Paplašinātā meklēšana

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24

apduõma, s. apduõms.

Avots: ME I, 83

buõmaste, einen Schwanz, wie einen Hebebaum, habend, Epith. des Fuchses LP. VII, 380.

Avots: ME I, 362

‡ čoma (gewöhnlich im Plur.) Lemsal, = čuma II: sauleņu, jāņuogu, riekstu č.

Avots: EH I, 293

[čuõma, jem., der seine Arbeit zögernd, langsam tut N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 426

duõma,

1): man neiziet tā d. nuo galvas AP. man duomas, ka ..., ich denke, dass ...
Sonnaxt. Indriķis ne duomiņu nebūtu viņu ņēmis Janš. Bandavā II, 176. kaļķītis ne duomiņu nevar nuoturēties lūpu kaktā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136. ar savu duomu, durch sein Nachdenken (nachdenkend) Elger bei Günther Altlett. Sprachdenkm. I, 192.

Avots: EH I, 350

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

‡ gluomains, schleimig Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 395

gļuomaîns, schleimig: zirneklis slapināja viņu ar savām gļuomainām kājām.

Avots: ME I, 633

gluomas [N. - Peb.], C., Spr., gļuõmas, der Schleim: gliemju miesa apklāta gļuomām D. nāstiņās sakrājas gļuomas A. XX, 88. Vgl. gluotas [und glē̦ma II].

Avots: ME I, 632

gļuõmas, s. gluomas.

Avots: ME I, 633

ìeduõma: nebija ieduomas (es fiel gar nicht ein), ka juo varēs šite satikt Oknist.

Avots: EH I, 510

ìeduõma, ein Einfall, eine Einbildung, ein Wahn U.: tā nebij tukša ieduoma MWM. VIII, 72. saule, kuŗu te tikai ieduomās var redzēt Vēr. II, 971. ar šādām ieduomām tu liec mani pa˙visam mierā Kaudz. M. 127.

Avots: ME II, 12

[iejuoma (der obere Rand der juõma 1 MSil.]

Avots: ME II, 23

izduõma, izduõmãjums, izduõms, Erdichtung, Erfindung: tās ir tukšas te̦nkas un izduomas MWM. tas prātīgs izduoms Seibolt. tādu smalku izduomu tev jau vis+maz viens ve̦se̦ls ve̦zums A. XVIII, 313.

Avots: ME I, 730

I juõma,

1) eine tiefe, einschiessende Stelle im Wasser
A. Leitāns (in einem handschriftl. Vokabular): viņš juomā savu galu dabūjis: ‡

5) "?": diena riest pie debess juomas (Horizont ?)
platās Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 570

I juõma,

1) (juoms Libau), die Tiefe zwischen zwei Landbänken Rojen, eine Tiefe zwischen Untieen Majorenhof,
U., Nogallen; [juomiem ("mit Vertiefung") grāvi rakt Blieden, Treiden];

2) versumpfte Niederungen, welche sich parallel dem Meeresstrande hinziehen und voneinander durch sandige, meist bewaldete Erhöhungen getrennt werden;

3) die Meererenge
L.: pie burvīgi jaukas juomas Janš. tâ kâ bangu kultā juomā dzīvē draud visiem puosts Plūd. kuršu juoma *, das Kurische Haff. [zemes juoma, die Landenge Wid.;

4) "eine kleine Wiese zwischen Feldern"
Stuhrhof; "eine kleine Schlucht" Valgale. - Aus liv, juom "tieferes Wasser zwischen Landbänken"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 126

[II juõma, meist juõmiņa "die Innenseite des Ellbogens" Bauske.]

Avots: ME II, 126

[III jùoma "Ahnung"(?): man ne juomas nebij Smilt.]

Avots: ME II, 126

[juõmaîns, = ruobains: šis lauks ļuoti juomains Stuhrhof.]

Avots: ME II, 127

kuoma BW. 1325 u. a. (s. Būga Изв. XVII, 1, 14), = kũma.

Avots: ME II, 343

‡ komarêt, -ēju, rufen, auffordern Stenden: viņš mani komarē sev līdzi. Vgl. kumerêt.

Avots: EH I, 638

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526

[ļuõma, eine kleine, zwischen Feldern befindliche Wiese Stuhrhof.]

Avots: ME II, 546

[* mežjuoma od. * mežjuoms "?": ir man vēl vairāk tādu daiktu, viens tālgala stūrī, uotrs mežjuomā MWM. X, 7; [mežjuôma ² "ein Teil einer Wiese, der sich in einen Wald hineinstreckt" Stuhrhof].

Avots: ME II, 610

neapduõma, neapduõmĩba, die Unbedachtsamkeit, Unbesonnenheit: savā neapduomībā viņš daudzkārt nepareizi rīkuojas. ai jel manu miļķa dabu, manu gudru neapduomu! BW. 5296.

Avots: ME II, 707

‡ neļuômans, = nestiprs, nedruošs Lasd. u. a. n. FBR. IX, 157: n. uz kajām; "neveikls" Grawendahl: tāds žļuogans, n. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 15

nuoduoma (unter nùoduõms): pārdesmit uolekšu kre̦klu drēbes un vadmalas, - tā bij tā nuôduõma ² ("?") ve̦cākiem. tuo jau gādāja, cik varēja (von der Aussteuer der Tochter) Frauenb.

Avots: EH II, 42

nuõma [auch Bl., Līn., nuôma Prl.] (li. núoma ), die Pacht, Miete, die Abgabe: visi kuoki nuomu deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. [nuomas nauda U., Pachtsumme, Steuer. Nach U. in Livl. nicht gebräuchlich. Zu nemt; vgl. Walde Wrtb.2 528 f., Mahlow AEO. 119, Meringer IF. XVIII, 239.]

Avots: ME II, 815

‡ nuomačât Behnen, zertrampeln: n. uogas. Refl. -tiês Frauenb., sich ohne Erfolg abmühen: es visu cēlienu nuomačājuos te vien uz panta (mīdīdams pantu labības šķūnī).

Avots: EH II, 65

‡ nùomadaruôt, mit Krapp färben (perfektiv): nuomadaruojusi dažus baltu dziju gabalus sarkanus Janš. Paipala 11.

Avots: EH II, 66

‡ nùomadzêt Auleja "nuonīkt"; sausumā sē̦ta labība nuomadzē vien.

Avots: EH II, 66

nùomaidît, tr., bestecken, bepfählen, mit Maien schmücken: celiņš uz klēti nuomaidīts eglītēm Austr.

Avots: ME II, 815

[nùomaidzît,

1) drückend abquälen:
n. kaķi Drosth.;

2) hier und da abzwicken:
n. maizi Bers.;

3) abstecken:
n. ziemā ceļu ar skujām Lis., N.-Peb.;

4) "nuolìekt": n. priekšautam malu Bauske.]

Avots: ME II, 815

nuomaigâ, im Schlaf Spr.

Avots: ME II, 815

‡ nùtomaigât Lüdern "ar maiglēm nuoraut".

Avots: EH II, 66

‡ nùomaikt, abreissen (?): nuomaice ādu (ruokām) Pas. III, 453 (aus Lettg.). jā tu ... nenuomaiksi ("maikt = maigt, spiest, raut") ādas ebenda.

Avots: EH II, 66

nùomaiņât, nùomainît, überstehen, zu Ende führen [?] Spr.

Avots: ME II, 815

[nùomainît, ersetzend ablösen (Wachen, Arbeiter): n. sargus, strādniekus. Refl. -tiês, sich ablösen: strādnieki, sargi nuomainījās.]

Avots: ME II, 815

nùomaisît, Refl. -tiês,

2): "šâ tâ, ne visai kārtīgi dzīvuot" Frauenb.: tâ viņa nuomaisās pa pasauli.

Avots: EH II, 66

[nùomaisît,

1) zum zweiten Mal aufpflügen:
n. zemi Warkl., Lis., PS.;

2) mischend od. rührend entfernen:
n. putas Bauske, Bers. - Refl. -tiês,

1) lange
maisīt: ilgi nuomaisījuos putras Bauske;

2) ohne Arbeit lebend andern hinderlich sein:
n. bez darba visu dienu.]

Avots: ME II, 815

nùomàitât: n. (nuokaut) cūku Sonnaxt.

Avots: EH II, 66

nùomàitât, tr., vernichten, umbringen: tūlīn astuoņas galvas bij nuomaitātas LP. V, 44. sieva pieteikuse, lai vīrs rauga kungu nuomaitāt LP. IV, 55.

Avots: ME II, 815

nùomakņât: eine schwere Arbeit mit Mühe vollenden Vank.

Avots: EH II, 66

nùomakņât, eine Arbeit auf sumpfigem Boden bewältigen Spr.

Avots: ME II, 815

[nùomaksa Wolm., C., PS. u. a.], nuõmaksa, die Abzahlung: nuomaksas dienu nuo dienas lielākas Purap. tai vasarā mēs bijām uz nuomaksu iepirkuši zemes gabalu A. XX, 307.

Avots: ME II, 815

[nùo˙maksams Dond., = nuo˙luokāms (s. nùoluocît 4).]

Avots: ME II, 815

nùomaksât: jam ... labi nuomaksāja, un jis atgāja uz sē̦tu ... bagāts Pas. V, 40.

Avots: EH II, 66

nùomaksât, tr., ab-, bezahlen: viņš visas pagasta maksas nuomaksāja A. XX, 266. tas ir par mani nabagu nuomaksājis grē̦ku parādu GL. Refl. -tiês, seine Zahlungen machen Spr.

Avots: ME II, 816

‡ nùomakšķerêt, mit der Angel fangen: n. ... divi līdakas Janš. Dzimtene V, 365.

Avots: EH II, 66

‡ nùomaļ ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Prl. n. FBR. Vl, 113, = nuõmaļi: paņēma n. nuoliktuo kuokli R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 14. liec kur n., lai nemaisās zem ruoku! Auleja.

Avots: EH II, 66

nuõmala,

1): vanags aizne̦s putnu kur nuomalā Seyershof.

Avots: EH II, 66

nuõmala, nuõmale, nuõmalis,

1) ein abgelegener Ort, Winkel
[nuomala U.]: es brāļiem viena māsa, neduos manis nuomalē (Var.: nuomalā) BW. 10453;

2) nuomalis [Siuxt, Mitau, Gr.-Memelshof, nuõmala U., Wohlf., nuõmale PS.], ein Schalbrett, die Schalkante, das von der Seite des Balkens abgesägte Brett
Nigr., Kand., Bers., Laud.: dedz, skaliņ, nuomalīti, kad es tevi dedzināju! BW. 26689;

3) nuomalīte, ein unbedeutendes Frauenzimmer
BW. 19774, 3.

Avots: ME II, 816

nùomàldinât,

1): dzērvi var n. Salis; ‡

2) "?": pus˙nakts nuomaldinava ar dziesmām Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 63; ‡

3) hin und her gehen machen:
n. guovis pa tukšām ganībām Meselau. mēs šuodien ne˙kā nee̦sam padarījuši; mūs tikai nuomaldināja Veļķi (bei Pebalg).

Avots: EH II, 66

nùomàldinât, tr., auf Irrwege bringen, auf Abwege führen Janš.

Avots: ME II, 816

nùomàldîtiês, ‡ Subst. acc. s. nùomaldījumuôs: atģidu savu n. PV., ich wurde meine Verirrung gewahr.

Avots: EH II, 66

nùomàldîtiês, vom Wege abkommen, auf Irrwege geraten, sich verirren: precībnieki sacīja, ka nuomaldījušies BW. III, 1, 17.

Avots: ME II, 816

nuõmale (unter nuõmala),

1): nuostājās viena pate nuomalē AP.;

2): auch AP., Dunika, Grob.; ‡

3) "ādas vē̦de̦ra daļa, kas paliek pāri sagriêžuot ādu gaŗās sluoksnēs pastalu taisīšanai" Siuxt: nuo nuomalēm taisīja pastalas bē̦rniem un ganiem.

Avots: EH II, 66

nuõmalẽjs, abgelegen: nuomalējā ielā A. XII, 92.

Avots: ME II, 816

nuõmalene, der Rand der Pasteln Naud.

Avots: ME II, 816

nuõmaļi: dzīvuot n. Sonnaxt.

Avots: EH II, 66

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene ² I, 38.]

Avots: ME II, 816

[nuomaliene, das Randgebiet: pagasta nuomaliene Bers.]

Avots: ME II, 816

nuõmaliẽtis, nuomalniẽks, der Bewohner eines entlegenen Ortes, der Bewohner eines Vorortes in der Stadt: nuomalieši istabā luocīt luoka valuodiņu BW. 14626. nuomaliešu bērniņš biju, atkal iešu nuomalē 22365. nuomalnieki sūdzas par nelabajām ielām pilsē̦tas nuomalēs Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 816

‡ nùomalīgs ² Sonnaxt, = nuõmaļš: n. gabals (laukā).

Avots: EH II, 66

[I nùomalinât "abrunden, eben machen" Bauske; "bekanten": n. dēli Bers.]

Avots: ME II, 816

[II nùomalinât "mahlend abglätten": n. dzirnu akmeni Warkl.]

Avots: ME II, 816

nuõmalis (unter nuõmala),

1): māsiņ mana, ruotaliņa, nuomalie nuove̦dama BW. 21618, 1 var. (aus Selb.);

2): auch Kaltenbr., Naud., Orellen, Pampeln, Ramkau, Salgaln, Sonnaxt, Tirs., Wessen: dedz, skaliņ, nuomalīti! BW. 18000. spuodru guntiņ[u] ... iededžu nuomalīša skaliņā 15030;

3): = nuõmaliẽtis: kādi ļaudis istabā: nuomalīši (Var.: nuomalieši, nuozarieši) istabā, luocīt luoka valuodiņu BW. 14626; ‡

4) Adv., = nuõmaļi (mit ùo ² ) Warkl.

Avots: EH II, 66

[nuômalis ² "ein kleiner Anbau" Irmelau; s. auch nuõmala.]

Avots: ME II, 816

‡ nuõmaļīte Schrunden n. FBR. XIII, 100 "?".

Avots: EH II, 66

[nùomalkuôt, ein Getränk abschmecken: es ar lielākuo baudu būtu nuomalkuojis pirmuos malkus Leijerk. I, 119, Bauske, Arrasch.]

Avots: ME II, 816

‡ nuomaļnieks

1) = nuõmaliẽtis Riga, (mit -ļn- ) Auleja;

2) "tas, kas nepiedalās, stāv malā" (mit -ļn- ) Auleja: tē̦vs māte pa˙priešku, tuoreiz (dann)
svāti, panāksni, tuoreiz visi nuomaļnieki.

Avots: EH II, 66

nuõmaļš: nuomaļa vieta, nuomaļas mājas Sonnaxt.

Avots: EH II, 66

nuõmaļš, nuõmals B. Vēstn., A. XII, 91, abgelegen: grāmata iespiežas vis˙nuomaļākā kaktiņā Plūd.

Avots: ME II, 816

‡ nùomalšât "vertrödeln" Grawendahl.

Avots: EH II, 66

nùomalšêt ("sajukt" (?) Bauske]: tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi nuomalšēja (Var.: sajukuši) BW. 25490 [aus Salis od. Allendorf; -šēja wohl für ein gesprochenes -šej, das in Salis vielleicht aus -šāja entstanden ist].

Avots: ME II, 816

[nùomal˜šuôt Grünh. "Verleumden" (?).]

Avots: ME II, 816

nùomal˜t: linus n. un izkulstīt FBR. XVI, 93. Refl. -tiês,

1): mahlend sich abquälen
Delle Neg. nieks 78; ‡

2) an od. in einer Maschine den Tod finden
Segew.

Avots: EH II, 66

nùomal˜t, tr., abmahlen: cilvē̦ks ar nuomaltajām kājām Vēr. I, 905; nuomaltākie dzejas priekšme̦ti, die abgedroschensten Motive der Poesie Vēr. II, 735. Refl. -tiês, sich abmahlen, sich mit dem Mahlen abquälen, mit dem zu Mahlenden fertig werden: melderis nuomalies visu maļamuo; sudmalas stāv Ahs.

Avots: ME II, 816

[nùomalžât "eine Zeitlang ohne Arbeit od. ohne Erfolg umherirren" Bers.]

Avots: ME II, 816

nùomalzîtiês: visu dienu n. (nuoslinkuot) bez darba Warkl. tē̦vs visu nakti nuomalˆzījās (slims, muocīdamies, staigādams, negulē̦dams) Saikava.

Avots: EH II, 66

[nùomalzîtiês Saul., eine Zeitlang ruhelos herumirren.]

Avots: ME II, 816

nuomaņa: jis ... likās bez ... nuomaņas uz zemes Pas. X, 273. kaķine ar nenuogaisināja savas nuomaņas (Geistesgegenwart) XIII, 56.

Avots: EH II, 66

nuomaņa Spr., das Bewusstsein, die Wahrnehmung: viešas nuomaņā dabas sakara raksturs Pūrs III, 92. [esiet nuomaņan in nuomuodan, seid nüchtern und wachet! Für. I, unter gadīgs.]

Avots: ME II, 816

‡ nùomanguôt wegbetteln: tu jau te mātei nuomanguosi visu Daugava 1933, S. 5.

Avots: EH II, 66

nùomanît: tuo (dziesmu) bērniņi nuomanīj[u]ši BW. 1016, 4 var. Refl. -tiês: n. gar malu Saikava.

Avots: EH II, 66

nuomanît [li. numanýti], tr., abmerken, bemerken, wahrnehmen; entnehmen: kāds puisis tuo nuomanījis Etn. III, 79. pie viņas bija nuomanāms, ka tā nelika viņas piktuma ne˙maz vē̦rā Kaudz. Refl. -tiês, sich schnell davonmachen Spr.: viņš žigli nuomanījās pruom.

Avots: ME II, 816

nùomañtuôt, tr., verhexen: pienu Tr. 479. lai dzīvuojuot nedabūtu kaunu, šīs kauna saites rauga nuomantuot JR. VI, 24.

Avots: ME II, 816

‡ nùomaracît, mit Mühe (eine gewisse Zeit) verbringen Saikava: gadu vien ar muokām nuomaracīja tur.

Avots: EH II, 66

nùomarguôt,

1): cieti n. cimdu ("=cieti nuoadīt") Prl.; ‡

3) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu n. (Var.: salasīt ) BW. 5869 var.; ‡

4) "?": margiem Rīga nuomarguota BW. 31775 var.; ‡

5) "?": caur margiem (saule) nuomarguoja BW. 31775 var.

Avots: EH II, 66

nùomarguôt, nùome̦rguôt, tr.,

1) zuwege bringen, fertigbringen:
pa dieniņu cimdu pāru kâ marguot nuomarguoju BW. 7276;

2) fein abregnen:
nuomarguojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 816

‡ nuomarinât Rutzau, = nùomirdinât 2.

Avots: EH II, 67

‡ nuomašīnêt Dunika, (Getreide resp. Milch) durch eine Maschine resp. einen Separator lassen: n. pienu.

Avots: EH II, 67

nùomaskuôt, tr., maskieren, verdecken: viņš nuomaskuo un nuoslēpj šuo vājību Stari III, 131.

Avots: ME II, 816

nùomašuôt Nabben, nùomatuôt Gold., [um Mitau, Stenden, Bers.], die Metze in der Mühle nehmen; [auch übertr.: Juris krietni nuomatuojis cukuru Kalleten; n. (heimlich, stehlend ein wenig nehmen) ēdienu Grünh., Kurs. u. a.]

Avots: ME II, 817

[nùomastît juôstu U. (unter mastît), einen Gurt fertig mastît.]

Avots: ME II, 817

[nùomatît (li. numatýti), merken, empfinden Bauske, Lautb.]

Avots: ME II, 817

[nuomaudnieks "stipendiarius" Elger Dictionar. 106.]

Avots: ME II, 817

nùomaujâtiês,

1) sich ablösen:
ādiņa nuoiet, nuomujājas, kādai rē̦tai sadzīstuot;

[2) sich abplagen:
n. visu dienu, bet ne˙kā nepadarīt C., Lis.;

3) sich beschmutzen:
nuomujājies bē̦rns Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 822

nuomauka,

1) (n. U. auch nuomauks), abgestreifter Balg:
nuomauku, pulverī sadedzinātu, duod guovīm, lai raganas tās neapbuŗ Naud. čūskas nuõmaûka ² [Salisb.] - tā āda, kuo čūska pa laikam me̦t, izmaukdamās nuo ve̦cā uzvalka LP. IV, 43;

2) nuomauka, das Hurenkind - (ein Schimpfwort)
L.

Avots: ME II, 817

‡ nuomaũkâtiês Dunika, = nùomaũkuôtiês.

Avots: EH II, 67

nuomaukna, Tannenrinde: egļu nuomauknas A. XI, 153.

Avots: ME II, 817

nùomauknuôt, die Rinde ablösen: egli.

Avots: ME II, 817

nùomaũkuôtiês, sich abbuhlen, sich abhuren: cits savā jaunumā nuomaukuojas un savu mantu izšķērž St.

Avots: ME II, 817

[nuomaukša, der abgestreifte Balg der Schlange Drobbusch.]

Avots: ME II, 817

nùomàukt,

1): n. bikses zemē Kaltenbr. n. mizu Ramkau; ‡

2) Perfektivform zu màukt 3, = nùorakt 1: tupeņi nuomaukti Jürgens 36 (ähnlich AP., KatrE.). Refl. -tiês: guovs nevar n. Iw.

Avots: EH II, 67

nùomàukt [li. numaũkti], tr., abstreifen, abziehen, abnehmen: cimdus, zeķes, kurpes, gre̦dze̦nu, zirgam apaušus. nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm! Etn. II, 31. Refl. -tiês, sich abstreifen, abziehen, sich befreien: nuomaucies zābakus! zirgs nuomaucies nuo iemauktiem Kand. Subst. nùomàucẽjs, wer abstreift, abzieht; nùomàukšana, das Abziehen; nùomàukums, das Abgestreifte, die Abstreifung: tuo darīja meitu grē̦ki par gre̦dze̦na nuostmaukumu (gew.: nuomaukumu) BW. 6272, 8.

Avots: ME II, 817

‡ nuomaũŗât Dunika, brüllen und zugleich mit den Hörnern zerstossend ebnen (vom Stier): bullis nuomauŗāja puopi.

Avots: EH II, 67

‡ nuomaũŗâtiês Dunika, = nùotraipîtiês: puišelis nuomauŗājies kâ vē̦rsē̦ns.

Avots: EH II, 67

nùomaũruôt Spr., = nùomaût(iês) III.

Avots: ME II, 817

I nùomaut: auch Rutzau. Refl. -tiês: auch Rutzau.

Avots: EH II, 67

I nùomaut [li. numáuti], für nuomaukt: tur nuomāvu zābaciņus BW. 19954; [abzäumen U.] Refl. -tiês, sich abstreifen, sich wegwenden: lai nuomaujas lielkunga dusmas nuo manis, kâ balts jē̦rs nuomaujas nuo mātes Etn. II, 168.

Avots: ME II, 817

II nùomaut, wegschwimmen, hinschwimmen Spr.

Avots: ME II, 817

III nùomaut, Refl. -tiês: tu kâ bullis nuômausies Tdz. 42724.

Avots: EH II, 67

III nùomaut Spr., nùomaûtiês, einen brüllenden Ton von sich geben: guotiņa žēlīgi nuomāvās U. b.

Avots: ME II, 817

nuõmazgas, Pl. t., das Abspülicht.

Avots: ME II, 817

nùomazgât: n. (= izmazgāt, apmazgāt) kre̦klus Fraueub. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(Dativ) abwaschen Franenb.: teicu, lai nuomazgājas kaklu un kājas.

Avots: EH II, 67

nùomazgât [li. numazgóti], tr., abwaschen, abbaden: es mutīti nuomazgāju te̦kuošā ūdenī BW. 13843. Refl. -tiês, sich abwaschen, sich abbaden: viņš nuomazgājās upē.

Avots: ME II, 817

‡ nuomazglât. (falsch für *nùomazgât? Vgl. li. nùmezgu, numègzti "fertig stricken"), fertig stricken (?): trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH II, 67

nùomazinât, ‡ Refl. -tiês, sich verkleinern; geringer (schwächer) werden Salis: vakarā paliek le̦ns un nuomazinājas vējš.

Avots: EH II, 67

nùomazinât [li. numãžinti], tr., verkleinern L.: žē̦lastību par daudz tad nuomazinātu Dünsb. nuomazināt parādu A. XX, 141.

Avots: ME II, 817

uôma Prl.,

1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo ² ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit uõ ) Arrasch, (mit ùo ² ) Erlaa, (mit uô ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;

2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;

3) die Stimmung, Laune
(mit uõ ) Schibbenhof, (mit uô ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").

Avots: ME IV, 419

uomaša U., uõmaža Erm., = uoma.

Avots: ME IV, 419

uômaši ² Ruj., Verständnis, Vernunft: tas jau runā kâ bez uomašiem.

Avots: ME IV, 419

‡ *paduoma, = paduõms 1: bij man labas uoša irkles, labas tē̦va paduomiņas BW. 30761, 2.

Avots: EH II, 129

pamatduõma, der Grundgedanke JR. VII, 32.

Avots: ME III, 66

pãrduomas*

1) die Überlegung, Reflexion, der Gedanke:
viņš nuogrima pārduomās Latv.;

2) die Gedanken eines Übermenschen, übermenschliche Gedanken
Vēr. I, 638.

Avots: ME III, 154

pusduõma,* der halbe Gedanke: tikai pusduomas duomājuši Stari II, 791.

Avots: ME III, 425

saduoma, Erfindung: tā mana saduoma Ar., Bauske.

Avots: ME III, 619

sajùoma, Verstand, Einsicht Smilt. n. U.

Avots: ME II, 642

sir̂dsduõmas* MWM. VIII, 27, die innersten, geheimsten Gedanken.

Avots: ME III, 844

suoma,

1): suomu es viņam (scil: vilkam) nuomaukša Janš. Mežv. ļ. I, 66. naudas s. (Var.: kule) mugurā BW. 30906, 3.

Avots: EH II, 610

suõma PS., Dond., Drosth., Ermes, Wolm., Jürg., Arrasch, Schujen, Bl., suôma Kr., Lis., Saikava, Prl., Gr. - Buschhof, (mit uô ² Bauske,

1) suoms Glück, der Ranzen, Bettelsack, Balg, Schlauch
U.: ceļa suoma (Notk. mit uô) A. XXI, 701, mednieku suoma VPr. II, 841. medību suomas A. XX, 858. viņa izvilka tuo galvu nuo sava suoma Glück Judith 13, 15. kuo tu duomā savā suomā (worüber sinnst du nach)? Etn. IV, 41. gluma suoma, die Schlange Br. 411;

2) ein Musikinstrument:
ar kuoklēm un suomām un stabulēm Lapsa - Kūm. 284; bei Elv., Manz. und Glück suomas stabule, der Dudelsack;

3) suomas luops, die Ziege:
jūdz zemē suomas luopu! BW. 20791; 25872, 5;

4) eine dicke, klotzige Person
U.: velcies, suoma, istabā! Etn. IV, 152. Doch wohl aus aruss. сумà "Beutel, Tasche, Bettelsack".

Avots: ME III, 1138

šuoma U., šuoms L., U., = suoma 1, Ranzen, Schlauch; re̦sna šuoma St. "dicker, vierschrötiger Mensch, wie ein Klotz".

Avots: ME IV, 112

suomainis,* ein Beuteltier Dr., Konv. ² 2109.

Avots: ME III, 1138

suomaîns, beutelig Wid.

Avots: ME III, 1138

suomakšas: auch Lng. (unter sakas).

Avots: EH II, 610

suomakšas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākšas Wid., suomakstavas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākstava Wid., suomastaukla Zirsten, Kurmene, Bers., (mit uô) PS., Notk., Drosth., Golg., Lis., Kokn., Neugut, suômastaũkle Drosth., suomasta aukla U., Linden n. Mag. XlV, 1, 161, suomasaukla (?) um Wenden, suomastauks Spr., suomasteve Lubn., (mit uô ) Saikava, suomastevis Selb., (mit uô ) Saikava, Spr., suômastuvis Warkl., suôme̦stáukla PS., suôme̦kls Lubn., suome̦slauki Wid., suome̦stava Wid., (mit uô ) Jürg., (mit uõ ) Karls., suome̦stavas L., U., suome̦sts Wid., suome̦sti L., U., suomauksti Wid. (so wahrscheinlich auch für semauksti U. zu lesen), suomastauka Fehsen, suomaukstavs Selsau, suomausti Rundel, suomaustaukla Rundel, suômustàuka Fehteln, Odensee, sùomustàukla ² Los., suomustauks Gr. - Sessau, sùomustavs ² Lös., = same̦stava, dzeņaukste, die Kummetschnur: suomastauklu savilkt Purapuķe 37. Zu suo-. megzt (und mest?).

Avots: ME III, 1138

suômalis ² der Klebitz N. - Bartau: suomali gan cēlās gaisā, gan laidās... lejup, kliegdami...: ķivit, ķivit Janš. Bandavā II, 290. Wohl zu sē̦malis.

Avots: ME III, 1138

suomasta aukla (unter suomakšas): auch Kurmene.

Avots: EH II, 610

suomastaukla (unter suomakšas): auch (mit uô ) AP.

Avots: EH II, 610

suomasteve (unter suomakšas): auch (mit uô ) Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 610

‡ suômaũkstevis Ramkau, = suomakšas.

Avots: EH II, 610

suomaustaukla (unter suomakšas): auch (mit uô ) AP.

Avots: EH II, 610

suômazgas: auch AP. (nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Erlaa, Fehteln (in F. nach einem andern Gewährsmann mit ùo ² ), Fest., Heidenfeld, KatrE., Lasd., Linden in Kurl, Linden in Livl., Lubn., Meselau, N.-Peb,(in N.-Peb. nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Pilda, Ramkau, Skaista, Wallhof, (mit uõ ) C. (aber nach RKr. XV, 95 mit uô !), Weissensee, (mit ùo ² ) Marzen, (mit uo ) Schwanb., Sessw.; suomazgu sile BW. 20120, 1 (aus Eversmuiža). In AP. suomazgas "Speisereste als Viehfutter" neben samazgas "Spülicht".

Avots: EH II, 610, 611

suômazgas Golg., Warkl., Jürg., Drosth., Serbigal, Saikava, Prl., Kreuzb., (mit ùo ² ) Odensee, Los., Eversmuiža, (mit uô ² ) Bauske, suomazgas L., Wid., Stockm., Zalmuiža, suômuzgas Lis., demin. suomazdzeņas Zb. XVl, 145, = samazgas, Spülicht: mēs dzirdām guovis... ar suômazgām Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. suomazgu katlu Vīt. 5.

Avots: ME III, 1138

stuomaklis, ‡

2) stuomaklis A.-Schwanb. "kas nevar ne˙kur uz priekšu aizstumties, tikai stuomās".

Avots: EH II, 598

stuomaklis Wid., Bers., ein Stammler, Stotteter; "kas stuomās (valuodā, gaitā)" Kreuzb. (mit uô ), Salis (mit uô ² ).

Avots: ME III, 1111

stuomas:* sirds tam svīda grūtās stuomās Dünsb. Krista gājiens II, 176.

Avots: EH II, 598

stuomas,* das Zōgern: tas bez stuomām pārdevās Treum. Sap. un sm. 28.

Avots: ME III, 1111

žuoma, abgestreifte Haut oder Schale U., žuõma Lemsal, "žuomis" Lemsal, ein abgestreifter Schlangenbalg: čūskas žuoma, vēža žuoma Wellig. n. U. čūska, kad iet, atstāj žuomas Lancmanis. Vgl. šuoms "ein in einem Stück abgestreifter Balg" L. und suoms II.

Avots: ME IV, 839

ãbecisks, elementarisch: duomas pārlieku ābeciskas Vēr. II, 486.

Avots: ME I, 234

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. ¹

Avots: ME I, 236

agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.

Avots: ME I, 11

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22

*àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38

àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 40

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55

‡ àiztīņât, zuwickeln, verhüllen, verdecken: seja bija aiztīņāta ar... lakatu Veselis Netic. Toma mīlestība 159.

Avots: EH I, 58

àiztusnīt Duomas III, 433 oder (in Drostenhof) àiztušņât, (stöhnend) langsam weggehen.

Avots: ME I, 57

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

àizzuobe, der Raum hinter einem Zahn oder zwischen den Zähnen: ar mēli aizzuobes tīrīdams Duomas I, 684.

Avots: ME I, 61

akate, akata, s. akacis. me̦lna purva akata Duomas III, 1234.

Avots: ME I, 62

‡ àlguôtnis, ein Lohnarbeiter: pret kungu . . . alguotņiem Veselis Netic. Toma mīlest. 35.

Avots: EH I, 67

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77

apbučuôt, tr., beküssen: visu pasauli viņš apbučuojis Duomas II, 1029.

Avots: ME I, 78

apčabinât, tr., raschelnd beträufeln: un (lietus) lapas apčabina Duomas II, 648.

Avots: ME I, 80

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

‡ I apdunêt Bers., Spr., = ‡ apducêt: nuo sprādziena apdunēja visa nuomale.

Avots: EH I, 78

‡ apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apgrût, apgŗût [li. apgriúti], intr., umfallen, zerfallen: sen Ruomas arēna ir apgruvusi JR. V, 101.

Avots: ME I, 88

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

‡ apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].

Avots: ME I, 99

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

applêst [li. apiplė´šti], tr., ringsum abreissen: luoksni. kam... visas ausis applēsis Duomas I, 681.

Avots: ME I, 111

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112

‡ apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.

Avots: EH I, 108

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242

ârdràudze, die ausserhalb (ârā) der Gemeinde befindliche Gemeinde, die fremde Gemeinde, fremdes Kirchspiel: ārdraudzē iepirkt mājas MWM. III, 833; ārdraudzes mežā Duomas II, 708.

Avots: ME I, 241

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

ârpràtîgs, wahnsinnig, unvernüftig: ārprātīgs cilvē̦ks; ārprātīgas duomas.

Avots: ME I, 243

ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.

Avots: EH I, 131

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atbaĩdîgs, ab-, zurückschreckend: atbaidīgas duomas Pūrs I, 35.

Avots: ME I, 150

atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.

Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 157

atgāztēm staigāt, mit gehobenem (ein wenig zurückgebogenem) Haupt einhergehen Duomas IV, 365.

Avots: ME I, 159

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

‡ atkre̦kuõjumi, = ‡ atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150

atļuvis, -uša, seitwärts zurückgebogen: pīne bij... atļuvuse nuo... uzkre̦kla A. Up. Duomas 901; [ herabhangend: baruoklim miesa atļuvusi AP., Widdrisch, Frauenburg].

Avots: ME I, 175

‡ atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 155

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.

Avots: ME I, 179

‡ atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.

Avots: EH I, 157

atrakstît tr.,

1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;

2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.

Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen

Avots: ME I, 184

atriêbîgs, rachsüchtig: atriebīgas duomas; atriebīga sirds. lai skrien ratā šis atriebīgais tēviņš Seib.

Avots: ME I, 186

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atšalkas, das Wiederschallen: mežs trīc... vaidu atšalkās Plūd. Duomas I, 283.

Kļūdu labojums:
Wiederschelen = Widerschalen

Avots: ME I, 200

atskribu, ein onomatopoetisches Adv.: skribu, skrabu, vāvere atskribu le̦c Biel. R. 63.

Avots: ME I, 192

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194

atsuluôt, eine Flüssigkeit absondern: atsuluojušuo de̦gunu Duomas I, 679.

Avots: ME I, 199

aûgšlēciņu, aûgšle̦cām, augšlecēm Dr., aûgšle̦cu le̦cām, augšlē̦cu Duomas I, 155, hochspringend, in hohen Sprüngen, schnell, flink: augšlēciņu palēcuos Naud.; vīrs augšle̦cu le̦cām steidzās uz māju LP. VII, 72; augšlecēm vien pretī skrien Dr.

Avots: ME I, 219

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla ² KatrE., = omastaukla">suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 ² u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 ^4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233

bālē̦ns,

1); auch (mit à ) Ramkau, (bàlẽniņš) AP.: man bālēniņu pietīk, kuo suomazgās likt AP.

Avots: EH I, 208

bal˜gans: auch Ramkau, Siuxt, (mit àl ² ) Linden: balgana labība Ramkau. balganas suomazgas Linden.

Avots: EH I, 200

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261

‡ *bal˜tkažuoks, ein weisser (aus weissem Schafsfell angefertigter?) Pelz: apvilka nuoskre̦tušuo baltkažuociņu Veselis Netic. Toma mīlest. 116.

Avots: EH I, 202

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bam̃ba,

1): uogas tâ kâ bambas, duoma, vai pušu plīsīs AP. guovis piedzērēs kâ bambas ebenda; ‡

3) der Nabel
Rutzau (mit am̂ ² ); der Intonation wegen in der Bed. 3 wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 203

bankš, ein onomatopoethisches Wort zur Bezeichnung des dumpfen Geräusches beim Fall eines schweren Genstandes: nuokrīt ābuols dārzā - bankš Austriņ.

Avots: ME I, 263

barkš [li. barkš], ein onomatopoetisches Wort zur Bezeichnung des Gepolters: burkš, barkš, iebrauc rati sē̦tā R. A.

Avots: ME I, 264

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266

baũkš, baũks Smilt., onomatopoetisches Schallwort vom Schlagen, Fallen [Vgl. būkšêt "dumpf schallen", r. dial. бу́кать "laut schlagen, klatschen, knallen", čech. boukati "brüllen", kymr. bugad "mugitus", gr. βυχάνη "Trompete" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 97 und 99.]

Avots: ME I, 267

bažîgs, ängstlich, bekümmert, kummervoll: zemnieki ir ļuoti bažīgi, ka tik nenuoietu ziemas ceļš; bažīgas (kummervoll) duomas, rūpes; bažīgs prāts, ängstlicher Sinn, N. L., ST., U. Zweifelmut, Zweifel; bažīgi iesaukties, ängstlich aufschreien JR. IV, 70.

Avots: ME I, 269, 270

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

‡ bê̦gulĩba,* das Flüchtlingsein Veselis Netic. Toma mīlestība 46.

Avots: EH I, 216

bekste RKr. XV, 107, Schwnbg., ein altes stumpfes Messer oder Beil. be̦ku und biku, eine onomatopoetische Interj. ("mekernd"): apēda Anniņa auniņa gaļu; auniņš gāja biku be̦ku pa Anniņas vēderiņu BW. 19191.

Avots: ME I, 278

‡ bezduõmîgs,* gedankenlos Veselis Netic. Toma mīlest. 109.

Avots: EH I, 214

bezguodnieks Duomas II, 775, ein Schamloser.

Avots: ME I, 284

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. ¹ 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis ² Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. ² 489 f.]

Avots: ME I, 295

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. ² 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298

blãc, bla˙dāks, [bļa˙dāks U.], bla˙daũks, bla˙dāc Widdrisch, onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung des Fallens eines Gegenstandes, namentlich ins Wasser:2 šī blāc gar zemi LP. VII, 1061. atvarā viņš ievēlās kâ bla˙dāks Stari II, 114.

Avots: ME I, 310, 311

blakš, blākš, onomatopoethisches Schallwort: uola nuokrita blakš nuo galda, ūdens gāzās blākš pār dambi; vgl. blīkš.

Avots: ME I, 308

blāmā "?": vienā blāmā, in einemfort, fortwärend AP. [Wohl zu li. bloma "полоса земля" resp. blomas "слой, пласт, кусок".]

Avots: ME I, 311

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320

blîdinât ² , [dick werden lassen, auffüttern]: tam vis sieciņu nav, kuo zirgus blīdināt Duomas IV, 236. [Vgl. blîst.]

Avots: ME I, 315

bliêst, -žu, -du od. -zu und bliêstiês, dick werden, schwellen, aufdunsen; dick tun, sich brüsten, sich aufblähen, um sich desto mehr anstrengen zu können L., St., U.: varde sāk bliest un kurkt J. Allunan. Auch transitiv: bagātība,kas krājas spīķeŗuos un magaziņas bliež (lässt anschwellen) Duomas III, 942. [Vgl. blīst.]

Avots: ME I, 317

blĩkš, blĩks, ein onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung eines mit einem Lärm verbundenen Schlages, Falles, Flintenschusses: blīks! drāžu (pīlēm ar bisi) virsū A. XX, 722. blīkš, blākš! vējš airauj smagās piedarba durvis JR. IV, 70.

Avots: ME I, 316

‡ bļor̃rat Salis, schwatzen, plappern (verächtlich): bļorra bež apduoma, kad tiek kuopā.

Avots: EH I, 234

brazdu, brāzdu, brāzdu - brāzdumis Gr. - Sess., Interj. (bràzd): brizdu brazdu, mit Holter Gepolter. brizdu brazdu iet, im Gehen alles über einen Haufen werfen St. brizdu brazdu aizbrauca kalnā Duomas IV, 455. es tā piena strē̦busise brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581.

Avots: ME I, 327

briêdêt, - ēju, fact. von briest,

1) zur Reife bringen, reifen:
saule druvu, ābuolus, labību briedē. Fig.: viņš patlaban briedēja kāzu lietā cietu nuoduomu Aps. laiks, kas augļus, duomas briedē Plūd. Uz s. tāli 12;

2) die Gerste zum Bierbrauen quellen lassen
Spr.

Avots: ME I, 336

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brīnas, die Verwunderung, das Erstaunen: ar brīnām ļaudis raugās svešniekā Duomas I, 538. [Wohl ein vom Autor gebildetes Wort.]

Avots: ME I, 334

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. ^1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 ³ budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345

*būksnis oder *būksne"?": šuo kuoka būksni (gemeint ist damit ein Holzfuss) Sudr. E. Duomas II, 136.

Avots: ME I, 358

buksnît, - īju Lub., Fest., Stelp., auch bukstêt, bukstīt Ermes, [Trik.,] L., tr., Püffe geben, stossen, stochern: un nu māte puisē̦nu buksnī un dauza Aps. IV, 37. viņš raustīja un buksnīja zirgu. skuolas biedri šuo brīžam bukstīja Neik. paziņu buksnīts Duomas III, 654. Refl. - tiês, sich stossen, Püffe geben AP.

Avots: ME I, 347

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pamāte bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352

burenieks,

1) das Segelschiff
Latv., Duomas III, 485;

[2) einer, der Segel anfertigt
Wid.].

Avots: ME I, 353

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

čalinât, schwatzen, plaudern: savas bē̦rna duomas tev ausīs čalina MWM. III, 39. pēc pirmā prieka stulbuma sāk čalināt un smiet Druva I, 206.

Avots: ME I, 402

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine; ‡

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223); ‡

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288

celˆmene,

1) ein gelber Pilz, der auf modernden Baumstümpfen wächst;

2) Schwefelkopf (hebeloma punctatum,
auch armillaria mellea od. hypholoma fasciculare) RKr. II, 65;

3) plantago maior Buschhof, Neu - Bergfried, Ruhental, Schwand.

Avots: ME I, 369

‡ cere,

1) die Hoffnung
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: viņam liela c. uz kaut kuo Ar. ne˙kāda c., gar keine Hoffnung BielU.;

2) "oma">ieduoma": sastindzis se̦nu se̦nā cerē un ilgās Austriņš Nopūtas vējā 21. Vgl. ceres (unter ce̦ras).

Avots: EH I, 266

[cieša Wid.], ciešas, das Leiden: cik puosta, nelaimes un ciešu radīt Duomas I, 117.

Avots: ME I, 395

čĩginât, ertönen machen: ņem miruoņkaulu kuokli lē̦ni čīgināt Duomas I, 744; [zu čĩgât].

Avots: ME I, 415

cìrcenis, [circē̦ns Manz. Lettus], circis BW. 2720, das Heimchen, die Grille: circenis dzied, čakst, čirkst aizkrāsnē. viņa parādam ne circenis nedziedās pakaļ. ieskrēja kâ circenis pe̦lnuos. circeņa nauda "einige Schillinge, so die Verlobten, ich weiss nicht wem, hinwerfen" L., St., U. circeņus skaitīt, = gražuojuoties kaktā līst Mar. n. RKr. XV, 109. [Etweder nebst li. kirklỹs "das Heimchen" zu cirkstêt "zirpen", li. kir̃kti, "schreien, kreischen", oder eine unmittelbare onomatopoetische Bildung, wie z. B. d. dial. Zirke, Zirse, Zirpe dass. bei Falk - Torp 971.]

Avots: ME I, 385

circinât, zirpen: circenis ... circināja uz krāsns Veseils Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH I, 272

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

‡ čoza(s) Lemsal "= ‡ oma">čoma(s)".

Avots: EH I, 293

‡ čoza(s) Lemsal "= ‡ oma">čoma(s)".

Avots: EH I, 293

čula, = čaula, die Schale, Hülse, Kruste: puosts, klāts asiņainām čulām Duomas I, 971.

Avots: ME I, 419

čūsliens, čūskliena Duomas IV, 127, ein schlangenreicher Ort Poruk.

Avots: ME I, 426

I čužinât, flüstern Nurmhusen, W. - Livl. n. U.; [ einwiegen A. - Schwanb. Refl. -tiês, trödeln, zögern, saumselig sein [vgl. čubinâties]: tik tāda čužiņa dižā vedēja; tur vien čužinās gar savu priekšu BW. 16331, 1. kuo tā māte vēl pa ķēķi čužinājas Duomas IV, 236. čužinies labi ilgi, kamē̦r visas durvis izlauztas LP. I, 141.

Avots: ME I, 424

dar̂binât, beschäftigen: ve̦lns darbina cilvē̦ku dvēseles grūtiem darbiem LP. VII, 31. šādi priekšme̦ti nebij darbinājuši viņa duomas.

Kļūdu labojums:
grūtiem = smagiem

Avots: ME I, 439

dãrde, dārds Duomas I, 971, das Gepolter: ratu dārde Alm.

Avots: ME I, 447

II deideris [Roop, ein magerer, abgezehrter Mensch]: bet vīra nuo viņa tik˙pat nebūs, - ir tāds sauss deideris, rausta valuodu Švābe Duomas III, 201.

Avots: ME I, 453

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457

devẽjs, dial. de̦vājs, der Geber: būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa. darba, paduoma devējs. maizes devējs, der Brotgeber, oft zur Bezeichnung des Freiers: iešu pie sava arājiņa, pie maizītes de̦vājiņa BW. 10496. Sprw.: duots devējam atduodas. ņēmējs ne˙kad nebūs devējs.

Avots: ME I, 459, 460

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

dĩdîtava ,* die Dressieranstalt: pārvē̦rzdami mācīšanās iestādi par pilnīgu dīdītavu Duomas I, 269.

Avots: ME I, 477

dima, die Dröhnung, das Dröhnen L.: tad tikai sākas zieduoņa dima Rainis. ausīs dunē drūmīga dima Duomas I, 134. duobja dima Druva II, 394. [Zu dimt.]

Avots: ME I, 467

‡ dižindriķis Dünsb. Trīs romant. gadīj. 66, = gaŗpẽteris.

Avots: EH I, 324

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

I duoms (namentlich hochle.), = duoma, der Gedanke, häufiger der Plur., wie wohl auch dieser im Ganzen selten (st. duomas): tukši, puisi, tavi duomi (gew. tavas duomas) BW. 6413. tukšs, puisīt', tavs duomīns 12399 [aus Schujen]. pēc mana duoma, meiner Meinung nach Stelp. nuo mitēšanās nav ne duoms Vīt. 14. S. auch unter duoma.

Avots: ME I, 534

dùoša ^2, = dūša: tukšā duošā dzert, auf nüchternen Magen trinken Lasd. [Wenn alt, wohl aus dem Altrussischen ; zum uo vgl. duoma.]

Avots: ME I, 535

draņ̃ķêt, -ēju,

1) tr., mit Spülicht
(draņķis) tränken, füttern: guovis tapa draņķē̦tas cauru gadu LA.; in Dond. "füttern"(vom Vieh) überhaupt;

2) intr., auch draņķuôt Spr., regnen und schneien zugleich, schlacken:
laiks taisās uz draņķēšanu Blaum. pēdējās dienās bij lijis un draņķuojis Duomas II, 27. Refl. -tiês, sich beschmutzen: neiešu vis vairs jūsu dēļ draņķēties MWM. X, 675.

Avots: ME I, 489, 490

drĩzinât, auch drīžināt BW. 31744, 2,

1) geschwind machen, anspornen, ansputen:
iznes manu bē̦rza rīksti kumeliņu drīzināt BW. 1355. tautas mani drīzināja, drīz sajūdza kumeliņus 16904. dzied meitenes, dziesmās darbu drīzinuot Duomas II, 1432;

2) intr.: meitas drīzi drīzināja BW. 332.

Avots: ME I, 501

drũms, finster, trübe, melancholisch, betrübt, traurig: tavs drūmais raksturs atspuoguļājas arī tavuos skatuos Purap. duomas par nāvi nebija ne˙kādas drūmās Pūrs I, 102, meži drūmi šņāc SDP. VI, 94, [Vgl. drūsma 1. druvēties. sowie li. drumstùs "trübe".]

Avots: ME I, 506

drũsmêtiês Kand., = drūzmēties, sich drängen: duomas drūsmēties drūsmējas pa galvu Pav.

Avots: ME I, 507

dũguôt [Schujen, Daiben, (eine Melodie) summen; kollern]: kâ zilai dūjai dūguojuot Duomas III, 472; [dùguôt ² Meiran "rūkt kâ vabule". viņam nav ne+kāda darba, viņš tikai dūguo Ruhental.]

Avots: ME I, 524

dūņēde, ein Fisch Duomas IV. 115.

Avots: ME I, 529

II duprs "? ": iejūdz man, bāleliņ, re̦snu, dupru kumeliņu! BW. 16161, 1 var. dupruo žuburaku Duomas III, 326. [Wohl zur Wurzel von dupuris.]

Avots: ME I, 518

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520