Paplašinātā meklēšana

‡ atle̦ku, Adv., abstehend, losgelöst Bērzgale: papīrs nav pielipis pie sienas, bet stāv atle̦ku.

Avots: EH I, 153

aule̦kus (unter aule̦kãm): auch (mit aũ ) Grobin.

Avots: EH I, 187

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.

Avots: EH I, 214

bezpriêku dzīve, freudloses Leben.

Avots: ME I, 285

‡ bre̦kulis, ein Schafbock Dond.

Avots: EH I, 240

ce̦kula: (= ce̦taļa) auch Seyershof.

Avots: EH I, 262

[ce̦kula,] ce̦kuļa, ce̦kule, Bezeichnung einer Kuh, n. U. einer Kuh, die am Donnerstage gefallen ist (= cetaļa), od. die ein Zeichen an der Stirn hat. [Zu einem * ce̦ka aus poln. cecha "Zeichen, Merkmat"?].

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kulaine, ein Huhn mit einem Federbüschel am Kopf Kaltenbr.

Avots: EH I, 262

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368

I ce̦kule (unter ce̦kula): auch (ein Kuhname) Fest., Linden, Ramkau, (= ce̦taļa) AP., Salis.

Avots: EH I, 262

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263

ce̦kuliņi, tagetes patula Rkr. III, 73: ruozes un ce̦kuliņi še tuvumā ieblakus aug Lautb.

Avots: ME I, 368

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

ce̦kums, = se̦kums.

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kuts Frauenb., = ce̦kulis 1, das Haupthaar: māte ieķērās abām ruokām meitai ce̦kutā.

Avots: EH I, 263

ciẽkurains: c. ceļš Salisb.

Avots: EH I, 276

[ciẽkurains, mit Tannenzapfen bestreut.]

Avots: ME I, 393

čiekurains, = ciekurains.

Avots: ME I, 417

ciekuris (unter ciẽkurs): auch Hasenpot; ciekurīšu (gen. plur.) kripšināt BW. 3336, 2 var.

Avots: EH I, 276

‡ čiekuris Janš. Dzimtene II, 35, gen. plur. čiekurīšu BW. 28876, 1, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293

ciẽkurs: auch Dobl., Gold., Salisb., (mit ìe ² ) Wessen: priežu ciekuriem BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 276

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393

čiẽkurs: auch Strasden, (> čiẽkars) Rojen n. FBR. XIII, 73, čiẽkurs Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH I, 293

čiekurs [Salis, AP.], = ciekurs.

Avots: ME I, 417

‡ ciekursnis, = ciẽkurs: sarāvušies kâ ciekursnīši Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 798.

Avots: EH I, 276

ciẽkur̃zains [Nigr., ciẽkuržains PS.], mit Tannenzapfen bestreut: ceļš.

Avots: ME I, 393

ciẽkuržains: ciekuržainām ... vietām Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 277

ciekurzis (unter ciẽkurs): auch Mar., (mit iẽ ) Dunika, (mit ìe ² ) Erlaa: smalkajuos ciekuržuos BWp. 2502, 1.

Avots: EH I, 277

‡ čiẽkur̃znis AP., = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293

čìekurzis ² : auch Erlaa n. FBR. XI, 15.

Avots: EH I, 293

[čĩekurzis ² Kl., = ciẽkurzis.]

Avots: ME I, 417

‡ ciẽkur̃znis AP., = ciẽkurs: dzird ... ciekurzni nuokrītam Janš. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 277

‡ ciêkuzis Skaista, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 277

de̦ku, Interj., in der Verbindung diku de̦ku zur Bezeichnung des schnellen, leichten Laufens: incītis aizte̦k diku de̦ku LP. I, 116.

Avots: ME I, 453

dižce̦kule, die einen grossen Schopf hat: irbes meita, dižce̦kule RKr. XVI, 136.

Avots: ME I, 474

[êku(r), = šekur, še, hier Ronneb.]

Avots: ME I, 573

ekur, [e̦kur C., PS., Bers., ekur Ruj., Lis.], siehe da! BW. 21990. [Eher wohl dissimilatorisch aus re(dz) kur, als nach Pogodin РФВ. XXXVII, 95 mit dem e - von r. это "dies", ἐχεῖνος "jener" u. a., weil dies deiktische e aus dem Baltischen sonst nicht bekannt ist.]

Avots: ME I, 566, 567

[êku(r), = šekur, še, hier Ronneb.]

Avots: ME I, 573

‡ gaŗšļe̦k(us) Ruj. "?"

Avots: EH I, 386

gaŗšļiêkus (unter gaŗšļaũku): gaŗšliêkus ² Seyershof.

Avots: EH I, 386

gulte̦kus ,* Adv., horizontal A. XX, 384, 443.

Avots: ME I, 679

[ìekũcinât, in Schwung bringen: šūpuli Dond.]

Avots: ME II, 33

‡ ìekudêtiês Frauenb., = ieniẽzêtiês.

Avots: EH I, 523

‡ ìekudinât Frauenb., = iekutinât.

Avots: EH I, 523

ìekukuôt, s. iekūkuot.

Avots: ME II, 32

‡ iekukstêtiês, einen seufzerähnlichen Laut von sich geben: šunelis ... iekukstas un rimst Brigadere Dievs, daba, darbs 244. ezis iekukstējās migā Adsel, Bērzgale, Pankelhof, Prl., Wandsen. bē̦rns iekukstējās Schwitten. Vgl. ìeknùkslêtiês.

Avots: EH I, 523

ìekukuļuôt, (Geschenke gebend) bestechen Spr.

Avots: ME II, 32

‡ ìekulˆcinât ² Ramkau, (in eine Flüssigkeit) einrühren: dzirā iekulce̦na miltus.

Avots: EH I, 523

‡ ìekul˜činât Ahs., = ‡ iekulˆcinât ² : pienā ar čakariņu iekulčina miltus.

Avots: EH I, 523

‡ iekulˆkstît ² Dunika,

1) = iekul˜stît: drusku e̦sam iekulkstījuši nuo uotrās čupas;

2) (Flachs) schwingend hineingeraten machen:
spaļi iekulkstīti tīrajuos linuos.

Avots: EH I, 523

ìekul˜stît linus, anfangen den Flachs zu schwingen und sich des ersten Ertrages von dieser Arbeit erfreuen.

Avots: ME II, 32

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

‡ ìekumerêt, herein-, hineinlocken Frauenb.: gailis visas vistas iekumerējis klētī.

Avots: EH I, 523

ìekumpât, intr., gekrümmt hineingehen, hereinkommen: līka, līka dē̦lu māte iekumpāja istabā BW. 23316, 5.

Avots: ME II, 32

‡ ìekundinât,

1) zu etw. anregen, bewegen
Für. I; 27 "Arbeit verschaffen" Dünab. In der Bed. 2 auf d. Kunde beruhend?

Avots: EH I, 523

ìekundzêtiês, die Herrschaft gewinnen, sich als Herr einnisten: kas šeitan iekundzēties pruot JR. VII, 48.

Avots: ME II, 32

‡ ìekunkstêt Vank., = iekunkstêtiês.

Avots: EH I, 523

ìekunkstêtiês, einen seufzenden, stöhnenden Laut von sich geben: viņš iekunkstējās kâ lielā nespē̦kā Vēr. II, 1296. žagata iekunkstējās cilvē̦ka balsī Etn. II, 171.

Avots: ME II, 32

[ìekupinât,

1) "nuolikt kupināšanai": iek. pienu Dond., Lautb.;

2) hineingiessend gerinnen lassen:
iek. putrā kunkuļus Bauske.]

Avots: ME II, 32

ìekuplinât, [einkräuseln Bauske, Selg., Lautb.]: matus.

Avots: ME II, 32

ìekuprêt, bucklig hineingehen, hereinkommen: līka, līka dē̦lu māte iekuprēja istabā BW. 23316, 5.

Avots: ME II, 32

‡ iekuŗas, Hausweihe ramsden. Vgl. li. į dass.

Avots: EH I, 524

‡ ìekur̃cêtiês Frauenb., = iekurktiês: zirgam (cilvē̦kam) var ie. vē̦de̦rs.

Avots: EH I, 523

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

ìekurinât, ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ‡ ìekurêtiês. ‡ Subst. ìekurinãjums, = iẽkuri Frauenb.: iekurinājumu vajadzēja nuolikt.

Avots: EH I, 524

ìekurinât, tr., anheizen: krāsni, pirti, riju. Bei Līguotnis: iekurēt krāsni; [iekurēt uguni Nigr.].

Avots: ME II, 32

[ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.

Avots: ME II, 32

‡ ìekurmêtiês "?": tu esi ... labi iekurmējies ... ir pie mātes, ir pie meitas Janš. Bandavā II, 415.

Avots: EH I, 524

ìekurnêtiês, anfangen zu murren, einen murrenden Ton von sich geben: dažs par skuoluotājiem iekurnējās Aps.

Avots: ME II, 32

iẽkurs: auch AP., Frauenb., iêkurs ² Salis n. FBR. XV, 64, iẽkuri auch Ramkau, Seyershof, N.-Wohlfahrt: skali bij galvanais uguns iekurs Linden in Kurl. nevar iekurt bez iekuriņiem Ramkau.

Avots: EH I, 524

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

[iekurstīt L., tr., einheizen.]

Avots: ME II, 32

ìekur̃t, ‡ Refl. -tiês; = ‡ ìekurêtiês: krāsns nav vēl iekūrusies Sessw.

Avots: EH I, 524

ìekur̃t, tr., Feuer anmachen, anzünden, einheizen: uguni, pirti, riju, istabu. lē̦ti kurt uguntiņu iekurtās pagalēs BW. 22993.

Avots: ME II, 32

[ìekurtêt, zu kurtêt anfangen: rācenis iekurtējis Nigr., Lis., C., PS.]

Avots: ME II, 32

[ìekušņâtiês Wenden,] ìekušņuôtiês L., anfangen eine kleine Bewegung zu machen. [ìekušņâtiês od. ìekužņâtiês Schujen "sich mühsam und ungewandt hineinbewegen". Auch = ìekužņâties 1: cūka iekušņājusies se̦rā Nötk.]

Avots: ME II, 33

ìekust,

1) ein wenig müde werden:
viņš jau iekusis;

2) anfangen zu tauen, zu schmelzen:
sniegs jau drusku iekusis.

Avots: ME II, 32, 33

ìekustêt Karls., ìekustêtiês, in Bewegung kommen, sich zu bewegen anfangen, ein wenig sich bewegen: kaut jel lapiņa iekustē̦tuos Aps. drusciņ vien vairs iekustējies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 33

ìekustinât,

1) in Bewegung bringen, anfangen zu bewegen:
šūpuoli;

2) * fig., anregen, bewegen:
jautājumu iekustināt. ìekustinâtãjs, wer anregt: jautājuma, atturības lietas iekustinātājs.

Avots: ME II, 33

ìekutêtiês, anfangen zu kitzeln (intr.): viņam ruokas iekutējās Latv.

Avots: ME II, 33

ìekutinât, Kitzel erregen (?): izkutinājuos, bet šam vis nevarēju ie. Saikava.

Avots: EH I, 524

ìekutinât, ankitzeln, anregen: darbs dūšu iekutina LP. I, 143.

Avots: ME II, 33

ìekuzinâtiês: sich einscharren Mahlup: vistām patīk ie. smiltīs.

Avots: EH I, 524

[ìekuzinâtiês Bers., = iekužņāties; in Wessen iekužināties, = iekužņātiens 2; in Lettg. iekužināties "sich einwickeln".]

Avots: ME II, 33

ìekužinâtiês (unter ìekuzinâtiês), 2): (zausend, scharrend) sich einrichten, Platz nehmen: sivē̦ns iekužinājies salmuos Līvāni. ie. ragavās NB.; ‡

3) "iedurbuļāties, iespēlēties, iecilāties" Bērzgale: bē̦rns kai iekužinājās, tai durbuļāja visu cēlieni.

Avots: EH I, 524

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33

I ìekužuôtiês ["nachlässig, liederlich werden, auf sein Äusseres nicht Acht gebend" Stelp.]

Avots: ME II, 33

[II ìekužuotiês, ìekužâtiês,

1) sich schlafen legend im Bett oder beim Ankleiden sich sehr dicht einhüllen, sich einwickeln
Mar.;

2) zu Vermögen gelangen
Mar.; "in einem Unternehmen Erfolge erringen" Wessen.]

Avots: ME II, 33

[III ìekužuôtiês, (häufiger) ìekužâtiês "laut und grob auflachen" Nötk.]

Avots: ME II, 33

‡ je̦kula KatrE., Sessw., = jê̦kula 2: pagrāba kādu kūli je̦kulas Kaudz. Izjurieši 99. Vermutlich aus *je̦lkula < jê̦lkula.

Avots: EH I, 562

‡ ķe̦kums,

1) ein unebener, zweckloser Auswuchs an Wurzeln (z. B. bei Kohlpflanzen)
Erlaa; vgl. ķe̦gums 1 ‡ 2;

2) = ķe̦kars, pušķis 1 Zögenhof.

Avots: EH I, 694

‡ ķekurs "?": labus rutkus stādīju, ķe̦kuri (Var.: ķē̦buŗi) izauga BW. 21423, 2.

Avots: EH I, 694

ķiekurzis Spr., [Treiland Mat., Rätsel 157], = ciekurzis. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-, vgl. čiekurzis.]

Avots: ME II, 390

‡ kre̦kums "mē̦sls" Seyershof: duod plānu ēdienu, lai iztīra de̦sas nuo kre̦kumiem. bļuodā tikai kre̦kumi (Speisereste, Abfälle) palikuši Lemb., Zögenhof. ābuoliņa kre̦kumi (smelknes) Dond. Zu li. krèkti "gerinnen".

Avots: EH I, 648

ļe̦ku, in Verbindung mit ļiku, eine Interjektion: ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! nāc uz baltuo vilnainīti! LP. VI, 50. incītis uzkāpj pie luodziņa ļiku ļe̦ku I, 116. (piegāji ar visiem cimdiem kâ suns ar ausīm, ļiku ļe̦ku pie laulības! Janš. Dzimtene ² I, 80.]

Avots: ME II, 535

‡ ļe̦kucis Stelph., ein weicher, klebriger Erdklumpen.

Avots: EH I, 770

ļe̦kums, ‡

2) ļe̦kumi, das Eingeweide geschlachteter Tiere
Wahnen.

Avots: EH I, 770

ļe̦kums, etwas Weiches: mīksts mans vē̦de̦rs ir kâ ļe̦kums. [zu ļe̦ks.]

Avots: ME II, 535

ļe̦kuruôt, intr., watscheln, plump gehen, im Zickzack gehen: galvu nuokāris, viņš ļe̦kuruoja uz mājām Purap., Smilt., Peb.

Avots: ME II, 535

le̦kuru le̦kuriem iet, im Zickzack gehen Karls.

Avots: ME II, 448

‡ ļe̦kuze (richtig?) Janš. Mežv. ļ. I, 233 (von einem Schwein) "?".

Avots: EH I, 770

lìeku, lìekus, Adverb, von lìeks, extra: lieku pe̦lus klātu likt BW. 4405.

Avots: ME II, 497

lìekulĩba, die Heuchelei.

Avots: ME II, 497

lìekulîgs, heuchlerisch, sich verstellend: liekulīgas asaras Vēr. I, 1151. brūte liekulīgi bē̦g un slēpjas BW.

Avots: ME II, 497

lìekulis,

1) der Heucher;
zu liktiês;

2) ein Überflüssiger, Überzähliger
Biel. n. U.; zu lieks.

Avots: ME II, 497

lìekuļuôt, intr., heucheln, sich an-, verstellen: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Paw. liekuļuota nuožē̦luošana Vēr. I, 1258.

Avots: ME II, 497

I lìekums: nerunājuot par tādiem liekumiem kâ mākslīgi mē̦sli Jauns. Augšz. 50; liekumi (Eingeweide) - auch Pas. VIII, 91, (mit iê ² ) Frauenb., Līn.; tas izē̦d ... niknu liekumu (= liekuo gaļu, wildes Fleisch ) Lange Latv. ārste 88.

Avots: EH I, 754

I lìekums, der Überfluss, Überchuss L., die Nutzlosigkeit, Zwecklosigkeit, die Kleinigkeit: bet tev sirds sažņaudzas pas savu liekumu A. XX, 882. ne˙re̦ti šie liekumi tâ pārņe̦m pašu lietas kuoduolu, ka pēdējais vairs grūti izluobāms A. XV, 373. jums ir tāda māte, kas par visiem sīkumiem un liekumiem zin un pruot gādāt Seib. māmiņ, cik pretīgi man visi šie liekumi! Seib. Der Plur. liekumi, Abfälle beim Schlachten, das Eingeweide: liêkumi ² [Dunika] ir luopu vai putnu iekšas, zarnas, kuņģis, aknas, plauši, sirds, liesa, grāmata, arī kāju gali un purns. liekumi piede̦r pie gardākajiem tautas ēdieniem N. - Bartau, Rutzau, Gold. Etn. II, 129. tu, tēviņ, cūku kavi, kur tie cūkas liekumiņi? BW. 21108. Zu lìeks.

Avots: ME II, 497

II lìekums,

1): "staignas ganības" (mit ìe ² ) Saikava;

2): auch Erlaa, KatrE.; ‡

3) "luoceklis" (mit iẽ ) PlKur.

Avots: EH I, 754

II lìekums,

1) das Geschlinge, das Gebogene; eine Krümmung, Uferkrümmung an Bächen und die üppige Wiese daselbst:
liekums - pļavas līcis, kur branga zāle aug Etn. I, 137;

2) die Koppel, das Gehege:
laid zirgus liekumā! Tirs. Etn. IV, 129, [Kl.];

3) ein unbearbeitetes Stück Feld, namentlich in der Nähe des Viehweges, den Schweinen als Weide dienend:
cūku liekums Laud. Zu liekt [in der Bed. 1 u. (?) 2; in der Bed. 3 aber vielleicht zu lìeks].

Avots: ME II, 497

lìekus: auch (mit iê ² ) Behnen n. FBR. XVI, 157.

Avots: EH I, 754

lìekus, s. lìeku.

Avots: ME II, 497

liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.

Avots: ME II, 497

me̦kucis,

1): auch Libau; ‡

3) Fund, Fang, Beute
Zögenhof: mums bij labs m. zvejuvjuot.

Avots: EH I, 797

me̦kucis,

1) etwas Weiches, Schleimiges,
z. B. ein abgemästetes Huhn oder Ferkel;

2) der König im Kartenspiel
Kaw.

Avots: ME II, 594

me̦kuška Wessen "meķis".

Avots: EH I, 797

‡ me̦kuškiņa Lubn. "sakritis plācenis".

Avots: EH I, 797

miekulis L. [aus * miegkulis?], ein Verschlafener.

Avots: ME II, 652

ņe̦ku, in Verbindung mit ņiku, schreiend, lärmend: ciema suņi ņiku, ņe̦ku BW. 15327, 8.

Avots: ME II, 897

‡ ne˙kume̦t, niemals Rutzau.

Avots: EH II, 14

‡ nekũr, in der Verbind. kur nekũr Blieden, irgend wo, hier und da.

Avots: EH II, 14

nekur [li. kur ne kur "irgendwo"], in Verbindung mit kur: kur nekur, irgendwo, hie und da: biju kur nekur, - kas jupis visu atmin? LP. V, 210.

Avots: ME II, 719

ne˙kur, nirgends: nu iet, nu taujā, nu prasa: kâ ne˙kur, ta6 ne˙kur LP. II, 44. uguns nebija ne˙kur kur dabūt JK. V, 82.

Avots: ME II, 719

nekurniẽks, ein Unstäter, einer, der nirgends bleibt: viņam patika tādam nekurniekam būt Dünsb.

Avots: ME II, 719

ne˙kurp, ne˙kurpiņ, nirgends wohin: nevar bē̦rns ne˙kurpiņ tverties aiz kustuoņas Saul.

Avots: ME II, 719

nekustams, nekustināms, unbeweglich: nekustama manta.

Avots: ME II, 719

nekustîgs, unbeweglich: nekustīgs ūdens Vēr. II, 1093.

Avots: ME II, 719

nelũkuõjuõt uz, ungeachtet, trotz: nelūkujuot uz lielajām grūtīām, viņš tuomē̦r sasniedzis savu mērķi.

Avots: ME II, 722

nelìekulība .* die Ungeheucheltheit, Natürlichkeit, Aufrichtigkeit.

Avots: ME II, 721

nelìekuļuôts, ungeheuchelt: neliekuļuota laipnība Purap. darbnieki izpelnījušies neliekuļuotu atzinību Vēr. I, 552.

Avots: ME II, 721

ne˙niekuŗ an keinem Ort Manz.; [vgl. li. niẽkur "nirgend"].

Avots: ME II, 724

nepìekukuļuõjams, unbestechlich: nepiekukuļuojams tiesnesis.

Avots: ME II, 728

niẽkulĩba, die Nichtigkeit, Kleinlichkeit: iepazinās ar savas tautas šaurajiem uzskatiem, niekulību un tukšumu A. XIV, 1, 322.

Avots: ME II, 751

niẽkulis: "XVI" ME. II, 751 ist in "Austr. XVI, 2" zu verbessern.

Avots: EH II, 27

niẽkulis, = niekaļa: ņurkst pretim niekuļi lielvīriem jau XVI, 615.

Avots: ME II, 751

‡ niekums Lng., die Nichtigkeit.

Avots: EH II, 27

niekur (li. niẽkur), nirgend St.; sonst: ne˙kur.

Avots: ME II, 751

pa˙liêku ² Lesten n. FBR. XV, 27, AP., Siuxt, = pa˙liekam: darba p. daudz AP. p. tāds mākulaiņš taisās, - ka nesāk līt! Siuxt.

Avots: EH II, 152

‡ palìekums ² Auleja, = paliẽks II 1: kaids p. (eine letzte, verspätete Regenwolke) nuo pakaļas vilkās.

Avots: EH II, 152

‡ par˙liêku ² Siuxt, par˙lìeku ² Sonnaxt "stipri, ļuoti": p. liels jau izaudzis Siuxt.

Avots: EH XIII, 168

‡ pekuns (?), = piekūns (?): augstu gaisā liduo viens uotrs p. Janš. Mežv. ļ. I. 153.

Avots: EH XIII, 219

pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.

Avots: ME III, 261

pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.

Avots: ME III, 261

pìekučuôtiês "?" : piekučuojies pie galda Laiviņš.

Avots: ME III, 261

pìekuģuôt,* herzu-, heranschiffen Dr.

Avots: ME III, 261

pìekuktiês, sich ein wenig ducken: saimniece piekukusies Vīt. 53.

Avots: ME III, 261

pìekukuļuôt, bei U. piekukulûot, mit Geschenken gewinnen, bestechen: skuolā valda... skuoluotāju piekukuļuošana RKr. XII, 72.

Avots: ME III, 261

pìekuļât, ein wenig schütteln, rütteln: piekuļā, vai mucā vēl daudz alus! Jürg.

Avots: ME III, 261

pìekul˜činât, - piekul˜t, hinzuklopfen, -rühren: kad klecene vāruot ir par šķidru, tad piekulčina miltus klāt, lai paliek biezāka Ahs.

Avots: ME III, 261

pìekulinât, dazu schütteln und quirlen: p. zirgam miltus pie ūdens silē Bauske.

Avots: ME III, 261

pìekuļinât, N.-Peb., = piekulinât.

Avots: ME III, 261

pìekulstît, viel (Flachs) schwingend reinigen: p. ve̦se̦lu puõdu linu.

Avots: ME III, 261

pìekul˜t,

1) zu-, hinzuschlagen, -klopfen:
var arī vēl vienu uolu piekult klāt Konv. ¹ 1538;

2) vollschlagen, -klopfen, -dreschen.
Refl. -tiês, mühsam zu etwas gelangen, sich zu jemand schlagen Mag. XIII, 2, 60: es pēdīgi pie viņiem piekūluos (= pievienuojuos pulktī) Serben.

Avots: ME III, 261

pìekumuļuôt Kalz., piekumuļuôt(iês) Bers., Ciolg., = piekūņuôtiês II: bē̦rns pie priekšme̦tiem turē̦damies piekumuļuo pie mātes.

Avots: ME III, 261

pìekundzêt, sich aneignen Warkl.

Avots: ME III, 261

pìekunkuļuôt "herankommen, hinzugehen: Greizbuoms piekunkuļuoja (pienāca) klāt A. v. J. 1893, 359.

Avots: ME III, 261

pìekupenêt, piekupināt Spr., Für. I unter kupināt, vollschneien, sich mit Schneehaufen bedecken: durvpriekša piekupe̦nē̦ta Vēr. II, 52.

Avots: ME III, 261

pìekupinât, (Milch) gerinnen lassend (damit) anfüllen: p. pilnu trauku Dond.

Avots: ME III, 261

pìekurinât,

1) zur Genüge heizen:
aukstu istabu nevar piekurināt vien; p. krāsni;

2) unterhalten (das Feuer):
p. uguni, lai neizdziest Salis.

Avots: ME III, 261

pìekurkt, vollquarren: ... lai sieviņas nepiekurc viņam ausis Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 261

I piekurnêt, viel murren; murrend heraufbeschwören: kuo nu piekurnēsi? piekurnēsi vēl bē̦das! Salis.

Avots: ME III, 261

II piekurnēt Spr., sich hinhocken, Zuflucht nehmen. Auf r. прикорнýть dass. beruhend, oder damit verwandt?

Avots: ME III, 261

piẽkurs Līn., (mit iê ² ) Dond., piẽkuris Katzd., = aizkurs: tuvumā negadījās sausi piekuri uguni iekurt LP. V, 293. sviķainus piekurus aizme̦t krāsns mutei priekšā V, 19. iegrūduse turpat piekuru uoglēs VI, 1, 3; piekurs (aus *priekurs?), piẽkuri Salis, N.-Peb., das Vorfeuer vor dem Backofen U., der Vorherd L.

Avots: ME III, 261

pìekurstît,

1) (mehrfach) anmachen (vom Feuer);
piekurstīt nemiera uguni;

2) aufhetzen:
"vecīt, neej vis...", Anna vēl piekurstīja B. Vēstn.

Avots: ME III, 261

pìekur̃t Salis, anmachen (vom Feuer).

Avots: ME III, 261

pìekusīgs, leicht ermüdend (intr.) MSil.: viņš nav piekusīgs vieglu kāju pamest Stelph.

Avots: ME III, 261

pìekusināt, müde machen Für. I unter kust.

Avots: ME III, 261

pìekust, ermüden, müde werden: zirdziņš piekusis LP. VII, 481. jau tie mūsu kumeliņi piekusuši, nuosvīduši BW. 13646, 21. bāleliņi piekusuši, siekiem rudzus mērīdami 13646, 2. Juŗa kājas ir piekusušas nuo pasaules gaitām A. XX, 325. tas bez piekušanas meklē tevi aprīt Dz. gr. 337, 4. galvā paliek tikai piekusums un sirdī skumjas Zalktis v. J. 1908, S. 16. piekusis, auch ein beschönigender Ausdruck für einen Berauschten U.

Avots: ME III, 262

piepļe̦kus, Adv., auf der Erde sitzend Hasenp., Grob. n. Etn. III, 67.

Avots: ME III, 280

pļe̦ku, in der Verbindung mit pļiku, Interjektion: pļiku, pļe̦ku karašiņas BW. piel. ² 28827.

Avots: ME III, 369

‡ puste̦kulis Siuxt, ein Schafsbock mit éiner Hode (?).

Avots: EH II, 334

re̦ku, Interjektion: cūciņ mana, riku re̦ku, neej drauga druviņā! BW. 29156.

Avots: ME III, 508

I riekums: auch (mit iẽ ) Orellen, Salis, Seyershof, (mit ìe ² ) Fest.: caur riêkumu ² dzijas tin uz buomja AP. Aus nd. rētkamm, s. Sehwers Unters. 100.

Avots: EH II, 378

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums ² Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546

II riekums: auch Rudzētas, Welonen, Rehehusen Mag. XX 2, 36.

Avots: EH II, 378

II riekums Lubn. n. Etn. III, 1, riekums ² Saikava, Warkl., = plē̦sums, līdums, zum erstenmal aufgepflügtes Land, Rodeland. Zu riekt.

Avots: ME III, 546

riekuža: auch (mit iê ² ) Frauenb., Lesten, Wainsel, (mit "iẽ") Blieden; riekužu (Var.: riekužiņu) veprim devu BW. 2206, 2.

Avots: EH II, 378

riekuža, riekuša, s. riekšava.

Avots: ME III, 546

savte̦ku, Adv., einzeln, (jeder) für sich: klusie klajumi, kuruos izklīdām savte̦ku Ezeriņš Leijerk. I, 115.

Avots: ME III, 793

šeku (unter šekur): auch Allendorf, Orellen, Smilt, (mit e, > hochle. a ) Kaltenbr., Pilda.

Avots: EH II, 625

še̦kumaîns, gegabelt: š. uozuols LP. I, 1 11.

Avots: ME IV, 15

se̦kums,

2): se̦kumi (Mistgabel)
- auch Alschw., AP., Arrasch, Ascheraden, C., Dobl., Frauenb., Kokn., Lieven-Bersen, N.-Peb., Pankelhof, Ramkau, Sessau, Sessw., Siuxt, Ziepelhof; sūdu se̦kumiņi BW. 19881 var.

Avots: EH XVI, 476

se̦kums Karls.,

1) die Verästelung, Verzweigung
U.;

2) se̦kums Bielenstein Holzb. 503, Plur. se̦kumi ebenda, U., Dobl. n. Etn. I, 105, Serben, die Mistgabel, Mistforke:
jaunie strādnieki mūsu . . . se̦kumu (dakšas) nepazīst Latv.-Demin. se̦kumiņi,

a) die Gabeln zum Ausbreiten des Düngers
Grünh., Scharstädt;

b) die Tischgabel:
šķīvji ar . . . gaida nažiem un se̦kumiņiem MWM. . v. J. 1896, S. 90;

3) was (wieviel) man mit der Mistgabel fassen, aufnehmen kann:
pārmetis trīs se̦kumus pakaišu LP. V, 31. kad kāds vīrs aiziet dzīvuot uz citām mājām, tad tam jānuomēž se̦kumi sādu nuo kūts durvīm RKr. VI, 75. Zu sakums.

Avots: ME III, 815

še̦kums,

1): kuoka š. Siuxt; še̦kuma arkls ebenda;

2): auch Grob., Neuhausen, Siuxt; die Stelle, wo zwei Wege im spitzen Winkel zusammenlaufen
Diet.; ‡

4) "(spalvu) kušķis" Nötk.: ķerties kam še̦kumā ("pakausī matuos" [?]).

Avots: EH II, 625

še̦kums Bauske, Behnen, Dond., Jürg., Kand., Selg., Siuxt, Wandsen,

1) ein gabeliger Ast
U.; die Gabelstelie des Astes U., Druw., Grawendahl,Geistershof, Gramsden, des Baumes Annenburg, Laud.; der Baumgipfel Depkin n. U.: dē̦lu māte iesprūduse sausa kuoka še̦kumā (Var.: starpiņā) BW. 23628. kuoku še̦kumuos Konv. ² 1887. medinieks nuolicis burvja piķi uozuola še̦kumā LP. VI, 723;

2) die Gabelung der Beine
(U., BW. 34777, Grünwald, Laud., Selg., Odensee, Gramsden, Kalnzeem) oder der Hosen: jaunībā trakumā zars ieskrēja še̦kumā Lennew.;

3) das Schlüsselbein
Kawall n. U.; "kājas stilbs" Wenden. Vgl. šakums und das echt le. se̦kums.

Avots: ME IV, 15

sekur Mar. n. RKr. XVII, 146, = šekur.

Avots: ME III, 815

šekur: auch Orellen, (mit a < e, ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 625

šekur, Adv.,

1) (verkürzt) šeku Serbigal n. FBR. IV, 58, Salis, Wessen, šek Serbigal n. FBR. IV, 58, hier
Aahof, Lis.: šekur es ne˙kad neešu bijis Mar. n. RKr. XV, 139. šekur ēd šās kaņepītes! Pas. IV, 383;

2) auch še̦kur Warkh., hierher:
atspēra mani šekur LP. VI, 779 (aus Peterskapelle), še̦kur bruokast! Pas. V, 149 (aus Welonen). Aus še . kur.

Avots: ME IV, 15

se̦kus, Adv. = pakaļ, hinterdrein: juodi . . . dzīsies mums se̦kus Gruzna Bursaki 185.

Avots: ME III, 815

‡ šķekur Smilt. n. FBR. XVI, 165, = šekur 1.

Avots: EH II, 630

‡ šķiêku(r) Smilt. n. FBR. XVI, 165, = re kur!

Avots: EH II, 640

‡ šķiêku(r) Smilt. n. FBR. XVI, 165, = re kur!

Avots: EH II, 640

stãvte̦ku* A. XXI, 384, stāvte̦kus* 441, vertikal.

Avots: ME III, 1055

te̦ku, Interj. zur Bezeichnung des Laufens, Trabens: te̦ku, te̦ku, kumeliņ, gar kapsē̦tu zvaigādams! BW. 27641.

Avots: ME IV, 159

‡ te̦kulẽ̦ns Siuxt, ein noch kleiner Schafsbock.

Avots: EH II, 674

te̦kulêt, = te̦kalât: sāka cūkas te̦kulēt BW. 29146.

Avots: ME IV, 159

te̦kulis: t. (ein Unstäter) un bēglis būsi tu virs zemes I Mos. 4, 12. tas jau vēl nav ne˙kāds skrējẽjs, tas tik tāds t. (von einem kleinen Ferkel) A.-Ottenhof (wo überhaupt jedes kleine Tier t. genannt werden kann). t. suns Bērzgale, ein Hund, der bekannten Menschen nachläuft; ein kleines Lamm od. ein etwa 2 Jahre altes Kind Seyershof; ein Schafsbock Frauenb., Iw., Siuxt. zemes te̦kuļi RKr. VII, Rätsel № 386.

Avots: EH II, 674

te̦kulis, wer läuft; ein Herumläufer U., ein Flüchtling U., Spr., Brasche; = te̦kātnis U., Spr., N.-Schwanb.; der Schafsbock U., Brasche, Dr., Neuenb., Saikava, Leithammel U., Gold. n. Etn. 1, 106; der Eber; der Fuss (scherzweise) U.: zaķīšam ir vieglas kājas, tas pa˙priekšu te̦kulīt[i]s BW. 2686, 2. te̦kulis un bē̦gulis kâ Kains Stari II, 348. padarīdama mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. M. 9. zemes te̦kulis, ein Landstreicher U. bē̦rns nav liels, ir tik tāds te̦kulītis N.-Schwanb. liela galva, platas acis kâ tam meža te̦kuļam BW. 21379. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. te̦kulīti mitināt BW. 35408 var.

Avots: ME IV, 159

te̦kuļuôt: drusku mazāk žūpuot, drusku mazāk t. apkārt Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 212.

Avots: EH II, 674

te̦kuļuôt, = te̦kalât: tam te̦kuļuojis mazs sunītis līdz Etn. III, 92; LP. VII, 540.

Avots: ME IV, 159

te̦kums, = tecẽjums: suņu te̦kums St., ein Stück Weges, soweit Hunde zu laufen pflegen. smilts te̦kums, graudu te̦kums Anzen. viņam labs valuodas te̦kums (viņš labi runā) Laud. valuodas te̦kumā Rozālija pieminēja mācītāju Kaln. Ozolk. m. 39. pazīst kunga braucumiņu, dze̦lza ratu te̦kumiņu (Var.: tecējumu) BW. 13481 var. sudrabs te̦k te̦kumā 31012, 6. Zu tekt; wie verhält sich dazu formell li. tekùmas "das Laufen"?

Avots: ME IV, 159

tieku tiekām, = tiku tikām, zur Genüge, vollauf: tieku tiekām šī lieta jau apskatīta DL.

Avots: ME IV, 210

vekur Mar. n. RKr. XVII, 146, Erlaa, Ogershof, Schwanb., veku(r) AP., ve̦ku Sussei, = veikur. Vgl. ve.

Avots: ME IV, 525

vispārte̦kulis Etn, III, 177 "= ērzel[i]s".

Avots: ME IV, 624

že̦kums Stenden, Wandsen, = še̦kums 2.

Avots: ME IV, 802

ze̦kuts Alschw. "ein kleiner Knabe". Erinnert an li. zekas "Schüler", žė˜kas "ein kleiner Knabe" (aus poln. žak).

Avots: ME IV, 703

apsliekuôt, apsliẽnêt, begeifern: kas tad tuo gaļu ēdīs, kuo tu apsliekuojis Sessw., C.

Avots: ME I, 123

čiekuôt, (ein Huhn) treten: gailis čiekuo vistu Bers. Refl. -tiês, rasen, sich balgen.

Avots: ME I, 417

ciekuozis (unter ciekausis): auch Skaista n. FBR. XV, 50 (ciêkuôzis), Frauenb. (ciẽkuõzis).

Avots: EH I, 277

ìekuôdĩba,

2): auch A.-Schwanb.

Avots: EH I, 524

ìekuôdĩba,

1) [Hartnäckigkeit]:
veini ar lielāku, uotri ar mazāku iekuodību Vēr. II, 59;

[2) "das Bestreben zu schaden (einem Feinde)":
viņam liela iekuodība uz mani AP.].

Avots: ME II, 33

[ìekuodinât,

1) einschärfen
Ruj., Bers.;

2) einbeizen:
dzijas Bauske, Nigr., Bers.]

Avots: ME II, 33

[ìekuodît, an verschiedenen Stellen anbeissen: maizi, ābuolu Nigr., Dunika, Bauske, Ruj.]

Avots: ME II, 33

‡ I ìekuoklêt,

1) auf einer
kuõkle spielend sich herein-, hineinbegeben: kuoklē̦dams iekuoklēju Prūšuos ņemt līgaviņu BW. 13248, 4;

2) = ìe- skaidruot, ìestâstît 2 Gramsden: ie. kādu darbu vai lìetu.

Avots: EH I, 524

‡ II ìekuoklêt,

1) plumpen, nachlässigen Schrittes herein-, hineingehen
Golg., N.·Schwanb., Selsau, Sessw.;

2) "langsam herein-, hineinfahren
(tr.)" Dricēni: siena ve̦zumu iekuoklēja sē̦tā.

Avots: EH I, 524

‡ III ìekuoklêt "Schlage versetzen" Rugāji; "durchprügeln" Smilten.

Avots: EH I, 524

‡ ìekuõrtelêt U. (unter kuortelēt), einquartieren. Refl. -tiês, sich einquartieren.

Avots: EH I, 524

ìekuôst, Refl. -tiês,

1): blusa iekuodusēs taisni uz rīkles Linden in Kurl.;

2): viņš ... vācu mēlē vien nu ir iekuodies (er spricht nur noch deutsch)
Ciema spīg. 270; ‡

4) = nùokuôstiês 2, sich abfärben: dzijas iekuodušās Vank. kai daliec bē̦rza i[r] elkšņa mizu me̦lnā, taids pasarkans iekuožas Auleja; ‡

5) etwas geniessen, zu sich nehmen:
palaunagu iekuodies Pēt. Av. II, S. 39; ‡

6) Grund fassen (vom Anker)
Segew.

Avots: EH I, 524

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34

ķiekurzis: auch (mit iẽ ) Kal.

Avots: EH I, 707

lìekuguns, -s, das Irrlicht: liekuguns, kuŗai arī vārds spīganis Etn. III, 23.

Avots: ME II, 497

‡ nekuopīgs "?": (mācītājs tuop) n. atrasts savus klausītājus par tādām lietām mācīt #... v. J. 1703.

Avots: EH II, 14

‡ nekuõpus Siuxt, nicht zusammen, einzeln: maz iznāca, kad n. ganīja; ar˙vienu ganīja četru māju luopus kuopā.

Avots: EH II, 14

‡ nekuošs, unschön, hässlich: ir nekuoši, kad drēbes nuoķezējušas Frauenb. tas izskatītuos nekuoši Janš. Bandavā II, 175. Subst. nekuošums, die Hässlichkeit: puisīt tavu nekuošumu: gar lupām bārda aug BW. piel. ² 55541.

Avots: EH II, 14

niekuonis, der Possenreisser: nieku tev nevajadzēja darīt citiem niekuoņiem... līdz Seibolt.

Avots: ME II, 751

II niekuôt, s. niẽkât I.

Avots: ME II, 751

‡ III padiekuôtiês "присѣсть" (niederhocken, knicksen?) M. 479; "einen Knicks machen" Bersteln. Aus li. de·kóti "danken" (in žem. Aussprache)?

Avots: EH II, 128

paniekuôt, tr., sich lustig machen, herabsetzen: viņas ņēmās bārenīti paniekuot Janš. [Refl. -tiês, eine Weile niẽkuôtiês: jāļauj bē̦rniem arī paniekuoties.]

Avots: ME III, 77

pãrzemniekuôtiês,* verbauern Por.

Avots: ME III, 188

pìekuôda, piêkuôds ² Sassm., die Zukost (Zugemüse V.): būs gaļas piekuodam Plūd. Llv. II, 367, piekuodām Vank. piekuodam dereja meža augļi MWM. v. J. 1899, S. 482. ēst aizdaru bez cita kāda piekuoda Alksn.-Zund. līdza paņems... gabalu nuo guldību kukuļa, kâ arī sieru piekuodai Janš. Dzimtene ² III, 30.

Avots: ME III, 262

pìekuôdiens, eine schmackhafte Zukost Libau, Ronneb.; etwas, das man piekuôst kann C., Mitau.

Avots: ME III, 262

pìekuodinât, ansagen, einschärfen, ernstlich anbefehlen: tev būs tuos (vārdus) taviem bērniem piekuodināt Glück V Mos. 6, 7. es tev lāgu lāgām piekuodināju.. I Kön. 22, 16. krājējiem.. būtu piekuodināts uzrakstīt dziesmas A. XX, 553. vainīguo suoda ar piekuodinājumu.

Avots: ME III, 262

pìekuodît U., = piekuodināt; anreizen L.

Avots: ME III, 262

pìekuopĩba,* die Ordnungsliebe; Sparsamkeit Ar.

Avots: ME III, 262

pìekuopîgs, ordentlich, ordnungsliebend: tik vienas rūpes bij Anniņai, šij piekuopīgai Silnieku saimniecei Lautb. Luomi 179; wirtschaftlich, sparsam Ar.

Avots: ME III, 262

pìekuôst, zu-, dazubeissen : tie piekuoda nuo siera MWM. VIII, 416. Refl. -tiês, anbeissen: tev ve̦cumā ne blakts nepiekuodīsies Neik. viņa upuris taisījās piekuosties makšķerim A. kal. v. J. 1893, S. 36. laika zuobs piekuodies akmiņa cirtumiem Jaun. mežk. 28. Olufejevam nebija nuoslē̦pums, ka citi viņa sievai piekuodās De̦glavs Rīga II, 1, 565.

Avots: ME III, 263

priekuôt Spr., priekuôtiês Biel. n. U., sich freuen.

Avots: ME III, 398

sadiekuôtiês, sich begrüssen.

Avots: ME III, 611

sapekuôtiês, heftig kaprizieren, nückisch sein (perfektiv): bē̦rns ar miegu ir sapeķuojies, das Kind ist vor lauter Schläfrigkeit weinerlich und weiss selbst nicht recht, was es will Plm.

Avots: ME II, 697

triekuôt, = trikât I: kur palika .., lakstīgala? nedzird vairs triekuojam (Var.: trikājam, trikšķinuot u. a.) BWp a 404, 2.

Avots: ME IV, 244

vaļeniekuôt, als Lostreiber leben: aktieŗu pulciņi ... neapmierinuoties ar vaļeniekuošanu pa dažādām biedrībām Latv.

Avots: ME IV, 464

‡ viekuôtiês Degunen n. Balt. Zemk. p. 1884, S, 398, spassen, schäkern.

Avots: EH II, 795

ãbecisks, elementarisch: duomas pārlieku ābeciskas Vēr. II, 486.

Avots: ME I, 234

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙eku">čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

‡ àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21

‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

‡ àizkul˜t,

1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;

2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês, ‡

2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 33

àizkustêt, ‡ Refl. -tiês Spr. u. a., = ekust%C3%AAti%C3%AAs">iekustêtiês.

Avots: EH I, 34

àizkustinât, ‡ Refl. -tiês Spr., = ekust%C3%AAti%C3%AAs">iekustêtiês.

Avots: EH I, 34

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡

5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

‡ aîzlun̂dêt ² Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40

‡ àizmugurniẽks,* wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40

‡ àizmusinât, aufwiegelnd wegbekommen, forthetzen: a. strādniekus nuo darba.

Avots: EH I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àizriekt, zum erstenmal aufpflügen Meiran: a. riekumu.

Avots: EH I, 46

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.

Avots: ME I, 49

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

‡ àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

‡ akatnieks,

1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;

2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".

Avots: EH I, 65

ãķîgs, emsig, eifrig, pfiffig: tas tik ir āķīgs cilvē̦ks: skat kā āķējas; nav nekuo paskatīties, te jau darbs padarīts.

Avots: ME I, 237

aklis, Subst.,

1) der Blinde;

2) kleine Bremse
[li. ãklis "blinde Bremse"; vgl. aklacis];

3) aklīšuos iet Mag. IV, 2, 106 od. aklās kazas dzīt, Blindekuh spielen.

Avots: ME I, 63

ãlêtiês,

1): "ģeķuoties, ekuoties">niekuoties" Kreuzb. Vgl. li. olotis "albern" Arch. Philol. I, 135.

Avots: EH I, 193

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69

apakšdrẽbes, Unterkleider: slimnieku apakšdrēbes sadedzinādams Etn. IV, 115.

Avots: ME I, 73

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

apavi, apāvi Grünh., apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. kāju: ziedus ieliekuot kāju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. ² 2222.

Avots: ME I, 80

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. māte, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

‡ apkacinât (eine ganze Anzahl von Objekten) verhören: a. visus lieciniekus Golg.

Avots: EH I, 88

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98

‡ apkniêbt,

1) ringsum kneifen
(perfektiv) Spr.;

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abkneifen, abzwicken:
a. guluotnes, pumpurus, liekuos ziedus;

3) viņam bikses kâ apkniebtas Golg., Jürg., Lems. u. a., er hat allzu enge Hosen an;

4) um etw. herumlaufen:
a. kam apkārt Golg.

Avots: EH I, 93

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

‡ apkužinât,

1) ein wenig kitzeln
Baltinov;

2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;

3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡

4) "apčužināt, apkuopt (eku">slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.

Avots: EH I, 95

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit añ und an̂ ² ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ ² ), = ‡ aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplũkuôt, -ât, tr., besehen, besichtigen, betrachten: zirgus, vietu, līgavu. eima, brāļi, aplūkuot, kuo dar mūsu malējiņa BW. 13646, 28. ar ruociņu aplūkuoju savu rīta malumiņu; mūža galu nevarēju ar ruociņu aplūkuot 7944; nāca par gadiņu savu bē̦rnu aplūkuot, "besuchen" BW. 32935. aplūkuotājs, f. -ãja, der Beobachter; aplūkuošana (slimnieku, rekrūšu), Besichtigung.

Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]

Avots: ME I, 103

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]

Avots: ME I, 109

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

aprìkuôt, bestellen, beschirren Mag. IV, 2, 107: ļaudis, darbiniekus.

Avots: ME I, 116

‡ apsar̂dzniẽks,* ein Soldat der Leibwache (r. опричник): apsardznieku bars Fr. Adamovičs Rudens ziedi 237.

Avots: EH I, 111

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117