Paplašinātā meklēšana

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18

‡ àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27

‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25

‡ aîzkaûst ² , verscharren: suns aizkausis bedri.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît,

1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡

2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34

àizkust, ‡

2) (seelisch) vergehen:
padevīgā laipnībā tīri aizkusdams Janš. Dzimtene II ² 331.

Avots: EH I, 33

àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.

Avots: ME I, 34

àizkustêt, ‡ Refl. -tiês Spr. u. a., = iekustêtiês.

Avots: EH I, 34

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34

àizkustinât, ‡ Refl. -tiês Spr., = iekustêtiês.

Avots: EH I, 34

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

‡ àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.

Avots: EH I, 41

‡ àizplaûst hin- (hinter etwas), weggiessen Trik.: a. ūdeni aiz tuoveŗa.

Avots: EH I, 42

‡ àizpustît, wegtreiben, -jagen Kal.

Avots: EH I, 44

àizràust, Refl. -tiês, ‡

2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.

Avots: EH I, 45

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

‡ àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45

àizšaũstiês, sich verhüllen, -decken Rutzau. Zu li. siaũsti "umhüllen".

Avots: EH I, 55

‡ àizskaustît U. (unter skaustît I), verkeilen, vemieten.

Avots: EH I, 48

àizsnaũst, gew. refl. -tiês, einschlafen, einschlummern: kā bij tam neaizsnaust BW. 19483, 1. viņš uz acumirkli aizsnaudies A. XX, 46.

Avots: ME I, 51

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

‡ àizšust, ein wenig ergrimmen Bauske.

Avots: EH I, 56

àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.

Avots: ME I, 56

‡ àiztrust, trocken zu faulen beginnen Stenden, Wandsen: riteņu spieķi aiztrusuši.

Avots: EH I, 59

‡ àiztust, schwer zu atmen beginnen AP.: kalnā uzkāpis, viņš bij gluži aiztusis.

Avots: EH I, 60

àizzust, hinter etwas verschwinden: meža gabali stiepās, cits aiz cita aizzuzdami Stari II, 530.

Avots: ME I, 61

‡ apàust (li. apaũšti) Kaltenbr., = atàust: kuļuot apaust diena.

Avots: EH I, 72

apaûst, ‡

3) im Weben überholen
Salis: gan es tevi apaudīšu.

Avots: EH I, 72

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

‡ apdrust Warkl., = apdriskâtiês; "ar vâtīm apaugt": ciema ļaudis apdrusuši.

Avots: EH I, 78

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86

‡ apglaũstit, (wiederholt ringsherum) streicheln, beglätten: a. matus.

Avots: EH I, 82

* apgrust, intr., anschwelen, ansengen: apgruzduši zari Sudr. E. gaļa bij apgruzdusi Purap.

Avots: ME I, 88

apjàust (li. apjaũsti), ‡

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

‡ apjust, = atģist Vīt., "сознать" Spr., "sajust" Bers. Refl. -tiês, = atģistiês Vīt., "сознать" Spr.: pēc bezsamaņas skrējiena sāku a., ka esmu neceļā ieskrējis Vīt., Wessen.

Avots: EH I, 88

‡ apkaust, verscharren: skuopuļi apkauš savu naudu Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 90

apkaustît: auch Wallhof n. Manzel, Oknist, Sussei.

Avots: EH I, 90

apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.

Avots: ME I, 93

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

‡ apkraustelêt Meiran, = ‡ apkraũstît.

Avots: EH I, 93

‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.

Avots: EH I, 93

apkrustît, taufen (perfektiv): a. bē̦rnu Bewern, Kal., Stenden.

Avots: EH I, 94

apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.

Avots: ME I, 96

apkust,

1) von allen Seiten auftauen, schmelzen;

2) ganz matt, müde werden, ermüden:
apkusuši kumeliņi BW. 14149.

Avots: ME I, 96, 97

‡ apkustêt, (sich hin und her bewegend) bedienen: nevar viņu a. vien Bauske.

Avots: EH I, 95

appaûst, ein Gerücht verbreiten Spr.

Avots: ME I, 110

‡ applaûst, begiessen KatrE., Trik.: a. traukus ar ūdeni. Refl. -tiês KatrE., sich begiessen: vai, kâ tu esi applaudies!

Avots: EH I, 105

appļaũstît (li. apipjáustyti), nicht gründlich, obenhin abmähen: žuogmaļus, krūmus.

Avots: ME I, 112

‡ *appust, = apputêt: saimnieks pārbrauc nuo sudmalu apputis ar miltis Rutzau.

Avots: EH I, 107

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies ² (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

‡ apraustam (wohl mit -ā-) runât Festen, stottern (oder lispeln?).

Avots: EH I, 108

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

apraûstît, ‡

2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.

Avots: EH I, 108

apraûstît, tr., hin und wieder abreissen: lapas Spr.

Avots: ME I, 114

aprustêt, braunrot anfärben (L.), aprustît, mit einer braunroten Farbe von Ellernholz anfärben. Smilt.

Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde

Avots: ME I, 116

‡ aprustuôt Kursiten, = aprustît (unter aprustêt).

Avots: EH I, 110

apsàust: zeme jau bij labi apsaususi Azand. 10.

Avots: EH I, 111

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

apšaust, ‡

2) bedecken ("apsegt") Rutzau (mit aũ). ‡ Refl. -tiês, sich bedecken Rutzau. Der Intonation wegen wohl auf li. apsiaũsti "ringsum einhüllen" beruhend.

Avots: EH I, 119

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

apskaustît: auch Plm. n. RKr. XIX, 108.

Avots: EH I, 113

apskaustît (Lennewarden), gleichbedeutend mit apskaûstît.

Avots: ME I, 121

‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114

‡ II apskust Bauske "sich mit Schweiss und Schmutz bedecken": viņam miesa apskutusi.

Avots: EH I, 114

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124

apspraûst [li. apspriáusti], tr., bestecken: tad es būtu tuo celiņu adatām apsprauduse BW. 15688; meijām ē̦kas

Avots: ME I, 125

‡ apstrust (wo?), = apdilt: apstrusis apģē̦rbs.

Avots: EH I, 118

apsust [li. apšùsti],

1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;

2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.

Avots: ME I, 127

apšust [li. apsiùsti], intr., böse, unwillig werden, in Raserei geraten: bet šķimelis kā apšutis zviedz pārgalvīgi JR. V, 168.

Avots: ME I, 129

‡ apšustît Plm. (zu einer ganzen Anzahl von Objekten) geschaftig hin und her laufen: viņš jau apšustī visus.

Avots: EH I, 120

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130

‡ aptràustiês ² KatrE., = aprāpât; langsam und mühsam um etwas herum gelangen: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 122

aptrust: vistas aptrust (verlieren ihre Federn) Meiran.

Avots: EH I, 122

aptrust, inch., durch Reibung kürzer werden: zirgam aste aptrususi Bers., Nerft.

Avots: ME I, 131

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

ataûst, ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss weben: vai jau tik drīzi ataudies? Saikava.

Avots: EH I, 133

atàust: von neuem (wieder) anbrechen, sich zeigen A. Brigadere Daugava I, 1086.

Avots: EH I, 133

ataûst (li. atáusti),

1) den Einschlag einwirken:
zīdu vien apme̦tusi, sudrabiņu ataudusi BW. 7474 (Var.: ieaudusi);

2) das Gewebte auflösen, entweben;

3) wenn die eine Seite des Gewebes länger geworden ist, so muss der Weber durch stärkeren Anschlag der Kammlade diese vorgesprundene Seite mit der anderen ausgleichen, was
ataûst "zurückweben"heisst.

Avots: ME I, 149

atàust, anbrechen (vom Licht, Morgen), sich zeigen: rīts atausa. nav gaismiņa ataususe BW. 13730, 39; miera laiki Pav.; cerība Kundz.

Avots: ME I, 149

ataust [li. atáušti "wieder kalt werden"], sich erholen, laben: sirds ataust Elv., St.

Avots: ME I, 149

atàust, tr., die Fussbekleidung abziehen, gew. nuoaut: kājas ataut LP. IV, 130, BW. 16978, 7.

Avots: ME I, 149

‡ atbļaûstîtiês Lubn., wiederholt schreien her-, zurückkommen: a. nuo kruoga mājā.

Avots: EH I, 135

atbust, intr., inch., erwachen: viņš galā apklusa, vairs mūžam neatbuda Sudr. E. Apsk. I, 403; atbust nuo pārsteiguma MWM. VIII, 87.

Avots: ME I, 152

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

‡ atgrust, schwelend, geröstet sich loslösen: cūkas cepetim āda ce̦puot atgruzdusi.

Avots: EH I, 143

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atjàust, tr., begreifen: labu brīdi viņa neatjauda, kas nuotiek Up. 71, AP. Refl. -tiês, zur Einsicht kommen: viņi atjaudās, ka nu nav labi Laud., Bers.

Avots: ME I, 162

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144

atjust (li. atjùsti), Refl. -tiês,

1) = atjẽgtiês, atžirgt Baltinov, Šķilbēni: pamuodies atjutuos, kur atruoduos Bers. vajadzēja labas dukas, lai atjustuos nuo raudām Festen. nevarēju tik viegli a., vai e̦smu kājās, vai murguoju ebenda.

Avots: EH I, 144, 145

atjust, gew. refl. -tiês,

1) sich fühlen, zum Bewusstsein kommen:
uzreiz viņš atjūtas gultā. abi atjūtas aizlauzti, saliekti Zalkt.; [

2) sich entwöhnen
Salis].

Avots: ME I, 163

‡ atkaust, losscharren: a. alu vaļā Stenden, Wandsen. suņi atkausuši apraktuos kaulus ebenda.

Avots: EH I, 147

‡ atklàustiês ² (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148

‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150

atkust (li. atkùsti) Jan., intr., sich affüttern, zunehmen, besser werden: gan luopi atkal atkutīs, kad tiks ganuos Nigr. Juris bij labi atkutis Apsk. I, 282. Dazu atkutinât (li. atkutìnti), auffüttern Nigr.

Avots: ME I, 169

‡ II atkust,

1) auftauen:
zeme atkususi;

2) ab-, wegtauen:
le̦dus nuo durīm (luoga) atkusis.

Avots: EH I, 151

atkustêt, sich fortbewegen: var piesiet zagli, ka ne nuo vietas neatkustēt LP. VII, 679. Refl. -tiês: lai nuo kuģa neatkustē̦tuos LP. III, 76. Fact., atkustinât, fortbewegen, wegrücken, heranrücken.

Kļūdu labojums:
neatkustēt = atkustēt

Avots: ME I, 169

‡ atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154

‡ atpaûst ziņas Lemsal u. a., Nachrichten (Gerüchte) sich hierher verbreiten machen.

Avots: EH I, 158

atràust (li. atraũsti), tr., wieder aufwühlen, aufscharren, wegscharren: atraust vakarējuo ugunskuru LP. VI, 231; pe̦lnus nuo uoglēm.

Avots: ME I, 185

‡ atraustît,

1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;

2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.

Avots: EH I, 161

‡ atskàust Trik., neidisch entwenden: kaimiņš tuo pļavu nuo manis atskauda (= pierunaja kungu pļavu man atņemt un piešķirt viņam).

Avots: EH I, 166

atskust: auch N.-Bartau.

Avots: EH I, 167

[atskust Warkland, tr., stellenweise abrasieren.]

Avots: ME I, 193

atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.

Avots: ME I, 193

‡ atsnaũst, abschlummern: kādu brīdi a. Refl. -tiês Dunika, Kal., Libau, Rutzau, = nùosnaũst(iês): jāiet drusku a.

Avots: EH I, 168

atsust (li. atšùsti),

2): auch Kurmene.

Avots: EH I, 172

atsust, intr., inch.,

1) abgebäht werden, sich loslösen, abgehen:
miza atsutuse, spalva vtenuos sānuos pavisam atsutuse LP. V, 9;

2) sich körperlich erholen:
viņs jau ir atsutis Mag. XIII, 3, 50.

Avots: ME I, 199

‡ attaûstîtiês, um sich tastend hergelangen: a. tumsā līdz gultai.

Avots: EH I, 175

‡ attràustiês, sich mühsam, unbeholfen herbewegen Oknist: nu reiz tas resnis attrausies arī pie mums.

Avots: EH I, 176

‡ attrus(ê)t Stenden, abfaulen.

Avots: EH I, 177

‡ attust Kalz., keuchend herkommen.

Avots: EH I, 177

[atustu, in Lisohn für sonstiges atastu.]

Avots: ME I, 206

‡ atžaûstîtiês Erlaa, sich herumtreibend hergeraten.

Avots: EH I, 183

aûst, Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) weben (lassen): labāk aužas Kaltenbr.

Avots: EH I, 188

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa ⁱ ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. ² 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I ⁴ , 124 und III ⁴ , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

aûstava (unter aûstuve),

1): auch Seyershof (Demin. aûstaviņa ² ).

Avots: EH I, 188

aûstava, austave, s. austuve.

Avots: ME I, 229

aûstene: auch Gramsden, Grob., Libau; "jaunlaiku vilnainë Katzd.

Avots: EH I, 188

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

austeri [wohl fehlerhaft für * ansteri, vgl. eñsteres dass.], Futterkasten Wagner n. U.

Avots: ME I, 229

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229

àustra (aũstra auch Salisb.): jau aust a. Zvirgzdine. vēl nebija austras, kad cēļuos ebenda. ai mazu austreņu nuogāju uz tīrumu strādāt ebenda.

Avots: EH I, 188

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229

‡ àustre ² Oknist, Warkl., Name einer Kuh.

Avots: EH I, 188

àustrenis: auch BW. 31825. àustriņš: "der Ostwind" zu verbessern in: der Osten, der Ostwind; s. J. Alunāns IMM. v. J. 1933 11, 226.

Avots: EH I, 188

àustrenis C., der Nordostwind: par jūras viļņiem pūta spirgts austrenis R. Sk. II, 255; Vēr. I, 133 (Zu àust.)

Avots: ME I, 229

Aũstrija, Österreich.

Avots: ME I, 229

àustriņš [li. auštrìnis "Nordostwind"], der Ostwind: austriņa vējš viņu aizrauj Hiob. 27, 21; Manz.; Etn. II, 74. [nuo austriņa nuode̦gušas vārpas I Mos. 38, 13.] saule kuokles skandināja, austriņā [oder. Demin. zu austra?] sē̦dē̦dama BW. 33924, im Osten [?].

Avots: ME I, 229

* austrs, aufgehend, östlich. Nicht gebr. [Auf * austrs beruht wohl austrums, und austra vējš "Ostwind" findet sich bei Dietz. Eher wohl za àust, als mit Leskien Nom. 436 zu li. áušti "kühl werden".]

Avots: ME I, 229

austrumnieks, austrumietis Aps., der Orientale, Morgenländer.

Avots: ME I, 229

àustrums: aũstrums auch Salisb., plur. aũstrumi AP., (mit àu ² ) Zvirgzdine: Rīgā man lieli radi, austrumā bāleliņi BW. 34094.

Avots: EH I, 188

àustrums C., PS., ãustrums Kand., [Salis], der Osten; austruma zeme, das Morgenland, der Orient: gudrie nuo austruma zemes. austrumuos, im Osten; pret austrumiem, gen Osten. [Zu * austrs.]

Avots: ME I, 229

‡ àusts ² RKr. XVII, 133; Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 41, = aũksts, kalt.

Avots: EH I, 188

aûsts, für aûgsts, hoch N. - Schwnb. u. Lasd. n. BW. 6224, Mar. [s. dazu Le. Gr. 174]

Avots: ME I, 229

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv'e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

bezkrustu kapsē̦ta, ein Kirchhof ohne Grabkreuze.

Avots: ME I, 284

‡ bļaûsta ² (?) MSil. "= ‡ bļaûskä.

Avots: EH I, 233

‡ bļaustavnieks, der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

‡ bļausteklis Bers., Segew., = bļaûstīklis.

Avots: EH I, 233

‡ bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.

Avots: EH I, 233

bļaûstīklis, der Schreihals AP.

Avots: ME I, 320

bļaûstîties, bļaûkstîties Dond., -uos, ījuos, n. U. auch bļaustît, freqn. zu bļaut, immer wieder schreien, vielfach aufschreien: negausnieks drīz piedzērās un iesāka bļaustīties JK. V, 19. visi dejuoja un bļaustījās, ka vai visu kruogu apgāztu Dīcm. I, 8.

Avots: ME I, 320

‡ bļaûstuoņa,

1) Geschrei
Bērzgale, (mit aû ² ) Mesoten, MSil.;

2) = bļaustuonis Mesoten, MSil.

Avots: EH I, 233

bļaustuonis: mit aû Bērzgale.

Avots: EH I, 233

bļaustuonis, der Schreier, Schreihals Ar.

Avots: ME I, 320

bļausts, ‡

2) der Schreihals
(mit aû ) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, PV.

Avots: EH I, 233

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320

‡ bļaustuve, comm., der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

‡ burnusteni (acc. s.) Erss Vecā Latgale 100, ein gewisses Kleidungsstück. Vgl. ‡ burnasts.

Avots: EH I, 255

bust, - ùdu [Nigr.] od. [?] - ūstu, - udu (LI. (bùsti), intr., wach werden Vgl. budinât.

Avots: ME I, 356

caũraũsts, durchwirkt: vainags nuo drānas, kas ar zeltu caurausts BW. III, 1, 72. Ähnlich das Subst. cauraudums, das Durchweben, das Durchgewebte: drāniņa ar zīda cauraudumiem.

Avots: ME I, 364

‡ čàustiês ² Nautrē̦ni, -šuôs, -suôs, beabsichtigen, sich vornehmen etw. zu tun, sich vorbereiten: trīs gadus čaušas sievu jimt. čaušas uz tirgu.

Avots: EH I, 286

[čaûsts ^2, der Rücken, der Höcker Kandau.]

Avots: ME I, 407

‡ čustiņš Stenden, die Schlange.

Avots: EH I, 297

[daaûst Drsth., PS., hinzuweben.]

Avots: ME I, 427

[daglàust Drsth., anschmiegen. Refl. -tiês, sich anschmiegen.]

Avots: ME I, 430

[daràust Drsth., hinzuscharren. Refl. -tiês, hinzukriechen.]

Avots: ME I, 438

daspraûst, tr., anstecken: daspraust puķi PS.

Avots: ME I, 442

deviņkrustains, mit neun Kreuzen versehen: puisis pagādājis sē̦rmūkšļa nūju - deviņkrustainu LP. VII, 658.

Avots: ME I, 460

‡ *drust, zu erschliessen aus ‡ apdrust.

Avots: EH I, 337

drusta [= druska?]: vē̦stuli saplēst smalkās drustās Degl.

Avots: ME I, 505

‡ drustala Warkl., = drumstala: saplêst papīru drustalās.

Avots: EH I, 337

I dust: auch Brucken, Erlaa.

Avots: EH I, 345

I dust, -šu, -su (li. dùsti "ins Keuchen geraten"), schwer atmen, keuchen: [duš (auch: tuš) vien aizkusis Bers.] dusa, dusa, svīda, svīda... bāliņa kumeliņi BW. 18676, 1. [Zu dusêt (s. dies), r. дохнуть "aufatmen" u. a.]

Avots: ME I, 522

[II dust, dustu, dusu Lis., dustêt Lieven-Behrsen, schimmeln; vgl. dusêt 2.]

Avots: ME I, 522

‡ dustējums A.- Laitzen, Lieven-Bersen, = dusējums (unter dusêt II).

Avots: EH I, 345

I gaũst, Refl. -tiês: nuo sevis g., seine Not klagen Ringen n. BielU.

Avots: EH I, 388

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

II gaũst: auch Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH I, 388

II gaũst [Nigr.], [- šu Janš. od.] - stu (?), - su, tr., erlangen, bekommen: kuo tad tu gausīsi nuo tā Naud. ik˙katrs darba augļus gaust Zvanpūtis. viņš ne˙kā negausa Alm. Refl. - tiês, eilen: viņš gausās pie mācekļiem, kas saldi dus Plūd. [Zu gaut und li. gausa "все полученное".]

Avots: ME I, 613

‡ *III gaust, erschlossen aus sagaust I.

Avots: EH I, 388

gaustĩba [?], = gauda U., A. XII, 948.

Avots: ME I, 613

glaũst: auch Salisb., Sassm., Seyerahof, (mit àu) N.-Wohlfahrt, Wolm.; ‡

4) verhelen, verbergen
Für. I.

Avots: EH I, 391

‡ glaust (III p. prs.) "erholt sich" Für. I: sirds g.

Avots: EH I, 391

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

‡ glaũsti Salis, = glaudi: mātes g.

Avots: EH I, 391

glaũstît [Salis, Segew., Arrasch], - u, - ĩju, tr., wiederholt streicheln: bē̦rnu, galvu, matus.

Avots: ME I, 623

‡ *glust, zu erschliessen aus saglust.

Avots: EH I, 395

graûst,*

1): auch Rutzau n. FBR. VIII, 136, mit àu ² auch Oknist n. FBR. XV, 193, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Nautrēni, Warkl.; ‡

2) drohen
PV.

Avots: EH I, 399

graûst ² [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust ² Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639

grausts,

1): auch (mit aû ² ) Salisb.; kad mājas vēl nebij, tad uztaisīja graûstu ² , kuo dzīvuot: saslēja sliete̦n kuokus, aplika kamieniem vai skujām Ramkau; ‡

5) "ein unruhiger Mensch, Wühler" (aus einem handschriftl. Vok.).

Avots: EH I, 399

grausts,

1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];

2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;

3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;

4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts ² Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.

Avots: ME I, 639, 640

grust (unter gruzdêt): prs. (III p.) grust, prt. gruda Bērzgale, schwelen (gruzdêt).

Avots: EH I, 411

grust, s. gruzdēt.

Avots: ME I, 666

ìeaûst, ‡

2) beim Weben hineingelangen
(?): nu jau trešā riņķī ieaudu Ramkau. Refl. -tiês: aude̦klā ieaužas (entsteht versehentlich beim Weben) greids Erlaa. ieaudusies nepareiza svītra Jürg. u. a.

Avots: EH I, 502

ìeaûst, hineinweben: drēbē ieaustuos bronzas riņķīšus Konv. ² 689. zīdu, ze̦ltu apme̦tusi, sudrabiņu ieaudusi BW. 7474. Refl. - tiês, sich hineinweben: kokons, kuŗā ieaužas kukaiņu kāpuri Konv. ² 1788, 1789. Subst. ìeaûdums, das Hineingewebte, das hineingewebte Muster: cik jauki viņu ciekuri zaļā audā kâ ieaudumi parādās Lautb. Luomi 32.

Avots: ME II, 2

[ìedust, gewöhnlich im part. prt. ìedusis,

1) = iedusējis: iedusis siens Lis.;

2) = aizdusis, astmatisch:
iedusušas krūtis Bers.]

Avots: ME II, 11

‡ ìegaust, anhängig machen, ìesũdzêt Stender Deutsch-lett. Wrtb: (unter "anhängig").

Avots: EH I, 513

ìeglaust, hineinschmiegen: suns gulēja ieglaudis purnu starp priekškājām MWM. X, 12. Refl. - tiês, sich hineinschmeicheln, hineinschmiegen: balss... viņa sirdī bij silti ieglaudusēs MWM. VIII, 326.

Avots: ME II, 17

[ìeglaustît (ironisch) pa ausi, eine Ohrfeige verabfolgen N. - Peb.]

Avots: ME II, 17

ìegraustiês: auch (mit aũ ) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 514

ìegraustiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu donnern, rollen: iegraudās piepēži bargi pē̦rkuons Kaudz. M. 290. Auch von der menschlichen Stimme gebraucht: Uoliņš iegraudās ar pilnu muti ē̦zdams Kaudz. M. 21.

Avots: ME II, 18

[ìegrust, ìegruzdêt, zu schwelen anfangen: malkas gabals iegruzdis Lis. dārbuokslis iegruzdējis Nigr. kartupeļi ce̦puot iegruzdējuši Arrasch.]

Avots: ME II, 19

‡ ìejustiês, sich (hin)einfühlen: ie. uotra sāpēs Druw. ie. luomā, apstākļuos Riga u. a. nevarējām svešā pusē ie. (uns wohl fühlen), Golg. es nevarēju tai lieta ie. Ramkau:

Avots: EH I, 517

‡ ìekaust, eingraben, einscharren. Refl. -tiês, sich eingraben, einscharten: viņa iekausās Pas. IX, 303.

Avots: EH I, 519

ìekaustît,

1) hin und wieder Schläge versetzen, durchprügeln:
Juri bāra un reizām pat krietni iekaustīja J. Kļaviņ;

[2) = iekalstīt Lis.].

Avots: ME II, 26

ìeklaust par, sich erkundigen nach: Laiviņš mani cildījis ieklaust arī par viņa uotruo draugu Pērsietis A. v. J. 896, S. 754, [Bers., Fest.].

Avots: ME II, 27

[ìekļàustît ² Mar., schlürfend oder trinkend eiligst zu sich nehmen.]

Avots: ME II, 28

I ìekļàustît ^2: es iekļaustīšu rūgušuo pienu Mahlup: cūkas dūšīgi iekļaustīja nuo rīta Jāsmuiža, Līvāni.

Avots: EH I, 520

‡ II ìekļaustît, Schläge versetzen Bērzgale, Kapiņi, Līvāni, Lubn., Meiran, Ramkau, Sessw.; Wessen, Zvirgzdine, Peitschenhiebe versetzen Makašēni, durchprügeln Ascheraden, Mahlup, Preili: iekļaustīja pa vienu un uotru ausi Līvāni. Miķelis mazliet iekļaustīja Pēteri Ascheraden; (einen Nagel) eintreiben (verächtlich) Zvirgzdine: ie. naglu.

Avots: EH I, 520

‡ III ìekļaustît, hineinstopfen, -stecken Mesoten, "ielikt kuo vidū, iekļaut ar varu" Ramkau.

Avots: EH I, 520

ìekŗaustît, ‡

3) = ìekraustît Frauenb. (mit aũ ): ie. luopam par galvu.

Avots: EH I, 523

[ìekraustît, Schläge verabfolgen: iekr. pa galvu Trik.]

Avots: ME II, 29

ìekŗaustît,

1) "einschachteln";

[2) hineinladen:
tikai žagarus bija iekŗaustījis Nigr.].

Avots: ME II, 30

‡ iekrustis Frauenb., Adv., = iẽšķē̦rsām: rati paliek uz ceļa ie.

Avots: EH I, 523

‡ ìekrustît, (beim Taufen) benennen; einen Namen (Spitznamen) geben, taufen: kâ nu iekrustīsim jaunuo teliņu? Frauenb. meitas mani iekrustījušas par Andžu ebenda. bē̦rni iekrustīja ve̦cuo par čāčiņu Strasden. Refl. -tiês, sich einen Namenu geben: tu pats gribi sevi ie. citā vārdā Frauenb.

Avots: EH I, 523

ìekust,

1) ein wenig müde werden:
viņš jau iekusis;

2) anfangen zu tauen, zu schmelzen:
sniegs jau drusku iekusis.

Avots: ME II, 32, 33

ìekustêt Karls., ìekustêtiês, in Bewegung kommen, sich zu bewegen anfangen, ein wenig sich bewegen: kaut jel lapiņa iekustē̦tuos Aps. drusciņ vien vairs iekustējies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 33

ìekustinât,

1) in Bewegung bringen, anfangen zu bewegen:
šūpuoli;

2) * fig., anregen, bewegen:
jautājumu iekustināt. ìekustinâtãjs, wer anregt: jautājuma, atturības lietas iekustinātājs.

Avots: ME II, 33

ìelustêt, ‡ Refl. -tiês, - tiês, lastig weraen: pamazām ielustējās un sāka dziedāt citiem līdz Dunika. ballinieki tâ ielustējušies, ka negrib iet mājās Jürg.

Avots: EH I, 528

ìelustêt, tr., Lust erwecken; bewegen: gribēja mani ielustēt, lai es kāpju mugurā BW. 4314.

Avots: ME II, 40

‡ ìelustinât Sassm., = ielustêt: bija grūti viņu ie. uz braukšanu Dunika.

Avots: EH I, 528

[ìepaust, einreden, einflüstern: kas tev tuo iepaudis? Nigr. iepaust uotram kuo ausī Bauske.]

Avots: ME II, 50

ìeràust, tr., einscharren: vēmekļus ierausušas spirkstīs LP. V, 8. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
zē̦ns ierausās sìenā, gultā;

2) mit Mühe wohingelangen:
viņi ar pūlēm ierausās zirģelī A. XXI, 631.

Avots: ME II, 56

ìeraustît,

1) anfangen hin und her zu reissen od. ziehen
Spr.: [bē̦rni kaķi pie astes ieraustījuši Jürg.;

2) = iestaipīt, izstaipīt: izmazgātus palagus Bauske].

Avots: ME II, 56

[ìešaust,

1) durchprügeln:
viņu vajag paamtīgi iešaust Warkl.;

2) durch wiederholte Züchtigung furchtsam machen:
iešausts bē̦rns Bauske.]

Avots: ME II, 76

[ìešaustît, wiederholt durchprügeln: guovi Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 76

I ìeskàust, missgönnen, anfeinden, durch Missgunst, Zauberei schädigen: ve̦ci ļaudis nekaitina tādus cilvē̦kus, par kuŗiem duomā, ka tie var ieskaust Naud., Dond., Adsel.

Avots: ME II, 65

II ìeskaust, [eingraben, einstecken? vgl. izkaust]: pļavā jāieskauš tai vietā, kur ceļ kurmis, bē̦rzu lapu kruonis Etn. II, 123.

Avots: ME II, 65

III ìeskaust, prügeln: es tevi ieskaudu Grob.

Avots: ME II, 65

ìeskaustît,

1) züchtigen, prügeln:
tē̦vs krietni ieskaustīja puiku Adsel, [N. - Peb.];

2) mit dem Schlägel (Flachs) zu reinigen anfangen:
ieskaustīti lini Arrasch.

Avots: ME II, 65

ìesnaũstiês, einnicken, einschlummern: slimnieks bij iesnaudies Vēr. II, 313. Ungew. das Aktiv ìesnaust: es iesnaudīšu saldi MWM. X, 153.

Avots: ME II, 68

ìespraûst, tr., einstecken, einklemmen, wohin stecken: brūtei iesprauda brūtgāna sakti, brāļi iesprauduši priedē nažus. Refl. - tiês, sich hineindrängen, hineinschlüpfen: baznīca bija tik pilna, ka tikkuo iepsrauduos. zē̦ns iespraudies tukšā struopā. Subst. ìespraûdums, die Einschachtelung, Episode Konv. ² 853.

Avots: ME II, 71

[I ìesust, intr., eintrocknen: pelce iesusina Bauske, C., Bers.]

Avots: ME II, 74

II ìesust,

1) heiss werden, sich einen Rausch anlegen:
tirgū puiši iesutuši BW. 10069;

[2) in feuchter Hitze wund werden:
kājai pirksti iesutuši Nigr. u. a.].

Avots: ME II, 74

ìešust, in Zorn geraten, böse werden: viņš izsaucās iešutis Kand.

Avots: ME II, 78

ìetràustiês,

[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu ² ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;

2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]

Avots: ME II, 83

ikustiņš, ikustītis, ein bischen, ein Stückchen, mazs gabaliņš, kumuosiņš, kuo sakuot rāda pie pirksta gala (vgl. ikucis), cik liels: bē̦rnam es iedevu mazu ikustīti maizes Druw. n. A. XIV,1,409.

Avots: ME I, 704

īkustiņš, eine kleine Quelle Hasenp. n. U., Dond. n. A. XIV, 1, 409; vgl. īkasts.

Avots: ME I, 835, 836

izaûst, ‡

2) webend abnutzen:
šķiets ar izaustiem galiem Linden in Kurl.

Avots: EH I, 433

izàust [li. išaũšti], intr., tagen, anbrechen: diena, gaisma izaususi. gaid[a] dieniņu izaustam Ltd. 1298. izausa trešās dienas rīts Stari II, 329. īsa, īsa, Jāņu nakts...: te satumsa, te izausa BW. 32891.

Avots: ME I, 713

izaûst [li. išáusti], tr., aus etw. weben, fertig weben: izaud man, māmuliņa, baltu puķu villainīti BW. 7428. [Refl. -tiês, zur Genüge weben.]

Avots: ME I, 713

‡ izaustît "sasist": aiziet kai izaustīts Pas. IV, 277 (aus Domopol).

Avots: EH I, 433

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717

‡ izbust (li. išbùsti ), aufwachen Rutzau: kas nu nuo sava dzē̦ruma gluži izbuda Pēt. Av. IV, 158. Vgl. ‡ izbudis.

Avots: EH I, 437

‡ izdust (li. išdùsti "ausser Atem kommen") Warkl., sterben (perfektiv): jis vakar izdusa.

Avots: EH I, 444

izgaustiês, lange wehklagen, jammern, fortwährend in den Ohren liegen: kuo es tad neizlūdzuos un neizgauduos Aps.

Avots: ME I, 737

izglaust, ‡

5) einen Schlag versetzen
(mit aũ ) Dunika: i. zirgam pa paslēpinēm.

Avots: EH I, 448

[izglaust,

1) glatt streiche(l)n
(in Mesoten dafür izgauzt): izgl. matus gludus; izgl. krunkas;

2) streichelnd zur Seite schieben:
izgl. matus nuo pieres;

3) streichend, schmierend glätten:
izgl. mūri vai krāsni ar māliem;

4) heimlich entwenden:
izgl. naudu nuo kabatas Borchow. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]

Avots: ME I, 738

‡ izgraustît Warkl., wiederholt (an verschiedenen Stellen) ausnagen, zernagen: i. maizi.

Avots: EH I, 449

izjàust, tr., aus -, heraus -, durchempfinden.

Avots: ME I, 745

izjust, ‡ Subst. izjutums, Empfundenes: iespaidi veiduojas par jauniem pārdzīvuojumiem un izjutumiem ... māsu zemapziņā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 432.

Avots: EH I, 452

izjust, tr., aus -, heraus -, durchempfinden: sace̦rē̦tāja klātbūtne tuomē̦r izjūtama Janš. viņī paši arī tuo bij izjutuši A. XX, 717. dziļi izjustais traģisms Stari II, 801.

Avots: ME I, 745, 746

izkaust (li. iškaũšti "выгрызть"), tr., ausscharren, aushöhlen Zabeln: izkauš ar miruoņa ruoku pe̦lnus LP. V, 402. ve̦lns izkausis klintī alu V, 413. [izkauš kapam ar ruokām abas malas LP. II, 80.]

Avots: ME I, 749

‡ izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.

Avots: EH I, 457

izkùlstnîcas ² , Abfälle beim Flachsschwingen, kas nuokrīt linus kulstuot Bers.

Avots: ME I, 756

izkrustît, tr., taufend verbrauchen: visu ciemīšu vārdi jau izkrustīti LP. VI, 847.

Avots: ME I, 755

izkust, intr., zerschmelzen, auftauen: Sprw. netaisna manta ruokā izkūst. izkusis kâ nabaga sviests. lai izkusa kunga dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš Tr. IV, 537. pastrādāju vairāk; nuo sviedriem neizkusīs JU. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs vaŗš Aps.

Avots: ME I, 757

izkustêt, intr., sich von der Stelle bewegen, ausgehen: ne+kad un ne˙kur nee̦suot vajadzība jauniem cilvē̦kiem izkustēt A. XI, 54. maz cilvē̦ks izkust nuo mājas MWM. VIII, 592. Refl. - tiês,

1) sich von der Stelle bewegen:
visu ziemu tas nebij ne suoļa izkustējies Alm. tuo cilvē̦ks tâ pastrādā vairāk savas veselības pēc, lai dabūtu drusku izkustēties Druva II, 200;

2) sich langsam regen:
kamē̦r viņi izkustēsies, būs jau drīz vakars klāt;

3) sich zur Genüge bewegen:
e̦sam diezgan izkustējušies.

Avots: ME I, 757

izkustinât, tr.,

1) bewegen, in Bewegung bringen, durch Bewegung gelenkig machen:
savas kājas A. XI, 146;

2) schwankend, wankend machen, von der Stelle bringen:
viņš satvēra stabu un mēģināja tuo izkustināt Poruk.

Avots: ME I, 757

izlust: cilvē̦ku izlušana un izpeikšana Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 464

[izlust, - lùtu, - lutu, sich verwöhnen, verwöhnt werden: kad māte lutina, tad bē̦rns izlūt, sāk izlust Dond.] Part. prt. izlutis, verwöhnt, verzärtelt, verweichlicht: Rīgas ļaudis tādi izlutuši U.

Avots: ME I, 766

‡ izluste PV., die Belustigung: izlustes vieta.

Avots: EH I, 464

izlustêtiês, sich der Lust, der Freude hingeben, sich gehörig amüsieren: diezgan izlustējušies un iztērzējušies BW. III, 1, 47.

Avots: ME I, 766

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izpaustiês "?": katra (valsts) mazu brīdi stāv un izpaušas, drīz atkal iznīkst Manz. Post. I, 499.]

Avots: ME I, 778

I izplaûst ² , verschwenden, ver geuden: kuo tē̦vs sakrāj, tuo dē̦ls izplauš Sassm.

Avots: ME I, 781

II izplaûst,

[1) ausgiessen Nigr.];

2) verbreiten, aussprengen
Elv.: valuodu Sessw.; šķidrumu Bers., Lub. kunga vārds tapa izplausts (izpaudās) pār visu tiesu Apost. 13, 49. [izplaude tie vārdu Glück Luk. 2, 17.]

Avots: ME I, 781, 782

izpļaũstît, freqn. von pļaut, tr., hier und da ausmähen: kamē̦r es mazuo azuotīti izpļaustītu A. XX, 82.

Avots: ME I, 784

izràust: i. ceļu U. (unter raust) "verstümte Stellen ausschaufeln": ‡ Refl. -tiês, (Hindernisse überwindend, kriechend oder kletternd) mühsam, schwerfällig heraus-, hinausgelangen: izrausās nuo droškas Veselis Saules kaps. 84. i. nuo bedres, nuo gultas.

Avots: EH I, 476

izràust (li. išraũsti), tr., ausscharren: krupis pats izrauš sev alas Konv. ² 2029. uguni vajaguot izraust uz visām pusēm LP. VII, 1143. viņš izrausis naudu nuo zirga staļļa LP. VII, 175. izraust krāsni, die Kohlen aus dem Ofen ziehen. izraust kūti, den Dünger aus dem Stalle ausführen. ūdens izrausis upi, das Wasser hat die Erde aufgewühlt und einen Fluss gebildet LP. V, 388.

Kļūdu labojums:
zirga staļļa = zirgu staļla sliekšņa apakšas

Avots: ME I, 789, 790

‡ izraûstaîns Ramkau, ungleich (stellenweise besser, stellenweise schlechter) gewachsen : izraustaini rudzi.

Avots: EH I, 476

izraustas: hier und da nebst den Wurzeln ausgerissene Getreide- oder Grasbüschel PV.; ravē̦ts nav nuo vietas, bet tik tâ izraustām.

Avots: EH I, 476

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

izraûstît (li. išráustyti), ‡

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês; ‡

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476

izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 790

izrust, morsch werden: izrusis le̦dus Dond. n. Mag. XVII, 2, 170.

Avots: ME I, 793

izsàust (li. išsaũsti), intr., austrocknen: e̦ze̦rs izsaust RKr. VII, 175. ūdens izsaust pa˙visam A. XX, 513.

Avots: ME I, 795

[izšaust pautus Lautb., (zu Ostern) mit Ruten schlagend (von den Geschlagenen) Eier erpressen.]

Avots: ME I, 810

‡ izšàustêt ² Bērzgale, verschwenden, vertun, vergeuden: i. visu naudu, mantu.

Avots: EH I, 484

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798

izskust (li. išskùsti): "leicht ausschnitze(l)n" Auleja: drumžina, izskut saudīklus.

Avots: EH I, 480

[izskust, abschaben; ausrasieren: viņš izskuta man visu pakausi Nigr.]

Avots: ME I, 799

‡ izsnaust, ausschlafen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 481

izsnaũstiês, ausschlummern: nu brangi izsnauduos.

Avots: ME I, 801

izspraûst, tr., aus -, bestecken: es būtu savu sē̦tas vidu ar meijām izsprauduse BW. 14092, 1. Refl. - tiês,

1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;

2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.

Avots: ME I, 803

I izsust, ‡

3) part. praet. act. izsutis, apathisch,
"nuolaidies" Ahswikken, Dunika, Gramsden: tas jau i., nevīžā dzievuot (arbeiten). Refl. -tiês, ‡

2) sich ausschlafen
(verächtl.) Gr.-Würzau: nevar i.

Avots: EH I, 484

I izsust (li. iššùsti),

1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;

2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).

Avots: ME I, 807

II izsust: izsusa jūŗa Pas. III. 320.

Avots: EH I, 484

II izsust, s. izsusēt.

Avots: ME I, 807

‡ izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487

iztaûstît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (ohne Erfolg) befühlen, tasten: iztaustījās ar ķeksi pa akas dibe̦nu Janš. Dzimtene III ² , 23.

Avots: EH I, 488

iztaûstît, tr., gehörig befühlen, betasten: tas vainas iztaustīja MWM. VIII, 91. viņi iztaustīja pa priekšu ceļu VIII, 224.

Avots: ME I, 815

izzust,

1): vārnai bē̦rni izzuduši Tdz. 37391; ‡

2) abmagern
Segew.: izzudis kâ cērme. ‡ Refl. -tiês,

1) = izzust: viņš izzudās nuo mūsu atmiņas Bers. ar laiku izzudīsies dusmas N.-Peb. taupīgi vie[n], bet tâ˙pat pamazām sviests izzudies ebenda. ze̦lta nauda izzudusies PV.;

2) "izmist" Bērzgale;

3) "bis zum Aufwand der letzten Kräfte arbeiten"
Nautrēni: strādāju izzuzdamies. vari vai i., - bez laimes ni˙kā nebūs.

Avots: EH I, 498

izzust, intr., verschwinden, vergehen: zemes mantas izzudīs GL. spīdekļi izzudīs Zach. 14, 6. man gribē̦tuos pazust, galīgi izzust Saul. izzūd kâ rīta salna.

Avots: ME I, 832

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

II jaust U., vermögen, können: [puisis nejaũda apturēt zirgu.] briesmas tev draud, lielāks nekâ tu ieduomāt jaud Rainis. Vgl. jaudāt.

Avots: ME II, 104

jàustrs, jaûstrs ² Kand., empfindsam, wachsam, aufmerksam: tie gaidīja jaustrā gaidīšanā Kaln. Uo. tev būs jaust un visiem jaustriem būt Lautb. uzklausies pie tam ar jaustrām ausīm Lautb. jaustrs miegs, leiser Schlaf.

Avots: ME II, 104

just,

2): viņš suolījās nākt, bet vēl nejūt (ist noch nicht eingetroffen)
Segew. kad jūsu nejuta, mēs braucām vieni paši Sessw. aizsūtījām dē̦lam grāmatu, - vēl nejūt atpakaļ (noch ist keine Antwort eirrgetroffen) Segew. ve̦se̦lu kārti sadzinu iekša, bet ne jutin (ohne auf den Grund zu stossen) ebenda. ne˙kur nesajutu, nirgends fand ich es ebenda; hören, erfahren Segew.: nu jutīs, kas viņiem tur iznāks; ‡

3) vermuten, argwöhnen
Segew.: es jau jutu, ka jūs uz turieni iedami; ‡

4) auf einen Einfall kommen (?):
viņš nejūt pat man draugu stādīt priekšā Juris Brasa 41. Refl. -tiês, ‡

2) = just 1: viņš juties, ka vairs nav labi, er habe gefühlt, dass eine Krankheit im Anzuge sei Segew., Siuxt. vai tu juties? wirst du wohl gehorchen (dich rühren, aufstehen)? Segew.

Avots: EH I, 568

just, jùtu, jutu (li. jùsti),

1) fühlen, empfinden:
viņš piedzēris, ka ne˙kā vairs nejūt. [gan tava mugura tuo jutīs U.] sirmgalvis, juzdams pēdējuo stundiņu LP. VII, 1137;

2) bemerken, wahrnehmen:
vaļā durvis, vaļā luogi, nejūt pašas malējiņas BW. 13646. līgaviņa, miega cūka, nejūt mani pārnākuot 26882. nejūt ganu izdze̦nam 6692. nuo jātniekiem ne jutin nejutuši LP. VII, 1061. kur tā mūsu Jāņa māte, ne nejuta staigājuot BW. 32594. saimnieks bij jutis, kādu paduomu šie de̦vuši Aks. Refl. - tiês, sich fühlen: tu taču vakar vakarā juties tik gurde̦ns Vēr. II, 141. valdinieks, pie beigām juzdamies... LP. III, 76. [Nebst. jaust (wo jau - aus eu - entstanden sein kann), woher das j - in just bezogen sein kann, nach Ehrlich Unters. über d. Natur d. griech. Beton. 27 (vgl. auch Osthoff IFA. I, 82) zu ai. ávati "beachtet" (wenn ai. a - hier auf e - zurückgeht). Über das von Walde Wrtb. ² 810 (unter vātes) herangezogene av. api-aotāt̰ "(sie) begreife" vgl. Meillet Bull. XXIII, 77.]

Avots: ME II, 120

‡ kāpustājs Lubn., ein Kohlgarten.

Avots: EH I, 602

‡ kàpustē̦ns ² Lubn., Deminuüvform zu ‡ kàpusts ² , der Kohl.

Avots: EH I, 602

‡ kāpustnieks Strods Par. vōrdn. 95 "?"

Avots: EH I, 602

‡ kàpusts ² ,

1) (gewöhnlich im Plur.) Adsel-Schwarzhof, Kaltenbr., Neu-Rosen, Oknist, Pilda, Saikava, Sonnaxt, = kàpuosts: kāpusteņi, kaceneņi BW. 31070. kāpustu dēstītāja 32519 (aus Lennew.);

2) kàpusti ² Auleja, eine Suppe aus eingesäuerten Rüben oder Beten, in die auch geschnittene Kartoffeln hineingemengt werden.

Avots: EH I, 602

kaķàustiņas, ein Muster im Kleide: šuva bezpiedurkņus ar kaķaustiņām A. XIII, 228.

Avots: ME II, 139

kaûst ² ,

1): auch Iw.; caurumu k. Pas. IX, 303. ‡ Refl. -tiês, graben, scharren:
bē̦[r]ns kaûšas ² pa smilkti Dond. n. FBR VI, 67.

Avots: EH I, 595

kaûst ² [li. kaũšti " долбить, дуплить"], - šu, - su,

1) tr., graben, scharren
[Wandsen]: suns kauš zemi Dond. sāk kaust bedri tik lielu, ka atne̦stais katls ieiet LP. V, 404. [viņš sāka kaust smiltis Wandsen];

2) mit dem Rechen umwälzen, z. B. Katroffelernte die durch den Pflug augehobenen Erdschollen mit dem Rechen zerkleinern
Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 178

[kàusta ² Mar., = kausa II.]

Avots: ME II, 179

kaustava: auch (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH I, 595

kaustava, kaustavs, [kaûsteve ² Dond., Wandsen], = kauss III.

Avots: ME II, 179

kaustavs (unter kaustava): kaûstavs ² Salis.

Avots: EH I, 595

kaûstît,

1): auch Oknist;

2): k. izkapti, eine Sense dengeln
Warkl.;

3): auch AP., Auleja, Mahlup, Oknist, Prl., (kaûstêt) Zvirgzdine; ‡

4) "pļaut cirteniski" Heidenfeld: cinīs ne˙kādi nevar pļaut, - k. vien jākausta Heidenfeld. palika, krûšainās pļavas stari kaustīdami Warkl.

Avots: EH I, 595

kaûstît [Kr., C., Lis., Kreuzb., Arrasch (li. káutyti "подковывать")], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen, hämmern:
zemnieki bīstas nuo viņa,... viņš kausta MWM. IX, 109. akmeņus kaustīt Mar.;

2) " ?": atradu viņu lāpām vai kaustām kādu saimniecības rīku A. XXI, 795. rūpīgāki viņi kaustīja savus arklus Egl.;

3) beschlagen
[Wessen]: man kaustīts kumeliņš BW. 13268, 1. jaunu zē̦nu kumeliņi kaustītām kājiņām 14191, 6.

Avots: ME II, 179

kaûstuve ² [Dond., der Nacken: dabūsi pa kaustuvi]; s. auch kauss II.

Avots: ME II, 179

klàust: auch (mit àu ² ) Auleja, Heidenfeld, ("nachforschen") Sonnaxt, Zvirgzdine: klauš, kur te būs kaids aplāts Auleja; klàust ² (abfragen, überhören) bē̦rnus Kaltenbr., Oknist. ‡ Refl. -tiês, Erkundigungen einziehen: tagad vis da Rīgai klaušas Kaltenbr. kuŗa meita palabāka, da taî tik klaušas kutnieki Auleja. klaušas jie, kur kaids aplāts ebenda.

Avots: EH I, 611

klàust [N. - Peb., AP., klàust ² Lubn., Kl., Modohn, Warkl., Warkh.], Bers., Lub., Mar., Stom., - šu, - su (li. kláusti), fragen: viņa sāka viņam klaust par vē̦stules nuodevēju A. XIII, 841. viņš sāka klaust, kâ stāv ar ārstiem. [Wohl zu klausît; vgl. W. Schulze Berl. Situngsber. 1904, S. 1434.]

Avots: ME II, 217

‡ kļauste̦kls Bērzgale " jem., der Bedenken trägt, sich scheut".

Avots: EH I, 625

‡ *kļaustiês, s. pìekļaustiês.

Avots: EH I, 625

I kļaûstît, - u, - ĩju,

1) etw. Dünnflüssiges mit dem Löffel essen:
kļausti putru! Mar. n. RKr. XV, 119;

2) von oben schöpfen
Ruj.

Avots: ME II, 239

II kļaustît,

1) hauen, schlagen
Bers., [Warkl.;

2) anklopfen
L.] Refl. - tiês,

1) Fausthiebe versetzen
Ad.;

2) klappern
St.

Avots: ME II, 239

‡ III kļaûstît Auleja, -u, -īju, wiederholt neigen, biegen. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekļaustît III.

Avots: EH I, 625

‡ klaustîtiês (?) "stocken" St.: tâ liess, ka kauti klaustas, so hager als ein Gerippe Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "hager"). Vgl. kļaustîtiês.

Avots: EH I, 611

kļaustîtiês,

1): wackeln
- auch Auleja: iet i[r] kļaustās uz vienu malu da uz uotru. beņķam kāja kļaustās, drīž izkri[tī]s ārā. ‡

2) "?": apčūrējušas priedītes, kuru galuotries kļaustījās kâ putnu spārni Jauns. B. gr.3 II, 163; ‡

3) "= kaûtrētiês 2; zögern" (mit aû ) Bērzgale: kā tu kļausties, ka neej ar citiem pie galda? zirgs ar ve̦zumu neiet uz priekšu, tik kļaustās vien.

Avots: EH I, 625

kļaustîtiês,

1) lose an einander hängen; sich biegen; wackeln; faulenzen
LD.; Stocken St. Zu kļaut I.

Avots: ME II, 239

kļaûsts, wer sich an einen anderen anschmiegt Bers., Lub., Druw.

Avots: ME II, 239

‡ II kļàusts Blieden "puosts, zaudējums": padarīt lielu klaustu.

Avots: EH I, 625

klust, klustu, klusu (li. klùsti "начать слушаться"), intr., still werden, schweigen: lai tâ klust ļaužu mēles BW. 8335. ar laiku visas sirdis klust Rainis. klust ratiņš, kāja beidz tuo mīt Anton.

Avots: ME II, 237

‡ klustūga, Adv., im Stillen, unbemerkt Wessen.

Avots: EH I, 624

kŗaũstelêt, -ẽju, tr., freqn., dem., ein wenig laden, Häuflein machen: viņš kŗaustelē kārtis.

Avots: ME II, 296

kraũstît: (fig.) sāka ... k. savus radu rakstus Jaunais Cīrulītis 1933, № 12. - Zur Bed. vgl. auch ìekraustît.

Avots: EH I, 644

kŗaũstît: auch Frauenb. Refl. -tiês "nuodarbuoties ar šuo tuo" Blieden:

Avots: EH I, 665

kraũstît [C., PS.] (li. kráustyti), s. kŗaũstît.

Avots: ME II, 264

kŗaũstît [auch Dunika, Lautb. (li. kria7lt'ustyti), kraũstît, -u, -ĩju, freqn., fortgesetzt hin- und herladen, packen: viļņi griezās un kraustīja jau le̦du par kraujiem upmalā Hug. Refl. -tiês, sich legen: viņš iet un kraustās midzenī St.

Avots: ME II, 296

krausts, ‡

3) ein Schimpfname
(mit àu ² ) Oknist: ve̦cais k. atvilkās.

Avots: EH I, 644

[krausts,

1) kràusts PS., = gràusts 1;

2) die Last, der Ballast:
liekas krausts Gr. - Sessau.]

Avots: ME II, 264

krustabas: auch Sonnaxt n. FBR. XVI, 42, AP., Fest., Linden in Kurl., Ramkau. nāk... krustabu dzert BW. 1443.

Avots: EH I, 660

krustabas [PS., Lis., C.], krustĩbas, krustubas [Kl., Ruj.,] BW. 21094; 26023, die Taufe, gew. kristĩbas.

Avots: ME II, 288

krustābele, rhamnus fruticosa Altenburg, [Amboten].

Avots: ME II, 288

krustabḕ̦rns (unter krustbḕ̦rns): auch Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH I, 660

krustabniẽks BW. I, S. 194, [PS.], gew. kristĩbnieks, der Taufgast.

Avots: ME II, 288

krustaine, ‡

3) "dienas vārds rudens ce̦turksnī" Saikava.

Avots: EH I, 660

krustaine,

[1) der Epiphaniastag
St.;]

2) der Himmelfahrtstag
Bers., Lub., Laud., [Saussen]: krustaines nedēļā... nevelējās, tad teica krusas debesi uznākam Etn. II, 179. Gew. lielā krust(a)diena.

Avots: ME II, 288

‡ krustainis,

1) "zwei kreuzweise zusammengenagelte Bretter, die am Ende eines Bootes den Fussboden bilden"
NB.;

2) ein kreuzweise gemusterter (karrierter) Handschuh
AP., Ramkau.

Avots: EH I, 660

krustainisks: "Kreuzförmig" ME. II, 288 zu ersetzen durch "kreuzförmig".

Avots: EH I, 660

krustainisks, krustãnisks, Kreuzförmig, kreuzweise: ziben(i)s nuozib krustainiski Poruk. kājas krustāniski pārlicies A. XII, 42.

Avots: ME II, 288

krustaîns: krustaini (kruste̦ni Seyershof) cimdi Orellen. krustaina pē̦rsla Linden in Kurl.

Avots: EH I, 660

krustaîns, kreuzweize gebildet, mit Kreuzen versehen, kreuzformig: paņēmis cimdu, krustaiņiem rakstiem adītu LP. VI, 13. apsēja krustaiņuo lakatiņu ap kaklu Neik.

Avots: ME II, 288

krustakaŗš,* auch krusta kaŗš, der Kreuzzug LA. 1823.

Avots: ME II, 288

‡ krustakmens,

1) ein Grenzstein mit eingehauenem Kreuzeszeichen:
līdz... ruobežu krustakmenim, Kundziņš Smiltene 18;

2) "?": krustakmenis mugurā, ērkšķu kruonīt[i]s galviņā Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 660

krustala, Name einer Kuh.

Avots: ME II, 288

krustãm: auch Saikava, (mit -am) Salis;, krustam auga krusta puķes BW. 6621, 4 var. krust[u] krustam ruozes auga 6621, 5 var.

Avots: EH I, 660

krustãm (gew. krustiẽm), kreuzweise.

Avots: ME II, 288

krustāms, Part. Praes. von krustīt: krustāms bē̦rns, das Taufkind; krustāma bļuoda, das Taufbecken; krustāms vārds, der Taufname; krustāma zīme, der Taufschein.

Avots: ME II, 288

krustāniski (unter krustainisks): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Saikava, (mit -an- ) Salis: same̦t pagales k. Fest. malku krauj k.: vienu gabalu tâ, uotru pāri Orellen.

Avots: EH I, 660

krustãnisks, s. krustainisks.

Avots: ME II, 288

krustāre, [eine Stelle, wo Felder mehrerer Gesinde aneinander grenzen Bers.]: tâ mūsu dzimtenei ir nuotikumi simti, pēc ve̦cām krustārēm, pēc ežām viņus skaita Sudr. E.

Avots: ME II, 288

krustbḕ̦rns: lai aug mans krustbērniņš BW. 1312, 1.

Avots: EH I, 660

krustbḕ̦rns, krusta bē̦rns, das Taufkind: kad uguns dzirkstele iele̦c klēpī, tad dabūs krustbērnu BW. I, 178.

Avots: ME II, 288

krustceles (unter krustceļš): auch Grenzhof n. FBR. XII, 14, Linden in Kurl., Ramkau; auch der Sing. krustcele: iet, līdz nuonāk pie kādas krustceles Pas. XII, 23.

Avots: EH I, 660

krustceļš: krust(a)ceļi Orellen.

Avots: EH I, 660

krustceļš, Plur. krustceļi, krustceles, der Kreuzweg: pie krustceļiem saticis ve̦lns vīru LP. VII, 64. brūte meta uz krustcelēm pa gabaliņam sīkas naudas BW. III, 1, 3. krustcelēs atradās buode Niedra.

Avots: ME II, 288

‡ krus[t]ciles Fest. n. FBR. XVII, 83, = krustceles.

Avots: EH I, 660

‡ krustaļa Fest. n. FBR. XVII, 86, ein Kuhname.

Avots: EH I, 660

krustdañcis, der Kreuztanz: juo iecienīts bija krustdancis RKr. XVI, 231.

Avots: ME II, 288

krustde̦gunis* krustknãbis*, Fichten-, Kreuzschnabel (loxia curvirostra) RKr. VIII, 90.

Avots: ME II, 288

krustdê̦ls: lai aug mūsu krustdēliņš BW. 1641.

Avots: EH I, 660

krustdê̦ls od. krusta dē̦ls, der Taufsohn.

Avots: ME II, 288

krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.

Avots: EH I, 660, 661

krustdìena od. krusta diena, der Himmelfahrtstag, oft näher bezeichnet durch lielā, zum Unterschiede von pirmā krustd., der Donnerstag 14 Tage vor Himmelfahrt, und vidēja krustd., der Donnerstag 8 Tage vor Himmelfahrt. debessbraukšanas dienu un divi ce̦turtdienas priekš tās nuosauc par krustdienām, pirmuo par mazuo, uotru par vidējuo un trešuo, pašu debessbraukšanas dienu, par lieluo krustdienu Etn. II, 178. priekš debessbraukšanas trīs nedēļas katru ce̦turtdienu nee̦suot tīrumā strādājuši; ja strādājuši, tad krusa nuositusi labību II, 179.

Avots: ME II, 288

‡ krustējs, in der Verbind. k. ceļš, auch plur. krustējie ceļi, = krustceļš, der Kreuzweg Frauenb.: kur tie krustējie ceļi bij, tur brūte cimdu pāri meta.

Avots: EH I, 661

krustẽm Katzd., BW. 22970, 3, = krustãm, krustiẽm: apsiets tikai viens dvielis, ne divi krustēm BW. 25458.

Avots: ME II, 289

I krustenes, ‡

2) das Kreuz
(anatom.) Seyershof: guovij uz krustenēm zīme.

Avots: EH I, 661

I krustenes, Johannisblut (hypericum) RKr. II, 72.

Avots: ME II, 289

II krustenes, in der adverbialen Verbindung krust[u] krustenes, kreuzweise, kreuzformig: krustu krustenes (kumeliņš) aiztecēja BWp. 1327. Vgl. krustinis.

Avots: ME II, 289

krustenisks: sievas sienas villaines krusteniski pa padusēm Frauenb. nebrauc krusteniski, bet gareniski pa vagām! ebenda.

Avots: EH I, 661

krustenisks, kreuzformig, kreuzweise, quer: strēlnieku krusteniskā uguns, Kreuzfeuer B. Vēstn: Sprw.: visi apklusa, - kam kājas krusteniski. uzgulies krusteniski pār lizi LP. VI, 24.

Avots: ME II, 289

krustības: auch Orellen, Salis, BW. 1742.

Avots: EH I, 661

krustĩbas, die Taufe: krustībās od. krustībām ielūgt radus. Vgl. kristības, krustabas, krustūbas.

Avots: ME II, 289

krustĩbnieks: teiks ... krustībnieku pamācību Pas. XII, 435 (aus Kortenhof).

Avots: EH I, 661

krustĩbnieks, der Taufgast: nuo baznīcas mājā pārbraukuši, krustībnieki nuoturēja īsus pātarus BW. I, S. 172.

Avots: ME II, 289

‡ krustiela "?": uz krustielu (Querstrasse ? Kreuzweg?) vecenīte dabūja divus policejas vīrus Dünsb. Trīs romant. gad. 109.

Avots: EH I, 661

krustiẽm: vienu kuoku ieliek tâ, uotru k. pāri Orellen, k. šķē̦rsām kauli Behnen n. FBR. XVI, 149.

Avots: EH I, 661

krustiẽm, Instr. Pl. von krusts, auch krustãm, krustẽm, krustim, krustis (Instr. Pl.), kreuzweise: es savam kumeļam krustiem jūras sienu pļāvu BW. 28626. zaķim pārplīsuse lūpa krustim pušu LP. III, 98. mazs, mazs dīķītis, krustis pāri laipiņa RKr. VII, 978. krustiem (krustim, krustis), šķē̦rsām, kreuz und quer: muļķītis muldījās pa mežu krustiem (-im IV, 26), šķē̦rsām LP. V, 234. kur lai sagudruo, kad ne krustim, ne šķē̦rsām nezin. krustis kauli, šķē̦rsis kauli, pati miesa cauri spīd (Var.: krustim, šķē̦rsām kauli likti, pate miesa spīdēt spīd) RKr. VII, 647.

Avots: ME II, 289