Paplašinātā meklēšana

‡ âbulâts Ramkau, = âbuôlaîns 2: ā. zirgs.

Avots: EH I, 191

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17

àizčùlât, àizčūluot, eiternd verheilen: vāts jau bij sākuse aizčūluot Aps. I, 403.

Avots: ME I, 21

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. ^2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32

àizklâtĩba, das gerichtliche Verfahren mit Ausschluss der Öffentlichkeit. Konv. ^1.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) vārdi: das gerichtliche Verfahren mit Ausschluss

Avots: ME I, 32

àizkudlât, intr., hin-, wegwatscheln: vecene aizkudlāja uz mežu Nigr.

Avots: ME I, 34

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35

‡ àizplãtîtiês,

1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);

2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.

Avots: EH I, 42

àizslãt,

1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;

2) wegschleichen
Bers.

Avots: ME I, 50

àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.

Avots: EH I, 51

àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.

Avots: ME I, 52

‡ àizsùlât ² Oknist, = àizčūlât,

Avots: EH I, 54

‡ àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58

‡ àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98

apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.

Avots: ME I, 95

‡ apkũlât,

1) = apkūlâtiês: zâle apkūlājusi Meiran. pļāviņa apkūlājusi Jürg.;

2) zirgs apkūlājis Jürg., das Pferd ist (st)ruppig geworden.

Avots: EH I, 95

apkũlâtiês, von oben falb, gelb werden (L); vergrasen, mit trockenem Grase (kūla) bewachsen.

Avots: ME I, 97

aplât (li. aplóti), tr., rügen, schmähen; aplāts, unempfindlich, stumpfsinnig zufolge häufiger Rüge u. Züchtigung Gr. - Sonnaxt.

Avots: ME I, 100

aplãts: ļaužu kai aplàtā ² Auleja, von einer grossen Menschenmenge gesagt. BW. 12041 zu korrigieren in BW, 12041, 4.

Avots: EH I, 98

aplãts, der Markt, der Jahrmarkt (Manc. applāts) (von der Verkündigung des Ablasses), die Bude, das Budenzelt Mag. III, 2, 113; IV, 2, 107. vidzemnieki savas meitas ve̦d tirgū, aplātā BW. 12041; 29450, 1.

Avots: ME I, 100

‡ apmiglâtiês Siuxt, = apmigluôtiês: apmiglājies laiks, rīts.

Avots: EH I, 102

apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]

Avots: ME I, 108

‡ applãt, ‡

4) ringsum (von oben) bedecken
Renzen: a. piena bļuodu ar lakatu.

Avots: EH I, 105

applãt,

1) karašas, Kuchenteig aufstreichen, mit Schmant, Honig u. a. füllen
L.;

2) beklatschen:
ir gan mutīte, kad laiž vaļā, tad applāj visus AP.;

3) bewandern, durchstreichen:
nabags applājis visu pagastu AP.

Avots: ME I, 111

‡ applãtît U. (unter plātīt), mit Sahne oder Ei bestreichen: a. karašas.

Avots: EH I, 105

‡ aprumalât Trik., = aprumelêt.

Avots: EH I, 110

‡ aprumulât Meiran, aprumulêt Bers., Jürg.. Pd., Saikava, = aprumelêt.

Avots: EH I, 110

apslàt ^2, tr., durchwandern: visu pagastu Bers., Spr.

Avots: ME I, 123

apsmuļļât, auch -uôt, tr., beschmutzen, besudeln: ar savu purnu apsmuļļuotu man tīruo ūdeni Adam.

Avots: ME I, 124

‡ apspraũslât Bauske, Lemburg, Wolmarshof, (mit àu) AP., C., = ‡ apsprauslêt.

Avots: EH I, 116

‡ apspurslât, = ‡ apsprauslêt.

Avots: EH I, 116

[apsulâtiês in Ronneburg und Sunzel oder apsuluôtiês in Neuermühlen, Alt-Ottenhof, Kalzenau, sich mit sulas bedecken.]

Avots: ME I, 127

‡ aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121

‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atklâtĩba, die Öffentlichkeit, Offenherzigkeit, Offenheit: atklātības darbinieki, die in der Öffenntlichkeit, fürdas Allgemeinwohl wirkenden Männer Ar. V. 53, Apsk. I, 211.

Avots: ME I, 167

‡ atklâtin, Adv., öffentlich Kaltenbr.: a. pārdeve šņapstu.

Avots: EH I, 148

atlaũlât, tr., scheiden (die Ehe): viņa nuo sava vīra e̦suot atlaulāta Vēr. I, 1082. Refl. sich scheiden lassen: viņš licis nuo viņas atlaulāties Vēr. I, 1082. tu nuo manis vari atlaulāties.

Avots: ME I, 172

‡ atplāt,

1) hämmernd (dengelnd) schärfen
Memelshof: a. izkapti;

2) = atcìrst 4: viņš man tâ atplàja ² , ka nezināju, kuo teikt Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 159

‡ atplātît ar ruokām, abweisend mit den Handen gestikulieren Oppek.

Avots: EH I, 159

‡ atsklāties "wohl ergehen": man atsklājas, mir ist gelegen Für. I (unter klāties).

Avots: EH I, 166

‡ atslāt,

1) "eilig herkommen"
Bauske;

2) herschleichen.

Avots: EH I, 167

‡ atspîlât ² Dunika, Rutzau = atstutêt: a. luogu.

Avots: EH I, 169

‡ atsprauslât, prustend die Kehle (in der etwas stecken geblieben ist) frei bekommen Kalz.: sprauslā vien, kamē̦r atsprauslāsi! Refl. -tiês, entgegenprusten: viens zirgs tur iesprauslājās; uotrs tam atsprauslājās pretī Schwanb. u. a.

Avots: EH I, 169

atsulâtiês: piens atsulājies, die Molken haben sich von der Milch abgesondert C., Erlaa, Bers., Laud.

Avots: ME I, 199

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

balâtiês Linden, = baluôtiês 1: dzijas liek uz sē̦tas, lai balājas.

Avots: EH I, 200

bibļât, -āju, ungeduldig sein Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 293

burgzdalât Fest., burgzdelêt Wid., = burgzdalas mest, burbulêt.

Avots: ME I, 353

‡ bur̂buļâts Ramkau, = bur̂buļains ‡ 2.

Avots: EH I, 254

‡ burzgalât, = burzgulêt: ūdinis burzgalā ar guni aplīk

Zbiór XVIII, 436.

Avots: EH I, 256

calât: sāk calāt ... plinti Pas. III, 366 (aus Dond.).

Avots: EH I, 260

čalât (unter čaluôt): auch Spr., Wessen.

Avots: EH I, 283

‡ cam̃blât Dond., -ãju, unbeholfen gehen: viņš camblā vien.

Avots: EH I, 260

čaulât, = čaumaluot.

Avots: ME I, 406

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

ce̦lât, - āju, oft heben: māte, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]

Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1

Avots: ME I, 368

‡ če̦pe̦slât Warkl., -ãju, zaubern. Refl. -tiês, sich mit Zauberei befassen.

Avots: EH I, 288

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu; ‡

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

cīlāt: auch (mit ĩ ) NB.

Avots: EH I, 276

[cīlāt Lng. "öfters aufheben"; zu cilt mit ī wie in dīrāt, li. kylė´ti, slav. - minati u. a.]

Avots: ME I, 391

‡ cilātnis,

1) ein Stein, den man leicht heben kann
PV.: akmeņus izmeklējām tādus cilātņus;

2) cilatnis "scheint eine angeschwollene tonsilla oder uvula zu sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 270

čolât: leise sprechen Dond.

Avots: EH I, 293

čolât, -āju, -āju, sich gemütlich unterhalten: tie veči, pirmuo reizi tikušies, brangi var čolāt Dond.

Avots: ME I, 417

col˜lât, - āju, langsam gehen (von Menschen und Tieren Līn. Wain. [Vielleicht kur. (aus *culnāt?); vgl. li. kiuldinti "идти согнувшись".]

Avots: ME I, 397

‡ čol˜lâtiês Seyershof, unordentlich, mit geringem Erfolg arbeiten.

Avots: EH I, 293

‡ *com̃blât, zu erschliessen aus sacomblât.

Avots: EH I, 279

čùlât,

1): auch (mit û ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis (čūlat). Siuxt;

2): auch AP. (mit â ), Frauenb. (mit û ² ); ‡

4) "barbuļuot" (beim Garen) Frauenb. (mit û ² ); ‡

5) "melken"
Bartau.

Avots: EH I, 298

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

[daklât Drsth., nebenan ausbreiten: d. pie galda grīdse̦gu.]

Avots: ME I, 433

I dandalâtiês, ‡

2) unartig sein (von Kindern)
Siuxt (mit añ).

Avots: EH I, 306

I dandalâties Nigr., mit einer Peitsche fuchteln.]

Avots: ME I, 437

II dandalâties, -ājuos, über Grüfte mühsam fahren U.

Avots: ME I, 437

‡ III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306

‡ daũdzlaũlâts M. 245, oft vermählt.

Avots: EH I, 310

deivalât, in besoffenem Mute russisch und deutsch durcheinandersprechen U. Refl. deivaluoties, ausgelassen tanzen, sich wild gebärden Biel. n. U. Gebildet auf Grund von plattd. Deuwel "Teufel".

Avots: ME I, 453

[didilât Wessen, didilêt Jürgensburg, frierend zittern.]

Avots: ME I, 466

[diẽlât, verderben, beschädigen Serbigal.]

Avots: ME I, 481

dielâties, zögern Salis n. U. dielêt, -ēju, tr., teilen (gew. dalīt). Refl. -tiês, sich teilen: tē̦vs ar māti, svešs tautietis klēliņā dielējās BW. 15067,5. [Aus mnd. dēlen "tellen".]

Avots: ME I, 481

‡ II dielâtiês U. (unter tielêt), = tielêtiês, sich streiten, unvertraglich sein.

Avots: EH I, 327

dikalâtiês KatrE., auf einer Stelle hin- und hertreten: tā guovs mē̦dz slaucuot d.

Avots: EH I, 320

‡ dràbļāta ² diena Kaltenbr., ein schlackeriger Tag.

Avots: EH I, 331

‡ drùopstalât ² Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

druoztalât, -āju, druoztelêt [Manz. Post. III, 119]. -ēju,

1) tr., hin und wieder ein wenig schnitzeln,
drāztelēt;

2) intr., schmettern, gut singen:
aili, manu skaņu balsi, kâ nuo viena alva lieta! citu meitu pulciņā druoztalāt druoztalāja BW. 313.

Kļūdu labojums:
313 = 373

Avots: ME I, 508

drumstalât, [drumslât Fest.], bröckeln Karls.: nedrumslā maizes!

Avots: ME I, 504

‡ dubļâts Kaltenbr., = dubļaîns: d. pagalms.

Avots: EH I, 338

‡ dūlât, -ãju,

1) = dũlêt 1 (mit ũ) Wandsen; "= bites kàpt" Kalz.;

2) "krebsen"
Kalz.

Avots: EH I, 347

džandžalât, džañdžalêt Ahs., schlagen: čigāns džandžalāja zirgu Kalnz.

Avots: ME I, 563

džendžalât BW. 33532, = džandžalât.

Avots: ME I, 563

džindžalât, džindžalêt, mit einer Peitsche schlagen [Wid.], BW. 33532, 1.

Avots: ME I, 564

‡ *II graulât, zu erschliessen aus piegraulât.

Avots: EH I, 399

I gričalât, -āju, einen Schlitten mit der Siange auf dem Eise drehen Kurl. n. U.

Avots: ME I, 654

II gričalât, schlummen Hasenp. n. U.

Avots: ME I, 654

griečalât, -ãju, intr.,

1) schlummen
U.; [

2) auf dem Eise Karussell fahren
Wid., Bielenstein Holzb. 561].

Avots: ME I, 659

[gril˜lâtiês "wackeln" Weinsch.]

Avots: ME I, 655

[ìecalât Dond., = iece̦lât.]

Avots: ME II, 5

[ìece̦lât, gehoben zu werden gewöhnen: tu jau bē̦rnu esi iece̦lājis Lautb.]

Avots: ME II, 5

ìecilât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich zu (er)heben (aufzustehen) beginnen
Frauenb.: bē̦rns jau iecilājies pats vien;

2) nevar vien ie. Laud. "nevar vien piecelties un uzsākt darbu".

Avots: EH I, 506

[ìecilât,

1) = iece̦lât Lis.;

2) wiederholt hebend gelenkig machen:
zirgs iecilā kājas Wandsen;

3) wiederholt hebend hineinbekommen:
siju īstajā vietā N. - Peb.;

4) wiederholt hebend sich anpassen:
izkapts iecilāta (t. i. pļāvējs pieradis pie izkapts) Kl.]

Avots: ME II, 6

ìeķe̦plât, [mantschend verwühlen: viņš ieķe̦rlājis biezputru (= ņēmis tuo nekārtīgi nuo bļuodas un tâ atstājis) Bauske, Schujen, Serben, Wenden.] tur stāvēja ieķē̦rlāti piena un sviesta spaiņi MWM. VII, 818. [In Roop, Allasch, Fest., Serbigal bedeute ìeķe̦r̃lât - eine Arbeit (schlecht?) beginnen, aber nicht beenden: tagad nav vē̦rts ieķe̦rlāt, padarīs tad, kad būs gaļa. In Ronneb. - in eine unangenehme Sache verwickeln: viņš jau tevi ar tai nelāga lietā grib ieķe̦rlāt.]

Avots: ME II, 34

ìeķīlât, versetzen: ieķīlāt var visas tādas lietas Konv. ² 1716.

Avots: ME II, 35

ìeklât: siênās siju starpā ieklātuo ... sūnu lēkšas Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH I, 519

ìeklât, hineinbreiten.

Avots: ME II, 27

‡ ìekre̦m̃slâtiês Kegeln, Zögenhof. (mit è̦m ) AP., = ìekre̦msluôtiês.

Avots: EH I, 522

‡ ìeķũlât Seyershof,

1) einschlagen, eintreiben:
ie. ne̦glas baļķī;

2) Schläge versetzen:
ie. puikam pa nagiem.

Avots: EH I, 525

‡ ìekvē̦lâtiês, = ìekvè̦luôtiês (?), sich erhitzen: tūkums iekvē̦lāsies Lange Latv. ārste 85.

Avots: EH I, 524

[ìeslāt,

1) glitschend hineingehen od. hereinkommen
Jürg. (hier mit ã), Bers.: istabā;

2) hineinbreiten:
plācenī biezpienu Bers.;

3) Schläge verabfolgen:
pa sāniem Lis.]

Avots: ME II, 67

ìespraũslâties, auch iespraušļāties, einen prustenden Laut von sich geben: zirgs iesprauslājās. vīrs iesprauslājās Zeif. III, 3, 42.

Avots: ME II, 71

ilāts: nach Zēvers IMM: 1928 11, 313 aus nd. inlāt "Einlassloch, durch welches das Netz ins Wasser eingelassen wird":

Avots: EH I, 429

ilāts, eine Eiswuhne L.

Avots: ME I, 705

izce̦lât, ‡

2) (hebend) zerreissen
(tr.): tur zeme ir tāda, ka izce̦lā saknes Seyershof (d. h., der Boden ist feucht gewesen, und, beim Gefrieren sich zusammenziehend, zerreisst er die Wurzeln der Pflanzen).

Avots: EH I, 437

[izce̦lât, mehrfach heben: kas tik smagu lietu var izce̦lāt? Wolm.

Avots: ME I, 720

izcilât (li. iškilóti): i. (herausheben) nuopļautās pupas nuo zâles Frauenb. vai tik ve̦cs cilvē̦ks vairs var arklu i. (beim Pflügen wiederholt heben)? AP., Sonnaxt u. a. i. (hebend umstellen) maizi krāsnī Jürg. i. pupas (= kartupeļus) Warkl., nachdem zwischen den Reihen der Kartoffelpflanzen mit einem Pflug Furchen gezogen sind, etwaiges Unkraut zwischen den Kartoffelpflanzen ausjäten und (beim Pflügen) etwaig teilweise verschüttete Kartoffelpflanzen aufrichten. gabalu gabaluos i. zergliedern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 438

izcilât, izcilinât, wiederholt auseinander heben, aufheben: ruonu krē̦slus izcilātus BW. 13245, 1. iešu pūru izcilāt 15545. es tuo tautu istabu ar galviņu izcilātu 191491. [kurmji izcilājuši zemi Wolm.] griestu griestus izcilātu ar vaiņaga ce̦kulīti BW. 25822. [dabūt viņi labi spriguļus izcilināt Janš. Bārenīte 4.] Refl. - tiês, sich satt heben: visu dienu viņš izcilājies kuliņus.

Kļūdu labojums:
istabu... 19149 = istabiņu 19149 ¹

Avots: ME I, 721

‡ izčolâtiês, nach Herzenslust schwatzen (perfektiv) Dond.

Avots: EH I, 439

izčùlât: auseitern Salis: e̦suot labi, ka bē̦rnam galva izčûla ² : tad e̦suot viegla galva.

Avots: EH I, 440

izčùlât, stark eitern: izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431.

Avots: ME I, 724

‡ izčumalât KatrE., izčumaluôt Meselau, = izčuminât, aushülsen: i. uozuola zīles nuo čaulām. Refl. izčumalaôtiês Meselau, = izčauluôtiês: zirņi virdami paši izčumaluojušies.

Avots: EH I, 440

‡ izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441

‡ izdruõztalât Frauenb., allzu fein zerspalten.

Avots: EH I, 443

‡ izdrum̃slât Frauenb., zerbröckeln (tr.), fein zerspalten: i. malku; "neglīti nuostrādāt (kādu kuoka lietu)" Līvāni.

Avots: EH I, 443

‡ izdrum̃stalât Frauenb., = ‡ izdrum̃slât.

Avots: EH I, 443

‡ izķe̦r̃lât Nötk., vermischen, verschmadern, auswühlen: i. biezputru.

Avots: EH I, 460

‡ izķĩlât Dunika "izsist": i. sviestu nuo trauka.

Avots: EH I, 461

izķìlât, tr., auspfänden: tie viņu draudēja izķīlāt.

Avots: ME I, 760

izklât, ‡ Refl. -tiês: labi i., wohl geraten Für. I.

Avots: EH I, 456

izklât [li. išklóti], tr., ausbreiten: tiem būs izklāt drēbes priekš pilsē̦tas ve̦cajiem V Mos. 22, 17. tautu dē̦ls manis dēļ liepu lapu ceļu izklāja BW. 15222, 1. izklāj ādu saulē, lai sakalst LP. IV, 79. izklāt linus uz bada. izklāt labību kulšanai. izklāt pļauku, eine Ohrfeige versetzen MWM.

Avots: ME I, 752

‡ izkolâtiês, izkolêtiês, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont hebend, sichtbar werden Salis: kuģis izkolājies, jūŗā re̦dz, ka krasts izkolājas.

Avots: EH I, 458

‡ izkre̦tulât Iw., mit Hüfe eines kre̦tulis 1 aussieben.

Avots: EH I, 458

‡ izlipaļâtiês Dunika, = ‡ izkâpelêtiês.

Avots: EH I, 463

‡ izmatalât Warkl., heraus-, hinauslaufen: i. pa vārtiem.

Avots: EH I, 465

‡ izmaulât PV. ar maulu svārpstu izurbt maulaiņu ratiem riteņu rumbas (maulas)".

Avots: EH I, 465

‡ izpakalâtiês, hedicht werden (perfektiv) Auleja: kaî cē̦rt saiveņu (sc.: linu) uz ūdiņa, tiê tai šķieznīte atle̦c, izpakalājas galveņa.

Avots: EH I, 470

‡ izpēļât Lubn. "= izpaļât".

Avots: EH I, 471

izplãt, ‡

3) = izplacinât: i. izkapti Oknist: puiši ē̦nā izplāja izkaptis Jauns. B. gr. ³ II, 101.

Avots: EH I, 472

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782

izplātījums, s. izplatījums.

Avots: ME I, 782

izplātim, izplātus Naud.,

1) mit gespreizten Beinen:
šis cilvē̦ks iet izplātus Druw., Bers., Dond. A. XIV, 480;

2) ausführlich L., Mag., IV, 2, 135.

Avots: ME I, 782

izplãtît: i. spārnus Ubbenorm n. BielU.

Avots: EH I, 472

izplãtît, s. izplatît.

Avots: ME I, 782

izplātus, s. izplatu und izplātim.

Avots: ME I, 782

‡ izpurslât, (durch die Nase eine Flüssigkeit) ausprusten Bers.

Avots: EH I, 475

‡ izrumulât Warkl., zur Genüge rumelêt.

Avots: EH I, 477

‡ izskârbalât ² Frauenb., zersplittern (tr., Bäume, Holz): zibens var kuoku i.

Avots: EH I, 479

[I izslāt, hinausschleichen Bers.]

Avots: ME I, 800

[II izslãt, verflachen: izslāt plāceni Bauske.]

Avots: ME I, 800

izsmaulât, intr., zu weinen aufhören [?]: kad tu izsmaulātu, lielais zirgs! sagt man zu einem 7 - 8 Jahre alten Kinde Stockm. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 801

‡ izspîlâtiês ² Frauenb. "sich überanstrengen".

Avots: EH I, 482

izspraũslât: izsprauslāja smieklus Brigadere Skarbos vējos 271.

Avots: EH I, 482

izspraũslât, izsprausluôt, izspraušļuôt, tr., prustend herausspritzen, auswerfen: bieži vien viens vai uotrs izsprausluoja putru nuo kaŗuotes, nevaldāmam smieklam nelaikā uznākuot Jauns. ķēniņa meita izspraušļuo gre̦dze̦nu LP. VI, 860. Refl. - tiês, ausschnauben: zirgi izsprauslājās.

Avots: ME I, 803

izsūkalât, ‡ Refl. -tiês, sämtliche Molken absondern (perfektiv): krējums jau nuorūga un izsūkalājās ķērnītē Siuxt.

Avots: EH I, 484

[izsūkalât,

1) (mit ũ C., mit û ² Dond., Selg., Nigr.) = izsūlât 1;

2) izsũkalât Arrasch, izsũkaļāt (mit u) me̦du nuo šūnām Warkl. izsūkaļātu cigāru mutē turēt Jürg.]

Avots: ME I, 808

[izsûlât ²

, 1) reichlich Molken aussondern:
piens izsūlājis Nigr.;

2) alle Nässe absetzen (von Brandblasen):
tulzna izsūlājusi Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge weinen Bauske.]

Avots: ME I, 808

izte̦kalât: māte dienas un naktis priekš jums izte̦kalājusi Bergm. Saņ. spr. māc. 1795, S. 48.

Avots: EH I, 488

izte̦kalât, tr., durchtrippeln: bē̦rns izte̦kalā visas istabas. Refl. - tiês, zur Genüge hin und her laufen, trippeln: es izte̦kalājuos J. St.

Avots: ME I, 816

iztilât: auch Dunika, PV., Rutzau. ‡ Refl. -tiês, ausbleichen (intr.) Dunika, PV.: vēl jāatstāj lini uz pļavas, lai labi iztilājas; "austrocknen (intr.)" Seyershof: lai mieži labi iztilājas, tad varēs vest kuopā kaudzes.

Avots: EH I, 489

iztilât, [Karkel], iztilināt [Talsen, Ronneb.], tr., zum Bleichen ausbreiten, ausbleichen: linus Etn. III, 72; [labi iztilinātas dzijas; iztilināts aude̦kls Wolm.]

Avots: ME I, 818

[iztīlât, iztīlêt, = izbalêt: lini jau iztilājuši N. - Bartau.]

Avots: ME I, 819

‡ iztral˜lât Dunika, = iztrallinât 1: ne˙viens tā nemācēja i. kā mūsu meitas. Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (nach Herzenslust) trällern: kāzās dabūja labi izdziedāties un i. Dunika.

Avots: EH I, 490

‡ iztūlât Bērzgale "mit Mühe (antreibend, zuredend) hinausbekommen (zu einer Arbeit): i. ganu ganuos. Refl. -tiês ebenda, = iztaļâtiês.

Avots: EH I, 491

iztũļâtiês PS., Trik., iztūņât(iês) Bers., iztūņuôtiês Adsel, = iztūļāties.]

Avots: ME I, 821

‡ iztutuļât Bērzgale "= izrikuôt": māte dē̦lu iztutuļāja uz ganiem. sieva vīru iztutuļāja uz patmaļām.

Avots: EH I, 491

‡ izur̂lât ² Gr.-Sess., Perfektivtorm zu ur̂lât ² : izurlāta rumba. izurlāta (effututa) meita.

Avots: EH I, 492

‡ izvamplâtiês ² Dunika, zur Genüge klatschen, schwatzen ("ar platu muti visādas te̦nkas sarunāt"): vai neesi vēl izvamplājusēs?

Avots: EH I, 493

‡ izvil˜lât C., Ermes. Trik. u. a., = izvil˜nât (durchbleuen).

Avots: EH I, 496

‡ izzablâtiês Dond. "?".

Avots: EH I, 497

‡ izzālât (?) Warkl., = izzaļuôt.

Avots: EH I, 497

‡ izžārgalâtiês, izžārgalêtiês Dond., sich austollen: uzsien šūpuli bē̦rniem par laika kavēkli, kurā tie labi var izžārgalāties Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 8. vai nebūsi diezgan izžārgalējies? Dond.

Avots: EH I, 498

jaûnlaũlâts, neuvermählt: nuo altāŗa līdz kruogam jaunlaulātie nāca labās ruokās de̦vušies, kâ tās laulājuot saliktas BW. III, 1, 50.

Avots: ME II, 101

jaûnsalaũlâts, neuvermählt Vēr. II, 1371.

Avots: ME II, 102

jūgalât U., jûgaļât [Jürg.], Bers., Lub., jūgalêt Sessw., freqn. zu jûgt; ["ohne Geschick anzuspannen versuchen" Jürg.]

Avots: ME II, 121

kakalât: zur Etymologie vgl. Sehwers Unters. 45.

Avots: EH I, 575

kakalât, tr., verschwenden, leichtsinnig vertun Lind. n. Mag. XIII, 2, 54. [Bei Wid. dafür kakalêt.]

Avots: ME II, 137

[kalât "schwatze " Warkh.]

Avots: ME II, 140

‡ karmalâtiês "pīties" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 589

ķaumalât Spr., = čaumaluot. [Mit hypernormalem ķ- statt č-].

Avots: ME II, 357

[ķelâtiês Saucken n. U., wegziehen.]

Avots: ME II, 362

ķe̦l˜lât,

3): liederlich (schweinisch) essen
Lems.; ‡

4) im Lehm waten
Dunika: pa druvu ķe̦llājuot, kājas paliek smagas; ‡

5) (erschlossen aus gesprochenem ķe̦l˜t ) "sprechen"
Popen n. FBR. VIII, 114. Refl. -tiês,

1): sudeln
Salis; ‡

3) liederlich arbeiten
Salis.

Avots: EH I, 694

ķe̦l˜lât, -ãju, ķel˜lêt, -ẽju,

1) mit der Kelle arbeiten od. anwerfen ;

2) schmaddern, besudeln ;

3) viel essen:
tad ta nu bē̦rns ķellē krējumu Kand. viņš tik var biezputru dūšīgi ķellēt Dond. Refl. -tiês,

1) mit Lehm spielen (von Kindern), im Lehm od. Kot waten, wühlen:
bē̦rni ķellējas ar māliem. meita nejē̦dz sviestu kult, ķe̦llājas kâ ar māliem ; ķel˜lêtiês, etwas Rohes anfassen Grünh. ;

2) auf kotigem Wege fahren.

Avots: ME II, 362

ķe̦r̃lâtiês, -ãjuôs, schmaddern, wühlen Smilt., [Serbigal].

Avots: ME II, 368

‡ ķẽ̦rpslât Frauenb, "langsam und spärlich schneien".

Avots: EH I, 700

‡ ķilât Dunika, (mit feiner Stimme) bellen.

Avots: EH I, 702

ķìlât, -ãju, [ķīluot bei Glück Hiob 22, 6], tr., pfänden: neķīlā, vagariņ, manu mazu raibaliņu BW. 29040. Subst. ķìlâšana, das Pfänden; ķìlãjums, das Gepfändete; ķìlâtãjs, wer pfändet.

Avots: ME II, 388

‡ II ķĩlât Dunika, Kal., = ķĩlêt; zur Bed. vgl. ‡ izķĩlât.

Avots: EH I, 706

ķirlât, -ãju, tr., schmaddern - ēdienu pa daļai apēst, pa daļai atstāt un izsvaidīt: putru. Refl. -tiês, schmaddern: kuo tur ķrlājies ap tuo putru Serb.

Avots: ME II, 384

I klât,

2): kad ... neklāju (ar vîzi) tev tâ pa muti, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 33. kâ es viņam klāju par galvu! Frauenb. mednieks kâ klāja (schoss)
zaķam virsū, tâ pa˙galam bij Strasden.

Avots: EH I, 612

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218

II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix

pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]

Avots: ME II, 218, 219

‡ klāta Janš. Paipala 8 (im VL.), = klât II, klātā.

Avots: EH I, 612

klâta "die Hosenklappe" Wolm.

Avots: ME II, 219

klātā (unter klât II): auch (klâtā ² ) Salis, FBR. XI, 79.

Avots: EH I, 612

klâtais (vgl. klâtâkais ME. II, 219, unter klât II!), der nahe (gelegene): k. lauks Behnen n. FBR. XVI, 156. klātie radi ebenda. ne brāļu, ne māsu, ne arī kādu klātāku piederīgu Janš. Bandavā II, 358.

Avots: EH I, 612

klâtam: auch (klâtam ² ) FBR. XI, 79; XIV, 67.

Avots: EH I, 612

klâtam, klâtan [Latv. Saule 1924, 169], s. klât II.

Avots: ME II, 219

klâtan (unter klâtam): auch Baltinow, Gr.-Buschh., Linden in Kurl., (klâtan ² ) FBR. XI, 79, Rojen n. FBR. XIII, 80.

Avots: EH I, 612

‡ klâtanâs Gr.- Buschh., = klât II.

Avots: EH I, 612

klâtbûtne ,* die Anwesenheit, Gegenwart: visas trīs (aitas) aiznest nuo ganiem dienā daudz cilvē̦ku klātbūtnē LP. VII, 869.

Avots: ME II, 219

klâtẽjs, Adj., nahe: nieka bē̦du nebē̦dāju, kad klātēji niecināja BW. 2723. viņš gāja pa klātējiem un tāļiem ciemiem LP. VI, 433. klātējie radi RKr. XVI, 87. klātējās briesmās nevar ruokas klēpī turēt Launitz Stāsti 80. Komp. klâtẽjâks: tie dancuojuši visuos muižai klātējākuos kruoguos Etn. III, 174.

Avots: ME II, 219

klâtēm (unter klât II): auch (klâtẽm ² ) Orellen.

Avots: EH I, 612

klâte̦n: klâten Sonnaxt.

Avots: EH I, 612

klâte̦n, s. klât.

Avots: ME II, 219

klâtene [L.], klâtiene, die Nähe: ziņas nuo klātienes un tālienes Egl. Dazu in Dond. der gekürzte loc. pl. klâtne̦s LP. VII, 108 als Adv. ("in der Nähe").

Avots: ME II, 219

klâtene, die Decke Gr. - Essern.

Avots: ME II, 219

klâtenis, etw. Aufgedecktes, die Decke C.; klāteņi, = baltgalvju lini.

Avots: ME II, 219

klâte̦s Dond., Adv. (mit der Form eines loc. pl.), nah, hinzu, für klât.

Avots: ME II, 219

klâtesuošs, anwesend: viens nuo klāte̦suošiem ņēmās nelaiķa dzīves gājumu atstāstīt LP. VII, 410. So verbindet sich nicht selten klât mit einem Part., aber auch mit dem Infinitiv und den Nomina agentia auf - ẽjs, - tãjs: lūdzas mūsu bāleliņus, lai iet nakti klātgulēt BW. 526. vai gribi, māsiņa, klātgulē̦tāju RKr. XVI, 201.

Avots: ME II, 219

klâti: auch (klâti ² ) Salis.

Avots: EH I, 612

klâti, klâtin, s. klât II.

Avots: ME II, 219

‡ klâtī ² FBR. XI, 79, Seyershof, = klât II.

Avots: EH I, 613

klâtiene (unter klâtene). auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Frauenb.

Avots: EH I, 613

‡ klâtimais ² PlKur., der nahe.

Avots: EH I, 612

klâtin, zur Verstärkung von klât I: vaiņagi klātin apklāja kapa kuopiņu Kundz.

Avots: ME II, 219

I klâtin (unter klâti): auch Preiļi in Lettg. n. FBR. VIII, 16, Kaltenbr., Oknist, Sounaxt.

Avots: EH I, 612

‡ I klâtne ² Schibbenhof, zum Bleichen ausgebreiteter Flachs:

Avots: EH I, 613

‡ II klātne (Neologismus ?), die Anwesenheit: savu draugu klātnē Celm.

Avots: EH I, 613

‡ klâtnebûtne* PV., die Abwesenheit.

Avots: EH I, 613

‡ klâtuôc Liepna, = klâtuc: kas pie zuobu k. ira.

Avots: EH I, 613

klâtu: mums pļavas klâtu ² pie mājām Lesten. mums ... buots k., ka vai[r]s klātāku nevar būt Behnen n. FBR. XVI, 149. nepiebrauc pa[r] k. ebenda.

Avots: EH I, 613

klâtu, = klât, in der Nähe, nahe; das -u noch erhalten in Olai, Hofzumberge, Sessau, Apschuppen, N. - Schwanb.: trīs tautieši klātu bija BW. 6168. viņš man klātu rada Weinsch., Lesten; kāda klātu radu meita RKr. XVI, 186.

Avots: ME II, 219

klâtuc: gaļas daudzi nav k. Liepna.

Avots: EH I, 613

klâtuc, Adv.. nah, hinzu (erweitertes klâtu) Mar., Oppek. [Zum Auslaut s. Le. Gr. § 587.]

Avots: ME II, 219

klâtums, die Nähe: redzēju gāršu ukn upi pašā klātumā Aps. mākuoņi bij itin klātumā LP. VII, 476.

Avots: ME II, 219

klâtuvẽjs N. - Bartau, = klâtẽjs.

Avots: ME II, 219

‡ kuoklât (mit ê̦ zu lesen?) Pas. X, 68 (4#X; aus Lettg.), = kuõklêt.

Avots: EH I, 686

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

‡ krandžalâtiês Kurmene, herabhangen.

Avots: EH I, 642

kravalât, - ãju, rasch und deshalb unverständlich sprechen Kaul.

Avots: ME II, 264

‡ kre̦m̃slât, -āju Orellen, hüsteln, "hüstelnd zurückschlucken": kad lielu kumāsu rij, tad viņš iespiežas; tad dažreiz jākre̦mslā atpakaļ.

Avots: EH I, 648

‡ kre̦tulât, -āju Iw., = kretulît.

Avots: EH I, 650

‡ *kudlât, zu erschliessen aus àizkudlât.

Avots: EH I, 667

kũlât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, bleich und weich werden (vom Garn).

Avots: EH I, 683

kũlât, -ãju, auch kūļât, kūlêt, kūkuôt,

1) intr., dürr werden:
zâle kūlā. lai kūlēja purva zāle BW. 28987 ;

2) die Haare abwerfen:
pie krievu dzeņiem kūlāšana ve̦lkas ilgi MWM. VI, 947.

Avots: ME II, 334

ķũlât, -ãju, tr., plump, nachlässig anziehen: (mit sa-) saķūlājis kājas kâ ķūlis Tirs. [ķũlâtiês Ruj., trödeln.]

Avots: ME II, 393

‡ II ķũlât Grob. "?": ķ. (= kŗaut?) ķūļus (Heuhaufen).

Avots: EH I, 708

‡ III ķũlât Ruj., = ķũlêt 1: ķ. naglas siênā.

Avots: EH I, 708

kùlâties, s. kùļuôtiês.

Avots: ME II, 334

lãt,

2): auch (schelten, schimpfen)
Ruhental (mit ã ), Oknist, Warkl. (mit à ² ), Bērzgale (mit â ); fluchen Mag VI, 50. Refl. -tiês: auch (schimpfen) Bērzgale. Subst. lāšana: es bez laschenne dzīvuoju Getzel Psalm 4.

Avots: EH I, 730

[lãt Fockenhof, Grünh, Rönnen, làt ² Bers.], lât ² [Bl.], lāju (li. lóti "bellen"),

1) intr., bellen:
kuņa lāja, kuņa lāja, laceklīti gribē̦dama BW. 16763; [heulen und kläglich bellen: suns, gaidīdams saimnieku mājās, lāj (= kauc un žē̦li ierejas) Fockenhof];

2) tr., intr., [ schelten
Wessen]; schimpfen, verleumden: lāj kâ suns vienā lamāšanā Naud. kuo tu te mani lāj visu dienu? Nerft, [Lennew. - Refl. làties ² Dubena, = bārties. - Zu lâdêt, lâsts, slav. lajati "bellen, schimmpfen", la. lātrāre "bellen", lāmentum "Wehklage", arm. lam "weine", gr. λαήμεναι· φϑέγγεσϑαι Hes., s. Berneker Wrtb. I, 687, Walde Wrtb. ² 410.].

Avots: ME II, 442

lãtans, der Lümmel: tas tik ir tāds lātans Dond.

Avots: ME II, 442

làte ² Fest., grosse Flamme: [uguns lātēm vien stiepjas (von einem grossen Feuer) Erlaa. aus lākte?].

Avots: ME II, 442

lãterêt, viel sprechen Gr. - Essern.

Avots: ME II, 442

[làteris ² Golg., N. - Schwanb. "lukturis"]; lāters Lös. n. Etn. IV, 129, Vīt., = lākturis.

Avots: ME II, 442

làtît ² : gaišai liesmai lātījuot PV. ‡ Ref1. -tiês, mit Unterbrechungen erglänzen (vom Feuer): pamalē làtās ² ugunsgrē̦ks Meselau.

Avots: EH I, 730

làtît ^2, - u od. - ĩju, - ĩju, intr., hell glänzen, mit grosser, heller Flamme brennen Etn. IV, 129: debess lāta vienās ugunīs Lub. Zu làte ^2.

Avots: ME II, 442

‡ II làts ² , -s Warkl. (= li. lotìs "Brunst der Wölfe"?) "ein grosser Lärm" (z. B. vom Hundegebell beim Verfolgen von Hasen): suņi lāti (skrauju) dze̦n Wessen.

Avots: EH I, 730

‡ lãturis OB., = lãkturis 1.

Avots: EH I, 730

‡ lãturs NB., = lãkturis 1: sprakš kâ l. (spricht ohne Notwendigkeit, klatscht).

Avots: EH I, 730

laũlât, ‡

2) kopulieren (auf eine gewisse Art und Weise pfropfen)
Saikava (mit àu ² ), Stobe 1798 I, 105, 166, Cīgra Āboļu dārzn. 47; ‡

3) "beidzamuo kārtu tīklam apkārt aužuot, ik˙katras divi tīkla acis salaist kuopā" Kaugurciems.

Avots: EH I, 723

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

‡ laulātīgs gre̦dze̦ns Auleja, der Trauring.

Avots: EH I, 723

‡ ļē̦lât Tdz. 50575, 2, Hirtenlieder singen (?)

Avots: EH I, 772

lūlât, -ãju,

1) singen:
šim vare̦n patīkuot lūlāt LP. VI, 252;

[2) heulen (vom Wolf);

3) weinen
Bauske].

Avots: ME II, 519

‡ mākulât (mit ļ zu lesen?) Lng. "trüb sein".

Avots: EH I, 790

‡ màlâts ² Skaista n. FBR. XV, 51, = mãluôts 1 (unter mãlains): m. kalniņš.

Avots: EH I, 790

‡ matalât Warkl. "laufen".

Avots: EH I, 784

‡ me̦lât Saikava, = me̦luôt.

Avots: EH I, 797

mielât, s. mieluôt.

Avots: ME II, 652

miglât: auch Blieden n. FBR. XVI, 102,

3): auch Erlaa, Frauenb.

Avots: EH I, 812

miglât, s. migluôt.

Avots: ME II, 624

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

[murslât, -ãju, "trüben": ūdeni Warkl.]

Avots: ME II, 671

‡ muzlât, (fr)essen Kokn., (den Bissen) zwischen Lippen und Zähnen wälzen Heidenfeld, Lasd., Prl., ohne Zähne essen Saikava, Warkl.

Avots: EH I, 837

‡ naglât Dunika, Kal., OB., Rutzau, = nagluôt.

Avots: EH II, 2

‡ neklātums, die Abwesenheit Stender Deutsch-Lett. Wrtb.

Avots: EH II, 14

‡ nieduolāts, = nieduļuôts: nieduolāta tā pļaviņa Tdz. 50365.

Avots: EH II, 27

nùobiktalât, tr., durchprügeln.

Avots: ME II, 761

[nùoce̦lât, eine Zeitlang ce̦lât: es visu laiku nuoce̦lāju linus, mucas Salis.

Avots: ME II, 767

[nùocilât,

1) eine Zeitlang
cilāt: nuocilāja grāmatu, bet nenuopirka Bauske;

2) eine Reihe von Gegenstäden hebend hinlegen
L n. krē̦slus gar malu Lis.] - Refl. - tiês,

1) sich wiederholt (vor Behagen) erheben, sich spitzen:
vilks atnācis, ausis vien nuocilājušās LP. VI, 293. [suns aizskrēja, ka ausis vien nuocilājās Kl.;

2) eine längere Zeit hindurch
cilât: visu dienu nuocilājies rudzu kūļu Lis.]

Avots: ME II, 768

nùocol˜lât, = nuoce̦llât: kad tu tâ nuocollāsi? sagt man zu einem, der langsam geht Wain.

Avots: ME II, 769

‡ nuočol˜lâtiês Seyershof "nuovārtīties": tādā slapjā laikā nuočollājas līdz ausīm.

Avots: EH II, 37

nùočumalât, Refl. -tiês,

1): auch Druw.; ‡

3) = izšķiltiês 2: cālīši nuočumalājušies N.-Bergfried; ‡

4) "ar čaumalām apbirt" N: Bergfried.

Avots: EH II, 37

nùočumalât, [(Beern od. Bohnen) von Stielen od. Hülsen reinigen Bers.] Refl. - tiês,

[1) sich abschälen
Gr. - Buschhof, A. - Schwanb., Festen, fehsen, Praulen, Lub., Bers.]: nuočumalājās visa virsāda A. XV, 149. [rieksti jau sāk nuočumalāties Erlaa, Jürg. pupas vāruot nuočumalājas Peb., Lös., Sessw., Serben, Sermus;

2) "lagen, ungeschickt und resultatlos sich abmühen"
Naud.]

Avots: ME II, 771

nùoķaulât, nùoķaulêt, tr., beschmutzen: dažam bārdu nuoķaulāji BW. 19882, 1. nezin, kur vakar nuiķaulējis (muti) Saul.

Avots: ME II, 805

nùoķìlât, tr., abpfänden: uogu lasītājas.

Avots: ME II, 806

nùoklât [li. nuklóti], tr.,

1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;

2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.

Avots: ME II, 797, 798

nùokũlât, nùokũluôt, nùokũlêt, intr., alt, dürr, hart werden: ai asā purva zâle purvā tev nuokūlāt (Var.: nuokūlot 21649,

1)! BW. 21713. meža vidū nuokūluojis kalniņš, eine Anhöhe mit dürrem, namentilch vom vorige Jahre übriggebliebenen Grase
MWM. VIII, 624; RKr. VII, 122. Refl. nùokũlâtiês,

1) die alten Haare abwerfen;

2) verdorren (vom Grase)
U.

Avots: ME II, 804

I nùokũlât: auch AP.; kad pļavā zāle ve̦ca paliek, tad pļava ir nuokūlājuse Ramkau. sīpuoli galīgi nuokūlājuši (izdzeltējuši) Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

3) nuokūlājies zirgs Vank., ein mageres, mit langem Haar bewachsenes Pferd.
guovis bija nuokūlājušās un vājas Vanagu ligzda 203.

Avots: EH II, 58

‡ II nùokūlât "?": man tē̦vu nuokūlāj[a] Tdz. 37609.

Avots: EH II, 58

nùolāt, ‡

2) durchschelten
Wessen.

Avots: EH II, 61

[nùolāt, eine Zeitlang bellen: suns visu nakti nuolāja Bauske.]

Avots: ME II, 809

‡ nùolàtîtiês ² Meselau, aufflackern: uguntiņa vēl pāri reizes nuolātījās.

Avots: EH II, 61

nùolil˜lât, tr.,

1) vertun, vergueden:
tē̦va mantu Latv.;

2) zu Ende bringen, verfertigen;
pa trīs gadi vienu zeķi kâ lillāt nuolillāju BW. 10447.

Avots: ME II, 811

‡ nuomazglât. (falsch für *nùomazgât? Vgl. li. nùmezgu, numègzti "fertig stricken"), fertig stricken (?): trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH II, 67

‡ nuomiglât Frauenb., (fein) zu regnen aufhören: būtu nuomiglājis un kļuvis jauks! Refl. -tiês (mit â ) Linden in Kurl., sich benebeln, s. auca ME. unter nùomigluôt.

Avots: EH II, 68

‡ nuonaglât Dunika, mit Nägeln bestecken: n. papēžus nuo vienas vietas.

Avots: EH II, 71

nùopḕ̦rslât, nùopḕ̦rsluôt Spr., nùopā`rsluôt, sich mit Reif (auch Staub Spr.) bedecken: kuoki nuopē̦rsluojuši.

Avots: ME II, 828

nùoplāt,

1): karšas nuoplātas (geformt, geglättet)
Ruhental; ‡

2) = ‡ nùoplādît: pīles nuoplâjušas auzas Heidenfeld, Saikava.

Avots: EH II, 75

nùoplāt, tr., ausbreiten, ebnen: kluonu Spr.

Avots: ME II, 830

‡ nuoplãtât Dunika, = nùoplãtît: n. muti.

Avots: EH II, 75

nùoplãtît, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": gudrie brāļi nuoplātījās vien Pas. VI, 380; ruokām vien n. Dunika, die Arme ausbreiten;

2) sich aufsperren
Stenden: mutes nuo brīnumiem nuoplātījās vien;

3) breit aufleuchten
Stenden: rūsa jau nuoplātījās; būs pē̦rkuons;

4) sich prahleu
(perfektiv): viņš gan mums teicās saduot, bet nuoplātījās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 75

nùoplãtît, [auch nùoplatît], tr., ausbreiten, aufsperren: saimnieks nuoplātīja ruokas vien LP. VII, 787. viņš tik nuoplātīja muti Latv. [kundze par tādu neatlaidtbu nuoplatīja ruokas De̦glavs Rīga II, 1, 452.]

Avots: ME II, 830

nùoseilâtiês: auch Nerft.

Avots: EH II, 84

nùoseilâtiês, den Speichel aus dem Munde fliessen lassen, mit dem Speichel sich beschmutzen Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME II, 844

nùosiẽkalât: nav mūsu māsiņa vairs vakarēja: jau tautu siekalām nuosiekalāta Tdz.47837 (ähnlich BW. 35482).

Avots: EH II, 85

nùosiẽkalât, tr., mit Speichel besudeln: drēbes. Refl. -tiês, sich mit Speichel besudeln.

Avots: ME II, 846

nùoslāt, ‡

2) = nùosliedêt: n. labību, zâli Vank.; ‡

3) sich herumtreibend (die Zeit) verbringen (?):
viņš savu laiku pa tiesām vien gan˙drīz nuoslājis Kaudz. Izjurieši 164.

Avots: EH II, 87

nùoslāt, intr., hinkriechen Spr.

Avots: ME II, 851

‡ nuosmĩlât Dunika, = ‡ nùosmiģelêt: uz vakaru drusku nuosmīlāja.

Avots: EH II, 88

‡ nuošmur̃klât, nuošmur̃kļât Dunika, = nùosmur̃gât. Refl. -tiês Dunika, sich besudeln (beschmutzen).

Avots: EH II, 97

nùosprauslât Spr., nùospraũslâtiês, nùospraũsluôtiês, sich abprusten, eine Weile schnauben: zirģelis nuosprauslājās MWM. VI, 744. ve̦lns dusmās nuosprausluojas vien uz ķēvi LP. VI, 501.

Avots: ME II, 856

‡ nuostriẽblât Dunika, abprügeln: n. bē̦rnu.

Avots: EH II, 92

‡ nùosūkalât Burtn., Hasenp., Sessw., nùosūkalinât, von Molken befreien: nuosûkalināts2 piens Iw. Refl. -tiês, sich von Molken befreien: nuosûkalājies2 piens Popen.

Avots: EH II, 93

nùosūlât, zischen (vom Braten); sich mit Schieim bedecken Spr. nùosûnuôt, intr., bemoosen: vārtu stabi nuosūnuoj[u]ši BW. 32640. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117.

Avots: ME II, 862

‡ nùosulâtiês A.-Schwanb., = nùosuluôtiês: bē̦rzs nuosulājies, die Birke hat zu viel Saft verloren U. (unter suluot).

Avots: EH II, 92

nùote̦slât, tr., beschmutzen, besudeln: kuo tu nuote̦slā galdu? Usingen.

Avots: ME II, 874

‡ nùotilât, Perfektivum zu tilât I 1: lini labi mīstās - mē̦rā nuotilājuši ("pietiekami ilgi tilājuši") Dunika.

Avots: EH II, 100

nùotilâties,

1) reif werden;

2) ausbleichen (z. B. vom Flachs od. Hanf).

Avots: ME II, 875

nùotral˜lât, nùotral˜linât, nùotrel˜linât, tr.,

1) herträliern;

2) verjubeln:
lai duod atpakaļ, kuo nuotrallājis MWM. X, 807. savu algu kruogā nuotrallinājusi Jauns. (nuotrellinājusi Zal.).

Avots: ME II, 876

‡ nùove̦se̦lâtiês, sich begrüssen: ķēneņš iegāja ... ustabā un nuozave̦se̦lāja: "ve̦se̦ls ...!" Pas. X, 268 (aus Sakstagals).

Avots: EH II, 106

nùovil˜lât, ‡ Refl. -tiês, mit Wolle (Woll- od. Haarzotten) behaftet werden Rutzau: bē̦rns nuovillājies.

Avots: EH II, 107

nùovil˜lât, tr., abzupfen, gründlich zupfen: skuoluotājs nuovillāja man matus DL. Zu vil˜na.

Avots: ME II, 887

‡ nùlât (mit ā < ē, ?) Ramkau, = nule.

Avots: EH II, 29

‡ nūlātiņ PV., = nule.

Avots: EH II, 29

I uolât,

1) rollen
(intr.) Wilzen;

2) umherschlendern, faulenzen
Ruj. und Depkin n. U. Refl. -tiês, umherschlendern, faulenzen Ruj. und Depkin n. U. Wohl zu velt "wälzen"; zum Vokalismus vgl. aksl. valiti "wälzen".

Avots: ME IV, 416

II uolât, achten (= Acht geben auf) Manz. n. U., Elger: tu neuolu RKr. XX, 135 (aus Ev.). gans bē̦g . . . un neuola... avis Manz. Post. I, 433, 441 (ähnlich: Ev. u. Ep. Joh. 10). zvērē viņš un tuo nesapruot, tad viņš . . . grē̦kuo; pruot viņš tuo un neuola tuo, tad grē̦kuo viņš divkārtīgi Syr. XXIII, 13, 26. Die III p. prs. uola (wenn mit kurzem -a) kann auch zu einem inf. *uolît gehören. Wohl zu ir. fili "Seher", cymr. gweled "sehen", lat. voltus "Gesichtsausdruck" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 293).

Avots: ME IV, 416

III ùolât(iês) ² Odsen "zu Ostern mit Eiern spielen".

Avots: ME IV, 416

uolâtiês Mar., prahlen.

Avots: ME IV, 417

III ùolât(iês) ² Odsen "zu Ostern mit Eiern spielen".

Avots: ME IV, 416

‡ õlâtiês Salis "blandīties".

Avots: EH II, 117

uõlâts, uõluôts, = uõlains: juo tā (upīte) straujā, juo uolāta (Var.: uoluota) BW. 13118, 1 var. (aus Rothof); uõluôts PlKur., felsicht.

Avots: ME IV, 417

‡ pacalât, ein wenig calât: pacalā labuo kāj[u]! BW. 718, 7 (aus Dond.).

Avots: EH II, 123

[I pace̦lât U., = pacilât.]

Avots: ME III, 11

pacilât,

1): p. izklātuos linus Lubn., Mesoten;

3): ar pacilātu ... garu Brigadere Skarbos vējos 79; ‡

4) mit dem Pflug (den Boden) leicht auflockern
Lubn.: p. zemi. ‡ Refl. -tiês, sich wiederholt emporheben (?): aties mana kristamāte pasacilādama Tdz. 36666.

Avots: EH II, 124

pacilât, tr., freqn.,

1) wiederholt emporheben:
cik pūriņu pacilāju, tik māmiņu pieminēju BW. 7801. pacilā jēriņu, vai smagāks kâ viendien Dok. A. es piekusu, es nevaru ne ruociņu pacilāt BW. 30320;

2) pacilāt zirgus, die Pferde an einer andern Stelle anbinden:
āizgāja uz ābuoliņu zirgus pacilāt Vēr. II, 193;

3) heben, begeistern:
pacilāta sirds, pacilāts gars, gehobene Stimmung, Begeisterung. šie vārdi pacilāja ik katra sirdi Kaudz. laimīgs un pacilāts viņš aizgāja B. Vēstn.

Avots: ME III, 12

‡ pačolât, sich ein wenig (leise) unterhalten Dond.

Avots: EH II, 125

‡ pačūlât Bers., Lis., Marzen, Peb., Salis, Wolm., eine Weile siepen: vâts pačūlāja kādu laiku, tad sadzija.

Avots: EH II, 125

padruoztalât, ein wenig schnitzeln: malcienā pašķēpelēja un padruoztalāja iekuŗamuos Apsk. v. J. 1903, S. 281.

Avots: ME III, 18

‡ pakalâtiês Auleja, = ‡ pakaluôtiês: jē̦las dzijas aude̦kls cieši pakalajas Warkl. apnasāts kre̦kls pakalājas ebenda.

Avots: EH II, 139

paklât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich unterbreiten (-decken) lassen:
grīdse̦ga ē̦rti ļaujas p. zem galda;

2) tas labi paklājas Und. PS. 1, ₂₉ "das gerät wohl".

Avots: EH II, 142

‡ paklâtuve, die Decke, Serviette Balt. Zemk. 1884, S. 254; "?" (mit -uv- > -iv-) Eversmuiža n. FBR. VI, 33.

Avots: EH II, 142

‡ palàts ² Auleja "ein freier Platz, wo sich viele Menschen zu versammeln pflegen (z. B. bei der Kirche, beim Friedhof, der Marktplatz od. dergl.)"; palātā iet Lng., in die Vorstadt gehen.

Avots: EH II, 149

[paplāt (li. paplóti), etwas breit machen, ausbreiten: kļavu lapas paplāj plācenim apakšā Vīt. 54.]

Avots: ME III, 82

‡ paplãtât Dunika, = paplātît: tādā gadījumā atliek tikai ruokām p.

Avots: EH XIII, 163

paplãte,* das Teebrett: sāka klāt kādu mazāku gaidiņu, paplāti ar kafejas traukiem atstādama uz uotra galda Niedra.

Avots: ME III, 82

paplãtît, tr., etwas breit machen, ausbreiten, öffnen: muti. Refl. -tiês, sich breit machen: viņš mīl paplātīties Latv.

Avots: ME III, 82

pãrce̦lât, s. pãŗcilât.

Avots: ME III, 151

pãrcilât: brāļi ... pārcilāja meitas savās vietās, paši iegulās meitu vietās Pas. VII, 67. p. maizes klaipus krāsnī Siuxt. ‡ Refl. -tiês,

1) übersiedeln, umsiedeln:
p. uz citu vietu, uz citu dzīvuokli;

2) = pãrcelˆtiês 3 Dunika;

3) "zum zweiten- od. drittenmal pflügen"
(?) Lubn.: te vajag tīrumā vēl p. ‡ Subst. pārcilāšanās Lubn. n. FBR. XVII, 130, das Umsiedeln (intr.), der Umzug.

Avots: EH XIII, 197

pãrcilât, pãrce̦lât, tr., freqn., eins nach detn andern heben, umkramen, umordnen, stöbern, lockern: saimnieks pārcilāja pudeles, bet atrada visas tukšas Lapsk. kungs pārcilāja uz galda priekšā nuoliktuos papīrus Lig. iešu pūru pārcilāt (Var. 1: pārce̦lāt) BW. 15545, 5. zeme vairāk reizes gadā jāpārcilā A. XI, 146.

Avots: ME III, 152

pãrklât, ‡

2) von neuem decken, ausbreiten:
p. (= pārmainīt) bē̦rnam drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 202

pãrklât, tr., über-, bedecken: sāk raudāt, acis ar ruokām pārklādams LP. IV, 89. pūrs bij pārklāts baltu palagu BW. III, l, 16. Refl. -tiês, sich über-, bedecken: upes pārklājušās ar biezu le̦du.

Avots: ME III, 161

pãrklâtne,* die Decke A. XII, 525.

Avots: ME III, 161

pãrlaulât, von neuem trauen: lai mācītājs pārlaulā MWM. VII, 900.

Avots: ME III, 163

pãrpḕ̦rslât, vorübergehendinkleinen Flocken schneien.

Avots: ME III, 169

pā`rslât ² , -āju, in grossen, undichten Flocken schneien [Fest., Stelp.]

Avots: ME III, 176

‡ pasiẽkalât Dunika, hier und da Geifer (od. Speichel) hinterlassen: trakais suns arī te pasiekalājis.

Avots: EH XIII, 172

[paslãt, unterbreiten: p. klaipam uz lizes lapas Bauske. paslāt (= paklāt) palagu Bers.]

Avots: ME III, 102

pasmīlât, intr., ein wenig staubregnen.

Avots: ME III, 104

‡ pãrsmīlât M. 379, überspritzen.

Avots: EH XIII, 211

‡ pašu˙klât Kaltenbr., sehr nahe: jiem p. pļava. dagājuši p.

Avots: EH XIII, 180

[pasūlât(iês), eine Weile siepen, (eigensinnig) weinen: bē̦rns kādu brīdi pasūlāja Bauske.]

Avots: ME III, 110

‡ pasulâtiês Vank., sich aussondern (von einer Flüssigkeit), austriefen: izsme̦ltuo biezpienu pakar kulītē, lai pasulājas!

Avots: EH XIII, 177

[pasūlât(iês), eine Weile siepen, (eigensinnig) weinen: bē̦rns kādu brīdi pasūlāja Bauske.]

Avots: ME III, 110

patiẽlêtiês, patìeptiês, sich ein wenig steifen, kaprizieren.

Avots: ME III, 122

patilât: lini par˙daudz patilājuši (= iztilājuši) Dunika.

Avots: EH XIII, 182

[patilât, eine Weile ausgebreitet bleichen (intr.): lai lini vēl patilā! Lis., PS.]

Avots: ME III, 122

‡ pavam̂plât ² Dunika "papļāpāt (neglītiem vārdiem)": atnākusi un atkal kaut kuo pavamplājusi.

Avots: EH XIII, 187

‡ pave̦se̦lâtiês, sich (einander) begrüssen (verabschieden): pasave̦se̦lāja ar māti un tē̦vu un nuogāja Pas. V, 285 (aus Ozolmuiža in Lettg.; ähnlich IX, 288).

Avots: EH XIII, 189

pḕ̦rslât C., in kleinen Flocken schneien A.-Peb. n. U.

Avots: ME III, 210

pìece̦lât, mehreres hinzuheben: p. maisus pie citiem N.-Peb.

Avots: ME III, 240

pìecilât,

1) =piece̦lât Warkl.;

2) zur Genüge heben:
tuo bē̦rnu ne˙maz nevar piecilāt Ruj.;

3) (unterirdisch grabend) heben,
mit bedekļi anfüllen: kurmis piecilājis dārzu Saikava.

Avots: ME III, 241

pìegraulât "Unflat machen (von der Kuh)" .

Avots: ME III, 251

pìeķe̦rlât, besudeln: p. visus traukus Schujen.

Avots: ME III, 263

pìeklât, bedecken, zudecken Spr. Refl. -tiês , sich schicken: tev nepieklājas kungam līdzsēdēt, es schickt sich für dich nicht, neben dem Herrn zu sitzen U.

Avots: ME III, 257

pìelaũlât, antrauen: tē̦vs... ar varu pielaulās meitu bagātniekam LP. V, 278. pielaulātie viens uotru spēs saistīt uz visu mūžu J. R. V, 90. (baznīcas kungs) man draudziņu pielaulā BW. 15881. man nuomira pirmā sieva, nebij stipri pielaulāta BW. 16040. visu varuot pielaulāt; ja pielaulājuot kādu vainu, tuo vairs vē̦lāk nevaruot nuoglābt RKr. XVI, 100.

Avots: ME III, 265

pìeplāt, vollstopfen: pieplājām rijas augšu pilnu ar zirņiem. pūrs jau senis pieplāts, bet nuo precniekiem ne˙jutin Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 280

pìepurslât "ar muti piesmurgāt": p. ūdeni Ar.

Avots: ME III, 281

pìesiekalât, mit siekalas (Geifer) anfüllen od. verunreinigen.

Avots: ME III, 289

pìeslãt,

1) hinan-, heranschleichen
Bers.;

2) "glätten" :
p. klaipam sānus Bauske;

3) "schnell anlehnen" :
p. kuo pie sienas Bauske. Refl. -tiês "sich anlehnen" Warkl.

Avots: ME III, 292

pìevilât, verunreinigen: matus ar zemi pievitāt Ruj.

Avots: ME III, 310

pirkalât, pirkaļât Wid., -āju "bei Kleinigkeiten aufkaufen" U.

Avots: ME III, 223

plãt, plât ² Karls., plàt ² Kr., plāju (li. plóti "breitschlagen"),

1) plãt Behnen, Bauske, plàt ² Kreuzb., Golg., ausbreiten;
plāt vaļā runu, eine Rede vom Stapel lassen Grünh. viņš . . . plāja kādu zuoles gabalu Jauns. kad sapnī plāceni ce̦p, tad dzīvē plāj ar valuodām apkārt Bers. n. Etn. I, 79;

2) plàt ² Lis., Kl., Golg., Bers., dünn, platt machen; dünn aufstreichen
L.: tâ skaita sievieši, priekš kāzām karašas plādami BW. III, 2, S. 3. lācīšam liela ķe̦lva, tas plāceņu plājējiņš BW. 2686. sāka (dzelzi) ar smaguo veseri plāt Plūd.;

3) "aufmachen, aufdecken"
Wid.;

4) "verschwenderisch sein"
Sunzel;

5) plât Saikava, Heidenfeld, (mit à ² ) Kreuzb., niederstrecken:
labību gar zemi. Nebst plâns, plāns zu ae. flór "Diele", air. lár "solum, pavimentum", lám "Hand" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II. 61 ff.

Avots: ME III, 331

plãtât, -ãju Dunika, = plātît 1: p. muti.

Avots: ME III, 331

plãte,

1) eine Platte, Blechplatte, Fliese
Wid.; Schwarzblech Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 54. dzelzs plāte. eine eiserne Platte; galda plāte, die Tischplatte Wid.;

2) das Hölzchen, darin der Mühlenstock läuft
Bergm. n. U.. pe̦lē̦ks putns tup uz dzirnavu plātes LP. VI, 113;

3) die Überachse
hochle. n. Bielenstein Holzb. 547. Nebst estn. plāt aus mnd. plate "Platte".

Avots: ME III, 331

plãteniski Mesoten, Gr.-Sessau, plātiski Golg., mit der Fläche, auf der Fläche U., mit der flachen Seite, "ar platuo pusi": drānu plāteniski izklāt Grünh. mazuo galda plātni var nuolaist plāteniski Dz. V. kad miltainu iebāž mutē un izve̦lk tuo caur tad klijas gul plāteniski uz pirksta Mesoten. ar līneālu plātiski mit der Fläche des Lineals schlagen Oppek. n. U. Zu plãtît, li. plõtis "die Breite"?

Avots: ME III, 331

plàtêt ² "prügeln" Warkl.

Avots: ME III, 331

plãtiķis C., Ruj., kas plātās 3.

Avots: ME III, 331

plātim U., Adv.,

1) ausgebreitet;

2) zusammen
Bergm. n. U.;

3) mit der flachen Seite, mit der Fläche.

Avots: ME III, 331

plãtiski C., s. plãteniski.

Avots: ME III, 331

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331

plãtne U., = plãte; lapas plātne, die Blattfläche Dr.: daudzreiz liepu lapas ir nuosē̦tas ar dažādiem plankumiem, gan uzbriedu,šiem, gan arī iegrimušiem lapas zaļajā plātnē. plãtne, eine Blechplatte vor dem Ofen Zögenhof.

Avots: ME III, 331, 332

I plāts, -s,

1) plãts, -s, plàts ² , -s Saikava, Gr.-Buschhof, die Blechplatte
Spr., Kl.;

2) plàts ² , -s KL, Kreuzb. "ein kantiges Holz über der Wagenachse, auf dem der Wagenkorb ruht"
Stockm. n. Etn. IV, 165; "braucamiem rātiem kur dulles iekaltas": mēs taisām nuo bē̦rza kuoka plātis, tās ir daudz izturīgākas nekâ nuo cita kuoka Selb.;

3) vienā plātī Grünh., auch vienā plātiņā, immerfort, beständig, ohne Aufhören:
dzert vienā plātiņā. Vgl. plãte.

Avots: ME III, 332

II plàts ² Part. prt. pass. von plāt, platt gemacht, platt Kl.

Avots: ME III, 332