Paplašinātā meklēšana

abi : feminin auch Für.

Avots: EH I, 1

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

abiniêks, Amphibie. *

Avots: ME I, 6

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu caurumā LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61

apčabinât, ‡

2) ringsum aufzausen, aufklopfen (ein Bett, damit es weicher wird):
a. gultu; ‡

3) "bedienen; liebkosen"
Frauenb.

Avots: EH I, 76

apčabinât, tr., raschelnd beträufeln: un (lietus) lapas apčabina Duomas II, 648.

Avots: ME I, 80

‡ apgabine Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, = ‡ apgabenis.

Avots: EH I, 80

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

‡ II apkabinât Scinibbenhof "(einen Baum vor dem Abhauen) ringsum behacken".

Avots: EH I, 88

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

‡ apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

apskrabìnât, s. apskrubinât.

Avots: ME I, 122

apzabinât Dond., tr., mit unreinen Händen betasten, z. B. drēbes.

Avots: ME I, 136

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159

atkabinât [li. atkabìnti], tr., los-, abhaken, auch abspannen: zirgu. Refl. -tiês, sich ab-, loshaken.

Avots: ME I, 163

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

‡ atknabinât Prl., Salis, = atknibinât: a. saini.

Avots: EH I, 149

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

atstabi: auch Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 171

atstabi, Stützen, welche die beiden Querbalken (sijas) eines Lubbendaches mit einander verbinden. Schwnb. n. Biel. H. 28.

Avots: ME I, 197

atsvabinât, tr., befreien, losmachen: tie taps atsvabināti I Mak. 10, 43. daudz paldies tev, ka tu mani atsvabināji LP. VII, 88. tas savu ruokunuo viņas atsvabinājis. Refl., sich befreien, loswerden: ja viņš varē̦tu atsvabināties nuo tē̦la... Vēr. I, 1327; atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. - atsvabinâtājs, der Befreier.

Avots: ME I, 199

‡ babiņas "sausi, sīki kuoki, kuo duod, mežu tīrījuot, žagaru malkā un kŗauj mē̦rā visā garumā, bet mērī tikai re̦sgalī" Stelp.

Avots: EH I, 197

babis "ein alter, zerlumpter Bettler oder ein Schrecknis, damit man kleine, unarlige Kinder erschreckt" Bartau. Vgl. babs.

Avots: EH I, 197

‡ čabiņa, das Füsschen (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 281

čabinât, ‡

3) = čubinât 2 Frauenb.; ‡

4) etw. langsam tun
Siuxt: kā uztaisīs istabu gatavu, tad sāks laidaru č. Refl. -tiês.

2): nevajaga č., bet nuopietni runāt Dond.; ‡

3) sich langsam, trödelnd (zur Reise) vorbereiten, ankleiden
Frauenb.; ‡

4) "?": (sievietes) čabinājās un spuodrinājās Janš. Dzimtene II ² , 48.

Avots: EH I, 281

čabinât, fact., rascheln od. rauschen machen; auch intr.,

1) = čabêt, rascheln, rauschen:
lietus čabina pa birušām lapām. vējiņš lapās čabina klusi. gana tu čabināji ar tām kārklu vīzītēm;

2) schwatzen:
tâ čabina dē̦lu māte ar tuo meitu māmuliņu BW. 23647 var.; kuo tu tur čabini? Kand., Sassm. Refl.: - tiês,

1) rascheln, rasseln:
virs salmu jumta čabinās lietus Stari III, 224;

2) schwatzen:
kuo nu čabinies LP. I, 75.

Avots: ME I, 399

čabiņš,

1) der Schwätzer
Dond.: ak tu čabiņš! Kand.;

2) ein Leichtsinniger, Leichtgläubiger:
ej, tu tads čabiņš, vajaga apduomāt Dond.; vgl. čaba 1.

Avots: ME I, 400

čabis,

1) Plappertasche, Schwätzer;

2) eine sich nicht zum festen Kopfe schliessende Kohlpflanze;
in Ulpisch, Ruhtern dafür čabiņa.

Avots: ME I, 400

čãbiski, čãbeniski,

1) flau, schlimm:
tev izgāja čābeniski Dond. man šuodien nuogāja drusku čābiski Tals.;

2) nuokrist čābiski, aufs Gesicht fallen
Burtn.

Avots: ME I, 407

[dabir̃dinât Drsth., hinzustreuen.]

Avots: ME I, 428

[dabir̃t Drsth., hinzurieseln.]

Avots: ME I, 428

dabirzît, Saalfurchen bis zu einer gewissen Stelle hinziehen Saikava: d. da galam.

Avots: EH I, 300

dabisks, natürlich, naturgemäss: dabiska dzīve, vaina.

Avots: ME I, 428

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428

dalabinât: wiederholt lockend angewöhnen Kaltenbr.: d. vušku Auleja.

Avots: EH I, 304

[dalabinât Spr., heranlocken. Refl. -tiês, sich anschmeicheln].

Avots: ME I, 434

divdabis ,*

1) die Amphibie
Vēr. I, 766;

2) das Partizip.

Avots: ME I, 471

[drabiņa od. drabiņkule Bers., ein ausgelassenes Mädchen.]

Avots: ME I, 488

drabiņas (unter drabenes): d. kubulā BW. 20837. kas... drabiņas ēdīs? 19318, 2.

Avots: EH I, 328

‡ drabines, Treber Rutzau, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 328

[drabinêt, -ēju, zittern Warkhof; zu drebêt.]

Avots: ME I, 488

drabiņi (unter drabenes): verschiedene Abfälle (nicht bloss Treber) Salis; ‡ sing. drabiņš M. Ar. "?": saplīsis, izjucis kâ d. (sagt man von einem schwachen,zerrissenen Gewebe).

Avots: EH I, 328

gabieža, das Buschland, ["nuora, atmata"] Bers.

Avots: ME I, 581

glabinât, oft ein und dieselbe Sache irgendwo aufbewahren: gaidīdama dē̦lu pārnākam, glabināju pusdienas maltīti AP., Lub.

Avots: ME I, 621

‡ glabiņi Stenden, das Versteckenspielen: iesim glabiņuos!

Avots: EH I, 391

‡ grabiens Wainsel n. FBR: XIV, 88 (hier daneben ein nom. plur. -ņi), einmaliges Rasseln, Rascheln, Klappern: labs suns dzird mazākuo grabienu Seyershof.

Avots: EH I, 397

grabiķis, der Schwätzer, Fasler: ej, grabiķi, kuo grabi niekus! Kand.

Avots: ME I, 635

[grabile "eine geschwätzige Person" Nitau.]

Avots: ME I, 635

grabinât, ‡

3) (zusammen)scharren, -suchen:
man jāgrabina kuopā nauda, lai samaksātu nuode̦vas Dond.; ‡

4) (rasselnd, klappernd?) fahren;
uzsauca braucējam ... grabini ātrāk uz priekšu! Janš. Dzimtene V, 60.

Avots: EH I, 397

I grabinât,

1) intr., rasseln, klappern:
naktī kāds grabinājis pie luoga (auch: gar luogu) Etn. IV, 86. viņš apraudzīja atslē̦gu, ar ieruočiem grabinādams;

2) tr., rasseln, klappern machen:
bērītis... tukšu sili grabināja BW. 24909. kas tuos skalus grabināja? 12946. Refl. - tiês,

1) rascheln, rasseln, klappern:
sāk kas apakš ķēniņa gultas grabināties LP. IV, 87. naktī grabinās pie luoga LP. V, 209, gar luogu VI, 14;

2) unnützes Zeug schwatzen:
jūs tikai grabinājaties, jums nevar ticēt Dond. Subst. grabinātãjs (auch reflexiv), jem., der rasselt, klappert: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME I, 635

II grabinât, schrapen, aushöhlen U. Zu grebt.

Avots: ME I, 635

‡ grabinêt Warkl., = grabinât I 1.

Avots: EH I, 397

‡ grabins,

1) "lärmend"
(?) Warkl.;

2) (Subst.) "wer oder was ein Rasseln, Klappern erzeugt (hervorruft)"
Bērzgale, Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 397

‡ grabiņš Dond., = grabis II 2.

Avots: EH I, 397

I grabis, gebogene Meissel zum Aushöhlen von Holzlöffeln Katzd. [Zu grebt.]

Avots: ME I, 635

II grabis,

2): auch Frauenb., Ringen; ‡

4) skalu g. "ein sehr magerer Mensch od. ein solches Tier"
Siuxt: sivē̦ni bij vāji; izkaltuši tâ kâ skalu grabji.

Avots: EH I, 397

II grabis, fem. - be, grabis, f. - ble,

1) wer od. was viel rasselt, klappert
Kav., z. B. ein alter Pelz A. XIII, 252;

2) der Schwätzer, Fasler [Jakobshof],
Kurs.: tu esi liels grabis Alm. ej, grabe, ej! LP. VI, 137. tīri grabļi, nez kur cē̦lušies, kur ne Kav.;

3) grablis, ein alter Junggeselle Adsel
A. XIII, 252. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635

‡ grabiza Salis "?": rudzu vārpas izkaltušas kâ g.

Avots: EH I, 397

ìečabinâtiês, = iečabēt(ies): niedrājā iečabinās žiglā purva pele Vēr. II, 1158.

Avots: ME II, 7

ìegrabinâtiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen mit etwas zu knistern:
pie sienas ārpusē vecis iegrabinājās Jaun. mežk. 21;

2) [mangelhaft erlernen]: daudz nu gan es nuo tām lietām nezinu; es tik tâ drusku e̦smu iegrabinājies Grünh. [iegrabinājies amatā Bauske.]

Avots: ME II, 17

ìekabinât, einhängen: viņa iekabināja ruociņu manā e̦lkuonī MWM. VI, 570. iekabināt zirgu, ein Pferd in der Eile ingendwie (ohne das nötige Pferdegeschirr) anspannen Grünh. Refl. - tiês, sich (hin)einhängen: virvēs iekabinājies Zeif. Chrest. III, 2, 180.

Avots: ME II, 23

‡ ìeknabinât Frauenb.; = ìejûgt I: ieknabini baltuo ilksīs un brauc!

Avots: EH I, 520

ìelabinât, ‡

3) durch gute Worte verleiten (?):
(ve̦lns) citus ielabinājis uz snaušanu Kaudz. Izjurieši 108; geneigt machen M. 518.

Avots: EH I, 525

ìelabinât,

1) hinein -, hereinlocken:
viņš ielabināja suni savā istabā;

[2) anfangen jem. durch gute Worte zur Besserung zu reizen
L. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš mēģināja manā sirdī ielabināties.

Avots: ME II, 35

ìeskabinât, einhauen, zu sich nehmen: ieskabinājuši, kas kruogū dabūjams LP. VI, 1007.

Avots: ME II, 64

[ìeskrabinât C., PS., ein wenig einkratzen. Refl. - tiês, = ìeskrabêties.]

Avots: ME II, 66

‡ izčabinât,

1) = ‡ izčabât Sassm.;

2) deflorieren
Frauenb.;

3) raschelnd hinausgehen (herauskommen)
Warkl.: i. nuo me˛a;

4) = uzčubinât Kalz.: i. gultas maisu; "taustuot viegli izpurināt" AP.;

5) verwöhnen, verhätscheln
Lubn., Meiran: i. bē̦rnu. Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge herzlich (liebevoll) aussprechen
Kalz.;

2) nevar vien i., sich fertig machen
Kalz.

Avots: EH I, 438

‡ izčabinêt Warkl., = ‡ izčabinât 3.

Avots: EH I, 438

izdabinât, aus der Art (daba) schlagen lassen, verhätscheln, verzärteln: nav labi, kad bē̦rnus izdabina Bers., Lubn.; bē̦rnu izdabināšana un izlutināšana Stari II, 64.

Avots: ME I, 724

izdabis, der Dienstfertige, Achselträger; sieviešu izdabis, der Frauenknecht Dr.

Avots: ME I, 724

izgrabinât, tr.,

1) auscharren, herausnehmen:
viņš izgrabinājis kaļķīti LP. VII, 451. viņš izgrabinājis pēdējās biezpiena drusks Vēr. II, 525. [izgrabināt visu apcirkni Arrasch;

2) = izdrebināt: izgrabināt kaulus Dunika.] Refl. - tiês,

1) vergebens, zur Genüge krabbeln:
aiz aizbultē̦tām durvīm kāds izgrabinājās Druva II, 454;

[2) zur Genüge Unsinn schwatzen:
nu gan izgrabinājās, cik vien patika Dodn.].

Avots: ME I, 738, 739

I izgrabinât, ‡

3) ausschwatzen, erzählen:
i. niekus, blēņas Heniņ.

Avots: EH I, 448

‡ II izgrabinât Warkl., = izgrebît: i. span[n]i.

Avots: EH I, 448

izkabinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, sich loshaken, sich loslösen: duris izkabinājušās nuo eņģēm.

Avots: EH I, 452

izkabināt (li. iškabìnti),

1) aushaken, herausnehmen, beseitigen:
izkabinu tautu meitu nuo deviņu jaunbrālīšu RKr. XVI, 88. tuos (zirnēkļu tīklus) vajadzē̦tu izkabināt JR. VII, 21;

2) ausspannen:
zirgu nuo ilksīm Kand.

Avots: ME I, 746

izklabinât, ‡

2) klopfende Laute hervorbringen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izklabinuot kâ vēja dzirnavas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132; ‡

3) rasselnd (polternd) hinausfahren
(intr.) Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang klopfen
Dunika: velti izklabinājuos pie durīm;

2) nach Herzenslust, zur Genüge schwatzen
(perfektiv) Dond.: vai nebūsi diezgan izklabinājies?

Avots: EH I, 455

izklabinât, tr., ausklopfen: pīpi uz rata spārna Aps.

Avots: ME I, 751

izkrabinât, ausschaben, auskratzen, reinigen (eine Pfeife): ar kādu nuopietnību pīpe netiek izkrabināta A. XI, 469.

Avots: ME I, 754

izlabinât, tr., heraus -, hinauslocken: suni nuo būdas. Refl. - tiês, vergeblich locken, rufen: es visādi izlabinājuos, tuomē̦r zirgs nedevās ruokās.

Avots: ME I, 760

[izskrabinât, ausschrappen, auskratzen: izskr. abru, pīpi Jürg., bļuodu Bauske.]

Avots: ME I, 798

kabila (unter kabele 1): līka mana vīra māte kâ līkā kabilina ("?") BW. 23316, 11 var.

Avots: EH I, 572

kabilauska, [kabalauska], eine Mütze: man tautiņas, ce̦rē̦damas, uzliek savu kabilausku [Var.: kabalausku] BW. 15167. [Beruht wohl auf poln. kapelusz.]

Avots: ME II, 129

kabinât (li. kabìnti), tr.,

1) hängen:
kur nuojē̦musi kabinās māsa zīļu vaiņadziņu BW. 24618, 2;

2) haken:
viņš kabināja stuobreni nuo vadža zemē Janš. nuotirpušiem pirkstiem viņa kabināja puodziņas JU.;

3) hakend ziehen:
ar kāsīti kabināju brālītim līgaviņu BW. 11625. ar kājiņu kabināji BW. V, S. 238;

[4) "umfassen, umarmen"
Wessen]. Zu kaba.

Avots: ME II, 129

I kabinât,

1): auch Wessen;

2): auch Pilskalne; kabina sānsaites nuost Janš. Līgava II, 236;

4): auch Oknist. Zur Bed. vgl. Auch ‡ apkabinât I 3.

Avots: EH I, 572

‡ *II kabinât zu erschliessen aus ‡ apkabinât II.

Avots: EH I, 572

‡ kabins Lubn. "ein Gerät zum Krümmen eines Krummholzes (am Pferdegeschirr)".

Avots: EH I, 572

kabis, ‡

2) kabis Kalupe, kabītis Pilskalne, ein Haken.

Avots: EH I, 572

kabis, ein Watenetz [Magnushof], Kempenhof. S. kaba.

Avots: ME II, 130

‡ kãrdabis Janš. Mežv. ļ. II, 172; Līgava I, 337, ein Wollüstling.

Avots: EH I, 602

kar̂stdabis, ein sanguinischer Mengsch: karstdabis ātri saskaišas Ahs.

Avots: ME II, 164

klabiķis,

1) die Klapper, das Klapperbrett
Gr. - Sessau, Biel. H. 163: skaņas ar kuoka klabiņiem Antrop. II, 103;

2) der Klopfer
L., Türklopfen St., U.: mēle pati kâ klabiķis penterēja MWM.;

3) die Plappertasche
Matkuln, f. klabiķe: jūs jau zinait, ka es tāda klabiķe, kas labprāt ar jums pļāpā G. G. IV, 28.

Avots: ME II, 207

klabiklis (unter klabîkla), ‡

2) = klabeklis 3 Kolzen.

Avots: EH I, 607

[klabiņa, eine Kuhklapper Bielenstein Holzb. 714.]

Avots: ME II, 207

klabinât,

2): k. pie durvīm, an der Tür klopfen
Zvirgzdine; ‡

4) mit einem
klabeklis 2 einladen, auffordern: kaimiņuos jau dzirdēja klabinam bruokastī Janš. . Dzimtene I ² , 372. Refl. -tiês,

2): neklabinies pa tukšu! Ahs.

Avots: EH I, 607

klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],

1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;

2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.

Avots: ME II, 207

‡ klabinêt(iês) Warkl., = klabinât(iês) 1.

Avots: EH I, 607

‡ klabinêt(iês) Warkl., = klabinât(iês) 1.

Avots: EH I, 607

‡ klabins,

1) = klabeklis 2, klabîkla Kaltenbr.;

2) = klabeklis 3 Bērzgale, Lubn.

Avots: EH I, 607

klabis, ‡

3) eine Iltisfalle
K. Jürgens Mana vect. nostāsti 95.

Avots: EH I, 607

klabis,

1) die Klapper:
kuoka klabis klabināja RKr. VII, 308;

2) die Plappertasche:
ej nu, klabi, ej, kuo klabi? was schwatzst du, Plappertasche? viņas tē̦vs nebijis ne˙kāds klabis LP. VII, 1095.

Avots: ME II, 207

knabinât, tr., haken, hängen Frauenb. Vgl. kabinât [und knablis].

Avots: ME II, 241

I knabinât,

1): auch Gr.-Buschh., Prl., Sissegal, (anhaken)
NB., (mit Mühe anhängen) N.-Bergfried; ‡

2) (eilig, oberflächlich
Luttr.) anspannen (ein Pferd) Frauenb.

Avots: EH I, 626

‡ II knabinât,

1) = knãbât 1 Grünh., Smilt.: zīlīte knabina pie luoga Rodenpois;

2) "mit dem Finger an etw. klopfen"
Grünh.; "mit dem Finger ans Futterbrett der Küchlein klopfen, um letztere zum Picken aufzumuntern" Rodenpois;

3) pinkern, zupfen, (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun
AP., Schibbenhof. Refl. -tiês AP., Dobl., Mar.; NB., Schibbenhof, = ‡ knabinât II 3: kuo tu te knàbinies ar pirkstiem? NB. k. ap durnīm, ja nevar ātri atslēgt Schibbenhof. Vgl. li. knabénti "mit dem Schnabel bearbeiten".

Avots: EH I, 626

knabinâtiês, mit einem kleinem Beile (knabis) hauend Lärm machen.

Avots: ME II, 241

knabis, ein kleines Beil (für Kinder) Freiziņ. [Wohl zu li. knãbis od. knẽbis "кирка для огородных работ"; vgl. auch knastît.]

Avots: ME II, 241

‡ II knabis, ein Haken (kàsis) NB.; ein Pflock in der Wand, an dem etwas aufgehängt wird (vadzis) Frauenb.; ein Kleiderrechen Sissegal.

Avots: EH I, 626

kuõpsabìedrĩba ,* die Genossenschaft.

Avots: ME II, 346

I krabiķis, eine kleine aus Holz verfertigte Stütze der Böte: krabiķis ir nuo kuoka taisīts daikts ar trim kājām. kad zveju laivas ir uzvilktas malā, tad paliek katrā pusē zem tām vienu krabiķi, kas attur tās nuo gāšanās uz vienu vai uotru pusi Lasd.

Avots: ME II, 255

II krabiķis: auch Frauenb.

Avots: EH I, 640

[II krabiķis, ein in die Erde gesteckter ästiger Pfahl, an dem man Getreide auf dem Felde trocknen Dunika.]

Avots: ME II, 255

krabinât,

1): = grabinât I Wainsel n. FBR. XIV, 86: žurka krabina Salis.

Avots: EH I, 640

krabinât,

1) intr., krabbeln (von der Maus gesagt)
U.;

2) krabbeln, sich fortwegen:
es ar savu pugažiņu citiem līdzi krabināju BW. 27262;

3) tr., mit einem Werkzeuge die Pfeife reinigen:
kaļķīti krabina un tīra Bārda. Refl. - tiês, vom Krabbeln der Maus U. [Reimwort zu grabinât; vgl. li. krabždė´ti "шелестѣть" (pelė˜ kràbžd).]

Avots: ME II, 255

krabiņš, ein altes, abgemagertes Pferd: puišē̦nam ve̦cais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76; IV, 67.

Avots: ME II, 255

krabis U., ein Seefisch bei Libau; krabji, Meerasseln U. Aus d. krabbe?

Avots: ME II, 255

labdabis, f. -be, der (die) Gutgeartete, Gutmütige. - labdabītes tabaciņš, ein gelinder Tabak L.

Avots: ME II, 394

labi,

4): labi seņāk Kaltenbr. saule bij l. vakarā Sonnaxt; ‡

5) ziemlich viel:
l. vien bij ganu (man musste ziemlich viele Tage zur Hütung gehen) Sonnaxt. Kruonala l. pienu deve, bet plānu AP.; ‡

6) l. adīt Ramkau, rechts stricken.

Avots: EH I, 709

labi [li. labaĩ "sehr", apr. labbai "wohl"], Adv.,

1) gut:
nu vairs nav labi! kad nav labi, tad labāki ne˙maz. juo jau labi iet, juo vēl labāki grib. Eigentümlich ist der Gebrauch von labi in der Frage nich dem Wohlergehen: kâ labi tev iet od. sviežas (Eig.: in welchem Grad gut ergeht es dir?);

2) kaum, eben in Verbindung mit tikkuo, līdz kuo, līdz ne: līdz kuo šie labi aizgājuši, viņš piesit ar kuociņu pie trauka LP. IV, 47. līdz labi aizgājis, šī augšā kâ tauriņš IV, 186. vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te zirgs tuo nuospēra VI, 279. tikkuo labi aizgājuse, sāka ļuoti liels lietus līt VI, 832;

3) eigentlich:
saimnieks saduomāja iet paskatīties, kuo zē̦ns labi (gew. der Gen. laba) ar luopiem dara LP. III, 96. kur labi iedami?

4) recht
- zur Hervorhebung eines Adjektivs ad. Adverbs od. Verbs: viņš jau labi pave̦cs od. gaduos, er ist recht bejahrt. runā labi padikti, lai es varu dzirdēt. labi pavē̦li, recht spät. tik vien labi apduomāju, kas māsai maizi duos BW. 13739, 29;

5) tik lab(i) - kâ, sowohl - als auch: tik lab(i) muižnieki, kâ zemnieki ir cilvē̦ki Smilt., Bers., Lub., Aps.

Avots: ME II, 395

labierīcība ,* musterhafte Organisation, die Wohlfahrt: pilsē̦tas, valsts labierīcība.

Avots: ME II, 396

labiẽtis,

2): "draugs zināmuos uzskatuos" Wessen.

Avots: EH I, 710

labiẽtis, labĩtis,

1) der Reiche, Aristokrat, Patrizier:
labi, labi labiešam (Var.: labīšam), labi tecēja kumeliņš: kâ tas labi netecēs, auziņām baŗuojams BW. 29820; 19819; 19821; 19822. tautiešam, labiešam, slava gāja maliņā 8767. labi bija labiešam i[r] lijuot, i[r] baltā saulītē 4099. S. RKr. XVI, 268. [Vgl. mnd. gude und aruss. добрые люди;

2) labiẽtis, der Schmeichler
Kokn. n. Oberkurl. n. U., Kreuzb.]

Avots: ME II, 396

labinât: ‡

4) aufbessern
Klēfelda Padoms (v. J. 1789), S. 44. Refl. -tiês: labinājās da manim - zina, ka naudas ira Auleja. ‡ Subst. labinājums, die Lockung: jauneklis uz tādu labinājumu atbildēja Pas. III, 178.

Avots: EH I, 709

labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,

1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;

2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;

3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?

Avots: ME II, 395

‡ labinêt(tês) Warkl. "= labinât(iês).

Avots: EH I, 710

‡ labinêt(tês) Warkl. "= labinât(iês).

Avots: EH I, 710

[labinīgs, gütig St.]

Avots: ME II, 395

labiņš: Kompar. labiņâks, etwas besser (von Kranken) BielU.

Avots: EH I, 710

labiņš, Demin. zu labs, nett, gut: mēs lai e̦sam tie labiņie, kas pielūdzas Blaum. viņai, labiņajai, ilgi pēc manis jāgaida A. XVII, 4. šīs zâles jau pašas labiņās pie drudža Etn. I, 106. pa˙visam labiņš LP. IV, 170.

Avots: ME II, 395

labis, Adv., besser, lieber: labis pats pieciet un kuop zirgu, entbehre du lieber selbst Manz. nuokauj mani labis IV Mos. 11, 15. labis es gribē̦tu pie lauvām un uodzēm dzīvuot nekâ pie ļaunas sievas Sir. 25, 15. [tev nebūs zagt, bet labis nabadzības ciet! Fürecker. nerunā ne˙kuo pret... patiesību, atzīsti labis ar guodu. kad tu kādu aplamu lietu darījis esi Glück Sirach IV, 25. Vgl. Le. Gr. 355.]

Avots: ME II, 395, 396

labiski: l. adît auch Ramkau.

Avots: EH I, 710

labiski, labišķi Adolphi, rechts, rechtwärts; auch ein Adj. labisks: labiska un kreisiska gājiena skrūves, Links- und Rechtsgewinde Konv. ² 3906. labiski adīt, rechts stricken Golg. puodu labiski atgriezt, den Topf in seine natürliche, gewöhnliche Lage zurückdrehen, d. h. so dass der Boden des Topfes nach unten kommt LP. VII, 582. Ähnlich: sile uz mutes; apgriez labiski! Lis. kārtis - cita augšpē̦du, cita uz mutes; saliec visas labiski! Lis. maisam kreisā puse uz āru; apgriez labiski! neturi grāmatu āčgārniski! turi labiski! Lis. tu man te visu esi izjaucis, saliec atkal labiski! Lis.

Avots: ME II, 396

ļe̦kabiksa, der Schlappschwanz: viņš gatavais ļe̦kabiksa B. Vēstn.

Avots: ME II, 534

lẽtdabiņa,

1) der Leichtsinn:
tev, puisīti, lē̦tdabiņa BW. 12795;

2) der (die) Leichtsinnige:
tautu meita lē̦tdabiņa 17136.

Avots: ME II, 462

‡ lẽ̦tdabiņš, ein Leichtgläubiger, Einfältiger: mans brāliņš, l. piekrāps tevi, tautu meita BW. 12054. ķēniņš, l. (Adjektiv?) diezgan, aicina puisi Pas. VII, 24.

Avots: EH I, 739

lẽ̦tdabis: ein Leichtgläubiger Frauenb.; pie lē̦tdabēm tā nepiede̦r Janš. Līgava I, 11.

Avots: EH I, 739

lẽ̦tdabis, f. - be, der (die) Leichtsinnige: tu, puisīti, lē̦tdabīti BW. 21706, 1. mūs[u] māsiņa, lē̦tdabīte, tikkuo līdza neaizgāja Ltd. 906. sirsiņ, mana, lē̦tdabīte! BW. 124, 1.

Avots: ME II, 462

lūckabiņa BW. 24641, 3 var., = lucka 3.

Avots: ME II, 517

‡ ļurkabiksa, ein liederlicher, nachlässiger Mensch Frauenb., Spiess; ļurkabikse, = ļur̂ka ‡ 7 (mit ur̂ ² ) Dunika; ein Ungewandter ebenda; ein Schimpfname Garrasen, Zoden; ļurkabiksis Duiben, wer oberflächlich arbeitet.

Avots: EH I, 775

mañtglabis, der Hüter eines Schatzes Lautb. Marģeris 3.

Avots: ME II, 562

‡ nabiņa,

1) Demin, zu naba;

2) ein gewisser Bestandteil des Spinnrads
Karls., Seyershof. Vgl. naba 2.

Avots: EH II, 1

[nedabis "ein unverträglicher, zänkischer Mensch" N.-Peb.]

Avots: ME II, 710

nedabisks ,* unnatürlich: nedabiska mīlestība, cietsirdība.

Avots: ME II, 710

nedabiskums ,* das Unnatürliche, die Unnatürlichkeit A. XXI, 701.

Avots: ME II, 710

‡ niẽkabis Grünh., Ruhental, = niẽkabĩlis.

Avots: EH II, 27

[niẽkaklabis U., ein Faselhans.]

Avots: ME II, 750

niẽkgrabis, der Fasler, Windbeutel Kand.

Avots: ME II, 750

[niẽkklabis Nigr., = niẽkkal˜bis.]

Avots: ME II, 750

nùočabinât, ‡

13) leicht abschütteln
Druw.: nuočabini pa˙priekšu gružus (gultas maisam) un tikai tad nes uz istabu!

Avots: EH II, 36

nùočabinât,

1) fakt. zu nùočabêt, rascheln, rauschen machen:
tur te̦ku salmiņus nuočabināt; [leichthin auf etwas Weiches schlagen: par kūlējiem, kas viegli situši spriguļus, saka, ka tie jau tikai nuočabinājuši vien Grünwald];

2) ableiern [undeutlich aussprechen
Preekuln, MSil.]: viņš tuo priekšā lasīdams bija nuočabinājis A. XII, 108;

3) pē˙da gan tâ nuočabināja R. Sk. 1 I, 140;

[4) eine Zeitlang rascheln od. rauschen:
lietus drusku nuočabināja pa lapām un aprima Serben, Ermes, Lemsal, Mar., Naud., Lennew., Jürg.;

5) "trödeln"
N. - Peb.; so auch reflexiv: viņš jau tur visu dienu nuočabinājās N. - Peb.;

6) "(etwas Geringes) wegstibitzen od. oberflächich (etwas) vollziehen"
Kurs., Vank.;

8) "ebnen, glätten":
nuočabini nu tuo kaudzes galu! Ermes, Nötk., Neu - Wohlfahrt; n. gultu("kārtīgi uzklāt") Serben, Sessw., Mar.; scherzweize abstreicheln" Ipiķi;

9) "viegli padarīt" Neu - Wohlfahrt; "ātri un klusi padarīt" neu - bilskenshof;

10) leichthin abtasten:
visus salmus nuočabināju, bet nazi neatradu Plm.;

11) n .(= apklusinât) runas Grünh.;

12) "mit weichem Schuhwerk still, schnell und mit kleinen Schritten hingehen"
Sessw.]

Avots: ME II, 769

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785

nùokabinât: nuokabinājuši maisu nuo vadža Pas. XII, 461, Dunika.

Avots: EH II, 50

nùokabinât [li. nukabìnti], tr., abhaken: viņš nuokabināja vijuoli nuo naglas Dīcm.

Avots: ME II, 793

nùoklabinât, ‡

2) eine Weile klappern:
stārķi, salaidušies, nuoklabināja Vank.

Avots: EH II, 53

nùoklabinât, fakt. zu nùoklabêt, klappern lassen, machen: nuoklabināt runu, eine Rede ableiern, abhaspeln. Refl. - tiês, eine Zeitlang klappern, sich mit dem Klappern abgeben: viņš laiciņu ap durvīm nuoklabinājies Blaum.

Avots: ME II, 797

‡ nuoknabinât Frauenb. "(ein Pferd) ausspannen".

Avots: EH II, 54

nùolabinât, ‡

2) streicheln und freundlich anreden
Dunika: n. suni.

Avots: EH II, 60

nùolabinât, tr., weg -, ablocken: dzejnieks raudzījis viņas vaigam nuolabināt kādu staru laipnības A. VI, 577.

Avots: ME II, 806

nùozabinât, ‡ Refl. -tiês Dond., sich besabbeln (besudeln).

Avots: EH II, 108

nùozabinât, = nuozabelēt 1: bē̦rni nuozabina jaunās drēbes Dond.

Avots: ME II, 889

[nùožļabinât "sabbelnd mit Speichel besudeln" Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 894

‡ pabidzît,

1) "pabakstīt" Smilt.: pabidzi jel viņu drusku!

2) = pastumt: p. kuo uz priekšu C., Heidenfeld, Lubn., Prl., Schwitten.

Avots: EH II, 120

‡ pabīdzît (?) Heidenfeld "= ‡ pabidzît 2".

Avots: EH II, 121

pabiêdêt, tr., ein wenig schrecken, in Furcht setzen: mēs jau tevi tik pabiedējām Vēr. II, 1197.

Avots: ME III, 8

[pabieži, Adv., ziemlich oft: nāca pabieži viesuos Bauske u. a.]

Avots: ME III, 8

pabiezinât, tr., ein wenig dicker machen, verdicken Wid. Refl. -tiês, dicker werden.

Avots: ME III, 8

pabìezs, ziemlich dick: lapas pabiezas Konv ² 830.

Avots: ME III, 8

‡ pabiežs, ziemlich oft vorkommend: pabiežuo ... sausumu Veselis Daugava 1937, S. 172.

Avots: EH II, 121

[pabikls, etwas scheu, schüchtern: meitene tāda pabikla.]

Avots: ME III, 8

pabiknît, tr., ein wenig puffen, Puffe geben: ja uotru kāda pabiknīšuot, gan viņš zinuot vainīguo pierāt Baltp.

Avots: ME III, 8

‡ *pabikse (od. *pabiksis?) "?": duošu par pabiksi (= pakaļu?) bez žē̦lastības Jauns. Raksti VIII, 347.

Avots: EH II, 120

pabikstît, ‡

2) anspornen:
pabiksta zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. II, 219.

Avots: EH II, 120

pabikstît, tr., etwas schūren: viņš uguni pabikstījis LP. VII, 1058.

Avots: ME III, 8

pabiksts, ein geknechteter Mensch Mar. n. RKr. XV, 128.

Avots: ME III, 8

pabilˆdinât: kad iet gaŗām, tad ik˙reizes mani pabildina AP., Heidenfeld, Lubn., Ramkau, Sessw. ‡ Subst. pabilˆdinãjums, die Anrede; der Gruss AP.: pateicuos par pabildinājumu!

Avots: EH II, 120

pabilˆdinât, tr., anreden Grünh.: pal˙dies, ka pābildinājāt nabadziņu Austr. cik tu mani pabildini, tik es tevis nuoraudāju BW. 9318.

Avots: ME III, 8

‡ pabiliņgis Wessen "biliņģis, apakšā paliekamais". Vgl. pabliņģis.

Avots: EH II, 120

‡ pabilst Erlaa, Heidenfeld, Linden in Livl., = ìebilˆst 2: nepabilda ne vārda Schwitten.

Avots: EH II, 120

‡ pabim̃bât Dunika, = paraûdât (verächtlich): tâ nuosalis, ka nevar ne p. Lubn., Meiran, Saikava.

Avots: EH II, 121

‡ pabingât Kalz., = ‡ pabim̃bât.

Avots: EH II, 121

pabiras,

2): auch Zvirgzdine;

3): "izbiras, paliekas" N.-Peb.: tas jau tikai pabiriņas dabūja AP. cūkām jāduod siena p. Linden in Kurl. kad nuo strēķa ņe̦m sienu, tad iznāk pulka pabiru ebenda; "smalki salmi (pe̦lavas), kas paliek režģī, labību vētījuot° Ramkau; ‡

5) Blättchen der Flachsstengel
Frauenb.; ‡

6) = pabari 1 Frauenb., Orellen.

Avots: EH II, 121

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8

[pabirdinât, (schüttelnd) ein wenig herunterfallen machen: p. plūmes nuo kuoka N.-Peb.]

Avots: ME III, 8

pabires (unter pabiras),

1): kur ziedēja ābelīte, pabirīšu (Var.: pabēriņu) nebirusi? BW. 27724.

Avots: EH II, 121

‡ pabiri,

1) = pabari 1 Spiess;

2) beim Kämmeln (Tocken) sich bildende Abfälle von Wolle
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 47;

3) minderwertiges Fallobst
Kaltenbr.

Avots: EH II, 121

pabir̃t, ‡

2) anfangen zu rieseln
Dunika: graudi nenāca un nenāca nuo mašīnas, bet, kad pabira, tad nāca lielā vairumā; ‡

3) sich einzustellen (zuzustossen) beginnen
Dunika: nelaimes pabira cita pēc citas.

Avots: EH II, 121

pabirt [li. pabirti], intr., ein wenig sich verstreuen, herunter-, abfallen, ausroIIen, herabrollen: te ir gani ganījuši, te ziediņi pabiruši BW. 29528. utu kule pabiruse 20880. lai (zuosis) uzlasa pabirušuos graudiņus Vēr. I, 1393.

Avots: ME III, 8

pabiržuôt, intr., ein wenig, eine Weile Saatfurchen ziehen: nāc, pabiržuo man! Seibolt.

Avots: ME III, 8

‡ pabitinêt Gramsden n. FBR. IX, 92, (wiederholt?) ein wenig zeideln (dravêt).

Avots: EH II, 121

‡ pabizinêt Dunika, Rutzau, = pabizuôt.

Avots: EH II, 121

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

pačabinâtiês, ‡

2) unordentlich etwas verrichten
Vank.

Avots: EH II, 124

pačabinâtiês, ein wenig schwatzen: mēs paši pačabināmies; uz mums nevar klausīties Dond.

Avots: ME III, 13

pačabiņš, pačāblĩtis Nerft, ein energieloser, charakterloser, schwacher Mensch: ve̦ctē̦vs palicis tāds pačabiņš Dond. n. RKr. XVII, 44.

Avots: ME III, 13

pagrabinât: ein wenig rascheln (rasseln): kad lietus pagrabina uz jumta Salis.

Avots: EH II, 133

pagrabinât, fakt., [ein wenig klappern machen]: p. ādu LP. IV; 79. [Refl. -tiês, ein wenig grabināties 1: p. pie durīm, zem grīdas.]

Avots: ME III, 30

pakabinât, ‡ Refl. -tiês, sich aufhängen: pakabinājies pie šī bē̦rza Jauns. Raksti IV, 130.

Avots: EH II, 139

pakabinât [li. pakabinti], tr., anhängen: viņš pakabina savu jaunuo vijuoli pie sienas uz naglu Dīcm. [divstuobreni bija priekšnamā pakabinājis vadzī Janš. Dzimtene ² 68.]

Avots: ME III, 37

paklabinât, tr., intr.; ein wenig anklopfen, klappern machen: viņš paklabināja pie durvīm Dok. A. čigāniete paklabināja tukšuos żuokļus Lapsk.

Avots: ME III, 44

paklabinus jāt, im Galopp reiten LD. [paklabinus jât "mit iosem Hufeisen (am Pferdehuf) reiten" MSil.]

Avots: ME III, 44

palabinât, ‡ Refl. -tiês, eine Weile labinâtiês: ja gribi ar dusmīguo meitu atkal tikt draugs, tad tev vajadzēs krietni p. Dunika.

Avots: EH II, 147

palabinât, tr., etwas locken, begütigen: suni, zē̦nu.

Avots: ME III, 53

pãrdabisks,* pãrdabîgs*, übernatürlich, metaphysisch: pārdabisks spē̦ks Latv.

Avots: ME III, 152

pãrkabinât,

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

2) hinüberhängen:
maisus pārkabinājis zirgam pār skaustu Janš. Mežv. ļ. 1, 148.

Avots: EH XIII, 202

[pãrkabinât, (Angehaktes) anderswo anhaken (tr.) Dond., N.-Peb.]

Avots: ME III, 158

‡ pãrlabinât,

1) heimlocken
Dunika;

2) herüberlocken
M. 375: p. puisi uz savu pusi.

Avots: EH XIII, 204

‡ paskrabinât, eine Weile skrabinât 2: piesaslējies pie luoga paskrabināju Pas. IX, 56.

Avots: EH XIII, 173

‡ pat˙labi Salasīšana 110, patlabin Strods Par. vördn. 131, = patlab.

Avots: EH XIII, 183

‡ pažabinâtiês "uzkārties" Rutzau: pažabinājies uz žuoga, gribēja nuoplūkt ābuolu.

Avots: EH XIII, 193

pìečabinât, raschelnd herankommen: bāliņš guodbijīgi piečabina savām pastalām Vēr. II, 526.

Avots: ME III, 242

pìegrabinât, (piegrabinâtiês], leise ein wenig anklopfen: Ķīlis piegrabināja pie... durvīm Jaun. mežk. 103. cilvē̦ks piegrabina pie rūts Stari III, 222, piegrabinuot pie (kapu) krusta RKr. XVI, 65. kāds piegrabinājas pie durvīm Pas. I, 327.

Avots: ME III, 251

pìekabinât, anhängen, anhaken Grünh.: piekabināt ruoku e̦lkuonim Sadz. viļņi 219. kas tas par zuobinu te durvīm iekšpusē piekabināts? LP. IV, 140. lielkunga dē̦lam bij savādi spārni, - varēja apkaklei piekabināt LP. V, 302, piekabināt vienas ragus uotru galā LP. I, 149. Refl. -tiês, sich anhaken, anhängen: pie labā e̦lkuoņa piekabinājusēs sieviete MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 254

pìeklabinât,

1) anklopfen
Spr.;

2) dazwischen klopfen od. klappern:
klabatas, ar kuo pieklabināt pie lielās mūzikas klāt R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 257

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264

pìeskrabinât, ein wenig kratzen, schrammen Spr.

Avots: ME III, 291

pretdabis,* das Gegenteil, Gegenstück (in Natur u. Charakter): Rasa bija taisni viņa pretdabis un lielākais patmīlis A. v. J. l900, S. 301.

Avots: ME III, 386

pretdabisks,* unnatürlich, widernatürlich: pretdabiska taurēšana LP. III, 104. pretdabiska rīcība Konv. ² 2312.

Avots: ME III, 386

‡ sabidžît Dunika, anspornen, antreiben: s. puišus pie darba.

Avots: EH II, 396

sabiêdêt, sabiêdinât Spr., tr., erschrecken, einen Schreck einjagen: kas tad viņu bij tâ sabiedējis? Vēr. II, 439. kam tu bē̦rnus tâ sabiedēji? Nigr. dievs, duod apsei nelapuot, ka tā mani sabiedēja (Var.: nuobiedēja, nuobaidīja)! BW. 8364, 2.

Avots: ME III, 594

sabìedrĩba,* der Bund (fig.); die Gesellschaft; die Offentlichkeit: viņš slēdza sabiedrību ar nelabuo LP. VII, 500. krievu... sabiedrība... tuo vēlējās Konv. ^{2 409.} labā sabiedrībā, in guter Gesellschaft. akciju sabiedrība, die Aktiengesellschaft.

Avots: ME III, 594

sabìedrîgs, s. sabìedrisks.

Avots: ME III, 594

sabìedrinât, s. sabìedruôt.

Avots: ME III, 594

sabìedrisks,* auch sabìedrîgs*, gemeinschaftlich, gesellschaftlich: sabiedriska dzīve, das öffentliche Leben. vispārīguo sabiedriskuo duomu virzienu Apsk. v. J. 1903, S. 185. pārduomāt par tēvijas sabiedriskuo stāvuokli A. v. J. 1896, S. 237. savtinieks nav sabiedrīgs un piemīlīgs Pūrs I, 42.

Avots: ME III, 594

sabìedruôt, sabìedrinât, tr., verbünden. Refl. sabiedruôtiês, sich verbünden, einen Bund schliessen.

Avots: ME III, 594

sabieze Br. m. 885 "= sabiezums": liela sabieze Ar.

Avots: ME III, 594

sabìezêt, ‡

2) = sabìezinât: miglu sabiezē̦dami Jauns. Raksti VII, 26. ‡ Refl. -tiês, = sabìezêt 1: sula iesāk s. Pēt. Av. IV, 141.

Avots: EH II, 396

sabìezêt, sabìezt U., intr., gerinnen, zusammengehen, sich verdicken, verdichten: daļa nuo ūdens tvaikiem sabiezē par miglu Konv. ² 308, sabiezējuši tvaiki uz puķēm Vēr. I, 1188. sabiezējušu garaiņu vielas Konv. ² 714. gāzes sabiezēšana MWM. VI, 417. slimnieka istabā jāgādā par mitru gaisu, lai gluotas . . . nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. vakara krē̦sla ātri sabiezēja Vēr. II, 157. krē̦sla istabā sabiezēja arvien vairāk Saul. I, 55. sabiezēja tumsa Vēr. II, 172. laiks sabiezējis (bewolkt), - būs lietus Dond. Subst. sabiezums, die Verdichtung.

Avots: ME III, 594

sabìezinât, sabìezuôt, tr., verdicken, verdichten : te svē̦tums sabiezināts MWM. IX, 152. tulznaini sabiezuotā virsēja kārtiņā Konv. ² 3637.

Avots: ME III, 594

‡ sabiķât Mahlup, mit einem biķis ‡ 2 zerstampfen: šķē̦rē̦tus kāpustus sabiķāja, kamert zupa tika virsā.

Avots: EH II, 396

sabikstît,

1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡

2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡

3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.

Avots: EH II, 396

sabirkstît, tr., anschüren: kamīnā sabirksta kuoku uogļu uguntiņu Vēr. v. J. 1904, S. 484, vaimanas sabirksta sirdī jaunas liesmas Vēr. II, 57.

Avots: ME III, 593

sabikstît, tr., (das Feuer) schüren, (die Holzstücke auf dem Herd) zusammenschieben Mag. XIII, 3, 59; Grünh.: sabiksti krāsnī malku, lai vienādi izde̦g! Ahs. viņa . . . sabiksta zem katla pagales Purap. Kkt. 1. kamē̦r šī tur uguni sabiksta LP. IV, 136. Refl. -tiês, einander anstossen, Rippenstosse geben: kolonisti savā starpā sabikstījās, sačukstējās Latv,

Avots: ME III, 593

sabim̃bât Celm., durchprügeln.

Avots: ME III, 593

sabim̃bâtiês Dunika, = saraudâties.

Avots: ME III, 593

sabiņas, s. auch unter ‡ sobiņas.

Avots: EH II, 396

sabiņas, der Ertrag der eignen Arbeit Oppek. n. U.: sabiņu lini, im eignen Felde gesäter und selbstbearbeiteter Flachs Mar. sabiņas ēdējs, einer, der selbst für sein Essen sorgt (ein Knecht, der nicht vom Wirt bekostigt wird) ebenda. saimniekam deva sabiņas (atsevišķi ēst, lai saime nere̦dz) Mar. Auf Grund einer dem slav. sobě apr., sebbei "sich" entsprechenden Form entstanden? Oder entlehnt aus r. cóбина "coбь, пожитки, нажитки, достоянье" Zu Gunsten einer Entlehnung spricht entschieden das o in sobiņas Mar. "etwas, was jem. für sich besitzt".

Avots: ME III, 593

sabiras, Zusammengefegtes, Überbleibsel Grünh.: starp gružiem un sabirām Jansuona duomas 19. vairs tikai sabiras tūtā Duomas II, 872.

Avots: ME III, 593

sabir̃dinât, tr., fakt., zusammenschütten: sane̦stuo jeb sabirdinātuo kalnu ir ļuoti maz MWM. X, 262.

Avots: ME III, 593

‡ sabirêt, = sabir̃t 3: smalkajuos kārkliņuos rīta rasa sabirēja Tdz. 40486 (aus Memelshof).

Avots: EH II, 396

sabirinât, = sabir̃dinât: s. atlikumus kuopā Golg. puisis iekāpis ābelē sabirināja ve̦se̦lu sieku ābuolu Nigr.

Avots: ME III, 593

sabir̃t,

3): (fig.) kad atvērās durvis un suoļi sabira pa istabu Jauns. R., dz. un j. 82.

Avots: EH II, 396

sabir̂t, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen, verwittern:
mūŗi sabira LP. IV, 17. var apsūnuot un sabirt tie pieminekļi Vēr. II, 602. sivē̦ns sabiris par lielu čupu naudas LP. VII, 1033. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs jau sabiruši (ob sie auch schon nicht gestorben ist)? Kaudz. M. 3;

2) fig., niederkommen:
Priclīze viņnedēļ sabira, viņai atnāca jauni dē̦li Dond.;

3) fallen, niederrieselu
(auf mehrere Subjekte bezogen): sabira sniega pārslas Vēr. II, 50, upē zīles sabirušas BW. 2800, 4.

Avots: ME III, 593

‡ sabirzas, Zerbröckeltes: grābekļiem izkratīdamas sabirzas un pe̦lavas A. Upītis Laikrnetu griežos 24.

Avots: EH II, 396

‡ sabir̂zêt ² Dunika, sabìrzît ² Saikava, mit Saatfurchen versehen; s. lauku.

Avots: EH II, 396

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593

‡ sabizenêt,

1) =sabizinât: dažreiz gani paši sabizenē guovis Siuxt;

2) biesend zusammenlaufen
AP.: viss ... ganāmpulks sabizenējis večuka kūtĩ Pas. XII, 459 f.

Avots: EH II, 396

sabizinât: in Mahlup angeblich mit langem z. ‡ Subst. sabizinâtājs Janš. Mežv. ļ. II, 308, wer biesen macht resp. gemacht hat.

Avots: EH II, 396

sabizinât, sabizinêt Dunika, tr., laufen, biesen machen (auf mehrere Objekte bezogen), zusammenlaufen lassen: lai sabizinātu ve̦lna luopus tur iekšā LP. VII, 1165.

Avots: ME III, 594

sabizinêt (unter sabizinât), ‡

2) biesend zusammenlaufen:
luopi sabizinēja krūmuos Dunika, Kaltenbr., Warkl.

Avots: EH II, 396

‡ sabizuôt Ramkau, biesend zusammenlaufen: guovis ... sabizuoja ... šķūnī Pas. XIII, 130.

Avots: EH II, 396

sačabinât, ‡

3) mit Mühe und Not zusammensuchen
("līdz nagiem sadabūt kuopā") Grünh. ‡ Refl. -tiês, energisch faseln, leeres Zeug schwatzen (perfektiv): tā nu atkal sačabinājusies pa kaimiņiem Dond.

Avots: EH II, 400

sačabinât,

1) etw. ungeschickt machen;

2) = sablādêt: s. niekus Dond.

Avots: ME III, 604

sagrabinât, ‡

3) intensivierende Perfektivform zu grabinât I 2: Pieteris sagrabina ... zirga ādu Pas. XII, 134 (aus Domopol). sagrabina ("?") staļļa durvis Tdz. 52382.

Avots: EH XVI, 409

sagrabinât,

1) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit rasseln, klappern;

2) zusammensuchen, zusammenscharren:
sagrabināt pēdējuo kapeiku Ahs., Sassm. sagrabināt beidzamuo grasīti LP. I, 123. sagrabinājis naudu (auch Dond.) un nesis atduot V, 399. pusi vien jau tik paši sagrabinājām Siliņš 25. māte sagrabināja skaliņus R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, = sagrabinât 1: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME II, 627

sakabinât,

1): sakabina ... baļķus ... citu pie cita Pas. IX, 101.

Avots: EH XVI, 415

sakabinât, tr.,

1) aneinanderhängen
U., FBR. VII, 53, zusammenknüpfen, -ketten; (auf)hängen (auf eine grōssere Anzahl von Objekten bezogen): pluostu, kas bij sakabināts naglām nuo... baļķu tievgaliem Latv. lampiņas sakabinātas uz izvilktiem diegu pavedieniem Janš. Dzimtene ² 11. pūrvedim bija sakabināti pār ple̦ciem dvieļi RKr. XVI, 157;

2) "sakampt" PlKur. Refl. -tiês,

1) sich zusammenhängen, -knüpfen, -ketten:
kaut piecdesmit ratu vieni uotru galā sakabinātuos! LP. IV, 148;

2) sich etwas aufhängen
(von vielen Objekten): sakabinājies tās (tarbas) ple̦cuos Janš. Bandavā I, 278.

Avots: ME II, 643

saklabinât,

1): ciemiņš saklabināja (= pagrabināja ar klabatu) pie durīm Dunika, Rutzau.

Avots: EH XVI, 417

saklabinât, tr.,

1) stark klappern machen; zusammenschlagen, dass ein klappernder Laut entsteht:
gūžiņas saklabinājis, sisenītis ielīda V. Eglītis;

2) (auf dem Klopfbrett) klopfend, klappernd zusammenrufen:
ar klabiķi saklabina ēdiena laikā cilvē̦kus mājā Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 648

‡ saknabinât Smilt. "saknābāt": s. augļus, kartupeļus.

Avots: EH XVI, 418

salabinât, tr., (jem. wieder) gut stimmen, versöhnen, beschenken, bestechen Spr.: māti salabināt Pūrs II, 62. es atkal salabināšu tē̦vu Blaum. salabini večus, ja gribi dabūt! ders. Refl. -tiês, Frieden schliessen, sich versöhnen Wid.: radi mantuojuma dēļ sanaiduojās, bet pēdīgi atkal salabinājās Ahs.

Avots: ME II, 664

saskabinât, zusammenscharren, -kratzen: s. mīklas atliekas C., Golg., Saikava.

Avots: ME III, 730

saskrabinât,

1) zusammenscharren:
s. beidzamuos graudus PS.;

2) (auf gefrorenem Weg) polternd zusammenfahren:
braucēji visi saskrabināja sē̦tā Nigr.;

3) zerritzen, zerkratzen:
s. luoga rūtis Lautb.;

4) eine Zeitlang rasseln mit
Dunika.

Avots: ME III, 733

savdabiņ, Adv., abgesondert, allein: ar savu laudaviņu pabūt savdabiņ A. v. J. 1901, S. 710.

Avots: ME III, 783

‡ savdabis, ein eigenartiger, origineller Mensch: viņš vis˙lielākais s. latviešu rakstniecībā Latvis № 2758. (voc.) savdabi! Daugava 1940, S. 130.

Avots: EH XVI, 464

savlabis* der Egoist Dr.

Avots: ME III, 791

sazabinât, begeifern: bē̦rns sazabinājis drānu Dond.

Avots: ME III, 794

‡ skabiņas (?) Grünh. "saskābuša alus atliekas macā".

Avots: EH II, 496

‡ *I skabinât, zu erschliessen aus ìeskabinât und saskabinât.

Avots: EH II, 496

‡ *II skabinât(iês), zu erschliessen aus ‡ apskabinât(iês).

Avots: EH II, 496

‡ *II skabinât(iês), zu erschliessen aus ‡ apskabinât(iês).

Avots: EH II, 496

‡ skarabiksis BW. 20430, 7 var., = skarainis 1.

Avots: EH II, 501

sklabiņu Wid., = sklābiņu.

Avots: ME II, 881

skrabinât,

2): peles skrabina Auleja, Kaltenbr., Oknist. ‡ Refl. -tiês A.- Schwanb., = skrabinât 2: peles visu nakti skrabinājās.

Avots: EH II, 506

skrabinât,

1) benagen
U.;

2) (nagend
U., Sunzel) einen rasselnden, knirschenden Laut erzeugen Spr., rasseln St.: tautiet[i]s savus gaŗus nagus gar durīm skrabināja BW. 13369. tautu me̦rga skrabināja (Var.: grabināja) pa pūriņa dibiniņu 25195, 8.

Avots: ME II, 884

‡ skrabinêt Oknist, = skrabinât 2.

Avots: EH II, 506

skrabiņš,

1) "?" : velniņi, skrabiņi, elles drabiņi Plūd. LR. III, 263;

2) ein krummes Messer zum Aushöhlen von Löffeln
Alswig; "abrkasis" um Libau;

3) ein leichtfertiger, törichter Mensch
Dond.;

4) Schimpfname für einen Junggesellen
Bauske.

Avots: ME II, 884

skrabis, s. skraba II.

Avots: ME II, 884

‡ II skrabis Lems., ein stumpfes Werkzeug zum Abschaben; = skrabulis 2: nuokašāt ar kādu skrabi ve̦cuo krāsu nuo sienām.

Avots: EH II, 506

snabis Apskats 1903, S. 501, Gramsden, Frauenb., . Schibbenhof, Ruba, = šņabis, der Schnaps; in Bauske angeblich nur scherzweise für šņabis.

Avots: ME III, 971

šnabis Salis, = šņabis.

Avots: ME IV, 88

šņabis: auch BW. 20050.

Avots: EH II, 651

šņabis, der Schnaps.

Avots: ME IV, 90

‡ suôdrabi ² Salis, = suôdrẽji; vgl. suodreibe.

Avots: EH II, 610

‡ stabiķis Frauenb. "ein Ungeschickter".

Avots: EH II, 566

stablis,

1): "sauss prauls" Nautrēni; ‡

2) "stīvs, neveikls zirgs vai cilvē̦ks" Bērzgale. - stablis: stabļa für stabis: stabļa < stabja?

Avots: EH II, 567

‡ stabinis Warkl. "ein Bienenstock".

Avots: EH II, 566

‡ stabis "puve" Saikava: kad ābēlei nuogriež zaru un tis nespēj apaugt, tad ieme̦tas s. un sāk nuo ieškas pūt. Plur. stabji (s. ME. III, 1036): tikai tādus stabjus vien atnesis! Saikava; stabi Borchow "schlechtes Holz".

Avots: EH II, 567

sudrabine, ‡

2) potentilla anserina Oknist.

Avots: EH II, 599

svabinât, = atsvabinât, befreien: miers mūs svabināja Zeif. III, 2, 189.

Avots: ME III, 1140

trejsabìedrĩba* Konv. 1601; A. XX, 838, der Dreibund.

Avots: ME IV, 229

tukšgrabis V., tukšu grabis U., tukšu graba U., comm., tukšgrābis Latv., ein Fabelhans, lügenhafter Erzähler U.; ein Kleinigkeitskrämer V.: tukšgrabīti tu, puisīti! BW. 10873. kliedzuoši takšgrabji MWM. v. J. 1899, S. 556.

Avots: ME IV, 256

uzbarinât: "freqn. zu uzbaruôt" ME. IV, 316 zu ersetzen durch "Kausativum zu uzbaruôtiês".

Avots: EH II, 717

uzčabinât, ‡

2) = uzčubinât Segew.

Avots: EH II, 720

uzčabinât, raschelnd auf etwas fallen (von den Regentropfen gesagt; perfektiv): lietus drusku uzčabināja AP.

Avots: ME IV, 322

uzgrabinât,

1) (auf etw.) rascheln, rasseln, klappern
(perfektiv): krusa uzgrabināja uz jumta;

2) raschelnd, rasselnd, klappernd aufwecken:
uzgrabināt kādu nuo miega Jürg.,

3) (raschelnd, rasselnd, klappernd) aufsuchen:
tumsā taustuot uzgrabināju duris. uzgrabināju 50 santimu.

Avots: ME IV, 332, 333

uzkabinât (li. užkabìnti "aufhängen"), aufhängen: vadzī bija uzkabināta... ce̦pure Kleinb. st. 47. uzkabini iemauktus uz vadzi! Gaweesen. Refl. -tiês: man valgs par augstu uzkabinājies, ich habe den Strick versehentlich zu hoch aufgehängt.

Avots: ME IV, 337

uzklabinât, klappernd aufwecken: uzklabināt kādu nuo miega.

Avots: ME IV, 341

uzknabinât,

2): auch Sissegal.

Avots: EH II, 725

uzknabinât,

1) = uzknibinât: uzknabināt vātī asinis Wandsen;

2) = uzkabinât, aufhängen: u. svārkus uz vadzi Frauenb.;

3) u. labu dūšu, sich einen guten Strich anlegen
Frauenb.

Avots: ME IV, 343

uzlabinât, ‡

2) mit Güte zu etwas bewegen (?):
šis saimnieks vare̦ni pruot kalpus u. Seyershof.

Avots: EH II, 727

uzlabinât, (auf etw.) hinauflocken: uzlabināt vistas uz kūtsaugšu.

Avots: ME IV, 350

uzskrabinât Dunika, mit einem skrabulis 1 einen rasselnden Ton erzeugen: māte bē̦rnam uzskrabināja ar skrabulīti.

Avots: ME IV, 378

vabiņa(s), vabiņš, vabiņi, s. vaba.

Avots: ME IV, 428

vabiņa(s),

2): sapuvušā vabiņā (Zaunstaken)
Tdz. 59029; ‡

3) redeļu vabiņas Aboliņš Darba rati 58 und 81, die Leitersprossen eines Leiterwagens;
vabiņa, die Sprosse eines Gitters Iw.

Avots: EH II, 746

vabiņa(s), vabiņš, vabiņi, s. vaba.

Avots: ME IV, 428

vâjdabis, ein von Natur Schwacher, Kränklicher: sievietēm un vājdabjiem MWM. VlII, 789.

Avots: ME IV, 493

viņistabi Wid., die Leute der viņistaba 1, die Nachbarn.

Avots: ME IV, 601

zabinât,

2): "= zabât" Stenden.

Avots: EH II, 800

zabinât,

1) "?": gans cauru dienu tuos luopus zabina uz tuo plikuo atmatu Frauenb.;

2) zu erschliessen aus

a) aizzabinât,

b) nuozabinât.

Avots: ME IV, 678

žabinât Meiran, Sessw., žabinêt Lubn., Unsinn sprechen; žabinât Lubn., Meiran, laut sprechen (besonders von Weibern gesagt); žabinêt Gr. - Buschh., schwatzen; žabinêt Warkh., sich leise unterhalten; žabinêt Memelshof, leise und schnell schwatzen. Refl. žabinâtiês, (Unsinn Stenden) schwatzen Kegeln: kuo tu žabinies! Stenden. Zu žabêt.

Avots: ME IV, 783

zabinâtiês, sich besudeln Dond.

Avots: ME IV, 678

žabins Lubn., Meiran, wer Unsinn schwatzt.

Avots: ME IV, 783

žabis "Schimpfname für einen schlechten Menschen" Frauenb.

Avots: ME IV, 783

zarabickus, scherzhafte Benennung eines gewissen Getränkes Kav.

Avots: ME IV, 690

ze̦mdabis, jem. mit einer ze̦ma daba, wer wenig begabt ist: ze̦mdabji, kas nespēja se̦kuot Vēr. v. J. 1904, S. 268.

Avots: ME IV, 708

‡ *žļabinât, zu erschliessen aus nuožļabinât.

Avots: EH II, 819

‡ pabidžît Dunika, antreiben (zur Arbeit): p. citus pie darba.

Avots: EH II, 120

‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1

‡ II aba, = abi">abi: aba aizgāja Warkl. Aus r. óба .

Avots: EH I, 1

‡ aba˙div Pilda n. FBR. XIII, 52, abadiveji Pas. II, 72, abadivēji V 139 (aus Makašēni), abadivēji IV,284 (aus Silajāņi), = abi%20divi">abi divi, beide.

Avots: EH I, 1

aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]

Avots: ME I, 5

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

‡ abji (f. abjas) AP., = abi">abi: abji galdi piekrauti Siuxt. gājām baznīcā abjas divi ar Trīni ebenda.

Avots: EH I, 1

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.

Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)

Avots: ME I, 234

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi%20pu%C5%A1i">abi puši Manc., abi%20pus">abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6

abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Avots: ME I, 6

‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11