Paplašinātā meklēšana

abstar̂pējs, beiderseitig. *

Avots: ME I, 6

‡ àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19

àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gaŗām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.

Avots: ME I, 22

‡ àizdùmpêt ² Ass. - Kalt., volltreten, zutreten: guovis aizdumpēja grāvi.

Avots: EH I, 20

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34

‡ àizķēpêt(iês) Bers. "= àizķepêtiês".

Avots: EH I, 35

‡ àizķēpêt(iês) Bers. "= àizķepêtiês".

Avots: EH I, 35

‡ àizklapêt, klopfend zuschlagen.

Avots: EH I, 30

àizkniẽpêt, zuknöpfen, eigentl.: mit Stecknadeln befestigen U.

Avots: ME I, 33

àizknuõpêt, àizkņuõpêt, zuknöpfen: svārkus, biksas.

Avots: ME I, 33

àizkram̃pêt, verriegeln, zuriegeln, verkrampfen: krampi, durvis.

Kļūdu labojums:
verkrampfen = zukrampfen

Avots: ME I, 33

‡ àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

àizkûpêt, ‡

2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡

3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.

Avots: EH I, 34

àizkûpêt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakanna Skalbe.

Avots: ME I, 35

‡ àizkvêpêt, russig werden: aizkvēpējis luogs Trik. U. a.

Avots: EH I, 34

àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te kāds leinis aizlempēja JK., Spr.

Avots: ME I, 36

àizpẽ̦rn, im vorigen Jahre: aizpē̦rn bij branga raža.

Kļūdu labojums:
vorigen = vorvorigen

Avots: ME I, 43

àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.

Avots: ME I, 43

àizpẽ̦rngad, im vorvorigen Jahre; àizpẽ̦rnvasaru, àizpẽ̦rnziemu, im vorvorigen Sommer, Winter.

Avots: ME I, 43

‡ aizpḕ̦rni ² Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., = àizpẽ̦rn.

Avots: EH I, 42

‡ àizpē̦rsluôt,

1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;

2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.

Avots: EH I, 42

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42

àizpḕrt,

1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;

2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.

Avots: ME I, 43

‡ àizpētît Spr., herrufen lassen, vorladen (вызвать, вытребовать).

Avots: EH I, 42

‡ àizpiepêt Trik., sich mit Holzschwämmen beziehen, verwachsen: bē̦rza caurums aizpiepējis.

Avots: EH I, 42

àizprapêt, tr., verpfropfen, mit einem Pfropfen verschliessen LP. VII, 587.

Avots: ME I, 44

‡ àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45

‡ àizripêt Spr., = àizripuôt.

Avots: EH I, 45

àizrumpêt,

1) sich verdocken:
kad jaunam kuociņam iegriež mizā, tad tas ar laiku aizrumpē Auermünde;

2) a. kaudzi ="uzkŗaut kaudzei rumpi" Ruhental.

Avots: ME I, 47

àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983

Avots: ME I, 49

‡ àizskapêt, hin-, wegschaffen, hinter etwas hinschaffen.

Avots: EH I, 48

‡ àizskrãpêt, ein wenig einkratzen: a. kam acis AP., Arrasch, Erlaa, Lemsal, Meselau, Selsau, Sessw., Trik.

Avots: EH I, 48

‡ àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.

Avots: EH I, 49

‡ àizslâpêt,

1) dursten machen
Spr.;

2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).

Avots: EH I, 49

‡ àizspẽlêt, spielend hingelangen: a. līdz zināmai vietai.

Avots: EH I, 50

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

‡ àizsvēpêt, räuchernd vertreiben: a. uodus (pruojām) Golg.

Avots: EH I, 54

‡ àiztepêt, verkitten, verschmieren Wandsen: a. luogu.

Avots: EH I, 57

‡ àiztrapêt, zu modern (faulen) anfangen: aiztrapējis kuoks.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrepêt, zu modern (verwittern) anfangen.

Avots: EH I, 59

àiztrum̃pêt, wegtragen, wohl das deutsche ""trumpfen": ganu, ganu aitiņas; vilks vienu aiztrumpēja Etn. III, 14.

Avots: ME I, 57

‡ àiztrupêt, = ‡ àiztrepêt.

Avots: EH I, 59

‡ àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) = ‡ àiztupêt 1 Lemsal;

2) = ‡ àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59

àizumpêt, tr., mit Sand, Schlamm, Steinen anfüllen: tuo aizumpējis druoši milzis Juods Lautb.

Avots: ME I, 58

‡ àizvāpêt, = àizvaskuôt, àizvâkuôt: ceļš izskatās kâ aizvāpē̦ts bišu vasks Pet. Av. lI, 112.

Avots: EH I, 62

‡ àizziẽpêt, mit Seife verschmieren: a. kam acis.

Avots: EH I, 65

‡ apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71

‡ apdrupêt,

1) ringsum anfaulen
Oknist: apdrupējis zuobs; 2 = apdrupt, ringsum abbröckeln (intr.).

Avots: EH I, 78

‡ apēde Tirsen, = apirda.

Avots: EH I, 80

‡ apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85

‡ apērde Golg., Schwanb., = apirda.

Avots: EH I, 80

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85

‡ apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80

apêst [li. apė̕sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239

apẽvelêt, behobeln: dēli.

Avots: ME I, 85

‡ apgruôpêt, ringsum falzen, kerben (perfektiv): a. kam gruopi apkārt.

Avots: EH I, 84

‡ apķêrpêt ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, mit Moos, Flechten bewachsen: apķērpējis akminis. apķērpējuse ābele. Aus li. apkėrpėti.

Avots: EH I, 96

‡ apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91

‡ apkļepêt, sich mit Schmutz bedecken Lems.

Avots: EH I, 92

‡ apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93

apkŗaupêt: auch (mit aũ) Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit aũ) "ielaisties kādās juo stiktās darīšanās": es neiešu ar čigāniem a.

Avots: EH I, 94

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

‡ apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94

‡ apkŗupêt, ringsum grindig, räudig, schorfig werden: apkŗupējis rācinis, de̦guns Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 94

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

aplēpêt: auch (mit ê ) Trik., Wolmarshot.

Avots: EH I, 98

aplēpêt [zu li. aplė̃pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101

aplẽpêt bedeute um Mitau "sich mit Blättern der Seerosen (lēpes) bedecken": aire aplēpējusi].

Avots: ME I, 101

‡ apļepêt Adl., AP., Autz, Bauske, Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Laud., Lemburg, Nitau, Schwanb, Selsau, =apķept: "быть залѣплену" Spr.

Avots: EH I, 100

‡ appēķuôtiês Schnehpeln (mit ê ² ), Wid., = appẽtîtiês.

Avots: EH I, 104

‡ apperpêt,

1) Borke (auf Wunden) ansetzen
U. (unter perpêt);

2) schlecht gedeiheu (von Pflanzen)
Mesoten: apperpējušas priedītes.

Avots: EH I, 104

‡ appērsêt U. (unter pērsêt), bereifen.

Avots: EH I, 104

appḕ̦rsluôt, intr., mit Flocken von Schnee, Asche bedeckt werden: kuoki ziemā appē̦rsluojuši.

Avots: ME I, 111

appērsnes, Mehltaupilz Konv. ¹ 102, s. apsar̂mes.

Avots: ME I, 111

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

appḕrt, tr., mit dem Badequast sanft schlagend abbaden: dē̦ls mudīgi appeŗ acis garā LP. IV, 43. vai bij mani māmulīte liepu sluotu appē̦rusi BW. 9013.

Avots: ME I, 111

appẽtît ‡ 2 prüfend ringsum besichtigen: zē̦ns ilgi mazuo appētījis Anekd. IV, 8.

Avots: EH I, 104

appẽtît, nachforschen, sich nach allen Seiten erkundigen Spr. Auch reflexiv: es tālu un plaši appētījuos pēc sava nuozagtā zirga T.

Avots: ME I, 111

‡ appiêpêt, beschimmeln, mit Baumschwämmen bewachsen: ce̦lms appiepējis Trik. u. a.;

2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.

Avots: EH I, 105

appĩpêt, tr.,

1) beräuchern mit Pfeifenrauch;

2) verrauchen:
tu kādus 50 rubļus appīpējis Blaum. (von pĩpis, die Pfeife).

Avots: ME I, 111

‡ appũpêt (wo?), ringsum zu schimmeln (faulen) anfangen: siens appūpējis.

Avots: EH I, 107

‡ aprũpêt, besorgen, s. unter ‡ aprūķêt.

Avots: EH I, 110

apsâpêt,

1): acs apsāpēja, das Auge wurde schmerzhaft
BielU.

Avots: EH I, 111

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

‡ apskrãpêt, bekratzen: a. seju. Refl. -tiês, sich bekratzen: kur tu tâ apskrāpējies ?

Avots: EH I, 113

apslapêt (Grünhof) und apslapinât [li. apšlãpinti], tr., nass machen, anfeuchten: cigāru ar mēli visapkārt apslapinādams Alm. Refl. -tiês, sich nass machen.

Avots: ME I, 123

apslâpêt, tr., ersticken, dämpfen, lindern, stillen: uguni, sāpes, nemierus, dzirksti Vēr. II, 743.

Avots: ME I, 123

apslepēt L., verhehlen].

Avots: ME I, 123

‡ apslīpêt, ringsum abschleifen: a. stiklu. Refl. -tiês, sich die Umgangsformen einigermassen aneignen.

Avots: EH I, 114

apspẽlêt, im Spiele besiegen, schlagen (r. обыгрáть): uotru pawisam a. (uz kārtīm).

Avots: EH I, 116

‡ apspẽt (li. apspė̕ti),

1) = paspẽt 1, vermögen: ar tik mazu saimi nevar a. lielu vietu apstrādāt Ahs.;

2) = àizspẽt: dē̦lu apspēja uz vietas nakts Pas. VIII, 293 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116

apsūpêt: apsũpējušas sienas Katzdangen.

Avots: EH I, 118

apsūpêt Sonnaxt, s. apsūbêt.

Avots: ME I, 128

apsvēpêt, ‡ Refl. -tiês, sich beräuchern: kad iet pie bitēm, de̦r a. Jürg.

Avots: EH I, 118

apsvēpêt, apsvēpinât, tr., beräuchern: jāiet guovs apsvēpēt LP. VI, 165; zirgiem purnus apsvēpināja LP. VII, 317.

Avots: ME I, 128

‡ apsvil̃pêt auspfeifen Ar.: a. runātāju.

Avots: EH I, 119

‡ aptepêt Pilda, = ‡ aptept.

Avots: EH I, 121

aptrapêt Ahs., intr., ringsum anfaulen: slapjā rudenī rāceņi sāk aptrapēt.

Avots: ME I, 131

‡ aptrepêt Mahlup, Trik., ringsum verwittern: aptrepējis kuoks.

Avots: EH I, 122

aptrupêt: tas jau aptrupējis nuo slinkuma Jürg.

Avots: EH I, 122

aptrupêt, auch aptrupt, intr., ringsum anfaulen: aptrupējis bē̦rzs A. XVIII, 193.

Avots: ME I, 131

‡ aptupêt (li. aptupė̕ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

‡ apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene ² III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125

‡ apziẽpêt Dunika u. a., ringsum einseifen: a. ruokas. Refl. -tiês, sich ringsum einseifen.

Avots: EH I, 128

‡ atdipêt, schallend ankommen (hergeraten) Meiran.

Avots: EH I, 139

‡ atdrupêt AP. = atdrunêt: kūtij pakšķis atdrupējis.

Avots: EH I, 139

‡ atdupêt, dumpf schallend herlaufen Bērzgale.

Avots: EH I, 140

‡ atelpêt, durchkommen, sich behelfen Golg.: izkulti jaunie rudzi; nu jau vieglâk var atelpēt.

Avots: EH I, 141

‡ atklapêt, klopfend, schlagend allmählich lose machen od. zurückbiegen: a. pienaglātu dẽli Dunika, OB. žuogu taisuot, vajag a. cauri izdzītās naglas, lai luopi neuzskrej virsū ebenda.

Avots: EH I, 148

‡ atknĩpêt Stenden, mit Hilfe von untergeschobenen Pfählen wiederholl hebend weg-, herschaffen: ar lielām muokām a. baļķi nuo ceļa nuost. atknīpēsim re̦sgali šurp!

Avots: EH I, 149

‡ atknuõpêt Lemburg, Siuxt u. a., = atkņuõpêt. a. svārkus Laud., Sessw. Refl. -tiês, sich (acc.) von selbst losknöpfen: svārki atknuopējušies Lemburg.

Avots: EH I, 149

atkņuopêt, tr., losknöpfen: visas puogas, vesti, svārkus. Refl. -tiês, sich losknöpfen, bis zum Überdruss knöpfen.

Avots: ME I, 168

atkram̃pêt tr., aufkrampen; durch Krampen öffnen: durvis, krampi A. XX, 404.

Avots: ME I, 168

‡ atkûpêt, hergelangen (vom Rauch, Qualm): dūmi atkūpējuši līdz mums.

Avots: EH I, 151

atpê̦das: laikiem pat laidām pilnīgi atpakaļ, taisīdami a. Janš. Mežv. ļ. II, 76.

Avots: EH I, 158

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181

‡ atpêdiņ Saikava, Adv., rücklings.

Avots: EH I, 158

atpēdnis Schwaneb., jemand, der mehr rückwärts als vorwärts geht.

Avots: ME I, 181

atpḕkštiês ² Druw. n. RKr. XVII, 72, sich von neuem entwickeln: uguni gan apdzēsa, bet nuo uogliņām tā atkal atpēkšās.

Avots: EH I, 158

atpēkštiês, von neuem erscheinen: kašķis jau bija krietnt nuodzīts, bet nu atkal nuo jauna atpēkšas Druv. Etn. IV, 33. vājība sāk atkal atpēkšties J. Kaln.

Avots: ME I, 181

‡ atpḕrt, = nùopḕrt, durchprügeln: labi atper kruodznieku Pas. VIII, 93. Refl. -tiês, mit Mühe hergelangen: gŗūti bija pa tādu ceļu a. līdz mājām Dunika.

Avots: EH I, 158

‡ atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju ciemā; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos kāpt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė̃džiui bė̕gti.

Avots: EH I, 158

‡ atpĩpêt, eine bestimmte Zeit hindurch rauchen: atpīpēja dienu un nakti Pas. Vl, 366 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 158

atpĩpêtiês, bis zum Überdruss rauchen, sich ratt pauchen MWM. X, 10.

Avots: ME I, 182

‡ atpum̃pêt herpumpen: a. ūdeni pa silēm uz kūti.

Avots: EH I, 160

‡ atpur̂pêt, ganz morsch werden Bērzgale: ce̦lmi jau ir atpurpējuši.

Avots: EH I, 160

atrãpêt, atrāpt(iês), intr., herkriechen: bē̦rns atrāpējis pie durvīm.

Avots: ME I, 185

atripêt, -uôt, intr., herbeirollen: ripa, rati atripuoja.

Avots: ME I, 185

atsâpêt [li. atsopė̕ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, kājai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188

atskapêt: auch Golg., Stom. ("herschicken").

Avots: EH I, 166

atskapêt, tr., her-, zurückschaffen.

Avots: ME I, 192

atskrãpêt, tr.,

1) losscharpen;

2) schrapend, scharrend verletzen:
a. nagus rāceņus ruokuot Wandsen.]

Avots: ME I, 192

‡ atslĩpêt,

1) weg-, abschleifen;

2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm mājā.

Avots: EH I, 168

atspècinât, tr., wieder zu Kräften verhelfen, kräftigen. Refl. -tiês, wieder zu Kräften kommen Spr.

Avots: ME I, 195

atspēdinât (zu pê̦da), tr., zurücktreten lassen, zurückschieben Bers., N. - Schwnb., Ruj.

Avots: ME I, 195

atspè̦kuôt, ‡

3) (einen Angriff) zurückweisen
Segew. ‡ Refl. -tiês, wieder zu Kräften kommen Segew., an Kräften zunehmen: gulē̦dams cilvē̦ks atspē̦kuojas Ahs.

Avots: EH I, 169

atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195

‡ atspẽlêt, spielend zurückgewinnen: a. paspē̦lē̦tuo naudu. Refl. -tiês, das Verspielte (beim Kartenspiel) zurückgewinnen: spē̦lē̦tājs gribēja a.

Avots: EH I, 169

atspẽt,

1): man tik daudz darba, ka nevaru a. visu laikā padarīt Ahs. (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 148); ‡

2) allen Anforderungen gerecht werden;
a. kam pretī, Stand halten gegen etwas, widerstehen, hemmen Segew.; ‡

3) neatspēt, nicht abkommen können
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Geschäft); ‡

4) erraten
Oknist: atspēj munu mīkli!

Avots: EH I, 169

atspẽt (li. atspė̕ti) bei Glück, vermögen: tas neir paklausīgs... dieva bauslībai nedz arīdzan tuo atspēj Röm. 8,7 >]

Avots: ME I, 195

‡ atstrupêt Bauske, kurz (gestutzt, stumpf) werden: gals atstrupējis.

Avots: EH I, 172

‡ attrepêt PS., Sessw., abfaulen: attrepējis zars.

Avots: EH I, 176

‡ attrupêt Lemburg, = attrepêt.

Avots: EH I, 177

‡ attupêt, (eine Gefängnisstrafe) absitzen: a. trīs nedēļas cietumā. Refl. -tiês, zur Genüge hocken: vai neesi vēl diezgan attupējies?

Avots: EH I, 177

‡ aûgšņupê̦d KatrE., = aûgšpê̦du.

Avots: EH I, 185

aûgšņupêdiņ, = aûgšpê̦du: es nuokritu a. N.-Rosen n. FBR. VIII, 48.

Avots: EH I, 185

aûgšņupê̦du (unter aûgšpê̦du): auch Prl. n. FBR. VI, 113, Ramkau.

Avots: EH I, 185

‡ aûgšpê̦di ² Salis, = aûgšpê̦du.

Avots: EH I, 185

‡ aûgšpêdiņ Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Oknist, aûgšpêdeņ Auleja, Kaltenbr., Warkl., = aûgšpê̦du.

Avots: EH I, 185

aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]

Avots: ME I, 219

‡ aûgstpapêžu (gen. pl.), mit hohen Hacken versehen: a. kurpēm Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 484.

Avots: EH I, 184

‡ aûgšumpê̦dus ² Frauenb., = aûgšpê̦du.

Avots: EH I, 185

aûgšupê̦du (unter aûgšpê̦du): auch Frauenb.

Avots: EH I, 185

aûgšupê̦dus (unter aûgšpê̦du): auch Siuxt.

Avots: EH I, 185

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

aupētiês [in Nerft àupêtiês ² ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225

bezpapêžu kurpes, Schuhe ohne Absätze.

Avots: ME I, 285

bezspècĩba, die Kraftlosigkeit, Schwäche: apzināties savu bezspēcību Etn. IV, 143.

Avots: ME I, 286

bezspē̦ks, die Krafllosigkeit, Schwäche: bezspē̦ka cilvē̦ks. bezspē̦kā viņš atspiežas pret sienu A. XX, 169; grīļuoties nuo bezspē̦ka MWM. VIII, 595.

Avots: ME I, 286

‡ bīdeļstrumpē (loc. s.) "?": uz ve̦zuma sēdēt ne duoms: tad tevi tramda kā bīdeļstrumpē Vīt. 44.

Avots: EH I, 223

‡ brĩnumspē̦ks, die Wunderkraft Juris Brasa 13.

Avots: EH I, 242

čampêt, -ēju U., in Kot treten, in Kot gehen und sich besudeln.

Avots: ME I, 403

cepējīša: auch Warkl.

Avots: EH I, 265

cepējīša, die Bäckerin: te tā mana silta maize, te tā mana cepējīša BW. 12981, 1 var. Gew. cepēja, masc. cepējs [li. kepė̃jas]: maizes cepējs.

Avots: ME I, 373

‡ če̦pē̦sls Warkl. "kas grib uotram pāri darīt".

Avots: EH I, 288

copêt, pakaļ copēt, nachzotteln Hug. [Wohl mit kur o aus u; vgl. cupāt.]

Avots: ME I, 397

čûpêt, [zischen, von feuchtem Holz, das nicht recht brennen will]: uozuola malka čūpēt čūpēja BW. 25733 [aus Blieden].

Avots: ME I, 425

dar̂baspè̦ks, die Arbeitskraft.

Avots: ME I, 438

‡ daspèt ² (li. daspė̕ri "paspēt") Auleja, reif werden: mieži daspējuši. neraun ābuļa zaļa! daspēs i[r] pats nuokri[tī]s Birk. Sakamv. 125. Wohl aus r. доспѣть dass.

Avots: EH I, 309

‡ dèmpêt ² Gr.-Buachh., stampfen: iedams cilā kājas, it kâ de̦mpē̦dams zemi Gr.-Busclrh.

Avots: EH I, 315

deviņvĩru spè̦ks, deviņu vĩru spē̦ks, die Neunmannskraft, Königskerze (verbascum thapsus). deviņvĩru ziêdi, dieBlüten der Neunmannskraft U.

Avots: ME I, 460

dipêt: auch Bērzgale. ‡ Refl. -tiês, dröhnen: kāpējs krita atpakaļ, ka dipējās vien A. Saulietis Melnais Ansis.

Avots: EH I, 321

dipêt, -u, -ēju [Lis., Druw.], dröhnen (vom Schall beim Trippeln): dipēja suoļi MWM. XI, 57. dip zeme (skrejuot, pret tuo atsituoties) VIII, 289. tâ dipēja sudrabiņš BW. 24065.

Avots: ME I, 469

divpēde *, Dipodie Plūd.

Avots: ME I, 473

dižspècĩba, grosse Macht.

Avots: ME I, 476

‡ drèmpêt ² Oknist, austreten (izmīt), niedertreten (von Pferden). Vgl. drimpêt.

Avots: EH I, 332

I driẽpêt: vielleicht zu driẽpe "das Tau"; vgl: žagars: žagarêt 3.

Avots: EH I, 335

‡ II driẽpêt Frauenb. "= drĩvêt I".

Avots: EH I, 335

driẽpêt, prügeln Wain.

Avots: ME I, 502

drimpêt, -ēju, einschiessen (in tiefen Schnee od. Morast; von Pferden gebraucht) Ilsenberg n. Mag. IV, 2, 113.

Avots: ME I, 499

dripêt, -u, -ẽju, [beben]; dröhnen, klirren: dzirnavās visa grīda drip Tirs. nuo pē̦rkuoņa luogu rūtis drip J. Kaln. vilcienam pāri ejuot, tilts drip Plm.

Avots: ME I, 499

drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]

Avots: ME I, 504

‡ dumpêt, zu erschliessen aus ‡ àizdùmpêt ² .

Avots: EH I, 342

dum̃pêtiês, -ējuos [Nigr., PS.], grossen Lärm machen, sich empören; bes. mit sa-.

Avots: ME I, 515

‡ dupêt, = dupêtiês Nautrēni:. klausās.: nez kas dup Pas. XI, 164.

Avots: EH I, 343

dupêtiês, dumpf schallen: sviedu šautru aruodā; ja bij mieži, sipējās, ja bij rudzi, dupējās BW. 25853, 5 var. Dafür auch dupinêt Wessen. Zu li. dùpinas "шесть с набалдашником, которым болтая в водѣ, загоняют рыбу в сѣти" vgl. le. dupenis), serb. dù`piti "mit Getöse schlagen ", sloven. dùpati "dumpf rauschen ", gr. δοῦπος "dumpfes Geräusch, Getöse ", s. Būga РФВ‚. LXX, 105.]

Avots: ME I, 518

‡ dzinẽjspè̦ks* die Triebkraft.

Avots: EH I, 358

el̃pēklis,

1) die Luftröhre, das Luftloch
Karls.;

2) elpēkļi, die Poren der Haut
Konv. ² 2065.

Avots: ME I, 568

elpêt, ‡

3) "füttern, ernähren"
Diet., ‡

4) "wirtschaften"
(?) Trik. Refl. -tiês, ‡

2) "mühsam seine materielle Lage verbessern; nach einer Krankheit wiederum körperlich zunehmen"
Naud.

Avots: EH I, 368

elpêt, - ēju,

1) atmen
U. [el̃pêt, sich erholen: vai ne˙maz nedabūs elpēt Serbigal];

2) Hilfe haben, ausreichen, durchkommen
U.: kâ klājas? elpē gan, es geht schon an, man kann sich schon helfen. tas man gan būtu varējis elpēt, das wäre mir wohl zu Statten gekommen. [viņš var vēl el̃pēt Salis, Bers., sich halten.] gan elpēsim, wir wollen uns schon durchhelfen. Refl. - tiês Adsel, Kokn., Tals., Post. 52 e̦lpâtiês), sich durchbringen: pieci gadi elpējuos, taukuos maizi mē̦rcē̦dams BW. 30499. [In der Bed. 2 anscheinend aus mnd. helpen "helfen". - In Wessen bedeute elpēt: viel arbeiten, in Nerft elpēties: streben, sich abmühen, sich abplagen.]

Avots: ME I, 568

‡ ẽpêt, erschlossen aus izẽpêt.

Avots: EH I, 372

I ẽrpêt, harfen, das Mehl vom Korn [od. den Sand von den Kartoffeln ] sondern [Selg., Wandsen. Zu ẽrpe].

Avots: ME I, 576

II ẽrpêt, intr., vorhalten: jumts vēl ērpē Neuermühlen.]

Avots: ME I, 576

ērpêtiês, ‡

3) zanken:
ē̦das un er̃pējas Siuxt.

Avots: EH I, 373

ērpêtiês,

1) sich reiben
[Selg.];

2) sich verteidigen:
viņu tik viegli vis nevar savaldīt, viņš ērpējas pretim Wain.; [vgl. ersināt].

Avots: ME I, 576

gaŗpẽteris, der lange mittlere Finger; auch gaŗais Indriķis.

Avots: ME I, 607

glupēns - ist ein Substantiv.

Avots: EH I, 395

glupē̦ns Fest. (Subst. od. Adj.?), = glupiķis.]

Avots: ME I, 630

‡ glupêt, zu erschliessen aus nùoglupêt.

Avots: EH I, 395

grapêt, - ẽju, tr., gierig essen: guovs tâ grapē salmus, it kâ kad nebūtu divi dienas ē̦duse Naud.

Avots: ME I, 638

‡ grepêt, -ẽju, (wahllos) essen (pejorativ) Siuxt: varēja g. tekšā nezin kuo.

Avots: EH I, 404

gruõpêt,

1): auch Iw.; ‡

3) unmässig essen
Lieven-Bersen, (mit uõ ) Frauenb.

Avots: EH I, 413

gruõpêt, gŗuõpêt, -ẽju,

1) falzen, kerben;

2) in einer Rödung das übrig-gebliebene Holz in Schichten legen
L. - Aus mnd. grôpen "aushölen".

Avots: ME I, 671

gruõpẽvele, Falzhobel.

Avots: ME I, 671

ieaûgšupȩ̂dus, Adv., beinane (nicht ganz) aûgšpê̦du Frauenb.

Avots: EH I, 502

ìedipêtiês, erdröhnen: zeme iedipējās Lis.]

Avots: ME II, 9

‡ ieẽrpêt Dunika, mit einer ẽrpe ein gewisses Quantum windigen: cik tad jūs esiet ieērpējuši?

Avots: EH I, 512

ìegruopêt: iegruõpē̦ta gruope Siuxt u. a.

Avots: EH I, 515

ìegruopêt, einfalzen: durvis [Nigr.]

Avots: ME II, 19

‡ ìeķepêt, = ìeķept: uzačuos ieķepējis sniegs Dunika.

Avots: EH I, 525

ìeklumpêtiês ["mühsam und schwerfällig sich hineinsetzen od. - wälzen": vecene krizdama, klupdama ieklumpējās gan ragavās Plm.] ieklumpēties kaklā Alm. Balt. Vēstn. 1901, No 85.

Avots: ME II, 28

‡ ìeknipêt,

1) jem. ein Knippchen schlagen
Druw., Nautrēni, Saussen, Wandsen, Wessen: par neuzmanību skuoluotājs ieknipēja Jānim pa pieri Saussen;

2) ie. zirgu, ein Pferd durch unnützes Prügeln störrig machen
U. (unter knipēt).

Avots: EH I, 521

‡ ìeknĩpêt;

1) einkneifen, zusammenkneifen:
ie: lūpas Frauenb. ie. (ar diviem pirkstiem) de̦gunu Salis;

2) leicht (= nicht stark) durchprügeln
Gramsden.

Avots: EH I, 521

ìekra(m)pêtiês Tirsen "mit beiden Händen worin hineinfahren und krampfhaft sich daran festhalten."]

Avots: ME II, 29

ìekra(m)pêtiês Tirsen "mit beiden Händen worin hineinfahren und krampfhaft sich daran festhalten."]

Avots: ME II, 29

‡ ìekŗupêt Dunika, = ìekŗupt: iekŗupējuši rāciņi.

Avots: EH I, 523

‡ ìekûpêtiês M. 52 u. a., = uzkûpêt 2: dūmi; rudzi (zieduot) vējā iekūpē̦jās Adsel.

Avots: EH I, 524

ìekvēpêt,

1) unvollkommen räuchern:
iekvē̦pē̦ta gaļa Lautb.;

2) räuchernd einhüllen, verdecken:
dūmi iekvēpējuši siênu rakstu Ruj.;

3) hineinräuchern:
paegļu smaržu Jürg.]

Avots: ME II, 34

‡ ìelepêt,

1) "?": ie. sienā zīmi Warkl. ie. ("iesviest ar dubļiem") uotram vaigā ebenda;

2) "iesist" Lubn.;

3) langsam hinein-, hereinhüpfen
Saikava: zaķis ielepēja mežā;

4) "iestrēbt" Prl.; "ieêst" Lubn., Mahlup.

Avots: EH I, 527

iepēlis, ievpēlis, ein Unterpfühl L., ein Hauptpfühl Bergm.; [aus mnd. * hövetpöl (geschr. hovetpôl) "Kopfpfühl", s. Sehwers 148].

Avots: ME II, 50

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. -tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51

ìepētît, anfangen auszuforschen, Erkundigungen einziehen Spr.

Avots: ME II, 51

ìepĩpêt, ìepĩpuôt, tr., intr., anrauchen, einen Zug machen: pīpi, cigāru. viņš gājis klāt iepīpuot LP. VI, 221.

Avots: ME II, 51

ìepum̃pêt, tr., einpumpen: ūdeni silē.

Avots: ME II, 53

ìerepêt, intr., rissig und schwielig geworden verheilen: ruokas ierepējušas Bers.]

Avots: ME II, 57

ìerẽpêt C., = ierepêt.]

Avots: ME II, 57

ìerūpêt, ìerūpinât Spr., sorgend erwerben, einsparen. Refl. ìerũpêtiês, imp., besorgt werden, von Sorgen erfasst werden: piepeži tai ierūpas.

Avots: ME II, 59

ìesâpêtiês, anfangen zu schmerzen: sirds gauži iesāpas brāļa labad LP. V, 269. dvēselē kaut kas iesāpējās Vēr. II, 974. Biel. I, 464 und Spr. führen auch iesāpēt an ("etw. schmerzen").

Avots: ME II, 62

ìeskapêt, verschaffen: vietu, kalpuoni. Dafür genuin: iegādāt.

Avots: ME II, 65

ìeskrãpêt, tr., schrapen, einkratzen: kaķis ieskrāpējis bē̦rnam ruokā. [Refl. -tiês, sich hineinscharren: suns iekrāpējies alā Kokn.]

Avots: ME II, 66

ìeskrapêtiês, = iekrabēties: uotrā istabas kaktā ieskrapējās Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 66

ìeslapêt Bers., Lis.], ìeslapināt Spr., ein wenig anfeuchten: [ieslapēt ruokas].

Avots: ME II, 66

ìespècinât, tr., stärken: sirdi. [Refl. -tiês, sich stärken; kräftig werden.]

Avots: ME II, 69

iespẽja, das Vermögen Fest., die Möglichkeit: ve̦cāki atduod visu savu mūžu gan˙drīz vienīgi, lai sagādātu saviem pēcnākamiem iespēju rasties un attīstīties A. XX, 261.

Avots: ME II, 69

ìespẽjams, möglich, tunlich: cik drīz vien iespējams, sobald als möglich. tas nav iespējams.

Avots: ME II, 69

iespẽjîgs *, viel vermögend, einflussreich: iespējīgi vīri MWM. VI, 748.

Avots: ME II, 69

iespẽjniẽks *, der Lebenskräftige, der Vermögende: tie, kas tālu nuo pilsē̦tām dzīvuoja un iespējnieki bij Kundz.

Avots: ME II, 69

ìespē̦kuôtiês,

1) zu Kräften kommen, erstarken:
slimība viņu bija nuovājinājusi, bet tagad viņš atkal iespē̦kuojies C.;

2) seine Kräfte zusammennehmen:
iespē̦kuojies, lai vari padarīt darbu! C.;

3) wirtschaftlich erstarken:
saimnieks bija jau gan˙drīz izputējis, bet iespē̦kuojās un dzīvuo Janš.]

Avots: ME II, 69

iespē̦ks, = iespēja: nav pa manam iespē̦kam Fest.

Avots: ME II, 69

iespẽle, das Vorspiel: ērģelnieks iesāka spēlēt, pa˙priekš iespẽli MWM. VII, 853.

Avots: ME II, 69

ìespẽt, vermögen, können: tuo ne˙viens neiespēj. ķēniņš izsludināja, ka atduošuot tas savu meitu, kas iespēšuot viņa meitai uz stikla kalnu piejāt klāt LP. IV, 56. Refl. -tiês, sich möglich machen: ja mēs ar tavu māti varēsim tâ iespēties, tad laidīsim arī vē̦lāk tevi pielsē̦tā Tirsm.

Avots: ME II, 69

ìesvēpēt, freqn. ìesvēpinât, einräuchern (ein Zimmer), ausräuchern: ar paegļiem istabu Bauske, Arrasch.]

Avots: ME II, 75

ìetrapêt, trocken zu laufen beginnen: kālis, kuoks ietrapējis Salis.]

Avots: ME II, 83

ìetrepêt PS., = ietrapêt.]

Avots: ME II, 83

ìetrupêt, trocken zu faulen beginnen: kuoki, kartupeļi ietrupējuši Trik., Lis., Warkl.]

Avots: ME II, 83

ìeziẽpêt, tr., einseifen: ruokas.

Avots: ME II, 92

izâpêt, tr., mit Gewalt etwas herausreissen, entwurzeln: izāpēju kuoku ar visām saknēm Serb.

Avots: ME I, 714

‡ izdrèmpêt ² Oknist, austreten, niedertreten: zirgs izdrempējis auzas.

Avots: EH I, 443

izdrupêt (unter izdrupt ): ausfaulen (izdript) Oknist (z. B. von Zähnen).

Avots: EH I, 443

‡ izdum̃pêtiês Frauenb. "izbārties, izlamâtiês".

Avots: EH I, 443

‡ izel̃pêt Frauenb., = izmitinât: i. luopus līdz pavasarai.

Avots: EH I, 446

izel̃pêtiês, sich durchschlagen: kas zin, vai nevarēs izelpēties LP. VI, 425.

Avots: ME I, 734

izẽpẽt, zerstören, izkašņāt, izjaukt: vistas izēpējušas burkānu duobi. vējš izēpējis siena gubu Drsth. [Zu ērpêt I?]

Avots: ME I, 735

‡ izẽrpêt Dunika, Frauenb., mit einer ērpe aussieben.

Avots: EH I, 446

izgruopêt: izgruõpêt Frauenb.; auslöchern (izduobēt, izurbulēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 450

izgruopêt, izgr̀uõpêt, tr., auskehlen: stenderi Ahs.

Avots: ME I, 740

izķaũpêtiês "sich einbilden, sich einstellen": meita nezina, kâ sevi izķaupēties Dond.

Avots: ME I, 759

‡ izķem̂pêt ² Franenb. "herausnehmen": i. visu sviestu.

Avots: EH I, 460

izķepêt: "herausnehmen" Frauenb.: i. visu sviestu.

Avots: EH I, 460

izķepêt, tr., ausessen: puika izķepējis visu putru, piena bļuodiņu Serb., Spr., Kand.

Avots: ME I, 759

izķirpêt, intr., hohl, schwammig werden: izķirpējušuo (izkurtējušuo) kuoku duobumi Antr. II, 25.

Avots: ME I, 760

izklapêt, tr., ausklopfen: spilve̦nus, drēbes. kas tuo mana brāļa pakaviem izklapēja BW. 14196, 1;

2) verauktionieren, unter den Hammer bringen:
tuo izklapēja Poruk.

Kļūdu labojums:
14196, 1 = 14191, 1

Avots: ME I, 751

izklẽpêt, [izklẽ̦pât PS.], intr., gelagert liegen: nuobriedušie mieži visi nuoklēpējuši (izklēpējuši) Adsel.

Avots: ME I, 753

izkņipêt Wessen, = izknipât.

Avots: EH I, 458

‡ izknuopêtiês Lasd., Perfektivform zu knuopêtiês 1.

Avots: EH I, 457

izkram̃pêt, [izkrampt U.], tr., stehlen: zirgu.

Avots: ME I, 754

izkûpêt, intr., verrauchen, vergehen, verschwinden: pīpes dūmi izkūpēja gaisā Aps. jūsu baudas izkūpēja sūrajā tabakā BW. 19976, 1. cerības bija izkūpējušas Aps.

Kļūdu labojums:
baudas = bandas

Avots: ME I, 758

izkurpêt Mar., = izkurcêt.

Avots: ME I, 757

izkvêpêt,

1) = izkvêpinât: izkvēpēt istabu ar paegļiem Arrasch;

2) intr., brennend verrauchen:
aizdedzinātie paegļi izkvēpēja C., Nigr.]

Avots: ME I, 758

‡ izlempêt, ausfressen: i. visu ē̦damuo Ringmundshof.

Avots: EH I, 462

‡ izlem̃pêtiês,

1) sich schlechte Manieren oder Ausdrücke angewöhnen
Dunika;

2) faul werden
(?) Frauenb.

Avots: EH I, 462

izļũpējis, los, nicht anschliessend, herabhängend: izļūpējušas kamašas Dond.

Avots: ME I, 767

izpê̦duôt, austreten, austrampeln: suns izpē̦duojis puķu duobes Sassm.

Avots: ME I, 779

‡ izpēkstêt Frauenb. "schwach und kränklich werden". Vgl. ‡ izpekstêt.

Avots: EH I, 471

‡ izpēļât Lubn. "= izpaļât".

Avots: EH I, 471

izpē̦ļuôtiês, verglimmen: uogles krāsnī ir jau izpē̦luojušās Ermes.

Avots: ME I, 779

izpēnêtie-s, sich herauswickeln.]

Avots: ME I, 779

izpḕrt ‡

4) vergeuden
Kaltenbr.: jis izpēre savu mantu; ‡

5) = ‡ izperinât II Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) kasus izpēries Warkl., die Krätze hat sich über den ganzen Körper verbreitet;
‡

3) = izcìnîtiês Stenden: i. nuo parādiem ārā; ar muokām i. bedrei cauri.

Avots: EH I, 471

izpḕrt (išper̃ti),

1) hinaus -, her- auspeitschen, vertreiben:
vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ;

2) mit dem Badequast schlagen, abbaden:
viņš mani pirtī labi izpēra;

3) durchprügeln:
tuo lielskungs arī bija licis izpērt Aps. Refl. - tiês, sich abbaden: visi izpē̦rušies jau laikus MWM. X, 483.

Avots: ME I, 779

izpẽtît, tr., erforschen: daudz zemju šinī pasaules daļā av vēl izpētītas. Subst. izpẽtĩjums, die Erforschung.

Avots: ME I, 779

izpĩpêt, izpĩpuôt, tr.,

1) ausrauchen:
pīpi;

2) verrauchen:
visas bandas izpīpēja sūrajā tabakā BW. 9753. Refl. - tiês, längere zeit nach Herzenslust rauchen: abi labi izrunājās, izpīpējās JU. zem liepas labi brangi izpīpuojies Poruk.

Avots: ME I, 780

izpļepêt Dond., für izpļāpât.

Avots: ME I, 784

‡ izpļur̂pêt ² Dunika, ausschwatzen: kas tuo visiem izpļurpējis?

Avots: EH I, 474

izpuopêt, tr., auspolstern Wid.: izpuopē̦tā atzveltnes krē̦slā U. b. 131, 5.

Avots: ME I, 788

izpumpêt, tr., auspumpen: ūdeni nuo akas.

Avots: ME I, 786

izpūpêt, ‡

2) "trocken verfaulen"
(mit ũ) MSil., "= iztrupêt" Bers.

Avots: EH I, 475

izpūpêt, in die Luft verflattern L.

Avots: ME I, 787

izpur̂pêt,

1): uozuolam vidus izpurpējis Nautrēni (mit ùr ² ), Nerft;

2): griežņi, rāciņi u. c. var i. (mit ùr ² ) Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 475

izpur̂pêt [Warkh.],

1) morsch, mürbe werden:
izpurpējis uozuoliņš BW. 13041. izpurpējusi mūŗa sē̦ta Stari II, 101, Etn. II, 17, Sessw.;

[2) = izkurtēt U.].

Avots: ME I, 786

‡ izpur̂pêtiês, sicn bis zum Überdruss beklagen Oknist.

Avots: EH I, 475

izrapêt, morsch, porös werden: sē̦klas rāceņi izrapējuši Ahs.

Avots: ME I, 789

izrepêt, morsch werden, ausfaulen: izrepējis uozuoliņš. Vgl. BW. 13041.

Avots: ME I, 791

izrũpêtiês: izrūpešuos par tevi līdz galam Janš. Atpūta № 388, S. 7. (ähnlich № 390, S. 6).

Avots: EH I, 478

izrũpêtiês, sich abplacken, für etw. zur Genüge Sorge tragen: ve̦cāki gan visādi izrūpējās par dē̦lu; tuomē̦r tuo nevarēja izglābt.

Avots: ME I, 793

izsâpêt, ‡

2) sich verlieren, ausklingen (von Schmerzen):
sāpes... neizsāpēs ne˙kad Daugava 1936, S. 145.

Avots: EH I, 478

izsâpêt, durch Schmerzen schadhaft werden, nicht funktionieren: viņam acis, ausis izsāpējušas, zuobi izsāpējuši. kur tev viena acs palikuse? vai izsāpējuse? LP. VII, 878. man mazam ausis izsāpēja, ea lāgi nedzirdu Sudr. E. Refl. - tiês, lange schmerzen.

Avots: ME I, 796

‡ izšem̃pêt Dunika, aus-, durchschimpfen. Refl. -tiês, zur Genüge schelten, schimpfen Dunika.

Avots: EH I, 485

izšķērpêt, ein Stück Land zum Aufpflügen zerschneiden Oppek. n. Mag. XIII, 24, Bers.

Avots: ME I, 811

izskrãpêt, tr., auskratzen: acis tev izskrāpēšu. tu maizīti ar kaķa nadziņiem izskrāpēsi LP. I, 153.

Avots: ME I, 798

izslĩpêt, tr., ausschleifen: nazi.

Avots: ME I, 800

izspè̦kuôtiês, heftig ringen, kämpfen, die Kräfte messen: tiem vajadzēja sadurties un izspē̦kuoties Kronw. man jāeimuot pasaulē izspē̦kuoties LP. VI, 517.

Avots: ME I, 802

izspēle, der Zug (im Kartenspiel) Wid.]

Avots: ME I, 802

izspẽlêt,

2): auch Ramkau; ‡

3) verspielen (beim Kartenspiel):
izspēlējis visu māju Seyershof; ‡

4) spielend hervorbringen:
pataisīja stabuli; kura izspēlēja ... tuos pašus vārdus Pas. X, 69.

Avots: EH I, 482

izspẽlêt, tr.,

1) ausspielen, zu Ende spielen:
kārti, maršu, dziesmu;

2) izmē̦tāt: visa malka izspē̦lē̦ta LP. VI, 290 (ungew.). Refl. - tiês, nach Herzenslust, zur Genüge spielen:
nu e̦sam diezgan kārtis izspēlējušies.

Avots: ME I, 802

izspēt (li. išspė̕ti "erraten"): kâ jums ... izspēšana ir (wie ihr könnt) Bergm. Labu ziņu un pad. grām. ² (1792), S. 9.

Avots: EH I, 482

izspēt, tr., vermögen, bewältigen: mēs nevaram visu tâ izspēt un izgruozīt Aps. viņa lūdz dievu, ka nevar izspēt samalt LP. VI, 67.

Avots: ME I, 802

izstaũpêt, tr., austreten: luopi izstaupējuši pļavu Druw., Schujen, Bers., Lub., C. [tirdzeniekiem tâ plūstuot,... ceļš tika ātri izstaupē̦ts Austriņš M. Z. 9.]

Avots: ME I, 805

izstil̃pêt, ‡

2) ausrecken, -dehnen
Ekau, Grünw.: i. ādu (Leder).

Avots: EH I, 483

izstil̃pêt, izstil̃pinât, tr., abquälen: vai, kâ tādā ceļā zirgus izstilpina! Wain.

Avots: ME I, 806

‡ izstrìmpêt ² (für *iz-trimpêt?) Lubn., (viel) austrinken.

Avots: EH I, 483

‡ izstrùmpêt ² Kalz., (viel) austrinken.

Avots: EH I, 483

izsvêpêt, izsvêpinât, tr., ausräuchern: istabu paegļu zariem. kad bites labi neizduodas, tad vajaguot dabūt nuo baznīcas svecītes un ar tām izsvēpēt struopus Etn. IV, 110. [izsvēpēt uodus nuo istabas Kl.]

Avots: ME I, 809

izsvil̃pêt, izsvil̃puôt, izsvìlpt (li. iššvil̃pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

‡ iztepêt, = ‡ iztept: iztepēs ar maizes mīkli Pas. I, 151.

Avots: EH I, 489

iztrapêt, intr., trocken ausfaulen: ihtrapējuši kartupeļi Wolm.; kālis vidus iztrapējis Salis.]

Avots: ME I, 820

iztrepêt, ausfaulen: kuoks, kālis, kartupelis iztrepējis Fianden, PS.

Avots: ME I, 820

‡ I iztrum̃pêt, (beim Kartenspiel) einen Trumpf ausspielen: ja būtu iztrumpējis, tad spēli būtu vinnējis Ar.

Avots: EH I, 491

‡ II iztrum̃pêt austrinken, -saufen: viņš iztrumpēja visu stuopu alus Ar.

Avots: EH I, 491

iztrupêt (li. ištrupė̕ti), ausfaulen, verwittern, morsch werden: iztrupi kâ pūpēdis.

Avots: ME I, 820

iztupêt, Refl. -tiês, ‡

2) seine Notdurft verrichten:
tas, ... aizstājies aiz uogulājiem, iztupēfās un uzliek savu ce̦puri čupai virsū Pas. XII, 308.

Avots: EH I, 491

iztupêt (li. ištupéti), aushocken, aussitzen: vai cāļus gribi iztupēt? Refl. - tiês, zur Genüge hocken: vilks iztupējies, izgaidījies, kūlējs nekāpis nuo kuoka zemē LP. VI, 294.

Avots: ME I, 821

izul̃pêt, tr., herausnehmen, auslesen: bē̦rns visu te man izulpējis Segewold, Ramkau.

Avots: ME I, 822

izũtrupêt, izũtrupuôt, tr., versteigern, verauktionieren: mantas, beidzamuo nieciņu. parādnieki būšuot jūs izūtrupēt Purap. 84.

Avots: ME I, 822

‡ izvãpêt Frauenb., (von innen) ausglasieren: izvapē̦tas bļuodas.

Avots: EH I, 494

izziẽpêt, tr., seifend (Seife) verbrauchen: izziepēju puodu ziepju BW. 13297, 7.

Avots: ME I, 832

jepêt: gierig etwas Weiches essen, "ēst pilnu muti" (verächtl.) AP.

Avots: EH I, 563

jepêt "Grütze essen" Trik.]

Avots: ME II, 110

‡ kaķpē̦da, eine gewisse Blume A. Brigadere Dievs, daba, darbs 52; wohl gleichbed. mit kaķpêdiņa.

Avots: EH I, 576

kaķpêdiņa, s. kaķis.

Avots: ME II, 140

kàlabapêc, weshalb, warum Gsth.

Avots: ME II, 190

kal̂nkâpẽjs, kal̂nkâpis, der Bergsteiger.

Avots: ME II, 142

kàmpẽjs, kam̃pẽjs Kand., jemand, der nach etw. greift, hascht, der Dieb.

Avots: ME II, 151

‡ kaņapējs, = kaņe̦pājs: kaņapēju krekliņuos BW. 24040 var.

Avots: EH I, 585

‡ kaņepējas BW. 2426 var., = kaņepēji.

Avots: EH I, 585

kaņepēji: auch Linden in Kurl., Siuxt (auch im Sing. gebraucht): kaņepēju diegi Siuxt. šuogad bij auguši vare̦ni k. ebenda. kaņepēja stelbenieku (Var.: kaņepīšu vācelīti) BW. 2465 var.

Avots: EH I, 585

kaņepēji Warkl., Salis, = kaņe̦pāji.]

Avots: ME II, 157

‡ kaņupējs,

1) = kaņe̦pãjs 1 Mahlup;

2) gew. der Plur. kaņupēji Ekau, Mahlup, Oknist, Siuxt, = kaņe̦pãjs 2; vēja k., ein Unkraut, das im Hanf wächst Siuxt.

Avots: EH I, 585

‡ kàpê FBR. IV, 58, = kàpêc.

Avots: EH I, 601

kàpêc, mundartlich auch ka˙pêc Wolm., [Salis], weshalb: kāpēc tu raudi, mans bē̦rns?

Avots: ME II, 193

kâpẽjs, einer, der steigt, klettert: kalnā kāpējs, der Bergsteiger, gaisā kāpējs, der Akrobat Konv. ² 58. viņš jau tāds augsti kāpējs, ein hoch hinaus Wollender, ein Hochmütiger U.

Avots: ME II, 193

‡ kapẽķis Perkunen, = kapeĩka.

Avots: EH I, 586

kapēklis Lindenhof, = kapeklis 1 und 2.]

Avots: ME II, 158

I kapêt, - ẽju, anhäufen Infl. n. U. [Wohl entlehnt aus slav. kopiti dass. (bei Berneker Wrtb. I, 562), wenn aus solchen infl. Mundarten, wo der Infinitivausgang īt - durch - ēt ersetzt ist, s. Le. Gr. 713.

Avots: ME II, 158

II kapêt, - ẽju,

1) mit einem
kaplis (den Boden) auflockern;

2) scharren:
suns kapē zemi, laikam peles sauodis Setzen, Selburg;

3) umwenden (Heu, beim Trocknen) Spahren. Zu kapât.]

Avots: ME II, 158

‡ ķāpêt, -ēju Stenden,

1) schmieren:
ķ. sviestu uz maizi;

2) kneten,
ķē̦pât: mē̦slus ar ruokām. Refl. -tiês Stenden,

1) "ziesties, ķēzīties": ķ. ar māliem;

2) in einer feuchten Masse wühlen:
ķ. pa putru.

Avots: EH I, 692

kaŗaspè̦ks, Kriegsmacht, Heer.]

Avots: ME II, 165

karpēt "entern" L., St.]

Avots: ME II, 163

ķaûpêt KatrE., = ķaûlêt I 2: val šis pruot? ķaupē tik!

Avots: EH I, 691

ķaũpêtiês, -ẽjuos, sich anstellen, sich stolz gebärden Dond.: kalpuone, kas pilsē̦tā kalpuojusi, mē̦dz ķaupēties.

Avots: ME II, 357

I ķèmpêt ^2, -ẽju, intr., waten: bē̦rns ķempē pa dubļiem Oknist.

Avots: ME II, 364

II ķempêt, tr., gehörig, essen; ["mîklu ēst jeb izjaukt" Wessen.] Vgl. ķempt und ķempât.

Avots: ME II, 364

ķempêtiês (unter ķe̦m̃pât), ‡

2) "ungeschickt elwas tun"
(mit em̂ ) Blieden.

Avots: EH I, 695

ķèmpēties ² Kl., streiten.]

Avots: ME II, 364

I ķepêt: auch Perkunen. Nach Sehwers Unters. 64 aus nd. köppen "Schröpfköpfe setzen, zur Ader lassen".

Avots: EH I, 696

I ķepêt, -ẽju, schröpfen. Zu ķepe III.

Avots: ME II, 367

II ķepêt,

1): auch Dunika; mauern
Frauenb.; schmieren NB.: ķ. lielu kārtu sviesta uz maizes;

3): auch Oknist, Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡

3) schmutzig werden
Siuxt.

Avots: EH I, 696

II ķepêt, -ẽju,

1) tr., kleben:
tik žigli tā ne̦suot vienu mālu piku pēc uotras un tik ķepējuot kuopā Alm. ;

[2) (höhnisch für) schreiben
N. - Autz n. U.] ;

3) viel, unästhetisch essen, den Mund vollstopfen
[Kl. ; in Ronneb.: die GrÜtze essen kuo tu ķepē tik daudz tuo sviestu Frauenb., Kand. piebraucīj[u] ši liepu lapu ķepē pilnus vēderiņus BW. 31166, 1. vārīs māte biezu putru, tad būs laba ķepēšana BW. 11549 ;

4) intr., = ķept: [sniegs ķepē U., der Schnee ballt. ] Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tu ķepējies ar māliem. nu ir mīksts sniegs puikām kuo ķepēties Ramelshof ;

2) sich hauen, schlagen
Ramelshof, Spr.

Avots: ME II, 367

‡ ķēpêt, zu erschliessen aus nùoķēpêt und ‡ àizķēpêt(iês).

Avots: EH I, 699

ķīpêt, -ẽju, tr., wegnehmen, an sich reissen U.; [stehlen Dond.].

Avots: ME II, 389

ķirpêt, wurmstichig sein: kuoks sācis ķirpēt Bers.; vgl. auch ķirpât und uzķirpêt.]

Avots: ME II, 385

ķirspẽle, das Kirchspiel. Echt le. - dràudze.

Avots: ME II, 385

Klaîpê̦da ² (li. Klaĩėda), Memel. - [Wohl zu klajš " eben" und gr. πέδον " Erdboden, Land"; das stimmt zur Ansicht (die man im Volke zu hören bekommt), wornach der Name auf klaja pê̦da (Landzunge) beruht. -] Nach Spr. klaipē̦da, junger Eichenwald [?]; wozu das bekannte VL. gut stimmt: liepa auga liepājā, uozuoliņš klaipē̦dā. Ob Spr. die Bedeutung Eichenwald nicht diesem Volksliede entnommen hat?

Avots: ME II, 209

klapêt, - ẽju,

1) tr., klopfen, schlagen,
viņu tūlīt klapē mierīgā prātā Saul.;

2) intr., reiten, fahren:
nuo rīta klapēšu pie līgaviņas Ltd. 695. [Refl. -tiês dass. U.] Aus mnd. kloppen " klopfen" [vgl. auch mnd. klappen " klatschen"].

Avots: ME II, 214

klapêtavas, das Klopfbrett, das statt einer Glocke dient U. (Genium klabata, klaburs.]

Kļūdu labojums:
klapêtavas = klapê̦tavas

Avots: ME II, 214

klepẽjs [?], ein Hustender U.

Avots: ME II, 223

‡ klêpē̦ns ² (sic!) Siuxt, = klèpenis II 2: jāieme̦t vēl kāds k. malkas krāsnī.

Avots: EH I, 616

I klepêt: auch Salwen, Sonnaxt; Wessen. Wohl aus kle̦puôt nach kãsêt.

Avots: EH I, 615

‡ II klepêt Kal., Lemb., Smilt., Zögenhof, gierig (fr)essen.

Avots: EH I, 615

klepêt [?] U., = kle̦puôt. [Vielleicht aus einem tahmischen * kle̦pe̦t (> kle̦puot, s. Le. Gr. 712) entnomen].

Avots: ME II, 223

‡ klẽpêt, Zu erschliessen aus izklẽpêt und nùoklēpêt.

Avots: EH I, 616

‡ kļepêt Lems. "sich mit Schmutz überziehen".

Avots: EH I, 625

‡ klepêtiês Kalupe "pielīst, liekuļuot; uzmākties". In der letzten Bed. erinnert es an li. klepóti "ohne Veranlassung angreifen".

Avots: EH I, 615

klimpêt, - ẽju, mit Schillingen an die Wand spielen L., ein Spiel mit Geldstück, die an die Wand geworfen werden U.: [eima nu klimpēt Manz. Post. I, 63].

Avots: ME II, 227

‡ klipêt, -ēju Dond., klopfen: k. pie durēm.

Avots: EH I, 619

klumpêt(iês): klumpêt Gr.-Würzau,

1) viel saufen (vom Pferd);

2) müde vorwärtsgehen (vom Pferd).
Refl. klum̃pêtiês Dobl., in unbequemem Schuhzeug schwerfällig gehen.

Avots: EH I, 622

klumpêt(iês), s. ìeklumpêtiês und [vgl. klum̃pačuôt].

Avots: ME II, 235

klumpêt(iês): klumpêt Gr.-Würzau,

1) viel saufen (vom Pferd);

2) müde vorwärtsgehen (vom Pferd).
Refl. klum̃pêtiês Dobl., in unbequemem Schuhzeug schwerfällig gehen.

Avots: EH I, 622

klumpêt(iês), s. ìeklumpêtiês und [vgl. klum̃pačuôt].

Avots: ME II, 235

‡ knapêtiês, -ẽjuôs,

1) "piedurties" Blieden;

2) zögern
Seyershof: aiz durīm knapējies, nedrīkstējis iet iekšā.

Avots: EH I, 627

‡ kņaup(ê)t "kneifen" (?): nu kņaup pa[r] daudz "jetzt kneift es zu viel" (von viel Unglück) BielU.

Avots: EH I, 636

kniẽpêt: aus nd. kuō"pen "(zu)knöpfen", s. Sehwers Unters. 54.

Avots: EH I, 632

kniẽpêt, - ẽju, mit Stecknadeln befestigen; zusammenknöpfen: kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm BW. 17005, 1.

Avots: ME II, 249

‡ knipẽ̦ns NB., ein Knirps.

Avots: EH I, 631

‡ knīpẽ̦ns N.-Bergfried "= knīpa".

Avots: EH I, 632

‡ knipêt, = knipinât: uzvarē̦tājs knipēja citiem pa pieri Saussen.

Avots: EH I, 631

knīpêt, Refl. -tiês, ‡

4) = cĩpât (mit ĩ ) Gr.- Rönnen, Luttr. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìeknĩpêt 2. Aus nd. knīpen "kneifen", s. Sehwers Unters. 55.

Avots: EH I, 632

knĩpêt,

1) kneifen
Gold.: [Līzīte lūpiņas knīpēt knīpēja BW. 35085;

2) mit einem Hebel (etwas Schwerea) allmälich weiterbewegen
Stenden];

3) knĩpêt, - ẽju, stehen:
tā meita knīpēja, kuo aizdabūja Dond. Refl. -tiês,

[1) scherzweize einander an der Nase fassen und fragen:

2) "?": iekams iesāk runāt, tad pa˙priekšu tâ knīpējas Gold.;

[3) knìpēties ² Bers., sich wie eine
knĩpa kleiden und betragen (von erwachsenen Mädchen gesagt). - [Nebst knaipīt zu li. knìpčius "Dieb", knyplė "Lichtscheere", knypẽlis "щипок" und gr. χνιπός "knauserig", χνίψ (mit langem i) "eine kleine Ameise; ein Insekt, das im Holze unter der Rinde lebt", χνιπεῖν "schneiden".]

Avots: ME II, 248

‡ kņipêt, zu erschliessen aus ‡ izkņipêt.

Avots: EH I, 636

‡ kņìpêt ² Oknist, = kniẽpêt.

Avots: EH I, 636

knuõpêt, - ẽju,

1) knöpfen
[aus mnd. knopen dass.]: knuopē mani, māmuliņa, sīkajām knuopītēm, lai es augu tieva, gaŗa BW. 5348, 5;

2) (den Weg) zurücklegen (?):
es panācu tautu meitu, kājām ceļu knuopējuot [Var.: klapējam]; sēd pie manis, tautu meita! knuopēs [Var.: klapēs] mans kumeliņš BW. 11155. Refl. -tiês, sich knöpfen.

Avots: ME II, 251

I kņuopêt,

1) "?": ja nav smalkas miču spices, kņuopējiet (Var.: pīckuojiet, nuoperiet) mičuotāju BW. 24696, 2;

[2) kņuõpêt Dunika, Nigr., = knuõpêt].

Avots: ME II, 254

II kņuõpêt N. - Bartau "viel essen".]

Avots: ME II, 254

knuopêtiês,

1): vista knùopējas ² Saikava.

Avots: EH I, 635

knuopêtiês,

1) mit dem Scnabel das Gefieder knibbernd ordnen und reinigen
(auch: "lāpīts" genannt) Laud.;

2) "kuožļāties" (von Pferden)
Selg. n. Etn. IV, 97, einander mit dem Gebiss die Haut zwicken (von Pferden) Lasd.

Avots: ME II, 251

kņùopēties ² Bers., = knuopêties 1 u. 2.]

Avots: ME II, 254

knūpêt "aufpassen, aufmerken": knūpēju albi ilgi, līdz nuovē̦ruoju, kuŗā pusē rubeņu pereklis Laud. [Wohl zu knupt.]

Avots: ME II, 251

ķol̂pêt ^2, -ẽju, [auch ķulpêt], rauchen Salis.

Avots: ME II, 390

kuõpêdinâšana *, gemeinsame Beköstigung.

Avots: ME II, 345

kuõpẽjs *, [kùopijs ² Kl.], gemeinsam, gemeinschaftlich: kuopēja skuola ; kuopējas ganības LP. VII, 317.

Avots: ME II, 345

kùopẽjs, f. -ẽja,

1) der Pfleger, die -in, wer etw. pflegt, beschickt, bestellt:
bišu, luopu, zirgu, slimnieku kuopējs. gudru ņemšu līgaviņu, savas dzīves kuopējiņu BW. 11188. tad būs tava līgaviņa tavas mājas kuopējiņa 13655, 2 ;

[2) ein Sparsamer, zu Rate Haltender
U.] Zu kùopt.

Avots: ME II, 345

kuõpêšana, gemeinsamer Tisch, gemeinsames Essen (in vielen Volksschulen und Armenhäusern).

Avots: ME II, 345

kuõpêtiês (unter kuõpâtiês): auch Frauenb.

Avots: EH I, 687

kuõpspẽle, das Zusammenspiel: izrādei trūka nuoteiktas, gludas kuopspēles Vēr. II, 758.

Avots: ME II, 346

kor̃pêtiês, sich abmühen, abquälen: kaimiņš korpējas ik˙dienas, bet uz priekšu netiek Dond.

Avots: ME II, 255

kràmpẽjs, kram̃pê̦tãjs, ein Dieb Kokn. Serb., Ruj., Salisb. n. U., C., Smilt., Aps.

Avots: ME II, 257

kram̃pêt: zur Bed. vgl. auch nùokram̃pêt 3.

Avots: EH I, 641

kram̃pêt, - ẽju, tr.,

1) krampen, haken:
krampi vaļa kram̃pêt (gew. in d. Zstz. mit aiz-, at-,);

2) stehlen
Kand.; Selg. n. Etn. IV, 97, C., Aps.

Avots: ME II, 257

krāpẽjs: krāpa mani krāpējiņi BW. 15084, 3.

Avots: EH I, 645

krāpẽjs [li. kropė̕jas], der Betrüger.

Avots: ME II, 266

krapêt (?) N. - Peb. "eine rinnenförmige Vertiefung in einem Zaunpfosten herstellen".]

Avots: ME II, 260

‡ kŗaũpêt Dunika, = kŗaũpt: ruokas sākušas k. Refl. -tiês, sich (mit Worten, Händel suchend) aufdrängen (mit aũ ) Frauenb.: nekŗaupējies man virsū!

Avots: EH I, 665

kraũpêt [C., Jürg.], - ẽju, vor Schmutz und Nässe rauh, grindig, schorfig werden, mit Krätze bedeckt werden Kand.; trocken werden (von Wunden, namentl. Krätzwunden).

Avots: ME II, 264

‡ II krepêt,

1) gerinnen
Zögenhof: asinis sāk k.;

2) "sich schichten (vom Schnee und Eis zur Zeit des Tau-wetters)"
Schibbenhof.

Avots: EH I, 649

krepêt od. krēpêt, -ẽju, schmutzig werden.

Avots: ME II, 274

krēpêt: zur Bed. vgl. pìekrēpêt (unter pìekrẽ̦pât).

Avots: EH I, 651

krēpêt, s. krepêt.

Avots: ME II, 276