Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'likt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'likt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (67)

aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aplikt

aplikt, ‡

3) a. mieru, authdren etw. zu tun
Oknist;

4) únterlegen, únterstellen:
apliksam viņ[u]s tepat apš... ahmiņ[u] Pas. III, 368 (aus Dond.).

Avots: EH I, 98


aplikt

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101


atlikt

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām;

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika;

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês,

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154


atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173


atpalikt

atpalikt, ‡

2) zurückbleiben:
atpalicis (rückstandig, r. отсталыи́) cilvē̦ks J. Daniševskis.

Avots: EH I, 158


atpalikt

atpalikt, intr., übrig bleiben: lācīts ķēra, vilciņš guva, kas tur vaira atpalika BW. 27516, 1.

Avots: ME I, 181


dalikt

dalikt: dalika ruokas Pas. VIII, 201. Refl. -tiês,

2) "nuolikt pa reizei vienu, uotru lietu zināmā vietā" Auleja; ‡

3) sich hinzutun, hinzugesellen:
četri ē̦dāji daliksies vairāk Kaltenbr. citi daliekas (nehmen an der gemeinsamen Arbeit und den Ausgaben teil), kad taisa pirti; a cits i[r] nedalicies kurina, iet Auleja.

Avots: EH I, 304


dalikt

dalikt [li. dalìkti], tr., hinzulegen, hinzufügen: dalikt kādus gabalus. (Aber pielikt pilnu gruozu). [es auklēju bāleliņu, pie mutītes dalikdama BW. 1884, 1. Refl. -tiês, sich dazu (neben jem.) hinlegen; d. pie zemes, sich niederlegen od. auch hinfallen.]

Avots: ME I, 435


ielikt

ìelikt, ‡ 4): labprāt ielikšu (wohl ein Germanismus) savu vārdu par jums (ich werde gern ein gutes Wort für euch einlegen) Janš. Dzimtene V, 361;

5) bestimmen, verleihen:
žē̦luojuos, ka jī (Laima) mūža (sc.: man) neielika kai citām māseņām Tdz. 40578. Refl. -tiês,

2) für sich (hin)einlegen:
ratu priekšā ielikšuos labu me̦tamuo Janš. Bandavā I, 174.

Avots: EH I, 527


ielikt

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38


ieliktne

ìeliktne ,* der Einsatz: luktuŗa ieliktne, Leuchtereinsatz Dr.

Avots: ME II, 38


izlikt

izlikt, ‡

3) darstellen, auseinandersetzen
(r. изложить!): tur viss tik jauki izlikts Janš. Dzimtene IV, 134 (ahnlich 193);

4) verausgaben, ausgeben
Frauenb.: skuopulis ne˙kā negrib i.

Avots: EH I, 463


izlikt

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764



likt

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2);

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


liktajs

[liktajs L., St., derjenige, der die Verhängnisse ordnet"; wohl = li. liktójis "wer zurücklässt."]

Avots: ME II, 469


liktārne

liktārne Auleja, eine Laterne,

Avots: EH I, 742


liktenis

liktenis: tak jū dieva l. (von Gott Bestimmtes) Sonnaxt.

Avots: EH I, 742


liktenis

liktenis, liktens, - s, das Schicksal, Verhängnis: likteņa (Pump.) od. liktens (Asp.) lē̦mums, des Schicksals Bestimmung. Zu likt.

Avots: ME II, 469


liktin

liktin [li. liktinaĩ "zurücklassend"], setzend, bleibend, zur Verstärkung von likt, atlikt: šeitan šaurā duobītē liktin atliek vietas Janš. Vgl. licin.

Avots: ME II, 469



nolikt

nùolikt,

1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;

3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;

4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;

5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡

7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,

1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II 2 , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡

4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡

5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu;

6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā;

7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.

Avots: EH II, 62


nolikt

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811


noliktava

nuoliktava:* vīna n. Pas. XIV, 273.

Avots: EH II, 62


noliktava

nuoliktava,* die Niederlage, das Lager: preču, alus; ieruoču nuoliktava, das Arsenal.

Avots: ME II, 811


noliktenis

nuoliktenis,

1) "liktenis, nuolikums" (mit 2 ) Salis n. FBR. XV, 78;

2) ein Depot, ein Abdach, wo etwas provisorisch untergebracht wird
Prl.: nuolikteņi ir pie dzirnavām lē̦ze̦ni lieveņi bez griestiem, kur negaisa vai lietus laikā zirgus iebrauc Prl. izbraukdami uz tāluo pļavu nuolikteņiem pēc siena Daugava 1938, S. 601. zemē ... ieraktuo ... pārtikas nuolikteni Vindedze 164. uz zirgu nuolikteni Ciema spīg. 243 (ähnlich 258).

Avots: EH II, 62


nosliktināt

nùosliktinât, verleumden, etw. Böses von jem. aussagen: ļauns cilvē̦ks citus mē̦dz nuosliktināt Dond.

Avots: ME II, 852


olikte

uôlikte 2 resp. uôlikts 2 (unter uolekts 1): loc. s. uoliktē BW. 16991; Demin. (acc. s.) uoliktīti BW. 27576 var. (aus Rönnen) und 27576, 1 var. (aus Amt Goldingen), uoliktiņu 27576 var. (aus Kaltenbr.).

Avots: EH II, 743


palikt

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


pārlikt

pãrlìkt,

2): pārlikuši (r. передумали) un nešāvuši Pas. XIV, 412; ‡

3) p. kristiniski Oknist, kreuzweise legen:
p. kājas kristiniski;

4) = pãrmainīt: p. slimniekam apliekamuos Oknist.

Avots: EH XIII, 205


pārlikt

pãrlikt, tr.,

1) hinüberlegen:
laipu pār strautu;

2) überlegen (wohl unter dem Einfluss des deutschen überlegen, sowohl im Volksmunde, als auch in der Literatur gang und gäbe):
pārlieciet šuo lletu nuopietni! Purap. pārlikdamas, ka nuo manis nav ne˙kā kuo slēpt Aps.

Avots: ME III, 164


pasliktināt

pasliktinât, verschlimmern. Refl. -tiês, sich verschlimmern, schlechter werden.

Avots: EH XIII, 174


paslikts

paslikts, ziemlich- schlecht: maizīte tāda paslikta DL.

Avots: ME III, 102


pielikt

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267



plikt

plikt (li. plìkti), -stu (?), -ku, kahl, arm werden N.-Bartau n. U.

Avots: ME III, 345


pliktiņi

pliktiņi,

1) Hahnenkamm (rhinanthuscrista galli)
Fischer 258, L., U.;

2) Mutterkorn
Lennew. n. U. Kontaminiert aus plaktiņi und plikstiņi?

Avots: ME III, 345


salikt

salikt,

1): s. aci (Sing˙!) AP., einschlafen;

2): puiši šur nākdami raibas šlipses salikuši Tdz. 57991; ‡

4) s. kam par aubi Saikava, jem. verprügeln;


5) s. pļavas cieti Seyershof, das Betreten der Wiesen und das Weiden auf ihnen verbieten.
Refl. -tiês,

1): iz (= uz) tevi (zu einem Tisch)
sasaliku šās vasaras pelnījumu Tdz. 50449. navā kur s. (= salikt savu mantu) Auleja. sataisa plauktus, kur s. (= visu kuo salikt) Sonnaxt;

3): (zu einem gemeinsamen Unternehmen) sich einigen:
salikās, kaî taisīt pirti Auleja; Jān[i]s ar Pieteri sasalika ("?"), kaidu darbeņi darīt Tdz. 54090; ‡

4) sich (auf den Kopf) auflegen
(von vielen Subjekten): tie ar reizēm tādas savādas (scil.: ce̦pures) saliekas Kaudz. Izjurieši 222; ‡

5) sich zusammentun:
salicies ar citiem tādiem banddzēŗiem, vazājas pa kruogiem Janš. Līgava I, 163.

Avots: EH XVI, 425


salikt

salikt, tr.,

1) zusammenlegen, zusammenfügen:
salikt ruokas, die Hände zusammenlegen, falten. salikt acis, die Augen schliessen: līdz actiņas vien saliku, māsa nāca muodināt BW. 27792. Galdiņš tuo nakti acu nesalika Saul. III, 55. nee̦smu ne acu salicis (ich habe garnicht geschlafen) Kav. vai jūs bija dievs salicis, - abi vienu daiļumiņu? BW. 21353. - cilvēks labi salikts iekš sevis, ein Mensch von wohlgeordnetem Gemüt U.;

2) legen, stellen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
ēdieni salikti, dzērieni ielieti LP. V, 357. salikt ēdienu galdā Aps. III, 5;

3) setzen (beim Druck).
Refl. -tiês,

1) (für sich) zusammenlegen:
tautiet[i]s lūdza... abas ruokas salicies BW. 15062, 2;

2) im Einverständnis sein, in Beziehungen stehen:
kuopenēsies un saliksies ar gājēju puisi LA. nu atkal ar Andži salikusies B. Vēstn.;

3) auch salikt, = salīgt; tie plêšas, kaûnas un atkal ar labu saliek(as) N. -Schwanb. - Subst. salikšana, das (Zusammen)legen; das Setzen;
salikšanâs, das Sichzusammentun; salikums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zusammenlegens; das Resultat des Zusammenlegens: lūpu maigais salikums A. XX, 324; salicẽjs, wer zusammenlegt, zusammenfügt.

Avots: ME II, 671


saliktenis

saliktenis,* was zusammengelegt, zusammengefügt ist; das Kompositum: ņe̦m nesalikta vārda vienkāršuo formu par galvu un zem tās savienuo visus salikteņus Etn. III, 2.

Avots: ME II, 671


saplikt

saplikt, sich senken, zusammenfallen, einschrumpfen: siens šķūnī saplicis (= saplacis) Arrasch. saplikusi zeme Salis, maize Dond., Wandsen. nuo brauciena zirgs gluži saplicis Nigr.

Avots: ME II, 703


slikt

slikt: auch Salis.

Avots: EH II, 525


slikt

slikt, s. slìkt I.

Avots: ME III, 931


slikta

slikta: ein länglicher Heu-, Stroh- od. Getreidehaufen Seyershof: sliktiņa "guba, kādās saliek ... nuoplūktuos linus, saujas ar puoļām uz augšu" RKr. XV, 70 (aus Drosth.). S. auch Sehwers Unters. 111.

Avots: EH II, 525


slikta

slikta, ein Heu- od. Getreidehaufen Smilt.: salikt linus sliktiņā C. - slikte "eine kompakte, steile Getreide- oder Heuschicht in der Scheune" Salisb., Alt-Ottenhof; "šķūņa paspārne" AP. Nebst slikts II etwa aus dem Deutschen? Vgl. d. Holzschlicht "ein Platz, wo Holz aufgeschlichtet (aufgestellt) wird" und schlichten "geordnet aufschichten".

Avots: ME III, 931


sliktans

sliktans Salis "nicht ganz schlecht".

Avots: EH II, 525


slikte

I slikte (unter slikta): auch Kolberg.

Avots: EH II, 525


slikte

II slikte Diet., = strimala 1: zvejība ar sliktēm Latv. Av. 1876, No 99 (aus NB.). izme̦t tīklus un ķer ar tiem sliktes (ve̦cs vārds, ar kuo agrāk apzīmēja strimalas) Janš. Nīca 24.

Avots: EH II, 525


šliktene

šliktene Edv. ahlen n. U., Brasche, die Schlichthobel. - Vgl. šļiktene.

Avots: ME IV, 59



sliktēt

sliktêt,

1) schlichten, bestreichend glätten:
sliktē̦ts, stīvē̦ts, divreiz mērīts, ar pautiem smē̦rē̦ts (Rätsel) RKr. VII, 1013;

2) Getreide in eine
slikta zusammenlegen Wilsenhof, Alt-Ottenhof, Bauske. In der Bed. 1 nebst estn. lintima aus mnd. slichten "eben machen".

Avots: ME III, 931



sliktināt

sliktinât, tr., Schlechtes über jem. sprechen, bösen Leumund machen; sliktini mani, cik tu gribi! es tāds vis nee̦smu Sassm. n. RKr., VII, 53.

Avots: ME III, 931


sliktmanis

sliktmanis, ein gemeiner Mensch L., U.

Avots: ME III, 931


sliktot

I sliktuôt, Refl. -tiês: ne˙kas vairs nevarēju ne labuoties, ne s. Jauns. Nesk. saulē 76.

Avots: EH II, 525


sliktot

I sliktuôt, verschlechtern Wid. Refl. -tiês, sich verschlechtern Wid. - Subst. sliktuôšana, die Verschlechterung ("im Gegensatz zu labuošana gebraucht") Seew. n. U.

Avots: ME III, 932


sliktot

II sliktuôt, in Schichten legen, schichten Karls. Zu slikta.

Avots: ME III, 932


slikts

I slikts,

1) Adv. slikti, schlecht, gering
U.; ordinär, einfach U.: Sprw. kuo slikti iesāk, tuo labi pabeidz. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slikts laiks, schlechtes Wetter. slikts gads, ein schlechtes Jahr, d. h. ein Jahr der Missernte. slikts cilvē̦ks, ein schlechter, gemeiner Mensch;

2) mager
Salis: tu esi palicis pa˙visam slikts, vai tik neesi vājš? du bist ganz mager geworden, bist du nur nicht krank? Salis. slikts nuo vaiga Kav.;

3) schwerkrank
Golg., Gr.-Buschhof, Bauske. - Subst. sliktums, das Schlechte, die Schlechtigkeit, das schlechte Befinden U. Nebst estn. liht "Schlicht" aus mnd. slicht "schlicht, einfach".

Avots: ME III, 931


slikts

II slikts, eine Getreide-, Flachsschicht Karls. - Zu slikta.

Avots: ME III, 932


sliktule

sliktule, ein schlechtes Weib: Mārtiņš, labs vīrs, gaili kāva vakarā, Katriņa, sliktule, vistu cēla pe̦lnuos BW. 30225 var.

Avots: ME III, 932


uzlikt

uzlikt, ‡

4) einen Auftrag geben
Seyershof: kas uzlika adīt cimdus, tiem adīju;

5) einen Schlag verabfolgen
Seyershof: u. zirgam virsū, lai iet;

6) = uzbur̃t 1 Seyershof: es e̦suot viņam uzlicis utis. Refl. -tiês,

3): puika uzlikās (= uzkāpa) uz blāķa Saikava. ‡ Subst. uzlicējs, der Aufdeckende:
galda uzlicēja BW. 193471.

Avots: EH II, 728


uzlikt

uzlikt,

1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;

2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);

3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,

1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;

2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;

3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;

4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;

5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.

Avots: ME IV, 352


uzplikt

uzplikt, = uzplakt 1: siens uzplicis pēc lielus uz zemes KatrE.

Avots: ME IV, 367

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

salektene

saliktene, eine Ftinte, die nach Belieben auseinander genommen und wieder zusammengesetzt werden kann Jürg.

Avots: ME II, 671


slits

I slikts,

1): slikta kārta, eine einfarbig gestrickte Reihe bei einem farbig gemusterten Strickzeug
Salis;

2): auch Liepna, Seyershof. Subst. sliktums: bez sliktuma labumu nav Kaltenbr. nuo tam ceļas visādi sliktumi (= ļaunumi, nelabumi, nelaimes) Salis.

Avots: EH II, 525

Šķirkļa skaidrojumā (928)

abejādi

abejâdi C., abẽjâdi PS., auf beiderlei Art; abējādi slikti, so oder so ist es schlecht.

Avots: ME I, 5


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aizbeigt

àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8



aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgausties

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23


aizgūtnīgs

àizgũtnîgs, eifrig, feurig, hastig, zu übertreffen bestrebt: aizgūtnīga censība Kronw. aizgūtnīgiem vārdiem tas runā par latviešu tautas likteni Aps. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618.

Avots: ME I, 28, 29


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizklemberēt

àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.

Avots: EH I, 31


aizlaipot

àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.

Avots: EH I, 35


aizmārša

àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39


aizrobs

àizruobs,

1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;

2) auch Bauske, Golg., Sessw.

Avots: EH I, 46


aizšļūtēt

[àizšļũtêt Dnd. = aizlikt šļūti durvīm priekšā, verriegeln.]

Avots: ME I, 55


aiztika

àiztika, das Hingelangen AP.: slikts ceļš: miruonim nelāga aiztika uz kapsē̦tu.

Avots: EH I, 58


aizvāks

‡ *àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61


aizvara

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73


apakšplaukts

apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71


apdzimt

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


apgaust

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86


apgrozs

I apgruôzs 2 (li. apgrązas "поворот") Sassm., der Hof um die Sonne oder den Mond: ja saulei vai mēnesim a., tad būs slikts laiks.

Avots: EH I, 84


apgube

apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85


apjemt

[apjem̂t (lĩgavu), heiraten (eine Frau).] Refl. -tiês, annehmen: slikt (u) amatu apsjēmies RKr. XVI, 127.

Avots: ME I, 91


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkauns

apkauns, die Schande: apkaunā palikt.

Avots: ME I, 93


apkopīgs

apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā mājā: katrā mazākā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.

Avots: EH I, 95


aplams

aplams: tas jau nu ir a. vārds, ka runā slikti par tuo meitē̦nu AP. tu gan aplamu darbu dari ebenda. a. cilvē̦ks, ein unbedachter Mensch BielU.

Avots: EH I, 97


apliekamais

aplìekamais, Part. pass. von aplikt, was umgelegt wird od. werden kann: atnes man manu apliekamuo, meinen Umleger; slapji apliekami, nasse Umschläge A. XX, 321.

Avots: ME I, 102


apsēja

apsèja (zu apsìet), Strumpfband; neuerdings auch für Verband: uzlikt apsēju MWM. VI, 789. - Mag. XX, 3, 98 dafür apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?).

Kļūdu labojums:
apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?). = apsejas und RKr.XVI, 100 - apsēji (Strumpfbänder)

Avots: ME I, 119


apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apskalināt

apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112


apsmiekls

apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.

Avots: ME I, 124


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


ass

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145


atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161


atgulēt

atgulêt, Refl. -tiês,

2) liegend allmāhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: kāp zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl kādu ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143


atjokot

atjuõkuôt, Refl. -tiês: palikt nuopietnai, vai kaut kâ a. Janš. Līgava II, 235.

Avots: EH I, 145


atjūdīt

atjũdît C., herjagen: a. čigānus nuo meža uz māju. Refl. -tiês,

1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies 2 ?

2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz māju.

Avots: EH I, 145


atkausēt

atkàusêt,

1): uz uguns nevar luodē̦tu trauku likt, tad var a. luodējumu Siuxt; ‡

2) auf-, lostauen machen
Siuxt u. a.: a. spaini, zābakus. lietus dīķi (zemi) atkausējis.

Avots: EH I, 147


atkauss

atkaûss 2 Seyershof, = atkàuse: kad ir tāds a. un mīksts, tad ir slikti rudzi.

Avots: EH I, 147


atkeiriski

atķeĩriski adīt, knöteln W., atķeiriski vīt valgu, t. i. vīt uotrādi nekā pa parastam; viena nuo grīstēm tiek likta uz kreisās ruokas īksti Wind., Schlehk.

Avots: ME I, 170


atkriet

atkriêt 2 Dunika, ab-, wegschöpfen: a. sliktuo pienu citā traukā.

Avots: EH I, 150


atkūdīties

atkūdîtiês, (langsam?) "herkommen": atkūdījies pa sliktu ceļu uz mūsu māju N.-Peb.

Avots: EH I, 151


atlēcīgs

atlècîgs,

1) sich leichtablösend:
atlēcīga miza, Rinde, die sich leicht ablöst Etn. III, 148;

2) elastisch *:
pret likteņa sluogiem atlēcīga daba B. Vēstn.

Avots: ME I, 172


atlicen

atlicen [in Lisohn: at˙licen], atlicin, atlican, atlice̦ns Lös. pietrūcin man spēciņa, atlicin (Var.: atlican) paduomiņa BW. 27274; 27284; zu atlikt.

Avots: ME I, 173


atlicināt

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173


atmārks

atmā`rks 2 Warkl., das zum zweitenmal vollzogene Weichen des Flachses in einem Gewässer, wo in demselben Jahre schon Flachs geweicht ist: mēs linu nemē̦rcam atmārkā: atmārka liniem slikta šķiezne.

Avots: EH I, 155


atpakaļ

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.:

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157


atpestīt

atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.

Avots: EH I, 158


atrunāt

atrunât, tr.,

1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;

2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;

1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [

4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,

1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;

2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;

3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.

Avots: ME I, 187


atsānis

atsãnis, atsãņis, Instr. Pl., Adv., atsāniski, seitab, seitwärts: stāvēja atsāņis Druva II, 304. atsānis nuolikts siena maiss Lautb.

Avots: ME I, 188


atsēdināt

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164


atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu;

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;


10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;


11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês;

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi!

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert;

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165


atskriet

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193


atslābt

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193


atspuks

atspuks Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, = atspaîds: ābulnīcai palikt atspukus.

Avots: EH I, 170


atstrēbt

atstrèbt, wegschlürfen, -löffeln: puika atstrēba (Suppe vom vollen Teller), kâ var vairāk biezumu ielikt Siuxt.

Avots: EH I, 172


atturs

atturs, Rückhalt, Reserve: mūsu likteni bez attura tai uzticēt * Rain.

Avots: ME I, 206


atvāža

atvâža 2 oder atvâžu 2 nazis Grünh., geöffnetes Messer; auch nazis nuolikts atvâžu, aufgeklappt.

Avots: ME I, 208


atžagarni

atžagarni St., atžagarnis, atžagniski Dond., Wandsen (s. ačgārni), rückwärts, verkehrt, gegen die Richtung der Äste: atžagarniski žagarus likt JK.

Avots: ME I, 213


audekls

aûde̦kls C., aûdeklis Kand., aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.

Avots: ME I, 214, 215


auglis

aûglis,

1): slikti augļi BW. 9017;

2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.

Avots: EH I, 184


auklis

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186


auksts

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223



auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


āzis

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu;

9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196


bābiņa

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. 1 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270


badmira

badmira,

2): tā guovs ir kâ ve̦lna b., vinai ne˙kur nav ne diezgan, ne labi AP.; ‡

3) ein Geizhals:
kas skuopuojas un slikti ē̦d, tuo sauc badmiru Ramkau. badmiras tie sveši ļauži: nedeva ē̦zdami, nedeva dze̦rdami BW. 19204, 5.

Avots: EH I, 197, 198


bakas

bakas, die Pocken, Blattern; vēja bakas, Windpocken; [baku pūte, die Blatter, Pocke Spr.]; bakas likt, impfen. [Nebst estn. pokk und liv. bok aus dem Germanischen; Mancelius gibt dafür noch pockas.]

Avots: ME I, 252


balanda

balan̂da PS., balan̂da 2 Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]

Avots: ME I, 253


bālēns

bālē̦ns,

1); auch (mit à ) Ramkau, (bàlẽniņš) AP.: man bālēniņu pietīk, kuo suomazgās likt AP.

Avots: EH I, 208


balēt

balêt,

1): lini bal Siuxt n. BielU. balē (III prs.) ... āda Pas. II, 177. Refl. -tiês: izlikt, aude̦klu b. Golg.

Avots: EH I, 200


bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272


bals

bals, die Bleiche: man lini vēl uz bala Siuxt (baluojas). viņš paķer uz bala nuolikto aude̦klu Etn. II, 64. balā jeb uz bala izlikti lini P.

Avots: ME I, 254


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264


bārksts

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274


baroklis

baruôklis, baŗuoklis, baŗuoksnis, baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265


bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288


bekurs

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278


bēres

I bẽres, selten auch Sing. bēre St., n. U. bāre, [eine Trage, darin man Graus, Steine, Lehm u. dgl. trägt St.], die Totenbahre: likt šķirstu, zārku uz bērēm. [Nebst estn. pä(ā)ŕ aus nd. Bähre; vgl. Thomsen Ber. 97.]

Avots: ME I, 290


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bezdarba

bezdarba strādnieki, ļaudis, arbeitlose Menschen; palikt bezdarbā, ohne Arbeit bleiben.

Avots: ME I, 282


bezde

bezde, 3): kad nuoruok kartupelus, tad uz tiem vajag uzlikt cūku bezdes, lai peles neiet klāt Linden.

Avots: EH I, 214


bezlaika

bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.

Avots: ME I, 284


biedināt

biêdinât: mit iẽ FBR. IV, 68 (aus Dond.).Refl. -tiês: nelikties b., sich nicht abschrecken tassen Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter abschrecken.

Avots: EH I, 224


biedrs

bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. 2 537 f. und Feist. Wrtb. 2 68].

Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706

Avots: ME I, 305, 306


biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306


bildiens

bilˆdiens, die Anrede, Aufforderung, Bewerbung: ne nuo krē̦sla necēluos sliktu ļaužu bildienam BW. 14856, 3.

Avots: ME I, 296


blāgs

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs 2 Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs 2 (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311


blaķis

blaķis: = blāķis 1 Zvirgzdine: grāmatu b. liels b. drēbju uz galda salikts. blaķī nauda bij sasieta.

Avots: EH I, 225


blikata

blikata,

1) "ein Stöckchen, das bei einem Spiel geschlagen wird"
Warkl. blikatas (blikates Sessw.) sist, ein Spiel Bērzgale, Warkl. blikatas ... ir laba lieta, un būtu . . . slikti, ja šuodien ne simta nevarē̦tu izsist Ezeriņš Leijerk. 272. (fig.) zeme ar debesi sāk blikatas smadzenēs sist II, 245. tu tik staiga apkart un sit blikatas! (zu einem, der sich ohne Arbeit herumtreibt, gesagt) Warkl.;

2) comm., verächtl. Bezeichnung für einen, der sich ohne Arbeit herumtreibt
Warkl.

Avots: EH I, 229


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


braugains

braũgains, reich an Pfützen: pa braugainu ceļu slikta braukšana Dond.

Avots: ME I, 325


brīve

brĩve, die Freiheit: kaut man tāda brīve būtu, kâ tam prūšu ķēniņam BW. 32062. brīves laiki BW. 33247,1. kungam brīve vīru rāt BW. 3606; gew. dafür mit Apokope brĩv: brīv kungam vīru rāt. man, tev tas brīv, das ist mir, dir erlaubt. Neuerdings brīve oft für brīvība gebraucht, besond. von Rainis: brīves sargs, der Beschützer der Freiheit, gew. brīvības s. Beliebt ist der Lok. brīvē, auch brīvā: brīvē būt, stāvēt, palikt ohne Abeit, unbeschäftigt sein, dastehen. neguli tu man brīvē. atlaist brīvā, umsonst,

Avots: ME I, 335


būda

bũda, Demin. bũdiņa, verächtlich būdele

1) eine Hütte, ein kleines, unansehnliches Haus:
gudri dievs radījis garu miesas būdiņā. kaimiņi cēla būdeles. pa+priekšu būdiņa, tad dūdiņa. zuerst das Häuschen, dann das Mäuschen;

2) die Laube:
būdiņu svē̦tki, das Laubhüttenfest;

3) putna būda, ein Verschlag für die Hausvögel;
suņu b., die Hundehütte; likt cūkas būdā = aizgaldā Etn. IV, 151;

4) būdiņas, Deckenschmuck, zur Feier des Hochzeitstages aus Langstroh angefertigt
RKr. XVI, 108. [Nebst li. būdà "Hütte" aus r. буда "Gebäude" resp. poln. buda "Hütte".]

Avots: ME I, 357


burveklis

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis 2 Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. 1 kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355


caurim

caũrim,

1) gew. in der Verbindung mit caur: caur caurim (ņe̦muot), im Durchschnitt, durchschnittlich, im allgemeinen:
viņa caur caurīm varēja atlikt pa desmit rubļu gadā;

2) zur Verstärkung von caur(i), durch:
caurim cauri caur Je̦lgavu BW. 13270,70; [durch und durch: tas savu kluonu caur caurim tīrīs Glück Matth. 3, 12];

3) = cauri 4: es gribēju caurim jāt BW. 13250, 42.

Kļūdu labojums:
13270,70 = 13270

Avots: ME I, 365


ceļgali

ceļgali, die Kniee, KNiescheiben: nuometies ceļgaluos, līdz zemei luocījās BW. 14921; ruokas ap ceļgaliem salikt. ve̦lns sadze̦n vīru līdz celļgaliem zemē.

Avots: ME I, 370


cepure

ce̦pure (li. kepùrė),

1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;

2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:

a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;

b) der Helm auf dem Destilierkessel;

3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.

Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54

Avots: ME I, 373



cieņa

cìeņa, die Bewirtung: iesākās cieņa RKr. XVI, 91. vai tādam kādu sliktu cieņu liks priekšā? Apsk. I, 346. veļu laikā nesa vecīšiem cieņas Pūrs I, 108. man arī guldāmās cieņas BW. 25089,1 var.

Kļūdu labojums:
25089,1 var. = 25089 var.

Avots: ME I, 395


ciens

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395


cietums

ciêtums [li. kietùmas],

1) das Harte, die Härte:
man tas pasaules labums, tev tas miruoņa cietums Tr. IV, 561;

2) das Gefängnis:
cietumā likt, ielikt, ins Gefängnis sperren; cietumā sēdēt, im Gefängnis sitzen.

Avots: ME I, 397


čīkstēt

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- 2 Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416


cilpa

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382


cilpāt

cilpât (unter cil˜puôt; li. kìlpoti "Schlingen verfertigen"),

1): kad auž ar gaņilku un atspuolei izkrzt se̦ri, tad aude̦klam cil˜pā malas AP.;

2): gehen
- auch Warkl.; slikti uzsieta izkapts pļaujuot cilpā Ahs.

Avots: EH I, 271


cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390


dācīties

dàcîtiês 2 Auleja, -kuôs, -cĩjuôs, sich närrisch, sonderbar gebärden, anders als andere tun: kuo tu dākies, ka[d] tu taids pat vîze kai visi! Auleja. palikt mierā un nedācīties viesa klātbātnē Veselis Sautes kaps. 28. dācījies ar... jaunkundzēm Tīr. ļaudis. Aus *dārcīties (vgl. li. darkýtis "Grimassen sehneiden")? Vgl. aber auch dāks 1.

Avots: EH I, 311


daiļaudzīte

daiļaûdzĩte, die Schöne, das Schönchen, ein schönes, verzärteltes Mädchen: māsiņ, manu daiļaudzīti [Var.: dailaudzīti], kur bij man tevi likt BW. 3511.

Avots: ME I, 431


daiļš

dàiļš: mit auch N.-Wohlfahrt, mit auch Schrunden n. FBR. XIII, 99. - Adv. daiļi,

1): tie vis˙smukāki zirgi, kas tâ daĩļi ne̦s galvu, tâ augsti Salis; ‡

2) dáiľi 2 Zvirgzdine, viel:
d. tu salasēji sēņu. d. atnešu žagaru, nav kur juos likt.

Avots: EH I, 302, 303


dajemt

dajemt Oknist, annehmen: pie pātariem dajēme Sonnaxt. jis cilvē̦ku daje̦m (nimmt einen Arbeiter zur Aushilfe) Kaltenbr. Refl. -tiês, sich einarbeiten, eine gewisse Handfertigkeit erlangen Kaltenbr.: kad zirgam slikti nagi, tad ir dajēmies (ein Geübter) nevar apkaustīt.

Avots: EH I, 303


dalderis

dal˜deris,

1): acc. plur. dalderiņus BW. 25645; sudraba dalderītis BW. 3770 var. sīkajiem dalderiem 31761, 2;

2): daldeŗus mērījuši ne tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma AP. d. - trīs pūrvietas, kad vidīna zeme; kad labāka zeme, tad uz daldera krīt tikat viena pūrvieta; kad pa˙visam slikta zeme, tad daudzi pūrviešu Saikava; ‡

3) alectorolophus minor Ramkau.

Avots: EH I, 304


dalīt

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435


dāraviņas

dàraviņas 2 "?": kur būs likt... māršas d. FBR. XIII, 59 (VL. aus Pilda).

Avots: EH I, 311


darbinieks

dar̂binieks,

1): darbinieki bija tie, kas strādāja muižā. d. gāja katru nedēļu; savas dienas bij nuoliktas Orellen.

Avots: EH I, 307


dargs

dā`rgs,

1) teuer, kostbar:
šinīs laikuos rublis dārga nauda zeltenīte... dārgas naudas sade̦rē̦ta. juo dārgs, juo labs; jio lē̦ts, juo slikts;

2) fig., teuer, wert, lieb:
mans dārgais pestītājs! tava dārgā dvēselīte vidū gaisa plivinās. [Ob mit r. дóрогъ serb. дрâг "teuer" verwandt, oder aus dem Slavischen entlehnt, kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Berneker Wrtb. I, 213 und Trautmann Wrtb. 45.]

Avots: ME I, 448


daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443


dažur

dažur, dažviet od. dažuviet, an manchem Orte, an manchen Orten, in manchen Stellen: zeme bija dažur nepietiekuoši apstrādāta, dažur slikti apsē̦ta A. XVII, 246. nātru kāpuostus dažur sauc par sauti Etn. I, 18. dzejuolī dažviet ir sevišķa sajūsmība. saulīte pārplūdināja vēl dažviet rasainuos krūmus Ramāns.

Avots: ME I, 446



derģis

derģis [od. * derģe?], der Streit, Konflikt, Kampf: tas neizskatījās kâ tāds, kas būtu pārlaidis cīniņu vai sirds derģi A. XII, 174.

Avots: ME I, 457


dēstus

[* dẽ̦stus: dẽ̦stũ likt sē̦klas, Samen in die Keime legen Wolmar u. a.]

Avots: ME I, 464


diedzā

diedzā Lubn., diêdzē C., Sessw., = diegstā (unter diêgsts) ; graudus ielikt d. diêdzêt: auch Iw. (mit 2 ), Linden, Warkl.Refl. -tiês Warkl. "= dîgt".

Avots: EH I, 326



diendusa

dìendusa, auch dìendusis, der Mittagsschlaf: es gulēju diendusiņu; atkrist, nuolikties diendusā (-sī).

Avots: ME I, 483


dievzirdziņš

dìevzir̂dziņš, dìeva zir̂dziņš, ein kleines, rotes Käferchen Etn. I, 109; uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu Etn. IV, 117.

Avots: ME I, 487


dīgle

[dîgle (li. dyglė˜ "Stechbedel"), das Keimen (?): sē̦klu ielikt dīglē Warkh., die Keimprobe machen.]

Avots: ME I, 477


dīglis

dîglis (li. dyglỹs "шип, жало"), der Keim: dīglī [C.] od. dīgļuos likt, die Keimprobe machen U., Ar. slimības dīglis, der Keim der Krankheit.

Avots: ME I, 477


dimba

dim̃ba,

1) das Malheur, Unglück:
re nu, kâ jūs būtu bez manis dimbā iedzīti LP. IV, 219, Etn. I, 59, II, 129, Stockm.;

2) das Gefängnis:
dimbā likt, ins Gefängnis werfen Grünh.;

3) Ochsenziemer
AP.

Avots: ME I, 467


divatne

divatne, das Duo: dievadē̦ls Jānītis re̦dzams vienatnē, nevis divatnē Pūrs I, 117; divatnē (palikt, sarunāties) = divatā.

Avots: ME I, 471


domājums

duõmãjums, das Gedachte, der Gedanke, Einfall: māsiņ, tavu duomājumu, iet pie slikta tē̦va dē̦la! Ltd. 283.

Avots: ME I, 533


drinēt

drinêt, verdorren, verkommen, verfaulen: ja būs slikta dzīvuošana, lai tur puva, lai drinēja BW. I, S. 811, Nr. 206, 6. [Vgl. drunêt.]

Avots: ME I, 499


dūcīt

II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,

1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];

2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523



durtaniski

dùrtaniski 2 Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = durteniski: nuokrist d. uz gadvas nuo zirga. d. ("?") salikt baļķes ebenda.

Avots: EH I, 344


dūša

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530


dusēt

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521



dvālekts

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537


dvalsts

[dvàlsts Jürg. "balsts, Stütze": pielikt linu zārdiem dvalstus.]

Avots: ME I, 536


dvēsele

dvēsele: Demin. dvēseliņa BW. 8526 var.; 10874, 1,

1): auch Manz. Lettus;

2): tāds kâ d., von einem Abgemagerten gesagt
Ruj.;

3): dvēseli likt savā ruokā Richter 12, 3; sein Leben in die Schanze schlagen.

Avots: EH I, 351


dvēzele

dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME I, 538


dvilinkus

dvilinkus, zweifach, doppelt: salikt drānu dvilinkus Grob. n. Etn. IV, 18. [Als Kuronismus zu li. dvìlinkas "zweifach".]

Avots: ME I, 538


dvilinski

dvilinski, gebogen. sodass die beiden Enden zusammenkommen: salikt spilve̦nu dvilinski. t. i., tâ ka abi gali nāk kuopā Usingen.[Aus * dvilincki > * dvilincski?]

Avots: ME I, 538


dzestrs

dze̦strs, kühl: dze̦strā kapā likties. dze̦strs vakars, vējš. dze̦stri sveicu tautas dē̦lu BW. 21070. dze̦stras zemes dibe̦nā BW. 27551.

Avots: ME I, 547


dzīvība

dzîvība, [dzìvîba 2 Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559


ēst

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577


gabalaiņi

gabalaîņi od. gabalaiņu rati, Räder oder eiserne Reifen AP., Räder, die aus Felgen bestehen: gabalaiņi rati, kuŗiem luoki nav liekti, bet salikti nuo izzāģē̦tiem gabaliem A. XII, 868.

Avots: ME I, 578, 579


gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580


gabana

gabana (li. (gabanà "ein Armvoll"), gabans [li. [gãbanas "охапка"],

1) ein Armvoll:
gabana od. gabaiņa - kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306;

2) der Heuhaufen
Lös., Mar., Oppek., Oberkurl.: siens sakrauts gabanās; nu tik vajag tuo ielikt šķūnī Mar. sienu me̦t gabanās Etn. I, 78. viņa sāka piekasīt gabanu ceļus R. Sk. II, 160. es kâ siena gabaniņa BW. 14854. nuo trim siena gabanām sakrauj ve̦se̦lu ve̦zmu AP. kaut man būtu āra pūtusēs kâ siena gabana Druva II, 408. Dafür anderswo gew. guba;

3) im VL. gabaniņa als Epitheton des Schafes:
aitiņ, mana gabaniņa, das Wollichte n. Spr., eher wohl - das Runde (vgl. es kâ siena gabaniņa). [Wohl zu gabals, li. gãbužas "куча, сверток, горсть", gabénti "fortschaffen, bringen", ir. gabim "nehme", la. habeō "halte, habe", wruss. габаць "ergreifen, nehmen" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 28 f., Leskien Nom. 38, Uhlenbeck IF. XIII, 216, K. Meyer IF. XXXV, 235 ff., Trautmann Wrtb. 74.]

Kļūdu labojums:
Vii, 506 = VII, 306

Avots: ME I, 580


gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585


gaisonis

gàisuonis, gàisuons [PS.],

1) ein Windbeutel; ein unruhiger Mensch
Burtn.;

2) slikts gaisuons, schlechtes Wetter
Burtn. n. U. [Zu gaiss.]

Avots: ME I, 588


galanusku

galanusku, Adv., "?": (gabanas kŗaujuot) vajag sacirst klēpi un uzlikt g. Heidenfeld.

Avots: EH I, 379


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


galvgalis

galˆvgalis, galˆvgals, galvgālis JK. VI, 30, das Kopfende: vajaguot zārka galvgalā ielikt naudu LP. VII, 120. kad pavilku galvgalī (paladziņu), tad pietrūka kājgalī BW. 24837. galvgalī, galvgalā, zu Häupten: tad redzēja tā divi eņģeļus... sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12.

Avots: ME I, 597


gan

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599


gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


garšļauku

gaŗšļaũku, gaŗšļaûku C., Dond., gaŗšļaũkus Gr. - Sess., [gàŗšļiêkis Ronneb., Smilt., gaŗšļiêkus Serbig., gaŗšliêku 2 Ruj., gaŗšlauku Dubena], gaŗsļiêku, Adv., der länge nach gestreckt, ausgestreckt, die Länge lang, streckelang: gaŗšļaukus atlaisties, izlaisties, nuolaisties, izstiepties, likties, gulēt, pakrist: kungs likās gaŗšļaukus LP. VI, 392. sāpēs vilks atgūlies gaŗšļaukus VI, 26. viņš nuolaidās gaŗšļaukus uz zemi JR. V, 84. Vgl. gaŗgāzu, izšļauku; šļauka.

Avots: ME I, 608


gaume

gaũme: ielikt gàumē 2 Fest., sich merken. švaka g. (Gedächtnis) palikuse: kuo saka, tūleņ aizmirstu Zvirgzdine. barība (ne)iet gaume, gereicht (nicht) zum Segen, schlägt (nicht) an Erlaa.

Avots: EH I, 387


gaume

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611


gaurīties

[gàurîtiês (?)"sev vairāk gribēt, par citu nelikties ne zinis" Lindenhof.]

Avots: ME I, 612


ģiga

ģiga Mar. "slikts cilvē̦ks".

Avots: ME I, 698


ģīga

I ģīga,

1): raut ģĩgas vaļā Rutzau. rijā kuokles, namā ģīgas BW. 23972, 11;

3): "ein schlechter
(sliktas dabas) Mensch, der viel jammert (čīkst) Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 27;

4) das Flennen
AP., Bers., Fest., Lerus., Sessw., (plur. ģīgas) Lub., Meselau, Zögenhof: galā tuomēr spruka ģ. vaļā, un galvu nuolicis uz piemūriņa, raudāju Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 867. laid nu ģĩgas vaļā! Zögenhof.

Avots: EH I, 428


glaimot

glaĩmuôt, intr.,

1) schmeicheln (sich anschmeicheln Popen):
neglaimuojiet niknam liktenim;

2) bibl., scherzen:
glaimuoja (pasmējās) ar savu sievu I Mos. 26, 8.

Avots: ME I, 621



gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


gosniņa

gùosniņa, verächtlich guosnele, Demin. von gùovs, die junge Kuh: ja saimnieks pirmais jaudājis klēpi nuolikt, tad guovīm būs bullīši, ja saimniece pirmā, tad guosniņas Etn. II, 120.

Avots: ME I, 692


grābiens

grâbiens, der Griff : uz pirmā grābiena laimējuoties LP. V, 1. tas nebij labs grābiens - milzis gar zemi VI, 550. cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50.

Avots: ME I, 642, 643


grēmene

grēmene,

1) vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia)
Kronw. n. RKr. III, 71, Konv. 1, 2 ;

2) [grēmenes Salis], Sodbrennen
Sissegal n. A. XIII, 329 ; [bei L. dafür der Plur. : grēmenes māc. man ir grēmenes (auch grēmiens) Ruj. "slikta dūša"].

Avots: ME I, 652


griba

I griba, [gribe U.], Wille : dē̦ls apprecējies pret ve̦cāku gribu. konflikts starp dažādām garīgām gribām Stari II, 701.

Avots: ME I, 653


grīda

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656


grigulis

grigulis,

1) eine rundgebogene Gänsegurgel, ein Röllchen, worauf Garn gewickelt wird, ein Violchen :
grigulī mē̦dz ielikt graudiņus ; tādu kamuoli ruokā ņemuot izceļas truoksnis Pop., Dond., Ahs. ;

2) die Luftröhre
Dond.

Avots: ME I, 654


grims

grims, böse, schlecht, [andauernd böse, ärgerlich Dond.] : grimi (Var. : ļauni) ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900, 2. grima (Var. : slikta) dzīvuošana BW. piel. 206, 7. grims tē̦va dē̦ls BW. 17723, [24942] grimas tautas 18376. [Zu gremt II.]

Avots: ME I, 655


grobains

grobaîns, uneben, ausgefahren [vom Wege): ceļš tagad grobains - slikta braukšana Drnd.; [in Wandsen grobļains].

Avots: ME I, 664


grūts

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I 4 409, Walde Wrtb. 2 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670


gulenisks

gulenisks: uzlikt kuo guleniski Siuxt.

Avots: EH I, 417


gulēt

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678


gurkste

II gur̃kste Schibbenhof, (mit ur̂ 2 ) Jürg., ein Stückchen Leder (Birkenrinde Laidsen), das, in einen Schuh gelegt, ihn beim Gehen knarren macht: zābakuos ielikta g, tâ ka zābaki ejuot čīkst Baltinow, Llvāni, Warkl., (mit ur̂ ) Serben, (mit ur̂ 2 ) Gramsden.

Avots: EH I, 420


iebandoties

I ìebañduôtiês,

1) ein
bañdinieks werden Sonnaxt;

2) wohlhabend werden
Oberkurl. (Sonnaxt u. a.), "ietaisīt labas strādības meža zemē" Wenden: A. mājās dzīvuodams brangi iebanduojies Grob. tur gan slikti iebanduosies, das Amt wird dir wenig abwerfen Mag. V, 1, 182.

Avots: ME II, 2


iečaukstēties

iečaukstêtiês: "ļuoti slikti!" iečaukstējās ve̦ca balss Ezeriņš Leijerk. II, 134.

Avots: EH I, 507


iedarīt

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs.Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508


iedaža

iedaža,

1) Eingebung, Einfall, Grille
L.: ļaunuo garu..., kas saceļ grē̦ku iedažas Dēmons 54;

2) iedaža, als Imbiss:
iekuod tā˙pat iedažām (pabruokasti), lai sliktās siekalas nuoiet Adsel. In Tirs., Golg. und Irmelau: maizi uz baznīju iedažām līdz paņemt, für alle Fälle mitnehmen;

[3) "Ursache, Grund"
Weinsch.;

4) iedaža "zuweilen"
Tirsen.]

Avots: ME II, 9


iedīglis

iedīglis,

1) der Keim:
sīpuolam ir ie. Windau; ein kleiner Keim Renzen, Trik.;

2) fig., der Keim, die Anlage
Ar.;

3) "das für die Keimprobe gebrauchte Rasenstück"
Meselau: ielikt miežus iedīglī:

4) die für die Keimprobe gebrauchte Saat
Jāsmuiža: linu ie. jau iedīdzis.

Avots: EH I, 509


iedot

ìeduôt,

1) (in die Hand) geben:
man māmiņa pūru deva, atslēdziņas neiedeva BW. 25138. kam māsiņu iedevāt sliktajā vietiņā BW. 25987. ruokā darbu ieduodam BW. 25025. vai tad nu zirgam savu prātu ieduosi? Kaudz. M. 315. gudruos dē̦lus tē̦vs iedevis puodnieka amatā LP. VI, 1, 365;

2) eingeben (von einer Medizin):
slimnieka apakšdrēbes sadedzināmas, un pe̦lni ar ūdeni ieduodami Etn. IV, 115. Refl. - tiês, gelingen, sich schicken U.: bišu dārzu nevajaga par mazu taisīt, tad bites neieduodas Etn. III, 189. ābeļu puotēšana un bites ieduodas Latv. tas neieduosies, das wird sich nicht machen lassen U.

Avots: ME II, 12


iedzīt

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512


iegātnība

iegãtnĩba,

1) die Möglichkeit, ein
iegãtnis zu werden: braucuot tur, kur bagātas meitas vai iegātnības A. XVII, 21;

[2) die Lage od. Wirtschaft eines
iegātnis: slikta dzīve iegātnībā (= iegātnim) Ronneb.].

Avots: ME II, 16


iegrābt

ìegrâbt, ‡

3) hineinscharren:
iegrābj naudu maisā Pas. X, 424. Refl. -tiês,

2): sich so verhauen, dass man sich in Unkosten setzt oder mit jem. in einen misslichen Konflikt great
Segew. u. a.

Avots: EH I, 514


iegrozīt

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515


iegrozīt

ìegruozît,

1) mehrfach hinei -, eindrehen, - kehren;

2) zurecht richten, einrichten:
viss tika tâ iegruozīts, kâ viņš tuo gribēja A. XX, 895. kaut vēl reiz spē̦tu nuo jauna iegruozīt dzīves ceļu, tad tuo gan citādi iegruozītu Kundziņ Kronv. 177. vajaguot iegruozīt... plašu etnogrāfiskuo materiālu krāšanu Etn. IV, 141;

3) ruoku iegruozīt, den ausgerenkten Arm wieder einrichten, einrenken
U.;

4) māju iegruozīt U., den GRund zum Hause legen:
iegruozīt namu uz nuode̦gušiem pamatiem Kaudz. M. Refl. - tiês, sich einrichten: bija tâ jāiegruozās, ka... varē̦tu palikt istabā Alm. vai taču nebūtu iespējams tâ darbiem iegruozīties Poruk.

Avots: ME II, 19


iekārstināt

ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519


iekaut

ìekaût,

1): kuo kungs par daudz iekavis (= piekāvis), tas likts ārstēt Dunika, Frauenb. Refl. -tiês,

1 ): viena daļa grivas iekaujas ("ieskaluojas") pumpja kanniņā Seyershof; mit grosser Mühe hineingelangen
Seyershof: kamē̦r te iekaujas pa mūsu (sc.: staignuo, sliktuo) ceļu iekšā nuo lielceļa...;

2) sich zu schlagen (prügeln) anfangen; sich ans Schlagen (Prügeln) gewöhnen
Siuxt: kad ērzelis iekaujas ar māju zirgiem, tad viņš ir nejauks; kad neiekaujas, tad ir labs.

Avots: EH I, 519


iekļaustīt

III ìekļaustît, hineinstopfen, -stecken Mesoten, "ielikt kuo vidū, iekļaut ar varu" Ramkau.

Avots: EH I, 520


ieklūgāt

ìeklūgât,

1) ["ungewandt, halb glitschend und laut hereinkommen"
Bers., Tirsen]: liela, gaŗa vīra māte ieklūgāja istabā;

[2) "ievilkt spainim klūgu" Siuxt; "klūgām sasiet" Wessen;

3) "in starken Schlucken (etwas Dickflüssiges) hastig und ungewandt hinunterschlingen"
Bers.; "iedzert": iesim uz kruogu ieklūgāt Stuhrhof:

4) ieklũgât gruozu Arrasch, Ronneb. u. a. "salikt gruozam ribas pīšanai";

5) "mehrfach mit einer
klūga oder auch mit einem Knüttel schlagen (indem man es mit einem Ebereschenknüttel tut, vertreibt man böse Geister)" Mar.].

Avots: ME II, 28


iekratināt

ìekratinât: leicht (locker) einschütten Frauenb: šâ tâ iekratināta šķunī labība; "nuo gruopē̦tām stenderēm izņe̦mtus sienas baļķus ielikt atpakaļ" Frauenb.

Avots: EH I, 522


iekupināt

[ìekupinât,

1) "nuolikt kupināšanai": iek. pienu Dond., Lautb.;

2) hineingiessend gerinnen lassen:
iek. putrā kunkuļus Bauske.]

Avots: ME II, 32


iekurināt

ìekurinât, ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ‡ ìekurêtiês. ‡ Subst. ìekurinãjums, = iẽkuri Frauenb.: iekurinājumu vajadzēja nuolikt.

Avots: EH I, 524


ielaiku

iẽlaĩku, iẽlaĩkus, rechtzeitig, vorzeitig: mums šķiršanās būtu vēl grūtāka, ja mēs ielaikus zinātu savu likteni A. XVII, 707.

Avots: ME II, 35


ielenieki

ìelenieki ,* die Strassenjungen, die Strassenjugend, der Pöbel: sliktie elementi ielenieku starpā B. Vēstn.

Avots: ME II, 38


ielīksnis

ielīksnis, niedriges, nasses Land L. [Wohl zu ìelikt.]

Avots: ME II, 39


iemākot

ìemãjuôt: manā kumeļā iemājuojis (hat Wohnsitz genommen) pats liktenis Ezeriņš Leijerk. I, 123.

Avots: EH I, 529


iemākt

iemâkt 2: auch Dunika; tuo man vēl jāiemākst Gramsden. būs labu tiesu iemākuši ebenda. kamē̦r iemâkst, slikti ar juo strādāt Kaltenbr.

Avots: EH I, 529


ieraudzīt

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56


ieraugs

ieraûgs, in Teig eingerührte Hefe: plāceņus ce̦puot mē̦dz iepriekš mazā bļuodiņā raugu ar iejavu likt. kad tas uzrūdzis, tad tuo (ieraugu) liek pie pārējā iejava Kokn., Adsel, Lasd. n. A. XII, 560.

Avots: ME II, 56


ierūpt

[ìerūpt, als ein Gegenstand der Sorgen am Herzen zu liegen anfangen: Didžim tik ļuoti ierūpa par savu likteni Janš. Dzimtene I, 354.]

Avots: ME II, 59


ierūsēt

ìerùsêt, ìerūsît Spr., intr., einrosten: neļaut ierūsēt savam garam A. XX, 626. likteņa atslē̦gas ierūs ar˙vien cietāk dzelzs vārtuos Stari II, 341.

Avots: ME II, 59


iesāķis

ìesâķis,

1) der Anfänger
Wend.;

2) ein Stück Butter, das beim Buttern in den Rahm getan wird:
sviestu daruot pie kreima mē̦dz pielikt gabaliņu ve̦ca sviesta, lai ātrāk saietu; tuo Nīcā sauc par iesāķi Etn. II, 137.

Avots: ME II, 62


iestiept

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


imma

imma, Kaprize, Starrköpfigkeit, [slikta im̃ma, schlechte Gewohnheit Burtneek; "slikta daba, slikts raksturs" Karkel].

Avots: ME I, 707


irbulains

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains 2
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709


izārdīt

izā`rdît [li. išardýti], tr.,

1) trennen:
vīli, drēbes gabala;

2) auseinanderbreiten:
sienu, mē̦slus, re̦lnus. spaiļu izārdīšana pierkrīt sievietēm Etn. III, 103. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu Etn. III, 90;

3) auseinander nehmen, niederreissen:
krē̦slu, gultu. tâ˙pat bij jāduod veltes pie tīši izārdītiem tiltiem BW. III, 1, 62;

4) zerstören:
likt neizārdāmus pamatus Pūrs II, 195. viņš čūskas darbus izārdīs G. L.;

5) geläufig, gewandt sprechen, gut singen:
vai dziedāju, vai runāju, kâ ārdīt izārdīju BW. 411. Refl. -tiês, zur Genüge wüten, toben, sich austoben, sich unabhängig gebärden: kad mežsargi pa pagastu bij izārdījušies... JU.

Avots: ME I, 714


izbažīties

izba˛îtiês, sich zur Genüge sorgen (bekümmern): kuo tur nu izbažīsies (was wird man sich sorgend erreichen) - tik˙pat ne˙viens sava likteņa neizbēgs! AP.

Avots: EH I, 433


izbēgt

izbêgt [li. išbė´gti], entfliehen, entrinnen: lai tā man neizbēdza, sen lūkuota līgaviņa BW. 13389, 7. es būt[u] tautām izbē̦guse BW. 13543, 4. lai zemīte nerībēja, sīvu kungu izbē̦guot 16963. es būt[u] tautas izbē̦guse 13318. es izbēgšu tavus nagus 10288. neizbē̦gams liktenis, unentrinnbares Schicksal. nuo nāves ne˙viens neizbēgs. es izbēgu nuo tautām 13397. Refl. -tiês, gründlich hin und her rennen, gründlich vor einanden fliehen: nu paši nuo sevis e̦sam izbē̦gušies JU.

Kļūdu labojums:
13397 = 13394

Avots: ME I, 716


izbērnoties

izbḕ̦rnuôtiês,

1) "das Kind herausgebären (von einer Kuh?)"
Blieden n. BielU.;

2) izbḕ̦rnatiês 2 Warkl., auseinandergehen:
slikti sasiets rudzu ve̦zums izbē̦rnājas. nuo slapņuma rijas ceplis izbē̦rnājas.

Avots: EH I, 434


izčūkstēt

izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440


izdaudzināt

izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.

Avots: ME I, 725, 726


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izklāpot

izklāpuôt, izklàpât 2 Bers., undicht werden (vom Getreide) Druw. n. Etn. II, 130: [slikta, re̦ta labība, sevišķi auzas rudenī pie saknes pārgumst vai nuolūst un salms ar skaru nuokrīt uz zemes, - izklāpā, pie kam daži stiebri paliek arī stāvuot, kamē̦r "veldzē" visus stiebrus sagāž uz vienu pusi Bers.; izklāpāt Odensee "sasist (labība) veldrē un salauzīt"; vgl. izklēpēt].

Avots: ME I, 752


izkuls

izkuls, izkula LW. 1921, No 39, 3 2 der Ausdrusch: šuogad rudziem labs izkuls RKr. XV, 116. Fig.: pie mums šuogad slikts izkuls arī kramplaužiem B. Vēstn. Auch. izkũlums: izkūlums bijis labs Aps. Vgl. birums.

Avots: ME I, 756


izlaist

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni;

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ;

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa;

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461


izmiekstēt

izmiêksķêt, izmiekšêt,

1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;

2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;

3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.

Avots: ME I, 773


izmuļļāt

izmuļ˜ļât,

1): auch Dunika, PV.;

2) "=izmuļˆķuôt" PV.: mēlneši meitu tâ izmuļļāja, ka nezināja aiz kauna, kur acis likt. Vgl. muļ˜ļât 4.

Avots: EH I, 467


izpeizāt

izpeizât,

1) "izvañdît" Kokn.: i. kārtīgi saliktus salmus;

2) = izpèizêt 2; materiell schädigen Römershof: viņš mani galīgi izpeizāja.

Avots: EH I, 470


izsēt

izsẽt, Refl. -tiês,

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479


izšķirt

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. 1 viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. 1 = Konv. 1 766

Avots: ME I, 811


izsmiekls

izsmiêkls, auch izsmiklis, der Spott: savas mājas guodu izsmieklā likt Neik. būt ļaudīm par izsmieklu Vēr. I, 1246. ja tev nav kauna, tad dabūsi izsmieklu Etn. IV, 29. daži runāja par mērīšanu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 801


izstaltot

izstal˜tuôt ,* gestalten, formen, stattlich machen: grieķu dziesminieki vienkāršuo nuojē̦gumu (μοῖρα) izstaltuojuši par likteņa dieviņu Lautb. dzejniekam trūkst spē̦ka šuo sajūsmu tālāk izstaltuot un izdaiļuot Vēr. II, 729. viņš gribēja dziesmas tâ izstaltuot, ka visi vārdi pie sirds ietu Klaust. izstaltuot sevī savu pasauli Vēr. II, 602. Refl. - tiês, sich gestalten, sich ausbilden: dievu pasaule latviešu apcerē nav spējusi izstaltuoties tik plašuos apmē̦ruos Plūd.

Avots: ME I, 805


izsust

I izsust (li. iššùsti),

1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;

2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).

Avots: ME I, 807


izteikt

iztèikt, Refl. -tiês,

5) sich für etw. ausgeben:
izteicās liets dakteris Pas. VIII, 364; ‡

6) = izliẽlîtiês Auleja: izteicies - slikt būs!

7) nach Herzenslust, zur Genüge sich unterhalten, schwatzen
Salis: meitieši, sagājuši kuopā, nevar vien i. KatrE.;

8) "?": es ar viņu gribēju i. (iztikties) Zaravič.

Avots: EH I, 488


iztelzēt

I iztelzêt Bers., PV., Warkt., = iztelzt: likt teļiem i. visu ķipi piena; "izstrēbt" (mit èl 2 ) Heidenfeld.

Avots: EH I, 489


iztirza

iztirza * Plūd., iztirzãjums, die Analyse, Untersuchung, ERforschung: sacerējuma iztirza, stāstu iztirza Plūd. turpina savu iztirzājumu par minē̦tuo jautājumu Vēr. I, 1289. atlikt nepatīkamu lietu iztirzu uz rītdienu Seibolt.

Avots: ME I, 819


Janis

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96


jāšus

jâšus, jâšu, jâšis Ruj., reitend: jašus (Var.: jāšu) jāju, nepanācu BW. 11076. Sprw.: slikts jāj jašus, labs iet kājām. suola tautas jāšus jāt[i], suola mani zagšu zagt[i] BW. 13384, 4. tagad es e̦smu jāšus, jetzt ich auf dem Pferde LP. III, 61.

Avots: ME II, 107


jaunlaulāts

jaûnlaũlâts, neuvermählt: nuo altāŗa līdz kruogam jaunlaulātie nāca labās ruokās de̦vušies, kâ tās laulājuot saliktas BW. III, 1, 50.

Avots: ME II, 101


jeb

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108


jēga

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs 2 [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I 4 , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111


jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118


jumts

jùmts, auch jumta Gr. - Essern n. BW. 25060, das Dach: jumtu celt, taisīt, uzlikt. kam mums jāiet lietus laikā apakš sveša jumta, kad mums pašiem savs.

Avots: ME II, 119


ka

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129


II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185


kad

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131


kāds

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186


kaibala

kàibala 2 Meselau "slikta ķēve".

Avots: EH I, 573


kaimiņš

kaĩmiņš, [kaiminis L.], f. [kaimiņa Glück II Mos. 3, 22, Ruth 4, 17], kaĩmiņiẽne od. - ņene, - niẽte, [kaĩmĩte Gr. - Essern, Ahswikken, Ober - u. N. - Bartau, Rutzau], kaiminīša, kaimenīša BW. 32878, auch kaiminiece BW. 916, 3692, 14611, 6, der Bewohner desselben Dorfes, der Nachbar: Sprw. labāk labs kaimiņš, nekâ slikts draugs. kaimiņuos, in der Nachbarschaft. dieva kaimiņš, ein Betbruder, Pietist, harmloser Mensch Seew., n. U. Mit kaimiņš wird in Lettg., Bers., Nötk., AP. der Jude bezeichnet: kaimiņš nāk, kuo nu pirksim? Bers. [Nebst li. kaimýnas "Nachbar" zu ciemiņš, ciems (s. dies).]

Avots: ME II, 133


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kakls

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138


kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auchatkamât undiekamât I.

Avots: EH I, 581


kanki

kañki "uz cepļa (žūšanai) likti ve̦se̦li ķiegeļi" Erwalen.

Avots: EH I, 584


kapūne

kapūne, eine Setzangel: abi puisē̦ni gāja kapūnes likt Stabur. bērni (v. J. 1925), S. 353.

Avots: EH I, 587


karme

kar̂me,

1): auch N.-Peb. ("Händel, Streit")
Ramkau ("Vorwand zu Händeln");

2): "eine Krankheit; "
sliktums" Erlaa, Lindelt in Livl.: nuo tā luopiem k. le̦cas.

Avots: EH I, 589


kārnīt

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît 2 Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197


karote

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166


kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


kasenis

kasenis,

1) "weise Butter";
šuo sviestu ē̦duot dažiem ir ieraža tuo kasīt (ne vis atgriezt) un tādu sakasītu uz maizi likt Lasd.;

2) der aus dem Rest des Teiges gebrackene Kuchen
A. XVII, 186.

Avots: ME II, 168


kasi

kasi (unter kasus): k. me̦tas sliktiem zirgiem Alswig, Kalnemois; Mahlup, Schwanb.

Avots: EH I, 591


kāsis

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204


katelēt

katelêt Lubn. "skraidīt; salikt" (?).

Avots: EH I, 592


kāts

kâts: mit à 2 Bers.;

1): milna k. BW. 8076 var. lizes kātu 33560, 1; der Stengel:
puķes k. niedru kātu pātadziņu BW. 33567,3. sēņu kātus 20290; der Stiefelschaft (gew. im Plural) Segew.;

2): der Unterarm
Segew.; kâti, lange Beine PV.: man kāti vairs neklausa Seyershof. likt (sist) suņam pa katiem ebenda;

3): kâtiņš Linden in Kurl., ein gestrickter Pulswärmer;
kâteņš Zvirgzdine "cimda valnītis";

4) bebŗa k. AP., eine gewisse Pflanze (mit süsslichem Stengel).
Nach Lidén KZ. LVI, 211 zu npars. xāda "Besenstiel, quodvis lignum erectum".

Avots: EH I, 606


kāts

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205


kauls

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.;

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916;

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594


kauns

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177


kauss

I kaûss, [kàuss 2 Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I 4 , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178


kava

kava,

1) eine gewisse Anzahl, die Schijcht, der Haufe, die Menge;
["cits citā saķē̦rušies cilvē̦ki" Austriņš M. z. 116]: vista, savu kavu izdējusi, sāk perēt Lub., Druw. uz mūriņa ve̦se̦la kava cimdu Serb. trīs kavas latvisku priekšrakstu U., drei Schichten (Lagen) lettischer Vorschriften (auch von Webern gebraucht U.). kavās, schichtenweise Ar.;

2) der Stich beim Kartenspielen
Serb.;

3) ein Spiel Karten
C.;

4) der Schlag, die Art, Gattung:
viņš nuo nelabas kavas [Lis.], Mar. n. RKr. XV, 118. viņš ievedis sievu nuo sliktas kavas Aps. mums laba kava guovu Druw.;

[5) kava, kavs, ein Band (30 Stück)
Ronneb.;

6) kava, ein Hufeisenkomplekt, d. h. 4 Hufeisen
Wid. Wenigstens in den Bed. 2 und 4 zu kaût.]

Avots: ME II, 180, 181


ķegna

ķe̦gna, das Wurzelende eines Baumes an den Sparren des Lubbendaches: jumtiem se̦nākuos laikuos ņēma spāres ar ķegnām ; egli, kur,ai (viņu izruokuot) apcirta visas saknes un tikai vienu re̦snākuo atstāja, uz kur,as lubstājus uzlikt Konv. 2 1509. [Vgl. ce̦guone.]

Avots: ME II, 359


ķēpa

‡ II ķẽ̦pa Grawendahl, Ohlenhof "guba, statiņa": ābuoliņš salikts ķē̦pās; ķē̦pa (neben öfter gebrauchtem ķē̦rpa) Lems., ein Gerüst zum Trocknen von Klee.

Avots: EH I, 699


ķepals

ķe̦pals, ķe̦pala Lautb., Katzd.,

1) auf Kohlen gebratener Teig
L., Lautb., ein grosses Stück Brot: rau, kādu ķe̦palu tā iede̦vusi bē̦rnam Lautb.;

2) ķe̦pals, schlecht ausgebackenes, nicht aufgegangenes Brot
Gold.;

3) eine weiche Masse, z. B. Lehm, Teig:
[sniega ķe̦palas (= pikas) Janš.] paņem kādu ķe̦palu mālu mīklas Naud., Bers.; ein Kuhfladen L., Lautb.;

4) ķe̦pala zeme, klebriger Boden:
ķe̦pala zemē slikta rāceņu ņemšana Dond.;

5) ein körperlich Wohlgeratener, Korpulenter
Naud.: bē̦rns jau labs ķe̦pals paaudzies Etn. II, 177, Dobl., Wurzau. [In der Bed. 1 - 2 aus li. kẽpalas "Laib"; in der Bed. 3 vgl. ķe̦pa 2.]

Avots: ME II, 366


ķereksis

ķereksis Dahlen, eine nicht abgedämmte Stelle im Fluss: visā upes platumā paliktu caurbraukšanai 3 neaizdambē̦tas vietas ķerekši J. Siliņš Latvijas zivis 35. Vgl. ķērksis 1.

Avots: EH I, 696


ķert

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. 2 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370


ķīla

I ķìla: ķīlām atzlikt, verpfänden P. Allunan. upe vēl bija le̦dus ķîlā 2 Salis, der Fluss befand sich noch unter der Eisdecke.

Avots: EH I, 706


ķimpulis

ķimpulis, ķimpulis,

1) ein kleines, rundes Hölzchen:
še tas pats alkšņa ķimpulītis - taisi tapiņu Siuxt, Frauenb. paņem tuo ķimpuliņu un padze̦nā zuosis nuost Naud. ve̦zmu ar ķimpulu sagriezt cieti Frauenb.; auch längere Stäbe: skribas - vairāki gaŗi ķimpuli sapīti kuopā, kas tad tuop uz ratiem un ragavām likti Etn. II, 177;

2) ein Stückchen, Fetzen:
stienis sadruozīts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1. vedēji dancuoja, ķimpuļi [Bedeutung?] skanēja BW. 24200;

3) Spitzenklöppel
L.; [ķim̃pulis Nigr., = pabulis (Knoten im Garn od. Zeug).]

Avots: ME II, 381, 382


ķirpa

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa 2 Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385


ķirpis

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385


ķīvēt

ķĩvêt, -ẽju, tr., keifen, schelten, rügen Smilt., [Wolm.]: pircējs ķīvē Brencīša kungu, ka tādu sliktu zirgu iedevis Etn. III, 28. Refl. -tiês, untereinander streiten, zanken, hadern: apenītis ar miezīti meža malā ķīvējās. [Nebst. li. kỹvoties "ссориться" aus mnd. kiven dass.]

Avots: ME II, 390


klabata

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207


klada

[klada, das Gefängnis: jālien kladā iekšā Janš. Dzimtene 2 II, 295. kladās ielikt Weinsch., in den Block legen. - Wolm. aus poln. kłoda "Klotz" entlehnt.]

Avots: ME II, 208


kladēt

[kladêt Selg., Wandsen, = sviest; in Stenden = kŗaut, likt: vēžu bija tik daudz, ka sākām tuos kladēt ce̦purēs. juo šis bļauj, juo es šim tik kladēju pa galvu. - Aus r. кладу "lege"?]

Avots: ME II, 208


klaja

klaja,

1) ein freier, offener, leerer Raum, die Fläche, die Leere:
pagalmā tāda klaja, ne tur mieta, ne tur staba BW. 13730, 29. dievs, nedevi tādvu klaju, kāda klaja tai sē̦tā: ne mietiņu neatradu, kur piesiet kumeliņu BW. 19025. nav viegli dzīvās zemes klajā par dzīvu palikt mūžudien Egl. un debess zūd aiz tumšuo velvju klajām Duomas II, 448;

2) das Offene, Freie, die Öffentlichkeit:
se̦gluot savu zirgu un izjāt klajā Rainis. nuoslē̦pums nāk klajā, das Geheimnis kommt ans Tagelicht; grāmatu laist klajā, ein Buch veröffentlichen; grāmata nākusi klajā, das Buch ist veröffentlich worden. Zu klajš.

Avots: ME II, 209, 210


klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216


kleknēt

kleknêt [Erlaa], Bers., - u [od. - ẽju], - ẽju, = klaknēt: slikts, pe̦lē̦ks zirgs klenk aparā zem kuoka LA. kuo tu klekni Blaum. te jau nezin cik labi kleknēt, kad bikses slapjas Vēr. II, 1202. [dzē̦rājs kleknē kruoā jau vairāk dienu Wessen.]

Avots: ME II, 221


klemst

II klèmst 2 : pa sliktu ceļu dagāja k. Warkl.

Avots: EH I, 614


klunkurēt

klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit ), Lubn., Saikava (mit ùn 2 ), Schujen (mit un̂ 2 ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn 2 ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt 2 Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623


knībeklis

knîbeklis 2 eine Vorrichtung zum Krebsen: vēžus mē̦dz ķert ar knībekli, tas ir ieplē̦stu kuoku, kuŗā šķersām ielikts sprunguliņš Dond. Zu knebt. [Reimwort zu gnībeklis.]

Avots: ME II, 247


knipeles

knipeles, eine Art Spitzen (?); "nuokars, ruotājums" Wessen: blūze ... aplikta jaunām knipelēm Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82. micīti sudrabiņa knipelēm BW. 24463, 1. tu, meitiņa, pasmējies zem baltām knipelēm; dažu dienu nuoraudāsi knipelītes valkājuot 24812. Aus balt.- d. Knüppel, s. Schwers. Unters. 54 f.

Avots: EH I, 631


knupis

knupis,

1) ein zusammengebundenes Tuch, in dem etwas getragen wir; ein kleiner Packen
U., Grünh.: viena kārta mugurā, uotra knup'itī Degl.;

2) der Zulp für Säulinge
U., Gr. - Sess.: meta baltu maizi un cukuru, kuo bērniņam likt knupī BW. I, S. 181. [Aus nd. knupp "Knupf, Knüpfel, Bündelchen" bei von Gutzeit II, 66.]

Avots: ME II, 250


kolmaka

kol˜maka Seyershof "?": guovis tâ kâ kolmakas sliktas (mager). Vgl. kalmaka.

Avots: EH I, 638


kolstets

kolstets: kol˜steris Lems., Salis: k. ir tāds lieluos kauluos, izdilis un slikts (mager) Salis. apprecējusi tādu lielu kolsterl, kas ne pēc kuo neizskatās Lems. tuo kolsteri nav kuo jūgt ilksīs: tik un tâ viņš ve̦zumu nepavilks.

Avots: EH I, 638


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


kopt

kùopt,

2): k. (füttern)
luopus (mit 2 ) Frauenb., Iw. savu amatu k. (= sava amata nuozarē strādāt) Frauenb. labību k. (= salikt statiņās jeb gubās tīrumā) AP. namu, kuŗā ļaudis kuopa savas sanāksmes Anna Dzilna 22. Refl. -tiês,

3) an Körperfülle zunehmen
Kaltenbr.: nuo raušiem smagi kuopjas teli. - Zur Etymologie s. jetzt Studi balt. IV, 137 f.

Avots: EH I, 688


kraiška

kraiška Bērzgale, kraišks ebenda, Abgeschöpftes (kraistījums), abgeschöpfte Sahne: nuostādīja piena puodus uz pada kraiškam. šuovasar mazs kraišks. nuo siltā vietā nuolikta piena tika maza kraiška. In Schwanb. wird so der Plural kràiški 2 gebraucht.

Avots: EH I, 640


kraķēt

kraķêt, - ẽju, auf ein Gestell (kraķi) bringen, aufstecken, ābuoliņu, linus u. c. uz kraķiem likt Gold., Wid.; [auch kraķinât) Garn auf den kraķis II 3 wickeln Neu - Bergfried]. Vgl. kraķuôt.

Avots: ME II, 256


krašņa

‡ *krašņa (mit ā zu lesen?) "?": gaļa ir salikta krašņā ("vietā, kur tuo žāvē") Druw.

Avots: EH I, 643



kratināt

kratinât, ‡

2) "ielikt guļkuokus stabu gruopējumā" Frauenb.;

3) füttern (Menschen und Tiere)
Frauenb.: tā cūka ē̦d tik daudz, ka kratinādams nevar piekratināt.

Avots: EH I, 643


kraut

kraũt,

1): k. līdumu - auch Ramkau. Refl. -tiês,

1): sniegs kraujas Segew., es schneit sehr dicht.
klints tam pretī kraujas Kr. Barons;

2): sich werfen
("sparīgi likties"): saimnieks kraujas iekšā ūdenī līdz vidučam Seyershof;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 644


krautis

kŗaûtis 2 (nom, pl.) [Nikrazen, kŗaũtis Gr-Essern], kŗaûtes 2 [Līn.], Essern n. U., der Wagenkorb, der Oberteil des Wagens, der auf den Achsen ruht Nigr.: kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš. maisus iekŗāva ratu kŗautēs Apsk. [pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene 2 I, 148.] Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 296


kreimele

krèimele od. krèjuma sakne, Fettkraut (pinguicula vulgaris) Kav. krèimene, Maiblume, Maiglockchen (convallaria majalis): kreimenes duodamas guovīm, kad tām slikts piens Etn. III, 160.

Avots: ME II, 271


kreiss

krèiss, der linke: pa kreisuo ruoku od. pa kreisi ruoki, links. Sprw.: katram sava labā un kreisā puse. likties uz kreisuo ausi, sich hinlegen. ar kreisuo kāju nuo gultas kāpt, mit dem linken Fuss aus dem Bett steigen, missgestimmt sein. kreisā puse od. kreisie, a) die linke Seite, b) die Linke (im Parlamenf); galējā kreisā, die äusserste Linke. [Nebst li. krèisa "порок, недостаток" zu kreĩlis (s. dies); vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 13,]

Avots: ME II, 271


krekls

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272


kreteņu

kreteņu sẽ̦ta, = "sē̦ta, kur šķilas cita uz citas saliktas virsū."

Avots: ME II, 274



kristingi

kristingi, Adv., kreuzweise Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine n. FBR. X, 33: k. salikt kājas Zvirgzdine.

Avots: EH I, 655


krīts

krîts,

1): varēšuot sist vardes ..., likt pie krītiņiem un celt laukā vai simtu (sc.: vēžu) Jauns. B. gr. 3 II, 67; 2): auch Sussei, ("tīkla veids") Oknist.

Avots: EH I, 657


krīzdogs

krĩzduôgs: galvā ganiņam bij nātna k.

Siuxt; ein grosses Schultertuch für Frauen
(mit ) Frauenb.; "ein Tuch, wenn es umgelegt auf dem Rücken ein Dreieck bildet" Frauenb.: kad tâ apse̦dz (sc.: lakatu) uz stūŗiem, tad ir k. liela bij zīdene, ka varēja likt krīzduogā; lielais k. Lesten n. FBR. XV, 31, ein Umlegetuch; krĩzduôdziņš 2 ebenda "ein Tüchlein".

Avots: EH I, 657


krumpa

krum̃pa: auch Für., Salisb.; vienu krumpu brunču liku (Var.: vilku) BW. 10651. krumpu brunči Azand. 22. liktā k., eine gelegte (breite, flache) Falte Seyershof; vilktā k., eine gezogene (runde) Falte ebenda. Nach Sehwers Unters. 59 aus nd. krumpe "das Einschrumpfen von Wollenzeugen".

Avots: EH I, 659


krustiem

krustiẽm, Instr. Pl. von krusts, auch krustãm, krustẽm, krustim, krustis (Instr. Pl.), kreuzweise: es savam kumeļam krustiem jūras sienu pļāvu BW. 28626. zaķim pārplīsuse lūpa krustim pušu LP. III, 98. mazs, mazs dīķītis, krustis pāri laipiņa RKr. VII, 978. krustiem (krustim, krustis), šķē̦rsām, kreuz und quer: muļķītis muldījās pa mežu krustiem (-im IV, 26), šķē̦rsām LP. V, 234. kur lai sagudruo, kad ne krustim, ne šķē̦rsām nezin. krustis kauli, šķē̦rsis kauli, pati miesa cauri spīd (Var.: krustim, šķē̦rsām kauli likti, pate miesa spīdēt spīd) RKr. VII, 647.

Avots: ME II, 289


krūza

krũza, krũze [Wolm.], Demin. verächtl. krũžele, ein irdener Krug: salde̦ns alus krūziņā. krūziņu likt, einen irdenen Krug - namentlich auf den Magen - legen - eine Volkskur: vainīguo vietu nuobrauka un nuoliek ar krūziņām Etn. II, 162. [Nebst li. krúzas und estn. (k)rūź aus mnd. krûs "Krug."]

Avots: ME II, 293


kuce

kuce,

1): auch Bērzgale, Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.; ‡

2) = kucĩte (unter kuce) b Nautrēni: k. ir kuoka klucītis ar caurumu vidū, piesiets dzirnakmeņa virsējai pusei, lai šai caurumā varē̦tu ielikt milna apakšējuo galu; piesien kuci pie dzirnavu stīpas. - kucīte a: auch Kaltenbr., Kurmene, Stom., Wessen; kucīte b: auch Lixna, Saikava.

Avots: EH I, 666


kūlis

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335


kunkstēt

kuñkstêt, [kun̂kstêt Serbigal], -u, -ẽju, intr., stöhnen, ächzen, wimmem: viņš sāpēs kunkst un vaid. uz sliktu laiku vē̦de̦rs kunkstuot Etn. II, 72. [Zu ai. kun̂jati "stöhnt" (s. Fick Wrtb. I 4, 21), wenn le. kunks- hier auf kungs- (vgl. kungt) zurückgeht.]

Avots: ME II, 315


kunkulis

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316


kurls

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323


kurnēt

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt 2 Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324


ķūtains

ķūtaîns, streifig (vom Vieh) Ruj. n. U.; bunt Karls.: caur tuo debess (dekorācijā) uz tik mazas skatuves izskatās ķūtaina kâ nuo šauriem dēlīšiem salikts parkets Dz. Vēstn. [Beruht auf estn. küüt "streifig."]

Avots: ME II, 393


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lāga

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437


lai

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401


laicīt

làicît 2 Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401


laide

laide,

1) der Flintenschaft
Gr. - Essern: [spēcīgs laides belziens Veselis Saules kaps. 126]; s. laida 3d;

2) [laĩde], der Rheumatismus
N. - Autz;

3) laides, der Rockschoss;
[laĩdes Bauske, = laida

I 3a];

4) ein leichtes, lustiges Leben:
bet tad nu viņam gan ir laide Tirs., Bers. līgaviņa laides raud; kādas laides tev vajag? BW. 22756, 1;

5) der Zins der Freibauern:
lielie laides saimnieki, kas darbuos negāja, sāka lasīt luopā spuožus dāldeŗus, ar kuo laidi samaksāt Druva III, 497. zemnieki grib palikt uz laides R. A. 259a. [Wohl zu laîst.]

Avots: ME II, 402


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


langadžu

lañgadžu od. langažu luogs, luogi, ein Kinderspielzeug aus Pergeln: pār gaŗākuo skaliņu (ruokturi) salikti šķē̦rsām divi citi tâ, ka visi trīs krustuojas vienā punktā, un starp viņu galiem var iepīt c,eturtuo un piektuo skaliņu Dond. tur būs mūsu kungam lambedžu (Var.: langadžu) luogi BW. 20366, 1.

Avots: ME II, 420


lāpsa

II lāpsa, die Stelle: šogad slikta zâle, pļavas lāpsām (stellenweise) plikas. lāpsām meža izde̦gusi Laud. [Wenn von einer Bed. "Stück, Fetzen" auszugehen ist, zu lãpît I; und zu r. лáса "Fleck von länglicher Form, Streifen"?]

Avots: ME II, 440


laža

II laža, der Fehler, die Gebrechlichkeit der menschlichen Natur L., Gebrechen: [tam jau ir laža gultā mīzt Trik.] daudzām ļaunām ligām, miesas lažām Rainis. šī pārgalvība nenāca vis nuo sliktas lažas, bet nuo neapduomības DL. viņam ir tā laža allaž "zināms" sacīt L. [Nach Prellwitz Wrtb. 2 267 (mit ž aus dj) zu ngr. λἀϑος "Fehler (?); eher wohl zu mnd. lak "Fehler, Mangel, Gebrechen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4, 356).]

Avots: ME II, 434


leģēt

leģêt NB. "schlagen": l. pa kājām. Aus d. legen? Vgl. zur Bed. le. likt 7.

Avots: EH I, 731


leka

I le̦ka,

1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];

2) der Fuss eines Strumpfes;

[3) Handgelenk:
de̦l˜ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].

Avots: ME II, 448


ļeka

III ļe̦ka,

1): auch ("kāja") Lems.; laist ļe̦kas vaļā - auch Ar., Dunika, Lems., PV.; likt ļe̦kas vaļā - auch Frauenb.

Avots: EH I, 770


ļekata

I ļe̦kata,

1) der Fuss
[Gramsden], Bārda: [likt (um Mitau) oder taisīt (Stenden) oder laist ļe̦katas (=ļe̦kas) vaļā Siuxt, Nötk., MSil., Nitau, Wenden, Roop, Ronneb., Serben, Schujen, Sessw., Fehsen, N.-Schwanb., Peb., Schrunden, Doblen, Naud., Sessau, Wilzen, Irmelau, Dselden, Ober-Bartau, Grünh. oder aizlaisties ļe̦katu ļe̦katām Schwitten oder aizskriet ļe̦katās um Mitau; ļe̦kata, das Bein eines Hasen Wilsenhof];

2) der Springer:
šādu apgausinātāju krupi dēvē arī par ļe̦katu māti, par augstlēcīti LP. VII, 320.

Avots: ME II, 534, 535


lemt

lem̃t [li. lémti, "bestimmen"] PS., Kand., [Bl. lem̂t Serbigal, Linde, Kl., Nerft, Kr. lem̂t 2 Tr., Līn., Salis, Ruj.], lèmt C. [li. lem̃ti in der Gramm. von Jaunis 136], lemju, lēmu,

1) jemandem bestimmen, festsetzen, namentl. das Schicksal:
kam Laimiņa man[i] aizmirsa, labu mūžu nelē̦musi BW. 9187. Laima lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam BW. I, S. 116. kad le̦mtā diena pienāca LP. VII, 523. ja liktenis lēmis, ka būs aiziet tālu;

2) bestimmen, (ein Urteil) fällen:
sle̦pkavam lemiet tiesu un suodu Dünsb.; sprieduma lemšana Konv. 2 7;

3) urteilen, eine Schlussfolgerung ziehen:
kad es re̦dzu un dzirdu, ka ik˙dienas cilvē̦ki mirst, tad es le̦mdams duomāju: visi cilvē̦ki iraid mirstami G. Iv, 15;

[4) prüfen
St.;

5) schätzen (Waren);

6) wahrsagen;
zīmes lemt St., Zeichen deuten;

7) Böses wünschen
Für. I.] Refl. - tiês,

[1) lem̂ties 2 Ruj., zwecklos, sinnlos od. erfolglos sich abmühen:
kuo tu tur lemies? viņš tur lēmās visu dienu, bet ne˙kas neiznāca;]

2) "?": lemies, daries mietā, ne pie luopa (cilvē̦ka) auguma Tr. IV, 246. Subst. lēmẽjs, der Bestimmer:
likteņa lēmējs; der Abschätzer, Schiedsmann: lēmējs nuolemj padarītuo skādi Ahs.; lemšana, die Bestimmung; lē̦mums, der Beschluss, die Bestimmung: gudrāks Laimes lē̦mumiņš par visiem paduomiem BW. 9167, 1. [wohl zu slav. lomiti "brechen", le. limt (s. dies) usw., s. Leskien Abl. 333, Zubatý AfslPh. XVI, 398, Bezzenberger BB. XXVI, 167 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 224 f., Berneker Wrtb. I, 731.]

Avots: ME II, 450


lēpa

I lẽ̦pa, [lê̦pa Kr.], ļē̦pa Peņģ.,

1) [lè̦pa 2 Mar., ļē̦pa Alswig], die Pfote [Infl. n. U.]: čuči, guli, lāča bē̦rns, platajām lēpiņā! BW. 2105, 5 [aus Mar.];

2) [lẽ̦pa Bl.], Huflattich (tussilago farfara) Mag. IV, 2, 89; baltās lē̦pas, Seerose (nymphaea); dze̦lte̦nās lē̦pas, [lẽ̦pu lapas Arrasch, Ruj.], Teichrose (nuphar) RKr. II, 74. baltās lē̦pas un dze̦lte̦nās lē̦pas duod guovīm, kad viņām slikts, sūklains piens Etn. II, 163; mazās lē̦pas, Froschbiss (hydrocharis morsus) RKr. II, 72; mazā ūdens lē̦pa, Laichkraut (potamogeton natans) Mag. IV, 2, 28. Zu lēpe.

Avots: ME II, 461


lepns

le̦pns [li. lepnus "verwöhnt" Lit. Mitt. I, 389.],

1) stolz, hochmütig (eine dem echten Letten verhasste und daher von ihm in vielen sprichwörtlichen Redensarten verspottete Eigenschaft):
le̦pns kâ pāvs od. kâ vācu nabags od. kâ muižnieka staļļa puisis. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. lai dievs duod bagātam palikt, bet le̦pnam ne. Als Verwünschung: kad tu le̦pns paliktu! dass du stolz, hochmütig würdest! ir čigāns lādē̦dams saka: lai dievs tev duod le̦pnam palikt!

2) prächtig, herrlich:
tē̦vs meitām gaida le̦pnus znuotus LP. IV, 184. svinēja le̦pnas kāzas VII, 514. atbrauc kungs le̦pnā kartītē IV, 184. atrada le̦pnu juo le̦pnu pili VI, 757. [Zu lept.]

Avots: ME II, 452, 453


lēze

[I lẽze, die eingefahrene Wagenspur: pa kaimiņu ceļu slikta braukšana, dziļas lēzes Jakobshof. Wohl aus dem Niederdeutschen (vgl. as. wagan - lêsa und mhd. leise "Geleise").]

Avots: ME II, 464


lēzēt

I lẽzêt,

1): "zināmu daudzumu dziju krustiski likt" Seyershof;

2): vadu l. laivā Segew.;

5): viel sprechen (besonders beklatschend)
AP. (mit ). Subst. lē̦zē̦tājs Grausden, ein unberufener Sittenrichter;

6) "?": mazgramzdnieki runājuot "lē̦zē̦dami" FBR. IX, 90;

7) "?" FBR. XI, 81.

Avots: EH I, 740


licējs

licẽjs,

1): pūreņa licējeņa BW. 4895. gre̦dze̦na licējiņš 6255; ‡

3) "kas mē̦dz likt 7", ein Raufbold
Saikava: tu ne˙maz tik liels l. neesi.

Avots: EH I, 740


licējs

licẽjs,

1) wer etwas hinlegt, hinstellt:
ē̦dat pašas licējiņas BW. 13250, 14; pamata licējs, der Gründer; kāršu licējs, wer nach Karten weissagt: vilnas zeķes atde̦vuse kādai kāršu licējai BW. 20536, 1; ragu licējs, der Schröpfer;

2) der Befehlende, der Bestimmer;
namentl. in der femininen Deminutivform licējiņa, Beiname der Laime als Schicksalsgöttin: Laimīt, mūža licējiņa BW. 8588. [Zu likt.]

Avots: ME II, 465


licelēt

licelêt Warkl. n. FBR. XI, 121, Iterativform zu likt.

Avots: EH I, 740


liciens

liciêns, der Hieb U., Spr. [Zu likt.]

Avots: ME II, 465


licin

licin, licen, legend, bestimmend, zur Verstärkung von likt: vai man bija dievs, laimiņa kâ licen nuolikuši BW. 18075.

Avots: ME II, 465



līdzos

lĩdzuôs: likt divus kuokus l. grāvjam pāri Seyershof.

Avots: EH I, 747


lieks

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496


lieku

lìeku, lìekus, Adverb, von lìeks, extra: lieku pe̦lus klātu likt BW. 4405.

Avots: ME II, 497


liekulis

lìekulis,

1) der Heucher;
zu liktiês;

2) ein Überflüssiger, Überzähliger
Biel. n. U.; zu lieks.

Avots: ME II, 497


liels

liẽls: auch Kurs., Lesten, Neuenb., Puhren;

1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;

4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;

7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;

8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;

9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;

11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;

12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.

Avots: EH I, 755


lieta

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506


lieve

II liêve Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, eine Stelle im Baum, wo die Jahresringe infolge eines schlechten Wachstums sehr schmal sind: slikti kuoki ir arī ar "lievi" Ceļi VIII, 200.

Avots: EH I, 758


liga

liga (li. ligà "Krankheit"),

1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;

2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;

[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].

Avots: ME II, 466


likma

likma,

1) die Bestimmung:
tā jau paša dieviņa likma Naud.;

[2) "ein Fuchs - oder Iltisköder"
Morizberg;

3) "(nuo)likums": tu aiztiec manu likumu Sessw., Kalz.] Zu likt.

Avots: ME II, 467


likums

likums,

1) was man gelegt hat od. was gelegt worden ist:
uguns vienādi atruonas akmenī kâ ar ve̦lna likumu tuoreiz ielikta, das Feuer befindet sich noch immer in dem Stein, seitdem es der Teufel dorthin gelegt hat LP. VII, 1180. es tavu likumu nevaru atrast U., ich kann nicht finden, was du weggelegt hast. atradīsi rīta māli vakarēju likumiņu BW. 3582;

2) das Festgesetzte, Befohlene, der Befehl, die Bestimmung:
izpildīju tikai saimnieka likumu, ich habe nur des Wirts Befehl erfüllt Janš. dieviņ, tavu likumiņu! BW. 16713. vienam būšu, ne visiem pa Laimiņas likumam 1946. Sprw.: dieva likums, paša tikums, die Ehe ist das Produkt der Bestimmung Gottes und der eignen Wahl, des eignen Gefallens;

3) das Gesetz:
likumus duot, ievē̦ruot, kājām mīt.

Avots: ME II, 470


litkans

litkans, ein grosse, plumper Mensch Dahlen n. Etn. IV, 130. [Ableitung von liktas "stilbi" Saikava (< russ. лытки "Beine") ?]

Avots: ME II, 475


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


loma

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526


lumstot

II lumstuôt "aude̦kla pavedienus izšķirt ar lumstiem" Tirs.; ("lumstus (aude̦kla) starpā ielikt" Lis., Jürg.).

Avots: ME II, 513


lustains

lustaîns, voller Trespen, trespenreich: rudzi vietu vietām gluži slikti un lustaini Balss.

Avots: ME II, 516


lūzt

lûzt (li. lúžti), lûstu, lûzu, intr.,

1) brechen:
kuoki, zari lūst. sirds lūst. kājas aiz nuoguruma tīri vai lūza Lautb. tam jānuotiek, vai lūst, vai plīst, das muss um jeden Preis geschehen. kur sāk tā pielikt ruoku, tur darbs kâ lūzdams lūst, da geht die Arbeit herrlich von statten Stari II, 205;

2) niederkommen, gebären.
Subst. lûzẽjs, wer od. was bricht: kam tu lūzi, uozuoliņ, vai nav kuoku lūzējiņu? lûšana, das Brechen; lûzums, das Gebrochene, das Gebrochensein, der Bruch. (Zu laûzt (s. dies).]

Avots: ME II, 521


maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549


mainīgs

maĩnîgs, veränderlich: cilvē̦ka prāts, laiks ir mainīgs; mainīga parādība Stari II, 290. bezgalīgi mainīgus veidus viens un tas pats priekšme̦ts var manās acīs pieņemt Plūd. vienumē̦r ir bijis ļaužu liktenis mainīgs Adam. bet arī Gaimas jēdziens ir mainīgs A. XVI, 536.

Avots: ME II, 550


mājotne

mãjuotne ,* die Behausung, das Haus, die Heimstätte: tev mūsu mājuotne par sliktu bij Asp. dievu mājuotne MWM. VI, 204. brīvības mājuotne Janš. biederības jaunā mājuotnē RA.

Avots: ME II, 578


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


malks

màlks [auch C.] (li. malˆkas), [malˆks Bl.], màlka PS., malˆka 2 Kand., der Schluck, Zug: [vienā malkā izdzert U., in einem Zuge leeren. es tā alus nuodzēruos pa mazām malciņām U.] pasniedzi malciņu ūdens. dzer, mutīte, pilnu (Var.: gaŗu, lielu) malku! BW. 19596. Fig.: sūrais likteņa malks iztukšuots Aps. dzert dzīvību un gaismu pilniem malkiem Vēr. II, 172. [Wohl zu sloven. mláka "Lache, Pfütze", urslav. *melko "Milch", gr. μέλχιον· χρήνη Hes., s. KZ. XLIV, 66, Berneker Wrtb. II, 34 und 72, Petersson Heterokl. 239.]

Avots: ME II, 558


manīt

manît, Refl. -tiês,

2) sich merken (wahrnehmen) lassen
Auleja: jū (= jau) manās, ka līt[u]s būs. te manās, nez kas sāp vis; "likties">likties" Sonnaxt: man manās, ka ...

Avots: EH I, 782


māraliņa

māraliņa, Name einer Kuh: māmiņai pavaicāju, kuo telītēm vārdā likt. kas bij raiba - raibaliņa, kas sarkana - māraliņa BW. 32422, 5. viena pate man telīte, māraliņu (Var.: ziedaliņu) vārdu liku,... vairumiņa gribē̦dama 28961

Avots: ME II, 583


mārks

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks 2 Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mazs

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni;

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788


mazs

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I 2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574


mēdzele

[mẽdzele "ein leiblich verkommenes Lebewesen": teļš, kas slikti dzirdīts, ir mēdzele Nötk.; wohl aus * mērdzele, vgl. mē̦rga

II.]

Avots: ME II, 612


meita

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593


mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614


menturis

me̦ñturis, der Quirlstock, das Maischholz: me̦nturis, taisīts nuo egles kuoka, tiek lietuots putru vāruot, lai puodā milti nepaliktu mazuos klucīšos Adsel. Vgl. meñte [und das echt le. mieturis].

Avots: ME II, 602


mērce

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


metināt

metinât,

1): auch (schweissen)
Assiten, Frauenb., Oknist; (anstücken) AP.: ja ē̦ku ceļuot baļķe ir īsāka par vajadzīguo gaŗumu, tai metina klāt uotru baļķi;

2): "Strafe geben"
Für.: nu būs man jāmetina par tādu izrunu; "naudu salikt kuopā" Frauenb.; ‡

3) überwendlich nähen
Salis; flüchtig (nachlässig) nähen Seyershof; nachlässig (pavirši) binden Auleja; ‡

4) "aizmest, likt mesties" Kaltenbr.: ja izkapti metina aiz kāda kuoka ... Kaltenbr. m. kāju aiz sē̦tas mieta Oknist. šis ar tādu līku kuoku metina man aiz kājas, grib paraut gar zemi Sonnaxt.

Avots: EH I, 803


mežģēt

mežģêt, -ẽju, tr.,

1) verrenken, verstauchen:
kāju, ruoku. pēc kāda kājas mežģējuma man nācās sešas nedēļas palikt istabā Dz. Vēstn.;

[2) "siet, cilpuot";

3) "jaukt" Wessen].

Avots: ME II, 610


midzine

midzine, eine gewisse Blume Zvirgzdine: kad bē̦rni neguļ, vajag midzini likt ze̦m galvu, - tad gulēs.

Avots: EH I, 811


miera

‡ *mìêra, nur in der Redensart nelikt miêra "nicht in Ruhe lassen" Sonnaxt (sonst auch hier nur miêrs).

Avots: EH I, 825


miers

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654


mietēt

II mietêt, pfählen (mietus likt) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Vgl.apmietêt.

Avots: EH I, 826


mīlēt

mĩlêt,

2): viņai tas mīl, ka visu izstāsta Frauenb. nemīl ne˙kas runāt Fest. n. FBR. XVII, 95. nu man labāk mīl dievvārdi Perkunen n. FBR. XVIII, 134. darbs nemīl Heidenfeld. Refl. -tiês,

2): nemīlējies ēst Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47. mācītājam mīlējās nuodarbuoties ar viņu Seibolt Liktenis 97. pašam mīlas skatīties Orellen, Salis. kâ tas piens mīlas ēst? Salis.

Avots: EH I, 822


miņa

I miņa, die Erwähnung, Erinnerung; die Ahnung: ne miņā, ne ziņā, sagt man, wenn man von einer Person oder Sache nichts weiss Grünh. kur Eiruopas labākās lielvalstis min, tur Krievija pirmā ir miņā A. v. J. 1897, S. 376. viss jau mums miņā, kas izbijis Rainis Tie kas neaizmirst 84. nepalikt rūgtumā stāvuot un bijušā lieluma miņā Rainis Vēja n. 1. 64, jums vēl nav ne miņas, kādai likstai nule esiet izmukuši Kaln. Uozuolk. m. 128. Zu minêt.

Avots: ME II, 630


mira

mira,

1) auch miŗa [Nigr.], der Tod
Spr., die Sterbensstunde: kas es būtu zinājusi, kad tā mana mira nāks (Var.: kuŗa diena mirstamā), es būt[u] baltus balināj[u]si mirstamuos paladziņus BW. 27345. [ir zārku un krustu nevajadzēs dienās nedz pirkt, nedz likt taisīt, kad tava mir,a pienāks Janš. Dzimtene 2 III, 135];

2) "?": tur tā mira [Sterbende?]
guļ: ej uz pirkstiem! Duomas IV, 359;

[3) epidemisches Sterben:
liela mira Ruj., Wolmarshof.] Zu mirt.

Avots: ME II, 631


miša

miša, auch misa, die Messe: [atbrauca pie baznīcas, kad mišas (der Gottesdienst) gāja jau uz beigām Dunika]. mišas vilkt, die Messe lesen Lind. n. Mag. XIII, 2, 57; uz mišām viņu likt, für ihn eine Mese lesen, d. h. nach dem Volksglauben ihn verfluchen lassen Autz. [miša zunächst wohl aus li. mišià; misa nebst estn. missa od. misse wohl aus mnd. mise.]

Avots: ME II, 637


misēt

misêt, -ẽju,

1) fakt. zu mist

II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;

[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist

II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]

Avots: ME II, 635, 636


mišļa

mišļa, der Aufenthalt, das Leben; ziemas mišļa, das Winterquartier, die Überwinterung: luopi jau bij ielikti kūtī uz ziemas mišļu Janš. zirgiem apluokā laba mišļa: tur laba zāle. Janš. Zu mist I.

Avots: ME II, 637


mīstīt

I mĩstît [auch Wolm., Alt - Salis, Līn., mîstît Kl., Kr., mîstît 2 Neu - Salis (li. minstyti)], - u, - ĩju, tr., freqn. zu mĩt, Flachs brechen (eig.: wiederholt treten): pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. [mīstījums U., der zu brechende Flachs.] Vgl. li. linùs mìnti "Flachs brechen". [mîstît linus Domopol "apgruozīt uz maļamās mašīnas saliktus linus"; zu mît?

Avots: ME II, 647



mītavas

mîtavas,

1) der Tausch, Wechsel, der Tauschschmaus
Spr., Altenwoga, [Fest.]; ceļa mîtavas Warkl., ein Kreuzweg;

2) der Ort, wo getauscht wird
C., Smilt.;

[3) "suola kāju krustuojums" Mar., "šķē̦rskuoks zem suola, kas savieno suola kājas" Rugāji, Biržgalis; beņķa mītavas (Var.: pamija, sadures) BW. 34580, 2; die Fuge an den Enden der Bretter von zwei aneinander gefügten Bänken
Warkl.; (von einem 0 - Stamm) loc. pl. suola mītavuos "na końcu ławki" Zb. XV, 222; suola mĩtavas (zu mĩt) "apakšējās līkstītes suolam, kur kājas uzlikt" Samiten;

4) die Weichen (auf Eisenbahnen)
Mar.].

Avots: ME II, 648, 649


modēt

II muõdêt Seyershof, sich nach einem althergebrachten Gebrauch od. Muster richten; tâ jau viņi te muodē ar. pirtīm; pflegen, gewohnt sein: te muodēja jaunai sievai aubi likt galvā. Refl. -tiês (s. ME. II, 682): auch AP.

Avots: EH I, 840


muldināt

mùldinât, Subst. mùldinâtājs: šādi vaduoņi ir tikai savu piekritēju muldinātāji: viņi dze̦n tautu kâ avju baru tanī kūtī, kur viņiem patīk Zeib. Liktenis 51.

Avots: EH I, 831


mulināt

mulinât, täuschen: viņš mani mulina, lai es pē̦rku sliktu drēbi Dond. [Zu slav. myliti "verwirren, täuschen"?]

Avots: ME II, 664


murcavka

murcavka,

1) eine Speise:
murcavka - biezs sildīts piens ar aukstu ūdeni sajaukts; mē̦dz arī pielikt sīpuolus Etn. I, 112;

[2) murcauka Apšciems, ein Gefäss für Viehfutter,
luopu barības trauks, kur linu palus turēja iekšā Edwahlen].

Avots: ME II, 667


murdzināt

mur̂dzinât: auch Trik., (mit ur̃ ) Seyershof; "nelikt mieru" (mit ur̂ ) Saikava. ‡ Refl. -tiês (mit ur ) Wessen, schläfern.

Avots: EH I, 833


muršķis

muršķis (unter mur̂šķêt),

1): wer viel und leise spricht
Schwanb.;

2) "tāds piks, tāds sarāvums, kad šūn un samuršķījas drēbe vai dzijs" Lubn., Prl., Saikava, Sessw.: drēbe sarauta mur̂šķī;

3) "kulīte nuo tīkla, kur ielikt sīpuolus vai kuo līdzīgu" (mit ur̃ ) Salis.

Avots: EH I, 835


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688


naškānis

naškānis Sonnaxt "lamu vārds sliktam, nerātnam cilvē̦kam vai dzīvniekam": atdevu rateni Aveniņiem, - sabīdelēja naškāņi.

Avots: EH II, 6


nasta

nasta: eine Tracht (Stroh, Heu od. Reisig), die man nur auf dem Rücken tragen kann Frauenb.: žagar[u] n. mugurā BW. 31491 var. es tev liktu pilnu nastu ... akmentiņu 9203, 1. kuprīšam liela n. 20105, 1; sievai pagāja tā n. (das Weib abortierte) Lubn. n. BielU.; vadžu n. Grünh., (scherzweise) ein Kind, das andern mitgehen will: ve̦lkas (resp. jāne̦s) kâ v. n. visur līdz.

Avots: EH II, 6


nav

nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd 2 Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd 2 N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav

a) wiederholt, mit un oder angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;

b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.

Avots: ME II, 697


nāve

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704


nāvīt

I nâvît (li. nõvyti ), refl. -tiês,

1): pa sliktu ceļu nâvīdamies uz tirgu, nuobeidzis ķēvi Saikava. cik nāvījās tās bābas ar tuo darīšanu (mit dem Färben)
Auleja.

Avots: EH II, 9


nazis

nazis, das Messer: liecams od. kabatas nazis, das Einlege-, Klapp-, Taschenmesser, galda n., das Tischmesser; skalu nazis, das Pergelmesser BW. 15998, 2. ass, neass od. truls nazis; nazi atgriezt, asināt, trīt. [nazis atgriêzies U.] nazis labi kuož, das Messer ist scharf. viņam izgāja kâ nazis caur sirdi, es drang ihm wie ein Schwert durch das Herz. zirgam mugura kâ nazis, von einem sehr mageren Pferde. [es tuo meklējis kâ ve̦cu nažu Ruj. n. U.] Sprw.: asam od. ve̦cam nazim plāni zuobi. tas nuoticis pie daža, kam nava sava naža. uz naža galu likt, es sehr genau nehmen; nuogriezt kâ ar nazi, wie mit einem Messer abschneiden, etwas im Nu wegnehmen, beseitigen: kuo tu šuodien liec visu uz naža galu? Latv. ja skaudīgs cilvē̦ks piena slauktevē ieskatuoties, tad luopiem nelabums pielīuot: pienu kâ ar nazi nuogriežuot LP. V, 11. nažus dancināt, die Messer tanzen lassen - ein derber Volkswitz, bei dem der Eingeweihte dem Uneingeweihten das Gesicht mit Russ beschmierte Etn. II, 70. [Wohl aus r. ножъ dass.; zum Auslaut des nom. s. vgl. z. B. le. grasis.]

Avots: ME II, 697


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


neapdomīgs

neapduõmîgs, unbedachtsam, unbesonnen, unvorsichtig: neapduomīgiem cilvē̦kiem slikti klājas.

Avots: ME II, 707


neba

neba (unter neb),

1): n. es tuo darī[ju] Lng., habe es doch ich nicht getan.
n. es nu vēl mācīšuos Lng. (der dafür auch nebe schreibt). n. tas viņam kāds pretenieks Lesten n. FBR. XV, 28. n. mes esim jaunas! Gramsden n. FBR. 1X, 111; ‡

3) als Fragepartikel: n. tālu vedis? Dunika, wird man denn weit führen?
n. nav tik Meškārļi? Ahswikken n. FBR. IX, 111. n. ("vai") man spē̦ks? Perkunen n. FBR. XVIII, 134; ‡

4) "?" *ne̦ba (gespr.: naba) slikti jau būtu Kalupe п. FBR. XVIII, 45; mit der Bed.
1?

Avots: EH II, 9


nebūt

ne˙bût,

1) in Verbindung oder Adverbium [nach dem r. ни-будь?]:
kas ne˙būt, irgend wer, oder was, kāds ne˙būt, irgend wer, irgend wie beschaffen, kâ ne˙būt [Bauske, Gr.-Essern, Kreuzb., Salis, Arrasch], irgend wie, kur ne˙būt [Nitau, C., Linden in Livl.], irgend wo: vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt LP. VI, 60. tur taču vajag kuo ne˙būt darīt A. mēģināju ievadīt kādu ne˙būt valuodu A. XII, 182. ar šuo rīksti un kâ ne˙būt vajaga tuos vēmekļus vīzē ielikt Etn. III, 55. nenuotiek daiktus savā vietā, bet nuosviež kur ne˙būt LP. II, 41;

2) durchaus nicht, - in negativen Sätzen:
tas ne˙būt tâ nav, dem ist durchaus nicht so. es ne˙būt tâ neduomāju. Trotz des Akzents auf der zweiten Silbe wird ne˙būt als eine Zusammensetzung (aus ne + būt, sein) empfunden und zusammengeschrieben.

Avots: ME II, 709


negods

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714


nekarsts

nekar̂sts, nichts heiss: vietnieks nekarsta piena neliktu pie lūpām Blaum.

Avots: ME II, 717


neļauži

neļàuži: neļaũžu (sic!) palikt, gefühllos, gelähmt werden Gold. n. Baar in seinem Exemplar von U.

Avots: EH II, 15


neļauži

neļàuži, Demin. neļautiņi, die Unmenschem: ē̦dat, neļauži! BW. 19283, 2. neļaužu būt, palikt, die menschilche Würde verlieren, zu Unmenshen zugezählt werden; [nicht mehr zu rechtem Leuten gehören U., ein Taugenichts werden Ruj. n. u.: vai tad mans dēls ir neļaužu? viņš palika neļaužu U., er ist nicht mehr brauchbar.] vai es viena neļautiņu? BW. 18889. ruoka palika neļaužu, der Arm wurde vom Schlage gerührt l.

Avots: ME II, 722


neliekams

neliekams, Part. Praes. pass. pass. zu likt, ungeheissen, unaufgefordert: kam tu nesi neliekama? BW. 995, 1. kraujas virsū dieva neliekams Alm. tas nu gan dieva neliekamai ["?"] Indriķī iekuodies Deglavs Vec. pilsk. 88. [Zur Bed. vgl. etwa li. nelémtas "gegen Gottes Ratschluss seiend; ungerraten".]

Avots: ME II, 721


nelieta

nelieta,

1) ein Unding, Tand, Schund:
visi ļaudis tâ sačija: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048; 9049. nelietā aiziet, palikt, untauglich, verdorben werden; nelietā likt, verderben, ruinieren: nelietā aiziet desmitiem pūru labības B. Vēstn. ļaudis saka man augumu nelietā paliekam BW. 8623. sieviete, kas viņu samaitāja un lika nelietā A. XII, 332. Als attribuitiver Genitiv in der Bedeutung "Nichtswürdig, untauglich": tāds nelietas gars MWM. V, 526. saderēju, atderēju ar nelietas arājiņu BW. 15811,2. - ka(d) tevi nelieta! zum Kuckuck! MWM. VIII, 495;

2) comm., ein Taugenichts, ein Nichtsnutziger
[Dubena]: vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? BW. 24542. tu e̦suot tas nelieta, un ne es Jauns.

Avots: ME II, 721, 722


nelietis

nelietis, f. - te, nelietnis, ein Taugenichts, Schlingel,k ein Nichtsnutziger, Nichtswürdiger, Niederträchtiger: nelietītis mani pēla BW. 8707. kas būs kāda nelietnīte, ne ar kāju neapgrūž 29799, 8. nelietnīti, bāleliņ baŗuo labu kumeliņu! 12115. vai tie visi slikti augļi, kuo nelieša tārpi grauž? 9017. kâ tev pliķē nelietuonis GL. [kāpēc tad jūs ar tādu nelietību nelieši tuopat? Glück Hiob 27, 13. Bei Glück auch als Adjektiv: neliešiem ļaudīm II Sam. 6, 20. neliešus iepriecinātājus Hiob 16. ja nu tas sāls nelietis, ar kuo tad taps sālīts? Markus 5, 13.]

Avots: ME II, 722


nemaņa

nemaņa, die Empfindungslosigkeit, Besinnungslosigkeit, Bewusstlosigkeit: [palikt nemaņā Ringen n. U.] acis kâ nemaņā raugās tāļumā Janš. aizmigt mūžīgā Rainis. [kâ nemaņā viņa piecēlās, kâ nemaņā viņu apģērba Janš. Dzimtene 2 I, 33. viņa bija pilnīgā nemaņā völlig bewusstlos Ezeriņš Leijerk. I, 12.]

Avots: ME II, 722


nemīlošs

nemĩluõšs, nemĩlĩšs (Part. Praes. act. von nemĩlêt, nicht gefallen), unliebsam. ungeliebt, unangeenehm: kur bij man tevi likt, nemīluošu līgaviņu? Ar. 482. kur bij man tevi likt, nemīlīšu tē̦va dē̦u? BW. 9890.

Avots: ME II, 723


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899



nepacietība

nepacietība, die Ungeduld: tie gaida ar nepacietību uz nuoliktuo dienu JK. V, 27.

Avots: ME II, 725, 726


nereize

nereĩze, ‡

2) "slikts, nekrietns darbs vai netikums" Kaltenbr.: darīt nereizi. tādas nereizes tiku pārredzējis daudz.

Avots: EH II, 18


nerimenes

‡ *nerimenes od. *nerimeņi, die Unruhe (?): kâ nerimeņu apsē̦stas nevarēja ne˙kur palikt Veselis.

Avots: EH II, 18


ņerkšināt

ņerkšinât, auch ņerkšķinât, ņerkstinât,

1) intr., freqn., wiederholt jämmerliche Laute von sich geben, weinen, grunzen, miauen:
vakaruos tik˙līdz darbs nuolikts, armōnikas ruokā..., un tad ņerkšķina līdz vē̦lai naktij Vēr. II, 902;

2) fakt., weinen, quarren, grunzen, miauen machen.

Avots: ME II, 901


ņeršķēt

ņer̂šķêt Saikava -u, -ēju, = ņer̂kstêt: mazs bē̦rns ņeršķ, kad taisās raudāt. sivē̦ni (cūkas) ņeršk; jammern, klagen: kuo tu nu ņeršķi, ka slikta vasara.

Avots: EH II, 113



netura

ne̦tura, ne̦ture, = ne̦tuõrs ("dziļāk iesakņuojies paradums") Kaltenbr.: jai nebija ne˙kādas ne̦turas. ar ne̦turu ir daudz zirgu. jam ir tāda slikta ne̦ture: kad iedzeŗas, tad pats nezina, kuo darãs.

Avots: EH II, 21


neveikls

neveĩkls, missraten, ungeschickt: kur bij man nu palikt ar neveiklu tē̦va dē̦lu? BW. 21889; [ungedeihlich; schwächlich, kränklich U.].

Avots: ME II, 739


nevērte

nevẽrte, ‡

2) = nelìeta 2: nuoceļ manu vainadziņu, vai tā vērte, vai n. (Var.: vai bij lieta, vai nelieta )? kad būt[u] vērte nuocē̦luse, nebūt[u] gauži raudājuse BW. 24542, 1. nevērtes (Var.: nelietas, sliktu, nelabu ) arājiņu 17724 var.

Avots: EH II, 22


neziņa

neziņa,

1): viņš ... ir tāds neziņas dē̦ls, ne˙kā negrib zlnāt nuo apslē̦ptām lietām (von Zauberei) Ciema spīg. 81. kur tad tu aizgājh neziņā palicis (zu einem Kinde, das ohne Wissen anderer fortgegangen war) Wessen. laiki bija neziņas pilni Vindedze 199. neziņā likt, ausser Acht lassen
U. (unter ziņa). tu paņem manu laivu, aizbrauc pa neziņu (unbekannt, wohin) Delle Negantais nieks 154. Miķelis visur iekšā jaucas, ziņa vai n. Jauns. Raksti III, 39. tu reizēm kluksti kâ vista ziņas, neziņas (dummes Zeug) Saikava.

Avots: EH II, 23


niceklis

niceklis,

1) ein verachtetes, verächtliches Subjekt:
tu niceklis! Rainis;

2) verächtlicher Zustand, Verachtung:
nieceklī likt, būt Etn. IV, 161. niceklī, paļiņās pirmuo gadu tautiņās BW. 23830.

Avots: ME II, 743


niecināt

niẽcinât: üblen Leumund über jem. verbreiten OB.; "likt nevietā ciest; izdzìt, izkalpināt" AP.

Avots: EH II, 27


nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751


nij

nij - nij, mundartlich (z. B. in Saussen) für ni - ni, ne - ne, weder - noch: nij tas vīta saulītē, nij siltā istabã BW. 5848. nelikties vē̦lāk nij par pašu, nij par bē̦rnu ne zinis MWM. VIII, 592. Bei Verneinung einer allgemein als Wahrheit angenommenen Tatsache: nij jau snieg nij, es schneit keineswegs (obgleich es hiess, dass es schneie). vai tu tur nebiji? warst du nicht da (ich denke wohl)? nij jau, nein Kl. [nij entweder aus (aus. r. ­u], oder aber aus ni vor vokalischem Anlau.]

Avots: ME II, 743


nižģeklis

nižģeklis,

1) eine unbedeutende, aber schwierige, nicht von statten gehende Arbeit:
kas tas par darbu! tas tik tāds nižģeklis Kand.;

2) das Hindernis:
nuokaisīja lielus apgabalus ar cietajiem bumbuļiem arājiem par nižģekli, kavēkl LP.;

3) der Tölpel, der Trödleŗ dessen Unternehmen nicht von statten geht:
gatavi nižģekļi! LP. kad tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu! LP. I, 104.

Avots: ME II, 745


noaugt

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30


nobaiļoties

nùobaîļuôtiês, sich abängstigen: māte nuobaiļuojas par sava dē̦la likteni.

Avots: ME II, 759


nodeglis

nuodeglis,

1) = nuode̦gulis 1: izurbulē̦ts un aizspundē̦ts kuoks tiek likts ugunī; lai tur svilina; pēc kļūst šis n. jeb svilis nuo uguns nuost ņē̦mts Lange Latv. ārste 72; "Löschbrand" Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) = nuode̦gulis 2 Grünh. n. Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 38


nodevas

nùode̦vas C., sessw., Siuxt, [nuõde̦vas Iw.], die Abgabe, der Tribut: kungs gribēja zlikt klaušus un nuode̦vas Dok. A.; baznīcas, pagasta nuode̦vas. pilnam maksātājam pagasta nuode̦vas pagājušā gadā bij ap 6 rubļi B. Vēstn.

Avots: ME II, 774


nodot

nùoduôt,

1): n. (samaksāt) simtu latu AP., Ramkau; ‡

3) herab- resp. hinabreichen
Linden in Kurl.: n. (nuo kaudzes) grābekli zemē;

4): "pasacīt" (etwas Unangenehmes?) Strasden: es viņam nuoduodu dažuos vārduos, un diezgan. priekšā viņš labs, bet aiz muguras nuoduod krietni. Refl. -tiês,

4) sich hin- od. weg- begeben, hinziehen
(intr.) Auleja: lietus mākuonis nuodevēs uz tuo pusi;

5) (zu viel) weggeben
(intr.) Frauenb.: viņš par daudz citiem nuoduodas (tâ ka pašam pietrūkst);

6) ergehen, passieren
Segew. u. a.: viņam slikti nuodevies Wolm. kas te nuosidevis (= nuoticis)? Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

7) glücken, gelingen
(vgl. r. удаться): pirmuo nakti Ķilpukam nenuosadeve Pas. XlV, 393. paduoms ... nuosadeve VI, 109.

Avots: EH II, 42


nodrūdzēt

nùodrūdzêt: nu gan e̦smu nuodrūdzējis Schujen. ruokas saltumā nuodrûdzē Ramkau. vakarā nevar ilgi palikt laukā: tâ nuodrũdz ("wird kühl") viss, ka ir vārda nevari pateikt AP.

Avots: EH II, 41


nodurt

nùodur̃t,

1): gar zemē nuoliktu valgu vai kārti ar lāpstu zemē iegriêzt rievu (iezīmējuot ruokamu vietu) Orellen;

2): n. sivē̦nu Kand.;

3): sirdi n. (= nuomākt, nuospiest, nuožņaugt; "abdrücken", "abstossen")
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) "nuošūt diegu pie diega" Seyershof: kad sāka ar celiņiem šūt kre̦kliem krūtis, tad ļuoti smalki nuodūra kre̦klu. Refl. -tiês,

1): lai raganas nuoduŗas Tdz. 53452; ‡

2) "aizdambēties" Linden in Kurl.: Daugava nuodūrusēs, un ūdens pa pļavām gājis.

Avots: EH II, 42


nodziedāt

nùodziêdât, tr., intr.,

1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;

2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;

3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];

4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;

5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.

Avots: ME II, 781, 782


nodzīt

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43


noganīt

nùoganît,

1): n. apluoku, pļavu Orellen, Siuxt; ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch hüten:
skuopajam ... cūkas vien n˙! Tdz. 59070. Refl. -tiês: ar sliktu maizi nenuoganītuos taida Warkl.

Avots: EH II, 45


nogriezt

I nùogrìezt,

1): lai dievs žēlīgi nuogriež (nelaimi)! Janš. Apsk. 1903, S. 177. liêtu nevar n. Heidenfeld;

3): n. miežus ar sietu Auleja; ‡

4) schief abtreten,
nùošķiebt Sonnaxt: slikta kāja nuogriež kurpes;

5) drehend herstellen (anfertigen)
Siuxt (mit 2 ): n. valgu nuo pakulām. Refl. -tiês,

3) sich wenden, sich gestalten:
duomīgs laiks; redzēs gan, kâ nuogriêzīsies 2 Grenzhof n. FBR. XII, 16.

Avots: EH II, 47


noiet

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791


nojumis

nuõjumis (unter nuõjume ): Abdach - auch Salis; "piebūve rijas galā, kur save̦d nuo lauka rijā žāvējamuo labību" Iw.; "piebūve pie kūts, kur zirgu pielikt" Salis; (fig.) mežā ... zem ... egļu un priežu... nuojumjiem Janš. Līgava II, 188.

Avots: EH II, 50


nokubināt

nuokubinât Dunika, Decken (Matten) abnehmen: n. puķēm se̦gas, kas vakar bija uzliktas pret salnu.

Avots: EH II, 57


nolaist

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60


nomaļ

nùomaļ 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Prl. n. FBR. Vl, 113, = nuõmaļi: paņēma n. nuoliktuo kuokli R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 14. liec kur n., lai nemaisās zem ruoku! Auleja.

Avots: EH II, 66


nomelot

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagļi Gr. - Memelshof, Gramsden, Neu - Rahden, Neu - Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. - tiês"?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818


nomelot

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagli Gr.-Memelshof, Gramsden, Neu-Rahden, Neu-Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. -tiês "?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818


nomirināt

nùomirinât, fakt. zu nùomir̃t, sterben machen, lassen, umbringen, töten: mēris visus nuomirinājis Etn. II, 59. baiduos nuo viņas siltās, mīkstās dvašas, kas, nuomirinādama gribu, pamuodina iegribas R. Sk. I, 122. [viņu jau ar sliktu ēšanu vien nuomirināja um Mitau.]

Avots: ME II, 820


nomods

nuõmuôds, das Wachsein, die Schlaflosigkeit: it visas ļaujas pretekļuos nuošķirties, kâ nuomuods un miegs RKr. VIII, 9. es nuomuodu par sapni daru, es sapni nuomuodu pārvērst varu, - tavs nuomuods skaists kâ sapnis būs Rainis. nuovārdzis ar nuomuodiem G. L. In der Volkssprache gew. nur im Lok.: nuomuodā būt, palikt, wach sein, nicht schlafen: sunītis palikšuot nuomuodā LP. IV, 87.

Avots: ME II, 824



norudēt

nùorudêt, nùorust, nùoruzêt, rötlich, rotbraun, falb werden: lai nuorud, lai nuope̦l zūrenieku ve̦ci puiši BW. 12727. līguojas nuoruduši stiebri A. XX, 647. uzvilka svārkus nuorudušus XX, 643. nuoruzēt, nuorust - rudam, brūnganam palikt Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 841


norumulēt

nùorumulêt, nùorumelêt, tr., mit Wasser begiessen Spr.: lauki ar ganiem nuorumulē̦ti Aps. vai gan lai šitāds vakars paliktu neaplaistīts un nenuorume̦lē̦ts? A. XII, 734.

Avots: ME II, 841


norunāt

nùorunât,

2): kruodzeniece nuorunāja kungu, lai nebraucuot Pas. IV, 125;

3): Līzīte viņu nuorunā ar˙vien, lai ... kâ tas pruot mēļuot Brigadere Dievs, daba, darbs 266;

4): kad nenuorunā tevi ... par le̦pnu Apsk. 1903, S. 165; ‡

6) = pìerunât 3: n. Agni, lai tā paliktu pārnakšņuot Vindedze 120; ‡

7) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Nautrēni: n. milsumu. ‡ Refl. -tiês, = nùorunât 1: jie nuozarunā bēgt Pas. V, 307 (ähnlich IV, 536).

Avots: EH II, 82


norūpināt

nùorūpinât: Lušķe ... nuorūpināta pate ar (= par) savu bē̦rnu Janš. Līgava I, 447. ‡ Refl. -tiês, besorgt sein, Sorge tragen: nuorūpinuos dienas, naktis Janš. Dzimtene III 2 , 397. viņa visu dienu nuorūpinājās (war besorgt) par vīra likteni Dunika.

Avots: EH II, 82


nosārst

‡ *nùosārst, erröten: Milda nuosārta un nuodūra acis Zeibolts Liktenis 70. viņas vaigi nuosārta tumši Vindedze 19.

Avots: EH II, 84


noskrubināt

nùoskrubinât, nùoskrubît, Spr., tr.,

1) abnagen, abessen:
kaķim šķīvītis nuolaizīt, sunim kauliņš nuoskrubināt Etn. IV, 12;

2) abprügeln;

3) zu klein, zu eng machen (von Kleidern):
skruoderis manas jaunās drēbes pa˙visam nuoskrubījis Ahs. kur tādas nuoskrubinātas drēbes var likt? Dond.

Avots: ME II, 850


noslauka

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851


nosliekt

nùoslìekt,

2): "nuobučuojis" ME. II, 853 zu ersetzen durch "nebučuojis"; Pāvils klausijās uzmanīgi, bet nenuosliecās nejautājis Zeibolts Liktenis 45.

Avots: EH II, 88


nošņurkt

nùošņur̂kt, Part. nuošņurcis: "izvārdzis bez miega" (mit ur̂ 2 ) Salis п. FBR. XV, 70; "izpūris; nuoliesējis, ar ļuoti sliktu izskatu" Frauenb.; miesīgi un garīgi n. darbinieks Jürgens 14; nuošnurkušas ("?") acis (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 98


nosprāgt

nùosprâgt,

1) abbersten, abplatzen:
mucas stīpa nuosprāgusi;

2) sterben, krepieren
(perfektiv) [li. nusprogti Tiž. I, 337, Liet. kalb. sint. I, 19]: slikts laiks, laikam ragana nuosprāgusi. kaimiņam labākā guovs nuosprāgusi Etn. III, 55.

Avots: ME II, 856, 857


nospriest

nùospriêst [li. nusprésti Tiž. II, 245],

1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;

[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].

Avots: ME II, 857


noteiciens

nùoteiciens: čigānam katrreiz ir savs n. (pielikts teiciens, uotram kā palīgā runāts") Frauenb.

Avots: EH II, 100


notīgs

nuõtîgs: kad nùotīgi 2 daspiede apstrādāt savu gabalu, tad vajadzēja dalikt i[r] nakts daļu Kaltenbr.

Avots: EH II, 100


notikt

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,


novārtā

nuõvā`rtâ būt, palikt, verachtet sein, stiefmütterlich behandelt werden; nuovārtā atstāt, unberücksichtigt lassen; nuovārtā pamest, nuomest, likt, nuolikt, der Nichtachtung (eig. dem Hinund Herwälzen) preisgeben, vernachlässigen, stiefmütterlich behandeln: nuome̦t kâ nuoparu nuovārtā Naud. tas jau nav vis nuovārtā liekams, der ist nicht zu verachten. ai bāliņ, manu bāliņ, tu paliki nuovārtā BW. 3796.

Avots: ME II, 884


novirināt

I nùovirinât: auch Lieven-Bersen. ‡ Refl. -tiês Frauenb., abkochen (intr.): likt sēnes ūdenī n.

Avots: EH II, 108


nuistavas

nuistavas "?": aust bedzuot, šķietes ātri jāižņe̦m nuo nuistavām, lai mirstuot mute nepaliktu vaļā Etn. II, 191. [Zu ändern in mustavas? Vgl. jedoch auch nustava.]

Avots: ME II, 753


olekts

uolekts, -s,

1) uôlekts, -s (li. uolektìs [acc. úolektį] bei Būga KSn. I, 156 "die Elle"
) AP., Kl., Lis., Lös., Prl., Serbigal, Warkl., Wolm., ùolekts (?), -s Neuenb., uolekts, -s U., uôlekte Linden, (mit 2 ) Iw., Līn., uôle̦kts Nerft, likte 2 Dunika, Stenden, Strasden, likts 2 Dond., Demin. uolektiņa BW. 27564, 2, uolektīte 27564, 2 var., uoleksnīte Nötk. (mit uô), Odensee, Schwanb., die Elle: Sprw. riktīgs zīds, riktīga uolekts. desmits uolektis Glück Ezech. 40, 11. viņš mēŗuoja . . . mūri pie . . . četriem uolektiem Offenb. 21, 17. sprīdis vīrā, uolekts bārzdā, ein eine Spanne grosser Mann, ein eine Elle langer Bart (Rätsel);

2) auch ruokas uolekts Etn. IV, 151, der Unterarm
Bergm. n. U.: deva ar visu uôlekti, schlug mit dem Unterarm Golg. par ruokas uolekti sauc tuo gaŗumu nuo īkšķa gala līdz e̦lkuonim Etn. IV, 151. ar visu savu ruokas uolekti (mit dem Rockärmel?) Kaudz. Izjurieši 105. Nebst apr. woaltis "Elle", woltis "Unterarm" zu è̦lkuons (s. dies, sowie Bechtel KZ. XLIV, 128 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 156 ff.).

Avots: ME IV, 417


olīt

I uolît,

1): mit ùo AP.; acis uo. Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 183. Refl. -tiês,

3): "uoluoties ders." ME. IV, 418 zu ersetzen durch "uoluoties ders. Liktenis 103";

4): "strādājuot skatīties apkārt un ne˙kā nedarīt" (mit ùo) AP., "slaistīties bez darba" (mit uo 2 ) Salis.

Avots: EH II, 743


oma

uôma Prl.,

1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit ) Arrasch, (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;

2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;

3) die Stimmung, Laune
(mit ) Schibbenhof, (mit ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").

Avots: ME IV, 419


otrreiz

uotrreiz: auch (mit 2 ) AP.; vainadziņu uo. liktu galviņā BW. 24383.

Avots: EH II, 745


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pa

II pa: pāri pa (od. zu pa I 2?) ielu Janš. Dzimtene V, 61 (ähnlich Dunika, Kal., OB., Rutzau u. a.). viņu var pazīt pa versti Dunika, Rutzau. saskatīt kuo pa lielu gabalu ebenda. še tev šī grāmata pa atmiņu (= atmiņai) ebenda. tas nuode̦r tikai pa redzēšanu (= redzēšanai) ebenda. pārvest kuo pa redzēšanu (= redzēšanai) Frauenb. pa lielību (lai varē̦tu lielīties) viņš pārnesa pūru sāls ebenda. pa gadiem jau viņa nav ve̦ca ebenda. bites pa tabaku nebaidās ebenda. pa sēnēm (= sēņu dēļ) vien viņa tur nepaliktu ebenda.

Avots: EH II, 118


pabara

I pabara NB. "?": ja slikti iet, tad saka, ka atkal uzgājusi p.

Avots: EH II, 119


pabars

II pabars, = pavãle: sliktam pļāvējam paliek p. Trik., (nur vom Getreide) Zögenhof.

Avots: EH II, 119


paēne

paēne (unter paẽ̦na),

1): krūmiņš mana paēnīte Tdz. 37852;

2): "pagaidu ē̦ka" Frauenb.: uztaisījām paẽnīti, kur palikt.

Avots: EH II, 131


pagalde

pagalde, pagalˆds, der Raum unter dem Tisch: pabenke un pagalde piekŗautas izdze̦rtām pudelēm Sudr. E. izslaucīja pagaldu tīru LP. VII, 280. kuo tie mūsu cāļi lasa, pa pagaldi (Var.: pagaldē, pagaldā, pa pagaldu, pagaldēm) staigādami? BW. 20880. Am gebräuchlichsten der Lok. pagalˆdê, pagaldâ, auch pagaldî 1499fi, unter dem Tisch, pagaldês, unter den Tischen. kājas likt savā pagaldē, seine eigene Wirtschaft anfangen: ēd, kamē̦r pie ve̦cākiem! diezin, kâ ies, kad liksi kājas savā pagaldē Etn. II, 188. meklē savu grāmatu pagaldēs un pagultes LA.

Avots: ME III, 26


pagale

pagale, [bei Manz. auch dat. pl. pagaļiems] (vgl. li. pagalỹs "Holzscheit"),

1) das Holzscheit:
viena pagale vien nedęg. nuo pagales arī luode izskrej. [elles pagaļiems palikt būs Manz. Post. II, 183];

2) zur Bezeichnung von etwas Minderwertigem, auch als Schimpfwort:
tam tā plintes pagale vienmē̦r ple̦cuos stāv JU. kuo tu, pagale! Purap. Wohl zu gals "Ende"·, [li. gãlas "ein längeres Stück Holz"; oder zu čech. hůl "Stab, Stock", r. голья, arm. kołr "Zweig" (vgl. le. pazaris)?].

Avots: ME III, 26


pagasts

pagasts,

2): die Spenden der Hochzeitsgäste fürs junge Paar
Auleja, Kaltenbr., Lixna, Warkl.; pagastu likt (= p. mest) Gr.-Buschh.; "ein Teller, auf den die Hochzeitsgäste ihre Spenden tun" Nautrēni: "... statiet ... pagastu! ..." pastatīja svāte lielu bļuodu; vecis piebēre juo (= tuo) pilnu ar ze̦ltu (während der Hochzeit) Pas. V, 140; die ehemals vom Gutsbesitzer nach der Beendigung der Ernte veranstaltete Bewirtung der Bauern: muiža deva katru rudeni visam nuovadam dižu dzīŗu, kuo sauca par pagastu Janš. Līgava I, 363 (ähnlich 77 und 287);

3): die administrative Gemeinde (jetzt so in ganz Lettland);


4) das Gemeindehaus
Dunika: aiziet uz pagastu.

Avots: EH II, 132


paģist

paģist,

1): paģiduši vajadzību Jauns. Augšz. 141. paģidu, ka man nauda zūd Heidenfeld, Sackenhausen, Saikava;

2): mit Fürsorge an jem. denken (?):
viņa tuo visur paģied aizstāvē̦dama un aizrunādama PV. Refl. -tiês,

2) bemerken :
ne˙maz nepaģiduos, ka viņš jau aizgājis Meselau; ‡

3) "izlikties; šķist" Auleja.

Avots: EH II, 136


pagodināt

pagùodinât, pagùodît, tr.,

1) ehren, beehren, Ehre erweisen, verherrlichen:
pagasts rīkuojās savu skuoluotāju visādi paguodināt Latv. drīz pādes vārdiņu paguodināšu BW. 1399;

2) ironisch, so namentlich paguodīt, ehren, traktieren, prügeln:
kuo Aza reiz ar šā krājuma vārdiem paguodināja Aps. nuost nuo kājām! es tādus circeņus ar knipi paguodu LP. IV, 2. tad arī es tevi paguodīšu gan, dann werde auch ich dich wohl einer gründlichen Prügeltracht würdigen VI, 191. Refl. -tiês,

1) sich verherrlichen:
es caur jums paguodināšuos priekš pagānu acīm Ez. 20, 41;

2) sich beehren:
es paguodinuos jums paziņuot. Subst. pagùodinãjums, die Beehrung, Verherrlichung: gājēju meitai tas izliktuos kâ par paguodinājumu Saul.; pagùodinâšana, das Ehren, Verherrlichen; pagùodinâtãjs, wer Ehre erweist, verherrlicht.

Avots: ME III, 33


pajēga

‡ *pajē̦ga od. *pajē̦gs "?": vai tādam pajē̦gam vajadzēja likt meitē̦nu kristīt? K. Ieviņš Putras Dauķis I, 234.

Avots: EH II, 138


pakaļa

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. 2 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39


pakāmēt

pakāmêt,

1) ein wenig (eine Zeitlang) hungern
C., Schwitten (mit ã): pakāmējis ve̦se̦lu dienu;

2) etwas mager werden, abmagern
Heidenfeld: pakāmējis nuo sliktas uzturas. Refl. -tiês, =pakāmêt 1 C., Schwitten (mit ã): likt aiz atslē̦gas, lai pakāmējas.

Avots: EH II, 141


paķirka

paķir̂ka 2 Orellen, ein kleiner Anbau, ein kleiner Raum unter einem vorspringenden Dach: tik daudz visādu paķirku, bet vai tad viņās kuo var ielikt!

Avots: EH II, 147


paklaidā

paklaîdâ, paklaîdû Naud., in der Irre, Verlassenheit; paklaidā [= nuovārtā] atstāt, laist, nuolaisi, likt, vernachlässigen Kav., Sissegal, Lems.: paklaidā atstāti bez sarga MWM. VI, 935. visu atstāt paklaldā, alles zerstreut liegen lassen Degl. paklaidā palikt, vernachlässigt werden Lems. saimniecība nebūtu palikusi paklaidā R. Sk. II, 143. [paklaidā likt U., (Heu) auseinanderlegen. mašīna stāvēja visu kaŗa laiku paklaidā (="klīda nezin kādēļ man ar viņu nepaklejuoties kādu stundiņu? JR. IV; 127.

Avots: ME III, 45, 46


pakurs

pakurs, gew. Plur., auch pakurās, unter das Brennholz gelegtes trockenes Reisig, trockene Holzspäne zum Anmachen des Feuers: vajaga tik palikt pakurus, gan tad malka drīz iedegsies Sl.

Avots: ME III, 51


pakutra

pakutra [Warkh.], Lubn., Etn. II, 81, pakutre Infl., das Futter (bei Kleidern): samtu liktu pakutrē BW. 32825, 1. [Aus einem wruss. * подхвутра < * подфутра (vgl. wruss. футра "мѣх для шубы" und подфутроваць "подшивать мѣхом")?]

Avots: ME III, 52


palaboties

palàbuôtiês 2 (mit hochle. ā aus ē, ?) Gr.-Buschh. "izlikties labs, lai gūtu uzticību".

Avots: EH II, 149


palaiki

palaĩki [Nigr.] (li. palaikai), die Uberbleibsel, der Rest, das Nichtnutzige, Untaugliche: es tavus palaikus vis neēdīšu Nigr. n. Janš. [nuopurinādamas nuo sevis rasas pilienus, šuos pēdējuos miglas palaikus Janš. Dzimtene IV, 44.] visi viņu kaunināja, vai viņš cita palaikus vāks; kas citam vairs nede̦ruot, tas šim derēšuot, auf ein Mädchen bezogen LA. kuģa palaiki, die Schiffstrümmer LA. [man cita palaĩki (nuovalkātas drēbes) jāvalkā Ellei.] Zu palikt.

Avots: ME III, 55


palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56


palama

palama, [palāms, palamdis Für. I, unter lamāt],

1) das Schimpfwurt, der Schimpfname, Beiname, Spitzname
(palame A. XI, 697): tiklīdz kâ kāds kuo sliktu padarījis vai izrunājis, te palama ruokā Etn. II, 83;

[2) = uzvārds, Zuname Sussei]. Zu lamât.

Avots: ME III, 56


palicējs

palicẽjs,

l) wer etwas unterlegt, hinstellt;

2) der Zurück-, Übriggebliebene:
mājās palicēji ne̦s alu BW. III, 3, 863;

3) der Verstorbene (eig. der Zurücklassende;
vgl. palikt

2) Lubn. n. Etn. III, l.

Avots: ME III, 59


paliekams

palìekams, palìekuošs, Part. Praes. von palikt, bleibend: paliekama vieta; paliekams panākums MWM. VI, 943.

Avots: ME III, 62


palieks

II paliẽks [PS.], palieka [Fest.], paliêks 2 Kand.,

1) das Übriggebliebene, das Überbleibsel, der Rest:
vai nevari šuo palieku arī ielikt ve̦zumā? Saul. armijas palieks A. XX, 389. nakts palieks viņam bij jāpavada zem liela lietus XX, 559. tas palieks jāizne̦s vecenei XX, 653. ve̦cais maksāja nuo sava ve̦cā naudas palieka Aps. palieka nuo tiem laikiem Antrop. II, 49. staigājis kâ nāves palieks [auch in Lis.; Fest., Stelp.] apkārt, wie ein Todeskandidat LP. VI, 163. pa kruogu vēl dauzījās ļaužu palieki Zeib. vietām vēl kādi sniega palieki spīdēja Saul. puisis paliekus (paliekas 788) nuolējis zemē LP. VII, 835. citi dzēra pilnus mē̦rus, es tuos mē̦ru palieciņus BW. 20093. duodiet man palieciņas! 29406; palieka kukulītis, = abrakasis Stenden;

2) die Unterlage, das Untergelegte:
le̦du nedrīkst likt taisni uz zemes vai grīdas, bet tas jānuovietuo uz īpašām paliekām Zemk.;

3) (als Schimpfwort) Schund, Ausgeburt:
tu ļaužu palieks! Tirzm.

Avots: ME III, 62


paļķis

paļ˜ķis [aus * paliķis zu palikt] Stenden, Dond., = paiķītis, das aus dem zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabten Teige gebackene Brötchen.

Avots: ME III, 65


pamatakmens

pamatakmens, -ns od. -ņa, der Grundstein: likt pamatakmeni.

Avots: ME III, 66


pamats

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67


pamave

pamave,

1): "netīrs, sliktas drēbes priekšauts" Saikava.

Avots: EH II, 154


pamesls

pame̦sls,

2): tik daudz pašle̦pnuma viņai vēl bija, lai nenuoliktu sevi par pame̦slu cilvē̦kam ... Jauns. Raksti VI, 102. kāju p. - auch Frauenb.

Avots: EH II, 155


pamest

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155


pamijs

pamijs, abwechselnd geschichteter Flachs: pamijs = lini, salikti pamīšu gubā Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 70


pamīšān

pamîšān Kaltenbr., = pamîšãm: likt kārtis p.

Avots: EH II, 157


pamītenis

[pamītenis, pamītan(i), pamītu Ar.], pamītim, = pamîšãm: dzīvuo daudz tautas pa mītim kuopā. [kājas likt pamītenis B.Vēstn.]

Avots: ME III, 72


pamuit

pamuît 2 Dunika, mit Mühe vorwärts bekommen: p. zirgu uz priekšu. p. darbu uz priekšu. Refl. -tiês, sich (eine Zeitlang) erfolglos abmühen Dunika, Sessw.: dabūju tur krietni p.; mit Mühe vorwärts kommen (nach Verben des Könnens) Dunika: nevar un nevar p. uz priekšu pa tik sliktu ceļu; "?": kādu brīdi pamuisimies vēl tâ˙pat pa tirgu Janš. Dzimtene III, 193.

Avots: EH II, 158


pamurdzināt

pamur̃dzinât: "nelikt mierā" (mit ur̂) Saikava: pamurdzeni vien! gan piecelsies.

Avots: EH II, 158


paņķa

paņķa, panķe, gew. Plur. paņķas Laud., paņķes 2 (Fest.], = panda: paņķas - saites, ar kuo vęclaika arkliem emesnīcu atsien pie apīžām Laud.; "krustāniski salikti dzelži, ar kuo savienuo arklam iemesnīcu ar apīžām" Lub. paņķes - re̦ngas pie arkla, nuo dzelzs vai nuo kuoka, kuo uzmauc uz lemesnīcu un ar paņķu striķi piesien pie apīžām Lös. n. Etn. IV, 162; III, 146.

Avots: ME III, 79


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


pārcilāt

pãrcilât, pãrce̦lât, tr., freqn., eins nach detn andern heben, umkramen, umordnen, stöbern, lockern: saimnieks pārcilāja pudeles, bet atrada visas tukšas Lapsk. kungs pārcilāja uz galda priekšā nuoliktuos papīrus Lig. iešu pūru pārcilāt (Var. 1: pārce̦lāt) BW. 15545, 5. zeme vairāk reizes gadā jāpārcilā A. XI, 146.

Avots: ME III, 152


paredzēt

paredzêt, tr.,

1) erblicken, bemerken:
ne pie vārtu nepiebraucu, paredzēju (Var.: pamanīju) de̦guniņu BW.18572, 7. asti vien paredzēju svešu ļaužu kabatā 19184, 2. kuo pa dienu pare̦dzuot, tuo lai viņam pastāstuot LP. VII, 800;

2) vorher-, voraussehen, ahnen:
vai redzēt paredzēju kunga ve̦rgu paliekam? BW, 1902. vai paredzi grūtu mūžu, vai ar sliktu arājiņu? 17724. ir puķīte paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu 6488. tas visu zin, visu pare̦dz LP. V, 186. pare̦dzams, vermutlich, voraussichtlich: viņš, kâ pare̦dzams, pie mērķa ne+kad netiks. - Subst. paredzẽjums, das Erblickte, die Erscheinung: paļāvusēs, ka viss tas paredzējumi vien e̦suot LP. VII, 525; paredzêšana, das Erblicken, das Ahnen; pare̦dzê̦tãjs, der Seher Glück Daniel 2, 2. - [In der Bed. 2 aus *praredzêt?]

Avots: ME III, 89


pārgalviski

pãrgalviski Salis n. FBR. XV, 71, AdV., kopfüber Lems.: kad zaķis skrien, tad iet kâ ratu lùoks p. Salis; rückwärts über den Kopf Meselau: sviest p.; über das Vorderende hinaus Lubn.: likt sìenu p.

Avots: EH XIII, 200


pārkārēm

pãrkārēm, [Adv., hinausragend über]: sienas akmeņus vienu pārkārēm par uotru saslienuot A. XV, 308. [uz salmu jumta šķuores uzlikti kuoki pārkārēm Vank., Sessw., Lös.]

Avots: ME III, 160


pārķert

pãrķer̂t, ‡

2) "pārjemt" Dunika: diegs tik gaŗš, ka pati nevaru tuo vidū p. (tâ gadās, kad tuo grib salikt dubulti);

3) aufgreifen
Meselau: viņi viens nuo uotra pārķēra malkas škilas.

Avots: EH XIII, 204


pārmācīt

pãrmâcît, Refl. -tiês,

3) likties p. Manz. Post. 4 959, sich rügen lassen.

Avots: EH XIII, 206


pārškurstīt

pārškùrstît 2 Oknist, (von neuem ?) auseinandernehmen: p. vērpjamuos linus, lai tik labie vien paliktu.

Avots: EH XIII, 213


pārslavēt

pãrslavêt M. 385, übermässig loben: pārslavē̦ta meita tuomē̦r bija slikta saimniece Dunika.

Avots: EH XIII, 211


pārsvars

pãrsvars: ātram zirgam nevar pārsvara ve̦zumu (eine überschwere Fuhre) likt Segew. kad mazam zirgam nāk pārsvaru (wenn die Last die Kraft übersteigt), tad viņš vairs neiet Segew. kad nāk pārsvaru (wenn zu grosse Anforderungen gestellt werden, wenn eines Menschen Geduld zu viel in Anspruch genommen wird, wenn zu viel Unglück über einen hereinbricht), nevar ebenda. pārsvaru aus pār svaru?

Avots: EH XIII, 212


pārsvērt

pãrsvḕrt, ‡

2) überwiegen:
kai liek šuo labuo darbu uz svariem, tai jis pārsveŗ visus sliktuos darbus Pas. V, 159. Refl. -tiês,

2): gājējs ... ar smagu lēcienu pārsvērās ("?") pār grāvi Jauns. Raksti IV, 300.

Avots: EH XIII, 213


paruļa

paruļa "?": tuop visur likta paruļā audzinātājas pašas meitai RKr. X, 28.

Avots: ME III, 92


pasaka

pasaka,

1): sataisījis pasakas (= sate̦nkājis) Kreiļam par manim Seyershof. sliktas pasakas (= te̦nkas) AP. pasakas teikt (schwatzen, sich unterhalten)
Salis. nesmukas pasakas (Gerede) bij izgājušas ebenda. izrunātas pasakas (= nuostāsti) nuo ve̦ciem laikiem ebenda. vai tai naktī kuo saķērāt? - pasakas (Unsinn, keine Rede davon)! bij jānāk atkal uotru nakti Siuxt.

Avots: EH XIII, 169


paseknis

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96


pasirds

pasir̂ds: p. slikta Dobl. n. BielU. pasirdī spiedējs BielU., Magendruck.

Avots: EH XIII, 171


pašķirt

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113


paspārne

paspãrne,

1): piebūves dataisa lai šuo tuo pie malas paspārnē nuoliktu AP.;

2): auch AP., Orellen.

Avots: EH XIII, 175


paspert

pasper̂t, tr.,

1) ein wenig ausschlagen, mit dem Fusse stossen:
vai tā ir ar kāju paspeŗama? Vēr. II, 979;

2) suoļus, kāju paspert, einige Schritte tun:
viņa paspēra dažus suoļus uz priekšu Lapsk. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233.

Avots: ME III, 105


patmala

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123


patmalas

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123


paturēt

paturêt [li. paturė´ti "eine Weile halten" Tiž. II, 390],

1) ein wenig, eine kurze Zeit lang halten:
patur[i] manu kumeliņu, lai es te̦ku zuobiniņa! BW. 13307, 1;

2) behalten:
brūte trešuo reizi uzliktuo mici paturēja galvā BW. III, 1, S. 93. Sprw.: labs jāpatur, slikts jāatme̦t. cienā paturēt, in Ehren halten Lāčpl. 12;

3) (im Gedächtnis) behalten:
viegli paturama valuoda A. XX, 719. jāpatur vē̦rā;

4) (eine Mahlzeit) abhalten:
paturēja kuopā maltīti BW. III, 1, S. 84. šim jāpaturuot pusdiena Etn. III, 111. Refl. -tiês,

1) sich eine Zeitlang halten
Spr.;

2) ablegen, gebären (von Tieren)
Janš., Dunika: kad guovis paturējušās, tad viņām duod vārltas kumelītes Etn. III, 159. [saimniekiem cūka paturējusies, ...jāiet pāra sivē̦nu aizrunāt Janš. Dzimtene IV, 107.]

Avots: ME III, 125


patvaļība

patvaļĩba, = patvaļa: izme̦sti likteņa patvaļībai Vēr. II, 1314. plašā patvaļībā aukas pluosās Asp. R. VII, 34.

Avots: ME III, 126


pauga

II pauga,

1): slikta p. ("galva ") Grawendahl, Lemb., Sessw.;

4) (s. unter p. II 1!): "kalniņš" - auch Grawendahl, Sessw.; eine (kahle) Hügelkuppe
Vank.; Anhöhe Segew.; = cinis Kal.; ‡

5) "dūša, pārgalvība" (mit àu 2 ) Saikava: ir gan tev liela p., ka brauc pa upi, kad le̦dus nirkšķ vien!

Avots: EH XIII, 184


paugāt

II paugât "uzlikt paugas" Tuckum.

Avots: ME III, 127


paunekls

paũne̦kls, ‡

2) "wer sich dick (warm) angezogen hat"
Seyershof: es tinuos tâ kâ p.; salstu nuô;

3) "izdēdējis, slims cilvē̦ks vai kustuonis, kas ē̦duot nevar uzbaruoties" (? eigentl.: ein Grossbäuchiger?):
tam ir tādi paune̦kli tie teļi: lieliem vē̦de̦riem, slikti tâ kâ klamburi Seyershof.

Avots: EH XIII, 185


pāvāls

pāvāls (unter pãvals): auch (mit pã-) A.-Autz; pāvālu nuolikt Grüuh., eine Arbeit beenden.

Avots: EH XIII, 217


pavāžot

pavãžuôt, langsam vorüberfahren: kad slikts ceļš, tad re̦ts, re̦ts pavāžuo gaŗām Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 134


pavērt

pavẽrt, ‡

2) "?": māt, paver tu aude̦kla! man piekusa ruokas Oknist; ‡

3) = pavḕrst 1: paver acis šur! Wessen. kazāki sāka savas cerības uz Maskavas caru pavērt Pēt. Av. III, 396. ‡ Subst. pavẽ̦rums, das einmalig erfolgte teilweise Öffnen; das Resultat des teilweisen Öffnens, die Spalte:
Vizbulis ... pavēra tās (= durvis) pusviru, lika Ziemelim ... ruoku ielikt pavē̦rumā Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH XIII, 190


pazlaukts

pazlaukts (unter pazlauts),

1): auch (pazlaûkts 2 , -s) Ramkau; tuo alu, kam vēl nav pielikts raugs, sauc par pazlauktu. p. ir tā pati misa: par pazlauktu sauc, kad jau ir atdzisis, un par misu, kamē̦r vēl ir karsts AP.

Avots: EH XIII, 193


pēcākais

pêcâkais, = vê̦lâkais: Nauģa pēcākais liktenis, das spätere, nachherige Schicksal Libek Pūķis 47.

Avots: ME III, 205


peksis

I peksis, ein kleiner Anbau: pie piedarba ir piebūvē̦ts peksis, kur pglavas nuolikt Tirs. n. RKr. XVII, 72. Etwa aus estn. peks "ein Gefäss" ??

Avots: ME III, 194


pelt

pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês,

2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.

Avots: EH XIII, 221


pers

pe̦rs,

1): likt uolas uz pe̦ra AP. šāgada pe̦rā izde̦vušies visi putni ebenda.

Avots: EH XIII, 225


piegarša

pìegarša, piẽgar̂ša PS., piegarža, der Beigeschmack: vīns ir ar stipru spirta piegaršu Konv. 2 3264. me̦dus tam duod saldumu un me̦dus piegaršu 2669. "Latviešu Avīzes" piešķīra visām zināšanām garīdzniecisku... piegaršu Izglītība IV, 11. pielikt kuo piẽgar̂žām N.-Peb.

Avots: ME III, 249


piekrētot

pìekrè̦tuôt 2, sich lagern (wobei die Halme brechen; vom Getreide): slikta pļaušana: mieži piekrē̦tuojuši Gr.Buschhof.

Avots: ME III, 260


pieliekamais

pìelìekamàis (Part. praes. pass. von pìelikt) od. pieliekamais kambaris, die Vorratskammer, Handkammer, ein Ort zum Aufbewahren, Abstellen: vienu galā būs kūts, uotrā barības pieliekamais Purap. Kkt. 47.

Avots: ME III, 268



pieseris

pieseris, piẽse̦rs Karls., piesers,

1) die Trockenkammer;

2) pieseris krāsnij vis˙tuvākais piesē̦rums rijā Hasenp. ja nevar visu labību salikt ārdīs, tad pārpalikušuo labību nuoliek kādā rijas kaktā - pieserī Ulpisch.

Avots: ME III, 288


pieskatīt

pìeskatît,

1) aufpassen, behüten:
gudrais saka, la1 šis paliek pie aitām, lai tās labi pieskata Etn. IV, 168. kas man pieskatīs mājas? LA.;

2) übersehen:
vaina jau arī varbūt kur bija, bet tuo varēja arī pieskatīt De̦glavs Rīga II, 1, 53. Refl. -tiês,

1) zur Genüge sehen:
e̦smu jau pieskatījies diezgan Nigr.;

2) aufpassen, Acht geben
(tr. und intr.): pieskaties manas mantas, kamē̦r būšu pruojām! pieskaties zirgus, lai neiet auzās! Nigr. pieskaties, ka neiziet slikti!

Avots: ME III, 290, 291


piespriest

pìespriêst, tr., zusprechen: liktenis viņam nebij piespriedis tādu tiesu Jaun. mežk. 183. Refl. -tiês, sich zusprechen: priespriezdamies nāves spriedumu Pūrs III, 96.

Avots: ME III, 295


pietaisīt

pìetaĩsît,

1) anmachen (an etwas), anlegen:
pie ases pietaisīsim kluoķi Pūrs III, 147. nevarēja nuociesties nepietaisījis savu balsi, konnte sich nicht enthalten, (in den Gesang) mit einzustimmen De̦glavs Rīgā II, 1, 314;

2) anmachen, zumachen:
pietaisīt durvis:

3) anfüllen :
es pūriņu pietaisīju Biel. 1901; pietaisīt vidus "paēst" Nerft;

4) besudeln, bemachen, vollmachen:
ja kristījuot bē̦rns drēbītes pietaisa, tad tam gaidāma slikta dzīve Etn. II; 144. paliekas nuolējis zeme un putras trauku pietaisījis, izgājis ārā Etn. III, 92. Refl. -tiês,

1) sich dranmachen, sich hinzugesellen:
studenti pietaisās par sarunu dalībniekiem MWM. VIII, 461;

2) sich betrinken, besaufen :
tad nu ir pietaisījies, der ist mal besoffen Mag. XIII, 2,50. viņš ir pietaisījies kâ maiss od. kâ murds, er ist steif besoffen Seew. n. U.

Avots: ME III, 302


piete

piête C., Arrasch, Neuenb., piête 2 Dond., Gr.-Behrsen, piêts Kl., Spr., Golg., Lis., Bers., Schwanb., Zögenhof, piêts, -s Kr. li.( pentìs Tiž. II, 474 "der Rücken einer Axtod. Sense", apr. pentis "Ferse"), piêtis Neu-Laitzen, Drosth:, Smilt.; Ronneb.,

1) piêtis PS., die Rückseite des Beiles:
ar cirvja pieti pierē likt, mit verwandtem Beile auf die Stirne hauen U. - ielikt pietā, tüchtig trinken, saufen;

2) grābekļa piete, derjenige Teil der Harke, wo die Zähne eingeschlagen sind
Etn. IV, 163, Grünh.;

3) zeķes piete, die fester gestrickte Ferse des Strumpfes
Dond.;

4) der härtere, am Strunk gelegene Teil des Schnittkohles
Ronneb.;

5) pietis, ein eigensinniger Mensch, ein Starrkopf
Mag. XIII, 2, 46;

6) gaiļa piete, delphinium consolida RKr. XII, 8;

7) piets (als i-Stamm?), ein Hügel
Etn. IV, 163 f. Nebst piêši (s. piêsis ) zu slav. pe̦ta "Ferse, stumpfes Ende", vъspe̦tь "zurück" u, a., s. Persson Beitr. 412, Trautmann Wrtb. 214.

Avots: ME III, 302, 303


pietiecība

pìetiecĩba, die Genügsamkeit: kam smagie dzīves cīņas spaidi vēl pietiecībā palikt ļauj A. v. d. 1897, S. 297.

Avots: ME III, 304


pieurbt

pìeurbt, tr., bohrend (an etw.) befestigen: kārtis liktas aiz ķīļiem, un tikai pie jaunākām ē̦kām tās pieurbtas Konv. 1509, ve̦lna kalps palicis pie kaktas kâ pieurbts LP. III, 47. Refl. -tiês, sich anbohren.

Avots: ME III, 307


piezavēt

pìezavêt, tr., zaubernd, mit Hilfe von hingelegten Zaubermitteln an sich fesseln: laikam ies nuolikt kādas zavatas tiem pašiem Stīpnieka dē̦liem . . . , lai tuo vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. (Rute) gribēs kādu puisi sev piezavēt Ebenda.

Avots: ME III, 312


piķmice

piķmice Dond.,

1) piķamice PS., eine Art Mütze:
es gan tādu piķmici neliktu galvā Aps.;

2) comm., ein Schimpfwort.

Avots: ME III, 214


pircin

pìrcin, Refl. pircinās BW. 21015, 4, pircienies 21015, 3, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pirkt: būs pircin likt izpirkt Glück IV Mos. 18, 15. pircin pirku vainadziņu BW. 6064. pircin tautas rudzus pirka 23998.

Avots: ME III, 222



pīrēt

pīrêt, -ẽju,

1) "?": pīrē (< d. führe?) mani tu, puišeli! es tev cimdus nuoadīšu BW. 35283;

2) pīrēt "izgādāt; ielikt vietā" Notk., Peb., (mit ì 2 ) Selsau, Lbs., Sessw., Romershof.

Avots: ME III, 233


platradze

platradze, auch platradziņa, eine Kuh mit breiten Hörnern: telīt[e], mana platradzīte BW. 32493. guotiņ, mana platradzīte, kur bij man tevi likt? ... 28904, mīļa Māŗa man iedeva platradziņu (Var.: platradzīti) 32416, 5.

Avots: ME III, 322


platrīklis

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323


plauka

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas 2 Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas 2 Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku 2 Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324


pļauteniski

pļaũteniski Ahs., Adv., liegend, auf der flachen Seite: likties pļauteniski, sich hinlegen Matkuln. dažs pieliek kūlīšus tik viegli pie stutītēm, ka tie tūlīt krīt pļauteniski Ahs.

Avots: ME III, 367


pledenēt

pledenêt, -ẽju "sinnlos hin und her gehen od. fliegen": slikti, ka cilvē̦ks sāk pledenēt Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 333


pļendags

pļe̦ndags, auch pļe̦ndaks, eine kleine Versammlung; ein lächerlicher Vorfall Naud.; Zank, Streit; "jukas, klizma" Dobl. n. Etn. IV, 166: aizbraucu pie viņiem uz tuo pļe̦ndagu, bet nekā tur nebij. mums tur tāds pļe̦ndags nuotikās: varēja bez zarnām palikt smejuoties Naud. luopu sē̦rgas dēļ bij iznācis pļe̦ndaks Alm. sataisījis tādu pļe̦ndagu, ka netīk pašam ne dzirdēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 369


pliksnis

I pliksnis, ein Habenichts, ein armer Schlucker Fest., Gr.-Buschhof: viņš apģērbās pieklājīgāk ..., juo negribēja izlikties par pliksni tīšām Akurater.

Avots: ME III, 344


plītiņš

plĩtiņš Alm.,

1) plītiņš Salis, eine Tracht Prügel:
dabūsi plītiņu! nu būs plītiņš kâ likts par kāļu raušanu Alksnis-Zundulis;

2) Schlemmerei, Saufen:
liels plītiņš Bers. Zu plītêt I.

Avots: ME III, 349


pods

I puôds,

1): der Kessel
Livl. n. BielU., Salisb.: zâļu p. ugunī BW. 20131 (aus Schrunden). ne vairs vārīšu, ne vairs cepīšu, nei sava puodiņa dedzināšu 19279 (aus Livl.); zvirgzdu p. Siuxt "čuguna puods, kam dibe̦ns šaurs, vidusplats un augša atkal šaurāka"; puodiņš Schujen, ein Gefäss, in dem das Essen gekocht wird; puôdeņš Auleja, Lixna "krūz(īt)e";

5): auch (mit uô) Lis., Lubn.; "bē̦rzlape" (mit uô) AP.; ruozē̦tais puôdiņš AP., ein gewisser Pilz; ‡

6) puodiņus likt, schröpfen (?):
slimiem vīriem viņa puodiņus lika Jauns. B. gr. 3 I, 68.

Avots: EH II, 345


poķis

puoķis,

1): auch (puõķītis) Lems.;

2): ein gewisser Pilz (russula)
Trik.;

3): "galvu" ME. III, 455 zu ersetzen durch "galvu Zeibolts Liktenis 38";

4) "puôds" (mit uô) Blieden.

Avots: EH II, 346



posts

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


prece

prece (li. prekė "?" Daukša Post. 51, 34 ),

1) die Ware:
Sprw. kāda nauda, tāda prece. katrs savu preci slavē: preces kŗaut, pirkt, pārduot, Waren stapeln, kaufen, verkaufen; preču nuoliktava, die Warenniederlage, der Speicher;

2) die Freierei
Biel. n. U., die Heirat: meita preces gaduos Duomas IV, 355. gājuši, brūtējušies, kažuoku, kurpes vis iedāvinājis. duomājušas, kad tādas veltes duod, tad jau prece druoša Janš. Dzimtene V, 91. Pēteris par preci vēt vārdiņa nebija bildis MWM. VIII, 410. nuo preces tagad nevar būt ne runas; preču māte Ezeriņš Leijerkaste II, 30, die Brautwerberin, Kupplerin. preces dzert, die Verlobung feiern Ar., Friedrichswald: Nebst li. prekia "Kaufpreis" wohl zu pìrkt.

Avots: ME III, 384


pretī

pretī Lieven-Behrsen, pretĩ Wolm., pretî C., N.-Autz n. Bielenstein, preti, pretim, pretīm Sessau, pretiem Selg., pretin Lindenhof,

1) Präposition, = pret, gegen: preti kalnu ritināt Biel. 1837. kam tā sē̦ta pretim kalna? BW. 3687. spīdi, ... mēnestiņ, pretim manu ... luogu! 6827 var. atsasēdu ... pretīm manu pē̦lājiņu 8337. sniedz, meitiņa, savu ruoku pretim daiļu tē̦va dē̦lu! 11809, 6. es neņēmu kviešu klēti preti vīra paduomiņu (ich tauschte nicht . . .); iztērēju kviešu klēti, mūžam vīra paduomiņš 22911. es nejemšu ne zeltetu [autu] pretīm savu vainadziņu Biel. t. dz. 755 ;

2) Adv., entgegen, gegenüber:
pretī iet, nākt, braukt, entgegengehen, -kommen, -fahren. K. gāja laipni viņiem pretī A. XI, 560. viņiem pretī brauca Juris iz dzirnavām MWM. v. J. 1896, S. 592. pretī turēties, likties U., widerstreben. pretī runāt, widersprechen: kas tev ir kuo pretij (= pretī) runāt, was hast du einzuwenden? Kl. ne˙viens ij ne vārda pretī neptkstējis LP. VI, 740. Sprw.: rej kâ suns pretī. pretī celties, sich gegen etwas erheben, empören U.: dieva vārdam preti celties Kaudz. M. 26. pretī darīt, (etwas) gegen jemandes Willen tun: preti daru bāliņam BW. 6065. pretī būt, gegen etwas sein, dagegen sein, nicht einverstanden sein: tē̦vs ne˙būt nav pretim LP. IV, 187.

Avots: ME III, 388


priekšā

prìekšã, adverbial gebrauchter Lok. sing. von prìekša, vor, vorn, voran, in Gegenwart U.: Sprw. kas priekšā, tuo bāž iekšā! visiem cilvē̦kiem stāv nāve priekšā, bet jūŗas braucējiem vēl kaps klātu. durvju, nama, mājas priekšā. tiesas priekšā, vor Gericht. acu priekšā, vor den Augen, sichtbar: svešums vien acu priekšā LP. VI, 153. kunga priekšā, vor dem Herrn, in Gegenwart des Herrn U. dieva priekšā, vor Gottes Antlitz; dieva priekšā būt, aiziet, gestorben sein, sterben : tagad jau viņš gadus trīsdesmit kamēr dieva priekšā A. v. J. 1899, S. 281. ļaužu priekšā, vor den Leuten, öffentlich U. - aiziet pie tē̦va, kurgudrie brāļi jau priekšā (sind schon vor, sind schon da) LP. IV, 118. par nelaimi upe bijuse priekšā IV, 224. vēl trešā, beidzamā nakts priekšā (steht bevor) JK. III, 72. - priekšā iet, vorn gehen, vorausgehen U.; prtekšā nākt, vortreten, sich zeigen U., sich nähern: priekšā nāca ziedupīte, tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816. priekšā nāca tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193 var.; priekšā celt, vorheben, vortragen: ēdienu LP. IV,189; priekšā stādīt(ies), (sich) vorstellen; priekšā tikt, vor-, vorangelangen; priekšā aiztikt, vor-, vorangelangen, überholen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. Sprw.: tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi; priekšā likt,

a) vor-, voranlegen,

b) vorziehen, den Vorzug geben:
es šuo dziesmu liktu priekšā pat dziesmai "Mūsu tē̦vs debesīs" Aps. - priekšāpakaļā būt, überall dabei sein: saimniecei bija prieks, kad tā pate varēja būt savā kuopībā priekšā pakaļā, lai re̦dzētu, kuo ļaudis darīja Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 394


priekšpulka

prìekšpul˜ka, die vordere pulka (am Stuhl) : šim krē̦slam priekšpulka bij iauna likta A. XXI, 508. krē̦slu cē̦luši, tuo pie apakšējās priekšpulkas turē̦dami Etn. IV, 154 (aus Wohlfahrt).

Avots: ME III, 397


priekšraksts

prìekšraksts,

1) das Beispiel, Muster:
burtus vajaga pēc duota priekšraksta jeb manuskripta sastādīt jeb salikt zināmā kārtā Konv. 2 482; prtekšraksti, Vorschriften (zum Nachschreiben) U.;

2) die Vorschrift
(fig.), der Befehl: senāki... tikušas pēc baznīcas priekšraksta svētītas arī citas "Māŗas" dienas Etn. III, 171.

Avots: ME III, 397


pripača

pripača, der Anspann des (dritten) Seitenpferdes: pripača tiek pielikta pie divjūga ratiem trešā zirga piejūgšanai blakām Kalleten. Vgl. pripaška.

Avots: ME III, 391


pudas

pudas, alter Kram, alte Kleider, Lumpen Naud., Grünh., Wain., MSil.: sulainis... nuopin viču ķuoci, kur ielikt savas pudas Pas. II, 164 (aus Kalleten). saimniece, jau pilnīgi nuoģē̦rbusēs, izle̦c nuo gultas, uzraujas kaut kādas pudas un izskrej... sē̦tā Janš. Paipala 50.

Avots: ME III, 401, 402


pūdelēt

I pũdelêt, -ẽju, pudeln (hieraus entlehnt), im Schiessen verfehlen U.: uzvilku gaili un gribēju likt pie vaiga un spiest vaļām, bet ieduomājuos: ja pūdelēju, kuo tad? Janš. Dzimtene 2 II, 128. ve̦cās krameņīcas ... mitrā laikā daudzreiz pūdelējušas Upīte Medn, laiki.-Subst. pūdelējums, der Fehlschuss.

Avots: ME III, 445


puisietis

puĩsiẽtis, der Knabe, Junge, Junggeselle, der unverheiratete Mann: meitietis varuot palikt par pūķi, kad tas ieē̦duot sadedzinātas puisieša bārzdas pe̦lnus Etn. I, 107. viņa laikam labi pruot ar puisiešiem apieties Blaum.

Avots: ME III, 404


puisis

puĩsis, verächtl. Demin. pùiselis 2 A.-Schwanb., puĩšelis, puĩšelĩtis, puišeliņš BW. piel. 2 12467, ein Demin. puisiņš BW. 10569, 11 var.,

1) der Knabe, der Junge, der Junggeselle:
Sprw. ne tādēļ jau puisis, ka spēj panest cirvi. apaļš puisis U., ein frischer Junge. puisī būt, dzīvuot, unverheiratet sein, als Junggeselle leben: nu es zinu skaidri, kamdēļ viņš vēl puisī MWM. v. J. 1899, S. 425. vai man puisī bij nuodzīvuot? Blaum. viņš puisī tur nuogāja, er ging dorthin unverheiratet U. puišiem palikt Mag. XIII, 3, 68, ledig bleiben. puišu kārta U., der Junggesellenstand;

2) ein (unverheirateter) Knecht oder ein verheirateter Deputatknecht, dessen Frau keine Dienste mitübernommen hat
Autz n. U.: puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. Sprw.: vai es cita puisis, savu maizi ē̦zdams? ruokas puisis, der zur Hand gehende Diener, Knecht. suņu puisis, der Hundejunge, Piqueur;

3) ein kein volles Jahr alter Eber
Brucken n. Etn. I, 89. Aus liv. pois "Junge" (s. Thomsen Beröringer 273); li. puĩšas "Knabe" wohl zunächst aus dem Le.

Avots: ME III, 403


pūks

II pũks "?", erschlossen aus der Verbindung pũka bē̦rns Nigr., jem., der in seiner Familie unbeliebt ist und nicht gelitten wird: ne˙viens mani nemīl. tāds mans liktenis. visu mūžu e̦smu bijuse īsts p. b. Janš. Bandavā II, 276.

Avots: EH II, 341


pūlis

I pùlis,

1): skudru pùlis - auch Ramkau, (mit ũ) Lieven-Bersen, Selg., Schrunden, (mit û 2 ) Grob. lapseņu pùlis AP. ļaužu pūļa (gen. s.) BW. 8439, 1 var. puišu pūli (acc. s.) 10981 kārkļa pūlītim (Var.: krūmiņam) 24388, 6 var. šķiŗaties, ievas pūļi! cauri brauca vedējiņi 18404. sarkani uogu pūļi (Var.: krūmi) Tdz. 54894, 1 ; unter einer Staude wachsende Kartoffeln
AP.: karpānus visai bieži nevar likt, - tad nav pùļa apuškā; eine Viehschar, wie sie ehemals von Fleischern auf Landstrassen nach Riga getrieben wurde (mit û 2 ) Orellen; ein ungewindigter Getreidehaufen zusammen mit der Spreu (in der rija; mit û 2 ) Seyershof; (pūļi) in Reihen stehende Roggenhaufen (Mandeln) BielU.;

2): irbju p. BW. 2570, 2 var.;

3): peļu p. (mit ù 2 ) Fianden, (mit û 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 341


puļķis

puļ˜ķis Karls., AP., Bl., Līn., Iw., Salis, Dond., Selg., Kand., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Bauske, Arrasch, puļˆķis Serbigal, Kr., Kl., Jürg., Golg., Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, Nerft, C., PS., pul˜ka Ruj., C., Wolm., Widdrisch, Smilt., der Pflock, Stöpsel, der hölzeme Nagel, Deichsel nagel (pul˜ka Serbigal, Karls., Arrakst) U.: Sprw. muļķis kâ puļķis. suolītis ar šķībi liktām pulkām A. XXI, 440. taisījuši nuo zariem pulciņu LP. VII, 595. nabas pulka U., das die Pflugfemern auseinanderhaltende Querholz. miezeŗa pulka Smilt., die Stampfe des Mörsers. Nach Konv. 1 396 pulkas die Dollen im Boot. In Wain. und Rutzau n. A. XI, 83 pulķis - das eiserne od. hölzerne Stäbchen, womit der Flachswocken an die Spindel befestigt wird; in Lasd. puļķis - "ein Teil des Spinnrades". - Aus liv. pūlka resp. estn. pulk, s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 409


pumpa

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324


pumpains

pum̃paîns: visiem ieti, pruojām ieti, pumpainiem še palikt! Tdz. 48410, 1 var.

Avots: EH II, 324


pumpot

pumpuôt,

1) viele Blasen bekommen
Neik., Kurl. n. U.;

2) pum̃puôt Lautb., = pum̃pât I. Part. praet. pass. pumpuôts,

1) mit Beulen bedeckt, uneben:
sarkaniem, pumpuotiem vaigiem Austriņš Vērpetē 16;

2) mit Knöpfen versehen:
pruojām šādi, pruojām tādi, pum̃puotiem (Lautb.) še palikt,... par galdiem kaulus grauzt RKr. XVI, 256.

Avots: ME III, 412


pumpulis

pum̃pulis Dond., Schleck, pùmpulis 2 ,

1) die Beule
U., Gold. n. Etn. IV, 166: tik˙pat kâ tas pumpulis uz viņas de̦guna izjauca... vaiga skaistumu Jansona Duomas 36. pumpulis uz vaiga uzmeties Dond. manam zirgam ir pašā saku vietā liels pumpuls, nevarēs likt darbā Selb.;

2) pum̃pulis Bauske, Ruj., C., pum̂palis Gr.-Buschhof, pùmpulis 2 , eine dickere Stelle im Garn
Mar. n. RKr. XV, 131, Bers. n. Etn. IV, 166; pùmpulis 2 "pumpuļuota drēbe" Dricē̦ni;

3) ein dicker, kleiner (von Wuchs) Mensch
Lös. n. Etn. IV, 166;

4) "?" : rudenī, nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem, ēdināja garus, tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par "garu laiku" un visas šā laikme̦ta pirmdienas par "pumpuļu pirmdienām" LP. VII, 306;

5) pum̃puļi, die Samenknollen der Kartoffelstauden
Ruj., N.-Peb.;

6) etwas Dickes:
saģērbies kâ pum̃pulis Jürg. Woht zu pumpa II.

Avots: ME III, 411


puntā

pun̂tā 2 (loc. s.) Salis, in der Verbindung p. palikt, aufgeblasen werden, anschwellen (vom Bauch): nuo slikta dzēriena teļš paliek p. (izme̦tas lielā vē̦de̦rā). Vgl. punte I.

Avots: EH II, 326


puse

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene 2 I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426


puslīdzeklis

puslĩdzeklis,* ein halbes Mittel: lai pārgruozījumi būtu lieli, un lai viņi nepaliktu par puslīdzeklīšiem ... B. Vēstn.

Avots: ME III, 430


pusparēts

puspe̦rê̦ts, halbausgebrütet; halbgeschult, halbgebildet: nabaga skuolmeisteŗa dē̦ls paliktu tāds puspe̦rē̦ts Kundziņš Kronw. 209.

Avots: ME III, 432


puspārš

puspãŗš Salis,

1) Mann und Frau ungleicher Konfession;

2) palikt us puspār, = palikt par puspārnieku.

Avots: EH II, 333


puzāties

puzâtiês "likt puzas maisuos vai siet saiņuos" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH II, 340


pūznis

pũznis,

1): ein Misthaufen
Für. I; etwas Moderndes (mit ù 2 ) Kaltenbr.: vai tur lāgas siens? tik tāds p.; pũžņi (Eiter) - auch AP., Orellen, (mit ù 2 ) Auleja, Oknist, Sonnaxt, Warkl., Wessen, Zvirgzdine: vai tev p. netecēja Tdz. 54584, 2;

2): skudru p. auch - AP., Salis, (mit ù 2 ) Oknist; loc. s. pūzniņā BW. 1326, 3 (cik skudriņas pūzniņe); lapseņu p. Salis;

3): laba sieva ir vīra kruonis, slikta sieva - p. ("?") Kaugurciems.

Avots: EH II, 345


radība

radība,

1): šis tas cilvē̦kam pa radībai ir pielikts, kuo viņam nevajadzē̦tu (z. B. eine od. die andere Krankheit)
Orellen;

2): plur. radības, das Verwandtschaftsverhältnis (?):
mēs ar jums ne˙kādās radībās nestāvam, nedz ar jums gribam draudzību vest Pēt. Av. II, 208;

4): radības, die Nieder-kunft -
auch AP., Saikava, Sessw.: jaunajai ve̦de̦klai ceļā kļuva radībiņas BW. 35530, 5. radībām vistu kaušu, krustabām sivēniņu 1139. - Das Zitat aus LP. VI, 535 (ME. III, 462) ist wie folgt zu verbessern: "uotrā rītā bij muižā trīs jaunas radības: ķēvei bija dē̦ls, ēstvārītājai ... dē̦ls un cienmātei arī dē̦ls".

Avots: EH II, 348


rādīt

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


raiseklis

raiseklis,

1) raĩseklis, ein Knoten
Mitau, Wenden;

2) die Lösung:
likteņa saistekļi un raisekļi Stari I 373;

3) ein Bund Jürg. (mit ài); "ein Haufen Garn"
(?);

4) "ein ungewandter Mensch":
tāds kâ ràiseklis 2 Adsel, Treppenhof;

5) "mudžeklis" Mar.;

6) "das Ende eines Strickes zum BInden"
Serben;

7) "?": ve̦se̦la čupa dziju; būs liels raiseklis Karkel.

Avots: ME III, 470


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


ram!

ram! lnterj., Zuruf für Pferde ("uzsauc zirgam, lai tas sagrìežas tâ, ka var ieliet ūdeni un nuolikt barību") Iw.

Avots: EH II, 353


raugs

I raûgs,

1): maizi mīcuot vajaga likt cilvē̦kus raugā, lai maize labi rūgtu. tuo izdara šâ: kāds cilvē̦ks sauc, un ja tas, kuŗu sauc, atsaucas, tas tad ir ielikts raugā RKr. XIX, 88. skāba rauga maize, süssaures Brot
BielU. rauga māte (s. unter mãte 4) Tdz. 55125;

2): ādu raugi, getrocknete und zerriebene Fichtenrinden zum Gerben
Frauenb., ein Brei aus Hafermehl zum Gerben von Schafsfellen Siuxt. pastalādu rauguos likt BielU. mizas vajadzīgas raugiem ... jāliek āda rauguos Janš. Mežv. ļ. II, 192; ‡

4) "ein Rülps"
Für. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 6. .

Avots: EH II, 357


raugs

I raûgs (li. râugas "Sauerteig"),

1) auch rauga (!), die Hefe, Oberhefe, der Sauerteig:
Sprw. kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas, wo einmal Stoff zum Hader ist, da gibt es alle Tage Zank. pie kaimiņa rauga (Var.: raugas) te̦ku, pie kaimiņa uguntiņa BW. 31152, 6. - siera raugs das Lab;

2) die Beize der Gerber
U., die Gerberlohe: rauguos likt, in die Gärung legen (beim Gerben) Bielenstein Holzb. 684. de̦gunraga kukainis uzturas ādmiņu raugā Konv. 2 560;

3) der Hefepilz (cryptococcus fermentum
Ktz.) RKr. II, 70. Nebst raûdzêt, rûgt, atrûgas, raugties, li. rúgiu "rülpse, habe saures Aufstossen", apr. raugus "Lab" zu slav. rygajǫ sę, arm. orcam "rülpse", gr. ἐρεύγομαι "erbreche mich", ἐρυγή "Aufstossen", lat. ērūgere "ausrülpsen", npers. ārōγ "Rülpsen", ae. rocettan "rülpsen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 357, Trautmann Wrtb. 244.

Avots: ME III, 487


rausa

rausa A.-Schwanb. "tas, kas rauš visu iekšā, labs vai slikts; arī mē̦slu rausējs kūtī".

Avots: EH II, 358


raust

ràust,

1): duobē zemes ar lāpstu r. Warkl. mē̦slus r. (= likt ar dakšām ratuos) Mahlup. graudus rauš ar laišku Ramkau. rauš mantu, cik varē̦dams Siuxt. rācēņus pe̦lnuos r. ebenda. r. krāsni ar skruķi Sonnaxt. neraus vēl laukā tuo uogļu, - lai izgailējas! Linden in Kurl. r. graudus čupā, sìenu kaudzē Auleja. vajadzē̦tu jau kāpuostus r. (um die Stengel Sand schütten)
Orellen. tie jau nu ar rauš (raffen), kur varē̦dami ebenda; ‡

2) graben:
kurī cūka nerauš dienu, tī rauš vakarā Zvirgzdine. sāc r. Pas. XV, 45 (aus Lettg.); ‡

3) schnell laufen;
"darīt kuo ar ātrām kustībām" Auleja.

Avots: EH II, 358


raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491


raža

raža,

1) die Trefflichkeit
L.; das Gedeihen;

2) reichliche Ernte:
gaidāms slikts gads un labībai maza raža Etn. III, 9. ja rudenī daudz sēņu auguot, tad nākuošā gadā nee̦suot ce̦rams uz labu rudzu ražu II, 73;

3) eine zahlreiche Familie
Ruj., Salis, Lems. n. U.;

4) "= pe̦lni un uogles" Grawendahl. Wenigstens in den Bedd. 1-3 zu rast(ies), radît.

Avots: ME III, 492


raznā

raznā (aus *razdnā? zu razda II?) likt. verderben (tr.), untauglich machen Stomersee.

Avots: ME III, 492


reiza

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364


reize

reĩze,

1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.

Avots: EH II, 364


rēkšķis

rēkšķis (unter rẽkšas): ratus, kuŗuos bij ielikts r. Brigadere Skarbos vējos 295.

Avots: EH II, 369


remt

remt (li. remti ), remju, rēmu, stützen; uz vārdiem sistēmu var r. Fausts (1936), S. 137. gre̦dze̦nā ir dažkārt re̦m̂ta 2 ("ielikta pamatā") kāda luoma likteņle̦mta A. Brigadere Raksti X, 65 (Bed. und Intonation von der Verfasserin mitgeteilt; dieses Verbum sei jetzt wenig gebräuchlich. Grundbed. angeblich - "cirst ē̦ku, taisīt kādu lietu"). Refl. -tiês (s. ME. III, 510): r. uz kājām Dunika.

Avots: EH II, 365


rēta

rẽ̦ta: Narbe; Wunde: Jāņam zirgs iespēre: tāda r. bij, ka trīs pirstus varēja ielikt AP. par tādu rē̦tu varēja ... pasmieties, - drīz viņa sadzija Jauns. Raksti VII, 22. Zur Etymologie s. auch Fraenkel Mélanges-Boisacq 380 f.

Avots: EH II, 370


rezgalis

I re̦zgalis,

1): auch AP., Dunika, Kal., Kaltenbn, OB., Oknist, Orellen, Ramkau, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl.; "labības kūļa vai linu pē̦das apakšējais gals" Siuxt: labība piedarbā nuolikta smuki: kur re̦zgaļi, tur re̦zgaļi; kur vārpas, tur vārpas Grob.; ‡

2) re̦zgaļi AP. "labie, rupjie labības graudi, kas, vētījuot labību ar režģi, krīt pie durvīm".

Avots: EH II, 367


ribināt

II ribinât, undicht ausbreiten Talsen, "likt">re̦ti izlikt": sāka linus ribināt, lai Iabāki tilst. sagrieztus ābuolus ribina, kad tiek kaltēt Dond. Aus dem Livischen (vgl. estn. ribema "zerstreut sein")?

Avots: ME III, 522


rida

rida,

1) rida Ramkau, Plur. ridas U., Līn., Dond., Wandsen, Stenden, Naud., Nigr., auch ridi U., allerlei Gerät, Kram:
ridas vadāt, seinen Kram (beim Umziehen) überführen U. braukā nu atkal savas ridas vadādams Neik. te nu ir sakrauta visāda rida pa kājām Ramkau. uz bēniņģi saliktas visādas ridas Nigr. ņem savas ridas nuost, lai citi tiek garām! Dond. ve̦zumi stipri purēja, un dažādas ridas klabēja un grabēja Janš. Dzimtene 2 I, 506. meklēsim pa ridām, - nezin, kur šuoreiz ciema kukuli nuoglabājis LP. V, 120. kur vien kādas ridas atradās VII, 287. kuo nu stāvi pa ridām! was stehst du im Wege, was störst du! Dond. ratiņu tu vari nest uz klēti, tas tik pa[r] ridam ir istabā ebenda;

2) ridas, Unannehmlichkeiten, Scherereien
Katzd.;

3) das Getue, die Arbeit, Mühe:
liela rida, mazs iznākums Stelp. kas tuo ridu var uzņemties! Lis. Nach Persson Beitr. 856 (vgl. auch Prellwitz Wrtb.2 156) zu raids 1, got. raidjan "anordnen", mhd. reiten "bereiten, ordnen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II 348 f.); doch fragt es sich, ob nicht rida auf dem Verbum ridāt beruht, und dies könntc aus˙liv. ridd "reihen, ordnen, aufriumen" (vgl. estn. ridama "reihen", rida "Reihe" und dazu Thomsen Beröringer 129) entlehnt sein.

Avots: ME III, 522


riebt

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543


rīkle

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle 2 ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai;

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375


rīpa

rīpa: (auch rīpe) "rinda (rudzu kūļu, kas salikti kulā kulšanai)" Bērzgale, Dricēni, Sakstagals, Welonen.

Avots: EH II, 376


robeža

rùobeža Arrasch, Jürg., C., PS., Wolm., ruôbeža 2 Iw., Wahnen, Selg., Kurs., Siuxt, Ruj., ruõbeža Dond., Widdrisch, Adiamünde, Salis, ruôbaža 2 Kandau, Lautb., ruobežs St., Spr., Bielenstein Holzb. 636, rùobežs 2 KL, Prl., Mar. n. RKr. XV, 138, Lis., Kreuzb., Golg., Saikava, Meiran, Selsau, Sessw., Heidenfeld, Gr.-Buschhof, ruobezis Manz. Lettus, U., Bahten, die Grenze: Sprw. kur zemei ruobežas, tur dzērves maldās. ruobežu (ruobežas, ruobežus) likt, die Grenze ziehen. es izaugu branga meita treju kungu ruobežuos (Var.: ruobežās) BW. 9653 (auf der Grenze von dreier Herren Ländereien). neduod, dieviņ, tautu zemi ar bāliņa (sc.: zemi) ruobežā (Var.: ruobežām)! 10388. dancā, mans kumeliņš, uz tiem prūšu ruobežiem! 17119. Nebst li. rubẽžius "Grenze" aus r. рyбежъ dass.

Avots: ME III, 575


roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580


rove

ruove: krāsnes ruõvītē ielikta bļuodiņa A.-Ottenhof (ähnlich Lubn.); ruoves BielU. "die Küche (im Gesinde)".

Avots: EH II, 393


rovis

ruõvis,

1): das Gewölbe über dem Ofen einer Riege od. Badstube
Salis; eine Küche mit einem Feuerherd Iw.; das Gewölbe über dem Feuerherd im nams Grob.; nuo ruov[j]a nuokrita ar de̦su nastu BW. 20830. palīdzēja saimniecei ruovī (in der Küche) un istabās Zeibolts Liktenis 97.

Avots: EH II, 393


roza

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze 2 Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza 2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585


rūķis

IV rūķis "Exekution" L.: rūķi ielikt "Exekution einlegen"; ein Visitator Depkin n. U. Wohl zu rūķêt II.

Avots: ME III, 570


rustēt

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564


sabliezt

sabliezt,

1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;

2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,

1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;

2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;

3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.

Avots: ME III, 595


sabriedēt

sabriêdêt, sabriêdinât Spr., Sassm., tr., quellen, anschwellen lassen: izkaltušus traukus mē̦dz izlikt lietū sabriedēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. riteņus ieme̦t dīķī, lai viņus sabriedinātu Lieventhal. dievs sabriedināja mušas par dunduriem LP. VII, 1163.

Avots: ME III, 597


sacelt

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601


sačunčināt

sačuñčinât,

1): auch "Vecmuiža";

2) Hederlich (eine Arbeit) verrichten, (einen Gegenstand) herstellen;
"samežģīt" A.-Autz: siens ne˙maz nav labi salikts gubās, bet tik tâ sačuñčināts vien; "nelāga savērpt" Valtaiķi; viņš svārkus šuj, bet nesačunčina ("?"; aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 401


sadabūt

sadabût, sadabuĩt Dunika, tr., mit Mühe aufsuchen, finden, bekommen; zusammenbekommen, zusammenschaffen: zvē̦ri sadabūjuši lāču pienu LP. IV, 51. ve̦lns sadabū cirvi IV, 78. ratiņu un tītavas tē̦vs Vāczemē ātri sadabūja V, 212. kur tu nu tagad kādu ē̦ku sadabūsi! A. XX, 402. nabadziņš nevar ne kūmus sadabūt, pēc sadabūtām ziņām izrādās... Krilova pas. 72. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. 105. ienaidnieks sadabūjis vēl lielāku kaŗaspē̦ku LP. IV, 67. sadabūt jaunus spē̦kus II, 30. nevarējuši nuoliktā skaita ne˙kādi sadabūt VI, 162, izmeklējies pēc pūķiem šur, tur ne˙kur sadabūt! VII, 754. - sadabūts bē̦rns Sudr. E. MWM, v. J. 1898, S. 816, ein uneheliches Kind. sadabût uozuolu drumslâs, die Eiche zu einem Haufen von Spänchen zusammenschichten Le. Leseb.

Avots: ME II, 607


sadarīt

sadarît, tr.,

1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;

2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;

3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;

4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,

1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;

2) = apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?

Avots: ME II, 607, 608


sadragāt

sadragât, tr., zerschmettern, zerstoren: luode sadragājuse mūri LP. V, 387. auka jūrā sadragāja kuģi VI, 862. jūŗa uz reizi sāk trakuot, un kuģi sadragā lupatās IV, 111. sadragāti kauli A. XX, 116. viņš . . . sadragā juodus RKr. VIII, 9. Garšins gāzās nuo trepēm . . . un sadragāts nuomira Konv. 2 1013. mēs neatruodam sadragātu ve̦cuo ideālu Vēr. I, 1444. viņš sadragāja savu spuožuo likteni ebenda 1447. es tīši sadragāju tavu uzticību II, 567. tu sadragā ar paša ruoku savu laimi Puriņš Nauda 43. Refl. -tiês, sich zerschmettern: pie krāces laiva sadragājas MWM.

Avots: ME III, 611, 612


sadraudze

sadraudze,* eine Genossenschaft: ielikt saturu, kas izcēla runatāju un viņa sadraudzi (gemeint ist eine studentische Korporation) Līg. medn. 44.

Avots: EH XVI, 403


šāds

šâds,

1) ein solcher (wie dieser hier, im Gegensatz
zu tâds, ein solcher wie der da): šāda grāmata man patīk; dieser: citu gadu šādu laiku (Var.: ap šuo laiku) še es vairs nedziedāšu BW. 156, 5 (ähnlich LP. VI, 195). esi līksma jele šādu (Var.: šuo) vasariņu! 156, 2. pamet vēl šādu gadu! 13711. duomādama vien staigāju šādu gaŗu vasariņu 17259 (ähnIich 21258); šâds - tâds (meist im Plural), von dieser und von jener Art, verschieden, allerlei (oft mit Geringschätzung): nesamanīja ne šāda, ne tāda atteikt Dok. A. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. III, 76. duodi man šādu, vai tādu dē̦lu, - kad tik būtu dē̦ls! IV, 1. jāja šādi, gan tādi V, 237. šādi, tādi U., allerlei Leute (geringschätzig): pils pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem, tādiem LP. II, 14. gribēj[a] mani šādi, tādi; es tuo tādu negribēju BW. 9936 - 7 (ähnlich 10609 - 12). šādi, tādi diedelnieki 6371. ja (dzīvuošana) būs šāda, ja būs tāda (wenn das Leben nicht gerade erfreulich sein wird) BW. 206, 6 var. dziesmiņ[a] mana šāda, tāda 810, 10. ļaudis manu līgaviņu šādu, tādu nicināja; lai ļaudīm šāda, tāda, man pašam gana laba 22023. Adv. šādi, tādi, auf allerlei Weise: ļaudis manu arājiņu šādi, tādi nicināja BW. 21430, 2. Jāņu diena jālīguo, vai iet šādi (Var.: labi), vai iet tādi (Var.: slikti) 33147 var. ne šādi, ne tādi L. "man mag es nehmen, auf welche Art man es wolle, so gehet es nicht an";

2) viņš ir šāds cilvē̦ks Nigr., er ist ein Lette.
šāda maize Mag. XIII, 3, 58, Nigr., grobes Roggenbrod. šâdās ragavas Mar. n. RKr. XV, 139, ein einfacher Holzschlitten; zur Bed, vgl. li. šiokià dienà "ein gewöhnlicher Tag (kein Feiertag)";

3) meita, kas bija šāda, schwanger
J. K. VI, 2.

Avots: ME IV, 12


sadurtinai

sadùrtinai 2 Kaltenbr., = sadurteņi: pa divi balkas ir (ē̦ku ceļuot) s. liktas.

Avots: EH XVI, 405


sadzīt

I sadzīt, ‡

4) durch übermässige Arbeit erschöpfen:
taisīja ēst un kuopa luopus; tas viņu par daudz sadzina Frauenb. s. zirgu Auleja; ‡

5) anschwellen machen:
sadzīts vē̦dars Frauenb. pirms un pēc atnešanās telēm stipri sadze̦n tesmini Mahlup (ähnlich Ilsen); ‡

6) fest und hart werden machen:
lietus zemi cieti sadzinis Linden in Kurl.; ‡

7) eine Reihe von Objekten
dzīt: s. (= saar̂t 1) vagas Linden in Kurl., Saikava. kad dube̦ns ir iekšā, tad sadze̦n atkal visas stīpas cieti virsū, un spannis ir gatavs Iw. tuo būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām s. Pas. IX, 303; eine gewisse Zeit hindurch treiben: mana merģele ... divi vasaras sadzina ganuos Janš. Dzimtene III, 124. Refl. -tiês,

3) "sazagties un savesties" Seyershof: viņš jau ir sadzinies pasaul daudz tās mantas;

4) s. kuopā Kaltenbr., die Herden zusammentreiben (von Hirten); die angespannten Pferde zusammenlenken:
arājiņi, e̦cē̦tāji sasadzina kalneņā Tdz. 49775; ‡

5) hineindringen (von vielen Subjekten)
Seyershof: čigāni tur sadzinušies iekšā;

6) zusammengeweht werden:
starp ēŗbēģi un ... sē̦tu sadzinās ... augsti kupeņi Aps. Raksti I2, 110. ‡ Subst. sadzīšanās, das Zusammentreiben (von Nachbarherden): nuotiek ... sadzīšanās ar citu sē̦tu luopiem Janš. Līgava I, 358.

Avots: EH XVI, 406


sagaidīt

sagaidît, tr., (mit Erfolg) erwarten: vārna gaida silta laika, tautas mani uzaugam; vārna siltu sagaidīja, tautas mani nesagaida BW. 10910 var. gaida, gaida, nesagaida 13156. stāvē̦dama sastāvēju, gaidīdama sagaidīju 25946. es nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt 9568. es tautiņas gaidīdama sagaidīju bāleliņu 14140. sēdi, gaidi, baltgalvīte, kādu kungu sagaidīsi! 15259, 1. laba guoda sagaidīja nievātāja mātes meita 15401, 1. gadu gadiem gaidi un nesagaidi Kaudz. M. 12. še tuos sagaidīja brūtgāna tē̦vs . . . un nelaida panāksniekus sē̦tā BW. III, 1, 44. gani laiž luopus vakarā uz mājām, saimniece un māju meita tuos sagaida BW. IV, S. I29. sagaidīt beigu gan nevarēšu Kaudz. M. 7. tievs un gaŗš, ka ne gala sagaidīt A. XX, 209. Refl. -tiês, einander erwarten: mežasargs apstājies . . . tai vietā, kur nuorunāts ar Cimbulu sagaidīties Upīte Medn. laiki. nuoliktā dienā pie . . . kruoga sagaidīsimies un nuo turienes brauksim kuopā RA.

Avots: ME III, 623, 624


sagrābāt

sagrãbât, tr., zusammenscharren, -fegen (Etn. II, 7), -raffen, -harken; um sich tastend etw. aufsuchen: Pēteris sagrābāja... sakastuos lielumus un nesa... uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. zābaki, kurus es kaut kur zem suola sagrābāju Stari 1, 67. Elza sagrābāja sē̦rkuociņus Upītis Sieviete 115. man še ne˙kā nav, bet ja paietu tur..., kur tā le̦pnā māja, tad gan varē̦tu kaut kuo sagrābāt RA.

Avots: ME II, 628


saimot

saimuôt Zvaigznīte n. U., Celm., sàimuot 2 Heidenfeld, sàimêt 2 Lis., wirtschaften, die Wirtschaft führen; Befehle geben, Anordnungen treffen Infl. n. U.: līdz šim viņam māte bij saimuojusi, bet tā e̦suot jau ve̦ca Kaudz. M. 97. tie saimē slikti; drīzā laikā izsaimēja. - Subst. saimuôšana, saimêšana, das Wirtschaften: kas nu tā par saimuošanu! saimuôtājs, saimê̦tājs, wer wirtschaftet: viņš būtu pats labais saimē̦tājs, bet apstākļi stājas... pretī A. v. J 1893, S. 205.

Avots: ME II, 636


saisteklis

saisteklis, das Band, das Bindemittel: likteņa saistekļi un raisekļi Stari I, 373. alliterācija de̦r par panta saistekli L. Bērziņš. sàisteklis Jürg., sâistîkls 2 Siuxt, sàistîklis 2 Gr.-Buschhof, ein Anziehungsmittel.

Avots: ME II, 637


saķibināt

saķibinât "likt%20sa%C4%B7erties">likt saķerties": s. bē̦rnus ap kaklu. Refl. -tiês, sich verfangen, einander umfassen: naģes saķibinājušās Dunika. saķibt, intr., anhangen, kleben bleiben (von mehrern Subjekten): dadži saķibuši pie biksēm Dunika.

Avots: ME II, 663


saklipt

saklipt, intr.,

1) = saklupt: zirgs saklipa Warkl., Celm.;

2) krank werden
Ronneb., Smilt.: viņš ir drusku saklipis. sliktas barības dēļ visi luopi saklipuši (verkommen) Erlaa;

3) erstarren, gefühllos werden:
ruokas nuo aukstuma saklipušas Golg., Schwanb. (prs. -klìpu).

Avots: ME II, 650


sakopt

sakùopt,

1): steigusies uz kūti s. guovi Veldre Dēli un meitas 24 (ähnlich in Frauenb.). s. slimnieku Jürgens 170. tē̦vs ... sakuops sava bē̦rna atliekas Dünsb. Vecie grieķi II, 41. laikus sakuopa vakara suoli Anna Dzilna 71. ar asu lemesi sakuopšu ve̦ctē̦va zemi Sārts Str. 104. rudeni visi caurie pasekņi sakuopjami (aizmūrējami) Frauenb.;

2): labību s. (salikt gubās) AP. Refl. -tiês,

2): kamē̦r nu vēl sakuopsies, būs jau nakts klāt Orellen;

3): "Matvijs" ME. III. 661 zu verbessern in "Matvejs".

Avots: EH XVI, 422


sakrūzulēties

sakrūzulêtiês, sich kräuseln (perfektiv): svārki slikti uzšūti: pakaļā savilkušies, sakrūzulējušies Stenden.

Avots: ME II, 656


sakulstīt

sakul˜stît,

1): (viesulis) sakulstījis labības laukus Bigauņc. 45; ‡

5) (Flachs schwingend) reinigen (perfektiv; namentlich von einem grossen Quantum):
s. daudz linu Wessen, Wolm. ‡ Refl. -tiês "nuo ilgas kulstīšanas satrūkt" Auleja: kāļ dakulstīsi labuo linu saivu, sliktā jū sakulstīsies.

Avots: EH XVI, 420



saldētava

salˆdê̦tava,* eine Kühlvorrichtung: nuolikt gaļu saldē̦tavā B. Vēstn.

Avots: ME II, 669


salīkt

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673


salts

salˆts (li. šáltas, apr. salta, av. [wenn mit r aus l] sarǝta "kalt") Prl. n. FBR. VI, 96, Kl., Laud., Lis., A. Kalzenau, Kroppenhof, Setzen, Warkl., Schwanb., Adleenen, Selsau, Selburg, Heidenfeld, Gr. -Buschh., Kreuzb., Arrasch, Golg., Saikava, salts U., Peb., Bers., Grosdohn, Sessw., Lubn., Fehsen, Oselshof, Marzen, Nötk., Lixna, Schlossberg, Fehgen, Kokn., Memelshof, A. - u. N. -Rahden, Kurmene, Holmhof, Sassm., Adv. salˆti,

1) kalt:
Sprw. salts kâ le̦dus, gards kâ me̦dus. salti pūta ziemas vēji BW. 8865. saltu (Var.: aukstu, bargu) ziemu izcietuši 27957, 9. salts ūdens avuotā 8866. salta mana ustubiņa, salti gultas paladziņi 27828. slimnieci tu guldi... uz saltas zemes Kaln. Kaz. Dalbs 64. ilgi stāvuošiem ūdenī sāk jau mesties salti Aps. salti sviedri JK. Bē̦rtuļam pārskrēja salts pār kauliem Blaum. man salˆt (alter nom. s. neutr. g.) Kl., Kreuzb., Bers., Saikava od. salti Lis., Golg., es friert mich. saltā gaļa A. v. J. 1896, 3, Gallert. saltais kambaris Butzkowsky, die Handkammer. saltā zeme Gr. -Buschh., aus trockengelegten Sümpfen entstandene, weissen Lehm enthaltende Erde. - ka tu salts paliktu! dass du kalt würdest! Mag. XX, 3, 40 ( drückt mehr eine Verwunderung, als einen Fluch aus U.);

2) fig., kalt, bloss, nackt:
saltām metala skaņām Vēr. II, 172, salti me̦li, reine, unverschämte Lüge: viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Krišs Laksts 17 . saltu melst Ar. tavu saltu lielību! Dr. vēl jau var˙būt saltākas valuodas esi dzirdējis nekâ šās Kaudz. M. 44. - Subst. salˆtums, die Kälte U., N. -Schwanb.: salt[i] bij man saltumā, karst[i] bij man karstumā BW. 12641, divi vien, kas saltuma nenuosala: rudzīt[i]s sniega kupe̦nā, bite kuoka namiņā BW. 27957, 10. Ein altes part. prt. zu salˆt.

Avots: ME II, 676


salumstīt

salùmstît, ‡

2) s. aude̦klu Lis. "audē̦klā ielikt lumstus".

Avots: EH XVI, 427


samanīt

samanît Spr., tr., intr.,

1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;

2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,

1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;

2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;

3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:

Avots: ME II, 680


samīdīt

samĩdît, tr., freqn., zertreten, zertrampeln: liek bē̦rnu zirgiem samīdīt LP. VII, 918. uz samīdīta ganu ceļa A. XX, 121: izpuostīts, samīdīts mums mūsu puķu dārzs Vēr. II, 235. Refl. -tiês, sich zertreten, zertrampeln: viņa būtu varējusi likties... samīdīties A. XXI, 424.

Avots: ME II, 687


samierināt

samiêrinât, tr., beruhigen, zum Frieden, zur Ubereinstimmung bringen (perfektiv): samierināt tē̦vu un dē̦lu MWM. X, 454. pretēji stāvuokļi, kurus mums jāsamierina Stari II, 469. samierināt krievu valuodas prasījumus ar skuolu Konv. 2 2242. Refl. -tiês, sich zufrieden geben; Frieden schliessen, sich versöhnen: jāsamierinājas ar... likteni Turg. Muižn. per. 146. naidīgie kaimiņi samierinājas pie tiesas Sassm.

Avots: ME II, 688


samisēt

samisêt, tr., verwirren, vermischen (fig.): vārdus Kundziņš Ve̦cais Stenders 84. vārdi bij tumši salikti un samisē̦ti Klaust. 69. ve̦cuo dziesmu grāmatu ar saviem grūtiem, nesapratīgiem, samisētiem vārdiem Latvju Tauta XI, 1, 43. samisē̦ta valuoda Klaust. 107. Refl. -tiês, fehlgehen, sich versehen, schief ergehen (gew. impers.): viens sviediens samisējies (ist fehlgegangen, verfehlt worden) LP. V, 61. piepeši kupiens samisējas ebenda 343. sulainim samisējies: kâ cirtis, tâ pārcirtis kungam vē̦de̦ru LP. III, 92. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā: samisējies nabadziņam IV, 85. nezin, kâ samisējies, kâ ne - kuģiniekam pasprukuse kāja IV, 209. tiklīdz... māceklim samisējās ar ce̦nu (sobald sich der Lehrling im Preise versah, d. h. einen falschen Preis nannte) De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 686


samūrīt

samũrît,

1) = samũrêt Dunika, Rutzau;

2) verpfuschen
Dunika: kalējs ratus tâ samūrījis, ka ne˙kur likt.

Avots: EH XVI, 432


sanasāt

sanasât,

1): auch Nautrēni; raudādama sanasāja (scil.: vilnānes) ... tautiņās Tdz. 47087, 1 (ähnlich 38741, BW. 5032, 1; 7064); ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch tragen (?):
man jaunai daudz vajag: vajag labu s., labu likt pūriņā BW. 5680, 1.

Avots: EH XVI, 433


sapere

sapere, in der Verbindung palikt saperē, unfruchtbar bleiben (vom Ei): vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis saperē (Var.: vanckarā) BW. 15633 var.

Avots: ME II, 698


saplukt

saplukt, intr.,

1) verbrüht werden
Wid.;

2) käsicht werden
Siuxt, Wolmarshof: piens tāds, ka ne˙kur likt: kâ izslaukts, tūliņ it kâ saplucis LP. VI, 8;

3) Federn verlieren (von Vögeln):
vista saplukusi Ruj.;

4) verschiessen, sich verwischen (von Farben):
karuogs saplucis Jürg., Saikava;

5) sich niederbeugen:
s. pie zemes Arrasch, Gr. - Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 704


sapraša

sapraša Dond. n. FBR. V, 130,

1) der Verstand, die Vernunft
Wid.: sapraša bijuse tâ pat kâ cilvē̦kam LP. VII, 903. šim sākuse griezties ve̦cā sapraša atpakaļ ebenda S. 943. viņš man atdeva saprašu A. XI, 572. vai jums saprašas (sind Sie bei vollem Verstand? meinen Sie das im Ernst?)? Jaun. mežk. 28. ar saprašu (vernünftig, mit dem nötigen Verständnis) likt ruoku pie sava laika uzde̦vumiem Teodōrs MWM.;

2) comm., ein vernünftiger, verständiger Mensch
Spr.

Avots: ME II, 707


saraša

saraša, das Sichgewöhnen: ar sliktu cilvē̦ku grūta saraša Ahs.

Avots: ME II, 712


sareibt

sarèibt: Jānim sareiba galva, duomājuot par Ievas likteni Jauns. Raksti III, 372. es vis nedzeršu, - vēl sareibšu Saikava. ‡ Refl. -tiês Saikava, = sarèibt (?).

Avots: EH XVI, 441


sarīdīt

sarīdît, sarīdinât, tr., aufhetzen; verfeinden V., Spr.: sarīdīju ciema suņus BW. 15545, 5. puis[i] ar suni sarīdīju (Var.: nuorīdīju) 9979. viens vienīgs slikts cilvē̦ks spēj sarīdīt visu saimi pret saimnieku Ahs. es sarīdināšu vienu... pret uotru Glück Jes. 19, 2. tie sarīduot šejienes iedzīvuotājus Kronw. 29. ve̦lns... sarīdīja cilvē̦kus uz visu ļaunu Kurbads. ļaudis pret dieviem sarīdīt Seifert Chrest. III, 2, 286. cilvē̦kus ienaidā sarīdīt LP. VII, 446. lišķis sarīdina radus Spr. Sal. 16, 28.

Avots: ME II, 718


sars

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III 4 , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722


sašaubīties

sašaubîtiês, (plötzlich) stark zweifeln: Lauciņš gan kâ sašaubījās un duomāja,... vai nebūtu labāk, ka paliktu... pie sava RA. tas sašaubījās atkal par savu nuoduomu ebenda. man arī ticība sašaubās, vai tik... Jaunie mērn. laiki IV, 72.

Avots: ME III, 753


sašaut

sašaũt, Refl. -tiês,

2): sāpes sašāvās ruokā Morizberg; ‡

4) "saskrieties" Lubn.: viņš sašāvās ar mani; (während eines Gespräches) in Konflikt geraten
Lasd.; zusammenstossen (intr.) Taurkaln: viņi sašāvās durvīs;

5) sich (als Freunde) zusammentun
Jürg.

Avots: EH XVI, 453


sasiet

sasìet, tr., zubinden, zusammenbinden, fesseln: nuogrieza nuo jauna bērziņa zarus un sasēja sluotiņâ BW. I, S. 191. putni laižas sasietiem spārniem Duomas II, 1369. sasiet kleites sainī LP. I, 67. saimnieces sasējušas sieru VII, 320. viņa izraisīja kurpju sasienamuos (die Schuhbänder) MWM. IX, 893. likt kādu cilvē̦ku sasiet Kaudz. M. 144. Sprw.: kâ zagli sasien, kâ brāli atruon. Refl. -tiês,

1) sich zusammenbinden, sich zubinden:
diegs sasējies me̦zglā;

2) sich zusammentun, sich nahe verbinden, sich mit jem. verpinkern:
viņš sasējies ar ļauniem draugiem.

Avots: ME III, 730


sasitināt

sasitinât, ‡

2) "saluocīt" Gramsden n. FBR. IX, 110: s. drānu. s. ē̦rkuli od. s. pakulas ē̦rkulī Grob. s. tīklu un nuolikt klētī ebenda.

Avots: EH XVI, 447


sašļaukt

sašļaũkt Dunika "plakanā veidā salikt": s. tītavas.

Avots: EH XVI, 454


sašņucis

sašņucis, sašņurcis (f. -usi), Part. praet. act., schlaff, übelgelaunt, heruntergekommen: gluži sarāvies un sašņucis Salminskis ieradās Purap, vai tev... slikti gājis, ka tu tāds kâ nuoskumis, sašņurcis? Jaun. mežk. 260. sašņucis, leicht erkrankt Neuenburg.

Avots: ME III, 759


saspriest

saspriêst,

1): kalnus tādā augstumā s. voi sasliet Pēt. Av. IV, 44; ‡

2) (von mehreren Subjekten) beschliessen, einen Entschluss fassen:
pa (nach) runājuma viņi sasprieda palikt pi viņa par nakti Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

3) = derêt 2: saspriests gans Ev. (Joh. 10, 12).

Avots: EH XVI, 450



šāstīt

šâstît Kl., Bers., Druw., Erlaa, Festen, Odensee, Selsau, Sessw., Tirs., unterbringen Gr. - Sessau: tik daudz piena, ka nevar ne˙kur šāstīt (likt) Erlaa. kâ tevi te vēl varēs šāstīt? A. XI, 101. Refl. -tiês, = dēties I 1, Ruhe finden: ne˙kur nevaru šâstīties Bers., Saikava, Lasd., Kreuzb. nevar vairs šâstīties aiz nepacietības Fest.; šâstities Nötk., Lub. "= dauzīties"; in Sessw. ="ālēties [auch in Bers.], lielīgi runāt, draiskulīgi izturēties, vieglprātīgi mē̦tāties ar naudu"; in Druw. (mit â) = "dēties, laiku pavadīt; slaistīties

Avots: ME IV, 13


satraucēt

satràucêt, tr., heftig erschrecken Spr., beunruhigen, (einen Vogel) aufschrecken Spr.: negribē̦dams satraucēt... mājniekus ar šuo... briesmu ziņu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 62. suņa satraucē̦ti (kuovārņi) devās uz elkšņiem Eglītis Zilā cietumā 164. Refl. -tiês, sich heffig erschrecken, beunruhigen: nuo viena spēriena tâ likties satraucēties Blaum.

Avots: ME III, 764, 765


satura

satura: auch ("?") Orellen n. FBR. XI, 41; der Halt: ve̦ca istaba, sagŗuvuse, siemāļi gāzās ārā, ne˙maz vairs saturas nebij Siuxt. nav saturas, kad pakavi nav cieti pielikti Frauenb. kad mīkstie nagi, pakavi krīt ārā: nav saturas ebenda. beš saturas, mīksts kâ putra KatrE. viršiem, kas ... nuolikti ceļa bruģēšanai, lai ceļam būtu stingrāka s. P. W. Šis ar mani tiesāties? 1.

Avots: EH XVI, 458


satvinkt

satvinkt, intr., (durch Feuchtigkeit) quellen (perfektiv): izkaltušus traukus mē̦dz izlikt lietū, lai satvinkst 2 Dond.

Avots: ME III, 770


savādi

savâdi (unter savâds),

2) sonst
Salis: lai vācuoties pruom, - s. iemetīšuot rijas krāsnī Pas. XIII, 193 (ähnlich IX, 140). ej nu ātrāk uz ganiem! s. sadzīs vēl luopus mājā! AP.; ‡

3) besonders
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ik˙katru lietu s. likt, auseinanderlegen, -setzen, -tun Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 464


savmaļš

savmaļš Friedrichswald, savumaļš, savmaļus, savmaļām, savmaļam Wid., savmaļ Wid., Adv., abseits, abgesondert: amats palika savmaļš, kandidāts ar tautiskiem centieniem Niedra. es viņu nuosaucu savmaļš A. v: J. 1898, S. 258. izšķīrās katrs savmaļš B. Vēstn. es dzīvuoju klusi un savmaļus Vēr. II, 1483. klīst pāris kuŗš savumaļš Dz. V. savmaļām nuolikt, abgesondert weglegen B. Vēstn. n. U.

Avots: ME III, 791


sažūrēt

sažūrêt,

1) auch sažūruôt Warkl., eine gewisse Zeit hindurch saufen:
s. visu nakti (mit ù 2) Saikava;

2) eine gewisse Zeit hindurch regnen:
lietus sažūrēja visu vakaru Meiran, Saikava;

3) mancherlei znsammengiessen
(mit ũ) Ermes;

4) brauend (eig.: fliessen lassend) herstellen:
s. sliktu alu (mit ũ) Wandsen. Refl. -tiês, sich besaufen Ar., Saikava.

Avots: ME III, 800


sazvingt

sazvingt 2 Dond., intr., vor Nässe schwer werden; malka upē sazvingst, grimst dube̦nā Dond. n. FBR. VI, 67. sazvindzis kuoks slikti de̦g ebenda. rudeņuos smaga aršana, tad zeme samilzusi un sazvingusi Dond.

Avots: ME III, 798


sēdeklis

sêdeklis Kl., Prl.,

1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;

2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.

Avots: ME III, 823


segnis

segnis,* der Bettschirm, die spanische Wand: nuopirka mazu segni, kuo aizlikt guļas vietai priekšā Jauns. R., dz. un j. 44. puse nuo ... istabas bij ar ... saliekamiem segņiem nuodalīta tā kâ uotrā te̦lpā Raksti IV, 41.

Avots: EH XVI, 475


šeit

šeĩt Jürg., šèit 2 Prl., Selsau, Sessw., šeît C., Gr. - Buschh., Serben, Warkl., šeît 2 Arrasch, Bauske, Dond., Grünh., Kandau, Salis, Selg., Wandsen, Widdrisch, Adv., hier, hienieden: viens raud - žē̦l pruojām jāt, uotram žē̦l šeit palikt BW. 13276, 2. šeit varam pierinduot... tautas dziesmas Pūrs II, 65. Wohl mit analogischem š- für s- aus *sei-t-; vgl. šej-ene und (zum -t-) Le. Gr. § 592.

Avots: ME IV, 14


sēklājs

I sē̦klājs: ‡

3) die Saat
("sēšanai nuoliktā sē̦kla") Marzenhof: vai nevari man aizduot sē̦klāju?

Avots: EH XVI, 480


sēks

I sêks (li. šė´kas "Grünfutter") Serbigal, Ronneb., Smilt., Neuenb., Lis., Kr., Preili, sè̦ks 2 Ruj., Salis, AP., Deg., Bl., Selg., Bixten, Schnickern, Līn., Kurs., Dunika, sē̦ks Manz., U., Grünh., sè̦ka 2 Karls., Iw., sē̦ka Mežamuiža (Kr. Mitau), Heidenfeld, Planhof, sè̦kas 2 Valgale, das zur Fütterung frisch gemähte Gras (auch Klee, Wicke Kurs.) U.: dārzā zirgiem sē̦ku pļaut Līguotnis II, 15. vajadzēja likt luopiem uz silēm sē̦ku Duomas I, 811. kas lietas nu sē̦ka? was Gutes ist nun mehr am Grase? Manz. 10 Gespr. - In Ramkau bedeute sē̦ks und sē̦ka schlecht gewachsenes, kurzes Heu: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks. Nach Fick Wrtb. I4, 42 und III4, 68 zu ai. š̍āka-ḥ "essbares Kraut" und an. há "Grummet"; aber apr. schokis "Gras" weist anscheinend auf ein urbalt. *ši̯ēk-: ši̯ōk-.

Avots: ME III, 825, 826


sekt

sekt (li. sèkti) "folgen"), praes. se̦ku U., se̦cu Gr.-Buschhof od. sùoku, praet. secu U., Karls., seku od. sùocu,

1) tr., intr., folgen
U.; verfolgen; spüren, wittern (von Hunden, die dem Hasen folgen) U.: tie . . . jūsu . . . pē̦dām se̦k Plūd. pē̦das se̦c PS., Kl., Selsau, Saikava. mākuonis kāpj un kāpj, . . . un tumsa suok Rainis. jāse̦c ir marc bē̦guošs mērķis Vilhelms Tells 56. tāds neīstuo ceļu gan se̦c U. b. 8, 16. jau liduo, se̦kdama līķus, . . . Kaiva 42, 23. slikts suns nese̦c zaķam pē̦du AP., Smilt., Erlaa, Lub. - Part. praes. se̦kuošs, folgend: salauzumi ārstējami se̦kuošā kārtā (folgenderweise) . . . Etn. II, 161;

2) intr., impers., gelingen, vonstatten gehen:
ne man nakti miedziņš nāca, ne man dienu darbi seka Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.). Refl. -tiês, gelingen, gedeihen U., vonstatten gehen: tavs darbs nese̦kas (auch in Neuenb., Dond., Nigr.) Manz. Post. II, 105. darbs suokas (auch PS., Ermes, Jürg., Arrasch, Kl., Gr.-Buschhof, Saikava, Selsau, Heidenfeld, Bauske, Siuxt, Selg.) nuo ruokas Wolm., Celm. darbs suocās (secās Ermes, Wolm., Saikava, Gr.-Buschhof) uz priekšu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 666. ārstēšana suokas ātrāki Vēr. v. J. 1904, S. 419. tev suocās (prs.?); tev veicās Ld. 10821. lai secās, kam secās (Var.: suokas, veicās, šķīrās), man secās adīšana BW. 7284, 1. Subst. secẽjs (li. sekė˜jas), der Verfolger, der Nachspürende: nu nāk tavi dzinējiņi, tavu pē̦du secējiņi BW. 30482; se̦kums "die Förderung" L. Nebst sakstît pẽ̦dsaka zu ai. sácatē, gr. έ'πεται, la. sequitur "folgt", air. sechur "folge", av. haxman- "Geleite", la. socius "Gesellschafter", an. seggr "Gefolgsmann" r.

"spüren verfolgen" u. a., s. Потебня РФВ. XIV, 101 ff., Boisacq Dict. 269, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 257 f., Trautmann Wrtb. 254 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 476 f.; vgl. auch suoktiês.

Avots: ME III, 815


sers

I se̦rs,

1): auch Seyershof, Siuxt, Sonnaxt; ‡

2) = piẽse̦rs ("rijā kuopā sakrauti 3 kuoki labības žāvēšanai, kas ir īsāki kâ pārējie kuoki un atruodas augšā pie griestiem, vis˙tuvāk krāsnij") Siuxt: lāvas būs pilnas, bet s. vēl jāseŗ. saimnieks vēlēja kalpiem se̦rā uzlikt linus.

Avots: EH XVI, 478


šērst

šķḕ̦rst 2 , Adv., = šķḕ̦rsām: miets š. aizlikts priekšā Auleja. š. gaŗum Pilda, kreuz und quer.

Avots: EH II, 635


sēža

sêža,

1): auch Oknist, Salis; rūpēs par ... sēžas ērtību A. Upītis Sm. lapa 294;

2): ein Sitz - auch Oknist, Sitzplatz Kaltenbr., Seyershof: ratu s. Dunika. sirmi zirgi, le̦pnas sēžas BW. 15695, 4;

3): kaķītis tavu sēžu ar kājiņu saplēsīs BW. 35180 var.;

4): auch Kaltenbr.;

6): kas tas par blēdi, kuo tur policija pat˙laban aizve̦d uz sēžu Jauns. J. un v. 265. voi muni par tādu lietu var ielikt sēžā Raksti VIII, 375. nedarba darītāji ... nuovietuoti sēžā Jaun. Ziņas 1938, № 217, S. 13; ‡

7) der Wohnort (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 484, 485


sieksta

siêksta PS., Kl., Prl., Lös., C., Lis., Schwanb., Arrasch, Bers., Golg., Warkl., Gr.-Buschhof, sieksta U., Bauske, siêksta 2 Pl., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr.Essern, Ruj., siêkste 2 Iw., Jürg., Memelshof, siêksts Kr., siêksts 2 Tr. (li. šíekštas "entwurzelter Baumstamm, ein Block für Gefangene"; i. pl. šiekštomis An. 99),

1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;

2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;

3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;

4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;

5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);

6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;

7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).

Avots: ME III, 857, 858


sielējs

sielējs,

1) s. sielains;

2) sielējs 2 Warkl., die Stelle, wo ein grösseres Stück Getreide od. Gras niedergeschlagen ist:
sapītie zirgi lē̦kuši pār labību un pļavu, kur pakaļ palikušas sliedes kâ sielējs Druw. n. RKr. XVII, 76. ielejā garš strēķis labības salikts veldē, izskatās kâ sielējs ebenda;

3) sielējs 2, ein Mensch von langem Wuchs
Druw. n. RKr. XVII, 76. In der Bed. 2 (und auch 3?) wohl figural, auf der Bed. 1 beruhend.

Avots: ME III, 858


siena

siêna,

1): nama s. BW. 19482. pie sienas likt, (einen Menschen zum Erschiessen) an die Wand stellen.
kâ caur sienu izrauts - auch Frauenb.;

2): ein Leinwandmass
- auch Auleja, Frauenb., Linden in Kud., Warkl.: senāk aužuot aude̦klu mēŗuoja ar sienām, - vienā sienā - desmit uolekšu Frauenb., Linden in Kurl. par sienu sauc vienu kārtu apkārt šķē̦rkuokiem Linden in Kurl. s. ir vienam istabas sienas gaŗumam līdzīgs diegu vai aude̦kla gabals Warkl.: vēl palika piecas sienas kre̦klu neaustas.

Avots: EH II, 494


sirds

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) 2 U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844


šis

šis, Demonstrativpronomen,

a) dieser:
Sprw. ne šis, ne tas, ne labs, ne slikts RKr. VI, 369. šis, tas, dieses und jenes, d. h. manches: šis, tas ir aizgūts nuo vācu dzejnieka Seifert Chrest. II, 84;

b) als Ersatz für das Pronomen der 1. und 2. Person in der Oratio obliqua: šuo putnu nu šis e̦sus atradis LP. VI, 938;

c) als Pronomen der 3. Person für Anwesende gebraucht Saussen und Fehteln n. BB. XII, 237: šis viņu pazīstus, er sagte, er kenne ihn;

d) auf eben erwähnte Personen, zu denen sich der Sprechende geringschätzig hält, zogen Lis., Wolm. u. a.: lielījās sūdzēt, bet kuo nu šis izsūdzēs! Lis. n. RKr. XVlI, 100. Nebst apr. schis für *sis (= li. šis, aksl. сь, wozu got. himma "diesem",
lat. cis "diesseits" u. a., s. Le. Gr. 386 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 452 ff.

Avots: ME IV, 18, 19


skābe

skâbe,* die Säure U.: ģīmi tik tuvu pielikt, ka skudras tuo var ar savu skābi apslacīt Etn. II, 134.

Avots: ME III, 878


skabūzis

skabũzis: "veca bukņa" Grünh.; "ve̦ca, slikta te̦lpa" Morizberg; ar skabūzim līdzīgu klētiņu Veselis Cilv. sac. 127. ilgāk viņš te nenīks šitajā skabūzī A. Upītis Sm. lapa 44. niecīguo, ve̦cuo skabūžu dēļ Janš. Līgava I, 125.

Avots: EH II, 496


skadrs

skadrs,

2): auch Orellen; ņiprs un s. zeņķis Blaum. Raksti 115 (1939), 156. s. ("ātrs") zirgs Erlaa. kas ir tāds žigls cilvē̦ks, tuo sauc par skadru Ramkau. s. (früh aufstehend) cilvē̦ks, s. (nicht fest) miegs Serbig.; ‡

4) scharf:
s. nazis KatrE. viņš ir labs cilvē̦ks, tikai valuoda viņam ir tāda skadra ("skarba") AP. "mans teļš nebij sarkans, bet brūngānraibs!" It skadri ("?") atcirta ruopelnieks P. W. Šis ar mani tiesāties? 19; ‡

5) "?": šie augi ir ļuoti vārīgi un skadri uz laika pārgruozīšanām. viņi paliek guluot, kad jūt, ka būs slikts laiks, un muostas, kad labs laiks gaidāms Pēt. Av. III, 136.

Avots: EH II, 496, 497


skai

skaĩ NB. "īsti, patiesi": varē̦tu s. pateikt. s. tu varē̦tu rīt mājā palikt. Wohl aus skaĩdri gekürzt.

Avots: EH II, 497


skaliņa

skaliņa Zaļmuiža n. Latv. Saufe 1928, № 12, S. 112, skaliņš, ein Korb: zemnieks . . . nuopirka skaliņu ziv[j]u Pas. I, 140 (aus Birzgalis). brāļi . . . nuolaida lielu skaliņu, izvilka visas meitiņas II, 143 (aus Kapiņi). skaliņš bija pielikts .. . visaidu dzērienu un ēdienu IV, 206 (aus Nīcgale).

Avots: ME III, 869


skārdele

skā`rdele 2 Warkl. n. FBR. XI, 222, = skâdele (?): alus labi nete̦k, - ar skārdeli ("šķībi, slikti") skrien.

Avots: EH II, 504



skats

skats,

1): auch Pas. VII, 336; ‡

4) das Aussehen:
sīku skatu man māsiņa BW. V, S. 598, No 15017, 1. kad saule ir sarkanu, tumšu skatu, tad tas ir uz liêtu Linden in Kurl. tis jau milzīgi sliktu skatu Sonnaxt. nuo skata jau ne˙kas, - tīri glītā AP. tās auzas pēc skata tādas gaišas ebenda. nuo skata vien varēja sacīt, vai būs laba cūka Seyershof. vai ir vairs s. tādam! viņš pēc ķē̦ma! KatrE.

Avots: EH II, 502


šķeista

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi 2 ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi 2 ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista 2 ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste 2 ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25


šķēne

šķēne,

1) auch šķēnis St., U., die Radschiene
Manz. Lett., L., RKr. XVII, 37;

2) šķēne Mesoten, šķēnis Schrunden, der eiserne Beschlagunterder Schlittensohle;

3) "ein gewisseri Bestandteil des Webstuhls":
šķēne tiek liktai ve̦lkuos, lai tie labāk šķiras aužuot. In den Bedd. 1 - 2 aus mnd. schene "Schiene"; in der Bed. 3 aus *šķēm[i]ne (vgl. šķē˜mini)?

Avots: ME IV, 32


šķērsis

šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene 2 II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene 2 III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.

Avots: ME IV, 36


šķērslis

šķḕrslis,

1): auch (mit êr 2 ) AP.; šķēršļi BielU., Verbindungshölzer der vier Pfosten des Webstuhls;


5) "?": š. ieme̦tas aude̦klu me̦tuot, ja kādu līkumu izme̦t, - piem., dziju nuo pirmā līkuma pārme̦t tūlīt uz trešuo, izme̦tuot uotru Sonnaxt. šķêršļi 2 ir - uz tītavām dziju tinuot - nepareizi pavedieni, kas nav uz kādu radziņu uzlikti Frauenb.

Avots: EH II, 634


šķeterēt

šķeterêt,

1): auch Dunika, Nötk., OB., Ramkau, Schnehpeln; "savē̦rptu dziju divi kārtām saliktu nuo jauna vērpt, rateni uz uotru pusi griežuot" Liepna; tieva, gaŗa tu, pādīte; kas jel tevi šķeterēj[a]? jauni puiši šķeterēj[a] Jāņu nakti pieguļā Tdz. 53473 var.; ‡

10) zerschneiden
Sussei: š. kāpuostus;

11) Durchfall (Diarrhöe) haben
Frauenb.: tu jau atkal sāc š.;

12) "?": kādēļ mans ratenīt[i]s š. šķeterēja? vai tādēļ šķeterēja, ka tautām darināju? BW. 6980 Refl. -tiês,

1): villaina dzijs viegli šķeterējas Mahlup. villainam aude̦klam galus apsvilina, lai nešķeterējas vaļā ebenda;

2): tis jau šķe̦tē̦rē̦damies vien aizgāja Kalupe.

Avots: EH II, 632


šķībiski

šķîbiski 2 Seyershof, Adv., schräg: likt dēli š., ka viens gals augstāk, uotrs - ze̦māk.

Avots: EH II, 638



šķiene

šķiene,

2): kad aude̦klam ir ieliktas šķìenes 2 , tad sāk nītīt Mahlup; ‡

5) der Schlittschuh
Diet.

Avots: EH II, 640


šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53


šķilināt

šķilinât, ‡

3) "šķilas taisīt; likt šķilt" PV.: š. uozuola zīles. vista sāk jau cāļus nuo uolām š.

Avots: EH II, 635


šķirt

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46



šķope

šķuope "?": vīrs ņēmis stierni, iedzinis sienā un licis lāčam nagus ielikt šķuopē LP. VI, 438.

Avots: ME IV, 57


skrāģis

skrãģis: mit à 2 ("?") Kalupe, Nerft, (skràģi 2 ) Skaista; ein Querholz, das die Füsse eines Tisches vereinigt (mit à 2 ) Oknist, Skaista, Warkl.; ein Gestelt (skràģi 2 ) Kaltenbr.; sanagluos pagaidām kādu galdu un uzliks uz krusta skrāģiem Jauns. J. un v. 60. uz skrāģa gulēja ... meita Seibolt Liktenis 91.

Avots: EH II, 508


skraidulis

skraidulis,

1) auch skraiduonis Wid., skraiduons L., U., ein Bummler, Umhertreiber, Herumläufer U.; ein Laufbursche Dr.: pasaules skraidulis V. kur tādu skraĩduli var likt, ne+kad nestāv mājās! Sassm. n. RKr. XVII, 52. viņdien atvēru durvis tam pasaules skraiduoņam Alm. ;

2) dārza skraidulis, carabus hortensis L. Latv.; labības skraidulis, zabrus gibbus Fabr. Latv.; agristes lineatus Konv. 2 645.

Avots: ME II, 885


skranda

skrañda,

1): mit (neben an̂ 2 ) auch Dunika; visas viņa skrandas lēca BW. 13071. kam skrandiņas karājas 12279. (figürlich) līdz ar darbdienas skrandainām drēbēm ... nuolikt ... arī visas likstu un rūpju skrandas Janš. Dzimtene V, 229;

2): kā tu gāji, puiša s.? BW. 20430 var.

Avots: EH II, 507


skrāpt

skràpt: auch Planhof, (mit à 2 ) Aahof, Stom., (mit â 2 ) Roop; s. var kaķis ar nagiem un arī slikta rakstāmā spalva Nötk.

Avots: EH II, 508


skrots

skruots, -s, Getreideabfälle AP., Serben; Erlaa, Altenwoga; das Schroten: aizvest graudus skruõtij; likt graudus dzirnavās uz skruõts AP.; s. auch skruores.

Avots: ME III, 901


skundēt

skundêt, -u od. -ẽju (N.-Bartau, Rutzau), -ẽju,

1) skuñdêt Salisb., Karls., Salis, Ahs., skundêt Elv., Mag. IV, 2, 146, U., Neuenb., Lest., Rummenhof Kliggenhof, Doben, Behrsebeck, Popen, Erwalen, Kand., N.-Bartau, Rutzau, Laud., intr., auch refl. -tiês, murren, klagen, sich beklagen, (mit etw.) unzufrieden sein; tadeln
Wandsen (mit ), Golg. (mit ùn 2): skundēt un žē̦luoties Celm. ēdiens vinai bija par sliktu, un tā sāka skundēt MWM. X, 568. tas vienmē̦r skundējis, ka tāda manta viņam nesmēķējuot Etn. II, 88. viņi skund, ka nedabū citiem līdz, sie murren, dass sie nicht ebensoviel als die andern bekommen U. ļaudis skund par tuo, ka saimniece duod sliktu ēdienu Ahs. kad strādniekam nuove̦lk nuo algas, tad viņš par tuo skundē N.-Bartau, Rutzau. lai latvietis neskundē̦tu par savu puosta stāvuokli Plūd. Llv. II, 187. par tuo nebūtu jāskundas B. Vēstn. dzīves pabērni ... smilkstē̦dami skund pēc laimes U. b. 110, 43;

2) missgönnen
L., U., Bauske, Behnen, (mit uñ) Bl.;

3) schmollen, ztirnen
Spiess n. U.: viņš skund uz savu brāli, er ist ungehalten auf, über den Bruder U. niknās dusmās vē̦tras skund MWM. IX, 245. cilvē̦ks, kas ieruodas uz citiem skundēt, tas savu mūžu netaps pamācīts Glück Sirach 23, 21;

4) sparen
Für. I: neskundē̦dams viņ,š duod Bauske;

5) kläglich winseln:
suns skund(ē) Salis. Teilweise vielleicht aus skumdēt; in der Hauptsache aber wohl als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. skústi "klagen, Beschwerde führen; (bei Mикуцкiй Извѣстiя II, 380) "geizen , mit, sparen, schonen", das mit ursprünglich wohl nur präsentischem -n- zur Wurzel von le. skàust gehört.

Avots: ME III, 904, 905


šķūtēt

I šķũtêt, ‡ Refl. -tiês,

1) "likties vest" Nötk.;

2) "?": kur tu šķūtēsies? (zu jem., der langsam geht)
Erlaa, Laud.

Avots: EH II, 641


slaka

I slaka,

3): mieži ir slakā (izmē̦rcē̦ti un salikti čupā, lai siltumam ruoduoties dīgst) Lubn.;

4): kad s. līst, tad nevar ne˙maz paiet.. ūdens tūliņ sasalst AP.

Avots: EH II, 519


slaka

I slaka,

1) der Tropfen
Bauske: viņš sit ūdeni, slakas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 136. nav ūdens ne slakas ebenda;

2) die zum Besprengen bestimmte Flüssigkeit, das Sprengwasser;

3) die Besprengung, Anfeuchtung
U.: kviešus liek slakā Peb., Oppek. n. U. iesalu ielikt slakā Golg.;

4) ein feimer, herabfallender
Nebel KL, Selsau: slaka nāk; būs liela atkala Vīt. Nebst slacît zu li. šlãkas "Tropfen", šlėkti "spritzen", šlekùtė "geflecktes Hühnchen", šlik(nó)ti "triefen", s. Leskien Abl. 349.

Avots: ME III, 914


slāķēt

slãķêt Orellen "likt">likt": s. riju pilnu ar se̦ru. Vgl. slāķêtiês und zlàķêt 2 .

Avots: EH II, 523


slāns

II slāns, ‡

2) = velde: visi rudzi slànuos salikti AP.; s. auch oben slāna II.

Avots: EH II, 523


slava

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. 2 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920


slave

slave (unter slava): auch Tdz. 36058 (aus Auleja). 46938 (aus Rugāji), 56370 (aus Zvirgzdine), 56548 (aus Nirza), 58623, 2 (aus Vidsmuiža), 4 (aus Warkl.), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, A.- Schwanb., Pest., Heidenfeld, Perkunen, Selb., Višķi; s. (der Ruf) par bagãtuo dē̦lu izgāja pa visu pasauli Pas. VII, 492 (aus Lettg.). muiža ... nebija diez kādā slavē Austriņš Raksti VII, 364. pļāpīgām meitām slikta s. KatrE. tâ kâ tai slavei (d. h. sehr wenig) dalika ebenda. miltu tik drusku dalieku, tik tai slavei AP. Jēkabs sabrauca vairākkārt, gan it kâ biedrības mājas slavē (unter dem Vorwand) Austriņš Raksti VII, 228.

Avots: EH II, 522


slēpēt

I slēpêt, -ẽju, schlurren, schleifen Bielenstein Holzb. 602, Karls. (slẽpēt), schlurrend, schleppend gehen U., (mit ẽ) Jürg., Adiamünde, (mit è 2) Schwanb.; auf dem Eise glitschen Lems., Salis n. U.; mit den slēpes führen (z. B. Steine) C. (mit ẽ); mit einem Schlitten auf schlechter, schneearmer Bahn fahren Lieven-Bersen: ja maz sniega, pa negludu ceļu ragus slẽpē (jeb slīd nuo ceļa) Bauske; mit einem Schlittchen vom Berge fahren Bauske; auf glatter Unterlage schieben: slẽpēt (pa paliktām blankām) kuokus uz kuģa Salis; slēpēt (= sliedêt) labību Lis., Adl., Saikava (mit è 2), Ruj.; mit den slēpes fahren Salisb. n. U.; mit Schneeschuhen laufen U., (mit ẽ) Jürg., Arrasch, Ruj., Widdrisch, Bauske. Refl. -tiês, längs der Erde schleppen (intr.): virves gar zemi slēpējas, die Stricke schleppen an der Erde U. ratu pakaļgals slẽpējas (ve̦lkas) gar zemi Salisb. Aus mnd. slepen "schleppen, schleifen; schleppend gehen".

Avots: ME III, 929


slids

II slids, = slide (?): (pluostu laišanai gatavuojuoties) guldina pie... mietiem... krūšu kuoku, kas ir re̦sns baļķis kâ pamats . . . uz šuo krāšu kuoku tuop slidi likti, kas ir prāvi baļķi Latv. Av. 1823, No 17.

Avots: EH II, 525


sliekt

sliekt Karls., sliecu,

1) stützen
U.;

2) "stiept, gāzt gar zemi" (mit ìe) PS. RKr. XVI, 7;

3) emporheben
(: ruokas) Golg., Schwanb., Gr.-Buschhof (mit ìe 2 ), Salis (mit 2 );

4) slìekt 2 Mar., erlauben, lassen, gönnen:
sliec da viņam paēst! Mar. n. RKr. XV, 136. Refl. -tiês,

1) sich neigen
Karls.: jūŗas dibinam jāsliecas uz tuo pusi MWM. X, 332; sich strecken nach C. (mit ìe ), Adl., Golg., Bers., Schwanb. (mit ìe 2 ), Salis, Widdrisch (mit 2 );

2) sich anschicken
V.;

3) gönnen
U.;

4) impers., gelüsten: viņam nesliecas ilgāki palikt pilsē̦tā A. XVI, 291. sliekt 1-3 und sliekties 1-2 hat man nebst slaicīt zunächst wohl zu sliegt (s. dies) zu stellen; sliekt 4 und sliekties 3-4 wohl aus nùosliekt(ies) abstrahiert, dessen -s- das infigierte Reflexivpronomen zu sein scheint (vgl. nuoliekties 2 und 4).

Avots: ME III, 939


slikši

slikši, Adv., mundartl. (z. B. in Eversmuiža n. FBR. VI, 41) für slikti.

Avots: ME III, 931


slīkt

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt 2 Ruj., AP., slìkt 2 Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì 2 ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î 2 ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt 2 Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935



šļikts

šļikts, unwohl: es šuodien tāds šļikts Rutzau; vgl. slikts I 3.

Avots: ME IV, 71


slims

slims,

1): par labiems und slimiems Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 36). ne slima vārdiņa Lubn. n. BielU., nicht ein böses Wörtchen,
slimi brēkt ebenda, mit unangenehmer, erschritternder Stimme schreien, (zu) laut sprechen. slimāk (schlimmer) kâ meža zvē̦rs Orellen. "slimuo" (od. mit der Bed. 2?) sauli sauc, kad saulei ir apkārt vairākas - liekās - saules; slimuo sauli re̦dz pret vakaru, kas ir uz sliktiem laikiem (schlechtes Wetter) Seyershof;

2): slima sirds ("kaut kas līdzīgs ģībuonim, riebumam") Salis. Subst. slimums,

1): piemeties kāds jauns s. Orellen. aseņsē̦rga ir grūts s. Salis. šis suns jau slimuma pilns Seyershof. uzstellējis šim tādu slimumu Pas. VIII, 23. ne˙vienai ne mazākā slimumiņa A. Brigadere Skarbos vējos 93; ‡

2) Schlechtes (als Gegensatz zu
labums) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 58).

Avots: EH II, 526


slims

slims,

1) arg, böse
Manz. Lettus, schlimm U.: Sprw. pretī ņēmējs slimāks par zagli. izsalkušie luopi krīt slimāki uz zâli, nekâ mušas uz me̦du Druw. tâ iznāks vēl slimāki kâ bij Naud. raudāt slimāk par bē̦rnu LP. II, 37. pasacīja slimu (Var.: ļaunu) vārdu BW. 21758, 2. nāk meitai slima (Var.: slikta, nikna) slava 8931. dzīvuot man slimu mūžu, iekam dievs labu deva 9177. pruom uz māju, vai tur labi, vai tur slimi! 26279. slimais, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 136;

2) krank; schlimm zu Mute
U.: Sprw. slimais ve̦se̦luo baŗuo. slimam prasa, ve̦se̦lam duod. - Adv. slimâk, mehr: sviestu gatavuojuot slimāk jāraugās uz tīrību nekâ zâles gatavuojuot Ar. Subst. slimums, die Krankheit, das Kranksein, die Übelkeit U. Aus mnd. slim "schlecht, elend".

Avots: ME III, 932



slita

II slita Mar., Smilt., AP., Bers., slite Adsel, ein Haufen (mit den Samenkapseln nach oben) zusammengelegter Flachsstauden: saslien kūlīšus slitā! Mar. n. RĶr. XV, 136. slita "se̦ra ieliņa" Kürbis (wohl = ìela 2). Anscheinend gleichfalls zu slìet (zur Bed. vgl. das verwandte slav. slojь "Schicht, Lager"); vgl. aber auch slikta.

Avots: ME III, 934


sloga

sluoga,

1): uzlikt sluôgas kapuostu baļļai, liniem mārkā AP.;

4): "tas guļ kâ sluoga

Blaum." ME. III, 944 zu ersetzen durch "guļ kā s.

Blaum. Raksti V 5 (1939), S. 199".

Avots: EH II, 529, 530


sloka

II sluõka, ein Strich, Streifen Jürg.: luopi nuoē̦duši ve̦se̦lu sluoku labĩbas. vējš izgāzis kuokus sluokām (strichweise). Formell identisch mit li. slankà "Schleicher"; zu slikt.

Avots: ME III, 944


šļūckāt

šļũckât Seyershof "ar sliecēm braukt pa sliktu, krietni nuokusušu sniega ceļu". Refl. -tiês (s. ME. IV, 78), in einem kleinen Schlitten wiederholt bergab fahren (mit ū) Meiran; auf Schneeschuhen sich fortbewegen Nötk; "slidināties bez slidu" (mit ũ) Ruj.

Avots: EH II, 647


šļukt

šļukt, šļùku, šļuku, gleiten U., rutschen Gr. - Sessau; langsam fallen Spr., Dond.: šļukt nuo ruokām ārā Dunika. vilks iet par kārti, kuŗa pārlikta pa bedri; iet, iet, kāja šļūk - dibinā iekšā! LP. VI, 268. - Subst. šļukšana, das Gleiten; šļukums, das einmalige, vollendete Gieiten; das Herabgeglittene: kalna šļukums, der Bergsturz V. zemes šļukums, der Erdrutsch V. Zu šļaukt I; vgl. auch li. šliukštu "rutsche, gleite".

Avots: ME IV, 74


šļura

I šļura,

1) comm., ein durchnässter Mensch
Erlaa; etwas Durchnässtes: (salijusi) zeme ir kâ šļura N. - Peb.;

2) ein unordentliches Frauenzimmer
Lind. n. U., Erlaa, Fest., Trik.: ak tu šļura, tautu meita! BW. 18623 var. itin kâ kad vairāk meitu... nebūtu, kâ vienīgi Marija, tāda šļura! Auseklis;

3) das Geschwätz:
Dievbiju mātes šļura neķērās pie dūšas A. v. J. 1901, S. 870. nesaki šuo šļuru manai vecenei! Jaun. mežk. 62;

4) Unglück, Pech
Freiziņ, Wid., Schwierigkeiten Fest., Unordnung Mar.; eine unangenehme, unschöne Sache (Geschichte) Kurs.: tavu šļuru! JK. V, 78. muižai bijušas jau tādas šļuras ar kalpiem Janš. Bandavā I, 13. esi man tādu šļuru sataisījis, ka ne tu, ne pats ve̦lns nevar gudrs palikt!

5) die Menge
Ar. (verächtlich), Dond.: kur tādu šļuru uogu likšu? Dond. Zur Bed. 1 und 2 vgl. šļurât I und 2.

Avots: ME IV, 75, 76


šļūtiski

šļũtiski AP., Arrasch, C., šļūtiški U., Adv., gleitend, glitschend Lennew., Nerft, U., (nach Mag. IV, 2, 143) Sunzel: skapi iedabūja kantuorī šļūtiski (pa palikteņiem bīduot). ceļa slīpumā ragavas slīdēja šļūtiski Lennew. baltiņš... apstājās... priekškājas šļūtiski dubļuos sagrūzdams uz priekšu Kaudz. Izjurieši 83; "schlimm, schiel" (mit ù 2 ) Bers.

Avots: ME IV, 80


smiekls

smiêkls Kl., Prl., Wolm. u. a., smiêklis 2 Siugt, Wandsen, Kurs., Gelächter, Scherz, Spott; smiêkli, Kurzweil U.: viņš ir saviem kaimiņiem par smiekli tapis Glück Psalm 89, 42. tāds mazs, mazs smiekliņš Leijerk. II, 263. man pašam smiekli nāca, ich selbst musste unwillkürlich lachen BW. 564, 7. Sprw.: smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž Birk. Sakāmv. 68. ne smieklam (Var.: smiekļiem) es atnācu BW. 902. smieklā likt, verspotten U.: citi sagrābe... kalpus, lika tuos smieklā un nuokava tuos Glück Matth. 22, 6. smieklam, im Scherze U.; pa smieklu oder smieklam runāt, im Scherz sprechen U.; smiekla darbs, eine Arbeit, die keine Anstrengung kostet U.

Avots: ME III, 968


smildzināt

III smildzinât "?": ve̦lna valstību un spē̦ku smildzināt (schwächen, verringern?). Refl. -tiês "?" : sakaltuši lieli grē̦ku gabali negribas likties smildzināties Manz. Post. 1, 257.

Avots: ME III, 962


šņauga

šņauga (?), = žņauga, die Enge; eine Bremse, Klemme Dr., ein Korsett V.; eine Schlinge: laipa . . . bijuse pārlikta pār šuo e̦ze̦ra šņaugu LP. VII, 1098. tē̦vam . . . šņaugu kaŗ kaklā Lapsa-Kūm. 113. sakampa kâ šņaugās dunci Dr.

Avots: ME IV, 92


sodīt

sùodît, -u oder -ĩju, -ĩju, richten, verdammen, strafen: suodi, dievs, vizulīšus! BW. 13543. nu˙dien saku, suodi, dievs! 14188, 1. visus ar nāvi un uguni suodīdams LP. IV, 148. tev arī ragana jāsuoda Kurbads. sùodāms, strafbar. Refl. -tiês,

1) sich verwiinschen, viel fluchen
U., schimpfen Spr.: suodīties par žīdiem A. XI, 829 (ähnlich XX, 644). tē̦vs rājās un suodījās Duomas III, 778. dieviņš suodās sūtuot sliktu laiku Los. kuo lielies un kuo suodies? Rainis Tie, kas neaizm. 71. "kur tad tie nu citur kā krūmuos?"Alma suodījās (sagte ärgerlich) MWM. VIII, 335;

2) drohen:
ve̦cais reizēm suoduoties viņu vienkārši padzīt A. v. J. 1896, S. 755. Nebst li. sūdyti "richten" aus aruss. судити (als statt u noch ein enges ō gesprochen wurde) "verurteilen, eine Strafe verordnen".

Avots: ME III, 1135


sods

sùods,

1) = sùodĩba: kučierim uzbrucis suods LP. V, 18. nāves suods, Todesstrafe VII, 105. kuŗiem bija uzlikts baznīcas suods Etn. II, 65. grūtā suodā krist Aus. I, 2. vai nu suods, vai guods Br. sak. v. 1172. vai tas nu nav suods! Balt. Vēstn. 1901, No 87. viņa aiziet, bet tavu suodu! nevar akai piekļūt LP. IV, 168. dakteri nuoveda uz suoda vietu Dicm. pas. v. I, 38. būs jāatbild suoda dienā Apskats v. J. 1903, S. 625. sarkanais suods U., die Ruhr;

2) der Richterstuhl
(?): re̦dz... dievu suodā sēžam Daniel 7. - Nebst li. sũdas "das Gericht (als ein Vorgang)" aus aruss. судъ "gerichtliche Strafe, Verdammung".

Avots: ME III, 1136


solis

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. 1 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137


solīt

sùolît, -u (in Prl. n. FBR. VI, 108 auch -ĩju), -ĩju, (an)bieten, versprechen, geloben: vīrs suola, vīrs dara Br. sak. v. 1443. dievs vienam duod, uotram suola 25. suolītu ir vilks neē̦d 1182. kuo suoli, tuo turi! RKr. VI, sak. v. 761. daudz suolīt, maz ieduot 762. suolīts krīt makā 764. suola kuopt Mērn. laiki 315. Refl. -tiês, (sich) versprechen, zusagen: atminies, kuo suolījies! LP. VII, 500. meita suolījusies apzvērēt VI, 724. suolās tautas... vītēt manu vainadziņu BW. 6127. suolījās mana būt;... nu vairs mana [būt] nesuolās 11296. nu varēšu suolīties (das Jawort geben) 7652, 4 (ähnlich 13265). nāk man pašas suolīties (sich anbieten) 11215. (ungewohnlich) suolās (stellt sich in Aussicht) jauna peļņa A. IX, 186. Subst. sùolîšana, das Bieten, Versprechen: vēl jau tai sē̦tā ir suolīšana (ein abergliiubischer Gebrauch) uz laikiem Etn. I, 61. bez... pesteļiem un suolīšanām ebenda. uz suolīšanu kuo likt, etwas verauktionieren Mērn. laiki 44. sùolîšanās, das Versprechen, Zusagen. sùolĩjums, das (gegebene) Versprechen: aizmirsuse savu suolījumu Etn. II, 102. suolījumu neturuot LP. VI, 293. atminējās suolījuma, kuru viņš bij devis JlgRKr. II, 34. (reflexiv) atgādināja tam viņa suolījumuos Jauna R. IV, 154. sùolitājs, f. -ja, der (die) Versprechende: ej... nu tu pate, kad tu tāda suolītāja! BW. 10227, 5. suolītājs ar nedevēju īsti brāļi JlgRKr. II, s. v. 556. Nebst li. súlyti "anbieten" aus aruss. сулити "versprechen".

Avots: ME III, 1137, 1138


spaidonīgs

spaiduonîgs,* bedrängt: cerībai . . . nepiepilduoties viņu liktenis kļuva . . . spaiduonīgāks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 149.

Avots: ME III, 980


spaile

spaile,

1): auch (mit ) Grob., Pussen, Strasden (s. auch die Belege bei Buga Liet. k. žod. CXVI); rudzu spailes (Var.: bara) galiņā BW. 12120. pazinu... siena pļāvējiņu: ... locās spaiļu galiņā 28670. ņemsi Pēterim spaili Janš. Mežv. ļ. II, 339; brūtgāna s., die Doppelschwade
Iw.;

2): ar spàilēm 2 samiedz Saikava. zābaku liek spàilēs 2 izplèšanai ebenda. tad biju gan spaîlēs (in Bedrängnis)
AP. tāda spàile 2 , ka nezinu kur dēties Saikava; "Tortur, Falter" ME. 111, 981 zu verbessern in "Tortur, Fouer";

3): "Setzangel"
Salis; "15-20 gaņģu ūdu" NB.; "tīkli, kas jūŗā me̦tuot sasieti kuopā, viens uotram galā" Salis; ein Komplekt Fischergeräte: ar kādu spaili tu šuodien zvejuoji? - es biju ar undām (ar vadu) Salis. zvejnieki ... ieradīsies saņemt savu pazaudē̦tuo zvejas spaili un laivu Kurzemes Vārds v. 20. IV 1933. tuos (= zvejas piede̦rumus) vis˙pirms izsniedz tiem zvejniekiem, ... kuŗiem s. pazudusi jūŗā Tēvija v. 27. XI 1941; ‡

5) "vieta jūŗā, kur ielikti 15-20 gaņgu ūdu" NB.

Avots: EH II, 544


spals

spals, Heft, Stiel, Griff, Handhabe, Degengefäss U.: atslē̦gas spals L., U., der Schlūssel; bises spals Mag. III, 1, 128; zāģa spals: liek malkas zāģi spalā J. R. 1V, 72. zuobe̦na spals Stari III, 140. saspiež šķē̦pa spalu MWM. VI, 409. zirgu iesist spalā Mag. XIII, 2, 57, ein Pferd anspannen oder (in Lemsal n. U.) vor den Pflug spannen; in Erlaa n. U. und Gr.-Sessau dafür auch jūgt spalā; auch likt (zirgu) spalā Drosth. und A. v. J. 1899, S. 341. viņš ir spalā Seew. n. U., er ist betrunken. bijis arī gluži pie spala (ganz herunter) Alm. Balt. Vēstn. 1900, № 125. biju pa˙visam pie spala Naud. (zirgu) pie spala nuolaidis (heruntergebracht, abgejagt) Lautb. A. v. J. 1892, S. 308. dažreiz pa˙visam ne spala ("?"): ne skaidras naudas, ne kredita De̦glavs Rīga II, 1, 485. nee̦suot ne graša, darbu arī ne+viens neduoduot, un tīri vai spals klāt Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen). Wohl nebst spaļi zur Wurzel sp(h)el- "spalten" in gr. σφαλός "Wurfschelbe", σφέλας "Holzscheit, ausgehöhlter Block", got. spilda "Schreibtafel", an. spiald "Brett", spǫlr "dünne, flache Stange", ahd. spaltan "spalten", lat. spolium "abgezogene Tierhaut", ai. sphatati "reisst, springt auf", apr. "spelanxtis, Splitter" u. a., s. Persson Beitr. 174, Boisacq Dict. 928 f., P. Wahrmann Glotta VI, 149, Walde Vrgl. Wrtb. II, 677 ff.

Avots: ME III, 982, 983


spanderēt

spañderêt C., Karls.,

1) kräftig spannen
Laud.;

2) schwellen
K.Blau Paduomi sievām un mātēm, Segewold; "pukstēt": kad ruoka nuotirpuse, tad tuo uz zemi nevar likt, juo spanderē N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378.

Avots: ME III, 984


spārns

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988


spīkstēt

III spĩkstêt "?": svecīte, vējlukturī ielikta, knapi spīkstēja Pēt. Av. IV, 150.

Avots: EH II, 553


spraices

spraices A.-Schwanb. "apakšā paliktas stutes". Aus d. Spreize.

Avots: EH II, 555


spraislis

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009


sprandags

sprandags, die Klernme, Zwicke: kakam asti sprandagā ielikt Lubn. (fig.) nepatīkamā klizmā iekļuvis saka: "nu ir sprandags ļipā" Lubn. n. Etn. IV, 121; sprkndâgs 2 Saikava , ein šķērslis an der Tür; apaļš sprieslis, kas arkla apīžu augšgalā iestiprina lemesnīcu". Kontaminiert aus spandags und etwa spranga 4?

Avots: ME III, 1010


sprīdināt

sprîdinât Ramkau "cieši iedzīt vai ielikt". Wohl zu spriêst 2.

Avots: EH II, 560


sprīdis

sprîdis (li. sprindỹs, gen. sprìndžio "Spanne" in Dusetos Tiž. II, 474),

1) gen. s. sprīda LP. III, 40, eine Spanne
U.; die Breite der ausgespannten Hand U., Bielenstein Holzb. 375; die Spanne vom Daumen bis zum Mittelfinger U.: ar sprīdi mest, nach Spannen messen U. lielais sprīdis, die Länge vom Daumen bis zum Mittelfinger nebst Zugabe des ersten Mittelfingergelenkes (zum Abmessen der Pastellänge) Biel. n. U. laika sprīdis, die Zeitspanne. nuo tās dienas jau labs laika sprīdis bija aiztecējis De̦glavs Ve̦cais pilskungs 44. iešu vēl tuo mazuo ceļa sprīdi A. v. J. 1904, S. 3. vai man liktenis nav par sprīdi labāks par viņas likteni? Rainis. caur sprīdi līst, Bezeichnung eines zur Belustigung aufgegebenen Kunststückes U.;

2) sprīdis Oppek. n. U. od. sprīža tārps U., eine Spannraupe;

3) Demin. sprīdītis, der Däumling:
ielīdis sprīdītis ar uolekles gaŗu bārzdu LP. VI, 556. Wohl zu sprañda, s. Trautmann Wrtb. 278; vgl. auch Persson Beitr. 873 und spriêst.

Avots: ME III, 1021


sprūdīt

sprūdît,

1) sprûdît Adsel-Schwarzhof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit û 2 ) Salis, Wandsen, auch sprūdêt U., in der Verbindung vaļā spr., loslassen
Kurl. n. U., Lemburg, Wessen, Sessw., fliessen lassen; losmachen: tapu, mucu, durvis U., ūdeni, zirgu Spr. sprūdi tikai kūts durvis vaļā, lai (guovis) iet iekšā! N.-Peb. nevarēju vairs nuoturēt, nu, tad sprūdīju vaļā! ebenda. sprūdī nu vaļā, lai skrien! sagt man, wenn man ein tollendes Pferd nicht abhalten kann Adsel-Schwarzhof. viņš sprūdīja vaļā tādu šāvienu, tādu vārdu, ka . . . Sessw. stuobru . . . nuolaida pa šāvienam un sprūdīja vaļā A. XX, 348. sprūdīs savu bisi vaļā Seibolt. viņš . . . sprūdīja smieklus vaļā A. v. J. 1896, S. 814;

2) stossen, werfen :
aizbīdīja tuo līdz . . . trepēm un sprūdīja lejā Latv. Katei visu stuopu sprūdīju uz galvas Krišs Laksts 53. sprūdīšuot klāt uguni (nuoliktavām) Austriņš Nuopūtas vējā 121;

3) "heimlich schiessen" :
sprûdît 2 zaķus Pabbasch;

4) "?": meža māte, sprūdī manu amatiņu (Var.: sprūdi manu lamatiņu; etwa: "lass meine Falle Wild fangen!")!
tu jau pate gana redzi: caur ce̦puri mati līda BW. 30431. Refl. -tiês, sich losmachen: gribu ar tuo eksāmenu sprūdīties vaļā Tirzm. 78. Zu sprûst.

Avots: ME III, 1025


sprūds

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda 2 ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025


stablis

stablis, ein nasses Holzstück Gr.-Buschhof: atduod... vaiņucen[u] par sliktuo tautu dē̦lu kâ par stabļa (Var.: praula) gabaliņu BW. 24442, 2 (aus Kr. Ludsen). tu guli kâ stablis Zvirdzine. - Vgl. stabji.

Avots: ME III, 1036


stāds

stàds,

1): mums stâda 2 pietrūka Frauenb.;

2): auch (mit â 2 ) Frauenb., Grob., Strasden;

3): lini balejas uz stād[u] uzlikti Salis. ja lini ir mīksti izmirkuši, tad tie nav ilgi jātur uz stâda 2 (uz re̦zgaļiem) Orellen. kad lins nav iztilājies uz stāda, tad ir iezīdējis lins Seyershof. nuoplūktus linus tīrumā saliek stàdiņuos 2 , liekuot sē̦klas uz augšu Erlaa. liec nu labāk lielāku tuo stàdu 2 ! mazs gāžas ebenda; ‡

5) das Pflanzen (?):
viņa stādīja sīpuolus; tie bija nuokavē̦ti stādam Sieva 7; ‡

6) "vairāk labības statiņu uz tīruma, kas saliktas zināmā kārtībā" Ramkau: statiņas saliek rindiņās, lai iznāk kantains s.

Avots: EH II, 572


staigāt

staĩgât,

1): s. sliktus ceļus (von schlechtem Lebenswandel)
Frauenb. s. pa miegam (von Mondsüchtigen) ebenda. (māmiņa) staigā ciemus zvanīdama BW. 8680, 2. gar malām staigā lietus debeši Ramkau. skats mierīgi ... staigā pa zāli Janš. Dzimtene V, 111. pār jūŗu ar laivu s., über Wasser reisen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "reisen" ); gaisā lidināties od. s., in den Lüften schweben ebenda (unter "schweben" ). vē̦de̦rs bē̦rnam nestaigā (ist verstopft) Seyershof; ‡

2) gären
Auleja: alus staigā - taî i[r] čaukst. Refl. -tiês: uz talkām ar var s. Saikava. Subst. staĩgâšana: celiņa s. BW. 6902; staĩgâtājs: der Pendel einer Uhr (wo?); dēļu grīdas staigātāja BW. 21610.

Avots: EH II, 568


stāvēt

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053


stāvi

II stãvi Orellen, Salis, Adv., = stãvu 1: sliktajām cūkām sari stāv s. Salis. iesist mietu s. ebenda.

Avots: EH II, 574


stebēt

IV stebêt(iês) Frauenb., sich über etwas Unangenehmes od. einen Misserfolg beklagen, jammern: stebējās par sliktu laiku. kas bijis, - bijis; tur nav kuo stebēt.

Avots: EH II, 575


stebēties

IV stebêt(iês) Frauenb., sich über etwas Unangenehmes od. einen Misserfolg beklagen, jammern: stebējās par sliktu laiku. kas bijis, - bijis; tur nav kuo stebēt.

Avots: EH II, 575


steķis

I steķis, Plur. steķi U., Salis, steķes U., eine Unterlage, ein Gerüst Spr.; ein Holzklotz, auf dem man die Hufe eines Pferdes beschlägt Bers., Lasd.; die Sägeböcke, auf denen die Sägebalken ruhen U., Selb., Selsau; Klötze unter Tonnen U.; Stützgerüste unter Brücken U., Bielenstein Holzb. 715; ein Steg, eine Anlegebrücke Salis, Pernigel; Baugerüste U.; der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen U.; "ein dickes Brett auf 4 Beinen" Freiziņ; kreuzweise miteinander verbundene Stangen od. Bretter, die durch ein horizontales Holz verbunden sind Konv. 2 4010; der Steg an der Violine Dr.; Uosis atsē̦stas uz malkas zāgējamā steķa JR. IV, 87. uzliktu... muciņu uz steķiem MWM. VII, 86. glābšanas laiva, kas atruodas uz ratiem līdzīgiem steķiem Jaunības Draugs 1902, S. 334. nuo steķēm nuolaist, vom Stapel lassen U. laiva atstāja nuo steķa Purap. raisīja kuģi nuo steķa Dūnsb. vai diegu nebalēja steķēs Plūd. Rakstn. I, 64. garām kajām, - tāds kâ steķis! Selb. piedzēries kâ steķis, steif getrunken U. Aus mnd. stech (steck) "Steg".

Avots: ME III, 1059


stilt

stilt, stilstu, stilu,

1) stil˜t PS., Serbigal, Smilt., Nötk., stìlt 2 Mar., Grundsahl, Stomersee, Aahof, Golg., Selsau, Schwanb., ruhig werden, sich beruhigen
Pas. V, 32, 246; aufhören; ruhig sein; (in der Erwartung) aushalten: viņš nevar ne˙maz stilt (ruhig werden) Ronneb. vējš stilst (hört auf, legt sich) Golg. es kâ lielais brē̦kulis ne˙kad nevarēju stilt Aps. A. v. J. 1900, S. 884. stilsti, rimsti, kumeliņ! BW. 14488, 5 var. tik tam stilt, tik tam rimt, man[a] auguma pē̦lājam 8966 var. es nestilu negājusi 1259. stilsti mierā! sei ruhig! nestilst (ist so unruhig) kâ īle̦ns maisā Mar. zuobs sāpēja, bet nu jau sāk stilt (fängt an weniger zu schmerzen) Golg. lai tak... izārstējuot viņai tuo zuobu, vairs ne˙kur nevaruot stilt. nu tu gan nevari vairs stilt (vor Erwartung aushalten, erwarten) Grundsahl, (ähnlich) Serbig., Smilt, vai tu stilsi (wirst du aufhören), vai ne? Selsau, Schwanb.;

2) stìlt 2 Warkh., Warkl., Pilda, Zvirdzine, bleiben
Infl. n. U.: jis nevar ilgāk stilt (aus Mangel an Zeit), aiz uztraukuma nezināja, kur stil˜t (= palikt) Serbigal. Wohl von stilli II abgeleitet.

Avots: ME IV, 1069


stīpēt

stīpêt (unter stĩpât I): auch (mit ĩ ) Salis; stĩpē̦ta ādas suomiņa Seibolt Likt. 16.

Avots: EH II, 582


strapuls

strapuls Borchow, Heidenfeld, Kaltenbr., Pilda, Preiļi in Lettg., Zvirgzdine, = stram̃pals: maiss bija pilns pielikts zirga strapulu Pas. XIV, 131 (aus Atašiene).

Avots: EH II, 584



stūrāniski

stùrāniski (unter stūraniski): skapis bij s. (mit û 2 ) stūrī ielikts Orellen.

Avots: EH II, 597


stūrisks

stùrisks: te rudzus tâ stùriski 2 ("?") pļāva Linden in Kurl. s. ("nuo stūŗa sākuot"; mit û 2 ) pļaut Orellen. stûriski(s) 2 ("?") likt lieluo lakatu ebenda.

Avots: EH II, 598


stutiski

stutiski: likt mietus s. (stützenartig) Laud., PV., N.-Peb. piedzēries iet s. ("gar sienām turē̦damies") Serben.

Avots: EH II, 597


sūkalains

sūkalains,

1) zuviel Molken aussondernd:
slikts, sūkalains piens Etn. II, 163;

2) "?": sapulce, kur kādu sūkalainu graudu ņēma uz zuoba R. Sk. II, A.

Avots: ME III, 1131


suns

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. 2 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123


šūpas

šūpas,

1) šũpas Bauske, (mit ù 2 ) Bers., Saikava, = šūpulis: ielikt bērnu šūpās. kāra man šūpas Apsk. v. J. 1903, S. 241;

2) das Wiegen, Schaukeln:
spārnu šūpas Stari II, 178. žūžu šūpās Asp. MWM. v. J. 1897, S. 743. miera šūpas Duomas II, 1239.

Avots: ME IV, 110


sušķis

I sušķis,

1): auch Allend., Lems., Salis, Seyershof; "skrandains cilvē̦ks" Grenzh. n. FBR. XII, 24;

2): "augumā īsi un slikti izgatavuoti lini" Frauenb.; pļavas malā labi auguši sušķi ("?"), par kuŗu sē̦klām ... ne tik daudz priecājās kâ par viņu pe̦lavām Jürgens 20; "Beinen:" ME. III, 1127 zu ersetzen durch "Beinen;" ; tāda meitenes sušķe Janš. Dzimtene V, 306. prātīgāks e̦smu par visiem tiem sušķiem ("Laffen")
Fausts (1936) 76, kuo jūs, sušķi, lielāties? BW. 20849, 1.

Avots: EH II, 605


suteklis

suteklis,

2): guļat, mīļi suteklīši! Tdz. 55625; ‡

3) gebähtes Viehfutter
Salis; ‡

4) eine zum Bähen dienende Masse
Stenden: likt puikam pie sāpuošā kakla sutekli nuo linsē̦klām.

Avots: EH II, 605


svārstīt

svā`rstît (li. svarstýti "mehrfach wägen") C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Golg., Selsau, svârstît 2 Dunika, svãrstît PS., Salis, Ruj., Bauske, Dond., Wandsen, -u, -ĩju,

1) wägen, in der Hand wägen; öfter heben
Ronneb., Smilt., mit dem Hebel heben; schwingen, schwenken: cel, tautieti, man pūriņu, necel gauži svārstīdam[s]! BW. 16679, 12. svārsta graudus saujā Purap. Kkt. 62. svārstīja gausi augumu nuo vienas kājas uz uotru A. XXI, 27. ze̦ltaugļu svārstīti tur kuoki luokās A. XX, 232. Refl. -tiês, schwanken, taumeln U.: iedams svārstījies R. Sk. II, 134. vāģiem pa sliktuo... ceļu svārstuoties Saul. R. I, 80, svārstījās starp diviem poliem A. XX, 494. viņš kâ pārliecībā svārstīdamies jautāja 948. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145


svešatnība

svešatnība, die Fremdheit: starp viņu un šuo sievieti liktenis uzcēlis nepārvaramu svešatnības mūri Jaun. Ziņas 1938, № 104, S. 2.

Avots: EH II, 615


svirte

svirte Pas. I, 224 (aus Arrasch), ein Hebel, Hebebaum Kronw. n. U.: muļķītis pagrābj labu svirti un gāž... egli nuo saktrēm LP. V, 390. ve̦lni ņē̦mušies ar svirtēm laukā svirāt krē̦slu VII, 262. paliek svirti akmenim apakšā 707, dzelzs svirte 254. pārlikt svirti pār ve̦zumu IV, 7. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162


svirts

svìrts 2 -a Gr. - Buschh. od. -s (li. svirtis) Warkl., der Brunnenschwengel: akai pielikta jauna svirts; ar ve̦cuo svirti vairs nevarēja ūdeni izvilkt Warkl. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162


švītrēties

švītrêtiês, ‡

2) "palikt švītrām" (sic!) Nötk.

Avots: EH II, 662


taciņš

taciņš,

1) "?": bļuodi bij piesme̦lti pilni taciņiem, un gaļas gabali salikti virsū Dünsb. RKr. VI, 94;

2) auch taciņa Gr.-Essern, Kandau, Deminutiv zu taks.

Avots: ME IV, 121


tals

tals Wid., Nötk., = tale II: lini ir uz tala Festen. aude̦klus liek uz tala (pļavas, nuoras) talāt, balināt Nötk. lini izklāti talā Bers. atkarājas nuo mārka un tala Vīt. 25. izlikt veļu uz talu Nötk.

Avots: ME IV, 128


tapāt

III tapât: grābekļam zarus t. (ielikt) Smilt. mucu t. ebenda. baļļu t. (ar pakulām aizbāzt šķirbas) Fehteln.

Avots: EH II, 667


tas

tas (li. tàs), fem. tã, der, die, (neutral) das: (substantivisch) tas (neutral) bijis tâ pret vakaru LP. V, 130. tas nebij vakars (es war noch nicht Abend), - puôdu ve̦zums tukšs VI, 368. tas nu bij tas: suns bij laimīgs, bet . . . IV, 170. tas nu tas 6, V, 3, 318, VII, 512 u. a., soviel davon (es folgt etwas anderes); damit verhält es sich so. kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81. tas mīlestības jauka tiesa, ka . . . Purkalītis. ve̦cie nuo tam (davon) ne dzirdēt LP. III, 68. par tuo (deswegen) ne˙kas! II, 23. tas aba ir, das eben ist es. tas pats, derselbe, dasselbe. ne šis, ne tas (weder das eine, noch das andere), -ne labs, ne slikts RKr. VI, sak. v. 369. ne šis, ne tas, - ne kuo dara, ne laiž vaļā 125. šuo, tuo (dies und jenes) saridēt LP. III, 107. tā, kas klātu aicināja, tā iedeva zīdautiņu BW. I, S. 763, No 5036. kur tie dzima, stalti vīri, kur tie bē̦ri kumeliņi? S. 876, No 1147, 1. neduošu tē̦vam, tam cietas ruokas; māmiņai, tai es duošu 1574. tā bij manim viegli ņemti 13896 var. (adjektivisch) ka[d] jau dagāja tys (ostle. für tas) laiks, ka . . . Zbior XVIII, 447. zinu savu augumiņu tuos (gen. pl.) valuodu nene̦suot BW. 8817. uztaisījis nuo tā ze̦lta sev ze̦lta pili LP. III, 91. akmentiņis tai naksniņi BW. 9945. abi zē̦ni sarunājās; tas viens teica . . . LP. III, 94. tās dienas pļāvumu sargāt 90. tajā vietā, kur . . . VII, 1290. pa˙priekšu uzvilktas tās meitas; beidzuot . . . III, 82. tad tais mājās drīzi dzīras V, 34. kas tamā rungā iekšā e̦suot? VI, 626. kas vēl tas lielākais I, 149. jūs jau tā gudrā! Balt. Vēstn. 1900, No 125. iz tās vienas dzeltenītes Biel. t. dz. 2308. bet tuo tiesu . . . LP. I, 161. uz tuo pusi II, 19. pa tuo starpu III, 15. tas un tas, der und der, ein bestimmter: lai tuo un tuo šķirstu vaļā neslē̦dzuot VI, 57. eji uz tuo un tuo kalnu! I, 106. līdz tai un tai muižai VII, 619. tur tanī un tanī valstī nav ūdens J. K. V, 92. (instr. s.) kuo - tuo, je-desto: kuo talak tās gāja, tuo neskaidrāki atdalījās cits nuo cita . . . MWM. v. J. 1898, S. 184. kuo skaistāki ziedi zied, tuo siltāka, tuo jaukāka K. Müller RKr. 213. tas ba, eben der selbe Le. Gr. § 586. Weitere (anders geordnete) Belege Le. Gr. § 370 mit Literaturangaben. Zu slav. to-, ai., av. ta-, gr. το-, got. ƥa-, apr. s-ta- u. a. "der", s. Trautmann Wrtb. 311 f.

Avots: ME IV, 134


teiciens

tèiciêns: pēc jūsu teîcieniem 2 (Behauptungen) tas bija labs Seyershof. uz manu teicienu (wenn ich das sage) druoši vari te palikt Janš. Līgava II, 48.

Avots: EH II, 673


teju

teju St., U. (geschr.: teiju), Spr., Gr. Buschh., Memelsh., Nötk., Sessw., teja Warkl., tejùo 2 Kl., Adv., hier, hierselbst: kur tu jāj, bāleliņ? teju meitas kaimiņuos BW. 13871 var. teju bija tie ļautiņi 582, 1. vanadziņi teju vien lidināja 13506. es teju paliku 26132. paliec teju (Var.: šeju), linu druva, nekaries mugurā! 28472. sirsniņ . . ., paliec teju maliņā! 85, 1. būs teju palikt Glück II. Mos. 10, 24. kur ir... tava sieva? - teju dzīvuoklī I. Mos. 18, 9. viņš ieradīsies teju MWM. VIII, 7. vēl kājiņu tejuo avu BW 16965, 6 var. teju pat, hierselbst: teju pat nuoritēja tuvējuos kaimiņuos BW. 6278. līdz teju St., bis hieher. teju, teju, eben hier, jetzt eben MSil.; beinahe: vācieši jau teju, teju pie Rīgas vārtiem A. Brigader Daugava I, 15. suns rēja vēl piktāki, likās, ka teju, teju vai pie kājām kritīs Alm. puisis teju, teju taisījās viņai steigties pakaļ Druva II, 481. saulīte laidusies jau teju, leju zemē Alm. Rud. 14. meitas šalli uzskatīja teju, teju ar svē̦tu bijību Druva II, 582. teju tejuôc Saikava, hin und wieder: teju tejuoc ierējās suns Saikava. Wohl aus te . ju < jau (= li. jau in tuojau "sofort" u. a.); tejuo aus teju wohl nach Lokativen wie viduo, virsuo.

Avots: ME IV, 157, 158


tēlot

tē̦luôt,* gestalten Kronw.; darstellen, schildern. Refl. -tiês,

1) sich gestalten
Kronw.; dargestellt, geschildert werden: viņš pats, viņa mīļākā tur tē̦luojas Vēr. I, 1318; 21 sich vorstellen: labāka likteņa nebij kuo tē̦luoties Sudr. E. Subst. tē̦luošana, das Gestalten, Darstellen; tē̦luojums, das einmalige, vollendete Gestalten, Darstellen; die Darstellung, die Gestalt: apslēpt tuos nedrīkstu, citādi neiznāktu patiesīgs tē̦luojums Aps. VII, 3; tē̦luotājs, wer darstellt, gestaltet; der Bildhauer; der Darsteller einer dramatischen Rolle, Schauspieler: tē̦luotāju darbi A. XI, 765. krustmātes tē̦luotājas dāvanas parādījās ...: viņa mīcīja un cepa pēperkūku... vīriņus A. v. J. 1904, S. 94. dabas skatu tē̦luotājs B. Vēstn.

Avots: ME IV, 171


ticība

ticĩba (li. tikyba "Glaube"),

1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;

2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;

3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.

Avots: ME IV, 180, 181


tiepa

tiepa,

1) tiẽpa AP., Arrasch, Matkuln, Mitau, Neuhausen, Nötk., Ramkau, Salgaln, Schujen, Walk, Zirsten, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Fehgen, Kalzenau, Kl.-Salwen, Lds., tiepa Daudsewas, Meselau, Neugut, Widdrisch, comm., = tiepša;

2) der Eigensinn
Celm., Dr.; das Hartnäckigsein, das Widerstreben Vīt.; die Nücke N.-Peb., (mit iẽ) Arrasch, Jürg., Notk.: bē̦rnam tiepa jāizdze̦n Jürg. tavas tiepas nevar pārvarēt Notk. lai jau bē̦rns raud! tā jau tāda tiepa vien ir N.-Peb. viņš atkal iesācis savu tiepu Vīt. tu vari palikt pie savas tiepas Blaum. viņš bij nepierunājams savā varuonīgā tiepā Stari II, 737. Zu tiept(ies).

Avots: ME IV, 211


tiepat

tie˙pat, = te˙pat: meita, pasacījusi ituos vārdus, tie˙pat izgaisa Pas. IV, 290 (aus Rositten). vecene tie˙pat uz vietas pazuda 473 (aus Zvirgzdine). nuolikt tie˙pat uz akmiņa V, 292 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 211


tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214


tikt

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe 2 ] Lös., [mit 2 ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì 2 ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185


tīšņā

tīšņā likt,

a) "satīt tinumā" (mit î) Nötk.;

b) etwas wohl merken; wohl verwahren
L. (n. U. nicht bekannt);

c) "= likt">tīšām likt" (??) Alswig. Zur Bed. "wohl merken" vgl. tikšņā likt; damit verwechselt?

Avots: ME IV, 205


tramda

tramda,

1) comm., ein unruhiger Mensch
Oppek., Trik. und Wolm. n. U.;

2) Lärm:
dzinēji taisīja mežā lielu tram̃du Arrasch; das Beunruhigen: vakar izcietu lielu tràmdu 2 Sessw.;

3) ein Blatt Papier an einem Zwimfaden, das man einer Katze zu fangen gibt
(mit àm 2 ) Adsel;

4) tramdā likt L., des Landes verweisen.

Avots: ME IV, 221


trepēt

II trepêt "nuolikt, lai nuostāvas (piem. ābuolus pe̦lavās)" A.-Laitzen. Urspr. vielleicht "weich werden lassen" und in diesem Fall zu trepêt I.

Avots: ME IV, 231


trikājis

trikãjis (li. trikójis "ein Dreifuss") Bauske, Dunika, Pgnkule, Siuxt, Stenden, = trijkāja: uz trikāja uzliktā grāpelī vāra rāciņus Dunika.

Avots: ME IV, 235


trimda

I trimda,

1) die Angst
U.;

2) das Exilium
U. (in Livl. "nicht gebräuchlich"), Amboten (mit im̃): trimdā likt, des Landes verweisen L., U. viņu izsūtīja trimdā Amboten. trimda ... dzīvuodams Kundziņ Kronv. 88. Zu tremt.

Avots: ME IV, 236


trobs

trobs, eine Säule (?): trīskārt trobi tur bij uz riteņiem likti Dünsb. Par. 114. Vgl. truobis I und trobis II.

Avots: ME IV, 244


trūcins

trùcins 2 Nautrēni, fehlend (od. Mangel?): pavasar visa t. meitu nav t. sliktuma pasaulē nav t.

Avots: EH II, 699


tukšs

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye i ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258


tulzna

tùlzna Arrasch, Jürg., Neuenb., PS., tul˜zna AP., Ermes, Wohlfahrt, Wolmarshof, tulˆzna Adsel, Serbigal, tùlzna 2 Adl., Bers., Golg.,Gr.-Buschh., Kl., Los.,Nerft, Pilda, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, tulˆzna 2 Bauske, Kand., Kurs., Līn., Nigr., Pe̦nkule, Ruj., Salis, Segewold, Selg., Sessau, tulzna L., tulzne U., tulznis Elv., U., eine Brandblase, eine Blase überhaupt U.; eine Blatter U.: stipri strādājuot dabūju ruokās tulznas Nigr. saspiedu ruoku, iemetās liela tulzna ebenda. maizes tulznis "Brod-Blatterlein" Manz. Lettus. ja saulei kreisā un labā pusē ir tulznas ("?"), tad gaidāms slikts laiks Fest. Zu tulzt.

Avots: ME IV, 260


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


tušks

tušks hochle. (z. B. in Bers., Meselau, Odsen u. a,), = tukšs: brauca... tuškiem ratiem BW. 13645, 1 (aus Selb.). tušks (Var.: tukšs) pūrs 16746, 1 vat. (aus Kreuzb.). seši tuški kamaniņ[i] 16361 (aus Setzen). tušku kuli cilādama 30487. tuški, puis, tavi duomi 6413 (aus Kreuzb.). kad tu tuškis paliktu! kâ es nuo tevis satrūkuos! Vīt. Subst. tuškumi Wessen, = tukšumi 2.

Avots: ME IV, 274


tūšks

tûšks Baltinov, = tukšs, leer: māsa gāja . . . tūšku (Var.: tukšu) pūru tautiņās BW. 16589 var. (aus Lös,), nij tūškā (Var.: tukši) aizbraucām, nij tūškā atbraucām: mēs māsiņu aizvedām, paeglīti atvedām 27658. ka tu tūškā paliktu! Fehteln, Kalz. - Vgl. Le. Gr. 166.

Avots: ME IV, 283


tuzeklis

tuzeklis, ein langsamer Mensch Dond. n. RKr. XVII, 59; tuzels, ein langsamer, tölpelhafter Mensch od. ein solches Tier Dond.: kur tādu tuzekli var likt! Dond. n. RKr, XVII, 59. kur ar tādu tuzela (?) zirgu var pabraukt! Dond.

Avots: ME IV, 277


tverme

tverme,

2): viņam nav tver̂mes Fehteln, = nav kur palikt.

Avots: EH II, 710


ubags

ubags,

1): u. mans tētīt[i]s bija BW. 3014. guovu gans, ubadziņš (ein Unglücklicher,
nabadziņš), brien pa pur[v]u raudādams 29352, 1. ubagiem iet (Evang. 1753, S. 56) od. staigāt (Kaltenbr.), bettelnd umhergehn. ubaga dzira Mar. "tukšs, lielīgs cilvē̦ks";

3) Plur. ubagi: kad visas lāvas rijā jau piesē̦rtas, bet vēl kādu daļu grib iesērt, tad liek kūļus priekšpusē lāvu galuos uz sijas; šas vietas un tur saliktuo labību sauc par ubagiem Auleja.

Avots: EH II, 711


ūda

ùda 2 Mar. n. RKr. XVII, 126,

1) der Angelhaken
Lasd., (mit û 2 ) N.-Bartau; eine Art Angel Kalzenau, Lubn., (mit ũ ) PlKur., (mit û ) AP., Arrasch, die Setzangeln Peb. n. U., (mit ù ) Jürg., (mit ù 2 )Bers., KatrE., Kl., Meiran, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, die Hechtangel Peb. n. U.: ūdas likt (A. v. J. 1897, S. 231), izlikt, ielikt, Angeln setzen. ar me̦ncām, kuŗas ķer ar īpašām makšķerēm jeb ūdām Janš. Nīca 24. kumuosu ar visu ūdu rīdams Apsk. v. J. 1903, S. 388; ūdas, grosse Buttenangel St.;

2) der Hamen
Allunan n. U. Nebst li. ũdas "Aalschnur" und uda (bei Geitler Lit. Stud. 118) "Angelschnur" aus r. удá "Angel".

Avots: ME IV, 404


uguns

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295


uime

uime, die Geschicklichkeit: tur jau uimes vajaga Tals. uĩme, (loc. s.) likt, mest Dond. n. RKr. XVII, 60, eachten, wahrnehmen, zu Herzen nehmen. Aus estn. uim "Verstand, Besinnung".

Avots: ME IV, 296


upuris

upuris,

1) das Opfer:
upuri nest U.; grē̦ku upuris, das Sündenopfer IV Mos. 29, 19; de̦dzams upuris, das Brandopfer IV Mos. 29, 31;

2) die Kollekte
U.: upuri lasīt, eine Kollekte halten U.;

3) der Klingelbeutel
U., Mag. XIII, 2, 46 (dafür auch: upuŗa maks Wid.): uz upuri (upuŗamaku) likts... cimdu pāris RKr. XVI, 105. meta . . . vaŗa grasi "upurē", ka nuodimdēja vien Kaudz. Izjurieši 111. Aus uperis.

Avots: ME IV, 301


uzcenot

uzce̦nuôt, von neuem schatzend den Preis erhöhen: ce̦na bija nuolikta, bet uzce̦nuoja vēl virsū Golg.

Avots: ME IV, 320


uzcirst

uzcìrst,

2): šis runādams pa laikam uzcē̦rt dūri uz galda Saikava;

3): azcē̦rtam dēļu klēti BW. 3653; ‡

7) "(kuo smagu) uzlikt 1" (wuchtig?)
Seyershof: uzcirta lieluo tuoli ar ēdienu uz galda; (zufällig) gegen (uz) etwas anschlagen (diese Bed. liegt auch zugrunde dem Subst. uzciršana Latv. konv. vārdn. 9566): lai vārtīdamies neuzcirstu kājas uz ecēšām Janš. Dzimtene III, 90; ‡

8) (den Preis) erhöhen:
u. ce̦nu Austriņš Raksti VII, 334. stuops piena maksāja 10 kapeiku, bet tagad uzcirta virsū 15 kapeiku Strasden; ‡

9) auf etwas flechten
Seyershof: pātagas auklas ir trīs: sacē̦rt divas auklas pa˙priekšu un tad trešuo uzcē̦rt virsū. Refl. -tiês,

2): Kača šuovakar uzcirtusies Apsk. 1903, S. 52.

Avots: EH II, 720


uzčunčurot

uzčuñčuruôt Frauenb. "(kājas ar pastalām) slikti apaut": tu esi savas kājas tâ uzčunčuruojis kâ nabags.

Avots: EH II, 720


uzdzīvot

uzdzîvuôt,

3): viņš pa visu tuo laiku nav varējis ne˙kuo uzdzîvet 2 ("pie mantas tikt") Strasden; ‡

5) abdienen (atklausīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) "?": viņš ... uzdzīvuoja jautru meldiju Zeibolts Likt. 60.

Avots: EH II, 722


uzjūdīt

uzjūdît, unruhig machen, erregen: uzjūdīja bē̦rnu; nu tas vairs negrib palikt mājā Erlaa.

Avots: ME IV, 337


uzkrampēt

uzkram̃pêt, ‡

3) "(vienu baļķi uz uotru) ielikt ruobā (krampī)" Frauenb.: u. baļķi pareizi, lai nevalstās.

Avots: EH II, 725


uzmazgāt

uzmazgât, ‡

2) sich waschend sich (eine Krankheit) zuziehen:
viņš ir aplam kur uzmazgājis tuo auguoni Seyershof. citreiz uzmazgā ar tādas pumpas Orellen. uzmazgā kādu slimību, parasti izsitumus, ja nuolej savu mazgājamuo ūdeni "sliktā" vietā; dažreiz saka, ka uzmazgā auguoņus nuo zemes Salis; ‡

3) beim Waschen aufgiessen:
(kādas zâles) varējuši arī uz ruozi u. Etn. II, 166.

Avots: EH II, 728



uzrāds

*uzrāds,* ein Beleg (?), Beispiel: uzrādu priekšā likt pulks vare̦tu vēl par šuo lietu J. Allunan l. satira, Zeile 13.

Avots: ME IV, 372


uzskatīt

uzskatît,

1): auch Salis;

2): auch Kand., Seyershof;

4): ķēniņš nācis pa tirgu un uzskatījis muļķīša sirm[j]us Pas. VII, 13. Refl. -tiês,

1): ar sliktām acīm viņš var nuoskaust visu kuo, kam uzskatās Linden in Kurl. es ar uzskatījuos ("pavirši apskatīju"), kâ tur ir Frauenb.;

3): auch AP.;

4): mācītājs un skuoluotājs ... uzskatījās savā starpā kâ darba biedri Aps. Raksti II (1925), 369.

Avots: EH II, 733


uzsliekt

uzsliekt, Refl. -tiês,

1): vai tad šis var ar kuo u. (gönnen)?
Pē̦rkuons ... ve̦cus pesteļus neuzstiecuoties (= neciešuot) Pas. XIII, 272; ‡

2) "?": gan Birznieks suolījās iet kruogā, ja viņa dienu mājās neuzsliecīšuoties Zeibolts Likt. 110. pa dienu Lapiņš ar meitu neuzsliecās viņa mājās, bet dzītin dzina ārā, tikai vakarus viņi ... pavadīja kuopīgi ebenda.

Avots: EH II, 733


uzteikt

uztèikt,

1): vajadzēja ... u. jaunās derības pirmuo stāstu Jauns. Raksti IV, 14;

2): auch Puhren, ("paslavēt") Salis; uzteic kūtru kumeliņu BW. 8542. strēba tuo uz˙teikdami Seyershof;

3): auch Seyershof; ‡

4) die Schuld auf andere wälzen:
manīgs jau vinš ir gan: visu kuo izduomāt un uz citiem u., lai ... sevi glābtu Janš. Dzimtene V, 130; ‡

5) eine Bemerkung Machen
Frauenb.: kad tik uzteiks, ka slikti dara, tad aizies. Refl. -ties,

2) = pìetèiktiês: uzteicies, ka gribuot iet kaŗā Seyershof.

Avots: EH II, 736


uzticīgs

uzticîgs, treu, zuverlässig U.: brūti pamācīdams, lai savam... dzīves biedram paliktu uzticīga BW. III, 1, S. 76.

Avots: ME IV, 392


vacis

I vacis: nom. pl. vači Rosenberger Formenl. 9; vacītis Lems. "pēdējais cālītis"; pirmie šķirenieki (auf Pastoren bezogen) saka: "tu, ze̦mais vaci ("?"), ne˙maz neuzdruošinies par mani ... spriest!" Zeibolts Likt. 53; vgl. dazu auch vači ME. IV, 429.

Avots: EH II, 746


vāčīt

vàčît 2 (meist mit pie-) "zur Seite schaffen (aiznest, nuolikt)" Meselau.

Avots: ME IV, 492


vai

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433


vaigs

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435


vājš

vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â 2 ) Līn.,

1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;

2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;

3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;

4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".

Avots: ME IV, 493, 494


vaļā

vaļā, 1: laid tu mani v. nuo baltās ķēves! Frauenb. slinkum, laid māni v˙! BW. 6921. grāmatu v. laist "das Lesen vernachlässigen" Possart Statistik u. Geogr. des Gouv. Kurland (1843), S. 217. lūdzu tik sēsties [ragūs] iekšā, es tad uorēšu v. (= sākšu uorēt) Janš. Dzimtene V, 163. zellis tū˙lītās sulaiņiem sveic v. (beginnt zu erzählen), ka šis e̦suot ... Pas. XII, 81; ‡

3) tas tâ iet kâ v. ("ļuoti ātri un veikli") Breslau, Fehteln, Lemb., Siuxt. vajaguot abus ne̦samuos ... sasiet un tad likt pār ple̦ciem ...; tad varuot iet kâ v. Jauns. Raksti IV, 218 (ähnlich B. gr. 3 II, 178 und Mana dzīve 3 28).

Avots: EH II, 754


valcīgs

valcîgs: valcīga ir maize, kad pielikts daudz laba aizdara Meselau. karstam raugu pieliekuot, alus iznāk ciets un nav tik v. PV.

Avots: EH II, 751


valde

vàlde,

2): mit al˜ Pussen; ‡

3) das Herrschen;
šie varas un valdes kārie ļaudis Zeibolts Likt. 50.

Avots: EH II, 751


vāle

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à 2 ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à 2 ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â 2 ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle 2 ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â 2 ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à 2 ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) 2 Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) 2 Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi 2 Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. 2 1144, vilku vàle Jürg., (mit à 2 ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â 2 ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte 2 Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. 2 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) 2 Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes 2 , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497


valgs

I val˜gs,

1): Demin. valdziņš BW. 16457. pātagas v. Siuxt "tā pātagas daļa (tuvu pie kāta), kur pātagas aukla salikta vairākam kārtām";

2): kâ zaglis un slazda v. Veselis Cilv. sac. 155. ne ... gūstīta, ne citā valgā ņe̦mta Vindedze 122.

Avots: EH II, 752


valoda

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo 2 ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462


valšķība

valšķĩba C., valˆšķĩba PS. u. a., valšķība U., MWM. X, 647, valkšķĩba L., St., Vīt., die Falschheit, Betrügerei, Heuchelei: nedzen valšķību ar cilvē̦kiem runādams Glück Sirach 1, 27. sargājaties nuo tā rauga . . . kas ir valšķība (blēdība) Lukas 12, I. palīdz, ka es varu bez valšķības palikt! Gesangb. 463, 5.

Avots: ME IV, 460


vaņģība

vaņ̃ģĩba C., die Gefangenschaft: ķēniņa meitu saņēmis vaņģībā Pas. II, 291. nuokļūt vaņģībā vai palikt brīvībā. vara, kuras vaņģībā viņš tagad atradās Austr. K. Gluns 33.

Avots: ME IV, 473, 474



vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vārgs

vā`rgs 2 (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r 2 ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr 2 ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r 2 ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. 2 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504


važāt

važât,

1) s. važuôt I 1;

2) "salikt važas(?) Nötk.

Avots: ME IV, 489


vece

vece,

1) auch vecīte Erlaa, Nigr. u. a., = vecene, ein altes Weib Dr., Pas. I, 141; IV, 507 (aus Welonen); IV, 520 (aus Rositten), Mar. n. RKr. XV, 142; XVIl, 118, Oknist, Ramkau, Zvirgzdine: kāda vecīte vakara laikā gājusi LP. VI, 150. vecīte sēd pie krāsns 1005;

2) "sieva" Bers., Golg., Lubn., Meiran, Memelshof, Sehren, Selsau, Sessw.: jāiet mājā: mana vece negrib ilgāk palikt Golg.

Avots: ME IV, 514, 515


veidalis

veidalis,* veidals*, Ideal (?): mans veidalis ir patiesība Mācītāja meita 40. tautas garīgais veidals Plūd. Rakstn. I, 19. gribu mīlēt un buojā iet, lai veidals nepaliktu tikai veidals Zalktis v. J, 1908, No 4, S. 129.

Avots: ME IV, 522


veitēt

I vèitêt 2 Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei 2 ) AP., -ẽju, "likt%20v%C4%ABst">likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525


vēkšināt

vēkšinât AP., C., Dunika, PS., Schujen, (mit è 2 ) Golg., Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ê 2 ) Jürg., Karls., vēkšinât Wid., vêkšķinât 2 Bers., KatrE., Lubn., Saikava, Sehren, vēkšķinât Ruj. n. U., zum Blärren, Plärren veranlassen U., schreien, weinen machen, lassen: kuo tu mazuo brālīti vēkšini? Vīt. vēkšināja . .. plēšas, ka ne atklausīties nevarēja Latv. (paegļus) likt uz uguns un tuos vēkšķināt Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555


velde

velˆde (li. veldė "velde" Miežinis) AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Mahlup, Ogershof, Oknist, PS., Saikawa, Schujen, Schwanb., Wolm., velˆde 2 Bl., Segewold, Stenden, Wandsen, vèlde 2 KL, velde L., U., Spr., Frauenb., Meiran, N. - Peb., Prl., veldes St., velˆdre 2 Mitau, Pankelhof, Selg., veldre U., Meiran, Sehren, das gelagerte, von Regen und Wind niedergeschlagene Korn (unbek. in Dond. und Salisb.): veld(r)ē gulēt, gelagert liegen U.: man rudzīši veldē guļ BW. 28050. veld(r)ē krist, lagern (intr.): lai veldītē nesakrita... linu lauks 33279, 1. kupliem miežiem veldrē krītuot Lautb. Lomi 104. augdama kritīšuot veldē un sapūšuot Etn. II, 139, veldē (veldēs L., St.) iet, sich lagern (vom Korn) U. veldē rudzi, veldē mieži, veldē guoves laidarā,... veldē bē̦ri kumeliņi BW. 33192. labība salikta veldē Golg. veldes iet smagi pļaut Frauenb. le̦dus puķes... bij sagulušās uz vienu pusi, veldē vien. Zu velˆt, got. waltjan "sich wälzen" u. a., s. Persson Beitr. 543, der schwed. säden ligger som vältad "das Korn liegt wie gewälzt" vergleicht.

Avots: ME IV, 526, 527


velēna

ve̦lē̦na,

1): auch Grob., Kaltenbr., Orellen; nuopļauts līdz ve̦lē̦nai Trik. aitai vitna kâ v. Sessw. mati kâ v. Schwitten. dārzs saaudzis ve̦lē̦nā Fest. ve̦lē̦nā (= dē̦stū) likt Bankins.

Avots: EH II, 769


vēra

*vē̦ra Etn. II1, 179 "?": nuo augšējā vē̦ru (Belehrung?) sev smel! RA. lelus uz viņu muti vē̦ru turēja (hatte Eli acht auf ihren Mund) Glück I Sam. 1, 12. vè̦rā (Arrasch, A.-Ottenhof, C., PS., Trik., Wolm., vè̦râ 2 Bl., Behnen, Salis, Pankelhof, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Widdr., Zögenhof, vē̦rā AP., Dond., Dunika, Jürg., Stenden, Wandsen) likt, ņemt, beachten, wahrnehmen, zu Herzen nehmen U. (unbek, ist vē̦rā in Bers., Dunika, Golg., Lubn., Mahlup, Oknist, Sessw., Warkh., Zvirgzdine): es e̦smu viņu sāpes vē̦rā ņēmis Glück II Mos. 3, 7. ņemiet... vē̦rā un redziet, kâ šis ļaunu meklē! I Kön. 20, 7. ņemt ve̦rā savu gaitu Kaudz. M. 12. vai ieliki vē̦rā, kur viņš taisnību darīja? Lapsa-Kūm. vē̦rā turēt, beachten, in acht haben: es tuo ļaužu valuodiņu daudz ve̦rā neturēju BW. 8443. te mums... jāpatur vē̦rā, ka . . . Latvju tauta XI, 1, 53. Nebst ahd. wara "Aufmerksamkeit" u. a. zu vērtiês "schauen", s. Fick Wrtb. III 4 , 392 f., Boisacq Dict. 709 f., Lidén MO. V, 202, v. d. Oslen-Sacken IF. XXXIII, 267, Walde Vrgl. Wrtb. I, 284.

Avots: ME IV, 560


vezis

vezis, ein Korb Dond., Selg., Stenden, Wandsen; ein Korb mit einem Deckel Für. I; ein zugedeckter Korb Depkin n. U.; ein Hühnerkorb L., Depkin n. U.; ein aus Pergeln geflochtener Korb Markgrafen; ein Deckelkorb für feineren Frauenschmuck Kabillen n. Bielenstein Holzb. 366; ein rundes, aus Haselrinde geflochtenes Körbchen mit geradem Boden, ohne Deckel und Griff, zum Mehltragen gebraucht Frauenb.; ein ovales Behältnis aus Birkenrinde (vezītis) Iw.; = ciba Windau; Demin. vezītis Senten, vezīte, ein Körbchen (n. u. scheint in Livl. nicht bekannt): baltmaize bij ... salikta vezī Jaun. mežk. 182. Grieta atliek šujamuo vezītē Upītis St. 61. vežuos ievāza siļķes, darbiniekus sūtuot uz muižu lieciniekuos Windau. Etwa (als "Tracht" oder "zum Tragen Dienendes") zur Wurzel von ve̦z(u)ms? Vgl. zur Bed, av. vazya- "Last, Tracht", ai. vāha-ḥ "lragend", gr. pamphyl.; Ƒεχέτω "er soll bringen", lat. vehere "falrren, tragen, bringen", ae. wegan "bringen".

Avots: ME IV, 546, 547


vieķis

I vieķis, in den Verbindungen vieķī likt,

a) in Betracht ziehen, sich merken
Grünb.;

b) ans Herz legen
Mag. IV, 2, 154, U. ("scheint in Livl. unbekannt"), und vieķī turēt, beachten: lai visu sacītuo liktu vieķī Alm. Misiņš tuo visu lika vieķī Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 361. tas jau būtu gan it brangi, ja tik tuo turē̦tu vieķī Alm. Rud. 16. pārbrienamuo vietu nee̦smu licis vieķī Janš. Līgava II, 9. Etwa als "Ziel" (vgl. mērķis) zu viekât?

Avots: ME IV, 655


viengaļ

viêngaļ salikt dēļus Saikava, Bretter so zusammenlegen, dass auf der einen Seite alle dicken Enden sind.

Avots: EH II, 795



vienrup

viênrup, viêņrūp Siuxt, Adv., nach einer Seite hin U.; allein, abseits, zusammen U.: viņš dzīvuo vienrup nuo citiem A.-Ottenhof. viens nuo braucējiem nuošķīrās vienrup Saikava. viņš turas vienrup Gr.-Buschh. salikt mantas vieņrūp Siuxt.

Avots: ME IV, 663


vieta

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673


vietām

vìetām vìetāms, Adv., stellenweise: vietām labs, vietām slikts, teils gut, teils schlecht U. viņu vietāms sauc par līdzskrējēju veļu drūzmā Pūrs II, 68.

Avots: ME IV, 673


vilkaļāt

vilkaļât, hin und her ziehen (?): pa nakti tu man nevari vis likt sevi apkārt v. Janš. Līgava II, 34.

Avots: EH II, 783


vilkne

vil˜kne: vil˜kns "saku iekšpusē ieliktais spilve̦ns" Salis n. FBR. XV, 79.

Avots: EH II, 783


vilkt

vìlkt,

1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;

2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;

5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;

8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;

9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;

10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;

14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. 3 II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,

1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;

2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;

3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;

4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;

5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;

6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;

7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,

1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.

Avots: EH II, 783


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


vilna

I vil˜na (li. vìlna "ein Wollhärchen", apr. wilna "Rock", serb. vù`na, got. wulla, ai. ū´rņā "Wolle"), dial. villa,

1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;

2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;

3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.

Avots: ME IV, 593


vilstot

vilˆstuôt Wrangelshof, = vilˆstît: ka tu mūs vilstuo, tuo mēs ... nuoskārtām Zeibolts Likt. 124.

Avots: EH II, 784


vinguroties

viñguruôtiês Līn.,

1) sich winden
Wain. (mit iñ): dêle butelē vinguruojas: būs slikts laiks Wain.; sich (sich windend) zu befreien suchen Nötk.;

2) langsam, ungeschickt gehen
(mit ) Frauenb.: kuo tu tâ vinguruojies, tâ lē̦ni! Frauenb. Zur Wurzel von vingrs I.

Avots: ME IV, 600


vinniņš

viñniņš: gavilēja par tēva vinniņu Zeibolts Likt. 74.

Avots: EH II, 785


vira

I vira: "gaŗa (maz tauku) zupa" Sermus; ielikt viru katlā Vindedze 83. lai v. nelija Suitu k., № 543.

Avots: EH II, 786


vīrišķs

vĩrišķs: tu esi vīrišķi cīnījies Zeibolts Likt. 122.

Avots: EH II, 793


virsdrēbes

virsdrēbes V., = virsdrãnas: nuoģērbj liekās virsdrēbes RKr. XVI, 107. nuolikt . . . virsdrēbes BW. III, 1, S. 59.

Avots: ME IV, 611


virsgaroza

vìrsgaruoza, die obere Rinde: maizes nedrīkst uz virsgaruozas likt, tad tu e̦suot nesātīga Etn. II, 61.

Avots: ME IV, 612


virsība

virsība,

1) die Obrigkeit
Manz. Lettus, St., U., Warkh., Zvirgzdine; die Herrschaft, Oberherrschaft: virsībām . .. paklausīgi Glück Philemon 3, 1. viņš ... virsību nedabūja 11 Makkab. 5, 7. eņģeļus, kas savu virsību neir sargājuši Judas 6. kuo tī virsība sacīs. tis i[r] būs Zvirgzdine. visaida virsību bija ebenda. par kārtīgu ierēdņu izturēšanuos jāgādā augstākai virsībai L. W. 1922, № 1, 4. ze̦m smuta virsības bija daudz ļaužu Pas. III, 289 (aus Lixna). zem patriarcha virsības MWM. VIII, 49. draudze paliktu neatkarīgu nuo jeb˙kādas garīgas virsības Konv. 2 302. virsības varu A. v. J. 1897, S. 378;

2) das Obere, die Oberfläche
L., U.

Avots: ME IV, 612


virsinieks

vìrsinieks, virsenieks Manz., virsnieks U., der Vornehmste, Oberste Manz. Lettus; der Obere, Oberste U.; (virsnieks) der Offizier: ik˙viens ir ... virseniekiems paklausīgs Enchiridion. Sprw.: labāk labs zaldāts būt nekâ slikts virsnieks Br. sak. v. 1489. saldati ar savu virsinieku Pas. IV, 285 (aus Atašiene). kara vīru virsniekam BW. 32099. nuo tuos kara virsinieku 32019, 5. parādiet, panāksnieki, kurš ir jūsu virsinieks! 20295, 5. tev sēdēt pie baznīcas par nabagu virsenieku 16329. laid tuo sē̦tas virsnieku ārā! (scherzhaft vom Hahn gesagt) Janš. Bandavā I, 21. Vgl. li. viršinįkas "virsnieks" bei Miežinis.

Avots: ME IV, 612


virsū

vìrsū (loc. s. von vìrsus), Adv., oben, oben auf U., drauf, drüber: nei˙viens mani aizdziedāja, virsū tiku es dzieduot BW. 414. saraujuot 7000 šauju un vēl kādas desmitas virsū (darüber hinaus, mehr) Etn. III, 89. virsū iet, auf jemand, auf etw. losgehn, jem. bestürmen (namentl. mit Vorwürfen) U., St. virsū iet ar savām lūgšanām Kaudz. M. 311. nākuse ugunīga čūska virsū LP. IV, 55. virsū nākt vājam, zu einem Kranken kommen, um ihm das Abendmahl zu reichen U. mācītāju virsū aicināt, den Prediger zum Kranken rufen, damit er ihn kommuniziere U. virsū palikt, die Oberhand behalten St., U. grasīties virsū brukt LP. I, 146. stājuse virsū, lai sakuot IV, 224. - saki virsū! sprich das Wort zusammen (ohne zu buchstabieren) aus! Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 615


vistiņa

vistiņa,

1) vistiņa Dr., Karls., gew. Plur. vistiņas, die untersten Strohbünde beim Decken des Strohdachs U., AP., Arrasch, C., Erlaa, Ermes, Golg., Grünh., Iw., Jürg., Kand., KatrE., KL, PS., Schwanb., Sessw., Wessen, Zvirgzdine, vistiņi Warkh., Zvirgzdine: jumta augšas mala ir nuolikta ar ... trušu vistiņām RKr. Xl, 104. vistiņas nuorindā nuo vienas vietas gar jumta apušku AP. vis˙pirms nuoliek vienu ailu mazu gaŗkūlu salmu kūlīšu vistiņu Konv. 1 763;

2) vistiņas, auf dem Felde aufgestellte Kornbünde
Nerft n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 168, Kaltenbrunn, Oknist;

3) vistiņas "kārtiņas, līkstiņas" Wessen. In der Bed. I nach Persson Beirr. 321 zu vîstît; eher aber in allen Bedd. Deminutiv zu vista.

Avots: ME IV, 627


vīstīt

vîstît (li. výstyti "windeln" Kl., Neuenb., Trik., Wessen, Wolm., (mit î 2 ) Dunika, Iw., Līn., -u, -ĩju, bebinden L., wickeln, zusammenbinden U., Spr.: viešņas vīsta mutes lakatiņus pa ruokām Vēr. II, 1416. vīstīt bikses augšā, die Hosen aufkrempeln Dunika. - vīstīt dūres, die Fäuste ballen: Akuots dusmās vīstīja dūres MWM. VII, 894. viņš... vīstīja pret Jāni dūres Saul. III, 187. Refl. -tiês,

1) sich einwickeln
(imperfektiv) U.;

2) sich winden; sich ranken:
spriguļauklas vīstījās BW. 16765 var. apiņi gar zariem augšup vīstās Treum. Gaujm. 53. (fig.) vārdi, gar kuriem pasaku darbība vīstās LP. VII, 424;

3) sich krümmen
U.; sich winden, sich drehen Spr.: čūska vīstās, die Schlange windet sich Depkin n. U. čūska sāka vīstīties zem (ap) kājām Saikava, Salis. balta puķe vīstījās (Var.: luocījās) zem kumeļa kājiņām BW. 11654. citām jāja precenieki, es priekšā vīstījuos (Var.: gruozījuos, šaudījuos u. a.) 7918 var. ne tas mans arājiņš, kas ap mani vīstījās (Var.: glaudījās, knakstījās) 11341, 4 var.;

4) zögern, fackeln
Gramsden, U.: kamē̦r kazacīša vīstījās, kādu uzvalku aplikties Kaudz. Izjurieši 54. kuo tu tur vīsties tik ilgi? Vīt. viņa ap tuo saimniecību... stuostās un stuomās, vīstās un tīstās Liev. Brez. un Hav. 213. Nach Fick KZ. XXI, 15 f. und Wrtb. I4, 126, Lidén IF. XVIII, 494 f., Wood Indog. Jahrb. I, 110, Walde Vrgl. Wrtb. I, 243 unmittelbar zu ai. vēštatē "windet sich", an. visk "Strohbündel" u. a. Eher aber (s. Johansson IF. XIX, 133 und Trautmann Wrtb. 346) eine spezieli baltische Ableitung von vît.

Avots: ME IV, 643, 644


vīšu

vĩšu nevĩšu runāt, leeres, haltloses, sinnloses Zeug sprechen Līn.; undeutlich sprechen, murmeln Kalleten; vîšu 2 nevîšu (unordentlich) salikt Bauske, Salis.

Avots: ME IV, 645


vīvele

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì 2 ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì 2 ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649



zaķis

zaķis,

1): atskrēja zaķītis BW. 2521, 1. sila z. Frauenb. "ein weisser Hase, der sich in Morästen aufhält";


4) zaķītis Grob., ein Flachs- od. Haferbündel:
kad lini diezgan balināti, tuos ar grābekli uzje̦m un saceļ zaķīšuos, līdzīguos mdzu bāliņam, bet mazuos, kuo var apjemt abām ruokām; zaķītī salikti 3-4 buntiņi; arī auzas dažreiz saceļ zaķīšuos (nuo nesietiem buntiem).

Avots: EH II, 800


zaldāts

zaldâts 2 Dunika, Frauenb., zaldãts Wolm. u. a., zàldats 2 A.-Laitzen, Schwanb., zaldats U., Selg., der Soldat: Sprw. labāk labs zaldāts būt nekâ slikts virsnieks Br. sak. v. 1489, zaldātuos tevi nuoduošu LP. V, 76. krievu zaldātam BW. 31956, 10. kar,a zaldātam 31956, 15.

Avots: ME IV, 684


zaļš

zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),

1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;

2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;

3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;

4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;

5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,

a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;

b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.

Avots: ME IV, 687, 688


žambrāt

žambrât (wo?) "aplami, slikti ēst".

Avots: EH II, 817


zaņķis

zaņķis,

I) der Sumpf,
Pfuhl L., U., (mit aņ̃ ) Arrasch, Autz, Bauske, Bl. Dond., Drosth., Ermes, Nötk., N..Peb., Selg., Smilt., Wandsen, (mit ) C., (mit àņ 2 ) Adl., Bers., Erlaa, Golg., Lennew., Sessw., VIt.; der Pfuhl, die Pfütze Manz. Lettus; eine grosse Pfütze (mit aņ̃ ) Gt.Sessau; ein schmutziger Ort (mit aņ̃ ) Frauenb.; ein Ort, eine Grube, wohin Unrat getan wird Meselau, ein Ausguss Mar., Petertal., (mit aņ̃ ) Assiten, Fockenhof, Gitsen, Grenzhof, Ruba, Schibbenhof, Ukri, Windau; Schmntz, Mist, Unrat Bers., Lubn., Meiran, (mit aņ̃ ) Grenzhof, Ruba; schmutziges Wasser Barbern, Brucken, Schrunden, Stelpenhof; eine Jauchgrube (vor dem Statt) Frauenb., (mit aņ̃ ) N.-Peb., Pormsahten, Serbigal: zaņkis (ein Sumpf) un meži Glück I. Makkab. 9, 45. dzīvi uguns zaņķī me̦sti Offenb. 19, 20. tanī zaņķī, kur uguns un sē̦ras de̦g Manz. Post. II, 115. dzen guovi nuo tā zaņķa (aus der Jauchgrube) ārā! Frauenb. sagāza visu labumu kâ zaņķī Lennew. viņš jau lej alu sev iekšā tik˙pat kâ zaņķī Lennew. viņš mani ieveda īstā grē̦ku zaņķī, kur dara visādus nedarbus Vīt. pēc nāves nāks jūsu dvēseles elles zaņķī LP. V1, 120. ceļu, kas ve̦d uz puostu, uz elles zaņķi Stāsti Kraukļu kr. 34. dvēselu nešķīstības zaņkī A.v. J. 1899, S. 20. taisnības jūtas nuogrimušas naida un mantkārības zaņkī Seibolt Mājas naids 45. Z. iestidzis... nedienu zaņkī Janš. Mežv. l. I, 351;

2) der Krug, die Schenke (mit
aņ̃ ) Frauenb., "likts%20kruogs">ļuoti slikts kruogs" (mit aņ̃ ) Smilt.;

3) böser Leumund, Unannehmlichkeiten
(mit aņ̃ ) Schibbenhof;

4) verächtl. Bezeichnung eines Menschen, den man nicht erfüllen kann
Harder n. U., ein Nimmersatt. Etwa nebst saņķis aus mnd. sank "das Sinken"??

Avots: ME IV, 690


zārds

zãrds (li. žárdas "ein Gerüst auf dem Felde zum Getreidetrocknen", r. зорóдъ "Schober") A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Iw., Jürg., N.-Salis, PS., Salis, Schnehpeln, Trik., Widdrisch, Wolm., zā`rds 2 Bers., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kl., Pilda, Sessw., Sonnaxt, Stockm., zārds Memelshof, Plur. zãrdi Dunika, Selg., Siuxt,

1) zārds U., Lasd., Lems., Loddiger, Posendorf, (mit ãr ) Frauenb., Karls., Nötk., (mit ā`r 2 ) Sussei n. FBR. VII, 135, Domopol, Kaltenbrunn, Kalzenau, zārde U., (mit ãr ) Adiamünde, Assiten, Nauksch., Neuhausen, Ruj., Rutzau, Plur. zãrdi N. Salis, zārdi Nigr., Schujen, zārdes St., Adsel, ein Gestell, worauf Erbsen, Leinsamen u. s. w. zum Trocknen resp. Nachreifen aufgesteckt werden
(Abbild. s, Bielenstein Holzb. 519); zārdi, Stangengerüste zum Getreidetrocknen Bielenstein Holzb. 107; zãrds, ein mit Erbsenstroh, Klee u. s. w. gefülltes Gestell Frauenb.; zārds "treppenartig an Birken angebundene Stangen, worauf Erbsen gelegt werden" Selb.; zārde Laud., zârdi 2 Doblen, die Dörrbalken in der Heizriege; zā`rds 2 Lubn. "ierīce, kuo uzliek rijā uz ārdīm un žāvē tur iesalu, labību u. t. t. "; zãrde Fockenhof "vieta žāvē̦tavā, kur uzber graudus žāvēšanai": linu zārde Adiamünde, Ruj. linsē̦klas stāvēja zārdā Jauns. linsē̦klu zārda aizvējā Druva I,1209. saimnieks sukājis pie linu zārda linus LP. VII, 702. zirņu zārdeņu BWp. 2064. divi zārdi rutku lapu BW. 25961, 7, zārdā ādu pakāruši 12911 var. labību vajaga salikt zārdā, lai nepūst uz tīruma Domopol. saimniekam bij liels zārds zirņu Selb. vējš apgāze zārdu Kaltenbrunn. sìena zãrdiņš Homelshof, Pernigel, ein Heuhaufe (= ķir̃pa I). - Fig.: zārdu sliet PS., einen Streit beginnen. aizkrāmē̦ts ar nevajadzīgu vārdu zārdiem Stari III, 100. pasaule būtu vis˙lielākais garlaicības zārds Dz. V.;

2) zārds U., (mit ā`r 2 ) Sessw., zārde U., Plur. zārdi, zārdes Bielenstein Holzb. 452, die Holzschicht beim Küttisbrennen;
zãrds, eine Holzschicht Degahlen; zārds (?) U., zārde U., = sārts, ein Scheiterhaufen;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
tīrais zãrds! AP., C. Zu li. žar̃dis "Rossgarten", apr. sardis "Zaun" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 366, Walde Vrgl. Wrtb, I, 609.

Avots: ME IV, 699, 700


žārgalis

žãrgalis Ahs., ein alberner Mensch: kur tādu žārgali var likt! Ahs. n. RKr. XVII, 66. tas puika ir liels žārgalis Ahs. Vgl. zārgalis.

Avots: ME IV, 797


zarot

zaruôt,

1): ruoze, garus zarus zaruodama BW. 13250, 54. Refl. -tiês,

1): saulītei laižuoties ze̦lta zari zaruojās Tdz. 54957. nuolikts uz galda, zaruojās svečturis Vindedze 18; ‡

5) "grūsties" (von einer Kuh)
Kaltenbr.

Avots: EH II, 801


zavata

zavata, ein Zaubermittel; ein behexter Gegenstand, der hingeworfen wird, um ein Übel auf den Finder zu übertragen Nigr.: nuolikt kādas zavatas... Stīpnieka dē̦liem, lai tuos vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. ziedu, zavatu un zemliku likšana Laimei un Pē̦rkuonam Bandavā II, 26. Zu zavêt.

Avots: ME IV, 693


zemaška

ze̦maška, = apakša: izlīda nuo tilta ze, maškas Pas. II, 49 (aus Rositten). jie pa ūdins ze̦mašku lavās I(I, 239 (aus Bikava). izlīda nuo laivas ze̦maškas V, 40 (aus Preili), nuo cepļa ze̦maškas izrāpāja IV, 383. sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas 384. nuonest ze̦m akmiņa,.. i[r] palikt ze̦maškā V, 293 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 707, 708


zemē

zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,

1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. 2 7018,

1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;

2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;

3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.

Avots: ME IV, 710


zemlikas

zemlikas, die Gaben, die man den verstorbenen Seelen hinlegt: šuorudeni tâ vajadzēja likt zemlikas, juo.., šuogad nuomiruši tik daudz piederīgu Janš. Mežv, ļ. I, 381 (ähnlich II, 117). zemliku likšana Laimei un Pē̦rkuonam Bandavā II, 26. - zemlikas, Allerseelentag Manz. Lettus; zemlika L., ein heidnischer Opfertag; zemlikas mēnesis Manz.; zemliku dienas LP. VII, 292.

Avots: ME IV, 711, 712


zemniecība

zemniecĩba* LKVv., der Bauernstand: konflikts starp muižniecību un zemniecību Plūd. Llv. 19.

Avots: ME IV, 712


žeperis

I žeperis,

1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. 1 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;

2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.

Avots: ME IV, 803


žerbiņš

žerbiņš, das Los U., Vīt., (mit èr 2 ) Saikava; ein Stock, vermittelst dessen gelost wird Serben, (mit er̃ ) Grünw., Salis; "zīlēšanas kauliņš" (mit èr 2 ) Fehsen, Meselau: kalpiem savā starpā jāve̦lk žerbiņi par tuo, kuŗa klēts... kuŗam piekritīs Janš. Dzimtene 2 I, 322. kad ne˙viens labprāt negribēja mājā palikt, gāja uz žerbiņiem (izluozēt) LP. VI, 631. žerbiņu (Erlaa, Siuxt, [mit er̃ ] Lems., Raiskum, [mit èr 2 ] Saikava) od. žerbiņus (Mag. XX, 4, 113, U., Bers., Fehteln, Grünw., Kreuzb., Ramdam, Serben, Üxküll, [mit er̃ ] Grünwald, Jürg., Karls., Nötk., Plm., PS., Trik., Wolmarshof, [mit èr 2 ] Prl., Saikava, Vīt.) od. žerbiņas (Lubn. mit èr 2 , Spr.) od. žerbeņus (Ledmannshof) mest, losen vermittelst eines zugeworfenen Stockes, an den man mit den Händen greift U.: viens žerbiņu metējs apķeŗ kuoku augstāk, tad atkal pirmais apķeŗ kuoku u. t. t., kamē̦r viena ruoka nuonāk pie paša augšējā gala, par kuŗu augstāk uotrs vairs apķert nevar. kam ruoka pašā augšā, tas vinnējis Ramdam u. a. izšķiršanas labad me̦t žerbiņus Etn. II, 188. puikas me̦t žerbiņus, kam jāsāk klimpu sišana Saikava. Auf r. жéребей beruhend.

Avots: ME IV, 804


zieds

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds 2 Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda 2 negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi 2 Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810


zieds

I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),

1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. 2 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";

2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;

3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;

4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,

a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;

b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;

c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;

5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;

6) Schimmel
L. (ziedi), U.;

7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. 2 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;

8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;

9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);

10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;

11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;

12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;

13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.

Avots: ME IV, 739, 740


ziemcietene

ziemcietene, eine dauerhafte Wintermütze (?): uzliktu tē̦va ziemcieteni - ce̦puri Gads II, 27.

Avots: ME IV, 742


zīlēt

zīlêt, -ẽju,

1) wahrsagen
L., St., U., Spr., (mit ĩ ) C., Frauenb., (mit ì 2 ) Kl., (mit î 2 ) Salis: zīlēt nākuotni. par ruociņas zīlējumu BW. 20536, 1 var.;

2) lauern
U.;

3) visieren (mit dem Diopterlineal)
U. Refl. -tiês,

1) wahrsagen, sich mit Wahrsagen beschäftigen
(mit ĩ ) Kosenhof, Nötk., PS., Schibbenhof, (mit ì 2 ) Sessw., "burties ar pīpeni, atraujuot pa lapiņai un skaituot īpašu tekstu" Kalnemois, Kokn., N. - Peb., Schwanb., Stomersee, Zebrene, "likt%20atmin%C4%93t%20n%C4%81kuotni">likt atminēt nākuotni" Drosth., Nötk.: meitas ve̦ca gada vakarā zīlējās Sessw. meita aizgājusi pie čigānietes zīlēties PS.;

2) gucken, lauern
U., (mit ĩ ) Wolmh.: aiz pakša zīlēties Wolmh.;

3) sich spiegeln (z. B. im Wasser
[mit ĩ ] Schibbenhof) U. In der Bed. 1 wohl zu zĩle "Wahrsagevogel"; in den Bedd. 2 - 3 zu zīle II 3?

Avots: ME IV, 733


ziņa

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725


zināt

zinât,

2): zeme, nākuošās paaudzes luoluota un zināta Sieva 146. Refl. -tiês,

1): kâ izgāja, tâ nezinis vairs, kur katra ir Frauenb.;

3): šais lietās ... tas ... meisters zinās Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 156. zinies grūti pelnījuse! Sonnaxt. zinājuos: es nebūšu kalpa vīra līgaviņa Blieden. kad tu zinies, kas ar tevi ir Orellen. es ne˙kāda sliktama nezinuos Siuxt. vairs gan nezinuos, kur liku Erlaa;

5): lai zinās tik paši par sevi! A. Brigadere Dievs, daba, darbs 123. ne˙viens mūs nevadīs un nerādīs, te pašiem jāzinās un jāpruotas Ciema spīg. 37. Subst. zinâtājs,

3): tur dzīvā viena ve̦ca zinātāja Pas. XII, 469.

Avots: EH II, 807


zinte

zinte,

1) die Zauberkunst
V.: ar uzmanību, īstu zinti gan ievainuotuos sasiet pruot Lautb. stiprus vārdus nemākam un zintes pret kungiem nezinām Janš. Dzimtene 2 411. Emma uz tādām ve̦claiku zintēm (= māņiem?) neielaidās 19. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224;

2) "burvības priekšme̦ti" Dunika (mit ), niedergelegte(s) Zaubermittel: pie... uozuola dažreiz atruod nuoliktas šādas tādas zintes Janš. Bandavā I, 295. Als ein Kuronismus zu zinât.

Avots: ME IV, 723


zirgs

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ 2 ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727


žļārdziens

žļārdziens PV., = mìziêns: žļārdz tavu žļārdzienu! cauri maisam apžļārdzis pagultē paliktuos ābuoļus.

Avots: EH II, 820


zlaukts

II zlàukts 2 Gr. - Buschh., ein Faulpelz: tāds zlaukts, ka ne˙kur likties!

Avots: ME IV, 746


žļembāt

I žļe̦mbât, -ãju,

1) ohne rechten Appetit, aus Langerweile essen
(mit e̦m̃ ) A. - Ottenhof, Bauske, Siuxt; "lange essen" (mit e̦m̃ ) Garrosen, Zoden; langsam kauend und schmatzend essen Ekau, Grünw.: zirgs žļe̦mbā sìenu A. - Ottenhof, Siuxt. kuo nu tu te žļe̦mbā pa tuo sili! Siuxt; wiederholt beissen und mit Speichel benetzen Sessau;

2) "likti%20darbu%20dar%C4%ABt">netīri un slikti darbu darīt" (mit e̦m̃ ) Siuxt;

3) kränkeln, siechen
Wid. Vgl. šļe̦mmât, šļe̦mba.

Avots: ME IV, 817


žmaugs

I žmaugs,

1) Subst., die Schlinge
mit ) Kalz.; Plur. žmaugi, die Schlinge (mit ) Meiran, Saikava, (mit 2 ) A. - Ottenhof; die Fesseln (mit àu 2 ) Saikava; eingeschränkte, bedrückte Verhältnisse (mit ) Adl., C., Heidenfeld, Kl., Meiran, Selsau: tev žmaugs kaklā Kalz. likt zirgu žmauguos A. - Ottenhof. viņš šuos žmaugus nuokratījis Meiran, Saikava. viņš tika nuo šiem žmaugiem vaļā C. arestants nuokratīja savus žmaugus Saikava. dzīvuo kâ žmauguos Adl. u. a. dzīvuo lieluos žmauguos (sehr eingeschränkt) C.;

2) Adj., = šmaũgs, schlank, hoch gewachsen U., (mit ) Bauske, (mit 2 ) Frauenb., Selg., Wandsen: žmauga egle Frauenb. žmaugs kuoks Oppek. n. U., Selg. žmaugs augums Bauske, Wandsen, žmauga meita kâ priede Mag. IV, 2, 143.

Avots: ME IV, 821


žnacīt

žnacît Lems. "nuosacīt, nuolikt".

Avots: EH II, 820


žņakšināt

žņakšinât Dunika "likt žņakšēt": ž. zirkles.

Avots: EH II, 821


žņauga

žņauga,

1) ein Knebel
L., U., (žņaugs) Alschw., Memelshof, Naud., (mit ) Peb., (mit 2 ) Bauske, Frauenb., Siuxt, Wandsen, A. - Ottenhof; eine Schlinge U., (mit 2 ) Kand., (žņaugas) Alschw., (žņaugs) Kurl., Peb. und Sessw. n. U., (mit ) Kalz., (mit 2 ) Siuxt, Wandsen, (mit àu 2 ) Saikava; ein Kappzaum L., Würgezaum, Stangenzaum U., Bielenstein Holzb. 534, (žņaugs) Neik. und N. - Sessau n. U., (mit ) Trik., (žņaugi) V.; die Bremse, womit Pferde gebändigt werden Elv., St., U., Preip. 158; "ierīce savaldīšanai"(žņàugs 2 ) Saikava; (fig.) die Bedrängnis, Not, Klemme (bes. Plur. žņaugas Alschw., žņaugi Alschw.): žņaugs, ar kuo pie kaušanas aizgrìeza cūkām purnus cieti Plūd. LR. III, 329. uzmaukt kaujamai cūkai žņaugu Kand. jāuzkuŗ uguns nuo cūku žņauga LP. VI, 104. ciešāk jūt tas manu žņaugu MWM. VI, 4. mani sevī slēdza krē̦slas žņauga X, 1. nu žņaudzējs pats ir žņaugās Druva I, 159. dzīves sastingušajuos žņauguos Rainis. man netīk jūsu žņaugi Gesangb. 61, 2. ar elles žņaugiem izbiedē Upīte Medn. laiki. vairuojas žņaugi un spaidi Vēr. II, 602. dažādie žņaugi nuokrīt nuo sirds LA. sievietes daba remdējas sirds žņaugās A. v. J. 1896, S. 267. sirds nuotirpa man kâ žņaugās JR. IV, 63. nu liks tevi tādā žņaugā (tāduos žņauguos), ka netiski vaļā Golg.;

2) ein Gerät (eine Schlinge an einem Stiel) zum Fischefangen;

3) die Kummetschnur
(žņaugs) Bielenstein Holzb. 563, Katzd., Lasd.;

4) "neliels kuociņš zirgu rīku iekšpuses augšējā daļā" (žņaugs) Assiten, (žņaûgs 2) Siuxt;

5) "?": (zirgs) pārtapis tilta žņaugam Domas IV, 452;

6) eine schwere Last
(hauptsächl. fig.) Grawendahl, Heidenfeld (mit aû), (žņaûgs) Trik., (Plur. žņaûgas) Grawendahl, Meiran, (mit 2 ) Alschw., (žņaûgi) C., Jürg., Heidenfeld, (mit 2) Schnehpeln: uzlikt kam žņaugas Alschw., Meiran u. a. viņš man tuo tik˙pat kâ žņaugu uzkrāva Grawendahl, Heidenfeld. zem le̦dus žņauga Asp. Ziedu klēpis 141;

7) das Drücken, Magendrücken
(žņaûgi) Trik., (mit 2) Autz: man uznāca vē̦de̦ra žņaugi Autz;

8) ein magereŗ langer Mensch
(mit ) Gr. - Buschh., Lubn.;

9) = žmauga 1 (eine Verengerung von Waldwiesen) Alschw.

Avots: ME IV, 824


zobs

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv 2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. 2 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. 1 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. 2 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. 2 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. 2 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758



zvingelmalka

zviñge̦lmalka Dond., nassen Holz: kur tādu zvinge̦lmalku var likt, nepa˙visam nede̦g! Dond. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 776