Paplašinātā meklēšana

‡ apvâŗât ² Stenden, mit Spinngewebe beziehen oder bezogen werden: visi kakti apvāŗāti (apvāŗājuši).

Avots: EH I, 125

ârā, s. ār und âra. [Preili ( hier neben âriene) und Marienburg àrâ, vielleicht nach ìekšā.

Avots: ME I, 240

nàrāgs ² (unter nārags ): auch Selb.

Avots: EH II, 8

papãrâk: ļaužu te p. pulka Frauenb.

Avots: EH XIII, 162

[papãrâk, Adv., zuviel, unmässig: p. dzert Hen.]

Avots: ME III, 80

pãrāk (unter pãrâks 2), ‡

2) "vairāk": vai jums nav gaļas p.? mums viens suķis ir p.; "pãri": putra palika p. Behnen n. FBR. XVI, 149.

Avots: EH XIII, 196

‡ pãrāki, Komparativform, zu, zu sehr, zu lange u. s. w. Frauenb.: p. karsts. p. audzināts ābuls.

Avots: EH XIII, 196

pãrâkums: cik ir tas p.? BielU., wieviel beträgt der Überfluss?

Avots: EH XIII, 196

‡ pãrãtrs, allzu ãtrs: tu vēl esi tāds p. Dünsb. Trīs romant. gadīj. 160.

Avots: EH XIII, 196

vàrākls ² Druw. "kuo vāra ēdienā": vārākla labības (piem. zirņi, pupas) Druw. n. RKr. XVII, 85.

Avots: ME IV, 499

‡ *vâŗât, zu erschliessen aus ‡ apvâŗât ² .

Avots: EH II, 765

‡ vis˙pàrāk ² Saikava, Adv., alle übertreffend: lei ar Jaņuks labi pļaun, bet mūsu pašu puisis - v.

Avots: EH II, 790

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7

‡ àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8

àizdelˆt, tr., anstechen: viņa kā aizdze̦lta izskrēja ārā Vēr. II, 546.

Avots: ME I, 24

‡ àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43

‡ àizplaučêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt ² , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43

‡ àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

‡ apkalpîgs Wid. dienstfertig: tas bijis pret viņu pārāk uzmanīgs, pārāk apkalpīgs Janš. Dzimtene V, 129.

Avots: EH I, 89

‡ apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds kā apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105

apsebêt,

1) sich verspäten:
cāļi apsebējuši [zu se̦bs] = pārāk ilgi palikuši čaumalā Siuxt;

[2) verkommen:
mirtes apsebējušas Doblen].

Avots: ME I, 118

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

âr, auch ârā, Präp. mit dem Gen., ausserhalb: ār nama, ausserhalb des Hauses Hesselberg Sprachl. § 299; ārā pils, ausserhalb des Schlosses Adolphi; es neiešu ārā tirgus BW. 19647; ārā duru es neiešu 26208.

Avots: ME I, 239

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

âre (s. unter âra),

1): urbares, waldloses Land
Kalz. n. BielU.; āres pļava, eine trockene (nicht morastige) Wiese, wo gutes Gras wächst AP.;

2): loc. ārē Kaltenbr., = ārā: es iešu ārē.

Avots: EH I, 194

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142

ataũkstêt, Refl. -tiês: istaba par siltu, jāiet ārā ataukstēties Sassm.

Avots: EH I, 133

‡ atbãrstît (li. atbarstýti),

1) = atbẽrt: rudenī atbārstīja pavasarī aizje̦mtuo labību;

2) wiederholt oder aus mehreren Stellen weg-, abschütten
Schwanb.: a. pārākumu nuo maisiem.

Avots: EH I, 134

‡ atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134

atgleĩjâtiês Ahs., erkalten: krāsns atgleijājusies; auch atgleĩjêtiês, sich abkühlen, sich erfrischen: jāiet ārā atgleijēties Kand.

Avots: ME I, 159

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. ² 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.

Avots: ME I, 201

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

‡ atspîlêtiês ² Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

I atvẽsinât (li. atvėsinti), auch atvẽsêt, tr., abkühlen: ūdeni Vēr. II, 1063. vēji var lielā mē̦rā atvēsināt cilvē̦ka miesu A. XX, 331. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziešu ārā atvēsināties. [In Salis. dafür auch atvẽ̦sâtiês.

Avots: ME I, 209

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

‡ badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197

baîsma [Feht.], die Furcht, der Schrecken: baismas mani māc Asp. un ārā māj tumsa un baisma MWM. V, 367. viss pilns nuo kādas neizteiktas baismas R. Sk. II, 95.

Avots: ME I, 251

baznīcē̦ns od. baznīcnieks, der Kirchenbesucher, die Kirchengänger: viņi grūstās kā baznīcē̦ni Kaudz. baznīcē̦ni nāk nuo baznīcas ārā AR., Bers.

Avots: ME I, 269

‡ beznaģe, eine, die ungewandte oder schwächliche Finger hat: aukle... e̦suot liela b.: viss viņai krītuot nuo nagiem ārā un plīstuot Janš. Atpūla, № 372, S. 6. b. un nevēkle gan bijusi ar ruokām ebenda № 393, S. 4.

Avots: EH I, 215

‡ III bìete ² Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, Unglück, Malheur, Unannehmlichkeit: nu tu esi tādā bietē, - nezinu, kā tiksi ārā! Aus d. Bete (Strafsatz im Spiel), frz. bête.

Avots: EH I, 224

bìezputra, die Dickgrütze: vārās kâ biezputra katlā Sprw.

Avots: ME I, 306

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307

‡ birîtiês Warkl., = birâtiês: ļaudis birījas nuo baznīcas ārā.

Avots: EH I, 220

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns ² Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

II blāvêt, -u, -ēju, blāvuôt(iês) MWM. X, 930 [zu blāvs], silbern schimmern, scheinen: ārā blāvuo jau rīta krē̦sla Ed. Cālītis. dārzs duomīgs vienuos augļuos stāv,... tam pāri ze̦la mēness blāv Latv. Virza. kā marmora krusts bez ruokām mēneša miklajā gaismā blāv Bārda, Zemesdēls, 19.

Avots: ME I, 312

‡ bļe̦kšķêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (von einem undeutlichen Geräusch) Siuxt n. Pil. mat. 67: mīcās pa māliem, ka bļekšķ vien. tâ vārās rāceņi cūkām ka bļe̦kšķ.

Avots: EH I, 233

‡ III blesis, ein derbknochiger, breiter Mensch od. ein solches Tier Lems., Wainsel: kad tas b. iestājies durīs, tad ārā vairs ne˙viens netiek.

Avots: EH I, 228

blūkšît, -u, -īju, intr., klappern, lärmen: zābaki vien blūkš (kad tie pārāk lieli) Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 319

blusât: pirtī nesa drānas b. ārā Siuxt. - Zur Bed. vgl. auch àizblusâtiês.

Avots: EH I, 231

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318

‡ bon̂cât ² Seyershof, -ãju, mit einem schweren Gegenstand schlagen: jāboncā zirņus: nāks labi graudi ārā.

Avots: EH I, 235

braišķinât, einen Krach hervorbringen, krachen machen: nāc ārā, nāc ārā, kas mežā braikšķināja BW. 13470.

Avots: ME I, 322

brakšinât [brãškini], kracen machen, Lärm hervorbringen: tur vajaga ze̦lta piešu, kas grīdiņu brakšķināja BW. 24098, 1. Refl - tiês, poltern, krachen: nāc ārā, nāc ārā, kuo krūmuos brašķinies? BW. 13473.

Avots: ME I, 323

‡ brãžgâtiês Frauenb. "bieži iet pa durvīm iekšā un ārā".

Avots: EH I, 240

brīc! bric! Interj. zur Bezeichnung eines mit dem Falle eines leichteren Gegenstandes verbundenen Schalles: brīc! luodziņš ārā LP. I, 119. Oft mit brāc verbunden: brīc brāc!

Avots: ME I, 333

‡ bruksliens Frauenb., = brukstaliens: iekūluos tādā brukslienā, ka ne ārā tikt.

Avots: EH I, 245

brukstaliens: nuo... krūmiena un brukstaliena ārā Janš. Mežv. ļ. II, 357.

Avots: EH I, 245

I brunči,

2): auch (mit uñ) Puhren;

3): auch (mit uñ) Gold., Mitau;

4): "gruži" (mit uñ) Kand.; ‡

5) Abfall von Stroh
(mit uñ) Rothof, Siuxt (hier auch der Sing. bruñcis): lai tur kāds bruncis, - visu izpurina ārā Siuxt.

Avots: EH I, 245

II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]

Avots: ME I, 345

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis ^2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 ⁷⁸ hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 ² und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

‡ cabe,

1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;

2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III ² , 22.

Avots: EH I, 259

cepinât,

1): c. gaļu- auch Salisb. (neben cept maizi, kartiņus);

2): auch Salisb.; saule cepina acis ārā Zvirgzdine. Refl. -tiês, ‡

2) c. saulē, sich von der Sonne bräunen lassen.

Avots: EH I, 266

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

V cir̂ksnis ² : im Zitat aus U. ist nach Diet, iekšā durch ārā zu ersetzen.

Avots: EH I, 273

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. ² 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

‡ čunčis,

1) "eine kleine, warme Ofenbank zum Trocknen von Strümpfen und Handschuhen"
Frauenb.;

2) "?": rijas krāsnij tāds č. uzmūrē̦ts, tāds tuornis, lai uguns neiet pa muti ārā Grobin.

Avots: EH I, 295

čupra, čuprs, der Schopf: ņemt, grābt aiz čupras. tad viņu sagrāba ve̦lns aiz čupra A. XXI, 248, LP. III, 73. es viņu izsviedīšu aiz čupras ārā Līniņ Wain. [Gleich li. čiupra auf Grund des (aus dem wr. чуприна) entlehnten čuprīna (li. čiupryna) entstanden, indem čuprīna für ein Deminutiv angesehen wurde.]

Avots: ME I, 421

čùža ^2, eine unangenehme Lage: nu viņš čūžā; nezin, kâ ārā tiks Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 426

daũdz: par daudzu, zu viel Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66; in der Bed. "sehr" auch Seyershof: kad d, ve̦ca guovs, tad iet ārā zuobi. Zu der in daũdz vorliegenden Wurzel gehört wohl auch le. duksns.

Avots: EH I, 309

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

drũzma, drusma Alt-Rahden, grosses Gedränge, grosser Menschenhaufe: ļaudis drūzmām staigā pa ielām Vēr. I, 1155. nuo šķērsielām plūda ārā ļaužu drūzmas II, 297. sanākt drūzmu drūzmām. in sehr grosser Anzahl, mit grossem Gedränge. ļaudis nuo baznīcas gāzās ar drūzmu ārā.

Avots: ME I, 507

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

‡ V dũka "?": dūmu d., sprauzdamās cauri kuokiem un krūmiem, jau plũst nuo meža ārā un luokās pāri me̦lnajiem arumiem Janš. Līgava I. 112.

Avots: EH I, 346

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347

durteniski, fallend, stolpernd, mit der Spitze, mit dem Kopf voran: durteniski krist zemē, mit dem Kopfe nach unten fallen Kaul. lai bulta skrietu taisni un durteniski Antr. II, 15. baļķi kâ laidām durteniski durvīs iekšā, tad bij durvis ar visām eņģēm nuo sienas ārā Janš.

Avots: ME I, 520

dzebŗu [Var.: cebru. cadra] juosta BW. 13195"?" [="audums. kuŗa audi ar ārā atstātiem galiem kâ pušķiem".]

Avots: ME I, 539

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562

dzimte, die Gebärmutter: kad sievām pēc dzemdēšanas nāk dzimte ārā, tad tā jāatspiež atpakaļ ar sarkanu lupatu Etn. II, 162.

Avots: ME I, 551

dzìšus, treibend, zur Verstärkung von dzìt: vedēji dzina dzīšus panāksniekus nuo istabas ārā BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 558

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzîvība, [dzìvîba ² Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559

ērķêt, hecheln ("linu saujai, kad galviņas ar izkapti nuogriêztas, ar sukām atlikušās galviņas ārā sukāt") Sauken.

Avots: ME I, 575

ḕrst, - žu, - du, auseinanderbringen, reffeln, trennen Wenden, Wolm., Adsel, Salisb., Ranzen, Roop: ārā ērda vainadziņu Biel. 1728. ēršana, das Trenne; ērdējs, jem., der trennt. [Zu irt "sich zertrennen", ārdît, ē̦rds, ē̦rts, li. érdėti "sich auftrennen", aksl. oriti gr. "λύειν, χαϑαιρεῖν", und wohl auch ai. ardati "zerstieb, löst sich auf" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, Johansson KZ. XXXII, 457, Persson Beitr. 278, 637 f. und 841, Boisacq Dict. 73 unter ἀραιός Walde Wrtb. ² 641 f. unter rārus, Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 576

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

‡ gailestîgs,

1) "sich leicht aufregend; leicht zürnend":
Atis ir pārāk g., dižīgs cilvē̦ks Janš. Dzimtene I ² , 102;

2) "leidenschaftlich"
Bersteln: dze̦drā un pacilāti gailestīgā ("?") balsī Janš. Dzimtene II ² , 298. vēl gailestīgāki ("?") iekaisis ebenda.

Avots: EH I, 376

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

galˆvîgs [li. galvìngas "einen gewaltigen Kopf habend"], sicher: Anna nebija galvīga, ka nebūtu viņš vēl kur ārā MWM. X, 924. [es e̦smu galvīgs, ka tâ būs Trik.]

Avots: ME I, 597

gaŗãmgãjẽjs, der Vorübergehende: gari nākuši nuo kapiem ārā un rādījušies gaŗāmgājējiem LP. VI, 36.

Avots: ME I, 605

II garinât: g. (erkalten lassen) putru Salis. g. krāsni ebenda, Wolmarshof; den ersten rauchigen Qualm nach dem Heizen des Badstubenofens durch die offene Tür und die Offnung in der Oberlage abziehen lassen Siuxt: g. pirti; "ein wenig wehen, ziehen (von der Luft)" Auleja: vējeņš drusku garinātu. Refl. -tiês, sich vom rauchigen Qualm befreien: ar garmeti izlaistīja sie[n]māļus, griestus, sameta garu, lai pirts garinās, lai viss tvaikus iziet ārā Siuxt. Zu gars 1.

Avots: EH I, 384

glemzt, - žu, - zu (li. glem̃žti "knautschen"),

1) mit langen Zählen essen, langsam fressen:
ve̦cā guovs tikai glemž vien; nevar sagaidīt, ka barību nuo siles izēdīs Druw.;

2) glem̂zt Mar., [Bers.], Unsinn schwatzen, blitzblaue Geschichten erzählen, blitzblaue Geschichten erzählen
Lind.; A. XIII, 251;

3) glem̂zt (vgl. li. glem̃žti "сгребать"), reinigen:
glemzt ārā visus našus nuo istabas Mar., n. RKr. XV, 114.

Avots: ME I, 625

gle̦ts, gļe̦ts,

1) schleimig
U.;

2) unausgebacken, halbgar, schliefig:
gļe̦ta maize;

3) plump, schlaff, verweichlicht:
puisim gļe̦ti nagi Grünh. nuo izskata viņa ir ļuoti gļe̦ta - tur nav ne˙kādas dzīvības Apsk. I, 609. gļetajai sabiedrībai Vēr. I, 1068;

4) schlaff, lose, nicht fest anliegend:
neturi virvi tik gļeti! N. - Sess. n. U. šie kamzuoļi tev ļuoti gļe̦ti stāv (zu breit gemacht) Grünh. mati gļe̦ti nuokārās Alm. [glet - vielleicht durch Kontamination von glit - und glez - resp. glem -.]

Avots: ME I, 625

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

glumiķis,

1) der Schleimige, Glatte:
divi vīri kliņķi tur; viens sauc: glumiķi, nāc ārā (Rätsel);

2) ein Schleimtier, die Molluske
Konv. ² 244.

Avots: ME I, 630

‡ glumis, = glumiķis 1 (?): glumi, glumi, nāc ārā! pieci vīri tevi gaida Rätsel aus Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 394

gnẽze, [gnèze ² Erlaa],

1) [gnẽze Nigr.], das Mark des Kohles, auch das der Burkane
Kand., Etn. III, 177, [Dond., Wandsen]: gnēze ir aķpuostu serde, kuo šķērējuot ārā griež Naud. kāļa vai kāpuosta virsdaļa, nuo kuŗas lapas sāk augt Etn. II, 81, Tals. A. XIII, 252;

2) der Kohlstengel:
apraust kāpuostiem zemi ap gnēzi;

3) eine winzige Frucht
Annenb.; ein mageres Schwein Trik.;

4) der Schnabel
Lubn. n. Etn. III, 1;

5) [gnèze ² Kl., Warkh.], der Hanenkamm
Kokn., Erlaa, Spr.: gailis ar sarkanu seksti jeb gnēzi Konv. ² 986.

Avots: ME I, 633

gŗaût ² : auch Lesten n. FBR. XV, 20, ‡

7) "sehr viel essen"
Frauenb.: tu vari gan labi g˙! ‡

8) schiessen:
bija... gŗāvis vaļā Janš. Dzimtene IV, 321; ‡

9) zerfallen.
(gāzties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

2): kuo gŗaujies? durvis nav aizšautas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32;

3): auch (mit aû ² ) Dunika; ‡

4) "?": nuo dažām (sc.: kamanām) mātītes gŗāvās (stürzten?)
jau ārā Janš. Apsk. v. J. 1903. S. 97. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson˙w 104.

Avots: EH I, 414

grebe, ein ausgefahrene Grube auf dem Wege : grebjains ceļš ; nul vienas grebes ārā, uotrā iekšā Sessw., Mag. IV, 2, 117. [Zu grebt 1.]

Avots: ME I, 645

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

grûšus, grûšis, stossend: čakārnu viņš izstūma ārā vairāk nešis nekâ grūšis A. XVI, 482. grūšus izrunāt kādu zilbi, gestossen aussprechen.

Avots: ME I, 669

[gŗût, Neuenb., gŗût ² Kand., [Pl., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen], grût ² [Dond.] (li. griúti), gŗūstu, gŗuvu, intr.,

1) einstürzen, zusammenfallen:
mūkat, svešļaudis, istaba grūst BW. 20729, 1. grūstošs mēness, abnehmender Mond JK. VI, 39;

2) stürzen, eilen:
uz Sofijas dievnamu lūdzēji grūst A. XIII, 376. smiekli ar bāni gruva nuo mutes ārā. Zu gŗaut.

Avots: ME I, 673

gudraļiņa, gudraliņa, die Kluge: ārā ņēmu gudraliņu (Var.: gudraļiņu) nuo deviņu bāleliņu BW. 13309.

Avots: ME I, 674

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl ² ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

ģunnêt, -u, od. -ẽju, künden, öffentlich abkündigen Elv., fluchen, schimpfen [Jakobshof, Autz], verwünschen Stelp.: pilsētnieki ar˙vien ģunnēja: lai ve̦lns tuo ķēniņa meitu parautu LP. V, 261. briesmīgi ve̦lns lādējies, ģunnē̦dams dievu vai nuo pasaules ārā LP. VII, 1171. saimniece raud, ģunn un vaimanā Vēr. II, 972. [Vgl. ģundêt.]

Avots: ME I, 701

‡ gurksts, -s "?": dūmi re̦snām, kuplām gurkstīm veļas... pa luodziņiem ārā Janš. Dzimtene II ² , 15. Eigentlich gleichbed. mit gur̂kste ² ?

Avots: EH I, 421

ìebãrstît, ein -, hineinstreuen: pa starpām vē̦lams iebārstīt vārāmuo sāli Konv. ² 749.

Avots: ME II, 3

ìedabût,

2): kuo tik vien labāku iedabūja, tas jāne̦s bē̦miem Orellen. Refl. -tiês,

2): cūka iedabūjusēs ābuolu, - kâ tik nuo kūts ārā, tâ dārzā iekšā Ramkau.

Avots: EH I, 507

iedzelksnis Adsel, = iedzirklis I: līdaka, ārā netikdama nuo murda, bij uzgriezusies uz iedzelkšņa.

Avots: ME II, 13

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìegãtnis, einer, der in den Besitz eines Gesindes (Bauerngutes) sich einheiratet, indem er Schwiegersohn des Wirten (Besitzers) wird: iegātņuos iet, sich so einheiraten. duošuot savu pusbrāli Vanagam iegātņuos Neik. 9. dzīš[u] ārā bāleliņu, ņemš[u] iekšā iegātnīti BW. 3338, 1 var.

Avots: ME II, 16

ìegulêt,

1 ): akmens iegulējis dziļu duobi Saikava; ‡

3) erkrankend bettlägerig werden:
kâ maijā bē̦rns iegulēja, tâ tik rudenī izcēlās Strasden; ie. bakas Frauenb., an den Pocken erkranken, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ans Schlafen (Liegen) gewöhnen (?):
tie ir gan vare̦ui iegulējušies: ne par kuo nevar vairs izvākties ārā Janš. Dzimtene III ² ,12;

2) iegulējušies parādi Riga, zum Termin nicht bezahlte Schulden.

Avots: EH I, 515

ìegult,

1): zirgs iegulis dubļuos un nevar tikt ārā Zvirgzdine. guovs iegula duobē ebenda; ‡

2) = ìestigt 1: zirgs iegulis pļavā Kaltenbr.; ‡

3) ins Stocken geraten, aufhören:
ieteiktās reformas iegula Deglavs Rīga II, 1, 185. uz daudz gadiem iegula arī visa sātības kustība Janš. Nīca 49. Refl. -tiês, ‡

2) = ìestigt 1 (wo?): ganuoties guovis iegulās purvā; ‡

3) einschlafen
Seyershof: bē̦rns nevar ie. Subst. ìegulums, ‡

2) = ‡ ieguliens: vai tu guli vēl ar vakarējuo iegulumu? PV.

Avots: EH I, 515

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33

ìešķil˜t,

1) uguni, Feuer anschlagen:
piepē ar šķiltavām nuo krma iešķīla uguns dzirksteli Konv. ² 3119;

2) prügeln:
nu tad es pasacīšu tavam saimniekam, lai tev labi iešķiļ MWM. VI, 193;

[3) zerschlagend hineintun:
uolas bļuodā Kl.;

4) zu zerpicken anfangen:
vista (pe̦rē̦tāja) jau dažas uolas iešķīlusi (t. i., cāļi taisās nuo uolas ārā nākt) Wolm.;

5) eine heftige Zwischenbemerkung tun:
viņš iešķīla tūda teicienu vidū, ka runātājs apklusa Bauske]. Refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen, aufflammen: katrs vārds iešķiļas dvēselē kâ dzirkstele Vēr. II, 73.

Avots: ME II, 76

[ìesmirdināt L., einstänkern: viņš zābakus pārāk stipri iesmirdinājis (mit einem stinkenden Stoff eingeschmiert) Ruj.]

Avots: ME II, 68

[ìespran̂têt ² Dond.,

1) mühsam und gewaltsam hineinstecken:
visu labību iesprantējām šķūnī; ne˙kas nepalika ārā. man kājas kâ iesprantē̦tas; zābaki tik šauri;

2) in eine schwierige Lage bringen.
Refl. - tiês,

1) mühsam und gewaltsam hineindringen;

2) in eine schwierige Lage kommen.]

Avots: ME II, 70

ìesprugt, [= iesprūgt, iesprūst]: kur viņa bija iespruguse? Sudr. E. MWM. II, 602. [cirvis bluķī iesprungst, ka nevar vairs ārā dabūt. iesprudzis le̦dū un netiek laukā Bauske.]

Avots: ME II, 71

ìestigums, das Versunkensein: stiprais ik uz sitiena cēlies nuo iestiguma ārā LP. VI, 547. [ìestiguôt C., = iestigât.]

Avots: ME II, 73

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75

[ìešũpuôt, ìešũpât,

1) den ersten Anstos zum Schaukeln geben, in schaukelnde Bewegung, in Schwung bringen:
šūpuoli;

2) einwiegen, wiegend einschläfern:
bē̦rnu;

3) ans Schaukeln gewöhnen:
bē̦rns tâ iešūpuots, ka nešūpuots vairs ne˙maz negul. Refl. - tiês,

1) sich in schaukelnde Bewegung, in Schwung bringen:
šūpuoles tik smagas, ka pats nevar iešūpuoties;

2) sich ans Schaukeln gewöhnen:
bē̦rns iešūpuojies, vairs ne˙maz negrib nuo šūpuolēm ārā kāpt.

Avots: ME II, 78

ìevàrît, tr., einkochen: ievārījumu ievārīt, Saft einkochen. Refl. - tiês, einkochen (intr.): lai sāls labi ievārās.

Avots: ME II, 87

ìevērîgs, aufmerksam: viņš pret jūsu cienījamuo kundzi pārāk uzmanīgs un ievērīgs Lautb.

Avots: ME II, 88

[ìezemdêt, in die Erde (besonders in Sand oder Schlamm) versinken: kuoks tik dziļi iezemdējis, ka gŗūti izvilkt Nigr. malā izsviestais kuģis tik ātri iezemdējis, ka nevar vairs ārā dabūt N. - Bartau.]

Avots: ME II, 91

ĩle̦ns, ĩlē̦ns Līn., [Serbigal], ĩlins Smilt., [Trik., Ronneb., ìlenis ² Kl.], Demin. auch ĩlentiņš, die Ahle, der Pfriem: Sprw.: ej nu, sasildi ar īle̦nu e̦ze̦ru, von etw. Unmöglichem. lien kâ īle̦ns, von etw. Saumseligen, Faulen. sasildis kâ īle̦ns. pievilcies kâ īle̦ns, er ist besoffen wie eine Spritze. Zu li. ýla [und ylo dass. Mit ahd. āla und ai. ārā dass. wird man diese beltischen Wörter am ehesten wohl durch die Annahme verbinden können, dass die Letten und Litauer ihre Bezechnung der Ahle aus dem Altpreussischen bezogen haben, ylo aber aus einem got. * ēla zu einer Zeit bezogen ist, als got. ē einem ī schon sehr ähnlich oder - wie im Krimgotischen - schon vollständig mit ī zusammengefallen war. Diese Annahme setzt voraus, dass nach Abzug der Hauptmasse der Goten nach dem Süden ein Rest von ihnen noch in der Nachbarschaft der alten PReussen nach geblieben war. Etwas anders darüber Vasmer und Būga, s. Būga KSn. I, 256 f.]

Avots: ME I, 836

ĩste̦ns, ìstins ² Kl., eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa, leiblich. es dzīvuoju īsten[i] (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā, zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]

Avots: ME I, 837, 838

III iz, aus, mit dem Gen.: saimnieks nav nācis iz istabas ārā Wolm. ceļas irbe iz (Var.: nuo) e̦ze̦ra, es iz (Var.: nuo) ļaužu valuodām BW. 8654, 1 (Ermes). iz vietiņas ārā celties, vom Bett aufstehen Smilt. viņam jānīkst iz māju (gen. pl.) ārā Smilt. izzudusi iz cisiņu līgaviņa BW. p. 1143, 4 (Lös.). iz (gew. nuo) prātiņa neizgāja tā puisīša mīļi vārdi 9954 (Neu-Ottenhof). šķiramies nu māsiņas, iz jaukām valuodām (Var.: iz jaukuo valuodiņu) 17603, 3, 4 (Lös.). tas izvīla mūs māsiņu iz (Var.: nuo) lieliem bāliņiem 600, 2 (Lennewarden). [kalt iz le̦dus zuobentiņu 28259 var.] iz "aus" kommt nur ein einem Teil des mittleren Dialekts vor, s. die Ortsangaben bei den Beispielen. In der Schriftsprache wird neuerdings dank dem Einflusse des deutschen aus und den russ. изъ iz sehr oft statt nuo gebraucht. Zu li. ìš [od. (dial.) ìž], apr. is, slav. iz, [s. Le. Gr. 505].

Avots: ME I, 712

‡ izblancîtiês, sich (aus einem Gefäss) hinausschütteln (von einer Flüssigkeit gesagt) Orellen: nebrauc tik ātri, ka putra neizblancās ārā!

Avots: EH I, 434

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

izcept [li. iškèpti],

1) tr., ausbraten, ausbacken:
gaļu, maizi. cik ce̦pdama kviešu maizi, tik izcepu kukulīti BW. 9397;

2) intr., ausbacken, ausbraten:
plācenis izce̦p Etn. II, 6. Refl. - tiês,

1) sich sonnen:
nu tik labi izcepāmies saulē;

[2) ohne menschliches Zutun ausbacken
(intr.): man rauši izcepās pārāk ātri Neuenb.].

Avots: ME I, 721

izdukņât ārā, mit Faustschlägen hinausstossen; [izdukņât Lis., mit Faustschlägen traktieren; izd. (= izboradāt) pļavu N. - Peb.].

Avots: ME I, 729

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izencêt, tr., schelten, gründlich vor-nehmen: seimnieks kalpu labi izencēja Bers., A. - Rahden. Refl. - tiês,

1) sich auszanken, in den Haaren liegen
Bers., [Lind. n. U.;

2) mühsam herauszappeln:
tikkuo izencējās ārā nuo staignuma Nigr.].

Avots: ME I, 734

izgâzelêtiês, - ẽjuos,

1) hinaus -, herauswackeln:
pīle bija izgāzelējusies ārā Saul.;

[2) zur Genüge, nach Herzenslust
gâzelēties: tu tâ varēji izgāzelēties pa klēts vietu (= gultu) Wolm.].

Avots: ME I, 737

I izgriêzt,

1): kad pārāk izgriež (= izpļauj) zâli, atāls neaug Heidenfeld; ‡

2) (eine Sense) schärfen
(perfektiv) Heidenfeld: ar izkapts duncīti izgriež izkapti Linden in Kurl.; ‡

3) aushauen: viņi izgrieza asi malkas Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). - Subst. izgriêzums: der Halsausschnitt, das Decolté.

Avots: EH I, 449

izgŗūt [li. išgriúti], izgrūt., auseinfallen, hinausstürzen: mūŗa stūris izgŗuvis. krasts dažās vietās bija stipri izgruvis Zeltm. visa māja nu izgŗūst ārā Janš. [dziedātāja izgruvušu pakaļiņu BW. 34821 aus Dond.]

Avots: ME I, 741

izjât,

3): zirgu i., ein Pferd probieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "probieren"); ‡

8) "hinaustragen"
Frauenb.: kas man tuo ē̦rkuli izjājis ārā? ‡

9) hinaustreiben
(li. išjóti dass. bei Būga KSn. I, 109) Lemb., Salis, Smilten: i. kādu ārā nuo istabas.

Avots: EH I, 452

izkakâtiês, seine Notdurft verrichten (besond. von kleinen Kindern): vai biji ārā izkakāties?

Avots: ME I, 746

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

izkast (unter izkasît; li. iškàsti ), ‡

3) ausgraben
Auleja, Preiļi (Kur. Nehrung): i. duobi. bērzeņu vajag i. ārā, pārdēstīt citā vietā Auleja. izkasa tuo laukā Pas. VII, 182. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss (vergebens) graben:
vakar cik jie te izkasušies bija Auleja; ‡

3) scharrend (grabend) hinausgelangen
Dunika: lapse izkasusēs pa mūŗa apakšu laukā.

Avots: EH I, 454

‡ izķirinât Dunika, = izkārt. Refl, -tiês ebenda, = izkãrtiês: i. pa·luogu ārā.

Avots: EH I, 461

izkļaûtiês [Kr.] sich verrenken Neik.; sich ausbeugen: [siena nuo ve̦cuma izkļâvusies uz āru Nötk., Bers.: sich über etw. strecken Oppek.; sich durch eine Menge drängen Erlaa: es pa tumsu izkļāvuos ārā Serb. n. A. XIV, 314.

Avots: ME I, 753

izkleñderêt, ‡

2) hinaushinken
Auleja: izklênderēja ² ārā.

Avots: EH I, 456

izkniêbt, tr.,

1) auskneifen:
tie izkniebšuot viņam acis nuo pieres ārā Alm.;

2) durchkneifen:
biļete caurkniebēja izkniebta MWM. VII, 909.

Avots: ME I, 754

izkoļļât, s. koļļât 2. ‡ Refl. -tiês, = izkultiês 2 (mit oļ˜ ) Lems.: guovs biju iemukusi, - ne˙kādā veidā ārā i.

Avots: EH I, 458

izlavîtiês,

1) heraus -, hinausschleichen, sich drücken:
viņš izlavījās nuo muižas pagalma ārā Asp.;

2) umherschleichen:
izlavījās cauru dienc LP. V, 173.

Avots: ME I, 762

[izlidinât, hinausfliegen lassen: izl. baluožus. dzē̦rājs izlidināja ce̦puri pa luogu ārā (= izsvieda). Refl. - tiês, zur Genüge hin und her flattern.]

Avots: ME I, 764

izlìkuôt, intr. hinaus-, herausgehen viņš izlīkuoja ārā Dok. A.

Kļūdu labojums:
intr. hinaus-, herausgehen = izlīkât BW. 23516, intr., gebückt hinausgehen

Avots: ME I, 765

izliñgât, izliñguôt, tr., hinaus -, herausschleudern: tavu ienaidnieku dvēsele taps it kâ nuo lingas izlinguota I Sam. 25, 29. tādi nuo visām biedrībām izlingāti ārā MWM. X, 305.

Avots: ME I, 764

izlum̃pačuôt, intr., hinaus -, herauswatscheln: viņaizlumpačuoja ārā Lautb., Smilt.

Avots: ME I, 765

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769

izme̦luôt [li. išmelúoti], tr.,

1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;

2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,

1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;

2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)

Avots: ME I, 770

I izmist, Refl. -tiês: tâ izmisās, ka gāja un ... pakārās Pas. II, 295.

Avots: EH I, 466

izmĩt (li. išmìnti), tr.,

1) austreten:
jūs turaties uz pārāk izmītām te̦kām Vēr. [izmin manu vēderiņu! BW. 34516;

2) gerben
U. Refl. - tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: div[i] mušiņas izminās (Var.: saminās) BW. 35081, 5 var.]

Avots: ME I, 773

izmuõcît, tr.,

1) abquälen:
ļaudis LP. VII, 175;

2) mit Gewalt, mit Mühe etw. herausheben, herausschaffen, hervorbringen, leeren:
viņi lielām muokām izmuocījuši krē̦slu ārā LP. VII, 262. "nez, vai varēšu izciest", meita izmuocīja pār lūpām Vēr. II, 659. ne˙kuo darīt - izmuoca tuo pusstuopu brāgas LP. V, 340. Refl. - tiês,

1) sich abmühen, abquälen:
dē̦ls gan izmuocījies, nevarējis akmeni celt LP. V, 343;

2) sich durcharbeiten:
izmuocījies ugunij cauri LP. VI, 622.

Avots: ME I, 774, 775

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234; ‡

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.; ‡

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243; ‡

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468

‡ izpaļît, hinaus-, wegschaffen (?): daža laba, kas ... izpalīta nuo šejienes ārā Janš. Bandavā I, 51.

Avots: EH I, 470

izpànîgs ² , tadelnd, wählerisch, anspruchsvoll: tad nevar būt pārāki izpānīgs, bet jāņe̦m par labu A. XII, 571, Bers.

Avots: ME I, 778

[izpeikt, sich verwöhnen: nedrīkstam būt pārāk izpeikušas Janš. Dzimtene I, 295.]

Avots: ME I, 779

izpḕrt ‡

4) vergeuden
Kaltenbr.: jis izpēre savu mantu; ‡

5) = ‡ izperinât II Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) kasus izpēries Warkl., die Krätze hat sich über den ganzen Körper verbreitet;
‡

3) = izcìnîtiês Stenden: i. nuo parādiem ārā; ar muokām i. bedrei cauri.

Avots: EH I, 471

izplĩtêt,

2): ar žagariem izplītē putekļus ārā Seyershof.

Avots: EH I, 473

izpluînît,

1): auch Frauenb.; ‡

2) gewaltsam hinaustreiben
Frauenb.: vācieši mani izpluînītu ² ārā.

Avots: EH I, 473