Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ulis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ulis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1221)

abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2


abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6



aizkulises

àizkulises,* was sich hinter den Kulissen befindet.

Avots: EH I, 33


aizsmakulis

àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49


amulis

amulis Lis., ein Tolpatsch.

Avots: EH I, 69


āmulis

àmulis 2 Laud., Lubn. "jem., der nicht leicht begreift."

Avots: EH I, 193


amutulis

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70



apmākulis

apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.

Avots: ME I, 105


apmulis

apmulis: auch Mesoten, Wandsen.

Avots: EH I, 103


apmulis

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109


apripulis

apripulis "die Umgegend (in engerem Sinne)" Pilda.

Avots: EH I, 109



apšaulis

[apšaulis Nerft, Werssen, Warkl., ein übermütiger Mensch; zu šauls.]

Avots: ME I, 129


apsmulis

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124



arulis

arulis, eine Kartoffetart Ramkau: aruļi ir sarkani, apali; tiem tāda kâ suņa smaka ē̦duot.

Avots: EH I, 130


atkritulis

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168


atkukulis

atkukulis, das Gastgeschenk (Brot, Fleisch), das die abfahrenden Hochzeitsgäste als Gegenschenk für die von ihnen in das Hochzeitshaus mitgebrachten Viktuatien erhalten.

Avots: ME I, 168




ātrulis

ãtrulis, sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji BW. 15020.

Avots: ME I, 245


augulis

aûgulis: nach Für. in Salisb. in der Bed. "Zögling" augulis, f. -le.

Avots: EH I, 185


augulis

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220


aulis

I aũlis: mit 2 PlKur., woneben ein aũlis PlKur., = aũle, Stiefelschaft.

Avots: EH I, 187


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


aulis

II aũlis, ein unruhiger, ausgelassener Mensch: aulis ir cilvē̦ks, kas dej, trakuo, lē̦kā Etn. I, 122, Brandenburg. viņš skrien kā aulis (Kalzenau). [Die zu aulis gehörigen auļiem, auļuos, auliski usw. weisen auf eine ältere Bedeutung "stürmische, schnelle Bewegung"; somit wohl wurzelverwandt mit aũdrums, audaļa. Nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 1 hierher auch gr. αὐλίξαι· δραμεῖν Hesych.]

Avots: ME I, 224



aušulis

aũšulis: fem. aušule, eine Ausgelassene: aušules un neprātnieces dzīve Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH I, 189


aušulis

aũšulis, ein Alberner, Ausgelassener, Tollender Ar., Dr.

Avots: ME I, 230


babulis

I babulis, babulnieks (f. -niece), der Schwätzer: tu esi gatavs babulnieks; niekus vien babulē A. X, 2, 438; Mag. II 3 114.

Avots: ME I, 246, 247


babulis

II babulis,

1): "ein Mieter"
Borchow.

Avots: EH I, 197


babulis

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. 2 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247



bailulis

bailulis, der Furchtsame, Menschenscheue Burtn.; der Feigling MWM. IV, 315.

Avots: ME I, 251


bakulis

bakulis, eine Stampfe (zu bakât).

Avots: ME I, 253


bambulis

II bàmbulis 2 Zvirgzdine "eine Wasserpflanze die im Sommer weiss und gelb blüht" : bambuļus cūkas labi ē̦d.

Avots: EH I, 204


bangulis

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263


bazulis

bazulis, in der Verbind. sēd kâ b., sitzt verlassen da Birk. Sakāmv. 115.

Avots: EH I, 207


bažulis

bažulis, ein Bekümmterer Bers., Lub.

Avots: ME I, 270


bēdulis

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289


bēgulis

bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]

Avots: ME I, 289


bengulis

be̦ñgulis (als Kosename), ein Kind Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 212



bērulis

bẽ̦rulis, Spreubrot, sogenanntes langes Brot, mit Spreu (Kaff) gemischt U.

Avots: ME I, 292


bibulis

bibulis (auch bubulis), ein Unbekannter, Fremder U.; [ ein Popanz Wid.]; vgl. bībis 4.

Avots: ME I, 293


bidulis

bidulis Schwaneb., ein scharfer Knochen oder ein zugespitztes Holzstück, das man beim Herstellen der Bastschuhe gegraucht; wohl zu bidît].

Avots: ME I, 293


bidzulis

bidzulis, ein Stock zum Umrühren des Ofens Smilt. n. U., [Ronneb.].

Avots: ME I, 293


bigulis

bigulis,

1): auch Planhof; ‡

3) ein Holzstück, ein Knüppel zum Schlagen
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lubn.

Avots: EH I, 218


bigulis

bigulis,

1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;

2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]

Avots: ME I, 293


bimbulis

bim̃bulis: auch (mit ìm 2 ) Linden.

Avots: EH I, 220


bimbulis

bim̃bulis, od. (A. X, 2, 536) bimbals, Kartoffel. [Zu bam̃ba (s. dies).]

Avots: ME I, 297


bingulis

bingulis: laidēs uz mežu palasīt kaidus binguļus Pas. IX, 80.

Avots: EH I, 220


bingulis

bingulis, der Stock: viņš nuolauzis labu binguli un skrējis mājā raganu slānīt LP. VII, 196. [Vielleicht als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. zu engl. bang, an. banga "schlagen", mhd. bengel "Prügel".]

Avots: ME I, 297


bizulis

bizulis,

1): (umherschwärmender Mensch)
auch Linden.

Avots: EH I, 222


bizulis

bizulis,

1) biesendes Vieh, umherschwärmender Mensch
Sessw., Tirs., Setzen A. X, 2, 536. [Hierher auch der Kuhname bizule;

2) bizulis Sunzel, bizuls Saussen, die Sucht zu biesen:
guovīm bizuls uznācis.]

Avots: ME I, 302


bobulis

bobulis: auch Dond. n. FBR. V, 126.

Avots: EH I, 234


bobulis

[bobulis Salis, ein Popanz; wohl mit kurischen o aus bubulis.]

Avots: ME I, 321



brangulis

brangulis: (fem.) brangulei, maigulei Janš. Dzimiene V, 372.

Avots: EH I, 237


brangulis

brangulis, der Prächtige, Korpulente Purap.

Avots: ME I, 324


brašulis

brašulis, ein flotter (?) Mann, ein Stutzer (?): b. bija tik ieduomīgs, ka... Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 238


braukulis

braukulis,

1) jem., der fährt:
brauc, brālīti, braukulīti BW. 9414;

[2) braũkulis Ruj., = braukts.]

Avots: ME I, 326


brazulis

brazulis "wasserdichter Stoff" Salis. Beruht wohl auf d. Brasil (leichtes Tuch).

Avots: EH I, 239


brekulis

bre̦kulis, ein Schafbock Dond.

Avots: EH I, 240


brēkulis

brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.

Avots: ME I, 331


brūnulis

[brūnulis, f. - le, der, die Brünette Wid.]

Avots: ME I, 341


brūskulis

brũskulis Salis, eine hölzerne Vorrichtung für den Lachsfang.

Avots: EH I, 246


brutulis

brutulis,

1) ein unordentlich gekleideter Mensch;

2) einer, der seine Arbeit nachlässig tut
Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 340


bruzdulis

bruzdulis, wer unaufhörlich plappert, schwatzt Dunika, Kal.

Avots: EH I, 246


bubulis

I bubulis Smilt. "ein (nicht starker Lärm". [Wohl zu bubinât 1.]

Avots: ME I, 343



bubulis

II bubulis, Popanz, Knecht Ruprecht der Kinder: klusu, bē̦rni, bubulis nāk! pie vilkiem, pie lāčiem, pie sila bubuļiem BW. 34143. [Vgl. bubis.]

Avots: ME I, 343


bubulis

III bubulis,

2): bubulis, ein rundes Gewölke (?) BielU.; ‡

3) bubuļi, kleine Pünktchen, Unebenheiten auf der Haut
Ahs.: slimniecei ģīmis izsities ar bubuļiem.

Avots: EH I, 248


bubulis

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344


bubulis

IV bubulis Lubn. n. BielU., = babulis II 1, bũd(e)nieks, der Lostreiber.

Avots: EH I, 248


budulis

I budulis,

1) der Büttel
U.;

2) der Popanz, das Schreckgespenst
(= bubulis). [bubulis aus budelis.]

Avots: ME I, 345


budulis

I budulis, ‡

3) = budēlis I 2: buduļu vakaru BW. 33466 var. budulīti (Var.: budelīti) 33355 var.

Avots: EH I, 249


budulis

II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]

Avots: ME I, 345


bulbulis

I bulbulis, bulbuls,

1) ein sagenhafter Wundervogel
[bul˜buls PS.], der Menschen in Bäume verwandelt [nach Pogodin IFA. XXIV, 43 aus pers. bulbul]: vai Zaļuo tē̦vs nav īsts bulbula putns, kas šuo mežu cēlis nuo apburtiem cilvē̦kiem, tuos pārvē̦rzdams kuokuos Aps. V, 8; Etn. I, 120;

2) der Popanz, =
bubulis Ruhental.

Kļūdu labojums:
A. = Aps. V,8
jāizmet (zu streichen ist):Aps.V,8,

Avots: ME I, 348


bulbulis

II bulbulis, die Wachtel [?] Etn.

Avots: ME I, 348


bulis

I bulis Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Oknist, = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 251


bulis

II bulis Mesoten "= builis, ein Messer mil abgebrachener Spitze".

Avots: EH I, 251


bumbulis

bumbulis,

3) auch Alswig, Mahlup;

7) auch AP. (mit um̃);

8) ein kleiner, runder Gegenstand (namentlich von Kartoffeln:
mit ùm 2 ) Kaltenbr.;

10) eine Art Haspel
(krijs), auf die man Garn windet (mit ùm 2) Saikava.

3) (von Menschen) - zu ersetzen durch

9) (von Lebewesen); hlerher gehören wohl auch die Zitate aus
BW. 33089, 2 und 29246 unter 8. J. Al.

Avots: EH I, 252


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bundulis

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253


bundulis

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351



bungulis

[I buñgulis Altenburg "eine Beule vom Schlag" vgl. bunga 4.]

Avots: ME I, 351


bungulis

[II bùngulis 2 Lis., Bers., ein Knüppel; vgl. bunga 2.]

Avots: ME I, 351


bungulis

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352


bunkulis

bunkulis "?": darbnīcas ar ratiem, stikla un metalla bunkuļiem J. Veselis Daugava 1934, S. 419.

Avots: EH I, 253


burbulis

I bur̂bulis: auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Saikava.

Avots: EH I, 254


burbulis

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis 2 K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352


burbulis

II burbulis, ‡

2) ein fetter Mensch
Diet.

Avots: EH I, 254


burbulis

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352


burbulisks

burbulisks [?], mit Buckeln besetzt: burbuliski iemaukti L.; [bei Manz. dafür burbulains].

Avots: ME I, 352


burgulis

burgulis: zur Etymologie s. auch Būga Arch. Philol. I, 49.

Avots: EH I, 254


burgulis

burgulis U., burgutiņa BW., die aufsteigende Wasserblase; [zu li. burgė´ti "бить ключем"].

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 13595 var.

Avots: ME I, 353



burtulis

burtulis, ein grosser, dicker Regenwurm Lettg.

Avots: EH I, 255


burzgulis

burzgulis,

1): auch (mit ùr 2 ) Linden.

Avots: EH I, 256


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356


burzulis

I burzulis: kad bija tie bur̂zuļ[a] 2 laiki (unruhige, Kriegs-, Revolutionszeiten), tad gan bija bailīgi Strasden.

Avots: EH I, 256


burzulis

I burzulis, bur̂zums 2 [Salis, Ruj.], das Gewühl, das Treiben, der Strudel: viņš skatījās dancuotāju burzulī Purap. tālu nuo pasaules burzuma B. Vēstn.

Avots: ME I, 356






cabulis

[cabulis, ein kleines Küchlein AP., Drsth., Schujen, Roop u. a.]

Avots: ME I, 363


cābulis

I cābulis: ein Küchlein C. (mit ã).

Avots: EH I, 261


cābulis

I cābulis, der Hahn: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477. saimnieks gājis ar lielām kājām kâ cābulis A. XX, 53. [In Wandsen sei cãbulis ein Küchlein mit befiederten Beinen; in Ruj. - ein Küchlein.]

Avots: ME I, 366


cābulis

[II càbulis 2 Kreuzb. "ein Mensch ohne Kraft"; cãbulis Lappier "jem., der mit nichts fertig wird"; vgl. etwa li. kiõblinti "итти неуклюже".]

Avots: ME I, 366


čabulis

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400


čabulis

I čabulis: ein unangenehmer Schwätzer Gramsden.

Avots: EH I, 282



čabulis

[III čābulis, ein schwacher Mensch: kas nu tur par strādnieku, tas tāds čābulis Burtn.]

Avots: ME I, 407


čābulis

I čãbulis Līn., wohl =] čābuls Oberl. n. U., ein [schwaches (Morizberg)] Küchlein. Vgl. cābulis 1.

Avots: ME I, 407


čābulis

[II čãbulis Dond., ein Kind, das schon čãbā.]

Avots: ME I, 407


caculis

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259





čamulis

čamulis,

1) die Traube, der Büschel:
ir gan man čamuļi MWM. IV, 903. čamulīte, eine kleine Traube von Nüssen Ruj. n. U.;

[2) der Schädel
Dond.].

Avots: ME I, 403


čāpulis

čāpulis, jem., der langsam geht, kriecht: ziņnesis piesējis savu baltuo čāpuli (sein weisses, altes Pferd) pie kapa žuoga LP. VII, 36.

Avots: ME I, 409


čaukstulis

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406


cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368


ceļkauliski

ceļkauliski zemē nuomesties, hinknieen MWM. II, 417.

Avots: ME I, 370


čermulis

če̦rmulis, ‡

2) če̦r̂muļi, Morcheln
Lubn.

Avots: EH I, 288


čermulis

[če̦rmulis Posendorf], če̦rmuls, ein Knäuel, Geball: nuo tē̦va vairāk ne+kas nebij atlicies kâ satecējis uogu če̦rmuls (pēc ugunsgrē̦ka) Līb. 60. [cērmes, valgi, zari var sapīties če̦rmulī Posendorf.]

Kļūdu labojums:
uogu = uogļu

Avots: ME I, 410


cibulis

cibulis,

2): auch AP., Saikava.

Avots: EH I, 269


cibulis

[cibulis PS., Grobin], cibulītis,

1) das Hühnchen;

2) Liebkosungswort:
un tu atbrauci, manu cibulīt! In dieser Bed. auch cibuliņš. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379


čiebulis

čiebulis,

1): ein viel piependes Keuchel oder Kind
PV. (mit ìe 2 ).

Avots: EH I, 292


čiebulis

[čiebulis Lub., Fest.,

1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;

2) einer, der feilscht.]

Avots: ME I, 417


ciemkukulis

cìemkukulis, auch ciema kukulis, feineres Brot, das den Gästen nach einer Festlichkeit als Gastgeschenk gegeben wird; ein Gastgeschenk, ein geschenk überhaupt.

Avots: ME I, 393



čiepstulis

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417


ciešulis

ciešulis, f. - le, der, die Leidtragende: nāc nu, nāc, mans nabaga ciešulīti!

Avots: ME I, 395


cietulis

cìetulis, der Dulder, Notleidende R. SK. II, 131.

Avots: ME I, 397


cigulis

[cigulis, das Füllen Wid.]

Avots: ME I, 379


cigulis

I cigulis: auch Iw., Schnehpeln u. a. (in Semgallen und Kurland).

Avots: EH I, 269


cigulis

II cigulis "eine Scheibe (am Webstuhl), an der die audi befestigt werden" Pankelhof.

Avots: EH I, 269


čīkstulis

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;


3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa 2 ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292


čīkstulis

[čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416



cilvulis

[cilvulis Elger 497, = cĩrulis, die Lerche.]

Avots: ME I, 383


cimbulis

cim̃bulis,

1): auch Smilt.; cimbuļi "kleine Grashümpel auf einer Wiese"
Plm.

Avots: EH I, 271


cimbulis

cim̃bulis,

1) eine trockene, harte Erdscholle
PS., N. - Kmph.;

2) eine Wiese, auf der Baumstämme und Wurzeln sind
Ubbenorm. [Wohl von einer Wurzelform cimb - abgeleitet, die eine Erweiterung der Wurzel von kams "Kloss" ist.]

Avots: ME I, 383


cimpulis

cimpulis Lems. n. U., = cimbulis 1.

Avots: ME I, 383


cimulis

[cimulis, bei U. unter cimbulis "Ackerscholle" und anscheinend gleichbedeutend damlt.]

Avots: ME I, 384


cingulis

I ciñgulis: auch Muremois, Orellen; eine mitsamt der Erde herausgerissene Graswurzel Seyershof: asie cinguļi duŗas kājās Orellen.

Avots: EH I, 272


cingulis

I ciñgulis, eine Trockene Ackerscholle Salisb. n. U., [Wolm. - v Wohl nebst cim̃bulis zu kams un in diesem Fall mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384


cingulis

II cingulis "die Keule" Gr. - Behrsen. [Wenn mit der "Keule" hier der Hinterschenkel gemeint ist, wohl zu cimslis mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384


čingulis

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene;

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn 2 ).

Avots: EH I, 290


čingulis

čiñgulis [Essern], čingalis LKVv., Knochenende vom Hintervierte Biel. n. U.; die Keule, das Knie od. Gelenkstück von einem Schwein Etn. II, 17. [Vgl. cingulis 2.]

Avots: ME I, 413


činkstulis

čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291


cinkulis

cinkulis,

1): auch (mit in̂ 2 ) Salis; "krūma celmiņš" (mit ìn 2 ) Kortenhof; ‡

2) eine trockene Erdscholle
(mit in̂ 2 ) Lemsal, (mit iñ) Salis. Vgl. kañkalis I.

Avots: EH I, 272


cinkulis

cinkulis 2, = cinītis, ein kleiner Hümpel Mar. n. RKr. XV, 109, [Oppek. - Wohl eine späte Erweiterung von cinis, zunächst vielleicht von einem *cinka (vgl. utka, Janka und činka 2)].

Avots: ME I, 384


činkulis

I činkulis "?": bārzdas č. Latv.

Avots: ME I, 413


činkulis

[II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413


činkulis

[III čiñkulis N. - Peb., Lös. "ein Erdkloss"; in Druw. ein Hümpel. Vgl. cinkurs.]

Avots: ME I, 413


činkulis

[IV čiñkulis Jürgensburg, Schujen, Ekau "luopa ciska", also = čingulis.]

Avots: ME I, 413


cirkulis

[cirkulis Elger 497, = cĩrulis, die Lerche.]

Avots: ME I, 386


čirkulis

[čir̂kulis 2 Nigr., ein verkommenes, nicht gut fressendes Ferkel.]

Avots: ME I, 415


cirmulis

cirmulis (s. cìrmuļi),

1): auch (mit ìr 2 ) Zvirgzdine: cirmuļi slapņā vasarā apē̦d buļbas;

3) der Holzwurm
(mit ir̂) Warkl. n. FBR. XI, 102, 120.

Avots: EH I, 273


cirpulis

cìrpulis "burvis" (werschertl): gavēnī cirpuļi apcērp pa naktīm luopus Trik.

Avots: EH I, 273


cīrulis

cĩrulis: Demin. cīruliņš BW. piel. 2 2624, 1 var., cīruleņš BW. 2692, 8; cīrulītis mazputniņš BW. 2644, cī rul[i]s mani aizdziedāja 28740; meža (Sassm.) od. sila od. vēja c., die Baum-, Heidelerche (alauda arborea).

Avots: EH I, 276


cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392




čunčulis

čuñčulis, eine Speise aus zerbröckeltem Schwarzbrot, Wasser und Zucker: auch čunčuliņš LKVv.

Avots: ME I, 421


čurbulis

čur̃bulis Ekau "in Milch oder Wasser gebröckeltes Brot".

Avots: EH I, 296


čurgulis

čurgulis, Wasserader Kronw. n. U.; durch Einsickern des Wassers hervorgebrachte Offnung od. das Einfliessen in die Offnung U.

Avots: ME I, 422


čurkstulis

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423


čurmulis

čurmulis, ‡

4) čur̂muļi Lubn., die Morcheln.

Avots: EH I, 297


čurmulis

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423


curulis

I curulis: ein Unkraut im Flachs und in der Gerste Seyershof: curuļi vien linu tīrumā: kad sēj linus tamī pašā tīrumā katrā gadā.

Avots: EH I, 280


curulis

I curulis, spergularia Karls.; [curuļi Trik., = kazuļi].

Avots: ME I, 397


curulis

[II curulis, der Knoten: diegs sameties curulī.]

Avots: ME I, 397


čurulis

[čurulis Gramsden, = pelce: palaist čuruli; vgl. čurêt I.]

Avots: ME I, 423



curzulis

[curzulis, der Knoten: diegs sameties curzulī.]

Avots: ME I, 397


dārgulis

dārgulis, der Schatz (Kosewort): tev, mans dārgulīt! Janš. Dzimtene III 2 , 400.

Avots: EH I, 312


dauggulis

dauggulis, wer viel zu schlafen pflegt Warkl.

Avots: EH I, 310


daugulis

daugulis, ein am Ufer der Düna Wohnender L.

Avots: ME I, 445



dēkulis

dē̦kulis, der Herumtreiber Naud.

Avots: ME I, 462


dīgulis

dīgulis [li. dygulỹs] Rutzau n. Etn. II, 33, dīgšas, Seitenstiche: vai kâ man iesitās dīgšas sānuos Naud. [Vgl. li. dygčioti "покалывать".]

Avots: ME I, 478



dimbulis

dìmbulis 2 "?": četri zemes dimbulīši FBR. IX, 123 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 320


dirbulis

I dirbulis,

2): ein hastiger, bei der Arbeit oberflächlicher Mensch
(mit ir̂ ) Nitau.

Avots: EH I, 322


dirbulis

I dir̃bulis [Schujen, Daiben],

1) einer, der kleinen, gewandten Schrittes geht
Druw.;

2) [dir̃bulis Krem., ein alberner Mensch], ein hastiger Mensch; ein Kind, das schnell spricht
Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME I, 469


dirbulis

II dirbulis: dìrbuļi 2 Golg., das Zittern.

Avots: EH I, 322


dirbulis

[II dir̂bulis Mar., dir̂buļi 2 Angern, das Zittern, dre̦buļi.]

Avots: ME I, 469


dižerkulis

diže̦rkulis "?": satinu linus dižē̦rkulītī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 324


dobulis

duôbulis: auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Auleja, Sonnaxt: pļavas duobulī ūdens sastājies Ramkau. duobuļaina ... istabiņa; vista cāļus izperēja ... duobulī BW. 25789.

Avots: EH I, 349


dobulis

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule 2 Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš 2 Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule 2 = dùobele 2 , dùobulis 2
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532


drabulis

[drabulis (vgl. dre̦bulis),

1) "jem., der zittert"
Lemburg;

2) "ein charakterloser Mensch"
Kr. - Würzau.]

Avots: ME I, 488


dragulis

dragulis,

1) ein Fieberschauer
Mag. IV, 2, 113;

2) ein unruhiger Mensch
Salisb. [Wohl zu dragât. - Das von Būga KSn. I, 150 damit verglichene r. дрогá "безпокойный человѣкъ" gehört wohl zu дрожать aus urslav. * drъžati.]

Avots: ME I, 488


draiskulis

draĩskulis [Salis, dràiskulis C.], f. -le, der, die Alberne, Ausgelassene: viņa, bē̦rns būdama, bija īsta draiskule A. XIV, 130.

Avots: ME I, 489


draugulis

draugulis, fem. -le, der (die) Buhle: [viņa dzīsies saviem drauguļiem pakaļ Glück Hos. 2, 7]. draugul[i]s aiz luoga ar pieciem bē̦rniem BW. 19245.

Avots: ME I, 492


drāztulis

drãztulis,

1) jem., der hin und wieder schnitzelt
Krem.;

2) = drāztaļa Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 495


drebulis

dre̦bulis,

1): sasalu, net d. paķēre Auleja. d. pajēme (= sāka trīcēt) Kaltenbr. mani krata dre̦buļi Oknist; ‡

2) plur. dre̦buļi Frauenb., = drebeklis 3.

Avots: EH I, 332


drebulis

dre̦bulis (li. drebulỹs), gew. Pl., der Schauder, das Erbeben: vē̦sums uzpūta vieglu dre̦buli Apsk. I, 612. auksti (salti) dre̦buļi iet pār kauliem Vēr. I, 1021. [In Kokn. u. Krem. ist dr. auch jem., der zittert.]

Avots: ME I, 496


drēbulis

[drē̦bulis "Schlackenwetter", drē̦buļi "grosse, feuchte Schneeflocken" Domopol, Zaļmuiža.]

Avots: ME I, 498


dribulis

dribulis: wer niemauden in Ruhe lässt Bartau.

Avots: EH I, 333


dribulis

dribulis, ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat Grob.; vgl. dre̦bulis.

Avots: ME I, 498


driegulis

[driẽgulis N. - Peb., ein schwächlicher Knabe.]

Avots: ME I, 502


drosulis

druosulis, der Kühne. Waghalsige: jauneklim jābūt druosulim, pārgalvim Rainis. Dazu ein femin. Deminutiv druosuliņa BW. 30408.

Avots: ME I, 507


drošulis

druošulis Janš. Mežv. ļ. II, 428, ein kühner, mutiger Mann.

Avots: EH I, 338


dūculis

dūculis, der Brummkreisel Hug. n. U.

Avots: ME I, 523


dudulis

[dudulis,

1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;

2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;

3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]



Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.

Avots: ME I, 510



dūdulis

dũdulis [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524


dūdulis

[I dũdulis,

1) "lē̦ns cilvē̦ks" (als Schimpfwort);

2) "ein Popanz"
Kosenhof, Daiben;

3) dùdulis 2 "nuovārdzis, nuokārtu seju cilvē̦ks" Kačanova;

4) dũdulis, ein Kosename
Lesten.]

Avots: ME I, 524


dūdulis

II dũdulis, ein Pfeifer Bers.; angelica archangelica Karls. [Wohl identisch mit dem folgenden Wort; vgl. klr. dudva "Schierling".]

Avots: ME I, 524


dūkstulis

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526


dukulis

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512


dūkulis

dūkulis "? ": ak tu mans dūkulīt!..., tu mazais muļķīt! Latv. [Zu dūks ? In Ruj. sei dûkulis 2 ein Kind, das sich von andern Kindern abzusondern liebt; in Mar. dùkulis 2 "ein weinerliches Kind "; in Lös. "kas dūc "; dũkulis. Taube, Täubchen Neu-Bergfried.]

Avots: ME I, 526


dulis

I dulis "ein hellbrauttes (duls) Pferd" Iw.

Avots: EH I, 340


dulis

II dulis,

1) = dullis, die Faust (in einem handsriftl. Vokabular): dabūsi ar duli pa muguru;

2) "= knablis" Diet.

Avots: EH I, 340


dulis

III dulis "Rauch, der beim Brennen vermoderter Hoizstücke entsteht" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 340



dundulis

[I duñdulis Ruj., = bundulis 3; eine kleine Ackerscholle.]

Avots: ME I, 516


dundulis

[II dùndulis 2,

1) jem., der unklar durch die Nase spricht
Domopol;

2) ein Schreihals (vom Kinde)
Warkh.]

Avots: ME I, 516


dundulis

III duñdulis,

[1) "ein kleines, eingewickeltes Kind"
Kosenhof];

2) dunduls, ein fest zusammengedrückter Schneeball od. ein Klumpen von zerquetschtem Brot
Freiziņ. [Vgl. bundulis und li. dundùlis "Dickbauch".]

Avots: ME I, 516


dundulis

[IV dundulis Bers., der Rausch: viņam jau labs dundulis galvā. dùndulis 2 Mar. "jem., der im Rausch taumelnd lallt".]

Avots: ME I, 516


durbulis

durbulis, wer seine Zeit unnütz zuvergeuden pflegt (z. B. bei einer Arbeit sich zu lange aufhaltend) Bērzgale.

Avots: EH I, 343


dūrulis

dūrulis, der Stösser: divi dūruļi Biel. R. 214.

Avots: ME I, 529


dusmulis

dusmulis, ein Zorniger, Böser BW. 10210, 22901.

Kļūdu labojums:
10210 = 10220 var.

Avots: ME I, 521


dusulis

dusulis (li. dusulỹs "Engbrüstigkeit"),

1) Engbrüstigkeit, Asthma, Schweratmigkeit
[Bers.] (oft bei der Schwindsucht); oft = diluonis, die Schwindsucht: viņš dabūja caur dusuli nāvi Lautb.;

2) der Husten
Katzd.; gar,ais dusulis od. kāsus, der Keuchhusten;

3) der keuchet
Manz.; der Engbrüstige Mag. II, 3, 118. vārgie gara dusuļi U. b. 110, 55; [ einer, der fortwährend hustet U.];

4) ein Pferd, das den Bauchschlag hat
U.

Avots: ME I, 522


dusulis

I dusulis,

1): auch Warkl, n. FBR. XI, 107, Kaltenbr., Pilda;

2): Husten, wenn er gelöst ist Bixten
(in einem handschriftl. Vokabular): tē̦vu d. muoka cauru ziemu;

3): auch Zvirgzdine ("wer fortwährend hustet"),
Pilda, Warkl.: viņš jau tāds d. vien ir Golg.

Avots: EH I, 345


dusulis

II dusulis, der Dusel (?): es viņam tuo dusuli gribu izsvīdināt, ka sociāldēmokrati... nelieši Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 345


dzedrulis

dze̦drulis, der Strenge, Barsche, [Kaltblütige Wid.]: sīvulīti, dze̦drulīti, kam tu mani bildināji BW. 15021.

Avots: ME I, 539



dzenulis

dze̦nulis,

1): auch Linden in Kurl.

Avots: EH I, 355


dzenulis

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545


dzērulis

dzē̦rulis, der Säufer Rainis Pūt vējiņ 36.

Avots: ME I, 548


dziemulis

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562


džindžulis

I džiñdžulis Frauenb. "eine schlechte Glocke"; eine Taschenuhr.

Avots: EH I, 366


džindžulis

II džiñdžulis Frauenb., schlechtes Bier.

Avots: EH I, 366




dzirulis

dzirulis, ‡

3) ein Sehwächling, ein Kränklicher
Siuxt. n. BielU.

Avots: EH I, 360


dzirulis

dzirulis,

1) ein Säufer, Trunkenbold
Tals., Manz.: kas dzirulis ir, tuo nelaidi pa tavu ceļu iet Tob. 4. 15;

2) ein aufgetränktes Lamm
(Tals.). [Samiten. Erwahlen] od. Kalb U.

Avots: ME I, 555



džirulis

džirulis,

1) ein Säufer;

2) ein getränktes Lamm
Talsen. [Vgl. dzirulis.]

Avots: ME I, 564


ēmulis

ē̦mulis [vgl. e̦mulis], einer, der nichts Gescheites zu sprechen versteht Alt - Rahden. [ẽ̦mulis Nigr., ein Dummkopf, der erfolglos witzig sein will].

Avots: ME I, 574


ēpulis

*è̦pulis 2, erschlossen aus ostlett. àpulis RKr. XV, 105, ein Dummer.

Avots: ME I, 574


erbulis

e̦r̃bulis Ruj. "ein jähzorniger Mensch". Zu er̃bît(iês)?

Avots: EH I, 370


ērkulis

ẽ̦rkulis: Demin. ē̦rkuliņš BW. 2418, 3,

2): auch Grob., Kabillen, Pelzen;

3): auch Grob., Salis;

6): duõņu ẽ̦r kulis Anzen, Popen, typha angustifolia;

7) "?": iegriezies tīri kâ ē̦. (sagt man von einem Holzscheit, das so in den Ofen gesteckt ist, dass es weder vorwärts, noch rückwärts bewegt werden kann)
Friedrichshof bei Ronneb.

Avots: EH I, 373


ērkulis

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575


gādulis

gādulis, jem., der (etwas) besorgt: gādulīti, gādā taukus kāpuostiņus! BW. 29200.

Avots: ME I, 615


gaisulis

[gaisulis (f. - le), ein Windbeutel, vēja grābslis Neugut, Stelp.]

Avots: ME I, 588



garkaulis

gaŗkaũlis,

[1) " jem. mit langen Knochen"
(auch vom Klee u. a.) Nitau u. a.;]

2) ein Saumseliger, Träger, Faulenzer (vom Menschen und Tieren)
Naud., Sassm., Ahs.

Avots: ME I, 606


gaudulis

gàudulis C., [PS., Trik., gaũdulis Salis], fem. - le, [li. gaudulė˜, род насѣкомаго],

1) ein Klagender, Wehmütiger:
kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076. kam tu mani, māmulīte, gaudulīti audzināji? BW. 339;

[2) ein zu Beklagender
U.].

Avots: ME I, 610



ģeibulis

ģèibulis, der Schwindel, Dusel N. -Sessau n. U., AP.

Avots: ME I, 695


ģeibulis

II ģeibulis (mit ostle. ei aus ī ?) Lixna "wer oft zu lachen pflegt" (?).

Avots: EH I, 425


ģībulis

ģìbulis, ‡

4) ein kränkliches, sieches
(vārgs) Lebewesen Linden in Kurl., (mit ì 2 ) Sonnaxt; ģĩbulītis Frauenb. "vārgs bē̦rns";

5) ein träger, fauler Mensch
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 428


ģībulis

ģìbulis, ģĩbulis,

1) der Ohnmachtsanfall:
saimniecei uznācis ģībulis JK. V, 147;

2) jem., der ohnmächtig wird
Purap.;

3) ein habsüchtiger, missgünstiger Mensch
Sissegal.

Avots: ME I, 700


ģiebulis

ģiebulis, ģieblis, ein schwächliches Kind, ein schwächlicher, kränklicher, weinerlicher Mensch: ak tu mans mazais ģiebulīti, kad tu izaugsi liels! Bers., Lubn.

Avots: ME I, 701


ģirdulis

ģirdulis: ein Kind oder Tierjunges, das nicht gesäugt, sondem getränkt wird Bartau, (mit ir̃ ) Frauenb. Vgl. li. girdùklis. dass.

Avots: EH I, 427



ģirulis

ģirulis, ‡

3) ein Sanwächling, ein Kränklicher
Siuxt n. BielU.

Avots: EH I, 427


ģirulis

ģirulis,

1) ein Säufer; [

2) ein Kind, das nicht gesäugt, sondern getränkt wird
Wid. - Echtle. dzirulis].

Avots: ME I, 699


glēvulis

glē̦vulis, gļē̦vulis, der Schwächling, Zärtling, Weichling: ak tavu glē̦vuli! zirgu ierauguot vien jau nuoģībst LP. I, 171.

Avots: ME I, 626


grābstulis

grābstulis,

1) wer lange Finger hat, zu slibitzen pflegt
Diet.;

2) = grābsteklis 2 Pēt. Av. I, 158.

Avots: EH I, 400



grabulis

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636


grābulis

grābulis: gràbulis 2 (f. -le) Oknist n. FBR. XV, 176, wer zu stibitzen pflegt.

Avots: EH I, 401


grābulis

grābulis, der nach allem greift wie ein Kind St., [grābuļa Nerft] einer, der lange Finger hat Seew. n. U.

Avots: ME I, 644


graulis

graulis, ‡

4) graũlītis Seyershof "sakaltusi maizes duoniņa": es nuo graulīšiem vien uzēdināju sivē̦nu.

Avots: EH I, 399


graulis

graulis,

1) einer, der mit vollem Munde lange isst
Etn. I, 106, Naud., A. XIII, 252; [gràulis 2 Lis., jem., der alles Mögliche ohne Auswahl isst];

2) ein unsauberer ohne Auswahl
Druw.;

[3) Mist, Dreck
poln. (pomiot) Kossowski Gram. 6].

Avots: ME I, 639


grauzdulis

grauzdulis ,* der Kaffeebrenner; grauzduļi, überbleibsel von geschmolzenem Fett Freiziņ.

Avots: ME I, 640


grauzulis

grauzulis ,* das Nagetier RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 641


grebulis

[gre̦bulis, eine hölzerne Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713 ; vgl. grabêt.]

Avots: ME I, 646



greizulis

grèizulis der Schiefe : man atstājuši šķībuļus, greizuļus SDP. III, 22. padarīju alutiņu, šķībulīti, greizulīti BW. 19766.

Avots: ME I, 648


gremdulis

gre̦mdulis, Borenkäfer Biel., Apsk. [Nach Leskien Nom. 489] zu li. grámdyti "reinschaben".

Avots: ME I, 648


gribulis

gribulis,

1): auch Bērzgale;

2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 405


gribulis

gribulis,

1) ein Begehrlicher, jem., der etwas will :
[ja ē̦duot izkrīt nuo mutes kumoss, tad gribulis (= badīgs cilvē̦ks nāk Tirsen.] gribulītis mani grib BW. 15127 ; [

2) Begehr, Wunsch
LKVv.].

Avots: ME I, 654


griezulis

griẽzulis,

1) = griezene 2 Grenzhof n. Fil. mat. 63, Fockenhof;

2) "ein drehbares Kettenglied in einem Strick"
Behnen, Dunika: lai saitē piesieta guovs saiti nesagriež un nenuožņaudzas, saitē iesien metalla griẽzuli;

3) "womit ein Kind zu gehen lernt"
Dunika.

Avots: EH I, 409, 410


grigulis

grigulis,

1) eine rundgebogene Gänsegurgel, ein Röllchen, worauf Garn gewickelt wird, ein Violchen :
grigulī mē̦dz ielikt graudiņus ; tādu kamuoli ruokā ņemuot izceļas truoksnis Pop., Dond., Ahs. ;

2) die Luftröhre
Dond.

Avots: ME I, 654


grimbulis

grimbulis,

1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;

2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;

3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]

Avots: ME I, 655


grindulis

griñdulis, ‡

2) "kuoka rīks, ar kuo aizspruostuo duris" Upesgrīva (Uguņciems).

Avots: EH I, 406



griulis

griũlis Salisb., ein hartes (altbackenes) Brotendchen. Vgl. grivlis.

Avots: EH I, 406


grizulis

grizulis: eine hölzerne Getreidegabel Ugalen n. FBR. VII, 18; ein aus Kiefernwurzeln geflochtener Korb (wo?).

Avots: EH I, 406


grizulis

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656



grīzulis

grīzulis,

1) der Wirbel, Strudel:
apgriež laivu ūdens grīzulī Antrop. III, 47;

2) [grĩzulis Nigr.], die Laune, Caprice:
kas tev par grīzuli megājis galvā? Janš. kad tai kāds grīzulis uziet, tad viņai ne ve̦lns nevar iztapt Janš.; [

3) grĩzuļi die Drehkrankheit:
aitām grĩzuļi Nigr. Vgl. li. grįžulỹs " der Wagen im Sternbild des grossen Bären"].

Kļūdu labojums:
apgriež = apgāž

Avots: ME I, 659


grubulis

grubulis, eine Unebenheit überhaupt Frauenb., Linden in Kurl.: lai cik uznāk sniegs, - tad jau grubuļus piedzìs Linden.

Avots: EH I, 410


grubulis

grubulis,

1) der Hümpel
LP. V, 51;

2) Frosthöcker;

3) Scherbe; ein unebener, zerbröckelter Stein; [

4) grubuļi St. "zerfallene Stücke einer Mauer". -
zu li. grùbti "holperig werden", grubùs "holperig", grùbas "кочка, бугорог" und vielleicht ir. grobach "runzelig", sowie d. Griebe (mundartlich auch in der Bed. "Kruste eines Ausschlages" ) u. a.; vgl. Uhlenbeck PBrB. XXVI, 301, Būga PФB. LXV, 315, Trautmann Wrtb. 99 f., Fick Wrtb. III 4 , 146].

Avots: ME I, 664



grudulis

I grudulis, eine ausgebrannte (izgruzdusi) Stelle Warkl.

Avots: EH I, 410


grudulis

II grudulis, der Donner Bērzgale.

Avots: EH I, 410


grumbulis

grum̃bulis: pa grumbuļiem uz zvaigznem, per aspera ad astra BielU.

Avots: EH I, 411


grumbulis

grum̃bulis, der Höcker, die Unebenheit: bpaukt pa grumbuļiem Etn. III, 95. Fig.: dzejas grumbuļi Vēr. II, 950. šur un tur atruodas pa grumbulītim Vēr. II, 607.

Avots: ME I, 665


grundulis

I gruñdulis: auch Salisb.; ein Fisch Salis, (mit ùn 2 ) Fest.

Avots: EH I, 411


grundulis

I gruñdulis, der Gründling (gobio fluviatilis); me̦lnais grundulis, Meergrundel RKr. IX, 93. Aus mnd. grundele].

Avots: ME I, 665


grundulis

II grundulis

5) eine Kartoffelart
(mit ) Ramkau: grunduļi gareni ruobaini; viens gals re̦snāks, uotrs tievāks.

Avots: EH I, 411


grundulis

II grundulis,

1) ein Erdkloss
Biel. n. U.;

2) eine Unebenheit auf dem Wege
Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau, [Salis];

3) grunduļi, kleine Steinchen, die beim Sieben von Bohnen od. Erbsen im Sieb übrigbleilen;

4) als Schimpfwort: sakārņi, grunduļi, šķiŗat ceļu! BW. 1513.

Avots: ME I, 665, 666


gulis

gulis: lapu g. (Var.: guļa; ein Faulpelz) BW. 21893, 6 var.

Avots: EH I, 417


gulis

gulis, der Schläfer: krūmu gulis.

Avots: ME I, 678


gulisks

gulisks, Adv, guliski Dunika: baļķus lika guliski(s) Orellen; dafür auch guliskus AP.

Avots: EH I, 417


gulisks

gulisks, horizontal: kādas zīmes lietuo vienības apzīmēšanai (guliskas, stāvas u. t. t.) Etn. III, 106; MWM. VI, 476, 870; [Adv. guliski Lis., Salis].

Avots: ME I, 678


gumbulis

gum̃bulis, ein Auswuchs an Bäumen Ruf.; der Gallapfel Wid. Reimwort zu bumbulis.]

Avots: ME I, 680, 681


gurgulis

[gurgulis Dond., der Adamsapfel (der Kehle): tam liels, izspiedies gurgulis.]

Avots: ME I, 683


iedobulis

[ìeduôbulis C., Kl., eine niedrige, tiefere Stelle.]

Avots: ME II, 12



ienākulis

ienākulis, der Eindringling, Einwanderer.

Avots: ME II, 48


ilggulis

il˜ggulis (fem. -le), il˜gguļa, comm., der Langschläfer: tas tik ir ilgguļa, guļ līdz astuoņiem rītā Sassm.

Avots: ME I, 705


ilgulis

il˜gulis, f. -le, wer nach etw. schmachtet, ein Schmachtlappen: bet dzīvē vis˙biežāk sastuopamas bēdīgas ilgules Austr.

Avots: ME I, 706


irbulis

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. 2 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709




jautrulis

jàutrulis, ein Lustiger, ein lustiger Bruder, ein Springinsfeld Dr.

Avots: ME II, 104



kaitulis

kaitulis: auch (mit ài 2 Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, kaituls Wessen.

Avots: EH I, 575


kaitulis

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136


kākaulis

kãkaulis: auch Kaltene, (mit ā ) Markgrafen, (mit â 2 ) Kaugurciems, Pabbasch.

Avots: EH I, 600


kākaulis

[kãkaulis Wandsen, kãkauliņš Salis "eine grosse Möweranrt". Vgl. kakauliņš.]

Avots: ME II, 190


kampulis

kam̃pulis Lems., Wainsel, ein hart gewordener Erdkloss: paņem rungu un sasit kampuļus ve̦cajā ceļa vietā!

Avots: EH I, 583


kamulis

kamulis: auch Auleja, Skaista, Warkl., Pilda n. FBR. XIII, 42, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, kamulis Linden in Kurl., kamuls auch Borchow n. FBR. XIII, 24, Wessen n. FBR. XIII, 85, Demin. kamultiņš: jātin dziesmas kamulā BW. 1029 (aus Lennew.). kamuļiem mē̦tājās 16551 var. (aus Lennew.). uz zemes guļ kamuleņš Pas. XII, 97 (aus Rositten). kur tis ka multiņš velsies IV, 188 (aus Lixna). cimdeņus adīju nuo deveņu kamulteņu BW. 7240, 3 (aus Kārsava).

Avots: EH I, 583


kamulis

[kamulis Sissegal,] kamuls Tals., Mag. XIII, 2, 54, [kamurs Ruj.], = kamuols.

Avots: ME II, 153


kamzulis

kam̃zulis (unter kam̃zuõlis): guoda kamzulīši BW. 2312, 5 var. (aus Linden in Kurl.).

Avots: EH I, 583


kapulis

‡ II kapulis, die Kartoffel (in der Kindersprache) Grünh.

Avots: EH I, 587


kapulis

I kapulis,

1) der Friedhofswächter
Warkl. n. FBR. XI, 107 u. Fil. mat. 104;

2) ein in der Nähe des Friedhofes Wohnender
Warkl.

Avots: EH I, 587


kāpulis

kâpulis PV., ein Kletterer: kuo tu vienmē̦r kāpuļuo kâ mūžīgais k.?

Avots: EH I, 602


karbulis

kàrbulis 2 ein aus Pergeln geflochtener Korb für Kartoffeln Mar. n. RKr. XV, 118, N. - Schwanb. [Wohl entlehnt.]

Avots: ME II, 161




kārkaulis

kārkaulis, colymbus arcticus; kārkaulis - pe̦lē̦ks ūdens putns, kuŗš pa sausu zemi nevar krienti paiet, pa gaisu arī maz liduo N. - Bartau, Etn. II, 11, [Bilenshof]. kārkaulis - jūŗas putns, pīles lielumā, kuŗa balss it skaidri skan: kārkaulī Lasd. [Umgebildet aus kãrkaulis?]

Avots: ME II, 196


karkulis

karkulis [li. karkulỹs (gen. kar̃kulio) "хрипота"], röchelnder Husten Biel. n. U., = kārkulis.

Avots: ME II, 162


kārkulis

kā`rkulis [li. karkulỹs (gen. kar̃kulio) "хрипота"],

1) das Röcheln
Etn. I, 34; jau kārkulis kaklā, es röchelt schon Wid;

2) Erdkrebs (grillotalpa vulgaris)
Oknist, Sessei.

Avots: ME II, 196


karstulis

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164


kārstulis

kârstulis 2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604




kārstulis

kârstulis 2 Hofzumberge, gew. Pl., = `rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199


karsulis

‡ *karsulis, die Entzündung: ūdeņa trūkums miesā drīz dzemdē drudzi, kārsuli Pēt. Av. II, 235: vēl kārsulis vainīgā vietā neva Pēt. Av. II, īp. pielik., 11.

Avots: EH I, 590


karulis

karulis: ein Anhängsel Seyershof u. a.; karu, karu, karulīt Tdz. 37578.

Avots: EH I, 590


karulis

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165


kārulis

kãrulis, der Gierige: guoda kārulis, der Ehrgeizige B. Vēstn.

Avots: ME II, 202



kāsulis

kãsulis (li. kosulỹs "Husten"),

1) der Husten
Kand. [in Dond. kãsals (aus * kãsuls od. * kãsls);

2) ein Hüstelnder, Schwindsüchtiger
C.: labāk ņēmu piržu sievu, nekâ kādu kāsulīti VL. [BW. 34929, 1 var.]

Avots: ME II, 205


ķaulis

ķaûlis,

1): auch KatrE.; tāds ke ķaûlis! kuŗš tad or cimdiem gaļu ne̦s? (gesagt zu jem., dessen Hände gegen Frost sehr empfindlich sind)
Saikava. Ebenda dazu auch ein Deminutiv ķaûlē̦ns.

Avots: EH I, 691


ķaulis

ķaûlis,

1) jemand, der alles plump und ungeschikt macht
Smilt., AP., [Saikava], Gsth., Lasd., Naud., Mag. XIII, 2, 77 ; [in Warkl. dafür čaule (mit č- aus ķ-)] ;

2) ein Gefrässiger, Nimmersatt, der Schmadderer
Gsth., Aps., Druw.: ej jel nuost, ķauli, nu jau visu kukuli maizes saķaulēsi Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulis 2, wer unschön isst Kl., wer nachlässig isst od. arbeitet od. wer unsauber ist Lis.] ;

3) ein plumper, ungestalteter Gegenstand ;
ķauļi, plumpe Stiefel ;

4) "?": kuo nu vēl sēdi - kāda tā mute ir? kâ ķaulis Saul. ;

[5) ķaũlis Bauske "ein Raufbold."]

Avots: ME II, 357


kavulis

kavulis [Bers.], kāvulis, der Raufbold: puiši ievēlēja vis+bīstamākuo kāvuli un stiprenieku par priekšnieku Etn., A. XVII, 286.

Avots: ME II, 182



ķavulis

ķavulis, der Kläffer: kuo nu, ķavuli, ķavulē, vai tu manis nepazīsti? Etn. II, 113. Vgl. ķava.

Avots: ME II, 358


kazulis

kazulis,

1) das Zicklein
(Demin. auch kazulē̦ns Adleenen, N. - Schwanb.): tur slīka jēriņi, tur kazlēniņi (Var.: kaze̦lē̦ni, kazulīši, kazuliņi) BW. 16859;

2) der Ackerspark (spergula arvensis)
RKr. III, 72, Wolm. S. egļi, gauris I.

Avots: ME II, 183, 184


kazulis

I kazulis,

1): auch Golg.;

2): auch Renzen;

3) kazuļi "āzīši, kas ce̦lā nītis, paminas minuot" Renzen.

Avots: EH I, 597


kazulis

II kazulis, ein ziemlich grosser und schwerer Knüttel Stom.

Avots: EH I, 597


ķemulis

ķe̦mulis, der Pfuscher: ķe̦mulis ir neglīta darba darītājs Bers.

Avots: ME II, 364


ķerkulis

ķe̦rkulis "röchelnder Ton im Halse (bei Katarrh)" Diet.

Avots: EH I, 697


ķermulis

ķe̦rmulis, ein schlüpfriges Tierchen ; "kurkulis" (= Froschlaich?).

Avots: ME II, 368


ķerpulis

ķe̦r̂pulis 2 Seyershof, die Morchel.

Avots: EH I, 697



ķerulis

ķe̦rulis NB., jem. mit zottigem, wirrem Haar. Zu ķe̦ra.

Avots: EH I, 697



ķidulis

[ķidulis, ein Stäbchen am Webstuhl, s. Bielenstein Holzb. 406.]

Avots: ME II, 379


ķigulis

ķigulis: in der Bed. 3 (sowie 1 und 4?) ans nd. kigel "Kegel" n. Schwers Unters. 65.

Avots: EH I, 701


ķigulis

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379


ķimpulis

ķimpulis, ķimpulis,

1) ein kleines, rundes Hölzchen:
še tas pats alkšņa ķimpulītis - taisi tapiņu Siuxt, Frauenb. paņem tuo ķimpuliņu un padze̦nā zuosis nuost Naud. ve̦zmu ar ķimpulu sagriezt cieti Frauenb.; auch längere Stäbe: skribas - vairāki gaŗi ķimpuli sapīti kuopā, kas tad tuop uz ratiem un ragavām likti Etn. II, 177;

2) ein Stückchen, Fetzen:
stienis sadruozīts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1. vedēji dancuoja, ķimpuļi [Bedeutung?] skanēja BW. 24200;

3) Spitzenklöppel
L.; [ķim̃pulis Nigr., = pabulis (Knoten im Garn od. Zeug).]

Avots: ME II, 381, 382


ķimulis

ķimulis, der Stieglitz (fringilla carduelis) L., RKr. VIII, 90.

Avots: ME II, 382


ķirmulis

ķirmulis,

1) der Holzwurm;

2) das Mehl von ausgefressenem Holze
JK. VI, 54;

3) ein Insekt. das im Herbste die Netze zerfrisst Salis n. U.;

4) der Engerling
Dr.;

5) fig., der Knips, der Winzige, Schwächling:
ķirmuļus saberzīsi kâ smaceņus Latv.

Avots: ME II, 385


ķirtulis

ķirtulis, der Schnepper (beim Aderlassen) N. - Sessau n. U., ķirtuoklis Oknist.

Avots: ME II, 385


ķivulis

I ķivulis, [= ķikurs?]: dzēra... purva ūdentiņu ar visiem ķivuļiem BW. V, S. 458, № 841, 2. Vgl. li. kivỹnas "Infusorientierchen im Wasser".

Avots: ME II, 387


ķivulis

II ķivulis: der Hänfling Lng.

Avots: EH I, 705


ķivulis

II ķivulis, ķīvulis Natur. XXXVII, 69, der Zeisig (fringilla spinus) Elv., L., RKr. VIII, 90; der Stieglitz (fringilla carduelis) U.

Avots: ME II, 387



klaidulis

klaîdulis (fem. klaîdule), der Strolch, der Herumstreicher; ielas klaidule, das Strassenmädchen Plūd.

Avots: ME II, 208, 209


klaigulis

klaĩgulis, der Schreivogel Dr., Lub.

Avots: ME II, 209


klaistulis

klaîstulis 2 (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.

Avots: ME II, 209


knabulis

knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626


knābulis

knābulis,

2): nuocirtīšu (sc.: baluodim) knābulīti (Var.: de̦guntiņu, snābulīti) BW. 2427 var.;

3): Kosename für einen beliebigen kleinen Vogel
(mit à 2 ) Bers., Mar.; ‡

5) Kosename für ein kleines Kind
(mit à 2 ) Bers., Mar.

Avots: EH I, 629


knābulis

knābulis,

1) "?": kuo gribi nuo manis, knābuli, tu Poruk V, 130;

[2) knãbulis C., Stenden, Gold., ein kleiner Schnabel:
nūjai tāds knābulis galā Stenden;

3) knābulis, Bezeichnung eines beliebigen Vogels
AP.;

4) die Nase
Hasenp.].

Avots: ME II, 244



knauzulis

knaũzulis Stenden, ein gewisses kleines Insekt: pa vakatiem knauzuļi nejauki kuož.

Avots: EH I, 628


knibulis

knibulis,

2): auch N.-Wohlfahrt; cūkas kājas kaulam var būt tādi knibulīši pie taisnā kaula Siuxt.

Avots: EH I, 630


knibulis

knibulis,

1) [duõngalis: maizes maz: vēl tikai mazs knibulis ir skapī Gold., Stenden; "ein Kleiner"
Drosth. Auch als Kosewort: tu mazais knibulē̦ns! kad tu izaugusi dižs puisis? Stenden]. ai, jūs zē̦ni, knibulīši (Var.: ķeverīši) BW. 2134;

[2) "eine ganz kleine Sache, namentlich an Maschinen"
Laud., Sessw., Hofzumiberge; "etwas Winziges, das knopfartig an irgend etwas haftet" um Autz, Neuenb., Edw. und Idwen;

3) "kāsītis" Hasenp.].

Avots: ME II, 246


knikulis

‡ *knikulis, ein gewisses kleines Insekt: visi uodi, knikulīši (Var.: masaliņas) BW. 26335, 4 var.

Avots: EH I, 630


knobulis

knobulis, ein harter Knoten ("cieta pumpa") Seyershof: kad lielu me̦zglu sien, tad ir tāds k. Vgl. knubulis.

Avots: EH I, 633


knubulis

knubulis, etwas Zusammengeballtes, Zusammengeknüpftes U.

Avots: ME II, 250


knubulis

I knubulis: eine Unebenheit im Garn Ruhental, Salis: dziju daudz knubuļu.

Avots: EH I, 633


knubulis

II knubulis "ein Knot": kaz tāds par knubuli Deglavs Rīga II, I, 66.

Avots: EH I, 633



knuzulis

II knuzulis "?": eglītēm zaru galuos (pavasarī) ... briest un knīt ... apaļi knuzuļî (Knospen?) Janš. Mežv. ļ. II. 468.

Avots: EH I, 634


kormulis

kor̃mulis 2 Seyershof "eine faltige, zusammengeschrumpfte Erhöhung": tādi kâ kormulīši iekšā lakatiņā (in der Wamme). Zu kùrmulis I?

Avots: EH I, 639


krabulis

krabulis, eine alte, wertlose Sache Seyershof: jāme̦t tas k. (gemeint ist ein zerbrochener Tisch) ārā. tam tādi krabuļi bij ve̦zmā.

Avots: EH I, 640


krābulis

krābulis, = krãbiķis: gribēja ar vēžiem pacienāt un deva ... kurvīti ar šiem krābuļiem Pēt. Av. II, 195.

Avots: EH I, 644


krājulis

krâjulis ,* ein Sparsamer (im tadelnden Sinne), Knicker, Knauser.

Avots: ME II, 265


krākulis

krākulis, = kràcējs (?): vai dzirdi, krākuli, kuo nu krakšķini? celies tik augšām! Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 645


krāsgulis

krâsgulis od. krâsngulis, auch krāsnguļa, comm.,

1) der Ofenhocker:
nu man[i] veda viņas sē̦tas krāsģuļam BW. 18194; 2;

2) Epith. der Katze:
šķic krāsnguļa! LP.

Avots: ME II, 267


kratulis

kratulis,

1) eine Zitterkrankheit, das Zittern an allen Gliedern
Ar., C.;

2) = režģis C., RKr., X, 2.

Avots: ME II, 261


kraulis

kŗaũlis: auch (mit 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 665


kraulis

kràulis C.,

1) kraûlis Mar., kraûlis 2 Zabeln, Līn., krauls, Absturz, steiles Ufer, Bergwand:
pilni krauļi piesē̦duši ventinieku zeltenīšu BW. 30023. pilni krauļi ievu ziedu 14579. kruogs atruodas uz upes krauļa Lautb. pa dienu ķeŗ vēžus kraulu alās Etn. III, 96;

2) ein verfaultes Holzstück, ein Baumstumpf, Wurzelstück
[kraûlis Jürg., Arasch]: ve̦lni samukuši nuoras malā krauļu (čakārņu) gubiņā LP. VII, 489. upīte, kas pa siekstām un krauļiem tecēja caur purvāju Saul. var ņemt kaut kādu zariņu vai apgraulējušu kraulīti Vīt. 70;

3) krauli, Schmierbrand (tilletia caries)
RKr. II, 79. [In der Bed. 1 zu krauja III.]

Avots: ME II, 263



kraulis

I kràulis,

2): "apgraulējušu" ME. II, 263 zu ersetzen durch "appraulējušu";

4) akmeņu kraûlis 2 (kraûls 2 Salis) Lems., ein Steinhaufe
("nuomaļā vietā sakŗauta akmeņu kaudze").

Avots: EH I, 643



krebulis

I kre̦bulis: apskatuot tuo kre̦bulīti (geschmolzenes und ins Wasser gegossenes Blei) Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 2.

Avots: EH I, 646


krebulis

kre̦bulis, verächtliche Bezeichnung von Person und Sachen ["nejē̦ga, netārpis" Dond.], so auch kreble: tik tāds kre̦bulis vakara brālis BW. 21095. šis kre̦bulis tikkuo bij dzimis Dünsb. šī kreble lepnīgi cēlās Dünsb. [Vgl. krē̦˜bulis.]

Avots: ME II, 270


krebulis

II kre̦bulis, eine Unebenheit Seyershof: aitai kuņķis vietum ir glums, vietum tâ kâ kre̦buļi iekšā: "kraupa" Lems.: galvā same̦tušies kre̦buļi. viņam tādi lieli kre̦buļi uz ruokām.

Avots: EH I, 646


krēbulis

[krẽ̦bulis Dond., ein physisch schwacher Mensch. Vgl. kre̦bulis.]

Avots: ME II, 275


krejulis

krejulis, jem., der siebt Karls.

Avots: ME II, 271


krēpulis

krẽ̦pulis,

1): Demin. krē̦pulelis Gramsden;

2): auch Dunika; "Qualster"
Segew.; "Schleim" Līn., Auswurf Brasche Anl. 400, zäher Schleimauswurf, Speichel Dond.: ve̦ctē̦vs saspļāvis krē̦puļus uz grīdas; krẽ̦puļu vērpele, verächtl. Bezeichnung für einen, der häufig Schleim auswirft Dond.: k. v. ar˙vienu vien krē̦puļuo.

Avots: EH I, 651


krēpulis

krẽ̦pulis,

1) Flockenschnee, Schneelein, eine dünne Schicht Schnee
Katzd.;

2) krẽ̦puļi, der Nasenschleim
Dond.

Avots: ME II, 276


kretulis

kre̦tulis,

1): auch Holmhof, Gold., Iw., Nogallen, Schwarden. Siuxt, Strasden, Windau: es šķitu kre̦tuli pie... sienas: tas bija Pēteŗa... kuņģis BW. 20155.

Avots: EH I, 650


kretulis

kre̦tulis [Wandsen], kre̦tuls [li. krẽtalas] Nigr.,

1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].

Avots: ME II, 274




krēvulis

[krēvelis "?": ak tu puiša krēvelīti (Var.: knēvelīti)! BW. 9325, 1 var. - Vgl. grēvelītis.]

Avots: ME II, 277


krimulis

krimulis "kunkulis, krikums" AP.: vārītus kartupus samīca tik smalki, ka ne˙maz krimuļu nepaliek.

Avots: EH I, 654


krizulis

krizulis (oder *krizule?).

2) "?": lietuoja ... treiliņu salaišanai krizuli Bigauņc. 42.

Avots: EH I, 656


krizulis

krizulis, eine Spreugabel [Talsen n. Bielenstein Holzb. 507]: ņem krizali, met pe̦lus uz rijas augšieni Grob. tur tas re̦dz dakšas, krizuļus, kre̦tuļus, spriguļus LP. VII, 1206.

Avots: ME II, 282



krobulis

krobulis, ‡

2) = kreve 1 Seyershof: au guonis izaudzis un k. jau uzmeties virsū.

Avots: EH I, 658


krobulis

krobulis, eine Unebenheit am Baume Dond., (Salis. - Vgl. krube].

Avots: ME II, 285


kruzulis

kruzulis, ein Falbel, Volant: sieviešu lindrakiem gar apakšu piešuj kruzuli Frauenb.; kruzuļi (s. ME. 11, 291): Fransen, künstliche Falten und Aufsätze, Garnitur Segew.

Avots: EH I, 662


krūzulis

krũzulis, gew. Pl., das Gekräusel, Gekraustes: krūzuļiem apkarināta eglīte B. Vēstn. ap kaklu viņai bij krūzuļu apkakle Latv.

Avots: ME II, 294


kubulis

I kubulis Annenburg, Lub., = kubls 1: nuo brāga kubulīša BW. 21559, 1.

Avots: EH I, 666



kudulis

[kudulis "Alantsbleier" Für. I.]

Avots: ME II, 299


kugulis

kugulis, = kukulis 1 (?): audzina pūļ˙us, kuo cept pašiem (= žĩdiem) kuguļus Janš. Prec. viesulis 6. žīdi vien mūsluj māsai vedībās; kur ņems māsiņa kuguļu ( ?") puodus? Tdz. 44185. kuguļu (Var.: kukuļ[u]) krāsni krausim, sieru grīdu sitīsim BW. 33317. Wohl jüdisch.

Avots: EH I, 667


kukulis

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669


kukulis

kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),

1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;

2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;

3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;

4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;

5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;

[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].

Avots: ME II, 302



kulis

kulis,

1) ein Plebejer;
kuļi, das Gesindel, Krethi und Plethi: kniķi, knauķi, kuļi, kāši BW. 2973, 7. būtu es tuo zinājusi, kādi kuļi ēdējiņi 19211

[2) jem., der verwirrte Haare hat
St.]

Avots: ME II, 306


kulis

II kubis (?) Wizenhof "ein altes, schwaches Pferd" (?).

Avots: EH I, 666


ķulis

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391


ķulis

II ķulis, ein stumpfes Beil.

Avots: ME II, 391


ķulis

III ķulis (s. unterkulene) "?".

Avots: EH I, 707


kumulis

I kumulis: "l)" ME. II, 313 zu streichen.

Avots: EH I, 674


kumulis

I kumulis,

1) der Stieglitz (fringilla carduelis)
U., RKr. VIII, 90.

Avots: ME II, 313


kumulis

II kumulis,

1): eine rundliche Wolke
Meselau; ‡

2) etwas Zusammengewickeltes, Rundliches
Meselau: drēbju k.; tur gaja (bē̦rniem trakuojuot) kumuļu kumuļiem (sich wälzend, stolpernd und aufstehend) Meselau.

Avots: EH I, 674


kumulis

II kumulis, die Wolke Lub., [Fest.- Zu kumurs].

Avots: ME II, 313


kungulis

kuñgulis: ein Klumpen geronnener Milch Salisb.; ein Knoten im Garn Ruj.

Avots: EH I, 675


kungulis

kuñgulis Salisb., Allend., Ruj., BWp. 2958, Nauksch., kuñguļuôtiês, = kunkulls, Schneeball, Ackerscholle, kunkuļuôt(iês).

Avots: ME II, 315


kunkulis

kuñkulis,

a): piena kunkuļiem BW. 2924 var.;

b): kuñkulīši auch Iw.; kuñkuliņi Strasden, Klunkermus;
izvāri... kunkuļu putru! BW. 2898;

c): auch (mit un ) Schujen, (mit un̂ ) Warkl., (mit ùn 2 ) Auleja;

g): auch Dunika.

Avots: EH I, 676


kunkulis

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316


kurbulis

kurbulis, das Behältnis, in welches die Bienenkönigin für einige Tage eingeschlossen wird: bišu māte jāapcietina kurbulītī un tur jātur vairāk dienas Balss.

Avots: ME II, 321



kurkulis

kur̃kulis: auch N.-Wohlfahrt,

1): auch (nur von Fröschen)
kùrkuļi 2 Linden in Kurl., (mit ur̂ ) Fest., Oknist, (mit ur̂ 2 ) Salisb.;

3): "= kārkulis" Wessen.

Avots: EH I, 678


kurkulis

kur̃kulis [auch Līn.], gew. Pl. kur̂kuļi [PS., Trik., Drosth., Jürg., Schujen, N. - Peb., Dond., Dunika, kur̂kuļi 2 Ruj., Salis, Bauske], der Laich: lielākā tiesa zivju izlaiž nārsta laikā savas uoliņas kurkuļuos ūdenī Konv. 2 3666. (krupja) mātīte izlaiž 8 - 10 kurkuļus ar vairāk simtām uoliņu Konv. 2 2099. varžu kurkuļi, Froschlaich ;

2) ein Schwätzer
Selg. n. Etn. IV, 99 ; [bei U. auch auzas (?) kurkulis, Erdkrebs] ;

3) kurkulīši, eine Speise, Klösse aus Weizenmehl
Ruhental. Zu kurkt I [wenigstens in den Bed. 1 u. 2] nebst li. kurkulaĩ "Froschlaich"; [vgl. auch Persson KZ. XXXIII, 293].

Avots: ME II, 323


kurmulis

I kùrmulis, ‡

3) ein verhärteter Auswuchs am Körper
(z. B. ein "miruoņkauls") Seyershof (mit ur̂ 2 ).

Avots: EH I, 679


kurmulis

I kùrmulis,

1) der Haufe, die Menge, Masse, ein Knäuel:
bē̦rni sagājuši kurmulī Smilt. tad viss šis mīlināšanās kurmulis pagriezās uz viņu A. XII, 335. tai vajadzē̦tu tik rauties zem savas se̦gas kurmulī A. VII, 809 ;

2) ein kleiner Teil von einem wertlosen Gegenstande
Erlaa n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 324


kurmulis

II kurmulis, ein legenbiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte oder Krankheit zusammengezogenes Wesen Lös. n. Etn. IV, 99 ; "ein unbrauchbarer Mensch von kleinem Wuchse" Erlaa: [kuo tu velcies kâ kur̃mulis? Jürg. - Wohl zu kur̃mis

II].

Avots: ME II, 324




ķurmulis

ķurmulis,

1) das Gefängnis:
viņu iebāza ķurmulī Gr. - Sess.;

2) ein kleines Loch:
kad cimds neiet ruokā, saka: mazs kâ ķurmulis Etn. I, 122;

3) eine kleine Holzpfeife
Naud.;

4) ein Mensch, der einem anderen mit unsin- nigen Reden belästigt:
uzbāžas kâ ķurmulis ar saviem niekiem Naud.;

5) ein Knäuel, Klumpen:
krampji save̦lk viņu ķurmulī Mar. [Zur Bed. 5 vgl. kùrmulis I.]

Avots: ME II, 392


kurulis

III kurmulis (der Maulwurf): auch Tdz. 37288; 45753, (mit ùr 2 ) Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 679


ķurulis

ķurulis, ein gewisser Vogel: ķizu, ķizu ķuruļam (Var.: cīruļam, ķiveļam), purvā dzert nedabūsi; citi putni aku raka, tu staigāji zābakuots BW. 2605, 1 var.

Avots: EH I, 708


kurzulis

I kurzulis, ein weinerliches, launisches Kind.

Avots: ME II, 327


kurzulis

II kurzulis, ein kleines, zusammengeschrumpftes Wesen Druw.; [ein mageres Ferkel Wid.].

Avots: ME II, 327


kurzulis

III kurzulis,

1) = kurmana, ein Schlitten mit einem Korbe: aizjūdz zaķi kurzulī BW. 25151, 1;

[2) kùrzulis 2 Golg., N. - Schwanb., ein Korb;
kur̂zuls Jürg., ein Korb aus Reisig. Vgl. kurza].

Avots: ME II, 327


ķurzulis

ķurzulis,

1) ein Korb,
[ķur̃zuls Jürg., ein Korb aus Reisig]: es izgrābju katru rītu tādu ķurzuli uogļu Plm., Mat.;

2) = kurmana Mat.;

[3) in Nötk. = kurzulis II].

Avots: ME II, 392


kusulis

kusulis, ein kleines, zartes Kind Wain. [Vgl. kusls.]

Avots: ME II, 329


kutulis

kutulis, ‡

2) "ein kitzliger Mensch"
Wizenhof.

Avots: EH I, 681


kutulis

kutulis, eine Viehlaus. [Nach Būga РФВ‚. LXVI, 224 zu li. kuténties "sich mit dem Schnabel die Federn auflockern"; nach le. knislis "Staubfliege": kniest "jucken" zu urteilen aber eher zu le. kutêt. Vgl. auch skutulis und li. kutulys щекотка".]

Avots: ME II, 330


kuzulis

kuzulis, ein Fisch Durben.

Avots: ME II, 331


labulis

labulis, gew. das Demin. labulĩtis, mein Bester: mīlestība, labulīt, ir augstākais pasaulē Poruk, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 398


lēkulis

lè̦kulis: (fem.) lē̦kule mūs[u] māsiņa: te bija brāļuos, - ielēca tautās Tdz. 45117.

Avots: EH I, 737


lēkulis

lè̦kulis, der Springer: izšķiŗ arī sniega blusas, kuŗas pieskaita pie lē̦kuļiem Konv. 2 3940.

Avots: ME II, 459


lidulis

lidulis, wer schwebt, fliegt; ein unbeständiger Mensch; Schmetterling: tas tik tāds lidulis Bers.

Avots: ME II, 466


liekulis

lìekulis,

1) der Heucher;
zu liktiês;

2) ein Überflüssiger, Überzähliger
Biel. n. U.; zu lieks.

Avots: ME II, 497


lielērkulis

liẽlẽ̦rkulis, ein grosser ẽ̦rkulis 3: ietinu pakulas lielē̦rkulī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 754



lulis

lulis: "lulīši" ME. II, 512 ist wohl ein Lesefehler für gleichbedeutendes bul(l)īši und daher zu streiehen.

Avots: EH I, 761


lulis

[lulis,

1) ein verwöhntes Kind; ein einfältiger Mensch
U.: par luli audzināt, verwöhnen U.; vgl. lullis und lulināt];

2) lulīši, atlium scorodoprasum.

Avots: ME II, 512


mākulis

mâkulis, f. mâkule, einer (eine), der (die) seine (ihre) Sache kennt, der Kenner, die - in [Stelp.]: mākulīti dieviņš māca, nemākuli māmuliņa BW. 3035. nāc, mākule, lūkuoties nemākules pūriņā! 25220.

Avots: ME II, 580


mākulis

mãkulis [auch Serbigal, C., Lipsthusen, Gr. - Essern], Smilt., mākuļa Manz., [màkulis 2 Stelp., Kl., Nerft, Preili], Setzen die Wolke: sajukuse saule lēca caur tumšiem mākuļiem BW. 21902. iznīksti kâ lietus mākulis! Tr. IV, 31. dūmu mākulis, die Rauchwolke Vēr. II, 320, putekļu mākulis, die Staubwolke. laužu kâ me̦lns mākulis Manz., mākuļas Spr. Sal. [mãkulis PS., Jürg., N. - Peb., Wolmarshof, Ruj., màkulis 2 Lis., Bers., Warkl., eine kleine Wolke im Gegensatz zu mākuonis, eine grosse Wolke.] Zu màkties

2.

Avots: ME II, 580


mākulis

I mãkulis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Pankelhof, Schwitten, Siuxt, Wainsel, (mit à 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Linden in Kurl., Līvāni, Oknist, Prohden, Saikava, Sonnaxt; eine kleine Wolke (mit ã ) AP., C., Salis, (mit à 2 ) Bērzgale, N.-Rosen: pie zilās; ar pare̦tiem mākulīšiem ruotātās debess Janš. Apskats 1902, 17. piesūcies kai m., völlig betrunken Warkl.; der Nebel Erlaa n. BielU.

Avots: EH I, 790


mākulis

III mākulis "der sich aufstopft" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aufstopfen" ). Zu màktiês 1?

Avots: EH I, 790


māmulis

màmulis 2 "kas nerunā" Lettg.; f. māmule Pas. IX, 211 (aus Lettg.), eine Stumme.

Avots: EH I, 791


mangulis

mangulis, ein Werkzeug zum Wäscherollen, mangale: veļu uztin uz apaļu rulli un ar manguli, kuŗam virspusē turamais un apakšā iegriezumi, rullē Felixberg.

Avots: ME II, 561



maulis

[I maulis "мулява" Wid.]

Avots: ME II, 569


maulis

II maulis, = neģēlis, ein Schimpfwort [màulis 2 Laud., Sessw., N.-Schwanb.], Bilsteinshof n. Etn. I, 137; [màulis 2 Fest. "re̦sgalis; padumjš nebēdnis"].

Avots: ME II, 569


mazgulis

[mazgulis "ein Wisch, mit dem man sich in der Badstube beim Waschen abreibt" Stürzenhof Marzenhof; ein Waschlappen Sakstigala, Wolmarshof, Burtn., Seppkull.]

Avots: ME II, 572


mazulis

mazulis,

2): Laimeņ, duod māršeņai šuorudini mazulīti! vārēs putru mazuļam Tdz. 36600.

Avots: EH I, 788


mazulis

mazulis, Demin. auch mazulē̦ns

1) das Junge der Tiere, im Pl. die Brut:
nuo uolām izšķiļas mazuļi Vēr. II, 1176. karpu mazuļi, Karpfenbrut;

2) ein kleines Kind, Krabbe:
kas tad nu kait mazulītim? LA. ak tu skuķi mazulē̦n (Var.: maza meita)! BW. 553;

[3) der kleine Finger
Salisb.]

Avots: ME II, 575


mažulis

mažulis, Demin. mažulītis, mažuliņš, mažulē̦ns, Kosewort für ein kleines Kind Stenden.

Avots: EH I, 788



meitulis

meitulis Anekd. IV, 311, ein Mädchenjäger.

Avots: EH I, 797


melkulis

mè̦lkulis,

1): auch (mit e̦lˆ 2 ) Salis, Siuxt; ‡

2) der Schwätzer
BielU. (aus Büttn. 1126).

Avots: EH I, 798


melkulis

mè̦lkulis, f. mè̦lkule, der Lügner, die -in: lakstīgala, me̦lkulīte, saka īsu vasariņu BW. 28159. Sprw.: me̦lkuļa alga pie ve̦lna valga. (Vgl. lielības kule, me̦lu tarba, me̦lukule.)

Avots: ME II, 595


memulis

me̦mulis: auch (verächtl. Bezeichnung für einen Schweigsamen) Frauenb.

Avots: EH I, 780


memulis

me̦mulis, ein Stotternder, in der Rede nicht Fortkommender U., jemand, der nicht deutlich, nicht gern spricht Kaw.: žīdiņš piedzērās, līdz palika par me̦muli Degl. [Vgl. mè',ms.]

Avots: ME II, 600


mēmulis

mè̦mulis: ein Stummer - auch (mit è̦ 2 ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, Oknist, ein Taubstummer Warkl. n. FBR. XI, 122.

Avots: EH I, 806


mēmulis

mè̦mulis, der Stumme, der Tölpel, Dummkopf: kuo tādam mē̦mulim iestāstīsi? Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 616


metulis

me̦tulis, fem. me̦tule Warkl. "eine unbeständige, leichtsinnige Person".

Avots: EH I, 804


mežulis

[mežulis AP. "ein Wilder (als Schimpfwort, aber weniger arg als mežuonis)".]

Avots: ME II, 611


mīčaulis

mīčaulis, = mīkstčaulis; mîčaũla Ronneb., Smilt., Trik., mīčaulu uola Salisb., ein Ei, welches keine Schale hat mit einer dünnen Haut überzogen ist.

Avots: ME II, 641


mickulis

mickulis, eine kleine Garn- od. Flachsdocke Skaista: pajēmu diegu mickuli, ar kuo zeķi salāpīt Warkl.

Avots: EH I, 811


miegulis

miegulis: auch (mit iẽ ) Frauenb.; ar visiem mieguļiem Pas. XIII, 115. snaudulīši, miegulīši BW. 21981, 2 var. snaudule, miegule 25237.

Avots: EH I, 824


miegulis

miegulis (f. - le), ein verschlafener Mensch, Schlafmütze [Fest., Mar., Stelp., (hier mit "iẽ") Planhof]: gaŗām gāju linu druvu, i vaiņaga nepacēlu; liniņš mani nuolamāja: miegulīte, snaudulīte! BW. 28343. mātes meita miegulīte 4702.

Avots: ME II, 651


miekulis

miekulis L. [aus * miegkulis?], ein Verschlafener.

Avots: ME II, 652


migulis

migulis,

2): auch Nötk.; migulīte, snaudulīte mana jauna līgaviņa BW. piel. 2 21974. 2.

Avots: EH I, 812


migulis

[migulis,

1) "ein vor allem die
miga

I 1 Liebender:
raibais sivē̦ns jau tīrais migulis: negrib ne+maz ēst, - tikai migā vien lied iekšā Bers.;

2) ein schläfriger, ungeschickter Mensch
Schrunden, Sessw., N. - Schwanb., Fest., Alt - Rahden;

3) = midzenis Sessw.]

Avots: ME II, 625



mīkstčaulis

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis 2 Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642


mīkstulis

mîkstulis,

3): ein nachgiebiger Mensch
Lettg.

Avots: EH I, 821


mīkstulis

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643


mikulis

[mikulis,

1) der Schafbock
um Bauske;

2) "?": eita, pirksti, jūs pa priekšu! jūs tie ceļa rādītāji; tu, mikuli (gemeint ist damit der pēnis), nuo pakaļas! BW. 34595;

3) ein kleines Kind,
kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME II, 626


mīlulis

mĩlulis (f. - le), [mīļulis Wid.], der Liebling: publikas mīlule A. XI, 745. mani mazie mīluļi Apsk. v. J. 1903, S. 584.

Avots: ME II, 645


mirdzulis

mirdzulis, [ein kleiner, schimmernder Gegestand Welonen, Kārsava]: tūkstuoš lampas iede̦gtu starp stabiem un sudrabainiem mirdzuļiem [Flitter?] MWMM. VI, 811.

Avots: ME II, 632



mirulis

mirulis, der Sterbling Dr.

Avots: ME II, 635


mitulis

[mitulis "miteklis" Lindenhof.]

Avots: ME II, 639


mizulis

mizulis, geköpertes Zeug Kand., Gold.

Avots: ME II, 640


mīzulis

[mīzulis, = mīzelis 1: māte izvelēj[u]se mīzuļam (Var.: mīzeļam) paladziņu BW. 35679.]

Avots: ME II, 650


mockulis

mockulis Seyershof,

1) "(piem., ziedu) če̦murs";

2) der Muskel.
Vgl. muckulis.

Avots: EH I, 826


monckulis

mon̂ckulis 2 Seyershof, der Muskel.

Avots: EH I, 827


muckulis

muckulis: apaļs m. Pas. XIV, 410. satīt drēbes muckulī Stenden. visi kaušļi sagāzās vienā muckulī ebenda.

Avots: EH I, 828




mūgulis

mūgulis "?": viņš sviedis nazi vēja mūgulim LP. VII, 700.

Avots: ME II, 678


mugurkaulis

mugurkaũlis, ‡

2) = mugurkaũls Oknist, Ramkau: m. dragāts Janš. Mežv. ļ. I, 391; Knorpel des Rückgrats Heidenfeld; mugurkauļi ("?") un astes gabali Janš. Apsk. 1903, S. 192; "?" Kaltenbr.

Avots: EH I, 829


mugurkaulis

mugurkaũlis, gew. Pl. mugurkaũļi, weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel RKr. II, 70 (convallaria polygonatum).

Avots: ME II, 661


mugurškaulis

mugurškaũlis Siuxt, mugurškaũls Grenzhof n. FBR. XII, 15, Salis, = mugurkaũls. Entweder aus *muguŗ(a)skaũl(i)s, vgl. pakaļš- ME. III, 40 aus pakaļas-, oder mit mugurš- nach pakaļš-.

Avots: EH I, 829


mulis

mulis, der Erdwühler B. Vēstn. v. J. 1870, S. 117 n. U.

Avots: ME II, 664


murdulis

[mùrdulis 2 Warkl. "ein unsauberer Mensch". Zu li. mùrdyti "besudeln"?]

Avots: ME II, 668


murgulis

mùrgulis: "kas runā murgiem līdzīgas runas, me̦lus, niekus, nesapruotami" (mit ur ) Kurmene.

Avots: EH I, 833



murmulis

mur̂mulis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Lubn. n. FBR. XVII, 127, (mit ur̂ 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73,

1): wer stottert Neugut; wer viel spricht od. immer murmelt
(mit ur̂ 2 ) Dunika; wer viel und sinnlos schwatzt (mit ur̂ 2 ) Frauenb.; wer schnell und viel spricht Schwanb.; "tāds, kas izrunājas" (ironisch) Zvirgzdine (mit ùr 2 ); Schimpfname für einen Frechling (mit ur̂ 2 ) Seyershof;

3): viņš dzē̦rumā kâ m, iemuldēja ... traukuos
Janš. Mežv. ļ. II, 237; ‡

7) ein gärendes Gemisch
(mit ur̂ 3 ) Dunika; ‡

8) "?": tev, puisīt, tāda galva kâ čigānu murmuļam Tdz. 42535.

Avots: EH I, 834


murmulis

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671


murskulis

murskulis Grünh. "bars": dejuotāju murskulī A. Eglītis Daugava 1936, S. 985. biezs m. ebenda 121. virpuļuo vis˙mežuonīgākā murskulī ebenda 129.

Avots: EH I, 835


murškulis

mur̃škulis Serbig., eine wirre Masse: dziju m.

Avots: EH I, 835


muskulis

I muskulis,

1): der Zulp
(knupis 2) Kaltenbr.;

2) was ein Wirbelwind zusammendreht
Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 835


muskulis

I muskulis, muskuls [LP. I, 179], muškuls PS.,

1) ein Päckchen, Bündel:
saimnieks ienesa dažus muskuļus un uzlika uz galda Blaum. viņam ruokā bija drēbju muskulītis Bers., Laud. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem... daž˙dažādus sataisītus muskuļus LP. VII, 693. skrējis liels, pe̦lē̦ks vīrs, ne˙sdams lielus muskuļus padusē VII, 1319. [iesien tuo lakatiņā, muskulītī Manz. Post. I, 249. atrada savu naudas muskuli Glück I Mos. 42, 35];

2) eine zusammengeschlungene Masse, etwas Verwickeltes, ein Knäuel:
[lielais ienaidnieku muskuls De̦glavs Rīga II, 1, 222.] tâ nu bija trīs vīri un trīs sievas vienā muskulā JK. me̦lns muskulis pa ceļa virsu ritnājies LP. pastalas jāsasienuot kuopā muskulī LP. V, 1. guovis sagriezās muskulā Vēr. II, 1290. slimnieks sarauts muskulā [diegu muskuls Zaravič. - Zu li. muškulėls "ein Knoten in einem Taschentuch, einer Schürze u. drgl., in welchen Geld u. drgl. eingeknüpft ist" bei Bezzenberger Lit. Forch. 144.]

Avots: ME II, 672



muškulis

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls, der Wickel, Knäuel: kuŗu dziesmu nuodziedāju, tuo satīšu muškutā BW. 899 [dzija samurķšķīta vienā muškutā Jürg.]

Avots: ME II, 673


mutulis

mutulis,

1): auch (mutuls) Schwanb.;

2): auch Golg., Schwanb., Stomersee;

3): ūdens, dūmu mutuļi Oknist: ūdins jau mutuli sit, grìežas augšā mutulī Warkl. ūdens sit mutuļus (siedet)
Kaltenbr. ūdens vāruoties me̦t mutuli Saikava. kad putrai (vāruot) uzšausies kāds mutul(īt)is AP., Frauenb., Mahlup; "eine Welle" Mesoten;

5): pilsē̦tā bij liels m. ("daudzums") bēgļu Kand. kas tai mutulī (Häuflein) ir Lng. savācies kuopām ve̦se̦ls m. zalkšu Grob. uznāk tāds m. strazdu ebenda. knuži iet mutuļuos ebenda.

Avots: EH I, 837


mutulis

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. 2 498.]

Avots: ME II, 676


mutuliski

mutuliski Schwanb., Adv., sprudelnd (?): ūdens varās m. vien.

Avots: EH I, 837


muzgulis

muzgulis [Jürg.], Kand., für muskulis I: [čūskas ziemu guluot muzgulī Jürg.]

Avots: ME II, 676


mužgulis

mužgulis: dziju m. (samežģījums) Serbig.

Avots: EH I, 837



muzulis

muzulis Zvirgzdine, = tùlzna. Wohl aus r. мозоль "Schwiele".

Avots: EH I, 837



naipulis

[naipulis "schmutzige Nase" Bilskenshof]. naĩpulĩtis, Kosewort für Kinder.

Avots: ME II, 690


naktsstaigulis

naktsstaĩgulis, der Nachtschwärmer, Nachtwandler A. XXI, 327.

Avots: ME II, 691


ņarbulis

[ņar̃bulis "jem., der nur mageres (aber nicht fettes) Fleisch zu essen üebt" Alt-Bergfried.]

Avots: ME II, 896



ņārbulis

II ņārbulis Wessen, (mit ā`r 2 ) Saikava, melampyrum nemorosum.

Avots: EH II, 112


ņarkulis

[ņar̃kulis "jemand, der unanständig isst" Grünh.]

Avots: ME II, 896


naudulis

naudulis, naudulĩtis, pļavu naudulĩtis, alectrolophus major RKr. III, 69; tīruma naudulis, Acker-Täschelkraut (thlapsi arvense) III, 73; vgl. naûdiņa 2.

Avots: ME II, 696


ņaudulis

ņaũdulis, der Greiner, ein weiner liches Kind Aps., C., Smilt.

Avots: ME II, 896


nebēdulis

nebē̦dulis, ein nicht Betrübter, nicht Bekümmerter: vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; nevaidulis, n., nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 10


nebeigulis

nebeigulis, einer, der etwas nicht zu Ende bringt, so z. B. das Studium: aiziet kâ nebeigulis nuo universitātes Niedra.

Avots: ME II, 708


negribulis

negribulis Ar.,

1) ein nicht Wollender;

2) die Unlust:
"met tuo negribuli kaktā un nāc līdz!" uzsauc tam, kas uzaicināts aizbildinās ar negribu.

Avots: EH II, 12


ņēgulis

ņē̦gulis Las. n. Etn. IV, 148, = ņē̦ga; [ņē̦gulis "jem., der wenig und mit langen Zähnen isst" Bauske].

Avots: ME II, 901


nēkulis

nẽ̦kulis Seyershof "mazs, tikkuo piedzimis bē̦rns".

Avots: EH II, 23



nepratulis

nepratulis, f. - le, der (der) Unkundige, Unwissende, Hilfslose: es nelaimīga nepratule Lautb.

Avots: ME II, 728



nepustulis

nepustulis, ein unruhigeŗ unbändiger Mensch Grob. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 729


ņerbulis

ņe̦rbulis,

1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];

2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;

[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].

Avots: ME II, 900


ņērbulis

ņḕ̦rbulis 2 , ein Siechling Ekengraf.

Avots: ME II, 902


nesuntulis

nesuñtulis ein zügelloseŗ unruhiger, ausgelassener, alberner Mensch: kuo tu te ieskrēji kâ nesuntulis? Nigr. [Kāds te kalngalā viesulis! kâ nesuntulis rauj, plēš un grūž! Janš. Dzimtene V, 404.]

Avots: ME II, 734



nevaidulis

nevaidulis, der Gegensatz von vàidulis 2 : vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; n., nebē̦dulis, nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 22


neveikulis

neveĩkulis: auch (mit 2 ) Grünw.

Avots: EH II, 22



nīdulis

nîdulis, wer hasst, anfeindet, der Widersacher: prieku nīduļi B. Vēstn.

Avots: ME II, 747


niekulis

niẽkulis: "XVI" ME. II, 751 ist in "Austr. XVI, 2" zu verbessern.

Avots: EH II, 27


niekulis

niẽkulis, = niekaļa: ņurkst pretim niekuļi lielvīriem jau XVI, 615.

Avots: ME II, 751


niezulis

niezulis, ein juckender Ausschlag, z. B. die Krätze Spiess (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 28



niķulis

niķulis, f. -le, der (die) Launenhafte, Eigensinnige, der Schalk: viņš nuoticēja niķulei RA.

Avots: ME II, 744


nīkulis

nīkulis [auch Wohlf., Wenden], f. - le, der (die) Quienende, Hinsiechende, Verkommende, der Krepierling: ja raudzību plācenis labi neizduodas, tad bē̦rns būšuot nīkulis Etn. II, 61. tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202. garīgi nīkuļi A. XI, 50. guovju gani nīkulīši BW. 29352. beidzuot nīkulei ādā ieviesušies luožņātāji LP. V, 183.

Avots: ME II, 747


ņīkulis

ņīkulis Gramsden, (mit ĩ) Dunika "ein Verkommener".

Avots: EH II, 115


ņirbulis

ņirbulis,

1) das Geflimmer:
caur zariem laužas saules gaisma, radī-dama uz pe̦lē̦kajām sienām nuoslē̦pumainu ē̦nu ņirbuli Baltp.;

[2) ņirbulis 2 "ein kränklicher, siecher Mensch"
Warkl.).

Avots: ME II, 903


nirulis

nirulis, der Wasservogel: starp niedrēm aizpe̦ld niruļu saime K. Kraujiņš.

Avots: EH II, 25


nobēgulis

nuobē̦gulis, ein die Einsamkeit Bevorzugender, ein Eremit: mūks un n. Daugava 1937, S. 197.

Avots: EH II, 31


nodegulis

nuode̦gulis,

1): auch Warkl. n. Fil. mat. 104, Kaltenbr., Nerft, Oknist, Zvirgzdiue: kad krāsns beidz kurēties, nuode̦guļus izje̦m ārā un aplej ar ūdeni Kaltenbr.

Avots: EH II, 39


nodegulis

nuode̦gulis,

1) ein angebranntes Holzscheit, ein angebrannter
Ast: dievs satvēra nuode̦guli Etn. IV, 79. vīrs sarausa nuode̦guļus ugunskurā U. b.; [nùode̦guļi 2, Kohlen Sussei];

2) jemand, dessen Hab und Gut verbrannt ist:
nuode̦guļi lūdzas dāvanas Rutzau. [vgl. li. nuodėgulỹs "der Feuerbrand".]

Avots: ME II, 773


nosebulis

nuose̦bulis, wer sich verspätet: vēl ir katram nuose̦bulim laiks piedalīties B. Vēstn.

Avots: ME II, 844


ņurdulis

[ņur̂dulis Lis., ņùrdulis 2 Warkh., Warkl., jem., der zu knurren pflegt.] ņurdus, der Streit, das Gerede Autz n. Bl.

Avots: ME II, 906


ņurulis

ņurulis Frauenb., ein kleines Kind, das noch gesäugt wird.

Avots: EH II, 117


nūžulis

nũžulis Seyershof "neveikls cilvē̦ks": viņš tāds n. ir, ne˙kur negrib kustēties.

Avots: EH II, 29


pačābulis

pačābulis, ein Hühnchen im halben Wachstum St., [Bers., N: Peb., Bauske; ein Kind, das eben zu gehen anfängt Bauske].

Avots: ME III, 13


padegulis

pade̦gulis: pade̦guļuos iet BielU.

Avots: EH II, 126


padegulis

pade̦gulis Gr.-Essern, [Janš. Dzimtene 2 474], padeģelis Frauenb., [Ringen n. U.], padeģēlis Nerft n. U. (aus li. padẽgėlis), padeģis Frauenb., einer, dem alle Habe abgebrannt ist Bauske: padeģuos od. pādeģeļuos iet, braukt, als Abgebrannter um Almosen bitten Frauenb. lai padeģuos brauc ar ve̦cuo kraķi MWM. IX, 190.

Avots: ME III, 16


pāgulis

pàgulis AP., = pāglis 1.

Avots: EH XIII, 194


paikulis

paîkulis 2 , ein Verwöhnter, besonders ein solches Kind Wain.

Avots: ME III, 34


pakulis

pakulis: auch Marienhausen.

Avots: EH II, 145


pakulis

pakulis, der Iltis Mar. n. RKr. XV, 128, Karls.

Avots: ME III, 50


pampulis

pampulis, etwas Dickes, Aufgedunsenes, eine dicke Person Mag. IV, 2, 132: nuodzēries kâ tāds pampulis Straume. Zu pàmpt.

Avots: ME III, 73


pampulis

I pampulis, ‡

2) = pàmpums Nerft; kāds tam p. uz pieres!

Avots: EH II, 158


pampulis

II pampulis Turlau "luteklis".

Avots: EH II, 158


panīkulis

panīkulis Gramsden, ein verkommener Mensch.

Avots: EH II, 160


pāpulis

pâpulis, ‡

2) Plur. pāpuļi, Kartoffeln (in der Kindersprache)
Wessen.

Avots: EH XIII, 195


pārskābulis

pãrskâbulis,* Superoxyd Druva 1, 883; Konv. 2 4063.

Avots: ME III, 175


parulis

parulis: auch Zvirgzdine; paruļi, kleine Holzrollen, auf denen man schwere Gegenstände vorwärts schiebt Behnen n. FBR. XVI, 145; Holzscheite, die im Ofen quer unter andere Scheite gelegt werden, damit das Holz besser brennt Dricēni.

Avots: EH XIII, 168


parulis

[parulis Domopol, Warkt. "= pagale, als Unterlage für Balken"; parul˜lis N.-Peb. "eine kleine Holzrolle, auf der man schwere Gegenstände weiterrotlen kann"].

Avots: ME III, 92


pasaulis

pasaulis (unter pasaũle): auch Atašiene, Pilda, Skaista, Warkl.,

1): iet pasauļa pavē̦rtuos Pas. XII, 441 (aus Atašiene). nuogāja da tam pasàuļam 2 (starb)
Auleja. ni˙kā iz (= uz) balta pasauļa nezina ebenda. kur es taidu pasauli (so weit) kājām nuoiešu! ebenda;

2): tagad jau visāda pasàuļa2 (gen. s.) ir Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 170


pasnatulis

pasnatulis, ein einfältiger, dummerhafter Mensch Katzd.

Avots: ME III, 104


paviršulis

paviršulis* "einer, der nur oberflächliche Kenntnisse besitzt" Dravn.

Avots: ME III, 139



pēdulis

pē̦dulis: cilts pē̦dulīti Janš. Līgava II, 512.

Avots: EH XIII, 227


pēdulis

pē̦dulis L., U., = pēdelis: ja nečuč, var gan līdz nest pē̦duli Zeif. Chrest. II, 173.

Avots: ME III, 207


pengulis

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200


penkulis

pe̦nkulis, der Zottige: puisi, puisi, pe̦nkulīti (Var.: kankarīti, skarainīti, pluskataini, pinkainīti u. a.) BW. 20430, 6 var. Wohl zu piñka I.

Avots: ME III, 200


pēpulis

pè̦pulis 2 Warkl., gaļas p. Skaista, einer, der gern Fleisch isst.

Avots: EH XIII, 228


perulis

I pe̦rulis "ein Schwätzer" Kursiten.

Avots: ME III, 202


perulis

II pe̦rulis "eine zum Brüten neigende Henne" (?): tā vista jau tāds pe̦rulis vien ir Wesselshof.

Avots: ME III, 202


pērulis

pē̦rulis Bers. "ein Vorjähriger": šis sivē̦ns mums pē̦rulis. Zu pē̦r(n).

Avots: ME III, 210



pigulis

pigulis Frauenb. "ein kleiner Knabe".

Avots: EH XIII, 230


pīkstulis

I pìkstulis 2 : auch ("ein gewisser Fisch") Fest., Kaltenbr., Oknist; kâ pīkstuļi luocījās BW. 1, S. 945, № 4575, 6 var.

Avots: EH XIII, 240


pīkstulis

I pikstulis 2 Warkh., Warkl., Saikava, ein aalartiger Fisch U.; der Peizger Bers.; Steinsauger Döbner n. U.; "zivs ar strīpām" Domopol. zu pīkste I.

Avots: ME III, 231


pīkstulis

II pĩkstulis C., ein weinerlicher Mensch: pīkstuļu mums ir visai daudz pasaulē Alm.

Avots: ME III, 231


piktulis

piktulis, f. -le, der, die Böse, Heftige: viņa ātteica pikti.., piktulei nepateicu patiesību Zalktis v. J. 1908, № 4, 112. LP. I, 129: Piktulis, ein Hundename.

Avots: ME III, 213


pikulis

pikulis Mar., Stomersee, = pikucis; pikuls, ein Erdenkloss; ein fetter Mensch Oppek. n. U.; pikulis, ein Hundename Stenden; pikulītis, ein Klümpchen C., N.-Peb., Bauske; zu pika.

Avots: ME III, 213


pīkulis

pĩkulis Frauenb. "ein kränkliches Kind".

Avots: EH XIII, 240



pinckulis

pinckulis (unter *pinckule): gaļas, vilnas, zemes p. Grünw.

Avots: EH XIII, 234


pingulis

pingulis,

1) "?": činka vilka pinguli (Rätsel) RKr. VII, 1183;

2) piñguliņš "ein geringes Quantum Garn"
Rönnen.

Avots: ME III, 219


pinkulis

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235


pinkulis

piñkulis C., piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis 2 Adsel, = ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220


pirdulis

pir̂dulis: auch Oknist n. Fil. mat. 37.

Avots: EH XIII, 236


pirdulis

pir̂dulis C., ein Stänkerer U.

Avots: ME III, 222


pirskaulis

pir̂skàulis 2 Līvāni, = pirskas kauls: cepa ... blusas šķiņķi, circenīša pirskaulīti Tdz. 46851. asarīša pirskaulīti (mit ostle. yr, somit wohl ir̂) 52126. žagateņas pirskaulīt[i]s 56880, 4.

Avots: EH XIII, 238


pirškaulis

pir̂škàulis 2 Auleja, = pirskas kauls.

Avots: EH XIII, 239


piukstulis

piukstulis Segew., ein Küchlein.

Avots: EH XIII, 239


pīvulis

pĩvulis Walk, pîuls Smilten n. U., kuņ(iņ)a 3b Erlaa; auf d. Violchen beruhend.

Avots: ME III, 236


pizulis

pizulis: auch Salis (z. B. von schlechtem Bier).

Avots: EH XIII, 240


pizulis

pizulis, ein schlechtes Getränk U.; schlechtes Bier Etn. II, 137; eine flüssige Speise Ulpisch: atnes man pizulīti te̦kulīša radziņā! BW. 19656.

Avots: ME III, 229


pižulis

pižulis,

1): auch Frauenb.; p. alus. trīs dīķi ūdens, pušpūris miltu Tdz. 56097;

2) sanfter Regen
Frauenb.

Avots: EH XIII, 240


pižulis

pižulis, dünnes, schlechtes Bier Etn. I, 122 (aus Gold.); II, 137: citā bija brandaviņš, citā tāds pižulītis BW. 19564.

Avots: ME III, 230


pkraulis

pakraulis, = pakraule: izdze̦nādami nuo pakrauļiem ... līdaciņas Janš. Apsk. 1903, S. 14. valciņa pakraulītī Daugava 1933, S. 197.

Avots: EH II, 144


plikulis

plikulis, ein Nackter Dr., ein Habenichts Ar.

Avots: ME III, 345


pogulis

puogulis,

1): auch (mit uõ) Salis n. FBR. XV, 64 und 78, (mit ùo 2 ) Mahlup (die Samenkapsel beim Flachs).

Avots: EH II, 346


pogulis

puogulis,

1) s. puogaļa;

2) Beiname des Flachses
im VL.: liniņam, puoguļam, ze̦lta puoga galiņā BW. 28338, 6.

Avots: ME III, 455



pubulis

pubulis,

1) ein Knoten im Garn od. im Gewebe
U., Druw.: vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti; uz pubuļa uzkāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. piel. 2 25314. linu pavediens, kas stiepjas nenuoriezdamies un bez pubuļiem Brač;

2) Blase auf Bier
Depkin n. U.; ein Häutchen auf einer Flüssigkeit Wid.;

3) ein Gerstenkorn am Auge
Freiziņ;

4) eine kleine, weisse Frühlingswolke
Druw.: debess ir skaidra, nere̦dz ne˙viena pubulīša;

5) pubuls, ein kleiner und dicker Mensch
Erlaa. Dies pub- (mit dem b von grubulis od. bubulis III ?) neben pup- in pupa, pups u. a. (vgl. Persson Beitr. 245 f.).

Avots: ME III, 401


pugulis

pugulis, eine blasige Erhöhung U. Zu pauga.

Avots: ME III, 402


pūgulis

pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341


pukulis

pukulis Seyershof, = pukuls; "?" Allendorf n. FBR. XIX, 83.

Avots: EH II, 322


pūkulis

pūkulis, = pũķis 1: (tuo) sauc par pūkuli Pas. XIII, 438 (aus Bērzgale).

Avots: EH II, 341


pulis

pulis Aahof, Treppenhof, pulîtis Mar. n. RKr. XV, 131, die (zahme) Taube; vgl. pul.

Avots: ME III, 407


pumbulis

pum̃bulis: "cieta pumpa. pubulis" Salis (pum̃buls); ein Knoten im Garn Seyershof: man savē̦rpusies dzīve ar pumbuļiem.

Avots: EH II, 324


pumbulis

pum̃bulis Ruj., ein Knäuelchen: dzijas palicis pāri mazs pumbulītis N.-Peb.; der Samenknolle(n) der Kartofelstaude Vank.; pùmbulis 2 "ein pušķis am Gürtel" Marienhausen; eine Kinderkrankheit Malta.

Avots: ME III, 409


pumpulis

pum̃pulis,

1): auch Sonnaxt. - In der Bed. 3 nach Sehwers Unters. 97 aus d. Pumpel "kleiner, im Wachstum zurückgebliebener Mensch".

Avots: EH II, 325


pumpulis

pum̃pulis Dond., Schleck, pùmpulis 2 ,

1) die Beule
U., Gold. n. Etn. IV, 166: tik˙pat kâ tas pumpulis uz viņas de̦guna izjauca... vaiga skaistumu Jansona Duomas 36. pumpulis uz vaiga uzmeties Dond. manam zirgam ir pašā saku vietā liels pumpuls, nevarēs likt darbā Selb.;

2) pum̃pulis Bauske, Ruj., C., pum̂palis Gr.-Buschhof, pùmpulis 2 , eine dickere Stelle im Garn
Mar. n. RKr. XV, 131, Bers. n. Etn. IV, 166; pùmpulis 2 "pumpuļuota drēbe" Dricē̦ni;

3) ein dicker, kleiner (von Wuchs) Mensch
Lös. n. Etn. IV, 166;

4) "?" : rudenī, nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem, ēdināja garus, tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par "garu laiku" un visas šā laikme̦ta pirmdienas par "pumpuļu pirmdienām" LP. VII, 306;

5) pum̃puļi, die Samenknollen der Kartoffelstauden
Ruj., N.-Peb.;

6) etwas Dickes:
saģērbies kâ pum̃pulis Jürg. Woht zu pumpa II.

Avots: ME III, 411


punculis

‡ *punculis (od. *puncule?) "?": atraduši (meijā) ve̦se̦lu punculi ... mazu čūskulē̦nu, kuŗi bijuši kuopā saķē̦rušies Pas. XV, 500.

Avots: EH II, 325


pungulis

pungulis, ‡

2) ein kleines Bündel
OB., ein in ein Tuch gebundenes Bündel Dunika: sasēju drānas puñgulī.

Avots: EH II, 325



puntulis

puntulis, einer, der vor sich hin murmelt, brummt Trik.

Avots: ME III, 413


pupulis

pupulis, eine dickere Stelle im Garn Mar. n. RKr. XV, 131; wohl zu paupt.

Avots: ME III, 415


pūpulis

pūpulis (unter pūpuls): auch Stenden, Wainsel (mit û 2 ); "der Palmbaum" Lng.

Avots: EH II, 342


purculis

pur̂culis 2 , Porzellan Schibbenhof: pīpi ar purcuļa galviņu MWM. VIII, 246.

Avots: ME III, 416


purdulis

pur̃dulis,

1): auch (mit ùr 2 ) Pilda, Warkl. (auch ein fem. p-le): puisi purdulīti (Var.: pundurīti, pe̦lnurušķi), nelaid cūkas druviņā! BW. 29154, 2 var.; ‡

2) der Rotz
AP. (selten), (mit ùr 2 ) Warkl.: nevar purduļa nuo de̦guna nuoslaucīt Warkl. pùrdul[i]s da nabas Tdz. 57687, 8 (aus Domopol). Plur. pur̃duļi - auch AP., (mit ùr 2 ) Borchow n. FBR. .XIII, 25 ("?"), Liepna, Prl., Warkl., Zvirgzdine, (mit ur̂) Fest. n. FBR. XVII, 86.

Avots: EH II, 327


purdulis

pur̃dulis Jürg., pùrdulis 2 Kl., ein Rotzlöffel. - Plur. pur̃duļi C., Jürg., pùrduļi 2 Festen, Kl., Mar., Erlaa, Prl., der Nasenschleim Oppek., Sessw., Peb., Kurl. n. U., Sunzel. Etwa (s. Persson Beitr. 229, Petersson Zwei sptachl. Aufs. 7 und 16 f., Būga Aist. Stud. 178 und PFB. LXVI, 246 und Walde Vergl. Wrtb. 11, 50) zu li. purslas "Schaumspeichel", gr. παρδαχός od. (ion.) πορδαχός "nass, feucht" und (?) le. purvs?

Avots: ME III, 416


purmulis

pur̂mulis Ronneb., Smilt., purmulis Erlaa, ein Schimpfwort; aus purpulis?

Avots: ME III, 418


purpulis

purpulis, einer, der oft zankt, schilt, unzufrieden ist Jerkul n. Etn. IV, 167. Zu purpêt.

Avots: ME III, 419


purpulis

II pur̂pulis 2 NB., = purpuls.

Avots: EH II, 329


pūrulis

pūrulis, ein Zerzauster, ein Struwelpeter: sukā, pūruli, glude̦nu gālu (=galvu)! BW. 24619.

Avots: ME III, 449


pusaugulis

pusaugulis (f. -le), pusauģis (f. -ģe), der Halbwüchsling: tāds skuķē̦ns, pusaugulis MWM. VI, 436. pie taviem luoluojumiem nāk precībās pusauguļi Apsk. v. J. 1903, S. 660. ... ātrāki visu kuo iegaumēs nekâ kāds pusauģis ebenda 333.

Avots: ME III, 422


puskukulis

puskukulis, pus˙kukuļa, ein halber Laib (Brot): puskukuiis maizes. Sprw.: citreiz kukuiis, citreiz puskukuļa. nuoēda pus˙kukuļa.

Avots: ME III, 429


pusrubulis

pusrubulis BW. 1597, 1, = pusrublis.

Avots: EH II, 334


pustekulis

puste̦kulis Siuxt, ein Schafsbock mit éiner Hode (?).

Avots: EH II, 334


pušulis

pušulis Libau "kuopā sasietas bārkstis".

Avots: EH II, 337


ragulis

ragulis,

1): auch Oppek. n. BielU., Bērzgale, Saikava, Zvirgzdine: aŗuot arklu tur aiz raguļa Mahlup.

Avots: EH II, 350


ragulis

ragulis,

1) die Handhabe am Pfluge
N.-Schwanb., Mar. n. RKr. XV, 132; vgl. ragatis;

2) ein Endchen (Brot):
saimniece atnesa mazu maizes ragulīti;

3) "Tabackschnupfer"
Ar.: labs pīpē̦tājs - labs ragulis Br. sak. v. 909.

Avots: ME III, 466


raibulis

raibulis: cimdiem tādus ràibuļus (andersfarbige Muster) adīja AP.

Avots: EH II, 350


raibulis

raibulis, etwas Buntes, ein bunter Fleck: viņš... skatījās uz pare̦snuo saimnieci ar raibuļiem apklātuo ģīmi A. v. J. 1902, S. 197.

Avots: ME III, 469



rakstulis

rakstulis,

1) der Federhalter
Dr.;

2) die Schnauze eines Schweines
Serbigal.

Avots: ME III, 475


rapulis

rapulis Nigr., rapuls, ein Grobian Mag. XX, 3, 219. Vgl. etwa repeči.

Avots: ME III, 478


rāpulis

rãpulis: auch (mit à 2 ) ein in seinen Anschauungen nicht selbständiger Mensch Zvirgzdine.

Avots: EH II, 361


rāpulis

rãpulis C., ein Kriecher U., Schleicher St., Schmeichler B. Vēstn., ein Kind, das noch kriecht U.; das Reptil; tu duomājies caur tuo nuo manis atkratīties, rāpuli tu! Purap. - dievs par daudz visādu kaitīgu rāpuļu laidis pasaulē LP. VII, 1168. ala pilna ar čūskām, kaupiņiem, kādiem nekādiem rāpuļiem VI, 62. visādi rāpuļi, kas dzīvuo e̦ze̦ra dibe̦nā Apsk. v. J. 1905, S. 312.

Avots: ME III, 497, 498


rātulis

rātulis Wid., rātulĩtis U., rātuvĩtis (f. -te), ein Zänker, einer, der gern schilt, tadelt: nerājies, rātuvīte (Var. 1: kuo rājies, rāturti), neb es tava rājamā! BW. 23341 var.

Avots: ME III, 499


raudulis

raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.

Avots: ME III, 484



raugulis

raũgulis Karls.,

1) einer, der zur Brautschau geht
Oppek. n. U.;

2) raũguļuos (auch rauguļās) iet Wolm., Smilt., eine Wöchnerin zum erstenmal besuchen und ihr bei der Gelegenheit eine warme Suppe, Wein oder eine andere Stärkung bringen
Walk n. U., Lis.; vgl. raudzībās, raudzuos, rauguos iet. rauguļu māte, = raugu māte (s. raugi);

3) ein Trinker, "kas par daudz šņabja rauga" Salis n. U.

Avots: ME III, 487


redzulis

re̦dzulis BW. VI, S. 161, das Auge: susuriņš luopus dze̦n e̦ar dzirduli, e̦ar re̦dzuli, e̦ar pašu lapsas muižu (Rätsel: der Kamm beim Kämmen) RKr. VII, 1175.

Avots: ME III, 504


regulis

re̦gulis: ein vier- od. fünfzinkiges Gerät zurn Windigen in der Riege Pilten n. FBR. XX, 38 (gespr.: re̦ge̦ls ), Iw., Rothof.

Avots: EH II, 363



rēgulis

rẽ̦gulis Karls., der Gaffer Dr.

Avots: ME III, 518


reibulis

rèibulis: auch (mit èi 2 ) Līvāni, Warkl.: kviešu maize plauktiņā, reibulītis muciņā BW. 34291.

Avots: EH II, 363


reibulis

rèibulis C., Arrasch, reibulis 2 Iw., reĩbulis Līn., Siuxt, reibuls, der Schwindel; das Räuschchen Autz n. U., der Strich Poruk III, 315: reibulis pārņe̦m MWM. gaviļu reibuls mitējies Lautb. Luomi 37, brandvīna reibulis Ārstn. kal. 2, 70. kārumniecība, kas cilvē̦ku pavedina pat līdz negausībai, nesātībai, reibulim Kaln. Uozuolk. māc. 54. reibulim izzūduot galva izlikās pa˙visam tukša un neganti sāpēja A. v, J. 1900, S. 1059.

Avots: ME III, 505


rēkulis

rē̦kulis, ‡

2) rē̦kulīte BW. 29156, 11 var., eine viel od. laut grunzende (brüllende?) Sau.

Avots: EH II, 369


rēkulis

rē̦kulis, ein viel weinendes Kind Beienhof.

Avots: ME III, 519


rempulis

re̦mpulis,

l): auch Grünh., Laidsen;

2): "re̦sns kluča gabals" Grünh.

Avots: EH II, 365


rempulis

re̦mpulis,

1) re̦m̃pulis Wolm., re̦m̂pulis 2 Salis, ein kurzer und dickėr, untersetzter Mensch: pienavnieki, re̦mpulīši (Var.: re̦mpucīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "?": mē̦sli iekša re̦mpulīšuos kuopa saspiesti Preip. 123. re̦m̃pulīši "dünne und lange Teigstücke"
Bauske.

Avots: ME III, 510


rēmulrēmuliski

rẽ̦mulrẽ̦muliski Seyershof, Adv., schief und krumm (taumelnd): aiziet kājas r. un uz māju netiek (von einem Besoffenen).

Avots: EH II, 369


rengulis

re̦ngulis, gew. der Plur. re̦ñguļi Kursiten, Dond., re̦ñguli Ahs., Pferdemist Podsem, Schweinemist Dond., Ahs., hartgewordener Mist grösserer Tiere überhaupt Erwahlen: sakaltuši zirga re̦nguļi LP. V, 291. kastītē atradis tikai zirga re̦nguļus VI, 56. cūka liek re̦ngulus Ahs.

Avots: ME III, 511


renkulis

I rè̦nkulis: auch (mit e̦n̂ 2 ) Salis.

Avots: EH II, 366


renkulis

I rè̦nkulis PS., rè̦nkulis 2 Kl., re̦nkūle U., re̦nkule Mag. XIII, 3, 49, Plur. re̦ñkuļi C., Lemburg, rè̦nkuļi Serbigal, re̦nkūles U., Rennkugel, Rehposten, gehacktes Blei zum Schiessen auf Rehe u. a.: bise, lādē̦ta ar labu re̦nkuli Druva II, 716. ģīmis ir sapluosīts... re̦nkulēm Mācītāja meita 94. Nebst estn. reńńkūľ dass. aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 511


renkulis

II re̦ñkulis, ‡

2) ein dickes Lebewesen
(mit e̦n̂ 2 ) Salis.

Avots: EH II, 366


renkulis

II re̦ñkulis, = pi(c)ka: krietns re̦nkulis sviesta Schibbenhof.

Avots: ME III, 511


repulis

re̦pulis Wid., ein dickes, rundes Kind; ein fleischiges Blatt. Wohl zur Wurzel von rept.

Avots: ME III, 513


rēpulis

rē̦pulis,

1) ein kurzer und dicker, stämmiger Mensch
Ar.; vgl. re̦pulis;

2) rẽ̦pulis, wer kriecht
Ruj.; vgl. rē̦puôt.

Avots: ME III, 521


resnulis

re̦snulis (f. -le), ein dicker, wohlbeleibter Mensch.

Avots: ME III, 513


rībulis

rībulis: auch RKr. VII, Rätsel 385,13.

Avots: EH II, 375


rībulis

rībulis, in der Verbindung zemes rībulīši, die Füsse (in der Rätselsprache) Lubn.

Avots: ME III, 535


riebulis

riebulis Ronneb., ein Instrument, womit man eine schmerzende Stelle am Körper massiert. - Zu riebt II.

Avots: ME III, 543


riebulis

II riebulis Tdz. 50171, = riêbẽjs (unter riêbt I).

Avots: EH II, 378


rijkulis

rijkulis (unter rijkuris): auch Siuxt (gespr. auch rîkulis 2 ); pašam rijas rijkulim Tdz. 50448.

Avots: EH II, 371


rīkulis

rīkulis: auch Janš. Līgava I, 307, (mit î 2 ) Ceļi VIII, 304 (in einem VL. aus Frauenb.); nach Diet. "in Kurl. überall gebräuchlich".

Avots: EH II, 376



rimbulis

rim̃bulis: auch Orellen, (mit im ) Segew., (etwas Ringförmiges) AP., (der Kreis) Lemb., (eine ringförmige Zeichnung, meist mit breitem Rand) Jürg., Lemb., Lieven-Bersen, Schnehpeln: dūmi kūp rimbuļiem Smilt. kuo tu tādus rimbuļus savilcis uz papīra? Jürg. rim̃buļi uz sienas uzzīmē̦ti Riga. aplaist kādu rimbuli Lemb.; ein Holzreifen als Kinderspielzeug Lemb.

Avots: EH II, 371


rimbulis

rim̃bulis Salis, etwas Ruudes, eine runde Scheibe, der Kreis: meneša vietā bij re̦dzams bāls rimbulis A. v. J. 1891, S. 750. "saules rati" tika... simbolizē̦ti ar apaļu rimbulīti Duomas 111, 283. grāmatu uzvāki izraibināti apāļiem rimbuļiem IV, 450. viņas sēd tur rimbulī IV, 231. Zu rimba.

Avots: ME III, 526


rimmulis

rim̃mulis: ganībā tikai vienā rimmulī laba zāle Seyershof. viens rimmulītis būdā ir sauss, kur cūkai uzgulties ebenda; etwas Ringförmiges Ruj. Vgl. auch rim̃bulis.

Avots: EH II, 371


rimmulis

rim̃mulis, ein runder Platz, gew, ein runder, begrenzter, mit Gras bewachsener Platz vor dem Hause, auch ein rundes Blumenbeet Wolmarshof; griezt luopus rim̃mulī (Renzen), rimulī; vgl. rimulis.

Avots: ME III, 526


rimpulis

rimpulis Seyershof, = ripulis: pāva spalvas un aste ir rimpuļuos.

Avots: EH II, 372



rimulis

rimulis "ein rundlicher Haufen (von Lebe. wesen)" Nötk.: sagriezu luopus rimulī, eju... pats riņķī, kamē̦r luopi sāk gulties MWM1896. Vgl. rīmulî.

Avots: ME III, 527


ringulis

ringulis Wid., riñguls Nigr., der Ring, ein runder Reifen, "was rundgedreht ist" Ar., Wid., "sprungulis": seja ar ringuļuos saskrullē̦tuo bārzdu U. b. 121, 101, gruozu pinuot vajadzīgi divi ringuli Nigr. - riñgulu riñguliem Nigr., in runden Windungen, ringartig: čūska aizluocījās ringulu ringuliem. Wohl auf d. Ringel beruhend.

Avots: ME III, 528


ripulis

ripulis: auch ("?") Lubn. n . FBR. XVII, 127, ("Kreis" und "Scheibe") Erlaa, ("riņķis") Pilda; eine kleine Holzscheibe A.-Schwanb.; drāts r. Saikava; "ein (nicht grosser) kugelförmiger Gegenstand" Jürg.; aplaidīsim mēs ar vienu ripuli (eine Runde, tanzend)! Meselau.

Avots: EH II, 373


ripulis

ripulis Wid., Demin. auch ripultiņš, ein Kreis; eine runde Scheibe, ein runder Gegenstand überhaupt, ein Kreisel: lakatiņš ar sarkaniem ripuļiem MWM. VI, 27. lūku ripulītis (Scheibe, Bündel) Zaļmuiža. viņas (= saules) ripulīši mirdzēja tam uz drēbēm A. XVlI, 395. muižkundze nuopūšas, lūpas ripulītī savē̦luse Vēr. II, 1401. savu vārdu viņš uzraksta un uzrauj vēl ripuli (einen Schnörkel) galā Dok. A. Pliederiene iesprauda matu ripulī (in den runden Haarzopf) adatu A. v. J. 1902, S. 403. auniņš dirsa ripultiņus RKr. VlI, 1266. ratenīti, ripulīti BW. 7018 var. mednis nuonācis zemē kâ ripulis A. XX, 146. malkas ripulis B. Vēstn., ein Ring Holz. - ripuļu zāģis Treiden, die Kreissäge. kad bē̦rns sāk kājām iet, tad saka: "tev jau mazais iet ripuļiem (= ripuliski) vien" N.-Peb.; ähnlich : aiziet ripuļu ripuļiem Bers.

Avots: ME III, 531


ripuliski

ripuliski, in der Verbindung ripuļu ripuliski, Adv., rollend, kugelnd, kullernd Ar.

Avots: ME III, 531


ritulis

ritulis: naudas r. Preekuln n. BielU., eine Geldrolle. vaska ritulīši Janš. Bandavā II, 327, ein gewisses Muster (raksts).

Avots: EH II, 374


ritulis

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534



rogulis

ruõgulis Adiamünde "eine knopffürmige Spitze von Pflanzen (z. B. Flachs, Disteln)" Kl.-Roop.

Avots: ME III, 578


rogulis

I ruõgulis: pilni zirņi ruoguļu (Sanenkapseln von Disteln; mit uo) Serbig.

Avots: EH II, 391


rogulis

II ruogulis,

1) = ruogulītis 1: rudzīšam ruoguļam BW. 28110, 2 var.;

2) eine ausgedroschene Ähre
Lemb., Seyershof (mit uõ), Nötk.

Avots: EH II, 391




rubulis

I rubulis: auch BW. 1787, 5.

Avots: EH II, 381


rubulis

II rubulis Liepna, Tdz. 51754, 2 (aus Bērzgale), Pas. V, 171 (aus Makašēni), = rubenis.

Avots: EH II, 381


rudulis

rudulis: "Cab." ME. III, 554 zu verbessern in "Caб.".

Avots: EH II, 382


rudulis

rudulis, abramis ballerus L. RKr. VIII, 103; der Bleyer (cyprinus ballerus) Fischer 127; das Rotauge (leuciscus erythrophthalmus L.) Natur. XXXVII, 37; die Plötze (leuciscus rutilus) Caв. II, 222.

Avots: ME III, 554


rūdulis

rũdulis Karls., auch f. rūdulīte BW. 7336 var,, das Rotauge L., St., U., die Plötze Holmhof n. Etn. II, 113: es ieskriešu e̦ze̦rā rūdulīšu pulciņā; rūdulim sarkan[a]s acis, man sarkanas izraudātas BW. 41171, l. zu ruds.

Avots: ME III, 567


rūgulis

rûgulis Mar.,

1) gegorene Milch, Sauermilch
Wid., Mar. n. RKr. XV, 133;

2) ein weinerliches Kind
Mar. n. RKr. XV, 133: tuo rūguli ne˙maz nevar apmierināt.

Avots: ME III, 568


rūkulis

rũkulis: cūciņ mana, rūkulīte! BW. 29157 var.

Avots: EH II, 388


rūkulis

rũkulis C., ŗūkulis Wid., ein kleines Ferkel (ein Grunzerchen) U.

Avots: ME III, 569



rulis

rulis: zu ersetzen durch rulis.

Avots: EH II, 383


rulis

rulis,

1) eine grössere Welle Peterskapelle und
O.-Bartau n. U., eine Welle, die sich über einer Sandbank bricht und umstürzt Janš.: lielākai bangai jeb rulim pretim nākuot laiva tapa... stāvus izcirsta gaisā Janš. Tie, kas uz ūdens 14. In Salis dafür rul˜lis;

2) ein rundes Holzstück
Tirsen; vgl. rullis.

Avots: ME III, 557


rumbulis

rum̃bulis,

1): saskaldīt bē̦rza rùmbuļus 2 malkai Sonnaxt. viņš apaļš kâ r. (mit um) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 383


rumbulis

rum̃bulis Salis,

1) ein rundes Stück Holz, ein runder Klotz
U., Mag. XIII, 2, 45 (rumbuls), Salis;

2) ein wohlbeleibter Mensch
Linden n. U., Mag. XIII, 3, 54 (auch von Pferden), ein fettes Kind Salis, Lems. n. U. Zu rumba I, vgl. auch Leskien Nom. 488 und Persson Beitr. 76.

Avots: ME III, 558


rumpulis

rùmpulis 2 Liepna "ratu rumba".

Avots: EH II, 384


rundulis

ruñdulis Karls., runduls,

1) "?": mūsu rudzu runduliņš pa˙galam LP. VI, 67;

2) rundulis, = ruñdēlis Schwanb., Stomersee, Golg., Drobbusch;

3) rùndulis 2, ein rundes Blumenbeet
Mar., A,-Schwanb.;

4) ruñdulis, Zusammengerolltes:
mīklas ruñdulis Allendorf.

Avots: ME III, 561


rundulis

I ruñdulis,

4): auch Seyershof;

5) ein runder Turm Treiden.

Avots: EH II, 384


rundulis

II rundulis Sauken "= gruñdulis I".

Avots: EH II, 384


rungulis

rungulis, ‡

3) "rācenis" Luhde. - "sprunguli, runguli" ME. III, 562 zu verbessern in "sprunguļi, runguļi".

Avots: EH II, 384


rungulis

rungulis U., rùngulis 2 Prl., rùnguls 2 Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562


runkulis

ruñkulis Wolm., Salis, Serbigal, AP., rùnkulis 2 Prl., Preili, ruñkuls Ruj., Ronneb., rùnkuls 2 Nerft, auch runkuļbiete Wid., runkuļrācenis U., die Runkelrübe: tu iesēsi runkuļus tīrumā A. v. J. 1897, S. 230. runkuļu dārzs Stari III, 225. padzirdīšu ar kapātiem runkuļiem Sniega pārslas - mamuta runkuļi Peņģ. Sakņu dārzs 40, eine Art Beeten. Aus d. Runkel.

Avots: ME III, 562


runtulis

ruñtulis Salis "apaļš vīstuoklis": kad drēbe satīta rullī, kuoļi iekšā kâ runtuļi.

Avots: EH II, 385


rupstulis

rupstulis nb., alles, was dick ist; auch ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 385


rupulis

rupulis L., rupuls U., rupults U.,

1) ein grobes Stück Holz
L., ein zum Bauen untaugliches krummes Holz U.;

2) ein Grobian, Tölpel
L., U.;

3) rupuls Kav., = rupucis, die Kröte. Zu rupjš.

Avots: ME III, 563


rutulis

rutulis: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; 1): "rullis, iegare̦na bumba" Iw.: tauku r.; "apaļš kuoka gabals" Wessen; bē̦rns kā r. Oknist. rudzīti, rutulīti ("?") Tdz. 40138.

Avots: EH II, 386


rutulis

rutulis,

1) ein rundes Stück Holz Wessen, ein Balkenende, ein runder Klotz;

2) "?": kuŗai meitai stāvu pupi, tai atjāja zābakiem; kuŗai gulu rutulīši, tai ar kārklu vīzītēm BW. 11982, 1;

3) rudzu rutulītis, = rudzu ruņģītis (s. ruņģis 2): jūs manu rudzu rutulīti nuogalinājušas LP. VI, 66, Etwa zu slav. rъtъ "Spitze, Schnabel, Anhöhe, Hügel"??

Avots: ME III, 565


sabulis

sabulis,

1) "ein schläfriger Mensch"
Jakobshof;

2) ein Hundename
Lettg.

Avots: ME III, 599


sakkaulis

sakkaũlis Smilten, gew. d. Plur., sakkaũļi Ronneb, n. RKr. XVI, 41, sak-kauli L., Wellig 102, die Kummethölzer.

Avots: ME II, 648


sakulis

sakulis, fem. s-le "der resp. die zuerzählen pflegt": saki, saki, sakulīt, kuo redzēji Vāczemē? BW. 2617, 2.

Avots: ME II, 658


sametulis

same̦tulis: tādi same̦tuļi e̦sam, wir sind so viele in einen Raum gepresst Ringen n. U.

Avots: ME II, 684


sānkaulis

sānkaulis (unter sãnkaũls): auch (sā`nkàulis 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 471


sapraulis

sapraulis kuoks, verfault Holz Für. I (unter praulis).

Avots: ME II, 707


sapulis

sapulis, ein Fisch Lis. n. RKr. XVII, 90, Lös., Mar., A. - Schwanb., Heidenfeld, Angern, Allendorf, Fehsen, N. - Laitzen, Lennew.; sapuls, der Alant Infl. n. U., Welonen. - Vgl. sapals,

Avots: ME II, 709


sāpulis

sâpulis (li. sopulỹs) Auleja, das Geschwür.

Avots: EH XVI, 472


sarmulis

sar̂mulis: auch Borchow, Gr.-Buschh., Mahlup, Oknist, Sonnaxt, Zvirgzdine. "der Hermelin" ME. III, 722 zu verbessern in "das Hermelin".

Avots: EH XVI, 444


sarmulis

sar̂mulis Prl., Wid., Spr., auch ein Demin. sarmuliņš, der Hermelin, das Wiesel; das Kaninchen Spr.: medenieki, nuošauniet sarmulīti (Var.: sarmuliņu, se̦rmulīti)! māte meitas man nedeva bez sarmuļa kažuociņa BW. 11071. sarmuliņu kažuoks Kaudz. M. 340. sarmuliņu alas Duomas II, 67. apakš tavas bikšu klapes sarmuliņš (gemeint ist der penis) cilājās BW. 35013. Vgl. se̦rmulis. Nebst li. šarmuõ od. šermuõ "Hermelin", šarmuonỹs "Wiesel", ahd. harmo "Hermelin" wohl (nach der Farbe) zu sar̂ma, vgl. Trautmann Wrtb. 300 und Meyer - Lübke IFA. VII, 76.

Avots: ME III, 722


šaubulis

šaubulis U., MWM. IX, 637, Lauth., (mit ) Drosth., Jürg., šaubuls Mag. IV, 2, 141, ein Wankelmütiger; ein Windbeutel: šaubuli līdz šim duomāja U. b. 109, 28.

Avots: ME IV, 5


šaulis

šaũlis: "kas ātrs, bet negudrs" OB.

Avots: EH II, 622


šaulis

šaũlis Nigr., f. -ie (šaula Wid.), ein schneller Geist, Flattergeist; wer leicht zu Beinen wie der Wind L. II, 274, Windbeutel I, 583, ein Tor, ein alberner, kindischer Mensch U., Mag. XIII, 2, 68: tā ir pārāk liela šaũle: te viņa turas... ar vienu, te atkal ar uotru Janš. Bandavā II, 131.

Avots: ME IV, 6


sauskaulis

sauskaulis, ‡

5) sauskauļa skuķe A. Upītis Pirmā nakts 61, ein hageres (?) Mädchen.

Avots: EH XVI, 461


sauskaulis

sauskaulis,

1) "eine krumm gewachsene Kiefer od. Fichte, deren Krümmung grobfaserig ist"
Morizberg: bāleliņi izdēj zaļuos uozuoliņus,... man atstāj sauskaulīšus klaudzināt BW. 3420;

2) saûskaũlis 2 , lonicera xylosteum L. Dond. n. RKr. III, 71;

3) sauskauļi, Schilf
Schwanb.;

4) ein Baum mit nicht dickem Kern
Warkl., Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 775


sebulis

se̦bulis, ein Spätling LKVv., Rutzau, Dr., Wid., ein später Wandersmann Wid.: se̦bulīt[i]s tautu dē̦ls se̦bu nāca vakarā BW. 16204,

Avots: ME III, 810


sēpulis

sê̦pulis 2 Seyershof, ein Mensch von kleinem Wuchs, "pamazs bē̦rns".

Avots: EH II, 481


sermulis

se̦r̂mulis: auch AP., (mit e̦r̂ 2 ) Salis, (mit ê̦r 2 ) Grob.; kumeliņš kâ s. luocījās BW. 31846 var.

Avots: EH XVI, 478


sermulis

se̦r̂mulis Kl., PS., Wolm.; Jürg., N.-Peb., Bers., se̦r̂mulis 2 Karls., Deg., Zögenhof, Ruj., Nigr., Selg., se̦rmulis U., RKr. VIII, 86, Matkul, Talsen, se̦rmuls BW. 28314, se̦r̂mulītis C., Ramkau, se̦rmuliņš PS., RKr. VIII, 86, Bauske, Memelshof, se̦rmuolītis RKr. VIII, 86, der Hermelin (foetorius erminea L.): trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuliņa (Var.: se̦rmulīša, sarmulīša, sērmulīša, sē̦rmuoliņa) aliņā BW. 13562, 3 var. duod, dieviņ, baltus linus kâ baltais se̦rmuliņš! 28314, 1 var. Vgl. sar̂mulis.

Avots: ME III, 819


sērmulis

sê̦rmulis 2 Līn., sē̦rmulis L., U., Natur. XXXVII, 23, sē̦rmuliņš BW. 28314 var. (aus Schwitten), 28314, 3 (aus Bornsmünde), sē̦rmuoliņš, sē̦rmulītis BW. 28314, 3 var. (aus Alt-Autz), das Hermelin (foetorius erminea L.): duod, dieviņ, baltus linus, kâ baltuo sē̦rmulīti! BW. 28314, 1 (aus Frauenb.). trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuoliņa (Var.: sē̦rmulīša aus Zirau, Kabillen, se̦rmulīša, sarmulīša, sarmuliņa) aliņā 13562, 3 (aus Alt-Seeksahten). dārgā sē̦rmuliņu kažuokā Kaudz. M. 389. S. se̦r̂mulis; die Lānge des ē, scheint nur kuronisch und semgallisch zu sein.

Avots: ME III, 830


šermulis

še̦rmulis N. - Sessau und W. - Livl. n. U., Neuermühlen, (mit e̦r̂ 2 ) Schibbenhof, = se̦rmulis, das Hermelin. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. šermuõ

dass. und das echt le. se̦r̂mulis.

Avots: ME IV, 16


šērmulis

šê̦rmulis 2 : zu schreiben mit ê̦r!

Avots: EH II, 626



sērulis

sē̦rulis (f. -le), der Traurige, Bekümmerte: sirsniņ mana, sē̦rulīte (Var.: grūtpūtīte, gauduliņa), kuo tik dikti sē̦ruojies? BW. 17725 var. es sē̦rul[i]s nācu teitan, nu eju dziedādams L. Bērziņš Ceļi un te̦ki 18.

Avots: ME III, 832



sestulis

se̦stulis C., Bers., Saikava, Lös., Druw., Sessw., Heidenfeld, Schwanb., Stomersee, Aahof, A. v. J. 1901, S. 609, se̦stuls U., ein Getreidemass (1/6 Lof): ļuoti daudz graudu: 3 līdz 6 se̦stuļi D. linu . . . bij izsējis gan˙drīz četrus se̦stuļus plē̦sumā Plūd. LR. III, 74. iemēruojis saimniekam vienu se̦stuli LP. V, 399.

Avots: ME III, 821


sīkstulis

sîkstulis Prl., ein Karger, Geiziger U.: Sprw. sīkstulis mūžam nabags.

Avots: ME III, 853


sīktulis

sîkstulis: auch Borchow; neskaiti, sīkstuli, kūmiņu naudu! BW. 1780. ,

Avots: EH II, 492


sikulis

sikulis A.-Schwanb., der Ziegenbock. Vgl. sik.

Avots: EH II, 486


sīkulis

sîkulis PS.,

1) ein Wesen von kleinem Wuchs:
tē̦ls, kuŗš pārējiem sīkuļiem tâ paceļas pāri Duomas III, 1319. slimi un sīkuļi D. 116. 74. - S. auch sĩkaļa;

2) sîkulīte 2 Karls., sagina.

Avots: ME III, 854


sirdulis

sirdulis,

1) ein Ärgerlicher, Zorniger
Wid.;

2) "?": vai ņemt gudru sirdulīti [?] (Var.: sērdienīti, bārenīti), vai bagātu mātes meitu BW. 11444, 4.

Avots: ME III, 845


sirgulis

sirgulis, ein kränklicher Mensch, ein Siechling Wid.: vārīgs sirgulis Plūd. Rakstn. II, 378.

Avots: ME III, 846



sīvulis

sīvulis,

1) sīvuls, der Branntwein Dr.;

2) ein Barscher, Strenger: sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji? tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020.

Avots: ME III, 856


skābulis

skâbulis, ‡

3) "pūtēlis" Kaltenbr.; eine gewisse Speise Kalupe n. Ceļi VIII, 226 (mit Beschreibung).

Avots: EH II, 503


skābulis

skâbulis,*

1) das Oxyd
Ķīmija 20;

2) saurer Wein
Dr.

Avots: ME III, 879


skaigulis

I skaigulis,

1) ein Herumtreiber
U.;

2) ein Schreier
U. ("nicht bekannt").

Avots: ME III, 865



skaistulis

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866


skaistulis

II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.

Avots: ME III, 866


skaitulis

skaitulis: fem. skaitule BW. 26459.

Avots: EH II, 498


skaitulis

skaitulis (f. -le) Celm., ein schnell Erzürnter, Verärgerter: apskaitus skaitulītis BW. piel. 2 207161.

Avots: ME III, 867


skambulis

skambulis: nuoraudams kādai guovij nuo kakla skambuli Janš. Līgava II, 477.

Avots: EH II, 500


skambulis

skambulis, eine kleine Glocke: tās (= bimbalas) nenāca vis nuo lielajiem baznīcas zvaniem, bet nuo mazā kapsē̦tas skambuļa Janš. Bandavā II, 55. Vgl. li. skambalas "Klingel".

Avots: ME III, 870



skarbulis

skar̃bulis Karls., eine Blechdose. Woh1 (mit sekundärem s- ) zu karba II, kārba I.

Avots: ME III, 874


skarbulis

II skar̂bulis Warkl., der Rausch.

Avots: EH II, 502


skārbulis

I skārbulis: auch (mit ā`r 2 ) Alswig.

Avots: EH II, 504



skārbulis

II skā`rbulis 2 Mar. n. RKr. XV, 135, eine Art Wiesenblume.

Avots: ME III, 880


skaudulis

I skaudulis, ein Missgünstiger B. Vēstn.

Avots: ME III, 876


skaudulis

II skaũdulis, ein Geschwür Rutzau n. FBR. VIII, 139; aus li. skaudulỹs dass.? skàudze 2 Sussei n. FBR. VII, 139; Stockm. n. FBR. VIII, 87, Saikava, Meiran, Warkl., Gr.-Buschhof, Memelshof, U., Kreuzb., = kàudze, der Haufe: sìena skaudze (Var.: kaudze ) BW. 22987 var. visu sakrāva vienā skaudzē Zb. XVIII, 468. piebira liela skaudze ze̦lta Pas. IV, 184 (aus Atašiene). siekam skaudzes (Var.: kaudzes ) nenuomalu BW. 8102 var. skaudzēm me̦stas ce̦purītes 31933, 9. Zu mhd. schoche "aufgeschichteter Haufe", schoc "Haufe" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 467.

Avots: ME III, 876


šķēpulis

‡ *šķē̦pulis "?": mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ atnesēji nuo pakaļas Pēt. Av. III, pielik., 106.

Avots: EH II, 633


šķerbulis

šķe̦r̃bulis Salis, šķe̦rbuls, der Splitter: luoga rūšu šķe̦rbuli čalkslē̦dami nuobira Kaln. Uozuolk. m. 86.

Avots: ME IV, 28



šķībulis

šķībulis, der Schiefe: atstājuši šķībuļus, greizuļus VL. n. SDP. III, 22. padarīju alutiņu šķībulīti, greizulīti BW. 19766.

Avots: ME IV, 48


šķimbulis

šķimbulis, ein Stück (?): vienu gaļas šķimbuli viņš iebāzis ... mutē Pas. XIV, 303.

Avots: EH II, 636



skopulis

skuôpulis 2 : auch BW. 19428.

Avots: EH II, 518


skopulis

skuôpulis 2 Karls., Ahs., f. skuopule, Demin. skuopuliņa BW. 32586, der Geizhals, die Geizige: reiz bijis bagāts skuopulis LP. IV, 165. ve̦cais kungs ir liels skuopulis Ahs, saimniece, skuopule, ne˙maz nepielējusi putrai pienu LP. V, 103. skuopulis tuo atraida cietsirdīgi VII, 923.

Avots: ME III, 910


skorbulis

skor̃buIis Seyershof, ein alles, minderwertiges Blechgefäss. Vgl. skar̃bulis.

Avots: EH II, 505


skrabulis

skrabulis,

1): "grabulis 1"; ein aus der Gurgel einer Gans angefertigter Ring mit einer Erbse drinnen
A.-Ottenhof, Wilsenhof.

Avots: EH II, 506


skrabulis

skrabulis,

1) etwas Rasselndes, Knirschendes:
kažuociņš skrabulīt[i]s, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 12556, 2; ein rasselndes Kinderspielzeug Libau, Annenburg, Jakobstadt, Holmhof, (auch = grabulis

1) Wirginalen; = skrabals Libau; rasselnder Schmuck am Anzug oder am Pferdegeschirr ("iemauktiem piekārti visādi skrabuļi") Planhof; ein lärmendes Kind Stockm.; jem., der Spässe und Unglaubliches zu erzählen liebt Widdrisch; ein leichtfertiger Mensch;

2) ein Schabeisen zum Abkratzen des Teigs vom Backtrog
Drobbusch;

3) eine Schramme am Körper
Salisb.

Avots: ME II, 884, 885


skraidulis

skraidulis: mit ài 2 ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; 1): bē̦rns, kam māte ir skraidule Lttic. 1237.

Avots: EH II, 506


skraidulis

skraidulis,

1) auch skraiduonis Wid., skraiduons L., U., ein Bummler, Umhertreiber, Herumläufer U.; ein Laufbursche Dr.: pasaules skraidulis V. kur tādu skraĩduli var likt, ne+kad nestāv mājās! Sassm. n. RKr. XVII, 52. viņdien atvēru durvis tam pasaules skraiduoņam Alm. ;

2) dārza skraidulis, carabus hortensis L. Latv.; labības skraidulis, zabrus gibbus Fabr. Latv.; agristes lineatus Konv. 2 645.

Avots: ME II, 885


skrandulis

skrandulis,

1) ein Zerlumpter:
puisi, skrandulīti (Var.: skrandu puoli, skarainīti, pinkainīti, kankarīti u. a.), nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 6 var.;

2) Plur. skranduļi Lieven-Bersen, Behrsebeck, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: ME II, 887


skreidulis

skreĩdulis Karls., skreidulis U., Plur. skreiduļi Mag. IV, 2, 146, U., Rainfarrn (tanacetum vulgare); skreiduļa sē̦klas, Zittersamen Karls. Vgl. skreitals.

Avots: ME II, 890


skrejulis

skrejulis, der Flüchtling: pieturēt skrejuli B. Vēstn.

Avots: ME III, 891


skretulis

skre̦tulis "ein abgelumpter, verfressener Kerl" Grünh. Nebst *skrast und *skrest wohl zu li. skrèsti "sich mit einer trockenen Kruste beziehen", suskrèsti "sich mit schorfartigem Schmutz bedecken" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 578).

Avots: ME III, 891


skretulis

I skre̦tulis: "nuoķepis clivē̦ks" Mesoten.

Avots: EH II, 509



skretulis

III skre̦tulis Grünh., ein geschwätziger od. redseliger Mensch.

Avots: EH II, 509


skretulis

‡ *IV skre̦lulis, = skretele (?): kal man dzelžu skre̦tulīšus (Var: ritenīšus)! BW. 15932, 3 var.

Avots: EH II, 509


skribulis

skribulis, der Fastenkringel: ēdināja ar cvībakiem un skribuļiem Gruzna Bursaki 8.

Avots: ME III, 892


skribulis

II skribulis, = kribis,skrimbulis: pastalādas vairs nav ne skribuļa mājā Azand. 92. Druckfehler fürskrimbulis?

Avots: EH II, 509


skriemulis

skriemulis, runder Wirbel, z. B. am Spinnrocken; Kniescheibe, Wirbel des Kopfes St.

Avots: ME III, 897


skrimbulis

skrimbulis, = skrimba: "vai tev majā daudz ir ... ābuoliņa?" ... "ne skrimbuļa" Vanagu ligzda 57; skrimbuls A.-Schwanb., ein kleiner Rest.

Avots: EH II, 509


skrimulis

skrimulis, ein kleines Brotstück mit viel Rinde Mar. n. RKr. XV, 135, Wid. Wohl zu skrims.

Avots: ME III, 893


skritulis

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";


11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510


skritulis

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894


skrubulis

skrubulis,

1) "ein winziger Bestandteil"
Siuxt: pļaujammašīnai tik daudz skrubuļu, ka ne sastādīt nevar Siuxt. ka nenuocē̦rtu galvai kādu skrubuli LP. V, 341. savēra dreimanis lielu ērgli nuo skrubuļiem vien LP. IV, 159. šis izbeŗ savus skrubulīšus zemē bir, bir, bir ebenda;

2) ein kleiner Hobel mit runder Schneide;

3) ein krummes Messer zum Anfertigen von Holzlöffeln
u. dgl. Luttr. In der Bed. 1 wohl zu skrubt.

Avots: ME III, 898


skrulis

skrulis, die zylindrische Hülse auf dem beim Strickeflechten gebrauchten drehbaren Asthaken Bielenstein Holzb. 574 (mit Abbild. S. 573).

Avots: ME III, 898


šķulis

šķulis (in Riga gehört) "Meissel, Stichel an einer Drechselbank".

Avots: ME IV, 54


šķulis

II šķulis "?": (bē̦rnus) lamā un gāna par luopiem, rakaŗiem, šķuļiem Dünsb. Bērna audzināšana 2.

Avots: EH II, 641


skumdulis

skumdulis, ein Betrübter (?): F. būtu vienīgais skumdulis šinī jautr[aj]ā sabiedrībā Lautb. Luomi 186.

Avots: ME III, 903


skurbulis

skùrbulis C., Ermes, skur̃bulis Karls., Lin., Wain., skùrbulis 2 Fest., skur̂bulis 2 Bauske, Dunika, Salis, Ruj., Adiamünde, skur̃buls Iw., der Rausch, Dusel, der Schwindel: galvā (sc.: tam bija) skurbulis A. XX, 82. vai tad vēl tev tas skurbulis nav izgājis? Wain. nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89. tuo Lazda savā skurbulī bij aizmirsis Latv.

Avots: ME III, 906


skurbulis

II skur̂bulis 2 Iw. "?": ja kuoks nav gluds, bet ir nuoplūksnājis, tad šīs plūksnas sauc par skurbuļiem. guovij ir uz kuņģa virsū tādi skurbuļi ("nelīdzenumi"); tie jāiebāž karstā ūdenī, - tad tie nuoiet.

Avots: EH II, 516


skutulis

I skutulis: ein hölzernes Schüsselchen Iw.; kuo vandi ... viscaur skutuli? Tdz. 56940. nekac[i] ... pār skututim! BW. 35174 var. zupa vien skutulī 19306.

Avots: EH II, 517



skutulis

II skutulis Planhof, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 908


skutulis

III skutulis: svārciņi skutuļu pilni Tdz. 58316.

Avots: EH II, 517



slaukulis

slaũkulis,

1): izskaluoja galda slaukuli Pas. IX, 51; ‡

2) slaũkuļi Seyershof, = saslaukas.

Avots: EH II, 521


slaukulis

slaũkulis Karls., ein Wischtuch, Handtuch U.

Avots: ME III, 919


slinkulis

slinkulis V. Eghtis, slinkuons Austr., ein Faulenzer.

Avots: ME III, 933


smaidulis

smaĩdulis Arrasch, (mit aî) Gr.Buschhof, Warkl., f. -le, wer zu lächeln pflegt Memelshof, Plūd. Rakstn. II, 272.

Avots: ME III, 949


smakulis

smakulis, ein Heiserer: aizsmakusi es dziedāju, aizsmakusi gavilēju; vai māmiņa (mani) ielikusi smakulīša (Var.: smakulīti) šūpulī? BW. 436.

Avots: ME III, 950


smalkulis

smalkulis, f. -e, wer fein geartet ist: rīklīt[e] mana, smalkulīte (die fein Singende? oder fehlerhaft für smakulīte?), aizsmakuse vien stāvēja Ld. 10831.

Avots: ME III, 953


smaulis

I smaũlis Wolmarshof, ein schmutzig Gewordener (z. B. ein Schornsteinfeger) Ruj., Allend., Burtn, n. U. Nebst smaulêt I und smuļa, smulis wohl zur Wurzelform smu- bei Fick Wrtb. III 4, 531 (smu- I; vgl, auch nd. smollen "besudeln" 1. c. 532) und Walde Vrgl. Wrtb. II, 249 und 686 (und - nach Prellwitz Wrtb. 2 422 - zu r. смурый "dunkelgrau"?).

Avots: ME III, 955


smaulis

II smaulis, ein weinerliches, kapriziöses Kind Laud.

Avots: ME III, 955


smaulis

III smaũlis, ein hornloses Rind Dond.

Avots: ME III, 955


smaulis

IV smaũlis die Schnauze, das Maul vom Rindvieh Deg., die Fresse Wid., Bauske.

Avots: ME III, 955



šmaulis

II šmaulis: "viltnieks" (mit àu) AP.

Avots: EH II, 648


šmaulis

II šmaulis, = smaulis I, ein Schmurgei, ein Schmutzfink Wolmarshof (mit ), U.; = smaulainis Barbern (mit àu 2); ein liederlicher Mensch Nerft (mit àu 2); ein Dummkopf Bauske (mit aũ), Odensee, Warkl. (mit àu 2); ein schwer begreifender Kopf (mit àu 2) Odensee, Sessw., N.-Schwanb., Stomersee.

Avots: ME IV, 83


smauliski

smauliski Laidsen "?": sasiet lakatu ap galvu s.

Avots: EH II, 534



smirdulis

smir̂dulis C. (li. smirdulis "Gestank"), f. -le, ein Stänkerer U., V.: smirduļa maitas Lapsa-Kūm. 263. šī smirdule 259.

Avots: ME III, 966


šmugulis

šmugulis Frauenb., der Schmuggel ("blēdība").

Avots: EH II, 649


smuigulis

smuigulis Līguotnis Stāsti II, 66, Jaun. R. Vagn. 351, smuiguls Ver. 1, 652, 656, smuiguls Bielenstein Holzb. 729, der Violinbogen.

Avots: ME III, 969


smulis

smulis: auch Borchow, Warkl.

Avots: EH II, 540


smulis

smulis Prl., smullis L., f. - e, ein Sabbeler, Schmutzfink Spr., Dr., Erlaa, Laud., Sissegal, Zaravič, Purap., Duomas II, 411: Sprw. smulis paliek smulis, mazgā, cik gribi! bij man tāda smuļa dēļ savu baltu muti duot? BW. 10319 (s. auch smulêt). iee̦lpuot šīs smulītes miesas smaršu U. b. 113, 64. Zu smaulis I.

Avots: ME III, 969


šmulis

šmulis,

1): auch Dunika, Golg.;

2) "ein Bäckergesell"
Libau.

Avots: EH II, 649


šmulis

šmulis Ramkau, Smilten, = smulis: kāpēc Jēcīti šmulīti sauca? ... izzīda ... ķēves, .., kuņeli atrietināja BW. 20835.

Avots: ME IV, 86


smurgulis

smur̃gulis: auch (mit ùr 2 ) Borchow; "jauns puika" Salis; smurgule apsmulēs BW. 35072, 1.

Avots: EH II, 540


smurgulis

smur̃gulis C., Wolm., Ronneb., AP., Serbigal, Ruj., Salis, Lin., smùrgulis 2 Prl., f. -le, ein Schmutzfink, Schmurgel U., eine Rotznase BW. 19234, 1 var., 19774, 2, ein unmündiger, aufdringlicher, frecher Mensch Naud., ein Milchbart Dr., Wain., Ahswikken: labu vīru gribēju, smurguli dabūju BW. 21423, 1. plur. smur̃guļi Wolm., C., Ronneb., Schmutz in der Nase, Rotz W.-Livl., Trik., Smilten n. U., Alt-Ottenhof. Vgl. li. smùrglis "Rotz".

Avots: ME III, 970


šmurgulis

šmurgulis,

1): auch (mit ur̂ 2 ) Auleja, Gr.-Buschh., Oknist, (mit ur̂ 2 ) Schnehpeln, (mit ùr 2 ) Pilda, Warkl.

Avots: EH II, 650


šmurgulis

šmurgulis,

1) šmur̃gulis AP., Smilt., šmùrgulis 2 Kl., Lis., Lös., Meiran, šmur̂gulis 2 Dunika, šmurgulis Wid., Rothof n. FBR. VIII, 121, Golg., šmur̂guls Nerft šmurguls Iw, n. FBR. VI, 52, = smurgulis: labu vīru gribēju, šmurguli (Var.: smurguli) dabūju BW. 21423, 1 var. tāds šmurgulis puika vien vēl esi! AP. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: "klus[u], šmurgul, lai runā muižas kungs!" Etn. II, 110;

2) der Rotz
(mit ur̂ 2 ) Dunika.

Avots: ME IV, 87


šmurkstulis

šmurkstulis,

1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;

2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.

Avots: ME IV, 87


snābulis

snābulis, der Schnabel: kur (dzērves) pagrieza snābulīti, tur izknāpa caurumiņu BW. 20232, 5 var. sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, I. nuocirtīšu snãbulīti (Var.: de̦guntiņu; den Schnabel der Taube) BW. piel. 2 2427 var. Zu snābis.

Avots: ME III, 974


šnābulis

šnãbulis Stenden, das Mundstück einer Klarinette.

Avots: ME IV, 88


šņākulis

šņākulis* Wid., Etn. III, 101; Plūd. Llv. II, 205, = šņācenis, der Zischlaut (š, ž).

Avots: ME IV, 93


snaudulis

snaũdulis C. (li. snaudulys "unwillkürlicher Schlaf"),

1) f. snaũdule, snaudula, snauduļa BW. 16081, Prl. n. FBR. VI, 94, ein Verschlafener, eine Schlafm ütze:
snaudulīte, miegulīte mana uotra malējiņa BW. 8056, 1, snaudule dedzina... kuodeļu 6697 var. kas kait tauta snaudulei nesēdēt kamanās? 18407 var. pārveda snauduļu 21973, 2 var. mieguliņa, snauduliņa... līgaviņa 21974, apķeries (bāleliņ!) kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu (Var.: snaudulu)! 18586, 1. snaudulīte nakti maļ Br. sak. v. 1145. abi snauduļi trīcēja vien LP. VI, 466. mazajiem snauduļiem Apskats 1903, S. 568;

2) der Schlummer:
nuoduoties parastam snaudulim Alm. cīnīties ar uzmācīguo snauduli Alm. Rūd. 82. acu plakstiņus ar saldu snauduli sedza Dünsb. Od. 1, 12.

Avots: ME III, 973


šņergulis

šņe̦rgulis,

3): auch (mit e̦r̃) A.-Autz, Bixten, Salgaln, (mit e̦r) Erlaa, Laud.; "ein junges Tier, dem man das Trinken nicht beibringen kann"
Atašiene.

Avots: EH II, 652


šņergulis

šņe̦rgulis,

1) "?" : kuo tu ēdi tādus šņe̦rguļus? LP. V, 5;

2) "ein Kind mit schmutzlgem Mund"
Sawensee;

3) = šņerglis 4 MSil. (mit e̦r̃).

Avots: ME IV, 94



snurgulis

snurgulis St., U., ein Rotzlöffel. Reimwort zu smur̃gulis; vgl. li. sniùrglis "сопля" PФB. LXV, 306 und le. snerglis.

Avots: ME III, 979



šņurgulis

šņurgulis,

1) = snurgulis, ein Rotzlöffel Gr.-Buschhof (mit ur̂ ), Salis (mit ur̃ ), L., U., BW. 6228, 1 var.;

2) Plur. šņur̃guļi Drosth., Karls., Ruj., Salis, Wolmarshof, Nasenschleim, Rotz
U.: putu šņurguļi vien ap . . de̦gunu dzīvuojuši A. XX, 232. cūkai ē̦duot silē virs škidruma re̦dzami šņur̃guļi Wandsen.

Avots: ME IV, 98


spaigulis

spaigulis, wer wiederholt schreit (spaigā) Lubn.

Avots: EH II, 544



spārdulis

spãrdulis Nigr. (li. spar̃dulis "ein Stoss"), wer um sich zu schlagen, zu zapppln liebt: Grieta... pievilka mazuo spārduli Pas. Lāpītājs 14.

Avots: ME III, 986


spārnulis

spārnulis, ein Geflügelter Leijerk. I, 57 (von einer Fliege).

Avots: ME III, 988



spīdulis

spîdulis (li. spindulỹs "Glanz"),

1) was glänzt, leuchtet, schimmert, eine glänzende Sache
Dr., Wid.: pulksteņa ķēde ar . . . spīduļiem, kas tur klāt karājas Kaudz. M. 32. spīdulīši karājas ausīs Jaunie mērn. laiki I, 16. aiz pasaulīgu ruotu spīduļiem 24. apkārusies spîduļiem (mit glänzendem Tand) Jürg.; "ein angezündeter, in die Runde gedrehter Holzspan" Bauske;

2) spīduļi, noctiluca Konv. 2 2714.

Avots: ME III, 1001


spiedulis

spiedulis,* der Stecher am Gewehr Dr.: mēlītes jeb spieduļi Konv. 2 1149.

Avots: ME III, 1005


spigulis

I spigulis: "R. m." ME. III, 994 zv ersetzen durch "RKr. VII, m.".

Avots: EH II, 550


spigulis

I spigulis U., = spīgulis, ein Johanniswürmchen: nakts spigultlis zâle ievērpjas Asp. R. IV, 75; (gew. im Plur.) etwas Glänzendes, glänzender Flitter Mitau, Lennew., Schibbenhof, Bauske, Stenden, Selsau: krelles un dažādus citus spiguļus, kuo Barbei... uzkūra kaklā Janš. Dzimtene 2 II, 259. ar pērļu spigulīšiem A. v. J. 1899, S. 194. dieva laukā daudz spiguļu (Rätsel: Sterne) R. m. 1467. Zur Wurzel von spiga IV? Vgl. zur Bed. speng- " glänzen, klingen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 994


spigulis

II spigulis, ein kurzes Holzstück Grawendahl; zu spiga I?

Avots: ME III, 994


spīgulis

spĩgulis C., Karls., (mit ì 2 ) Kr., was glänzt, leuchtet; spīgulis U., Celm., Jāņu spīgulis Konv. 2 1418; MWM. VIII, 415, das Johanniswürmchen (lampyris); der Ohrwurm V.: mēness... bārsta sudraba spīguļus MWM. v. J. 1899, S. 355. zibuoša kariete kâ . . . sudrabuots spīgulītis A. Brigader Daugava I, 955. Nebst spīgana, spuoguot u. a. zu li. spinguliai "Augen auf der Suppe" (bei Geitler Lit. Stud. 110), spingė´ti "glänzen", spingis "Lichtung im Walde", spangatoti "łyskać", apspañgęs "verblendet", apr. spanxti (wie vermutlich für soanxti zu lesen ist) "Funke", ae. spincan "Funken sprühen", engl. spunk "Funke, Zunder" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zupitza Germ. Gutt. 162, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 1002, 1003


spīkstulis

spīkstulis,

1): ein aalartiger, im Schlamm hausender Fisch (zum Fangen anderer Fische gebraucht)
AP. (mit ĩ ).

Avots: EH II, 553


spīkstulis

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis 2 Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003


spindulis

spiñdulis,

1) das Ohrensausen:
kad spindulis spindz ausīs, tad ve̦lns sūdz dievam šā cilvē̦ka grē̦kus Nötk.;

2) ein gewandtes, lebhaftes Wesen
Nötk.

Avots: ME III, 997, 998


spirgulis

I spirgulis, ein Genesender Oppek., Allend. n. U.

Avots: ME III, 1000


spirgulis

II spir̃gulis Salis, ein Splitter Salis n. U.: debess sadruptu spirguļuos drīz Dünsb. spirguļu spirguļuos iet (sašķīst U.), (der Länge nach) in kleine Splitter gehn U.: šķīvji, glāzes, pudeles tur spirguļu spirguļuos gāja Lapsa Kūm. 73. Zu spir̃gala, s. Fick Wrtb. III4, 515, Persson Beitr. 869.

Avots: ME III, 1000


spītulis

spītulis, ein Trotzkopf: būsim vienu spītuli izmācījuši par cilvē̦ku Sārts Str. 172.

Avots: EH II, 554


spogulis

spuõgulis,

1): piedūra pirkstu pie ķerbelītes (Körbchen)
spuoguļa Jauns. Raksti III, 92. spuoguli rāda Tdz. 59057, 1.

Avots: EH II, 565


spogulis

spuõgulis C.,

1) der Spiegel;

2) Plur. spuoguļi, Glanz von Firnis, Öl
U.; spuôgulas 2 Bl., Glanz St.

Avots: ME III, 1034


sprāgulis

sprâgulis, ‡

2) spràguļi 2 Lubn. "rote Kartoffeln mit zerplatzter Schale".

Avots: EH II, 558


sprāgulis

sprâgulis Jürg., ein Krepierling U., (mit â 2 ) Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch.

Avots: ME III, 1015


spraudulis

spraudulis IMM. 1932 I, 142 (aus dem 17. Jahrh.), der Riegel.

Avots: EH II, 557



sprdulis

sprudulis PIKur. "= sprūds"; vgl. li. sprudulas "Knebel" bei Geitler Lit. Stud. 111.

Avots: ME III, 1023


sprigulis

sprigulis,

1): auch AP., Ramkau, Salis, Sonnaxt, BW. 20142; 31590.

Avots: EH II, 559


sprigulis

sprigulis, spriguols Naud.,

1) sprigulis L., U., Ronneb, Bershof, Wolm., Nigr., N.-Bartau, Dunika, Katzd., Arrasch, Selsau, Warkl., Zvirdzine, Memelshof, Saikava Bauske, Dond., Gr.-Essern, Widdrisch, Wandsen, Selg., Ruj., C., Jürg., Bielenstein Holzb. 509, spriguls Kl., Saikava, Warkh., Pilda, Gr.-Buschhof, spriguls Spr., der Dreschflegel:
augstu cēlu sprigulīti (spriguliņu 31529), lē̦ni laižu klājienā BW. 31528. nuokūluši, kūlējiņi, pakaŗam spriguliņus (Var.: sprigulīšus) 28765. rudzīši zem cietajiem spriguļiem, bargi dragāti, atduos graudiņus Vēr. I, 1132. - spriguļa galva, vāls, der Schlägel U. spriguli vadīt, den Dreschflegel führen, mit Dreschen beschäftigt sein U.: mēs spriguli vadījām līdz ziemassvē̦tkiēm, wir haben bis Weihnachten gedroschen;

2) sprigulis Sussikas, spriguls Etn. II, 187, ein Gestirn;

3) sprigulis, ein Windbeutel
V. Wohl (n. Leskien Abl. 346) zu spridzêt usw., wie li. sprãgilas "Dreschflegel" neben spragė´ti "prasseln, platzen" usw.

Avots: ME III, 1019


springulis

spriñgulis: auch (mit ìn 2 ) Alswig, Auleja, Borchow, Eglūna, Kalnemois, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine; šaidu taidu springulīšu padarīju aluteņu Tdz. 56256, 9. izņemt sprìnguli 2 (= īsu smilgas vai cita kā līdzīga galiņu) nuo bļuodas Saikava.

Avots: EH II, 560


springulis

spriñgulis Līn., Wain., Libau, Telssen, Windau, Bauske, Ermes, (mit ìn 2 ) Pilda, Gr.-Buschhof, spriñguls Wain., sprin̂guls 2 Rutzau, springuls Wessen, springuls Etn. I, 91, Lasd., = sprungul(i)s: par springuļiem (auch in Memelshof) sauc negaŗus kuokus, ar kuo sagriẽž un tâ padara īsāku ķēdi vai striķi, ar kuŗu ir pārsiets ve̦zums; kuo uzkaŗ luopiem (cūkām) kaklā, lai neskrietu; ar kuo eūkām kaujuot saspringuluo de̦gunu; ar kuo kādam (cilvē̦kam vai luopam) sviež Wain. pataisīšu nuo žagara gala pāris springulīšu, katrā pusē pieduršu bikšeles pie krekliņa Janš. Bandavā II, 85. (maizi) springuliem springulēja BW. 23512, 2 var. (fig.) kâ springuļi (Var.: sprunguļi, strupuli u. a.) arājiņi 9762, 2 var. (ähnlich 9763, 6 var.). Zu spranga 4.

Avots: ME III, 1021


sprugulis

sprugulis L., U., Wolm., Smilt., Trik., Ronneb., Lis., Golg., Schwanb., Kl.-Laitzen, = sprigulis, der Dreschflegel: es izkūlu kunga riju ar vītuola sprugulīti (Var.: sprigulīti) BW. 26843 var. rijnieciņa meitu ņēmu ... ; kad pacēlu pūra vāku, spruguļ[u] (Var.: spriguļ[u]) auklas karājās 16765, 2 var. - spruguli mest Mar. n. RKr. XV, 137, = kūleni m. Wenn etwa von der Bed. "Knebel" auszugehen ist, zur Wurzel von sprauga.

Avots: ME III, 1023



sprungulis

spruñgulis (li. sprungulis bei Būga Liet. k. žod. CVII),

1): auch Ramkau, (mit un̂ 2 ) Kal., OB., ein Knüppel
(mit ) Salis, (mit ùn 2 ) Saikava, (neben einem Demin. sprùngultiņš 2 ) Sonnaxt (weitere Belege gibt Būga Liet. k. žod. CVII); kâ s. arājiņš BW. 9848.

Avots: EH II, 561


sprungulis

spruñgulis Iw., spruñguls C., sprun̂guls 2 Karls.,

1) sprungulis U., ein kleines (rundes?) Stück Holz
U.; (sprunguļi L.) trockenes Reisig U.; sprungulis Bielenstein Holzb. 298, sprùngulis 2 Schwanb., sprun̂guls 2 Dunika, ein Stock, Knüppel; sprungulis U., Bielenstein Holzb. 624, sprunguls Wid., Bielenstein 1. c. 704, ein Knebel, sprunguls V., die Klemme: meita dusmās pagrābuse sprungulu un me̦tuse ūpim LP. IV, 236. viņam sprungulis (sprunguls Mag. XIII, 2, 55) astē, er sitzt in der Patsche U. iemetās mums pa sprungulam starp kājām Blaum., wir hatten Hindernisse zu bewältigen;

2) (Plur. ?) Unreines im Korn
St.; kleine Splitterchen, Fäserchen von Holz, Stroh od. anderem Stoff St., U. Vgl. sprunga(s) und spranga.

Avots: ME III, 1024, 1025


spurgulis

spurgulis,

5): "straujš, dusmīgs cilvē̦ks" (mit ur̃ ) Seyershof; ‡

8) "?": dzija savē̦rpta spurguļu spurguļiem, tâ ka ir pa˙visam negluda Frauenb.; ‡ 9) "pagale ar nenuocirstām atvasēm" Tals.; ‡

10) "ziemsvē̦tkuos istabas izgre̦znuošanai (senāk) lietuots zaļš rācenis, kam apkārt apdurti rudzu salmi un krāsuoti papīŗa gabaliņi un kas tad pakārts pie vē̦rbaļķa dzijā, kur tas tad pats griezies nuo vienas puses uz uotru" (mit ur̃ ) Frauenb.

Avots: EH II, 564


spurgulis

spurgulis,

1) = spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032



staigulis

staĩgulis,

1): tas tik tāds s., ne darbinieks A.-Ottenhof, (mit ài 2 ) Oknist.

Avots: EH II, 568


staigulis

staĩgulis C., Karls.,

1) (f. -le), ein Unstätiger, der von einem Ort zum andern zieht
U.; der Nomade Konv. 2 1070; 1312; ein Umhertreiber: pasaules staigulis LP. VI, 895; Kaudz. M. 69. nakts staigulis B. Vēstn., einer, der sich in der Nacht umhertreibt. ielas staigule Stari II, 921, eine Dirne. starp šīs zemes staiguļiem Kronw. staiguļu tauta Konv. 2 3998, Wid., ein Nomadenvolk. neauglīguo zemes gabalu . . . apdzīvuojušas rupjas staiguļu ciltis Pūrs I, 9. staiguļu zivis RKr. IX, 94;

2) der Widder;

3) der Pendel (an der Uhr):
pulkstenis . . . kustina savu staiguli Purap. Kkt. 8.

Avots: ME III, 1039


staņģulis

staņģulis Allend., Salisb. n. U., ein kleiner Zuber, eine Halbtonne. Zu staņģis II.

Avots: ME III, 1044


stāstulis

stâstulis 2 Karls., f. -le, der (die) zu erzählen pflegt; stāsti, stāstulīte, kuo redzēji ganiņuos! BW. 2617, 8.

Avots: ME III, 1051


steigulis

steigulis, jem., der sehr eilt: puika metās uz durvīm ... Liene ... nuogrāba steiguli pie ruokas Veldre Dižmuiža 43.

Avots: EH II, 576


stembulis

stè̦mbulis 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76 "?"

Avots: EH II, 576


stiepulis

stiepulis,

1) der Faden (beim Spinnen)
Spr.;

2) ein dünnes Wölkchen
Spr.

Avots: ME IV, 1080


stīkaulis

stīvkaulis, jem. mit steifen Knochen: tas stīvkaulis tagad vis˙augstāki sēd Lapsa - Kūm. 243.

Avots: ME IV, 1077


stirulis

stirulis "ein Flatterhafter" Gr. - Sessau.

Avots: ME IV, 1074


straumulis

straumulis: ūdens straumuļi Janš, Mežv. ļ. II, 471.

Avots: EH II, 584


straumulis

straumulis U., straumuls L., St., ein Wasserwirbel, wirbelnde Blase im Strom St., die Strömung U.: pīlāri lūst pušu, kuo le̦dū straumuls lauž Mag. II, 3, 2. straumulim... pluostu cenšas ieduot Plūd. Rakstn. I, 184. asaru straumuļiem Kurz. Dziesmu gr. v. J. 1839 (2. Strophe vom Lied Dvēsle, līksmuojies).

Avots: ME IV, 1083



strebulis

stre̦bulis Lubn., Wolmarshof, wer alles hastig macht, ein Hitzkopf. Zu strèbt.

Avots: ME IV, 1085


strēbulis

strēbulis (sic!) "kas strebj, pārsteidzas" in Lettg. n. P. Strods.

Avots: EH II, 587


streipulis

streîpulis Drosth., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Adl., strèipulis 2 Fest., Lubn., Gr. - Buschhof, einer, der unsicher geht, taumelt Freiziņ: mazs bē̦rns nepruot vēl iet, ir tik tāds streipulis. Nebst straipalêt und li. stripailuot dass. Liet. pas. II, 275 etwa zu mnd. strēf "straff, steif", md. strīben "streben, streiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633), sowie (nach Leskien Abl. 285) li. straipsnis "Sprosse einer Leiter", stripinis "Knüttel" (vgl. auch apr. acc. s. streipstan "Glied") u. a.

Avots: ME IV, 1086


streipuliski

streîpuliski Lis., Golg., Drosth., Arrasch, Jürg., (mit eĩ) Salis, Widdrisch, Adv., taumelnd, strauchelnd Memelshof: kājas viņam gāja streipuliski A. v. J. 1899, S. 363. trīs suoļus streipuliski uz priekšu Niedra.

Avots: ME IV, 1086



strempuliski

stre̦m̃puliski, in der Verbindung (aiziet) strim̃puļu stre̦m̃puliski "stolpernd" Seyershof.

Avots: EH II, 586


strenkulis

stre̦nkulis "?": ar tādiem stre̦nkuļiem (gemeint sind Zigarren) mani ... apdāvina Jauns. J. un v. 225. Zu stre̦ñkals?

Avots: EH II, 586


stribulis

stribulis,

3): "kas visu ātri grib sastrēbt kâ putru" (stribuls) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 588


stribulis

stribulis,

1) das Getränk für Kälber
Lubn.;

2) ein Säufer
Golg., Lubn.; einer, der oft trinken will Lub.;

3) ein Windbeutel
Wid., Erlaa, C.

Avots: ME IV, 1089


striebulis

striebulis: striẽbuļi Lems. "gārsas"; striẽbulīši Orellen, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 589


striebulis

striebulis Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, ein hohles Rohr, ein hohler Stengel U.; die Binse (striẽbulis) Salis; Angelica U.; striẽbulis Zögenhof, līča striebulis (striebuls Mag. IV, 2, 99) U., angelica archangelica; gārša[s] striebulis, angelica silvestris U.; Plur. striẽbuļi, Schachtelhalm Angern, Widdrisch: šur tur kādu uodziņu vai striebulīti uzgāja Plūd. Rakstn. I, 110. uz sūnām un striebuļiem izstiepies gulēja vīrs A. XI, 569. Zu striebs.

Avots: ME IV, 1092



strigulis

II strigulis, ein Stück von einem Strick N. - Bartau. Aus *striķgalis?

Avots: ME IV, 1089


strīkulis

strīkulis (unter strīkala): auch (mit ĩ ) Seyershof.

Avots: EH II, 588


strīpulis

strìpulis 2 Kalupe n. FBR. XVIII, 38 "?".

Avots: EH II, 589



strobulis

strobulis Seyershof, ein abgebrochenes od. entzweigebrochenes, trockenes Stück Holz. Vgl. strubiķis.

Avots: EH II, 589


strobulis

struobulis: der hohle Stengel (Schaft) einer gewissen Pflanze Kolberg: nuo struõbuļa taisa aužamās spuoles, un zē̦ni - arī šļircenes; eine gewisse Pflanze mit einem solchen Stengel ebenda.

Avots: EH II, 591


strobulis

struobulis, das Rohr: niedras struobulī Stari II, 917.

Avots: ME IV, 1098


strogulis

struõgulis "salma gabaliņš" Salis; "das dicke Ende eines Roggenhalmes od. eines Flachsstengels" Seyershof: linuos iekšā tādi lieki struoguļi (von schlecht gereinigtem Flachs).

Avots: EH II, 592


stromulis

struõmulis Neuenb., ein dicker, weicher Pflanzenschaft.

Avots: EH II, 592


strumbulis

strum̃bulis: ruokas ... īsas kâ strumbuļi Aps. J. Raksti I 2 , 126.

Avots: EH II, 589



strumpulis

strumpulis,

1): vor "Gr.-Buschh." ME. III, 1094 einzuschalten "strùmpulis 2 "; mūsu tē̦vam gaŗi lini, viņu tē̦vam - strumpulīši Tdz. 50158, 2;

3): zeme sakaltuse strum̃puļiem vien (von ausgetrocknetem Lehmboden, in dem sich grosse Spalten gebildet haben)
A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 590


strumpulis

strumpulis U.,

1) auch strumpuls, ein kleines Holzstück, ein Strunk
U.; strum̃pulis Wandsen, strūmpuls 2 Saikava, Gr. - Buschh., ein kurzes, rundes Holzstück: aizkūra nuo vakarā iene̦stiem strumpuļiem plīti Duomas II, 3. meita cūku slauca uz strumpula (Var.: sprungula) tupē̦dama; paritēja strumpuliņš (Var.: sprunguliņš) BW. 29357. vecīte apsauc šuneļus, ar žagaru strumpuliem mē̦tādama Lautb. Luomi 67. tuo aizve̦d līdz tē̦va sē̦tai tik klusi, tik lē̦ni, ka ne strumpulītis neiebrīkšķinās LP. IV, 152. kâ strumpuļi (Var.: strumpali, sprunguļi) arājiņi BW. 9763, 2 var.;

2) ein Mensch von kleinem Wuchs
Memelshof;

3) strumpuls Saikava, strumpulis 2 der Pferdeapfel
Fest.; (strumpuls "ein Grümpel" L.) harter, gefrorener Menschen-, Pferdekot U. Nebst li. strumpolas "strumpulis; собачье кало" (Miežinis) zu strumps.

Avots: ME IV, 1094



strunkulis

strunkulis,

1) struñkulis C., Arrasch, Jürg., etwas Dickes und Kurzes;

2) ein kleines (und schmutziges
[ mit -uñ-) Jürg.) Holzstück U.; ein Strunk U.;

3) strùnkulis 2 Fest., ein Pferdeapfel;
struñkulis Jürg., strùnkuls 2 Kl., gefrorener Kot (von Menschen od. Pferden [ strunkulis ] U.); strunkuls, ein längliches Stück Schweinekot Spr.: sasalušu zirga strunkulu Etn. II, 176. Zu strunks.

Avots: ME IV, 1095


strupulis

strupulis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Pilda n. FBR. XIII, 48;

1): tī vāle, kur sit strupuļus Pas. XI, 129 (aus Ludsen); ein Klotz
Nautrēni; strupulītis ir mazs bluķītis Liepna; eine Feldwalze Nautrēni.

Avots: EH II, 590


strupulis

strupulis,

1) strupuls Spr., ein (kurzes, rundes
(strupuls) Kl.) Holzstück, ein Klotz U., (strupulis) Zaļmuiža: kâ strupuli (Var.: sprunguļi u. a.) arājiņi BW, 9762;

2) ein kurzer, dicker Mensch
U.

Avots: ME IV, 1096


strūpulis

strūpulis "?": kâ strūpuli (Var.: strupuli, sprungu(i) arājiņi BW. 9762 var.

Avots: ME IV, 1098


stumpulis

stum̃pulis Strasden, ein Holzstück: mežā tādu stumpuļu ir diezgan.

Avots: EH II, 595


sturbulis

stur̀bulis Wolmarshof, Arrasch, ein Hitzkopf, der alles schnell, aber nicht gründlich tut Burtn., Purap. Zu poln. starbać się "wanken" und d. westfäl. storpeln "straucheln" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 632)?

Avots: ME III, 1108


sturbulis

II sturbulis,

1) gāršu s. Bickis L. augu not. 3, angelica silvestris;

2) "ve̦ca ce̦lma atliekä (mit ur̂ 2 ) Seyershof: ce̦lmus nevarēja izlauzt, kamē̦r tie iztrūd; pēdīgi paliek tas s.

Avots: EH II, 596


sugulis

sugulis Zvirgzdine, ein kleines Füllen.

Avots: EH II, 600


sūgulis

sūgulis Bērzgale "ein kleines Füllen"; vgl.sugulis.

Avots: EH II, 607


sukulis

sukulis: ein nicht sehr starkes Pferd Nautrēni.

Avots: EH II, 601


sukulis

sukulis Warkl., sukuls Lubn. n. Etn. 111, 1, Wid., ein kleines Füllen.

Avots: ME III, 1118


šukulis

šukulis Kaltenbr. n. FBR. XVII, 57 "malkas atkritums, kas mē̦tājas apkārt."

Avots: EH II, 657


šupulis

šupulis Auleja "pamaza kuoka skamba". Zu li. šiupuliai "drubazas".

Avots: EH II, 657


šūpulis

šũpulis: kriju šūtā šūpulī BW. 1871, 2. viegls šūpulīt[i]s 1746. šūpuliņa (zu *šūpuls?) nepiekāris 1644.

Avots: EH II, 659


šūpulis

šũpulis Autz (daneben der Loc. s. šũplī), Bauske (daneben der Gen. s. šũpļa), C., Salis, Salisb., Stend., Wolm., šùpulis 2 Schwanb., šūpulis U., Mag. XIII, 2, 68, šùpelis 2 Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, šùpuolis 2 Bers., Gr.-Buschh., Kl., Lös., Meiran, šūpuolis U., Pas. IV, 271 (aus Ruj.), šũpuols Ugalen n. FBR. VII, 18, šũplis Bershof, Kand., Karls., Salisb., Selg., Siuxt, Wandsen, šūplis U., šūp-n-, die Wiege: es vēl biju šūpelī Pas. IV, 321. krija šūts šūpulis Mag. XX, 2, 87. ja tautiņš mās[a]s pras[a], mās[a] maģ[a] šūpenē; ja tautiņam ze̦lta naud[a], ņem ar visu šūpeniņ[u]! BW. 14510, 2. šūpuļa gulta LP. I, 184. šūpļa ratuos iesēdinās Apsk. v. J. 1903, S. 660.

Avots: ME IV, 110


svabadkaulis

svabadkaulis, jem. mit losen, wackelnden Knochen Jürg.: tu svabadkauli, tev tie kauli tikaî klaustās Für. I (unter klaustīties).

Avots: ME III, 1139


svaidulis

svaidulis, wer unbeständig, wankelmütig, flatterhaft ist Duomas II, 462.

Avots: ME III, 1141


svāpulis

I svâpulis: der Dompfaff Saikava; greizais s. Latv. Av. 1834, 31, der Kreuzschnabel.

Avots: EH II, 612


svāpulis

I svâpulis Kr., = svilpis, der Dompfaff(e) U., Rkr. VIII, 90; Rotfink Alswig, L., (mit ã) Bl. Wenn etwa mit ā aus ārp, zu svirpis (s. dies) "Kernbeisser" und (wenn mit sarp- aus svarp-) apr. sarpis "Nussbicker"?

Avots: ME III, 1144


svāpulis

II svâpulis, ‡

2) "panīcis dzīvnieks" (mit â 2 ) Zögenhof.

Avots: EH II, 612


svāpulis

II svâpulis Lis., Bers., ein Schmutzfink.

Avots: ME III, 1144


svārstulis

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145


sveikulis

sveĩkulis Arrasch "ein Maurer, der sein Handwerk nicht gehörig versteht" (in Wenden in der Sprache der Maurer).

Avots: ME III, 1147


sveikulis

II sveĩkulis Nötk. "jem., der wohlbehalten aus einer gefährlichen Situation zurückgekehrt ist" (?).

Avots: EH II, 613



svēpulis

svê̦pulis "kas nuosvēpējies me̦lns" Nötk.; "kas svēpē" Lennew.; "pusaudzis ar appūstu vē̦de̦ru, kas atdala gāzes" Bers.; ein Stänkerer (bezdis

1) um Walk.

Avots: ME III, 1153


svētulis

svè̦tulis,

3): auch (mit ê̦ 2 ) Frauenb., Pinkenhof.

Avots: EH II, 617


svētulis

svè̦tulis, f. -le,

1) ein Scheinheiliger
Wid.: bij palikuši par svē̦tuļiem, kuriem galve̦nā lieta bij ārīgā izlikšanās Latvju tauta XI, 1, 39. nevajaguot... cilvē̦kam būt tādam svē̦tulim Saul. Purvā 24;

2) der Betbruder
U.;

3) der Storch
Erlaa, Grünh., Kreuzb.

Avots: ME III, 1156


svīdulis

svīdulis, krankhaftes Schwitzen (?): māti muoca s. un murgi Mekons Debess vaļā (1873) 13.

Avots: EH II, 619


švīkstulis

švīkstulis: krievu ... "švīkstuļu" skaņas A. Upītis Laikmetu griežos I, 98.

Avots: EH II, 662



svimpulis

svimpulis (?) "wer oder was hin und her schwankt".

Avots: ME III, 1160


svipstulis

svipstulis* A. v. J. 1887, S. 139 "sibilans".

Avots: ME III, 1160


tamulis

tamulis (mit hochle. a < e̦?) "?": Andrievs ... saplēsa šķīvi, t. (= neveiklis?) Sārts Str. 170. Vgl. te̦mulis.

Avots: EH II, 666



tāpulis

tãpulis Nigr., wer nachzuahmen pflegt.

Avots: ME IV, 148


taupulis

tàupulis 2 : ein Sparsamer Meiran.

Avots: EH II, 669


taupulis

tàupulis 2, ein sehr Sparsamer Stockm.; ein Geizhals Sessw.

Avots: ME IV, 139


tekulis

te̦kulis: t. (ein Unstäter) un bēglis būsi tu virs zemes I Mos. 4, 12. tas jau vēl nav ne˙kāds skrējẽjs, tas tik tāds t. (von einem kleinen Ferkel) A.-Ottenhof (wo überhaupt jedes kleine Tier t. genannt werden kann). t. suns Bērzgale, ein Hund, der bekannten Menschen nachläuft; ein kleines Lamm od. ein etwa 2 Jahre altes Kind Seyershof; ein Schafsbock Frauenb., Iw., Siuxt. zemes te̦kuļi RKr. VII, Rätsel № 386.

Avots: EH II, 674


tekulis

te̦kulis, wer läuft; ein Herumläufer U., ein Flüchtling U., Spr., Brasche; = te̦kātnis U., Spr., N.-Schwanb.; der Schafsbock U., Brasche, Dr., Neuenb., Saikava, Leithammel U., Gold. n. Etn. 1, 106; der Eber; der Fuss (scherzweise) U.: zaķīšam ir vieglas kājas, tas pa˙priekšu te̦kulīt[i]s BW. 2686, 2. te̦kulis un bē̦gulis kâ Kains Stari II, 348. padarīdama mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. M. 9. zemes te̦kulis, ein Landstreicher U. bē̦rns nav liels, ir tik tāds te̦kulītis N.-Schwanb. liela galva, platas acis kâ tam meža te̦kuļam BW. 21379. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. te̦kulīti mitināt BW. 35408 var.

Avots: ME IV, 159


tēkulis

tẽ̦kulis Seyershof, ein kleines, flink laufendes Lebewesen (z. B. eine Maus).

Avots: EH II, 677


tempulis

te̦m̃pulis Salis "teika, pasaka, māņu stāsts".

Avots: EH II, 675


temulis

te̦mulis: "ein Tölpel" Gaweesen. "N.-Bartau n. Etn. II, 129," ME. IV, 163 zu streichen.

Avots: EH II, 675


temulis

te̦mulis, ein Tolpel N.-Bartau n. Etn. II, 129, Amboten, Furikenhof, Kl.-Dselden, Nikr., Wirginalen, Lin., ein bei der Arbeit und in der Rede Unbeholfener Nigr., "ein dummer und weichlicher Menschu Katzd., einer, der zu sprechen pflegt, was nicht am Platze ist Wain.; wer seine Gedanken nicht gehorig auszudrücken vermag Neuhausen; wer viel spricht, ohne es selbst zu verstehen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 163



tiepulis

tiepulis U., Notk., (mit ìe 2 ) Gr.-Buschh., Schwanb., = tiepša.

Avots: ME IV, 212


tipulis

I tipulis, das Hühnchen, Keuchel (in der Kindersprache) Hofzumberge, Nigr.

Avots: ME IV, 194

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (5)

kurzelis

II kurzulis: ein Mensch von kleinem Wuchs (als Schimpfname; mit ùr 2 ) Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 680


mucuklis

[muckulis Kokn., Grawendahl, Bers., Salis, Wandsen, muckuls Dond., U., für muskulis.]

Avots: ME II, 658


ņēkulid

ņē̦kulis, ein kleines, schreiendes Kind Salisb. [Vgl. nẽkšķêt.]

Avots: ME II, 901


smalkuls

smalkulis: (scil.: skuola) viņa smalkulīšiem (gemeint sind Kinder) par prastu Mekons Mellā grm. II, 43.

Avots: EH II, 533


spurdeklis

spur̃dulis, f. -le, ein unruhiges, sich widersetzendes Wesen: ve̦ci vīri tādas jaunas spurdules pruot vis˙labāki valdīt Janš. Dzimtene V, 100. Wohl zu spurdeklis.

Avots: ME III, 1030

Šķirkļa skaidrojumā (1085)

ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, ulis">âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ulis">ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


acmete

acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2


aizgult

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizņirbt

àizņirbt, dahinflimmern: zē̦ns aizņirba kâ virpulis Vīt. 13.

Avots: ME I, 43


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71


āmuls

II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.

Avots: EH I, 193


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apdult

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93


apkārtstaiga

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94


apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


applaisāt

applaisât, ringsum Risse bekommen Wolm.: maizes kukulis applaisājis.

Avots: EH I, 105


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apreibināt

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115


aprimt

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115


apsita

apsita Festen, ein Windstoss (virpulis).

Avots: EH I, 112


aptrult

aptrult, stumpf werden; gew. kommt nur das Part. aptrulis "stumpf, abgestumpft" vor: mani ne̦rvi bija aptruluši Apsk. smadzenes pamazām bij aptrulušas Druva II, 284.

Avots: ME I, 131


apžurbt

apžurbt, -stu, -bu, sich betrinken: apžurbis, betrunken Mag. XIII, 2, 48. Lund.; cf. žurbulis.

Avots: ME I, 139



ārsēš

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244



atbrāzties

atbrāztiês, stürmisch her-, zurückeilen: atbrāzies kâ vē̦tra. Madaļa un... Elza pašas bija atbrāzušās Janš. Precību viesulis 42.

Avots: EH I, 136


atbulu

atbulu (li. atbulaĩ), zurück, rückwärts (Rutzau, n. Etn. II, 33). [Nebst a [p]- bulis zu. li. bulìs "Hinterbacke", mnd. pule "Schote", ai. buli-ḥ "After", ndl. puilen (mit ui aus ū) "schwellen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und Fick Wrtb. III 4, 220.]

Avots: ME I, 152


atēst

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141


atgult

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers;

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143


atgult

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160


atgurt

atgurt,

1) matt zurücksinken:
mērnieks, kuŗu spieda vēl ... skurbuma tvans, atgura pret siênu Ezeriņš Leijerk. l, 182;

2) erschlaffen:
(muskulis) atgura uz mirkli ebenda 7;

3) "sich nach einer Ermüdung erholen"
Wessen.

Avots: EH I, 143


atļubenis

atļubenis, ein Schimpfwort, das mit gļē̦vulis gleichbedeutend sei.

Avots: ME I, 175


atpult

atpult (li. atpùlti). ab-, wegfaIlen; entschwinden: kad jau nakts pagājusi,... tumšums atpulis Dziesmu gram. v. J. 1867, 695.

Avots: EH I, 160


atrādīt

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda!

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161


atskaidrēties

atskaidrêtiês,

1) sich aufklären (vom Himmel), sich entwölken
PS., Sessw. u. a.;

2) = izskaĩdruôtiês: nācām tūliņ ... a. Janš. Precību viesulis 76.

Avots: EH I, 165


atspoguļot

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196


atspurkšķēt

atspurkšķêt herschwirren: atspurkšķēja kāds zvirbulis.

Avots: EH I, 170


atstirkšt

atstir̃kšt, quarrend, plärrend antworten: "lai izduodas!"Virulis atstirkša Aps.

Avots: ME I, 198


atsviediens

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173


atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


audaļa

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214


auklis

aũklis (unter aũkle): pādei kukulis, auklim rīkste BW. 2014, 2 var.

Avots: EH I, 186


aulaka

àulaka 2 comm., àulaks 2 (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223


aule

aũle, [aũls AP.], àuls 2 Nerft, Stari I, 289 (zu li. aũlas "Stiefelschaft", apr. aulinis, dass., aulis "Schienbein", gr. αὐλός "Röhre" u. a.), Stiefelschaft: zābaki ar gaŗiem auliem Jauns. [Hierher wohl auch aũlis I; s. dies.]

Avots: ME I, 223


auļiem

aũļiem (Instr. Pl.), auļuos Lok. Pl., auļam L.; A. X, 2, 66, auliņām Essern n. U., aulim U., ar auļiem MWM., ostle. (Mar.) àuļîm 2 RKr. XVII, 104, im Galopp: ieraudzīja nākam nuo kalna divi aizjūgus vienuos auļuos Kaudz. M. un tad auļiem vien pie kunga Alm. [Zu aulis II.]

Avots: ME I, 224


aupucis

aũpucis, ein Springinsfeld ("trakulis"). Gr. - Sess. [Wohl zu aupētiês.]

Avots: ME I, 225


avele

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232


babulnieks

I babulnieks (unler babulis I ): auch N.- Bergfried.

Avots: EH I, 197


babulnieks

II babulnieks (unter babulis II),

1): auch Peb. n. BielU.; babuļnieks "piedzīvuotājs" Nötk.

Avots: EH I, 197


baiļ

baiļ, = baîl: man b. Janš. Precību viesulis 74. kâ nav grē̦ka b˙! Dzimtene I 2 178. b., ka neuzrāda viņu Bandavā I, 182.

Avots: EH I, 199


balšņa

balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201


baltābuls

baltābuls (unter bal˜tâbuols): auch baltābulis, baltābūls, baltābūlis: baltābuļa saiti viju BW. 29485 var. baltābūla pļavu bridu 5791 var. baltābūļa pļāvējiņi 5791, 2.

Avots: EH I, 201


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


bamba

bam̃ba (li. bámba "Nabel"),

1) = bumba, die Kugel
[Sinolen], der Ball;

2) ein Schlägel
Bers. [Wohl eine Lautgebärde gleich le. bum̃ba "Kugel", bimbulis "Kartoffel", li. bam̃balas "ein kleiner, dicker Knirps", bambti "пузатѣть", bumbulys "Steckrübe", poln. bąbel "Wasser- od. Seifenblase", schwed. dial. bamb "Wanst" resp. pampen "aufgedunsen", gr. πομφός "Brandblase" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 79, Prellwitz Wrtb. 2 360, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. u. arm. Stud. 47 U. a.]

Avots: ME I, 261


bambals

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261


bandžalis

bandžalis, bandžulis, ein Mensch, der sich unordentlich angekleidet, vermummt hat Naud.: leiti, leiti, bandžulīti! BW. 21016. In Ahs. sei bañdžulis ein dicker Mensch von niedrigem Wuchs.

Avots: ME I, 262


baravīka

baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,

1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;

2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).

Avots: ME I, 263


bārolas

bāruolas, bāruolaina maize Infl. n. U., s. bē̦rulis.

Avots: ME I, 275


baublis

baũblis "ulis">bubulis" PlKur. Wohl zu li. baublỹs "Brüller; Rohrdommel", wenn nicht daraus entlehnt.

Avots: EH I, 206


bāža

II bãža Ruj., Demin. bãžiņa (auch: bāžins) ebenda, ein Proviantpacken, "ulis">ciema kukulis": māte atbraukusi uz skuolu ar bãž(iņ)u bē̦rnam Ruj. svētdienās nāk ar bāžiņu Seyershof.

Avots: EH I, 210


beka

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212


bērala

bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. 1 ; cf. bẽ̦rulis und li. bė˜ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 1 172

Avots: ME I, 290



bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


bidzeklis

bidzeklis, [in Fehteln bidžeklis], = bidzulis.

Avots: ME I, 293


biktala

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295


bimba

[III bimba Kreuzb., Schwaneb. "ein dicker, ungelenker, fauler Mensch"; wohl zu bimbulis.]

Avots: ME I, 296


bimbaži

bimbaži, Kartoffeln Selg. n. Etn. III, 130. [Zu bimbulis.].

Avots: ME I, 296


bimbulē

[bimbulē, loc. s., BW. 34933, von einem nom. s. * bimbule od. * bimbulis, das männliche Glied; auch bim̃bis C., wärend in Salis bim̃bis ein kurzes Stück von einem Seil sei. Wohl zu bimbulis "Kartoffel" (vgl. pimpis).]

Avots: ME I, 297


birdināt

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât 2 Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297


bizuls

bizuls, ulis">bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303



braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325


Brencis

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330


briksnājs

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332


bruškuļi

bruškuļi, eine Vorrichtung für den Lachsfang Zarnikau n. Jaunā Nedēļa 1927, N‡ 21, S. 13 (mit Abbild.). Vgl.brũskulis.

Avots: EH I, 245



buba

buba,

1) ein Fremder (Kinderwort)
Sessau n. U. (vgl. bubis und bubulis);

2) die Laus in der Kindersprache
Stockm. n. Etn. III, 130.

Avots: ME I, 343


bubis

bubis, der Popanz (Schreckwort für unartige Kinder): bubis nāk! kuoka klabis klabināja, zemes bubis bubināja (Rätsel: die Handmühle). Cf. bubulis 2 [und buba, sowie li. bùbis "Bettler" nach Bezzenberger GGA. 1885, S. 936].

Avots: ME I, 343


bubulēt

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343


bubulīgs

bubulîgs, bubulisks popanhhaft, popanzartig, vermummt: bubulīgi savīkstījusies vecīte MWM. VI, 32.

Avots: ME I, 344


bubuļot

bubuļuôt B. Vēstn., schrecken. Zu bubulis II.

Avots: EH I, 248


buburīte

buburīte, das Kügelschen M. [Wohl zu bubulis 3.]

Avots: ME I, 344



budzis

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. 1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 3 budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345


bule

‡ *III bule oder *ulis">bulis "?": ar buli nuogriež čaumalas Stuhrhof.

Avots: EH I, 251


bulīt

bulît, -īju Mesoten "= buitît, mit einembulis II schneiden".

Avots: EH I, 251


būlītis

bũlītis, = buzulis Bergm. n. U. [Wenn alt, wohl zu as. būla "Beule" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 276 resp. zu ndl. puilen "schwellen" u. a. 1. c. 220.]

Avots: ME I, 358


bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348


bumbuls

bumbuls (unter bumbulis): der Bauch (in der Kindersprache) Wessen (o-Stamm?).

Avots: EH I, 252


bumbuļuks

bùmbuļuks 2 Sonnaxt, ein kleiner bumbulis.

Avots: EH I, 252


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350



bunduls

bunduls (unter buñdulis),

1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡

9) = krija 5 (mit ùn 2 ) Saussen; ‡

10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡

11) sviesta bùnduls 2 Meiran, = bun`ulis">dulis 8; ‡

12) = ulis">bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.

Avots: EH I, 253


bunguls

bunguls AP.,

1) "ein Gewicht, das mit einer Schnur an die Weberhefteln angebunden wird, um sie zurückzuziehen";

2) [bùngulis 2 Warkhof], Bündel: linu b.; [vgl. bunga 2 - 4].

Avots: ME I, 352


burbekls

I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254


burbula

burbula (unter bur̂bulis I): nuo ūdeņa burbuliņas BW. 29720 var.

Avots: EH I, 254


burgutiņs

burgutiņa (unter burgulis): BW. 13595 var.

Avots: EH I, 254


burzdaļa

[bùrzdala 2 Kreuzb., = burzgulis 1.]

Avots: ME I, 355


burzgulains

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


buža

II buža, [buzis], bũža PS.,

1) die Laus in der Kindersprache
[Bers., Sessau; in Ronneb., Smilt., Trik.: buzis; nach Persson Beitr. 258 nebst li. bužiai "Ungeziefer" zu engl. bug "Wanze", buggin "Laus"];

2) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101. čuža, buža tava sieva BW. 22359;

3) = būzis: kuodīs buža (Var.: buži, buka бука "Schreckgespenst"),
bubulis) kājiņā BW. 29068 var.

Avots: ME I, 356, 357


būzis

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360


čablis

[čablis, ein schwaches Küchlein Erlaa; vgl. čabulis.]

Avots: ME I, 400


čāburītis

čāburītis, der Hahn: čīburīti, čāburīti, kuo tu vedi ve̦zumā BW. 2479. [Vgl. cābulis 1.]

Avots: ME I, 407


čākstēt

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408


čeka

I če̦ka,

1) die Traube
[Wandsen], der Büschel: uogu če̦kas Dünsb.; sīpuolu č. Tals., Sassm.; [vgl. ce̦kulis].

Avots: ME I, 409


cekols

ce̦kuols Alschw., Līvāni, Warkl., = ulis">ce̦kulis. irbīt[e] savu ce̦kuoliņu BW. 16913 var. ar apiņa ce̦kuoliņu 19689 var.

Avots: EH I, 263


cekule

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ulis">ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263


cekuls

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263


cekuts

ce̦kuts Frauenb., = ulis">ce̦kulis 1, das Haupthaar: māte ieķērās abām ruokām meitai ce̦kutā.

Avots: EH I, 263


cencers

II cencers, ein harter Erdklumpen Kronw. n. U.; [vgl. dazu etwa cinkulis. In Gramsden bedeute cenceris einen grossen Brotschnitt: nu es nuorietu sev labu cenceri].

Avots: ME I, 372


censlis

censlis Vārds, ce̦nsulis Lautb., der Streber *.

Avots: ME I, 372


cermauksis

ce̦rmauksis, [ce̦r̃maũksis Budberg], ce̦rmuoksis RKr. VIII, 86, [Widdrisch, Rosenbeck], cê̦rmulis 2 Dond., ein Wiesel, Helmerin; [vgl. se̦r̂mulis dass. und zum Wechsel s -: c - z. B. cē̦rmauksis eben sē̦rmauksis "Eberesche"].

Avots: ME I, 375


česuls

če̦suls,

1) ein kleines, spitzes Werkzeug, um Löcher zu bohren,
z. B. für Bastschuhe nfl. n. U.; [s. Bielenstein Holzb. 696;

2) če̦sulis, eine Uhr
Druw.].

Avots: ME I, 410



ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394


cietene

ciêtene, boletus edulis RKr. III, 69. aitu be̦kas jeb aunenes ir parastās iepe̦lē̦kās mīkstās be̦kas; brūnganās sauc par cietenēm PS.

Avots: ME I, 396


ciglis

ciglis [wohl dem scheinbaren Demin. ciglīt(i)s aus *stiglīt(i)s (aus d. Deutschen) entnommen], der Stieglitz. Sonst dafür dadzītis, ķivulis.

Avots: ME I, 379


cikai

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380



cimburis

[cìmburis, AP. "ein Hümpel, eine kleine Erhöhung auf einer vom Vieh ausgetretenen Stelle"; vgl. cim̃bulis.]

Avots: ME I, 383


čimurs

čimurs,

1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;

2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].

Avots: ME I, 413


činka

II činka, ein kleiner Hümpel Druw. n. Etn. II, 161: citi putni savus bē̦rnus činkiņās perināja BW. 2128. pļava vienās činkās Stelp.; in dieser Bedeutung bei Vīt. 88 auch ein Demin. činkiņš. [Wohl eine Deminunutivbildung (vgl. utka) zu cinis; vgl. cinkulis.]

Avots: ME I, 413


činkurains

čìnkurains 2, činkulains Bers. [vgl. cinkulis], knorrig, hümpelig, buschig, abgelumpt: činkuraini viesi BW. 19766.

Avots: ME I, 413


cinkuris

cinkuris,

1) das Tannenzapfen
[Borchow], Lemsal, Lubn., BW. 3389, 9801, 1 var.;

[2) cìnkuris 2 Warkhof "ein Grasbüschel auf einem Hümpel";

3) ein Hümpel
Oppek. n. U. Mit cinkuris 2 vgl. cinkulis; cinkuris 1 als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs].

Avots: ME I, 384


čirkstēt

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414


čirkstināt

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. 2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415


čirkstināt

I čir̃kstinât,

1): ceļmaļā čirkstinājusi žagata Pas. IX, 77; 2): auch (mit ir̂ 2 ) Katzd.: č. (mit ir̂) vijuoli Mar.; č. (mit ir̂) guovi Zvirgzdine, eine Kuh (hörbar) melken:
pirms pabaruo, tad... čirkstini! Pas. IX, 137. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = čirkstinât 1: cīrulis čir̃kstinās.

Avots: EH I, 291


cirmis

[cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis 2 Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. 2 27

Avots: ME I, 386


cirvis

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. 2 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388


čore

čuore, auch čuoris,

1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;

2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;

3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.

Avots: ME I, 427




čunčule

‡ *čunčule od. *čunčulis "?": ar čunčuli istabā BW. 34526.

Avots: EH I, 295



čurkstināt

čur̃kstinât,

1) zischen machen, mit Geräusch braten:
gaļu;

2) zwitschern:
cīrulis čurkstina Dünsberg. Refl. -tiês, zischen, mit Geräusch braten, schmoren: vistiņas pannā čurkstinājās Alm.

Avots: ME I, 423


dadzis

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429


deguls

[de̦guls Wandsen], de̦gulis, der Feuerschwamm Krem. [Vgl. li. degulỹs "почернѣвшее зерно в колосѣ".

Avots: ME I, 452


devītais

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460


dīcinieks

dĩcinieks, dīcenieks BW. 31646, Stelp.,

1) ein Arbeiter, der der Gutsverwaltung zur freien Disposition gestellt wird, der den ausserordentlichen Gehorch leistet:
dīciniekuos iet, zu derartiger Arbeit gehen St., Gr. - Buschh., Mag. XIII, 3, 51;

2) Epitheton des Sperlings:
zvirbulis, dīcenieks Kronw. [Zu dīks.]

Avots: ME I, 476



dīkaļa

dìkaļa 2 PV. "kas dīkaļā jeb dīc; raudulis".

Avots: EH I, 325


dīkuļa

dīkuļa,

1) comm., "raudulis" PV.;

2) eine Kuh, die leise brüllt:
telīt, mana dīkuļiņa, kuo tu dīci vakarā? BW. 28902, 20 var.

Avots: EH I, 326


dižbļāvējs

dižbļāvējs Sassm., dižbļāvulis, der Schreihals, der Marktschreier BW.

Avots: ME I, 474


dižmutīgs

dižmutîgs, grossmäulisch: kalpuone palikusi dižmutīga Sassm.

Avots: ME I, 475


dobule

duobule (unter duôbulis): auch (mit ùo 2 ) Kaltenbr.; dažam dùobulītes 2 vaiguos Sonnaxt.

Avots: EH I, 349


donis

[II duõnis, = ulis">bundulis, ein hölzernes Buttergefäss Wandsen, Selgerben, Kolzen.]

Avots: ME I, 534


dracis

dracis (unter draca),

1) "tracis" Sonnaxt; "ein lärmvolter Vorfall" Seyershof; ‡

2) Schelte
Mahlup, Schwanb.; ‡

3) "kas pluosas" Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 76; "draiskulis" Zvirgzdine; verächtl. Bezeichnung für einen Unruhigen (häufiger von Kindern gesagt)
Warkl.; ein nückisches Kind Bērzgale.

Avots: EH I, 329


drāga

drāga U., = drāka. [Nach Zubatý BB. XVII, 324 zu dragulis und dragât.]

Avots: ME I, 494




draugule

draugule (unter draugulis): svainis gubenī ar... draugulēm BW. 22973, 2 var.

Avots: EH I, 330



drāva

I drāva, die innere Höhlung des aulis Schlehk n. Biel. Mag. XX, 3, 113; [drāvas kuoks Lng., ein Bienenstock. (Vgl. li. drovė˜ "дупло" und le. drava.]

Avots: ME I, 494



drestelis

drestelis Ascheraden, Sermus, ein zu wenig erndtes Kind, das viel Unnötiges tut; ein oberflächlicher, leichtsinnger Mensch; draiskulis.

Avots: EH I, 333


drupt

drupt [li. drupti Miež.], -ùpu, -upu. intr., zerbröckeln, zerfallen: mūŗi drūp. iegriêzts kukulis drūp. tur lē̦ni mana dzīve drūp Rainis. [Nebst draupīt wohl zu sloven. dr̀pati "bröckeln" und zu gr. δρύπτω "zerkratze". δρυπίς "eine Dornenart" resp. zu gr. ϑρύπτω "zerreibe". τρύφος "Bruchstück", s. Persson Beitr. 859, Boisacq Dict. 202 u. 1112, Fick Wrtb. III 4. 214, Wiedemann; Prät. 13 u. 172, Holthausen IF. XXXIX, 72; vgl. auch li. trupė´ti "bröckeln".]

Avots: ME I, 505


dubulti

dubulti "?": par dubultiem Nīcā sauc meitās iešanu Janš. Dzimtene V, 43. Madaļa ... negrib ... iet ar viņu dubultuos (ihn heiraten), tādēļ ka viņam nav... iedzīves Precību viesulis 21.

Avots: EH I, 338


dubultnieks

dubultnieks,

1) der Doppelgänger*;

2) der Liebhaber, Bräutigam:
tevi ... nee̦smu... aicinājusi par savu dubultnieku Janš. Precību viesulis 22.

Avots: EH I, 338


duduris

duduris,

1) der Stösser (in der Rätselsprache)
Tr. III, 469. [Zu durt?;

2) "jem., der
dudinādams hin und her geht" (auch dudulis) Welonen u. a.]

Avots: ME I, 510


duļš

* duļš od. * ulis">dulis "?": kad krẽ̦slu laikā strādāja, tad kustuoņus taisa duļus, ka neēda Mag. XX, 3, 61 aus Salis.

Avots: ME I, 513


duselis

duselis,

1) = ulis">dusulis 3;

2) Engbrüstigkeit
Mag. II, 3, 118;

[3) der Keuchhusten
Bers.: viņu jau tâ duselis aizņēmis, ka nevar ir atpūsties].

Avots: ME I, 521


dūšoties

dũšuôtiês,

1) Mut fassen
(imperfektiv): viņš dūšuojas, dūšuojas, bet nevar sadūšuoties;

2) "?": visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kâ Bē̦rtulis par tuo dūšuojās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 120.

Avots: EH I, 349




dzenuls

dze̦nuls N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, N.- Laitzen, = ulis">dze̦nulis 1: nuo bitītes dze̦nuliņa BW. 15994. čūska ... dze̦nuliņu vien šaudīja 26051.

Avots: EH I, 355


džin

džin! Interjektion: zvārgulīši skan dž., dž., dž. pa visu istabu Janš. Precību viesulis 56.

Avots: EH I, 365


dzirdeklis

I dzirdeklis, dzirdekslis [BW. VI, S. 162], dzirduklis, dzirdulis, [acc. s. dzirduokli BW. VI, S. 161], das Ohr (in der Rätselsprache): susuriņš luopus dze̦n gar dzirdekli (Var.: dzirdukli. dzirduli) RKr. VII, 1175, [BW. VI, S. 161. dzìrdeklis 2, das Gehör Warkh.]

Avots: ME I, 552


dzirduklis

I dzirduklis, dzirdulis, s. dzirdeklis,

Avots: ME I, 553


eidāties

eĩdâtiês Nirg., sich schaukeln: šūpulis, lē̦ni eidādamies, sāk apstāties Janš.

Avots: ME I, 566


eidu eidumis

[eĩdu eĩdumis Nigr. "sich sehr schnell schaukelnd": eidu eidumis iet šūpulis.]

Avots: ME I, 566


elmēties

elmêtiês "?": me̦lns muskulis ve̦ldamies truokšņuo, elmējas [= ellējas?] pa vāgūzi LP. VII, 123.

Avots: ME I, 568


ēmoties

[ẽ̦muôtiês Nigr., sich wie ein ē̦mulis benehmen; in Bers. sei è̦muoties 2 (vielleicht aus ẽ̦rmuoties) gleichbed. mit ķē̦muoties.]

Avots: ME I, 574



gaigala

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala 2 Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals 2 [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. 2 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 1 zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584


gāls

gā`ls 2 [Kr., Bers.], eisglatt St.: [gāls ceļš Bers.] katra tīri gluda, gāla lieta rādās gaismā spuoža. spuogulis ir gāla lieta Biezb. Zu gāle.

Avots: ME I, 617


gards

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. 2 unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602



gārkula

gārkula (s. unter gaŗkūlis): Plur. gārkulas Lettg., gā`rkulis 2 Sonnaxt, gā`rkuls 2 ebenda: gākzulas kūlīlī BW. 31625 var. gār kuļu kūliņā ebenda.

Avots: EH I, 390


garkuļi

gaŗkuļi (unter gaŗkūlis): sing. tant. gaŗkulis Siuxt, Sonnaxt.

Avots: EH I, 386


gasts

gasts, gašķis Mar. u. a., fem. gašķa, der Gast: zvirbulis kāzas sataisīja un daudz gastu saprasīja BW. 2547. ej pa ceļu, ciema gašķa BW. 6932. Wohl aus r. гость, гостья entlehnt.

Avots: ME I, 608


gaudot

gaũduôt [Gr. - Essern, Līn., Bauske, Salis, gàuduôt C.], intr.,

1) jammern, wehklagen:
nedzirdēja lielu vē̦tru, ne bērniņus gauduojam;

2) heulen:
suns, vilks, vējš gauduo Etn. II, 51. ja vējš gauduo un pluosās briesmīgi vējputņi, tad allaž laidīsies Etn. II, 71. Refl. - tiês, jammen, klagen: kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076.

Avots: ME I, 611


gāzt

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620


grābsts

grābsts Fest., grâbsts Trik., Bers., Kreuzb., Warkh., grãbsts Ruj., Salis "grābulis tāds, kas grābstās".]

Avots: ME I, 643


graust

graûst 2 [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust 2 Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639


greičot

greĩčuot Ruj. "nicht regelrecht, sondern schräg (zur Osterzeit) schaukeln": šūpulis greičuo (intr.). Refl. -tiês,"greizi šūpuoties".]

Avots: ME I, 647


greižot

greĩžuôt, schief gehen PS., Ruj., Salisb., Oppek. : šūpulis greĩžuo Smilt. n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 648



gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654



groba

groba, [grobļi Wandsen], eine Unebenheit auf dem Fahrwege Dond. [Mit kurischem o aus u: vgl. grubulis.]

Avots: ME I, 664


grubucis

[grubucis St. "ein (von Frost od. Hütze) verhärterer Hümpel, der vom Fahren entstanden." zu grubulis.]

Avots: ME I, 664



grumba

grum̃ba,

1) die Runzel, Falte:
grumbas ģīmī arī nelikās e̦suot ļuoti dziļas Aps. mācītājam nuoritēja dažas asaras par mīļiem grumbu vaigiem;

2) die Radspur, ausgefahrener Weg.
[Wohl nebst grumbulis zu grums 2, grumuļains und (?) li. grum̃slas "ком на пашнѣ" grùmtis "втискаться" grumb- vielleicht eine Kontamination von grum- und grub- (in grubulis u. a.). Vgl. auch gr. -alb. grumbε "gebogen, höckerig" bei Vasmer Stud. zur alb. Wortf. I, 21.]

Avots: ME I, 664


grums

grums,

1) Ungestüm, Gewalt:
ūdens te̦k nuo trūbas ar grumu Usingen;

2) = ulis">grumbulis: šī sāka skaitīt tē̦vareizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā, kâ pa grumiem JK. III, 72. [Vgl. grumba. Oder grums 2 aus r. грумъ "Scholle"?]

Avots: ME I, 665



gruņgis

‡ II grùņgis N.- Peb., (mit ùņ 2 ) Prl., Safkava, = ulis">gruñdulis 1: zem tām (radzēm)... slēpās vai nu gruņģi, vai vēži Valdis Stabur. b. (v. d. 1925) S. 110.

Avots: EH I, 411


gruzis

[II gruzis Taurup, der Gründling (grundulis). Zu li. grùžas dass.].

Avots: ME I, 667


ģūģis

ģūģis "vēplis, glūnis (r. глазун)" M. 98, "ļurba, lulis (r. зѣвака)" M. 178.

Avots: EH I, 428


guļa

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680


gumdīt

gumdît (unter gum̃dinât ),

1): auch Gr.-Buschhof (kas tevi gùmda 2 tâ darīt?), Kurmene ("hetzen");


2) "sev vien kuo raut" (aus einem handschr. Vokabular): redz, kâ Bē̦rtulis gumda linus, duomādams, ka mēs nere̦dzam.

Avots: EH I, 419


gums

gums,

1) Bolle, Knolle:
sakņu gumi jeb bumbuļi Konv. 1 136; 838; bumbulis jeb gums, Knolle Konv. 2 437. zirnim līdzīgs stāds ar lieliem gumiem pie saknes Edwahlen;

2) blätterlose Knospe:
bezlapu pumpuru sauc par gumu Konv. 2 3331. [Zu gumt.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 681


iebavietis

ìebavietis, [ein Häusler Druw., Heidenfeld]: kukuļa neizcepa iebaviešu bērniņiem BW. 26089 var. iebavieša meitiņām 19623. [kad zvirbulis ieiet strazda būrī, tad viņš ir iebavietis Vītiņi]. Vgl. iebūvietis.

Avots: ME II, 3


ieburt

ìebur̃t, hinein -, hereinzaubern: it kâ kad šis bubulis viņu ieburtu viducī Poruk III, 245.

Avots: ME II, 5


iedziedāt

ìedziêdât,

1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;

[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;

[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;

3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].

Avots: ME II, 14


iegraizīt

[ìegraizît,

1) unordentlich und an mehreren Stellen anschneiden, einschneiden:
kukulis iegraizīts Jürg. kuokam miza iegraizīta;

29 schneidend hineinfallen machen:
iegraizīja maizi pienā, bē̦rniem kuo ēst.]

Avots: ME II, 17


iegult

ìegult,

1): zirgs iegulis dubļuos un nevar tikt ārā Zvirgzdine. guovs iegula duobē ebenda; ‡

2) = ìestigt 1: zirgs iegulis pļavā Kaltenbr.; ‡

3) ins Stocken geraten, aufhören:
ieteiktās reformas iegula Deglavs Rīga II, 1, 185. uz daudz gadiem iegula arī visa sātības kustība Janš. Nīca 49. Refl. -tiês,

2) = ìestigt 1 (wo?): ganuoties guovis iegulās purvā;

3) einschlafen
Seyershof: bē̦rns nevar ie. Subst. ìegulums,

2) = ‡ ieguliens: vai tu guli vēl ar vakarējuo iegulumu? PV.

Avots: EH I, 515



iekša

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]

Avots: ME II, 30, 31


iepeldēt

ìepeldêt, intr., herein -, hineinschwimmen; auch von geschmeidigem flinkem Hereinkommen: sulains iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803.

Avots: ME II, 50


iešķindēties

ìešķindêtiês, erklingen, erklirren: uz ielas iešķindējās zvārgulis Vēr. I, 1027. dzirdēja traukus iešķindamies Saul.

Avots: ME II, 76


iespurkties

[II ìespurktiês,

1) hinein - od. hereinfliegen:
zvirbulis iespurcas istabā Serben, Wenden;

2) beim Auffliegen schwirrende Töne (mit den Flügeln) hervorbringen
Wessen.]

Avots: ME II, 72


iesviest

ìesviêst, tr.,

1) herein -, hineinwerfen, in etw. werfen:
briesmīgs viesulis viņu iesviedis upē LP. IV, 35. Dāvids iesvieda Gōliatam uolu pierē I Sam. 17, 49;

2) einen hinter die Binde werfen:
iesv. (gew. iemest) čarku Kundz. Refl. - tiês, sich herein -, hineinwerfen, herein -, hineineilen: viņš iesviedās viegli istabā.

Avots: ME II, 75, 76


irbs

îrbs 2 [Autz, Pl.], die Stricknadel Samiten, Kand., Kroppenh., Golg., Linden; [ir̃bs Salis, ein dünner Stab Bielenstein Holzb. 662. Reimwort zu virbs; nebst irbulis nach Bezzenberger BB. XXVII, 150 zu gr. ἄρβηλος "rundes Schustermesser"(?)].

Avots: ME I, 709


irbuls

irbuls (unter ir̃bulis ),

1): citiem bij uogi ar ir̃buliem Frauenb.;

4): ein Stäbchen zum Befestigen der FIachsknocke
- auch Luttr.; ein dünnes, glattes Stäbchen, dessen ein od. beide Enden zugespitzt sind (mit ir̃ ) Siuxt: lai es drāžu irbuliņu (Var.: sprunguliņu ) BW. 2066, 1. bē̦rni irbulus (Var.: īle̦nus) drāza 20973.

Avots: EH I, 431


īszeķe

îszeķe, die Socke, der Halbstrumpf Janš. Nīca 33, 43, Precību viesulis 52.

Avots: EH I, 502


izdēvēt

izdẽvêt, Refl. -tiês,

2) eine Zeitlang nennen, für etwas ausgeben:
meitene izdēvējās jau mani par vīramāti Janš. Precību viesulis 43.

Avots: EH I, 442


izdrupināt

izdrupinât, tr., auskrümeln, zerbröckeln: kukulis bijis izdrupināts LP. IV, 171.

Avots: ME I, 729


izdzist

izdzist, intr.,

1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;

2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;

3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;

4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;

5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.

Kļūdu labojums:
tupēsi = peri

Avots: ME I, 732


izgult

[izgult,

1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;

2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;

3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]

Avots: ME I, 741


izkretulāt

izkre̦tulât Iw., mit Hüfe eines kre̦tulis 1 aussieben.

Avots: EH I, 458


izlikt

izlikt, ‡

3) darstellen, auseinandersetzen
(r. изложить!): tur viss tik jauki izlikts Janš. Dzimtene IV, 134 (ahnlich 193);

4) verausgaben, ausgeben
Frauenb.: skuopulis ne˙kā negrib i.

Avots: EH I, 463


izlocīt

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766


iznīkt

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776


izplūkāt

izplũkât, tr. freqn.,

1) auszupfen, ausrupfen:
bārdu; matus. dažam matus izplūkāji BW. 19882. viesulis skrējis tikai zirņus izplūkāt LP. VII, 1190;

2) auszupfen, fasern:
vilnu, šķiedras. Refl. - tiês, sich ausfasern, ausgerupft, ausgezupft werden: bārdas mati izplūkājas LP. VII, 1278.

Kļūdu labojums:
skrējis = spējis

Avots: ME I, 784


izputēt

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787


izskaistināt

izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479


jērs

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. 2 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114


jūteklīgs

jūteklîgs ,* sinnlich: viņa laimīgu sirdi kuopj slimuo Āriju, kuŗu Indulis arī jūteklīgi mīlē Druva I, 247.

Avots: ME II, 123


kabe

kabe,

1): "ulis%20I">grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;

2) (s. kaba

1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.

Avots: EH I, 572




kajaks

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137


kakacis

[II kakacis,

1) "ein vermoderter Baumstumpf";

2) "vertrockneter Kuhmist"
Mar.;

3) kakacis N. - Bergfried "ein Resenstück auf einem augesflügten Feld";
kakācis AP., = cingulis I.]

Avots: ME II, 137


kakauliņš

kakauliņš Salis, kakaulis, die Eisente (anas glacialis). [Anscheinend mit Reduplikation zu li. kaulỹs "род водяной птицы"; vgl. kãkaulis.]

Avots: ME II, 137


kākauliņš

kãkauliņš (unter kãkaulis): ein schwarzer Meervogel von der Grösse einer Ente (schreit: kā-kā-kauliņ!) Dond.; eine Art Möwe (kâkaũliņš 2 ) Salis.

Avots: EH I, 600


kalpene

kalpene, die Frau eines Knechts: es augu kalpenēm BW. 17850. tev, kâ jau kalpenei, auzu ne˙cik nav Janš. Precību viesulis 14.

Avots: EH I, 578



kamzolis

kam̃zuõlis, kam̃zulis Mag. XIII, 2, 54, Etn. IV, 109, das Kamisol; kuoka k., die Rute Kaw.; pusgada k., ein Schimpfwort. [Nebst kamzuõlė und kamsul zunächst aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 153


kankalis

I kañkalis, [kànkalis 2 Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155


karstums

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165



kartupelis

kar̃tupelis, ulis">kartulis Burtn., ulis">kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165


kasīklis

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = ulis">irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168


kāsulkoks

kãsalkuoks Dond., der Schneeball viburnum opulus). [Vgl. kãsulis.]

Avots: ME II, 203


kāsus

kãsus, der Husten: gaŗais kāsus, der Keuchhusten (tussis convulsiva). Nebst kãsa, ulis">kãsulis, kãsêt, kāšļi [zu slav. kašľь (oder kasъľь ai. kās - "Husten", - kāsatē "hustet", kymr. pâs, ae. hwōsta, alb. kołε "Husten"; s. Berneker Wrtb. I, 493 und Trautmann Wrtb. 119.]

Avots: ME II, 205


ķaule

ķaule, ein plumper, derber Holzlöffel U. ; s. auch ķaulis.

Avots: ME II, 357


kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


kāve

kāve [li. kõvė], die Schlacht [Bers.]: es gribu kāves gaitu uzzīmēt Lautb. Indulis un Arija 17.

Avots: ME II, 205



kazulēns

kazulē̦ns (unter kazulis

1): auch AP., Pilda, Siuxt, Zvirgzdine: zaķīt[i]s ēda kazulē̦nus BW. 22277, 2 var.

Avots: EH I, 597


ķekars

ķe̦kars, ungew. ķe̦kara Vēr. I, 1500, die Traube im weitesten Sinne des Wortes: vīna ķe̦kars, die Weintraube ; jāņuogu ķ., riekstu ķ. [Wohl als ein Lituanismus zu le. ce̦kulis (s. dies).]

Avots: ME II, 361


ķeparāt

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366


ķimpuls

ķimpuls (unter ķimpulis),

1): "īsa kārts" (mit im̃ ) Blieden (neben tim̃puls dass.); ein zugespitztes Hölzchen
(mit im̃ ) Siuxt. - ķimp- dissimiliert aus pimp-? Vgl. pimpuris.

Avots: EH I, 703


kingalis

[ķiñgalis "ein Stuck": ķ. gaļas Gaweesen, Wirginalen]; ķiñgalĩtis, [wohl identisch mit ķiñgãlis Wolmarshof, die Keule (am Tierkörper)]: te nebija cāļa gaļas, ne suvē̦na ķingalīša RKr. XVI, 182 [aus Rutzau]; BW. 19334, 2. [Wohl = ulis">cingulis II.]

Avots: ME II, 382


ķirmelis

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. 2 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384


kļābačāties

kļe̦bačâtiês, -ājuos Auleja, lose zusammenhalten (infr.), wackeln, klappern: skritulis kļe̦bačājas.

Avots: EH I, 625


klaiņāt

klaiņât, klaîņât 2 Ahs., - ãju, klaĩņuôt [Frauenb.], intr., umherirren, sich umhertreiben, schlendern: viņš pa dienu klaiņāja apkārt AU. pa kupe̦nām vientulis ceļinieks klaiņā A. XX, 112. baltais le̦dus deķis sāka irt un klaiņuot Stari I, 43. mazais klaiņuoja ezeriņam ar˙vien tuvāk Latv. Refl. - tiês, sich umhertreiben: puiši klaiņājas caurām naktīm apkārt Dond.

Avots: ME II, 209


klaips

klàips,

1) ein Brotlaib, = ulis">kukulis;

2) ein grosses, vom Liebe abgeschnittenes Stück Brot
Selb. Aus dem Germanischen (vgl. etwa got. hlaifs) entlehnt.

Avots: ME II, 209


klankšķins

klan̂kšķins, [klankšins Warkl., klañkše̦ns N. - Peb.], klan̂kše̦ns Lub., eine Schelle: klankšķins - zvārgulis ar akmentiņiem iekšā Bers., Lub. klankše̦ns - pieguļas pulkstenis: kur klankše̦ns klankš, tur būs kumelnīca Lub., Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213


kluņģis

klùņģis [C.],

1) [ein kleiner Holzabfall
U.]; ein Stück Holz zum Werfen Stürzenh., gew. sprungulis, šautrs;

2) ein unbeholfener, linkischer Mensch
Seew. Mag. XIII, 2, 46; kluņ̃ģis [Karls.,] N. - Kmph. Nach Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10 aus mhd. klunge "Knäuel"[?].

Avots: ME II, 236



kneblis

kneblis "springulis, ar kuo sagriež rīkstes uz pluostä Mar.

Avots: ME II, 245


knepis

kner̃pis Seyershof "neveselīgs, maza auguma bē̦rns vai kustuoņa mazulis, kas bieži dara nerātnības".

Avots: EH I, 629


knobis

knobis,

1) = ulis">knibulis 2 Lems.: tuo knobi stenderē vajaga ar āmuru nuodauzīt nuost, lai garām ejuot kāds nesaplē̦stu svārkus;

2) ein junger Keim
Seyershof;

3) ein winziges Tierjunges (z. B. ein Küchlein)
Seyershof.

Avots: EH I, 633


knublis

knublis, etwas Zusammengebogenes, Zusammengeschrumpftes: nuo lieliem darbiem esi pa˙visam sameties knublī Grünh. [nebst knubināt, knubt und knubulis wohl zu kņubt und vielleicht auch (s. v. Grien- berger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, 57) aschwed. niupa "kneifen", isl. hnupla "stehlen", ae. á-hnéopan "abpflücken".]

Avots: ME II, 250


knusis

[knusis] oder knsulis U., = knausis, knisis: [uodi, uodi, knuši, knuši (Var.: knauši, kniši), nerejat dziedātājus! BW. 29284, 4 var. Zu knausis].

Avots: ME II, 250


ķozuls

ķuõzuls, ķuozulis L.,

1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= ulis">aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;

2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;

[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]

Avots: ME II, 393


kraķis

I kraķis: auch (in beiden Bedeutungen) Frauenb., Oknist, Sessw.; ak tu muļķi, ve̦cais kraķi (Var.: puisi) BW.13128 var. tik tāds kraķītis (Var.: kre̦bulis) vakara brālis 21095.

Avots: EH I, 640


kratīt

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261


krauja

III kràuja C., Arrasch, kràujš [Wenden, kràujs 2 Lis., kraûjš 2 Nigr., kraûja Jürg., N. - Peb.], der steile Rand des Ufers, steiles Ufer Adsel: baznīcu gribējuši celt uz upītes kraujas LP. VII, 373. Gaujas krauji (Var.: krati) man aŗami BW. 27994. Gaujas kraujš ze̦ltu ne̦s 30769, 2. aiz Ventiņas uz kraujiņa (tur aug mans arājiņš) 10682, 1. ūdens šāvās... nuo stāvā krauja Vīt. 13. [iegāzās nuo kraujas jūŗā Glück Markus 5, 13. - - Nebst krauta, kraulis "steiles Ufer" wohl zu apr. krūt "fallen" und ae. hréosan, an. hrynia "fallen", s. Zupitza KZ. XXXVII, 388 und Walde Wrtb. 2 664. Vgl. auch krûlis.]

Avots: ME II, 262



krēba

krē̦ba od. krē̦bs, ein schwacher Arbeiter Dond.: meitas mani krē̦bu sauca BW. 11308. Vgl. kre̦bulis.

Avots: ME II, 275


krempeļots

krèmpeļuôts 2 Erlaa, uneben: kad negluda virsa kukuļam, pārplīsuse vai, tad tāda krempeļuota maizīte. k. kukulis. Auf d. krempeln (= krempen) beruhend?

Avots: EH I, 648






kridzināt

kridzinât,

1) s. izkridzināt; [2) mit einem grigulis 1 - ihn schüttelnd - lärmen Wandsen:
kuo tu griguli kridzini?]

Avots: ME II, 277


kriņģelis

kriņ̃ģelis: pādei kukulis, auklim k. BW. piel. 2 2014, 2.

Avots: EH I, 654


kritināt

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene 2 II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282



kuka

[kuka U., Brot (in der Kindersprache). Wohl aus d. Kuchen; oder eine Kurzform zu kukulis?]

Avots: ME II, 301


kukuļāks

kukuļāks Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Deminutivform zu kukulis 1.

Avots: EH I, 669


kukulēns

kukulē̦ns, ‡

2) Deminutiv zu kukulis 1 Sonnaxt.

Avots: EH I, 669



kuļāt

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310


ķulene

ķulene "?": ķulis leca pa˙priekšu, k. pakaļ; mazie ķulē̦ni pa vidu lē̦kā Tdz. 50737 (aus Pampeln).

Avots: EH I, 707


kulksna

II kulksna [?], die Keule (des Schweines) Frauenb. [Mit ķ - zu lesen? Vgl. ķulis I.]

Avots: ME II, 307


kumt

[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313


kundziņš

kùndziņš, Demin. von kungs,

1) Herrchen, Fant:
re; kāds tas kundziņš;

2) der liebe Herr:
iet pie kundziņa, zum Abendmahl gehen St.;

3) rauher Röhrenpilz (boletus scaber)
Birsm., [PS.]; kundziņi, eine Pflanzenart Etn. IV, 21;

4) kundziņš "ein Klümpchen von mehreren, frischen, gekochten, an einander haftenden Erbsen"
Grünhof [in dieser Bed. zu kuñgulis?].

Avots: ME II, 314


kungs

kùngs, ‡

2) der Priester
Ar., Perwelk;

3) apšu k. Prawingen, boietus edulis. Zu li. kungas, s. auch Fraenkel FBR: XI, 58.

Avots: EH I, 675




kunkslis

kunkslis: auch (mit ) Pilten, Schnehpeln; "kunkulis, apaļš sacietējums" (mit ) Iw.; ein Klumpen Erde Schnehpeln.

Avots: EH I, 675


kupena

kupe̦na, ein Haufen: kārklu kupe̦nas Stari III, 220; ziedu kupe̦nas Kleinb. kâ kupe̦na es sēdēšu tautu galda galiņā BW. 21592; namentl. ein zusammengewehter Schneehaufen Nigr., A. Brig.: pa kupe̦nām vientulis ceļinieks staigā A. XX, 112. viens gul kuoka serdītē, uotrs sniega kupe̦nā BW. 27957, 5, [Rutzau]. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 317


ķurbināt

ķurbinât, intr., quarren: ķurbulis ķurbina Naud.

Avots: ME II, 392


kurcaimi

kùrcaîmi 2, der Froschlaich ; varžu kurcaimi Mar. n. RKr. XV, 121 ; [in Sakstugols dafür kùrcaklis 2]. Vgl. kur̃kulis.

Avots: ME II, 321


kurmols

kùrmuols, Waldbienennest, meža bišu šūnu kuopa Salisb. Zu kurmulis

I.

Avots: ME II, 324


kurmucis

I kurmucis, ein lebendiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte od. Krankheit zusammengezogenes Wesen ; vgl. kurmulis

II.

Avots: ME II, 324




kvancis

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis 2 Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis 2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis 2 "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351


kverpis

kver̂pis [PS., Drosth., N. - Peb.], kver̂plis C., [Doblen], Smilt., kver̃pis [auch Karls.], kver̃plis Kand., Gr. - Behrsen, ulis">kve̦rpulis Dz. Vēstn., der Knips, ein kleiner Knabe [kvèrpis 2 Fest.] ; ein mageres, verkommenes Ferkel (kver̃pis [Salis, Grünwald], Ahs., kvèrpis 2 Fest., [kver̂pis 2 Bauske]): kuo tinies man pa kājām, kverplis tāds Kand. ak tu sasuodīts kverplis, kuo tu bļauji! LP. VI, 251. tie, kas sēdēja pie luoga, bija tīri kve̦rpuļi Dz. Vēstn. tev, saimnieks, tādi puiši, kâ tie kverpja sivēniņi BW. 33401.

Avots: ME II, 353



ļebnaks

ļe̦bnaks Lems. "mīkstčaulis; cilvē̦ks, kam viss krīt nuo ruokām".

Avots: EH I, 769



lelle

lel˜le,

2): eiju, eiju, lāča l. (Var.: lāča bē̦rns) BW. 2046 var. sanākt pie lelles kājas Dunika, zum Besuch bei einer Wöchnerin zusammenkommen;
iedzert uz lelles kāju ebenda, auf die Gesundheit des neugeborenen Kindes trinken; lelles kukulis ebenda, Weissbrot, Käse und andere schmackhafte Sachen, die die Mutter der Wöchnerin ihren Besuchern nach Hause (für Kinder und sonstige Angehörige der Gäste) mitgibt.

Avots: EH I, 732



lengu

le̦ñgu, ļe̦ñgãm C., Smilt., in Verbindung mit lingu, wackelnd, schlaff: gaŗakaulis, kas katru darbu guorīdamies iesaó un lingu le̦ngu pabeidz LP. I, 15.

Avots: ME II, 451


lēps

lê̦ps, [schwächlich Warkh.]; plump, ungeschickt im Gehen Mar. n. RKr. XV, 125. [lēps "neveidīgs, neveiklis, mīkstulis" Wessen]; vgl. lê̦pa II.

Avots: ME II, 461


lēšķa

lēšķa, lêšķe, lēšķis,

1) der Klumpen:
guovīm ap vasaras svē̦tkiem vēl ziemas lēšķi gar sāniem karājas Neik. lēšķa - sūdu pinkulis: zirgs nuogulējies tīrās lēšķās Stockm. n. Etn. I, 59; matu lēšķis, Weichselzopf Wid.;

2) die Flocke, ein Stück getockter Wolle, Wollwickel:
vilnu sakārš lēšķēs Ahs. Vgl. lêkša [und lešķe].

Avots: ME II, 462


līdzināt

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481


lielkauls

liẽlkaũls U. "starkknochig; grosser, starker Mensch [* liẽlkaũlis?], grosses, starkes Pferd"Erlaa; lielkauli (?) lini, [lìelkàuļu 2 lini Sessw., Fest., Kalz.], grobfaseriger Flachs, ="rupji auguši (grobstengelig?) lini Lub., Aps. [liẽlkaũlis, jem. von grossem Wuchs; eine grobfaserige Pflanze: sarkanais ābuoliņš ir lielkaulis od., (N. - Peb.) liẽlkaũlains Neu - Wohlfahrt; "Klee, den man zu spät gemäht hat, und der deshalb zu hart ist" Mar.]

Avots: ME II, 499


līgt

[lĩgt Bl., Iwanden (li. lýgti "gleich werden")], lìgt, -gstu, -gu PS., [Serbigal], lîgt C., [AP., lîgt 2 Salis, Ruj., lìkt Smilt., lĩkt, -kstu, -ku Kand., Etn. III, 103,

1) (lĩgt Wandsen, lìgt Drosth., Trik., Arrasch, Jürg., N. - Peb., lìgt 2 Kl., Lis.], intr., tr., dingen, sich vereinbaren, übereinzukommen, handelseins zu werden suchen
[vgl. li. lygtis"derėtis"Dirva - žinynas 1903, № 8, S. 175]: viņi līka, līka, bet nesalīka Kand. līgt pie saimnieka (par kalpu), sich als Knecht verdingen. līgstama diena, der Verdingungstag. līgst[i], māsiņa, par galdiņu, par tē̦rauda zuobeniņu, verlobe dich, Schwesterlein! šķir pušām līgtus cimdus, teile die Verlobungshandschuhe! BW. 26867, 5. līgstamais siers, kukulis, der Traukäse, Trau- od. Hochzeitskuchen RKr. XVI, 101. tie var..būt līgst manu zārku AU.;

2) mit lìkt vermischt, sich biegen, einsinken:
līgtin līga (Var.: līktin līka) tā maliņa, kur aug ciema zeltenītes BW. 431. Zu lĩdz.

Avots: ME II, 483


liķis

liķis, der Schmeichler, Heuchler Erlaa, Lub.: tas liekulis un liķis duomā, ka ar mīkstu mēli citiem var pieglaudīties Gg. I, 5. [Zu liķêt.]

Avots: ME II, 470



ļindēt

ļin̂dêt 2 [Lautb.J, -u, -ẽju, intr. sich hinund herbewegen: kâ dzīvsudrabs ļind un spīguļuo e̦ze̦ra rāmais spuogulis Lautb.

Avots: ME II, 540


ļirināt

ļirinât,

1) zwitschern,
liri liri singen: cīrulis dzied, ļirina Etn. II, 51;

[2) viel lachen
Dond.].

Avots: ME II, 541




mākolis

mākuolis J. Grünberg, für mâkulis.

Avots: ME II, 580


mārks

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks 2 Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584



mārsns

mãrsns [Wolm.], ein Bündel; eine Tracht, so viel, als man auf einmal in ein Laken gebunden wegtragen kann U. - In Bilsteinshof nach Etn. I, 137 mārsniņš = ulis">ciema kukulis: [lūk kur iet sieviete ar pīrāgiem un sieru uz kāzām... viņa nuometīs savu mārsniņu zemē Pas. I, 357 (aus Dünab.). Nebst li. márška "простыня (in Dusetos); dichtes Fischernetz", márkškonas "von Leinen gemacht" wohl zu einer Wurzel mer- "binden, flechten", s. Lidén bei Setälä FUF. XII, 269 2 und Petersson IF. XXIII, 389.]

Avots: ME II, 584, 585


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


maule

[*VI  maule od. * maulis"?": var+būt muna galva ar mauli mauļuota ("?"), uoksts ar īlinu durts Pas. I, 323 (aus Preili).]

Avots: ME II, 569


mazguls

mazguls (für * mazgulis?), [jem., der knotig, voller Knoten ist]: sarkans mazguls RKr. VII 1325 (gemeint ist im Rätsel damit der Krebs).

Avots: ME II, 572


medainīte

me̦dainīte: sauc mani par savu bitīti, par savu me̦dainīti Janš. Precību viesulis 62.

Avots: EH I, 795


melukule

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600


memeris

memeris, ein Maulaffe, Stotterer Ruj. Vgl. me̦muris, me̦mulis.

Avots: ME II, 600


memmulēt

me̦mmulêt (kann me̦mulêt bedeuten) A. Leitāns, undeutlich sprechen. Vgl. me̦mulis.

Avots: EH I, 780


mēms

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616


mēslot

mê̦sluôt [(li. mėšlúoti), mêšļuôt 2 Wandsen], mêšluôt Tals.,

1) tr., intr., düngen:
laukus, zemi. kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj;

2) Exkremente von sich geben:
ja līķa zirgs nuo sē̦tas izbraucuot mē̦sluo, tad tais mājās atkal kāds mirs BW. III, 3, 860. Subst. mê̦sluõjums, das Gedüngte, das Gedüngthaben, die Düngung; mê̦sluôšana, das Düngen; mê̦sluôtãjs, wer düngt.

Avots: ME II, 621



mieturas

mieturas, mietures, das Dazugezahlte beim Tausch Alksnis - Zundulis: kuo duosi mieturām?

Avots: ME II, 656




mīkstčaula

mîkstčàula (unter mîkstčàulis),

1): auch AP., Seyershof.

Avots: EH I, 821


mīkstčaule

mîkstčaule (unter mîkstčàulis),

1): auch Ramkau, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 821


mīlnieks

mĩlnieks, der Galan: tu gaisa grābslis!.. tu mīlnieks! Rainis Indulis un Arija 120.

Avots: ME II, 645


mimule

‡ *mimule od. *ulis">mimulis, der penis (?): citai duošu āža pautus, citai āža mimulīti (?) BW. 35383.

Avots: EH I, 815


minštelis

minštelis [?], das zu Erratende: "minšteli min, minštelis ruokā!" saka, ja kas nevar mīklu uzminēt kuras uzminējums minē̦tājam ruokā, piem.: "ē̦zdams izstiepjas, paēdis saliecas" (ein Messer, das der Ratende gerade in der Hand hält) Alksnis-Zundulis.

Avots: ME II, 630



mulmis

mulmis [Manz. Lettus], Elv., mulmulis L., U., ein Stammler.

Avots: ME II, 665


mult

‡ *mult, zu erschliessen aus apmulis und izmulis.

Avots: EH I, 831


mūrguļa

mūrguļa,

[1) ein liederlicher und unreinlicher Mensch, der mit Arbeit nicht fertig werden kann
Stenden];

2) "ein kleiner Hausgeist"[?]
Alksnis - Zundulis: "kuo nu dedz skalu? ļauj jel mūrguļam ienākt!"saka ve̦ci ļaudis, ja kas agri vakarā grib uguni degt.

Avots: ME II, 678


murināt

I murinât: murineln Preekuln n. BielU.; te̦kulis pieliek purnu pie aitas sāniem un murina: mur, mar, mur! Iw. aita, jē̦rus aicinādama pie sevis, murina Frauenb., Salis. aita jē̦rus murina ("?") un zīdina Salis. murināšanu dzird, kad katlā lē̦ni vārās barība Frauenb.

Avots: EH I, 833




muskuls

muskuls (unter muskulis I),

2): pīles gulēja vienā muskulā Siuxt; ein Knäuel
Briņķi (Kr. Hasenpot) sasien tādā muskulā Kl.-Roop.

Avots: EH I, 835


muškuls

muškuls (unter muškulis): m. bē̦rnu, luopu Frauenb.

Avots: EH I, 836


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675



muzlas

muzlas Lubn., [Lennew., Ober - Kurl., Welonen, Warkl., Kreuzb., Alt - Rahden, Sawensee, Biržgalis, Warkh.], muzulas Selb., das Zahnftleisch, der Gaumen Etn. II, 97, [Gr. - Buschnn.]. muzla "lūpas muskulis" Zaļmuiža.

Avots: ME II, 676


naiks

nàiks,

2): auch (mit 2 ) Frauenb.: naika (flink, geschickt) vecenīte Frauenb.;

4): n. (sehr, heftig)
sāp Saikava (mit ài 2 ), AP., N.-Peb., Schujen, Sermus (mit 2 ). n. skaisti Sermus. n. negantas guovis (mit 2 ) Ramkau. n. lieli jē̦ri AP. n. bārties Saikava. viesulis n. pluosījies Schujen.

Avots: EH II, 3


naiza

naĩza L., U., [C., nàiza 2 Kreuzb., naîza 2 Dond., Bauske], naizs Peb., Lub., Sessw., Schwanb., Wessen, nàizs 2 Erlaa, Lis., Prl., Kl.], naĩzis [C.], Konv. 1 843, A. XXI, 609, [naizes Bers.],

1) die Krätze:
ja viņš kādam deva palamu, tad tā kâ naiza nebij vairs nuost dabūjama Druva II, 500. kungs sitīs tevi ar kraupi un naizu V Mos. 28, 27;

[2) naîze 2 Gipken, naîza Schujen, naizulis Bauske, das Jucken.]
Zu niẽzêt.

Avots: ME II, 690


naktspamaša

naktspamaša,

1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;

2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;

3) Somnambulismus Konv. 2 3686. [Zu pamest.]

Avots: ME II, 691



ņaudis

ņaũdis Frauenb., = ņaũdulis.

Avots: EH II, 112


naudīte

naûdīte Ermes (mit 2 ) Siuxt eine gewisse Pflanze, (vgl. naûdītis und naudulis).

Avots: EH II, 6


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nejēgs

nejẽ̦gs, ulis">nejẽ̦gulis, f. -le,

1) ein Einfältiger, Alberner:
ar tādiem nejē̦giem ir tikai ķibele vien LA. tie nav vis nejē̦ga vīriņi Dünsb. Sprw.: ar nejē̦giem nav laba smiešanās;

[2) ein Schwächling
Dond.: kāds viņš nejē̦gs, nevar ne maisu panest].

Avots: ME II, 717


neklauša

neklauša, comm., neklaušulis, f. -le, der (die) Ungehorsame, Ungefügige: pagasta ve̦cākais lielākuos neklaušuļus dažādi spīdzināja LA.

Avots: ME II, 719


nelabēns

nelabē̦ns (unter nelabe̦ns): "draiskulis, kas neliek citiem miera" Schujen.

Avots: EH II, 14


nelaiks

nelaĩks,

1): auch (plur. nelaiki) Nautrēni; kaidā nelaika dienā pasacēle viesulis Pas. VII, 340; schlechtes Wetter Perkunen;


3) nelaiks Auleja, nelaiki Behnen, Marzenhof, Nötk., Wesselshof "nedienas": laicīt kaidam nelaikam, kad kaida slimība ci kas Auleja;

4) nelaiki, Zeitmangel
Auleja: galva nesukāta - vis aiz nelaiku.

Avots: EH II, 14


nemāklis

nemâklis, f. -kle, ulis">nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723


nemākulīgs

nemâkulîgs, einem nemâkulis eigentümlich, unverständig, dilettantisch.

Avots: EH II, 16


nērbuļi

nḕ̦rbuļi 2: das Stichwort ME. II, 742 zu verbessern in "nē̦rbuļi"; "RKr. II, 74" zu streichen; "Vgl. nārbule" zu ersetzen durch "Vgl. nā`rbulis".

Avots: EH II, 23


ņērbuļi

ņḕ̦rbuļi 2 (so zu lesen!): auch RKr. II, 74; sg. ņḕ̦rbulis 2 Sonnaxt, eine gewisse Pflanze mit blauen und gelben Blüten.

Avots: EH II, 114


nerima

‡ *nerima, nerimas Auleja, die Unruhe: skuķis bēra steigā un nerimā jautājumus Veselis Netic. Toma mīlest. 164. kad paduomā, kaids tān pasaulis, net nerimas je̦m Auleja.

Avots: EH II, 18


ņerka

ņe̦rka, comm.,

1) ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind
U., Nerft [ņe̦rka];

2) [ņê̦rka 2 od. ņê̦rkulis 2 Stenden, jem. (von Menschen und Tieren), der wenig isst und nicht gedeiht;
ņe̦rka 2 , ein Ferkel, das nicht gern fressen will Schnikkern]; ein Kostverächter Wain. [In der Bed. 1 nebst ņirkstêt u. a. nach Persson IF. XXXV, 210 zu d. nergeln "halblaut und mürrisch weinen."]

Avots: ME II, 900


nesuntulīgs

nesuntulīgs zügellos (?): n. zieduoņa viesulis Janš. Bandavā II, 180.

Avots: EH II, 20


nezinātājs

nezinâtãjs, der Unwissende, Unkundige: ja nemākulis, nezinātājs gāja miruoņa zemes ņemt, tad varēja lielas lielas briesmas izcelties LP. VII, 1255.

Avots: ME II, 741


niekaļa

niẽkaļa, niẽkaža, comm., niẽkulis, f. - le, wer unnütze Dinge tut, sich mit Dummheiten abgibt Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 750


niezis

niẽzis [Nigr., Rutzauj, Etn. IV, 69, niezuons U., [niezuoņa Lennew.], niezts U., niezulis, [niezs (li. niẽžas) U. (unter naiza)], niẽzus, - us PS., die Krätze: bē̦rnam me̦tas niezis JK. VI, 24.

Avots: ME II, 752


nīkonis

nĩkuonis,

1) das Verderben, der Ruin, die Verwesung
L.: kaps visiem nīkuoņa bedre, im Grabe der Verweslichkeit endigt sich alle Hoheit L. lai lāsts un nīkuonis! U. b.;

2) "сухотка" Wid.;

3) nĩkuonis, f. - ne, = ulis">nīkulis: tādi nīkuoņa vārgulīši Kronw. vai lai ar nīkuoņiem zē̦niem spēlējuos? Poruk. svē̦tās meitas nīkuones (sic!) Tr. IV, 220.

Avots: ME II, 747


nodauzīt

nùodaũzît, Refl. -tiês,

2): mager werden durch häufige Begattung
Dunika: te̦kulis nuodauzījies;

3) sich abschlagen (sich abschleifen, sich abnutzen)
Linden in Kurl.: pumpu mēles galā saberž ar lindraku stērbelēm un saka: "nuodauzies tâ kâ manas lindraku stērbeles!"

Avots: EH II, 38


nodeglis

nuodeglis,

1) = ulis">nuode̦gulis 1: izurbulē̦ts un aizspundē̦ts kuoks tiek likts ugunī; lai tur svilina; pēc kļūst šis n. jeb svilis nuo uguns nuost ņē̦mts Lange Latv. ārste 72; "Löschbrand" Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) = ulis">nuode̦gulis 2 Grünh. n. Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 38



nodžinkstēt

nùodžinkstêt, intr., erklingen, erklirren: zuobins nuodžinkstēja gaisā Latv. vējš vien nuodžinkstēja gar ausīm Brig. [rubulis nuokrita, ka nuodžikstēja vien Dond.]

Avots: ME II, 782


nogāzt

nùogâzt, tr.,

1) zum Fall bringen, um-, herunter-, abwerfen, herunterstürzen:
kuļamao labību nuo ārdiem nuogāž vīrieši Etn. III, 73. te̦kulis zē̦nu nuo-gāzis gar zemi. es nuogāzīšu tevi nuo tavas vietas Jes. 22, 19. nuogāzt nuo truoņa, vom Throne stürzen;

2) erschiessen, töten, schlachten:
mednieks nuogāzis briedi LP. III, 97. vakar jau nuogāzām divus pussuķus Degl.;

3) abmähen:
līdz dienas vidum nuogāzis lieluo riežu LP. gājējs jau pļavu nuogāzis Drava II, 270;

4) herabsetzen, heruntermachen: tu esi nuogāzts tâ, ka suns nuo tavām ruokām maizes neņe̦mtu Kaudz. M.;

[5) bewerfen:
mē̦slu ir pa˙pilnam, var nuogāzt visu lauku biezum+biezu kārtu Janš. Dzimtene V, 354.] Refl. -tiês, ab-, hinab-, herabstürzen, umstürzen, umfallen: viņš nuogāzies nuo klints, nuo ve̦-zuma, rumpis nuogāzies gar zemi LP. IV, 63. lācis nuogāzies kâ akmens A. XX, 54.

Avots: ME II, 784


nogult

nùogult,

1): lai viņa nuogulst Siuxt. jau viss (grīslis) nuogulis veldē Heidenfeld;

3): būs nuogulis dienasvidu FBR. XII, 23. Refl. -tiês: rudzi nuogulˆstas 2 nuo vēja Ramkau.

Avots: EH II, 48


nojāt

nùojât

4) = nùobraukt: n. da miesta Baltinow n. FBR. XI, 138. n. ar ve̦zumu Nidden; ‡

5) = nùovalkât: ātri nuojājis savu guoda drēbi Frauenb.; ‡

6) wegreiten:
nuojādams, atjādams Tdz. 54811. Refl. -tiês,

3) = nùodaũzîtiês 2: te̦kulis nuojājies (nuovājējis), pārak bieži pakaļ skriedams aitām Dunika.

Avots: EH II, 49


nojukt

nùojukt, intr., sich verwischen, sich vwerlieren, auseinandergehen, zerstieben: tumsā mediniekam nuojūk pē̦das LP. IV, 135. viesulis aizgājis, ka putekļi un smiltis vien nuojukušas LP. VII, 702. puikam kamašas pa˙visam nuojukušas A. XX, 651.

Avots: ME II, 792


nokaitēt

II nùokaitêt, zustossen, widerfahren (von Krankheitsanfällen): jums nuo tādas kāju sasaldēšanas ne˙kas nenuokaitēja? nedabūjāt karsuoni vai kādu ... plaušu kaiti? Janš. Bandavā I, 211 (ähnlich Dzimtene III 2 , 69, Mežv. ļ.1, 206). kas tad ruokai nuokaitēja? Precību viesulis 26.

Avots: EH II, 50


nokronēt

nùokruõnêt, bekränzen: kâ nu mūs nuokruonēja! Janš. Prec. viesulis 82.

Avots: EH II, 57


nolenkt

nùolènkt, ‡

2) Perfektivform zu lênkt 1: palīdzi tik n. kur kādu labu līgavu manam Rudītim! Janš. Līgava II, 272. pastāstīt, ka Silenieks grib precēties, ka citas tuo grib n. Precību viesulis 19.

Avots: EH II, 62


nomiņģēt

nuomiņģêt, zertrampeln: teļi nuomiņģēja kupluo barības lauku Līg. Refl. - tiês, durch etwas Dickflüssiges watend sich besudeln, beschmutzen: nuomiņģējies kâ cūka ar dubļiem Alksnis - Zundulis.

Avots: ME II, 820


nonākt

nùonãkt (li. nuno`kti "reif werden"), intr.,

1) reif werden, gedeihen:
īstā laikā stādīts, ik˙katrs stāds nuonākst RA.;

2) herunterkommen:
mednis nuonācis zemē kâ ripulis A. XX, 146;

3) hinkommen, hingelangen:
viņš tur nuonāca vē̦lā vakarā;

4) geschehen, sich ereignen:
nez, kas vēl beidzuot nenuonāk Tals.; in dieser Bedeutung auch die reflexive Form nuonākties Kav.

Avots: ME II, 824


nonasāt

nùonasât,

1): vaiņuceņu ar guodeņu n. Tdz, 39395; ‡

2) wiederholt (od. éin Objekt nach dem andern) wegtragen:
meitas nuonasāja putni: ve̦cākuo nuonese vanags, viduskuo nuonese krauklis un jaunākuo - rubulis Pas. VII, 338. plika pļava: visi lini vēja nuonasāti Auleja.

Avots: EH II, 71


noplidinēties

nùoplidinêtiês, hinftattern: zvirbulis tikkuo nuosaplidinēja līdz krūmiem Pas. IV, 518 (aus Dricēni).

Avots: EH II, 76


norimt

nùorìmt [li. nurìmti], intr., sich beruhigen, still, ruhig werden, nachlassen, aufhören: ūdeņi nuorima I Mos. IV, 1. jūŗa pamazām nuorima Skalbe. ķēniņš vēl nevar nuorimt LP. 11, 61. pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši kâ paguruši Vēr. I, 1302. Refl. -tiês, aufhören, sich beruhigen: uz reizes viesulis nuorimies LP. VII, 702. māte ne˙kā neatbild un tē̦vs atkal nuorimstas Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 839


noslauka

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851


noslīcināt

nùoslìcinât, tr., ertränken: smags muskulis iegrūž darbinieku upītē nuoslīcina LP. VIl, 31. Refl. -tiês, sich ertränken: jaunavas upē nuoslīcinājušās LP. VII, 1040.

Avots: ME II, 852


nošļūdēt

nùošļûdêt: nuošļūdējis a[t]pakaļ Pas. VI, 383. zīmulis nuošļūdēja nuo galda Kokn. u. a.

Avots: EH II, 97


nospīdēt

nùospîdêt,

1): nuospīdējis zibens Pas. XIII, 225. viņš man licis n., er hat mir das Haus angezündet
Ruj. n: U. (unter spīdēt);

3) maizes kukulis nuospīdēja vien, war schnell aufgegessen, war bald zu Ende
Dunika.

Avots: EH II, 89


nostirkšķēt

nùostir̃kšķêt: "Vīrulis" ME. 11, 860 zu verbessern in "Virulis".

Avots: EH II, 91


nostirkšķēt

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860


notrult

‡ *nùotrult, = nùotrulêt: sajūtas it kâ nuotrulušas A. Erss Daugava 1928, S. 547. nuotrulis nazis Bērzgale, Hasenp., Heidenfeld; nuotrulis "īss (un šķidrs) kļuvis, truls": zirgam aste nuotrulusi Grawendahl, Sessw. ar mazu, iesirmu un tādu kâ nuotrulušu bārdiņu Saul. Burtnieks 1936, S. 22.

Avots: EH II, 102


ņurņiks

ņur̃ņiks: "zutiņa mazulis" (mit ur̂ 2 ) Salis.

Avots: EH II, 117


otrinieks

uotrinieks, uotrenieks, uotrnieks L., U.,

1) der zweite Arbeiter aus einem Gesinde, der dem Gutsherrn den Frohndienst ohne Pferd leistete, ein (so genannter) Fussarbeiter
U.;

2) der Partner, Kompagnon:
mans uotrenieks, mein Kompagnon, Mitarbeiter, mit dem ich mich bei der Frohne Woche um Woche abwechselte Biel. n. U. (ähnlich: St., Wolm.). viņš nav Anetei ne˙kāds uotrinieks Janš. Dzimtene 2 I, 268. manam dē̦lam viņa nav uotriniece Precību viesulis 39. viņa e̦suot... Matīsa līgava, tas jau arī . . . pruotuot rakstīt. tad jau tam gan būs vare̦na uotriniece! Līgava I, 257. duoties līdza Jānim par uotrinieku Mežv. ļ. II, 417 (ähnlich 245). apgādāt kādu patīkamu uotrenieku R. A.;

3) der Doppelgänger
MWM. VIII, 810.

Avots: ME IV, 424, 425



padeģelis

padeģelis (unter pade̦gulis): auch Auleja.

Avots: EH II, 126


padeģis

padeģis (unter pade̦gulis): auch Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH II, 126


padurve

padùrve, padure(s), auch wohl padurvis (loc. s. padurvī},

1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;

2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;

3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.

Avots: ME III, 19


pagāzt

pagâzt [li. pagožti], tr.,

1) ein wenig neigen, in schräge Stellung bringen:
pagāz mucu uz priekšu!

2) nieder-, umwerfen, umstürzen:
skriedams viņš pāgāza bē̦rnu Grünh. Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, in schräge Stellung geraten, sich senken, umstürzen: kaktā pagāzies liels spuogulis Latv.

Avots: ME III, 29


pajoņot

pajuõņuôt, intr., eine Weile eilen, vorübereilen: viesulis nikni pajuoņuoja gaŗām meitenītei Latv.

Avots: ME III, 37


paķāblītis

[paķāblītis "das jüngste und kleinste Küchlein einer Henne" Wessen; wohl mit hypernormalem ķ für č, vgl. čābulis I und pačābuls.]

Avots: ME III, 53


pakāja

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43


pakaule

pakaule "eine Entenart im Meer" Angern n. BielU. Dissimiliert aus *kakaule? Vgl. kakaulis.

Avots: EH II, 141


pakrauja

pakrauja Dond., ulis">pakraulis, steiler Uferrand, der Ort unter dem Ufer: ar dieviņu mīļa upe ar tām zaļām pakraujām! RKr. VI, 107. izdze̦nādami nuo zaļas pakraujas slaikās līdaciņas Janš.

Avots: ME III, 48


palss

[pal˜ss Nigr., Dunika, Bauske, Schujen, N.-Peb., Sessau, Pl.] (li. pálšas "fahl", [d. alem. falch "falb"], pàlss C., fahl, falb Lis. n. RKr. XVII, 91: palss zirgs ir briežu spalvā Naud., [Ronneb.]. tē̦vs palsuo ķēvi iejūdzis Janš. gaŗām paskrien virpulis palsu puteklīšu Vēr. I, 1364. viņa glāstīja viņa palsuos matus A. XVII, 3. gaisma atsitās pret palsajam sienām Saul. viz palsā gaismā kalnu galuotnes Asp. mieži jau me̦tas palsi Kokn. kamanas slīdēja par palsuo sniegu Vēr. II, 1111. [Vgl. Much IFA. VIII, 265, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 f., W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 788, Walde Vrgl. Wrtb. II, 54.]

Avots: ME III, 63


pamurināt

II pamurinât, ein wenig murinât I: p. kâ te̦kulis Iw.

Avots: EH II, 158


pāpis

pāpis,

1): "auguoniņš, apaudzis pušumiņš; (kuoka) bumbulis"; die weibliche Brust (Zitze)
Lems. (mit â 2 ).

Avots: EH XIII, 195


pārrītus

pãrrîtus (unter pãrrîtu): kāstulis jāmazgā p. Siuxt.

Avots: EH XIII, 209


pārstāja

[pārstāja, das Aufhören: cīrulis dzied bez pārstājas Fest.]

Avots: ME III, 178


pārstūrēt

[pā`rstũrêt, heimsteuern: pārstūrēja arī Pudiķis..., un beidzuot pat pienāca uostā Pe̦rlanta onkulis De̦glavs Rīga II, 1, 376.]

Avots: ME III, 179


pasākt

pasâkt: pasākts maizes kukulis Dunika. Subst. pasâkums: viena pūta stabuli. augstu skaņu viņa vilka vienā pasākumā Jauns. Raksti VI, 270.

Avots: EH XIII, 170


pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. ulis">pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95


pauga

I pàuga 2 Kr.,

1) ein Polster
L.; (paũgas Nigr.) derweiche Halsring des Kummets Bielenstein Holzb. 562; paũgas Behnen, Bauske, das Kummet Bergm., Essern, Mitau n. U., Manz., Würzau, Selb., Neugut, Gr.-Sess., Plutte 102, LKVv.: kur būs ņemt paugu vadzi? BW. 20222. kuņa paugas nuoē̦duse 21019;

2) paugas "dažādas lietas" (Bündel?)
Dond.: vai visas paugas vari arī panest? Wohl (wenigstens in der Bed.

1) nebst paũgurs und pugulis zu r. пýга "подушка, на которой плетут кружева", ai. pūga-ḥ, "Haufe, Klumpen",
gr. πῡγή "der Hintere", mnd. vūke "Fischreuse" u. a., s. Būga PFB. LXVII, 238 und KSn. I, 200, Persson Beitr. 244 f., Holthausen IF. XLIV, 192, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 127


pavērt

pavẽrt, ‡

2) "?": māt, paver tu aude̦kla! man piekusa ruokas Oknist; ‡

3) = pavḕrst 1: paver acis šur! Wessen. kazāki sāka savas cerības uz Maskavas caru pavērt Pēt. Av. III, 396. ‡ Subst. pavẽ̦rums, das einmalig erfolgte teilweise Öffnen; das Resultat des teilweisen Öffnens, die Spalte:
Vizbulis ... pavēra tās (= durvis) pusviru, lika Ziemelim ... ruoku ielikt pavē̦rumā Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH XIII, 190


peikste

peikste "raudulis, vārgulis" Warkl.: p. bē̦rns. p. ābuols.

Avots: EH XIII, 218


peķa

pe̦ka,

1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;

2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;

5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡

6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡

7) der Seestern (?)
BielU.; ‡

8) eine Handstampfe
Karls.; ‡

9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.

Avots: EH XIII, 219


peksīt

I peksît "dūšīgi ar visu nuožu kuo darīt, kâ dara nemākulis kuļuot, pļaujuot u˙t.t." Lös. n. Etn. IV, 164. Vgl. pekstêtiês.

Avots: ME III, 194


perduks

pe̦rduks Frauenb., = pir̂dulis.

Avots: EH XIII, 224


pīčkāt

pīčkât "?": nemākulis sāk p. Rafaēļa Madonnu Daugava 1934, S. 217.

Avots: EH XIII, 240


pieplakt

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši 2 Kr., pìepèši 2 Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280


pieplāt

pìeplāt, vollstopfen: pieplājām rijas augšu pilnu ar zirņiem. pūrs jau senis pieplāts, bet nuo precniekiem ne˙jutin Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 280


pieredzēt

pìeredzêt,

1) (genügend) sehen:
es juk vairs nevaru pieredzēt, ich kann nicht mehr gut sehen Nigr. saimnieks stāstīja vai visu pasauli pieredzējis, als ob er die ganze Welt gesehen hätte LP. VI, 807;

2) erleben:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. kas viss nav jāpiere̦dz kādreiz! LP. V, 197. ne˙kādu labumu pie saviem luopiem nepiere̦dz VII, 561. tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē! IV, 138. še tev nepiere̦dzē̦ti brīnumi! V, 308. - Subst. pìeredzẽjums, das Erlebnis: pieredzējumu bagāti cilvē̦ki Izgl. IV, 14. lielskungs apvaicāsies par ceļa pieredzējumiem LP. VII, 1213.

Avots: ME III, 284


pieseglot

pìese̦gluôt, pìese̦dluôt, sattelnd (mit)anbinden, anknüpfen: kumeliņu se̦gluodams piese̦gluoju cīrulīti; tecēj[a] mans kumeliņš kâ cīrulis dziedādams BW. 29814.

Avots: ME III, 288


piesmult

pìesmult, besudelt werden: trauks piesmulis Dunika.

Avots: ME III, 293






pinka

I piñka, Demin. pinkiņa und pinciņa,

1) ein verwühlter Klumpen, eine Zotte
Dond., AP.: māti sagriezās pinku pinkās A. XX, 45. (pinkainiem kumeļiem) tik pinciņas kratījās BW. piel. 2 156391. kur vilciņš kasījās, tur pinciņas salasīju BW. 25347;

2) pinka Wenden, eine Speise aus zerstossenen Erbsen und Hanf
Ramelshof, Drosth., Wend., Weissenstein: luopus pirmuo reiz ganuos dze̦nuot, tiem deva pinku (nuo kaņepēm, zirņiem, miežiem, putraimiem u. c.) Etn. II, 99; vgl. pencis 1;

3) ein Schimpfwort:
šādas pinkas, tādas pinkas, visas pinkas vīra grib BW. 7317, 2. In der Bed. 1 nach Leskien Abl. 338 zu pît; in diesem Fall ein Lituanismus resp. Kuronismus, oder aber nach dem Übergang von in in ī von der Wurzelform pin- gebildet; vgl. auch pe̦nka 2, pe̦nkulis.

Avots: ME III, 219



pinkucis

piñkucis, = ulis">piñkulis 2 C., Notk., Peb., Serben, Lemburg, Alt-Rahden, Adleenen: slapjākie se̦ra pinkuči labi jāpacilā Vīt. 19.; "kaut kas apviļāts (piem. maizes gabals)" Trik.; auch von kleinen Kindern und Tierjungen Bers.: tāds mazs, mījš pinkucis! N.-Peb., Seppkull.

Kļūdu labojums:
Notk. = Nötk.

Avots: ME III, 220


pinkulēt

pinkulêt, ‡

2) "kamuolā tīt" (mit iñ) Seyershof: man dzīvs (= dzijas) pinkulis jāpinkulē.

Avots: EH XIII, 235


pīpēt

pĩpêt, -ẽju, auch pîpât, -ãju, pĩpuôt,

1) rauchen, schmauchen:
Sprw. labs pīpē̦tājs - labs ragulis. nepīpēja tabaciņa BW. 22945;

2) dampfen, qualmen:
tik sen nee̦smu ēdusi ce̦ptus rāceņus. un drīzi būs gatavi , -daži jau pīpuo Janš. Dzimtene V, 182.

Avots: ME III, 233


piža

II piža Vank., N.-Peb., = ulis">pižulis; ein schwaches (verdünntes) Getränk (Tee u. a.) Burtn.

Avots: ME III, 229


pižināt

pižinât, pissen lassen, ein Kind abhalten U. pižņa, = pižulis.

Avots: ME III, 229


plaks

II plaks, platt, flach: p, maizes kukulis Ruj., Warkl. Zu plakt.

Avots: ME III, 316


planda

II planda,

1) "пышка, вздутiе" Wid.;

2) "?": tieva, tieva kâ bitīte, vienu plandu ( Var.: vienas plandas, vienu kārtu) villainīte BW. 23583. Nach U. planda villainīte - "wohl die weite, sich bauschende Decke";

3) eine Art Wolken, "rūsaini mākuļi": plandas jau liduo gar debešiem, būs drīz pē̦rkuons Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 318


plašķis

plašķis, ein weiter Mantel Alksnis-Zundulis; plašķi (plašķis Wid.), ein alter, zerlumpter Rock Dond. n. U. Wohl aus r. плащъ "Mantel".

Avots: ME III, 320


plāva

plâva C., plâva 2 Karls.,

1) Eisenschlacke
LKVv.; flacher Riss im Metalle Hug. n. U., Schwanb., (plâva) Lis., Golg., N.-Peb., (mit â 2 ) Dond., Wandsen; "cirvja zuobuos iesprādzis ruobs" Alksnis-Zundulis: cirvim zuobi ir izplāvājuši lielām plâvām Druw. n. RKr. XVII, 73;

2) Flockasche
Bergm. n. U.;

3) plāva priekš acīm, Netz vor dem Auge
Bergm. n. U. Zur Bed. 2 u. 3 vgl. plēve.

Avots: ME III, 332


plederēt

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333


plederēties

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333


pļēgurot

pļẽ̦guruôt Treiden, Fest., Stelp., Grünw., pļē̦guruôtiês Gr.-Sessau, Fest., Stelp., Wid., Etn. IV, 165, pļẽ̦guruôtiês Salis, ein unsolides, liederliches Leben führen, die Zeit vergeuden, verschwenderisch sein: kuo tas pļē̦guris tur pļē̦guruo! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 370


pļendags

pļe̦ndags, auch pļe̦ndaks, eine kleine Versammlung; ein lächerlicher Vorfall Naud.; Zank, Streit; "jukas, klizma" Dobl. n. Etn. IV, 166: aizbraucu pie viņiem uz tuo pļe̦ndagu, bet nekā tur nebij. mums tur tāds pļe̦ndags nuotikās: varēja bez zarnām palikt smejuoties Naud. luopu sē̦rgas dēļ bij iznācis pļe̦ndaks Alm. sataisījis tādu pļe̦ndagu, ka netīk pašam ne dzirdēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 369


plēnēt

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339


plerkšķēt

plerkšķêt Fest., Stelp., plerkšêt Etn. IV, 166, Fest., -u, -ẽju,

1) ple̦r̂kšķêt 2 Mitau, plerkšķêt Bers., Laud., Lasd., pler̂kšêt Lis., plerkšêt Ubbenorm, plappern, unnützes Zeug schwatzen:
plerkšķ kâ nejē̦ga! Alksnis-Zundulis. lai viņš plerkšķ, kuo grib! Pas. III, 175. tā kundze gan par daudz plerkšķ visādus niekus Vēr. I, 1030;

2) plärren, quiekende Laute von sich geben:
iedauzīta vijuole neskan, bet plerkš Fest. viena base plerkšķēja Rīg. Av. Vgl. li plerškė´ti "stark schnarren".

Avots: ME III, 337



plēsu plēsumis

plē̦su plē̦sumis, stark gestikulierend, Hals über Kopf (mit "ẽ̦") Behrshof, Lesten: iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis uzmetis vamzi puškārteņus; atskrien plē̦su plē̦sumis, lai guovis atvasēs nelaiž Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 341


pliekans

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana 2 Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans 2 Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351


plikauris

plikauris, ein armer Schlucker, ein Bettler: nuodzīvuojies kails un pliks kâ plikauris. piebāzies kâ plikauris kāzās! Aus *plikkaulis?

Avots: ME III, 343


plīkšēt

plĩkšêt Karls., plìkšķêt 2 Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât 2 , plìkšķinât 2 Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348


plītiņš

plĩtiņš Alm.,

1) plītiņš Salis, eine Tracht Prügel:
dabūsi plītiņu! nu būs plītiņš kâ likts par kāļu raušanu Alksnis-Zundulis;

2) Schlemmerei, Saufen:
liels plītiņš Bers. Zu plītêt I.

Avots: ME III, 349


plosīt

pluôsît Wolm., C., PS., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Golg., Schwanb., Sessw., Selsau, Kl., Warkl., Kreuzb., Saikava, pluôsît 2 Salis, Bauske; Lautb., Behnen, Adiamünde, Zögenhof, pluõsît Līn., Tr., Bl., Dond., Selg., Wandsen, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu plêst, tr., reissen, zerreissen, zerren U.: atnāk lācis un grib māti ar dē̦lu pluosīt Pas. II, 175 (aus Setzen). Refl. pluôsîtiês Neuenb., Serbigal, AP., Nerft, Kl., Preili, pluôsîtiês 2 Widdrisch, Salis, Līn., pluõsîtiês Zabeln, sich reissen, sich balgen, toben, lärmen, Spektakel machen: bē̦rni pluosās. vējš, vē̦tra, karš, mēris pluosās. mežs . . . šņāca, it kâ briesmīgs viesulis kuokuos pluosītuos Dīcm. pas. v. I, 70. it kâ uz jūras pluosītuos putenis Vēr. II, 1214. krūtīs aukas man pluosīties sāk JR. IV, 130. - Subst. pluosîšana, das Reissen, Zerreissen; pluosîšanâs, das Balgen, Toben, Lärmen; pluosîtãjs, wer reisst, zerreisst; pluosîtãjiês, wer sich balgt, tobt, lärmt.

Avots: ME III, 364


pļugava

pļugava Tauerkaln n. U., comm., pļugavs Wessen (= "nelāga"), Jauns., Oberkurl., Infl., ein Lump, Schwätzer, liederlicher Mensch: nuokuļas kā pļugava ar niekiem. vārās kā pļugava. pļugavas mēle kā guovs aste dauzās pa sūdiem Alksnis-Zundulis. ak tu pļugavs nuo bābas! Jauns. diezi, kur tie pļugavi ir palikuši? sūti nu tādus! Jauns. Entlehnt (s. Wolter Разысканiя 145) aus dem Russischen (vgl. wr. плюгаво "мерзко", klr, плюгава "негодница" ).

Avots: ME III, 372


pļugavāt

pļugavât, -ãju, schwatzen, klatschen, Gerüchte verbreilen Bilsteinshof n. Etn. II, 81, Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 372


pluinīt

pluinît Postenden, pluĩnît Karls., plùinît Kaugershof, Jürg., N.-Peb., pluînît 2 Līn., Pl., Dond., pluînît Gr.-Buschhof, plùinît 2 Lis., Selsau, Golg., -u, -ĩju, tr., wiederholt zupfen; raufen, stossen, Rippenstösse geben U., weich schütteln, stark rütteln Janš.: Pēteriene tâ nuoskaitusēs, ka ir gatava skuķi pat pluinīt Jauns. dzinās vilkam pakaļ un tikmē̦r pluinīja tuo . . . JK. V, 19. ķeizars nemitējās krievus pluinīt Druva 1, 368. Refl. -tiês, sich raufen: pluinās kâ gaiļi Alksnis-Zundulis. Reimwort zu puinît.

Avots: ME III, 354, 355


plūksnas

I plūksnas, plaksnes, plūksni U.,

1) Ausgezupftes,
(plũksnas C.) Charpie, Abfall von Flachs, Hede (plũksnas Katzd.): nuo plūksnām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Alksnis-Zundulis. kundze plūksnas vāts apsiešanai sagatavuoja Lautb. Luomi 86. nuo ve̦cām kuģu tauvām plūksnas jāsavāra ar me̦du un jāliek uz slimuo vietu Etn. IV, 110. zīda plūksnas, Wirrseide Dr. plũksna(s), Faser(n) C.; ja ēvelē plūksnuotu kuoku, pie tā paliek plūksnas (mazas skaidiņas) Mitau; plũksnas "von der Innenseite eines Felles Abgeschabtes" N.-Peb.;

2) plûksnas 2 Ahs., plūksniņi Kremon n. Mag. III, 1, 106, Hug. n. U., die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde;

3) plũksnas, die feinen Federn der Vögel
Arrasch. Entweder nebst li. plúksna "Feder" LChr. 372, 15 zu le. plaûka 1-3 (s. dies), wobei die Bed. "Ausgezüpftes" durch plùkt beeinftusst sein kann, oder aber - wenn mit -ksn- aus -skn- - zu pluska (s. dies); in Betracht kommt ausserdem noch li. plùnksna "Feder".

Avots: ME III, 361


pļurkāt

pļurkât, -ãju,

1) pļur̂kât 2 Sassm., schwatzen:
stāvi klusu, nepļurkā!

2) vergeuden
Fest., Stelp:;

3) (eine Arbeit) schnell (und oberflächlich) tun
Dond. Refl. -tiês,

1) trödeln, sinnlos die Zeit vertreiben:
pļurkājas pa kruogu - ne dzeŗ, ne nedzeŗ Alksnis-Zundulis;

2) sich prahlen
Fest., Stelp.

Avots: ME III, 374


pogaļa

puõgaļa Karls., Wolm., Salisb., Ronneb., puõgalis, puoguļa, ulis">puogulis, die Knospe, der Knoten am Lein und an andern Gewächsen U., (puõgulis C., Arrasch, Jürg.) die Samenkapsel beim Flachs, "tāds duglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst" Konv. 1 816: augai, mani gaŗi lini, dze̦ltainām puoguļām (Var.: dze̦ltainiem puoguļiem)1 BW. 28285. puišiem jānuosukā (t. i. jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju [linu] par dienu Etn. III, 89. puogaļas grabēdamas nuobirst zemē Purap. Kkt. 19. puķe ar dze̦lte̦nām puogāļām Etn. IV, 166. Zu puõga.

Avots: ME III, 455



posmu

II puosmu, die Gewandtheit Alksnis-Zundulis: tam ir puosma! sagt man von einem, dem die Arbeit vonstatten geht.

Avots: ME III, 457



prauls

praûls (li. pjáulas, plur. pjaulaĩ PФB. LXVI, 229) Neuenb., Kl., Wolm., praûls 2 Karls., Līn., ulis">praulis Ekau, Selg., Manz. Post. I, 251, (mit aû) Trikaten,

1) praûlis Grosdohn, Arrasch, C., praûlis 2 Irmelau, MSil., Naud., Sessau, Annenburg, Treiden, Schibbenhof, Widdrisch, ein moderndes od. vermodertes Stück
Holz U.: Sprw. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām. stabs būtu sapuvis par praulu A. XX, 550. skaidiena prauli RKr. VIII, 78. es pie viņa (Var.: ve̦ca) pieguluos kâ pie kāda praula ce̦lma BW. 15705, 7 var. vītuola prauls, vermodertes Weidenholz (als Zunder gebraucht) Bielenstein Holzb. 251;

2) verächtliche Bezeichnung für einen alten Menschen:
cietumā tevi ieliksim, tu ve̦cais prauls! Aps. kas tad šim vairs - ve̦cam praulam! Saul.;

3) ein Feuerbrand
U.; elles prauls (vgl. frz. tison d'enfer), ein Höllenbrand U.;

4) sarkani prauli U., Fernambuk oder Brasilienholz (in letzterer Bedeutung bei
U. auch das Demin. prauliņi). Aus *pļauls: zu pũt.

Avots: ME III, 379


priecīgs

priêcîgs, freudig, fröhlich, froh: Sprw. priecīgs kâ putns. priecīgs kâ cīrulis pavasarī ķēniņš bijis priecīgs bez gala par manīguo puisi LP. III, 91. nuosvinēja priecīgas kāzas I V, 160.

Avots: ME III, 391


priedulājs

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., ulis">priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392


puise

puise "?": grimbulis - cirķeļa puisei līdzīgs daikts, ar kuo zem le̦dus uzmeklē tīkla kārtis Etn. II, 108; für puse?

Avots: ME III, 403


pūka

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka 2 Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. 2 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445


puķe

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ulis">ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406


pūknāsis

pūknāsis,

1) f. pūknāse, von einem Huhn gesagt:
baltraibā pūknāse gan iesākumā nee̦suot labi gribējusi tupēt uz uolām Alm.;

2) pūknāsītis, pūknāstiņš, Kosewörter
Alksnis-Zundulis. Zu pūka + nāss.

Avots: ME III, 446


pul!

pul:! zum Locken von Hühnern (pul) Ulanowska Łotysze 13. "Falls genuin, etwa aus *puol (zu apr. poalis "Taube")?" ME. III, 406 zu ersetzen durch "VgL pulis".

Avots: EH II, 323


pulēt

pulêt (??), = pult; grē̦kuos pulēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 407


pulpučam

pulpučam "in grossen Flocken": sniegs nāk pulpučam zemē Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 408


pult

pult (li. pùlti) Manz., Fürecker, Glück, puolu, pulu, fallen U. (jetzt anscheinend im Volksmund ungebräuchlich): miegs puol uz ratiem un zirgiem Glück Psalm 76, 7. kas starp sle̦pkavām bij pulis Lukas 10, 36. patgalvis aplam iedams nuodauzās un puol par tuo akmini Manz. Post. I, 81. bagāts apgabals tiem atkal ruokās pula MWM. VI, 321. bijūt starp ienaidniekiem puluši De̦glavs Rīga II, 1, 230. Zu apr. aupallai "findet", ahd. fallan "fallen", arm. p'ul "Einsturz" u. a., s. Watde Vergl. Wrtb. II, 103.

Avots: ME III, 409



pumduls

pumduls Rojen n. FBR. XIII, 73 "bumbulis, auguons". Aus pumbulis?

Avots: EH II, 324


puņģis

puņģis,

1) auch puņģe St., U., ein an einen Baum gehängter Bienenstock
Roop n. U., Buschhof: puņģis, kas augstu ievilkts Lietavas uozuolā Lautb. Indulis un Ārija 86;

2) ein aus Brettern zusammengezimmertes, in einen Baum zu hängendes Starenhäuschen
Selb., Eckengraf;

3) der Bauch
(scherzhaft) Fest.;

4) verächtliche Bezeichnung einer Person:
man bij viens vīra puņģis nāburguos audzējams BW. 9397, 2 var. kur tas mūsu svaiņa punģis? 22973, 8 var. Vgl. puncis pundzītis, puņķis II und buņģis 2, 4 und 5.

Avots: ME III, 413, 414


pūpols

pùpuõls Serbigal, Arrasch, Jürg., pùpuols 2 Saikava, Selsau, Heidenfeld, Sessw., Gr.-Buschhof, pùpuôls Wolm., Ronneb., pûpuols 2 Ruj., Widdrisch, Dunika, Gr.-Essern, Behnen, Nigr., Lautb., AP., pùpuôls 2 Kl., pùpuõlis C., pūpuolis Meiran, pûpuolis 2 Līn., Kandau, pũpuôlis Iw., pũpuols Wahnen, pùpuls 2 Lis., Golg., Nerft, ulis">pûpulis 2 Salis, Zögenhof, ulis">pūpulis U., Karls.,

1) das Weiden kätzchen;
oft der Plur. gebraucht: Zweige mit Weidenkätzchen, die am Palmsonntage (pūpuolu svētdiena) zu Schlägen, mit denen man die Langschläfer weckt, und zur Zierde dienen U. apaļš kâ pūpuols, von etwas Weichem, Rundem, von einem Aufgemästeten gesagt: bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kâ pūpuoļi Etn. II, 68. - pūpuoļu kuoks RKr. II, 77, Palmweide (salix caprea L.); pūpuļa k. Karls., Purpurweide;

2) auch fem., als Kosewort gebraucht:
sirsniņ, manu pūpuoļiņ (Var.: mana pūpuolīte, pūpuliņa) BW. 17724 var. vīra māte mīļi sauca: vedekliņ, pūpuoliņ BW. piel. 2 23438;

3) pūpuoli "gekochte Erbsen und Bohnen"
Lubn. Nebst li. púpuolė (bei Būga Aist. Stud. 177), gen. pl. pūpėlių̄ Tiž. I, 3351 "Weidenknospe" wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 448



purculs

pur̂culs 2 AP., = pur̂culis 2 .

Avots: EH II, 327


purkatas

purkatas, Hab und Ciut, die Siebensachen: savāķi nu savas purkatas un eji! izmetīšu ar visām purkatām pie devītā ve̦lna! droht man einem mit der Entlassung von der Stelle, aus dem Hause Alksnis-Zundulis. Dissimiliert aus purpatas?

Avots: ME III, 417


purslas

pur̃slas C., Jürg., Karls., Peb., Gr-Sessau, pùrslas 2 Kl., Lis., Erlaa, Fest., Rositten, pur̂slas Mar. n. RKr. XV, 132, Golg., Arrasch, purslas Dubena, die Schnauze, Nase, das Maul, die Fresse, "zirga lūpas" Nerft, "lielluopa purna gals bez spalvas" Fest., Wessen: sargies, ka nedabuoni pa purslām! Kokn. n. Etn. II, 17. duod viņam pa purslām, lai tik daudz neme̦luo! Grünwald. es tev purslas izkīlēšu! Siuxt. sargi purslas: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 132. tam purslas asiņainas un apģē̦rbs skrandu skrandās MWM. VIII, 488. Džons gāzās ķēvei purslās Krišs Laksts 47. purslas saraut jeb uzmest, böse werden Ar.; die Schamlippen: abas purslas izbadītas BW. 35281. Zu li. pur̃slos "Schaumspeichei" KZ. LII, 293 (und le. purdulis)?

Avots: ME III, 419, 420


purvs

pùrvs (li. pur̂vas "Strassenschmutz"), auch purvis (?) L., U., purve St., ein Demin. pur̃velis Līn., pùreîts 2 (ostle.) FBR. VI, 38, purvinītis Pas. III, 459 (aus Asüne), der Morast, Sumpf: Sprw. purvi, meži pūst, parāds nepūst. kādā purvā iebrien, tādā (od. tādas) uogas jālasa. piedzē̦ruši kâ purvji (?) Kaudz. M. 303, von stark besoffenen. pur[v]u kāja U., Ausläufer eines Morastes, - eine sumpfige Stelle. Nach Bielenstein Holzb. purvis (?): die Niederung. Vgl. allenfalls purdulis; anders einerseits Būga KSn. I, 277 (zu li. purliotisi "burdać się", apipur̃lyti "obłocić", serb, prljati "purvinti, tepti" u. a.), andrerseits W. Schulze Berliner SB. 1910, 792 und Löwenthal lndog. Jahrb. III, 97. In Betracht käme noch nsorb. para "Kot", wenn mit -a- aus ō, und wenn li.-le. -urv- hier aus -uorv- entstanden wäre.

Avots: ME III, 421


pusacs

pusacs, -s,

1) das halbe Auge:
ar pusaci paskatīdamies MWM. VI, 720. vai es kāds nuogalis, ka ne ar pus˙aci mani neievē̦ruo! Alksnis-Zundulis;

2) eine halbe Masche
Bielenstein Holzb. 648: gar linuma malām... ieausta puskārta jeb pusacis nuo rupjākām dzijām Etn. II, 105.

Avots: ME III, 421


pusauģe

pusauģe (unter pusaugulis): viņa vēl bija p. Jauš. Līgava I, 55.

Avots: EH II, 330



pušausēm

pušausēm, pušausu, Adv., mit halbem Ohre Alksnis-Zundulis: pušausu, pušausēm dzirdēt.

Avots: ME III, 437


pusēdā

pusê̦dā: p. bij jāskrien pruojām A.-Schwanb. kukulis bija pat˙laban p. (zur Hälfte aufgegessen) Janš. Mežv. ļ. I, 216.

Avots: EH II, 331


puškārteņus

puškārteņus, puškārteņš, puškārtin Bers., Laud., puškārēm, halb, halbwegs, nicht ganz: uzmetis vamzi puškārteņus, atskrien plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. atstāt darbu puškārteņš (halbverdchtet) Aps. viņas galva tâ puškārtin pagriezās uz tuo pusi A. v. J. 1896, S. 730. uz tām puškārtin uzsvieda guoda drēbes Jauns. Baitā grām. I, 19. puškārēm vien darījis Alksnis-Zundulis, er hat (die Arbeit) nur halb gemacht. Vgl. puskā`rtenis.

Avots: ME III, 438


puškreklis

puškreklis,

1) der aus Leinwand angefertigte obere Teil des Frauenhemdes
Alksnis-Zundulis; "=puskreklis" Schibbenhof;

2) puškreklītis, ein kurzes Hemd als Bluse
Schibbenhof.

Avots: ME III, 438


pušmutes

pušmutes runāt "wenig sprechen" Alksnis-Zundulis; vgl. pusmute.

Avots: ME III, 438


pusstundele

pusstundele, Demin. zu pusstuñda: iziet kādu pusstundeli ātrāk Janš. Prec. viesulis 18.

Avots: EH II, 334


pusvārēm

pusvārēm, Adv., halbgekocht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 436


pūte

II pūte Sessau, pũte Udsen, Pe̦nkule, pùte 2 Sessw., die Wolke, Regenwolke; pūtas Elv., pūtes, Laufwolken L.: uznāca maza lietus pūte un saslapināja sausuo zemi Alksnis-Zundulis. caur debešu skrejuošām pūtēm mierīgi skatās mēness cauri Rainis. pūtēm līst, es regnet strichweise U., Mag. IV, 2, 126. lietus uziet ar pūtām, die Laufwolken bringen einen Schauer Regen nach dem andern mit Elv.

Avots: ME III, 452, 453


pūtele

pūtele,

1): pùteles 2 piemetēs Zvirgzdine. piebērēs pūteles pa muti ebenda. bē̦rnam sāk sisties mazas pùtelītes 2 Sonnaxt; ‡

3) "?": ve̦cais Babulis ... drīz vien nuomira ar nāves pūteli Jauns. Augšz. 50.

Avots: EH II, 344


rācenis

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis 2 Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins 2 Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. 1 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494


ragolis

raguolis,

1) = ulis">ragulis 1, ragalis, der Handgriff am Pfluge Nerft n. A. XI, 84: saimnieks pasvieda man arkla raguoli Jauns.;

2) raguôlîtis, der alte Holzpflug
Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 466


raibs

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469


raišķis

raišķis, einer, dem die Arbeit gut vonstatten geht, "kam darbi raisās" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 471


raits

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472


ranta

rañta: auch Dunika; abuos (kuoka gabaluos) ierantīdams vienādu skaitu rantu Janš. Līgava I, 208. jāiegriêž kūjā sava r., ka e̦smu ziņu saņēmis Mežv. ļ. II, 35. sāk ... cirst šuo kuoku nuost, ņe̦mdams rantu tâ, ka eglei jākrīt turp, kur ... 413. rīkulis stāvēja pēc sava amata svara ... vienā rantā ar ... vagaŗiem Līgava I, 308.

Avots: EH II, 354


raudulīgs

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484


rausis

raũsis,

1): auch Erwalen, Frauenb., N.-Wohlfahrt, Salisb., Stenden; ein runder und flacher Brotlaib aus Weizen- od. Gerstenmehl
C., Smilt., Tals.; grobes Weizenbrot Siuxt; Pfannkuchen Schnehpeln (pannas r., piena r., sklandu r.); piena rauša gribē̦dama BW. 15539. tē̦va r. Frauenb. "rupjas maizes kukulis ar iece̦ptām gaļas šķēlēm "; unbek. in Heidenfeld, Lems., Lettin, Linden in Livl., Lubn., Muremois, Posendorf, Ramkau, Sessw.; ‡

2) Eier od. Milch, womit ein Brotlaib vor dem Backen bestrichen wird
Seyershof: vai raũsi ar liksi virsū karašai?

3) cīruļa rauši krīt, es schneit in feinen Flocken
Ulanowska Łotysze 87; ‡

4) ķê̦ma 2 r. Salis, Schimpfname für einen minderwertigen Sonderling;

5) in Flurnamen:
Dižais r., Mazais r. (Schluchten) Plvv. I, 177, Raušu lāma 180.

Avots: EH II, 358


rāzmanis

rāzmanis (f. -ne), auch rāzuoņa, comm., ein Faselhaus N.-Sessau n. U.: tīri kd tāds rāzmanis! MWM. X, 569. kas nu tādai rāzmanei ticēs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 501


redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503


reiboklis

reibuoklis Renzen, = rèibulis, rèibuônis 1: man uznāca tāds r., ka gribēju vai zemē nuokrist.

Avots: EH II, 363


reika

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika 2 Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506


reikāt

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506


rēksnis

rēksnis: "brē̦ka, raudulis" (mit è 2 ) Fianden.

Avots: EH II, 369


rēkumi

rē̦kumi,

1) das (beim Schreien?) Ausgespuckte, der Speichel
Alksnis-Zundulis;

2) rê̦kumi 2 od. rê̦kuļi 2 , Froschlaich
Ruj.

Avots: ME III, 520


renčka

renčka,

1) reñčka, eine Pfütze Salis; eine kleine, vom Wasser ausgespülte Furche od. Grube
Alksnis-Zundulis, Stockm. n. Etn. I, 153;

2) ein kleines Bierfass
Katzd.;

3) ein kleiner Anker
Rutzau n. Etn. I, i05. Zur Bed. 1 vgl. reñcele I.

Avots: ME III, 511


rengals

re̦ñgals "ein rundes, hartes Stück Mist" Dond.; vgl. re̦ngulis.

Avots: ME III, 511



repis

III repis,

1) der Hintere:
dabūsi pa repi! Ahs. saduod tam pa repi! Dond. n. RKr. XVII, 49. Etwa als "das dicke Ende" zu repis VI, re̦pulis?

Avots: ME III, 512


repis

VI repis Druw. n. RKr. XVII, 75 "ein altes Gesangbuch, welches der Form nach sehr dick, aber schmal und lang war". Wohl nebst re̦pulis zur Wurzel von rept.

Avots: ME III, 512


resnvēderis

re̦snvēderis Alksnis-Zundulis, re̦snvēders, ein dicker, wohlbeleibter Mensch, ein Dickbauch: tautu dē̦ls re̦snvēderis BW.21501. apšupnieki re̦snvēderi 12098.

Avots: ME III, 513


riba

riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. 2 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521


riecis

II riecis, in der Verbindung kùoka riecis "der letzte, der etwas bekommt" (?): kas nu man, kuoka riecim, pirmajam duos! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 543


rijkuris

rijkuris U., Ar., auch (mit Dissimilation) ulis">rijkulis Bielenstein Holzb. 505, der Riegenheizer: rijkuris naktī kurinājis... rijas krāsni LP. V, 93. kratām salmiņus, lai bira graudiņi, lai mūs rijkuris nespriguļuoja BW. 28757. sīļam devu riekstu sauju, lai nuospēra rijkulīti 31522, 1. gauži raud rijkurītis 31551.

Avots: ME III, 523


rikaicis

rikaucis Alksnis-Zundulis, ein gierlger, gefrässiger Mensch: tas jau ir tīrais rikaucis un bada stakle! - rikauču māte "- bada māte", ein geiziges Weib: kur nu rikauču mātei gana būs! rikauču māte ne auksta ūdeņa nenuovīd nuodzerties. - rikaučām ēst, gierig essen: ē̦d rikaučām, kâ badā miris. Vgl. rīkaucis.

Avots: ME III, 524


rīkaucis

rīkaucis, ein Ausgehungerter, ein Vielfrass: tas jau ir tīrais rīkaucis un bada stakle! Alksnis-Zundulis. - Vgl. rikaucis.

Avots: ME III, 536


rīkste

rĩkste: Demin. rìkstiņa 2 (neben rìkstīte 2 ) Saikava,

1): stiba ganam, r. bē̦rna pḕršanai Behnen. pādei kukulis, auklim r. (Var.: rīkstes, rīksta ) BW. 2014, 2 var. šaut ... ve̦cu puisi ar ābeļu rīkstiņām (Var.: rīkstītḕm)! 22118, 1;

4): uz rīksti uzliek dzijas, kad auž Frauenb.; ‡

6) die Kurbel am Spinnrad
Pussen; ‡

7) vēja r. Diet, ein Wasserreis am Obstbaum;


8) rīkstīte, der Ladstock
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse"); ‡

9) "(salmu, siena) grīste" Seyershof.

Avots: EH II, 376


rimba

rimba, eine runde Scheibe Lems. n. U. Nach Būga KSn. I. 8S und 264 (ähnlich schon Zubaty AfsIPh. XVI, 410) zu li. rėmbėti "Narben bekommen", rim̃bas "Peitschenschnur" und slav. rǫbiti "hauen"; vgl. le. rùobs, rumbulis und rumba 1.

Avots: ME III, 526


rīmulī

rĩmulî (loc. s.) griezt luopus "das Vieh auf der Hütung dicht zusammentreiben und sich lagem lassen" Wain.; vgl. rimulis.

Avots: ME III, 539


rinka

rinka,

1) eine lange Reihe
Alksnis-Zundulis: liela rinka bērnieku, kāznieku, talcinieku;

2) ein schmaler Wiesenstreifen zwischen zwei Feldern
Tirs., Druw. n. RKr. XVII, 75. Zur Bed. 2 vgl. rine.

Avots: ME III, 528


riņķot

riņķuôt, auch riņķêt U., -ẽju, refl. riņķuôtiês, im Kreise laufen, sich drehen, Kreise umschreiben; zirkulieren: riņķu riņķiem zaķīt[i]s lēca,... tâ riņķuoja dēlu māte pa ciemiņu ciemiņiem BW. 23568, 6. dancuot ietu, riņķuot ietu 24057, 2. (tautu meita) riņķuodama nuoriņķuoja savu zīļu vaiņadziņu 6091. puiši jāšus... riņķuo apkārt pa sê̦tsvidu BW. III, 1, S. 14. čūska riņķuo Aus. I, 65. riņķuojuoša kustība Balss. cīrulis dzied riņķuodamies gaisā Heniņ. līkas te̦kas, kas... krusltkrustām riņķuojas Lapsa-Kūm. 29. asiņu riņķuošana Konv. 2 201, der Blutumlauf. asinis man stājas riņķuot Seifert Chrest. III, 2, 67. asinis vairs pareizi neriņķuo JR. IV, 189. viņuos riņkuojas... asinis Vēr. I, 1385. - riņķuôts (riņķê̦ts) kažuoks, ein ausgenähter Pelz, namentl. von estnischen u. russischen Pelzen gebraucht: bandenieki riņķuotiem kažuokiem BW. 14425, 3, Celm. šuodien jāja precenieki riņķē̦tiem kažuokiem BW. 14265. man bij znuoti Kurzemē riņķê̦tiem kažuokiem Ld. 7.592.

Avots: ME III, 529


rinkūzis

rinkūzis,

1) ein grosser Raum:
kur nu tādu rinkūzi piekursi! Alksnis-Zundulis;

2) eine Vorratskammer (unter einem Dach mit dem Wohnhaus).

Avots: ME III, 529


rīša

rīša, eine geizige Person Alksnis-Zundulis. Zu rĩt.

Avots: ME III, 540


rīteklis

rīteklis, ein hötzernes Werkzeug zum Aufwickeln des Garnes Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 540


rituls

rituls (unter ritulis): kāpuostiem lapas re̦dz jau griežamies ritulā Janš. Mežv. ļ. II, 484. ap galvu ... apaļuos rituluos satītās ... matu pīnes Līgava II, 156. (dzērves) griezās un vērpās gaisā ... ritulu rituliem Bandavā I, 94. vadmalas r., salmu r. (uz le̦ce̦kla) Dunika. orkāns uz riņķi vien iet un grìež visu ritulā kuopā Salis.

Avots: EH II, 374



rotāt

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584


rublis

rublis, ulis">rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552


rūka

ŗūka Alksnis-Zundulis, comm., ein mürrischer Mensch, ein Sauertopf: sēž kā ŗūka sarūdzis, - ne vārdiņa nerunā. Zu ŗūkt.

Avots: ME III, 588


rullis

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. 2 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. 1 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557


rumba

I rum̃ba (li. rumba "Schwiele") Iw., rùmba 2 KL, Prl.,

1) rum̃ba Bl., die Nabe, Radbüchse
U., Bielenstein Holzb. 542; ratu kāpslis vai rumba Mērn. laiki 429;

2) der Rumpf auf der Mühle, worin das Getreide geschüttet wird
U.;

3) eine Blütenknospe
Depkin n. U.;

4) rumba (li. rumbà) Dunika, Nigr., der Querl:
suņi biksas apē̦duši, rumba vien atlikuse BW. 28556 var.;

5) jede Erhöhung (klein und lang) auf ebener Fläche
Kronw. n. U.: pa dziļām dangām un augstām rumbām... braucuot Janš. cūku gans cūku slauca, uz rumbiņas (Var.: kalniņā) tupē̦dams BW. 29356, 8. - rum̃bu mieži Karls, sechszeilige Gerste;

6) Demin. rumbuliņa BW. 4833, 5 var., ein dickes, unbehilfliches Mädchen
U.: sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte! BW. 4833. velies, rumba, istabā! 18856, 1. auga rumba kaimiņuos VL. - ratu rumba, rumbas gals od. kakls als Schimpfwörter überhaupt: ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā; ja ir kāda ratu rumba, gāziet ceļa maliņā! BW. III, 1, S. 54. kuo tu dziedi, rumbas gals (rumbas kakls 20881, rummas rīkle Sussikas), tev jau lāga neskanēja! BW. 874. In der Bed. 2 wohl aus mnd. rump "der hölzerne Trichter in der Mühle, wodurch das Getreide auf den Stein geschüttet wird". In den Bedd. 4 und 5 (nebst rumba II) wohl zu li. rumba "Schwiele" (s. Leskien Nom. 225), rumbas "Querl; Narbe", le. aprembêt 2, li. rêmbėti "Narben bekommen", slav. rǫbiti "hauen, hacken, kerben", poln. rąb "Rand, Saum" (s. Trautmann Wrtb. 236). Hierher stellt Būga KSn. I, 88 und KZ. LI, 118 nebst rumbulis und rimba auch rumba 1 (worauf rumba 7 und wohl auch 3 beruhen können); doch fragt es slch, ob nicht rumba I und rumbulis aus dem Livischen oder Estnischen entlehnt sind, vgl. estn. rumm "Röhre, Hohlcylinder", ratta rumm "Nabe am Rade", rump (gen. rumbi) "Klotz", liv. rump "abgehauener Stamm ohne Äste".

Avots: ME III, 557, 558


rumeles

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, ulis">rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559



runga

ruñga,

1): r. ruokā BW. 33636. mežā rungas cirst 12151; ein Waschbleuel Seyershof;
"sprigulis" ebenda.

Avots: EH II, 384


ruņģis

I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562


runguls

ruñguls (unter rungulis),

1): (fig.) pūdē̦tuos sieriņus sataisa tāduos runguliņuos AP.;

2): paduod man juostu, ar kuo satīt mazuo runguliņu! AP.; ‡

3) der Stengel:
linus ... izklāj laukā un gaida, kamē̦r šķiedre nuo rungula atle̦c Pēt. Av. II, 91. runguli un spaļi tik daudz neatle̦c ebenda.

Avots: EH II, 384


runka

I rùnka 2 ,

1): auch Fehsen, Fest., Saikava; das Zitat ME. III, 562 aus RKr. VII, 675 ist zu streichen (vgl. sarunkât II);

2) "pumbulis, savē̦lusies pika (z. B. eine dickere Stelle in ungleich gesponnenem Garn)"
(mit un̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 385


runkulēns

rùnkulē̦ns 2 Lubn., eine Deminutivform zu ruñkulis.

Avots: EH II, 385


runkuls

I runkuls , s. runkulis.

Avots: ME III, 562



rūsa

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa 2 Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis 2 (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. 2 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572


rustēt

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564


rūsulains

rūsulaîns Alksnis-Zundulis, rostfarben: rūsulaiņa zuoss.

Avots: ME III, 573


rūte

I rũte, rũts, -s, rùts 2 Kl., Lis., Prl., -s,

1) das Carreau, das rautige Viereck:
zib ielāpu rūtis V. Eglītis;

2) das Karo im Kartenspiel:
rūte trumpā Alm. Kaislību varā 81;

3) die Fensterraute;

4) das Viereck auf dem Acker, da ein Düngerfuder hinkommen soll
U., ein Flächenmass: pūra vietai 225 rūtes Sassm. sēšanu var izdarīt izklaidus, rindās un uz rūtīm Konv. 2 2357;

5) uz rūtīm, uz rūšu rūtīm, auf ff, wie nach Noten :
tāds smurgulis ņe̦m tevi izģunnēt uz rūtīm Naud. Zangus izlē̦klāja uz rūšu rūtīm Alm. Nebst estn. rūť "Fensterscheibe, Carreau" aus mnd. rute "Viereck, Fensterscheibe".

Avots: ME III, 574


saakmeņot

saakmeņuôt, intr., versteinern, zu Stein werden: milzīgs saakmeņuojis rāpulis Konv. 2 2683.

Avots: ME III, 589


sabraucīt

sabraũcît,

1) freqn. sabraũcinât, tr., zusammenstreichen, zurechtstreichen:
sabraucīja matus Seifert Chrest. III, 3, 202. Bundulis ūsu sabraucījis II, 219. sabraucīs sakaltušas lapas ve̦se̦lu sauju LP. V, 17;

2) wiederholt reiben, streichen Dunika:
sabrauki man vē̦de̦ru, tad sāpes pāries! Rutzau.

Avots: ME III, 596


sabulītis

sabulĩtis, sabalĩtis, Beiname des Hundes im VL.: sunīt manu, sabulīti! BW. 30516. rej, sunīti, sabalīt! 13497,1. Wohl Deminutiv von einem *sabulis, *sabalis "Zobel" (aus r. соболь dass., woher auch li. sabalas "ein glänzend schwarzer Hund", vgl. auch li. sabulìnis "zobeln" ); vgl. acc. pl. ssabälloss "Zobel` bei Rehehusen Mag. XX, 2, 38.

Avots: ME III, 599


sacelt

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601


sačupt

sačupt, zusammensinken (prs. -čūpu): ja būtu dabūjis visā sparā, tad gan būtu tur˙pat uz de̦guna sačupis Janš. Prec. viesulis 66; sich in einen Haufen zusammensetzen Spr.

Avots: ME II, 606


sadrūt

sadrūt Biel. n. U., auch refl. -tiês, erschrecken (intr.): es reizē priecājuos un sadrūvu par šuo atskārtumu Austriņš M. Z. 112. viņš pavērās uz tuo, sadrūva Vēr. II, 1425. sadruvuos kunga ierauguot Alksnis-Zundulis. sadruvis bē̦rns, ein schüchternes, scheues Kind Autz n. U.

Avots: ME III, 614, 615


sadrūvēt

sadrūvêt,

2): sadrũvējis (schlecht gestimmt)
cilvē̦ks Kegeln. Grundulis mazliet sadrūvējis teica Jauns. J. un v. 199. Refl. -tiês: Jānis šuodien pa˙visam sadrūvējies ("sabē̦dājies, nuolaidies") Golg.

Avots: EH XVI, 404


sadzīvot

sadzîvuôt, sadzîvât,

1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;

3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;

4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.

Avots: ME III, 622


šagalis

šagalis, ein alberner Mensch Smilten, draiska, āksts, juokuotājs, ģeķis PS., Drosth., Golg., Wolmarshof, trakulis, vieglprātiņš Mar., auša, karstgalvis Serbigal; ein schlaffer, furchtsamer Mensch. Etwa aus r. щóголь "ein Stutzer, Modenarr"?

Avots: ME IV, 1


saglaudīt

saglaũdît: saglaudītu (Var.: sasukātu) kumeliņu BW. 3095, 1 var.; 33591. kad kukulis saglàurdīts 2 (vor dem Backen), tad ar pirkstu pārve̦lk krustu Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 408


sagrābstīt

sagrābstît, tr.,

1) zusammenscharren, -harken; (tastend) zusammensuchen resp. finden; aufschnappen
Dr.: ne˙vien ārpagastnieki nesa dāvanas, bet arī šejenieši, kuo nu katrs varēja sagrābstīt, nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101. mēs se̦kuojām viņam, sagrābstīdami ceļu kâ pa miegam Vēr. II, 1131;

2) zusammenschwatzen: Zundulis sagrābstījis dzīvus me̦lus Jaun. mežk. 149.

Avots: ME II, 628


sagrābt

sagrâbt, tr.,

1) ergreifen
(auch fig.): Sprw. vēju ar dūri sagrābt nevar. Rungulis sagrāba . . . zirgu aiz astes MWM. VII, 882. ve̦lns sagrābis saimnieku pie bārdas LP. IV, 213. pie apkakles sagrābis Vēr. I, 1033. kaijas... sagrābj... zivtiņas J. R. III, 27. svešinieki tirdzniecību bij sagrābuši savās ruokās Now. 72. tuo sagrābuse liela auka ar krusu LP. III, 8I. dre̦buļi sagrābj Celm. jāsagrābj acu˙mirklis A. XXI, 488. - tas mani sagrāba, uztrauca kâ mazu puiku Rainis;

2) zusammenharken; zusammenraffen:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad sagrābta (Var.: nuogrābta) BW. 28608. sagrābis lielu naudu LP. VI, 898. Refl. -tiês,

1) einander ergreifen;

2) für sich zusammenraffen:
muļķītis..: sagrābās ze̦ltu un aizgāja LP. IV, 8. devis pulka ze̦lta naudas sagrābties VII, 202. sagrābies naudas pilnu ce̦puri VII, 1032.

Avots: ME II, 628, 629


sagult

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411


saiguls

saiguls U., der Schimmer; vgl. zaigulis.

Avots: ME II, 635


sakašņas

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME II, 646


sakulstīt

sakul˜stît,

1): (viesulis) sakulstījis labības laukus Bigauņc. 45; ‡

5) (Flachs schwingend) reinigen (perfektiv; namentlich von einem grossen Quantum):
s. daudz linu Wessen, Wolm. ‡ Refl. -tiês "nuo ilgas kulstīšanas satrūkt" Auleja: kāļ dakulstīsi labuo linu saivu, sliktā jū sakulstīsies.

Avots: EH XVI, 420


salašņas

salašņas Dr., Wid., Ahs., Alksnis - Zundulis, salašņi,

1) salašņas Etn. IV, 148, salašņi Sunzel, zusammengesuchte Reste, Überbleibsel:
man tādu salašņu nevajaga Neik.;

2) zusammengesuchtes Pack, Gesindel, der Pöbel
Wid., B. Vēstn.: salašņi (Var.: salasas) tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā BW. 21037. atlikušie strādnieki ir salašņas A. XXI, 2. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Vilhelms Tells 64. - salašņas bē̦rns Neik., ein uneheliches Kind;

3) der gen. salašņa in adjektivischer Bedeutung gebraucht, zusammengesucht:
salašņa zirgi, purva siens (Rätsel) RKr. VII, 117. nabadzīguos salašņa traukuos Saul. III, 215.

Avots: ME II, 667


salēkt

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671


sals

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676


salt

salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676


šalte

I šal˜te N. - Bartau, Gezänk, Skandal: bija... brīnum liela šaite... starp ve̦cajiem un jaunuo Janš. Prec. viesulis 25. ļaužu starpā e̦suot... liels uztraukums un liela šalte Bandavā II, 206 (ähnlich Janš. Paipala 39 und Apskats 1903, S. 282). Trīne ceļuot lielu šalti Bandavā II, 206. Aus d. Schalt "Tadel, Schelten".

Avots: ME IV, 3


samangot

samanguôt Karls., tr., zusammenbetteln: sadiede̦lē̦dama un samanguodama dažādas ē̦damas lietas, kâ arī dažus naudas gabalus Janš. Tie, kas uz ūdens 10. ple̦cuos pakāra lielu kuli, kur iebāzt samanguotuo BW. III, 1, 10. muļķītis samanguoja ve̦se̦lu kuli sāls LP. V, 314. samanguoju gan sē̦klas miežus Alksnis - Zundulis. vai esi daudz samanguojis? Dond.

Avots: ME II, 680


samiegt

samiêgt: seja bija viltīgi samiegta Vanagu ligzda 252. samiedze ruoku duravās Warkl. cēlās saslieteņi, gaŗām kārtīm uz augšu kuopā samiegta te̦lpa Vindedze 4. Refl. -tiês: puika izskatās tāds samiedzies (sarāvies) AP. kukulis pie kukuļa samiedzies Auleja. aiz Gramzdu ceļa gala mūsējais samiedzās vēl šaurāks A. Upītis Sm. lapa 109.

Avots: EH XVI, 431


samiņģēt

samiņģêt; tr., zertreten, zertrampeln: zuosis samiņgējušas miežu dubiņas sūdu sūduos Alksnis - Zundulis. sievai zeķes saminģē̦tas LP. VII, 97.

Avots: ME II, 686


samirkšķināt

samirkšķinât, auch samirkšķêt, tr., stark blinzeln machen: onkulis samirkšķināja bailīgi actiņas CTR. I, 39. viņš samirkšķēja savas acis Plūd. Rakst. II, 315. Refl. samirkšķinâtiês, einander (mit den Augen) zuzwinkern, -winken: audēji samirkšķinājās acīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 56. zariņi me̦t viens uotram... galviņām un samirkšķinās actiņām Valdis Stabur. b. 83.

Avots: ME II, 686



sapļekt

sapļekt, -pļe̦kstu, -pļe̦ku Gramsden, Rutzau, = saplakt 1: sapļecis kukulis Gramsden. (ce̦pure) izskatījās kâ sapļe̦kuse ... pe̦ka Janš. Līgava I, 264.

Avots: EH XVI, 438


sapraulēt

sapraulêt L., Wid., sapraulât, intr., verfaulen, vermodern, ausfaulen, vermasern (sapraulāt) Für. I (unter praulis): sapraulējis kuoks Hiob 41, 18. sapraulējis (Var.: sapraulājis, izpraulējis, izburbājis, izduobājis, iztrūdājis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 7. saspārdīju sapraulēj[u]šu (Var.: sapuvušu) bē̦rza ce̦lmu 15097, 2, sapraulājuši ir viņu tikumi Stari II, 203.

Avots: ME II, 707


sāpultēns

sâpultē̦ns Auleja, ein kleines Geschwür (Deminutivform zu sâpulis).

Avots: EH XVI, 472


sapumpt

sapumpt, intr., = sapampt, anschwellen: (ruoka) sapumpusi ne˙kur nav Janš. Precību viesulis 25.

Avots: ME II, 709


sapūst

sapùst, tr.,

1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;

2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;

3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;

4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;

5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.

Avots: ME II, 710


sarīkot

sarìkuôt, tr., ordnen, instandsetzen, zurechtmachen, vor-, zubereiten, zustande kommen lassen; anordnen; anspornen Spr.: rīt sarīkuosim izkaptis un parīt stāsimies pie rudzu pļaujas Janš. Precību viesulis 41. pīpi sarīkuojis Alm. Meitene nuo sv. 101. sarīkuot kuģi LP. II, 49. viņš bij laivu sarīkuojis R. Sk. II, 255. viss uz galda bij sarīkuots kâ pieklājas LP. VII, 280. sarīkuo dzīres Rainis. lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. jāsarīkuo bēres LP. VII, 153. kungs sarīkuojis medības ebenda S. 241. labi sarīkuotu karaspē̦ku MWM. VI, 756. sarīkuo briesmīgu uzbrukumu RKr. VIII, 9. Jorams sarīkuoja visu Izraeli (ordnete das ganze Israel) 11 Kön. 3, 6. Refl. -tiês,

1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;

2) einander anspornen
Spr.

Avots: ME II, 718


sarinkt

II sarinkt; intr.,

1) sich zusammenringeln
Alksnis - Zundulis, sich krümmen, bücken: guļ sarincis kâ dieva ausī Alksnis - Zundulis. kuo nu tupi kâ sarincis (nuo aukstuma sarāvies, sastindzis)? Schibbenhof. vārna aukstumā sarinkusi ragā Würzau. stāv salā sarincis Alksn. - Zund. ir sarinkušiem zemes bē̦rniem raizes Līguotnis;

2) sarincis, krank Grünh.

Avots: ME II, 717


sarmals

sar̂mals Kalupe n. FBR. XVIII, 39, = sar̂mulis (?): sarmalen[i]s alu dara BWp. 2328, 1.

Avots: EH XVI, 443


sarmuls

sar̂muls Kaltenbr., Skaista, = sar̂mulis. Demin. sarmuliņš (s. ME. III, 722 unter sar̂mulis): auch Pas. X, 173 (aus Višķi), (mit ar̂) Ramkau.

Avots: EH XVI, 444


sasapņot

sasapņuôt,

1) tr., zusammenträumen:
atce̦ruoties sasapņuotās laimes Seibolt Sk. 48;

2) intr., längere Zeit träumen:
B. sasapņuo 8 gadus Vēr. II, 820. Refl. -tiês, sich (genügend) Träumen, Illusionen hingeben, sich verträumen: puisē̦ns ir tâ sasapņuojies Vēr. II, 517. viss kâ sastindzis klausuoties, kâ sasapņuojies Baltpuiviņš Agrā rītā 46. tad jau tās bijušas... sasapņuojušās Janš. Precību viesulis 43. - Subst. sasapņuõjums, das Zusammengeträumte, das Traumgebilde, die Illusion: tas tik tāds sasapņuojums Vēr. I, 1084.

Avots: ME III, 726, 727


saskriet

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734


sašļāgt

sašļâgt 2 , ungestüm und mit Geräusch samìzt 2: bē̦rns tādu paisumu sašļādzis (samīzis) Alksnis-Zundulis; "schnell, ungestüm und mit Geräusch zusammengiessen"Nötk., (mit à 2 ) Vank. Oder "begiessen" (mit ã ) Neuenburg.

Avots: ME III, 757


saslāķēties

saslāķêtiês, zusammenfallen, sich sacken: viss vienā slāķī saslāķējies Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 736


satiksme

satiksme,* der Verkehr; die Eintracht; = paziņas, die Bekanntschaft Wid.; satiksmes ceļi, Verkehrswege. uzturēt satiksmi, den Verkehr aufrechterhalten. satiksmē ar sev līdzīgiem viņš... bijis pazemīgs Latvju tauta XI, 1, 42. kur... viņam šīs satiksmes trūkst, viņš jūtas vientulis Janš. Dzimtene 2 III, 87. lai saimnieki... stiprina labuo satiksmi starp sevi un gājēju B. Vēstn.

Avots: ME III, 762


satikt

satikt, tr., intr.,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325. dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214. malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;

2) ereilen:
juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320. taids pat gals satika arī raganas meitu 369; sich vertragen; übereinkommen U. (mit ar komponiert): tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.: satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.) satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.: ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl. -tiês,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582. nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31. nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43. māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;

2) sich begegnen, sich treffen:
satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263. ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t. satikšana,

1) die Begegnung
U.;

2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis
U.: Sprw. kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.

Avots: ME III, 762, 763


satītīt

satītît, stark trotzen, durch Trotz, Eigensinn Schaden anrichten, jem. etw. antun: satītīsi pats sev! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 764


sāts

I sāts Jürg., sàts 2 Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts 2 , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809


satvankt

satvan̂kt 2 Dond.,

1) "= sasmakt": ūdens traukā stāvuot satvan̂cis 2 Sassm.; satvancis 2 gaiss Erwalen; "piedūkt, pietvīkt": satvancis 2 gaiss Kl. - Dselden; s. (kas uzturējies satvankušā gaisā un kam nuo tam sasarkuši vaigi) cilvē̦ks Erwalen;

2) "?": šūpulis bij par visiem šūpuļiem satvancis Lapsa - Kūm. 261.

Avots: ME III, 769


šaudīt

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6


saūkšēt

sa-ūkšêt, tr., rufend erreichen: kurp tad Tēvine tâ aizskrējuse...? diezin, vai nede̦rētu vēl saūkšēt, lai pagaida Janš. Precību viesulis 17.

Avots: ME III, 778


saukums

II saûkums 2 Behrshof, Siuxt, der Schaden Wid., die Einbusse V.: cūkas tādu saukumu kartupeļuos izdarījušas Alksnis - Zundulis, tādu saukumu kaķis izdarījis, ve̦se̦lu piena spaini apgāzis ders. saukums man jācieš Asp. ja viņš dara kam saukumu, tad tas ir nuo valsts puses jāatlīdzina MWM. VI, 457. Etwa zu sukums?

Avots: ME III, 772


saullēkas

saũllē̦kas, der Sonnenaufgang Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 774


saulriets

saũlriets, auch der Plur. saulrieti, saulrietas Alksnis - Zundulis, Sonnenuntergang: ... aiz kuŗa dedza sautrieti A. v. J. 1902, S. 16.

Avots: ME III, 774


šauls

šaûls 2 Bl., flatterhaft L. I, 241, Naud., albern, töricht U. Nebst apšaulis wohl zur Wurzel von šaũbît (s. dies), šàust (s. dies), vgl. Bezzenberger GGA. 1898, 5511, Walde VrgI. Wrtb. II, 472, Trautmann Wrtb. 260.

Avots: ME IV, 7


sauskaule

sauskaule Gr.-Buschh. n. Ceļi VIII, 200, = sauskaulis 4.

Avots: EH XVI, 461


sausmaņām

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām 2 Golg., Gr. - Buschhof, Fest., sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu 2 (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776


sautēt

sàutêt 2 Wolm., sàutêt 2 Kl., Prl., Mar., saûtêt 2 Karls., -ẽju,

1) bähen, brühen
U., Mar. n. RKt. XV, 134: sautēju kājas karstā ūdenī Stari II, 935 (ein Fussbad nehmen U.). Spriņģis sautē balzienus Vēr. I, 1453;

2) prügeln
U., Celm., Ruhental: Rungulis sāka sautēt Dunduram pa muguru MWM. VII, 883. gan pati ar savu ruoku e̦smu pē̦ruse, gan saimnieks ar pletni sautējis Druva III, 596. Refl. -tiês, sich bähen, sich brühen: trīs dienās dabūjis pirtī sautēties LP. V, 16. zeme sautējas vasaras saulē Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 526. Subst. sàutêšana,

1) das Bähen, Brühen;

2) das Prügeln;
sàutêšanâs, das Sichbähen; sàutẽjums,

1) das einmalige Bähen, Brühen;

2) der Umschlag
V.; sàutē̦tãjs,

1) wer (den Kohl
U.) bähet;

2) wer prügelt.
Zu sust "heiss werden, gebähnt werden".

Kļūdu labojums:
sàutêt 2 Wolm. = sàutêt Wolm.

Avots: ME III, 778


šautin

šaũtin, Adv. zur Versiärkung von šaũt: redzēju viņu... kâ šautin aizšaujam... uz birzi Janš. Prec. viesulis 16. šautin šautu tuo irbīti BW. 11429. pē̦rkuonis kâ šautin šāvās LP. VII, 498.

Avots: ME IV, 10


šautrs

I šàutrs 2 : par šautriņa sviedumiņu BW. 33844; "nūjiņä Līvāni n. FBR. XX, 149; "ulis">sprungulis" Aiviekste; ein Holzscheit (mit au ) Bers.; "kuoka ecēšu krustkuoks, kur iesietas tapas" (mit 2 ) Siuxt; "tā atslē̦gas daļa, kas duris slē̦dzuot aiziet caurumam priekšā" ebenda.

Avots: EH II, 624


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


šāviens

šãviêns, ‡

3) ein Schlag:
šautu viņiem katram pāra šāvienu pa ... gurniem Janš. Apsk. 1903, S. 474; ‡

4) ein zeitlich begrenztes schnelles Schieben od. Stossen:
maizi krāsnī šaujuot kukulis apvētās pašā šāvienā PV. aužuot skaita atspuoles šāvienus (cauri šķiemelei 1) Sonnaxt.

Avots: EH II, 624


savlīdžas

savlīdžas (nom. pl.), comm., einander stark ähnelnde Menschen, Doppelgänger Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 791


sazīšļāt

sazīšļât A. - Schwanb., (mit î) Kl., sazīžļât, tr., saugend besabbeln, besudeln, (nur mit dem Gaumen) zerkauen: izņe̦m... luopam nuo mutes sazīžļātu zāļu kumuosu Etn. IV, 119. tie sazīšļāti, saburzīti Seifert Chrēst. III, 2, 135. sazīžļāts vienā ļēpē Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 797


šebraks

še̦braks,

1) "ein kurzes Wams"
Alksnis - Zundulis; še̦braki, ein Frauenrock Schibbenhof; vgl. šabraks;

2) ein träger Mensch
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 14


seija

seija Wid., Alksnis-Zundulis, seije U., ein Stellbottich, ein Brauküwen U.: es redzēju div[i] bitītes silā alu brūvējam: pie celmiņa seiju lika . . . BW. 30321. Doch wohl (durch livische Vermlttelung?) auf d. Seihe od. Seige beruhend; vgl. mnd. sievat "eine durchtöcherte Tonne (zum Seihen), dergleichen die Brauer bel dem Hopfen gebrauchen".

Avots: ME III, 813


sēles

sēles Wilzen n. Etn. I, 106, der Speichel: sēles vien te̦k, kâ gribas ēst! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 826


selguči

se̦lguča, comm., ein böser Mensch Alksnis-Zandulis. - Vgl. sve̦lguča.

Avots: ME III, 816


sēms

*sḕ̦ms 2 : auch Borchow, ("pe̦lē̦kraibs, hellgrau mit schwarzen Flecken" ) Nautrēni (s. gailis, lakats, sē̦ma vista, aber sirms zirgs), ("iesirms, sirms, sirms und pe̦lē̦ks gemischt") Warkl.: salnas rīta sē̦ma zeme Ceļi VIII, 278. s. alus, se̦rmulis Warkl.; in Lubn. angeblich mit ê̦: s. ("raibs") zirgs.

Avots: EH II, 481


sēnala

I sẽ̦nala Wolm., Bl., Karls., Ruj., Salis, AP., Serbigal, Līn., Deg., sè̦nala 2 Kl., Prl., Preili, sẽ̦ne̦la Iw., sē̦nula N.-Schwanb., Bers., (mit è̦ 2 ) Lös.,

1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;

2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula 2 ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;

3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė´lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?

Avots: ME III, 826, 827



sērmanītis

sē̦rmanĩtis, der Hermelin: grib kaķīte tur laipuot, kur laipuo sē̦rmanītis (Var.: sarmulīt[i]s, sarmuliņš, se̦rmulīt[i]s) BW. 31101, 1. Zu se̦r̂ mulis.

Avots: ME III, 829



sermoliņš

‡ *se̦rmuoliņš erschlossen aus dem voc. s. se̦rmuoliņi BW. 2504, 2 var., "= se̦r̂mulis.

Avots: EH XVI, 478




šermuļi

še̦r̂muļi: auch (mit e̦r ) Nötk., N.-Peb.; ein Sing. še̦r̃mulis dass. in Sessau.

Avots: EH II, 625


šermuļi

še̦r̂muļi Arrasch, Drosth., Jürg., Kreuzb., Neugut, Raiskum, Sauken, Sessw., (mit e̦r̂ 2 ) Bauske, Ruj., Salis, Selg., Sessau, Zögenhof, še̦rmuļi Ronneb., še̦rmuļi Wid., Schwanb., Odsen, Druw., Aahof, Festen, N. - Laitzen, Bers., Lennew., AP., Aistern, Laud., Mar., Alswig, Dunika, Grünw., šer̂muļi Saikava; daneben in Stuhrhof und Schibbenhof auch der Sing. še̦r̂mulis 2 , = šermeles: še̦rmuļi pārskrēja pār visiem kauliem A. v. J. 1896, S. 573 (ähnlich: A. XI, 178; Vēr. II, 1417, Dunika, Grünw.). auksti še̦rmuļi lien pār muguru A. Upītis J. 1. 28. caur visu dvēseli šermuļi skrien Saikava. cilvē̦ku pārņe̦m še̦rmuļi Bess. Ainējam še̦rmuļi māc Seifert Chrest. III, 2, 114,

Avots: ME IV, 16


šerpule

*še̦rpule od. *še̦rpulis "?": būs... ļautiņiem še̦rpuļu krekliņš Rainis Uguns un nakts 18.

Avots: ME IV, 16


sērst

I sḕrst Wolm., C., Ranzen, PS., sḕrst 2 KL, Prl., sērst U., Spr., sêrst 2 Dunika, Matkuln, Deg., BL, sēršu, sērsu,

1) auch das Refl. sērstiês Zaravič, intr., spazieren, Visiten abstatten
L., zum Besuche sein, als Gast wo verweilen U.: Sprw. pie radiem sērst, ne dzīvuot. sērst iet, zum Besuch gehen U. sērst gājuši pie kaimiņiem, sie sind ausgegangen, um die Nachbarn zu besuchen U. kuŗa [māsiņa] tālu tautiņās, tā nāks sērst bāliņuos BW. 269, 1. pie brālīša sērsties gāju 26601. meita atbrauc sērsties JK. V, 143; Pas. IV, 418 (aus Gramsden). - dievam sērst aizgāja, er ist gestorben Mag. IV, 2, 144, U.;

2) tr., besuchen:
nāc, māsiņa, brāli sērst! BW. 17526. Refl. -tiês, einander besuchen L. - Subst. sḕršanā, das Zugastesein; sḕ̦rsums,

a) der einmalige Besuch;

b) "ulis">kukulis" Zaravič; sḕrsẽjs, ein Gast, der länger als gewöhnlich bleibt W.-Livl. n. U.: radi... sērsējus pācienā labiem ēdieniem LP. VII. Etwa zu sirt "besuchen, schmarotzen"?

Avots: ME III, 831


sešinieks

sešiniẽks: = se̦stulis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74.

Avots: EH XVI, 479


sešnieks

sešnieks Kaltenbr., = se̦stulis.

Avots: EH XVI, 479


sēst

sêst,

1): auch Auleja; ‡

3) = sêstiês 2: kamulis nesē̦st - vis liels, cik ni šķeterē Auleja. Refl. -tiês,

3) aufhören (rimties, mitēties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "nachlassen").

Avots: EH II, 483


sestenieks

sestenieks Lettg. n. BielU., = se̦stulis.

Avots: EH XVI, 479



sietals

sìetals Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Smilt., Drosth., sietals, auch sietalis Manz., ein Mastschwein Elv., Manz. Lettus, U., Rositten, Dricē̦ni: kādi cūkasluopi: ne˙maz tādi kâ ziemu mitināmi pussiķi, bet tīri kâ rudeni gārdā uz baŗuokli turē̦ti siêtali 2 Janš. Dzimtene 2 III, 127. saimniece . . . sietaliem kāpuostu dārzā lauž lapas Dz. V. tie, ar saviem labiem draugiem sagājuši, baruojas kâ sietaļi Manz. Post. II, 22; ein dicker Mensch U., ein Unmässiger, Gieriger (auch sietala kuņģis N.-Sessau n. U., sìetals 2 od. sìetalis 2 , ein Schimpfwort Warkl., sietalža Alksnis-Zundulis): tas jau gatavs sietalža: ē̦d vai ik stundas, tuomē̦r nav paēdis! Alksnis-Zundulis. -sietala zirgs "zirgs, kas ātri ē̦damuo cauri laiž". Wohl zu siet.

Avots: ME III, 860


sietava

I sìetava N.-Peb., C., sìetava 2 Prl., Lös., Kr., Saikava, sietava U., Spr., Nötk., Bers., Plur. sìetavas 2 Kl., siêtava 2 Dunika, Rutzau, sietavas Alschw. n. Plutte 72, Altenwoga, Erlaa, Kalzenau, Lasd., L., Bielenstein Holzb. 416, Demin. sietavīte BW. 20500 var., sietuviņa 20500, 2, Beinlinge Manz. 10 Gespr., Fussbinde, ein wollenes, halbwollenes od. leinenes Band, das ums Bein gewunden wird, das Tuch ums Bein, das statt des Strumpfes gebraucht wird U.: zilas vai me̦lnas sietavas, t. i. .., drāna, ar kuo lielus aptin BW. III, 1, 72. kreisās kājas sietava LP. V, 13. ap lieliem zilas siêtavas 2 Janš. Precību viesulis 52. tev bij manas kājas aut, . . . nuotīt manas sietaviņas BW. 21715, 2. bez siẽtavu Tr. nar. p. № 141, 148-9. Zu siet.

Avots: ME III, 860


sievišķis

sievišķis U., sievišķa, sieviška, sievišķe, sieviska Glück IV Mos. 30, 4, L., sievisks Glück, sievišķene Wain., eine Weibsperson, ein Frauenzimmer U.: Sprw. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks? reiz dzīvuojuse sīksta un nežēlīga sievišķa JK. V, 1, 5. saimnieks atve̦d skaistu sievišķu Pas. IV, 293 (aus Sassm.). tāda veselīga sieviška Austriņš. it lunkana sieviška A. v. J. 1900, S. 365. tāda paviegla sievišķe Janš. Precību viesulis 72. duodiet tam sîeviskam it kâ tam vājākam rīkam guodu! Glück Petrus 3,7.

Avots: ME III, 862


siksīt

siksît, -īju PV., =sikît: mazais siksis siksī kâ virpulis uz priekšu.

Avots: EH II, 486


sīksnis

sīksnis, sīkšņa, zähes, biegsames, nicht zu brechendes Holz: sīksts kâ sīkšņa (sīksnis)! Alknis-Zundulis. Zu sîksts.

Avots: ME III, 853


sīkt

I sìkt PS., C., sìkt 2 Kl., sîkt 2 Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês 2 , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853


sils

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. 2 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839


sīpa

sĩpa Karls., ein Orkan, Sturm aus der See L., U.: sacēlās tāds viesulis, tādas sīpas, ka jūŗa putās balta vārās LP. V, 85. tas ... nav viesulis, tas ir īliņš vai sĩpa Janš. Bandavā II, 366. vēja sīpas dze̦nā savas trakās sniega straumes Druva I, 859. kâ sīpa-vē̦tra silu laužuot gŗauj Rainis. Plur. sīpes, Windstösse auf dem Meeresspiegel Seifert Chrest. III, 3, 197: rāmuo jūŗasspuoguli pie apvāršņa piepēži pārsprūda sīpes Plūd. MWM. v. J. 1898, S. 175. Zu sīpenêt, sīpêtiês? Vgl. auch Petersson Zwei sprachl. Aufs. 15 und Fick Wrtb. III4, 89.

Avots: ME III, 855


sipsna

II sipsna, eine starke Rute N.-Sessau n. U., auch - ein Riemen zum Prügeln (= siksna) Alksnis-Zundulis: ar sipsnu tik tādam, - nevis glaudīt! Alksnis-Zundulis. dabūsi sipsnas, ja neturēsi žaunas! id. Wenn mit altem (vgl. zipsna dass.) s- aus (s)k̑-, vielleicht zu ai. š̍iphā "dünne Wurzel, Rute" oder š̍ēpa-ḥ resp. prakr. chepa- "penis", wozu Petersson Glotta IV, 298, Walde Wrtb.2 163 und Vrgl. Wrtb. II, 545; anders Būga KSn. I, 291.

Avots: ME III, 842


sira

siŗa,

1) siŗa Nigr., sira Celm., Serbigal, Alksnis-Zundulis, comm., ein Umherstreifender; ein umherstreifender Bettler
(sira) Schwanb., Aahof; ein unruhiger Mensch Celm.: skraida (siruo Alksnis-Zundulis) kâ sira Celm. es neticu, kuo tāds pasaules siŗa stāsta Janš. Dzimtene IV, 210. šuo leišu siŗu un blēdi Bandavā 1, 147. Plur. siŗi U., siŗas Frauenb., siras Aahof, umherstreifende, feindliche Kriegsvölker Bergm. n. U., Marodeure U. - siruo pils, Raubschloss Für. I (unter sirāt); 2) siŗa, sira, das bettelnde Umherstreifen U.: nabags ir uz siŗu Spiess n. U. viņš aizgāja sirā, er ging, um sich etwas zu erschwindeln Salisb. n. U. čigānietei siras kule Jürg. Zu sirt III.

Avots: ME III, 848


sirot

siŗuôt U., Frauenb., siruôt U., PS., Karls., Alksnis-Zundulis, AP., sirêt, -ẽju N.-Schwanb., sirāt Für. I, umherstreifen, sich umhertreiben U., Alksnis-Zundulis; marodieren U.; betteln AP., (siruôt) Gramsden; schmarotzen L., St.: čigānietes siruo, wandern herum U. pamanījis, ka pa malkas dārzu daži siruojuot Alm. Kaislibu varā 123. cila ne˙kā nedara, kâ tikai siŗuo apkārt Janš. Bandavā I, 149. kungs, kas, malu malās siruodams, visas muodes izmācījies Plūd. Rakstn. I, 122. Miķeļa vakarā jaunie gari siŗuo LP. VI, 9; = sẽņuôt PS. - Refl. siruôtiês, auf Raub ausgehn, plündern Bergm. n. U. - Subst. siŗuôtãjs, siruôtãjs, ein Umherstreifender; Parteigänger V.; Bettler Aahof: siruotāji vazājušies ienaidnieka . kaŗapalkiem pa˙priekšu LP. V, 396. kļuva par virsnieku pār siŗuotājiem Glück I Kön. 11, 24. pec nenāce ... siŗuotāji (Kriegsleute) vairs Izraela zemē II Kön. 6, 23.

Avots: ME III, 848


sisināt

sisinât, sisinêt Warkl., sisenêt Saikava, intr., zirpen Wid.; summen: sienāžu sisināšana Austriņš Nuopūtas vējā 138. cālīši zem vistas spārniem gulēt iedami sisina Druw. n. RKr. XVII, 77. bites vakaruos... gulē̦damas sisina ebenda. kaimiņi kaktā sastapušies sisināja ebenda. Bē̦rtulis sisina caur zuobiem Blaum.

Avots: ME III, 848


sist

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850


skaidrs

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.;

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums,

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497


skaigals

skaigals, ulis">skaigulis U., ein Pergelstück: paņēmis vienu skaigalu, kas abuos galuos bijis apdedzis LP. VI, 166. Mit skaig- aus skaidg-.

Avots: ME III, 865


skal

skalˆgans 2 Dond. n. FBR. V, 128; Iw. n. FBR. VI, 53, Salis, Deg., skalgans U., Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 43, Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Karls., Mar., Bielenstein Holzb. 243, skalgâns 2 Wain., skalgāns U., RKr. XVI, 246, skalganis, ein Stück von einem Pergel N.-Sessau n. U.; eine Lubbe, Dachschindel Mar.: saslauki tuos skalgānus! Wain. pakrituse skalganīšu (Var.: skangalīšus, skala galu) lasīdama BW. 1126 var. skalgans, ein Holzscheit, woraus man Späne machen kann Gramsden. - skalgana bē̦rns, ein unecht Kind L., W.-Livl. n. U.: kas man, skalgana bē̦rnam, tuo duos, kuo mātes bē̦rni ē̦d! Alksnis-Zundulis; skalgana mēle, eine geschwätzige Frau Hasenp., Grob, n. Etn. III, 66, skalgans "jem., der viel und laut spricht" Gramsden. Dissimilatorisch aus skalgals; vgl. skangals.

Avots: ME III, 868, 869


skaladīt

skaladît, mit lauter Stimme sprechen: nelūkuo . . . dižu ļaužu līgaviņas! izmākušas skaladīt, atslēdziņas skandināt VL. aus Nigr. kad ņe̦m skaladît, tad pieskaladī visu sē̦tu Janš. Precību viesulis 33. In semgallischer Aussprache aus skalˆdit?

Avots: ME III, 867


skaldarēt

skal˜darêt Ahs, n. RKr. XVII, 51, -ẽju, skalderêt, -ẽju, refl. skaldarâtiês, -ãjuôs Alksnis-Zundulis, etwas eilig, schneil machen Ahs., schnell laufen Alksnis-Zundulis: kuo tu tâ ātri skalderē! Ahs. n. RKr. XVII, 51, kuo nu skaldarājies kâ skaldaris! Alksnis-Zundulis,

Avots: ME III, 868


skaldaris

skal˜daris Ahs., skaldaris Alksnis-Zundulis, skaldara Alksnis-Zundulis, comm., einer, der (mit der Arbeit) eilt, schnell geht, läuft: tas iet, steidz kâ skaldaris! Ahs. n. RKr. XVII, 52, iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. - skaldars "einer, der viel, unverschämt spricht" Katzd.: tas tik ir tāds skaldars ar savu bļaustīšanuos! Aus mnd. schaller "herumstreifender Possenreisser"?

Avots: ME III, 868


skambēt

skàmbêt 2 Warkl. (li. skambė´ti "klingen"), -u, -ẽju, = skanêt: kaldināsim iemauktiņus, lai skamb . . . kumeļam sīkas naudas iemauktiņi Rutzau n. FBR. VII, 118. es būt[u] tautas izbē̦gusi, jeib vizulis neskambējis Rutzau n. RKr. XVI, 260. Wenn echt lettisch, zu skanêt; zum Lautlichen s. die Notiz zu skamba.

Avots: ME III, 870


skauģis

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis 2 Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876


skauža

skàuža 2 Warkl., Alksnis-Zundulis, comm., skaužkukulis Salisb., = skauģis, der Neider, der Missgünstige.

Avots: ME III, 877


šķeista

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi 2 ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi 2 ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista 2 ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste 2 ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25


šķennēt

šķeñnêt Bershof, Schibbenhof, refl. šķeñnêtiês Schibbenhof, Siuxt, šķennêtiês Naud. n. Alksnis - Zundulis, = šķendêt(iês): viņš uotram tuo naudu izviļ un šķennē tuo par paldies Manz. Syr. XXIX, 8, 9. mitējās riešana un šķennēšana Manz. Spr. Sal. 22, 10. viņi kavušies un plūkušies, šķennējušies un lādējušies JK. III, 3. cik tu esi plēsies un šķennējies Alm. Rud. 30. Aus nd. schtinnen "schänden".

Avots: ME IV, 28



šķetināt

šķetinât,

1): auch Liepna, Seyershof, Warld.;

2): auch Dunika;

3): viesulis šķetina ("virpuļuo, jauc, grìež") Salis; ‡

4) schnell fahren
Seyershof; nav jāgriež skati atpakaļ, bet jāšķetina (= jāiet) tālāk ar steigšanu vien Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 40. Refl. -tiês,

1): dzijs šķetinājas laukā (reffelt sich los)
AP.; pinkern Salis. ‡ Subst. šķetinājums Seyershof, vollendetes Zwirnen; Gezwirntes: kad šķetina trīs dzīves kuopā, tad iznāk smuks š. valgu šķetinājumu lē̦ti nedabū vaļā.

Avots: EH II, 632


šķībmutis

šķìbmutis (f. -e), wer einen schiefen Mund hat Dr., Alksnis - Zundulis, Dond.

Avots: ME IV, 47


šķobris

šķùobris 2 Lis., Lubn., Meiran, Saikava, šķùobrs 2 Aahof, Lubn., eine Art Fisch; = ulis">pīkstulis Infl. n. U. (šķuobris); die Wemgaile Adsel. Erinnert an r. dial. щабёръ "Brachsen".

Avots: ME IV, 57


skortele

skuortele, skuortelis,

1) auch ulis">skuortulis, Schurzfell, Schurz der Männer, aussergewöhnlich auch für Weiberschürze U.: skuõrtele Zögenhof, die Schürze V., Ulpisch, Ruhtern: vīra mātei deva kre̦klu, skuorteli BW. III, 1,18. kuo darīji, tautu meita, skuortulīšus neauduse? BW. 25459;

2) die Tasche am Kleide
Kreuzb., Oberl. n. U. - Vgl. skuotele; beruht auf mnd. schorteldôk "ein Tuch, das als Schürze dient".

Avots: ME III, 910


skrabis

II skrabis Lems., ein stumpfes Werkzeug zum Abschaben; = ulis">skrabulis 2: nuokašāt ar kādu skrabi ve̦cuo krāsu nuo sienām.

Avots: EH II, 506


skradāt

skradât, sich mit einer Kruste, mit Schorf bedecken Wid. Etwa zu mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580)? Vgl. auch skrē̦dât 1 und skretulis.

Avots: ME II, 885




skraule

skraule, skrauļa, ein steiler Abhang Alksnis-Zundulis: sniegs vēl skraulēs turas. Vgl. kraulis.

Avots: ME II, 888


skreblis

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890


skreitals

skrèitals 2 Erlaa, skreĩtãls Jürg., skreitẽļi Trik., skreĩtulis C., Frauenmantel; skreitules Mag. IV, 2, 76, L., U., Sinau (alchemilla vulgaris); skreĩtūlis PS., Rainfarrn (tanacetum vulgare): saulīt[e] lasa rasas lāses skreitelīšu lapiņās BW. 4386. Der radförmigen Blätter resp. Blüten wegen zu skritulis? Vgl. skreteliņš.

Avots: ME II, 890


skrest

*skrest (li. skrèsti "sich mit einer trockenen Kruste beziehen"), zu erschliessen aus nùoskretis und apskretis; vgl. skre̦tulis.

Avots: ME III, 891


skretele

skretele, das Rad (am Wagen) Mar., Korwenhof, Stom., Schwanb.; ein schlechtes Rad Karls.; Plur. skreteles, die Vorderräder eines Wagens mit Achse und Femern A. XI, 249, Selb., Wessen, Memelshof, Nerft; ein alter Wagen Holmhof, Aahof: ratiem skretele salūzusi Mar. n. RKr. XV, 135. zirgs salauza skriedams skreteles Selb. bē̦rni izrāvuši skreteli nuo ass LP. VII, 261. Neben diesem skret- ein altes skreit- in skritulis.

Avots: ME III, 891


skridins

skridins, aufgeweckt, lebhaft Wessen. Zur Wurzel von skreidulis und li. skrìsti "schnell taufen"?

Avots: ME III, 892



skrule

‡ *V skrule od. *skrulis "?": Nezinis ar visu laivu grima ar˙vien juo dziļāk skruļu viragā Dünsb. Krista gājiens II, 189.

Avots: EH II, 513


skrullināt

skrul˜linât, skrulinât, tr., kräuseln, aufdrehen, aufwirbeln Bauske: ar.. . ruoku skrulinādams savas mazās ūsiņas MWM. VIII, 211. viesulis skrullina smiltis gaisuos Dünsb. Refl. -tiês, sich in die Runde drehen Ahs.: meitenes, saķē̦rušās ruokās, skrullinājās apkārt.

Avots: ME III, 899


skutele

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907


skutuls

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908


slāķēties

slāķêtiês (gew. in der Zstz. mit sa-), zusammengepresst werden, sich stauen Alksnis-Zundulis. Wohl von slāķis abgeleitet.

Avots: ME III, 922


slāķis

slāķis, ein aufgeschichteter Haufen (blãķis): malka slāķī sakritusi Alksnis-Zundulis. viss vienā slāķī saslāķējies id. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis II 2.

Avots: ME III, 922


slampa

I slam̃pa Autz, Seppkull, slampa U., Warkl., Fehteln, Grünw., Ekau, .Mesoten, Salgaln, Garrosen, slàmpa Wohlfahrt, comm., ein schludriger Mensch, der liederlich einhergeht, seine Kleider beschmutzt U.; ein schmutziges Frauenzimmer PS., C., Salis (mit am̃), Dahlen n. Etn. II, 49, Golg., Alswig, Dr.; ein Faulpelz Gr.-Sessau (slam̃pa); einer, der einen schwerfälligen Gang hat, mit langen, unbeholfenen Schritten einhergeht Ukri (slam̃pa), Alksnis-Zundulis; ein schwerfälliges Mädchen Rönnen (slam̃pa), Memelshof, Grünh. (slam̃pa), Lubn.; ein liederliches Frauenzimmer N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378 (slam̃pa), Kalzenau, Golg., Holrnhof, Rönnen (slam̃pa); eine Magd od. ein Knecht, der gröbere Arbeiten verrichtet Grünw., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen: iet kâ slampa, gluži nuoplukusi Lubn. slampa bija, bāliņ, tava līgaviņa: nij saprata krē̦sla celt, nij nuoņemt vilnānītes BW. 21949. ņem, bāliņ, slimpu slampu, nenuoņem vīzde̦gunes! 12158, 2 var. visas .slampas vīra grib, kas slampām vīru duos? 7317. Beruht wohl auf einer nd. Form von d. Schlampe; vgl. schwed. slampa "schlampiges Weib".

Avots: ME III, 915


slampača

slampača, comm., wer schwerfällig geht: iet kâ slampača slampu slampumis AlksnisZundulis.

Avots: ME III, 915


slampu slampumis

slampu slampumis iet, schwedäuig, unbeholfen gehen: iet, kâ slampača slampu slampumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 915


šļargāt

šļar̃gât Wandsen, beim Fressen das Futter mit der Schnauze aus dem Trog hinausstossen Rinseln n. Etn. I, 91. Refl. -tiês "laistīties": šļargājas kâ piļča pa ūdeni Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 64



slaukuris

slaũkuris Mesoten, ein Wischlappen: galda slaukuris, ein Lappen, womic man nach der Iviahlzeit den Tisch abwischt Salisb.; in Mesoten auch jem., der in der Riege etwas zusammenfegt. Wohl aus slaũkulis.

Avots: ME III, 919


šļekata

šļe̦kata,

1) Plur. šļe̦katas, der Speichel:
tu jau me̦luo, ka vai šlē̦katas le̦c (du lügst so eifrig, dass der Speichel aus dem Munde spritzt) Alksnis - Zundulis. sāka vīri lamāties un ķēzīties, ka šļe̦katas gāja vienam, uotram acīs JK.;

2) comm., ein Schwätzer
Alksnis - Zundulis. Vgl. šļakata.

Avots: ME IV, 70


šļemba

šļe̦mba, comm., ein ungewandter, ungeschickter Mensch Wilzen n. Etn. I, 139; einer, der lange (langsam) isst; "ulis">nīkulis" Naud. n. Etn. I, 139.

Avots: ME IV, 70



slipsnis

slipsnis, ein Wenig, so viel man mit den Fingern fassen kann: vilnas slipsnis Br. 450. zvirbulis paķeŗ slipsni lūku Brīvzemnieks. Etwa (wenn mit ps aus bs ) zu slibinât? Oder vielmehr dissimilatorisch aus *snipsnis (zu snipšķis; zur Form vgl. šķipsnis)?

Avots: ME III, 933



smaulēt

I smaũlêt Wolmarshof, ẽju, sabbeln, schmurgeln Wid. Refl. -tiês Wolmarshof, (mit àu 2 ) Saikava, = smulêtiês; vgl. smaulis I.

Avots: ME III, 955



smirluģis

smir̂luģis 2 Dond., ein Stänkerer: tas ir īsts smirluģis nuo cilvēka; etwa für kur. *smirludis (< *smirdulis), -ģa?

Avots: ME III, 966


smuikas

smuikas Ermes (mit uĩ), Plūd., Duomas II, 135, die Geige Celm., Wid. (sg. smuika): smuikas sīc smalki un sīki Janš. Dzimtene 2 I, 13. spēlēt uz smuikām 452. dzird kuoklējam kuokli, spēlējam smuĩkas Precību viesulis 81. kāds dziesmu dziedāja, ar smuikām pavadīdams Plūd. LR. III, 7. Zunächst wohl aus li. smuĩkas dass.

Avots: ME III, 969


smuļā

smũļļa PS., C., smuļa U., ein Sabbeler, Schmutzfink; zu smulis (mit ļļ aus lni̯?).

Avots: ME III, 969


smulāns

smulâns (Substantiv?) Saikava "neliels augumā; netīrīgs": kâ s., bet jau grib precēties. smulis vai s., - viens daudzums.

Avots: EH II, 540


smult

‡ *smult, zu erschliessen aus pìesmult und apsmulis.

Avots: EH II, 540


smurga

smur̃ga U., C., smùrga 2 Kl.,

1) = ulis">smurgulis, Schmutzfink (mit ur̃) PS.;

2) eine verwickelte Sache, ein Prozess
Oppek., Salis n. U.;

3) Schmutz
(mit ur̃) Bl.

Avots: ME III, 969


šmurga

šmur̃ga AP., Smilt., (mit -ùr- 2) Saikava, = smurga 1, ulis">šmurgulis: puikas, šmurgas, neraustiet meitu . .. vainadziņu! BW. 6177, 4.

Avots: ME IV, 87




smurgulēt

smur̃gulêt, ‡ Refl. -tiês "ķē̦pāties" Salis: s. kâ smur̃gulis; ungehörig, unschicklich mit etwas umgehen Seyershof: Jancis smur̃gulējas ap ēdienu.

Avots: EH II, 540



šņāka

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à 2) Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à 2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à 2) Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene 2 I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93


šņākt

šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".

Avots: ME IV, 93




snauška

snauška L., Vīt., (mit àu 2 ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis 2 Warkl., snauža U., (mit ) Bauske, Selg., Siuxt, = ulis">snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža 2 Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974


šnells

šne̦l˜ls Gr.-Sessau, šne̦ls, Adv. šne̦lli Dond., rasch, schnell, flink: šne̦lls puika, skuķis Gr.Sessau. vilcenieku šne̦li zē̦ni stāvu lēca kumeļā BW. 12866, 2 var. tā tik bij šne̦lla braukšana! Alksnis-Zundulis. brauc šne̦llāki! Ahs. n. RKr. XVII, 56. šne̦lli jūdzu, le̦pni braucu BW. 13289. nejāj šne̦lli, tautu dē̦ls! 14455, 3 var.

Avots: ME IV, 88


snerbuļi

II sne̦r̃buļi Karls. "?" : "heruntergekommene Ferkel, die nichts fressen wollen" (mit "e̦r") Ruhental, Memelshof; "am Fleisch hangende Sehnen" Grünwald; "Grieben" (mit e̦r̃ ) Ruhental; vgl. ņe̦rbulis.

Avots: ME III, 976


šņerga

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652



šņergas

šņe̦rgas, der Rotz: duošu pa de̦gunu, ka vai šņe̦rgas izsprāgs Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 94


špaga

špaga, die Rute Ahs.; špags, etwas, womit man schlägt Alksnis-Zundulis: ja neklausīsi, dabūsi ar špagu Ahs. n. RKr. XVII, 57.

Avots: ME IV, 100


spangains

spañgaîns Iw.,

1) mit Bläschen bedeckt
Laud.;

2) spangains vaiņags RKr. XVI, 106 und 183, = spangu vainags;

3) Demin. spangaininš BW. 13898 var., fleckig, flammig
Sassm. (mit añ), N.-Bartau, Rutzau: jāja . . . ar spangainu (Var.: ābuolainu, spangumainu) kumeliņu BW. 32931 (ähnlich 14510, 2 und 14611, 1). ripains un spañgaini ābuolains (kumeļš) Janš. Paipala 47. spangains zvē̦rs Zeif. III, 2, 289. lācim rumpis vispār spangaiņš LP. V, 181. spangaini iemauti Mag. III, 1, 122. spangains skritulis LP. I, 142.

Avots: ME III, 985


spannis

spañnis Nigr., N.-Bartau, Kaizd., Dond., Frauenb., Wandsen, Ruj., Ekau, Budberg, Sessau, Gramsden, Bershof, Kab., Siuxt, Karls., Bauske, Behnen, verächtl. Demin. spannelis Janš. Precību viesulis 5, der Spann, Eimer; eine Art hölzernes Honiggefäss Oberl. n. Bielenstein Holzb. 338 (mit Abbild. S. 339); piena spannis, ein Milchspann Bielenstein Holzb. 326 (mit Abb.); sviesta sp., Butterspann 328 (mit Abb.) Aas mnd. span.

Avots: ME III, 985




spējš

spèjš Peb., (mit è 2 ) Kr.,

1) spèjš Drosth., spẽjš Salis, Ruj., Bershof, Siuxt, rasch, plötzlich, unvorbereitet
Kl. (mit è 2 ), U.: spējš (jäh) pē̦rkuoņa graudiens Mērn. laiki 24. spējā nāvē nuomirt Balt: Vēstn. atraduši spēju nāvi A. 1896, S. 150. spēja aizceļuošana Sadz. viļņi 282;

2) "?" mērnieks bij īgns, pikts un spejš (heftig?)
Mērn. laiki 139. dze̦nulis savas atziņas vairuot tik spējš (stark Warkl.) Pūrs III, 85. veča cirtienus pavadīja spējš (stark, laut?) "hē!" elsiens Jaun. mežk. 3. - Adv. spèji C., plötzlich, jäh: sp. mirt K. Müller. puisis spēji iekliedzās Mērn. laiki 22. acis spēji uzzibēja A. XX, 492. spēji kuo izstāstīt Peb. n. U. lauku tre̦knums spēji nuokrita Lauks. kal. 1897, S. 36 (in Burtn. "unbek."). šie vārdi spēji ("?") iedūrās viņam sirdī Sadz. viļņi 298. Uoliņiete... devās vēl spējāk ("?") vidū Mērn. laiki 99. Subst. spējums, Eile, Übereiltheit: spējumā atbildēt Mērn. laiki 156 (ähnlich 129). Nebst li. spėrus "schnell" u. a. (s. Būga KSn. I, 33) zu spẽt.

Avots: ME III, 991


spert

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990


spīdene

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. 2 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001


spīdzene

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene 2 Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene 2 Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002


spīgainis

spīgainis,

1) spīganis U., ein Irrlicht.
spīgaiņi - mazas, spuožas uguntiņas, kuŗās kaltējusēs nauda Etn. I, 116 (ähnlich LP. VII, 1047). liekuguns, kuŗai arī vārds spīganis III, 23;

2) der Leuchtkäfer:
spīgainīši iemirdzējās kuoku ē̦nās MWM. VI, 222;

3) = spĩga 4, ein aalartiger Fisch Nerft. In der Bed. I und 2 zu spīgulis; in der Bed. 3 - zu spīga.

Avots: ME III, 1002


spīgaļa

spīgaļa, ein Irrlicht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1002


spīgana

spĩgana C., PS., Wolm., Salisb., spìgana 2 Prl., spīgana U., Adsel, spîgane Karls., spīgans U., spīgaina Etn. III, 40; LP. VII, 534, spīganiete, eine Lufterscheinung U.; ein Drache U.; eine Hexe U., Adsel; ein Irrlicht Dr.; eine heidnische Göttin U.: dažuos viduos raganas . . . sauc par. .. spīganām Etn. III, 21. raganām bijušas arī kalpuones - spīganas LP. VI, 56. spīganiete reiz de̦vuse savam puišam pa gaisu braukt Etn. III, 76. spīganās (-nuos) iet (jāt), zur Hexerei ausziehn, hexen: tā sieva iet spīganuos, hat mit Hexerei zu tun U. Jāņuos gājuši . . . spīganuos LP. VII, 534. uz tē̦va bišu kuoku kuopā jājušas spīganās V, 22. Zu spĩgulis, s. Leskien Abl. 345, Prellwitz Wrtb.2 484, Zupitza Germ. Gutt. 162.

Avots: ME III, 1002



spīgot

spīguôt Wid., spĩgât Nigr., glänzen, leuchten: jāņugunis spīguo Rainis. šķē̦ps un bruņu zvīņas mēness gaismā auksti spīguo id. zeltītais apkalums spīguo MWM. VI, 85. acis spīguo kaislībā A. XI, 551. blāzmaini spīgāja luktuŗu gaisma Upītis Sieviete 192. Zu spĩgulis,

Avots: ME III, 1003



spiguļi

spiguļi "kleine, aalähnliche, im Flussschlamm lebende Fische" (= pīkstuļi I?) Serben; wohl zu spiga IV, s. auch spigulis.

Avots: ME III, 995


spirgala

spir̃gala, die Scherbe, der Splitter: glāzs saplīsa vienās spirgalās Sassm. nesaspirgalā malku tik smalki spirgalās! Dond. Nebst spirgas, spirgsti, spirgulis II zu li. sparginù od. spirginu "leidžiu spraginėti, sprogti", ziemó-spirgis "žiemą pasidaręs medžio įsprogimas" (s. Būga KSn. I, 106), gr. σπαργαι· ˚οργαί· ο'ρμαί Hes., mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff.

Avots: ME III, 999


spītiņš

spĩtiņš, der Trotz, das Trotzigsein Stenden, Nötk., Neugut: viņam liels spītiņš pret mani Bauske, Salis, Frauenb. vai priecīgs brītiņš nav skumjām spītiņš? St. - spītiņa māte, die Trotzige: tā tik ir spītiņa māte - skauž, spītē, kur tik piekļūdama Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1004


sprāgonis

sprâguonis Prl.,

1) sprâguonis 2 Ahs., sprāguonis Wid., sprāguons Dr., Segew., acc. s. sprāguonu LP. VI, 951, sprâguoņa 2 Ahs., Nigr., sprāguoņa Wid., Grünh., comm., ein Krepierling
Wid., Ahs., Nigr. (nur von grösseren Tieren), Grünh.; ein krepiertes, gefallenes Tier Wid.: sprāguonis suns, kaķis, luops Ahs. n. RKr. XVII, 54. sprāguoņa cilvęks (Schimpfwon) ebenda. gul kâ sprāguoņa Alksnis-Zundulis. skudras iz sava pūļa izne̦s sprāguoņus U. b. 109, 8. uz uguns salika sprāguoņu kaulus RKr. XII, 22, smirduošas sprāguoņas-maitas Latv.;

2) sprāguoņa, comm., ein fauler, ungeschickter Mensch:
ak tu sprāguoņa! strādā kâ iziris, kâ sapuvis! Stuhrhof n. Etn. II, 17.

Avots: ME III, 1015


spranga

spranga,

1) sprañgs Dunika, ein Knüppel
Wid.: zē̦ns iesvieda sunim ar sprangu Dunika;

2) = atspere, die Feder Wid.;

3) der Hintere
U.: par sprangu duot, auf den Hintern geben Oppek. n. U.;

4) sprànga 2 Saikava, Ar., Plur. sprañgas C., spràngas 2 Golg., Druw., die Klemme, Verlegenheit: viņam nu gan ir sprangas: jāpļauj reizē ābuoliņš, siens un jāve̦d mē̦sli Druw. n. RKr. XVII, 78 f. ar vekseli Lādā sprangā ietlku, ka vaira nezināju, kur sprukt nuo āmura Saikava;

5) = sprādze U. unter spanga. - Als ein Kuronismus resp. Lituanismus in der Bed. 1 vietleicht (vgl. aber auch springulis!) zu ae. spranca "Spross, Zweig", in der Bed. 2 - zu engl. spring "Sprungfeder" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. ll, 675) resp. zu ahd. houue-spranca "locusta" u. a. (bei Walde l. c. 674), hierher desgleichen in der Bed. 3 (wenn von der Bed. "Spalt" auszugehen ist, vgl. le. sprāhle und saspranga "ein Riss", wozu Persson Beitr. 869), in der Bed. 4 und 5 nebst sprangát, saspranga "Kummetschnur", sprengt, sprendzêt, springulis, springt zu li. sprangūs "würgend", spriñgti "schluckend würgen", sprer̃gtis "beim Schlukken stecken bleiben" Būga KZ. LII, 292, nd. sprenkel "Klemmholz", s. Persson Beitr. 386, 847 und 870 und (teilweise anders) Zupitza Germ. Gutt. 26, Trautmann Wrtb. 279; ganz anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 667.

Avots: ME III, 1010


sprauslāt

spraũslât Bauske, Wandsen, Dond., Widdr., Wolm., Selg., Karls., spràuslât C., spràuslât 2 Kl., Selsau, Golg., sprauslât U., -ãju, sprausluôt Memelshof, U., spraûšļuôt 2 Iw., spraušlêt U., -ẽju, tr., intr.,

1) sprauslât N.-Peb., Nötk., sprauslêt Saikava (mit àu 2 ), BW. 18397, 2, spraušļât Wid., spraušļuôt LP. VI, 860, spraũslât PS., sprausļuôt, prusten (wie ein Pferd)
U.; spritzen U.: zirgs sprauslā Nötk., N.-Peb. kumeliņš te̦k pa ceļu sprauslādams (Var.: sprausļuodams) BW. 18396, 2. atte̦k brāļa kumeliņi kâ lācīši sprauslādami 27643. lai skraidīja puišķeniņi kâ āzē̦ni sprauslādami 32806, 4. cūka pakaļ skrej baltus zuobus sprausļuodama 30929. Sprw.: sprauslā (niest Wessen) kâ kakis dūmuos RKr. VI, 297. guovis . . . mauruojuot un sprauslājuot A. XX, 305. aiz sāpēm uzslējās ve̦lns, bļāva, sprauslāja JK. V, 1, 37. sargs sāka trīcēt . . . , siekalas sprausļuodams D. Goŗkijs 33. viesulis smiltīs sprausluodams krāc Skalbe Āb. 34;

2) ein Klystier setzen
U. Anscheinend eher eine Nebenform zu praũslât (s. dies und Būga Aist. Stud. 176, Persson Beitr. 8752 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 259), als (nach Walde Wrtb.2 729) zu mhd. sprützen "spriessen, spritzen" u. a.

Avots: ME III, 1012, 1013


sprēgonis

sprē̦guonis Alksnis-Zundulis, sprē̦guoņa laiks ders., Segew., sprẽ̦guoņa Wolmarshof, C., Jürg., Arrasch, (mit è̦ 2 ) Selsau, Warkl., sprè̦guoņas 2 laiks Golg., sprē̦guoņa Nigr., Memelshof, starker Frost: aukstais sprē̦guonis JR. IV, 80. auksti luopam tādā sprē̦guonī Jauns. III, 387. kamē̦r pāries ziemas sprē̦guoņi Latv. īstais sprē̦guoņa laiks. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163. Ieva... tik salta kâ le̦dus gabals sprē̦guoņā Blaum. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017


spriģināt

spriģinât, tr., prügeln: bij manā pūriņā... pātadziņa tautu dē̦lu spriģināt nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, I. Vgl. spridzinât 2 und sprîgulis 1, sowie priģelêt.

Avots: ME III, 1019


spriguls

spriguls (unter sprigulis),

1): auch Auleja, Fest., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Perkunen, Warkl., Višķi, Pas. II, 47 (aus Rositten), BW. 23816, 2 var.; Demin. sprigultiņš Tdz. 50429.

Avots: EH II, 559


sprikšķe

sprikšķe, ein fixes, munteres Mädchen: sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis. Zum Vorigen.

Avots: ME III, 1020


sprikšķu sprikšķumis

sprikšķu sprikšķumis, Adv., fix, munter; sprühend (fig.): sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1020


sprikstis

sprikstis (auch mit -gst- geschr.), nom. pl., heisse Asche Bielenstein Holzb. 544, Schibbenhof, glühende Kohlen unter der Asche U., Gr.-Sessau: pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabūtu kādu uogli Alm. iegrūda ruoku kâ sprikstīs RKr. VI, 684. bāz vēl nagus sprikstīs! Alksnis-Zundulis. dīžājas kâ uz sprikstīm stāvē̦dams, sagt man von einem, der nicht ruhig auf der Stelle steht. Vēbers sēdēja tik˙pat kâ uz sprikstīm De̦glavs Rīga II, 1, 393. Zu sprikstêt.

Avots: ME III, 1020


springuls

springuls (unter spriñgulis),

1): auch (mit in̂ 2 ) Dunika, OB., (mit ìn 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76. ganīklā uzminu uz tadu kâ springulu Janš. Mežv. ļ. II, 311; ‡

2) ein kurzes, gerades Eisenstückchen am Ende einer Kette
Frauenb.: ķēdes galā e̦suošuo spriñgulu ieveŗ dzintelē.

Avots: EH II, 560


sproģis

spruoģis U., Mag. XX, 3, 217, f. spruoģē Janš. Precību viesulis 74, der Krauskopf; spruoģi, krause Locken in der Wolle St.

Avots: ME III, 1027


sprūdzenis

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem 2 (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi 2 (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562


sprūdzenis

sprūdzenis Serbig., (mit ù 2 ) Kroppenh. bei Kokn., Warkh.,

1) ein Hölzchen
Lis., Warkl., = ulis">sprungulis Lubn. n. Etn. I, 91; ein Stöpsel; ein Knebel für Schweine U., Serbigal; = sprūds 5 (mit ù) Nötk., (sprûdzens) N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: aukliņu vajaga piestiprināt pie sprūdzenīša LP. VII, 598. zārku trīs vietās ar sprūdzeņiem sagrìeza cieti BW. III, 3, 864. iegāja kūtī, pagrìeza sprūdzeni - gaišs! Veselis Saules kapsē̦ta 148. biksiņas bij aizgrìeztas ar kuoka sprūdzeni Vēr. II, 515. kâ sprūdzeņi (Var.: sprunguļi; sprūdziņi U.) arājiņi BW. 9762 var.; "= sprūds 7" Schujen;

2) wer sehr beweglich ist:
kâ sprūdzens viņš nuometās pa trepēm lejā A. XX, 6. kumeliņš kâ sprūdzens mē̦tājās nuo kalniņa uz kalniņu BW. 31846 var. Wohl zu sprauga.

Avots: ME III, 1025, 1026


sprudzināt

sprudzinât "?": zvirbulis, dīcenieks, sprudzinādams skraida nuo viena iauka uz uotra Seifert Chrest. III, 144. Refl. -tiês, sich (durch etwas) drängen, zwängen: zuoss sprudzinājas caur sē̦tu labība Dond.; sich aus einer Klemme (sprugas) zu befreien suchen Dond., Siuxt.

Avots: ME III, 1023


sprūdzinis

sprūdzinis: auch Borchow n. FBR. XIII, 26,

1): auch Warkl. (mit ù 2 ); "ulis">springulis" (mit ù 2 ) Kaltenbr.; kâ sprūdziņi arājiņi BW. 9762, 2. kad puogas bija dārgas, bikses aiztaisīja ar sprùdziņiem 2 Oknist.

Avots: EH II, 562


sprundelis

sprundelis, ein hölzerner Knebel U.; sprund- aus sprundz- (in sprundzelis) und sprud- (in sprudulis) resp. sprūd- (in sprūds)?

Avots: ME III, 1024



sprunga

spruñga,

1): nu šiem bijusi tāda s., ka ... ne˙kur dēties Pas. XIII, 259. meita bijusi sprungā IX, 225 (ähnlich XII, 421). vīrs sprungās (in Verlegenheit)
25 XIII, 170. sasēja man kājas un ruokas vienā sprungā Janš. Mežv. ļ. I, 388 f. es tev uzmaukšu tādas sprungas galvā, ka viegli varēšu tevi valdīt Līgava I, 202; ‡

2) = ulis">spruñgulis 1: suņiem sprungas (Var.: kuokus) mē̦tādama BW. 6635. Zu li. sprunklė < *sprungtlė "frenum", s. Fraenkel KZ. LVIII, 285.

Avots: EH II, 561



sprungulēt

sprungulêt, mit einem sprungulis das Seil um ein Fuder festziehen Sauken.

Avots: ME III, 1024


sprunguls

sprunguls (unter spruñgulis),

1): uz sprungula tupē̦dama; paritēja sprunguliņš BW. 29357. abi (scil.: puikas) tādi sprunguli vien jau ir Janš. Līgava I, 226. Weitere Belege gibt Būga Liet. k. žod. CVII.

Avots: EH II, 561


spurgt

I spur̂gt 2 Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu 2 Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr 2 ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu 2 Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr 2 ) Warkl., prt. spur̂dzu 2 Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr 2 ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza 2 tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene 2 I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė´ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032


spurgulīgs

spurgulîgs, von einem kleinen, munteren Kinde (spurgulis

3) gesagt
U.

Avots: ME III, 1032


spurguls

spurguls (unter spurgulis

3),

2) ein am Ende der Peitschenschnnr zum Erzeugen eines stärkeren Schalles angebrachtes seidenes Läppchen
Schwanb.

Avots: EH II, 564


spurkš

spur̃kš! Ruj., Salis, Serbig, AP., Līn., spur̂kš! Nerft, Interj. zur Bezeichnung des schnellen Auffliegens, des Schwirrens: (zvirbulis) trūkstas un spurkš! pruom MWM. XI, 199.

Avots: ME III, 1032


spurt

spurt (li. spùrti "отдираться, лупиться" bei Būga PФB. LXV, 322), spurstu, spūru, ausfasern L., U., (mit ur̂ 2 ) Bauske: svārkiem jau spura mala Memelshof. Hierher gehsren wohl spurs, spura, spuris, spurêt, spurinât, spurîtiês, und von einer erweiterten Wurzelform - spurga 1, spurgala 1, spurgulis 1, li. spurgùoti "отдираться" (bei Būga l, c.); zu vergleichen (nach Persson KZ. XXXIII, 293 f., Prellwitz Wrtb. 2 424 f., Fick Wrtb. III 4 , 509) mit an. sporđr "Schwanz", gr. σπαρτός "Pfriemengras" u. a.? Oder vielmehr zu an. spiǫrr "abgerissener Streifen Tuch", gr. σπάραγμα "abgerissenes Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668)? Vgl. auch le. izpurt.

Avots: ME III, 1033


spūstele

spūstele, eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, die zum Einspritzen von Medizin in das kranke Auge eines Tieres gebraucht wird Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1034


stabausis

stabausis,

1): "ein steifer, trotziger Mensch"
Sermus; "ein Eigensinniger" Neuhausen; "ein plumpes, dummes, faules Wesen" Jērcēni; "neveikls, neapķērīgs cilvēks" Grünh.; "ein sehr ungeschickter, teilweise auch träger Mensch" Grundsahl; "sliņķis; nemākulis; stulbs, stīvs cilvē̦ks" Drobbusch, Ronneb., Salisb.; ‡

5) "luopiņš, īpaši jē̦rs ar ļuoti stīvām ausīm" Grünh.

Avots: EH II, 566


stalgs

II stalgs (li. stalgus "starr, trotzig, frech, stolz"), stalgžs (?) "le̦pns, vīzīgs": stalgs uozuols kalniņā, stalgža (?) liepa lejiņā VL. n. Alksnis - Zundulis. Zu li. stel˜gti "anstarren", stelgtis "prahlen", ae. stealc "hoch aufgerichtet", mnd. stolkeren "hochmütig sein", norw. stelk oder stalk "Stengel" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645.

Avots: ME III, 1042


staņķis

I staņķis,

1) staņķis Smilt., (mit àņ 2 ) Lis., (mit aņ̂ 2 ) Dond., Wandsen, Sessau, ein gehöhltes, mehr hohes, als breites Holzgefäss
Bielenstein Holzb. 284, 324, 337; ein Zuber (mit Deckel Allunan, Gr. - Jungfernh. n. U.) zur Aufbewahrung saurer Grütze Etn. I, 17, Annenburg, Talen, Barbern; ein aus einem Baumstamm gehöhltes Salzbehältnis Bielenstein Holzb. 284; der hölzerne Mörser zur Bereitung von Gerstengraupen Biel. n. U.; re̦sns kâ putras staņķis Alksni - Zundulis. tīnē un staņķīšuos bij dažādi milti R. Ērglis Pelēko bar. vectēvi 25. maisījumu ielej kublā (staņķī) Konv. 2 334;

2) ein aus einem Baumstamm gehöhlter Bienenstock
Druw.;

3) eine Stampfe aus BIrkenmaserholz
Bielenstein Holzb. 265 (aus N. - Autz);

4) das Gefängni;
zagli ielika staņķī Druw.;

5) "?": Trilaps savu be̦ku staņķi še atlaida panākstuos. paga, paga, be̦ku staņķi, nu mēs tevi kruoģēsim! BW. 20958. Aus d. dial. stang (in Grimms Wrtb. unter Stande) "Stande".

Avots: ME III, 1044


stāvenis

stāvenis,

1) stāvene Edwalen, Kabillen, stāvine Irmelau n. U., Bielenstein Holzb. 328 (mit Abb.), eine Art Grütz-, Milcheimer;
tas paņe̦m iz pieliekamā lielu stāveni putras Lautb. Vidv. 21. kāsdama un liedama stãveņuos (Blieden) pienu rūgšanai Janš. Dzimtene 2 lII, 375. Buozumene... berž... piena stāveņus Precību viesulis 5;

2) ein Bienenstock aus einem Klotz
Wid.

Avots: ME III, 1053


stāvgāzēm

stāvgāzēm, stāvgāzu, stāvgāžis, Adv., platzregenartig; lietus līst stāvgāzēm (stāvgāžis) Alksnis - Zundulis. ūdeņa kalns nāk stāvgāzu pakaļ Seifert Chrest. III, 2, 115.

Avots: ME III, 1053


stāvgrūdām

stãvgrûdãm Drosth., Jürg., stãvgrûdām 2 Siuxt, Sassm., stàvgrûdām 2 Golg., Adleenen, Bers., stāvgrūdām Wid., auch stāvgrūdu, stāvu grūdām, Adv., = stāvbāzām; netiek vaguonā iekšā; tas jau stāvgrūdām pilns Drosth. baznīca šuodien bija vai stāvgrūdām pilna Alksnis - Zundulis. pils stāvgrūdu pilna LP. II, 14. cilvē̦ku bija saplūdis stāvgrūdām Purap. rindu... vaguonu, kas bij stāvu grūdām pieblīvē̦ti cilvē̦kiem A. Brigader Daugava I, 311. būs vai stāvgrūdām sarijies krustībās Kleinb, st. 57.

Avots: ME III, 1053, 1054



steģēties

steģêtiês, steģîtiês, -ĩjuôs "?": steģi, kuo tad nu steģījies! piedirsīsi vai steģē̦damies biksas! sagt man, wenn ein dicker Mensch etwas verrichtend sich oft beugt od. bückt Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1057


steģis

steģis,

1) ein schon stramm und sicher gehendes Kind
Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

2) ein dicker Mensch
Alksnis - Zundulis;

3) = steķis 1 (ein Holzklotz, auf dem man die Hufe eines Pferdes beschlägt) Adiamünde; ein Gerüst, auf dem man Holz sägt Odsen.

Avots: ME III, 1058


stembugs

ste̦mbugs, ein schwerer Mensch; kuo nu tāds ste̦mbugs pār sē̦tu pārlēks! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1060


stibāt

stibât, -ãju,

1) auch stibuôt Gr. - Jungfernh., (mit etwas Schwerem Mar.) schlagen, durchprügeln Kromv. n. U., Janš. Precību viesulis 84: stibā pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 138;

2) auch stibuôt U., "mit steifen Füssen gehen"
Mar., schwerfällig daherwandern Seew, n. U., lahmen Lems., Kokn., Salis n. U.: stibā vien uz priekšu! gan vakarā atpūtīsies Mar. n. Rkr. XV, 138. klibuodams, stibuodams (Juods nuo pekles ārā vilkās) De̦glavs Rīga II, 1, 160. Zu stiba.

Avots: ME IV, 1064


stilt

stilt, stilstu, stilu,

1) stil˜t PS., Serbigal, Smilt., Nötk., stìlt 2 Mar., Grundsahl, Stomersee, Aahof, Golg., Selsau, Schwanb., ruhig werden, sich beruhigen
Pas. V, 32, 246; aufhören; ruhig sein; (in der Erwartung) aushalten: viņš nevar ne˙maz stilt (ruhig werden) Ronneb. vējš stilst (hört auf, legt sich) Golg. es kâ lielais brē̦kulis ne˙kad nevarēju stilt Aps. A. v. J. 1900, S. 884. stilsti, rimsti, kumeliņ! BW. 14488, 5 var. tik tam stilt, tik tam rimt, man[a] auguma pē̦lājam 8966 var. es nestilu negājusi 1259. stilsti mierā! sei ruhig! nestilst (ist so unruhig) kâ īle̦ns maisā Mar. zuobs sāpēja, bet nu jau sāk stilt (fängt an weniger zu schmerzen) Golg. lai tak... izārstējuot viņai tuo zuobu, vairs ne˙kur nevaruot stilt. nu tu gan nevari vairs stilt (vor Erwartung aushalten, erwarten) Grundsahl, (ähnlich) Serbig., Smilt, vai tu stilsi (wirst du aufhören), vai ne? Selsau, Schwanb.;

2) stìlt 2 Warkh., Warkl., Pilda, Zvirdzine, bleiben
Infl. n. U.: jis nevar ilgāk stilt (aus Mangel an Zeit), aiz uztraukuma nezināja, kur stil˜t (= palikt) Serbigal. Wohl von stilli II abgeleitet.

Avots: ME IV, 1069



strampals

stram̃pals Dunika, harter Pferdekot; strampuls U. "= strumpuls". Nebst stre̦mpulis nach Persson Beitr. 440, Zubatý Böhm. Sltzungsber. 1895, XVI, 30, Walde Vrgl. Wrtb. II, 632 f. zu li. strampas "Stummel", strampalioti "torkeln", isl. strembinn "straff, hart", mnd. stram "straff, stark" u. a.

Avots: ME IV, 1081


straujš

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš 2 Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš 2 Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082




strēlains

strē̦lains: s. ("?") dūmu mutulis A. Upītis Laikmetu griežos II, 60. krūmi pārvilka strē̦lainas (streifige) ē̦nas pār lielceļu Arnis Andreja Salgala dz. un nāve 203. strê̦le̦ns 2 gaiss, kad ir kâ stīgas (vertikālas mākuoņu svītras) gaisā Seyershof.

Avots: EH II, 587


stribiķis

stribiķis, ein Holzstück zum Schlagen: labāk jau tad paķert kādu stribiki un ievilkt... pa lieliem Etn. II, 76. Aus stibikis 1 + (etwa) strupulis "ein Stück Holz"? Oder zu vergleichen etwa mit gr. στριφυός "hart, fest" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633)?

Avots: ME IV, 1089


stribulēt

stribulêt, sich wie ein stribulis 3 betragen.

Avots: ME IV, 1089


stribulīgs

stribulîgs Drosth., das Wesen eines stribulis 3 habend.

Avots: ME IV, 1089


striebs

strìebs Wolm., Jürg., striêbs 2 Ruj., U., Plur. striêbi 2 Ruj., Salisb., striebi W. - Livl., Peb. n. U., = stiebri, Binse(n). Wohl nebst striebulis und strùobs zu apr. strambo "Stoppel", mnd. strump, ostpreuss. strempel "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 440 und Waide Vrgl. Wrtb. II, 632 f.

Avots: ME IV, 1092


striegnums

striegnums Alksnis - Zundulis, striêgņa 2 N. - Bartau, Alksnis - Zundulis, eine einschiessende, morastige Stelle: kas nu tādā striegņā labs augs! Zu strigt.

Avots: ME IV, 1092


strigalis

strigalis, = ulis">strigulis II: ierauga ceļā ve̦cu strigali Pas. X, 231 (aus OB.; ebenda auch der nom. strigalis).

Avots: EH II, 588



strīkala

strīkala sers., strikalts 2 Golg., Lis., strīkulda C., ulis">strikulis Jürg., ulis">strīkulis U., strikuls 2 Sessw., strīkul˜ts Behnen, strīkults L., Erlaa, N. - Bergfried, strikubls Burtn., strikuols 2 Sessw., Lub., strīkuols U., das Streichholz fürs Getreidemass: kruodzinieks drīzi atnāca ar mē̦ru, strīkultu un garnicu De̦glavs Ve̦cais pilskungs 59. ar magaziņas strīkultu tuo izdauzīja Kaudz. Izjurieši 21. druvas kļuva līdze̦ni vienādas kâ ar strīkuolu nuovilkts labības pūrs Druva II, 276. Aus mnd. strîkhoit.

Avots: ME IV, 1091


stringals

stringals, stringalka, stringalkša (?), ein bei Festlichkeiten gebrauchtes Musikinstrument Alksnis - Zundulis: kāzās iedama stringalkšu situ, lai bij ciemiņiem kuo pasmieties VL. Nicht ganz zuverlässig.

Avots: ME IV, 1090



stripenis

stripenis,

1) ein Holzstück
Hasenp., Grob. n. Etn. III, 65: gans kâ paķēra stripeni, laida, un guovei kāja pušu Etn. III, 65, me̦tamais, kuŗu Lejas - Kurzemē sauc par stripeni Antrop. II, 13;

2) stripe̦ns, ein Stückchen (Fleisch oder Butter)
Gr. - Buschhof; ein kurzes Stück von einem Strick Grawendahl; de̦sas stripens, ein Stück Wurst Lubn.; stripens Wessen, ein Kotstück. Nebst li. stripinis "Knüttel" zur Wurzel von streipulis (s. dies)?

Avots: ME IV, 1090, 1091


strmpuls

stre̦m̃puls (unter stre̦m̃pulis): auch AP., Frauenb.; (acc.) zirga stre̦mpulu Austriņš Raksti VII, 59.

Avots: EH II, 586


strūkuls

strūkuls Kawall n. U., ulis">strūkulis, der Eiszapfen. Zu strūkla (vgl. strūgala)? Anders (zu schwed, struga "strammen" u. a.) Persson Beitr. 443 und 865 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 634.

Avots: ME IV, 1098


strumbuls

strùmbuls 2 (unter strum̃bulis): Demin. strumbuliņš BW. 35620 var.

Avots: EH II, 590



strumpuls

strumpuls (unter strumpulis),

1): ein kleines Holzstück
(mit um̃ ) Puhren; "īss žagars" (mit um̃ ) Frauenb.;

3): māte cūku slauca, uz strumpula sē̦dē̦dama; apgāzās strumpulīt[i]s Tdz. 58712.

Avots: EH II, 590


strūpenis

strûpenis 2 ,

1): ein Lebewesen von kleinem Wuchs
Seyershof; ‡

2) "ulis">spruñgulis 1" Lems., (mit ū) Salis; ‡

3) ein Hund mit gestutztem Schwanz
(mit ū ) Salis.

Avots: EH II, 591


strūpens

strûpe̦ns 2 Lems. "spruñgulis 1": ienes kādu strūpe̦nu malkas! sakrāmēt strūpeniņus paspārnē.

Avots: EH II, 591


strupuls

strupuls (unter strupulis),

1): auch Warkl.;

2): auch Erlaa.

Avots: EH II, 590


stuidīt

I stuĩdît Siux, Dond., Wandsen, Neuhausen, Bl., stuîdît Saikava, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) stossen
Neik. N. U., Libau, Hasepont, Anneburg, (mit -uĩ 2 ) Stenden (selten): mani jau kâ bīstakli visur stuida Alksnis-Zundulis;

2) stuĩdît Bauske, Dond., Grünwald, MSil., stùidît Walk, stuîdît 2 Nigr., Schibbenbof, stuidīt U., Annenburg, Lubn., zur Arbeit treiben
U., artreiben Hasenpot (mit 2 ), (auf)hetzen Lettg.: suni stùidīt 2 Lubn., Warkl., Saikava. sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: parīdu rīdāmuo) BW. 14461, 4 var. tas vienmē̦r jāstuidī Nigr., Walk. es viņu gan stuidu un mācu Janš. Bandavā II, 232. stuĩdāmais, ein Mensch, der van andern angetrieben wird Dond.;

3) steuern, wahren
L.;

4) trügen, irreführen
(?): kuo nu stuidi (hetzest auf?) bē̦rnu ar tādiem niekiem! Refl. -tiês, "?": puisīti, stuidies! BW. 34682. wenn mit ui aus ōi̯, zu stîdît.

Avots: ME III, 1101, 1102


stulpača

stulpača, comm., einer, der unbeholfen geht: stulpača, kur nu čāpā! Alksnis - Zundulis. Zunächst aus d. Tolpatsch.

Avots: ME III, 1104


stulpačāt

stulpačât, -ãju, unbeholfen gehen: stulpačā kâ kliba vista Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1104


sturbulīgs

stùrbulîgs Wolmahrshof, das Wesen eines sturbulis habend.

Avots: ME III, 1108


sūdot

sũduôt, düngen: cīrulis lauku nesūduo Seif. II, 175. sūduotā zemītē BW. 19586 var. dze̦lti mieži līdumā, vai sūduoti, nesūduoti 21I88 var.

Avots: ME III, 1130


sukstenēties

sukstenêtiês "Ungewandt, schwerfällig etwas tun": tu tik tâ sukstenies (zu verbessern in sukstenējies?) kâ tāda sukstene Janš. Precību viesulis 8.

Avots: EH II, 601


sukuls

sukuls (unter sukulis): Demin. sukuliņš, ein kleines Füllen Lubn.

Avots: EH II, 601


šulgans

šulgans (?), krank, erkrankt Alksnis-Zundulis: šulganas acis, kranke (auch: schläfrige) Augen, Vgl. žulgans.

Avots: ME IV, 106



sumīgs

sumîgs:* viņš runā tâ sumīgi ("glaimīgi"); kas zin, neduos Alksnis-Zundulis.

Avots: EH II, 602


šūpalas

šũpalas Karls., Salisb., Stenden, šũpâles 2 Bershof, Siuxt, šũpâkles (vgl. li. sūpõklê "Schaukel") Ronneb., Demin. acc. s. šūpāklīti BW. 32281, šūpaksnes Brasche, šūpeles Landskorona, šūplis U., šūpulis U., (mit ũ ) Salis, Wolm., šūpules Mag. XIII, 2, 68, (mit ù 2 ) Mar., šūpuoles Spr.,Wid., (mit ũ) Autz, Bauske, C., Kand., Selg., (mit ù 2 ) Gr.-Buschh., šūpuolis U., Demin. acc. s. šūpuolīti BW. 32239 var., šūpuoksnes LP. V, 355 (aus N.-Rosen), šūpuotnes Etn. II, 70; RKr. VI, 37, (mit ù 2) Bers., Kl., Lös., Meiran, die (Oster)schaukel: lieldienās kārsam šūpules Mar. n. RKr. XV, 140. lieldiena vaicāja: kur kārs šūpules (Var.: šūpuli)? BW. 32273.

Avots: ME IV, 109, 110


šūpas

šūpas,

1) šũpas Bauske, (mit ù 2 ) Bers., Saikava, = ulis">šūpulis: ielikt bērnu šūpās. kāra man šūpas Apsk. v. J. 1903, S. 241;

2) das Wiegen, Schaukeln:
spārnu šūpas Stari II, 178. žūžu šūpās Asp. MWM. v. J. 1897, S. 743. miera šūpas Duomas II, 1239.

Avots: ME IV, 110


šūpāt

šũpât Bauske, Bershof, C., Dunika, Iw., Lin., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Siuxt, Wolm., (mit ù 2 ) Preili, -ãju, šũpuôt AP., Bl., Arrasch, Grünh., Kand., Selg., Wandsen, (mit ù 2) Bers., Golg., Gr.Buschh., Kl., Lös., Nerft, Prl., Saikava, Selg., Selsau, Sonnaxt, wiegen (ein Kind), schaukeln: vējš šūpuo kuģus pa jūŗu Krieviņ Stāsti 19, šūpat (infin., oder II p. pl. imper.?), ļaudis, bē̦das manas! BW. 8596, 1 var. Refl. -tiês, sich schaukeln, sich wiegen: šūpuojies, šūpulīt! BW. piel.2 1885. lieldienas rītā saule šūpuojas RKr. VI, 393. (fig.) šūpuoties jaukās cerības Sadz. viļņi 164. - Subst. šũpâšana, šũpuôšana, das Schaukeln, Wiegen; šũpâšanâs, šũpuôšanâs, das Sichschaukeln,-wiegen: divkāršā naudas sistēma ... pavairuo . . . ce̦nu šūpuošanuos Pūrs I, 131; šũpãjums, šũpuõjums, das einmalige, vollendete Schaukeln, Wiegen: par bērniņa šūpuojumu BWp. 2105, 3 var.; šũpâtãjs, šūpuôtãjs, wer schaukelt, wiegt. Zu li. súpoti, sùpti und (wenn mit uo aus ōu̯) suopúoti "wiegen, schaukeln", siaũptis "suptis" (li. šūpulis "Wiege" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 185 und Geitler Lit. Stud. ll5 stammt wohl aus dem Lettischen); über weitere Zusammenhänge s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 470 und (anders) Būga LM. IV, 442 f., Trautmann Wrtb. 293, v. d. Osten-Sacken AfslPh. XXXII, 330.

Avots: ME IV, 110


supata

supata,

1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;

2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;

3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".

Avots: ME III, 1124



šūplis

šūplis,

1) s. šūpulis;

2) s. šūpalas;

3) eine Art Maschine zum Buttermachen
(mit ũ) Siuxt.

Avots: ME IV, 110


šūpolis

šūpuolis,

1) s. šūpalas;

2) s. šūpulis.

Avots: ME IV, 111


šūpols

šũpuols (unter šũpulis): auch Behnen, (mit ù 2 ) Oknist; šūpuolam kārti cirtu BW. 1684, 1. duoņu pīts šūpuoliņš 1862.

Avots: EH II, 659


šūstuvis

šūstuvis "ein lebhafter Mensch, der bald hier, bald dort ist; ein lebhaftes Kind; einer, der sich plötzlich einfindend, die Gespräche anderer abzuhorchen pflegt" Alksnis-Zundulis: griežas kâ šūstuvis.

Avots: ME IV, 111



šūt

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. 2 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111


sutrainis

sutrainis, sutraiņi,

1) Qualm
U.;

2) Jauche,
(Siuxt) Misthaufen L., Manz. Lettus, U.; sutraiņi, eine Düngerstätte U., Naud., Lieven - Behrsen, eine nasse Mist- und Schmutzgrube (z. B. vor dem Viehstall) Gramsden: laidaru varēja nuosaukt arī par sutraini Konv. 2 2148. jūsu nami taps par sutraiņiem darīti Glück Daniel 2, 5. sliņķis tuop... līdzināts ar vērša sūdiem sutrainī Sirach 22, 2. mē̦sli nuo sutraiņa jāizve̦d uz lauka Lieven - Behrsen. mē̦slus izve̦d uz sutraini Konv 2 2056. mē̦slus sutrainī izklīdināt Mzv. m. 37. kâ šādā sutrainī mājuot? Dünsb. Par. 25. netīrs kâ sutrainis (von einem Schmutzigen) Alksn. - Zundulis.

Avots: ME III, 1128


svaiņoties

svaiņuôtiês, sich verschwägern: svaiņuoties ar kalpa vīreli Janš. Prec. viesulis 29.

Avots: ME III, 1141


svelguča

sve̦lguča Alksnis - Zundulis, comm., ein jähzorniger Mensch: ak tavām sve̦luotām dusmām! nevar ne parunāt..., gatavs sve̦lguča! Naud. n. Etn. I, 89.

Avots: ME III, 1148


svēpurs

svê̦purs,

1) "ein Lebewesen von kleinem Wuchs"
Saikava;

2) = ulis">svê̦pulis (?): me̦lns kâ s. (mit ê̦ 2 ) AP.

Avots: EH II, 616


švīka

švĩka C., PS., Ahs. n. RKr. XVII, 57, Gr.-Sessau, = svīka, ein (eingeritzter) Streifen, eine Schramme Lennew., Mar., Trik. n. U.: ar kūju lai apve̦lkuot sev riņķī švīku Pas. III, 77. iedrīksnāt kaļķakmenī švīku A. v. J. 1899, S. 276. duošu (= sitīšu), kad vai švīkas būs re̦dzamas Gļiebava, ap muti asi iezīmējušās sāpīgas švīkas Zalktis No 3, S. 16. uguns švīkas šaudās Kurbads. gaismas švīka Alksnis-Zundulis. Ausser der unter svīka gegebenen etymologischen Vermutung könnte man noch an Entstehung aus *švītka (vgl. švītra) denken.

Avots: ME IV, 118


svilpēt

svil˜pêt PS., Gr. - Sessau, Salis, Wolm., svilpêt U., -ẽju, svilpjuôt Nigr., Wid., svilpuôt Bl., (mit ìl 2 ) Nerft, svilpuôt (li. švilpuoti) U., pfeifen (mit dem Munde od. mit einer Pfeife U.): me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51, Nigr. svilpēj[a] irbe siliņā Ld. 10840. (lakstīgala) dziedāja svilpjuodama BW. piel. 2 24991. Sprw.: svilpuo kâ ve̦lna saukdams RKr. VI, 965. svilpuo ziemelis Vēr. II, 139. viesulis svilpē Aus. I, 49. pār viņu sasitīs plaukstes un svilpēs pār viņu Glück Hiob 27, 23. ja tagad nenāksi, pēc varēsi svilpjuot! Nigr. Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158, 1159


švīna

švīna Alksnis-Zundulis "?": lien kâ švīna!

Avots: ME IV, 119


švīnīties

švînîtiês 2 MSil., -uôs, -ĩjuôs, = svīnīties 1; sich den Rücken kratzen U.; störend sich aufdrängen, im Vorbeigehen sich dicht an andere andrücken: kuo tu man švînies 2 virsū? Naud. švīnās atkal virsū Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 119


svirpstēt

svir̂pstêt 2 Bauske, -u, ẽju, ein Schallverbum: svārpsts urbjuot svirpstēja Bauske. svirpstēt zvirbulis vairs nesvirpst Duomas IV, 240.

Avots: ME III, 1162



tantarkājis

tañtarkājis Nigr., tantars Alksnis-Zundulis, ein Taumelnder (?): leiti, leiti, tantarkāji! BW. 21017 var. tantars tāds - veļas, ka de̦gunu nuolauzīs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 130


tāpiņš

I tãpiņš Dond., Frauenb., Kurs., N.-Bartau, Nigr., Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit à 2) Kr., Halbbier V., Dünnbier U., Dr., Bielenstein Holzb. 2981, Anzen, Gold., Katzd., Selg., Sessw., Windau, Tafelbier (??) Mitau n. U.: tas jau nav ne˙kāds alus, tikai tāds tāpiņš Kurs. Jē̦kus jau nav kalpu kārtas, kas ar tāpiņu apradis Alm. Kaislību varā 40. nuobālējis kâ tāpiņa sadzēries Alksnis-Zundulis. dūša kâ tāpiņš ders. Etwa Ersatz für ein deminutivisch aussehendes *tāpelis (das auf d. Tafelbier beruhen könnte)? Dafür spricht auch tãps.

Avots: ME IV, 148


tāpļāt

I tãpļât Lautb., Schibbenhof, -ãju, = tãpaļât, ausfragen; faseln: prašene un tāpļā kâ mazs bē̦rns Alksnis-Zundulis. tāpļā kâ žīds ceļu ders. apkuorņus tāpļāt (auf Umwegen ausfragen) ders.

Avots: ME IV, 148


tapuči

tapuči Lubn., Warkl., Nasenrotz; sing. tapucis Warkl., ein Schimpfname (= ulis">smurgulis). Wohl zu tept "schmieren".

Avots: ME IV, 132


tārmasa

tãrmasa Līn., Plur. tārmasas, Geschwätz, Faselei: tās ir tikai ļaužu tãrmasas Janš. Dzimtene 2 I, 135. neklausi tārmasas! II, 241. grābstāt tik tukšas tarmasas Mežv. ļ. I, 341. izduomātas tarmasas viņa jums sa-stāstījusi Precību viesulis 32. - tãrmasu kule, wer bis zum Überdruss lange spricht N.-Bartau. Wohl nebst li. tarmà "Ausspruch" zur Wurzel von tārlât.

Avots: ME IV, 149


tārtiņš

tārtiņš Dr., der Brachvogel (charadrius auratus); "= ulis">ķivulis" Stockm.; akmeņu tārtiņš Konv. 2 2319; lauku t., der Sand-, Regenpfeifer (charadrius hiaticula L.) Natur. XXXVII, 179; Konv. 2 3872; smilšu t. Konv. 2 2319; upes tãrtiņš Westkurl., Konv. 2 2319. Erinnert - falls tārtiņš älter als das synonyme tātiņš - an li. stárta "Goldammer".

Avots: ME IV, 151


tātijs

tàtijs 2 Auleja, = tagadẽjs: t. pasaulis nav taids kai seņāk.

Avots: EH II, 672


tecināt

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. 2 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154


teikt

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157


teķis

teķis U., Mag. XIII, 2, 49, Fockenhof, Gulben, Rutzau, = ulis">te̦kulis, der Schafbock, Leithammel: aitpulkā piedzimis reiz teķis Luopkuopība II, 49. laidīsim teķiem badīties B. Vēstn. tiklīdz nabaģe ielaida gaili aitu kūtī, tūlīt teķis nuobadīja viņu LP. VI, 279. pē̦rnā jēre, teķa māte VL. Aus li. tẽkis dass.

Avots: ME IV, 159


temēt

II temêt (?), -u, -ẽju, tropfen, triefen: gatavais timaļa! nuovārtījies, ka tem vien Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 161


temme

I tem̃me Bauenhof, Bauske, Frauenb., Gr.-Sessau, MSil., Neuermühlen, Salis, Schibbenhof, teme Allend., Lems. und Spiess n. U., die (taute, kräftige Naud., Schibbenhof) Stimme Spr., Wid., Grünh., Pampeln: ķesterim vare̦na temme Grünh, vilciņam laba temme, tas būs dūdu pūtējiņš BW. 2686, 11. temme kâ vērsim Alksnis-Zundulis. tam tāda temme, ka bailes; kad laiž vaļā, tad jau bāž vai ausis ciet Naud. laidīsi temmi vaļā B. Vēstn. Aus mnd. stemme "Stimme" in livischem Munde entstanden?

Avots: ME IV, 162


tempis

II tem̃pis Schibbenhof, Schujen, tèmpis 2 Golg., Warkl., tem̂pis 2 AP., wer viel trinkt (von Menschen und Tieren gesagt) Alksnis-Zundulis: tas ir gan tempis, viņš jau ve̦salu spaini iztempj uz reiža AP. kam tu devi tam tempim pa priekšu? viņš viens pats iztemps visu Fest.

Avots: ME IV, 162


tempt

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt 2 AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt 2 Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163


tēnāt

tē̦nât Alksnis-Zundulis, abmagern.

Avots: ME IV, 172



tērzēt

I tḕrzēt 2 Kl., (mit êr 2 ) Līn., -ẽju, viel sprechen Kurs. (mit êr 2 ), Riga, schwatzen U., Spr., sich unterhalten, plaudern Brasche, (mit ẽr ) AP., Bl., (mit ḕr) C., PS., (mit êr 2 ) Siuxt; scherzen Wid.: man jau nav brīv ar tēvi tērzēt, bēt pakiusu varu pačukstēt LP. IV, 127. viņi nezin kuo tur tērzēja līdz pašam rītam Kurs. Refl. -tiês, sich unterhalten Bauske, Gr.Buschhof, Sessw., Sonnaxt: tu nu vairāk netērzējies 2 ! Janš. Precību viesulis 19. - Subst. tērzêšana, das Plaudern; "Narrenteiding" Manz. Lettus; tē̦rzē̦tãjs, der Schwätzer U.: šie valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. Wohl nebst tērzt zur Wurzel von tārlât und terêt.

Avots: ME IV, 175


tēte

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176



ticināt

I ticinât, fakt. zu tikt,

1) gew. in der Zstz. mit àiz-, zufrieden stellen, befriedigen
(imperfektiv): ticini cik gribi, caurgaļa neaizticināsi Fest.;

2) besser werden
(attikties

4) machen:
ticini kā gribē̦dams! ir tad tu viņa neatticināsi Vīt. Refl. -tiês,

1) = tiektiês, (nach etwas) streben Wid.;

2) sich einschränken, sparsam sein
Dond.: saimniece ticinās ar pavalgu Ahs. n. RKr. XVII, 58. skuopulis ar tiem taukiem ticinājies, knapinājies ve̦se̦lu gadu Stenden, ticinies, kâ gribi! pārtikas šai ziemai neiznāks Dond.

Avots: ME IV, 180


tielīgs

tielîgs 2 Bers., Gr.-Buschh.; zänkisch Grosdohn n. Etn. I, 137, rechthaberisch Wid., Alksnis-Zundulis, Bers., hartnäckig Spr., Bers., eigensinnig Spr., Wid.: tielīgs cilvē̦ks. tik pārgudrs un tielīgs, ka sevi tur par pašu gudrākuo Krilova pas. 76.

Avots: ME IV, 210



tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182


tiķens

tiķe̦ns U., Nigr., sicher, überzeugt: nee̦smu tiķe̦ns, ich bin nicht sicher, traue dem Frieden nicht Biel. n. U. vai tu esi jau tik tiķe̦ns, ka skuoluotājs viņu ņems? Janš. Dzimtenez I, 270. šūpulis izturēs, varat būt pilnīgi tiķe̦ni Dzimtene V, 261. nelaimīga viņa nav - par tuo e̦smu tiķe̦na 99. sieviņa teicās . .. nuosapņuojuse kruodzinieka nāvi un nu rītiem tiķe̦ni klausījās atskanam zvanu skaņas, bet velti! Bandavā II, 55. Wohl aus einem li. *tikinas (zur Bildung s. Le. Gr. § 149 a).

Avots: ME IV, 186


tilka

I tilka, Plur. tilkas 2 Karls.,

1) der Eiszapfen Kremon und
Lems. n. U., (mit il) Kand., MSil., Neuermühlen, Nigr., Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ilˆ) Adsel; "Zacke" V.;

2) tilka Kurl. n. U., Plur. tilkas Notk., (mit il˜) Degahlen, Kalnazeem, MSil., Wahnen, Wolmarshof, (mit ìl 2 ) Ar., Lubn., herabfliessender Speichel, Geifer:
nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. tilkas vai pāri juostai de̦sas ruovī ierauguot Alksnis-Zundulis. Aus estn, tilk "Tropfen", s. Thomsen Beroringer 282.

Avots: ME IV, 188


tillināt

I tillinât,

1) (ein Kind auf den Armen; schaukeln, wiegen Schibbenhof
(mit il˜l ), Heidenfeld (mit ìll 2 ), Adsel, Alswig, AP., Bers., Bewershof, Drosth., Druw., Hirschenhof, Kalnemois, Laud., Mar., Marzen, Nigr., Notk., N.-Peb., Oger, Sessw., Vīt.; (Wiegenliederl singen, trüllern N.-Peb., Vīt.; (ein Kind) hüpfen, springen machen N.-Peb.; verwohnen Heidenfeld (mit ìll 2 ), Bērzpils, Druw., Kortenhof, Lettihn, Notk., Selsau, Stockm., Vīt.: tillini vien, - izaudzēsi nevaldāmu iegribiņu! Vīt. meitenei sākās skuolā viegla diena. Sveķīt[i]s viņu visādi tillināja Seibolt;

2) (Stroh) mit den Händen schütteln (damit die Korner herausfallen)
Sessw.; . auf den Hünden tragen" Alksnis-Zundulis: nu jau vai uz ruokām tillinām sienu, bet kuot nu lietus laikā iztillinās - pūst acīm re̦dzuot Alksnis Zundulis;

3) "drēbes gabalu uotram priekšā plātīt" (mit il˜l) Schibbenhof. In den Bedd. 1-2 (teilweise durch tilinât beeinflusst) wohl auf der Interjektion tilli beruhend.

Avots: ME IV, 188, 189


tilpt

I tìlpt C. (li. til˜pti "Raum worin haben"), tìlpt 2 Kl., Prl., til˜pt 2 Lin., Nigr., Praes. te̦lpu (U.) od. tilpstu (Nigr., Prl.), Praet. tilpu,

1) eingehn, Raum haben U.: tas nete̦lp vis maisā L. zaruojs mans vainadziņš, nete̦lp (Var.: nete̦lpst) tautu klētiņā BW. 24250, 5 var. ne tā (= guovs) stallī tilpa (Var.: ne tai... stallī rāmes) 29179, 1. kas netilpa pūriņā, svied pār kārti klētiņā! 7152 var, ku[r]t tāds lēven[i]s tilps (wo soll eine so grosse Menge Platz finden)! Alksnis-Zundulis. cik nu vien tilpst priekšautā A. Upītis Dzim. 18. es tur (=ve̦zumā) negribu tilpt Janš. Bandavā I, 135;

2) reichen, zureichen
U.: tas nēte̦lp, das reicht nicht (kann von einem Gefüss [?] und von einer Schnur gesagt werden) U. gana te̦lp, es ist noch freier Platz da Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 333;

3) "ausharren"
Warkl.: ilgi taču viņš pie Lates nevarēja tilpt Jauns. M. dz. 17;

4) "?": bet as[a]ras le̦dū tilpst Līguotnis 56. nuo dzila klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, 175. - Subst. tìlpums, der Raum, der Rauminhalt:
ceļuojums caur pasaules tilpumu A. v. J. 1898, S. 406. zvaigžņu tilpums MWM. IX, 288. ūdens tvaikiem pildītuo tilpumu Konv. 2 2018. kuģim ir 5000 tonnu ūdens tilpuma B. Vēstn. In den Bedd. 1-2 (und 3?) nebst talpa und te̦lpa(s) woht zu ai. talpa-ḥ "Lager, Bett, Ruhesitz" (zur Bed. vgl. le. vieta) und ir. tallaim "finde Raum", s. Fick BB. VII, 94, Persson Beitr. 310 f., Trautmann Wrtb. 317. R. толпá "Haufen, Menge" könnte hierher gehciren (vgl. Miklosich Etym. Wrtb. 349), wenn es (eigentlich: Gedränge; vgl. klr. потолп "Gedränge") eine postverbale Bildung wäre, vgl. klr. втолпитися "sich hineindrängen" (< sich Platz worin schaffen?).

Avots: ME IV, 189


timaļa

timaļa,

1) ein Schmutzfink:
gatavs timaļa, nuovārtījies, ka te̦m vien Alksnis-Zundulis;

2) ein Weinerlicher
Austr.

Avots: ME IV, 190


tīmeklis

tīmeklis,

1) das Spinngewebe (vorzugsweise das, welches man im Herbst unter freiem Himmel antriftt)
Lubn., Sessw., (mit ĩ) Bixten, Hofzumberge, Kalleten, Neuenb., Schibbenhof, (mit ì 2 ) Adsel, Fest., (tĩmēklis) Dobl., Nötk., (tĩmē̦kls) Behnen, Bixten, Schnickern; "pinē̦kls, tīkls" (mit î) Domopol; "worin man sich verfangen kann (tĩmêklis) Nötk.; sehr feines Gewebe (mit ĩ) Schibbenhof: saule apspīd rugājuos neskaitāmus sidraba tīmeklīšus St. n. Plūd. Llv. II, 182. nāc rudens tīmekļuos vērpties! Rainis Gals un sākums 48. vecīte bij sapinusies ...dzijās un ...luocījās kâ muša pa tīmekli Ezeriņš Leijerk. I, 155. kâ pē̦lē̦ks tīmeklis pie kailās siênas MWM. IX, 2. kâ tīmekli sev aizvilkusi priekš acīm Austriņš Necilvēks 9. kaut kuo smalku, kâ zīda diedziņus, kâ tīmekļa audus A. Brigader Daugava I, 842. tīmekļu pavedieni Alm. Kaislību varā 30. nuo tīmekļu dzijām JR. VII, 152;

2) die Schlingpflanze
Lubn.;

3) schlaff gesponnenes Garn:
kur nu nuo tāda tīmekla var labu izaudināt! Alksnis-Zundulis;

4) ein schlaffer Mensch:
kuo nu tāds tīmeklis rudzu barā darīs! Alksnis-Zundulis;

5) tìmeklis 2 (?) Meiran "eine Arbeit, die man nur zum Zeitvertreib tut".
Vgl. timeklis.

Avots: ME IV, 201


timēt

timêt (?), tropfen, fliessen Alksnis-Zundulis. Wenn zuverlässig, zu ae. ƥīnan "nass werden", aksl. timěno "ἰλύς" u. a. bei Trautmann Wrtb. 323.

Avots: ME IV, 191


tīmiņš

tīmiņš, eine Arbeit, die nicht von statten geht Alksnis-Zundulis: tāds tīmiņš sarežģītu dziju tīt, veldres ve̦ltu labību pļaut.

Avots: ME IV, 201


tīpt

tìpt (li. tim̃pti "sich dehnen") C., PS., tîpt 2 AP., Arrasch, -pstu. -pu, sich bewölken: gaiss tīpst. būs drīz lietus AP. Zu tieptiês (vgl. Lidén IF. XIX, 331 und le. stiepulis 2).

Avots: ME IV, 202


tīrelis

tirelis C., tīrẽlis Trik., tìrêlis 2 Sussei n. FBR. VII,130, (tīrelis) ein Morast Lvv. 11, 32 (aus Misshof), 61 (aus Gr.-Memelshof), 67 (Selb.), 70 (Warenbrock), 107 (Schwarden), 136 (Neuenb.), (mit ī) Kumbern, Lvv. II, 13 (aus Dsehrwenhof), 45 (Rutzau), 93 (Grikken), 144 (Schmarden), (tìrēlis 2 ) 166 (aus Izvalts), (tīrulis) 105 (aus Turlau), (mit ĩ) 23 (aus Neuhausen); ein grosser und tiefer Morast U.; ein hochgelegener Morast Wid.; ein zum Heuschlag gereinigter Morast (oder Busch L., St.) Arrasch, C. (mit ĩ); "unbesätes Feld" (mit ĩ) Bauske: nāca tautu meita par lieluo tīrelīti (Var.: tīrumiņu) BW. 18488 var. Vgl. dazu den Sumpfnamen tīreļa purvs Lvv. II, 91 (aus Essern), 140 (aus Schlampen) od. tīreļpurvs 93 (aus Iw.), den Wiesennamen tīrules Lvv. II, 5 (aus Hasenpot) und die Gesindenamen tĩrelis Lvv. II, 143 (aus Stuhrhof), tīreļi 138 (aus Remten), 148 (aus Edwahlen), tīrēļi I, 17 (aus Līvu pag.), tīrelnieks II, 45 (aus Rutzau). Nebst tĩrs (s. dies) und li. týras "Brei", tyrai "Steppe, Heide, mit Gras überwachsener hlorast" Lit. Mitt. 1, 319 (vgl. auch Lit. Mitt. 1, 61 11 ) wohl zu slav. tina "Kot", aksl. timěno "lutum", ae. ƥínan "nass werden", ƥán "nass", an. ƥíđa "auftauen", ahd. deisk, kymr. tail "stercus, fimus", gr. τῖλος "flüssiger Stuhlgang", τῖφος "sumpfige Stelle" (s. Lidén IF. XIX, 357 und Arm. Stud. 109 f., Persson Beitr. 462 ff., Boisacq Dict. 970 f.), ai. tēma-ḥ "das Nasswerden" u. a. (s. Petersson Heterokl. 181 ff.).

Avots: ME IV, 203


tīt

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î 2 ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206


titenstilbis

titenstilbis "dzērves kakls" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 198


tītīt

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì 2 ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion beruhen.

Avots: ME IV, 208



tosma

tuosma (?), die Ahnung: man tâ kâ tāda tuosma nuo tam jau bija Alksnis-Zundulis. ne tuosmas nuo tam nejūt ders.

Avots: ME IV, 286


trakotnis

trakuôtnis Bers., Laud., Saussen, = ulis">trakulis: šis, trakuotnis, e̦suot nuominis viņas ratiņam paminu Druva I, 1339.

Avots: ME IV, 220


trallāt

tral˜lât Dunika, (mit àl 2 ) Saikava, Selsau,. -ãju, tralluôt Spr., tral˜lêt Ruj., Wid., tralêt U., -ẽju, trallinât Wid., Dr., Adsel, Bers., N.-Peb., (mit al˜ ) Bauske, C., Dunika, Siuxt, (mit àl 2 ) Bers., Kl., Prl., Sessw., tralinât U., trallît, lustig singen, trallieren U., trillern: kad es biju jauna meita, trallādama vien staigāju BW. 64. dzieduot un trallājuot vien Janš. Bandavā I, 304. viņa . . trallāja savas trallas Dzimtene V, 428. viņa mūžam mīl tralluot un trairuot 82. dziesmiņas trallināt BW. 9136 var. trallāt tralt jaunas nzeitas, kuo tās trallī, kuo netrallī? ne tās trallī manis paša..., trallināja īsa laika gribē̦damas BW. 1040. mazie putni trallina A. XXI, 644. trallināja cīrulis Vēr. II, 1070. nedziedāja. bet trallināja C. Nebst li. iralalàuti und estn. trallama "trällern" auf dem Refrain tralala beruhend.

Avots: ME IV, 220



trešdižais

trešdižais "trešais lielais" Dond.: šis man trešdižais pakulē̦rkulis nuovē̦rpts Dond. n. RKr. XVII, 59.

Avots: ME IV, 232


triekt

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene 2 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243


trijdeksnis

trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ulis">ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.

Avots: ME IV, 234


trilināt

I trilinât: auch Frauenb.; trilināja cīrulis Jauns. J. un v. 165. pa vējam trilināju Aizsils Sen. k., S. 137. (ar buka raģelĩti) gāju ... ar puišiem t. BW. 29481.

Avots: EH II, 695


trillināt

trillinât Adsel, Bers., Fehteln, Kalz., trillern, trällern, lustig singen Wid., Bers., Blumenhof, Holmhof, Kurmene, Mar., Nötk., N.-Peb., Romershof, Prl., Sermus, (mit il˜l ) Amboten, Dunika (nur vom Trillern der Lerche gesagt), Gramsden, Irmelau (vom Trillern der Lerche), Kalleten, Laidsen, Mitau, Neuhausen, Pilten (vom Trillern der Lerche), Renzen, Ringen, Rönnen, Schwitten, Sessau, (trilinât) Lennew., MSil., (trilinât) U.; auf dem Bockshorn spielen (trilinât) U., Bielenstein Holzb. 724; (in der Schenke) trinken und singen Sessw.: cīrulis trillina (trilina MSil.) Dunika, Irmelau, Pilten, Prl. u. a. lakstīgalas trillina Holmhof. gani laukuos trillina Mar., Prl., Sermus u. a. es trillināju ve̦cuo meldiju Römershof. tē̦vs ar māti dūdināja..., es pats skaisti trilināju BW. 185871, 1. cits trilināja, cits dūduoja LapsaKūm. 150. lakstīgala kuošu dziesmu trilināja BW. 12056, 2. putniņš sāk trilināt MWM. v. J. 1896, S. 387.

Avots: ME IV, 236


trimdinieks

trimdiniẽks Vēr. II; 71, trimdeniẽks Rainis Indulis un Ārija 133, ein des Landes Verwiesener, wer im Exil lebt.

Avots: ME IV, 236


trīsuļi

trīsuļi,

1) s. trīsulis II;

2) eine dreizinkige Heugabel
N.-Sessau n. U. Richtiger mit z (statt s )?

Avots: ME IV, 242



trizuļot

I trizuļuôt "mit einem trizulis I Stroh vom Korn (auf der Tenne) sondern" Neuhausen.

Avots: ME IV, 239



trule

trule Diet., = trulis II.

Avots: EH II, 698


trumelis

trumelis,

1) trumele Allend. und Salis n. U., trumulis Erlaa und Kokn. p. U., Karls., trumuls PS., ein kegelfdrmiges, blechernes Geschirr zum Wasserkochen, Wassertrommel:
kungs vārīs trumelīti (Var.: kundziņš virs trumulī) BW. 31264;

2) trumēliņš Memelshof, = egle 3, ein hochzeitliches Musikinstrument: dancuodami panāksnieki un vedēji dauzīja trumeļus gar dziedriem, ka žvadzēja vien. trumelis - kuoks ar dzingstuošām misiņa lapiņām - bija vai ik˙vienam puisim līdz RKr. XVI, 245. situ trumēliņu tautu galda galiņa VL. aus Memelshof. Beruht wohl auf einem nd. *trummel "Trommel".

Avots: ME IV, 246


tudraugs

tudràugs* der Duzfreund: Rungulis jau sauca Māzeri par tudraugu MWM. VII, 882.

Avots: ME IV, 254


tuļa

I tuļa, die Handhabe verschiedener Werkzeuge PS., Serbigal, der Handgriff des Ruders Bielenstein Holzb. 612. Nebst tulis wohl zu li. tulìs "Dille am Wagen; ein Stecksel in der Seite des Ruderkahns", tulė˜ "Fasshahn", gr. τύλος "Ptlock", an. ƥollr "Pflock", ae. ƥoll, mnd. dolle "Ruderpflock" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 709 f.).

Avots: ME IV, 260


tulle

I tulle,

1) tulle Spr., Wid., (mit ul˜ ) AP., Arrasch, Dond., Drosth., Grünh., Jiirg., PS., Schibbenhof, Selg., Stenden, (mit ùl 2 ) Bers., tule U., tullis Wid., tulla V., der Zoll (Abgabe);

2) tulle V., (mit ul˜) AP., (mit ùl 2 ) Golg., tule U., tulis U., der Zoll (Mass).
Nebst estn. toľľ aus mnd. tol(le) "Zoll".

Avots: ME IV, 259


tumaka

tumaka Alksnis-Zundulis, eine Tüte von Bork U. - Vgl. tumbaka, tum̃maks; tumaka "trauks, trauciņš" Nötk.

Avots: ME IV, 261


tumelēties

tumelêtiês, -ẽjuôs,

1) bei der Arbeit unbeholfen, erfolglos sein:
laid tik tuo darbu mierā, kuo te tumelējies! Siuxt n. Etn. II, 1;

2) "stottern; (beim Erzählen) verheimlichen"
Alksnis-Zundulis: kuo nu tumelējies, runā skaidri! Alksnis-Zundulis. netumelējies, runā patiesību! ders. Vgl. tumaļa,

Avots: ME IV, 261




tupelis

tupelis Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, Lennew., = ulis">tupulis, die Kartoffel: tupelīšus lasīdamas BW. 34164 Vgl. zur Verbreitung auch Niedermann WuS. V1II, 44 und 55.

Avots: ME IV, 266


tupiķis

tupiķis, = tupeķis, tupē̦tājs, der Hocker Wid.: tupiķis. tup Rkr. VII, 971. tupi, tupi, tupiķīti, pie tā cepļa caurumiņa! VL. n. Alksnis-Zundulis; atnesi tuo tupiķi, kas pie drēb[j]kambara! LP. VI, 43. Aus li. tupìkas "wer kauert"?

Avots: ME IV, 267


tūpļāt

tūpļât(iês), -ãju(ôs),

1) tũpļât Nötk., = tūpuļuôt: tūpļājas kâ vista uz dēšanu Alksnis-Zundulis. nuotukusi vista tũpļājas Siuxt;

2) lässig arbeiten
(mit ũ) Siuxt: ja cilvē̦ks negrib dažreiz strādāt un dara kaut kuo, lai tikai laiku vilcinātu, tad saka: "kuo tu te tũpļājies!" Schrunden.

Avots: ME IV, 282


tūpļāties

tūpļât(iês), -ãju(ôs),

1) tũpļât Nötk., = tūpuļuôt: tūpļājas kâ vista uz dēšanu Alksnis-Zundulis. nuotukusi vista tũpļājas Siuxt;

2) lässig arbeiten
(mit ũ) Siuxt: ja cilvē̦ks negrib dažreiz strādāt un dara kaut kuo, lai tikai laiku vilcinātu, tad saka: "kuo tu te tũpļājies!" Schrunden.

Avots: ME IV, 282


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


tusna

tusna, comm.,

1) wer keucht, schwer atmet
Alksnis-Zundulis: tusnās kâ tusna;

2) ein Tölpel, ein Trödler
Bers.

Avots: ME IV, 273


tusnāt

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273


tuvinieks

tuviniẽks U., tuveniẽks C., Nigr., R. Kam. 126; MWM. V1, 31 (f. -niẽce), wer sich in der Nähe befindet, in der Nähe wohnhaft ist; ein Nahestehender, ein Verwandter U.: dzinēji, kuriem bija tāļāku mājas, sāka duoties nuo vakara puses un tuvinieki nuo rīta... pruojām Lautb. Luomi 183. (tirgu) nelaidīs ne˙viens tuvinieks garām Vēr. II, 1299. vientulis, kam nebija ne radu, nei ar tuvinieku Krilova pas. 54. nelaiķa tuvinieki BW. III, 3, S. 861; A. Xl, 741. vienprātība tuvinieku starpā A. v. J. 1900, S. 883.

Avots: ME IV, 276


tvīksme

tvīksme,

1) = tvīka, die Hitze, Schwüle Wid.: saules tvīksmē Rainis Götes dzeja 31. karstas tvīksmes sildīts Apsk. v. J. 1903, S. 353;

2) auch tvīksma "?": tvīksmes pārņe̦mts vientulis Vēr. I, 1288. es jūtu augu tvīksmi MWM. VIII, 85. vijuolītes tvīksmēs mirdz JR. V, 145.

Avots: ME IV, 292


ucas

ucas A.-Schwanb. "šūpulis".

Avots: EH II, 711



ujot

ujuôt, = ujât: nuo juoda klēpja ujuo Rainis Indulis un Arija 194.

Avots: ME IV, 296


ūkstiņš

ūkstiņš (?) "?": ragana atņēma, dieviņš, ūkstiņš (ein Zauberspruch) Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 407


ulens

ule̦ns, unbegabt, ungeschickt Drosth.: viņš jau pa˙visam ule̦ns: nevar ne˙kā ne apķert, ne padarīt Drosth. Vgl. ulis III und uls I.

Avots: ME IV, 297


ulete

ulete, ein Einfaltspinsel Lubn., ein ungewandter, nicht leicht begreifender Mensch Warkl. Vgl. ulis III.

Avots: EH II, 712


uls

uls,

1) stumpf
Ar.;

2) "?": dažs Helenai, uls (aus ulis III?), taisās klātu, kâ varuonis uzduodas nuo Trōjas Latv. In der Bed. 1 Reimwort zu truls.

Avots: ME IV, 298


umpāris

um̃pãris, ùmpāris 2 Linden, umpārnis Alksnis-Zundulis, die ungerade Zahl: dažreiz mē̦dz jautāt gluži vienkārši: pāris, umpāris? (Paar od. Unpaar? gleich od. ungleich? ein Spiel) Etn. N, 12; zwei verschiedene, nicht zusammengehörende, aber ein Paar bildende Gegenstände: umpārņa cimdi, zwei Handschuhe mit verschiedenem Strickmuster, oder zwei auf die gleiche Hand passende Handschuhe Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 299


umpiņš

umpiņš (?) "ein Zwerg" Alksnis-Zundulis: mazs kâ umpiņš.

Avots: ME IV, 299


ursiķis

ur̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88 "urbulis, urķis". Vgl. ùrbstiķis 2 I.

Avots: EH II, 715


uzaurēt

uzaũrêt Iw. n. FBR. VI, 51, uzaũŗuôt.

1) ausrufen, aufschreien:
"nu man būs labas pacēlības...!" priecīgi uzauŗuoja Andrulis Janš. Dzimtene V, 168;

2) rufend, schreiend aufwecken:
sievietem izduodas tuos uzauŗuot nuo miega Janš. Mežv. ļ. I, 290;

3) rufend, schreiend erreichen
(perfektiv): uotru mežā uzaurēt. Refl. -tiês, (vom Schlaf) aufstehen: kuo nu tu šuodien tik agri esi uzaurējies? Wolmarshof.

Avots: ME IV, 315


uzbracāt

uzbracât Wid., uzbracēt, aufschtirzen: uzbracētiem brunčiem Janš. Bandavā I, 40. Refl. uzbracētiēs, sich aufschürzen: Buozumene, uzluocījusēs un uzbracējusēs, berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5. viņas, brunčus uzbracējušās, iebrida... e̦ze̦rā Bandava 1, 118.

Avots: ME IV, 318


uzdejot

uzdejuôt, auftanzen (perfektiv): dzeriet un uzdejuojiet! Janš. Precību viesulis 82.

Avots: ME IV, 324


uzdust

uzdust, (auf etw.) aufatmen: cilvē̦ks, kam dusulis, var uzdust uotram savu dvašu Bauske.

Avots: ME IV, 327


uzēst

uzêst,

1) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen:
uzē̦duši kluosterī ieduotuo maizi Janš. Mežv. ļ. I, 60. uzēda vakariņas II, 323. vai nav kas kuo uzēst?

2) als Nachkost geniessen
Spr.: uzēst kuo saldu virsū;

3) aufessen:
tas (= sirmītis) bija visu sìenu uzēdis Janš. Mežv. ļ. I, 346, Refl. -tiês,

1) etwas essen, fressen, geniessen, einen Imbiss nehmen:
lai uzē̦duoties uogu Janš. Bandavā lI, 88, var pagrābties pa saujai (sc.: pupu vai zirņu) un uzēsties 218. zirgu... ielaidu te˙pat dārzā, lai uzē̦das Precību viesulis 41;

2) als Nachkost essen:
beigās uzēsties salduo ēdienu Erlaa, Ogershof, Segew., Widdrisch. viņš vairāk uzēdies (hat mehr gegessen als nötig, zuträglich) Drosth.;

3) sich auffüttern, fett werden
U.: sivē̦ns uzēdies Bauske, Bers., Dond., Saikava;

4) zornig werden
(perfektiv): viņš man uzēdies (ist auf mich erzürnt) Adsel, Bers., Dond., PS.;

5) (auf etw. od. jem.) versessen sein:
puisis uz meitas kâ uzvdies (ist sehr verliebt) Arrasch, Jürg. viņš uz manis kâ uz˙ēdies ("lässt mich nicht in Ruhe") AP.

Avots: ME IV, 330, 331


uziet

uziêt,

1): (mit einem Boot) stromaufwärts gelangen
Saikava: tik lielā ūdenī nevar vis u. uz kalnu;

5): zur Bed. "finden" vgl. das gleichbedeutende d. bair. aufgehn;
"5)", "6)", "7)", "8)" ME. IV, 336 durch "6)", "7)", "8)", "9)" zu ersetzen!

6): uzgājusi aitām griezuoņa Janš. Precību viesulis 32;

8): visa diena uzgāja, kamē̦r tuo nuoadīju Seyershof. malkas tur uzgāja pulka A.-Ottenhof. četri pūri rudzu uz cilvē̦ka uzgāja Iw.; ‡

10) Schläge verabfolgen
Frauenb.: tev māte uzies par biksēm;

11) nach vorhergehendem iet mit intensiver Bedeutung
(mit betonter 2. Silbe): duod, māmiņa, uzduodama ar ieluoku paladziņu! es ten gāju uziedama, negāj[u] suoļus taupīdama Tdz. 44418.

Avots: EH II, 723


uzjoņot

uzjuõņuôt, ‡

2) plötzlich herangaloppieren:
viņi uzjuoņuo kâ viesulis, apšauda un tad atkal pazūd A. Upītis Laikmetu griežos I, 123.

Avots: EH II, 724


uzkauls

uzkauls,* = uzkaulis: acis dziļi paslē̦pušās zem pieres izbīdītā uzkaula Veselis Cilv. sac. 87.

Avots: EH II, 724


uzkumerēt

uzkumerêt, auffordern: Ķē̦rsta... mani uzkumerēja, lai es ieprecinu viņas māsu... Sileniekam Janš. Precību viesulis 39.

Avots: ME IV, 346


uzlocīt

uzlùocît, aufstreifen (namentl. den Ärmel) U., aufbiegen: uzluocīt piedurknes. rasiņā es negāju, kamē̦r svārkus uzluocīju BW. 14993. Refl. -tiês,

1) sich aufbiegen:
papīra mala uzluocījusies;

2) (für sich) aufbiegen, aufstreifen:
uzluocīties piedurknes. Buozumene uzluocījusēs un uzbracējusēs berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5;

3) sich hinaufschlängeln:
lielceļš uzluocās... piekalnē Aps. IV, 7.

Avots: ME IV, 354


uzmācīgs

uzmàcîgs, aufdringlich: skuopulis grib nuo uzmācīgā vecīša vaļām tikt LP. VII, 923. uzmācīguos baigus jaunava dzina pruojām Vēr. II, 197. mušas ir tik uzmācīgas JR. IV, 112.

Avots: ME IV, 357


uzņemt

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. 2 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene 2 I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363


uzplūst

uzplûst,

1) sich auf etw. ergiessen
(perfektiv): pļavai uzplūdis ūdens;

2) strömend, sich ergiessend an die Oberfläche (hinauf-)geraten:
viss uzplūdis uz virsus Vēr. II, 811;

3) steigen (vom Wasser;
perfektiv), anschwellen (von Flüssen) LKVv., überströmen: jūra uzplūdusi līdz kāpām. pavasaruos nere̦ti uzplūst visi ūdeņi Ahs. it kâ vare̦ni ūdens plūdi, kas vare̦n uzplūst Jesaias 28, 2. upes e̦suot uzplūdušas nuo ļaužu asarām Latv. uzplūdušajam grāvim nevarēja pāri tikt Aps. IV, 24;

4) aufkommen, über einen kommen:
kâ viļņu plūsma uzplūst atmiņa Vēr. I, 1373. viņš nevarēja nuoturēties nuo pēkšņi uzplūdušiem smiekliem II, 1334;

5) sich (unverhofft) einfinden:
kur tad tu... tâ uzplūdi, pa˙visam ne gaiduot, ne duomājuot? Janš. Precību viesulis 17. Uozuols, kas agrāk dažreiz uzplūda arī uz mūs[u] pusi Bandavā II, 403. - Subst. uzplûdums, = uzplūda: jūŗas uzplūdums Konv. 2 2019; A. v. J. 1897, S. 79. (fig.) jūtu uzplūdums.

Avots: ME IV, 367, 368


uzputināt

uzputinât,

1) stäubend
(tr.) auf etw. fallen lassen; (hin)aufstühmen, -wirbeln: miltus pa saujai uzputina uz ūdeni Janš. Dzimtene 2 III, 81. uz klētsaugšu uzputināts sniegs. viesulis tur uzputinājis smiltis;

2) "?"; kad putra me̦lna, tas ir - viņai pamaz piena vai kreima, tad saka: uzputini putru! tas ir - pielej kreimu vai pienu klāt! Grünh.

Avots: ME IV, 369


uzšaut

uzšaũt,

1) (auf etw.) (hin)aufschnellen
(tr.): uzšāvis asti tik stāvu gaisā kâ vangali Etn. II, 77. saules vaigs kad nua austruma stariņus uzšauj pār... zemi Dünsb. Par. 75;

2) einen Schlag versetzen
Sassm. u. a.: uzšāvis ar pātagu meļļiem Pas. IV, 162 (ähnlich: LP. IV, 207; Blaum. Pie skala uguns 3). uzšaut zirgam pāra krietnas pātagas par mācību Aps. III, 19. uzšauj (uzsit) viņam kādu, lai paliek mierīgāks! Tals.;

3) aufgiessen:
uzšāva Nauģim kâ vāruošu ūdeni virsū Libek Pūķis 48. tad ta lietus uzšāva (strauji uzlija)! Ar.;

4) = uzdzert: še, uzšauj un tad uzdzied[i] vēl! Jaun. mežk. 190;

5) hinauflaufen:
uzšauj un nuones man grāmatu! Tals. Refl. -tiês, (hin)aufschnellen (intr.): uzšāvusies uguns liesma Pas. V, 443. liesmas uzšāvās augsti. viņš uzšaujas augšā LP. VI, 796. puiši uzšāvās stāvus Alm. Kaislību varā 70 (ähnlich: Janš. Bandavā I, 66). ubags uzšāvās kājās A. XXI, 31 (ähnlich: Vēr. II, 1301). pusnaktī meita uzšāvusēs un atvē̦ruse luogu LP. III, 91. uzšaujas, pieskrien tam klāt Janš. Precību viesulis 60. nuo krē̦sla uzšaudamies Alm. Meitene no sv. 76.

Avots: ME IV, 388


uzsist

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377


uzskrabināt

uzskrabinât Dunika, mit einem skrabulis 1 einen rasselnden Ton erzeugen: māte bē̦rnam uzskrabināja ar skrabulīti.

Avots: ME IV, 378


uzšūdināt

uzšũdinât, aufnähen, fertignähen (lassen): saimniecē drēbes uzšūdina tai Janš. Precību viesulis 61. vīram uzšūdināja... rītsvārkus Turg. Muižn. per. 51. kurpes, kuo tā... bija likuse žīdam... uzšūdināt Janš. Bandavā I, 284. uzšūdināšu sev ādus zābakus Saul. III, 195. Refl. -tiês, (für) sich auf-, fertignähen lassen: uzšūdinies skaistas drēbes! CTR. I, 10. uzšūdinās sev zābakus Janš. Mežv. ļ. II, 43.

Avots: ME IV, 390


uzvirpuļot

uzvirpuļuôt,

1) hinaufwirbeln
(tr.): viesulis uzvirpuļuoja sienu gaisā Salis;

2) sich hinaufdrehen; sich drehend auf etw. geraten:
cīruļi... uzvirpuļuo augstu gaisā Celm. vilciņš uzvirpuļuoja uz kājas Bers.

Avots: ME IV, 399


uzvirt

uzvirt,

1): mirkļiem ... mutulis uzvira (brodelte auf)
līdz pat krūtīm A. Upītis Kailā dzīvība 174.

Avots: EH II, 739


vabule

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. 2 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428


vāca

I vāca (li. Vókia "Deutschland"),

1) vāca, vāce, vācs, -s, die Deutschen:
gan tā vāca tuo cienīja, die Deutschen ehreten ihn genugsam Manz. 10 Gespr. vācas zeme Memelshof, Warkh., das Land der Deutschen, Deutschland. vàcas 2 gals Bers., Memelshof, Oknist, vàces 2 istaba Golg. "labākais gals kruogā". kruogi ar viņu "vācas" un "zemnieku" staduliem Kaudz. Vecpiebalga 19. vācas kumeliņi BW. 2493, 3. vàces 2 kapi Kaltenbrunn, der deutsche Friedhof. vàces 2 mācītājs ebenda, der deutsche Pfarrer. vācs mēle Mar., die deutsche Sprache. vācs klase Sonnaxt, die Klasse, wo deutsch gelehrt wird;

2) Vàca 2 A.-Laitzen, Mar., Vāce Rainis Indulis un Ārija 100, Deutschland;

3) das rechts von der Ewst gelegene Land:
vācā (= uz Aiviekstes labuo, pie Vidzemes piederīguo krastu) Ceļa biedrs 1863, № 11 (vgl. Lietava und vāciene);

4) Gekauftes (z. B. Kleiderstoff), nicht zu Hause Angefertigtes, nicht Einheimisches
Bers.: uguns dzirkstele uzlē̦kusi uz viņas drēbēm. ... ietaļa ... aiz skaudības un naida tik ieteikusies: "siev, vāca de̦g!" Anekd. 31. Die Übereinstimmūng mit li. Vókia zeigt, dass dieses Wort den Letten schon vor der Ankunft der Deutschen in Lettland bekannt war, als die Letten noch keine Beziehungen zu Deutschland hatten, Und das le. VL. stellt sich zuweilen die Vāca als westlich hinter dem Meere befindlich vor, s, unter Vāczeme. Būga bezieht es KSn. I, 202 ff. daher auf den Volksnamen Vagoth bei Jordanes und sucht die Vagoth, dlesen Namen auf *Vāk(i̯a)-goth zurückführend, im südöstlichen Schweden. Und Setälä erinnert brieflich an finn. Voion-maa "Gottland", wo vo(i̯)i̯o- auf *vōi̯o- < *vōγi̯o- (:*vōki̯o-) zurückgehen könne. - Der i- Stamm vācs ist nur auf Grund von Verbindungen wie vācs mēle angesetzt,

Avots: ME IV, 490


vagals

vagals Lubn. n. FBR. XVII, 127, = vagulis.

Avots: EH II, 747



vagols

vaguols (unter vagulis): auch Kalupe n. FBR. XVIII, 39.

Avots: EH II, 747


vaguls

vaguls (unter vagulis): auch AP., Višķi (hier n. Ceļi IX, 402 "kukainis"), Demin. vaguliņš Pas. IX, 157 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 747


vaiksts

vaiksts (auch mit -gst- geschr.),

1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;

2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;

3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.

Avots: ME IV, 436, 437


vaišļu

vaišļu 2 māte Frauenb., Siuxt, Stenden, das Zuchtschweir. Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 444


vākt

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à 2 ) Kr., Prl., (mit â 2 ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â 2 ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à 2 ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â 2 ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene 2 I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à 2 ) Sonnaxt, (mit â 2 ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene 2 I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt 2 woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt 2 entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495


valdīt

vàldît (li. valdýti "regieren") Wolm. u. a., val˜dît Dond., -u, -ĩju, herrschen, regieren; verwalten; bezähmen U.: valdīt Krievuzemi (U.) od. par Krievuzemi (U.) od. pār Krievuzemi, Russland beherrschen. kas tuo muižu valda? L., St., wer hat den Hof in Besitz? amatu valdīt, ein Amt verwalten L., U. mēli valdīt, die Zunge bezähmen U. mēli mutē valdīt St., schweigen. lielus darbus valdīt, schwere Arbeit verrichten Biel. n. U. tu nevarēsi tuo cirvi valdīt, du wirst das Beil nicht regieren können, wirst mft dem Beil nicht fertig werden Stenden. arklu valdīt C. u. a, tam puišam mantas gana, kas lemešus valdīt pruot (der zu pflügen versteht) BW. 15354, 5. tās ir gan draiskulis: nevar tuo ne˙maz valdīt Ascheraden. valdāms St., zahm; valdāmais, Steuerruder L., St. Refl. -tiês, sich hemmen, bezwingen St., sich bezähmen, sich beruhigen Spr., sich beherrschen: es varu . . . sevi . . . valdīties Kaudz. Izjurieši 162. P. nevarējis vairs nuo smiekliem valdīties LP. V, 187. (kāja) traki sāpuot un ne˙maz nevalduoties Janš. Līgava I, 457. lai luopi valdās kuopā, damit das Vieh zusammenhält Etn. II, 100. - Subst. valdîšana,

1) das Regieren, Beherrschen, Bezähmen;

2) die Regierung, Herrschaft, Obrigkeit
U.; valdîšanâs, das Sichbeherrschen; valdîtājs (li. valdytojas), wer verwaltet, über etw. verfügt Spr.; der Herrscher U., Spr.: māmulīte atslēdziņu valdītāja BW. 22294. šitā čura, čenčerīte nav šās vietas valdītāja (Var.: mūsu darba nedarīs) 22650 var. Nebst vàlsts I zu li. veldė´ti "regieren, besitzen", pavildęs "beherrscht, besessen habend", apr. acc. s. weldīsnan "Erbe", waldūns "Erbe", aksl. vlasti (prs. vladǫ) "herrschen", got. uraldan "walten", as. giwald "Herrschaft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 219, Trautmann Wrtb. 340 t., Uljanov Znač. II, 21, Gärtchen Prim. Präs. 11 f., Būga KZ. LII, 274.

Avots: ME IV, 451, 452


vaļģīt

vaļ˜ģît MSil., N.-Bartau, schnell (viel MSil.) essen: kâ vaļgīt izvaļģīja putras bļuodu Alksnis-Zundulis. Aus li. válgyti "essen".

Avots: ME IV, 464


vāliņģis

vāliņģis,

1) = vāla 1, die Heuschwade Rutzau; "arī tuo sauc par vāliņģi, ja nuo siena vai salmu panta gāž uz reizi zemē lielu save̦ltu gubu" Rutzau;

2) "eine Stelle im Getreide oder im Gras, wo sich ein Tier oder ein Mensch gewätzt hat"
(mit à 2 ) Kalnemois, Stomersee;

3) "laukums, daudzums" Alksnis-Zundulis: tāds vāliņgis asiņu nuotecējis.

Avots: ME IV, 497, 498


valks

I valks U., Hasenpot, valka (li. valkà "Pfütze" bei Būga KSn. I, 129) U., ein fliessend Wässerchen; valˆks 2 Frauenb., ein Waldbächlein; valˆks 2 Amboten, Anzen, Gaweesen, Gudenieki, Iw., Nikrazen, Nogallen, Popen, Wandsen, valka Alksnis-Zundulis, ein kleiner Bach; valks L., U., Rutzau, valka Rutzau, der Zug des Stromes; ein Regenbach (der bei warmem Wetter austrocknet [valˆks 2 ] Bl., Dond., Luttr., Schrunden, Stenden, Windau, Wirgin.); Abgang, Abzug des Wassers St. (valks); valˆks 2 Schlehk, ein mit Gras verwachsenes Flüsschen; valˆks 2 Neuhausen, ein Bach, der durch einen Morast fliesst; valks, eine Schlucht Brinken n. Lvv. II, 11; eine Quelle Popen; valˆks 2 Schrunden, eine Wiese, durch die ein Bach fliesst; valˆks 2 Kalvene, ein Wiesenstreifen am Bachufer; valˆks 2 Kluostere, Kurs., Wain,, valˆka 2 Wain,, eine morastige Wiese; valka Neuenb., eine feuchte Wiese im Walde; valˆka 2 Rutzau, eine Waldwiese; valˆka 2 Frauenb., eine nasse Stelle in einer Wiese Bixten (hier auch: eine solche Stelle im Morast), (valˆks 2) Hasau, Sarnaten; valks 2 Dragunen, Kabillen, ein Morast; valˆks 2 Stenden, Wandsen, valks Kurl. n. U., Wirgin., valˆka 2 Dragunen, valka Kurl. n. U., ein niedrig gelegener, feuchter Ort; valˆks 2 Golg., ein feuchter Ort, durch den ein Bach fliesst: dziļas upes, stragni valki BW. 26472. valks, kas iete̦k Abavā LP. VII, 645. neliels valciņš, pa kārklienu un alksnienu lejup uz upi luocīdamies Janš. Bārenīte 17. slapjā laikā pa dažu valku te̦k ve̦se̦ls strautiņš Stenden. nikni valki, kur mūk, verwachsene Flussstellen, da man einsinkt Depkin, Kurl. n. U. kas tai valkā pē̦rn bij par zāli ! Kurs. - Vgl. auch die Wiesennamen Maiļu valks Lvv. II, 47; Bišu valks u. a. 103, Aunu valks u. a. 118, Mãlvalˆks 2 122, den Feldnamen Spiru valks Lvv. II, 47, den Weidenamen Rašu valks II, 99 und die Gesindenamen Valˆki 2 Lvv. II 16, 17, 93, 98, 146, 148, 150, 151, 152, 154 und Mãlvalˆki 2 Lvv. II, 92. Es scheinen hier zwei, nicht sicher von einander abzugrenzende Wörter vorzuliegen:

1) in der Bed. "feuchter Ort"
zu valks II;

2) in der Bed. "Abzug des Wassers"
zu vìlkt und valka II.

Avots: ME IV, 457


valkums

valkums,

1) (unter der Haut) unterlaufenes Blut:
dabūjis tādu sitienu, ka viss vaigs vienā valkumā blaiskaiņš Alksnis-Zundulis;

2) s. valks II.

Avots: ME IV, 458


vambale

vambale,

1) vam̃bâle 2 (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols 2 Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467


vandīt

vañdît, (N.-Wohlfahrt) vàndît, -u, -ĩju,

1) vañdît Appriken, Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Frauenb., Jürg., N.-Bartau, Nigr., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Wandsen, (mit àn 2 ) KatrE., Sehren, wenden, umstören, durcheinanderwerfen
U., Bers., Kalzenau, Memelshof; "(im Stroh) suchen" (mit àn 2) Lubn., Meiran; "aufheben machen" Elv.: vandīt sìenu (U., Appricken, Salis), labību (U.), Heu, Getreide umwenden, durcheinanderrühren (damit es sich nicht erhitzt), saimniece vanda ar cepļa sluotu pa pe̦lniem Etn. II, 170. ve̦lni vandīja visas malas apkārt Dīcm. pas. v. I, 12. (fig.) ve̦cuos nuotikumus vandīt augšā JR. VII, 71;

2) hinausjagen, hinauswerfen
(mit àn 2) Meiran: visu rītu vandīju (cūkas) nuo ābuoliņa lauka Austriņš M. Z. 68;

3) essen (mit
añ) Dunika: vandi tik iekšā (iss nur!)! Dunika. Refl. -tiês,

1) wühlen
(intr.), wühlend suchen Annenburg, herumstöbern N.-Peb.: Sprw. vandās kâ suns pa sē̦nalām RKr. VI, 818. vandījuos pa... ve̦cām grāmatām MWM. X, 291;

2) sich wälzen; "maisīties" (mit ) Dunika; sich hin und her bewegen: vandās kâ zutis pa dubļiem LP. VII, 622. (dūmi) veļas un vandās pa... luodziņiem ārā Janš. Dzimtene 2 II, 15. jūŗa vandījās Stari I, 20. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Vēr. I, 1395. niķu puoļi vandījās.., pa skaistuļu vidu II, 349. kuo tu vandies pa kājām! tâ pa tuo pasauli jāvandās LP. IV, 108. Zu venstiês?

Avots: ME IV, 469, 470


vanga

I vanga,

1) der Henkel an Gefässen
Alswig, Mar., (mit ) Blumenhof, Burtn., Karkel, Nauksch., Rentzen, Trik., Walk, Wizenhof, Wolmarshof, (mit àn 2 ) Korwenhof, Sinolen; die Handhabe zum Tragen (eines Geschirres (aus Strick, Bast od. Holz] U.) (mit ) Burtn., Smilt. (z. B. die aus Holz od. Strick angefertigte Handhabe am Deckel eines Eimers), Wrangelshof (z. B. die Handhabe eines Sarges od. eines Lofmasses): nav ... puodiņa ar vangu D. 231, 27, paņēma spaini aiz vandziņas MWM. VIII, 245;

2) die Schlinge
(vangas) Jummardehn, Meselau, Mag. IV, 2, 153, U., die Schlinge zum Vogelfangen AP., (mit àn 2 ) Vīt., (vañgas) AP., C., Nötk., Serben, (vangas) Lis., N.-Peb., Ogershof: putnus keŗ vangās Drosth. n. Etn. II, 49. vangas liek putniem Pebalg. izliec purvā rubeņiem vangas! Ogershof. kâ vangās Saul. vienā vangā bij iekārusies rubesnīcā Vīt. vangas taisīdams un putnu bē̦rnus ķe̦rdams Upīte Medn. laiki;

3) die Fessel(n)
Wid., (vañgas) AP., Nigr., (vangas) U.: tam uz ruokām vangas liekamas Nigr. tāds tik vangās liekams Alksnis-Zundulis. dievs ve̦lnu vangās licis ders. bargā verdzībā un ne̦suot gŗūtas vangas A. v. J. 1899, S. 16, tu esi . . . ve̦lnu vangās vedis Diez. viņš ir mūs iz mūsām vangām . . . izvedis ders. (fig.) kūst . . . le̦dus vangas Apsk. v. J. 1903, S. 237. strauts, kas vaļā kļuvis nuo ziemas aukstām vangām MWM. VIII, 326. salauzt nespēju es nāves vangu Skalbe Zalktis II, 111;

4) die Gefangenschaft
(vangas) U.;

5) "saite, valgs"; "Band" LKVv.;

6) "akas vinda" (mit àn 2 ) Alswig;

7) die Osterschaukel
(vangas) Lenzenhof n. Etn. II, 34;

8) das grosse Riegensieb
Kronw. n. U. In der Bed. 1, 2, 3 (und 5) nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 2I8 und 260, Fick Vrgl. Wrtb. III4, 389, Cr. Meyer Alb. Wrtb. 463 und Jokl Ling˙kult. Unters. 103 (als ein Kuronismus?) zu li. vangùs "träge", véngti "ungern tun", vingis "Bogen, Krümmung", alb. vank, vangu "Felge", ahd. wankōn "ausweichen", winkil "Winkel" u. a.; dagegen nach Thomsen Beröringer 286 eher entlehnt aus estn. wang "Griff, Bügel, Krümmung". Und in der Bed. 4 (wenn sie nicht auf Bed. 3 oder 5 beruht) anscheinend nebst estn. wang "Gefangenschaft" aus dem Deutschen (im Le. als Rückbildung zu vanguôt; so auch in der Bed. 2, 3 und 5?)?

Avots: ME IV, 470, 471


vantaļa

vantaļa Alksnis-Zundulis, comm., ein Faulpelz.

Avots: ME IV, 472


vantaļot

vañtaļuôt,

1) wackelnd gehen
Schibbenhof: mazs bē̦rns vantaļuo ("geht, die Füsse schleppend") Erlaa;

2) "nuovilcināt" Schibbenhof; faulenzen Alksnis-Zundulis: kuo nu pa nepatiesi laiku vantaļuo! Schibbenhof. nebūtu vantaļuojuši, būlu jau sen pastrādāts Alksnis-Zundulis. Vgl. vañtaruôt und *vañkarêt.

Avots: ME IV, 472


vāroņa

vāruoņa Alksnis-Zundulis, wer viel und laut spricht.

Avots: EH II, 765


vārstala

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene 2 II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas 2 Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509


varvuļāt

varvuļât, undeutlich, verworren (und eilig Kokn., Warkl., mit ar̂ ) sprechen Seew. n. U., Wessen. Vgl. vāvulis 2I.

Avots: ME IV, 481


vasarāja

vasarāja L., Arrasch, Bers., KatrE., Kl., Nötk., Ogershof, vasarajs (li. vasarójis "Sommerfeld") U., Spr., Warkl. n. FBR. XI, 102, Bers., C., Golg., Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, Oknist, Salis, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt, Wolm., vasarēja Frauenb., Nigr., Siuxt, Plur. vasarāji U., Dunika, Erlaa, Ogershof, Saikava, Widdrisch, vasarēji U., das Sommergetreide: vasarājas sējumi Kaudz. Vecpiebalga 13. pa vasarājas laukiem Janš. Dzimtene 2 I, 140. saritinātie vasarājas klēpji Bandavā I, 195. vasarāja nīkst nuost Precību viesulis 5. - vasarāji Glück "Sommerfrüchte": maize ar vasarājiem (vasaras augļiem 16, 1; in der deutschen Bibelübersetzung: Feigen) II. Sam. 16, 2.

Avots: ME IV, 484, 485


vātelēt

vātelêt (?), -ẽju, schnell sprechen Alksnis - Zundulis: tam ir gan valuoda: vātelēt vātelē: vārdi birst kâ pupas Alksnis - Zundulis. Vgl. vatelêt.

Avots: ME IV, 511


vazma

vazma comm.,

1) ein Faulenzer, ein Herumtreiber
Gr.-Buschh.: ve̦lkas (vazājas) ka6 vazma Gr.-Buschh. tāds vazma jau sev nevar maizes nopelnīt ebenda;

2) "pļāpa" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 488


vazmot

vazmuôt (?) "pļāpât": vazmas, kuo t[ad] nu vazmuojat! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 488


vāžot

vāžuôt,

1) langsam fahren
(mit â 2 ) Pankelhof; sich langsam vorwärtsschleppen Alksnis - Zundulis: Sprw. vāžuo kâ leiši uz Rīgu, kâ pāc nāves, kâ badmiris, kâ pussprādzis Alksnis - Zundulis;

2) etw. langsam verrichten
(mit â 2 ) Bauske, Pankelhof; ungeschickt arbeiten (mit à 2 ) Erlaa;

3) schlecht stopfen, flicken
Rinseln n. Etn. I, 105;

4) "lang gezogen und monoton sprechen"
Lennew.;

5) = vãžât II (mit ã) Kandau, Dond., Stenden. Refl. -tiês, etw. langsam tun (mit â 2 ) Bauske; ungeschickt arbeiten (mit à 2 ) Erlaa. Mit sekundärem Ablaut zur Wurzel von ve̦-z(u)ms,

Avots: ME IV, 513, 514


vebis

vebis, der Bauch: nu e̦smu gan labu vebi nuolicis (tüchtig satt gegessen) Blieden n. Etn. I, 105. nu, vai vebis pilns? fragt man ein Kind nach dem Essen Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 514


vebzis

vebzis, eiw unartiges, nückisches Kind Alksnis - Zundulis: ak tu vebzis, kâ vebžuojas!

Avots: ME IV, 514


vebžoties

vebžuôtiês, sich wie ein vebzis benehmen: ak tu vebzis, kâ vebžuojas! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 514


vēders

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, 40 und 378, 42 , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ 2 ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 1 / 2 = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549



veisonis

veisuonis Plm. n. RKr. XVIl, 85, ein kleiner viesulis auf dem Wege.

Avots: ME IV, 525


veksis

veksis, ‡

2) "smulis" Sessw.

Avots: EH II, 768


veļa

I veļa,

1) diejenigen Kleidungsstücke, die beim Waschen mit dem Waschbläuel geschlagen werden
Grünw., Livl.; "veļa velēknī" Vīt.; zum Trocknen ausgehängte (nasse) Wäsche C., Erlaa; die Wäsche* Saimn. un Zelt. kal. v. J. 1893, S. 77: šuoreiz liela veļa. upmalā Līžele skaluo veļu Vēr. I, 781. sievieši (sc.: me̦tuši) drēbes un veļu BW. III, 1, S. 45. baltuos velas gabalus (Wäschestücke) A. v. J. 1896, S. 525. šuva vārdus... veļas gabaluos 1897, S. 841;

2) "nātnu drēbju mazgāšana" Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 535


veļāt

veļât, -ãju, = velêt: mūsējie šuodien kre̦klus veļā Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 536


velēknis

velêknis Kaugershof, Wolmarshof, veleknis U., Karls., Salis, velêkne PS., velekne Mahlup, Mar., Schwanb., Segewold, veleknīte Smilt., velekņu beņķis U. ve̦lē̦kns A. - Ottenhof, velēksne L., U., Bauenhof, Lemburg, Lenzenhof, Linden in Livl., Nötk., Seltingshof, veleksne Bielenstein Holzb. 440, velēksnis Lenzenhof, Nötk., Wolmarshof, die Waschbank: uz ve̦lē̦kna velē veļu ar vālēm A. - Ottenhof. viņas luoka tuo (= palagu) uz velêkni Janš. Bandavā I, 118. veleknei kāja nuolūzusi Mar. Rungulis velēja viņam pa muguru kâ pa velekni MWM. Vll, 883. tu... gaidīji kâ veleknis, lai klibais duod ar vāli virsū Plūd. Rakstn. I, 119. mugura kâ velekne (ein breiter Rücken) Mar. zīda kre̦kli, ze̦lta vāle, sudrabiņa veleknīt[i]s BW. 2592 var.; veleknis Ar., die zu waschende Wäsche.

Avots: ME IV, 528


vēlēt

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 1 - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557


vēlogs

I vẽ̦luogs Schnehpeln, vēluogs St., U., vēluoks V., Windau, = vāluogs, vē̦rluogs, die Wind-, Wetterfahne; vēluogs Celm., das Segel: laiva nāca deviņiem vēluogiem (Var.: vēluokiem) BW. 14278. nepūšat, sīvi vēji, sudrabiņa vēluogā! 5169, 2. gruozās kâ vēluoks Alksnis-Zundulis. laime viržas tam kâ vēluoks jumtā Lautb. Indulis un Arija 26. Nach Būga LtT. II, 13 gehört veluogs (aus *vējalangas) zu li. vė´langė "Wetterfahne" und lingúoti, dagegen vēluoks zu lùoks, li. lankas.

Avots: ME IV, 559


vērpaste

vḕ̦rpaste 2 Lubn. "matu virpulis, kur mati uz galvas izdalās uz visām pusēm."

Avots: EH II, 777


vērpata

I vē̦rpata,

1): ūdens griežas vē̦rpatā Warkl. viesuļa v. PV. viesulis ... viņu grieza bīstamā vē̦rpatā A. Upītis Ģertr. 215. ar me̦lnām dūmu vē̦rpatām Kailā dzīv. 33;

2): "sagriezušies mati vai spalva" Skaista; "dažāduos virzienuos veldē sakritusi labība" (mit ê̦r 2 ) AP.: labība ir vē̦rpatu vē̦rpatās PV.

Avots: EH II, 777




vesels

ve̦se̦ls (slav. veselъ "froh") Glück, Dond., Frauenb., Lemsal, Pankelhof, Rutzau, Schujen, ve̦sals Glück, U., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Ogershof, Peb., PS., Saikava, Segewold, Sehren, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zvirgzdine,

1) gesund:
ve̦se̦ls kâ rutks Br. sak. v. 1049; Etn. IV, 77; LP. II, 55; VII, 328, Grünh., Salis. ve̦se̦ls kâ ābuols. ve̦se̦la kâ biete Kaudz. M. 61. ve̦se̦lu padarīt LP. III, 38. dziedē tās sāpes ve̦se̦las Br. 129. ņemi ve̦se̦ls! LP. II, 9; V, 104. valkā ve̦se̦ls! Gļiebava. sargā ve̦se̦ls! LP. VI, 666. lai ņe̦m ve̦se̦ls šuo mantu Etn. I, 115. ēdi viņus ve̦se̦ls! LP. VI, 362. sveiks, ve̦se̦ls! (Begrüssung) Br. 72. dzīvuo ve̦se̦ls! lebe wohl! U. ve̦se̦li! lebt wohl! adieu! U. (Antwort) paši ve̦se̦li! lebt ihr auch wohl! U. ve̦se̦li mūs apraudzījuši! St., lebt wohl, nachdem ihr uns besucht habt! ve̦se̦li ē̦duši! gesegnete Mahlzeit! U. ve̦sals! sagt man zu einem, der schnuckt Etn. I, 113. - viņš ir ve̦se̦ls, ihm ist wohl (er ist gestorben) Biel. n. U.;

2) ganz, heil, unversehrt
U.: ve̦se̦ls kâ pauts Etn. IV, 77; LP. IV, 42, Grünh. ve̦se̦ls kâ dzimis Br. 206. ve̦se̦ls kâ pimbers Etn. I, 98. ve̦se̦la āda, eine heile Haut U. ve̦sals mēnesis (vgl. li. vesulỹs oder veselinis "September" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 197), dei September Etn. IV, 100. dzīve ir viens kuopējs ve̦se̦ls (ein ungeteiltes Ganzes) Domas II, 1285;

3) ganz, voll:
ve̦se̦ls rubulis, ein ganzer Rubel U. ve̦se̦la pudele alus, eine ganze (volle) Flasche Bier. ve̦salu jūdzi iet Frauenb. ve̦se̦ls gads ebenda. ve̦se̦lu augu nakti A. v. J. 1896, S. 733. māsām, kuru bij mājās ve̦se̦las divas (ganze zwei) Purap. Subst. ve̦se̦lums, das Gesundsein U.: tur ne˙kāda ve̦se̦luma nav, da ist nichts vOn Gesundheit U. Wohl zu ide. *u̯esu-s "gut" (zur Bed. vgl. d. wohl), got. wizōn "schwelgen", ai. vástō "vor dem Fressen" mir. feis "Essen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 307 f.; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 267).

Avots: ME IV, 543, 544


vesuls

vesuls (?), = ulis">viesulis: skriteļi kâ vesuls (wie ein Sturmwind) Glück Jesaias 5, 28. Falls mit ē, zu lesen, = li. vė´sulas "Wirbelwind" (Lit. Mitt. I, 369 und 383 und bei Būga KSn. I, 16 und 167).

Avots: ME IV, 546


veža

II veža (mit ē?), eine Ad Schultertuch (?) Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 547


vēža

I vēža, ein Umlegetuch: apvēz man tuo vēžu ap ple̦ciem ! kur nu vējainā laikā bez vēžas! Alksnis-Zundulis. Vielleicht aus *vẽrža: vgl. li. veržė´ti "umgewickelt sein" (unter vẽzt).

Avots: ME IV, 574


vēzda

vè̦zda 2 (li. *vėzda "Keule" Arch. Philol. I, 136) Auleja, Ekengraf (z. B. LP. VI, 539), Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kreuzb., Kr., Lassen, Lixna, Nerft, Oknist, Schwanh., Skaista, Warkh., Wessen, vē̦zds (li. vė˜zdas LChr. 333, 21, Būga KSn. I, 167) Alksnis-Zundulis, = vē̦za I, ein Stock, Prügel Oberl. n. St. und U., Memelshof, Setzen, Sonnaxt: gāja . . . uz . . . vē̦zdas atspiezdamies Jauns. III, 266. saskrēja kāzinieki . . . ar mietu un vē̦zdām Pas. I, 157 (aus Preili; ähnlich I, 158, aus Kolup). zemnieks pacēle vē̦zdu IV, 19 (aus Ružina), satiku vīru ar vē̦zdu LP. V, 328. vē̦zds ruokas re̦snumā Alksnis-Zundulis. ar lielu dzelzs vē̦zdu duot pa pakausi Druva II, 441. deva... vē̦zdu par muguru BW. 33318. sutinātas mīkstas vē̦zdas 32462 var. saliektām lazdas vēzdiņām Veselis Trīs laimes. Wenn (s. Slblt. Et. 111 und Būga PФB. LXV, 324) li. zd aus žd entstanden sein kann, wohl zu vē̦za I mit dem Suffix von li. lazdà. Sonst entweder zur Wurzelform u̯ē-s- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 222), oder (nach Scheftelowitz KZ. LVI, 182) zur Wurzel von ve̦dga. Weniger empfiehlt sich die Zusammenstellung mit ai. vájra-ḥ "Donnerkeil" und av. vazra- "Keule", weil man es dann von vēzēt trennen müsste.

Avots: ME IV, 573


viedēt

viedêt -u od. -ẽju, -ẽju sehen, Sehvermögen besitzen Kremon n. U., Gr.-Würzau, Kurmene, Salwen, (mit ) Selsau, Setzen, (mit iẽ ) Bauske, Nigr., (mit ìe 2 ) Golg., Warkh., (mit 2 ) Segewold; mit Mühe sehen, wahrnehmen Golg., Salgaln, (mit iẽ ) Serbigal; "skatīties" (?) Gr.-Würzau, Salwen; "izzināt, ģist". Nerft: es vēl varu drusku viedēt (sagt ein alter Mensch mit schwachem Sehvermögen) Spr. svīda gaismiņa; nu jau varēja drusku viedēt ceļu Golg. gaisa kuģis gāja tik augstu, ka tik knapi varēja viedēt Salgaln. vilnaines rakstu krāsas tâ izdzisušas, ka zaļuo grūti viedēt ebenda. cik acis vien vied Plūd. Uz saul. tāli 10. vārpu jūrai... gala ne viedēt..., ne redzēt R.Ērglis Pel. bar. vectēvi 173, ja viņš ietu stāvus, tad viņa tē̦ls būtu pret luogu viedējams Janš. Līgava I, 38. nuo tumšajām... mākuoņām bija viedējams, ka.., var uznākt... lietus gāziens Dzimtene V, 59. jaunajam nuo sejas viedējams, ka padoma viņam... netrūkst Bandavā I, 32. Part. praes. pass. viedams, sichtbar, wahrnehmbar MWM. VII, 572, XI, 210, Dr.; (fig.) bedeutend: tē̦ls vienmē̦r viedamāks riežas Vēr. 131. ieduomās viedams Jauns. III, 64. dziesmās viedamu vietu ieņe̦m dabas elements Plūd. Llv. II, 183. viedamas pē̦das 66. Subst. viedêjums, Wahrnehmung (?): viņa skrēja... uz tuo pusi, uz kuru pēc viņas viedējuma bija duomājamas... sudmalas Janš. Dzimtene IV,66. Nebst vidêt

I, veĩds, vīdêt

I zu li. išvýsti "erblicken", (alt) veizdi "sieh!", pavidalas, vaidas, "Erscheinung", apr. widdai "sah", waidinna "(sie) zeigen", waisei "du weisst", stawīds "ein solcher", weydulis, "Augapfel", serb. vȉdjeti, lat. vidēre, "sehen", got. witan beobachten", wait, aksl. vědě ai. vēda, gr. οῖδα, arm. gitem, ir. rofetar "ich weiss", got. fairweitjan "umherspähen", ir. adfiadat "sie verkünden", gr. εἴδομαι, "erscheine", ἰδεῖν "erblicken", av. vista "bekannt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 338 und 357 f., Walde Vrgl. Wrtb.,236ff.

Avots: ME IV, 652, 653


vienacis

viênacis (li. vienãkis ), f. -ce, der Einäugige U., Frauenb., Mar.: pe̦lē̦ks auns vienacis RKr. VII, 316. vienace meita 1393. vienača Juris Janš. Precību viesulis 8. viņš palika vienacis LP. VII, 625.

Avots: ME IV, 655, 656



vienmuku

viênmuku. Adv., überall gleich dick Alksn.-Zundulis, Naud.; in einem Stück: formas saplūst vairāk vai mazāk vienmuku Plūd. Rakstn. I, 16.

Avots: ME IV, 661




vieši

vieši, in der Verbind. saules vieši, die Königskerze (verbascum thapsus L.) RKr. II, 80; die Sonnenblume (helianthus annuus) C. (unter saule); "= saules grieži, saulrieši" (eine Pflanze, die in trockenem Sandboden wächst)" Fehteln (mit ìe 2 ). Als etwas sich drehendes zur Wurzel von viesulis?

Avots: ME IV, 671



viesties

I viestiês,

1) abreissen
(intr.), sich abtrennen: linums vìegli vìešas nuost nuo tīkla malām Kaugurciems. Erinnert an riest III 4; vgl. viest (= riest) krūmu, ce̦ru unter viest I;

2) "?": ē̦na pakaļ viešas (= duodas) Ar. Zur Wurzel von viesulis?

Avots: ME IV, 671


viesūlis

viesūlis 2 Fehteln, = viẽsulis.

Avots: EH II, 798


viesuls

vìesuls (unter viẽsulis): mit ìe 2 Marienhausen, Saikava.

Avots: EH II, 798


viesūns

*viesūns (erschlossen aus infl. vīsylns), = ulis">viẽsulis (?): ķēniņš vairs nevar atturēties, viņu raun pēc putna kai kaids viesūns Pas. V, 211.

Avots: ME IV, 671


vīkaļa

II vīkaļa (?) "vilcējs, pūķis, mājas gariņš": Sprw. ve̦lk kâ vīkaļa Alksnis-Zundulis. tai jau vīkaļa kurvī, sagt man von einer Spinnerin, die viel Wolle hat ders. tai jau sava vīkaļa: ik gadus pa pāriem vien jēru ders.

Avots: ME IV, 636


vīkņāt

vīkņât, -ãju "schleppen, sammeln": vīkņā visu kâ skudra pūznī Alksnis-Zundulis. Zu vīkât.

Avots: ME IV, 636


vikot

vikuôt,

1) herzhaft arbeiten:
nu tik vikuo! Wain. tagad ņe̦maties vikuot, ka varam visu sienu savākt, kamē̦r vēl nesāk līt! Grob. n. Etn. III, 65;

2) saufen, schlemmen:
brammaņi sasē̦dušies kruogū gar galdu un tikai vikuo Grob. n. Etn. III, 65. vikuoja līdz uotram rītam Frauenb.;

3) schnell laufen:
vikuo, kuo nagi ne̦s! Rutzau. Refl. -tiês, energisch arbeiten: Maiga ar Annu . . . vikuojas ar nešanu nuo pagraba augšām Janš. Precību viesulis 70. Etwa zur Wurzel von vèikt?

Avots: ME IV, 584


vīkša

vīkša, comm., einer, der sich langsam ankleidet Alksnis-Zundulis: vīkšas kâ vīkša uz sprāgšanu Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 637


vīksts

II vīksts, einer, der beim Ankleiden langsam ist Alksnis-Zundulis, Meiran; ein Saumseliger (mit ì 2 ) Aiviekste. Zu vīkst I.

Avots: ME IV, 637


vilkšņa

vilkšņa,

1) die Menge, Rotte, das Rudel
Fockenhof, (mit il˜ ) A.-Bergfried, N.-Bergfried, Schibbenhof, Sessau: atnāca ve̦se̦la vilkšņa N.-Bergfried. ve̦se̦la vilkšņa vilku Celm., Schibbenhof. vilki ziemās iet vilkšņās jeb baruos A.-Bergfried. ve̦se̦la suņu ķe̦kata ir suņuvilkšņa Fockenhof. Sprw.: kur kuņa ir, tur vilkšņas ieruonas RKr. VI, 349. vilkšņā iet,

a) rudel-, rottenweise (zusammen) gehen
Autz, Ruhental, Schibbenhof, Sessau;

b) läufisch sein und die Hunde nach sich ziehn
Siuxt (mit ĩl ), U., Fockenhof;

2) die Brunst
Wid.; Plur. vil˜kšnas, die Brunstzeit (besonders von Hunden gesagt) Katzd.: iet izplātus kâ kuņa vilkšņā Alksnis-Zundulis. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 590


vilna

I vil˜na (li. vìlna "ein Wollhärchen", apr. wilna "Rock", serb. vù`na, got. wulla, ai. ū´rņā "Wolle"), dial. villa,

1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;

2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;

3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.

Avots: ME IV, 593


vindele

I viñdele Frauenb., Kalnzeem, Popen u. a., viñdelis Kabillen, Kalnzeem, Popen, Siuxt u. a., vindulis Usmaiten, Wain., viñduls Essern, Schrunden, viñduolis Warwen, viñdals Dond., Plur. viñduliņi Usmaiten, die Kinderwindel: ņem vindalu un satin bē̦rnu! Dond. Nebst. li. viñdelis aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 599


vindele

*II vindele od. *vindelis, = ulis%20III">vindulis III: tie cēle tam priekšā ... tīru me̦du (vindeli) Vermehrtes lett. Handbuch v. J. 1685, S. 41.

Avots: ME IV, 599


vinelis

I viñelis Kl.-Irwen, Sīkrags, vindelis L., U. ("scheint in Livl. unbekannt"), Wessen, vindulis Kurl. n. U., viñduls Dunika, viñduolis Frauenb., Gramsden, Iw., Katzd., Schrunden, Teissen, vinduolis Kurl. n. U., viñduols Nikrazen, vinduols Hasenpot, vinduols Felixberg, viñduole Frauenb., viñdals Dond. n. RKr. XV1I, 64, ein Drillbohrer: ar vinduolu urbj caurumus. Nebst estn. winnal "Bohrer" aus d. Windel "ein Drehwerkzeug".

Avots: ME IV, 599


vīnols

vīnuols, ein Winterapfel L. (nach U. scheint in Livl, unbek.); vīnuolis "Weinapfel" LKVv. Vgl. li. vynulis dass.

Avots: ME IV, 640


virbuls

I virbuls (unter vir̂bulis 2 I): skali vien, virbuliņi ... pūriņā Ceļi III, 123 (aus Turlau). ar vir̂bulu 2 (= puļķi) piesprauž kuodeļu OB.

Avots: EH II, 787