Paplašinātā meklēšana

‡ àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àizpiepêt Trik., sich mit Holzschwämmen beziehen, verwachsen: bē̦rza caurums aizpiepējis.

Avots: EH I, 42

àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.

Avots: ME I, 51

àizspìegtiês, aufkreischen: aizspiedzās kāda skuķe, laikam zē̦nu tre̦nkāta Dz. V.

Avots: ME I, 51

àizspiêst, ‡

3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.

Avots: EH I, 50

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

àizupiẽtis: auch BW. 7314, 1.

Avots: EH I, 60

apienis (s. unter apîņi) BW. 19.480 var., (mit iê ² ) Dunika, OB., Demin. gen. s. apienīša Rutzau n. RKr. XVI, 177, gen. plur. apienīšu BW. 15626, 1 var., acc. plur. apienīšus BW. 3729.

Avots: EH I, 87

apienis BW. 19480, apienīši 3729; 15626, 1, Hopfen; vgl. apîņi.

Avots: ME I, 90

‡ apieruočuôt,* bewaffnen: zemnieki... tuop apieruočuoti Pet. Av. 1863. № 20.

Avots: EH I, 87

‡ apieskât (li. apieškóti "absuchen"), Läuse absuchen: a. kam galvu, in jemands Kopfhaar die Läuse absuchen.

Avots: EH I, 87

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apietîgs, umgänglich Mag. III, 3, 70.

Avots: ME I, 91

‡ aplepiene Lettg., ein Mehlbrei. Vgl. ‡ plepine und ‡ apļepine.

Avots: EH I, 98

‡ appiêpêt, beschimmeln, mit Baumschwämmen bewachsen: ce̦lms appiepējis Trik. u. a.;

2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.

Avots: EH I, 105

apspiêdējs, der Bedrücker: brīvības apspiedējs Kundz.

Avots: ME I, 124

apspiêst,

2): Kače, sveci apspieduse, izgāja Janš. Apskats 1903, S. 165.

Avots: EH I, 116

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

‡ atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 169

atspiêst,

2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡

3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.

Avots: EH I, 169

atspiêst, tr.,

1) zurückdrücken, zurückdrängen, drückend ermüden:
ienaidniekus atpakaļ; nagus, pē̦das;

2) drücken, stemmen, stützen auf etw.:
e̦lkuoņus uz gultas maliņu atspiedis. Refl. -tiês, sich stützen auf etwa., mit d. Lok. od. uz: ķeģī Aps., uz nūjiņu.

Avots: ME I, 195, 196

‡ attapiêns, = attapĩba: dievs devis ... Anniņai ... ātrāku attapienu Janš. Līgava I, 90.

Avots: EH I, 175

aûgstcilpiem Ar., gleichbed. mit augšcilpiem.

Avots: ME I, 217

bal˜tpiens, auch bal˜tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.

Avots: ME I, 257

baltpìeris, eine weisse Stirn habend, mit einer Blässe versehen: kumeliņi, baltpierīti BW. 29799.

Avots: ME I, 257

‡ bezpiedurkņains, ärmellos Veselis Saules kaps. 29.

Avots: EH I, 215

bezpiedurknis, ein ärmelloser Rock, eine ärmellose Jacke: šuva bezpiedurkņus (= bezpiedurkņu svārkus) A. XIII, 2, 228.

Avots: ME I, 285

‡ bìezaispìens ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = biezpiẽns.

Avots: EH I, 224

bìezpiẽns, dicke, gekäste Milch, Quark.

Avots: ME I, 306

cepiens: cik liela saime, tādu cepienu ce̦p Ramkau. nuoēdis cepienu maizes Pas. III, 156.

Avots: EH I, 266

cepiens, was auf einmal gebacken ist, der Schub: šis cepiens baltmaizes jauki izdevies.

Avots: ME I, 373

ciêtpiẽnene, Grundfeste, Pippau (crepis L.) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 396

‡ cìrpiens, das einmalige (vollendete) Scheren; das Resultat (die abgeschorene Wolle) der einmaligen Schur: trīs cirpieni, - tad varēja nuoaust kleitus (ein Kleid) Frauenb.

Avots: EH I, 273

cũkpiẽne,

1): auch Iw., cũkpiens Pussen, (> cukpiẽns) Anzen, cūkupiene Strods Par. vōrdn. 65; ‡

2) ein Pilz
(= cũcene 2) Lubn.

Avots: EH I, 281

cũkpiẽne od. cũku piẽnene od. piẽns, der Löwenzahl (taraxacum officinale).

Avots: ME I, 398

[daspiêst Drsth., hinzudrücken. Refl. -tiês, sich hinzudrücken.]

Avots: ME I, 442

‡ dze̦gužpiêsta ² AP., dze̦gužpiêste ² ebenda, eine Pflanze: dze̦gužpiestu sakne ² pavasarī raka un deva guovīm.

Avots: EH I, 352

elpiem (instr. pl.) Festen, stossweise: vējš pūš e.

Avots: EH I, 368

gaîļpiesis,

2): auch Anzen, Popen.

Avots: EH I, 377

gaîļpiesis, Vēr. II, 414, = gaiļupiesis.

Avots: ME I, 585

gaîļupiêsis, auch gaîļapiêsis, gaiļapiete RKr. XII, 8,

1) Feld - Rittersporn (delphinium consolida)
RKr. II, 70;

2) Schlüsselblume (primula officinalis)
Dond., Hasenp., RKr. III, 72.

Avots: ME I, 585

‡ gaŗpiẽna gùovs, eine Kuh, die längere Zeit (als üblich) keine Milch gibt Sassm.

Avots: EH I, 386

ìespiêdums, das Eingedrückte, der Eindrück, die Beule: Krišs lika atslē̦gu vienā iespiedumā, lika uotrā Dok. A. ainas, nuo kuŗām smadzenēs bij uzglabājušies nuotē̦li, iespiedumi Vēr. II, 80.

Avots: ME II, 70

ìespìegtiês, einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, schrill aufschreien: pelīte iespiedzās. viņa iespiedzās un iekrita gultā Dok. A.

Avots: ME II, 70

ìespiêst, tr.,

1) eindrücken, hineindrücken, hineinpressen:
zaglis iespiedis rūti un atvēris luogu. viņš tam iespieda saujā naudu suns bailīgi iespiedis asti kāju starpā;

2) iespiest (oft mit dem Zusatz rakstuos), drucken;

3) aufdrängen:
man jau viņu neiespiestu ņemt. Refl. - tiês, sich eindrücken, sich hineindrücken, sich hineinpressen, Eingang finden: saule ar saviem stariem iespiežas istabā. Kristus mācības iespiežas mūsu sirdīs. kapitāls iespiežas tautsaimniecībā MWM. VII, 127. es nevē̦luos iespiesties jūsu nuoslēpumuos A. X, 622. viņš sēdēja iespiedies ratu stūrī.

Avots: ME II, 70

ìestìepiêns, die Spannung, der Zug; ar vienu iestiepienu od. vienā iestiepienā, in einem Zuge, unverwandt: skriet vienā iestiepienā. viņš gribēja pabraukt gaŗām vienā iestiepienā Kaudz. M. le̦dus gabali vienā iestiepienā steidzas gaŗām A. XII, 92. ar vienu pašu iestiepienu skatīties viņā A. XII, 814. izdzēra vienā iestiepienā šņabi Vīt. pūš vienā iestiepienā Vīt. 33. [zirgam bija tik viens iestiepiens, kad ve̦zums bij nuo dangas laukā Fest.]

Avots: ME II, 73

‡ izspiedze* L. Laicēns; die Geheimpolizei.

Avots: EH I, 482

izspiẽģelêtiês, sich zur Genüge spiegeln: Marta labi izspieģelējas A. XVI, 306.

Avots: ME I, 802

izspieguôt, tr., auskundschaften, ausspionieren, ausspähen: kas iespiedušies mūsu brīvību izspieguot Galat. 2, 4.

Avots: ME I, 802

izspìegt, tr., einen piependen Ton hervorbringen, herausquetschen: dzejnieks neskaidruo skaņu vietā izspiedza: "memento vivere."

Avots: ME I, 802

izspiêst, tr.,

1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;

2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,

1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;

2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?

Avots: ME I, 802, 803

‡ izstìepiêns, einmaliges Ausstrecken: ar vienu ruokas izstiepienu.

Avots: EH I, 483

jaûnpìedzimis, g. s. j. - muša, neugeboren: jaunpiedzimis bē̦rns.

Avots: ME II, 101

jaûnpìegrìezts ,* neubekehrt: jaunpiegrieztie latvieši Konv. ² 2238.

Avots: ME II, 101

jaûnpìenãcẽjs, einer, der zu andern herzukommt Ar.

Avots: ME II, 101

jaûnpiẽne, eine frischmilchende Kuh.

Avots: ME II, 101

jaûnpiẽns, Beestmilch. jaunpiena guovs, frischmilchende Kuh Etn. II, 25, 137. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11.

Avots: ME II, 101

‡ jē̦lpiens "?": suņa jē̦lpienā mīcītu balsi Kaudz. Izjurieši 46.

Avots: EH I, 564

kàmpiêns,

1): je̦mdams pa četri, pieci kūļi kampienā Janš. Līgava II, 398;

2): ievirtis ugunskurā ve̦se̦lu kampienu lapuotu zaru Janš. Mežv. ļ. II, 255.

Avots: EH I, 582

kàmpiêns (kam̃piêns Kand.),

1) der Griff:
čūska kampj bezdelīgu, bet kampiens neizduodas LP. I, 173;

2) eine Handvoll, soviel man mit einem Mal ergreifen kann:
viņa pasvieda katrai guovij pa kampienam Schnb.

Avots: ME II, 152

kaņeppiẽns od. kaņepju piẽns, das Wasser, in welches gerösteter, gestossener Hanf geschüttet ist, und das eine milchähnliche Farbe angenommen hat.

Avots: ME II, 157

kaņuppiens, eine Speise aus Hanf, Milch und Kohl N. - Schwanb., [Lis.].

Avots: ME II, 157

kâpiẽns,

1): kāpa vienuos kāpienuos zemē Janš. Līgava I, 95;

2): die Stufe
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 601

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193

klupiêns, der Fehltritt, ein Stolpern, Straucheln: sieviņa par tādu klupienu pasmējusies LP. VI, 40.

Avots: ME II, 236

‡ knapierēt Lubn., fressen: zuosis knapierē miežus.

Avots: EH I, 627

‡ kuokpiepe Melnalksnis Mazsalaca 54, ein Geizhals.

Avots: EH I, 686

kuokpiesis "?": skuops kâ kuokpiesis Widdrisch; [ebenda und um Ruj. gebrauche man in derselben Bed. kuokpiepis ("ein Holzschwamm")].

Avots: ME II, 342

kuõpìeņê̦mums ,* die Gesamteinnahme.

Avots: ME II, 345

kuõpìerìkuõjums ,* die Gesamteinrichtung MWM. X, 63.

Avots: ME II, 345

kuõpieskats ,* die gemeinsame Anschauung: grieķu kuopieskats MWM. VII, 775.

Avots: ME II, 346

kuõpiespaids ,* der Gesamteindruck: iespaidi netuop savienuoti par vienu kuopiespaidu A. XII, 155.

Avots: ME II, 346

kuõppiede̦rums ,* der Gesamtbesitz A. XII, 75.

Avots: ME II, 346

[krāpiens, der Betrug: šis krāpiens viņam labi izdevās Nigr. u. a.]

Avots: ME II, 266

kūpietĩtis, Haufchen: sniegs kâ viens kūpietītis ir uzrūdzis, von sehr gering gefallenem Schnee Sissegal.

Avots: ME II, 337

‡ lapiene Warkl., ein Wald, wo nur Laubbäume wachsen.

Avots: EH I, 720

‡ I làpienis ² Lettg., = ìelãps, der Flicken.

Avots: EH I, 728

‡ II làpienis2 Lettg., nächtlicher Fischfang bei Kienfackelbeleuchtung.

Avots: EH I, 728

lapiens,

1) das Gebüsch:
vai es cita nedabūšu, pa lapienu ganīdama BW. 24376, 5;

2) die Laube:
abi šdēja dārzā biezajā lapienā kuopā Lautb.

Avots: ME II, 422

liẽlpìekta, der Karfreitag Etn. II, 69.

Avots: ME II, 500

liẽpiêns, liepiene BW. 33404, der Lindenhain, Lindenwald: iesim abas mēs māsiņas liepienā šūpuoties! BW. 9588.

Avots: ME II, 504

lipiens: auch (mit iê ² ) Dunika.

Avots: EH I, 744

[lipiens "maza linu šķipsne, kas saslapināta vīšanai" Lautb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 474

[mãjpieraugs, Hausaufseher: kâ viņiem par mājpieraugiem bija gājis Pas. II, 173.]

Avots: ME II, 578

nepìeaûdzis, f. nepieaûgusi, unerwachsen, unmündig.

Avots: ME II, 727

nepìecìešamĩba ,* die Unentbehrlichkeit, Notwendigkeit.

Avots: ME II, 727

nepìecìešams, unentbehrlich, notwendig: man tik nepieciešami jāiet gulēt LP. V, 27.

Avots: ME II, 727

‡ *nepìedā`ns ² (> ostle. nap<ìdùonc), unziemlich, unpassend Warkl. n. FBR. XI, 121: taî nešmuki runāt n. Aus *nepiedārns (vgl. pìedārns ME. III, 243)?

Avots: EH II, 17

nepìedaũzîgs, unanstössig Elv.: nepiedaudzīga uzvešanās.

Avots: ME II, 727

nepìederĩba, die Ungehörigkeit; Unziemlichkeit.

Avots: ME II, 727

nepìederîgs, [nepiedienîgs], ungehörig, unziemlich: nepiederīgi darbi.

Avots: ME II, 727

‡ nepiedevîgs, nicht verzeihend: viņi ... ir ... karstasinīgāki, nepiedevīgi Janš. Nica 18.

Avots: EH II, 17

nepìeduôdams, unverzeihlich: par tādu nepieduodamu augstrātību nezinājis kuo darīt LP. VI, 689.

Avots: ME II, 727

‡ nepieêdelīgs ² Frauenb., unersätttlich.

Avots: EH II, 17

[nepieēdĩba ,* die Unersättlichkeit Wid.]

Avots: ME II, 727

[nepieēdîgs, unersättlich U.]

Avots: ME II, 727

nepieejamĩba ,* [nepieietĩba *], die Unzugänglichkeit, Unnahbarkeit: pils nepieejamības Apsk. [sāņcense, kas tagad ar savu nepieietību tikai iekvēlināja viesus Leijerk. I, 109.]

Avots: ME II, 727

nepìeejams, nepìeiêtams, unzugänglich, unnahbar: Baišleja bijuse gan˙drīz nepieejams dūksnājs Etn. II, 75.

Avots: ME II, 727

nepìeêža [Welonen, Biržgalis, Fest.], nepìeêka Etn. IV, 161, comm., der Nimmersatt, Vielfrass Druw., RKr. XVII, 69.

Avots: ME II, 727

nepìejaucê̦ts, ungezähmt: nepiejaucē̦tā stāvuoklī U. b. 103, 41.

Avots: ME II, 727

nepìekâpîba ,* die Unnachegiebigkeit, Starrköpfigkeit.

Avots: ME II, 727

nepìekâpîgs, unnachgiebig, hartnäckig, starrköpfig.

Avots: ME II, 727

nepìekasîgs, unverdrossen Lös. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 727

nepìeklâjĩba ,* die Unanständigkeit, Unschicklichkeit: pirmajā vakarā ve̦de̦klai jāsargās parādīt t. i. atklāt ģīmi, tuo turēja par nepieklājību, bezkaunību BW. III, I, S. 97.

Avots: ME II, 727, 728

nepìeklâjîgs, unschicklich, unanständig: šādu naudas salasīšanu daži ir atzinuši par nepieklājīgu Kaudz.

Avots: ME II, 728

nepìeklâjîgums ,* dass Unanstängige, Unschickliche: nuo nesmalkuma un nepieklājīguma F. ne˙kur nav baidījies Konv ² 919.

Avots: ME II, 728

nepiekļâvîgs, sich nicht anschmiegand, verschlossen: es biju ātrs, nepiekļāvīgs un nepiemīlīgs zē̦ns A. IV, 391.

Avots: ME II, 728

‡ nepiekļūstamība* M. 285, die Unzugänglichkeit.

Avots: EH II, 17

‡ nepiekļūstams M. 292, unzugänglich.

Avots: EH II, 17

nepìekukuļuõjams, unbestechlich: nepiekukuļuojams tiesnesis.

Avots: ME II, 728

nepìelaîdĩba, Mangel an Zuvorkommenheit, Leutseligkeit, Unzugänglichkeit: priekšnieks... izkliegts savas nepielaidības pēc A. XII, 333.

Avots: ME II, 728

nepìelaîdîgs, ‡

2) anhaltend kalt
Frauenb.: laiks n.

Avots: EH II, 17

nepìelaîdîgs, unleutselig, unzugänglich, unnahbar: viņš le̦pns un nepielaidīgs Latv.

Avots: ME II, 728

nepìelùdzamĩba ,* die Unerbittlichkeit B. Vēstn.

Avots: ME II, 728

nepielùdzams, unerbittlich: nepielūdzami skaitļi pierāda apgrozījumu mazināšanuos A. XI, 473.

Avots: ME II, 728

[nepìemĩlĩba, Unliebenswürdigkeit.]

Avots: ME II, 728

nepìemĩlîgs, unfreundlich, unliebenswürding: es biju ātrs, nepiekļāvīgs un nepiemīlīgs zē̦ns A. IV, 391.

Avots: ME II, 728

[nepìerasts, ungewohnt.]

Avots: ME II, 728

‡ *nepierīža, ein Unersättlicher (?): nu Kāpiņam, nepierīžam, peļņa Veselis Dienas krusts 67.

Avots: EH II, 17

nepìesar̂dzĩba ,* die Unbehutsamkeit.

Avots: ME II, 728

nepìesar̂dzîgs ,* unbehutsam.

Avots: ME II, 728

‡ nepìestãvîgs, nicht gut stehend (anliegend, passend); ungeziemend: n. uzvalks. par šādu īstai nonnei ... nepiestāvīgu bezgrēcību Janš. Mežv. ļ. I, 306.

Avots: EH II, 17

nepìeticîgs, ‡

2) ungetreu
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 17

[nepìeticîgs, ungenügsam.]

Avots: ME II, 728

‡ nepìetìekams, ungenügend.

Avots: EH II, 17

nepìevarams, unüberwindlich, unbezwingbar: vai tad viņš būs tik nepieverams? Blaum.

Avots: ME II, 728

‡ nepieveicīgs, unpassend, unziemlich: nepieveicīgā izturēšanās Janš. Līgava II, 375.

Avots: EH II, 17

‡ netãrpiẽlis Kal. "netārps cilvē̦ks".

Avots: EH II, 21

nùopiêpêt, intr., verschimmeln, sich mit Hausschwamm bedecken: tautiešam liepu galdi zaļu piepi nuopiepēj[u]ši BW. 26006, 6.

Avots: ME II, 829

nuõpiêtnĩba, der Ernst, die Ernst haftigkeit: atbild dziļā nuopietnībā Kaudz.

Avots: ME II, 829

nuõpiêtnîgs Lautb., nuõpiêtns [auch Serbigal, AP., nùopìetns ² Kl., Nerft, Preili, nuôpiêtns ² Līn., Salis],

1) anhaltend, fortdauernd
Kokn., Erlaa n. U.;

2) [nuõpiêtns C., N.-Peb., Bauske, nuõpiêtns Wandsen, nuôpiêtns ² Widdrisch], ernst, ernsthaft
Kronw.: jums atnest visai nuopietnīgu ziņu Lautb. Marģeris 122. nuopietns cilvēks, darbs. nuopietni prasīt Līv. racēji strādājuši nuopietni LP. VII, 1060;

[3) wichtig; genau
Kronw. n. U. - Vgl. le. pietis "Starrkopf".]

Avots: ME II, 829

nuõpiêtns (unter nuõpiêtnîgs): auch Ramkau, (mit uô ² und iẽ ) N.-Salis, (nuôpiẽte̦ns ² ) Schlehk n. FBR. VII, 36; 2): ķēniņam e̦suot ... nuopietna meita ... kas viņu (šuo meitu) varuot sasmīdināt ... Pas. VIII, 304.

Avots: EH II, 74

nuõpietnums, das Ernste, der Ernst: varēja redzēt nuo nuopietnuma, kas pa starpām viņas sejā grasījās Lautb.

Avots: ME II, 829

nùospiêdîgs: šīs zilās, nuospiedīgās ... ē̦nas Daugava 1937, S. 194.

Avots: EH II, 89

nùospiêdîgs, erdrückend, niederdrückend: nuospiedīgs karstums, klusums Saul. [nuospiedīgs spē̦ks Janš. Paipala 38.]

Avots: ME II, 856

nùospiegt, intr., einen pfeifenden, gequetschten Laut von sich geben: viņa gari nuospiedza Saul. Das Refl. -tiês bezeichnet eine grössere Intensität, zugleich ein Wohlgefallen an der Tätigkeit.

Avots: ME II, 856

nùospiêst, 1: balsi stipri nuospiezdama, gan˙drīz čukstē̦dama Janš. Dzimtene III ² ,124; ‡

2) abschlachten
Frauenb.: nuospiedīsim šuodien lieluo vērsi!

Avots: EH II, 89

nùospiêst, tr., be-, er-, niederdrücken: nuospiest bisei gaili. nasta nuospiedusi ple̦cus. [saules karstums labību nuospiež U., erstickt.] ce̦nas nuospiestas diezgan ze̦mas Apsk. bē̦das nuospiež garu, sirdi. Refl. -tiês, sich, einander nieder-, er-, bedrücken.

Avots: ME II, 856

nùospiestĩba,* die Niedergedrücktheit.

Avots: ME II, 856

‡ nùospietuôt, Perfektivum zu spietuôt: kur tad nu vairs spietuos; kad jau visas nuospietuojušas Janš. Bandavā I, 329.

Avots: EH II, 89

‡ pakāpienis, die Stufe, Sprosse Oknist.

Avots: EH II, 142

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43

[palpiens "vīšanai sataisītas linu un kaņe̦pāju škipsniņas pavedienu re̦snumā" Stelp. - Aus palupiens.]

Avots: ME III, 62

[panijpiens Ruj., die Buttermilch.]

Avots: ME III, 77

*pa,piêdis (unter *papieži): auch Auleja, Liepna, Warkh., Pas. IV, 204 (aus Nīcgale), X, 19 (aus Welonen), BW. 24034, 7 var. (aus Dagda), Tdz. 45433; 1 (aus Nautrēni), 45433, 2 (aus Zvirgzdine). Mit ie (für ē) etwa aus piête 3 od. aus piêsis ??

Avots: EH XIII, 163

papiere,

1) die Partie unter der Stirn
(pìere): tūiīt pēc radībām bē̦rnam sien papieri jeb spiež iegāļus (iegālīšus) JK. VI, 27;

2) ein Kopftuch
RKr. XVII, 29: divi stundas mici lika, trešuo sēja papierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662;

3) papieres, Kopfweh vom Rausche
LD.

Avots: ME III, 81, 82

I papiere,

1): viņai ... papierē raibs zīda lakats ap ... aubi Brigadere Dievs, daba, darbs 139.

Avots: EH XIII, 163

‡ II papiere Aahof "cirvja piets".

Avots: EH XIII, 163

papieres (unter papiere

3): auch Lng. Zur Etymologie s. FBR. XVII, 165.

Avots: EH XIII, 163

‡ *pāpier(īt)e od. *pāpier(īt)is, = pãrpìere: divi stundas mici lika, trešuo sēja pāpierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662 var.

Avots: EH XIII, 195

‡ papiers Latv. Av. v. J. 1856, № 1, = papĩrs.

Avots: EH XIII, 163

[*papieži (erschlossen aus infl. paṕīžy Warkl.), = papêži: tu man pakasi papiežus! Pas. III, 241 aus Asüne. Auch der nom. s. *papiêdis > ostle. papîds Mar. n. RKr. XVII,129.]

Avots: ME III, 82

‡ *papiezis, = *papiedis: tev sudabra zābaceņi, vaska [anderswo: vaŗa ] sisti papìezīši2 (dissimiliert aus *papiežīši?) VL. aus Auleja.

Avots: EH XIII, 163

‡ parāpiens Warkl., zeitlich begrenztes (nicht langes) Kriechen: jam bija viens p. līdz augšai.

Avots: EH XIII, 166

pā`rkâpieņi ² Sonnaxt "gaŗāki dziju pārstiepumi aude̦kla rakstuos".

Avots: EH XIII, 202

pãrpiêktais vakars,

1) [jeder zweite Freitagabend
MSil.]: svinuot piektuo vai pārpiektuo vakaru Konv. ² 391;

[2) "par pārpiektuo vakaru - cik atce̦ruos - ve̦ci ļaudis Sniķerē sauca sestdienas vakaru";

3) "kad pasakas varuonim piecas dienas kas jācieš vai jādara, tad - stāsta pasakas - pārpiektajā vakarā viņš taisās ceļā u. t. t." Vank.].

Avots: ME III, 170

[pãrpiektis Msil., Adv., an jedem zweiten Freitagabend.]

Avots: ME III, 170

pãrpìere, vgl. auch ‡ *pāpier(īt)e.

Avots: EH XIII, 208

pãrpìere, ein um die Stirn gewundenes Tuch der Weiber St., U.; der Lok. pãrpierē, über die (der) Stirn: zīda krīzduodziņš pārpierē B. Vēstn.

Avots: ME III, 170

‡ pãrpiêris ² Siuxt, Adv., über die Stirn, (horizontal) um den Kopf (und zwar so, dass das Haar oberhalb sichtbar bleibt): p. lakatu siet.

Avots: EH XIII, 208

‡ pãrspiêst,

1) entzweidrücken;

2) nachdrucken:
lai ārzemju atsauksmes tiktu pārspiestas Rīgas laikrakstuos Daugava 1936, S. 109.

Avots: EH XIII, 211

‡ pā`rstàipienis ² Liepna "dzija, kas aužuot neaužas līdz, bet iet vaļēja pa aude̦kla vienu vai uotru pusi".

Avots: EH XIII, 212

‡ paslèpiêns, ein zeitlich begrenztes Verstecken; bē̦rni, aiz staļļa paslēpienus (Versteckspielen?) spēlēt izskrējuši Jauns. Raksti IV, 274.

Avots: EH XIII, 174

‡ paspiedzinât, eine Weile schrill schreien machen: nenuocietās tuvākās meitas nepaspiedzinājis Veldre Dižmuiža 75.

Avots: EH XIII, 175

pašpìedzîvuõjums,* das Selbsterlebnis A. XVII, 389; pašpìedzîvuôts*, selbsterlebt.

Avots: ME III, 116

paspiẽģelêtiês, sich ein wenig spiegeln.

Avots: ME III, 105

‡ paspìegt, eine Weile spìegt I Pēt. Av. I, 227: lai nu paspiedz! Nach Verben des Könnens: tâ aizsmacis, ka ir p. nevar.

Avots: EH XIII, 175

paspiêst, ‡

2) unter etwas hineindrücken:
dzelzi paspiedis padusē Janš. Bandavā I, 58. Refl. -tiês, ‡

3) sich (dat.). unter etwas hineindrücken:
ve̦cuo kamzuoli paspiedies padusē Janš. Bandavā II, 355; ‡

4) sich stützen auf:
ieduod jam vē̦zu pasaspiest! Malta.

Avots: EH XIII, 175

paspiêst, tr., ein wenig drücken: viņš ciemiņam paspieda ruoku Latv. gribējis gaili paspiest, er habe den Hahn (bei der Flinte) abdrücken wollen LP. VII, 242. [Refl. -tiês,

1) sich ein wenig drücken:
baznīca jau bija pilna, bet man laimējās paspiesties tuvāk altārim Jürg.;

2) unwillkürlich (ein wenig) gedrückt werden:
revolverim paspiedās gailis, un šāviens ieskrēja tuogā.]

Avots: ME III, 105

pašpìeticĩba,* die Selbstgenügsamkeit MWM. X, 240.

Avots: ME III, 116

pašpìeticîgs,* selbstgenügsam: cilvē̦ks ļauns, pašpieticīgs Vēr. II, 1121.

Avots: ME III, 116

pašpìevilšanâs, die Selbsttäuschung Vēr. I, 1069.

Avots: ME III, 116

pastiepiens: vienā pastiepienā Wessen "vienā sākumā".

Avots: EH XIII, 177

[pastiepiens "vienlaidu darījums" Wessen.]

Avots: ME III, 108

pêcpiẽns, die beim zweiten Melken gewonnene Milch: ar tre̦knuo, tâ sauktuo "pēcpienu" Piens. 80.

Avots: ME III, 205

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237

pìeadît,

1) hinzustricken, anstricken:
zeķes;

2) vollstricken, zu Ende stricken :
pilnu pūru pieadīj[u]se BW. 16529, 6 var. pūra cimdi pieadīti 7707 var;

3) genügend viel stricken:
viņai ne˙viens nevar pieadīt Für.

Avots: ME III, 237

pìeaîcinât, heranrufen; kooptieren.

Avots: ME III, 237

pìeaĩrêt, an-, heranrudern V.

Avots: ME III, 237

pìeãķêt, anhaken.

Avots: ME III, 237

pieara "припашка" Spr.; piẽaras C., ein zum Acker hinzugepflügtes Stück Land Bers.; pieara ² die letzte, nicht votlständige Furche" Golg., Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 237

pìear̂t,

1) vollpflügen (z. B. einen Graben)
LSpr. I, 466;

2) pflügend (viel) erwerben:
esi jau gan piearis tās maizes pa kungu tīrumiem! Tirzm. 69;

3) hinzupflügen (pflügend hinzufügen):
p. kādu strēmeli klāt pie e̦suoša lauka Ronneb.;

4) pflügend hinzugelangen:
ap pusdienas laiku viņš man pieara klāt Druw.

Avots: ME III, 237

pìeasnuôt, = pieknist II 2.

Avots: ME III, 237

pìeãtrinât, = paātrināt: Olga pieātrināja suoļus Apsk. v. J. 1903, S. 416.

Avots: ME III, 237

pìeaudinât, viel weben lassen: pa ziemu pieaudināja aude̦klus Kaudz. Ve̦cpiebalga 57.

Avots: ME III, 237

pìeaûdze, der Zuwachs. zivju pieaudze, Fischsatz V.

Avots: ME III, 237

pìeaûdzêt, voll wachsen lassen: skatījuos viņa... izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz. M. 22.

Avots: ME III, 237

pìeaûdzinât, anwachsen lassen: vīrs pieaudzina meitai miesas pie sēdekļa LP. VII, 654.

Avots: ME III, 237

pieauga Stelp., ein Anwuchs: virspus kuoka stumbram blakus uotra pieauga.

Avots: ME III, 237

pìeaûgt,

1) anwachsen:
Sprw. pieaudzis kā zars pie kuoka JK. II, 469. pieaudzis pie sirds, ans Herz gewachsen;

2) hinzu-, dazuwachsen:
mežs, cik nuolauzts, tik pieaug LP. I, 47;

3) wachsen, zunehmen, sich vermehren:
tumsa vēl pìeaug Vēr. II, 135. šņuksti aiz˙vien pieauga A. XVII, 581. zvans skanēja... kā pìeaugdams Kaudz. M. 328. truoksnis... daudz lielāks un juo stipri pieauguošs Kaudz. M. 161;

4) heranwachsen,
Part. pìeaudzis, erwachsen: Sprw. pieaudzis un tak vēl muļķis. bē̦rns pieaug par vīru Kaudz. M. 60. viņš arī tā pat reiz liels pieaugs A. XI, 99. nuomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dē̦lu LP. V, 259. gāja... precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, 25. pieaugušu meitu ņēmu BW. 11370;

5) vollwachsen:
e̦ze̦rs... zālēm pieaudzis LP. V, 386. lauki purva puķu pieauguši BW. 16363. Subst. pieaûgšana, das (Her)anwachsen, Zunehmen: iedzimtības pieaugšana Konv. ² 742. pieaûgums, der Zuwachs: matu pieaugums MWM. VI, 398. iedzīvuotāju pieaugumu plūdina pāri Baltijas ruobežām Apsk. v. J. 1903, 459.

Avots: ME III, 237

pìeauļuôt, herbei-, herzu-, hinzugaloppieren: jātnieks aši pieauļuoja klāt MWM. VIII, 803.

Avots: ME III, 237

pìeaûst, hinzuweben; in genügender Menge weben.

Avots: ME III, 237

pìeàut, die Füsse bekleidend, an den Füssen mitbefestigen: kājiņas audama, pieāvu cīruli; tas gre̦zni dziedāja dancuojuot BW. 29814, 1.

Avots: ME III, 237

pìebadît, anstossen Spr.

Avots: ME III, 237

pìebaidît, tr., erschrecken: zakītis... atgājis labi vien piebaidīja (citus zvē̦rus) Pas. I, 222 (aus Rositten).

Avots: ME III, 237

piebaîkls ² , etw., was schreckt, erschreckt: tam puišam vajaga piebaikla, kas tik bezkaunīgs Heniņ; piêbaîklis ² , Prügel: tam vajaga piebaikli Dond.

Avots: ME III, 237

pìebakât, vollstopfen: kāmis piebakā suomas ar labību Vidiņš.

Avots: ME III, 237

pìebakņât, vollstopfen : kurpes slapjām smiltīm piebakņājis Brig. Vizb. 53.

Avots: ME III, 237

pìebakstît,

1) anstossen, anrühren:
sulainis tam piebakstīja: "ceļaties augšā!" MWM. VIII, 207;

2) anspornen
LKVv.;

3) vollstopfen.

Avots: ME III, 237

piẽbaldzẽ̦ni, die Leute von Pebalg (Piẽbalˆga): piebaldzē̦ni āžu dīrātāji (eine Redensart).

Avots: ME III, 237

pìebàlsuôt, beistimmen, zustimmen: te dziedāja tautu meitas, lakstīgalas piebalsuoja Treum. Gaujm. 61. "kā tad nu citādi", Spruoģis piebalsuoja De̦glavs Ve̦cais pilskungs 53. viņa piebalsuoja reizēm vienaldzīgi A. XX, 485. "tiešām!" krīda sieviete piebalsuoja A. XI, 109. Subst. piebàlsuojums, die Zustimmung Stari II, 792.

Avots: ME III, 237, 238

pìebalvāt, bestechen Für. I.

Avots: ME III, 238

pìebalvuôtiês, sich bestechen lassen : piķī tie vārās, kas ļāvušies pasaulē dzīvuojuot piebalvuoties Lautb. Luomi 71.

Avots: ME III, 238

pìebaruôt, pìebaŗuôt, vollfüttern: strādāj[u] dienu, strādāj[u] nakti, nevar kungus piebaruot BW. 31363. bē̦rza pumpuriem es tevi piebaruoju Asp. Ziedu klēpis 152. Refl. -tiês, sich sattessen, sich anmästen Spr.

Avots: ME III, 238

piẽbars Ruj., piebaras "das Dazugemengte (piebaŗas ² Kl.), Ersatz, Surrogat": kā piebaru piemaisīt, als Surrogat hinzutun; piebaras ² Warkl. "unreifes Fallobst".

Avots: ME III, 238

pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.

Avots: ME III, 238

pìebaũdît, zur Genüge, zum Überdruss geniessen: viņš tuo savā mūžā jau atliku likām bija piebaudījis A. v. J. 1896, S. 101.

Avots: ME III, 238

pìebažît,

1) bestechen; durch Bestechung erlangen
Neik. n. U.;

2) zur Arbeit anspornen
Oppek. n. U.

Avots: ME III, 238

pìebâzît,

1) (wiederholt) zu-, hinzustopfen;

2) (wiederholt) vollstopfen:
ve̦cu meìtu pilni krūmi piebāzīti BW. 12796.

Avots: ME III, 238

pìebâzt,

1) zu-, hinzustopfen, -stecken :
kalējs piebāza acis gluži klāt pie Kriša acīm Krišs Laksts 60;

2) vollstopfen:
pīpi piebāzt Kaudz. M. 13. kuģi, kas bij piebāzti zaldātiem Antrop. II, 76. viņu nevar piebāzt, er hat nie genug, man kann ihm nie genug geben U. Refl. -tiês, sich vollstopfen: labību un citas lietas sazadzis, ar tām piebāzies LP. VI, 65.

Avots: ME III, 238

pìebè̦dât, sich genügend sorgen, grämen: kas tuo bē̦du piebē̦dās! BW. 9169.

Avots: ME III, 238

pìebêgt, flüchtend hinzulaufen: bē̦rns piebē̦g pie mātes.

Avots: ME III, 238

pìebèigt, abquälen: tie palaida gan piebeigtuo (ve̦lnu), un tad tas pusdzīvs aizskrēja LP. VI, 612, tā piebeigta, ka nespēj ne vīra pazīt LP. I, 13. Refl. -tiês, sich abquälen: tu izskaties bāls un piebeidzies Purap.

Avots: ME III, 238

pìebe̦kuôt, mit be̦kas 1 voll lesen: p. pilnu gruozu.

Avots: ME III, 238

pieberas, pieberes, = piebe̦rmas; piẽbe̦ras C., piêberas ² Ruj., Hinzugeschüttetes: duot piebe̦rām Bauske.

Avots: ME III, 238

piebe̦rmas "Bathkorn" Oppek. n. Mag. XIII, 26, Golg.

Avots: ME III, 238

pìebē̦rnuôtiês, sich (durch Geburten hinzu) vermehren: paiet gadi, - raibeņu piebē̦rnuojas atkal miljuoniem.

Avots: ME III, 238

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238

pìeber̂zêt,

1) (wiederholt) hinzureiben;

2) (wiederholt) vollreiben.

Avots: ME III, 238

pìeber̂zt,

1) zu-, hinzureiben;

2) vollreiben.

Avots: ME III, 238

pìebezdêt, vollstänkern LKVv.

Avots: ME III, 238

pìebĩdelêt, zur Genüge, zum Überfluss beuteln.

Avots: ME III, 239

pìebĩdît,

1) hinzurücken, -schieben:
vīrs piebīdīja ar kāju beņķīti Blaum. Pie skala uguns 108;

2) (mit etwas) vollschieben.

Avots: ME III, 239

pìebiêdêt, erschreckend (tr.) verursachen od. bescheren: ar ērmīgu aurēšanu piebiedejuot ganu meitām "dze̦lte̦nuo kaitì".

Avots: ME III, 239

piebìedrinâtiês, sich anschliessen: steidzās pie negantĩgām pumpju spēlēm . . . piebiedrināties Glück II Makk. 4, 14.

Avots: ME III, 239

pìebìedruôtiês, auch piebiedruôt, sich zu jem. od, etw. gesellen, sich vereinigen mit: es piebiedruojuos pie visiem, kas tevi bīstas Psalm 119, 63. brūtgānam piebiedruojās viņa īstā māsa BW. III, 1, 20. tam kāds cits ceļinieks piebiedruojies JK. palīgā piebiedruoties Kaudz. M. 27. Jānis piebiedruojies pulkam Vēr. I, 830.

Avots: ME III, 239

pìebikstît,

1) schüren (das Feuer); anstossen:
piebāzis pīpīti un tabaku ar īkšķi cietāk piebikstīdams Jaun. Mežk. 1. viņš piebikstīja uogli ar nagu uz pīpītes A. XX, 36. Laime piebikstīja Nelaimei LP. V, 309;

2) anspornen:
jāpiebiksta ar draudiem MWM. X, 153. viena piebikstīja vēl meitai: "nepalaidies!` MWM. X, 587. Refl. -tiês, einander anstossen: (brāļi) piebikstās viens uotram LP. VI, 520.

Avots: ME III, 238

piebilde, eine Bemerkung, eine ausgesagte Meinung: nesagaidījis nuo... pļāvējiem ne˙kādas piebildes Janš. Dzimtene ² III, 37.

Avots: ME III, 238

pìebildêt,

1) erwähnen:
nule kâ (eben) piebîldē̦ts ² Lautb.;

2) anreden
LKVv.;

3) = piebilst 2 Ruj., Adiamünde, Warkl.

Avots: ME III, 239

pìebildinâtiês, sich melden, sich stellen, zur Stelle sein Spr.

Avots: ME III, 239

piebildņus, Adv., beiläufig: piebildņus sakuot, viņš ar tuo ierādīja sevišķu smalkumu Balt. V.

Avots: ME III, 239

pìebilˆst,

1) anreden
U.;

2) in die Rede einschliessen
Neik. n. U.; bemerken, hinzufügen: sieva vēl piebilda Dīcm. pas. v. I, 32. tur būtu dažs kas piebilstams A. XX, 719.

Avots: ME III, 239

pìebirdinât Ar., piebirdît Lis., Ruj., vollschütten.

Avots: ME III, 239

pìebirinât, reichlich hinzuschütten od. hinunterfallen machen; vējš piebirinājis ābuolus Saikava. p. miltus ūdenī Golg., Warkl.

Avots: ME III, 239

pìebirkstît, anschüren Zogenhof: piebirkstīšu uguntiņu BW. 23221, 1.

Avots: ME III, 239

pìebir̃t,

1) hinzufallen, -fliessen, -rieseln:
kas piebira man (was gewann ich) rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? BW. 111;

2) vollrieseln, -fliessen:
smiltīm kājas piebira Vēr. II, 91. piebirst man pilna sauja ... asariņu BW. 17358. grāvis piebiris lapām Kaudz. M. 2. kalni un lejas piebirst baltas sudraba rasas Vēr. II, 260;

3) (ungewöhnlich) = piebērt (vielleicht wegen des phonetischen Zusammenfalls der Infinitive piebirt und piebērt in infl. Mundarten): dievs piebira tās naudas Zbiór XVIII, 483.

Avots: ME III, 239

pìebir̂zt,

1) sich mit Zerbrockelndem füllen:
piens piebirzis ar gružiem;

2) zerfallend und niederfallend sich anhäufen:
rudzi piebirzuši.

Avots: ME III, 239

pìeblàndîtiês, sich umherirrend hinzugesellen: mums pieblandījies svešs suns.

Avots: ME III, 239

pìebļaût,

1) schreiend herbeirufen, herbeischreien:
gavēņu laikā nav brīv bļaut, tad piebļaujuot savu nelaimi Etn. I, 73 (aus Siuxt);

2) mit Geschrei erfüllen:
pagalmu LP. I, 39.

Avots: ME III, 239

pìebleivêt, vollgiessen: kas nu piebleivējis baļļu ar ūdeni? Tirs.

Avots: ME III, 239

pìebliest, zu-, andrücken, anschmiegen: kaķis sastinga, pieblieda ausis, vē̦ruodams savāduo putnu Latv. Jaunatne 1926, № 7. piebliestām acīm MWM. VIII, 410. Refl. -tiês, sich andrücken, sich anlehnen: p. pie krūma MWM. v. J. 1887, S. 586. pîe dārza sē̦tas pîebliedušies, viņi sāka sarunāties Dien. L.

Avots: ME III, 239

pìeblīrêt (?) Treiden, = piesērt.

Avots: ME III, 239

pìeblîst, pieblîzt, anschwellen, quellen, zunehmen: dievs duod tev tā pieblīst kâ re̦sniem dzīpariem! BW. 25387. labi pieblīzis, wohl ausgestopft Mag. III, 1, 117. pieblīzts kâ runcis Etn. I, 32 (aus Neugut).

Avots: ME III, 239

pìeblĩvêt, dicht zusammenpackend vollstopfen Grünh.: kules pilnas kâ pieblīvē̦tas Kleinb. st. 48. visas malu malas pieblīvējis (ar malku) LP. VII, 774.

Avots: ME III, 239

pìebluķêt, (mit der Feldrolle) anrollen, anwalzen: zemi apar piebluķē Konv. ² 2123. zirņus vajag arī pievelt (piebluķēt) Mzv. m. 70,

Avots: ME III, 239

pìebuoztiês, etwas bose werden Golg.: viņš tagad drusku piebuozies.

Avots: ME III, 240

pìebradât, volltreten, watend unsauber machen: nedzeŗ[a]t purva ūdentiņu! ve̦lna bē̦rni piebradāj[u]ši spalvainām kājiņām BW. 28994. kāds būtu viņa svē̦tākuo un tīrākuo sirds kaktiņu piebradājis ar rupjām kājām A. XX, 242.

Avots: ME III, 239

pìebraũcît,

1) hinzustreichen, -streifen;

2) vollstreichen, -streifen:
gudri pūru piedarīja: piebraucīja ievas ziedu BW. 16529 var.

Avots: ME III, 239, 240

pìebraũkât, wiederholt zu-, herzu-, hinzufahren.

Avots: ME III, 240

pìebràukt,

1) vollstreifen, -streichen, -schütten:
(pūriņu) piebraukusi (Var.: piebraucīj[u]se) ievu ziedu BW. 16529, 5 var.;

2) zu-, herzu-, hinzufahren:
viņa piebrauca mani apmeklēt Apsk. v. J. 1905, S. 145. kad brūtes zirgi jau piebraukti pie durīm BW. III, 1, 12. baznīcas tuvumā atruodas kruogs vai cita kāda piebraukšanas vieta BW. III, I, 14.

Avots: ME III, 240

pìebrauktava, die Zufahrt V.

Avots: ME III, 240

pìebrēķêt, Mangel leiden; ermangeln U.: svainīšam alutina piebrēķē BW. 19667. tev maizītes piebrēkēja (Var.: pietrūka) BW. 21508 var. man klaipa piebrēķējis, ich bin an Brot zu kurz gekommen Ermes. man jau balss grib piebrēķēt Diez. brēķēt, "mangeln, gebrechen" aus mnd. breken.

Avots: ME III, 240

pìebrèkt, vollschreien: ļaudis piebrēca kungiem pilnas ausis Konv. ² 2220. viņa piebrē̦c līksmuo nakti ar vaidiem Jauns. Vēja ziedi 91.

Avots: ME III, 240

pìebrīdinât, bedrohen: tē̦vs piebrīdināja vai nuosukāja kādu bē̦rnu Saul. III, 179.

Avots: ME III, 240

piebriêdinât, anquellen machen: p. miežus.

Avots: ME III, 240

pìebriêst, anschwellen, -quellen, zunehmen: tīri re̦sns piebriedis LP. VI, 1, 77. krūtis piebriest Konv. ² 1153. graudi pìebriest S. D. P. I, 19. plānās šķiedras piebrieda par tumšu masu R. Sk. II, 159. dzīslas viņa pierē piebrieda Jaun. mežk. 43. skaitlis ik gadus pa kādiem simtiem piebriest Zeiferts Latv. chrest. III, 298. maki bij par daudz piebrieduši Apsīšu Jē̦kabs IIl, 12. gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns De̦glavs Rīga II, 1, 12.

Avots: ME III, 240

pìebrist,

1) zu-, hinzu-, herzuwaten:
viņš piebrida līdz... kalnam Dīcm. pas. v. I, 71;

2) = piebradāt: p. istabu.

Avots: ME III, 240

pìebrukt,

1) vollbröckeln :
pa pusei piebrucis gaņģis Etn. II, 158;

2) von Hereinstürzenden voll werden:
piebrūk pilna rija ar ve̦lniem JK. V, 1, 36. baznīca piebruka ar zaidātiem.

Avots: ME III, 240

pìebrūzêt,

1) "нанести, поразвести много воды" Spr.; "vollgiessen"
Autz, Matkul; "nevīžīgi strādājuot pielaistīt (grīdu) ar šķidrumu" Vank.;

2) "(reines Wasser) verunreinigen"
Bers., Sessw., Romershof, Fehsen;

3) "ein so grosses Quantum von einer Speise zubeieiten, dass man nicht alles aufessen kann"
Zirsten; reichlich zubereiten N.-Peb.

Avots: ME III, 240

pìebũbêt, anlaufen (vom Wein). Part. piebūbējis, mufflig.

Avots: ME III, 240

pìebungât, anklopfen: piebungā ar nūju mājiņas durvīm LP. V, 239.

Avots: ME III, 240

pìebur̃t,

1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;

2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.

Avots: ME III, 240

pìebũve, det Anbau : visuos četruos stūruos pa piebūvei MWM. VIII, 118.

Avots: ME III, 240

pìebũvêt, anbauen: piebūvē̦tā namiņā LP. VII, 326.

Avots: ME III, 240

piêča ² Lautb., Zögenhof, pĩẽča Dunika, Name einen am Freitag geborenen Kuh Siuxt n. Etn. III, 117, Kand., Pinkenhof: man pazuda trīs guosniņas: tē̦va pieča, mātes lauča, man pašai raibaliņa BW. 748.

Avots: ME III, 242

pìečabinât, raschelnd herankommen: bāliņš guodbijīgi piečabina savām pastalām Vēr. II, 526.

Avots: ME III, 242

pìecac, im ganzen fünf: mēs bijām piecac Ruj., Mezküll; wohl aus *piecatis (vgl. divatis).

Avots: ME III, 240

piecacis, piecacinieks, die Fünf; der Fünfrubelschein Wid.

Avots: ME III, 240

pìečalinât, = piečaluôt: parupja balss visu zãli piečalināja Apskats 1903, 448.

Avots: ME III, 242

pìečaluôt, vollschwatzen: piečaluot ausis MWM. VIII, 413.

Avots: ME III, 242

pìečam̃mât, mit Abfällen vollwerfen: p. istabu Dond.

Avots: ME III, 242

pìecam̃pât, volltrampeln: strādnieki piecampā ar dubļainām kājām istabu Dond. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 240

pìečapât, still und unbeholfen hinzugehen (von Kindern) Līn.

Avots: ME III, 242

pìečâpât,

1) = piečāpuot: p. kam klāt C.;

2) mit schmutzigen Füssen verunreinigen :
p. istabu C.

Avots: ME III, 242

pìečâpuôt, langsam und schwerfäliig herzukommen, hinzugehen: lejā pie laîiņas piečāpûja tēte Stari I, 47.

Avots: ME III, 242

pìečapstinât, dabei čapstināt: p. lūpām MWM. VIII, 606.

Avots: ME III, 242

pìecatâ, piectā Dunika, Adv., im ganzen fünf, fünf zusammen: stipri vīri piecatā uodu kāva BW. 12876. piecatā izdara šuo ruotaļu.

Avots: ME III, 240

pìečaukstinât, raschelnd hinzugehen: Jēcītis pirmais piečaukstina pie eglītes Apsīšu Jē̦k. IV, 71.

Avots: ME III, 242

pìecbàlsîgs,* fünfstimmig: piecbalsīgie akordi Konv. ² 615.

Avots: ME III, 240

pìecẽjâds, fünferlei: drudzis parādās piecējādā veidā LP. VII, 1240.

Avots: ME III, 241

pìece̦lât, mehreres hinzuheben: p. maisus pie citiem N.-Peb.

Avots: ME III, 240

pìeceļuôt, hinzuwandern: pieceļuoja jauni iedzīvuotāji klāt.

Avots: ME III, 241

pìecelˆt,

1) zu-, herzu-, hinzuheben, -stellen:
piecel krê̦slu, setze dahin einen Stuhl! U.;

2) aufheben, aufstehen lassen, aufwecken:
(dievs) mani nao gŗūtas slimības piecēlis Evang. gaisma v. J. 1905, S. 13. kas piecels rītā agri? BW.

Avots: ME III, 240

pìecenĩtis, der Fünfling: piecenīšu dzimšana A v. J. 1899, S. 73.

Avots: ME III, 241

piecept, zur Genüge, zum Überfluss ausbraten, ausbacken: piecepa pa˙pilnam plāceņu LP. VII, 289. bliņu jau tu pate vari piecept kaudzēm Krišs Laksts 7. nespēj... maizi piecept.

Avots: ME III, 241

pìecetinât, aufhetzen: visi mani mani piecetināja, lai es saimniekam neklausu Dond.

Avots: ME III, 241

pìecgalˆvis, wer 5 Köpfe hat: (kambarjunkurs) pārspēja arī šuoreiz briesmīguo piecgalvi un, visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās Pas. II, 160 f.

Avots: ME III, 241

pìeci (li. penki), piẽci Rutzau, Zahlwort, fünf: pieci, seši tē̦va dē̦li BW. 1946. tavus piecus brīnumus! welch ein Wunder! Niedr. V. XXI, 61. Auch indeklinabel: katrs saimnieks turēja pa pieci, seši kalpi MWM. X, 568. Zu ai. pan̂ca, arm. hing, gr. πέντε, bret. pemp, aksl. pe̦tь "fünf" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 25 f.; vgl. auch pìekt(ai)s.

Avots: ME III, 241

pìecienâtiês, sich zur Genüge gütlich tun: vai arī pavairāk piecienājies Vēr. II, 1313.

Avots: ME III, 241

pìecìest,

1) "warten":
ciet klusu... kungam un pieciet viņu (warte auf ihn)! Glück Ps. 37, 7;

2) sich etwas gefallen lassen, verschmerzen:
viņš piecieta visus tiesas izdevumus A. XXI, 50. māte mani nepiecieta vienu dienu tautiņās; kâ māmiņa piecietīs visu mūžu dzīvuodama? RKr. XVI, 164. labāk vīra piecietusi, ne skaistā vaiņadziņa BW. 24345. saki, mana līgaviņa, kâ es tevi piecietīšu? BW. 33616.

Avots: ME III, 241

pìecietĩba, Duldsamkeit: ticības piecietība Plūd. Llv. II, 137.

Avots: ME III, 241

piecietīgs Wid., leicht entbehrend.

Avots: ME III, 241

pìeciêtinât, befestigen; strengen Befehl geben Spr.

Avots: ME III, 241

piecikstēt, mit Strauchwerk (ausgefahrene Gruben auf dem Wege) füllen: vajaga ceļu nuo jauna sacikstēt vai, mazākais, izbrauktās bedres piecikstēt Frauenb.

Avots: ME III, 241

pìecilât,

1) =piece̦lât Warkl.;

2) zur Genüge heben:
tuo bē̦rnu ne˙maz nevar piecilāt Ruj.;

3) (unterirdisch grabend) heben,
mit bedekļi anfüllen: kurmis piecilājis dārzu Saikava.

Avots: ME III, 241

pìecilt, sich mit einer gärend quellenden Masse anfüllen: bļuoda piecilusi pilna ar mīklu Wandsen.

Avots: ME III, 241

pìecipt, intr., (ohne Absicht) anrühren, anstossen: viņš man gaŗām iedams piecipa pie kājas, pie sāniem Dond.

Avots: ME III, 241

pìecirmeņuôt,

1) = pietārpuot: sēnes piecir̃meņuojušas Funkenhof, Treiden;

2) wurmstichig machen:
cirmeņi kartupeļus piecirme̦ņuojuši Golg.;

3) (die Waben) mit der Brut anfüllen:
šūnas piecirmeņuotas Bauske, Bers.

Avots: ME III, 241

pìecirpt,

1) vollscheren:
p. vilnas pilnu gruozu;

2) betrügen
Warkl. Refl. -tiês, zur Gentige scheren : viena jau piecirpusies, bet uotra nevar vien piecirpties Ruj.

Avots: ME III, 241

piecirst,

1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);

2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.

Avots: ME III, 241

pìeclapaîns, fünfblättrig: pieclapaini ziedi Konv. ² 2549.

Avots: ME III, 241

pìeclapĩte, Fünffingerkraut.

Avots: ME III, 241

piêcmârks ² Salisb., 15 Kopeken.

Avots: ME III, 241

pìecmute,* pentastomum tasnivides (?) Konv. ² 4069.

Avots: ME III, 241

pìecniẽks, der Fünfer: te ir viens sudraba piecnieks un viens divkapeiku gabals Blaum. - piecnieku radzenes, cerastium semidecandrum Konv. ² 1689.

Avots: ME III, 241, 242

piecpadsmit, piecpadesmit bei Adolphi, fünfzehn: Sprw. piecpadsmit kâ skruoderim (beim Kartenspiel gebraucht).

Avots: ME III, 242

piecpadsmitais, der fünfzehnte.

Avots: ME III, 242

piecpirkstaîns, fünffingrig: krupji ar piecpirkstainām pakaļkājām Konv. ² 2029.

Avots: ME III, 242

piecstàvu, fünfstöckig: p. nams.

Avots: ME III, 242

pìecstūris, Fünfeck; piecstūŗa krusts(*) LP. VI, 84.

Avots: ME III, 242

piêctiêk ² , fünfmal so viel: māsa dabūja piectiek nekâ brālis Dond.

Avots: ME III, 242

pìečubât Dond., piečubinât, mit Stroh, Heu (čubas) vollstreuen, "ar čubām pietaisīt": istaba piečubināta, neslaucīta Sassm. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 242

piecũkuôt, verunreinigen.

Avots: ME III, 242

pìečukstēt, zuflüstern: piečukstē̦dama viņa dziesmām savas meldijas Vēr. I, 1319.

Avots: ME III, 242

pìečurât (in der Kindersprache) Domopol, = pìemìzt.

Avots: ME III, 242

piecvakara, der Abend des Donnerstags: piektdienā, uotrdienā un trešdienā bē̦rnu nemazgāja; tuo darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakarās BW. I, S. I82.

Avots: ME III, 242

pìeczaraĩns, fünfästig: pieczarains kruonis Stari I, 213.

Avots: ME III, 242

pìedabîgs,* angemessen A. v. J. 1896, S. 372, Konv. ² 3053: chrēstomatijai piedabīgs raksturs Druva II, 113.

Avots: ME III, 242

pìedabût, zu etwas bekommen, zwingen: pie zemes darba tuo ne par kuo nepiedabūsi Alm. Kaislību varā 20. viņa ne˙maz nevar pie grāmatas piedabūt Mag.XIII, 3, 62. tie gribēja piedabūt iedzīvuotājus pie katuoļu ticības Japana 28. ne˙kuo darīt - ve̦cuo ne pa˙galam piedabūt LP. IV, 205. lielām muokām piedabūt LP. II, 55.

Avots: ME III, 242

piẽdagas Wolm., das Angebrannte (am Boden des Kessels): nevarēju kâ piedagu izkasīt BW. 26120 var.

Avots: ME III, 242

pìedaidzît, lose annähen: p. viņam puķu pušķi Adsel.

Avots: ME III, 242

pìedakstît,

1) = piedāvāt: kuo nu tik daudz piedakstīsi? Salis;

2) anstossen:
p. ar pirkstu Behnen, N.-Peb.

Avots: ME III, 242

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242

piẽdar̂bs Wolm., C., N.-Peb., Jürg., Zögenhof, Selg., Bauske, (mit ie

2) ) Golg., Lis., Prl., Bers., Kreuzb., Gr.-Buschhof, piẽdarba Naukschen,

1) die Vorriege, die Dreschtenne:
zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam LP. VI, 1, 74; im Ostle. dafür kuls, in Baldohn - kluons;

2) das Vorhaus in der Badstube
N.-Bartau;

3) ein Anbau:
tâ sauktais piedarbs bij jaunajai dzīvuojamai ē̦kai istabas galā Vilibalds Kas uzvarēs 26. Zu piedarīt.

Avots: ME III, 242

pìedarinât pūru, die Aussteuer herstellen, fertig machen: nevaru pūriņa piedarināt BW. 7760.

Avots: ME III, 242

pìedarît,

1) füllen, voll laden:
nu ve̦zums piedarīts un sasiets Saul. kamanas pilnas jāpiedara Biel. 1542. p. puôdu ar sviestu Dunika;

2) piedarīt pūru, = piedarināt p.: aužu baltas villānītes, drīz pūriņu piedarīju Biel. 1517. kam liniņu man nedevi, kuo pūriņa piedarīt? BW. 16599, 2. ne nuo lūku nuodarām es pūriņu piedarīju 7849;

3) piedarīt guovīm pienu, die Kühe milchreich machen
Alksn.-Zund.;

4) mit Schmutz voll machen, besudeln:
bē̦rni piedarījuši plānu; auch = piedirst, piemīzt Dunika;

5) zumachen (eine Tür)
Dunika;

6) hinzu machen
Dunika.

Avots: ME III, 242, 243

pìedarkne ² Gr.-Buschhof, = piedurkne.

Avots: ME III, 243

piedārms Wessen, piedārns Nerft, passend; vgl. li. pridarus "geziemend".

Avots: ME III, 243

piedars,

1) die Zutat:
bez kādiem dzelzs piedariem A.IX, 704;

2) = piedarbs Bielenstein Holzb. 101.

Avots: ME III, 243

piedārs Wellig 26, = piedarbs.

Avots: ME III, 243

pìedauzeklis, das Ärgernis Jerem. 6, 21.

Avots: ME III, 243

pìedaudzêt, erwähnen: ļaudis ēda, ļaudis dzēra, ... dievs aiz luoga klausījās, vai ar viņu piedaudzēja (Var.: pieminēja) BW. 1440, 3 var.

Avots: ME III, 243

pìedaudzinât,

1) nennen, erwähnen:
vai nesargās čūsku īstā vārdā piedaudzināt? Etn. III,49. es sadzirdēju, ka viņi jūsu un manu vārdu arī piedaudzināja Krišs Laksts 56. agrāk arvienu ve̦ci ļaudis piedaudzinājuši, ka Jumis svē̦tuot labību Etn. II, 116;

2) zuschreiben:
p. kam lielu mantu Ar.;

3) oft zuschreibend verschaffen:
tamē̦r daudzināja, kamē̦r piedaudzināja man precnieku Ar.

Avots: ME III, 243

pìedaũzĩba, der Anstoss: piedauzības akmens, ein Stein des Anstosses Purap. bez re̦dzamiem ieme̦sliem, bez aukas un zemes trīcēšanas un līdzīgām piedauzībām A.v. J. 1904, S. 101.

Avots: ME III, 243

pìedaũzîgs, anstössig: tuo, kas piedauzīgs, nedrīkst uzņemt Vēr. II, 1022. cilvē̦ks drīz nuoģidīs, vai piedauzīguo patiesi nuotē̦luot Vēr. II, 1023.

Avots: ME III, 243

pìedaũzît,

1) anstossen:
tu kāju pie akmins nepiedauzīsi Ps. 91, 12. līdz piedauza mājiņas durvīm,- durvis pašas atveras LP. V, 239;

2) durchprügeln:
Virvelis piedauzīja ve̦cākuo brāli MWM. VIII, 604. Refl. -tiês,

1) (sich) anstossen:
griezīsies viņš atpakaļ uz savas zemes stiprumiem un piedauzīsies un kritīs Glück Daniel 11, 19;

2) Anstoss nehmen
U. - Subst. piedaũzîšana, der Anstoss: viņi te dzīvuoja tikai par piedauzīšanu Kaudz. M. 177. piedauzīšanām (būs) vairuoties Glück Ezech. 21, 15.

Avots: ME III, 243

piedava St., Spr., Saikava, Prl., auch piedavs, = piede̦va: liec meitiņu piedavām! BW. 14611, 1 var. nāc tu pati piedavuos! 14611, 6.

Avots: ME III, 243

piedāva Für. I unter duot, piedāvs, = piede̦va: dziesmas sadzied piedāvam. tev jāliek piedāviņas; ja nevaid piedāviņu, nāc tu pate piedāvām! Biel. t. dz. 820. piedâvas ² Gr.-Buschhof "piede̦vas: Angebot": iešu pie cita saimnieka: tādas piedāvas, ka nu!

Avots: ME III, 243

pìedãvât, anbieten: Stenderam piedāvāja kādu mācītāja vietu Kundziņš Ve̦cais Stenders 51. Refl. -tiês, sich anbieten: vīrs piedāvājās naudu aizduot LP. VII, 1150. svešais piedāvājies arī kāzās līdz iet LP. V, 135. saimnieks aiziet par namdari piedāvāties LP. V, 231. puiši piedāvājas meitas pavadīt LP. I, 179. Subst. piedāvãjums, das Angebot: pieprasījums radīs piedāvājumu A,XX 377.

Avots: ME III, 243

pìedãžât, (zudringlich Dond.) anbieten: paunu žīds piedāžā dažādu sīkpreci Ahs.

Avots: ME III, 243

piede, in ne̦stuvas piede, Eimertrage Kur. Nerung n. Mag. XVII, l, 87. Auf d. ostpr. pēde dass. (wozu Trautmann Apr. Spr. 398 und Gerullis AfslPh. XLI, 155) beruhend, oder umgekehrt?

Avots: ME III, 243

pìededzinât, anbrennen (tr.): Sprw. skraida kâ iesalu piededzinājis.

Avots: ME III, 243

piẽde̦gas C., das Angebrannte (am Boden eines Kessels) Bers., Laud., Lasd., Fest.: nevarēju kâ piede̦gu izkasīt BW. 26120. kas katla piede̦gas ē̦d, tam de̦guns salst Etn. II, 60. līp kâ piede̦ga klāt Fest.

Avots: ME III, 243

pìedegt, anbrennen (intr.): bieza putra ir piede̦gusi. de̦sas vāruot katla dibe̦nā ieliek salmus vai žagarus, lai nepiede̦g Etn. II, 137. pavāram pavārnīce, lai katliņš nepiedega BW. 29878. Auch übertragen gebraucht: tē̦vs vien bij tâ kâ piededzis pie tā Uoliņa Kaudz. M. 19. Subst. piede̦gumi, das Angebrannte: sāka piede̦gumus izkasīt A. v. J. 1902, S. 131. plācenis bez piede̦gumiem ļuoti glude̦ns LP. V, 367. atkasi nû grāpja piede̦gumus! Wain.

Avots: ME III, 243, 244

pìedejuôt, viel tanzen: kuo nu piedejuosi tukšā dūšā? Lennew.

Avots: ME III, 244

pìedēklis,

1) das Anhängsel:
aklas zarnas pirkstveidīgais piedēklis Vēr. II, 84; angeschweisstes Eisen Ar.;

2) (grammatisch) das Suffix
(seit Kronw.).

Avots: ME III, 245

piedeknis,

1) "?": strups piedeknis, kašķaini nagi RKr. XVI, 132;

2) "etwas nicht Zugehöriges, etwas Unnützes, etwas nur leicht Angeheftetes"
Ronneb.

Avots: ME III, 244

piedēknis Warkl., = piedeknis 2.

Avots: ME III, 245

pìederēt,

1) gehören:
pašiem piede̦r diena, pašiem nakts Upīte Medn. laiki 41. kas puišam meitu liedz? puišam meita piederēja BW. 112I7. kas man tika, kas mīlēja, - tam es pati piederēju Biel. I847. pieši piede̦r pie zābaka Rkr. VIII, 59;

2) passen, anstehn, sich geziemen:
kâ piede̦r, tâ gāzīs, wie's sein soll, so wird man werfen Manz. I0 Gespr. kuoši piederēt, gut (an)stehen. tā bante drēbei labi piede̦r, das Band passt zu dem Zeuge U. dancuo, māsiņ, gan skaišķi piede̦r! RKr. VIII, 60. (kumeliņš) stalti piede̦rē̦tu saiminieka dēliņam BW. 3I073. piederēja ganiņam zaļa rīkste ruociņā 6041. (vainaciņš) piederēt piederēja pie šmuidrā augumiņa 5400, 5. nepiede̦r div[i] šūpuļi istabā 11120. nestaigāju neceliņu, nepiede̦r staigājuot; nerunāju nevaluodas, nepiede̦r runājuot 8747. nepiede̦r, nepiede̦r, arājam klibuojuot 28266, 1. nemācēju autu siet, ne pēc sievas piederēt (Var.: nederēt nederēju vare̦n jauna tautiņās) 22042;

3) zudingen bei einer Verabredung:
pie algas piederēju vēl vienai aitai barību. Refl. -tiês, passen, sich geziemen: tas tâ piede̦ras, das gehört sich so U. nes[u] ar guodu vainadziņu, tas jaunai piede̦ras BW. 78. naida prāts viņam diezin kâ nepiederējās Vēr. v. J. 1903, S. 20.

Avots: ME III, 244

pìedergt,

1) mit unangenehmem Gerede vollschwatzen
Bers., Sessw.: Emilija pieder̂dza tai pilnas ausīs Saul. III, 108;

2) "verunreinigen (eine Speise, ein Getrank od. Gefäss)"
Ekau.

Avots: ME III, 244

pìederĩba,

1) die Zugehörigkeit:
piederība pie Līvu pagasta Konv. ² 7I0. vē̦stules aizlipinās un nuosūtīs pēc piederības Seibolt;

2) die Schicklichkeit
U.

Avots: ME III, 244

pìederīgs,

1) zugehörig, angehörig:
apģē̦rbs piederīgs smuidram augumam A. XI, 39. pa visu tuo laiku dziedāja panāksnīcas piederīgas dziesmas BW. III, I, 30;

2) schicklich, anständig
U.

Avots: ME III, 244

pìederinât, = piedarināt: es pate līdzēju piederināt (pūru) RKr. XVI, 157,

Avots: ME III, 244

pìeder̂kne Mar. n. RKr. XVII, 129, Selsau, = piedurkne: kre̦kla piederknītes BW. 19359 var. (aus Lasd.)

Avots: ME III, 244

pìedernieks, der Angehörige: tie visi mani piedernieki Ahs.

Avots: ME III, 244

pìede̦rums,

1) das Eigentum, die Besitzlichkeit:
sāka dalīt viņu piede̦rumu Krilova pas. 60. viņam visās pilsē̦tās bijuši piede̦rumi LP. VI, 997;

2) das Zubehör:
pluosts un viņa piede̦rumī Etn. IV, 60. nepieciešami dižistabas piede̦rumi Balt. Vēstn.;

3) das Zukommende, sich Schickende, die Pflicht
U.;

4) was man beim Handel sich zubedungen hat
Wellig n. U.

Avots: ME III, 244

pìecdesmitniẽks, der Fünfziger Konv. ² 1158.

Avots: ME III, 240

pìedēstît,

1) zu-, hinzupflanzen;

2) vollpflanzen.

Avots: ME III, 245

pìedēt,

1) (Eier) zulegen (der Brüthenne)
U. od. noch welche (Eier) legen (von der Henne);

2) volllegen (mit Eiern):
puspūru pautu piedēju LP. VI, 1, 242;

3) anschweissen (Eisen)
U., Kreuzb.; dazu das Subst. piedējums, Angeschweisstes: tas piedējums var ...izjukt MWM. VI, 29;

4) die Därme beim Wurstmachen ausfüllen
U.;

5) "?": tā spindzele tur būs tev pllnas ausis piedējusi Purap. D. 212; wohl (übertragen) zur Bed. 2 gehörig.

Avots: ME III, 245

pìedē̦tava,

1) ein Gestell zum Schwingen von Flachs od. Hede
Spr., "rīks, uz kā linu kulstītājs atspiež kreisuo ruoku ar linu saujua Bers., Lub.;

2) = laids I, 3 Erlaa.

Avots: ME III, 245

pìedē̦tuve Vit., Etn. IV, 98 und (aus Lös.) 163, = piedē̦tava 1.

Avots: ME III, 245

piede̦va,

1) auch piedeve U., piede̦vs BW. 29608, die Zugabe: Sprw. par rubli trīs aitas un jē̦rs piede̦vām C. cik gribi piede̦vu? RKr. VIII, 74. ja būšuot piede̦vas, tad mīšuot LP. V, 360. katrai duošu divi spaiņi, trešuo ķipi piede̦vām BW. 21001. mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4. duod meitiņu piede̦vā 14611, 5. vēl vienu liekšķeri piede̦vām ieber svārku stūrī! LP. VII, 615;

2) piede̦vas, die Zutaten:
zupu piede̦vas (Gewürz) Peņģ. Sakņu dārzs 54.

Avots: ME III, 244

piêdẽve ^2, der Zuname, das Epitheton: palama un piedēve jau nuo skuolas gadiem Janš.

Avots: ME III, 245

pìedẽvêt, zuschreiben: dieva dē̦li, kuriem t. dz. piedēvē zuobe̦nu, juostu, piešus Pūrs I, 112. Subst. piedẽvẽjums das Epitheton.

Avots: ME III, 245

pìedevĩba, die Nachsicht.

Avots: ME III, 244

pìedevîgs Für. I, Treiden, nachsichtig, leicht verzeihend: kad Mežens žēlīgs, kāds viņš piedevīgs Lapsa-Kūm. 279. lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga Jaunie mērn. laiki I, 155.

Avots: ME III, 244

piede̦vu, Supplement-: pulkstenis ar īpašu piede̦vu riteni Konv. ² 504.

Avots: ME III, 244

pìedezēt "vollschwatzen": p. pilnas ausis Warkl.

Avots: ME III, 244

pìediêbt, schnell hinzulaufen Lis., Golg., Kreuzb.

Avots: ME III, 245

pìediedelêt,

1) voll betteln:
p. pilnu kuli maizes;

2) hinzubetteln:
p. vēl 2 latus;

3) bettelnd erlangen:
kuo tur nu piediedelēsi? brauc mājā!

Avots: ME III, 245

I pìediêgt, hinzulaufen C., N.-Peb., Bers., Kreuzb., Wolmarshof.

Avots: ME III, 245

II piediêgt, anheften, lose annähen: piedurkne divkārt saliekta un piediegta padusī Citu tautu rakstn. I, 16. gulē̦tājus mēģināja sle̦pe̦n... piediegt pie gultas drēbēm BW. III, 1, 8. abiem piediedza pie ce̦pures cimdu pāri BW. III, 3, 875.

Avots: ME III, 245

piedienas "die aussergewöhnüchen Frontage" Ar.

Avots: ME III, 245

piedienēt, dienlich sein Mag. XX, 3, 207; passen, anstehen, sich geziemen; "anschliessen" Treiden: piedien pieši pie zābaka BW. 12216, 1. nepiedien cālīšam ve̦cas vistas ce̦kulīte BW. 24792. nepiedien arājam klibuojuot 28266, 3 var. ģeķiem nepiedien augsti vārdi Spr. Salom. 17, 7. tas man piedien un pieklājas Pasaules lāpītājs 6.

Avots: ME III, 245

pìedienĩba,* Angemessenheit: apstākļu piedienība Purap.

Avots: ME III, 245

piedienīgs,

1) "anschliessend"
Treiden;

2) "piederīgs, piekritīgs" Ar.

Avots: ME III, 245

pìediet, nebenbei, dazwischen hüpfen, tanzen: iet tâ vien piediedama un asti svaidīdama RSk. II, 735.

Avots: ME III, 245

pìedīgt, = pieknist II 2.

Avots: ME III, 245

pìedilt, stumpf werden U., sich abnutzen, abreiben LKVv.

Avots: ME III, 245

II pìedir̂bt, hinzulaufen Bers.

Avots: ME III, 245

II pìedir̂bt,

1 ) = pietaisīt 1 (von ungeschickter Arbeit): palūkuo, kâ tas piedirbts! Preekuln;

2) verunreinigen:
p. (= piegružuot) istabu Preekuln.

Avots: ME III, 245

pìedirst, vollscheissen: tas piedirsa piedarbiņu BW. 35517 var.

Avots: ME III, 245

pìeduôdamĩba, die Verzeihlichkeit.

Avots: ME III, 247

pìeduômât,

1) zu-, hinzudenken;

2) gedenken, an jem. denken:
daža laba zeltenīte pieduomāja pie staltā puisieša Jaun. mežk. 4;

3) zur Genüge denken.

Avots: ME III, 247

pìeduôrkne Kl., = piedurkne; mit Metathese aus piedruokne?

Avots: ME III, 247

pìeduorksne Elv., Für. I, = piedurkne.

Avots: ME III, 247

pìeduoša, die Zulage; vgl, r. придáча "Zugabe".

Avots: ME III, 247

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247

piẽdrabs Tals., Salis, Widdrisch, Adiamünde, Dond., piêdrabs ² Lautb., piedrâbs Ahs., Kabillen, Samiten, piẽdraba, = piedarbs: saimnieks teica, lai tagad mīdām rudzus piedrabā LP. VI, 1, 407. Durch Metathese aus piedarbs.

Avots: ME III, 245

pìedraiskât C., Warkh., Warkl., = piedraskât.

Avots: ME III, 245

piedrakne Selg. n. Etn. IV, 38; gekürzt aus piedruokne.

Avots: ME III, 245

pìedramblêtiês, sich betrinken, besaufen Grawendahl.

Avots: ME III, 245

pìedraskât N.-Peb., piedrašķīt, vollschnitzen, vollspalten: piedrašķīt istabu šķēpelēm, mizām, cukuru Gr.-Sess.

Avots: ME III, 245

pìedràude, die Drohung: (saimnieks) pielikdams vēl piedraudi: tūliņ... LP. VII, 788.

Avots: ME III, 245

pìedraudêt, androhen.

Avots: ME III, 245

pìedràudzêtiês, sich heuchlerisch zu befreunden suchen mit: viņš gribēja man piedraudzēties klāt Salis.

Avots: ME III, 245

pìedraudzinât, zu Freunden machen: angļu nuoduoms bij piedraudzināt sev divsabiedrību un Italiju B. Vēstn. piedraudzināt suni Ruj., Kreuzb.

Avots: ME III, 245

piedraukne Plm., Für. I, unter durt (vgl. auch BW. 4156), Manz., = piedurkne; zunächst wohl für piedruokne.

Avots: ME III, 245

pìedrazât Golg., N.-Peb., Bers., Sessw., Fest., Lennew., pìedrazguôt Kokn., mit Abfällen vollstreuen: p˙istabu.

Avots: ME III, 245, 246

pìedrāznât, vollschnitzen: istabu ar skaidām Matk.

Avots: ME III, 246

pìedrāzt,

1) hinzuschnitzen;

2) vollschnitzen;

3) zu-, hinzuschleudern:
piedrāz kādu nieku nû tās tumšās buteles! Alm. Kaislību varā 117.

Avots: ME III, 246

pìedrīksnât,

1) = piedraskât Warkl.;

2) mit Strichen füllen:
p. grāmatu Lis.;

3) mit einer Schramme annotieren:
p. ar nagu Golg.

Avots: ME III, 246

pìedripinât "leicht anklopfen" Sessw.

Avots: ME III, 246

pìedrizgât Bers., = piedrazât.

Avots: ME III, 246

piêdruokne ² Ruj., Kandau, Dond., Wandsen, piedruokns Salis, piedruoksne L., = piedurkne; dürfte zu apdruoksts "Querdel od. Gürtel am Weiberrock" gehören (nach Būga Aist. Stud. 143).

Avots: ME III, 246

piedrukle Ruj., piedrukne BW. 4156, 3 var. (aus Brucken), = piedurkne.

Avots: ME III, 246

piêdrûkne ² Nigr., Wain., piedrūne (?) Für. I., = piedurkne. Wohl mit Metathese aus *piedūrkne.

Avots: ME III, 246

pìedruñkne Neu-Salis, = piedurkne.

Avots: ME III, 246

pìedrupêt Warkl., = piedrupt.

Avots: ME III, 246

pìedrupinât, viel bröckeln, vollbröckeln (tr.): p. maizi uz galda C. p. pienu ar maizi.

Avots: ME III, 246