Paplašinātā meklēšana

‡ àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26

àizguldît, ‡

2) vor jem. (etwas) niederlegen
Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡

6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

‡ aizguls "Wolken, die von éiner Seite heraufziehen, éine Seite verdecken" Domopol.

Avots: EH I, 26

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

àizgul˜te, der Raum hinter dem Bette.

Avots: ME I, 28

apgùldinât: betten, hinlegen, sich hinlegen machen, lassen: apgul˜dināt guovis Kat., Rutzau.

Avots: EH I, 85

apgùldinât oder apgùldît [li. apguldýti], zu Bette legen: bē̦rnus. tē̦va māti apguldīju BW. 30196, 1.

Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, ¹

Avots: ME I, 89

apgùldît (unter apgùldinât): betten, hintegen, sich hinlegen machen, lassen: gans luopus apguldījis Siuxt. a. kapā ebenda.

Avots: EH I, 85

‡ apgulˆdzît Fest., Lemburg, in grossen Bissen herunterschlucken.

Avots: EH I, 85

*apgule (oder *apguļa?) Warkl., = apgulšanâs.

Avots: EH I, 85

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

‡ apgulinât, sich hinlegen machen, lassen: a. guovis Dunika.

Avots: EH I, 85

‡ apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85

apgùlt,

1): a. (erkranken)
ar masalām Prohden. Refl. -tiês, ‡

2) einschlafen
Wenden und Wolm. n. BielU.; ‡

3) sterben
Frauenb.: atkal viens nuolicis kaŗuoti un apgulies.

Avots: EH I, 85

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apgultiņa ûdens, stehendes Wasser, besonders im Felde Oger, Gold. A. X, 1, 308: apgùlt.

Avots: ME I, 89

apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.

Avots: ME I, 89

‡ apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ ² ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85

‡ apšmurgulêt Dunika (mit ur̂ ² ), Kal., = apsmur̃gât 1. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich beschmurgeln.

Avots: EH I, 120

‡ atgula Siuxt, eine Niederung im Acker, in der sich Wasser ansammelt.

Avots: EH I, 143

atgùldinât: atguldina (Jē̦kubu) mīksta gulta Pas. VII, 290 (ähnlich 340).

Avots: EH I, 143

atgùldinât, atguldît Spr. [li. atguldýti], tr., zurücklehnen, betten: viņš atguldināja viņu sēdeklī Rain.

Avots: ME I, 160

atguldît (unter atgùldinât), betten: kur lai tevi atguldu? Pas. IX, 120.

Avots: EH I, 143

‡ atguldzinêt Bērzgale, atguldzît Trik., sich würgend (einen Bissen) auszuspeien versuchen.

Avots: EH I, 143

atgulêt, Refl. -tiês, ‡

2) liegend allmāhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: kāp zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl kādu ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

‡ atgultenis Stelpenhof, = ‡ atgula.

Avots: EH I, 143

atgultne: atgultnes krê̦sls Ar., ein Liegestuhl.

Avots: EH I, 143

atgultne, das Lager, das Bett: karaļa atgultne ar spilve̦niem un aizkariem Valdis.

Avots: ME I, 160

‡ atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolikās gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143

‡ atspuogulêtiês Janš. Dzimtene I ² , 279, = atspuõguļuôtiês.

Avots: EH I, 171

aûgulĩba, Wachstum A. XII, 808.

Avots: ME I, 220

aûgulis: nach Für. in Salisb. in der Bed. "Zögling" augulis, f. -le.

Avots: EH I, 185

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220

aûgulišks: wachsend, im Stadium des Wachstums befindlich Kurmene: a. augums, de̦guns.

Avots: EH I, 185

aûgulišks, gut gedeihend, gut wachsend (von lebenden Wesen): augulišks bē̦rns, jē̦rs, sivē̦ns, cālis Tirs.

Avots: ME I, 220

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263

barguliņa, Dem., die Strenge, Heftige: māte mani tālu deva, barguliņu dē̦vē̦dama BW. 18116; vgl. bargaliņa.

Kļūdu labojums:
jāizmet barguliņa. - Zu streichen ist der ganze Artikel barguliņa

Avots: ME I, 264

‡ bê̦gulĩba,* das Flüchtlingsein Veselis Netic. Toma mīlestība 46.

Avots: EH I, 216

bê̦gulîgs, flüchtig: bē̦gulīgas vielas A. XIV, 231.

Avots: ME I, 289

bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]

Avots: ME I, 289

‡ be̦ñgulis (als Kosename), ein Kind Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 212

bigulis,

1): auch Planhof; ‡

3) ein Holzstück, ein Knüppel zum Schlagen
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lubn.

Avots: EH I, 218

bigulis,

1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;

2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]

Avots: ME I, 293

bingulis: laidēs uz mežu palasīt kaidus binguļus Pas. IX, 80.

Avots: EH I, 220

bingulis, der Stock: viņš nuolauzis labu binguli un skrējis mājā raganu slānīt LP. VII, 196. [Vielleicht als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. zu engl. bang, an. banga "schlagen", mhd. bengel "Prügel".]

Avots: ME I, 297

‡ buogule Celm. "ein Mädchen, das vor andern zu flüchten pflegt".

Avots: EH I, 258

‡ buogulêt Celm. aus Lubn., sich zu verstecken suchen.

Avots: EH I, 258

brangulis: (fem.) brangulei, maigulei Janš. Dzimiene V, 372.

Avots: EH I, 237

brangulis, der Prächtige, Korpulente Purap.

Avots: ME I, 324

bringuls, ein kleines Stuck Holz zum Werfen Etn. I, 91.

Avots: ME I, 332

brungulītis, ein Holzstück, ein Hölzchen Schwnb.

Avots: ME I, 340

‡ bruzgula Warkl. "burbulis".

Avots: EH I, 246

‡ bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246

[I buñgulis Altenburg "eine Beule vom Schlag" vgl. bunga 4.]

Avots: ME I, 351

[II bùngulis ² Lis., Bers., ein Knüppel; vgl. bunga 2.]

Avots: ME I, 351

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352

bunguls AP.,

1) "ein Gewicht, das mit einer Schnur an die Weberhefteln angebunden wird, um sie zurückzuziehen";

2) [bùngulis ² Warkhof], Bündel: linu b.; [vgl. bunga 2 - 4].

Avots: ME I, 352

burgulis: zur Etymologie s. auch Būga Arch. Philol. I, 49.

Avots: EH I, 254

burgulis U., burgutiņa BW., die aufsteigende Wasserblase; [zu li. burgė´ti "бить ключем"].

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 13595 var.

Avots: ME I, 353

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355

burzgulêt, - ēju, burzguļuôt [Bers.], sprudeln, brodeln, wallen: ūdens burzgulē pa silēm.

Avots: ME I, 355

burzgulis,

1): auch (mit ùr ² ) Linden.

Avots: EH I, 256

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis ² Laud., Bers., bur̂zgulis ² Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356

‡ ciguliņš, das Füllen Schibbenhof.

Avots: EH I, 269

[cigulis, das Füllen Wid.]

Avots: ME I, 379

I cigulis: auch Iw., Schnehpeln u. a. (in Semgallen und Kurland).

Avots: EH I, 269

‡ II cigulis "eine Scheibe (am Webstuhl), an der die audi befestigt werden" Pankelhof.

Avots: EH I, 269

I ciñgulis: auch Muremois, Orellen; eine mitsamt der Erde herausgerissene Graswurzel Seyershof: asie cinguļi duŗas kājās Orellen.

Avots: EH I, 272

I ciñgulis, eine Trockene Ackerscholle Salisb. n. U., [Wolm. - v Wohl nebst cim̃bulis zu kams un in diesem Fall mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384

II cingulis "die Keule" Gr. - Behrsen. [Wenn mit der "Keule" hier der Hinterschenkel gemeint ist, wohl zu cimslis mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene; ‡

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn ² ).

Avots: EH I, 290

čiñgulis [Essern], čingalis LKVv., Knochenende vom Hintervierte Biel. n. U.; die Keule, das Knie od. Gelenkstück von einem Schwein Etn. II, 17. [Vgl. cingulis 2.]

Avots: ME I, 413

čurgulains, vom Wasser durchlöchert, durchsickert Kurl. n. U.

Avots: ME I, 422

čurgulis, Wasserader Kronw. n. U.; durch Einsickern des Wassers hervorgebrachte Offnung od. das Einfliessen in die Offnung U.

Avots: ME I, 422

[daguldît od. daguldinât Drsth., (zum Schlafen) nebenbei hinlegen.]

Avots: ME I, 430

‡ dagulêt, bis zu einem gewissen Zeitpunkt schlafen Kaltenbr.: d. da bruokastei.

Avots: EH I, 302

‡ dagult,

1) sich neben etw. od. zu jem. legen:
tur dagūla tautu dē̦ls RKr. XIX, 128 (VL. aus Plm.);

2) anliegen:
balku pieēvelē tâ, ka jī visa dagulst Kaltenbr.

Avots: EH I, 302

[dagultiês Drsth.,

1) (zum Schlafen) sich hinlegen;

2) sich daneben hinlegen.]

Avots: ME I, 430

‡ dārgulis, der Schatz (Kosewort): tev, mans dārgulīt! Janš. Dzimtene III ² , 400.

Avots: EH I, 312

‡ dauggulis, wer viel zu schlafen pflegt Warkl.

Avots: EH I, 310

daugulis, ein am Ufer der Düna Wohnender L.

Avots: ME I, 445

[de̦guls Wandsen], de̦gulis, der Feuerschwamm Krem. [Vgl. li. degulỹs "почернѣвшее зерно в колосѣ".

Avots: ME I, 452

dīgulis [li. dygulỹs] Rutzau n. Etn. II, 33, dīgšas, Seitenstiche: vai kâ man iesitās dīgšas sānuos Naud. [Vgl. li. dygčioti "покалывать".]

Avots: ME I, 478

dižgulta, das grosse Familienbett, in welchem das Ehepar mit den kleinern Kindern schlief Plutte 93.

Avots: ME I, 475

dragulis,

1) ein Fieberschauer
Mag. IV, 2, 113;

2) ein unruhiger Mensch
Salisb. [Wohl zu dragât. - Das von Būga KSn. I, 150 damit verglichene r. дрогá "безпокойный человѣкъ" gehört wohl zu дрожать aus urslav. * drъžati.]

Avots: ME I, 488

draugule (unter draugulis): svainis gubenī ar... draugulēm BW. 22973, 2 var.

Avots: EH I, 330

draûgulene ² : die Buhlin Janš. Līgava II, 42, 91 u. a.

Avots: EH I, 330

[draûgulene ² Janš., die Freundin.]

Avots: ME I, 492

‡ draugulĩba, die Buhlschaft: ne˙kā nebija manījuši nuo kādas draugulības Janš. Līgava II, 143.

Avots: EH I, 330

draugulîgs, freundschaftlich, freundlich: vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu turpu līguojās Seifert Latv. Chr. 3, 142.

Avots: ME I, 492

drauguliņa, s. draugala.

Avots: ME I, 492

draugulis, fem. -le, der (die) Buhle: [viņa dzīsies saviem drauguļiem pakaļ Glück Hos. 2, 7]. draugul[i]s aiz luoga ar pieciem bē̦rniem BW. 19245.

Avots: ME I, 492

‡ draugulīši Latv. Av. 1851, № 29, = draugi, drauģeļi. Vgl. draugulis.

Avots: EH I, 330

[driẽgulis N. - Peb., ein schwächlicher Knabe.]

Avots: ME I, 502

dze̦gulains, gezinkt L.

Avots: ME I, 539

dze̦gulis U., = ce̦kulis.

Avots: ME I, 539

džinguls, ein Häheleder Autz. n. U.

Avots: ME I, 564

gaigula (unter gaĩgala): baltajai gaigulai BWp. 2513, 2 var.

Avots: EH I, 376

‡ gaigula, = gaĩgala: dat. s. gaigulam BW. 28399, 1.

Avots: EH I, 376

‡ gaŗgulu: gaŗgulus, = gaŗgâzu: viens (sc.: braucējs) bij gluži gaŗguļu salmuos Kaudz. Izjurieši 284. nuolikās gaŗgulus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 799.

Avots: EH I, 385

‡ gãrgulis,

1) der Husten
NB.;

2) "neskaidra, krē̦paina e̦lpa" Gramsden: mirstuošam cilvē̦kum g. rīklē.

Avots: EH I, 390

grigulis,

1) eine rundgebogene Gänsegurgel, ein Röllchen, worauf Garn gewickelt wird, ein Violchen :
grigulī mē̦dz ielikt graudiņus ; tādu kamuoli ruokā ņemuot izceļas truoksnis Pop., Dond., Ahs. ;

2) die Luftröhre
Dond.

Avots: ME I, 654

[gulžņâtiês Bers., = gulsti(ties, gulšņât.]

Avots: ME I, 679

‡ gùlbainis ² Līvāni, eine Kartoffelspeise. Zu gulbes.

Avots: EH I, 416

I gul˜bene ^2, ‡

2) Name einer weissen Kuh
Seyershof.

Avots: EH I, 416

[I gulˆbene ² Nigr., Ruj., die Schwänin.]

Avots: ME I, 676

II gulbene [?], butomus Karls.

Avots: ME I, 676

‡ gùlbē̦ns, Deminutivform zu gùlbis, der Schwan: kuo kliedziet, gulbēniņi? BW. 3360; 3782, 1 var.

Avots: EH I, 416

gulbes, Kartoffeln Dagda n. Bezzenberger Le. Di. -St. 170; vgl. guļba.

Avots: ME I, 676

‡ gùlbins ² (li. gulbinas ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, männlicher Schwan.

Avots: EH I, 416

gùlbis,

1): balti gulbji BW. 27574, 1.

Avots: EH I, 416

I gùlbis (li. gulˆbis, apr. gulbis),

1) der Schwan:
gulbis gudzina, guldzina. gulbji atne̦s pavasarī maziem bē̦rniem zābakus;

2) Name einer weissen Kuh
K. [Daneben mit Tenues: obersorb. kołp', kašub. kêłp "Schwan"; vgl. Berneker Wrtb. I, 660 u. 322 und Trautmann Wrtb. 101.]

Avots: ME I, 676

gulbīši, Kartoffeln um Windau. Wohl dissimilatorisch aus bulbīši.]

Avots: ME I, 676

‡ gulbulītis BW. 2687 var., Deminutivform zu gùlbis. der Schwan.

Avots: EH I, 416

gul˜cenêt Jürg., schnucken; gùlcenêt ² Bers., Erlaa, = guldzīties. Vgl. sloven. góļcati "laut schluckend trinken, rülpsen", góļčati "girren, tönen", r. голкъ "Ton, Schall" u. a.]

Avots: ME I, 676

gùldãms, Part. Praes. von gùldît, schlafen legen: guldāms brandvīns, siers, guldāma maize, der Branntwein, Käse, das Brot, der resp. das für das Betten der Braut ausgeteilt wird: man arī guldāmā brandvīna od. guldāmās maizes BW. 25088, Ltd. 515. gruozs ar guldāmām grānām BW. III, 1, 30; guldāmā se̦ga Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 676

‡ guldelêt Latw. Aw. v. J. 1863, S. 99, wiederholt eine Zeitlang ohne Notwendigkeit liegen oder schlafen.

Avots: EH I, 416

gulde̦ns, bettlegerig L.

Avots: ME I, 676

gulˆdības ² : dejuoja guldību deju Janš. Līgava I, 396.

Avots: EH I, 416

gulˆdĩbas ² [Nigr, Ruj.], das Betten der Braut: guldības siers, = guldāms siers Apsk. I, 68.

Avots: ME I, 676

gùldinât: mit ul˜ Kal., Rutzau, Salis.

Avots: EH I, 416

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

gùldît (unter gùldinât ): auch AP., Wolm., (mit ulˆ ² ) Frauenb., Seyershof, (mit ul˜) Salis; ‡

5) schwächen:
zâles Medikamente) gulda sirdi Frauenb. Part. prt. gùldîts: pirmuodienas rītā skrēja uz guldītā Auleja, am Morgen nach der Hochzeitsnacht lief man zum jungen Paar (um von ihm bewirtet zu werden). Refl. -tiês: guldās viņš tur, kur bezdibenuos klintīm saknes ir A. Niedra Zemn. dēls 58; sich betten Segew.: vē̦sā kapā jāguldās.

Avots: EH I, 416

[guldzeknis Nerft, ein Schluck (Wasser).]

Avots: ME I, 676

gulˆdzenêt, stossweise, ruckweise schlucken: kaķis drīz vems, jau guldzenē vien Bers., Lasd., Laud., Fest.

Avots: ME I, 676

‡ gulˆdzêt Prl., (mit ùl ² ) Kl., (mit ulˆ ² ) Dunika, ein Schallverbum (etwa: glukken), das den beim Schlucken hörbaren Laut (Schall) bezeichnet: ūdens rijuot guldz. kas tur guldzēja? Schujen.

Avots: EH I, 416

gùldziens: gulˆdziêns Wolmarshof, gùldzienis ² Auleja, Warkl.: dzert lieliem guldzieņiem Auleja. runāt nerunā; g. (ein Kehllaut) vien izgāja Warkl.

Avots: EH I, 417

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677

gulˆdzinât [Fest., gulˆdzinêt Warkh.],

1) sich würgen, sich verschlucken
Lasd., Lubahn A. XIII, 492;

2) schreien (vom Schwane):
kur gulbīti guldzināji? BW. 3782 (Var.: gudzināji,

3) stīvuo mēli guldzināt, mit der steifen Zunge Laute hervorbringen, die dem Schlucken gleichen
Purap.

Avots: ME I, 676, 677

guldzinêt (unter gulˆdzinât ),

1) rülpsen
Bērzgale: gùldzinē ² vien; ka tik nesāk vemt! Warkl. jam apškebinājās dūša, un jis sāka g.; gurgeln (mit ulˆ ) Lettg.

Avots: EH I, 416

[gulˆdzis Warkh., Wessen, ein Schluck.]

Avots: ME I, 677

I guldzis: auch Warkl. n. FBR. XI, 121; man te tik viens guldzis Pas. VI, 266 (aus Eglūna). In Warkl. ist dž auch in den nom., acc.. loc. s. eingeführt.

Avots: EH I, 416

‡ *II guldzis, die Krümmung, Windung: lūska iet ar guldžiem Bērzgale. Hierher vielleicht auch (mit verallgemeinertem dž): ieskrēja vardeve, apmete guldži Ulanowska Łotysze 42.

Avots: EH I, 416

guldzît, -u, - ĩju, schnell essen, grosse Bissen schlucken Plm. Refl. guldzîtiês, gulˆguôs, gulˆdzĩjuos sich würgen, rülpsen: gulnās vien, laikam vems PS. Vgl. gulgāties. [Nebst slovak. glg "Schluck" entweder zu d. dial. kolken, Kolk (s. Bezzenberger BB. XVIII, 268, Zupitza Germ. Gutt. 148, Berneker Wrtb. I, 367), oder zu norw. gulka "aufstossen", schwed. dial. gylka "schlucken, sich erbrechen".]

Avots: ME I, 677

guldzîtiês: prs. gulˆdzuôs Wolmarshof.

Avots: EH I, 417

‡ guldzums Nautrēni, eine Krümmung Druw.: jauni sunīši (skrienuot) guldzumus vien me̦t Nautrēni. zaķis guldzumiem vien aizskrien ebenda; ein Buckel (kūkums) Druw.

Avots: EH I, 417

‡ gule (?) Lettg. "= guļa".

Avots: EH I, 417

gulẽjums: preces gulēja... spīķeŗuos; ... nācās maksāt ... gulējuma (für das Liegen) naudu A. Niedra Līd. d. 474.

Avots: EH I, 417

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677

gulene,

1): auch Selsau, Sessw.; ‡

2) eine faule Frauensperson
Prl.; ‡

3) (Neologismus) eine Chaiselongue
Veselis Daugava 1934, S. 19.

Avots: EH I, 417

gulene, ein Brachfeld , das als Weide für das Vieh dient Buschh., Neu-Schwanb.

Avots: ME I, 677

gulenis, ‡

3) "bluķa kuoks (bišu kuozuls)" Saikava.

Avots: EH I, 417

gulenis,

1) die Schlafmütze
Lasd. n. A. XIII, 492; [

2) "ein liegender Baum"
Bers.].

Avots: ME I, 677

gulenisks: uzlikt kuo guleniski Siuxt.

Avots: EH I, 417

gulenisks, liegend, Horizontal: suta katls nestāv guleniski, bet stāvu A. XI, 146; guleniska svītra, ein horizontaler Strich.

Avots: ME I, 677

gulêt,

4): zirgs gulēja (war krank an)
ienāšus Linden in Kurl.;

7): jūs guliet viņam pŗiekšā pēc viņa nelabiem darbiem, ihr entschuldigt ihn wegen seiner schlimmen Streiche
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês, ‡

2) da gaismai gulies Līvāni, man pflegt bis zum Tagesanbruch zu schlafen.

Avots: EH I, 417

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gulê̦tãjs, ‡

2) ein Kranker
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 417

gulê̦tãjs, der Schläfer: celies gulē̦tājs! septiņus gulē̦tājus piemin jūnija 27. dienā Etn. IV, 88. Zu gult.

Avots: ME I, 678

[gulˆgas, der Aufstoss, Reiz zum Erbrechen: gulgas nāk PS.]

Avots: ME I, 678

gulgât L., gulgâtiês, ãjuos, rülpsen Autz n. U.; [gulgâtiês, sich würgen Ronneb., Smilt. Zu guldzît.

Avots: ME I, 678

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl ² ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

‡ gulˆgzdienis Auleja, ein Schluck: var redzēt, kai g. nuoskrien i[r] atskrien (kad guovs gre̦muo).

Avots: EH I, 417

guliena, eine Schlafmütze: tautu guliena gulēt grib BW. 24888 var.

Avots: ME I, 678

gulin: g. (=gulu) paguldīts Auleja. Neben gulin gebe es ein gleichbed. gulini.

Avots: EH I, 417

[gulin "liegend": viņš lasa gulin Warkh.]

Avots: ME I, 678

guliņa, das Ganze; uz guliņu, ein gros, im Grossen, im Ganzen: cik gribi uz guliņu? t. i. cik gribi tu par precēm, cik viņu tev ir Ogershof. Gebildet nach dem r. огу́ль "Ganzes", огу́льно "im Ganzen". Vgl. auch guļņa II.

Avots: ME I, 678

‡ *gulinât erschlossen aus ‡ apgulinât.

Avots: EH I, 417

[gulinis, ein liegender Bienenstock (aus einem Holzklotz) Dricēni u. a.]; guliņi (horizontale) zari Konv. ² 937.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) guliņi (horizontale) zari Konv. ² 937

Avots: ME I, 678

[guliniski Bers., Adv., "liegend, horizontal".]

Avots: ME I, 678

gulins, guliņš, liegend, horizontal: guliņi vai pusslīpi zari Konv. ² 937. stādu nuoliek gar zemi gulus, nuostiprina guliņuo stāvuokli Konv. ² 3270. ar muti pūš gulinajā trūbiņā Konv. ² 661. [Vielleicht für richtiges gulīns geschrieben.]

Kļūdu labojums:
gulins, guliņš = guliņš, guļins
noliel... guliņuo... gulinajā = noliec... guļinuo... guļinajā

Avots: ME I, 678

gulīns: auch (mit î ) Oknist, Weissensee: gulīna labība ir tāda, kas gan˙drīz gul gar zemi Meselau. liec siju gulīnāk! Weissensee.

Avots: EH I, 417

[gulīns Fest., Nerft, liegend: g. klucis.]

Avots: ME I, 678

gulis: lapu g. (Var.: guļa; ein Faulpelz) BW. 21893, 6 var.

Avots: EH I, 417

gulis, der Schläfer: krūmu gulis.

Avots: ME I, 678

gulisks, Adv, guliski Dunika: baļķus lika guliski(s) Orellen; dafür auch guliskus AP.

Avots: EH I, 417

gulisks, horizontal: kādas zīmes lietuo vienības apzīmēšanai (guliskas, stāvas u. t. t.) Etn. III, 106; MWM. VI, 476, 870; [Adv. guliski Lis., Salis].

Avots: ME I, 678

gulkùoki, [guļkuoki U.],

1) Hölzer, die von einem Pfosten zum andern horizontal gelegt werden:
gulkuoki - žuoga kuoki, kuo ieliek starp diviem stabiem Gold. n. Etn. I, 121;

2) schräg liegende Bienenstöcke
K.

Avots: ME I, 678

gulkšķêt, rollen, dröhnen: viļņi ar duobju gulkšķēšanu veļas malā Duomas II, 1253.

Kļūdu labojums:
rollen, dröhnen = = kulˆkstêt 1, gulkstêt (in der Phrase: pustukša muca veļotie gùlkst)

Avots: ME I, 678

gulkstêt: šūpuojās baltie stāvi un miegaini... gulkstēja ("?") Veselis Daugava 1928, S. 431.

Avots: EH I, 417

gulkstêt, -u, -ẽju, gackern, schreien: vista gulkst (kladzina) Bers. A. XIII, 492. gulbji gulkst. "nuo cilvē̦ka, kas gulkstē̦dams un ņaudē̦dams lien virsū" Lös. n. Etn. IV, 33. [vē̦de̦rs gùlkst ² Bers., es kollert im Magen; pustukša muca veļuoties gùlkst N. -Peb. Vgl. li. gulkščioja "es munkelt", le. gulcenêt und guldzît.]

Avots: ME I, 678

‡ gulku gulkām, eilig, nastig Erlaa: g. g. rīt, mit grossen Bissen (Schlucken) essen (trinken) Erlaa. visi ņe̦mas g. g. un ē̦d ... Blaum. Pēt. Av. 1902, S. 552.

Avots: EH I, 417

guluôņa, comm., einer (eine), der (die) viel schläft Nigr.

Avots: ME I, 679

guls, liegend, horizontal: mājas ar gulajiem jumtiem Konv. ² 3549. Vgl. gulu.

Avots: ME I, 678

gulsât, -ãju, intr., mit Unterbrechungen schlafen RKr. II, 56.

Avots: ME I, 678

gùlšņavât ² : auch Gr.- Buscnh. n. FBR. XII, 85.

Avots: EH I, 417

gulsẽ̦ta Barbern, guļsē̦ta Stom., eine Zaunart Bielenstein Holzb. 170.

Avots: ME I, 678

gulskapis, ein niedriger, langer Kasten zur Aufbewahrung von Kleidern Nölk. n. A. XIII, 492.

Avots: ME I, 678

gùlšņa ² [Fest.], comm., jem., der viel zu schlafen liebt.

Avots: ME I, 678

gulsnât Antrop. II, 48, [Bers.], = gulšņāt.

Avots: ME I, 678

gul˜šņât: auch Dunika, (mit ùl ² ) Linden in Kurl., (mit ulˆ ² ) Lesten n. FBR. XV, 29; Ezernieks, kas bija stipri savārdzis, ... kuopš pāris dienām gulšņājis Janš. Bandavā I, 112.

Avots: EH I, 417

gul˜šņât [Līn., Nigr., PS.], -ãju, gulšņuot, von Zeit zu Zeit schlafen, liegen, loddern, aus Langerweile liegen: kaķis ar suni gulšņāja mātes istabā LP. VI, 859. šis tik ilgi gulšņā, kamē̦r iemieg IV, 9. gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņš bij vai nu gulšņājis, vai arī slapstījies bez nuoteikta darba Duomas II, 454. [cūka ne˙maz neē̦d, gulšņā vien (weil erkrankt) Lis.] Refl. -tiês, oft liegen: kam vajag tâ gul˜šņāties Dond. kuo puisis ar meitu tik daudz gulšņājas? Dond.]

Avots: ME I, 678

‡. gùlšņava ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Schlafmütze, Faulpelz; "kas gulšņavā" Festen.

Avots: EH I, 417

gùlšņavât ² "von Zeit zu Zeit sich hinlegen und wieder aufstehen" Fest.]

Avots: ME I, 678

‡ gùlšņavuôt ² Fest. "= gùlšņavât ² ".

Avots: EH I, 417

‡ gulsnis,* die Eisenbahnschwelle.

Avots: EH I, 417

gul˜snîtiês [N. -Peb. od. gulsnêtiês Bers.], = gulstīties: celies agri, gulsnies vē̦lu! BW. 6689 var.

Avots: ME I, 678

gulšņus: liek ... uztaisīt sev gultu un sāk dievu gaidīt g. Pas. X, 419 (aus Selg.).

Avots: EH I, 417

gulšņus, schlafend, faulenzend: negaidi gulšņus dieva!

Avots: ME I, 679

gulstavât,

1): auch (mit ùl ² ) Erlaa;

2): auch (mit ùl ² ) Auleja.

Avots: EH I, 417

gulstavât, -ãju,

1) schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern:
es tev gan ļaušu dienas laikâ tâ gulstavāt Blaum. lai uz ceļiem gulstavājam Druva III, 232;

2) = gulstavuôt.

Avots: ME I, 678

‡ gulstavnīca, eine Beischläferin: lielakunga g. Azand. 262.

Avots: EH I, 417

‡ gulstavnieks Fest. "kas gulstavuo".

Avots: EH I, 417

gulstavuôt: auch (mit ùl ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148.

Avots: EH I, 417

gulstavuôt, sich aus einem Bett ins andere legen, sich nicht wohl fühlen: bē̦rni gulstavuo jau vairākas dienas Plm.

Avots: ME I, 678

gul˜stît, -u, -ĩju, tr., niederlegen. [luopus gul˜stît Salis, N. -Peb., das Vieh auf der Weide liegen lassen. ] Refl. -tiês, sich oft niederlegen, loddern, faulenzen U.

Avots: ME I, 678

gulstruops, ein liegenvder Bienestock, im gegensatz zu stāvstruops Konv. ¹ 245.

Avots: ME I, 678

gulstuļuôt, ‡

2) sich wiederholt niederlegen und aufstehen (von kranken Tieren)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 617.

Avots: EH I, 417

gulstuļuôt, schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern: kas pa krūmmalēm gulstuļuo Dok. A.

Avots: ME I, 678

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

gul˜t [PS., gulˆt ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

gùlta: mit ulˆ ² auch AP., Ramkau, Siuxt, mit ul˜ auch Frauenb., Gramsden, Iw., Kal., Kl.-Roop, Schrunden, Zabeln; ein pejoratives Demin. gultele Janš. Līgava 1, 345, II, 441; 2): auch (ein Gemüsebeet) Linden in Kurl.; ‡

3) gulˆtiņa ² Salis, = dãri (s. unter dãrs 3).

Avots: EH I, 418

gùlta C., PS., [Wolm., Serbigal, Schujen, Jürg., N. -Peb.], gulˆta ² [Salis, Ruj.], Mitau, gul˜ta Kand., [Gr. - Essern, Popen, Selg., Wandsen, Dunika, Nigr., Stenden, Dond., Līn., Luttringen] (li. gulta),

1) das Bett
[in Nigr. sei gulta das Bett für eine Person, vieta - ein Bett für mehr als eine Person]; auch von Flussbett: upe izgrauž savu gultu Vēr. I, 229. upei gulta dziļumā, man nevaid se̦klumā BW. 4319;

2) = duobe Olai.

Avots: ME I, 679

gultdrānas, gultdrēbes, gultas drānas, drēbes, das Bettzug.

Avots: ME I, 679

‡ gulte Pas. II, 257 (aus Brucken), = gùlta 1.

Avots: EH I, 418

gulte̦kus ,* Adv., horizontal A. XX, 384, 443.

Avots: ME I, 679

gultene: auch (mit ul˜ ) Grenzhof.

Avots: EH I, 418

gultene, ein kleines Bett, eine Schlaftätte, wo Kinder od. Hirten schlafen Naud. katram meža zvē̦ram ir sava ala, sava gultene Konv. ² 1092.

Kļūdu labojums:
sava gultene = sava gultne (šī fraze tâ tad jāpārceļ gultnes vārdā)

Avots: ME I, 679

[gultinieks U., = gultnieks 1.]

Avots: ME I, 679

‡ gùltinis ² Warkl., = guļava (auch von Hunden).

Avots: EH I, 418

gultmala: gultmalā sē̦dē̦dams BW. 24955, 2.

Avots: EH I, 418

gultmala od. gultas mala, der Rand des Bettes.

Avots: ME I, 679

gultne, das Lager: ze̦lta gultnes A. XX, 216; das Flussbett: straume pa līkumaiņuo gultni šāvās lejup MWM. IX, 367; die Lage: Helsingforsas gultne uh jūŗas krasta Vēr. II, 365. [Wohl ein Neologismus.]

Avots: ME I, 679

gultniẽks,

1) ein Mieter einer Bettstelle;

2) der Tischler, der Betten anfertigt
Mag. XX, 3, 222.

Avots: ME I, 679

‡ gultse̦ga, die Bettdecke.

Avots: EH I, 418

[gultuve "jem., der des Morgens lange schläft" Dricēni; in Stelp. daneben auch gultus als Schimpfwort.]

Avots: ME I, 679

gulu,

2): auch Lesten n. FBR. XV, 27, Oknist n. FBR. XV, 184, Kal., OB., Seyershof; uz platākiem un gulāk (Komparativ!) stāvuošiem zariem Janš. Bandavā II, 235;

3): gulu skapis Aps. J., eine Aussteuerkiste.

Avots: EH I, 418

gulu, gulus, auch guļus, liegend,

1) prädikativ: divi stāvus, divi gulus, zwei stehen, zwei liegen
RKr. VII, 296. uz maura re̦dz studentus, gan uz vē̦de̦ra gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb.;

2) adverbial: es gulu gulus, tu tupi tupus Tr. III, 788. kuoks nuokrita gulu, gulus, guļus LP. VI, 789;

3) attributiv: akmeņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021 (vgl. gulsē̦ta). Neuerdings hat sich sogar eine adjektivische Form gebildet: guluos struopuos bites labāk izduoduoties Balt. V.

Avots: ME I, 679

gulums,

1): šīs naksniņas gulumiņu BW. 25037. Ein reflex. instr. s. auch in likusies gultā un tâ tuo gulumuos guluot vēl tagad Janš. Dzimtene II, 423 (ähnlich Līgava I, 172); ‡

2) "?": sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137.

Avots: EH I, 418

gulums, lokal guļums BW. 10296, 3 var., s. gulējums.

Avots: ME I, 679

gulus (unter gulu ): auch AP, Dunika, Orellen, Ramkau, Siuxt.

Avots: EH I, 418

‡ gulznis,

1) (wo?) "=gurns 1";

2) "ein umgestürzter
(kritis) Baum" (mit ùl ) Smilten;

3) = ‡ gulsnis* Schibbenhof (mit ulˆ ² ), Laidsen, Ost-Livl.

Avots: EH I, 418

[gurgulis Dond., der Adamsapfel (der Kehle): tam liels, izspiedies gurgulis.]

Avots: ME I, 683

‡ iẽgula Frauenb. "eine Niederung in einem Acker, wo sich Wasser ansammelt": iegulās rudzi izpuvuši.

Avots: EH I, 515

[ìegulbt "?": tāds kâ iegulbis, iet, ne˙viena nere̦dz Smilt.]

Avots: ME II, 20

‡ ìegùldêt ² Zvirgzdine, einen Schlag versetzen: ie. ai (= ar) vē̦zu par sāniem.

Avots: EH I, 515

ìeguldinât,

1) hineinlegen, hineinbetten:
ieguldina zārkā LP. VII, 145;

2) einwiegen, einschläfern
Karls.

Avots: ME II, 20

ìeguldît, ‡ Refl. -tiês, sich (hin)einbetten: labi ieguldījies ... viņš drīz ... aizmiga Dünsb. Vecie grieķi II, 128. ‡ Subst. ìeguldījums, (hin)eingestecktes Kapital.

Avots: EH I, 515

ìeguldît,

1) ein -, hineinbetten:
viņu ieguldīja dzimtenes vieglajās smiltīs Krišs Laksts 51;

2) hineinstecken (vom Kapital):
ieguldīts kapitāls Konv. ² 556.

Avots: ME II, 20

‡ iegulˆdzêtiês ² Dunika, aufgurgeln: ūdini rijuot, rīklē ieguldzejās.

Avots: EH I, 515

ìegulêt,

1 ): akmens iegulējis dziļu duobi Saikava; ‡

3) erkrankend bettlägerig werden:
kâ maijā bē̦rns iegulēja, tâ tik rudenī izcēlās Strasden; ie. bakas Frauenb., an den Pocken erkranken, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ans Schlafen (Liegen) gewöhnen (?):
tie ir gan vare̦ui iegulējušies: ne par kuo nevar vairs izvākties ārā Janš. Dzimtene III ² ,12;

2) iegulējušies parādi Riga, zum Termin nicht bezahlte Schulden.

Avots: EH I, 515

ìegulêt,

1) liegend eindrücken:
ielejuota tā zemīte̦... ziemu sniega iegulē̦ta BW. 34194;

2) andauern lassen:
iesnas nedrīkst iegulēt RKr. XII, 7.

Avots: ME II, 20

‡ ieguliens, ein einmaliges Sichhinlegen PV.: ar vienu iegulienu ir nepakustējies viņš gul bez samaņas.

Avots: EH I, 515

‡ ìegulinât, ans Liegen (Schlafen) gewöhnen Dunika: ie. guovis.

Avots: EH I, 515

‡ iẽgulis Iw., = iẽleja.

Avots: EH I, 515

[ìegulstît,

1) wiederholt sich hinlegend eindrücken:
neiegulsti gultu Lautb.;

2) nach mehrfachen Versuchen hineinbetten, - legen:
siju beidzuot iegulstīja īstajā vietā Arrasch. Refl. - tiês, nach mehrfachen Versuchen die bequemste Lage findend sich hineinlegen, - betten: viņš beidzuot iegulstījās gultā Ruj.]

Avots: ME II, 20

ìegult,

1): zirgs iegulis dubļuos un nevar tikt ārā Zvirgzdine. guovs iegula duobē ebenda; ‡

2) = ìestigt 1: zirgs iegulis pļavā Kaltenbr.; ‡

3) ins Stocken geraten, aufhören:
ieteiktās reformas iegula Deglavs Rīga II, 1, 185. uz daudz gadiem iegula arī visa sātības kustība Janš. Nīca 49. Refl. -tiês, ‡

2) = ìestigt 1 (wo?): ganuoties guovis iegulās purvā; ‡

3) einschlafen
Seyershof: bē̦rns nevar ie. Subst. ìegulums, ‡

2) = ‡ ieguliens: vai tu guli vēl ar vakarējuo iegulumu? PV.

Avots: EH I, 515

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

[iegultne,

1) "eine einschiessende
(staiga) Stelle" Stelp.;

2) "ein ehe maliges Flussbett"
Goldbeck;

3) "eine Vertiefung in einer Wiese oder im Acker":
tai iegultnē gan zālē aug Fest., Brucken;

4) = ielīkums Weinsch.]

Avots: ME II, 20

il˜ggulis (fem. -le), il˜gguļa, comm., der Langschläfer: tas tik ir ilgguļa, guļ līdz astuoņiem rītā Sassm.

Avots: ME I, 705

il˜gulis, f. -le, wer nach etw. schmachtet, ein Schmachtlappen: bet dzīvē vis˙biežāk sastuopamas bēdīgas ilgules Austr.

Avots: ME I, 706

izburzgulêt U., [izburzguļuôt Wid.], aussprudeln.

Avots: ME I, 720

izguldinât,

2): ganuos i. guovis AP., ‡

3) ausbrüten:
saimniece liek vistai pīļu uolas i. Dond.

Avots: EH I, 450

izguldinât, izguldît (li. išguldýti),

1) schlafen legen, schön betten:
devis ar mīļu prātu ēst un izguldinājis LP. VI, 352;

2) izguldīt luopus, die Herde eine Zeitlang auf der Weide liegen lassen
Spr.

Avots: ME I, 741

izgulêt (li. išgulė´ti),

1): tam ir vaļas i. Tdz. 37045;

4): kumeļš izgulēja ienašus Kand.;

5): visi kalni ... manis vien izgulē̦ti Tdz. 39521, auf allen Bergen habe ich allein geschlafen (gelegen);
‡

8) ausbrüten:
vista izgulēja piecus calē̦nus Strasden.

Avots: EH I, 450

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

‡ izgulinât Dunika, = izguldinât 2: guovis izgulinātas visu rītu.

Avots: EH I, 450

izgulšņât, = izgulšņâtiês: kuo nu guliet tik daudz? nevar vien i˙! PV. izgulšņājusi vienu vietu, liekas gulēt uotrā ders.

Avots: EH I, 450

[izgul˜šņâtiês, zur Genüge wiederholt liegen: nu jau e̦sat diezgan izgulšņājušies Dond.]

Avots: ME I, 741

‡ izgulšņavât(iês) PV., = izgul˜aņâtiês.

Avots: EH I, 450

‡ izgulšņavât(iês) PV., = izgul˜aņâtiês.

Avots: EH I, 450

[izgult,

1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;

2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;

3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]

Avots: ME I, 741

ķigulis: in der Bed. 3 (sowie 1 und 4?) ans nd. kigel "Kegel" n. Schwers Unters. 65.

Avots: EH I, 701

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379

‡ ķiñguls NB., ein Brettchen mit dem Namen des Besitzers auf Säcken oder Milchkannen.

Avots: EH I, 703

klaĩgulis, der Schreivogel Dr., Lub.

Avots: ME II, 209

kuogulĩtis "?": ak tu, pūra kuogulīti, tavu daiļu augumiņu! Rīgas kungi tevis dēļ ze̦lta naudu liedināja BW. 32527 [aus Siuxt. Zu kuogurs?]

Avots: ME II, 342

krâsgulis od. krâsngulis, auch krāsnguļa, comm.,

1) der Ofenhocker:
nu man[i] veda viņas sē̦tas krāsģuļam BW. 18194; 2;

2) Epith. der Katze:
šķic krāsnguļa! LP.

Avots: ME II, 267

‡ kugule Wessen "= kuģele".

Avots: EH I, 667

‡ kugulis, = kukulis 1 (?): audzina pūļ˙us, kuo cept pašiem (= žĩdiem) kuguļus Janš. Prec. viesulis 6. žīdi vien mūsluj māsai vedībās; kur ņems māsiņa kuguļu ( ?") puodus? Tdz. 44185. kuguļu (Var.: kukuļ[u]) krāsni krausim, sieru grīdu sitīsim BW. 33317. Wohl jüdisch.

Avots: EH I, 667

kuñgulaîns, klümpig, schollig Ruj., Salisb.

Avots: ME II, 315

kuñgulis: ein Klumpen geronnener Milch Salisb.; ein Knoten im Garn Ruj.

Avots: EH I, 675

kuñgulis Salisb., Allend., Ruj., BWp. 2958, Nauksch., kuñguļuôtiês, = kunkulls, Schneeball, Ackerscholle, kunkuļuôt(iês).

Avots: ME II, 315

‡ kunguls, = kuñgulis: piena kunguliem BWp. 2958.

Avots: EH I, 675

[maîgule ² ein molliges Frauenzimmer Janš. Dzimtene V, 372.]

Avots: ME II, 549

maigulĩtis, der Liebliche, Liebenswürdige Krūza; [maĩgulītis Bauske, Kosename für kleine Kinder].

Avots: ME II, 549

mãkuôņgulta ,* das Wolkenbett: kaps par mākuoņgultu pāvē̦rsts šķiet Rainis.

Avots: ME II, 580

mangulis, ein Werkzeug zum Wäscherollen, mangale: veļu uztin uz apaļu rulli un ar manguli, kuŗam virspusē turamais un apakšā iegriezumi, rullē Felixberg.

Avots: ME II, 561

[mazgulis "ein Wisch, mit dem man sich in der Badstube beim Waschen abreibt" Stürzenhof Marzenhof; ein Waschlappen Sakstigala, Wolmarshof, Burtn., Seppkull.]

Avots: ME II, 572

mazguls (für * mazgulis?), [jem., der knotig, voller Knoten ist]: sarkans mazguls RKr. VII 1325 (gemeint ist im Rätsel damit der Krebs).

Avots: ME II, 572

[miegulĩba, die Schläfrigkeit, Verschlafenheit: miegs un miegulība viņam uz˙reiz izgaisuši Janš. Dzimtene ² I, 458.]

Avots: ME II, 651, 652

miegulîgs, schläfrig, verschlafen: ķēniņienes dē̦ls tāds miegulīgs LP. VI, 1, 478.

Avots: ME II, 652

miegulis: auch (mit iẽ ) Frauenb.; ar visiem mieguļiem Pas. XIII, 115. snaudulīši, miegulīši BW. 21981, 2 var. snaudule, miegule 25237.

Avots: EH I, 824

miegulis (f. - le), ein verschlafener Mensch, Schlafmütze [Fest., Mar., Stelp., (hier mit "iẽ") Planhof]: gaŗām gāju linu druvu, i vaiņaga nepacēlu; liniņš mani nuolamāja: miegulīte, snaudulīte! BW. 28343. mātes meita miegulīte 4702.

Avots: ME II, 651

migulis,

2): auch Nötk.; migulīte, snaudulīte mana jauna līgaviņa BW. piel. ² 21974. 2.

Avots: EH I, 812

[migulis,

1) "ein vor allem die
miga

I 1 Liebender:
raibais sivē̦ns jau tīrais migulis: negrib ne+maz ēst, - tikai migā vien lied iekšā Bers.;

2) ein schläfriger, ungeschickter Mensch
Schrunden, Sessw., N. - Schwanb., Fest., Alt - Rahden;

3) = midzenis Sessw.]

Avots: ME II, 625

migulĩtis,

1) [= miģele?]: ai uodīti, migulīti, nekuod mani šuovasar! BW. 32237, 1;

[2) "ein kleines Stück Brot"
Bauske].

Avots: ME II, 625

‡ mirguls, feiner Staubregen Fehteln.

Avots: EH I, 817

mudžguls, der Wirrwarr, MIschmasch: dzijas same̦tušās mudžgulā Kand. Vgl. muskuls.

Avots: ME II, 660

mūgulis "?": viņš sviedis nazi vēja mūgulim LP. VII, 700.

Avots: ME II, 678

mùrgulis: "kas runā murgiem līdzīgas runas, me̦lus, niekus, nesapruotami" (mit ur ) Kurmene.

Avots: EH I, 833

mùrgulis Walk, = murguoņa.

Avots: ME II, 669

‡ muzgulas Grenzhof (Mežamuiža) "savīstītas drānas".

Avots: EH I, 837

muzgulis [Jürg.], Kand., für muskulis I: [čūskas ziemu guluot muzgulī Jürg.]

Avots: ME II, 676

mužgulis: dziju m. (samežģījums) Serbig.

Avots: EH I, 837

mužgulis Kand., Matk., Smilt., = muzgulis, muskulis I.

Avots: ME II, 677

naktsstaĩgulis, der Nachtschwärmer, Nachtwandler A. XXI, 327.

Avots: ME II, 691

nebeigulis, einer, der etwas nicht zu Ende bringt, so z. B. das Studium: aiziet kâ nebeigulis nuo universitātes Niedra.

Avots: ME II, 708

ņē̦gulis Las. n. Etn. IV, 148, = ņē̦ga; [ņē̦gulis "jem., der wenig und mit langen Zähnen isst" Bauske].

Avots: ME II, 901

nùobargulêt, intr., fadenscheinig, zerfetzt werden: kāju stars izskatās nuobargulējis Preip.

Avots: ME II, 759, 760

‡ nuobē̦gulis, ein die Einsamkeit Bevorzugender, ein Eremit: mūks un n. Daugava 1937, S. 197.

Avots: EH II, 31

‡ nuode̦gule, = nuode̦gulis 1 (?): nuode̦gules gabals A. Erss Vecā Latgale 85.

Avots: EH II, 39

nuode̦gulis,

1): auch Warkl. n. Fil. mat. 104, Kaltenbr., Nerft, Oknist, Zvirgzdiue: kad krāsns beidz kurēties, nuode̦guļus izje̦m ārā un aplej ar ūdeni Kaltenbr.

Avots: EH II, 39

nuode̦gulis,

1) ein angebranntes Holzscheit, ein angebrannter
Ast: dievs satvēra nuode̦guli Etn. IV, 79. vīrs sarausa nuode̦guļus ugunskurā U. b.; [nùode̦guļi ^2, Kohlen Sussei];

2) jemand, dessen Hab und Gut verbrannt ist:
nuode̦guļi lūdzas dāvanas Rutzau. [vgl. li. nuodėgulỹs "der Feuerbrand".]

Avots: ME II, 773

nuogula, nuogulda, s. nuoguls.

Avots: ME II, 788

nùoguldĩjums, nùoguldinãjums, die Einlage: kase pieņe̦m nuoguldījumus un izduod aizde̦vumus Vēr.

Avots: ME II, 788

nùogùldinât: n. guovis Dunika.

Avots: EH II, 47

nùogùldinât, nùogùldît [li. nuguldýti], tr., niederlegen, betten: bē̦rnus; kopā nuoguldīt, ins Grab bringen: kas nuoguldīja manu tē̦vu un māti kopā? Līb.; alu nuoguldīt, Bier ablagern lassen; naudu nuoguldināt, Geld anlegen. Sprw.: tas jau savas bites nuoguldījis, er hat sein Schäfchen ins Trockene gebracht.

Avots: ME II, 788

nùogùldît (unter nùogùldinât ): tad būs ... riezis nuoguldīts (=nuopļauts) Janš. Dzimtene I ² , 373. Refl. -tiês, = ‡ nùogulsnêt(iês): šās kaļķu akmeņu kārtas nuo ūdeņa nuoguldījās Pēt. Av. IV, 45.

Avots: EH II, 47

‡ nùoguldzêt Kalz., eine kurze Zeit klunkern: ūdens nuoguldz pudeles kaklā.

Avots: EH II, 48

‡ nùoguldzît, herunterschlucken Warkl.

Avots: EH II, 48

[nùoguldzîtiês,

1) eine Weile sich würgen, rülpsen:
viņš dze̦rdams nuoguldzījās PS. suns nuoguldzijās, bet nevēma Jürg. man kaklā atraugas nuoguldzījās Nigr.;

2) aufsstossen
(intr.); eine kurze Zeit (beim Schlucken) klunkern: man kaklā nuoguldzījās Bauske, Bers., N. - Peb. od. nuoguldzējās C., Lis.]

Avots: ME II, 788

nùogulêt,

4): iesamīlējušiem e̦suot iespējams pat uz sklandas kuopā n. Janš. Dzimtene IV, 168. daudz kūlēju pa kuļamuo laiku ... pa riju un ap riju nuoluodājuot un nuoguļuot Pas. XII, 259. Refl. -tiês,

1): nu˙pat ir nuogulējušies (längere Zeit liegend reif geworden)
ābuoli, - var ēst Seyershof; ‡

5) (an einer schmutzigen Stelle) liegend schmutzig werden
AP., Auleja, Iw., Sonnaxt: slapjumā guovis nuogulas tadas ar vienām ļēpēm Siuxt.

Avots: EH II, 48

nùogulêt [li. nuglė´ti],

1) tr., abschlafen, schlafend beschädigen, abnutzen:
palagus, ruoku. puiši beņķus nuogulēja BW. 8128. maza, maza meitenīte mātei ruoku nuogulēja (Var.: nuosēdēja BW. 1925. uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. krelles kaklu nuogulēja BW. 21523;

2) ausschlafen, ein Schläfchen machen:
uz ruociņas atspieduos, tâ miedziņu nuogulēju (Var.: izgulēju) BW. 7752. viņai patika kādu stundiņu nuogulēt diendusu Dok. A.;

3) im Schlafe erdrücken:
viņa savu bē̦rnu ir nuogulējuse I Kön. 3, 19;

4) längere Zeit schlafen, auf dem Krankenbette liegen:
vīrs vairāk nedēļu nuogulējis LP. VI, 183;

5) verschlafen:
viņš īstuo brīdi, savu laimi nuogulējis. Refl. - tiês,

1) ablagern:
nuogulējušies cigāri; uzirdināt nuogulējušuos zemi Konv. ² 1534;

2) eine Zeitlang gemütlich ein Schläfchen halten:
būtu laiks labi nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.;

4) sich verschlafen:
tu jau šuorīt esi nuogulējies Wain.

Avots: ME II, 788

‡ nuogulinât Dunika, = nùogùldinât: n. bē̦rnu, guovis.

Avots: EH II, 48

nuoguls, nuogula, nuogulda, die Schicht, Ablagerung: viņā pusē upei me̦lnuoja padebešu nuoguls MWM. X, 12. beidzuot viss nuoguls bija pārvilcies debess uotrā malā X, 13. smalks lietus sijāja caur dūmu nuogulu Duomas III, 830. nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853. le̦dus laikme̦tu slāņuos (nuoguldās) A. XVI, 707. sastuopamas arī... citu sugu nuogulas MWM. VIII, 503.

Avots: ME II, 788

‡ nùogul˜šņât, = nùogulēt 4: saslimis nuogulšņāju divas nedeļas Frauenb.

Avots: EH II, 48

‡ nùogulsnêt(iês), sich setzen (vom Bodensatz).

Avots: EH II, 48

‡ nùogulsnêt(iês), sich setzen (vom Bodensatz).

Avots: EH II, 48

‡ *nuogulsnis (oder *nuogulsne?), = nuoguls: šķidruma, kas bij nuostājies pār biezu sakņu un pumpuru nuogulsni pudeles dibe̦nā Brigadere Dievs, daba, darbs 117.

Avots: EH II, 48

[nùogulsnîtiês, = nuostāvēties, abstehen Wid.]

Avots: ME II, 788

nùogult,

1): lai viņa nuogulst Siuxt. jau viss (grīslis) nuogulis veldē Heidenfeld;

3): būs nuogulis dienasvidu FBR. XII, 23. Refl. -tiês: rudzi nuogulˆstas ² nuo vēja Ramkau.

Avots: EH II, 48

nùogult [li. nugul˜ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;

2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;

3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.

Avots: ME II, 788, 789

nuogùltne,

1) [eine Niederung, in der sich Wasser sammelt]:
ūdens nuogultnes A. XXI, 673;

[2) "das (verlassene) Lager eines Hasen"
Vank., Bauske;

3) "Bodensatz"(?)
Lis.;

4) "(altes) Flussbett"
Sessw.]

Avots: ME II, 789

‡ nuosmurgulêt, = nùosmur̃gât. Refl. -tiês, sich besudeln: nuosmurgulējies kâ cūka Dünsb.

Avots: EH II, 89

‡ nuošmur̂gulêt ² Dunika, beschmutzen: n. svārkus. Refl. -tiês Dunika, sich beschmutzen.

Avots: EH II, 97

nùospruñguluôt, tr., festknebeln: tu nuosieņi zārku šuonakt ar deviņām liepu lūku virvēm un nuosprunguluo ar deviņiem sē̦rmukšļa sprunguļiem! LP. VII, 194.

Avots: ME II, 857

nuogulums, die Lagerung, Schicht: alas izgre̦znuotas skaistiem... nuogulumiem MWM. VIII, 503.

Avots: ME II, 789

uôgulājs: eine beerenreiche Gegend Weissensee.

Avots: EH II, 743

uôgulãjs, eine Gegend, wo viel Beeren zu finden sind U., Linden, Saikava; die Beerenstaude C., Golg., Peb., PS., Sessw., Wolmarshof; Plur. uogulāji, das Kraut der Beeren tragenden Pflanzen U.: kur zaļuo sils un uogulājs MWM. VII, 401.

Avots: ME IV, 414

pade̦gulis: pade̦guļuos iet BielU.

Avots: EH II, 126

pade̦gulis Gr.-Essern, [Janš. Dzimtene ² 474], padeģelis Frauenb., [Ringen n. U.], padeģēlis Nerft n. U. (aus li. padẽgėlis), padeģis Frauenb., einer, dem alle Habe abgebrannt ist Bauske: padeģuos od. pādeģeļuos iet, braukt, als Abgebrannter um Almosen bitten Frauenb. lai padeģuos brauc ar ve̦cuo kraķi MWM. IX, 190.

Avots: ME III, 16

paguldinât: gribējuši tās vēl kādu brīdi p. Janš. Mežv. ļ. II, 261.

Avots: EH II, 135

[paguldinât,] pagùldît [li. paguldýti], tr., niederlegen, eine Zeitlang schlafen od. liegen lassen: zem zaļām ve̦lē̦nām. viņai nav māmiņas, kas tuo rītiem ilgāki paguldītu DL. [od. paguldinātu. luopus nuorā paguldināt.]

Avots: ME III, 32

pagùldît (unter paguldinât);

1): paguldīja viņu iekšan siles Evang. 1753, S. 5; ‡

2) schiessend zu Boden strecken (niederschiessen):
p. kādu briedi Pas. XIV, 361; ‡

3) betten (perfektiv):
pataisēja jai ... šķirstu, paguldēja juo jimā i[r] pakāra liepas zaruos Pas. IX, 312.

Avots: EH II, 135

[paguldzîtiês, ein wenig guldzîties: suns paguldzījās, bet nevēma C.]

Avots: ME III, 32

pagulêt (li. pagulė´ti), ‡

2) durchliegen (=
li. pragulė´ti): vai viņš pagulēja vietu cauru? Jauns. Augšz. 92; ‡

3) verschlafen
Mag. XVII, 1, 87, PlKur.

Avots: EH II, 135

pagulêt, intr., eine Zeitlang schlafen, liegen: kamē̦r princis padzīvuojas, kuopēja atkal paguļ LP. I, 101. licies pagulēt. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich schlafen: lai vēl drusku paguļas Por. viņš varēja ilgāk pagulēties Vīt.

Avots: ME III, 32

‡ pàgulis AP., = pāglis 1.

Avots: EH XIII, 194

‡ pagulms Pas. IV, 404 (aus Viļāni), (> ostle. pogûms) Kalupe n. FBR. XVIII, 36, = pagalˆms.

Avots: EH II, 135

[pagulšņât, ein wenig gulšņât: p. kādu stundu Widdrisch.]

Avots: ME III, 32

pagult: par kuo tad nu dē̦stam virsū esi pagulusi? Ciema spīg. 4.

Avots: EH II, 135

pagult, intr., sich hinlegen, sich schlafen legen (unter etw.): sencis zināja, ka drīz jāpagulst zem zaļām ve̦lē̦nām Pūrs I, 102, māmiņa mana paguluse zem zāļās velēniņas BW. 4116. Refl. -tiês, sich hinlegen: es pagūlu (Var.: pagulu, paguluos, pazagulu) zem bārzdiņas BW. 9480.

Avots: ME III, 32

pagulta (unter pagùlte): arājiņš pagultā BW. 24989, 2 (aus Rokaischen).

Avots: EH II, 135

pagùlte, pagulta, der Raum unter dem Bette: pagultīte neslaucīta BW. 11234. pagulte (pagultā), unter dem Bette; pagultēs, unter den Betten: kas tur čab, kas tur grab saiminieces pagultē? BW. 33381. atradis istabas vidu gan tīri izslaucītu, bet pagultēs un pasuoluos mē̦slainu Etn. II, 24.

Avots: ME III, 32

‡ pagultne Ar. "plata, pagaŗa, nevienmērīga ieleja".

Avots: EH II, 135

[pãrguldît, umbetten: p. bē̦rnu nuo šūpuļa gultā.]

Avots: ME III, 156

pãrgulêt, ‡

3) = nùogulêt 4 Auleja: cits pa div dienas pārguļ kruogā; ‡

4) = nùogulêt 5 (r. проспать), verschlafen
Pas. XII, 132.

Avots: EH XIII, 200

pãrgulêt,

1) intr., übernachten:
beidzuot iejāj atkal vienā vietā pārgulēt LP. IV, 98. trīs naksniņas pārgulēju BW. 13562. še dzīrās tautas jāt, še par nakti pārgulēt 14544, 1;

2) tr., eine Krankheit durchmachen:
vâtis. [Refl. -tiês, übermässig schlafend schlaff werden: pamuodini saimnieku! viņš būs jau pārgulējies Jürg.]

Avots: ME III, 156, 157

[pãrgult, intr., sich über etwas legen: viņa meklēja... manas lūpas, un es jutu, ka viņām pārgulst skūpsti Leijerk. II, 54.]

Avots: ME III, 157

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200

pìeguldinât,

1) zu jem. schlafen legen:
p. kuo uotram līdzās;

2) lange schlafen lassen:
kuo nu ganu katru rītu pieguldināsi? C.

Avots: ME III, 252

pìegul˜dît,

1) zu-, hinzubetten;

2) fällen:
ne lē̦ti tu lāču pieguldīsi, du wirst nicht leicht einen Bären fällen Für. I unter lācis;

3) vollbetten.
Refl. -tiês, sich hinzulegen, -betten: daļiņas neļaujas pieguldīties Pūrs III, 62.

Avots: ME III, 252

pìegulêt,

1) anliegen, anstehen:
lai seģenes labāk piegulē̦tu Antrop. II, 67;

2) be(i)schlafen, den Beischlaf ausüben
U.: cita šāda, cita tāda, cita puišu piegulē̦ta BW. 8784;

3) liegend füllen, besetzen:
kur bij man gulēt iet ? visi kakti piegulē̦ti BW. 34369;

4) zur Genüge schlafen:
vai es varu visu nakti piegulēt, kad tik ātri iet gulēt? Ahs. n. RKr. XVII, 45;

5) schlafend erreichen:
kuo tad tu gulē̦dama piegulēsi? Jauns. Vēja ziedi 64.

Avots: ME III, 252, 253

pieguliņš "?": pieguliņš žē̦li raud, kad es gāju tautiņās. neraud[i] gauži, pieguliņ, būs tev cita dziedātāja! BW. 17710.

Avots: ME III, 253

piegulis BW. 16479, 3; 30178, 4, = pieguļa.

Avots: ME III, 253

pieguls U., = pieguļa.

Avots: ME III, 253

pìegult,

1) anliegen:
kas gludāki pie auguma piegula V. Vilibalda Kas uzvarēs 34. es vilkšu savu sarkanuo jaku, - tā man labāk piegulst Saul. I, 194, dēļi cieti pieguļ barībai Konv. ² 749; piegult kaulam, passen, nach dem Sinn sein: neviena nuo šām trim... lietām nepiegula īsti manām kaulam Ezeriņš Leijerkaste I, 139;

2) sich an-, nebenanlegen:
es piegulu pie tautieša Biel. t. dz. 749;

3) liegend anfüllen; von Liegendem angefüllt sein:
es nevaru viena iet, tautas ceļu pieguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi BW. 13475 var. gulēt iešu, kur gulēšu? visi kakti pieguluši piel.2 25108. Refl. -tiês, sich anlegen: katra dala vaļīgi var... piegulties zemes nelīdze̦numiem Konv. ² 390.

Avots: ME III, 253

piegulu, Adv., annähernd, nahe Ar.

Avots: ME III, 253

pìešmurgulêtiês, sich einen Strich anlegen U., Mag. XIII, 41.

Avots: ME III, 301

‡ pigulants Grünh., pigurants U., ein durchtriebener Mensch, ein Spassvogel (Figurant).

Avots: EH XIII, 230

‡ pigulis Frauenb. "ein kleiner Knabe".

Avots: EH XIII, 230

pingulis,

1) "?": činka vilka pinguli (Rätsel) RKr. VII, 1183;

2) piñguliņš "ein geringes Quantum Garn"
Rönnen.

Avots: ME III, 219

puogulis,

1): auch (mit uõ) Salis n. FBR. XV, 64 und 78, (mit ùo ² ) Mahlup (die Samenkapsel beim Flachs).

Avots: EH II, 346

puogulis,

1) s. puogaļa;

2) Beiname des Flachses
im VL.: liniņam, puoguļam, ze̦lta puoga galiņā BW. 28338, 6.

Avots: ME III, 455

pugulaîns, abgerundet erhöht, knopfförmig Bergm. n. U., mit runden Erhöhungen versehen: pirku kumeļam pugulaiņus (Var.: zvārgulainus) iemauktiņus BW. 11373, 1 var.

Avots: ME III, 402

pugulis, eine blasige Erhöhung U. Zu pauga.

Avots: ME III, 402

‡ pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341

pungulis, ‡

2) ein kleines Bündel
OB., ein in ein Tuch gebundenes Bündel Dunika: sasēju drānas puñgulī.

Avots: EH II, 325

pungulis Gr.-Essern "iespiediens uz miesas."

Avots: ME III, 413

pusaugulis (f. -le), pusauģis (f. -ģe), der Halbwüchsling: tāds skuķē̦ns, pusaugulis MWM. VI, 436. pie taviem luoluojumiem nāk precībās pusauguļi Apsk. v. J. 1903, S. 660. ... ātrāki visu kuo iegaumēs nekâ kāds pusauģis ebenda 333.

Avots: ME III, 422

pusgulu, pusgulus, pusguļu, pusguļus, Adv., halb liegend: tas nuolaidies pusgulu Saul. slimais gul gultā pusgulus Ahs. saritinājies pusgulus es tupēju uz ve̦zma JK. beidzuot atzvēlies pusgulus LP. VI, 229. pusguļus pret sienu es atsēduos savā gultā Ezerilaš Leijerkaste I, 158.

Avots: ME III, 427

ragulis,

1): auch Oppek. n. BielU., Bērzgale, Saikava, Zvirgzdine: aŗuot arklu tur aiz raguļa Mahlup.

Avots: EH II, 350

ragulis,

1) die Handhabe am Pfluge
N.-Schwanb., Mar. n. RKr. XV, 132; vgl. ragatis;

2) ein Endchen (Brot):
saimniece atnesa mazu maizes ragulīti;

3) "Tabackschnupfer"
Ar.: labs pīpē̦tājs - labs ragulis Br. sak. v. 909.

Avots: ME III, 466

raũgulis Karls.,

1) einer, der zur Brautschau geht
Oppek. n. U.;

2) raũguļuos (auch rauguļās) iet Wolm., Smilt., eine Wöchnerin zum erstenmal besuchen und ihr bei der Gelegenheit eine warme Suppe, Wein oder eine andere Stärkung bringen
Walk n. U., Lis.; vgl. raudzībās, raudzuos, rauguos iet. rauguļu māte, = raugu māte (s. raugi);

3) ein Trinker, "kas par daudz šņabja rauga" Salis n. U.

Avots: ME III, 487

re̦gulis: ein vier- od. fünfzinkiges Gerät zurn Windigen in der Riege Pilten n. FBR. XX, 38 (gespr.: re̦ge̦ls ), Iw., Rothof.

Avots: EH II, 363

re̦gulis, eine Vorrichtung zum Windigen in der Riege, - "rijā vē̦tāmais rīks ar četriem zariem" Angern, "ieruocis, ar kuo rijā vētījuot kulsmu cilā" U., (re̦guls) Edwahlen n. Bielenstein. Zu rags (mit einem e, wie in re̦gavas)?

Avots: ME III, 504

rẽ̦gulis Karls., der Gaffer Dr.

Avots: ME III, 518

re̦ngulis, gew. der Plur. re̦ñguļi Kursiten, Dond., re̦ñguli Ahs., Pferdemist Podsem, Schweinemist Dond., Ahs., hartgewordener Mist grösserer Tiere überhaupt Erwahlen: sakaltuši zirga re̦nguļi LP. V, 291. kastītē atradis tikai zirga re̦nguļus VI, 56. cūka liek re̦ngulus Ahs.

Avots: ME III, 511

‡ *ringulêtiês, zu erschliessen aus saringulêtiês.

Avots: EH II, 372

ringulis Wid., riñguls Nigr., der Ring, ein runder Reifen, "was rundgedreht ist" Ar., Wid., "sprungulis": seja ar ringuļuos saskrullē̦tuo bārzdu U. b. 121, 101, gruozu pinuot vajadzīgi divi ringuli Nigr. - riñgulu riñguliem Nigr., in runden Windungen, ringartig: čūska aizluocījās ringulu ringuliem. Wohl auf d. Ringel beruhend.

Avots: ME III, 528

ringuluôt Popen, mit dem Sattelgurt (ringuts) versehen: zirgu.

Avots: ME III, 528

ringuluôts, geringelt: ringuluota kâ cūkas aste Heniņ.

Avots: ME III, 528

ruõgulis Adiamünde "eine knopffürmige Spitze von Pflanzen (z. B. Flachs, Disteln)" Kl.-Roop.

Avots: ME III, 578

I ruõgulis: pilni zirņi ruoguļu (Sanenkapseln von Disteln; mit uo) Serbig.

Avots: EH II, 391

‡ II ruogulis,

1) = ruogulītis 1: rudzīšam ruoguļam BW. 28110, 2 var.;

2) eine ausgedroschene Ähre
Lemb., Seyershof (mit uõ), Nötk.

Avots: EH II, 391

ruogulītis: "ruogainītis" ME. III, 578 zu verbessern in "ruõgaĩnis".

Avots: EH II, 391