a. pasaku līdz pusei, ein Märchen bis zur Hälfte erzählen (perfektiv).

Avots: EH I, 52

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

‡ àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

àizùrbt, tr., anbohren: te̦k asaras kā aizurbtam bē̦rzam pavasarī, von einem weinseligen Menschen Etn. IV, 75.

Kļūdu labojums:
weinseligen = weinerlichen

Avots: ME I, 58

‡ àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59

‡ àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64

‡ àizžuogs,

1) ein Zaun in einem Durchgang
Fest., Wessen: ik˙katru aizžuogu ... pārrautu Juris Brasa 526;

2) "die andere (vom Standpunkt desjenigen, der den Zaun flicht) Seite eines Reisigzaunes"
Frauenb.

Avots: EH I, 65

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. ² 412.

Avots: ME I, 63

‡ ālande, der Alant A.- Bergfried, Hasau, Mesoten, Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH I, 193

‡ alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72

‡ apas! apasat! apasatam! apasatu! Siuxt, Interj., = ã pas! I : apasatu! tik˙pat nedabũsi! Siuxt n. Fil. mat. 66. apas! kur nu esi! ebenda.

Avots: EH I, 72

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.

Avots: ME I, 77