Paplašinātā meklēšana

àizkarene: auch Golg.

Avots: EH I, 29

àizkarene, das Vorhängschloss: atņēma aizkareni Niedra.

Avots: ME I, 30

apdarene,

1) eine Wiese, um die ein Zaun gemacht
(apdarīts) ist Edwahlenn. Etn. III, 129;

2) die Einfassung einer Brille
Dr.; luogu apdarene, Fensterbekleidung Dr.

Avots: ME I, 80

a˙re, = ā˙re.

Avots: EH I, 129

* atkare, Unlust: sliņķis dara visu kā par atkarēm (wider seinen Willen, ungern) Dr.; dzelzszāli zirgi ē̦d kā par zuob-atkarēm Dr. [Nebst li. ãtkaras "неохотный" wohl zu le. atkãrtiês "zurückhängen".]

Avots: ME I, 165

‡ II atkare, die pē̦da (s. pê̦da 6) einer in stumpfem Winkel an den Stiel befestigten Sense Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 146

atzare (unter atzars),

1): auch Warkl.

Avots: EH I, 182

bagare, ein nicht grosses Netz der Fischer, womit man kleinere Seefische fängt A. X, I, 328; Buttennetz [Bielenstein Holzb. 651], U. [Vielleicht auf Grund von bagarêt 1 gebildet; vgl. aber auch bogars.]

Avots: ME I, 249

‡ bàltmugare ² Warkl. n. FBR. XI, 120, die Laus.

Avots: EH I, 202

bal˜tskare, Demin. auch baltskariņa weisse Rispe habend, Epitn. des Hafers: auziņai, baltskarei, tai lielie tīrumīņi BW. 28245. ai, auziņa, baltskarīte, BW. 3908.

Avots: ME I, 259

barenis (barins Mar.), = baŗuôklis RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 263

‡ barenīte, = ‡ baraniņa: buč; aitiņa, barenīte! BW. 27678 var.

Avots: EH I, 205

‡ *daredzêt, in der Zstz. nedaredzêt, schlecht sehen (wegen Augenschwäche) Kaltenbr.: jis nedare̦dz.

Avots: EH I, 308

dareklis: Werk, Handarbeit, Gemächte, Machwerk Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Werk").

Avots: EH I, 308

dareklis L., St., darīklis LKVv., das Strickzeug. [Zu darît.]

Avots: ME I, 440

divzare: cilā divzari (zweizinkige) dalbiņu Janš. Līgava II, 398.

Avots: EH I, 324

divzare, [divzaris Wid.], die Zwiesel Dr., V.; divzaru dakša, eine zweizinkige Gabel.

Avots: ME I, 473, 474

‡ dujzare dakša Janš. Dzimtene III ² , 330, eine zweizinkige Gabel.

Avots: EH I, 340

‡ gaŗe Kand., Adv., = gaŗām.

Avots: EH I, 385

gare̦napaļš, oval U.

Avots: ME I, 602

‡ gareņi Salis n. FBR. XV, 57, = garaini 1.

Avots: EH I, 384

gaŗenisks (unter garenisks): auch Dunika; adv. gaŗeniski auch Frauenb.

Avots: EH I, 385

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. ² 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602

gaŗe̦ns (unter gare̦ns): auch Dunika, Iw:

Avots: EH I, 385

gare̦ns, gaŗe̦ns [Nigr.], gaŗains Karls., [Salis], Mar. n. RKr. XVII, 135, länglich: gare̦ns e̦ze̦rs LP. VII, 1296; gaŗe̦na galva. gar garenēm, lang un breit: izrunājos gar viņu gar garenēm, bet viņš ir ausu nepaceļ Naud.

Avots: ME I, 602

gare̦nums, gaŗe̦nums, die Länge.

Kļūdu labojums:
die Länge = das Länglichsein

Avots: ME I, 602

gaŗskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers) BW. 28245,4 var.

Avots: ME I, 607

gazare, gazara Sassm., gazuore [Wandsen], Nurmhusen, Selg. n. Etn. III, 177, BW. 22061, = garuoza.

Avots: ME I, 615

iẽgare̦ns [Drosth., Bauske, Selg., Arrasch, iẽgaŗe̦ns Nigr., iêgaŗe̦ns ² Lautb., Wandsen, iêgare̦ns ² Ruj., iẽgaŗans PS., SAlis., Trik., ìegaŗans ² Warkh., iẽgaŗē̦ns Līn., ìegaŗains AP., Treiden u. a.], länglich: iegare̦ns de̦guns A. XI, 38. iegare̦ni augļi Konv. ² 168.

Avots: ME II, 16

iekare,

1): "eine kleine Halbinsel"
Prl., Saikava, ein schmaler Landstreifen, der sich in einen Wald, ins Wasser oder in fremden Besitz hineinstreckt Geistershof, N.-Schwanb.; vgl. iekāre II; ‡

2) "eine Stelle unter dem Abdach zum Aufhangen von Geräten"
Smilten: iekar izkaptis iekarē!

Avots: EH I, 518

* iekare od. * iekaris?] "?": Daugavas iekari tur iztīrīs A. Up. Duomas III, 540.

Avots: ME II, 25

‡ izgaŗet Strasden, = izgaruôt 1.

Avots: EH I, 447

‡ kabareči Sessw. "= šķiltarači".

Avots: EH I, 572

[I kare (li. kãrė) Kaunata, ^{= kaŗš.]}

Avots: ME II, 161

[II kare (?)"eine Hexe" Ronneb.]

Avots: ME II, 161

kareivîgs [li. kareivìngas], kriegerisch: kareivīgas tautas.

Avots: ME II, 161

kareivis (li. kareĩvis), der Krieger G. Allun., [der es wahrscheinlich aus dem Litauischen entnommen hat].

Avots: ME II, 161

kareivisks, für einen Krieger sich schickend, militärisch: kareiviski sagrieztas ūsas.

Avots: ME II, 161

kareklis,

1) was hängt, was angehängt wird, das Gehänge:
ze̦lta kareklis gar kaklu LP. VII, 70. tupiķis tup, kareklis karājas; dievs duod tupiķim karekli baudīt (Rätsel Tr. III, 511). kas šinī pasaulē valkā auss karekļus, tam viņā pasaulē karāsies vabuoles ausīs. kad kaķim piekaŗ karekli astē, tad tas skrien kâ traks Ahs.;

2) die Türhänge:
durvis šķības, karekļuos būdamas B. Vēstn. [Vgl. li. karẽklis "вѣшатель".]

Avots: ME II, 161

karelis, karenis [li. karinỹs "то, что провѣшивается"], etwas, was hängt, baumelt, das Gehänge: tup, tup, tupesi, kar, kar, kareli; grib tupesis kareli baudīt (Var.: tupeņam grib(as) tikt pie kareņa) RKr. VII, 451, 1, 2. Zu kārt.

Avots: ME II, 161

‡ karenêt, = karnât II 2: uz sienas karenē lāča kažuki Pas. XII, 88.

Avots: EH I, 588

karenieks, der Krieger, der Soldat: karenieks pānācis nuo kaŗa Dond.

Avots: ME II, 161

[kares Nigr., Burtn., = kāres, die Waben.]

Avots: ME II, 161

I kares: šūnu k. Janš. Mežv. ļ. I, 155. me̦dutiņš pil ... nuo šūnām un karēm Dzimtene V, 47.

Avots: EH I, 588

‡ II kares "sìena uore" Lettg.

Avots: EH I, 588

‡ karete Saikava n. Fil. mat. 177, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 126, = kaŗuôte.

Avots: EH I, 588

‡ ķebere, ein ungeschickter, langsamer Mensch (auch ein solches Tier) Auleja: taids ķ. kuo padarīs!

Avots: EH I, 692

‡ kukaredzēs Warkl., = kukaragâs.

Avots: EH I, 668

kupare Dobl., Naud., kupure, kupars Sassm., Ahs., kupurs Kand., ein Koffer (hierans entlehnt), ein hölzerner Kasten mit einem runden Deckel Etn. I, 121: tu pārne̦stu manai meitai pūru: ze̦lta kuparu (šķirstu ar apaļu vāku) LP. V, 41. viena ve̦ca kupurīte brāļa klētes dibe̦nā BW. 7882.

Avots: ME II, 317

‡ labdarene Siuxt, = labdare 2 (unter labdaris).

Avots: EH I, 709

‡ II lànekare ² , ein Fetzen, Lumpen Sonnaxt, eine zerrissene Decke (zum Tragen einer Tracht) Saikava.

Avots: EH I, 719

‡ III lànckare ² Sonnaxt, = vànckare ² 1.

Avots: EH I, 719

‡ lazare, das Lazarett Diet.

Avots: EH I, 725

lielskare: "lielie tīrumiņi" ME. II, 502 zu verbessern in "lieluo tīrumiņü.

Avots: EH I, 755

lielskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers): auziņai baltskarei, tai lielie tīrumiņi BW. 28245 var.

Avots: ME II, 502

liẽlvare̦ns, sehr mächtig: lielvare̦na valstību A. XXI, 242.

Avots: ME II, 503

madere, eine komplizierte Sache, Madderei (hieraus entlehnt) Gold.

Avots: ME II, 547

makares [?], die Blätter des Farnkrautes am Kurländischen Strande.

Avots: ME II, 554

mare: auch Nidden (Kur. Nehrung): pāri Kuršu marei Janš. Mežv. ļ. II, 11.

Avots: EH I, 783

mare [li. mãrė., wozu Būga KSn. I, 237], = mar,a, das Haff: aiz marēm dzīvuojuošuos leišus viņi sauc"zemenieki" Kurisch - Haff n. RKr. XI, 105.

Avots: ME II, 563

marenes: meitas brauca marenēs BW. 7129. sarkanas marenītes 7123 var.

Avots: EH I, 783

[marenes Ruj., * mareniņas od. * mareniņi, = maranas: tavu sīku mareniņu! BW. 23450, 1 var. aus Kandau.]

Avots: ME II, 563

marenīcas, gemeines Hornkraut (cerastium triviale) RKr. II, 69.

Avots: ME II, 563

‡ milarete "ein Tanz" Linden in Kurl. n. BielU.

Avots: EH I, 813

‡ mũsmare AP., der Fliegenpilz

Avots: EH I, 839

[nekareivisks ,* unkriegerisch, unmilitärisch.]

Avots: ME II, 717

nepareĩzĩba ,* die Unrichtigkeit, Fehlerhaftigkeit: duomu, valuodas nepareizĩba.

Avots: ME II, 726

nepareĩzs, nepareĩzîgs *, unrichtig, falsch, fehlerhalf: tavas duomas pilnīgi nepareizas. pulkstenis nepareizs. pretuošanās ir tik ļuoti nepieklājīga un nepareizīga Kronw. viņš runā nepareizi.

Avots: ME II, 726

nesare̦dzams, unsichtbar: viltnieks pārvērtās par nesare̦dzamu LP. VII, 41.

Avots: ME II, 731

‡ nuoare Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abnutzen"), = nuõara 1.

Avots: EH II, 30

‡ nuokare̦ns, herabhangend: nuokare̦niem ziediem Latv. konv. vārdn. s. v. Dicentra.

Avots: EH II, 51

nuovakare (unter nuõvakars): die Abenddämmerung - auch (mit uõ) Siuxt, (Plur. nuõvakares) Frauenb.: svinuot nuovakares jeb saules pakāpus: nedzīvājuot, kad saulīte laižas zemē Frauenb. n. JK. VI, 21.

Avots: EH II, 104

nuõzare (unter nuõzaris): nuozares bāleliņ! BW. 18000.

Avots: EH II, 108

‡ pačare Druw., Tirs., = pacere; nezin kādā pačarē ("?") bijāt iegrūdušas kaņepes Vanagu ligzda 142.

Avots: EH II, 125

pagare,* die Unterwelt, das Reich der unterirdischen Geister (seiner Bildung nach könnte es aber nur das bezeichnen, was sich unter dem Qualm, unter dem Geiste befindet): nuovadi, ja spēji, līdzi sev uz pagari! Rainis. iz pagares brauc Rainis. [... kaut arī mēs ietu blakām uz pašu pagari Ezeriņš Leijerk. II, 91.]

Avots: ME III, 27

‡ pagare̦ns, länglich Latv. Saule, S. 1044.

Avots: EH II, 132

‡ pakare,

1) die Türhänge:
durvis ... ar dze̦lzu pakarēm Janš. Dzimtene IV, 285. durvis tâ cirzdama, ka vai nuo pakarēm le̦c ārā Bandavā II, 127;

2) "?": varē̦tu grābt (scil.: ērkšķuogas) riekšavām pa visām ce̦ru pakarēm Brigadere Skarbos vējos 26.

Avots: EH II, 140

‡ pakarenêt Blieden "?".

Avots: EH II, 141

‡ pakareņis Plida "bēres". Auf r. похороны beruhend.

Avots: EH II, 141

‡ pare Lubn. "ein kleiner Raum zum Bähen von Radfelgen".

Avots: EH XIII, 167

paredze, die Voraussicht, Ahnung: citādi piepildītuos mana paredze Seib. viņa nuoskūpstīja baigus rūpju un paredzes mākuoņus MWM. VI, 673.

Avots: ME III, 89

paredzêt, tr.,

1) erblicken, bemerken:
ne pie vārtu nepiebraucu, paredzēju (Var.: pamanīju) de̦guniņu BW.18572, 7. asti vien paredzēju svešu ļaužu kabatā 19184, 2. kuo pa dienu pare̦dzuot, tuo lai viņam pastāstuot LP. VII, 800;

2) vorher-, voraussehen, ahnen:
vai redzēt paredzēju kunga ve̦rgu paliekam? BW, 1902. vai paredzi grūtu mūžu, vai ar sliktu arājiņu? 17724. ir puķīte paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu 6488. tas visu zin, visu pare̦dz LP. V, 186. pare̦dzams, vermutlich, voraussichtlich: viņš, kâ pare̦dzams, pie mērķa ne+kad netiks. - Subst. paredzẽjums, das Erblickte, die Erscheinung: paļāvusēs, ka viss tas paredzējumi vien e̦suot LP. VII, 525; paredzêšana, das Erblicken, das Ahnen; pare̦dzê̦tãjs, der Seher Glück Daniel 2, 2. - [In der Bed. 2 aus *praredzêt?]

Avots: ME III, 89

paredzîgs, vorhersehend, prophetisch: viņi tic, ka tajās (sievietēs) atruodas kaut kas svē̦ts un paredzīgs Lautb.

Avots: ME III, 89

‡ paredzinât (gespr. mit -re̦-) Dunika, = paradzinât.

Avots: EH XIII, 167

‡ paredzis (?) Lubn. n. BielU., = pareģis.

Avots: EH XIII, 167

pare̦ga, die Ahnung: nuo gaišās pare̦gas MWM. VIII, 173.

Avots: ME III, 89

pareģis, f. -ģe, pareģuonis, pareģuons, pare̦guons, der Seher, der Hellseher, der Wahrsager: bē̦rnam dzimstuot pareģis pasakuot, kāds mūžs jaunpiedzimušam būs. viņi bi juši lieli pareģuoņi LP. VII, 679. mācīšuos pareģuona amatā V, 303. laika pare̦guons, der Wetterprophet Aps. zīle liela pareģuone (pare̦guone BW. 2581) BWp. 2581.

Avots: ME III, 89

[paregņuôt, prophezeihen B. Vestn.]

Avots: ME III, 89

‡ pare̦guonis Pas. VII, 19; X, 392; XII, 38, 333, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = pareģis; ein demin. Fem. pare̦guonīte Janš. Bandavā II, 180.

Avots: EH XIII, 167

pareģuonis (unter pareģis): dze̦gūze uz luopiem ar e̦suot p., kad luopi kādreiz krītuot Siuxt; fem. pareģuone - auch Pas. XII, 130.

Avots: EH XIII, 167

pare̦guons (unter pareģis), ‡

2) "= ‡ pare̦gs" (?) Seyershof: pašiem tādi izteikumi, tādi pare̦guoni.

Avots: EH XIII, 167

pareģuôt, tr., vorhersehen, wahrsagen: tūliņ varējis visu pareģuot LP. VII, 1272. Subst. pareģuõjums, die Prophezeiung; pareģuôšana, das Wahrsagen; pareģuôtãjs, der Seher, Wahrsager.

Avots: ME III, 89

‡ pare̦gs Seyershof, = pare̦ga, paredze: viņš strādā tâ kâ uz kādu pare̦gu.

Avots: EH XIII, 167

‡ pareibinât Wessen, (eine kranke Stelle) eine Weile mit den Fingern heilend (tr.) streichen od. betasten.

Avots: EH XIII, 167

‡ pareĩzā Frauenb., beinahe gleichzeitig: visi p.

Avots: EH XIII, 167

‡ pareizējs, gleichzeitig (?): (meži) e̦suot aukstuma un siltuma, mitruma un sausuma pareizējie kārtuotāji un regulē̦tāji Janš. Līgava I, 452; pareizēji (etwa gleichzeltig geborene) bē̦rni Schwitten.

Avots: EH XIII, 167

pa˙reĩzi,

1): schon Lat. Kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 267); es neizpratu p. Siuxt; ‡

2) recht viel
Siuxt: aitas (acc. pl.) turēja p. bij p. tuo guovju.

Avots: EH XIII, 167

pa˙reĩzi, pareizi, Adv., richtig, recht. (reizi alter Dativ, abhängig von pa.) S. pareizs.

Avots: ME III, 89

pareĩzĩba, die Richtigkeit: valuodas pareizība, die Sprachrichtigkeit.

Avots: ME III, 89

‡ pareĩzīgs Diet., recht, richtig, ordentlich: pa derīgu un pareizīgu ceļu Pēt. Av. III, 64; Adv. pareizīgi Rugāji, richtig, recht, gerecht.

Avots: EH XIII, 167

[pareizinât,

1) "berechnen, kalkulieren"
Golg.;

2) eine Weile multiplizieren.]

Avots: ME III, 89

pareizniẽks: auch Salis.

Avots: EH XIII, 167

pareĩzniẽks, der Rechtgläubige Kand.

Avots: ME III, 89

pareĩzrakstĩba* die Orthographie.

Avots: ME III, 90

pareĩzs, richtig, recht: kam pareizs pulkstenis? kuŗš naktī sapnī par tiltu ies, tas būs pāreizais brūtgāns Etn. IV, 68. saimnieki bij manījuši, ka ar audžu meitu nav pareizi Neik. Sprw.: kas nav uz reizi, tas nav pareizi. S. pareizi.

Avots: ME III, 90

pareĩzticĩba, die Rechtgläubigkeit, Orthodoxie.

Avots: ME III, 90

pareizticĩbniẽks, der Rechtgläubige.

Avots: ME III, 90

pareizticîgs, rechtgläubig, orthodox: Lejnieks pārkrustījies pēc pareizticīguo parašas JR. IV, 72.

Avots: ME III, 90

[pareĩzu, pareĩžu Bauske, Adv., auf einmal, zugleich: viņai arī kas gaidāms; laikam būs abām pareizu Janš. Dzimtene V, 73.] sāka vai nu agrāki, vai pareižu MWM. v. J. 1908, S. 13.

Avots: ME III, 90

parekstêt, intr., etwas grunzen: kâ cūciņa parekstēja VL.

Avots: ME III, 90

pare̦mde̦ns: baudīja tuo (scil.: me̦du) šķidru un vēl it pare̦mde̦nu, kâ karstā vasaras dienā izdravē̦tu Janš. Mežv. ļ. II, 140.

Avots: EH XIII, 167

[pare̦mde̦ns, ziemlich lauwarm: p. ūdens.]

Avots: ME III, 90

[paremdêt, ein wenig beschwichtigen, stillen: zâles paremdēja sāpes Lis.]

Avots: ME III, 90

[ paremdinât,

1) = paremdêt: p. sāpes;

2) ein wenig lauwarm machen:
p. Ūdeni.]

Avots: ME III, 90

parem̃ptiês: "pasvempties" (mit em̂ ² ) Hasenp.

Avots: EH XIII, 167

[parem̃ptiês "= pavirzīties": p. tālāk Bauske.]

Avots: ME III, 90

[parem̃tiês (li. pasirem̃ti), sich (mit dem Ellbogen) stützen: p. uz paluodzes Dunika.]

Avots: ME III, 90

[pare̦nsts (?) "kräftig, hart" Celm.]

Avots: ME III, 90

pare̦sns, ziemlich dick, umfangreich, beleibt: tādu sievu tev pārvedu, paze̦mu, pare̦snu BW. 21289.

Avots: ME III, 90

parestes, das feinere Stroh, das unter das Riegensieb (restes) fällt Luttr.

Avots: ME III, 90

pare̦tam, pare̦ti, pare̦tis, pare̦tim LA., pareši RKr. VIII, 19, hier und da, ziemlich selten: mežā atruodas gan apses, gan egles pare̦tam Lautb. tē̦rmanis jau ir un iedzērējs, bet pare̦tam R. Sk., II, 128. te auga ciesas, pare̦tis arī ābuoliņš Aps.

Avots: ME III, 90

‡ pare̦tãm Siuxt, = pare̦tam: guovju pienes aug dikti p., tik tâ vietām.

Avots: EH XIII, 167

[paretinât (li. parẽtinti),

1) etwas undichter machen :
p. mežu;

2) sperren (beim Drucken):
p. burtus.]

Avots: ME III, 90

pare̦tuôtiês, undichter werden.

Avots: ME III, 90

pare̦ts, ziemlich undicht, selten: tas ir Baltijā pare̦ts augs Latv.

Avots: ME III, 90

‡ pare̦tumis Siuxt, = pare̦tam: trim zariem bij visi trizuļi, bet četriem p.

Avots: EH XIII, 167

‡ pãrkares Karls. "?".

Avots: EH XIII, 202

paûkare ² : auch Dunika, Grenzhof (Mežamuiža), Kal., OB., Puhren, Siuxt, (mit aũ) A.-Autz.

Avots: EH XIII, 184

paûkare ² Wain., Schlampen, paũkare Ahs., paûkars ² Iw., = pavakare: sen saulīte paukarē BW. 4440.

Avots: ME III, 127

pavakare: "die Zeit nach 3 Uhr nachmittags" Frauenb.; pavakares vējš, Südwestwind P. Alunāns.

Avots: EH XIII, 186

pavakare (li. pavakarė˜), die Zeit vom launags bis zum Abend Fest.: tâ rājuoties pagāja visa pavakare Janš. B. 209. svē̦tku dienas pavakarē LP. VII, 318. Der Loc. pavakarē und der Instr. pavakarēm adverbial gebraucht: saule jau pavakarē LP. IV, 128. pavakarē Ansim jāiet malku cirst LP. IV, 9. pirmdienas pavakarē veda līgavu uz jaunā vīra mājām RKr. XVI, 151.

Avots: ME III, 131, 132

‡ pavare Blieden n. FBR. XVI, 99, = pavāre.

Avots: EH XIII, 188

‡ pavasare Roop n. FBR. XV, 152, = pavasaris.

Avots: EH XIII, 188

pazare,

1): Jānis kāpa uozuolā, Jāņa bē̦rni pazarē Tdz. 53876. pa ābeļu pazarēm Janš. Dzimtene V, 227; ‡

6) "?": pazares auzām vēl zaļas, virsūnes krīt zemē Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 192

pìekareklis,* das Anhängsel Dr.

Avots: ME III, 255

pìẽvakare Dunika, piẽvakars C., Salis, pievakars Arrasch, N.-Peb., Widdrisch, der späte Nachmittag, die Zeit der Abenddämmerung: pievakare arī bija tik klusa MWM. VIII, 731. pievakares pavaļas brīžuos A. XI, 466. pievakarā Krieviņ 24, pievakarē, pie pievakares Vīt. 32, gegen Abend: Miezis aizgāja kādā pievakarē uz kruogu MWM. X, 810. mūža pievakarē A. v. J. 1896, S. 243, im Alter, am Abend des Lebens.

Avots: ME III, 307

‡ pigarece Mežamuiža n. Ceļi VIII, 231, = pigarica.

Avots: EH XIII, 230

‡ pizarete Aahof, Brotsuppe.

Avots: EH XIII, 240

‡ pusvakarene "Nordwest, Südwest" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Westen").

Avots: EH II, 334

‡ sare Siuxt, scharfe Rückenwolle eines Schafes: baltām aitām nav tādas sares, bet zilganīgi pelē̦kām ir. Zu sars I.

Avots: EH XVI, 441

sarece, Gallerte Segew.

Avots: ME II, 714

sarecêt U., intr., gerinnen, sich gallern: sarecējušas asinis, sarecējis piens Serb., Oppek., Kokn., Sessw, n. U. sarecējuse zupa, gegallerte Suppe Mag. XIII, 2, 57. sare̦cuot nuo piena sūkalām atdalās siera plācenis MWM. IX, 522. - Subst. sarecẽjums, das Geronnene, das Gerinnsel, der Gallert: citi fermenti sarecējumu atkal izkausē Vēr. lI, 219.

Avots: ME II, 714

sarecinât Karls., tr., gerinnen machen, lassen: uolbaltumu zināmi fermenti... sarecina Vēr. II, 219. sarecināt (verheilen machen) augu brūces Konv. ² 869.

Avots: ME II, 714

sare̦dzamĩba* MWM. X, 908, die Sichtbarkeit.

Avots: ME II, 714

saredze,* in der Verbind. iekšējā saredze, die Vosstellung Stari I, T.

Avots: ME II, 714

saredzêt, Refl. -tiês,

2): pa svētdienām gājām uz baznīca s. AP. mēs katru dienu sare̦dzamies Seyershof. vairs nesasaredzēsim Auleja;

3): Skrundas tirgū saredzējāmies un sarunājāmies Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH XVI, 441

saredzêt, tr., intr., erblicken, deutlich erkennen U.: tavu lielu rudzu lauku! trīs dieniņas talki pļāva, vēl maliņas nesare̦dz BW. 28406 var. mūža gala ne˙viens nevar saredzēt JR. IV, 73. bijuse tumša nakts, un viņi... ne˙kā nevarējuši saredzēt JK. dievs sare̦dz blēdi un blēža ceļus Kaudz. M. 157. cik tik vien viņa acis vēl varēja saredzēt Dīcm, pas. v. I, 21. varuot e̦ze̦ra dibinā mājas saredzēt LP. V, 385. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv ² 726. Refl. -tiês,

1) sichtbar sein, werden:
sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192. iz viena kakta spilgti saredzējās kas gaišs Vēr. II, 1248;

2) einander (wieder)sehen:
viņam ļuoti gribē̦tuos ar savējiem saredzēties LP. VII, 659. pus˙mūža tē̦vs ar dē̦lu nebij saredzējušies Mācīt. meita 17. uz priecīgu saredzēšanuos (frohes Wiedersehen)! Alm. Meitene nuo sv. 16;

3) sich gegenseitig ausersehen, ein Paar werden
U.

Avots: ME II, 714

sar̂geņ̃ģelis,* der Schutzengel.

Avots: ME II, 716

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. ² 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME II, 715, 716

sareibinât, tr., schwindlig, duselig machen: jaunavām viņa sareibinājusi tik tālu prātu Jaunie mērn. laiki IV, 130. Refl. -tiês, sich schwindlig, duselig machen, sich betäuben: dažādi sareibinājusies, viņa pusdanciski pieskrēja Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 67.

Avots: ME II, 714

sarèibt: Jānim sareiba galva, duomājuot par Ievas likteni Jauns. Raksti III, 372. es vis nedzeršu, - vēl sareibšu Saikava. ‡ Refl. -tiês Saikava, = sarèibt (?).

Avots: EH XVI, 441

sarèibt, intr., schwindlig, duselig werden; sich ganz besaufen: kad viņš bij sareibis Stari II, 595.

Avots: ME II, 714

sareĩtêt, mehrfach zusammenbiegen: s. aude̦klu N. - Peb.

Avots: ME II, 715

I sarèitît ² (tīrumu) Sessw., die Perfektivform zu reitît; nach Vank. bedeute sareitīt (eine Arbeit) rationell anordnen (?).

Avots: ME II, 715

II sareitît ("mit eî") "machen (perf.), dass die Milch im Euter zuschiesst" (?) Smilten, Adsel.

Avots: ME II, 715

‡ sareĩzât (?) Frauenb. "saplaisāt, sasprēgāt": aŗamzeme, dzelzs var s.

Avots: EH XVI, 441

sareizêt, sareizuôt, tr., aneinanderreihen, der Reihe nach zusammenlegen: reizītē sareizēju (reizītēm sareizuoju) savas baltas villainītes BW. 22970, 7.

Avots: ME II, 715

sareĩzinât, multiplizieren (perfektiv) Pūrs III, 148.

Avots: ME II, 715

sareîztiês ² (?) Mitau, Riga "= sabārties".

Avots: ME II, 715

sarekties (?), sich ineinander verwickeln: tīkls, dzijas sarekšas Für. I (unter rekties).

Avots: ME II, 715

‡ sarembêt Frauenb., = sadzît II: mans pārgrieztais pirksts ir jau labi sarembējis.

Avots: EH XVI, 441

saremdêt,

1) Schmerzen weniger od. garnicht mehr empfinden machen:
s. sasistuo ruoku Nigr.;

2) beschwichtigen:
nevar viņu saremdēt (nuomierināt) Warkl.

Avots: ME II, 715

saremdinât, lauwarm machen: s. ūdeni Widdrisch.

Avots: ME II, 715

‡ sareminât Auleja, = saremdinât: s. ūdini.

Avots: EH XVI, 441

sarempêt,

1) = sarepêt (mit em̃ ) Arrasch, Bauske, (mit em̂ ² ) Wandsen: sarempējis (Var.: sapraulējis, saburbējis, satrūdējis, sarepējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 13 var.;

2) sarempêt ("schlecht zusammenfücken")
zeķes Neuenb.

Avots: ME II, 715

‡ II sarem̃pêt (?) N.-Peb. "(Viehfutter) mit einem Hackeisen zerhacken".

Avots: EH XVI, 441

sarem̃t, aufstützen: s. galvu uz ruokas. Refl. -tiês, sich anstemmen: vīrs sarēmās un saturēja krītuošuo ve̦zumu N - Bartau.

Avots: ME II, 715

‡ sareñcelêtiês Seyershof, sich verwirren (vom Garn) Allendorf.

Avots: EH XVI, 441

sarendinât Salis, = saremdinât.

Avots: ME II, 715

sarene,

1) ein borstiger Pinsel:
skaluo spainī sarenes Zalktis v. J. 1908, S. 2. ūdensvīrs ar strupuo sarenes bārdu (borstiger Bart) Duomas IV, 462;

2) panicum Karls.

Avots: ME II, 715

‡ I sareñst Dunika, = savākt, sastumt: s. sìenu čupā.

Avots: EH XVI, 441

‡ II sareñst od. saren̂st ² Dunika "= sarantît": s. daudz kuoku.

Avots: EH XVI, 441

‡ sareñtêt Salis, in Pacht nehmen (von vielen Subjekten gesagt): šuogad ir daudzi zemi sarentējuši.

Avots: EH XVI, 441

sarepêt: kaula lūzums var s. Salis. kad ruokas ieme̦ln, tad saka, ka tās ir sarepējušas Ramkau. strādājuot smagu darbu ruokas var s. (= sacietēt) Dunika, Wessen. viņa piere bija sarepējusi vienās rē̦tās Jauns. Raksti IV, 273; "einschrumpfen" Diet.

Avots: EH XVI, 441

sarepêt U., Ronneb., Druw., Kalzenau, Selg., N. - Bergfried, Grünh., sarept U., PS., intr., verheilen (insbesondere von Brüchen) U., vernarben; einen Kallus ansetzen L., U., hornhäutig werden Dr.; hart, zäh werden Druw.; uneben (A. - Schwanb., Seltingshof), rissig werden (auch von der Baumrinde): kad kāds pārlauzis kāju un kad viņa saaug atkal kuopā, tad viņa sarep Grünh. lūzums sarumbējās un sarepēja R. Kam. 124. pieres kauli sarepējuš[i] BW. 13087, 1. vāts jau sarepējusi PS. muļķīša miesas sarep un sadzīst LP. IV, 153. cilvē̦ki ar sarepējušām un sacietējušām ruokām Apsk. v. J. 1903, S. 187. me̦lnumuos sarepējušām ruokām Vēr. I, 906. ruokas sarepa, kâ allaž īstam darba rūķim Dz. V. sarepējis, zarains kuoks N. - Bergfried. sarepējis uozuoliņš BW. 13041, 12. par sare̦pušuo priežu galuotnēm Aps. V, 3. (mamzele) ve̦ca un sare̦pusi kâ piepe De̦glavs Rīga II, 1, 451. - Subst. sarepẽjums, der Kallus auf gebrochenen Stellen U.

Avots: ME II, 715

‡ sarepinât Salis, verheilen machen: zirgam nevaruot s. pārlauztu kaulu.

Avots: EH XVI, 441

sarept: "einschrumpfen" Diet.; maciņu ve̦lkuot vaidziņš sarepis kâ ve̦cs pūpēdis BW. 1787, 4. ‡ Refl. -tiês Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bein"), = sarept.

Avots: EH XVI, 441

sarept, s. sarepêt.

Avots: ME II, 715

saretêt,

1) intr., dick werden
Manz. Lett., gerinnen U.: saretējis piens U. (fig.) saretēj[u]se tumsa Zvirgzdes I, 119;

2) intr., vernarben; verheilen:
ievainuotā kuoka miza saretējusi Sessw., Warkl., Ruj., Wandsen. kad ruoka saretēs? Dond.;

3) tr., heilen, zuheilen machen
(auch saretināt): es savu kāju nevaru saretināt (saretēt) Sassm.

Avots: ME II, 715

saretinât, s. saretêt 3.

Avots: ME II, 715

‡ sarevêt,

1) = saravêt 1: s. pilnu klēpi zāļu Gr.-Buschh., Warkl.;

2) eine gewisse Zeit hindurch jäten
Gr.-Buschh.;

3) aufessen
Gr.-Buschh.: sarevējis visu, kas bija uz galda.

Avots: EH XVI, 441

‡ sare̦zgâtiês Orellen, = sarežģîtiês: tinuot dzija dikti sare̦zgājās.

Avots: EH XVI, 442

sarežģe, die Verwickelung, der Wirrwarr Wid.

Avots: ME II, 715

sarežģêt, s. sarežģît.

Avots: ME II, 715

‡ sarežģis, = sarežģe: apstākļu s. Lēmanis Tālais rīts 101.

Avots: EH XVI, 442

‡ saskare,* der Kontakt, die Fühlung: s. ar pretinieku ... zudusi Br. Zeme 1939, № 239, S. 5.

Avots: EH XVI, 447

skare,

1) = skara 2: auzu skare Warkl., Memelshof;

2) auch skara ("selten") Lettg., ein spitzer Kirchturm Warkl.; zu šķirt? vgl. an. sker "Seeklippe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 575).

Avots: ME III, 874

skarene,

a) Rispengras (poa L.)
RKr. II, 75; Wid.; maura sk., poa annula Karls., poa trivialis Konv. ² 3529; pļavu sk., poa pratensis Karls., Konv. ² 3529;

b) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi L.)
RKr. II, 73;

c) susekļu sk., cynoturus cristatus Konv. ² 3529.

Avots: ME III, 874

I skarene: zâles, smilgas, skarenītes Tdz. 54841. "annula" und "cynoturus" ME. III, 874 zu verbessern in "annua" resp. "cynosurus".

Avots: EH II, 502

‡ II skarene Auleja, ein kleines Kopftuch.

Avots: EH II, 502

‡ skarens Lng. (unter kārt) "der solche Flocken [nämlich ‡ skari II] hat".

Avots: EH II, 502

škàudare ² , ein sehr magerer Mensch Gr. - Buschh.: baigst skatīties uz tādas škaudares: kauli un āda vien! Gr. - Buschh. Woht mit hochle, šk aus šķ; vgl. šķaudere und šķaudure.

Avots: ME IV, 20

suobare L., ein Pestopfer; ein Piknik.

Avots: ME III, 1135

spare Konv. ² 3667, s. spāre III.

Avots: ME III, 985

sustarenes (sarkanās un me̦lnās) Nigr., suste̦ri Bl., susteres oder sustriņi L. (so auch Dond. n. FBR. V, 128), sustrenes Wid., Johannisbeeren (ribes); hierher wohl auch der gen. pl. sustaru in lielajā mežā sustaru krūmā BW. 292. Aus estn. sõster dass., s. Thomsen Beröringer 280.

Avots: ME III, 1127

‡ šustarenes Frauenb., = sustarenes (sarkanās).

Avots: EH II, 658

svarenieks Elv. Lib. mem. 18, = svarinieks.

Avots: ME III, 1143

svare̦ns, gewichtig, schwer(fältig) Wid.: atkrita svare̦ni krê̦slā Apskats 1904, S. 211.

Avots: ME III, 1143

tītarene: dažas tītarenes un pāris sarkanā dābuoliņa ... galviņas Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH II, 687

tītarene LA., eine Blume; tĩtarenes Gramsden, = tītarzāle, achillea millefolium Preekuln.

Avots: ME IV, 206

‡ tĩtare̦ns (wohl mit e, < ē̦) Allendorf, ein Truthahnjunges.

Avots: EH II, 687

vagare: auch Prawingen, BW. 3429, Demin. vagarīte 11417.

Avots: EH II, 747

vagare, s. vagaris.

Avots: ME IV, 432

vagarene: auch BW. 1552, Puhren.

Avots: EH II, 747

vagarene Janš. Bandavā I, 318; Līgava I, 303, die Frau des Arbeitsaufsehers (vagaris).

Avots: ME IV, 432

vagares L., vagari U., rote Beeten Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 432

vakare: auch Liepna.

Avots: EH II, 751

vakare, Name einer am Abend gefallenen Kuh AP.

Avots: ME IV, 447

‡ vakareìne (mit ei < ī?) Tdz. 59221, 1 (aus Lubn.), = vakaraine; vgl. *vakarīne.

Avots: EH II, 751

I vakarene Borchow, = vakaraine.

Avots: ME IV, 447

II vakarene,

1) "die des Abends lange aufzubleiben pflegt"
Nötk.;

2) der Westen
L.

Avots: ME IV, 447

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

vanskare Wessen, vañskars Bl., PlKur., s. vanckare.

Avots: ME IV, 472

vare: auch AP. (Kraft), Fest., (Kraft) Frauenb.; bij man v. (Kraft) BW. 13186, 1. ar vari Linden in Kurl., ar varēm Orellen, ar varītēm Serbigal, pār varēm Sārts Str. 72, mit Gewalt (Anstrengung).

Avots: EH II, 757

vare, s. vara.

Avots: ME IV, 477

va˙re Nigr., Sessw., gekürzt aus vai redzi "siehst du?"

Avots: ME IV, 477

vare̦n, varen Golg., va˙ren Golg., varē̦n, varan Prl., Adv., sehr, überhaupt U.: varen skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. es bij[u] meita varen daiļa BW. 9808, 1 var. (ähnlich: 11048). varen augstu smilšu kalnu 30894, 8. kumeļš varan skaists Prl. n. FBR. VI, 114. kēniņš bijis varē̦n priecīgs Pas. IV, 411 (aus Smilt.). māte glabājusi... meitu varē̦n labi V, 307 (aus Smilt.). Jēzus aizliedze tiem ļuoti varen Glück Matth. 9, 30.

Avots: ME IV, 477

varenība: tavu lielu varenību! Tdz. 56121.

Avots: EH II, 757

varenĩba,* die Mächtigkeit, Gewaltigkeit: kalnu varenību A. XVII, 299. dabas varenību A. v. J. 1896, S. 319. skudru darba varenība A. XI, 142. viņu varenība zemes virsū Akmeņogles 9.

Avots: ME IV, 477

varenîgs: auch Sonnaxt; mušas tagad varenīgi ("traki") kuož Orellen.

Avots: EH II, 757

varenîgs, mächtig, gewaltig: varenīga liesma Aps. VI, 37.

Avots: ME IV, 477

vare̦ns,

1): auch Grob.; pagasta valdes vai tiesas vare̦nie (Machthaber)
Janš. Dzimtene III, 263; ‡

2) möglich:
ir visas lietas vare̦nas Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 217).

Avots: EH II, 757

vare̦ns U., Arrasch, Bauske, C., Jürg., Kaltenbrunn, Pankelhof, Segewold, Selg., Siuxt, varê̦ns Wolm., varẽ̦ns Wolmarshof, varans AP., varens Golg., Mahlup, variens Kl., mächtig, gewaltig, sehr stark U.: vare̦ns puika LP. IV, 54. vare̦na mīlestība Austr. kal. 1893, S. 48. varē̦ns bruokasts Pas. V, 30 (aus Smilt.). vare̦ni liels akmens LP. VII, 356. ķēniņam viņa vare̦ni patikuse IV, 32; vare̦ns St., mächtig; heftig; vare̦ns būt St., schatten und walten. - Subst. vare̦nums, die Mächtigkeit, Gewaltigkeit: negaiss ir klāt visā savā vare̦numā Saul. Vēr. I, 1167.

Avots: ME IV, 477

‡ vasare AP., Name für eine Kuh, die zu Pfingsten (vasarsvē̦tki) geboren ist.

Avots: EH II, 759

vata˙re Nigr., = vatu˙re.

Avots: ME IV, 486

visvarenĩba,* die Allmacht: neticu apstākļu visvarenībai A. v. J. 1896, S. 665. manas balss visvarenība Asp. VII, 3.

Avots: ME IV, 628

visvare̦ns* Wid., visu˙vare̦ns, allmächtig: visu˙vare̦nais dievs.

Avots: ME IV, 628

žagare Kreis Mitau, = žagaraine.

Avots: ME IV, 785

žākare (unter žākara und žãkaris III): "palaidnīga meitene" (mit ã) Blieden.

Avots: EH II, 817

zarene,

1) eine ästige Kiefer od. Fichte
Vīt.; zarenes egle, eine am Waldrande wachsende Fichte mit sehr dichten Zweigen Frauenb.;

2) ein ästiger Knüppel
Autz, Bers., C., Grenzhof, Lennew., Meselau, Nötk., Schujen, Sessw., Vīt.;

3) eine zweizinkige hölzerne Gabel zum Kehren von Stroh od. Heu
Neuhausen;

4) eine Astkanne
Mar. n. RKr. XV, 144, Sessw.;

5) "?" strādājams... ar arklu, vai egļu zareni (oder zu einem nom.
*zarenis?) jeb ecēšām Janš. Mežv. ļ. II, 407.

Avots: ME IV, 690

zarenīca,

1) = zarene 1 Vīt.;

2) ein Knüppel
Gr.-Buschh., Vīt.;

3) eine Strauchegge
Bielenstein Holzb. 491 (mit Abbild.), Drosth., Erlaa, Linden (in Livl.).

Avots: ME IV, 690

ze̦mzare, ‡

2) eine Fichte mit niedrigen Ästen
AP.; z. priede Kaltenbr.

Avots: EH II, 805

ze̦mzare, ein niedrig ansetzender Ast: sluotu griêzu purva bē̦rza ze̦mzarēs BW. 23645.

Avots: ME IV, 713

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

‡ àizkarine ² Kaltenbrunn, = arene">àizkarene.

Avots: EH I, 29

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41

‡ àizplaučêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt ² , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55

àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.

Avots: ME I, 51

àizsprûduôt, ‡

2) versperren:
kareivju rindas aizsprūduoja ielu pārejas A. Brigader Daugava I, 1227.

Avots: EH I, 51

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

‡ akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I ⁴ 356, Walde Wrtb. ² 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69

āmîtiês,

1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.

Avots: EH I, 193

apara (li. apara "apara" Miežinis): auch BW. 5890 var. u. a., are">apare auch BW. piel.2 23568, 1 var., 3): auch Grobin (hier dazu ein Demin. aparele ), Iw., Kaltenbr., Lipsthusen, Lub., Oknist (in Oknist auch überttagen von verfüztem Haar: galva kâ apara), Prl., Saikava, Sonnaxt;

4) auch Kaltenbt., Lub. und Sonnaxt.

Avots: EH I, 71

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75

apbaŗuôt, tr.,

1) etwas mästen;

2) durch Beibringung von etwas Essbarem, das vom Schweiss der Achselhöhle durchtränkt ist, die Liebe jem. für sich gewinnen
Etn. II, 20;

3) durch behexte Speisen schädigen, verzaubern:
vilkacis e̦suot apbaŗuots cilvē̦ks LP. VII, 926.

Avots: ME I, 76

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

apģist, tr., wahrnehmen, bemerken: Anna apģida, cik nepareizi bija darījuse Saul. Refl. -tiês, sich bewusst werden: viņš apģidās, ka velti uztraucies JR. IV, 55.

Avots: ME I, 89, 90

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93

‡ aplaipuôt Siuxt u. a., refl. aplaipuôtiês Trik., unpassierbaren (kotigen) Stellen ausweichen" um etw. herumgehen, -gelangen: a. laidaram apkārt Siuxt u. a.

Avots: EH I, 97

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

‡ applaiksnîtiês "заревить" Wid.; sich aufklaren (vom Wetter, vom Gesicht) Schibbenhof: laiks applaiksnījies.

Avots: EH I, 105

‡ appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106

apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.

Avots: ME I, 113

‡ apraduôtiês, in (nicht achtbare) verwandtschaftliche Beziehungen treten: tas nu gan ir apraduojies (höhnisch)!

Avots: EH I, 107

‡ apretinât Bauske, (eine Anpflanzung oder Saat) undichter machen (indem man einige Exemplare derselben beseitigt): a. laukus.

Avots: EH I, 108

aprunât,

2): aprunāts (= apvārduots, appūšļuots) ūdens Frauenb.; ‡

3) = âizrunât 4: nuo tā lauka .. sē̦klu aprunā! Pet. Av. I, 47. Refl. -tiês, ‡

2) sich versprechen
Stomersee: vai e̦smu pareizi minējuse, vai aprunājusēs? Janš. Mežv. ļ. ll, 14.

Avots: EH I, 110

‡ apsir̂kt Dunika,

1) zu reifen anfangen:
uogas jau apsirkušas;

2) zu garen anfangen:
alus jau apsircis.

Avots: EH I, 112

‡ apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

aras, das Aufpflügen eines bestimmten Stückes Ackers zur Gehorchszeit Naud., Etn. II, 129. [U. gibt auch ara und are "Ackerland": tīrumus ietaisīt uz četri arēm "das Ackerland in vier Felder teilen".]

Avots: ME I, 140

âre (s. unter âra),

1): urbares, waldloses Land
Kalz. n. BielU.; āres pļava, eine trockene (nicht morastige) Wiese, wo gutes Gras wächst AP.;

2): loc. ārē Kaltenbr., = ārā: es iešu ārē.

Avots: EH I, 194

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 ² und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143

ase̦nzabas Dond., wohl f. * asnuzabas, das Band, welches die hölzerne Gabel der Pflugschar mit der Femerstange zusammenhält; zu -zabas vgl. li. žabángas, Fallstrick [und le. aizzabinât] und zu ase̦n-, wenn dies aus * asnu-, le. astrs. [Dies wäre möglich, wenn * asnu aus * astnu entstanden, und wenn dieses Band wirklich urspr. aus Pferdehaaren gemacht wäre; vgl. unten astni.]

Avots: ME I, 143

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. ² 448. [So auch Fick Wrtb. I ^4, 440 und III ^4, 184, Walde Wrtb. ² 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 ¹ und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês ^2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. ² 28 und Feist Wb. ² 25.]

Avots: ME I, 149

atara, are">atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148

atbrañgt, atbrengt Bers., -stu, -gu, intr., wieder kräftig (brangs) werden, wieder zu Kräften kommen, sich erholen: bet paši mēs atbrangām B. Vēstn. pēc slimības viņa vare̦ni atbrangusi Grünh.

Avots: ME I, 151

‡ atgausêt,

1) absparen:
vai nedevu es... nuo maizes..., kad es pats sev atgausēju Rainis VI, 277;

2) "zur Genüge sättigen"
Wessen.

Avots: EH I, 141, 142

atkâpinât: 629 ... 19 zu korrigieren in: 629;

3) abtrünnig machen:
tas Jūdu bij atkāpinājis II Chron. 28, 19 (in der Ausgabe v. J. 1865; s. J. Al. IMM. 1933 II, 226). ‡ Refl. -tiês Stenden, sich mit seinem Gespann rückwärts bewegen: tu vare̦tu a. ar saviem ratiem, lai tieku gaŗām.

Avots: EH I, 147

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atkrāt Spr., [Warkl.], tr., ersparen, beiseite legen.

Avots: ME I, 168

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atmìegs, oft der Pl. atmìegi, atmìegas, ein Nachschläfchen. In früheren Zeiten standen die Letten sehr früh auf und machten sich an die Areit. Nachdem sie gründlich gearbeitet, oft ihre Arbeit beendet hatten, legten sie sich vor Sonnenaufgang auf ein Stündchen hin: vienā rītā deviņi atmiegi BW. 25701. aizgāja atmiegā LP. VI, 76, atmieguos BW. 8079; atmiegas gulēt Sessau. Auch der Mittagsschlaf mit atmiegs, Wiederholung des Schlafes, bezeichnet: būtu laiks nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.

Avots: ME I, 178

atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.

Avots: EH I, 158

‡ atraîtin, atraîtiņ Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv., leicht lösbar (gebunden): a. (mit einer leicht lösbaren Schlinge) sasiet.

Avots: EH I, 160

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

‡ atrežģinât Salis, = atrežģît: a. sarežgījušās dzijas.

Avots: EH I, 162

atrežģît, atrežģuôt, tr., loswickeln, entwirren: sarežģītu dziesmiņu atkal atrežģīt RKr. VIII, 26; atrežģījums, die Entwirrung, Lösung.

Avots: ME I, 185

atrìest [li. atriẽsti], tr., auftrennen: drusciņ nepareizi sašuvies, jāatrieš AP. [Refl. -tiês, sich auftrennen: piešuvs atriesies Lisohn.]

Avots: ME I, 186

‡ atsaule "bei teilweise bewöiktem Himmel sichtbarer Abglanz der Sonnë; "mākuoņuos lauztu saules staru atspīdums uz tādu vietu, kas pati saulei nuoslē̦pta ar mākuoņu kārtü Nautrēni: ja saulei ir atsaules, tad gaidāms lietains laiks Kortenhof, Lieven-Bersen. saulei pretīmā bija a., - būs nelaiki un pē̦rkūnis Nautrēni. atsaules vien spīd, ne-būs laba laika ebenda.

Avots: EH I, 163

atšiebt, atšiept ² Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

‡ atskliẽst Dunika, Kal., OB., = ‡ atskleĩst: a. grāmatu vaļā. atsklied nākuošuo lapu! Refl. -tiês Dunika, = ‡ atskleĩstiês: man grāmata atskliedās nepareizā lappusē.

Avots: EH I, 166

atšļākt, [geräuschvoll herspritzen,

1) tr., a. ūdeni Ronneb.;

2) intr.: vilnis atšļāca līdz kājām Salis]; bangai, kas vareni atšļāc Rainis U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 202

atstãvêt,

2): a. darbus, gaitu Segew.; ‡

4) sich eine gewisse Zeitlang aufhalten:
pēc atstāvē̦tām nedēļām, nachdem die verordneten Wochen dort verbracht waren BielU.; ‡

5) widerstehen
Segew.

Avots: EH I, 171

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

‡ attrīt,

1) durch Reiben erwarmen
(? vgl. r. оттирать): attrin (māsu) ar zâlēm Pas. III, 117 (aus Welonen);

2) dareh Reiben oder ungeschicktes Wetzen abstumpfen
(tr.) Vīt. u. a.

Avots: EH I, 177

atvadît, ‡

3) a. atpakaļ, zurückschieben:
labdarene atvadīja guovij dzimti (die Gebärmutter) atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 178

atvaĩnuôt, tr., entschuldigen: atvainuojiet par izteicienu Vēr. I, 1290. Refl. -tiês, sich entschuldigen: kas nepareizi darījis, tam jāatvainuojās. man jāaizbildinās, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464.

Avots: ME I, 207

atzars, atzaris, are">atzare,

1) der Nebenzweig;

2) Widerhaken:
šķēpa asmenim pierīkuot atzares Antr. II, 14;

3) übertr., der Sprössling:
A. bija saimnieku cilts atzaris Aps. II, 20. [atzars nuo viņas ce̦lma celsies Glück, Dan. 11, 7.]

Avots: ME I, 212

aûģis,

1): ein 10-12-jāhriges Kind ("das etwas vom Leben zu verstehen anfängt")
Frauenb. (mit aû ² ); 3): f. auģe: augīte nebūs ... ne˙kad un ne˙kur pretenieks Janš. Barenīte 22.

Avots: EH I, 186

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225