Paplašinātā meklēšana

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18

‡ àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15

‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

‡ àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡

Avots: EH I, 22

‡ àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32

àizkrekstêtiês, sich räuspern. Purap.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrikstêtiês Dond., erknarren.

Avots: EH I, 33

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

‡ àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit uõ ) Frauenb.

Avots: EH I, 60

‡ àizpīkstêt (von einer Maus) Pas. IV, 383 (aus Lettg.), = àizpīkstêtiês.

Avots: EH I, 42

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45

‡ àizrūkstêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 46

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

àizšļakstêt, vollspritzen: lai nelaiķim neaizšļakstuot acis BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 55

‡ I àizsmil˜kstêtiês, für eine kurze Zeit zu winseln anfangen.

Avots: EH I, 50

‡ II àizsmilkstêtiês Adl., Golg., Mahlup, Selsau, = ‡ àizsmeldzêtiês.

Avots: EH I, 50

‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55

‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.

Avots: EH I, 56

‡ àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50

àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.

Avots: EH I, 51

àizsprakstêt, intr., mit Geräusch wegspringen (beim Bersten): nags aizsprakstēja pruom.

Avots: ME I, 52

‡ àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57

àizžvakstêtiês, anfangen zu klirren: ķēdītes aizžvakstējušās LP. VI, 936.

Avots: ME I, 62

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

‡ apčàukstêt ² KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

[aplakstêt, intr., beschwitzen, beschlagen (von Fensterscheiben gesagt) Erwahlen.]

Avots: ME I, 99

‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104

‡ appĩkstêt Frauenb., aufhören (vom Rauch gesagt): sakrati dūli! citādi dūmi pa˙visam appīkstēs.

Avots: EH I, 105

‡ apšekstêt Pilda, Warkl., refl. -tiês Warkl., = apšekšêt.

Avots: EH I, 119

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.

Avots: ME I, 129

ataũkstêt, Refl. -tiês: istaba par siltu, jāiet ārā ataukstēties Sassm.

Avots: EH I, 133

ataũkstêt, ataũkstinât, tr., abkühlen: putru. Refl. -tiês, sich abkühlen.

Avots: ME I, 149

atčukstêt, flüsternd antworten: lapsa tikpat klusu atkal atčukst LP. I, 128.

Avots: ME I, 153

‡ atgur̂kstêtiês ² Siuxt, wider(sc)hallen (beim Wiederkäuen): rīkle guovij atgurkstas, kad tā atgre̦muo kumuosu.

Avots: EH I, 143

‡ atklukstêt pretī Trik., entgegengluck(s)en: vista atklukst cāļiem pretī.

Avots: EH I, 149

atkrekstêtiês, sich ausräuspern, sich räuspernd wieder Atem schöpfen: daudzmaz atkrekstējies, vecītis atkal pasāka runāt Latv.

Avots: ME I, 168

‡ atkreñkstêt Dunika, Kal., OB., hüstelnd auswerfen: vecītis krenkstēja, krenkstēja, bet nevarēja ne˙kuo a.

Avots: EH I, 150

atņur̂kstêt, atņur̂kšêt, atņurkšķêt, brummend, undeutlich antworten.

Avots: ME I, 180

‡ atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158

‡ atpīkstêt pretī (kam kuo). weinerlich und mit einer schwachen Stimme antworten Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158

‡ atŗukstêt Dunika, Kal., = atrukstēt.

Avots: EH I, 163

atrukstêt, atrukšķêt, atrukšêt, atrukšķinât, intr., entgegengrunzen: cūka (kuilis) atrukst LP. V, 35; V, 33.

Avots: ME I, 187

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

‡ atsprakstêt, atsprakšķêt, knisternd herschnellen (intr.): dzirkstele atsprakstēja līdz šejienei.

Avots: EH I, 169

atžvīkstêt, rauschend, schwirrend herfliegen: te citas bites atžvīkstēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 214

blaũkstêt (unter blaũkšêt): man sirds sit, ka blaukst Dond.

Avots: EH I, 226

‡ blekstêt Meiran, faulenzen, etw. nachlässig tun.

Avots: EH I, 228

bļer̂kstêt ^2, - stu, - ēju, intr., kreischen runāt bļe̦rkstuošā balsī Kand.

Avots: ME I, 321

‡ bļĩkstêt Ahs., schallnachahmendes Verbum, vom Geräusch eines starken Regengusses: lietus līst, ka bļīkst.

Avots: EH I, 234

‡ bļiñkstêt Sassm., -u, -ẽju, kilngeln, läuten: pulksteniņš bļinkst.

Avots: EH I, 233

‡ bļor̂kstêt ² Stenden, dumpf schallen,

Avots: EH I, 234

blur̂kstêt, blur̂kšêt, blurkšķēt, -u, -ēju, intr., plappern, lärmen, wiederhallen: kuo tas pa kruogu blurkšķēja MWM. VII, 43. tas skaita pa igauniski, ka visa istaba blurkš MWM. II, 417.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 318

brakstêt: ar lielu brakstēšanu (Krachen) Ev.

Avots: EH I, 236

‡ bŗakstêt, -u, -ẽju, = brakstêt: masti bŗikst un bŗakst Janš. Tie, kas uz ūdens 34. dzird kaut kuo dikti . . . bŗakstam, lūstam Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 248

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

brĩkstêt, brĩkšķêt, s. brikšķêt.

Avots: ME I, 334

‡ brinkstêt Bielu., = brikšķêt: le̦dus brinkst.

Avots: EH I, 241

bukstêt (unter buksnît): auch Mag. VI, 42.

Avots: EH I, 250

bur̃kstêt (unter bur̃kšķêt),

1): burkstuoši ratiņi Kaudz. M.

Avots: EH I, 254

čakstêt

1): ē̦d, ka čakst vien Ramkau. aita tâ guļ, ka ne˙maz nečakst (d. h. ganz geräuschlos)
Salis;

3): bē̦rns nedrīkstēja pie galda nemaz č. (sprechen)
Seyershof.

Avots: EH I, 283

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst ² (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408

čalkstêt, -u, -ēju, klirren: luoga rūšu šķe̦rbuļi čalkstē̦dami nuobira pie mācītāja kājām Kaln. Uo. 86.

Avots: ME I, 402

čankstêt: leise weinen Nötk.

Avots: EH I, 285

čankstêt, wie ein kleines Kind weinen.

Avots: ME I, 404

čar̃kstêt: auch Seyershof, (mit ar̂ ) Golg.; le̦dus, čarkstē̦dams zirgam zem kājām, sabirst Janš. Mežv. ļ. II, 429; schreien, wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird (mit ar̃ ) Wolmarshof.

Avots: EH I, 285

čar̃kstêt, -u, -ēju, knirschen, knistern, rascheln, rauschen, plärren, schwatzen: riteņi čarkst uz grants. lapas čarkstē̦damas iekrīt kūlā Elgasts. viņš čarkstuošā balsī iesāka Degl. žagata aizskries mežā čarkstē̦dama BW. 19229. [Nach U. auch: klappern (vom Storch).] Vgl. li. čarkšė´ti "звенѣть, хрустѣть".

Avots: ME I, 404, 405

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r ² ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

čaũkstêt: auch AP., Dunika, N.-Wohlfahrt; ‡

4) mürbe, porös werden (z. B. Eis im Frühjahr)
Diet.

Avots: EH I, 286

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

čẽkstêt: auch Stenden.

Avots: EH I, 289

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288

čer̃kstêt, -u, -ēju, sausen, brausen: man ausis sāp un če̦rkst Dond.

Avots: ME I, 410

čẽrkstêt, -u, -ēju, jämmerlich piepen, plärren: mazie putni čē̦rkst Etn. II, 51. čē̦rkstuoša balss. krūtis čē̦rkst, es schnarcht in der Brust.

Avots: ME I, 411

I cikstêt, - u, - ēju, einen Weg mit Strauchwerk (cikstes) bedecken Katzd., Gold., Lasd.

Avots: ME I, 380

II cikstêt, piepen: cāļi cikst Etn. I, 7. uguni cikstīt, das Feuer zusammenschüren. [Vgl. etwa ciksta und die dort angeführten slavischen Formen.]

Avots: ME I, 380

I cĩkstêt: auch Siuxt; quienen Frauenb.: viņš cīkst jau vairāk gadus uz gultas un nevar nuomirt.

Avots: EH I, 275

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

II cĩkstêt, Refl. -tiês: auch Frauenb., Salisb. (hier nur ironisch), (mit ì) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 276

čikstêt, čikšêt, -u, -ēju,

1) ticken:
pulkstenis čikst Kand., U.;

2) piepen:
cāļi čikst Etn. I, 7. Vgl. cikstêt 2.

Avots: ME I, 412

I čikstêt, ‡

3) stöhnen
Stender Deutsch.-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 290

‡ II čikstêt, stochern Stom.

Avots: EH I, 290

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

‡ čîkstêtiês ² Dond. n. FBR. V, 128, = cīkstēties, ringen, kämpfen.

Avots: EH I, 292

čil˜kstêt [Salis, Ruj.], -u, -ēju, intr., lärmen, tönen, zwitschern: mazi putniņī čilkst Trik.; pulksteņi čilkst Ruj.

Avots: ME I, 413

činkstêt

1): buteles plīstuot činkst Wessen;

2): auch Bartau, NB.;

3): auch Druw., (mit iñ) Seyershof ("žē̦luoties"), (mit in̂ ) Nötk.: kuo činksti? Pas. X, 1-15. ‡ Refl. -tiês (mit iñ ) Dunika, = činkstêt 2.

Avots: EH I, 291

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

‡ cinkstêtiês, streiten (?): bē̦rnu starpā nuotiek maza cinkstēšanās par ... dziedamām dziesmām, juo katram ir savas īpaši iecienītas dziesmas Janš. Bandavā II, 227.

Avots: EH I, 272

cir̃kstêt: kaķis ē̦d peli, ka cirkst vien Adsel, Bers.

Avots: EH I, 273

cir̃kstêt, - u, - ēju, intr., zirpen, knarren: aiz kuldas circenis žē̦li cirkst MWM. IX, 99. siena āži, durvis cirkst VII, 402. [Vgl. li. kir̃kti "kreischen" kirkščioti "покрикивать" sloven. čŕkati "knarren".]

Avots: ME I, 386

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst ² AP. circenis čir̂kst ² , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst ² vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

čiukstêt

1): cāļi čiûkst ² (piepen)
Seyershof, Siuxt; ‡

2) "?": veči nuo mājām pruom; čiukst pa Vidzemi A. Brigadere Daugava 1928, S. 315.

Avots: EH I, 291

čiukstêt, čiustêt U., čiušķêt, čiûkšêt ² [Līn.], -u, -ēju, intr., zwitschern, dadern: mazi putniņi čiukst.

Avots: ME I, 415

‡ čùokstêt ² Auleja, čùokstinât ² ebenda, = čukstêt, flüstern.

Avots: EH I, 299

čor̃kstêt: auch Dond. n. FBR. V, 126, Lemsal: vista čor̃kst (auch: čor̃kš), kad kas iet klāt pie lizda Lemsal. ausī kas (= strutuojumi) čor̃kst ebenda.

Avots: EH I, 293

‡ čùorkstêt ² (mit ostle. ùor aus ā`r od. ùr ) Flanden. kreischen (wie ein beim Brüten aufgestörtes Huhn).

Avots: EH I, 300

čor̃kstêt Ubbenorm, = čurkstēt.

Avots: ME I, 417

[cūkstêt JlgRKr. II, 124, = čũkstêt.]

Avots: ME I, 399

čukstêt, Refl. -tiês: iesākušas ... runāties un č. Janš. Līgava II, 132.

Avots: EH I, 294

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt ² Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419

čũkstêt,

1): in der Hitze trocknend zischen
(mit ũ ) Siuxt;

2) (s. unter čukslêt): auch Bērzgale, (mit ũ ) Lemsal, Salis, Salisb., Schnehpeln, (mit ù ² ) Golg., Kalz., Memelshof, Saikava. Refl. -tiês (unter čukstêt):

1) sich leise unterhalten
Salis (mit ũ ); ‡

2) "?": ūdens it kâ vārīts čukstējās Dünsb. Maijas Roze 89.

Avots: EH I, 298

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419

[čuñkstêt C., weinen, schluchzen; unzufrieden sein U.]

Avots: ME I, 421

čur̃kstêt,

1) lietus tā līst, ka čur̃kst vien Ahs., (mit ùr ² ) Linden;

3): auch AP., (mit ùr ² ) Warkl.;

5): auch Ahs.

Avots: EH I, 297

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

[dor̃kstêt, -u, -ẽju Wandsen, krachen, knistern.]

Avots: ME I, 488

drìkstêt, drìstêt Schwanb., [Serbigal], -u, -ēju, dürfen, wagen, sich unterstehen: tuo es nedrīkstu darīt. Refl. -tiês, sich erdreisten U. [Zu drùošs (s. dies) und li. drī,sti "wagen"; vgl. Le. Gr. 619.]

Avots: ME I, 501

‡ drinkstêt "tönen (von Saiten)" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 334

duñkstêt, -u, -ēju, sausen, brausen, summen, dumpf tönen [Ruj., Wandsen]: ausis sāp un dunkst. bites dunkst Dond.

Avots: ME I, 517

dverkstêt. intr.,

1) knarren:
rati par tuo nedēļu bijuši izkaltuši un dverkstējuši LP. V, 100;

[2) dver̂kstêt, -u, -ēju, kläglich weinen
Jürg., Kreuzb.],

Avots: ME I, 537

dvinkstêt "?": it kâ tvanā galva reibst, dvinkst. saules stari dvinkstēja viņam ap galvu Akurater MWM. X, 657. [dviñkstêt Wandsen "schmerzen": galva dvingst (vgl. tvinkst); dviñkstêt Daiben, Schujen. dvìnkstêt ² Bers. "tönen": ausis dvinkst.]

Avots: ME I, 538

[dzerkstêt, schnarchen Wid.; vgl. li. gergždė´ti "хрипѣть".]

Avots: ME I, 546

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

‡ džērkstêt Wessen "= dzirkstêt".

Avots: EH I, 365

dzīkstêt, -u, -ēju, kennen Karls. [Vgl. padzīkstu "kenne, pazīstu" Le. Gr. 131.]

Avots: ME I, 556

dzilkstêt, ein Schallverbum (von Vogelstimmen): sīka putniņa balstiņa dzilkstēja.,. meža klusumā Druva III, 345. [putni dzilkst Ober-Kurl. - Wurzelgleich scheint ein dzilkt:] pasaciņas klusi dzilkdama stāstīs Bārda Zem. d. 184.

Avots: ME I, 550

dzinkstêt, -u, -ēju, intr., summen, klingen: mušas. ausis dzinkst Vēr. II, 835; Konv. ² 2726. [ja uzmin, kuŗa auss dzinkst, tad ir laime.] Vgl. dzindzinât.

Avots: ME I, 552

džiñkstêt,

1): auch (z. B. von der Kugel) Dunika, Grünw., Salisb.; džinkst (klirren)
trauki Siuxt; ‡

2) mit jammernder Stmme bitten
(mit iñ) Siuxt: nāk un džinkst apkārt, - kâ tad lai neduod! nebij miera nuo viņa ne tē̦vam, ne matei. neapnicis tas džinkstē̦ja ausīs (lag mit Bitten in den Ohren?), kamē̦r... A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 366

džiñkstêt [Līn.], Sassm., - u, - ēju, klingen, summen, sausen: kad ausis džinkst, tad miruši piemin LP. VII, 416. egles galuotne džinkstē̦dama ieruokas sniegā Jauns. Vēja ziedi 103. bites džinkst Sassm. luode aizskrēja džinkstē̦dama. [Vgl. dzinkstêt.]

Avots: ME I, 564

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

džirkstêt, - u, - ēju, knirschen, knarren: zuobi viņam džirkst Druv. I, 50. džirkstēja kamanu slieces Vēr. II, 419. Refl. - tiês, funkeln, sprühen: acis tam džirkstas Altr. asins zieds 63. [Vgl. dzirkstêties].

Avots: ME I, 564

‡ džiũkstêt Orellen n. FBR: XV, 148 "?".

Avots: EH I, 366

‡ džur̂kstêt Lettg., lautnachahmendes Verbum, bezeichnend das Klatschen durchnässter Stiefel.

Avots: EH I, 366

[gar̃kstêt Dunika, röcheln; gar̃kstiens, Geröchel. Vgl. gārkstêt.]

Avots: ME I, 603

gārkstêt,

2): slimniekam krūtis gārkstēja pie katra e̦lpas vilciena Dunika. nuo rīkles nāk gārkstuošas skaņas ebenda.

Avots: EH I, 390

gārkstêt, - u, - ēju,

1) gackern:
vistas gārkst, kad taisās perēt A. XII, 868;

2) röcheln, heiser sprechen:
brēca gārkstuošā balsī Stari I, 926. [tam krūtīs kas gārkst Hirschenhof. Vgl. gārgt u. gārkt.]

Avots: ME I, 618

ģerkstêt, -u, -ẽju,

1) = cirkstêt: ģerkste ģerkst Sonnaxt n. A. XIII, 81;

2) ģer̃kstêt, schnarchen:
slimajam krūtīs, kaklā, rīklē ģerkst Ahs. [Vgl. das echt le. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 697

‡ gliñkstêt Sassm., klingeln (intr.): pulkstenītis glinkst.

Avots: EH I, 393

gļiñkstêt, - u, - ēju, klingen, läuten: pulkstentiņš gļinkst Sassm.

Avots: ME I, 633

[glukstêt Lis., einen gurgelnden Laut hervorbringen, glucksen.]

Avots: ME I, 629

‡ glunkstêt PV., glunkšêt ders. "= gludzêt".

Avots: EH I, 395

gulkstêt: šūpuojās baltie stāvi un miegaini... gulkstēja ("?") Veselis Daugava 1928, S. 431.

Avots: EH I, 417

gulkstêt, -u, -ẽju, gackern, schreien: vista gulkst (kladzina) Bers. A. XIII, 492. gulbji gulkst. "nuo cilvē̦ka, kas gulkstē̦dams un ņaudē̦dams lien virsū" Lös. n. Etn. IV, 33. [vē̦de̦rs gùlkst ² Bers., es kollert im Magen; pustukša muca veļuoties gùlkst N. -Peb. Vgl. li. gulkščioja "es munkelt", le. gulcenêt und guldzît.]

Avots: ME I, 678

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst ² Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst ² Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês ² Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

gvar̃kstêt [Jürg.], -u, -ẽju, intr., knarren: zābaki gvarkst. Vgl. li. gvargždė´ti "хрипѣть".

Avots: ME I, 694

gverkstêt: cūka gver̂kst ² (schreit) Frauenb.

Avots: EH I, 425

gverkstêt, gver̂gzdêt Kalleten, gverzdēt, - u, -ēju, knarren, schwatzen, klatschen Bers. n. A. XIII, 493: kuo gverzdi tik daudz JK. V, 127. cūka gvergzd. [gvêrgzdêt ² Nigr., mit unreiner Stimme etwas Unangenehmes reden.]

Avots: ME I, 694

‡ ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502

‡ ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502

ìebrakstêtiês, ìebrakšķêtiês, erdröhnen.

Avots: ME II, 4

ìebrīkstêtiês, ìebrĩkšķêtiês, auch iebrīkšķêt, = iebrikš(ķ)ēties: kaut kas iebrīkšķ un krīt U. b. 61, 50. krē̦sls iebrīkšķējās Saulietis R. I, 11.

Avots: ME II, 4

ìečakstêtiês,

[1) raschelnd ertönen:
kaut kas iečakstējās Ruj.;]

2) schmatzend sich äussern:
"un kas man par tuo būs?"ciemiņš uz˙reiz iečakstējās A. XX, 212.

Avots: ME II, 7

ìečaukstêt,

1) etwas (in Schnee) verscharren
U.;

2) ieč. le̦du L. "einbrechen ins Eis"(?)].

Avots: ME II, 7

iečaukstêtiês: "ļuoti slikti!" iečaukstējās ve̦ca balss Ezeriņš Leijerk. II, 134.

Avots: EH I, 507

ìečaukstêtiês, aufrascheln, aufknistern: zâle iečaukstējās.

Avots: ME II, 7

ìecĩkstêtiês, aufpiepen.

Avots: ME II, 7

ìečĩkstêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knarren, aufknarren: iečīkstējušās kūts durvis Etn. II, 89. reiz nuo reizes iečīkstējās kamanas Apsk. v. J. 1905, S. 49.

Avots: ME II, 7

‡ ìečiñkstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu weinen anfangen (von kleinen Kindern): mazais Jānītis iečinkstējies un nevar beigt.

Avots: EH I, 507

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7

ìečukstêt, ienflüstern, herein -, hineinflüstern: iečukstēs klusām viņai ausīs Apsk. v. J. 1905, S. 547. Refl. - tiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu flüstern.

Avots: ME II, 8

‡ ìečūkstêt Salis, = iečukstêt: meita... klusām iečūkst ausī .. . vīram Pas. IV, 510 (aus Domopol).

Avots: EH I, 507

‡ ìečur̂kstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu čur̂kstêt anfangen: iečurkstējās ligzdā kāds bezdelīgu pāris Janš. Dzimtene I2, 267.

Avots: EH I, 507

ìedrìkstêtiês, sich erdreisten, sich erkühnen, wagen: ļaudis nav iedrīkstējušies tur gaŗām iet LP. VI, 769.

Avots: ME II, 10

ìedžiñkstêtiês, erklingen, aufläuten: iedžinkstējās un apklusa... zvārgulītis Upīte Nemiers 125.

Avots: ME II, 14

‡ ìedzirkstêt "?": Annai pēkšņi sirdī iedzirkstēja suolījums Daugava 1933, S. 327. Refl. -tiês (in Livl. gehört), = ìedzir̂kstîtiês.

Avots: EH I, 512

‡ iegarkstêtiês (mit ā zu lesen?), = ìegārdzêtìês (?): ne˙re̦ti viņam ... krūtis iegargstējās Saul. Bezdelīgu pereklis 12.

Avots: EH I, 513

ìeglukstêtiês: viņam malks rīklē ieglukstējās Sessw.

Avots: EH I, 513

[ìeglukstêtiês MSil., = ieklunkšķēties.]

Avots: ME II, 17

ìegurkstêtiês,

[1) aufplätschern]:
kāds vilnītis diktāk iegurkstējās Blaum. MWM. III, 673;

[2) ein wenig knirschen od. knistern (vom Schnee):
braucuot zem kamanām šad un tad iegurkstējās siengs Jürg.].

Avots: ME II, 20

‡ iekankstêtiês ² Frauenb., aufschreien (vom Birkhuhn): kad teteŗu māte iekankstas, cālē̦ni tūliņ pazūd.

Avots: EH I, 518

ìeķẽrkstêtiês, aufkreischen: kāds iztraucē̦ts meža putns ieķērkstējās Apsīšu Jē̦kabs VII, 28.

Avots: ME II, 34

‡ ìeklikstêt, einknicken (intr.): meitene ieklikstēja ceļuos, ce̦nzdamās saturēt ... smagumu Brigadere Skarbos vējos 41. viņa ieklikst viducī un smejas 92.

Avots: EH I, 520

ìekļirkstêtiês, erklirren: glāzes iekļirkstējās Vēr. II, 69.

Avots: ME II, 28

‡ ìeklukstêt, zu glucken veranlassen Auleja: ieklukstēja vistu dzanādami.

Avots: EH I, 520

ìeklukstêtiês, aufschnattern: e̦ze̦ra malā ieklukstējās pīles Apsk. v. J. 1905, S. 312; [von Hühnern Serbigal].

Avots: ME II, 28

‡ ìeklur̂kstêtiês Saikava, einige glukkende Töne von sich geben: vista, tītars ieklurkstējās.

Avots: EH I, 520

ìeknekstêtiês, anfangen zu weinen: bē̦rns ieknekstējās Alm.

Avots: ME II, 29

‡ ieknikstêtiês, = ìeknikšêtiês: ieknikstējās durvīs Brigadere Skarbos vējos 189.

Avots: EH I, 521

‡ ìeknukstêtiês, = ìeknùkstêtiês, leise aufschluchzen Bauske.

Avots: EH I, 521

[ìeknùkstêtiês Jürg.], ìeknukšêtiês, [ganz leise im Schlafe aufschluchzen]: šūpulī (bē̦rns) ieknukšējās M. Liepa MWM. IX, 578. [bē̦rns ieknūkstējās, bet atkal iemiga Jürg.]

Avots: ME II, 29

ìekrakstêtiês, ‡

2) aufschreien, aufkrächzen:
vārna iekrakstē̦damās pietrūkstas nuo ... zâles Saul. III, 201.

Avots: EH I, 521

ìekrakstêtiês, plötzlich anfangen zu knacken, knarren: likās, ka viņa krūtīs zem kalēja spiedieniem būtu kas iekrakstējies Rīta skaņas I, 39.

Avots: ME II, 29

ìekrekstêtiês: pate tik iekrekstē̦damās nuodudināja Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH I, 522

ìekrekstêtiês, [ìekrekšķêtiês, ìekrekšķinâtiês Nötk.], (hin und wieder) ein wenig knarren, krächzen: iekrekstējās ve̦cie kuoki Vēr. viņš iekre̦kstē̦damies izstāsta mācītājam Janš.

Avots: ME II, 30

‡ iekreñkstêtiês Dunika, ein wenig hüsteln: vecītis pāra reizas iekrenkstējās.

Avots: EH I, 522

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

‡ iekukstêtiês, einen seufzerähnlichen Laut von sich geben: šunelis ... iekukstas un rimst Brigadere Dievs, daba, darbs 244. ezis iekukstējās migā Adsel, Bērzgale, Pankelhof, Prl., Wandsen. bē̦rns iekukstējās Schwitten. Vgl. ìeknùkslêtiês.

Avots: EH I, 523

‡ ìekunkstêt Vank., = iekunkstêtiês.

Avots: EH I, 523

ìekunkstêtiês, einen seufzenden, stöhnenden Laut von sich geben: viņš iekunkstējās kâ lielā nespē̦kā Vēr. II, 1296. žagata iekunkstējās cilvē̦ka balsī Etn. II, 171.

Avots: ME II, 32

ìekvarkstêtiês, ìekvarkšķêtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: pīles, vardes iekvarkšķējās.

Avots: ME II, 34

‡ ìekvīkstêtiês, = ìekvìektiês: sivē̦ns iekvīkstējās Sessw.

Avots: EH I, 525

‡ ìekvirikstêtiês Dunika, =ìekvìektiês: suvē̦ns iekvinkstējās Dunika. (cūka) dikti iekvinkstēdamās Janš. Dzimtene III2, 176.

Avots: EH I, 525

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

[ìeņer̂kstêtiês,

1) aufheulen, bellend anschlagen:
šāvis suni; suns ieņerkstējies un bijis pa˙galam Serbigal;

2) = ieņirkstēties.

Avots: ME II, 49

[ìenirkstêtiês AP., Burtn., Tuckum u. a., = ieņirkstēties 1: ve̦cs kuoks vējā ienirkstas. slidām skrejuot le̦dus ienirkstas.]

Avots: ME II, 48

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

ìeņurkstêtiês, [Mar.], ìeņurkš(ķ)êtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von sich geben: kaķis ieņurkšķas Vēr. II, 523.

Avots: ME II, 49

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

ìepukstêtiês, anfangen zu schlagen: mana sirds iepukstējās stiprāki Vēr. II, 60.

Avots: ME II, 53

[ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.

Avots: ME II, 54

ìešļakstêt, plätschernd sich wohin ergiessen: vilnis iešļakst par malu laiviņā Stari I, 44. Refl. - tiês, ein plätscherndes Geräusch von sich geben, anfangen zu plätschern: ūdens duobji iešļakstas straignā meže̦ze̦ra atvarā Vēr. II, 1302.

Avots: ME II, 77

ìešmaukstêties, anfangen zu knacken, zu knallen: B., zuobus atņirdzis, grābj, tâ ka iešmaukstas Liev.

Avots: ME II, 77

ìesmil˜kstêtiês, einen winselnden Laut von sich geben, anfangen zu winsen: suns iesmilkstējās.

Avots: ME II, 68

ìešņakstêtiês [Stenden, ungefähr gleichbed. mit iešņikstēties 2, nur dass iešņakstēties dumpfere Laute bezeichnet.]

Avots: ME II, 77

[ìešņīkstêt "ein wenig einschneiden" Selsau.]

Avots: ME II, 78

[ìešņikstêtiês,

1) erkorachen:
kad kuoku liec, tas mē̦dz iešņikstēties Domopol, Welonen;

2) vom Laut, der beim schnellen Schneiden oder Zerbeissen von Pflanzen oder Fleisch vernehmbar ist
Stenden. Vgl. auch iešņīkstēties.]

Avots: ME II, 78

ìešņĩkstêtiês,

[1) auch iešņikstēties Bauske, Bers.) "pļaujuot izkaptij - akmentiņam vai smiltīm pieskaŗuoties - iesmidzēties" Bers.;

2) erknallen (von der Peitsche)
Wessen, Jürg.;]

3) "?": istabas virss naktīs bieži vien iešņīk- stējās U. b. 61, 29.

Avots: ME II, 78

[ìešņirkstêtiês Bers., Kokn., = iežņirkstēties: zuobi iešņirkstējās (kaut kuo cietu kuožuot).]

Avots: ME II, 78

ìešņukstêtiês, anfangen zu schluchzen: sieva iešņukstējās kâ maza meitenīte JR. V, 70.

Avots: ME II, 78

[ìesprakstêt Domopol, Welonen, Kārsava, = iesprakšķēt.]

Avots: ME II, 70

ìesprikstêtiês, ìesprikšķêtiês, ìesprikšêties, ein knisterndes, prasselndes Geräusch von sich geben, anfangen zu prasseln, zu knistern: dzirksteles, lampa iesprikstējās.

Avots: ME II, 71

ìespurkstêtiês, ìespurkš(ķ)êtiês, ìespurkšķinâtiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Fliegen, Flattern, anfangen zu schwirren, zu flattern: iespurkšķējās spārni putniņiem laižuoties MWM. X, 450. tur iespurkšķinājās meža pīles.

Avots: ME II, 71, 72

ìesūkstêtiês, anfangen zu schmerzen: man acs iesūkstējās.

Avots: ME II, 74

[ìesūrkstêt "sich mit Bläschen bedecken (?)": ruokas ravējuot iesūrkstējušas Bers.]

Avots: ME II, 75

ìešvĩkstêtiês, einen knallenden Laut von sich geben, anfangen zu knallen, zu rauschen: pātaga iešvīkstējās [Oppek.].

Avots: ME II, 79

ìežerkstêtiês, erknarren: durvis iežerkstējās Zeif. III, 2, 195.

Avots: ME II, 93

[ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]

Avots: ME II, 93

ìežverkstêtiês, erknarren, anfangen zu knarren, zu plärren: skapja durvis iežverkstējās Blaum. harmonikas iežve̦rkstas Blaum.

Avots: ME II, 94

ìežvikstêtiês, intr.,

[1) aufsäuseln]:
lē̦ni iežvikstas smilga Apsk. 190, 262;

[2) erknallen:
pātaga vai rīkste (ātri kustuoties) iežvikstas Schujen, Serben, Wenden, Roop;

3) erklirren:
kuopā sasietas atslē̦gas var iežvikstēties, kad tās saitiekas Heidenfeld].

Avots: ME II, 94

ìežvîkstêtiês A. XII, 561, [Lettihn u. a., = iežvīkstēties: putns aizskrēja, ka spārni vien iežvīkstējās Kokn.]

Avots: ME II, 94

ìežvinkstêtiês, erklingen: izkapts iežvinkstas."apmaldījusies!" meitenei iežvinkstējās galvā Saul.

Avots: ME II, 94

ĩkstêt [Arrasch], īkšķēt, - u, - ẽju, intr., murren, murmeln, trödeln: te̦k upīte īkšķē̦dama BW. 14166, 1. kuo tu te īksti, kad nestrādā Lind. [Wohl zu īgt.]

Avots: ME I, 835

izaũkstêt

1): kad ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties suga Kaugurciems. Refl. -tiês: tu esi izaukstējusies un nuogurusi Janš. Dzimtene V, 75. sakarsis, izaukstējies un... saslimis Daugava 1933, S. 324 (ähnlich in Segew.).

Avots: EH I, 432

izaũkstêt,

1) in Sassm. refl. -tiês, kalt werden:
istaba izaukst Grünh. dzīvuoklis izaukstējis E.;

2) tr., abkühlen, kalt werden lassen:
vējš istabu izaukstē Kand.

Avots: ME I, 713

‡ izčakstêt,

1) = izčaukstêt; izčākstêt Druw.;

2) misslingen
Druw.: viņam izčakstēja nuoduoms iegūt mūsu ganības.

Avots: EH I, 439

izčãkstêt: izčākstējis sniegs Līvāni; zu stark gebraten austrocknen (intr.) Seyershof: gaļa par daudz izčākstējusi krāsnī.

Avots: EH I, 439

izčãkstêt, porös, mürbe, morsch, schwammig werden, hinschwinden, verfallen: izčākstējusi maize. sniegs izčākstēja, nuozuda Druva I, 588. le̦dus nuo saules izčākst A. XII, 204. tādai draudzībai izčākstējuši pamati A. IX, 1, 123. ē̦ka izčākstējusi; bail, ka negāžas virsū Etn. I, 153. [izčākstējis kâ pē̦rnā kāpuostu galviņa.]

Avots: ME I, 723

[izčarkstêt Erlaa, morsch werden: le̦dus gluži izčarkstējis, nedrīkst vairs virsū iet.]

Avots: ME I, 722

izčàukstêt ² Mar., izčaûkstêt ² Kand., intr., porös, mürbe, lose werden: izčaukstējis sniegs; kāpuostu galviņa ar izčaukstējušu vidu Janš. izaug pār mē̦ru un izčaukst sausā ziedā Stari II, 189.

Avots: ME I, 722

izčĩkstêt, gew. refl. - tiês,

1) gründlich, lange Zeit knarren:
izčīkstēj[u]šas, izgrabēj[u]šas paliek ceļa maliņā (kamaniņas) BW. 31838;

2) lange flennen, weinen, unablässig bitten:
bē̦rns izčīkstējās, beigās aprima.

Avots: ME I, 723

[izcĩkstêtiês, zur Genüge ringen.]

Avots: ME I, 722

izčiñkstêtiês, lange weinen, bitten: ilgi (ragana) izčinkstējusies LP. VI, 3.

Avots: ME I, 723

izčukstêt, flüsternd hervorbringen: viņa tikkuo vēl varēja izčukstēt: ūdeni! A. XVI, 362. Refl. - tiês, nach Herzenslust im Flüsterton plaudern, sich satt flüstern: Vasariete ar savu ganu izčukstējās un izrunājās Tirsm.

Avots: ME I, 723

‡ II izčukstêt Bers. n. Ar., hinschwinden, zugrunde gehen, sich zerschlagen: tavs nuoduoms nu izčukstējis.

Avots: EH I, 440

‡ izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440

‡ izčurkstêt,

1) zischend herausfliessen:
skaties, kas tauku izčuŗkstēja! AP.;

2) bratend
(intr.) Fett ausfliessen lassen und hart werden (vom Fleisch) Odsen.

Avots: EH I, 440

‡ izklukstêt, ausplaudern: kad tu dabīsi kau[i] kuo dzirdēt, tad izklukstēsi pus pasaulei Saikava. Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge glucken: vista var i., cik grib, - pīlē̦ni nenāk Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 456

izkraũkstêt, izkraũkš(ķ)êt, zur Genüge knacken, krachen: tad stipri krata, lai kauli izkraukšķē̦tu, damit das nachen aller Knochen erfolge Etn. II, 148.

Avots: ME I, 754

*izkreñkstêtiês Dunika, sich ausräuspern.

Avots: EH I, 458

‡ izkunkstêt, einen stöhnenden, ächzenden, wimmernden Lant hervorbringen: viņš nevarēja vairs ne˙maz i., ne˙vienu skaņu pār lūpām izlaist Ar.

Avots: EH I, 459

izkuñkstêtiês, zur Genüge stöhnen: kuo tas neizvaidējās un neizkunkstējās!

Avots: ME I, 756

izkur̃kstêt, izkur̂kš(ķ)êt, einen quarrenden Laut von sich geben: kungs izkurkšķēja ē̦rmuotā balsī Stari I, 204, C., Kand.

Avots: ME I, 757

izļer̂kstêt ² , ausplappern, ausplaudern: tiklīdz dabū kuo zināt, tūlīt izļerkst citiem Ahs. Refl. - tiês, izļer̂kš(ķ)êtiês Lis., P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., sich ausschwatzen, ausplappern: nevar vien izļerkšēties MWM. VII, 808.

Avots: ME I, 767

‡ izlukstêt Frauenb. "izaugt lukstuos".

Avots: EH I, 464

‡ izļur̂kstêt Kalz., Lubn., ausplaudern, -schwatzen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss schwatzen Dond., Kalz.

Avots: EH I, 465

izpèikstêt, intr.,

1) verglimmen:
uguns izpeikstējis Aps. uguns gluži izpeikst Ramkau;

[2) allmählich zugrunde gehen:
peiksti, kamē̦r izpeikstēsi Fest.]

Avots: ME I, 778, 779

‡ izpekstêt "schwach, schlaff, mager und träge werden" Frauenb.: izpekstējusi meita.

Avots: EH I, 470

‡ izpēkstêt Frauenb. "schwach und kränklich werden". Vgl. ‡ izpekstêt.

Avots: EH I, 471

izpiñkstêtiês, izpiñkšķêtiês, izpiñkšêtiês, längere Zeit weinen, flennen: lai pinkš! izpinkšēsies un dzīvuos tâ·pat MWM. VII, 887.

Avots: ME I, 780

‡ izplaukstêt, leicht (nicht ordentlich) durchprügeln: mātes tuos (= bē̦rnus) ne˙kad krietni neizkapā, bet tik tâ izplaukstē vien Dünsb. Bērnu audzināš. 50.

Avots: EH I, 472

‡ izplekstêtiês N.-Peb., zur Genüge schwatzen: ej nu, izpleksties!

Avots: EH I, 472

‡ izpļekstêtiês, sich ausschwatzen Dond.: vai nebūsi izpļekstējies?

Avots: EH I, 474

izpļukstêt: kab tī bāba neizpļukstē̦tu, ka... Tdz. 40281.

Avots: EH I, 474

izpļukstêt, izpļukšêt, izpļukšķêt, tr., ausplappern, aussprengen: mēnesis apkārt lienuot izpļukš Spr. Sal. 20, 19. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izpļukšēji BW. 8986. tā tik tāda izpļukšķē̦ta valuoda Purap.

Kļūdu labojums:
mēnesis = mēlnesis

Avots: ME I, 784

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786

[II izpukstêt

1) "ausschwatzen"(?):
izp. nuoslē̦pumu Tadaiken, Nieder - Bartau (vgl. izpļukstēt);

2) "stöhnend aussprechen":
slimnieks tik vājš, ka tikai dažus vārdus izpukstēja Nigr., Selg. Refl. - tiês,

1) "verdriesslich über etwas Unangenehmes eine Zeit lang still mit sich sprechen"
Dunika;

2) zur Genüge sich beklagen:
vecenīte izpukstējās par savu palaidnīguo dē̦lu un aizgāja.]

Avots: ME I, 786

izšļakstêt, intr., herausplätschern, verspritzt werden: lielākā daļa ūdens izšļakstēja zemē Blaum. kad Lielais metis ve̦lnam ar savu nūju, tad smadzenes vien izšļakstējušas LP. III, 19.

Avots: ME I, 812

‡ izšļākstêt, = izšļakstêt: viss alus izšļākst zemē Pas. XII, 149.

Avots: EH I, 486

‡ izšļàukstêt ² Tirsen n. RKr. XVII, 81, ausschwatzen.

Avots: EH I, 486

izsmil˜kstêt, winselnd etw. hervorbringen: kaut kuo izsmilkstēt Konv. ² 2214. Refl. - tiês, zur Genüge winseln: skraidījuse bē̦rnam apkārt izsmilkstē̦damās LP. VII, 887.

Avots: ME I, 801

izšņukstêt, intr., schluchzend hervorbringen: izšņukstēja viņa MWM. VII, 43.

Avots: ME I, 813

izšvīkstêt,

1) [vertan werden, verloren gehen
Arrasch]: naudas izšvīkstēšana Druva II, 472;

[2) zunichte werden:
precības izšvīkstēja Jürg. lielība izšvīkstēja Lis.].

Avots: ME I, 814

[izšvir̃kstêt, prasselnd verfliegen: tauki nuo pannas visi izšvirkstējuši PS.]

Avots: ME I, 814

‡ izvorkstêtiês, eine Zeitlang (zur Genüge) unverständlich sprechen Dond.: vai nee̦sat vēl diezgan izvorkstējušies?

Avots: EH I, 497

‡ izžļakstêt, weich werden (perfektiv) Dunika: sniegs pavasarī izžļakstējis.

Avots: EH I, 499

‡ jūkstêt, -ẽju, = jûkstêtiês ² 1: dzirdēja smejamies, jūkstējam un ... dziedam Janš. Bandavā II, 412. Refl. -tiês (ME. II, 122), 1): meitām... tīk jārēties, j. Janš. Mežv. ļ. II, 231; "skaļi ruotaļāties" Dond. n. IMM. 1932, I, 21.

Avots: EH I, 569

jûkstêtiês ² - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês ² Dond.,

1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties ² un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;

2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.

Avots: ME II, 122

[kan̂kstêt, unabläsig bitten oder gewisse Worte od. Laute aufdringlich wiederholen: kuo nu kanksti? Bers.]

Avots: ME II, 156

I kankstêt, ‡

2) prs. -u, prt. -ēju, = kankšķêt 2 (mit an̂ ) Bers. - Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekan̂kstêtiês ² .

Avots: EH I, 584

‡ II kañkstêt Ubbenorm, siechend dahin-leben: tas vairs ilgi nekankstēs.

Avots: EH I, 584

[ķankstêt,

1) kläffen (von Hunde):
kuo nu ķanksti? Tirsen ;

2) = čankstêt Alt - Rahden.]

Avots: ME II, 356

kar̃kstêt [C.], kar̂kšķêt ² [Ruj.], kar̃kšêt [Weinsch.], kārkšķēt LP. VII, 14, - stu, - šķu, - šu, - ẽju, intr., einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, sich räuspern, röcheln, krächzen, gackern, knarren: putni tiem karkšķēja baigu dziesmu R. Sk. II, 249. te atskan liela vārnu karkstēšana Lautb. slimnieks karkšķē̦dams ievaidējās Brig. jau mana rīklīte karkšķin karkšķ RKr. XVI, 129. rati... karkšķējuši vien LP. III, 103. Vgl. li. karkšė´ti "quarren", [karksė´ti "кудахтать", kárčioti "кричать (о гусях)" und le. kārkt].

Avots: ME II, 162

ķaũkstêt: ķàukstêt ² (neben gleichbed. čaukstêt ) auch Mar. n. RKr. XVII, 131, Oknist.

Avots: EH I, 691

ķaũkstêt Dond., ķaûkš (ķ) êt ^2, -u, -ẽju,

1) ķau, ķau hervotbringen, bellen, schreien:
kuo tas suns tur ķaukst? Kand., Mat. kārkauļi ķaukst Jan. ķaukst lapiņas staigājuot BW. 29147 [aus Ellern ; dies ķaukst ist wohl ein Hypernormalismus für čaukst, s. čaũkstêt] ;

2) undeutliche Laute hervorbringen:
kad bē̦rns divi trīs mēnešus ve̦cs, tas sāk ķaukstēt Dond. [Vgl. li. kiáuksėti "schreien (wie ein Truthahn)", kiauksė´ti od. kiaukšė´ti "bellen", kiáuksčioti "покрикивать как галка"; vielleicht aus dem Li. entlehnt.]

Avots: ME II, 357

ķēkstêt, -u, -ẽju, = čẽkstêt: vai lielkungs, vai zemnieks viņa priekšā, viņš tai pašā balsī ķe̦kst' tik vienam, kâ uotram pretī A. XI, 495. [Wohl aus ķērkstêt.]

Avots: ME II, 373

ķènkstêt ² [auch Mar.], -u, -ẽju, intr., jammern, wehklagen Bers. [Auf estn. käṅksuma "jammern"beruhend?]

Avots: ME II, 365

ķer̃kstêt [N. - Autz], gackern, s. ķẽrkstêt.

Avots: ME II, 368

ķẽrkstêt, ķērkstêt [vgl. li. kerksė´ti "кричать по гусиному"], ķēršķêt, kērkšêt Stelp., -u, -ẽju, intr., quarren, gackern, kreischen: vistas ķē̦rkst. savu nesmukuo ķērkstēšanu dzirduot, dzenim kauns nācies Kundz. aizsmakusi, ķe̦rkstuoša balss. kad nuoņēma (meitām) vainadziņu, iet balstiņš ķē̦rkstē̦dams BW. 215. Zu ķḕrkt.

Avots: ME II, 375

ķerkstêtiês, -ẽjuôs "zürnen" Naud.

Avots: ME II, 368

ķeũkstêt, -u, -ẽju, (wie ein Rabe) schreien Sassm.

Avots: ME II, 372

ķikstêt: Skardžius Arch. Phil. III, 50 stellt dazu li. kiksė´ti "ko didžiai norint nenurimti vietoj".

Avots: EH I, 701

ķikstêt, -u, -ẽju, frohlocken: sirds ķikst vien nuo prieka Ahs.

Avots: ME II, 379

ķīkstêt: auch (mit ì ² ) Mar. n. RKr. XVII, 131, Oknist n. FBR. XV, 172, Sussei, (mit î ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 705

ķīkstêt, -u, -ẽju BW. 2984 [aus Wessen], 8981 [aus Sauken], für cĩkstêt, čĩkstêt. Refl. ķīkstêtiês [Ilsenberg n. U.], Mag. IV, 2, 121 für čikstêtiês. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

‡ *ķilkstêt, zu erschliessen aus saķilkstêtiês.

Avots: EH I, 702

ķirkstêt: quieken Auleja (mit ir̂): cūka ķirkst. tā sāka dziedāt ķirkstē̦dama Dünsb. Rīmes 2. gram. I, 89 (ähnlich 90); knarren Auleja (mit ir̂ ): rati braucuot ķirkst. priede ķirkst un ķirkst, bet muļķim izklausās, ka priede sacītu ... Pas. XII, 360.

Avots: EH I, 704

ķirkstêt, -u, -ẽju, = čir̃kstêt, zipen, zwitschern Spr., Etn. I, 34; kreischen (von Hühnern): kuo tu ķirksti? LP. VI, 483; [girren Manz. Lettus. Vgl. li. kìrksčioti "покрикивать", kirksė´ti "wiederholt kreischen."]

Avots: ME II, 384

ķiûkstêt ^2, -u, -ẽju, intr., kläffen, bellen: suņi, ka ķiukst vien, pakaļ tam aši Dünsb. suns ķiukst dze̦nuot zaķi Dond., Ahs., Burth., Wolm. [Aus estn. kiuksuma "kreischen, quieken"?]

Avots: ME II, 386, 387

klaîkstêt ² [klaĩkšêt Dunika], - u, - ẽju, intr., knallen: kruogu durvis klaikst Teod. [aus Siuxt].

Avots: ME II, 209

‡ klakstêt Warkl., = klukstêt 1: vista klakst.

Avots: EH I, 608

klankstêt (unter klankšķêt ),

2): āmuru piesitieni ... klankstēja gļē̦vi un gausi Daugava 1935, S. 399.

Avots: EH I, 610

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

klen̂kstêt,

3): untätig sein
(mit en̂ ² ) Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 614

klen̂kstêt, - u, - ẽju, intr.,

1) faseln, Unsinn schwatzen:
klenkst kâ krancis C.; in Naud. dafür kļenkstêt;

[2) bellen:
suns kle̦n̂kst ² Weinsch., Kand.;

3) trödeln Ar. - Vgl. klan̂kšķêt].

Avots: ME II, 223

kļenkstêt, s. klen̂kstêt.

Avots: ME II, 239

‡ klẽrkstêt Dond., Wandsen, schreien (von einer Wildgans): meža zuosis, rindā laizdamās, klē̦rkst.

Avots: EH I, 616

klikstêt,

1): klikstuošs ģelzis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 51.

Avots: EH I, 617

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227

kliñkstêt, kliñkšķêt, kliñksêt, - u, - ẽju, intr., klingen, klirren: glāze saplīsa klinkšķē̦dama Ahs. mājiņu durvis klinkstē̦damas atsitas vaļā AU. ķēdes ap kaklu tam klikšķ D. 116, 59, Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 229

‡ II klinkstêt, -u, -ēju PV., = kluknêt; zē̦ns ar zirgu klinkst, augu dienu gaidīdams.

Avots: EH I, 618

‡ *kļirkstêt; zu eŗschliessen aus ìekļirkstêtiês.

Avots: EH I, 625

kliũkstêt, kliũkšķêt, kliũkšêt, - u, - ẽju, den Schall kliuks! hervorbringen, erschallen, klappern: auž, ka kliukst vien Ahs. mūrnieki, tie tikai tâ˙pat kliukšķ līdzi Vēr. I, 1164.

Avots: ME II, 230

klukstêt,

1): auch Bērzgale, Laidsen, Linden in Kurl., Liepna, OB., Oknist, Sissegal, Warkl.; tu reizēm kluksti (faselst)
kâ vista ziņas neziņas Saikava; ‡

3) schluchzen
PlKur.; ‡

4) = klikstêt 1: nazis jau klukst Frauenb., OB.

Avots: EH I, 622

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234

[kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

klur̃kstêt: auch (mit ur̃ ) Ahs. vista, tītars klur̂kst Saikava.

Avots: EH I, 624

klur̃kstêt, klur̂kšķêt [C.], klurkšêt, - u, - ẽju, intr., schreien wie ein Kranich oder auch wie ein Halm, wenn er einen Habicht sieht Etn. IV, 67, Konv. ¹ 385; Konv. ² 679. kad dzērves klurkst, tad būs lietus Ahs. Vgl. klurga 1.

Avots: ME II, 237

knakstêt, knacken: tur bez mitēšanas šņāc, šalc, knakst un sīc A. Up. J. b. 1. [spieķis pārlūza, ka knakstēja vien Wessen.]

Avots: ME II, 242

knar̃kstêt [Dond.], knarren: knarkstēja rūsainas eņģes Dünsb. Par. 41. [Zu li. knar̃kti "schnarchen"?]

Avots: ME II, 243

knekstêt: zur Bed. vgl. ìeknekstêtiês.

Avots: EH I, 629

knekstêt "hüsteln" Alm.

Avots: ME II, 245

[kņer̂kstêt C., kņer̃kstêt Wolm., = kņerkt 1. u. 2.]

Avots: ME II, 252

knikstêt, s. knikšķêt.

Avots: ME II, 246

knīkstêt: "leise brummen" (von Menschen und Schweinen gesagt; mit ì ² ; praes. -u) Warkl.; murren, brummen (mit ĩ ) Autz; (knikstêt) "runāt bez vajadzības spiedzuošā balsī" Gaigalava.

Avots: EH I, 632

knīkstêt, [ächzen, stöhnen (vom Pferde) Warkl.]: Alfreds laida zirgam pa ciskām, tâ ka zirgs asti vien greza riņķī un knīkstēja A. v. J. 1893, S. 546.

Avots: ME II, 248

kņirkstêt (unter kņirkšêt): šķembelēm lūstuot, naglām kņirkstuot Daugava 1934, S. 592.

Avots: EH I, 636

knukstêt: kuo tu knuksti! sagt man zu einem, der. etwas Unnützes od. Unangenehmes spricht Renzen.

Avots: EH I, 634

knukstêt, knukš(ķ)ēt, knurren: saimniece, īgna un knukstē̦dama Duomas I, 1303. "māt, duod man ēst", puika sāka knukstēt Plūd. Rakstn. I, 103. māga knukšķ K. Millers R. Kr. 52. uz karstām uoglēm stāv un knukst Duomas II, 1163. [bē̦rns knukš Plm. - Vgl. li. kniaũkti "miauen", čech. kńoukati "greinen".]

Avots: ME II, 250

‡ *knùkstêt, zu erschliessen aus ieknùkstêtiês.

Avots: EH I, 635

‡ kņukstêt, leise schluchzend weinen Diet.

Avots: EH I, 637

[kor̃kstêt Dond., kurkstêt 2: viņš sastrēbies putru, un nu viņam vē̦de̦rs korkst vienā korkstēšanā.]

Avots: ME II, 254, 255

krakstêt (unter krakš(ķ)êt),

1): krakstē̦dams atpakaļ krita masts Dünsb. Od. 154; ‡

2) krakstêt (mit a < e nach r?) Auleja, grunzen:
cūka krakst.

Avots: EH I, 640

‡ *krākstêt (?), = krakstêt (?): viļņi gar kuģa malām lejas, ka dūc un krākst vien Dünsb. Temps 16. Refl. -tiês (?) "?": nuo mākuoņiem zib, krākstas tâ, it kâ uz past[a]ru dienu Dünsb. Divpadsm. gul. jumpr. 27.

Avots: EH I, 645

‡ kraũkstêt, -u, -ēju Ahs., = kraũkšķêt: bē̦rni kuož riekstus (zirņus), ka kraukst.

Avots: EH I, 643

‡ kŗaukstêt, = kraũkškêt: e̦suot stingri pasalis: ejuot pa sē̦tu, kŗaukstuot vien Janš. Mežv. ļ. II, 84.

Avots: EH I, 665

krekstêt,

1): auch Frauenb., Oknist, Sonnaxt: gailis krekst (gibt kurze, krächzende Laute von sich)
Sonnaxt; krekstêt, -ēju Zvirgzdine; laut grunzen: cūka krekstē, sauc sivē̦nus: cūka ... sāka k. Pas. IV, 123 (aus Lixna).

Avots: EH I, 647, 648

krekstêt, krekšķêt, krekšêt, -u, -ẽju,

1) krekšît Burtn., sich räuspem, hüsteln, krächzen: viņš jau krekst nuo pē̦rnā gada Kand. balss nuo rītiem kâ krauklim krekšķuot Druva I, 8. viņš runāja arvien tādā kre̦kstuošā balstiņā Vēr. I, 1366; (2) krekstêt, weinen Wessen. - Zu krecêt II und li. kreksė´ti "kruchczeć"]

Avots: ME II, 272

[kreñkstêt Dunika], kren̂kstêt ² Ahs., -u, -ẽju, kren̂kšķinât ^2, = krekstēt, krächzen, hüsteln. Zu li. krénkščioti "отхаркиваться."]

Avots: ME II, 273

krikstêt, krikšķêt, krikšêt, -u, -ẽju, intr.,

1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;

2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]

Avots: ME II, 278

[kŗikstêt, = krikstêt 1: bija dzirdama tikai dzelzs asu kŗikstēšana Janš. Dzimtene ² II, 67.]

Avots: ME II, 297

‡ kriñkstêt, -u, -ēju Iw., schallnachahmendes Verbum zur Bezeichnung leisem Weinen ähnlicher Laute: kad lietus līst, cūkas krinkst.

Avots: EH I, 654

‡ kŗoĩkstêt, -u, -ēju Stenden, = krikstêt 1: guovs nāk, ka krūmi vien kŗoikst.

Avots: EH I, 665

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302

I kukstêt (li. kukštė´ti "tuscheln, raunen, wispern"): auch Behnen, Erwalen, Pilten, Schwitten, Wandsen. pielādējies (pieēdis), ka kukst Grenzh. n. FBR. XII, 23. meitene kukst un gruozās Brigadere Skarbos vējos 111; leise stöhnen Memelshof; sich (ein wenig) beklagen Pankelhof: viņš jau kukst gan, ka jāne̦s tie maisi; "šņukstēt" Mesoten; "krekšķēt" Stenden; ezis kukst (gibt gewisse Laute von sich) Sessw., Smilten.

Avots: EH I, 668

‡ II kukstêt, müssig sitzen Jürg.: kuo tu še kuksti? Saikava. Vgl. kuknêt.

Avots: EH I, 668

kulˆkstêt, -u, -ẽju,

1) sprudeln, geräuschvoll hervorbrechen:
ūdens kulkst, gar pudeles kaklu skriedams Mar. n. RKr. XV, 121;

2) = kulkt 1 Etn. I, 34.

Avots: ME II, 307

kunkstêt: auch Salis, Siuxt, Strasden, Wolm. u. a.; sunim vē̦dars kun̂kst ² Frauenb.

Avots: EH I, 675

kuñkstêt, [kun̂kstêt Serbigal], -u, -ẽju, intr., stöhnen, ächzen, wimmem: viņš sāpēs kunkst un vaid. uz sliktu laiku vē̦de̦rs kunkstuot Etn. II, 72. [Zu ai. kun̂jati "stöhnt" (s. Fick Wrtb. I 4, 21), wenn le. kunks- hier auf kungs- (vgl. kungt) zurückgeht.]

Avots: ME II, 315

kur̃kstêt: auch Stolben, (mit ur̂ ) Heidenfeld,

1): mit ur̂ ² AP.;

2): ar kurkstuošu vē̦de̦ru Manz. Post. II, 124.

Avots: EH I, 678

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

ķur̃kstêt: auch von andern Lauten: = čurkstêt (mit ùr ² ) Mar. n. RKr. XVII 131; zemes vēzis ķurkst Sassm.; vista ķur̂kst ² Iw.

Avots: EH I, 708

ķur̃kstêt, -u, -ẽju, intr., kollern, brummen: vē̦de̦rs ķurkst Ahs. [Vgl. li. kiur̃kti "бурчать."]

Avots: ME II, 392

kvakstêt Sessw., kvãkstêt, kvãkš(ķ)êt Smilt., -u, ẽju, kvakšinât, intr.,

1) quarren, schnattern, quaken:
tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem kvākšķē̦dama MWM. VIII, 327. viņš kvakšinājis kâ teter,i [Fest.], kvakšinājis kâ pīles JU. ;

2) quatschen:
tuo sagrābis me̦t pret grīdu, ka kvākš vien St. [Vgl. li. kvaksė´ti "quaksen", r. квок(т)ать "glucken", li. kvaksinti "kurkt".]

Avots: ME II, 351

kvãkstêt, kvãkš (ķ) êt, s. kvakstêt. [Vgl. r. квáкать "quakken, schnattern".]

Avots: ME II, 351