Paplašinātā meklēšana

‡ ar̂nakàja ² Sonnaxt, eine auf trockenen Wiesen wachsende langstielige Pflanze mit gelben Blüten, als Heilmittel gebraucht. Vielleicht aus d. Arnika.

Avots: EH I, 130

‡ bàltkàja ² Zvirgzdine, baltkājeņa Ulanowska Łotysze 13, Name einer Kuh mit weissen Beinen.

Avots: EH I, 202

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284

čam̃parkãja, ein schwerfälliger, plumper Fuss od. der Besitzer eines solchen Fusses BW. 19389.

Avots: ME I, 403

ceļkãja od. ceļa kãja: ceļkāju od. uz ceļkāju dzert, iemest, den Abschiedstrunk trinken. Pēteris dzēra piektuo ceļa kāju A. XXI, 28.

Avots: ME I, 370

‡ četrikãjas (nom. pl.), die Vierfüssler: tādas zivis: č. (vielleicht als četri kājas aufzufassen; Var.: četras kājas), baltvēderes BW. 19389 var.

Avots: EH I, 289

‡ četrkãja Dunika, die Eidechse.

Avots: EH I, 289

četrkãjains, vierfüssig: četrkājains od. četrkāju kustuonis.

Avots: ME I, 411

‡ daũdzkãjainis Daugava 1928, S. 1346, = daũdzkãjis.

Avots: EH I, 310

daũdzkãjaîns, vielfüssig: daudzkājains zirnēklis.

Avots: ME I, 444

divkãjaîns, divkãju, zweifüssig: divkājains luopiņš Vēr. I, 1407, Stari II, 673.

Avots: ME I, 472

dzẽrvkãja: dzẽ̦r[v]kāja Pussen; dzẽ̦r[v]kājas nelabas zâles - viņas ne˙viens luops neē̦d AP.

Avots: EH I, 357

dzẽrvkãja, dzērvju kãja, Sumpf Blutauge (comarum palustre) RKr. II, 69; Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 548

gaŗkājaîns, langfüssig: gaŗkājainas bites Stari III, 27. gaŗkājainu kumeliņu BW. 29628, 3.

Avots: ME I, 606

ģeisterkāja, ein Krummbein Ruj. n. U.

Avots: ME I, 695

grèizkãjaîns, grèizkãjîgs, grèizķe̦pains, schiefbeinig : grèizķe̦painās mē̦slu vabules A. XX, 43.

Avots: ME I, 647

iesalkājas Konv. ² 666 "= iesala asni".

Avots: ME II, 61

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

‡ kãjaiņi Frauenb. "eingesäte Körner, die schon gekeimt haben".

Avots: EH I, 599

‡ kãjainis, eine Walze zum Getreidedreschen Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19.

Avots: EH I, 599

‡ kàjainītis ² Sonnaxt, ein hölzerner Pflug mit zwei Pflugscharen. kàjainīša ² arkls Sauken "ein Hakenpflug".

Avots: EH I, 599

kãjains,

1): kājaini zirņi N.-Laitzen, Ruba "(ne zemē) sadīguši zirņi"; ‡

2) "viele Füsse habend"
Baar in seinem Exemplar von U.: burkanti kādreiz ir kājaini (haben verzweigte Wurzeln) Iw.; ‡

3) "=kãjîgs ‡ 2": kājaini zirņi (??) Wizenhof.

Avots: EH I, 599

kãjains "ausgekernt": kājaini zirņi "ausgekernte Erbsen" Matkuln.

Avots: ME II, 188

kãjapakša od. kãju apakša,

1) die Fussohle:
vaibstās, kâ tad tam kājapakšas kutinātu n. A. XX, 865;

2) pa kājapakšu, zwischen die Beine:
nelieni zirgam pa kājapakšu.

Avots: ME II, 188

[kājarkls "spīļu arkls" RKr. XVII, 38, Ahs., Samiten.]

Avots: ME II, 188

‡ kãjaûnames ² Salis, = apavs, Fussbeekleidung: man nav ne˙kāda kājaunama, - ne tupeļu, ne pastalu.

Avots: EH I, 599

kãjàuts, der Fusslappen: vienā vīzes, uotrā zeķes, trešā ve̦ci kājautiņi BW. 7825.

Avots: ME II, 188

‡ kãjavas (Neologismus?) Daugava v. J. 1935, S. 204, = apavi.

Avots: EH I, 599

‡ kãjāvis Schwitten "jem., der zur Zeit der Leibeigenschaft dem Gutsbesitzer die Füsse zu bekleiden hatte"; Īkstiņš piekuopa savu kājāvja ("?") amatu J. Veselis Dienas krusts 4.

Avots: EH I, 599

[ķe̦burkãja, jem. mit gebrechlichen, krüppeligen Beinen Dunika.]

Avots: ME II, 359

‡ ķe̦parkãja Donika, ķe̦parkājis ebenda, jem. mit gebrechlichen, einwärts gebogenen Beinen.

Avots: EH I, 696

‡ ķe̦pkãja Heniņš, = ķe̦te̦rkājis.

Avots: EH I, 696

klam̃burkãja, ein Schiefxeiniger Ruj., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 212

‡ kloškāja Popen, ein Lahmer.

Avots: EH I, 620

‡ kložkāja Dond., = ‡ kloža.

Avots: EH I, 621

[kuoškāja, ein Weissfuss (vom Pferd) L.]

Avots: ME II, 349

‡ krožkãja Heniņš "?".

Avots: EH I, 658

kumeļkāja, die Flinte: viņš pakāra tukšuo kumeļkāju pie sienas Jauns. M. dz. 42.

Avots: ME II, 311

lenderkãja, der Bummler: viens bij ciema lenderkāja BW. 14517, 8.

Avots: ME II, 451

ļe̦nkarkãja, der Klumpfuss: kas tad tevi, tādu ļe̦nkarkāju aicinās? Alm.

Avots: ME II, 536

liẽlkãja, [liẽlkãjis], der Grossfuss, der Grossfüssige, euphemistisches Epitheton des Bären LP. VII, 380.

Avots: ME II, 499

lìkkãjaîns, krummbeinig, säbelbeinig: līkkājaini bē̦rni MWM. VI, 144.

Avots: ME II, 485

mežkãjas: auch OB.

Avots: EH I, 804

[mežkãjas Dunika, hölzerne Stelzen.]

Avots: ME II, 610

mîkstkãja, einer, der weiche Füsse hat (vom Bären gesagt) LP. VII, 380.

Avots: ME II, 642

pakãja,

2): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Oknist, plur. t. pakājas Lubn. n. BielU., Warkl.: nuotrūkst divas pakājas Pas. XIV, 130. nuoskatīt nīšu un pakāju uzsiešanu Jauns. Augšz. 161; pakàja ² , das Trittbrett am Spinnrad
Kaltenbr.;

5): auch (pakãjas) Iw., Seyershof, (mit à ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 141

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43

pakaļkãja, der Hinterfuss, Hinterlauf: kad pavasari vabuolēm bē̦rni pakaļkājās, tad jāpasteidzas agri sēt Etn. II, 72.

Avots: ME III, 40

pakaļškāja (unter pakaļš): auch Grenzhof n. FBR. XII, 15, Siuxt.

Avots: EH II, 140

prìekškãja, der Vorderfuss: zirgu paņēma aiz priekškājām, izcēla uz divkājām LP. VII, 341. kad pavasarī vabuolēm bē̦rni priekškājās, tad jāsēj vē̦lu Etn. II, 72. atruon priekškājas nagu uotrādi atgrieztu LP. V, 3.

Avots: ME III, 395

pùlkkãjaîns,* mit vieten Füssen versehen Preip. 46.

Avots: ME III, 407

‡ pur[v]kãja "ein Wald, wo (nur) kleine Kiefern wachsen" Seyershof; eine höhere und trockenere Stelle im Sumpf, wo ein ziemlich guter Wald wächst Salis.

Avots: EH II, 330

ratiņkāja, der Orionsgürtel: r. sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. RKr. XVII, 48.

Avots: ME III, 480

sakņkãjaîns,* wurzelartige Füsse habend: sakņkājainie dzīvnieciņi Avuots II, 189.

Avots: ME II, 653

sãnkãjas Planhof, sãnu kãjas Ronneb., die Beine (des Pferdes) an der linken od. rechten Seite: sapît zirgam sānkājas.

Avots: ME III, 804

‡ sīpuolkāja "?": ve̦cais tē̦vs, s. Tdz. 37100.

Avots: EH II, 493

šķederkāja "?": mūsu upē tādas zivis, šķederkājas. platvēderes FBR. V, 158 (aus A. - Schwanb.).

Avots: ME IV, 24

šķe̦ltkãja,* ein Spaltfuss: baluožu putni ar īsām šķeltkājām Konv. ² 290.

Avots: ME IV, 26

‡ šļenderkāja Meselau "kas ir šļenderīgs un šļenderē".

Avots: EH II, 645

staltkāja, comm.,

1) eine Art Vogel
Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 34;

2) auch staltakāja U., staltukāja St., U., staltkājis, einer, der sich einbildet, etwas Besonderes zu sein, etwas Besonderes vorstellen will
U., ein Schöntuer V.; staltukāja, kalpu puisi, kuo tik augsti uzpūties? BW. 10725. tādi ākstaiņi staltkāji daudzām sievietēm... mē̦dz labi patikt Janš. Dzimtene ² 1, 272.

Avots: ME III, 1042

‡ stam̂pakãja ² Grenzh. (Mežamuiža), comm., ein Mensch mit sehr dicken Beinen und schwerfälliger Gangart.

Avots: EH II, 570

stilbakāja, Schimpfwort: ai, nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies? BW. 9322.

Avots: ME IV, 1068

telderkāja, comm. "?": viens (brūtgāns) bij ciema telderkāja BW. 14517, 2.

Avots: ME IV, 160

tiêvkājaîns, dünnbeinig: tievkājains suns Turg. muižn. per. 30.

Avots: ME IV, 215

trejkãjaîns, drei Füsse habend: trejkājains krē̦sls Stari II, 90.

Avots: ME IV, 229

trijkãja, ‡

2) trijkājiņu kumeliņš BW. 23634, 6 var., ein dreibeiniges Ross.

Avots: EH II, 694

trijkãja, ein Dreifuss U.

Avots: ME IV, 234

trîskājaîns, dreibeinig: ar trīskāļainu āzi LP. VII, 1060. Dazu ein Substantiv (?) trīskājainis: trīskājainis kumelins BW. 17170 (ähnlich 18563; das i zwischen n und s könnte hier such ein "Flickvokal" sein).

Avots: ME IV, 241

vārnkājas Vīt., = vārnaga, eine Art auf feuchten Wiesen und Flussufern wachsendes Unkraut: nav ne˙kāda lāga sìena, kur vārnkājas aug Vīt.

Avots: ME IV, 506

viênkãjaîns, viênkājîgs*, einen Fuss (ein Bein) habend einfüssig: vîenkājīgs, apaļš galds Veselis Saules kapsēta 19.

Avots: ME IV, 659

viênkãjas (gen. s.), einfüssig, einen Fuss habend: ieguldīt ķēniņu vienkājas gultā Pas. IV, 110.

Avots: ME IV, 659

ze̦mkãjaîns, niedrige (kurze) Beine, Füsse habend: (vista) bija ze̦mkājainās sugas Jauns.

Avots: ME IV, 711

‡ cobalkāja Rojen n. FBR. XIII, 69, cobalkãj[u] vista Dond. n. FBR. V, 127, ein Huhn mit befiederten Füssen.

Avots: EH I, 279

vāverkājas Lus., eine Art Pflanzen in Bachwiesen.

Avots: ME IV, 512

âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.

Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)

Avots: ME I, 234

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

‡ àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11

‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14

I àizcipt: puikam skrejuot kāja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38

àizļe̦nkât, intr., weggehen: vista aizļe̦nkāja pa celiņu A.

Avots: ME I, 38

àizlinkât: zaķis aizlinkāja uz mežu Golg.

Avots: EH I, 36

àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.

Avots: ME I, 38

àizļunkât Bers., (mit ùn ² ) Erlaa, hin-, weglaufen: zaķis aizļunkāja.

Avots: EH I, 37

‡ aîzļur̂kât ² Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz mājām.

Avots: EH I, 37

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsũrstêtiês, = ‡ àizsũkstêtiês: kāja tam aizsūrstējās Meselau.

Avots: EH I, 54

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

‡ àiztìrpt AP., zu vertauben (starr zu werden) anfangen: kājas aiztirpušas.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrunêt,

1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;

2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).

Avots: EH I, 59

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev kājas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69

apakšbruñči, der Unterrock: baznīcā un guoduos valkāja arī apakšbrunčus Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 73

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

apbadît (li. apibadyti), ‡

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72

‡ apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

‡ apdainêt, rühmen, lobpreisen: nesavtīgi apdainējamās kājas Veselis Dienas krusts 35.

Avots: EH I, 76

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77

‡ apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla kājas.

Avots: EH I, 79

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

apkrupt [in Westkurland apkŗupt], intr., inch., räudig, grindig werden: apkrupušas kājas, ruokas.

Avots: ME I, 96

‡ apkuļât,

1) "situot izkustināt": a. spundi;

2) mit einem Stöckchen wundschlagen:
a. kājas Stenden;

3) spülend hin und her wenden:
a. ķērni Bauske, Stenden, Trik.

Avots: EH I, 95

‡ apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ ² ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem kājas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.

Avots: ME I, 100

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

aplēpêt [zu li. aplė˜pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101

‡ apļept, = apķept: kas tā par sievu, ka nevīžuo savu vīru apkuopt, - staigā ap˙ļepis Siuxt. kājas apļe̦pušas MSil.

Avots: EH I, 100

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

‡ apnagluôt, Nägel ringsum (hin)einschlagen Wid.; zirgs klibuo: apnagluota kāja Golg. (in den Huf sind Nägel falsch hineingeschlagen worden).

Avots: EH I, 103

appàmpt, intr., ringsum an-, aufschwellen: kājas appampušas.

Avots: ME I, 110

applukt, intr., leichthin bebrüht werden: ruokas, kājas applukušas; applukumi, die durch leichte Verbrühung entstandenen Wunden.

Avots: ME I, 111

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

I aprist, ‡

2) = atrist (III p. prs. aprîst ² Stenden): man aprisa kāja (= man atrisa prievīte vai pastalas aukla) Stenden, Janš. Līgava I, 169 (ähnlich Dzimtene V, 403).

Avots: EH I, 109

apsalˆdêt, tr., etw. ein wenig abfrieren lassen: meita apsaldējuse kājas, ausis. Refl. -tiês, ein wenig sich erkälten: viņš bij apsaldējies un dabūjis iesnu Vēr. II, 26. apsaldējumi, leichte Frostbeulen.

Avots: ME I, 117

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, kājas Poruk.

Avots: ME I, 122

‡ apslapt (li. apšlàpti), ringsum nass werden Dunika, Kal., Rutzau: rasā apsluop kājas, lietū drānas.

Avots: EH I, 114

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

‡ apstipt (li. apstìpti) Dunika, Kal., steif werden (perfektiv): apstipušas kājas.

Avots: EH I, 117

‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122

apvelˆt, ‡

2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡

3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).

Avots: EH I, 125

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: kājas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143

‡ ašņuots, = asinaîns: ašņuotas kājas Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 75.

Avots: EH I, 132

atàust, tr., die Fussbekleidung abziehen, gew. nuoaut: kājas ataut LP. IV, 130, BW. 16978, 7.

Avots: ME I, 149

atàut, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loslösen, -wickeln (von der Fussbekleidung): ja kāja ataunas, kāds aprunā Ceļi III, 118, wenn die Fussbekleidung (eine pastala oder vîze, kurpe) sich loslöst, so wird man von jem. verklatscht.

Avots: EH I, 133

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

atdusinât, verschiessen lassen: zirgu, ķēvi LP. VI, 487; kājas Sassm.

Avots: ME I, 155

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141

atkàlst: ka tev... kājas atkalstu! Pas. V, 449.

Avots: EH I, 145

‡ atkar̂cinât, zappelnd (die Beine) ausstrecken: vista atkarcināja kājas (= nuosprāga) Erlaa, Jürg., Lubn., Prl. Refl. -tiês, sich erwehren: a. abām ruokām Niedra Latvis № 1528.

Avots: EH I, 146

‡ atkaukât

1) durch Geheul heranjagen
Bērzgale: suns atkaukāja mediniekam zaķi;

2) heulend und eine Zeitlang heftig blasend losstossen
Lemsal: vējš atkaukājis slēģus.

Avots: EH I, 146

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172

atļe̦skât, intr., herbeischlendern: viņš atļe̦skāja nuo tīruma C.

Avots: ME I, 172

‡ atļur̂kât ² Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

‡ atmĩdît, wiederholt auftretend (drückend) ermüden (schmerzen machen) Stenden, Wandsen: a. kājas, pa cietu ceļu ejuot.

Avots: EH I, 156

‡ atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot kājas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156

[atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

atpũtinât C., atpûtinât ² Kand., fact., Erholung gönnen, verschiessen lassen: kājas LP. III, 65, zirgus IV, 98.

Avots: ME I, 183

atsacît,

2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡

5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 163

‡ II atsaldît (li. atšáidyti),

1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!

2) abkühlen
(tr.) Ludsen"

Avots: EH I, 163

atsâpêt [li. atsopė´ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, kājai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atsil˜dît (li. atšìldyti), tr., wieder erwärmen: kājas ruokas.

Avots: ME I, 190

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193

‡ atslapt, stark durchnässt werden: kājas pa˙visam atslapušas Kal.

Avots: EH I, 167

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

‡ atspirinât,

1) = nùospirinât: aita atspirina kājas, kad tuo kauj;

2) zappelnd befreien, loslösen
Trik.: aita atspirinājusi kājas (vaļā). Refl. -tiês,

1) "?" : a. nuo saltuma Lös.;

2) a. vaļā, zappelnd sich befreien
Golg., Meselau, Sessw., Smilten, Trik. u. a.

Avots: EH I, 169

‡ atstibt, erstarren Domopol, Nautrēni: saltijā ūdinī ruokas, kājas atstiba.

Avots: EH I, 171

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

‡ atstirinât kājas, krepieren Duuika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, krepieren Dunika, Kal.: vai tu vēl neesi atstirinājies?

Avots: EH I, 171, 172

‡ atsūkât, leckend weg-, absaugen: bē̦rns garuozu tik ilgi sūkāja, līdz atsūkāja gan˙drīz pusi nuost Dunika.

Avots: EH I, 172

‡ attirinât, wiederholt zuckend von ich strecken: aita vēl reiz attirināja kājas (un bija pa˙galam).

Avots: EH I, 176

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši; ‡

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176

‡ atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

àupuš,2 àupušām, Adv., zu, von beiden Seiten: ņemt maisu aupušām, den Sack von beiden Seiten ergreifen AP. aupuš upei aug alkšņi (Druw.) A. X, 2, 66. kājas aupuš baļķam nuokāris Dr. Wohl aus au- + pušu (puse, die Seite ). [Nun ist aber aupuš gleichbed. mit abpuš, und au- hat nicht die Bed. "beide"; daher aupuš eher vielleicht aus abpuš > avpuš, wie um Talsen gesprochen werde; vgl. auch das gleichbed. āpuš.]

Avots: ME I, 225

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 189

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

‡ II bam̃bât C., hin und her schwingen, schwenken: b. zvana mēli, kājas.

Avots: EH I, 204

‡ basaknī Zvirgzdine, = basātnē: apavu kājas b. man zābaki b. vien līn.

Avots: EH I, 206

baskājis -je, auch baskāja, baskājiets, f. -te, baskājnieks, f. -niece (li. baskójis),

1) jem., der (die) barfuss geht, der Barfüssler (verächtlich), der Proletarier:
ak tu baskāja tāds! (gew. nicht böse gemeint)

2) der Wessfüssige (von einem Pferde):
kumeliņš, baskājītis, ein beliebtes Epith. im VL., BW. 32971.

Avots: ME I, 266

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II ² , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206

bass (li. bãsas, aksl. босъ, adh. bar "nackt"), barfüssig, barfuss: kas Laimiņu mīļi lūdza, tam Laimiņa basa te̦k Ar. 1828. dzīrās tautas agri jāt, dzīrās mani bas(u) atrast BW. 14079. Gew. mit kāja verbunden: nāc Laimiņa, kad es lūdzu, ir basām kājiņam. ar basiņām kājiņām BW. 33289. [vgl. Fick Wrtb. I ⁴ , 88 und Liden IF. XVIII, 416.]

Avots: ME I, 266

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

bẽris (li. bė´ris), Demin. bẽrĩtis, auch bẽruks Mag. XIII, 3, 63, ein braunes Pferd: iekrustim bēŗi tē̦k. vakar bēri peldināju. augsti bēris kājas cēla BW. 26781.

Avots: ME I, 290

bička, auch bičus Naud., ein Tanz Ramelshof: ve̦cie lēca bičku un krusta danci... starp uolām tik veikli, ka kāja ne˙kur nepiedūrās BW. I, 181. [Aus russ. бычёк, ein russischer Nationaltanz.]

Avots: ME I, 293

‡ bikât, -ãju.

1) b. kājas, mit den Füssen auf den Boden schlagen (wie erschreckte Schafe es zu tun pflegen)
Siuxt: aitas bikāja kājas;

2) langsam gehen
Frauenb.: nu bikā taču jel ātrāki!

Avots: EH I, 218

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298

‡ blacât "sabrist kājas" Sermus: kuo nu blacā?

Avots: EH I, 225

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blieziens, der Schlag Naud.;

2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;

3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;

4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;

5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.

Avots: ME I, 317

blija, der Reif: blija, blija, rasa, rasa, tās man laba nedarīja; rasā manas kājas mirka, blija vaigus svilināja Naud. [?].

Avots: ME I, 315

[bluõskât,

1) "spülen":
aude̦klu upē; spaini Satiken, Pebalg; refl. -tiês, plätschen: ūdens bluoskājas;

2) "lausen"
Bixten, Appricken.]

Avots: ME I, 319

buokšķis (unter buôksts 1): "kas slapstās; valkājas pa krūmiem"; wer mit Umschweif redet, mit der Sprache nicht recht heraus will (mit uô ) Saikava. Zu buokstît(iês) III 1.

Avots: EH I, 258

‡ brakât, beim Fahren gelegentlich in weichen Schnee hineinsinken: ragus iet brakādamos NB. Refl. -tiês.

1) "herabhängende Kleider aufheben, zusammennehmen"
Dunika: vecine nevar beigt b.:

2) larmen:
buki (ķe̦katas) jauna gada vakarā brakājas OB.

Avots: EH I, 236

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325

‡ brāzât, -ãju,

1) reiben, kratzen
(mit à ² ) Warkl., Zvirgzdine: cūka brāzā mugaru ap pakši Zvirgzdine. zābaki lieli, brāzā kājas ebenda;

2) schmieren, sudeln
(bràzât ² ) Pilda: nebrāzā ar netīrām ruokām! Refl. -tiês, sich reiben, kratzen Warkl.: zirgs pie siles brāzājas.

Avots: EH I, 239

brukt, - ùku, - uku,

1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;

2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;

[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 339

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

bum̃burs,

1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.

Avots: EH I, 252

‡ bunčiņš "?": runčiņ, bunčiņ mazgā kājas! rītu kaķei kāzas būs BW. 2268.

Avots: EH I, 252

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

cablains ["behaart, befiedert"]: (kumeliņš) cabalainām kājiņām BW. 33302 var. [šai vistai cablainas kājas Naud.; in Gr. - Würzau spreche man dafür ķe̦blains; vgl. ce̦blains.]

Avots: ME I, 363

cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]

Avots: ME I, 363

čaksnis, ein Baumstamm mit Wurzeln Ahs., die in der Erde zurückgebliebenen Überreste von abgehauenem, abgemähtem od. abgebrochenem Gestrüpp: bērniņ, neej pa čakšņiem; sadurstīsi kājas Kand. [Vgl. čaka 2.]

Avots: ME I, 401

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

‡ čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286

če! Interj., siehe! da!: če, če, brūtiņ, man baltas kājas BW. 1631. [Entnommen aus re˙če > redz še? od. aus li. čè "da"?]

Avots: ME I, 409

‡ cebīte "maza bērna kāja" Frauenb.

Avots: EH I, 262

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ II cem̃be, Demin. cem̃bele Frauenb. "kāja". Identisch mit cembe I?

Avots: EH I, 265

ceñceres: auch in Blieden (von Kinderbeinen!); ceñcere Frauenb. "cilvē̦ka kāja" (spöttisch).

Avots: EH I, 265

ceñksle,

1): (die Sehne unter der Kniekehle)
auch Frauenb.;

2) "cilvē̦ka vai luopa kāja" Frauenb.

Avots: EH I, 265

ceñsle (unter censeles),

1) "kājas stilbs" Schlehk;

2) das Bein eines Tieres
Luttringen.

Avots: EH I, 265

I cibuks,

1): auch Warkl.; ‡

3) cibuki "cilvē̦ku kājas un pēdas līdz ikriem" Frauenb., Hasenpot.

Avots: EH I, 269

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

cĩkâtiês: "plūkties" Lems., Wainsel: cāļi (bē̦rni) cīkājas.

Avots: EH I, 275

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

‡ čiñkâtiês Dond. "kaulēties": ar žīdiem daudz jāčinkājas.

Avots: EH I, 290

čìnkurs ² [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413

‡ cir̂kât Auleja, -ãju, beim Melken die Milch in kleinen Mengen allmählich herausdrücken: cirkā pa lasītei, kāļ izcirkājas.

Avots: EH I, 273

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ copnêt, -ēju, schnell greifen Kaltenbr.: copnē aiz vienas kājas. copnē brīli (den Hut) nuo galvas.

Avots: EH I, 279

čukât, čuknât, -āju, stechen, stochern Smilt., Bers.: ar sluotu pačukāja gar visiem rijas pakšiem LP. VII, 287. de̦guns ķēķī pagales čuknā BW. 20095, 2. [Refl. čukâties Trik., sich stossen.]

Kļūdu labojums:
20095,2 = 20095,4

Avots: ME I, 418

II čunča, der Vermummte, Eingehüllte: čunča tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. [Nach Siliņ sei č. ein Saumseliger.]

Avots: ME I, 420

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris ^2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421

*čuñkâtiês od. *čunkuôtiês (> tahm. čuñktiês) Kand. "?": uz zemēm tik jāčunkājas (-uojas?) ir; nav kâ pilsē̦tā.

Avots: EH I, 295

čunkurs,

1): salīkusi čunkurā Pas. VIII, 415. kāja sarauta čunkurā Segew.; ‡

3) "me̦zgls, kurā savienuojas vairāku kaulu gali"
(mit uñ ) Seyershof.

Avots: EH I, 296

‡ dakât,

1) "?": sāk (labībns) metienu d. (ar dakaini) Janš. Līgava I, 267;

2) "mit einem Holzstück (Wäsche im Kessel) quetschen, drücken"
Bauske. Refl. -tiês, unruhig hin und her treten Schnehpeln, Wandsen: zirgs dakājas, ar mušām kaudamies.

Avots: EH I, 303

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

‡ damiêgt, andrücken: vērsis damiedze vilku pi siênas Pas. I, 249, d. ar kājas Auleja.

Avots: EH I, 306

dañciski (unter dañceniski): ērzeļi ... d. vien skrējuši Pas. VII, 217. meitanam kājas d. vien iet AP.

Avots: EH I, 306

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307

‡ *darans (?) "?": darau{a] meita kājas aun, daran (=darina) savu vainadziņa (wo?)

Avots: EH I, 307

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

‡ dèmperis ² Gr.- Buschh. "ein kleiner, rundlicher Mensch, der beim Gehen schnell cilā kājas".

Avots: EH I, 315

‡ dèmpêt ² Gr.-Buachh., stampfen: iedams cilā kājas, it kâ de̦mpē̦dams zemi Gr.-Busclrh.

Avots: EH I, 315

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

‡ dika Dunika "kas dikājas, spārdās" (Zuruf an ein Schaf): dika, vai stāvēsi (cē̦rpama) mierā!

Avots: EH I, 319

[II dilbt Bers., Fest., schnell laufen: skrien vien! es ar dilbšu līdz; in Kurl. bedeute dilbt, -stu, -bu - "mit grossen Schritten und entblössten Beinen (dilbi) gehen"; "tâ skriet, ka kājas vien paspīd" AP. - In Naud. sage man von einem von der Stelle entlassenen Menschen ohne Unterkunft: viņam nav kur dil˜bt (prs. -bju, prt. -bu)].

Avots: ME I, 467

‡ II dirinât Wessen "dīrât": tev jāpaliek mājās cūkām kājas svilināt un aitām ļipas d.

Avots: EH I, 322

divde̦gu, zweimal od. zweifach entbrennend: man bise gan dega dibde̦gu (d. h., die Ladung entbrannte nicht unmittelbar nach dem Zündhütchen), bet zaķis kājas vien saslēja gaisā kâ zibeņa ķe̦rts Seibolt.

Avots: ME I, 471

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533