Paplašinātā meklēšana

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6

àizpagãjis, vorhergegangen: rija jau aizpagājušuo rudeni aizgāja ar uguni A. XIII, 2, 223.

Kļūdu labojums:
vorhergegangen = vorhergangen, vorvorig

Avots: ME I, 43

‡ àizpagājušgad Linden, im vorvergangenen (vorvorigen) Jahre.

Avots: EH I, 41

‡ àizpagājušnedēļ Linden, in der vorvergangenen Woche.

Avots: EH I, 41

‡ apagaļ Salis, = apagaļš.

Avots: EH I, 70

apagaļš, Adv. zurück: nācis apagaļš uz namu Wolm. n. Endz. Pr. I, 120; apagaļus BW. 31991, 1: es kaŗā aiziedams apagaļus skatījuos.

Avots: ME I, 72

‡ ârpagastnieks, = ârnuõvadnieks.

Avots: EH I, 195

ârpagasts: 6182 zu ersetzen durch 6182, 2 var.

Avots: EH I, 195

ârpagasts, eine Gemeinde ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, die fremde Gemeinde: ārpagasta zagļu ļaudis BW. 6182; ārpagasta skuola. ārpagastnieks, einer, der nicht zu der Gemeinde des Redenden gehört, der Auwärtige.

Avots: ME I, 243

bezpagātnes ļaudis, Menschen, die keine nennenswerte Vergangenheit haben Rīg. Av.

Avots: ME I, 285

citpagastnieks, ein Mann aus einer anderen Gemeinde.

Avots: ME I, 389

‡ *Jāpags, *Jāpaks, Jakob: dat. s. Jāpagam BW. 33070, Demin. Jāpadziņš 33063 var.; 33069 var., Jāpaciņš 33070.

Avots: EH I, 561

nepa˙galam, auf keine Weise, gar nicht: bet zuobins tik smags, tik smags - nepa˙galam cilāt LP. IV, 27.

Avots: ME II, 726

‡ nepagar̂ds, ein wenig unschmackhaft Auleja.

Avots: EH II, 17

‡ nepagudrs, nicht gerade klug Auleja.

Avots: EH II, 17

‡ uotrpagastā (loc. s.) Tdz. 46149, in einem andern pagasts 3.

Avots: EH II, 745

pag, paga, aus pagàidi! halt! wartel pag tu man! Dok. A. paga

(Var.: pagaid), sila vāverīte! tuo es tev nepieduošu

BW. 30597.

Avots: ME III, 25

‡ pagabali, Streuländer Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 131

‡ pagabani, kleine Heuschober Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 131

‡ paga˙ču Pas. VIII, 81, = pag(a)! Zum -ču vgl. duo˙ču, nã˙ču!

Avots: EH II, 131

‡ pagada Rutzau, gutes Wetter. Zunächst wohl aus li. pagadà.

Avots: EH II, 131

pagãdât, tr., besorgen: me̦du, vakariņas. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. Refl. -tiês, sich besorgen.

Avots: ME III, 28

pagadi, die Witterung [Kurl. n. U.]: kas gan var būt gruozīgāks un nepastāvīgāks par klīmatu un laiku (pagadiem)? A. XV, 67. [Beruht wohl auf r. погóда dass.]

Avots: ME III, 25

‡ pagadît (slav. pogoditi),

1) sich zufällig treffen (resp. geschehen) machen (lassen):
ve̦lns viņai pagadīja ceļā šuo Krastu Jauns. J. u. v. 361 (ähnlich; Raksti III, 29). un kad mēs izce̦ltu? - var jau dieviņš p. B. gr. ³ 106;

2) zufällig antreffen
Nerft: pagadīju lielu kuoku, svešu cilvē̦ku;

3) "laimēties" Heidenfeld.

Avots: EH II, 131

pagadîtiês, sich zufällig treffen: aktieŗi nuostājas kâ pagadās Vēr. II, 876.

Avots: ME III, 25

pagai! für pagàidi, pag, paga, warte! Seib.

Avots: ME III, 25

‡ pagai˙ču Pas. VIII, 20, = paga˙ču.

Avots: EH II, 131

pagaida,

1): aizduot naudu uz pagaidām - auch Schwitten.

Avots: EH II, 131

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

pagàidît, tr., ein wenig warten: pagaidi, kamē̦r es atnākšu! lika drusku (drusciņ) pagaidīt, nichts davon, daraus wird nichfs. gaidi, gaidi, tu, tautieti, kâ gaidījis, vēl pagaidi! BW. 7621. Refl. - tiês, ein wenig warten: pagaidies, vīra māte, kad es sākšu gruozīties! BW. 23375, 4; 23218. [pagaidies še pie vārtiem! Pas. III, 229.]

Avots: ME III, 26

pagaids (unter pagaida),

1): iedeva uz pagaidiem (= procentiem) auzu pūru da rudiņam Kaltenbr.;

3): auch Lng. (unter gaidīt).

Avots: EH II, 131

‡ pagailes schwitten "= pagaiļi": uzmest pagailes.

Avots: EH II, 131

‡ pagailêtiês, eine Weile glimmen: lai uogles (uoglis Erlaa) vēl pagailējas (pagailas Erlaa)! citādi būs tvans Linden in Kurl., Vank.

Avots: EH II, 131

[pagaĩlis AP., pagaiļi, fein gespaltenes Holz, das man nach dem Ausbrennen der gröberen Holzscheite im Backofen noch zum Schluss brennen lässt, damit der Boden des Ofens gleichmässig erwärmt werde Peb.: pameklē pagailim sausāku malku un skaidas! AP. jāme̦t bez pārtraukuma pagaiļi virsū; pirts nedrīkst atdzisināt Jaunie mērn. laiki I, 149. Zu gaîlêt?]

Avots: ME III, 26

[pagainît, pagaiņât (li. pagainioti),

1) eine Weile od. wiederholt abwehren:
pagainīt mušas Behnen. pagaiņāt suni nuo bē̦rna;

2) eine Weile hin- und hertreiben:
pagaiņāt luopus pa ganībām Kreuzb.]

Avots: ME III, 26

‡ pagaîsêt ² Ramkau, verlieren: p. naudu.

Avots: EH II, 131

pagaisinât: auch Pas. VII, 330 (aus Višķi), (mit àI ² ) Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 131

[pagaisinât, verlieren Rositten (n. Pas. I; 358): bīstas pagaisināt labu tirdzību L. W. 1921, № 45, 22.]

Avots: ME III, 26

pagaîsma ² (so zu lesen statt pagàisma ME. III, 26): auch A.-Autz, Schwitten, Diet.

Avots: EH II, 131

pagàisma Ahs. n. RKr. XVII, 44, pagàisme, die Dämmerung, die Zeit kurz vor dem Sonnenaufgang Naud.

Avots: ME III, 26

‡ pagàiss ² Oknist, = pagàišs.

Avots: EH II, 131

[pagàišs LKVv., etwas hell.]

Avots: ME III, 26

pagàist: auch Kaltenbr., Saikava: pagaisa (= nuoklīda) adata lāpījuot Warkl. par pagaisušuo ve̦ctē̦vu Pas. IX, 80. pagaisa (= aiztecēja) stundas Jaun. Ziņas 1938, № 222. vasaras saldums nuo zālītes bija pagaisis Sudrabkalns V. b. 1. 116; teilweise verloren gehen Auleja, Oknist (neben izgaist, vollständig verloren gehen): kad dzīvā pie lielceļa, daudz kas pagaist Auleja. auzas cieš[i] pagaisa piekalnītē; taidas re̦tas! ebenda. visi sadēstītie kāpusti neizaug: daudz pagaist ebenda.

Avots: EH II, 131

pagàist [li. pagaĩšti "verenden"], intr., verschwinden, verloren gehen [Römershof]: man pazuda (Var.: pagaisa) raibuliņa miglainā rītiņā BW. 5037.

Avots: ME III, 26

pagãjĩba* die Vergänglichkeit.

Avots: ME III, 28

‡ pagãjiens, ein nicht sehr weiter (nicht sehr anstrengender) Gang: ... tālums bija viņai ... tikai labs p. Janš. Bandavā I, 129.

Avots: EH II, 133

pagãjîgs,* eitel, vergänglich: pagājīgs ir daiļums LA.

Avots: ME III, 28

pa˙galam

1): auch Rojen n. FBR. XIII, 80, Salis; kad dzija p. nestipra, tā nede̦r adīšanai Frauenb. stadalas vārti p. vaļā Upītis Pirmā nakts 7;

2): tis p. ("zudis") Oknist (hier nur in dieser Bed˙!); ‡

4) "?": es tuo savu vainadziņu p. darināju; vai sirsniņa paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu? BW. 27338.

Avots: EH II, 131

pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:

1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;

2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;

3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!

Avots: ME III, 26

pagalde: ja viena partija kāršu spēlē nedabū stiķa, tad tā ir kritusi "pagaldē" Wessen.

Avots: EH II, 132

pagalde, pagalˆds, der Raum unter dem Tisch: pabenke un pagalde piekŗautas izdze̦rtām pudelēm Sudr. E. izslaucīja pagaldu tīru LP. VII, 280. kuo tie mūsu cāļi lasa, pa pagaldi (Var.: pagaldē, pagaldā, pa pagaldu, pagaldēm) staigādami? BW. 20880. Am gebräuchlichsten der Lok. pagalˆdê, pagaldâ, auch pagaldî 1499fi, unter dem Tisch, pagaldês, unter den Tischen. kājas likt savā pagaldē, seine eigene Wirtschaft anfangen: ēd, kamē̦r pie ve̦cākiem! diezin, kâ ies, kad liksi kājas savā pagaldē Etn. II, 188. meklē savu grāmatu pagaldēs un pagultes LA.

Avots: ME III, 26

‡ pagalˆdis Skaista n. FBR. XV, 40, = pagalde.

Avots: EH II, 132

pagaldît: pagalˆdīt zirņu Warkl.

Avots: EH II, 132

[pagaldît, eine Weile schälen: p. pupas, riekstus Warkl.]

Avots: ME III, 26

pagalˆds (unter pagalde): pa pagaldu pagaldēm BW. 20880 var.

Avots: EH II, 132

pagale,

1): kâ p. sprakšķē̦dama BW. 9807. vēl viena p. pę̄rnās malkas 25969;

2): slinks kâ p. Wessen. grē̦ku p., ein Ungläubiger
Kand.; "me̦lns grauds" Mar.: mieži jāsēj jaunā mēnesī, tad neaug pagales.

Avots: EH II, 132

pagale, [bei Manz. auch dat. pl. pagaļiems] (vgl. li. pagalỹs "Holzscheit"),

1) das Holzscheit:
viena pagale vien nedęg. nuo pagales arī luode izskrej. [elles pagaļiems palikt būs Manz. Post. II, 183];

2) zur Bezeichnung von etwas Minderwertigem, auch als Schimpfwort:
tam tā plintes pagale vienmē̦r ple̦cuos stāv JU. kuo tu, pagale! Purap. Wohl zu gals "Ende"·, [li. gãlas "ein längeres Stück Holz"; oder zu čech. hůl "Stab, Stock", r. голья, arm. kołr "Zweig" (vgl. le. pazaris)?].

Avots: ME III, 26

‡ pa˙galem Puhren n. FBR. XIV, 44, = pa˙galam.

Avots: EH II, 132

‡ pagalêt Segew. "zu Ende bringen, vertun".

Avots: EH II, 132

‡ pagaļgals Strods Par. vōrdn. 129 "?".

Avots: EH II, 132

‡ pagalinât, verlieren: nepagalini, pa āru staigādama, dzintara sakti! Janš. Bandavā I, 77 (ähnlich Līgava I, 358).

Avots: EH II, 132

pagalinâtiês Dond. "paniekuoties".]

Avots: ME III, 27

pagâlis ² ,

1): auch Schlampen; ze̦ms p. BW. 22126; ‡

2) ein Stein od. Holzklotz, den man beim Heben eines schweren Gegenstands unter den Hebel legt
Iw.

Avots: EH II, 133

pagâlis, tahm. für pagalvis.

Avots: ME III, 28

‡ II pagalmis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71 (mit alˆ), Roop n. FBR. XV, 150, = pagalˆvis.

Avots: EH II, 132

‡ pagalˆ[m]maîsiņš ² Kl.-Roop n. FBR. XV, 150 "pagalvja maisiņš".

Avots: EH II, 132

pagalˆms,

1): auch C., Wolm., (mit al˜) AP., Ramkau, (mit àl ² ) Warkl., (mit al) Aahof, Dickeln, Ellern, Lennewarden, Naud., Oknist, Salisb., Sauken, Uxküll, Zirau (unbek. in A.-Autz, wo dafür sē̦tsvidus, Hasenp., Popen, Stenden, wo dafür sē̦ta, Dunika, wo dafür sētiens); par pagalmu sauc tuo, kas nuoaudzis ar mauru AP.

Avots: EH II, 132

pagalˆms, [bei Manz. Lettus pagalme; bei Glück auch eine Form pagalmis Jerem. 19, 14, Esther 2, 11, II Chron. 29, 7 u. a.],

1) der Hof, Hofraum:
māršaviņa guovis dzina pa tuo manu pagalmiņu BW. 29174. tīrs bij sē̦tas pagalmiņš 13289;

2) der Vorhof
(bibl.): ik˙katra pagalma stūrī bij citi pagalmīši Ez. 46, 22;

[3) das Gehöft
hochle. n. Bielenstein Holzb. - vietleicht zu ahd. kalo, slav. golv "kahl, bloss", sloven. golíca, "kahle Fläche", poln. alt gola "freie Stelle", r. голомя "die flache Seite eines Schwertes".].

Avots: ME III, 27

pagaluôtiês, ‡ Subst. pagaluôšanâs, das Charmieren: ar šās nakts lakstuošanuos un pagaluošanuos lai pietiek Janš. Līgava II, 242.

Avots: EH II, 132

pagaluôtiês, pagalêtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben, charmieren: mēdza ar Madi allaž pagaluoties Lautb. [mēs abas būtu ienākušas ar jums pagaluoties Janš. Dzimtene V, 38.]

Avots: ME III, 27

pagalˆsts: plur. pagalsti auch Ermes.

Avots: EH II, 132

[pagalˆsts Planhof], pagalsti Karls., das Kopfkissen, Kopfende (durch Kontamination aus pabalsti und pagalvis entstanden): velc, tautiet, savus svārkus, liec manuos pagalstuos (Var.: manā pagalvī)! BW. 1089.

Avots: ME III, 27

pagaļvãrpa, eine Roggenähre mit Mutterkörnern: slapjā vasarā daudz pagaļvārpu rudzuos Dond. [Zu pagale; zur Bed. vgl. slav. golvьńa" Holzscheit, Feuerbrand, Getreidebrand".]

Avots: ME III, 27

pagalˆve (unter pagalˆvis): auch Seyershof; caur ... pagalves galu BW. 2111, 1.

Avots: EH II, 132

pagalˆvenis [PS.], pagalvene, = pagalˆvis: [paliec vēl kuo pagalvenī! Wolm.] žagaru bunte bij jānuosviež atpakaļ uz gultas pagalvenes MWM. VIII, 243.

Avots: ME III, 27

pagalˆvis: ze̦ms p. BW. 24955.

Avots: EH II, 132

pagalˆvis [li. pagalvis], pagalˆve (li. pagalvė˜), pagalˆva, tahm. pagâlis, pagāle, die Stelle unter dem Kopfe, Kopfunterlage, das Kopfkissen: es spiedu galvu pagalvī Saul. meitas nuo zaļumiem pataisīja pagāli Rol. velc, pelīte, bē̦rnam miegu caur šūpuļa pagalviņu (Var. 2: pagālīti)! BW. 2110.

Avots: ME III, 27

pagalˆvuôt, tr., kavieren: vienam viņš astuoņi simti pagalvuojis Jauns.

Avots: ME III, 27

pagāmējis: "nuobaduojies" Allendorf: p. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 133

pagāmējis "panīcis: durch Schlaflosigkeft erschöpft" Lasd.

Avots: ME III, 28

‡ pagānē̦ns Kaudz. Izjurieši 216, eine Deminutivform zu pagãns.

Avots: EH II, 133

pagani: puisis aizgāja paganuos AP.

Avots: EH II, 132

pagani, pagaņi, interimistische Hütung des Viehs: es biju paganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162. labāk gāju ganiņuos, ne ganiņa pagaņuos (Var.: paganuos) BW. 28872, I.

Avots: ME III, 27

pagãnĩba, [heidnisches Wesen, Heidentum: viņi dzīvuo vēl tīrā pagānībā Warkl.].

Avots: ME III, 28

‡ pagànîca ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Oknist n..FBR. XV, 176, Tdz. 54378, Femininform zu pagãns.

Avots: EH II, 133

pagāniete (unter pagãns): auch (als Schimpfwort) AP., BW. 35347, 1.

Avots: EH II, 133

[pagānīgs "(heidenmässig) rücksichtslos ausbeutend od. trügerisch" Warkl.]

Avots: ME III, 28

pagãnisks [li. pagõniškas], heidnisch: pagāniska ieraša St. tāda dzīve nee̦suot pareiza; bet bezdievīga, pagāniska Blaum.

Avots: ME III, 28

paganît [li. paganýti, slav. pogoniti], ir.,

1) eine Weile hüten:
vēl saule gabalā; dzirdiet tās avis un paganiet I Mos. 29, 7;

2) die Hirtenpflicht erfüllen künnen:
ganu meita ganuos dzina, neba viena paganīja BW. 29498. Refl. -tiês, ein wenig hüten, zeitweilig hüten: tad ej nu vien, dēliņ, paganies! MWM. VIII, 16. viņiem nebij jāiet ganuos, bet tikai pa brīžiem paganīties, ja mātēm ievajadzējās īstuo ganu citam darbam Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 27

‡ pagānît, eine Weile (andere) gānît 1: viņš mīl citus p. Refl. -tiês, eine Weile gānīties 1: viņi mīl p.

Avots: EH II, 133

pagãns: mit â auch Saikava; čigāniņi, pagāniņi BW. 33518, 3.

Avots: EH II, 133

pagãns [auch Līn., Wolm., pagâns Kl.; bei Glück Formen eines pagānis 11 Mos. 34, 24; I Kön. 14, 24; lI Chron. 33, 9; Weish. Sal. 10, 5 u. a.; bei Manz. der Pl. pagāņi], f. -ne od. -iẽte,

1) der Heide;

2) ein gottloser, böser Mensch, oft als Schimpfwori, auch auf ein Tier bezogen:
kuo tādi pagāni dara? LP. VI, 954. ak tu pagāns! ach du Verfluchter, Abscheulicher! ak tu pagāne! auf eine Kuh bezogen LP. VII, 982. kur tu pagānu nuoganīsi? von einem Kalbe gesagt LP. VI, 719. [Nebst li. pagõnas od. pagonìs, apr. acc. pl. poganans, estn. pagan] zunächst wohl aus slav. poganъ.

Avots: ME III, 28, 29

[pagar̂dinât muti, etwas Schmackhaftes geniessen (perfektiv) Warkl.]

Avots: ME III, 27

[pagar̂ds, ziemlich schmackhaft: ēdiens diezgan pagards.]

Avots: ME III, 27

pagare,* die Unterwelt, das Reich der unterirdischen Geister (seiner Bildung nach könnte es aber nur das bezeichnen, was sich unter dem Qualm, unter dem Geiste befindet): nuovadi, ja spēji, līdzi sev uz pagari! Rainis. iz pagares brauc Rainis. [... kaut arī mēs ietu blakām uz pašu pagari Ezeriņš Leijerk. II, 91.]

Avots: ME III, 27

‡ pagare̦ns, länglich Latv. Saule, S. 1044.

Avots: EH II, 132

pagarêtiês, einen Wunsch empfinden, sich sehnen: e̦smu skābu kāpuostu pagarējies [Ahswikken, Dunika, Gramsden, Wain.], Rutzau, Grob. n. Etn. III, 66. [Subst, pagarêšanâs, Verlangen, Sehnsucht: Jāni pārņēma savāda pagarēšanās Janš. Čāp. l9. Zu gars, li. gãras "starkes Verlangen", poln. gorz "Brand, Begierde".]

Avots: ME III, 27

I pagarêtiês,

1): auch Kal., OB.; pagarējies dancuot Etn. III, 66. dažreiz viņa tâ pagarējuoties mātes, ka nevaruot ne parunāt Janš. Mežv .ļ. II, 416; ‡

2) eine Weile
garêtiês Wolmarshof: pagaidi, kamē̦r krāsns pagarējas!

Avots: EH II, 132

‡ pagārgt Meselau, Prl., = gãrgt 1 neben varêt: viņš vairs nevar nei p. Refl. -tiês,

1) eine Weile röcheln:
slimais dažas reizes vēl pagārdzās, tad apklusa AP.;

2) eine Weile Unsinn schwatzen
Heidenfeld.

Avots: EH II, 133

pagaŗinât (unter pagarinât): auch Dunika, Hasenp., Schwarden, Stenden.

Avots: EH II, 132

pagarinât: auch Līn.

Avots: EH II, 132

pagarinât, [pagaŗinât MSil., Nigr.], pagaŗuôt St., tr., verlängern: virvi, laiku. Refl. -tiês, sich verlängern. Subst. pagarinãjums, die Verlängerung; pagarinâšana, das Verfristen; pagarinâtãjs, wer verlängert: viņš ir tava dzīvība un tavu dienu pagarinātājs V Mos. 30, 20.

Avots: ME III, 27

pagaŗlaĩkuôtiês, sich ein wenig langweilen: paldies, ka ar mani te pagaŗlaikuojāties! Vēr. I, 1370.

Avots: ME III, 27

‡ pagaruôt, eine Weile ausdünsten (und dabei kühler werden): lai katls vēl pagaruo! Allendorf, Heidenfeld, Meselau. Refl. -tiês, = ‡ pagaruôt: lai katls vēl pagaruojas! Meselau u. a. lai pirts vēl pagaruojas! Lubn., Serbig., Zögenhof.

Avots: EH II, 132

pagaŗš, ziemlich lang: tādu (meitu) tev pārvedu: pagaŗu, pavāju, me̦llām acīm BW. 21166. tev astīte pagaŗāka 7942.

Avots: ME III, 27

pagar̂ša, der Nebengeschmack Dr., [Beigeschmack U.].

Avots: ME III, 27

‡ pagaste,

1) = pagasts 3 Roop n. FBR. XV, 152, Orellen;

2) = pagastvàlde Seyershof.

Avots: EH II, 132

pagastenes, an der Grenze der Gemeinde gelegene Wiesen Katzd.

Avots: ME III, 27

pagastẽ̦ns, pagastniẽks, ein Mitglied des pagasts, ein zum pagasts Gehöriger: sāka te̦kalēt muižas ļaudis, te̦kalēja arī pagastē̦ni Purap. par ieme̦slu bij vājais veselības stāvuoklis un saduršanās ar pagastē̦niem Purap. tur pa lielākai tiesai apmetās viņa pagastnieki A. XVII, 97.

Avots: ME III, 28

pagastlãde od. pagasta lāde, die Gemeindekasse: pagastlādē atruonas lielāka summa skaidrā naudā A.

Avots: ME III, 28

‡ pagastnams, das Gemeindehaus.

Avots: EH II, 132

pagastniẽks (unter pagastẽ̦ns),

1): lielkungs saviem pagastniekiem taupīja malku Seyershof; ‡

2) der Gemeindeälteste
Švābe Drustu pag. tiesas spriedumi, S. 30; "pagasta amatvīrs" Mahlup.

Avots: EH II, 132

pagasts,

2): die Spenden der Hochzeitsgäste fürs junge Paar
Auleja, Kaltenbr., Lixna, Warkl.; pagastu likt (= p. mest) Gr.-Buschh.; "ein Teller, auf den die Hochzeitsgäste ihre Spenden tun" Nautrēni: "... statiet ... pagastu! ..." pastatīja svāte lielu bļuodu; vecis piebēre juo (= tuo) pilnu ar ze̦ltu (während der Hochzeit) Pas. V, 140; die ehemals vom Gutsbesitzer nach der Beendigung der Ernte veranstaltete Bewirtung der Bauern: muiža deva katru rudeni visam nuovadam dižu dzīŗu, kuo sauca par pagastu Janš. Līgava I, 363 (ähnlich 77 und 287);

3): die administrative Gemeinde (jetzt so in ganz Lettland);
‡

4) das Gemeindehaus
Dunika: aiziet uz pagastu.

Avots: EH II, 132

pagasts,

1) eine Versammlung der Bauern zur Ablieferung der Abgaben zur Zeit der Frone:
ai kundziņ, ai kundziņ, kad turēsi pagastiņu? rītu, rītu, mani bē̦rni, ne̦sat naudu saujiņā! BW. 31265. man nevaid... vēršu, lāci vedu pagastā 25681. ve̦ci vīri, jauni vīri, šur nāciet pagastā! 1744; 31273;

2) die Wacke, was die Bauern ihrem Herrn als eine Gerechtigkeit geben müssen
L., St., U.; auch auf die Gaben, die Spenden der Hochzeitsgäste, Taufzeugen u. a. übertragen: brūtes brālis parādā, neme̦t naudas pagastā, gibt bei der Sammlung von Geldspenden auf der Hochzeit kein Geld BW. 1749, 2. kūmiņas, kūmiņas pie pagastiņa! rudeņa laiciņš, pagasta vajaga 1739. Andrīt, brālīt, griez kuli priekšā! nu tev māsiņa pagasta prasa 25654. pagastu od. pagastā mest Bielenstein Grenzen 298; pagastu od. pagastā saukt;

3) in Kurl. das Gebiet, die Gemeinde eines Gutes, an deren Spitze der
pagastve̦cākais steht; in Livl. dagegen kirchlicher Bezirk [kirchlicher Unterbezirk einer valsts Wolm.], Teil einer kirchlichen Parochie, dem ein Kirchenvormund vorgesetzt ist Bl. Grenz. 297: [mācītājam vēl pieci pagasti braucami U. Aus r. погóстъ "Kirchdorf", wozu Potebńa PФB. V, 150 f., Berneker Wrtb. l, 337; zu le. pagasts s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, I, 239 und Pagasta vē̦sture 15 ff.].

Avots: ME III, 28

pagastskuõla, die Gemeinde-, Volksschule.

Avots: ME III, 28

pagastskuõluôtãjs, der Volksschullehrer.

Avots: ME III, 28

pagasttìesa od. pagasta tìesa, das Gemeindegericht.

Avots: ME III, 28

pagasttìesnesis, der Gemeinderichter.

Avots: ME III, 28

pagastvàlde od. pagasta valde, die Gemeindeverwaltung.

Avots: ME III, 28

pagastve̦câkais od. pagasta ve̦câkais, der Gemeindeälteste.

Avots: ME III, 28

‡ pagatevêt(iês) Ramkau, = pagatavuôtiês: kad uogas ir zaļākas nuolasītas, tad liek, lai tās pagatevējas.

Avots: EH II, 133

‡ pagatavinât, = pagatavuôt: ar maurāju caurmaisīdams ... mē̦slus pagatavinājis Pēt. Av. IV, 183.

Avots: EH II, 132

‡ pagatavît Auleja, = pagatavuôt. Refl. -tiês, für sich bereiten, verfertigen Auleja.

Avots: EH II, 133

pagatavuôt, ‡ Refl. -tiês AP., = ìenãktiês, reifen: kad zirņi ir kaut cik pagatavuojušies, tad tuos šķin pākstēs.

Avots: EH II, 133

pagatavuôt, tr., bereiten,verfertigen: brūtgāns pagatavuoja iesalu BW. III, 1, 42. viņš spējis pieci pāŗi kurpju pa dienu pagatavuot LP. VII, 1156.

Avots: ME III, 28

pagãtne, die Vergangenheit; gramm. das Praeteritum; nepabeigtā pagātne, das Imperfektum; pabeigtā pagātne, das Plusquamperfektum. [Pagātne, Name einer Wiese Lvv. I, 90.]

Avots: ME III, 29

[pagaude̦ns, etwas gebrechlich: p. cilvē̦ks N.-Peb.]

Avots: ME III, 28

pagauduôt: ve̦cais Kārklis pagauduojis (das Heulen der Wölfe imitierend) Pas. XV, 483.

Avots: EH II, 133

[pagauduôt, eine Weile heulen: vilkimežmalē pagauduoja un aizgāja.]

Avots: ME III, 28

pagausinât, tr., verlangsamen: Ieva pagausināja suoļus MWM. XI, 264.

Avots: ME III, 28

pagaũss, ziemlich langsam: pagausi suoļi.

Avots: ME III, 28

‡ pagaust(iês), eine Weile jammern: kādu [aiku pagaudu, tad apmierinājuos N.-Peb. viņš pagaudās un atkal aprima C., Ermes, Meselau.

Avots: EH II, 133

pagaut, ‡

2) = paspẽt: nevarēju p. iemācīties Lems., Posendorf. darbus nevar p. Allendorf, Ermes, Kegeln, Trik.

Avots: EH II, 133

pagaut [li. pagáuti], erreichen: [tuo pagaut viegli Uz priekšu 1919, № 4.]

Avots: ME III, 28

pagavêt, auch refl. -tiês, ein wenig fasten: drusku pagavēties veselībai nav kaitīgi.

Avots: ME III, 28

[pagavilêt(iês), ein wenig jodeln: ej nu, drusku pagavilē!]

Avots: ME III, 28

[pagavilêt(iês), ein wenig jodeln: ej nu, drusku pagavilē!]

Avots: ME III, 28

pagâza N.-Schwanb., pagâze,

1) die Neigung, der Abhang
Schwanb.; [ die Anhöhe (pagāza) Zaravič]: nāca stāva pagāze Latv. Tirzas upes tuvumā, zaļas pļavas pagāzā, atruon avaotiņu LP. V, 394. redz kur salds alutiņš nuo pagāzas ūdentiņa! BW. 5199: baltie laukumi pagāzēs ir šļūduoņi, le̦dāji un sniegāji Vēr. I, 1161;

2) die Bierneige
Elv., L., St.: muca od. alus iet uz pagāzām, pagāznēm, uz pagāzu, das Fass, das Bier geht zur Neige. kas pie pagāzas nāk, tam mieles jādzeŗ, den letzten beissen die Hunde.

Avots: ME III, 29

[pagāžam "für die tange Weile; unnütz, unbrauchbar" U. ("in Livl. unbek.").]

Avots: ME III, 29

pagâze (unter pagâza), ‡

3) sieva uz pagāzēm Spiess, das Weib ist hoch schwanger.

Avots: EH II, 133

[pagãzelêt Widdrisch, pagâzelêt Wolm., eine Weile gāzelêt: p. laivu.]

Avots: ME III, 29

‡ pagâzenes Linden in Kurl., das Gebären, die Niederkunft (von Tierweibchen): kaķis tâ kâ uz pagāzenēm.

Avots: EH II, 133

pagâze̦ns, [pagāzins Warkl.,

1) leicht umkippend]:
pāri celšu Daugavai pagāze̦nā laiviņā Rainis;

[2) schräge, geneigt, nicht steil:
p. krasts, kalns Warkl.]

Avots: ME III, 29

‡ pagâzine buca Warkh., ein Fass, aus dem bei vertikaler Stellung durchs Spundloch nichts mehr herausfliesst, sondern nur dann, wenn es stark geneigt wird.

Avots: EH II, 133

[pagāzît, eine Weile gāzît Warkl.]

Avots: ME III, 29

pagâzne,

1) die Neigung, der Abhang
Manz.; [viņa jau ir uz pagāznēm, sie wird bald niederkommen Mag. XV, 3, 49];

2) die Bierneige
Elv.;

3) die Neige, der Verfall, das Abgängigsein:
rija od. viņš jau uz pagāznēm, ist dem Verfall, dem Abgelebtsein nah; [pagāznes U., Alter, Abgelebtsein;

4) = pagasts (?) Ruj, n. U.].

Avots: ME III, 29

pagâzt, ‡

3) lît[u]s pagāze Auleja, es fing an, sehr stark zu regnen.

Avots: EH II, 133

pagâzt [li. pagožti], tr.,

1) ein wenig neigen, in schräge Stellung bringen:
pagāz mucu uz priekšu!

2) nieder-, umwerfen, umstürzen:
skriedams viņš pāgāza bē̦rnu Grünh. Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, in schräge Stellung geraten, sich senken, umstürzen: kaktā pagāzies liels spuogulis Latv.

Avots: ME III, 29

pagâzu, [pagâžus Bauske, Bers., pagāžām Bers.], Adv., schräge, geneigt: pagāzu stāvuošais... masts Konv. ¹ 297.

Avots: ME III, 29

[pagâzuļuôt Lis., = pagãzelêt.]

Avots: ME III, 29

paglâba, die Rettung, Zuflucht: kur rāmā, klusā meitenīte atradīs paglābu nuo negantuo biedru pārestībām? B. Vēstn. viņš meklē paglābu Kaln.

Avots: ME III, 29

paglabât,

2): auch Dunika, Wolm. u. a.; ‡

3) = paaũklêt Fest.: apņēmies p. bē̦rnu Vanagu ligzda 183. Refl. -tiês: sich verstecken -
auch Warkl., Pas. XI, 397.

Avots: EH II, 133

paglabât, tr:,

1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;

2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.

Avots: ME III, 29

‡ paglābiņš Diet., = paglâba: kur bija ... p. nuo lietiem Jauns. J. un v. 132. āda vēl tāds p. Azand. 157.

Avots: EH II, 133

‡ paglabuôt LLD. II, 21, = paglabât, bewahren, behüten.

Avots: EH II, 133

paglâbt, ‡

2) bergen unter etwas:
p. sìenu zem jumta; ‡

3) heilen (trans.):
kâ ruozi var p. Iw. p. slimību Pas. VIII, 371.

Avots: EH II, 133

paglâbt, tr., erretten: tie mani vārdi, ar tiem es glābju un paglābju Tr. IV, 507. Refl. -tiês, sich retten, sich erretten, sich flüchten: ne˙kur vairs paglābties LP. VII, 137.

Avots: ME III, 29

paglâbtne, der Zufluehtsort: briedis diebj pruojām, lai atrastu paglābtni A. XII, 29.

Avots: ME III, 29

paglaĩmuô(iês), ein wenig schmeicheln, fuchsschwänzen: [paglaimuoja vienam, paglaimuoja uotram]. aiziet paglaimuoties Saul.

Avots: ME III, 29

paglaĩmuô(iês), ein wenig schmeicheln, fuchsschwänzen: [paglaimuoja vienam, paglaimuoja uotram]. aiziet paglaimuoties Saul.

Avots: ME III, 29

‡ paglam̃stîtiês Dunika, verstohlen eine Weile hin und her schleichen: pa stūŗiem paglamstīšuos Pas. VI, 128.

Avots: EH II, 133

paglãsît, paglãstît [li. paglóstyti], paglaudît, paglaust, tr., ein wenig streicheln, glätten: viņš paglāsa ar knābīti spalviņas A. XXI, 418. viņa tam mīļi paglāstīja galviņu Lapsk. viņš, ruokas paglaudis, nuosaka Aps.

Avots: ME III, 29

‡ paglaudiens, ein einmaliges Streicheln: katru paglaudienu saņe̦mdams ar lẽ̦nu astes pavēdināšanu Jauns. Augšz. 207.

Avots: EH II, 133

paglaudît, ‡ Refl. -tiês, sich eine Weile wiederholt streichelnd anschmiegen: gar vīra māti p. Janš. Apsk. 1903, S. 31.

Avots: EH II, 133

paglaudît, paglaust, s. paglãsît.

Avots: ME III, 29

[paglauns, ziemlich fein: paglauni rati.]

Avots: ME III, 29

paglaust (unter paglãsît), ‡

2) heimlich unter etwas (ver)stecken
Dunika, Rutzau: Annele paglaũda grāmatu apakš spilve̦na.

Avots: EH II, 133

[paglêbt(iês) Wolm., C., PS.; = paglâbt(iês).].

Avots: ME III, 29

[paglêbt(iês) Wolm., C., PS.; = paglâbt(iês).].

Avots: ME III, 29

[paglē̦vs, ein wenig od. ziemlich glē̦vs Bers., Lis., Warkl.]

Avots: ME III, 29

[pagļē̦vs Jürg., Widdrisch, = pagļē̦vs: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 30

paglîtuôt, tr., ein wenig bilden, schulen: paglītuots pūlis MWM. VIII, 126. muižkundze jau arī diezgan paglītuota Druva I, 1045.

Avots: ME III, 30

paglîts, recht nett: nama māte pave̦ca, pare̦sna, paglīta, paveikla dāma Latv.

Avots: ME III, 29

‡ pagližinât Dunika, = pagludinât: p. ce̦pamuo maizes kukuli ar plaukstu.

Avots: EH II, 133

‡ paglude̦ns, ziemlich glatt: palīdze̦nus, paglude̦nus akmiņus Janš. Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH II, 133

[pagludinât, ein wenig glätten od. plätten: pagludināja veļu un aizgāja.]

Avots: ME III, 30

pagluds: Adv. pagluži, ziemlich glatt: tā jau p. vērpj Oknist. p. sasukāti mati Lubn., Meselau. talka nuoritēja p. Saikava.

Avots: EH II, 133

[pagluds, paglums, paglumjš Widdrisch, etwas od. ziemlich glatt: p. ceļš.]

Avots: ME III, 30

paglũnêt, intr., ein wenig lauern, äugeln: drusku jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33.

Avots: ME III, 30

[paglups, etwas od. ziemlich dumm: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 30

‡ pagņaûzt ² Dunika, = palaûzt: kakls pa˙visam stīvs; laikam būšu [tuo] pagņauzis.

Avots: EH II, 133

‡ pagniêzt ² Wandsen,

1) eine Weile gniêzt ² 1;

2) = gniêzt ² 1 neben varēt: nevar p. maisu.

Avots: EH II, 133

‡ paguobtiês "?": puisis paguobies un teicis Pas. XI, 101.

Avots: EH II, 135

[pagùodât,

1) = pagùodinât 1.: viņš grib, lai tuo paguodā Widdrisch;

2) = pamieluot 1 Warkl.]

Avots: ME III, 33

paguodêt, ‡

3) "paslavēt" Dunika: p. savu dē̦lu; ‡

4) "paguodināt" Oknist. Refl. -tiês,

2): "dē̦ls paguodējies tē̦va ce̦puri" ME. III, 33 bedeute nach Vank.: dē̦ls pajēmis t. c. un valkā tuo kâ savu.

Avots: EH II, 136

[paguodêt,

1) "verteidigen":
paguodēja tuos ļaudis Glück Esra 8, 36 (in der neuen Ausg. dafür aizstāvēja);

2) bewirten
LKVv.]. Refl. -tiês,

[1) = pamieluoties]: miruonim nuoliek blakām maizi, alu..., lai beidzamuo reizi miruonis vēl paguodē̦tuos Katzd. LP. VII, 397;

[2) = pale̦puoties: dē̦ls paguodējies tē̦va ce̦puri Kl.].

Avots: ME III, 33

‡ pagùodīgs ² Kaltenbr. "pa daļai guodīgs".

Avots: EH II, 136

pagùodinât, pagùodît, tr.,

1) ehren, beehren, Ehre erweisen, verherrlichen:
pagasts rīkuojās savu skuoluotāju visādi paguodināt Latv. drīz pādes vārdiņu paguodināšu BW. 1399;

2) ironisch, so namentlich paguodīt, ehren, traktieren, prügeln:
kuo Aza reiz ar šā krājuma vārdiem paguodināja Aps. nuost nuo kājām! es tādus circeņus ar knipi paguodu LP. IV, 2. tad arī es tevi paguodīšu gan, dann werde auch ich dich wohl einer gründlichen Prügeltracht würdigen VI, 191. Refl. -tiês,

1) sich verherrlichen:
es caur jums paguodināšuos priekš pagānu acīm Ez. 20, 41;

2) sich beehren:
es paguodinuos jums paziņuot. Subst. pagùodinãjums, die Beehrung, Verherrlichung: gājēju meitai tas izliktuos kâ par paguodinājumu Saul.; pagùodinâšana, das Ehren, Verherrlichen; pagùodinâtãjs, wer Ehre erweist, verherrlicht.

Avots: ME III, 33

pagùodît (unter pagùodinât), ‡

3) ordentlich (eine Arbeit) verrichten
Siuxt: iesim un paguodīsim tuo sìenu!

Avots: EH II, 136

‡ paguôre,

1) "nuogāze, pakalne" Warkl.; ein teilweise konkaver Hügelabhang
Saikava: visas paguores pieputinātas Saikava;

2) eine Vertiefung auf beiden Seiten des Vorderofens
Saikava: izvilkt tupeņus nuo paguores.

Avots: EH II, 136

paguôrîtiês, sich ein wenig rekeln: mierīgi paguorījās A. XVI, 928, [N.-Peb.].

Avots: ME III, 33

paguoza, die Röste, recht gegen die Sonne, wo ihre Strahlen am meisten auffallen St.

Avots: ME III, 33

‡ paguoze Meselau, Schwitten, = paguoza; ein kleiner, steiler Abhang gegen Süden Spiess.

Avots: EH II, 136

paguôzêtiês, paguôzîtiês, sich ein wenig sonnen: nuoduomājis saulē paguozēties Vēr. I, 770. liksies turpat saulguoznī paguozīties LP. V, 273.

Avots: ME III, 33

[pagrābât, ein wenig grãbât: p. drusku sìena.]

Avots: ME III, 30

pagrabêt, intr., ein wenig klappern: lai rūķīši tik lē̦ni atnāk, ka ne grīdiņa nepagrab LP.

Avots: ME III, 30

pagrâbiêns: ein kräftiger Griff Vank.

Avots: EH II, 134

pagrâbiêns, ein kleiner Griff: nebij ne labs pagrābiens LP. III, 16.

Avots: ME III, 30

pagrabinât: ein wenig rascheln (rasseln): kad lietus pagrabina uz jumta Salis.

Avots: EH II, 133

pagrabinât, fakt., [ein wenig klappern machen]: p. ādu LP. IV; 79. [Refl. -tiês, ein wenig grabināties 1: p. pie durīm, zem grīdas.]

Avots: ME III, 30

pagrabniẽks: pēc ilgās ... pagraba dzīves ... tuvuojās pavasaris, un saule ... aicināja pagrabniekus ārā Janš. Mežv. ļ. II, 375. suolīdamies pagrabniecēm (den Kellerbewohnerinnen) ... atdarīt Līgava I, 317. bijis par pagrabnieku, tas ir par tādu kâ virspārzini lielā vīna pagrabā P. Ērmanis Gaidītāji 108.

Avots: EH II, 133

pagrabniẽks, f. -niece, der Kellerbewohner, die -in Latv.; der Inhaber einer Bude, einer Wirtschaft im Keller: nu pagrabniece ar krūzēm tur jautri vairs nestaigā Rainis.

Avots: ME III, 30

pagrabs: saltais p. (kur liek saknes) ir ārā uz lauka, siltais p. - zem istabas AP.

Avots: EH II, 134

pagrabs, der Keller: meitas mani aicināja pagrabā alu dzert BW. 20024. jāju, jāju rāceņu zagt uz tuo muižas pagrabiņu 2145. līķu pagrabs, das Leichengewölbe. [Nebst li. pagrabas dass. wohl aus slav. pogrebъ dass.]

Avots: ME III, 30

[pagrābstît, = ein wenig grābstît: p. siena C. Refl. -tiês, ein wenig grābstīties: p. ar ruokām pa tumsu gar durīm Widdrisch.]

Avots: ME III, 30

pagrâbt, tr.,

1) erfassen, ergreifen, erhaschen:
puisis pagrābis pīlādža rungu LP. IV, 206. daži mēģinājuši pagrabā ietikt un naudu pagrābt LP. VII, 1083;

2) ein wenig harken:
pagrābi nu, dēliņ, sienu! Refl. -tiês, für sich erhaschen, ergreifen: puods ar naudu stāvējis gultas galā, tâ ka vienmē̦r varējusi pagrābties LP. VI, 55.

Avots: ME III, 30

[pagraizît,

1) (einiges hier und da) ausschneiden:
p. ābelei zarus Warkl.;

2) wiederholt ein wenig geisseln
(übertragen): p. laikrakstuos nevē̦lamu parādību.]

Avots: ME III, 30

[pagramstît, ein wenig gramstît: pagramsti salmus!]

Avots: ME III, 30

pagrandît: p. ābeli N.-Peb. pagràndi drusku tuo šūpuli! AP. meita drusku pagrandīja katlu Dunika.

Avots: EH II, 134

[pagrandît, ein wenig rütteln, schütteln: pa reizei pagrandīdama saņe̦mtuo ruoku, kad manīja, ka ve̦cais krusttē̦vs negrib... klausīties Jaunie mērn. laiki I, 22. Refl. -tiês, ein wenig gerüttelt werden: katra ratu pagrandīšanās (braucuot) sānuos kâ durtin ieduŗ ibid. II, 95.]

Avots: ME III, 30

pagrāpe (unter pagrãpis): ganam jāsēd pie pagrãpes namā un jākuŗ uguns Frauenb.

Avots: EH II, 134

pagrãpis: le̦dus bija pagrāpī Tdz. 55327.

Avots: EH II, 134

pagrãpis Wain., [Durben]; pagrāpe, die Steile für das Feuer unter dem Kessel.

Avots: ME III, 30

pagrasîtiês: auch (ein wenig drohen) Sonnaxt; sich nähern, sich anzurühren anschicken, eine kleine Bewegung machen Salis: kad tur pa krūmiem pagrasījās kāda stirna vai zāķis, tad zirgs le̦c kâ traks Salis. mācītājs ... ar izstieptu ruoku kaut cik pagrasījās, nuorādīdams ... uz ... Pas. VI, 304.

Avots: EH II, 134

pagrasîtiês, ein wenig drohen; versuchen: Liepa pagrasās ar cirvi AU. līdz pagrasījies pie apaušiem gruožu raisīt... LP. VI, 33. lai tik pagrasās guovs uz labības pusi Vēr. II, 1290.

Avots: ME III, 30

‡ pagrauda,

1) = pagrauzda Līvāni.

2) eine über einer Höhlung hangende (dünne) Erdschicht
Wessen: grants bedrēs daudz pagraudu.

Avots: EH II, 134

‡ pagraudât Lubn., Oknist Saikava "zu Boden werfen" (mit deminuierendem pa- ?); ābuolus nuo kuoka p. (= pakratīt) Warkh.

Avots: EH II, 134

‡ pagraûde,

1) ein Hohlraum unter dem Eis
Meiran;

2) "ein Bachufer mit Höhlungen"
Lubn.: vēži salīduši pagraudē.

Avots: EH II, 134

‡ pagraûduôt Heidenfeld, Meselau, "Halbkörnern" zum Bewirtschaften geben: gribu savu zemi p.

Avots: EH II, 134

‡ pagraust, ein wenig od. eine Weile donnern: nuomalē drusku pagrauda Dunika, Heidenfeld.

Avots: EH II, 134

‡ pagŗaût ² (li. pagriáuti) Dunika, OB., Rutzau, = pagraut.

Avots: EH II, 135

[pagraut (li. pagriáuti), ein wenig einstürzen (intr.) machen: p. bedrei pārkārušuos zemes virskārtu, lai tā negāžas racējiem virsū N.-Peb.]

Avots: ME III, 30

pagrauzda: auch Strods Par. vōrdn. 129, Līvāni.

Avots: EH II, 134

[pagrauzda Warkl.]; pagrauzdes, Eis, unter welchem das Wasser abgefallen ist Sauken, Nerft n. U., Mag. IV, 2, 132. [Zu graut, gŗût?]

Avots: ME III, 30

‡ pagràuzde ² Nautrēni, = pagrauzda.

Avots: EH II, 134

pagrauzdêt: p. gaļu AP.

Avots: EH II, 134

[pagrauzdêt, ein wenig rösten: p. ciguoriņus.]

Avots: ME III, 30

‡ pagraũžļât Dunika, eine Weile, ein wenig nagen: guovs pagraužļāja sprungulu, bet drīz pameta.

Avots: EH II, 134

pagraûzt,

1): ik uz cini apsēdās, ik pagrauza kuņu kāju Tdz. 50916; ‡

2) durchnagen
(li. pragráužti) Dunika, Rutzau: peles pagrauzušas grīdā caurumu. ‡ Refl. -tiês Dunika, nagend sich einen Durchgang bahnen: p. sienai cauri.

Avots: EH II, 134

pagraûzt [li. pagráužti], tr., ein wenig, eine Zeitlang nagen: vāverīte pagrauž kādu ciekuru Vēr. II, 1301.

Avots: ME III, 30

pagrava, ‡

2) "gravas nuogāze" Waidau: pagravu pavasaŗuas skaluo upītes ūdens C.

Avots: EH II, 134

pagrava, das Wagengeleise St.

Avots: ME III, 30

pagrāve: "das Ufer eines Baches" (mit ã) Ramkau; "grava" (auch pagrãvis) AP.: eita uz pagrāvi! tur ir daudz riekstu AP. meita pagrāvē velējās Tdz. 46116 (aus Fest.).

Avots: EH II, 134

[pagrāve, Rand eines Grabens: lai papļauj kaut kur pa mežiem vai pagrāvēm kādu vezmeli (siena) Austriņš Nuopūtas vējā 132.]

Avots: ME III, 30

‡ pagrazât Dunika "draudīgi parādīt": māte meitai pagrazāja ar pirkstu.

Avots: EH II, 134

pagražuôtiês, ‡

2) = patìeptiês Vank.

Avots: EH II, 134

pagražuôtiês, tad var pagražuoties MWM. XI, 170.

Avots: ME III, 30

[pagrebinât od. pagrebt, ein wenig greb(inā)t: karuoti dziļāku pagrebināt N.-Peb. oder pagrebt Widdrisch. drusku pagrebināt kāli Lis.]

Avots: ME III, 30

pagrebt (unter pagrebinât), ‡

2) = pagrâbt 1 Rutzau: p. miltus nuo tīnes.

Avots: EH II, 134

‡ pagrebzdît Lis., ein wenig grebzdît (grem̃zdêt): p. kāli, bērziņu.

Avots: EH II, 134

‡ pagreĩbt Rutzau "paķert": gaŗām iedams pagreibu sauju zirņu.

Avots: EH II, 134

pagrèizs: pagreizi zuobi Tdz. 57721.

Avots: EH II, 134

pagrèizs, etwas schief: māsai micīte pagreizi (Var.: pagreiži, pagreižu) galvā BW. 24653. tautietis kaktā pagreiži (schriftle.: pagreizi) raugās 24046.

Avots: ME III, 30

pagrè̦kuôt, intr., sündigen (perfektiv): pagrē̦kuojis es diezgan savā mūžā.

Avots: ME III, 31

[pagre̦muôt, (nach Verben des Könnens) kauen: guovs nevar vairs pagre̦muot.]

Avots: ME III, 31

[pagremdêt, unter etwas versenken: p. kuo zem ūdens.]

Avots: ME III, 31

pagre̦znuôtiês, sich ein wenig od. gelegentlich schmücken, sich putzen, stolzieren: lūk, tā derēs manai sievai, kuo pagre̦znuoties LP. VII, 82.

Avots: ME III, 31

[pagre̦zns, ziemlich prächtig: pagre̦zni ģērbies.]

Avots: ME III, 31

pagre̦zuôt, intr., ein wenig drohen: meitenei ar galvu pagre̦zuodama... Janš. [Bārenīte 6].

Avots: ME III, 31

[pagribêtiês, ein wenig gribêtiês: bē̦rnam pagribejās ēst.]

Avots: ME III, 31

pagrìda: gre̦dzins pakrita pagrīdā Warkl.

Avots: EH II, 134

pagrìda, pagrìde, der Raum unter der Diele: viņš naudu apracis pagrīdē LP. VII, 145. pagrīdē piemīt peles Ahs.

Avots: ME III, 31

‡ pagrīduôt, = pagrīst: kâ rībēs, ... - māla plāns apakšā? kaut ... sudrabiņu pagrīduotu! Tdz. 47206.

Avots: EH II, 134

‡ pagrieziens, eine Wendung: straujā ... pagriezienā Bigauņc. 21. pagrieziena vietās Jaun. Ziņas 1938, № 277.

Avots: EH II, 134

pagrìezt, ‡

2) umwandeln:
pļava par ganību pagrìezta ² Heidenfeld. Refl. -tiês,

1): viņš uzaris naudu. vagā balts vien pagriezies ("?") Pas. XV, 43;

2) sich verwandeln:
pe̦lnuos p. (zu Asche werden) Lng. (unter pe̦lni); ‡

3) sich einstellen
("parādīties") Mahlup: brūnā suga tikai vē̦lāk pagriezās.

Avots: EH II, 134

pagriêzt, ‡

3) (= li. pragriežti) entzweischneiden
Kaltenbr.: ka tik ādu nepagriež!

Avots: EH II, 135

[pagriêzt (li. pagriežti),

1) schneiden (nach Verben des Könnens):
ar neasu nazi nevar pagriezt;

2) ein wenig schneiden
(perfektiv): p. urbulim galu tievāku. Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen schneiden:
duod puikam nazi drusku pagriezties!

2) unabsichtlich geschnitten werden
(perfektiv): caurums pagriezās drusku lielāks Lis.]

Avots: ME III, 31

pagrìezt, tr., ein wenig wenden, drehen, kehren: viņš ne ausi, ne galvu, ne acis nepagriež. kad māsiņa linus prasa, tad ne ausi nepagrieza BW. 16580, visi bijībā pagrieza ceļu LP. VII, 788. [pagriezt kāju L., den Fuss verrenken]. Refl. -tiês, sich wenden, drehen, kehren: valuodas pagriezās uz citām lietām Sil. rinda pagriezās uz rijām Dok. A.

Avots: ME III, 31

pagrĩļuôtiês, ein wenig wanken, sich schief neigen: māte acumirkli drusciņ pagrīļuojās Duomas I, 1242.

Avots: ME III, 31

pagrìmt, ‡

2) teilweise versinken:
pagrimusi laiva A. Upītis Pirmā nakts 110.

Avots: EH II, 134

pagrìmt, intr., versinken,verkommen, verfallen: es būt[u] sen pagrimusi (pagrimduse RKr. XVI, 73) iekš ļautiņu valuodām. tâ viņš pāgrima, so verkam er Vēr. II, 776. tikumības pagrimšana, der sittliche Verfall, die Demoralisation.

Avots: ME III, 31

pagrins ["etwas krank" U. (mit einem?)]; etwas mürrisch: pagrins cilvē̦ks Sassm.

Avots: ME III, 31

[pagrīns, unbedeutend, winzig, schwach, heruntergekommen (auch materiell) Druw.]

Avots: ME III, 31

‡ II pagrîns ² ,

1) ziemlich drall (straff)
Stenden: p. diegs;

2) ein wenig böse (unfreundlich)
Anzen, Gr.-Essern: būdama pagrīnu dabu un dze̦dru valuodu Janš. Bandavā II, 127. rādīdama pagrīnu seju Bārenīte 71. pagrīni uz viņu ... pable̦nzdama Bandavā II, 124. saimnieks ir tāds p. Anzen.

Avots: EH II, 134

pagrīst [li. pagrį̃sti], tr., dielen (perfektiv): tiltiņu pagrīda BW: 30224; 9407.

Avots: ME III, 31

‡ pagrît, -īju Lubn. "pagrīst sataisīt": Mārtiņš, labs vīrs, pagrīja tiltiņu; Katriņa, mīzele, ìzārdīja VL.

Avots: EH II, 134

‡ pagrùods AP., ziemlich drall (straff): diezgan p. bij savē̦rpts vērpiens.

Avots: EH II, 135

pagruõza, mēneša pagruoza, der Mondwechsel: mēneša pagruozā tādiem apdzirdītiem jāpaliek par vilkaci LP. VII, 926; 927.

Avots: ME III, 31

pagruõzît, tr., freqn., wiederholt ein wenig drehen, kehren: uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā, pagruozi, tad viss nuotiks, kuo vēlies! LP. IV, 88. Refl. -tiês, sich ein wenig drehen, wenden: nuoģērbies, ka nevar ne pagruozīties.

Avots: ME III, 31

‡ pagruôzt KatrE., = padràudêt: viņš mun pagruoze (teicās kuo ļaunu padarīt). Refl. -tiês "piedraudēt" Ar.: viņš pagruozās man kuo ļaunu.

Avots: EH II, 135

pagrubinât, [ein wenig grubinât]: zaķītis pagrubināja brūtei pie kājām LP. VI, 693.

Avots: ME III, 31

‡ pagrudinât, ein wenig rollen (vom Donner): varbūt tu te pagrudinātu pa ... bucu Pas. VII, 173.

Avots: EH II, 135

‡ pagrùndes ² Kaltenbr., Nachbleibsel von Mist auf dem Boden: ve̦duot mē̦slus nuo kūts, dažreiz nākas pagrundes pat ar lāpstu nuorakt. Aus li. pagrandos (mit ostli. un aus an) "gramšļi".

Avots: EH II, 135

[pagrust, pagruzdêt, ein wenig schwelen od. glimmen: drusku vēl pagruzdēs un apdzisīs.]

Avots: ME III, 31

pagrûst,

4): p. kartīs pa vienu, uotru simts rubļu Janš. Līgava II, 300.

Avots: EH II, 135

pagrûst, tr.,

1) etwas stossen:
pagrūzdams Ķenci kādus suoļus atpakaļ Kaudz.;

2) hinabstossen, stossend unter etwas bringen:
es pagrūdu tautu dē̦lu zem ruozīšu lapiņām BW. 13392, 1;

3) umstossen, stossend zum Fall bringen:
viņš pagrūda bē̦rnu gar zemi;

4) verspielen:
nupat e̦suot divas reizes lielu naudu pagrūdis Saul.

Avots: ME III, 31

[pagrūstelêt (mehr deminutivisch), pagrūstît, wiederholt ein wenig (an)stossen: p. krê̦slu; p. cilvē̦ku, lai muostas.]

Avots: ME III, 31

‡ pagŗût ² Dunika, zu stürzen (intr.) beginnen; in Bewegung geraten: kad krants pagŗuva, tad arî gāzās, kamē̦r visa zeme nuogāzās upē. kad braucēji pagŗuva, tad arī nāca rindām vien.

Avots: EH II, 135

[pagrût, vollständig verschüttet werden: namam gāžuoties kāds strādnieks pagruvā zem mūŗa drupām Jürg.]

Avots: ME III, 31

pagrũts, pagŗūts, ziemlich schwer: bērim gāja diezgan pagrūti Saul.

Avots: ME III, 31

pagūbis, pagūbu, s. pagubu. [U. gibt zu pagūbis einen gen. pagūbuša!]

Avots: ME III, 32

[pagubît, "paķert" Lis.; rauben: Jānis pagubīja visus ābuolus viens pats A. XIII, 492.]

Avots: ME III, 31

‡ pagũbît Dunika, = pagubît, paņemt; puišelis paspējis p. visu gaļu. Refl. -tiês Dunika, für sich wegschnappen: es pagūbījuos rāciņu vairāk nekâ tu.

Avots: EH II, 135

‡ pagubīte KatrE. "maza gubiņa": cik šim tā sìena! tādas pagubītes vien sakrāvuši!

Avots: EH II, 135

[pagubt, (zusammen)sinken: p. zem smagas nastas. māja uz vienu pusi pagubusi Warkl.]

Avots: ME III, 31

pagubu: klausies p. ("?"), kuo tevim sacīšu! Stenders Jaukas pas. in st. v. J. 1766.

Avots: EH II, 135

pagubu, pagūbis, pagūbu, pagubus Grünh., gebtickt: sieva duodas pagūbis uz kapiem JK. III, 3. pagubu, pagubu. (pagūbu 33576) mēliņu dārzā BW. 33574, 1. [saliecies pagubu, lai, ja šautu, luode neķe̦rtu galvu Janš. Dzimtene ^2, 45. Zu gubt; pagubus ist vielleicht das alte "Gerundium" praeteriti zu pagubt.]

Avots: ME III, 31, 32

pagūbu (unter pagūbis): gebückt (und verstohlen) Für., OB.

Avots: EH II, 135

‡ pagudruôt,

1) eine Weile klügeln;

2) = paduõmât 2 (?): viņa tevi var pagriezt, kādā ceļā vien pagudruo Vanagu ligzda 82.

Avots: EH II, 135

[pagudrs, ziemlich klug: diezgan p. bē̦rns.]

Avots: ME III, 32

paguļa,

1) zeitweiliger Schlaf, ein Schläfchen:
kuopēja atkal paguļ; bet tā bij prinča nelaime - šī paguļa LP. I, 101. nu bē̦rni, iesim paguļā! Por.;

2) für pagulte, der Raum unter dem Bette:
paguļā (pagultē) jāstāv trauciņam JK. VI, 21.

Avots: ME III, 32

paguldinât: gribējuši tās vēl kādu brīdi p. Janš. Mežv. ļ. II, 261.

Avots: EH II, 135

[paguldinât,] pagùldît [li. paguldýti], tr., niederlegen, eine Zeitlang schlafen od. liegen lassen: zem zaļām ve̦lē̦nām. viņai nav māmiņas, kas tuo rītiem ilgāki paguldītu DL. [od. paguldinātu. luopus nuorā paguldināt.]

Avots: ME III, 32

pagùldît (unter paguldinât);

1): paguldīja viņu iekšan siles Evang. 1753, S. 5; ‡

2) schiessend zu Boden strecken (niederschiessen):
p. kādu briedi Pas. XIV, 361; ‡

3) betten (perfektiv):
pataisēja jai ... šķirstu, paguldēja juo jimā i[r] pakāra liepas zaruos Pas. IX, 312.

Avots: EH II, 135

[paguldzîtiês, ein wenig guldzîties: suns paguldzījās, bet nevēma C.]

Avots: ME III, 32

pagulêt (li. pagulė´ti), ‡

2) durchliegen (=
li. pragulė´ti): vai viņš pagulēja vietu cauru? Jauns. Augšz. 92; ‡

3) verschlafen
Mag. XVII, 1, 87, PlKur.

Avots: EH II, 135

pagulêt, intr., eine Zeitlang schlafen, liegen: kamē̦r princis padzīvuojas, kuopēja atkal paguļ LP. I, 101. licies pagulēt. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich schlafen: lai vēl drusku paguļas Por. viņš varēja ilgāk pagulēties Vīt.

Avots: ME III, 32

‡ pagulms Pas. IV, 404 (aus Viļāni), (> ostle. pogûms) Kalupe n. FBR. XVIII, 36, = pagalˆms.

Avots: EH II, 135

[pagulšņât, ein wenig gulšņât: p. kādu stundu Widdrisch.]

Avots: ME III, 32

pagult: par kuo tad nu dē̦stam virsū esi pagulusi? Ciema spīg. 4.

Avots: EH II, 135

pagult, intr., sich hinlegen, sich schlafen legen (unter etw.): sencis zināja, ka drīz jāpagulst zem zaļām ve̦lē̦nām Pūrs I, 102, māmiņa mana paguluse zem zāļās velēniņas BW. 4116. Refl. -tiês, sich hinlegen: es pagūlu (Var.: pagulu, paguluos, pazagulu) zem bārzdiņas BW. 9480.

Avots: ME III, 32

pagulta (unter pagùlte): arājiņš pagultā BW. 24989, 2 (aus Rokaischen).

Avots: EH II, 135

pagùlte, pagulta, der Raum unter dem Bette: pagultīte neslaucīta BW. 11234. pagulte (pagultā), unter dem Bette; pagultēs, unter den Betten: kas tur čab, kas tur grab saiminieces pagultē? BW. 33381. atradis istabas vidu gan tīri izslaucītu, bet pagultēs un pasuoluos mē̦slainu Etn. II, 24.

Avots: ME III, 32

‡ pagultne Ar. "plata, pagaŗa, nevienmērīga ieleja".

Avots: EH II, 135

paguļu, sehr gebückt, halb liegend: nuo ciema nesa (ruotu) paguļu, paguļu (Var.: pagužu, pagumzu, palīku, pazvilu) BW. 20577.

Avots: ME III, 32

pagùmdît, tr., etwas antreiben, anspornen: vai gausuos jaunekļus nevajadzē̦tu drusku pagumdīt? Latv.

Avots: ME III, 32

pagumt,

2): sich ein wenig krümmen (aber nicht brechen)
Nötk. ‡ Refl. -tiês, sich ein wenig bücken (?): pagumies iesāka virzīties ... uz durvju pusi Kaudz. Izjurieši 99.

Avots: EH II, 135

[pagumt,

1) in der Phrase
viņš nevar pagumt ("für pagūt"), er vermag nichts Oppek. u. Peb. n. U. (unter gumt);

2) "vor Entkräftung od. Alterschwäclie zusammensinken"
Bers., Sessw., Selsau, Lös.: p. smagu nastu ne̦suot.]

Avots: ME III, 32

pagumu, pagumzu, gebückt: pagumu, pagumu līdz brāļa vārtiem BW. 33571, 1. es pate redzeju nuo ciema ne̦suot (ruotiņu) pagumzu, pagumzu gar mūsu sē̦tmali 20577.

Avots: ME III, 32

‡ pagùmzât ² Erlaa, sich eine Weile plump und ungewandt bewegen.

Avots: EH II, 135

[pagumzît,

1) ein wenig knillen:
p. drēbi;

2) eine Weile knautschen:
tie viens uotru krietni pagumzīja Ruj.]

Avots: ME III, 32

pagur̃de̦ns, ziemlich müde, matt: viņš gāja pagurde̦niem suoļiem.

Avots: ME III, 32

‡ pagûres Saikava, von der Sonne wenig beschienene Hügelabhänge, Bachufer, Gräben: pagūrēs vēl sniegs. Vielleicht aus dem Ostle. (wo uo > ū); vgl. ‡ paguôre.

Avots: EH II, 135

‡ pagurgt "?": citi ".. smejuoties pagurgdami (= wiederholt gurgdami?) Pas. XV, 167.

Avots: EH II, 135

‡ pagurinât, entkräften, abmatten Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 135

‡ pagurkle (li. pagurklė) Zabeln "pakakle".

Avots: EH II, 135

pagurklis: die Kehle Für.; der Adamsapfel Garssen.

Avots: EH II, 135

pagurklis (li. pagùrklis "die Partie am Halse unter der Luftröhre"), das Unterkinn Mag. IV, 2, 132.

Avots: ME III, 32

pagur̂ķuôtiês2 Dunika, eine Welie faulenzen.

Avots: EH II, 135

‡ pagur̂kšķinât ² rīkli Siuxt, schlukkend in der Kehle gewisse Laute erzeugen: guovs nu var rīkli p.

Avots: EH II, 135

pagur̃t, intr., ermüden, ermatten: pagurt zem grūtuma nastas Aps. mani spē̦ki pagurst Vēr. II, 1073. sirds pagurst aiz sē̦rām Aps. viņš bija kluss kâ paguris Vēr. I, 829. Subst. pagur̃šana, das Ermüden, Ermatten; pagurums, die Ermattung, Abspannung.

Avots: ME III, 32

[pagũstît,

1) eine Weile haschen:
pagūstīja, bet nesagūstīja Dond.;

2) (einiges) wiederholt greifend erhaschen:
guovis nuo rīta jau kuo pagūstījušas, haben (auf der Weide) schon etwas gefressen Lis.]

Avots: ME III, 32

pagũt;

5): pagūn mietu un nuosit ... brū[t]gānu Pas. XII, 190 (ähnlich 133, 206, 352; V, 89, 325; XI, 60; XIV, 175, 260 u. a.); ‡

6) "einfangen, festfangen"
Auleja. ‡ Refl. -tiês "?": kā, māmeņ, pazagūsi, rītā agri cē̦lusēs? Tdz. 44531 (ähnlich 44826 und 44887); "pagūt izdarīt" Borchow; p. ("?") nevarēju, kad vanags aiznesa vistu Heidenfeld.

Avots: EH II, 135

pagũt, tr.,

1) über-, bewältigen:
vai duomā, ka tev izduosies ir mani pagūt, tāpēc ka vakar manu brāli nuokāvi? LP. VI, 483. gan viņi abi ar tē̦vu darbus pagūs Janš. [kuo puiši un precinieki bija darījušies šīs... meitenes dēļ, līdz tad Krastenieks beidzuot visus bija paguvis Janš. Bārenīte 58];

2) mit abhängigem Infin. - vermögen, etwas fertig bekommen:
bet šuorīt tiešām paguvis mazumu uzart LP. V, 181. nepaguvu aplīguot savu lielu tīrumiņu BW. 33202. es nepaguvu vinam ne˙kuo nuopirkt AU. [es nevarēju pagūt U., ich konnte nicht dazu kommen;

3) erlangen, erschwingen
Mag. V, 2, 166, U.: it visus paguva pie malas Janš. Tie, kas uz ūdens 22;

4) pagūt darbu U., die Arbeit tüchtig betreiben;

5) fassen
(perfektiv): kungs paguva... sievai aiz ruokas Pas. III, 454.]

Avots: ME III, 32, 33

pagũtnẽm: p. (mit ù ² ) vien zeķes nuoadīju KatrE.

Avots: EH II, 135

pagũtnẽm "steigšus, steigšus, šad, tad paķeŗuot" Bers. n. A. XII, 478, dazwischen eifrig betreibend Etn. IV, 162: pagūtnēm strādāt nuozīmē lielāku darbu daruot pa starpām citu mazāku steigi darīt Lasd., [Fest.]. kuo uzrakstīt var tik pagūtnēm:

Avots: ME III, 33

paguzu, ‡

2) heimlich
Ramkau.

Avots: EH II, 135

[paguzu Erlaa], pagužu, gebückt, [schräge, geneigt (paguzu) Zaravič: steidzās paguzu, paguzu uz austruma pusi Jaunie mērn. laiki III, 206]; s. auch paguļu. [Zu guz(m)a, guzums.].

Avots: ME III, 32

‡ pagvelˆgt ² Gramsden, (mit zugeschnürter Kehle) einen Schrei ertōnen machen: nevar vairs ne p.; gals klāt.

Avots: EH II, 136

[pagvelst Lis., pagvelzt Warkl., ein wenig gvelst resp. gvelzt.]

Avots: ME III, 33

papagaîlis, papagajs, der Papagei.

Avots: ME III, 80

pãrpagastniẽks A. XI, 10, = pārnuovadniẽks.

Avots: ME III, 169

‡ puspagraba, halb im Keller (im Erdgeschoss) befindlich: gaŗš puspagraba gaņģis Austriņš Raksti V, 73.

Avots: EH II, 333

se̦npagānisks,* altheidnisch: se̦npagāniskā paraša Janš. Bandavā II, 143.

Avots: ME III, 817

‡ I spaga (in einem handschriftl. Vokabular), = speģis.

Avots: EH II, 544

‡ *II spaga (?), zu erschliessen aus ‡ spoga (s. dies)?

Avots: EH II, 544

špaga, die Rute Ahs.; špags, etwas, womit man schlägt Alksnis-Zundulis: ja neklausīsi, dabūsi ar špagu Ahs. n. RKr. XVII, 57.

Avots: ME IV, 100

I špags, die Schnitte: nuopļāvu divus špagus vis˙gaŗām kukulim Janš. Dzimtene2 III, 138.

Avots: ME IV, 100

II špags, = spiegs, der Spion: tas cits ne˙kas nee̦suot kâ franču špags LP. VI, 200.

Avots: ME IV, 100

III špags, s. špaga.

Avots: ME IV, 100

IV špags Kokn., Sessw. "ein Strick, Seil".

Avots: ME IV, 100

špagums "?": man špagums ielēcis mugurā.

Avots: ME IV, 100

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizàizizgãjušais Dunika, = ‡ pag%C3%A3ju%C5%A1ais">àizàizpagãjušais.

Avots: EH I, 6

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ II aîzdûkt ² Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizgani, auch pagani">pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33

àizkunkuļuôt, intr., hin-, wegwatscheln: maza meitene aizkunkuļuoja pa pagalmu A.

Avots: ME I, 34

‡ àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37

‡ àizmainît, im Tauschhandel fortgeben Siuxt: a. zirgu uz kaimiņu pagastu.

Avots: EH I, 38

àizpuõgât, ‡ Refl. -tiês, sich zuknöpfen: nepaguvu ne aizpuogāties Salis u. a.

Avots: EH I, 44

‡ II àizraûdzêt, mit Rauch anfüllen Kaltenbr.: a. visu pagalmu ar dūmiem.

Avots: EH I, 45

‡ àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

‡ akmiņsiêna, eine steinerne Wand: akmiņsienu nams Janš. Pag. pausm. 51.

Avots: EH I, 66

‡ aldarîgs, = al˜derîgs (?): sudmalim bij meitiņa, gan ļuoti aldarīga Janš. Pag. pausm. 18.

Avots: EH I, 67

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

‡ apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74

‡ apbliêzt,

1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;

2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;

3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.

Avots: EH I, 74

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

‡ apbuñgât, = apziņuôt 1: visu pagastu nevar a. Trik. Refl. -tiês Pas. VI, 476, euphemistisch für appir̂stiês.

Avots: EH I, 75

‡ apcil˜puôt, = apskrìet 1: a. visu mežu, pagastu.

Avots: EH I, 75

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

‡ apdejuôt, um etwas herumtanzen: apdejuoja ar līgavu . . . pagalmam apkārt Janš. Bandavā II, 144 (ähnlich Latvis No 2614).

Avots: EH I, 77

‡ apgaidît Oknist, Wessen, = pagaid%C3%AEt">pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

‡ apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl ² ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86

‡ apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87