Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'bī' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'bī' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (594)

ābīderis

‡ I âbìderis 2 Erlaa,

1) = ‡ àbèideris 2 1;

2) = ‡ àbèideris 2 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191

ābīderis

‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.

Avots: EH I, 191

aizbīdeklis

àizbīdeklis, Stöpsel Mag. II, 1, 69; zu bīdît.

Avots: ME I, 19

aizbīdelēt

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

aizbīdelēt

‡ II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.

Avots: EH I, 9

aizbīdināt

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9

aizbīdīt

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10

aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19

aizbīties

‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10

aizdalbīt

‡ àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17

aizdobīt

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21

aizgrābīgs

àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.

Avots: ME I, 27

aizgrābīt

‡ àizgrãbât,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;

2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruokām.

Avots: EH I, 25

aizknaibīt

‡ àizknaîbît,

1) a. kukuli Golg., kneifend an mehreren Stellen von einem Brotlaib Stücke herausbrechen;

2) a. caur(ul)ei galu C., wiederholt kneifend einer Röhre das Ende zudrücken.

Avots: EH I, 32

aizlobīt

‡ àizluobît Jürg., = ‡ àizlipît II. Refl. -tiês Ahs., sich davonmachen.

Avots: EH I, 37

aizraibīt

‡ àizraibît, besprechend (mit Zauberworten) wegschaffen (entfernen, beseitigen, heilen) Trik.: a. ruozi.

Avots: EH I, 44

aizrobīt

‡ àizrùobît, einkerben: a. kuoku ar cirvi.

Avots: EH I, 46

aizstebīt

‡ àizstebît,

1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;

2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.

Avots: EH I, 52

aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52

aizstibīt

àizstibît, mit Mühe (etwas Schweres) irgend wohin hinschaffen: viņa aizstibīja ratu uz klēti Zeib.

Avots: ME I, 53

aizvābīt

‡ àizvàbît 2 Kaltenbr., hin-, weglocken.

Avots: EH I, 61

ambīlis

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev kājas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69

apbīdēties

‡ apbĩdelêtiês Bauske, mit dem Beuteln (im beabsichtigten Umfang) fertig werden.

Avots: EH I, 74

apbīdīt

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77

apbīties

apbîtiês, ‡

2) ein wenig erschrecken
(intr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 74

apbīties

apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.

Avots: ME I, 77

apdrebīna

‡ apdrebĩna, comm., ein unruhiger Mensch, der andern keine Ruhe gibt NB.

Avots: EH I, 78

apknaibīt

‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92

aplobīt

‡ apluôbît, ringsum (stellenweise) abschälen: a. kuokam mizu (vis˙apkārt) Stenden, Trik. u. a. apluobīts kuoks Trik. u. a. Refl. -tiês, sich ablösen, sich abschälen: mājas siênām visa krāsa apluobījusies AP., Trik.

Avots: EH I, 99, 100

apraibīt

apraĩbît, freqn. von rìebt, besprehen, durch Zauberworte heilkräftig machen: apraibītuo ūdeni lietuo pret visām slimībām. V. Vēstn.

Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt

Avots: ME I, 113

aprobīt

‡ aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110

apskabīt

apskabît, tr., bekappen: zari nuo apakšas bija apskabīti Plūd.

Avots: ME I, 120

apšķibīt

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119

apšķibīt

apšķibît, dial. auch apšķubît, tr., bekappen, die Äste rund herum abhauen: kuokam zarus. apšķubīju sila priedi BW. 15507, 4.

Avots: ME I, 129

apskubīt

‡ apskubît "schlecht (liederlich) beschneiden (das Haar), liederlich abmahen" Freiziņ.

Avots: EH I, 113

apskulbīt

apskulbît (mit ulˆ 2 ) Salisb., ‡

2) mit einem stumpfen Beil behauen
Freiziņ.

Avots: EH I, 113

apstibīt

‡ apstibît,

1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;

2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.

Avots: EH I, 117

ārdbīlis

ārdbĩlis Grünh., ein gabelartiges Werkzeug, mit dem man die Darrbalken von einander stösst (ārds + bĩdît).

Avots: ME I, 241

atbīdīt

atbīdît, dial. auch atbīdêt, atbīdât (Spr.), zurückschlieben, abweisen: ar ruociņu atbīdīju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018.

Avots: ME I, 151

atknaibīt

‡ atknaîbît, hier und da abklauben, -kneifen: a. kukulim garuozu.

Avots: EH I, 149

atlobīt

atluôbît, tr., abschälen, loslösen: ādu Pūrs III, 48. luobītājs papriekšu atluoba ve̦lē̦nas virsdaļu Konv. 1 184. Refl. -tiês, sich abschälen, sich loslösen: sienai apme̦tums atluobījies Vēr. I, 898.

Kļūdu labojums:
papriekšu =pa˙priekšu
Konv. 1 184 = Konv. 2 184

Avots: ME I, 174

atriebība

atriêbĩba, die Rache: ve̦lns visu darīja aiz atriebības LP.

Avots: ME I, 186

atriebīgs

atriêbîgs, rachsüchtig: atriebīgas duomas; atriebīga sirds. lai skrien ratā šis atriebīgais tēviņš Seib.

Avots: ME I, 186

atrobīt

‡ atruôbît 2 Dunika, Kal., Rutzau, kerbend abschneiden: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 163

atšķaibīt

‡ atšķaibît, verbiegen; ein wenig zurückbiegen Bauske: a. grāmatai vāku.

Avots: EH I, 173

atskarbīt

atskar̂bît (unter atskarbinât), ‡

2) wundstossen
Lieven-Bersen: a. ruokai pirkstus. ‡ Refl. -tiês, wundgestossen werden Lieven-Bersen: pirksts man atskarbījies.

Avots: EH I, 166

atskārbīt

‡ atskãrbīt "entgegenschnarchen" Für. I.

Avots: EH I, 166

atšķōbīt

‡ atšķuobît, wiederholt neigend her-, wegschieben Bers.: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 174

atsksrbīgs

‡ atskarbīgs "absplitterig; widerstämmig" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 166

atstibīt

‡ atstibît,

1) mühsam (etwas Schweres) herschleppen
C.: a. smagu maisu;

2) steif, aber recht schnell herkommen
Bauske.

Avots: EH I, 171

bābība

bãbība, weibisches Wesen MWM. VII, 748.

Avots: ME I, 270

babīte

‡ babīte, Appellativbezeichnung vieler Landseen in Kurl. (besonders solcher, die zuwachsen?) BielU. Vgl. Babītes e̦ze̦rs bei Riga, wozu der apr. Seename Babanl u. a. bei Gerullis Apr. ON. 18 und 14.

Avots: EH I, 197

bābīties

‡ *bābîtiês, erschlossen aus dem nom. act. bābīšanās, sentimentales Verfahren: kas te par bābīšanuos! Veselis Saules kaps. 183.

Avots: EH I, 208

baubīt

‡ baubît, -ĩju, Elger Dict. 6, = pirst "bombum facerë.

Avots: EH I, 206

bebīte

‡ bebīte, ein Baby Lubn.

Avots: EH I, 210

bezdarbība

‡ bezdar̂bība Strods Par. vōrdn. 59, die Untätigkeit; die Arbeitslosigkeit.

Avots: EH I, 213

bezzobība

bezzùobĩba, die Zahnlosigkeit: ve̦cums un bezzuobība nuo me̦liem neizsargā Rol.

Avots: ME I, 287

bī

bĩ, s. bē̦.

Avots: ME I, 303

bībe

bĩbe, ein Maulffe Wenden n. U.: stāv kâ bībe (gew. bībis).

Avots: ME I, 303

bībele

bĩbele: bībelē lasīdami BW. 3050 var.

Avots: EH I, 222

bībelīti

bībelīti (acc. s.) "?": ved kundziņa b. (Deminutiv zu bībis 1?) pie gaspažas cābelītes! BW. 35636.

Avots: EH I, 222

bībelnieks

bĩbelniẽks, fem. -niece, Kenner(in) der Bibel Plūd. Llv. II, 121.

Avots: ME I, 303

bībeļstāsti

‡ bĩbeļstâsti 2 Wainsel n. FBR. XIV, 87, biblische Geschichten.

Avots: EH I, 222

bībis

bĩbis,

2): ein ängstlicher Mensch, der als Gast nicht zu sprechen wagt
NB.;

3): neraudi! bībītis dzirdēs Lems., Wainsel. neaiztiec! tas ir bībīšam ebenda; ‡

6) eine zerschlagene und angeschwollene Stelle (in der Kindersprache)
N.-Peb.

Avots: EH I, 222, 223

bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303

bībotes

bībuotes, Beifuss Manz., ELV., L., St., U.; gew. vībuotnes.

Avots: ME I, 303

bīdeklis

bĩdeklis,

1) ein Werkzeug zum Schieben, die Weiche
(Wid.);

2) ein unbeholfener Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut:
ne par kuo negribēja savas meitiņas uzticēt tādam lempim un bīdeklim.

Avots: ME I, 303

bīdelbiksis

‡ bīdelbiksis "?": nu sanāca bīdelbikši, bīdeļ[u] maizes ēdējiņi BW. 19182.

Avots: EH I, 223

bīdele

bĩdele,

1): patmalu bīdelīte BW. 34586; ‡

2) gebeuteltes Mehl
Frauenb.: sauju bīdeles pakampusi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 346; ‡

3) comm., ein wetterwendischer Mensch, ein Hitzkopf, der sich schnell für etw. begeistert, um es wieder schnell zu vergessen
A.-Oltenhof: tur ne˙kas neiznāks nuo tā darba. tas b. jau ne˙kuo nepadarīs!

Avots: EH I, 223

bīdele

bĩdele, der Mühlenbeutel. [Nebst li. býdelis und estn. pü(ū)del aus mnd. büdel.]

Avots: ME I, 303

bīdelēt

bĩdelêt, ‡

2) wiederholt stossen, schütteln
Orellen: kuo tu bīdelē tuo galdiņu! ‡

3) "kaut kuo darīt par ilgü: kuo nu bīdelē (warum drehst du unnütz die Windigungsmaschine)! - vai neredzi, ka mašīns tukšs? Orellen. ‡ Refl. -tiês, tollen, sich schütteln, stossen, balgen Orellen: kuo tu bīdelējies? ne˙maz mierā nuo-sēdēt! - Zur Bed, vgl. auch àizbrdelêt II.

Avots: EH I, 223

bīdelēt

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

bīdelis

‡ bĩdelis AP., Plur, bĩdeji Frauenb., gebeuteltes Mehl: damaisa rudzu bīdeli; gen. plur. bīdeļu, gebeutelt: ē̦dat ... b. maizi! caur sietu sijāti b. milti BW. 19283, 1.

Avots: EH I, 223

bīdeļstrumpē

‡ bīdeļstrumpē (loc. s.) "?": uz ve̦zuma sēdēt ne duoms: tad tevi tramda kā bīdeļstrumpē Vīt. 44.

Avots: EH I, 223

bīdināt

bîdinât [C., Ruj., Bers., Kalz.], Spr., tr., scheuchen, schrecken, warnen. Refl. -tiês, sich fürchten, erschrecken, gew. mit sa- Dr.

Avots: ME I, 303

bīdīt

‡ bĩdît: auch (mit ĩ) Wainsel n. FBR. XIV, 84, A. - Autz, Dunika, Kegeln, Lemburg, Lieven-Bersen, N.-Wohlfahrt, Orellen, Pankelhof, Salisb., Slenden, Strasden, Trik., (mit ì ) Arrasch, Ramkau, (mit î ) Bērzgale, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 223

bīdīt

I bīdît, -u, -īju, fact., schrecken, scheu machen St. [Zu bîtiês.]

Avots: ME I, 303

bīdīt

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît 2 Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. 2 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303

bīgs

bīgs: anscheinend anch in der Bed. identisch mit bīks (unter diesem Stichwort ist das Fragezeichen hinter "Gerausches" zu tilgen), s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 229.

Avots: EH I, 223

bīgs

bīgs, Interj., husch: nuokūluse rudzu riju, bīgs uz suola istabā BW. 12574. [Wohl identisch mit bīks.]

Avots: ME I, 303

bīķēt

bĩķêt, -ēju, tr., einweichen in Lauge: drānas; bleichen: aude̦klus. aude̦klu bīķēšana Etn. II, 25, Dond. [Nebst estn. pü(ū)kima "beuchen" aus mnd. büken]. In Dond. bedeute bĩķêt: viel saufen.

Avots: ME I, 304

bīķis

‡ bīķis Dond. n. FBR. V, 130 "?"

Avots: EH I, 223

bīkls

‡ bīkls Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter Pferd, scheu, schreckhaft. Vgl. bikls 1.

Avots: EH I, 223

bīks

bĩks, Interj. zur Bezeichnung eines Geräusches [?]: atskrien sila bite bīks, aizskrien sila bite bīks Tr. III, 1052. [Vgl. bīgs.]

Kļūdu labojums:
bīks, = bīks!
bīks = bīks!

Avots: ME I, 303

bīkšis

[bīkšis Lub., Fest., ein steifer, träger Mensch. Cf. bīstē̦gs, bīkstēglis.]

Avots: ME I, 303

bīkšķēt

bīkšķêt, bīkšķinât,

1) poltern, klopfen
Spr.;

2) einen Lärm hervorbringen, änlich dem, der entsteht, wenn man barfuss über die Diele geht:
viņš, staigādams blakus istabā, visu vakaru bīkšķināja. nezin, kas tur virsējā stāvā nuotiek, staigā, ka bīkšķ vien Druw.

Avots: ME I, 303, 304

bīkšķis

bĩkšķis: auch ("Ofenkrückë) Frauenb., Stenden.

Avots: EH I, 223

bīkšķis

[bīkšķis Ruj. "Krücke", vgl. bĩšķis; nach Wid. auch ein Faulenzer]

Avots: ME I, 304

bīkstēglis

[bīkstēglis Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stenge zum Siossen;

2) ein steifer, träger Mensch;
cf. bīstē̦gs, bīkšis.]

Avots: ME I, 303

bīkstīt

‡ bĩkstît Stenden, = bikstît 2; ar bīkšķi b. krāsnī uogles: wiederholt Rippensttisse versetzen: viņš man ar īkšķi bīksta sānuos.

Avots: EH I, 223

bīkstīties

bīkstîtiês (unter bîstîtiês): auch (mit ĩ ) Grenzhof n. FBR. XII, 14, (mit î 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 223

bīkt

‡ bīkt (??) Mag. VI, 48 "= bīt, stossen".

Avots: EH I, 223

bīļa

bīļa, Ronneb., jem., der viel weint.]

Avots: ME I, 304

bīlāde

‡ bĩlãde Dunika, OB., (mit î 2 ) Kal., eine kleine Abteilung im Aussteuerkasten: meklē tādu uoša lādi, kam deviņas bīlādītes! BW. 34043, 3; bilādīte, ein Schmuckkastchen Gramsden. Aus mnd. bitade dass.

Avots: EH I, 223

bīles

bīles, bīle, bīlis Wid., die Angst, Furcht: ak, galva reibst un sirdi sagrābj bīles MWM. XI, 259. atbildēt grib ve̦cais, meklē vārdu, stuomās un ar svē̦tu bīli skatās Latv. Gew. izbīles.

Avots: ME I, 304

bīlība

[bīlība Wid., Schüchternheit.]

Avots: ME I, 304

bīnīteris

‡ bīnĩteris Orellen "verächtl. Bezeichnung eines wohlhabenden Bauern": stāv kâ b., ruokas ne˙maz neliek klāt.

Avots: EH I, 223

birbīne

birbīne: eine Pfeife aus einem Gänsekiel (mit ĩ) Gramsden.

Avots: EH I, 220

birbīne

[birbīne (li. birbỹnė), eine kleine Pfeife (zum Blasen) aus einem grühnen Roggenhalm Wainoden, Bahten, Ahswikken.]

Avots: ME I, 297

bīre

bīre, der Hut Plūdons [?]. [Wenn der Volkssprache entnommen, vielleicht eine Umbildung von mnd. bireit "Barret".]

Avots: ME I, 304

bīskaps

bīskaps, [bĩskãps Wolm., PS., C.], der Bischof. [Nebst estn. pīskop aus mnd. bischop.]

Avots: ME I, 304

bīšķēt

bĩšķêt, -ēju, tr., schüren, umrühren: uogles.

Avots: ME I, 304

bīšķis

bĩšķis: auch Lemb., Mitau: duodat kruķ[i], duodat bīšķ[i]! BW. 20816.

Avots: EH I, 223

bīšķis

bĩšķis [Dond., Wandsen, Heidenfeld], bĩšķarags, ein Stock zum Umrühren des Ofens: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1. de̦guns kâ bīšķis LP. I, 95.

Avots: ME I, 304

bīskocis

bīskuocis U., Ofenkrücke. Wohl aus * bīstkuocis; vgl. bīstarags.]

Avots: ME I, 304

bīskrēslīši

‡ bīskrēslīši, = biškrēsliņi (s. unter bite 4): bīskrēslīši (Var.: biškrēsliņi) . . ., tās meitiņu Jāņu zâles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 223

bīstaklis

bĩstaklis,

1): ar pirtes bīstaklīti BW. 16263 var.

Avots: EH I, 223

bīstaklis

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis 2 [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs 2 Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

bīstāklis

bīstāklis (unter bĩstaklis),

1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis 2 ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis 2 ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì 2 ) Erlaa;

2): auch (bĩstâklis 2 ) Dunika; ‡

4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis 2 ) Dunika.

Avots: EH I, 223

bīstamība

bîstamĩba, die Furchtbarkeit, Gefahr, Gefärlichkeit, furchterregende Schädlichkeit: tādās runās liela bīstamība MWM. III, 406. tas liecina par viņu lieluo bīstamību Vēr. I, 801.

Avots: ME I, 304

bīstams

bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekā nuosprādzis lācis.

Avots: ME I, 304

bīstarags

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304

bīstēgs

[bīstē̦gs Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stange zum Stossen;

2) ein steifer, träger Mensch.]

Avots: ME I, 304

bīstēkls

bĩstē̦kls (unter bĩstaklis),

1): auch (bìstê̦kls 2 ) Erlaa;

2): auch AP.;

3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!

Avots: EH I, 223

bīstīties

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304

bīt

bīt, schieben L., [schon von L. selbst als"obsolet"bezeichnet. Allerdings gibt auch Kr. nach Mag. XVI, 2, 63 ein bît, und ein bīt liegt jedenfalls den Formen bīdīt (s. dies) und ārdbīlis zugrunde.]

Avots: ME I, 304

bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

bīte

II bīte: nu jums būs bìte 2 ("?") Oknist (es wird euch etwas Unangenehmes widerfahren).

Avots: EH I, 223

bīte

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

bīte

III bīte,

1) der Müssiggänger,
cilvē̦ks, kas stāv bez darba Etn. I, 105; [vgl. bĩstaklis 3];

2) ein von sich geschobenes Stück Arbeit
L. [Zu bīt.]

Avots: ME I, 304

bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305

bītīgs

bītîgs, furchtsam Etn. III, 178.

Avots: ME I, 304

bītin

‡ bîtin, zur Verstärkung von bîtiês: visi b. bijās Janš. Tie, kas uz adens 16.

Avots: EH I, 223

bītnieks

bītnieks, Pfuscher, der nicht zur Zunft gehort Riga St., L.: (prātīgs strādnieks) visur guodā pastāvēs, kur bītnieks..., kas amatu nepruot un visu amatu samaitā, kaunā paliek A., St. Scheinbar zu bīte 3.

Avots: ME I, 305

bīvoties

bīvuotes (für vībuotnes), Beifuss artemisia vulgaris) Mag. IV, 2, 89.

Avots: ME I, 305

bīza

‡ bĩza Dond., comm., = bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

bumbīze

‡ bum̂bìze 2 , bumbīžu ticība Sonnaxt, der Kalvinismus. Beruht zunachst auf li. bumbizas "Kalvinist".

Avots: EH I, 252

čabīte

‡ čabīte, eine Frau von kleinem Wuchs, sanftem Wesen und lieblicher Sprechweise Golg.: nav ne˙kāda varenā sieva, ir tikai tāda č.

Avots: EH I, 281

cabītis

cabītis, [auch cabulītis], Liebkosungswort zur Bezeichnung kleiner Kinder.

Avots: ME I, 363

čaibīgs

‡ čaîbîgs Jürg., verzogen, verzerrt (vom Gesicht); geziert, affektiert (im Benehmen): čaibīga seja Jürg. viņa tāda čaibīga meitanegrib ne ēst, ne runāt ebenda. čaibīga jaunkundze PV.

Avots: EH I, 282

čaibīties

čaĩbîtiês (zu ersetzen durch čaibîtiês): das Gesicht verziehen (auch als Ausdruck des Ekels, Missfallens) PV. (mit aî); viņa save̦lk laipnu ģīmi, gruoza acis un vaibstās un nezin, kâ č. PV.

Avots: EH I, 282

čalbīt

[čalbît, plaudern, murmeln, knistern Wid.]

Avots: ME I, 402

čārbīgs

‡ čãrbîgs Frauenb., bröckelig: č. biezpiens.

Avots: EH I, 287

čaubīties

čaĩbîtiês, sich freundlich stellen, eine freundliche Miene machen, sich zu einer freundlichen Miene zwingen: Taksis čaibījās reizu reizēm, lūpas atviezdams, kâ smiedamies Vīt. 82.

Avots: ME I, 401

cebīt

‡ cebît, stehlen, stibitzen Wessen.

Avots: EH I, 262

cībīte

‡ cībīte "?": cibīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. piel. 2 27227, 1.

Avots: EH I, 275

čibīte

čibīte, das Hühnchen. In Stelp. auch čibulīte, als Kosewort gebraucht. Vgl. ciba 1 und cibīte.

Avots: ME I, 412

cibītes

cibītes,

1) Hühnerchen;

2) die unterten, mit der Sense quer abgeschnittenen Strohbündel beim Decken des Strohdaches,
auch vistiņas genannt Bielenstein H. 21. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379

čiebīgs

‡ čiebîgs PV., oft jammernd; viel feilschend.

Avots: EH I, 292

čubītes

čubītes: eine Speise (biguzis) aus Wasser, Brot und Zucker Brucken.

Avots: EH I, 294

čubītes

čubītes, eine Speise, = biguze Etn. I, 20. piena č., eine Speise aus Milch und zerbröckeltem Schwarzbrot Stelp.

Avots: ME I, 418

dabīdīt

[dabīdît Drsth. (bis zu einer gewissen Stelle) hinschieben; hinzuschieben.]

Avots: ME I, 428

dabīgs

dabîgs (li. dabingas),

1): šitā ķēve pa[r]˙lieku dabīga (ruhig);
ar viņu var braukt kaut kurš meitietis AP.; ‡

2) natürlich.

Avots: EH I, 300

dabīgs

dabîgs, gutgeartet, guten Charakter habend: dabīgs cilvē̦ks [U.].

Avots: ME I, 428

dabīt

dabīt: auch Erlaa und KatrE., n. FBR. XIV, 124, Saikava.

Avots: EH I, 300

dabīt

dabīt, dial. (z. B. Saussen, [Sels.]) für dabût.

Avots: ME I, 428

dabīte

‡ dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300

dalbīt

‡ dal˜bît Bauske, -ĩju "unnütz reden". Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdalbît.

Avots: EH I, 304

dambīši

[dam̃bīši, kleine Stückchen gebratenen Schweinespecks Trik.]

Avots: ME I, 436

darbība

dar̂bĩba, die Tätigkeit, Handlung; dar̂bĩbas vā`rds, das Zeitwort.

Avots: ME I, 439

darbīgs

dar̂bîgs (li. darbìngas), tätig, arbeitsam: darbīgs cilvē̦ks.

Avots: ME I, 439

darbīties

‡ darbîtiês "?": nu bija gan kuo duomāt un d., ka ... neiekristu samaitāšana Pas. II, 10.

Avots: EH I, 307

debīt

‡ debît, mundartl. (z. B. in Heidenfeld) für dabût.

Avots: EH I, 313

dirbīties

dirbîtiês, -ījuos, sich zu schaffen machen, seine Nase wohin stecken: viņš dirbījas gar citu būšanām Naud.

Avots: ME I, 469

divdabība

‡ divdabĩba,* die Doppelnatur: šuo ziemas divdabību Rainis... izteic Vēja mātes un Sniega mātes tē̦luos A. Niedra Nemiera ceļi IV, 419.

Avots: EH I, 323

dobīgs

duobîgs, dumpf: duobīgi nuobraikšķēdama sagāzās telts Vēr. II, 351.

Avots: ME I, 531

dobīt

[dùobît 2 Lis., Bers., aushöhlen: d. kuoku.]

Avots: ME I, 531

drebīgs

drebîgs: par tre̦nktu stirnu drebīgāka Fr. Adamovičs, Rudens ziedi 135. zvaigžņu d. mirguojums ebenda 99.

Avots: EH I, 332

drebīgs

drebîgs ,* zitternd, beberig: drebīga skuopulība Vēr. 747.

Avots: ME I, 496

erbīt

er̃bît: puika er̃bī galvu; vista er̂bī duobi PS.; (Unkräuter) mit den Wurzeln herausreissen Smilten. Refl. -tiês: vista erbījas pa duobi PS.; in der Bed. "streiten" auch Smilten.

Avots: EH I, 370

gārbīgs

‡ gārbîgs, seine Sachen zu schonen pflegend, sparsam Warkl.: g. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 390

gārbīt

‡ gā`rbît 2 Warkl., -ĩju, sparen; schonen; gut behandeln; aufpassen: gārbīju naudeņu ve̦cuma dienām Warkl. viņš savas drēbes gārbī ebenda. viņš gārbī, kai savu zirgu kuopt ebenda. mēs viņu gārbīsim kai putniņu Lettg. mantas ir jāgārbā, nevar tâ izbārstīt A. Sprūdžs Daugava 1933, S. 528. Refl. -tiês Warkl. "?"

Avots: EH I, 390

garzobība

‡ gaŗzùobība Mekons, Septiņi okstoņi 36, die Spöttelei; die Spottsucht.

Avots: EH I, 386

ģaubīgs

‡ ģaubīgs, ergötzlich Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 425

glābīgs

glâbîgs (li. globìngas "schützend"), ‡

2) vorsorglich, gut nährend
(?) AP.: glābīga cūka izglabā visus sivē̦nus.

Avots: EH I, 392

glābīgs

[glâbîgs, errettend, heilbringend Wid.]

Avots: ME I, 623

grābīgs

‡ grābîgs, viel erwerben wollend (?): g., netaupīgs zemkuopis Pet. Av. III, 292.

Avots: EH I, 400

grebīt

*grebît, erschlossen aus izgrebît.

Avots: EH I, 401

gribība

[gribĩba, die Gier, Habsucht, Lüsternheit Wid.]

Avots: ME I, 654

gribīgs

gribîgs,

1) begehrlich, ernsten Willen zeigend
U. ;

2) brünstig, geil.

Avots: ME I, 654

gūbīgs

gūbîgs Kursiten, habsüchtig: g. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 421

gubīt

gubît,

2): verderben
(tr.) Gr.-Buschh.: gubī savu mantu, māti; verlieren Auleja, Wessen.

Avots: EH I, 415

gubīt

gubît, -īju, tr.,

1) rauben, heimlich od. gewaltsam wegnehmen; ["haschen, fangen"
PS., Lis.];

2) gewaltsam wegschaffen, abtreiben, z. B. die Leibes frucht
Agel. n. U. [Wenigstens in der Bed. 2 aus r. губи́ть "verderben".]

Avots: ME I, 674

gūbīt

[gũbît "fangen" Dunika; vgl. gubît 1.]

Avots: ME I, 685

gulbīši

gulbīši, Kartoffeln um Windau. Wohl dissimilatorisch aus bulbīši.]

Avots: ME I, 676

gumbīt

gum̃bît, [runzelig, faltig machen: es gumbu priekšautu Serben, Roop.] viņa atteica, lūpas gum̂bīdama 2 Nigr., [Wandsen].

Avots: ME I, 680

iebīdīt

ìebĩdît, herein -, hineinschieben, - stossen.

Avots: ME II, 4

iebīties

iebīties: bē̦rns iebijies Behnen. bē̦rns var ie. nuo suņa Bērzgale, Heidenfeld, Līvāni, Makašēni; durch einen überstandenen Schreck eingeschüchtert werden Lis., Peb., Schwanb., Selsau, Sessw.: zirgs ir iebijies nuo šī tilta un ne˙kad neiet tam mierīgi pāri.

Avots: EH I, 504

iecebīt

‡ ìecebît, stehlend (stibitzend) einschütten (?): ņe̦mdams saimniekam kartupeļus, puisis iecebīja arī sev kādu pūru Wessen.

Avots: EH I, 506

iedobīt

[ieduobît, vertiefend herstellen: ar mietu ieduobīt stādam bedri Bauske.]

Avots: ME II, 12

iegribīgs

iegribîgs, oft (und plötzlich) nach etwas verlangend (?): (Baibele) nav vairs tik iegribīga un gražīga Janš. Mežv. ļ. II, 463.

Avots: EH I, 514

ieknaibīt

ìeknaibît,

1) wiederholt einkneifen:
kas ābuolu ieknaibīja? Nigr.;

2) durch Kneifen einschrecken
Nigr.: kam tu bē̦rnu tâ esi ieknaibījuse?

Avots: ME II, 28

ielobīt

ìeluobît, ‡

3) verprügeln (wo?).

Avots: EH I, 528

ielobīt

[ìeluobît,

1) zu schälen anfangen:
mizu Ruj.;

2) ausschälend einsammeln:
pupas Ruj. Refl. - tiês, sich einüben: viņš jau labi ieluobījies grāmatā, lasīšanā Ruj.]

Avots: ME II, 41

ieriebīgs

ìeriebîgs, verhasst: dažiem ļaudīm latviešu teātris būs bijis ieriebīgs Druva I, 700.

Avots: ME II, 58

iešķibīt

ìešķibît, die Eingeweide einsammeln: krietni zirņus iešķibīja Jürg.]

Avots: ME II, 76

ieskrubīt

[ìeskrubît,

1) = ìeskrubināt: peles ieskrubinājušas kaulu Lis.;

2) einschrapen:
duobumu kausam N. - Peb.]

Avots: ME II, 66

ieskulbīt

[ieskul˜bît 2 , ein wenig mit einer Rute durchprügeln Ruj.: es tevi ieskulbīšu (zu einem lärmenden Kind oder Hund). ka es tevi neieskulbu! Naukschen.]

Avots: ME II, 66

iestebīt

[ìestebît, mühsam hereinschleppen: istabā C.]

Avots: ME II, 73

ievābīt

[ìevãbît, einladen (zu einer Festlichkeit) Trik.]

Avots: ME II, 86

iezabīt

ìezabît, ein wenig schlagen, Hiebe versetzen (einem Schwein) Spr.

Avots: ME II, 90

irbīte

irbīte: der Froschköder PV. Nach einer Mitteilung von E. Ozoliņš darf in Jürg. (wohl such anderswo) beim Krebsen mit einem Froschköder der Frosch (var̂de) nicht beim Namen genannt werden, sondern wird irb(īt)e ("Rebhuhn") genannt.

Avots: EH I, 431

izbīdīt

izbĩdît, tr., hinausschieben: viņi izbīdīja iedzītuos ratus Kaudz. M. mārša mani izbīdīja nuo baltā bāleliņa BW. 17503 (Var.: izbīdēja, ungew.). Refl. -tiês, sich hinausschieben, hervorkriechen: līdz iesilda pavasaŗa saule, izbīdās nuo zemes asni Aug.

Avots: ME I, 716

izbīles

izbîles, auch izbīlis (sing.) C.,

1) der Schpeck, die Angst:
kaunējās ir sievai teikt par tās dienas izbīlēm LP. VII, 1061. izbīļu vārdi, Zauberworte gegen eine durch Schreck erzeugte Krankheit Tr. tas atbildēja bez mazākā izbīļa Apsk.

Avots: ME I, 716, 717

izbīlis

izbīlis (unter izbîles ): auch (mit ĩ ) Dunika, Iw., Rutzau.

Avots: EH I, 434

izbīties

izbîtiês, erschrecken, in Furcht geraten: bikla mana līgaviņa, nuo aitiņas izbijās BW. 27075. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevis izbīšuos BW. 33639, 8.

Avots: ME I, 717

izdabīgs

izdabîgs, L., gefällig, dienstfertig: viņš ir laipnīgs pret mums, izdabīgs A. XII, 571.

Avots: ME I, 724

izerbīt

izerbît,

1): (Unkraut nebst den Wurzeln) ausjäten
Smilten: vai nu izer̂bīji gan (duobi)? ‡

2) = izplêst 2: i. naudu nuo skuopuļa Smilten.

Avots: EH I, 446

izerbīt

izerbît, tr., ausreissen, zerzausen: izerbīju visu kuoku ar saknēm Serb., Bers. viņš man izerbīja matus kâ ē̦rkuli Wend. Refl. - tiês, sich zanken, in den Haaren liegen, sich abmühen: ta tad tie nu izerbījušies.

Avots: ME I, 734

izgobīt

izguobît ausblegen (?): vaiņaga kriju pūlē̦damās i. ... pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 450

izgrebīt

izgrebît Wilzen, izgrebinât, izgreblêt: kuŗuotes. kausu izgrebini nuo labākā kuoka LP. VI, 835. mazs, izgre̦blē̦ts bē̦rza trauciņš Konv. 1 svilpes izgre̦btas nuo alkšņa kuoka Vēr. I, 649. [izgrebināt kāli Ruj.]

Avots: ME I, 739

izknaibīt

‡ izknaîbît,

1) wiederholt kneifend ausglätten, ebnen; herauskneifen:
ar pirkstiem izknaiba tuos piciņus Linden in Kurl.;

2) (eine Reihe von Stellen) kneifen
Bers.: puisis meitai visus sānus izknaibījis. Refl. -tiês Bers: "izpluosīties".

Avots: EH I, 457

izlobīt

izluôbît, tr., ausschälen, ausschoten, aushülsen: zirņus, pupas; auch fig.: izluobīt mūsu darbu kuoduoli MWM. VIII, 212. Refl. - tiês,

1) sich ausschälen, aushülsen:
lapiņas pēc lapiņas izluobīsies A. XIX, 32;

2) sich die Arbeit leicht machen, andern das Schwere zuschieben
Peb. n. U.; sich von ihr losmachen Salis n. U.; fackeln, schwänzen Kronw.

Avots: ME I, 766

izlubīt

‡ izlubît N.- Peb., ausschlürfen: i. visu bļuodu putras.

Avots: EH I, 464

izraibīt

izraibît, zaubernd entfernen, beseitigen: tē̦vs izraiba ruozi Aps., Smilt.

Avots: ME I, 788

izrobīt

izrùobît, izrùobuôt, tr., auskerben, aushöhlen, auszahlen, auszacken: izruobu duobumu lielāku LP. V, 342. izruobījis caurumu VI, 1064. nuo apses kluča izruobīju (Ansīti) BW. 20161, 1. izruobījām nuo siera vidus ve̦se̦lu kumeļu LP. III, 100. apkakle izruobuota, caurumaina A. XX, 474. izruobuotas kalnu galuotnes A. XX, 860. izruobuotas lapas.

Avots: ME I, 794

izšaubīt

izšaubît ,* wankend machen: sace̦rē̦tāja nebija izšaubāma Druva III, 783. Refl. - tiês, zur Genüge zweifeln: tas crējis un izšaubījies gana MWM. VI, 836.

Avots: ME I, 809

izšķibīt

izšķibît, izšķibuôt,

1) ausästen:
mežu, zarus;

2) ausschälen, ausbolstern:
izšķibī gruoziņu pupu Gr. - Sess.;

3) leeren, ausessen, austrinken:
viņš izšķībuoja visu līdz pēdējai lāsītei.

Avots: ME I, 811

izšķobīt

izšķuôbît, tr., zum Wackeln bringen, verziehen, verzerren: nuosistuo vaibsti nuo nāves muokām ir izšķuobīti A. XX, 795. [cita (meita) puišu izšķuobīta BW. 34629.] Refl. - tiês, sich ausbeugen, aus der geraden Lage treten, wacklig werden: kājas klavierēm izšķuobījušās. apkuopt pūķītes, kas izšķuobījušās kâ nekâ Dünsb. riteņi pa˙visam izšķuobījušies.

Avots: ME I, 812

izšņaibīt

‡ izšņaibît lūpas Kalz., Lubn. "mē̦duoties izluocīt lūpas". Refl. -tiês ebenda "mē̦duoties izluocīt lūpas".

Avots: EH I, 486

izvaibīt

‡ izvaibît, Perfektivform zu vaîbît: i. ģīmi Ar.; s. auch Mag. XV 3, 62. Refl. -tiês, eine Zeitlang vaibîties.

Avots: EH I, 492

izvalbīt

‡ izvalbît, Perfektivform zu vàlbît 2: i. acis Ar. Refl. -tiês, Perfektivform zu valbîtiês 1, 2 Ar.

Avots: EH I, 493

jebīt

‡ jebît Dond., futuere; auf r. ебу "futuo" beruhend.

Avots: EH I, 562

kalbīt

kalbît (unter kal˜binât ),

1): auch (mit al˜ ) Schwitten; ‡

2) lessen
(mit al˜ ) Lin. ‡ Refl. -tiês, sich mit Bitten aufdrängen (mit al˜ ) Pankelhof: meitene kalbījās man virsū, tad atdevu ar tuo lakateli.

Avots: EH I, 577

ķebīte

[ķebĩte, ein dünner Brei Lieven - Bersen.]

Avots: ME II, 358

ķibīt

‡ *ķibît, zu erschliessen aus pieķibît.

Avots: EH I, 701

klabīkla

klabîkla, klabiklis Matkuln, das Klapperinstrument: klab tâ tāda klabīkla Degl., Smilt.

Avots: ME II, 207

klambīt

klam̃bît, - ĩju, faseln, Unsinn schwatzen: kuo tu tur klambī? Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 212

kļibīt

‡ kļibît (mit ļ vor palatalem Vokal?) Auleja, -īju, (eine flüssige Speise) schlürfen, (fr)essen.

Avots: EH I, 625

knaibīt

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242

kņaibīt

‡ kņaîbît Behnen n. FBR. XVI. 142, Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 69. Oknist n. FBR. XV, 194, Grenzhof (Mežmuiža). Kaltenbr., = knaîbît.

Avots: EH I, 635

knarbīties

knar̃bîtiês, - uos, - ĩjuos, langsam essen Gr. - Sess.

Avots: ME II, 242

knobīties

I knuôbîtiês 2 Frauenb., sich lausen, lecken, knibbern (aus einem handschriftl. Vokabular); sich kratzen, reiben Lubn.; mit den Zähnen einander leichthin nagen, zwicken (mit uô ) Erlaa, Meselau. N.-Peb.. Sessw., (mit uô 2 ) Erwalen: zirgi knuobās.

Avots: EH I, 635

kņobīties

kņuobîtiês, knabbern, wie die Pferde einander im Felle mit den Zähnen schuppen Spiess n. U.

Avots: ME II, 253, 254

kobīkš

‡ kõbikš Rojen n. FBR. XIII, 69 "?": uzpūties kâ k.

Avots: EH I, 639

kopdarbība

kuõpdar̂bĩba ,* gemeinsame Wirksamkeit, Kooperation, Mitwirkung: apstākļu kuopdarbība Vēr. I, 268, Konv. 2 1851.

Avots: ME II, 345

krimbīteris

krim̃bĩteris, der Krippenbeisser Kand. (Aus einem nd. *kripbīter? Zum mb aus bb vgl. nd aus dd Le. Gr. 177.]

Avots: ME II, 279

labdabība

labdabĩba, die Getmütigkeit, guter Charakter.

Avots: ME II, 394

labdabīgs

labdabîgs, gutgeartet, gutmütig: mūsu kungs ļuoti labdabīgs Janš. viņš atbildēja mīkstā, labdabīga balsī Janš.

Avots: ME II, 394

labība

labĩba (li. labyba Dauk. Darbai 17 u. a.; aus dem Le.?): izaugs laba labībiņa BW. 25920. lai aug tīra labībiņa 29554. atņēmis labībām visus graudus Pas. XIII, 42. mazā l. - auch Salis.

Avots: EH I, 710

labība

labĩba, eig. das Gute, die Güte, in welcher Bedeutung es von Manz. Luk. 3, 1 gebraucht ist (izsalkušus piepilda ar labību = ar labumiem); aber schon bei Manz. labība, das Getreide, Korn, māza labība, Afterkorn.

Avots: ME II, 396

labīt

labît, -îju, tr., versöhnen, streicheln, rühmen BW. 3877: palabī bē̦rnu C. Refl. -tiês, sich anschmeicheln, freund- liche Miene machen: tagad nu vajadzēja labīties MWM. III, 565; ["draudzēties" PS.].

Avots: ME II, 396

labītis

labĩtis (unter labiẽtis),

1): auch Bērzgale, Tdz. 51323.

Avots: EH I, 710

lētdabīgs

lẽ̦tdabîgs, leichtsinnig: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīga BW. 598.

Avots: ME II, 462

līdzdarbība

lĩdzdar̂bĩba ,* die Mitwirkung: tagad vajag līdzdarbības nuo visām pusēm B. Vēstn.

Avots: ME II, 479

lobīt

luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,

1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;

[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;

[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. 2 184.

Avots: ME II, 521

lobīties

[luobîtiês,

1) sich rühren, schwanken
U.;

2) s. luôbît.]

Avots: ME II, 521

ļobīties

ļuôbîtiês, -uos, -ĩjuôs, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļuobīdamies Mat., [Stomersee, Neu-Laitzen, Bers., Gudenieki, Pampeln, Trik., Lindenhof].

Avots: ME II, 545, 546

lubīt

[lubît, -ĩju, spleissen: viņš lubī lūkus U.]

Avots: ME II, 509

lubīt

‡ II lubît, zu erschliessen aus ‡ izlubît.

Avots: EH I, 759

ļubīt

ļubît, essen, geniessen (verächtlich) Kaugershof.

Avots: ME II, 541

ļurbība

ļur̃bĩba, Ungeschlachtheit, lumpiges Wesen, die Trunksucht, das Geschwätz: nezin, kādas tur vēl ļurbības ļurina Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 544

ļurbīgs

ļur̃bîgs, ungeschlacht, plump, maulaffig, schwatzhaft: ļurbīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 544

mazbībele

mazbĩbele, das neue Testament Anzen. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 571

mazlabība

mazlabĩba, das Kleinkorn: ar mazlabību baŗuo luopus Ahs.

Avots: ME II, 573

ņaibīties

ņaîbîtiês,

1): kokettierend die Lippen verziehen
Meselau, N.- Peb.

Avots: EH II, 112

ņaibīties

[ņaîbîtiês, -uôs, -ĩjuôs.

1) sich zieren
Kreuzb.;

2) Unzufriedenheit mit nicht zusagender Speise äussern
Ruhental.]

Avots: ME II, 895

nebīlis

I nebīlis, [ein Dummer, Dummkopf (?) Wid.; = li. nebylỹs "ein Stummer"?]

Avots: ME II, 709

nebīlis

II nebīlis: auch Grawendahl, Sessw.

Avots: EH II, 10

nebīlis

[II nebīlis Bers., ein Furchtloser.]

Avots: ME II, 709

negribīgs

negribîgs: auch Linden in Kurl.; dē̦li ... mācīties negribīgi Janš. Līgava II, 413. Anna negribīgi nuometa kapli Anna Dzilna 163.

Avots: EH II, 12

negribīgs

negribîgs, unlustig, nicht wollend; negribīgi, wider Willen: paspīd saulīte, bet tâ negribīgi. [tādas mūžam saduzušas dienas... padara cilvē̦ku drūmu un ne uz kuo negribīgu, nespējīgu Janš. Dzmitene IV, 122.]

Avots: ME II, 713

nešaubīgi

[nešaubîgi, ohne zu zweifeln, ohne zu wanken: Reinis būtu gājis mierīgi, bezbailīgi, nešaubīgi Veselis Saules kapsē̦ta 97.]

Avots: ME II, 734

ņibīt

‡ ņibît A.-Schwanb., beissen (von Flöhen): sāka (guļuot) blusas ņ.

Avots: EH II, 114

niebīlis

niẽbĩlis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH II, 27

niekabīlis

niẽkabĩlis [li. niekabylis "Gaukler"], niẽkubĩlis, niẽkbĩlis, f. - le, jemand, der dummes Zeug spricht Kand., Naud.: neesi nu niekabīle! MWM. VII, 82. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli Etn. I, 31. [Zu niẽks + li. bylóti "reden", apr. billīt "sagen"; vgl. auch le. bàlss u. a.]

Avots: ME II, 749

niekbīlis

niẽkbĩlis, s. niẽkdar̂bis (li. niekdar̃bis) Nigr., niẽkdaris, wer unnütze Dinge tut, wer sich mit Lappalien abgibt.

Avots: ME II, 750

ņirbīgs

nir̂bîgs: ņirbīgas zvaigznītes Jauns. B. gr. I 3 , 39. ņirbīgu mudžeklî Delle Negantais nieks 194.

Avots: EH II, 114

ņirbīgs

ņir̂bîgs, flimmernd, schillernd: ņirbīgs sniegs Druva III, 49; ņirbīgas krē̦slas AU.

Avots: ME II, 903

ņirbīt

ņirbît,

1) tr., in schnelle, zuckende Bewegung bdngen:
cik mudīgi ņirbīja smagās kājas! AU.;

2) intr., sich schnell bewegen, flimmern, schillern;
kâ baltas punktes viņas (zuosis) tur augu dienu ņirbīja pret krasta pe̦lē̦kumu A. XX, 45.

Avots: ME II, 903

nobīdīt

nùbīdît, tr., wegschiebem, beseitigen: slaikā sieviete bizi nuobīdīja pār ple̦ciem Purap. šie ideāli pa daļai nuobīdīti pie malas Vēr. II, 600.

Avots: ME II, 762

nobīkšķēt

nùobīkšķêt, eine kurze Zeit poltern Spr.: [iesvieda malkas pagali kaktā, ka nuobīkšķēja vien Kl., Kreuzb., Warkl.].

Avots: ME II, 762

nobīle

‡ nuobīle, = nuõbîles: nuospļāvies smagu spļāvienu, kâ čigāniete nuobīlē Kaudz. Izjurieši 262.

Avots: EH II, 32

nobīle

nùobĩle eine Art Pflanzen (mit blauen Blüten, ohne geruch, ähnlich dem Veilchen, aber mit helleren Blüten)" AP.]

Avots: ME II, 762

nobīles

nuõbîles [Peb., Sessw. n. U., nuõbĩles Iw.], nuõbîlis [Hasenp., AP., Lennew., nùobĩlis Jürg., Dunika, Kalleten], der Schreck, Schauer, die Panik: ļaudis nuobīlī izskrēja uz ielām MWM. X, 17. pieme̦tas aiz piktuma, nuobīļa Etn. II, 162. man vēl tagad visi luocekļi nuobīļu pilni Janš. [pēc nuobîļa jāieņem drapes N. - Peb.]

Avots: ME II, 762

nobīlis

nuobīlis (unter nuõbîles ): auch Kalz., nuõbĩlis AP., Dunika, N.-Peb., nùobîlis 2 Saikava.

Avots: EH II, 32

nobīlis

nuôbĩlis 2 : "kluss, neîzveicīgs cilvē̦ks, kas staigā galvu nuodūris" Alschw.

Avots: EH II, 32

nobīlis

nuôbĩlis 2 MSil. "ein Erschreckter"]: mājnieki izpestīja nuobīļus MWM. VI, 646, [Fockenhof].

Avots: ME II, 762

nobīsties

‡ nùobīstiês (vgl, unter nùobītiês

1): auch (> ostle. nūsabeist) Pas. XI, 120.

Avots: EH II, 32

nobīties

nùobîtiês,

1) sehr erschrecken
(intr.): lielskungs jau nuobijies kâ kaļķis Asp. [auch ein Praet. - duos: Latvju tauta nenuobīdās nuo saviem pretniekiem Latg. 1921, № 46, 1. šitā nuobīdās ilūkstieši 1921. № 51, 2 3. vardes, kuŗas uz krastmales sildījās saulītē, nuosabīda gaŗauša Pas. I, 185;

2) sich versehen (von schwangern Weibern)
U.]

Avots: ME II, 762

nodabīgs

nuodabîgs: ernst; sich nicht verstellend Vank.; cik viņš (ein Pferd) nuõdabīgi (bedächtig) iet, - nu tâ kâ ve̦cs zirgs! AP. viņa jau ir tādā. nuõdabīga (ernst), - aplam nesmejas ebenda.

Avots: EH II, 37, 38

nodabīgs

nuodabîgs, andächtig: jūs e̦sat bezviltīgs, nuodabīgs cilvē̦ks A. XII, 407. biedri nuodabīgi skatījās ugunskurā Aps.

Avots: ME II, 771

nokalbīt

[nùokalbît, nùokalbêt Spr., laut ablesen, hersagen: mēs jau nuokalbījām visas rīta lūgšanas Janš. Dzimtene 2 III, 293.]

Avots: ME II, 793

noknaibīt

nùoknaîbît, tr., wiederholt abknibbern, abkneifen: brāļi tīri vai nagus nuoknaibīja LP. V, 295.

Avots: ME II, 799

nolobīt

nùoluôbît: visiem zariņiem nuoluobījis (nuolasījis) lapas Seyershof.

Avots: EH II, 65

nolobīt

nùoluôbît, nùoluobt Druw., Spr., tr., abklauben, abschälen, abschlauben, abhülsen, abrinden: kartupeļus, mizu, čaumalu, lūkus. es kārtis nuoluobu Druw. kaziņa nuoluobuse alkšņa turzu LP. II, 15. arklam zeme tikai viegli jānuoluoba Zemk. Refl. -tiês, sich abschälen, sich ablösen, sich abrinden: čaumala nuoluobījusies Apsk. gaļa nuo kauliem nuoluobījusies LP. VI. 828.

Avots: ME II, 814

noņaibīties

‡ nùoņaibîtiês, das Gesicht verziehen (perfektiv): izdzēris glāzi, viņš nuoņaibījās Sessw.

Avots: EH II, 72

norobīt

nùorùobît,

1): auch Dunika; kerbend (und mühsam) abschneiden, -hauen
Nötk.; abschneidend kürzer machen Gramsden;

2): auch Dunika, Gramsden.

Avots: EH II, 83

norobīt

[nùorùobît,

1) (mit einem stumpfen Beil
Weitenfeld, Siuxt, Vīt., Bauske, Salis) abhauen LKVv., MSil.: pa visu dienu nevarēja nuoruobīt ne piecu kuoku Salis, Grünwald, N.-Peb.; mühsam mit einem kleinen od. stumpfen Messer abschneiden Grünh., Naud., Autz, Segewold, Ermes, Sessw., Lub., N.-Peb., Gramsden;

2) mehrfach eine Kerbe einhauen, mit vielen Kerben versehen
MSil.: es jau mē̦ram vienu pusi nuoruobīju Jürg., PS.]

Avots: ME II, 842

noskabīt

nùoskabît (li. nuskabýti "abpflücken"], tr., abästen, abhacken: nuoskabīju sila priedi BW. 15507.

Avots: ME II, 847

nošķibīt

nùošķibît (unter nùošķibêt),

1): kuoki ... jau nuošķibīti (= augli jau nuoje̦mti nuo kuokiem) Jauns. Augšz. 109. aitas nuošķibī (= nuorauj un nuoē̦d) kāpuostiem lapas N.-Peb.

Avots: EH II, 95

nošķobīt

nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit uô 2 ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].

Avots: ME II, 867

noskrībīt

[nùoskrìbît, abschaben C., abnagen: kaza nuoskribījusi kuokam mizu.]

Avots: ME II, 849

noškubīt

‡ nùoškubît (mit hochle. šk aus šķ ?),

1) "nuotriekt" Golg.: n. ābelei visus ābuolus;

2) "nuozagt" Sessw.;

3) "=nùošķipelêt" Lubn.: n. sniegu;

4) "abschneiden"
A.-Schwanb.: n. matus, bārdu.

Avots: EH II, 94

noskulbīt

nùoskulbît,

2): nuoskulbījis (= nuocirtis) baļķim zarus Pas. XIII, 393 (ähnlich III, 182).

Avots: EH II, 87

noskulbīt

[nùoskulbît,

1) abnagen:
kaza nuoskùlbīja kuokam mizu Arrasch;

2) ahschneiden:
matus, zarus Ruj., Arrasch, (mit ul˜) Bauske.]

Avots: ME II, 850

nošnibīt

‡ nùošnibît N: Peb., abschneiden: n. runkuļiem lakstus.

Avots: EH II, 97

nostibīt

‡ nùostibît, wegstibitzen Ermes: nuostibīja kaimiņam zirgu.

Avots: EH II, 91

novalbīt

nùovalbît acis, die Augen verdrehen: viņš acis vien nuovalbīja. Refl. -tiês, sich verdrehen, sich verziehen: lūpas nuovalbījās smaidā AU.

Avots: ME II, 882

nožabīt

nùožabît: auch Blieden, Frauenb.

Avots: EH II, 110

nožabīt

nùožabît, tr., abmurksen, umbringen Selg. n. Etn. IV, 161, Kursiten [hier auch: nùožebît].

Avots: ME II, 893

nožārbīties

‡ nuožārbîtiês Lemb., eine gewisse Zeit hindurch klettern: n. visu dienu pa sē̦tām un kuokiem.

Avots: EH II, 110

nozebīt

[nùozebît,

1) erschlagen
Gr.-Buschhof, Kalz., Kreuzb.;

2) "erjagenu
Alswig;

3) wegstibitzen
PS.]

Avots: ME II, 890

nozēbīt

nùozēbît: tüchtig ausschelten; verwarnen Peb.; "... tu spēlēsi ērģeles ... tâ būs ...", nuozēbīja viņš Siljānu Stērste A. Z. 45.

Avots: EH II, 109

nozēbīt

nùozēbît "?": eņģelis nuozēbīja Renātu dzīvuot stingru svē̦tās dzīvi Stari III, 144.

Avots: ME II, 890

nozeibīt

‡ nùozeibît "?": tu ne reizes gan neiziesi, ja jau tevis tur nenuozeibīs Kaudz. Izjurieši 259.

Avots: EH II, 108

nožurbīt

[nùožurbît Gramsden "mit einem stumpfen Messer töten". I

Avots: ME II, 894

obīt

uôbît, -u, -ĩju, tr., die Lippen zum Lachen zusammenziehen: lūpas Aps. Refl. -tiês, ein wenig lächeln, die Lippen (das Gesicht) zum Lächeln zusammenziehen Aps. (mit uô), Salisb.

Avots: ME IV, 411

pabīdīt

pabīdît, pabīdêt Mag. IV, 2, 110, 131, tr., ein wenig schieben, stossen, rücken, unterschieben: galdu, krē̦slu. ļaunu dienu pabīdīju zem savām kājiņām BW. 119.

Avots: ME III, 8

pabīšķēt

pabīšķêt, tr., mit dem bīšķis herabstossen: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1.

Avots: ME III, 8

pabīties

‡ pabîtiês, in Furcht geraten: muļķis pasabīdās nāves Pas. VII, 51. jis jau pasabīda, ka tai (= tâ) ... nuotiks X, 413. Subst. pabîšanâs Ceļi VIII, 235, = nuõbîles.

Avots: EH II, 121

pagubīt

[pagubît, "paķert" Lis.; rauben: Jānis pagubīja visus ābuolus viens pats A. XIII, 492.]

Avots: ME III, 31

pagūbīt

‡ pagũbît Dunika, = pagubît, paņemt; puišelis paspējis p. visu gaļu. Refl. -tiês Dunika, für sich wegschnappen: es pagūbījuos rāciņu vairāk nekâ tu.

Avots: EH II, 135

pagubīte

‡ pagubīte KatrE. "maza gubiņa": cik šim tā sìena! tādas pagubītes vien sakrāvuši!

Avots: EH II, 135

pakļibīt

‡ pakļibît Auleja, etwas schlürfen (Flüssiges (fr)essen): ielej kaida šķīstuma, lai pakļibī!

Avots: EH II, 143

paknaibīt

paknaîbît, tr., freqn., wiederholt (etwas) kneifen: viņš tai vaigus paknaibīja MWM. VIII, 487.

Avots: ME III, 46

palobīt

‡ paluôbît, ein wenig schälen, bolstern: p. zirņus, pupas.

Avots: EH II, 153

paobīties

[pauôbîtiês, wiederholt ein wenig den Mund (zum Lachen) verziehen Wolm., Lis.; wiederholt das Gesicht ein wenig verziehen N.-Peb., Renzen.]

Avots: ME III, 130

paraibīt

[paràibît, ein wenig ràibît (besprechen): p. slimuo zuobu.]

Avots: ME III, 86

pārbīdīt

[pãrbīdît,

1) umschieben, umrücken:
p. krē̦slus;

2) hinüberschieben.]

Avots: ME III, 150

pārbīlis

pãrbīlis: pārbīlī ieple̦stām acīm Delle Negantais nieks 79.

Avots: EH XIII, 197

pārbīlis

pãrbīlis, allzu grosse Furcht, Panik Peb.: izcēlās pārbīlis B. Vēstn. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. U.

Avots: ME III, 150

pārbīties

pãrbîtiês, [pãrbīstîtiês], zu sehr erschrecken, vor Furcht erstarren: rādi pa+priekšu galvas spalvas, tad viņa sabīsies; pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies! LP. IV, 131. [vēl vairāk pārsabīdis (= pārbīdies), kaķis skrien kuokā Pas. I, 220.] viņš jau bij paguvis pārbīstīties Dz. V.

Avots: ME III, 150

pārdabība

pãrdabĩba,* die Übernatürlichkeit MWM. X, 178.

Avots: ME III, 152

parobīt

[parùobît, ein wenig kerben: p. kuoku.]

Avots: ME III, 92

pārrobīt

‡ pãrruôbît 2 Dunika, kerbend entzweischneiden: p. pātagas kātu.

Avots: EH XIII, 209

pašdarbība

pašdar̂bĩba,* die Selbsttätigkeit: tauta sāka muosties uz pašdarbību B. Vēstn.

Avots: ME III, 112

pašdarbīgs

pašdar̂bîgs,* selbsttätig. pašdarinâts, selbst-, eigengemacht: pašdarināts alus; pašdarinātas drēbes.

Avots: ME III, 112

pašgribīgs

pašgribîgs,* setbstsüchtig: prāts ir pašmīlīgs un pašgribīgs B. Vēstn.

Avots: ME III, 112

paskabīt

‡ paskabît, ein wenig, eine Weile skabît.

Avots: EH XIII, 172

pašķibīt

[pašķibît, ein wenig šķibît: p. zarus; zaķis pašķibījis kāpuostus.]

Avots: ME III, 113

pašķobīt

pašķuôbît, tr., etwas neigen, verziehen: drusku pašķuoba muti Etn. IV, 92. es ir sejas nepašķuobīju Vēr. II, 700. Refl. -tiês, etwas wackein, wanken, Gesichter schneiden.

Avots: ME III, 114

paskulbīt

[paskulˆbît 2 Ruj., ein wenig abästen: p. zarus.]

Avots: ME III, 101

pavalbīt

pavalbît, (die Augen) ein wenig verdrehen: pavalbīja acis Saul. III, 70, Jaun. Dr. v. J. 1902, 117.

Avots: ME III, 132

pibītis

‡ pibītis Frauenb. "ein kleines, kurzes Reststück von einem langen Gegenstand": nuo apaušu pavadas atlicis tāds p.

Avots: EH XIII, 230

piebīdelēt

pìebĩdelêt, zur Genüge, zum Überfluss beuteln.

Avots: ME III, 239

piebīdīt

pìebĩdît,

1) hinzurücken, -schieben:
vīrs piebīdīja ar kāju beņķīti Blaum. Pie skala uguns 108;

2) (mit etwas) vollschieben.

Avots: ME III, 239

piedabīgs

pìedabîgs,* angemessen A. v. J. 1896, S. 372, Konv. 2 3053: chrēstomatijai piedabīgs raksturs Druva II, 113.

Avots: ME III, 242

pielobīt

pìeluobît, aushülsend anfüllen: Jē̦kabs bij pieluobījis pilnu šķīvi ar pupām Upīte St. 61.

Avots: ME III, 269

piešķibīt

pìešķibît, zur Genüge od. eine Menge pflücken: p. zirņus, lapas, zarus.

Avots: ME III, 300

piestibīt

pìestibît, (etwas Schweres) heran-, hinzuschleppen (PS., Wolm.) od. -tragen (Arrasch).

Avots: ME III, 297

pretdabība

pretdabĩba* Wid., die UnnatürIichkeit, Widernatürlichkeit.

Avots: ME III, 386

pretdabīgs

pretdabîgs,* unnatürlich, widernatürlich: tautas dzīvie luocekļi, kas tagad cits nuo cita pretdabīgi atšķirti Kundziņš Kronwalds 195. rīmes latviešu dzejai gluži pretdabīgas Aus. II, 70.

Avots: ME III, 386

pretdarbība

pretdar̂bĩba,* das Entgegenwirken, die Gegenwirkung.

Avots: ME III, 386

pušbībele

pušbĩbele : pušbībelīte Fest. n. FBR. XVII, 84.

Avots: EH II, 335

raibīgs

raîbîgs Kr., C., Ruj. n. U., Ronneb., Smilt., Golg., = riebîgs, eklig, Ekel, Widerwillen erweckend: raibīgs ēdiens Erlaa. raibīgs cilvē̦ks - tāds, kas saceļ riebumu Drosth., Bers.

Avots: ME III, 468

raibīgs

I raîbîgs: auch AP., (mit aî 2 ) Orellen: čūska ir r. kustuonis Seyershof. pa˙visam tāds r. izskatījās Orellen.

Avots: EH II, 350

raibīgs

‡ II raîbîgs 2 Siuxt, = ‡ ràibins 2 : cīrulītim zilganīgi pe̦lē̦kas, tādas raibīgas uoliņas.

Avots: EH II, 350

raibīt

I ràibît: auch Serbig., (mit aî) Ermes: "spaiduot apvārduot" (mit aî 2 ) Seyershof; "ar pirkstiem apvilkt" Wessen; "ārstēt kādu auguoni, veļu kaulu, apve̦lkuot ap slimuo vietu trīs reizes ar drēbju velējamuo vāli vai zvirgzdakmeni" Kaltenbr.

Avots: EH II, 350

raibīt

I ràibît Wolm., raîbît 2 Iw., raîbît Lis., raĩbît PS., -u, -ĩju, auch raibinât, = apvā`rduôt, pūšļuôt, (eine Krankheit, insbesondere den Zahnschmerz) besprechen; "riebt, slimu vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen; den Zahnschmerz folgendermassen vertreiben: man misst einigemal mit Lindenbast um den Kopf des Kranken, worauf er neunmal durch den Bast kriechen muss Harder n. U.: vārduošana un raibināšana pie zuobu sāpēm tâ˙pat lielā cieņā Etn. IV, 22. pirmdzimtam vai pastarim jāraiba ēde trīs reizas un jāuzspļauj virsū Etn. IV, 21. - Subst. ràibîtãjs Wolm., wer Krankheiten bespricht: kaktu ārsti, vārduotāji, raibītāji Konv. 2 1238. pūtējas jeb raibītājas dziedējušas slimības ar pūšanu RKr. XII, 20. vai neiesi pie raibītāja, dēliņ? Seibolt. Zu riebt II.

Avots: ME III, 468

raibīt

II raibît: Zur Bed. vgl. auch saraibît.

Avots: EH II, 350

raibīt

II raibît, -ĩju, Buntwerk machen U.

Avots: ME III, 468

raibīties

raîbîtiês, ‡

2) Widerwilien; Ekel äussern
Lennew.: neraibies ne˙kuo, bāz vien mutē!

Avots: EH II, 350

rebīns

‡ rebīns "kavējs": cūkiņa, māsiņa uoz galda sēdēja, es pats r. galdiņa galā VL. aus NB.

Avots: EH II, 362

reibīgs

reibîgs: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74,

1): r. alus - auch Andrupine, Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine. r. dzēriens Pas. IV, 204, 515. reibīgi taisīt alu Auleja. (dzēriens) kļūstuot stipri r. Janš. Mežv. ļ. II, 468. ‡ Subst. reibīgums Brīvā Zeme 1939, № 152, S. 2, das Betäubendsein.

Avots: EH II, 363

reibīgs

reibîgs U.,

1) reibîgs 2 Salis, Ruj., schwindelig machend
Warkl.: r. alus Für. I;

2) widerlich
St.;

3) geil
St. In der Bed. 2 zu riêbt?

Avots: ME III, 505

riebība

riêbĩba: auch ("?") Strods Par. vōrdn. 147.

Avots: EH II, 377

riebība

riêbĩba, die Abscheuüchkeit, Widerwärtigkeit, Hässlichkeit.

Avots: ME III, 542

riebīgs

riêbîgs,

3): r. alus "geiles Bier"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "geil"); ‡

4) "?": kviešiem bij 52 putni derīgi un tik viens pats r. Pēt. Av. I, 173.

Avots: EH II, 377

riebīgs

riêbîgs,

1) widerwärtig, ekelhaft, verhasst, hässlich:
riebīgs cilvē̦ks, skats; riebīga sirds U., der Widerwille;

2) unwillig
B. Vēstn. n. U., verdriesslich;

3) sehr lecker und daher nicht ir. einer grossen Quantität geniessbar:
bīde̦lē̦tu miltu biezputra ļuoti riebīga: daudz tās nevar ēst Nigr. riêbigums, das Widerwärtigsein.

Avots: ME III, 542

robīt

rùobît: auch (mit uo 2 ) Dunika, Kal., OB., Siuxt. ‡ Refl. -tiês iekšā, eine Kerbe (Einbuchtung) herstellend eindringen: kad linus rauj, dažs - kur ir labāki lini - aizņe̦m lielu baru un ruôbās 2 labajuos linuos iekšā, lai var vairāk saraut Orellen.

Avots: EH II, 390

robīt

rùobît C., Wolm., Neuenb., ruôbît 2 Līn., -u od. -īju, ruôbuôt 2 Salis, Wid., tr., kerben, eine Kerbe hauen U.; höhlen U., in Stücke hauen: paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. sācis mūru ar zuobina asminu ruobīt V1, 1064. ruobīt sieru ar cirvjiem III, 100. kungs... sizdams bij ruobus ruobījis II Sam. 6, 8. malku gabaluos ruobīt, Holz in die Quere klein spalten Für. I. nevar cirvi nuoturẽt, kuo malku ruobīt Līguotnis; niederhauen, fällen (einen Baum) Ledmannshof. vgl, rùobs I.

Avots: ME III, 575

rubīt

rubît, s. rubinât I.

Avots: ME III, 552

sabambīt

I sabambît, tr., "?": igaunis sabambīja (verprügelte?) savu veceni, un tā iekrita . . . uorē un dikti šņukstēja Dz. V.

Avots: ME III, 591

sabambīt

II sabam̃bît, ‡

2) sehr warm bekleiden
(mit am̂ 2 ) Mesoten. ‡ Refl. -tiês (mit am̂ 2 ) Mesoten, sich sehr warm ankleiden.

Avots: EH II, 395

sabambīt

II sabam̃bît, (Kleider) zusammenwickeln : se̦ga cieti sabambīta (=sarullē̦ta) Schibbenhof.

Avots: ME III, 591

sabīdelēt

sabĩdelêt, ‡

2) (fig.) verderben (?):
nelabi cilvē̦ki sabīdelējuši manu rateni Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês, fertigbeuteln (intr.): vai tad nu vēl nebūs sabīdelējušies? Orellen.

Avots: EH II, 396

sabīdelēt

sabĩdelêt, tr., (alles) fertigbeuteln: miežus sabīdelēja Dīcm. pas. v. I, 25.

Avots: ME III, 594

sabīdināties

sabīdinâtiês, erschrecken (intr.): s. nuo tādiem draudiem Druw.

Avots: ME III, 594

sabīdīt

sabĩdît, tr.,

1) zusammenschieben, -stossen, zusammenstecken, -stopfen:
luogi sabīdāmi ratu durvīs Konv. 2 2164. viņš sabīdīja krē̦slus kārtībā Berl. Māte 171. meita sabîda 2 sienu maisā Sassm.;

2) stark stossen, schieben:
ieraudzīju neveiklīti, sabīdīju maliņā BW. 14116, 6 var. Refl. -tiês, sich zusammenschieben: plaisas sabīdās Pūrs III, 92.

Avots: ME III, 594

sabīst

sabîst (unter sabîtiês): vecītis ... sabīdis Janš. Līgava I, 499. Refl. -tiês, erschrecken (intr.): sabĩdušuos zirgus Janš. Līgava I, 456.

Avots: EH II, 396

sabīties

sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.

Avots: ME III, 594

sabumbīt

sabumbît, verprügeln, verkeilen Mag. XIII, 2, 70.

Avots: ME III, 599

sadarbība

sadar̂bĩba,* das Zusammenarbeiten, -wirken, gemeinsame Arbeit, gemeinsames Wirken: dzejas un zīmējumu sadarbība Duomas I, 1107.

Avots: ME II, 607

sagūbīt

sagūbît, zusammenraffen Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 65. Refl. -tiês, für sich zusammenraffen: kungs nuo žagariem... atvēlēja mums katram pusi, bet viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekš un sagūbījies vai visus Etn. III, 65 (aus Rutzau).

Avots: ME II, 633

saknaibīt

saknaîbît, tr., freqn., (wiederholt) zusammen-, zukneifen, kneifend zerbröckeln Spr.: saimniece ar pirkstiem saknaiba maizes gabalu cāļiem Ahs.

Avots: ME II, 651

sakņaibīt

‡ sakņaîbît 2 Frauenb. ("vor 50 Jahren"), = saknaîbît.

Avots: EH XVI, 418

salabīties

salabîtîes Pas. I, 270, = salabt, sich versöhnen: viņi atkal salabījās MWM. VII, 882.

Avots: ME II, 665

salobīt

saluôbît, tr., schälen, klauben, bolstern (auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): lielu vairumu zirņu (Dunika), kartupeļu.

Avots: ME II, 677

saļobīties

saļuôbîtiês 2 Gudenieki, anfangen zu wanken, unsicher werden: māja saļuobījusies.

Avots: ME II, 679

saraibīt

saraibît, bunt machen; zerschnitzeln: s. kuoku Bers.

Avots: ME II, 711

sarobīt

saruobît, auskerben: s. galda malu Jürg.; saruôbits 2 pāte̦gas kāts Dunika; zerhacken, zerhauen Kreuzb.

Avots: ME III, 724

sašaubīt

‡ sašaubît, wanken machen, zweifelhaft werden lassen: savu guoda vīra slavu Brencis ... negribēja s. A. Upītis Pirmā nakts 399.

Avots: EH XVI, 453

sašaubīties

sašaubîtiês, (plötzlich) stark zweifeln: Lauciņš gan kâ sašaubījās un duomāja,... vai nebūtu labāk, ka paliktu... pie sava RA. tas sašaubījās atkal par savu nuoduomu ebenda. man arī ticība sašaubās, vai tik... Jaunie mērn. laiki IV, 72.

Avots: ME III, 753

saskabīt

saskabît,

1) = saskabinât Bauske;

2) schneidend verderben
(tr.): s. dēli ar nazi Warkl.

Avots: ME III, 730

sašķibīt

sašķibît, (eine Menge) sammelnd abreissen, abpflücken, abblatten, abhauen: s. riekstus, uogas, lapas, skujas.

Avots: ME III, 755

sašķobīt

sašķuobît, tr., freqn. zu sašķiebt, seitwärts neigen, schief, wacklig machen, krümmen Wid.; in Bewegung setzen Spr.: smaids... sašķuobīja viņa lūpas JR. V, 64. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, schief, wacklig werden: ve̦cā pirtiņa bija sašķuobījusies uz vieniem sāniem Nötk. mājas sašķuobījušās kâ nabags uz kruķa Pasaules lāpītājs 19. dambis bij nuo uguns sašķuobījies A. XX, 349. rats ir sašķuobījies greizi R. Sk. II, 6. sašķuobījušuos ģīmi MWM. IX, 519.

Avots: ME III, 756, 757

saskrubīt

saskrubît,

2): auffressen
Frauenb.: zirgs saskrubīja visu klēpi salmu; das Fleisch an Knochen (knuspernd) aufessen Sermus.

Avots: EH XVI, 448

saskrubīt

saskrubît, tr.,

1) roh bearbeiten:
klēts augša... ar... saskrubītuo spuoļu blāķi paspārnē Austriņš Nuopūtas vējā 88;

2) "zernagen"
Druw., Tirsen; auch saskrubinât, mit einem scharfen Werkzeug zerbröckeln Nötk.: žurka saskrubījusi kuoku Lennew.;

3) "sagraizīt": s. ar nazi galda malu Sessw., Salisb., Allend.; "nuogriezt (kuokam) daudz zaru" Allend.

Avots: ME III, 734

saskulbīt

‡ saskulˆbît 2 Metzkül (bei Ruj.), zerhacken: s. skujas.

Avots: EH XVI, 448

sašņobīt

‡ sašņuobît, zusammenziehen (?): (mopsis) pauostīja ar sašņuobītu purnu Blaum. Raksti IV 5 (1937), 35.

Avots: EH XVI, 455

šaubība

šaubĩba,* das Wankelmütigsein, die Skepsis, der Skeptizismus: viņa šaubībai... tā gāja palīgā Kundz. Kronw. 64. iztvīcis ērkšķainā šaubības ceļā Pūrs I, 38. var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 52, izklīdināt šaubību 156.

Avots: ME IV, 5

šaubīgs

šaũbîgs,

2): wankend, unbeständig, wankelmütig
Lng.; šaubīgiems lab[u] paduomu duot Lat kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 279). man tâ šaûbīgi 2 ("bailīgi, nedruoši") ir nuo miruoņa Salis.

Avots: EH II, 622

šaubīgs

šaũbîgs,

1) wackelig ("selten")
U., schwankend: šaubīga niedra Niedr. Vidv. XX, 452;

2) wankelmütig, skeptisch, zweifelhaft, unstät:
prātā šaubīgs; šaubīgs kâ niedre;

3) (als ein fragwürdiger Neologismus) zweifelhaft
(passiv), bedenklich, unsicher, verdāchtig: lieta paliek vēl šaubīgāka A. XI, 594. šaubīga ideja M. Arons Kr. Valdem. 53. šaubīgs tēviņš, ein verdächtiger Kerl.

Avots: ME IV, 5

šaubīt

šaũbît, Refl. -tiês,

1): krūms ... sāk luocīties un š. Pas. XIV, 155;

2): mit aũ AP., Lemb., N.-Peb., Serben, Smilt., Zögenhof, mit aû 2 Dobl., Ziepelhof.

Avots: EH II, 622

šaubīt

šaũbît, -u, -ĩju, wackeln (schwanken) machen L., von der Stelle wegbringen U.: katru... vējs turpu un šurpu šauba Ev. vējiņš šauba (mit aû 2 Bl., Bauske, Dond., mit àu 2 Lubn., Warkl., Lis.) egiīt[i] ceļa maliņā BW. 8894, 2. vē̦tras nav spējušas tuos šaubīt A. 1898, II, 128. ka tie savā vietā dzīvuo un vairs netuop šaubīti (dass es daselbst wohne und nicht mehr in der Irre gehe) Glück II. Sam. 7, 10. es nuoduošu tuos, ka tie šaubīti taps visās zemes valstībās (ich will sie in allen Königreichen auf Erden hin u. her treiben lassen) Jerem. 15, 4. Part. šaubāms (gebildet als Ersatz für šaubīgs 3): šaubāma lieta A. 1896, 162. laiki sāk kļūt atkal šaubāmi MWM. 1899, 493. Refl. -tiês (li. siaubýtis "wanken" KZ. LII, 270),

1) nicht fest auf einer Stelle sein, wanken, wackeln:
katra (debess) pār mūsu galvu šaubās Manz. Fost. I, 490. kas tu... zemi kustinājis un šķēlis esi, dziedini viņas plīsumus, juo viņa šaubās Glück Psalm 60, 4. kalni virzīsies un pakalni šaubīsies Jesaias 54, 10. šaubās (Var.: klūp) kāja, krīt[u] pie zemes BW. 13465;

2) šaũbîtiês C., Līn., PS., Arrasch, Dunika, Ermes, Jürg., Nigr., Ruj., Schujen, Wolm., (mit aû 2 ) Bauske, Dond., lw., Kandau, Salis, Selgerben, Wandsen, Widdrisch, (mit àu 2 )hochle. (unbek. in Pilda), zweifeln, in Zweifel sein, nicht bei seiner Meinung bleiben:
šaubījās puišam prāts BW. 11959. valuodiņa šaubījās Ld. 10847. Subst. šaũbîšanâs, das Zweifeln. Zu atšaubu, li. siaũbti "umherrasen, tollen", siūbúoti "sich wiegen, schaukeln, schwanken", s. Trautmann Wrtb. 293, Leskien Abl. 310, Charpentier MO. II, 31, Bezzenberger GGA. 1898, 5511.

Avots: ME IV, 5

savaibīt

savaibît, verzerren V.: s. seju. Refl. -tiês, sein Gesicht verstellen, verziehen: savaibījās tâ neveikli, lai slē̦ptu prieku Stari I, 260.

Avots: ME III, 779

savalbīt

savalbît, verdrehen: lūpas juocīgi savalbītas Upītis Sieviete 7.

Avots: ME III, 779

savdabīgs

savdabîgs,

1) eigenartig
Siuxt, Schlampen;

2) sich absondernd, in sich zurückgezogen:
viņš tāds savdabīgs nuo laika gala: ne˙maz negrib kuopā ar citiem Siuxt. - Adv. savdabīgi, frei: skuoluotājs teic bē̦rniem savdabīgi priekšā Ahs, n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 783

sazabīt

sazabît, verprügeln: s. cilvē̦ku Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 794

sažabīt

‡ sažabît Frauenb., abschlachten.

Avots: EH XVI, 468

sazebīt

sazebît: pa dienu princese sazebī[ju]si dažādus gardumus Pas. X, 288 (aus Serbig.).

Avots: EH XVI, 467

sazebīt

sazebît (prs. -īju), zusammenstehlen: s. daudz mantu PS., Drosth.

Avots: ME III, 795

sibīt

sibît,

1): zirgi sibī galvas (cd. sibī ar galvu), kad kniši mācas virsū KatrE. kuo nu tâ sibī (schreibst schnell),
ka ir salasīt nevar? ebenda. Refl. -tiês: zirgs ... sibījuoties ("klanuoties") Pas. XIII, 53 (aus Erlaa).

Avots: EH II, 485

sibīt

sibît,

1) = sibât 2 Wid., schnell hin und her bewegen: mazuo galviņu sibīdams A. XI, 178. pelēcītis sibī galvu Jürg., Plüd. LR. III, 323. nesibī vējlukturi! Jürg. ar pirkstu sibīt (schwenken) Ruj.;

2) s. sibkt 1. Refl. -tiês, den Kopf auf und nieder beugen (von Pferden)
Erlaa: zirgi sienlaikā sibījas. Das Reflexiv und sibit 1 dürften auf estn. sibima "nicht still haiten, zappeln, mit dem Schweife schlagen" beruhen.

Avots: ME III, 835

sirdsdarbība

sir̂dsdar̂bĩba,* die Tätigkeit des Herzens Stari II, 58.

Avots: ME III, 844

skabīt

skabît: schaben (kasīt) Nautrēni: s. buļvas, puôdu, dubļus nuo lāpstas. ‡ Refl. -tiês, sich reiben (?): skabās kai cūka Nautrēni.

Avots: EH II, 496

skabīt

skabît (li. skabýti "pflückend brechen") Wid., Annenburg, Golg., Stelp., skabinât (li. skabìnti "pflückend brechen") U., Äste (zu Sprickern A.-Rahden n. U.) abhauen, "nuodarināt" Golg., Bers., Warkl., (be)kappen: kal, bāliņ, zuobentiņu . . ., lal māsām līdza jāju, priedes zarus skabīdam[a]! BW. 15993, 1. Zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 863

šķaibīt

šķaîbît Bers., Lubn., Saikava, AP., (mit aî 2 ) Salis, tr., freqn. zu šķiebt, schief machen, verziehen: viņš šķaibīja lūpas CTR. I, 35.

Avots: ME IV, 21

skalbīt

skalbît "das Haar von einem Fell mit dem Schabeisen entfernen" Ar.: ādmiņi skalbī ādai vilnu AP., Treiden. Wurzelgleich mit skalbes? Oder aus skablît umgestellt?

Avots: ME III, 868

skalbīt

I skalbît: "(von einem wachsenden Baum die Rinde) abschälen" ("mit alˆ" ) Fehteln.

Avots: EH II, 499

skalbīt

‡ II skal˜bît Frauenb. "eine fremde Sprache sprechen": viņi tur visus vakarus ar krieviem skalbīja pa krieviski. Vgl. li. kalbėti "sprechen".

Avots: EH II, 499

skalbītis

skalbītis (unter skal˜bis I): auch (mit àl 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine; "kuociņš, kas spīļu arklam atbalsta apīžas uz lemesnīcas" (mit al˜ ) AP.; "arkla daļa, ar kuŗu iesien lemesnīcu starp apīžām un balstü (mit àl ) Ramkau.

Avots: EH II, 499

skarbība

skar̂bĩba: skarbība sanākt Segew., sich mit jem. überwerfen.

Avots: EH II, 502

skarbība

skar̂bĩba, die Schärfe, Rauhheit, Strenge: tumsuoņi gan pretī cēlās tev ar ļaunu skarbību Janš. Latv. brīv. 15.

Avots: ME III, 873

skarbīgs

‡ skarbīgs "?": nuoskārtu nuo skaļajām, skarbīgām balsīm Blaum. Raksti III 6 (1939), 27.

Avots: EH II, 502

skarbīt

skarbît, splittern U.; schroff erwidern Mesoten (mit ar̂ ). - Refl. -tiês pretī L. "widerstemmig, widerspenstig sein".

Avots: ME III, 873

skārbīt

skārbīt pretī "entgegenschnarchen" Für. I. Refl. -tiês pretī, sich widersetzen Warkl., Schwanb., Meiran, Adleenen; vgl. skarbīties pretī.

Avots: ME III, 879

šķebīgs

šķebîgs, Ekel empfindend Dr.; eklig, widerlich: nepārē̦zdamies pārāk šķebīguo saldumu Austriņš Daugava I, 978.

Avots: ME IV, 24

šķibīt

I šķibît, -ĩju,

1) hauen, schneiden
Biel. n. U., die Äste eines Baumes rund herum abhauen, ihn beputzen Kremon n. U., Lieven - Bersen, Saikava, Salis, Stelp.; (schnell Kurl. n. Etn. I, 154) abblatten Adsel, Bers., Salis; (hastig Golg.) pflücken Bers., Plm., Serbigal; (Salat od. Kohl) schnell essen Kurl. n. Etn. I,154, gern und tüchtig essen N. - Peb.: kuokam zarus Saikava, Salis; kāpuostus U. (abblatten); runkuļu lapas Salis; riekstus Arrasch. aitas šķibī zâli C. tad ta šķibī, - kâ zaķis! Kurl. n. Etn. I, 154;

2) "stibitzen":
bē̦rni sle̦pe̦ni šķibī zirņus;

3) -u, -ĩju, reinigen:
kūts jāšķiba, der Stall muss gereinigt werden U. Wohl zu klr. щибати "herunterschlagen, z. B. Obst vom Baum" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415), sowie mhd. schipfe "Schaufel" (s. Fick Wrtb. III 4 . 464 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 545) und (?) gr. dial. σχίφος "Schwert" (s. Prellwitz Wrtb. 2 319), engl. shive "Flachsabfall" (s. Persson Beitr. 884) und li. skiẽbti "auftrennen" (s. Būga KSn. I, 219).

Avots: ME IV, 38

šķibīt

II šķibît ausis, die Ohren spitzen Grünh.

Avots: ME IV, 38

šķobīgs

šķuobîgs: ē̦kas pamati bij šķuobīgi ("nedruoši, nuošķiebušies") PV. š. ("gruozīgs, šaubīgs, nepastāvīgs") cilvē̦ks PV.

Avots: EH II, 642

šķobīgs

šķuobîgs, wackelnd, wankend Etn. III, 148. šķuobīgi pamati. šķuobīga ē̦ka A. XI, 494. (fig.) šķuobīgais raksturs B. Vēstn. šķuobīgs četrstūris tam bija ģīmis Lautb.

Avots: ME IV, 57

šķobīt

šķuobît: auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt, (mit uô 2 ) Frauenb. Refl. -tiês,

1): auch Sonnaxt, (mit uô) Ramkau; nešķuobies, bet runā patiesību! Frauenb.

Avots: EH II, 642

šķobīt

šķuobît, -u, -ĩju, freqn. zu šķìebt, neigen, zum Wackeln, Wanken bringen U.; (das Gesicht) verziehn (mit uô) Arrasch, Bers., C., Ermes, Golg., Lis., Nötk., PS., A. - Schwanb., (mit uô 2 ) Dond., Dunika, Grünw., Iw., Mesoten, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, (mit ùo 2 ) Gr. - Buschh., KL, Kr., Meiran, Saikava, Fratzen, Gesichter schneiden Oppek. n. U.: atte̦kā vēži ūsus vien šķuoba Jaun. mežk. 18. viņš... runājuot šķuobīja muti Vēr. I, 366. šķuobīja lūpas A. XX, 947. vaigu šķuobīšana Sadz. viļņi 77. kuo te savu... ģīmi šķuobi kâ mē̦rkaķe! R. Sk. II, 134. Refl. -tiês,

1) wanken, wackeln
U.: šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi RKr. VI, 658, viņai likās, ka siênas šķuobās Sadz. viļņi 203. zaķītis gan šķuobījās, gau gruozījās JK. V, 63. viņš šķuobās, bāl un gaisu tver A. XXI, 597. ve̦ci zuobi šķuobījās BW. 13008. šķuobās gurni staigājuot 11108;

2) "vor Hochmut nicht wissen, wie sich betragen"
(mit ùo 2 ) Stomersee;

3) = vaibstīties, Fratzen schneiden: šķuobījās gan, bet izdzēra Grünwald, (mit uô 2 ) Gramsden. Trotz šķiebt (s. dies) schwerlich mit uo aus on; vielleicht mit uo statt ai nach Mustern wie griezt: gruozît; vgl. auch das Reimwort uobīt.

Avots: ME IV, 57

skorbīt

skor̂bît 2 "schaben, schabend abschälen (z. B. Kartoffeln)" Zögenhof; auch aus Borchow und Warkl. mit o mitgeteilt.

Avots: ME II, 883

skribīt

skribît,

1) abschaben, abschälen:
s. rāceņus Nigr.;

2) schreiben (geringschätzig)
Ermes.

Avots: ME III, 892

skrubīt

skrubît,

1): auch Dunika, Lems.;

3): spuoļu skrubīšana Austriņš Raksti VII, 18; ‡

4) = skrubinât 1 Dunika, Sermus.

Avots: EH II, 512

skrubīt

skrubît, -ĩju,

1) mit dem Schrubhobel hobeln
U.;

2) mit einem stumpfen Beil behauen
(gew. in der Zstz. mit ap-) Freiziņ;

3) schrubben
V. vgl. skrubt.

Avots: ME III, 898

skubīgs

skubîgs,

2): auch (eilig)
Pampeln, Rutzau, Schrunden, (flink) Dunika, Nötk.: s. zirgs Aahof, Grawendahl, Meselau, Raiskum, Selsau, Sessw., Stom. skubīgi (adv.) vedināja tuo ārā Sārts Druvas san 76.

Avots: EH II, 514

skubīgs

skubîgs Karls.,

1) "?": skubīgs vīrieša sejs A. XXI, 178. skubīgs le̦pnums 201;

2) eilig, keine Musse habend
Luttr., Vank.; flink, kein Anspornen nötig habend Hirschenhof, Medsen; selbst eilend und andere anspornend Neuhausen, Memelshof.

Avots: ME III, 901

skubīt

II skubît: "abhacken, behauen" Gr.-Buschh.; "šķīt, ēst" PV.: kazas skubī lapas ar lielu kāri.

Avots: EH II, 514

skubīt

II skubît, ĩju, schlecht mähen, (das Haar) schlecht besehneiden Arrasch, Freiziņ; (Äste) abhacken, behauen Stelp., C., Jürg., Ermes, Wandsen, Bauske. Zu serb. skúbēm "raufe, rupfe"?

Avots: ME III, 901

skubīt

III skubît: ist entschieden mit skubît II identisch.

Avots: EH II, 514

skubīt

III skubît "schlingen" Arrasch; vielleicht zur gleichen Wurzel wie skubît II.

Avots: ME III, 901

škubīt

škubît (unter šķubît 1): schneiden (das Haar od. den Bart) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 628

šķubīt

šķubît,

1) škubît Golg., Stetp., = šķibît: nuolaistam kuokam zarus škubīt Stelp.;

2) gern essen
U. (unter šķibuôt). Vgl. apšķubît. Für *skubît (mit dem šķ- von šķibît oder *šķaub- < *skeub-); zu aksl. skubǫ "zupfe, reisse" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 555).

Avots: ME IV, 54

skulbīt

skulbît,

1): auch (mit ulˆ 2 ) Seyershof; kuokam zarus s. Trik. ‡ Refl. -tiês (mit ulˆ 2 ) Seyershof,

1) (mit einem Beil) hauen od. hacken
(intr.): s. ap priedi, kamē̦r nuodabū visus apakšējuos zarus;

2) leicht auschlagen:
Tenīsa dienā cits citam skulbās ar kulītēm un saka: "uš, cūciņ, manā kulītē!"

Avots: EH II, 515

skulbīt

skulbît, -u, -ĩju,

1) (mit einem stumpfen Beil) (be)hauen
Freiziņ, (einen Baum) abästen Naukschen (mit ul˜ ), Walk n. U., Wirken, Karls., Ermes, (mit ulˆ 2) Ruj.;

2) (das Haar) beschneiden
Ruj. (mit ulˆ 2), Karls., Wirken; (sk. bārdu) rasieren Ruj.;

3) dicht bis zum Boden abmähen ("nuopļaut me̦lnām zemēm") Kegeln n. Latvijas Saule 1927, S. 616. Zu skalbît?

Avots: ME III, 903

skurbīgs

skurbîgs: skurbīgu ķēves pienu Dünsb. Etnografija 61.

Avots: EH II, 516

skurbīgs

skurbîgs, berauschend: sk. dzēriens Pūrs III, 51, Celm.

Avots: ME III, 905

slābīgs

slābîgs, schlaff: slābīga virve Etn. III, 165.

Avots: ME III, 921

slobīt

‡ sluôbît 2 , -u. -īju Kolberg, (eine grosse Futtermenge erhascht habend) fressen (von Tieren).

Avots: EH II, 529

slubīt

slubît, -īju, schlaff gehen: kur nu slubīsi pa pašu pusdienas laiku? Tirs. n. RKr. XVII, 78. Nebst slubur- entweder zu li. (žem.) slubnas "schwach, matt" resp. zu got. sliupan "Schleichen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710), oder aber zu li. šlùbas "hinkend, lahm" (vgl. auch le. slums).

Avots: ME III, 940

šņaibīt

šņaîbît: Elmārs ... neganti šņaibīja lūpas Jaun. Ziņas 1938. № 56. Refl. -tiês: auch Lubn. (von hochmütigem Verziehen des Gesichts); tas zirgs šņaibās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 651

šņaibīt

šņaîbît AP., Adl., Bers., Golg., Meiran, Ogershof, Saikava, Selsau, refl. -tiês Bers., (mit aî ) Fehteln, Kl., (die Lippen oder das Gesicht) verziehn: pūdelis šņaibījās un žuorījās Turg. Pavasaŗa ūd. 12. es neņe̦mtu tās meitiņas, kas caur lūpām šņaibījās (Var.: kas dzied lūpas knaibīdama) BWp. 862, 1 var. zirgi šņaibâs KL., die Pferde ziehen drohend ihre Ohren an. Subst. šņaibîšanâs, leere Drohung KL.; ablehnendes Verhalten Saikava: kad viņš tâ saka, tad tā ne˙būt nav tukša izrunāšanās un šņaibīšanās Vēr. I, 1164. Zu šniebt; vgl. ņaibîties und vaibīties.

Avots: ME IV, 90

šnibīt

šnibît, schneiden N.-Peb.

Avots: ME IV, 88

šņibīt(ies)

‡ šņibît(iês) Seyershof "nekārtīgi kuo graizīt".

Avots: EH II, 653

šobīgs

šuobīgs L., St., =šaubîgs, wackelig: šuobīgs krusta kuoks Hugenberger bei Plūd. Latv. rakstn. I, 66.

Avots: ME IV, 112

šobīties

šuobîtiês L., St., U., (mit "uô" ) Bauske, šaubīties; schwanken, nicht fest stehen, šķunbīties Mar. ("stabs vējā šuôbâs"), Nötk. Aus šaubīties + šķuobīties?

Avots: ME IV, 112

stebīt

stebît,

1) steif gehen
Lis., Selsau, Wandsen, Salis; zu stebis;

2) (etwas Schweres längs der Erde schleppend) tragen
Drosth., Wid. Refl. -tiês "?": es brīnuos, kas aiz sē̦tas stebījās; ve̦ca māte balkšņā lika mirstamuos paladzinus VL. aus Schnikkern.

Avots: ME III, 1057

stibīt

I stibît,

2): auch AP.; "bēgšus iet" Morizberg;

4): auch Bald., Druw., Ellei, Fehteln, Morizberg.

Avots: EH II, 578

stibīt

I stibît, -ĩju,

1) prügeln, schlagen (Tiere
Dond., Swehthof; hauptsächlich Kinder Hofzumberge, Schnikkern) Funkenhof, Ermes;

2) gehen (mit grossen Schritten
Bers.) Drosth., Lems., N. - Laitzen, unbeholfen, mit Mühe gehen Schibbenhof, Ukri (nur von alten Menschen gesagt; in Sessw. und Selsau nur von kleinen Kindern), steif, aber nach Möglichkeit schnell gehen Bauske, mit kleinen Schritten gehen, trippeln Erkull, Fehteln, Kürbis, Stelp., Amboten, eilen Memelshof: kur nu ve̦cais tē̦vs tâ stibī? Schibbenhof. stibī tik vien uz mājām! N. - Laitzen. stibī nu, stibī, lai tiec man līdz! Erkull. dabūju stibīt (tüchtig gehen) visu ceļu kājām Golg., Saikava, Jürg.;

3) stibīt pie darba Meiran, Saikava, zur Arbeit antreiben;

4) = stiept U., (etwas Schweres mit Mühe) tragen, schleppen, ziehen C., PS., Aahof, Lös., Raiskum, Drobbusch, Wolm., Serbig., Smilt., Planhof, Serben, Nötk., Walk, Selsau, Sessw., Golg., N. - Peb., N. - Wohlfahrt, Ermes, Wrangelshof, Karkel, Burtn., Auermünde, Widdrisch, Schujen, Sunzel, Grundsahl, Schwanb., Stomersee, Lennew., Kl. - Roop, Horstenhof, Mar., Lubn.: maisu. stibī nu tuo lieluo nastu! Horstenhof. stibī tuo bluķi nuost nuo ceļa! Wolm.: stibījis naudas skasti laukā Pas. V, 32. stibīt zābakus kājā. Lis., Stiefel mit Mühe anziehn;

5) (Aste) brechen oder (b)schneiden
Ermes. Refl. -tiês, tragend oder ziehend sich anstrengen Bershof. Zur Wurzel von stiba.

Avots: ME IV, 1065

stibīt

II stibît, -īju, stibitzen Ermes, Wahnen: viņš stibī mežā malku Arrasch, PS.

Avots: ME IV, 1065

strabīt

strabît Planhof, laut schlürfen; zu strèbt.

Avots: ME IV, 1080

subīt

‡ subît, -īju Lubn., N.-Schwanb., viel essen.

Avots: EH II, 599

šubīties

šubîtiês, = misêtiês Druw.; einen Fehltritt tun Golg.: gāju un kāja šubījās, un es pakritu Druw.

Avots: ME IV, 104

sudrabīgs

‡ sudrabīgs, reich an Silber, mit Silber geschmückt Tdz. 37782; 45623.

Avots: EH II, 599

švaibīt

‡ švaibît Lubn. "saviebt, sakniebt". Refl. -tiês ebenda,

1) "viebties";

2) "sakniebt ausis": zirgs švaibās.

Avots: EH II, 660

svaibīties

svaîbîtiês: "Grimassen schneiden" Fehteln; Margita svaibejās ("?"): ni ē̦dāja, ni dzē̦rāja, ni aiz galda sē̦dē̦tāja Tdz. 59634 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 611

svaibīties

svaîbîtiês "mimische Bewegungen machen": tas cilvē̦ks par daudz svaibās Sawensee; vgl. vaibîtiês.

Avots: ME III, 1140

svarbīt

svarbît, -u, -ĩju, hin und her bewegen, schwenken, wedeln: niķīgs zirgs svarba asti Vīt, svarbîtiês, schweben (?): pār ugunīguo strāvu svarbās (vielleicht richtlger mit ār!) tvaiku mākuonis MWM. X, 94.

Avots: ME III, 1143

svārbīt

svā`rbît 2 im Gleichgewicht halten. Refl. -tiês, sich (schwankend) im Gleichgewicht halten Vīt.

Avots: ME III, 1144

švarbīt

švarbît, -ĩju Adsel, Bers., = svarbît: saniķuojies zirgs asti švarbī.

Avots: ME IV, 114

sverbīt

sver̃bît Jürg., (mit èra ) Bers., rasch wedeln: zirgs sverbī ar asti.

Avots: ME III, 1151

šverbīt

švèrbît 2 Bers., Vīt., = sverbît: šis zirgs asti vienmē̦r šverbī Uodziena n. Etn. I, 32.

Avots: ME IV, 115

tembīt

tèmbît 2 Adsel-Schwarzhof, schwer (längs der Erde) schleppen. Aus estn. tãmbama "ziehen"?

Avots: ME IV, 161

tibītis

‡ tibītis Seyershof, Kosename für ein Keuchel od. für einen "mīlīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 679

tilbīte

til˜bĩte: "tolanus" ME. IV, 187 zu verbessern in "totanus".

Avots: EH II, 681

tilbīte

til˜bĩte Wandsen, punktierter Wasserläufer (tolanus ochropus L.) Natur. XXXVII, 187; schwarzgrauer Wasserläufer U. Vgl. titilbis (und?) li. tilvìkas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 187

trubīgs

‡ trubīgs Seyershof "lang und dick".

Avots: EH II, 697

ūbī

ûbî 2 Siuxt, in der Verbindung ûbu ur̃, Interjektion, womit man Schweine von der Weide nach Hause ruft.

Avots: ME IV, 403

ubīt

ubît, -ĩju, suchen N.- Bartau: mūs ubī N.-Bartau.

Avots: ME IV, 293

ūbīt

ûbît 2 Siuxt, -ĩju, ūbī ur! rufen (beim Nachhausetreiben der Schweine): tiklīdz kâ ūbī, cūkas visas liek mājā Siuxt.

Avots: ME IV, 403

urbīgs

urbîgs, durchbohrend, durchdringend: urbīgās acis MWM. VIII, 456. viņas . . . skats raudzījās tik urbīgi A. v. J. 1901, S. 714; urbīgs cilvē̦ks Dond. "kas urbjas sīkumuos".

Avots: ME IV, 302

urbīt

urbît (li. ùrbinti), bohrend durchwühlen: ùrbīt 2 (Saikava, mit ur̂ 2 Segew., Siuxt) ar lāpstu cietu zemi. de̦gunu ar pirkstu ùrbīt 2 Golg., Schwanb., Selsau.

Avots: ME IV, 302

uzbīdelēt

uzbĩdelêt, (obendrein, ein bestimmtes Quantum) beuteln (perfektiv): uzbīdelēt vēl kādu maisu miltu.

Avots: ME IV, 317

uzbīdīt

uzbīdît, (hin)aufschieben, -rücken. Refl. -tiês, sich (hin)aufschieben, -rücken.

Avots: ME IV, 317

uzbīties

uzbîtiês, aufschrecken (intr.): bē̦rns uzbijās nuo miega Arrasch.

Avots: ME IV, 317

uzdobīt

uzduobît, (schneidend, kerbend) auf etw. aushöhlen: uzduobīt kuokam vēl vienu zīmi Bauske.

Avots: ME IV, 327

uzknaibīt

uzknaîbît, wiederholt kneifend zum Vorschein bringen: uzknaibīt uotram asinis.

Avots: ME IV, 343

uzlobīt

uzluôbît, ‡ Refl. -tiês (mit uô 2 ) Siuxt, beim Klauben od. Schälen zum Vorschein kommen: uzluobījies tārps.

Avots: EH II, 728

uzlobīt

uzluôbît,

1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;

2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;

3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;

4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.

Avots: ME IV, 354

uzobīt

uzuobît, zusammenziehen (perfektiv): uzuobīt ģīmi Bers.

Avots: ME IV, 395

uzrobīt

uzrùobît, aufkerben Für. I; u. zāģi nuo jauna Widdrisch: die Zahne (Kerben) der Säge von neuem schärfen (ausfeilen).

Avots: ME IV, 374

uzstibīt

uzstibît, ‡

2) mühsam anziehen
A.-Schwanb.: knapus zābakus u. kājā.

Avots: EH II, 735

uzstibīt

uzstibît, mühsam hinaufschieppen: u. maisu augšā Sessw.

Avots: ME IV, 384

uzurbīt

uzurbît, auflockern: uzurbīt zemi istabas puķēm Bauske.

Avots: ME IV, 395

uzvalbīt

uzvalbît, nach oben verdrehen: uzvalbīt acis Bauske.

Avots: ME IV, 396

vabīt

vābît,

1): "saukt, aicināt" (mit à 2 ) Oknist.

Avots: EH II, 760

vābīt

vābît, -ĩju,

1) locken, führen
(mit à 2 ) Kaltenbrunn, locken (prs. vâbu 2 ) Nerft; "vilkt" Memelshof: vābīt sev līdz uz mežu Memelshof;

2) vor Gericht fordern, zitieren
Nerft n. U.;

3) treiben, jagen (z. B. Gäste aus dem Hause od. Vieh)
Memelshof. Wenigstens in der Bed. 1 nebst oder durch li. võbyti "locken" aus wruss. вáбить resp. poln. wabić dass.

Avots: ME IV, 490

vābīties

vâbîtiês Gr.-Buschh., -ĩjuôs. das Gesicht verziehen, Grimassen schneiden: kuo nu vābījies kâ etiķi iedzēris! Gr: Buschh. Vgl. uobîtiês.

Avots: ME IV, 490

vaibīt

vaîbît Bers., Fest., Golg., Peb., Saikava, Sonnaxt, (mit aî 2 ) Adiamünde, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn, zu viebt, (das Gesicht) verziehen, verstellen: vaibīt seju. Refl. -tiês U., Nerft, (mit aî ) Kr., Drosth., Zvirgzdine, das Gesicht verziehen, verdrehen, verstellen: runājuot un vaibuoties kâ bābieši par tādām blēņām Kaudz. Izjurieši 164.

Avots: ME IV, 433

valbīt

vàlbît 2 : auch Fehteln, (mit al˜) Dunika, (mit "al˜") Ekau, Grünw., (mit al) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 751

valbīt

vàlbît 2 Golg., Vīt., valˆbît Kr., valˆbît 2 Bl., Pankelhof, -u, -ĩju, (die Augen) rollen, verdrehen L., U., Birsgaln, Preekuln, Sessw., Wain.: aiz lielām dusmām viņa acis vien valbīja Sessw. priecīgi acis valbīdams Janš, Mežv. ļ. I, 19. kâ viņš acis valba nuo vienas lietas uz uotru Ruhental n. Etn. I, 58. kuo nu valbi savas acis? vainīgs jau esi! Vīt. dīvaiņi valbīt acis Austr. Refl. -tiês,

1) sich verdrehen, rollen (von den Augen gesagt)
Vīt. (mit àl 2 ): viņam acis valbījās Vīt.;

2) die Augen rollen, verdrehen
MSil. (valˆbîtîes 2 ar acīm), Erlaa, Rite̦-Rutzau, Schibbenhof, Sessw., (mit al˜ ) Wain.; die Augen verdrehn und das Gesicht verziehn Bers., A.-Schwanb., Smilt., (mit alˆ ) Kreuzb., (mit alˆ 2 ) Nogallen, (mit al˜ ) Stuhrhof: kuo nu valbies!

3) herumschleichen, zu Winkel kriechen
Für. I;

4) "izvairīties (ausweichen)
nuo kādas darīšanas" Laud.: kuo tu tik daudz valbies! Laud. Wohl zur Wurzel von velt "wälzen"; etwa mit dem b von vaibît(iês)?

Avots: ME IV, 450

vardarbība

vardar̂bĩba* Konv. 2 575, 1071, die Gewalttätigkeit.

Avots: ME IV, 475

viebī

vĩebĩ "?": mani ievainuo sadzīves viebi (Reim zu riebi˙! ) A. v. J. 1899, S. 457.

Avots: ME IV, 652

vienstrobīgs

viênstruôbîgs,

1): kažuokus šuva tādus viênstruobīgus 2 ("bez ierāvumajuostas vietā") Seyershof; ‡

2) "nur einen Stengel habend"
Seyershof.

Avots: EH II, 797

vobīt

II vuobît Odensee, = luobît, schälen, bolstern: riekstus, zirņus.

Avots: ME IV, 677

zabīt

I zabît, heimlich nehmen: ābuoli vēl nav gatavi, bet bē̦rni jau sāk zabīt Frauenb.

Avots: ME IV, 678

zabīt

II zabīt (?), unaufhörlich unnützes Zeug sprechen Bauske. Vgl. damit (wenn es zuverlässig ist) und mit zabene I etwa li. žabaruot(i) "schwatzen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 2011, das zu an. gapa "schreien" resp. zu ae. gabbian "schwätzen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 552) oder zu nd. kabbelen "laut schwatzen" (bei Walde l. c. 571) gehören könnte.

Avots: ME IV, 678

zabīt

III zabît "schlagen um zu töten" Gr.Buschh.: vai tad nu zabīsi mani zemē? Gr.Buschh. viņš zabīja savu māti ebenda. Aus r. забить "totschlagen".

Avots: ME IV, 678

žabīt

I žabît Frauenb., schlagen; töten; schlachten. Vgl. zabît III.

Avots: ME IV, 783

žabīt

II žabît, -ĩju, = zabît (?) II, viel unnützes Zeug sprechen Schwitten.

Avots: ME IV, 783

žābīties

žābîtiês "ākstīties": kuo nu žābies (žābījies) kâ negudrs? Alksnis-Zundulis; "albern sprechen" (mit â 2 ) Ruhental.

Avots: ME IV, 794

žārbīt

žārbît, -u, -ĩju, refl. žārbîtiês, hin und her klettern U., (žā`rbîtiês 2 ) Kl., (žârbîtiês 2 ) Frauenb.; übermütig sein Depkin n. U.; toben, herumtoben U.; "ungezogene Bewegungen machen, ākstīties"(žārbîtiês).

Avots: ME IV, 797

žarbīties

žarbîtiês,

1) mit Mühe, ungeschickt (auf einen Baum) steigen, klettern
(mit ar̂ 2 ) Blieden, Luttr., N. - Autz, Ruba;

2) "scharren":
mežā dzimis, mežā audzis, mājās nācis žarbīties (Var.: kārpīties) Bielenstein Holzb. 492. Vgl. žārbīt(ies).

Avots: ME IV, 789

zebīt

zebît, -ĩju, stibitzen, stehlen Drosth. (scherzhaft), PS. (meist scherzhaft); vgl. auch nùozebīt. Wenn von einer Bed. "schnappen" auszugehen ist, zur Wurzel von zebenieks

I, wozu auch ai. jàbhatē "schnappt"
gehören kann.

Avots: ME IV, 701

zēbīt

zēbît, zu erschliessen aus nùozēbît.

Avots: ME IV, 714

zeibīt

zeibît "?": ka tevi kara māte ar visu tavu zeibīšanu! Kaudz. Izjurieši 259.

Avots: ME IV, 703

zibīgs

zibîgs,

2): ieraudzīju kādu zibīgu vīriņu ... steidzuoties Austriņš Raksti IV, 562.

Avots: EH II, 806

zibīgs

zibîgs,

1) funkelnd
Nötk.: zibīgiem spīduļiem Austriņš Daugava I, 978. alkohola kāre padarīja viņu acis zibīgas Seibolt Dots pret dotu;

2) sich schnell hin und her bewegend, hitzig, feurig, schnell:
zibīgas (kas šaudās) acis Trik. zibīgs puika AP., C., Salis; z. zirgs AP. kâ bulta..., tik zibīgi es skreju Sapnis vas. naktī 44;

3) "?"sīkas, zibīgas adatiņas Upītis Sieviete 283.

Avots: ME IV, 717

žibīgs

žibîgs,

1) = zibîgs 1 Nötk.: acis... žibīgas MWM. VIII, 241 (ähnlich: X, 7; Deglavs Rīga II, 1, 200);

2) = zibîgs 2 A. - Laitzen, Alswig, Lis., Peb., Ronneb., Salis, Schibbenhof, Selb., munteŗ rasch N. - Autz und W. - Livl. n. U., Mag. XX, 3, 218; žibīgs zirgs Salis. žibīga meitene Apsk. v. J. 1903, S. 344. žibīgi puisē̦ni Lautb. steidzas tam žibīgi klātu Apsk. v. J. 1903, S. 335. panāksnieki pavada viņu aule̦kuos juo žibīgi Lautb. žibīgi viņš pacēlās sē̦dus Seibolt;

3) geblendet; schwächlich
L.; žibīgas acis, Augen, welche die Lichtstrahlen nicht vertragen U. žibīgs bē̦rns, ein schwächliches Kind L.

Avots: ME IV, 808

zibīt

zibît, ‡

2) sehr schnell bewegen (?):
astes zibīdami Blaum. Raksti IX 4 (1937), 210.

Avots: EH II, 806

zibīt

zibît, sehr schnell laufen AP., Bers.: zibī nu pruom! Vgl. zibinât I 2 und zibinêt 2.

Avots: ME IV, 717

zīdaubīte

zĩdaũbĩte, eine seidene Haube: pūriņā zīdaubītes saluocītas BW. 24447, 2.

Avots: ME IV, 731

žilbīties

žìlbîtiês 2 Erlaa, -uôs, -ījuôs, sich bewegen, sich hin und her drehen (gruozīties): kuo tu te žilbies man pa kājām?

Avots: ME IV, 810

zivgribītis

zivgribĩtis, wer Fische will (Epitheton der Katze): acis spīd kâ kaķitim-zivgribītim Pūt vējiņi 8.

Avots: ME IV, 729

žnabīt

žnabît (meist mit nuo- ), abgurgeln Segew.

Avots: ME IV, 823

žņaibīt

žņaibît, -u, -ĩju,

1) freqn. zu žņiebt, drücken, knutschen
(mit aî ) Adl., Prl., Selsau, Sessw., Tirs., (mit aî 2 ) Grünw.; etwas Weiches kneifen (mit aî 2 ) Bauske. Refl. -tiês "spaidīties" (mit aî ) Sessw.;

2) Grimassen schneiden, das Gesicht verziehen
Serben. Vgl. šņaibît.

Avots: ME IV, 823

žubīt

žubît, -ĩju,

1) in kleinen Bissen essen
Schibbenhof: aitas žubī sìenu;

2) das Maul rümpfen
L., St., die Lippe aufwerfen. Vgl. žubinât II.

Avots: ME IV, 827

žubīte

žubīte,

1) s. žube I 1;

2) s. žube II.

Avots: ME IV, 828

zumbīt

zumbît "wiederholt über ein und dasselbe Thema sprechen" Nerft: vakar jau teici, šuodien zumbī atkin!

Avots: ME IV, 750

žurbīt

žurbît, -ĩju,

1) schnell, eilig etwas tun
Pernigel;

2) "unordentlich schneiden"
Peddeln;

3) quälen:
kuo tu viņu (eine Katze, ein kleines Kind) žurbī? Walk.

Avots: ME IV, 832

žurbīte

‡ žur̃bīte Warwen "putraimu biezputra ar virsū uzlietu smalki sagrieztu ce̦ptu gaļu".

Avots: EH II, 822

zvalbīt

I zvalbît, ‡ Refl. -tiês "?": (kuģis) pē̦rkuona dauzīts zvalbās (= zvalstās 1 ?) Dünsb. Od. 154.

Avots: EH II, 814

zvalbīt

I zvalbît Vīt., zvalbuôt Vīt., (s)valbît, (die Augen) rollen, verdrehen: aiz dusmām acis zvalbī (oder: zvalba) Vīt. zvalbīdams zvalbuo acu ābuolus, vai ar acīm apēst gribēdams ders. Aus valbît + zvalstît?

Avots: ME IV, 764

zvalbīt

II zvalˆbît 2 Ruhental" überflüssiges reden"(?).

Avots: ME IV, 764

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

pabidzīt

‡ pabīdzît (?) Heidenfeld "= ‡ pabidzît 2".

Avots: EH II, 121

Šķirkļa skaidrojumā (1251)

ābeideris

‡ àbèideris 2 Erlaa,

1) = ārdbĩtis: uz sijām bij ārdis; ar divi ābeideŗi sabīdēja;

2) ein ungestümer, ausgelassener Mensch.
Vgl. ‡ àbideris 2 .

Avots: EH I, 191

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

aizdeidzēt

‡ àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18

aizdīdzēt

‡ àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību laikā a.

Avots: EH I, 19

aizdiedzēt

‡ àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19

aizdravēt

‡ àizdravêt, ein wenig schelten, rügen: a. kuo, lai bīstas Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19

aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30

aizklamburot

‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.

Avots: EH I, 30

aizkore

àizkuõre, Sperre: uz leišu ruobežām ir aizkuore; neļauj izvest labību (Sessau) [vielleicht mit dem Ablaut ā: uo zu kārt].

Avots: ME I, 35

aizkosāt

‡ àizkuosât "sich absondernd hin-, weggehen" Lubn., Meiran: guovs aizkuosāja uz labību,

Avots: EH I, 34

aizkost

àizkuôst,

2) auch Fianden, Golg., Pas. VIII, 109; ‡

4) labību daudzreiz aizkuož agrās salnas Latvju tauta I, oft schädigen die frühen Fröste das Getreide.

Avots: EH I, 34

aizskruķēt

‡ àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.

Avots: EH I, 48

aizslāt

àizslãt,

1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;

2) wegschleichen
Bers.

Avots: ME I, 50

aizsliedēt

‡ àizsliedêt,

1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;

2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.

Avots: EH I, 49

aizslīkt

‡ àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49

aizšļokāt

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56

aizsteberēt

àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.

Avots: ME I, 53

aizsūtīt

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53

aizvienējs

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61

akotains

akuõtaîns, -ņš, akuõtuôts,

1) hachelig, stachelig:
akuotainās labības vārpas Konv. 2 1391;

2) mit Glanzhaar versehen:
zaķu ādas ir akuotainas Wid.

Avots: ME I, 65

akotains

akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: kā viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.

Avots: ME I, 65

apbriest

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74

apcepurot

apce̦puruôt: auch a. Labības statiņus (gubas) Ar.

Avots: EH I, 75

apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83

apduzis

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

apgarēt

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apjumības

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

apkaltēt

‡ apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89

apkašņāt

‡ apkašņât,

1) = ‡ apkašât 2: a. stādus Kal. a. labību, kuoku Warkl.;

2) beharken:
a. duobi ar grābekli Stenden;

3) verscharren:
tuos apkašņāja smiltīs Janš. Tie, kas uz ūdens 4.

Avots: EH I, 90

apklaušināties

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97

apkūlas

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. 1 94.

Avots: ME I, 97

apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

aplamnice

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

appļāvas

‡ appļāvas, = appļãvĩbas: siena un labības appļāvas Janš. Dzimtene 11, 317.

Avots: EH I, 106

apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

aproksnis

apruoksnis,

1) dasselbe, was apruocis

1) Druva I, 910 [um Segewold];

2) Wirkungskreis:
jūs gan esiet bīstams cilvē̦ks, kāds tik re̦ti nāk tiesas apruoksnī B. Vēstn. še pie mums nav... tam apruoksnis U. b. 110, 44 (aus Druweenen);

[3) ein einen Ort umgebender Graben.
Lemsal].

Avots: ME I, 117

aprūsināt

[aprūsinât, tr., rosten machen: zibeņi labību aprūsināja Kalzenau "das Wetterleuchten hat im Getreide Brandkorn gezeugt"].

Avots: ME I, 117

apružģīt

apružģît, besudeln: apružģītām drēbītēm Pūt, vējiņ 43.

Avots: ME I, 116

apskādēt

apskãdêt, tr., beschädigen: kuģus, labību A. XX, 127. Refl. -tiês, Schaden erleiden, sich schuldig machen durch Schadentun, sich versündigen: es e̦smu apskādējusies ist eine beliebte Redeweise der Diebe, um ihre Sünde entschuldigend zu bezeichnen Smilt., Bers., C., Aps.

Avots: ME I, 122

apsliedēt

‡ apsliedêt, hier und da (Getreide oder Gras) niedertreten (Gänge darin machend): a. pļavu, labību Bauske.

Avots: EH I, 114

apslīkt

apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123

apšļokāt

‡ apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120

apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

apuris

‡ apuris,

1) ein grosses (namentlich ein rundes) Blumenbeet
Mežamuiža n. Fil. mat. 62;

2) "puduris" Siuxt: ka[d] būtu vis˙caur tāda labība kâ te tai apurītī, ta[d] jau nebūtu kuo bļaut Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 124

apvērtiens

apvẽrtiês, sich umsehen, ansehen: biju pie savas labības apvērties, vai nav gani nuoganījuši Smilt., Bers.

Avots: ME I, 135

apvienot

apviênuôt, tr., vereinheitlichen, konzentrieren: mistru darbību Etn.

Avots: ME I, 136

apzīdīt

apzîdît, ‡

2) säugend erkranken machen
Oknist: pēc nuobīļa neduod bē̦rnam krūts! apzīdīsi, kļūs slims!

Avots: EH I, 128

apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

apzvilt

‡ apzvilt, sich lagern (vom Getreide, perfektiv) Kalz.: labība apzvilusi.

Avots: EH I, 128

astesgali

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

atbars

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150

atbārstīt

‡ atbãrstît (li. atbarstýti),

1) = atbẽrt: rudenī atbārstīja pavasarī aizje̦mtuo labību;

2) wiederholt oder aus mehreren Stellen weg-, abschütten
Schwanb.: a. pārākumu nuo maisiem.

Avots: EH I, 134

atbērt

atbẽrt, tr., zurückschütten, wiedergeben, namentlich das aus dem Getreidemagazin genommene Getreide: labību atbērt; übertr., wiedergeben, herleiern, hersagen das Gelernte, Gehörte: kuo skuoluotājs uzdeva, tuo Jurītis kā bērtin atbēra Purap. [Refl. -tiês, durch Wiedergabe der Schulden sich entblössen U.]

Avots: ME I, 150

atbraukt

atbràukt, ‡ Refl. -tiês, "wiederholt fahren" Saikava: kuo gan Pēteris neatbraucēs uz šeni, līdz meiteni dabīja!

Avots: EH I, 136

atburt

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

atdairīt

atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja kā atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.

Avots: ME I, 153

atdzesēt

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

atelpt

‡ atelpt Golg. (mit èl 2 ), Bers., Sessw., atelptiês Fossenberg, Golg., N.-Peb., (prs. -e̦lpstuôs) Warkl., Wessen, Atem schöpfen, sich erholen: te var gan atelpties laba gaisa Janš. Mežv. ļ. II, 527. tikai tagad varēja atelpties, juo labība bija nuokulta Saikava.

Avots: EH I, 141

atgalēt

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

atgrābt

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142

atgriezenisks

atgrìezenisks, reflexiv, zurückbezüglich: atgriezenisks darbības vārds, ein reflexives Zeitwort KM.

Avots: ME I, 159

atiet

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144

atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atķest

‡ atķest, hereilen: šuorīt atķeš Lībīte, lai nākuot tūlin Janš. Bandava II, 428. Marģietu, kuŗa arī bija atķe̦suse jūŗmalā Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 152

atlabot

atlabuôt, tr., aufbessern. Refl. -tiês, besser werden, sich erholen: labība, slimnieks atlabuojas.

Avots: ME I, 170

atlicināt

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

atmalt

atmal˜t [li. atmálti], intr., tr., zu Ende mahlen, mit dem Mahlen fertig werden: puiši, meitas, labību maldami, nevarējuši atmalt vien LP. VII, 729. Refl. -tiês, bis zum Überdruss mahlen.

Avots: ME I, 175

atplaukt

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

atplūskāt

‡ atplùskât 2 labību Gr.-Buschh., mit einer Decke schlagend, das (ausgedroschene) Korn von den entleerten Ahren reinigen.

Avots: EH I, 159

atrīdīt

[atrîdît Salis, tr., weghetzen: ar suni atrīda luopus nuo labības.]

Avots: ME I, 186

atrinkt

‡ atriñkt (wohl aus li. atriñkti) Rutzau, = atjemt, atvâkt: a. nuopļautuo labību nuo nenuopļautās.

Avots: EH I, 162

atsēdnis

atsēdnis, ungünstiges, kaltes, das Gedeihen des Getreides hinderndes Wetter: labība būtu labi augusi, bet uznāca atsēdnis Lub.

Avots: ME I, 189

atsiet

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165

atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atslābt

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193

atslaucīt

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

atslaukas

atslaũkas C., Pl. t., das Weggefegte, der Abfall: šīs atslaukas ir mazā labība Etn. III, 104.

Avots: ME I, 193

atspars

‡ atspars (li. ãtsparas),

1) der Rück stoss:
nuo lēcienu atspara laiviņa bij atbīdīta Pump. R. II, 142; Gegenstoss, Gegendruck: duod atsparu ve̦zmam (kas taisās gāzties)! Ermes;

2) "die Widerstandskraft"
Vīt.

Avots: EH I, 168

atšpļauties

‡ atšpļaũtiês Dunika, Kal., zur Genüge od. bis zum eigenen Oberdruss spucken: kad kuo riebīgu sakuož, tad nevar vien a.

Avots: EH I, 174

atsutināt

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199

attīrīt

‡ attĩrît, reinigen (perf.), reinigend absondern: labību... attīrīja nuo pe̦lavām Pas. IX, 517.

Avots: EH I, 176

attraucēt

‡ attraucêt, wegscheuchen Oknist: a. zvirbuļus nuo labības.

Avots: EH I, 176

attvarstīties

‡ attvar̂stîttês, Hindernisse überwindend herkommen Warkl.: pa bīstamuo ceļu viņš bij attvarstījies līdz krastam.

Avots: EH I, 177

atzala

atzala,

2): auch Ramkau (Plur. atzalas "sīkāki un zaļāki stiebri, kas aug labībai pa apakšü).

Avots: EH I, 181

atzeldināt

atzeldinât [li. atžéldinti], tr., von neuem grün machen, wieder zu Kraft, Blüte bringen: labību.

Avots: ME I, 212

atzīdelis

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213

aumaļains

aumaļains, stürmisch, heftig, hastig, eifrig: aumaļaina darbība B. Vēstn.; cf. aumaļām.

Avots: ME I, 224

aušāties

aušâtiês,

1): zirgs nuobīdās, sāka a. Zvirgzdine;

2): sich angstlich, schüchtern gebärden
Linden: kuo nu aušājies!

Avots: EH I, 188

aušīgs

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bādēt

[bādêt (li. bodė´ti "Ekel od. Grauen empfinden"), lästig fallen: infl. nabuod'ę̄škys šam Zb. XVIII, 248. Zu ai. bādhatē "bedrängt", bībhatsatē "ekelt sich"; s. Uhlebeck KZ. XL, 553 und Persson Beitr. 341.]

Avots: ME I, 270

badīklis

badîklis (li. badyklis), badêklis Burtn., badeklis Erlaa, Bers., Aps., ein Mittel zum Stechen, Stossen,

a) das Instrument, mit welchem man die Löcher
(uoses) in den Pasteln durchsticht C., AP.;

b) badeklis - smeiļi nuodrāzts miets, ar kuo rijās iesē̦rtuo mitruo labību mē̦dz izbadīt, lai visur siltums vienādā mē̦rā piekļūtu Bers., Spr.; c) zuo bu b., der Zahnstocher
MWM. X, 895;

d) der Stachel
(Fürecker).

Avots: ME I, 247

bailīgs

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251

balamute

balamute: auch Kaltenbr. (fem. g.), Linden (comm.), balamutis - auch Grenzhof, Kaltenbr., balamuts, -a Zvirgzdine: ve̦cais tē̦vs, balamute BW. 2201, 2. taids liels balamuts ni tē̦va, ni mātes nebīstas Zvirgzdine. Zu diesem Wort s. auch P. Sdnmidt FBR. VII, 8.

Avots: EH I, 200

balgans

bal˜gans: auch Ramkau, Siuxt, (mit àl 2 ) Linden: balgana labība Ramkau. balganas suomazgas Linden.

Avots: EH I, 200

balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

balsināt

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

bargotīgs

[bar̂guotîgs Ronneb., grossartig gewachsen: barguotīga labība.]

Avots: ME I, 264

bašķis

bašķis,

1) der Schwätzer, der Dummkopf, ein Abergläubiger
Etn. IV, 49; bašķu bībis, bašķinieks;

2) der Zauberer
Druw. A. X, 2, 439;

3) ein Vermummter
Friedrichstadt;

4) Unsinn:
kuo viņš tur bašķus stāsta Infl.;

5) ein Vielfrass
A. X, 2, 439;

6) bašķi, ein Weniges, Brocken (von Speisen):
kuo tu duod bašķus; duod tak cilvē, kam kuo paēst Etn. III, 129. [Vgl. bašķuoties.]

Avots: ME I, 266

bē

bẽ̦, Interj., Nachahmung [des Blökkens der Schafe U. od.] der Ziegeestimme. bẽ̦ rufend necken unartige inder die Juden, in dem sie dieselben wegen ihrer langen Bärte mit Ziegen vergleichen. nepruot ne od. nezin ne bī (bū), ne bẽ̦, er versteht, weiss absolut gar nichts. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069. nu bē̦! da stehen die Ochsen vor dei Berge!

Avots: ME I, 287

bēda

bè̦da: tā manu bē̦du maizīte ("schweres Leben"), sage man in Frauenb., wenn etwas schlecht geraten sei. b. tik kam Oknist, Wessen, jem. braucht nur: b. tik ganam atstāties nuo ganāmpulka, tad ganāmais pulks gan zinās labības sējumu.

Avots: EH I, 215

beņķis

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219

Avots: ME I, 279

bērdēt

[bẽrdêt Ruj., Salis, verstreuen: zemes, labību.]

Avots: ME I, 290

bezprātis

bezpràtis, fem. -te, (li. beprõtis, f. -tė), der, die Unvernünftige, Sinnlose: bīsties dieva, bezprāte A. XVI, 362.

Avots: ME I, 285

bibis

I bibis, eine leichte Wunde (in der Kinderspr.): sapūš bibīti pirkstiņiem Niedra, Schwaneb., Konv. 1 211 (vgl. biba).

Avots: ME I, 293

bibulis

bibulis (auch bubulis), ein Unbekannter, Fremder U.; [ ein Popanz Wid.]; vgl. bībis 4.

Avots: ME I, 293

bidīt

[bidît U., = budît, "anstossen, anpurren", wohl zu Wurzel von bīdīt "schieben".]

Avots: ME I, 293

biedēt

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305

biežs

bìežs, dial. für bìzs, dicht: bieži mati Etn. III, 174; so auch dial. das Adv. bieži, dicht: bieži (für schriftspr. biezi) sasē̦ta labība. In der Schriftsprache bedeutet biežs, bieži "häufig, oft": biežas miglas, biežs lietus A. XV, 69, bieži dievlūdzēji Purap.

Avots: ME I, 307

bikls

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294

biliņgis

biliņgis, biliņš,

1): billiņi St.;

3): bīliņģi durch biliņģi zu ersetzen.

Avots: EH I, 219

biliņģis

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

birga

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas 2 Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

birt

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

birze

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. 2 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 1 , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

birzu

‡ birzu "?": būkāj[u] birzu (Kasus?) ta bībiņu BW. 28801.

Avots: EH I, 221

birzums

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

biserēt

‡ biserêt, sich umherlreiben (?): vai esi darbīgs, vai tâ˙pat biserē apkārt? Azand. 54.

Avots: EH I, 221

blāķēt

blãķêt, ‡

2) schichtweise, in Haufen (z. B. Getreide, Heu, Stroh) dicht zusammenpacken
AP. (mit à 2 ) Fest.: b. labību šķūnī.

Avots: EH I, 227

blāķis

blãķis,

1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;

2): auch Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 227

blaknums

blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]

Avots: ME I, 311

blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blauzgas

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas 2 Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

blēgs

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas 2 Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga 2 Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

boja

‡ *boja od. *bojs, in der Verbind. ar boju "mit Bösem" Saikava: ja nevar ar labu sarunāt, tad jālūkā ar boju taisnību dabīt. Aus r. бой "Kampf".

Avots: EH I, 235

bolīt

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît 2 Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt 2 Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

brāt

‡ brât Auleja, brâju, in grossen Mengen führen, tragen, schleppen: kad iet lītus: vajaga b. (sc.: labību nuo tīruma], kaî drīžāk.

Avots: EH I, 239

bricis

‡ III bricis Warkl. = muôšķis 2: uz ceļa saticis brici un pārbīdies. bē̦rni, gulēt! b. atnāks un apēds!

Avots: EH I, 241

briedēt

briêdêt, - ēju, fact. von briest,

1) zur Reife bringen, reifen:
saule druvu, ābuolus, labību briedē. Fig.: viņš patlaban briedēja kāzu lietā cietu nuoduomu Aps. laiks, kas augļus, duomas briedē Plūd. Uz s. tāli 12;

2) die Gerste zum Bierbrauen quellen lassen
Spr.

Avots: ME I, 336

briedīgs

briêdîgs: b. rudens - labība tâ iebriest, kâ ni˙kad Saikava.

Avots: EH I, 243

briedums

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

brīvlādīte

‡ BW. 39645 und 35170, 2, umschreibende Benennung für das weibliche Schamglied (wörtlich: freies Ladchen). Wohl aus bīlādīte (vgl. BW. 35170) + brĩvs.

Avots: EH I, 243

brodenis

bruôdenis [Kreuzb.], - bruôdiņš [AP.],

1) die kleine dreieckige Öffnung an jedem der beiden Dachfirst - Erdentüber dem Giebeldache
Bl. H. 17, [Kreuzb.]: viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brudiņu kāpa laukā Blaum. dūmi, izdzīvojušies pa istabas augšu, vilkās pa abiem bruodiņiem laukā Kaudz.;

2) der Rücken, First des Daches
Etn. III, 130, U. [bruodiņš 2 nach Persson KZ. XXXIII, 292 und Beitr. 20 u. 587 zu ae. brant "steil, hoch" und le. briêst, dagegen nach Petersson IF. XXIV, 274 zu an. brandr "Balken, Brett". bruodiņš 1 dürfte enger mit le. bruôdi zu verbinden sein.]

Avots: ME I, 342

brods

III bruods, das Wetterleuchten: bruods briedē labību Druw.; [vgl. bruosli].

Avots: ME I, 342

brosli

bruosli, pl. tant., Blitze, die man an warmen Herbstabenden, zur Zeit der Kornreife am bewölten Himmel sieht: bruosli staipās, būs brieduse labība Tirs. [Wohl zu briêst.]

Avots: ME I, 343

būzis

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360

čaba

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

čaba

I čaba,

1) etwas, was raschelt
(čab), so

a) Pl., schlechtes Kleinkorn
Dond., Ahs.: es izsijāju labi daudz čabu uoderēm Apsk. I, 531;

b) grosse, roh nearbeitete Stiefel,
volksetymologisch aus čabata verkürzt;

c) das Demin. čabiņa, auch čabiņš [vgl. cabītis], als Liebkosungswort, Schwätzerin, Närrchen:
kuo tu, čabiņa, čabini? [ohne Zärtlichkeit: čaba um Talsen];

2) das Rascheln, =
čabēšana: ne˙kur ne lapu čabas MWM. XI, 261.

Avots: ME I, 399

cabe

‡ cabe,

1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;

2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III 2 , 22.

Avots: EH I, 259

cābelīte

‡ cābelīte "?": atradu ... brālīti vez jūs[u] māsas cābelītes BW. 34832. ved kundziņa bībelīti pie gaspažas cābelītes 35636.

Avots: EH I, 261

caculis

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259

čakls

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401

čambains

čam̃bains, mit Kleinkorn gemischt: čambaina labība, ungereinigtes Korn Dond.

Avots: ME I, 403

čammains

čam̃mains,

1) mit Kleinkorn gemischt:
č. labība Sassm.;

[2) unsauber, ungefegt:
č. istaba Dond.].

Avots: ME I, 403

čammas

čam̃mas, Neichbleibsel von gereinigtem Korn [Waldeg., Neugut]: kas tā par labību, tik čammas vien Sassm.; minderwertiges, kurzes Stroh od. Heu; untaugliche Flachsabfälle Līniņ Wain.; [ Abfälle überhaupt Dond., Brinken; vgl. čambas 1].

Avots: ME I, 403

čangali

‡ čañgaļi AP., Abgesiebtes, Achterkorn Fest., "pe̦lavas nuo pakaļdūkas" N.-Peb. n. Latv. Saule S. 378: čangaļuos saiet visas ušņu puogas AP, kad ušņuota labība un čangaļuos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pe̦lavām ebenda.

Avots: EH I, 285

časkas

časkas Lasd., Fest., Stockm. Etn. II, 113, čaškas Druw., Bers., BW. 28062, 1, časnāki Naud., auch časnakas, schlechtes Korn, Hinterkorn, Nachbleibsel von gereinigtem Korn: paber cūkām časkas Etn. II, 113. kas tā par labību, tīrie časnāki Naud. salūgt šādas tādas časnakas, Krethi Plethi einladen Degl. [časnāki aus časkāni? zu r. чеснóк "Knoblauch" stimmt die Bed. nicht.]

Avots: ME I, 405

čaugans

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu 2 ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana 2 labība Warkl.

Avots: EH I, 286

cekols

‡ ce̦kuols Alschw., Līvāni, Warkl., = ce̦kulis. irbīt[e] savu ce̦kuoliņu BW. 16913 var. ar apiņa ce̦kuoliņu 19689 var.

Avots: EH I, 263

cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

cekuls

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

ciba

I ciba, cibe Wain., das Huhn in der Kindersprache: sate̦k meitās kâ cibītes BW. 13914,3. nebēdz, cibiņ Stelp.

Avots: ME I, 378

cietināt

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

cimbole

‡ III cimbuole, Bezeichnnng für eine Person: ja ganu, meitu jeb puisi līgstuot saimniece negrib duot tādu algu, kādu prasa, tad tādu saimnieci sauc par cim̃buõli NB. cībīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīslm? BW. piel. 2 27227,1.

Avots: EH I, 271

cirst

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr 2 ; neben cḕ̦rtu 2 ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

cirtiens

cìrtiens,

1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;

2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;

4): auch Dunika; ‡

5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡

6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).

Avots: EH I, 274

čube

[čube BW. 33487, čubele Gramsden, čubīte Nigr., BW. 2470, čubenīte BW. 27227, 2, = čubiņa.]

Avots: ME I, 417

čuča

čuča,- čuču- od. čučbĩ(k)šķis od. -kuoks, ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke: spīgana paņ,ēmusi sluotas kātu, čučkuoku Etn. II, 87. ar čuču bīkšķi izbaksta uogles krāsnī Sutten.

Avots: ME I, 418

čumiņa

II čumiņa, = biguze, čubītes Etn. I, 20.

Avots: ME I, 420

čūslenis

‡ I čūslenis "veldrē sagriezta gaŗa zāle vai labība; veldrē sagriezti lini" AP.: paši lini čūslenī vien stāv Kaudz. Izjurieši 214.

Avots: EH I, 299

čūžēt

čũžêt, -ēju, zischen, zischend brennen, flüstern: čūžiņš čūžē. slapja malka nede̦g, bet čūžē. bē̦rni sabīdījuši galvas kuopā un čūžē Sassm.

Avots: ME I, 426

dabļš

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428

dabūt

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

dakāt

‡ dakât,

1) "?": sāk (labībns) metienu d. (ar dakaini) Janš. Līgava I, 267;

2) "mit einem Holzstück (Wäsche im Kessel) quetschen, drücken"
Bauske. Refl. -tiês, unruhig hin und her treten Schnehpeln, Wandsen: zirgs dakājas, ar mušām kaudamies.

Avots: EH I, 303

dalbiņš

‡ dalbiņš,

1) = dal˜ba 7 Lipsthusen (mit alˆ); "eine Stange mit Spitze (?) und einem Querholz, damit die Garbe nicht auf den Spiess rutscht (?)" BielU.;

2) = labības statiņš vai zārds (?): apkārt celsies stalti dalbiņi A. Bergmanis Latv. Av. v. J. 1832.

Avots: EH I, 304

darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

daudzpusība

daũdzpusĩba, die Vielseitigkeit: izglItības, darbības d.

Avots: ME I, 444

dēļ

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486

dīgt

dîgt [li. dýgti], dîgstu, dîgu, intr., keimen: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. labība, graudi, rāceņi dīgst. tev skatuos devējas prieki dīgst Stari II, 99. [Nebst daizît, diegt zu la. fīgere "heften, stekken", ae. díc "Kanal"; s. Fick KZ. XXII, 103 f. und Walde Wrtb. 2 290.]

Avots: ME I, 477

dīks

dīks [dìks 2 Nerft, Wessen, Kr., dîks 2 Tr.],

1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;

2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks 2 und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]

Avots: ME I, 478

dižtautietis

dižtàutietis, ein hervorragender Landsmann, Bürger: ziņas par mūsu dižtautiešu dzīvi un darbību Ar.

Avots: ME I, 476

dižums

dižums, ‡

2) der grösste Teil
Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: d. jau nuovākts pļāvā vai laukā; kad lielā puse jau ieve̦sta vai uzkŗauta, vai arī, kad viss ieve̦sts, bet vēl nav nuogrābts Grob.; ‡

3) izvētīt izkultuo labību nuo dižuma (= pirmuo reizi, ar re̦tuo kre̦te̦lu) Grob.

Avots: EH I, 324, 325

dobe

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536

drāzt

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt 2 Salis, Ruj., dràzt 2 Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt 2 Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

drebēt

drebêt (li. drebė´ti), -u, -ēju, intr., zittern, beben: es drebēju aiz (nuo) saltuma. dre̦b tai lūpa runājuot. tautu dē̦la sirds drebēja ruokas, kājas, visas miesas dre̦b aiz bailēm. zeme trīc un dre̦b. viņš dre̦b kâ apšu lapa. [Dazu das Part. drebis, fem. drebīša "zitternd" Für.] Refl. -tiês, (sehr) zittern: nedrebiesi, liela apse BW. 5160. druoši, bez drebēšanas! nur zu ohne Zittern und Zagen! [Nach Būga РФВ‚. LXX, 105 zu r. dial. дробѣть "робѣть" und (?) nach Petersson Ar. u. arm. Stud. 80 zu mnd. trefse, ndl. drep "Trespe".]

Avots: ME I, 496

drupača

drupača, drupakla, drupakle, drupala, drupata, gew. Pl., Krümchen, Brocken, Stückchen: maizes drupačas, drupači AP., drupaklas Etn. II, 120. drupakles Purap. maizes nav ne drupačiņas LP. V, 218. liels siets pilns smalku drupaklu. mūsu maize bīde̦lē̦ta. cauri skrēja drupalām BW. 19363. sasist drupatu drupatās.

Avots: ME I, 504

druvājs

‡ druvājs, abgemähtes Getreidefeld N.-Peb.; plur. druvāji "jaunā labība" Sessw.: druvāji jau sazēluši: gani e̦suot ganī[ju]ši ... jaunajuos druvajuos Gatartas pag: tiesas protokolā 22/IX 1827.

Avots: EH I, 337

duba

duba, [auch dube], eine aufgestellte Garbe, eine Garbenreihe. Gew. das Demin. dubiņa Behnen. N. - Autz. Naud.: zibiņa stars nācis taisni uz zemi rudzu dubiņā iekšā LP. VI, 58. zuosis labības dubiņas (statiņus) iztē̦zgājušas Etn. II, 81. dze̦lte̦ns bija dubas gals BW. 1422 var. [Vielleicht mit Petersson Stud. üb. d. indog. Heterokl. 70 f. und Griech. u. lat. Wortstud. 25 zu an. toppr "Gipfel, Schopf", afries. top "Zopf, Büschel Haare", ahd. zopf "Ende, Zipfel" u. a.]

Avots: ME I, 508

dukurēt

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512

dumbrs

I dum̃brs,

2): dumbra zeme - auch Schujen; Torferde
Golg.; "dunkel; gut gewachsen" Weissensee: dum̃bra labība.

Avots: EH I, 341

dunēt

[II dunêt, verderben, faulen (vom Korn und Mehl gebraucht): ja neiz vēdinās, labība (milti) sāks dunēt Stelp. Wohl identisch mit li. dunė´ti "выдыхаться, терять постепенно от выдыханiя крѣпость, вкус, запах". Zu dvans "Dunst? "]

Avots: ME I, 517

dūrēt

I dūrêt: ar uotru ruoku pa tuo sizdama un dūrē̦dama Janš. Līgava I, 356. bīstams dūrē̦tājs Mežv. ļ. II, 283.

Avots: EH I, 348

dvīnis

dvìnis [Jürg., dvînis 2 Dond., Gr. - Essern. dvĩnis Bl. (li. dvynys)]. der Zwiling. [Zu ahd. zwinal "Zwiling" und vielleicht la. bīnī "(je) zwei", s. Walde Wrtb. 2 90 f., Wood IF. XIII, 121. Fick Wrtb. III 4. 173.

Avots: ME I, 538

dziļace

‡ *dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

dzimums

dzimums,

1) die Geburt:
vārna, aita, pūce, meita, tās ir viena dzimumiņa BW. 12984. viņš pēc dzimuma vācietis, cilvē̦ks latviešu dzimuma. dē̦ls bijis jau pa dzimumam bez kājām LP. VI, 779;

2) die Nachkommenschaft;
pēc gada tam nāk dzimums LP. VII, 159. vienam ķēniņam nebij ne˙kāda dzimuma VII, 185;

3) das Geschlecht:
vīriešu. sieviešu dzimums. dzimumu dzimumi. alle Geschlechter. uz dzimumu dzimumiem od. uz dzimum dzimumiem, auf alle Folgezeit. bībele ir avuots, nuo kuŗa smē̦luši dzimumu dzimumi. uodžu dzimums, Otterngezücht.

Avots: ME I, 551

dzineklis

dzineklis, der Trieb Sassm.: mantkārība nuomāca visus citus atriebības dzinekļus Niedra.

Avots: ME I, 551

dzira

II dzira [Warkh.] (li. girà "Trunk"). dziŗa [Nigr.], Getränk,

a) fürs Vieh:
cik vārīju teļam dziru BW. 9397. 5 var. nedzirdini guovis ar miltu dzirām SDP. III, 56;

b) für Menschen:
drudzis atdze̦nams tikai ar riebīgu dziŗu Etn. IV, 3. izdarīja krietnu, svaigu dziru II, 183. mana dzira nerūgusi BW. 12325. vai dziras ne˙maz nevajadzēs? Alm. [dzira "ein bierähnliches Getränk" Stom.] dziras Mačs. ein Schmorfink Ar. [dziras U., saurer Mehltrank.]

Avots: ME I, 552

dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzīve

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362

dzīvs

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

ēnaine

‡ ē̦naine,

1) ein beschatteter Ort
Geistershof, Preekuln: labības šķūņa ē̦nainē Sārts Daugava 1934, S. 687;

2) eine Laube
AP.

Avots: EH I, 372

gābiķis

gãbiķis Hasenp., [Nigr.], gãbšis, der Habgierige, Missgünstige, Nimmersatt: kungs nuo žagariem atvēlēja mums katram pusi, bei viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekšu un sagūbījies vai visus viens Grob. Etn. III, 65, Kaleten. [Zu li. gobétis "жадничать", gõbšas "жадный человѣк" (und vielleicht daraus entlehnt), poln. gabnąć "ergreifen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 28 f.]

Avots: ME I, 615

gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

galenis

galenis, ‡

3) das äusserste (fernste) Ende eines Ackers oder einer Wiese
Stuhrhof: visa labība pārve̦sta; galenis palika neve̦sts.

Avots: EH I, 379, 380

galvens

galve̦ns, ‡

2) tüchtig ("krietns, dūšīgs") Gramsden (mit alˆ 2 ): iekš bībelstāstiem es biju dikti g.

Avots: EH I, 381

garča

‡ *garča od. *garčs; = ‡ gar̂ce 2 : saiminieks salasīja tikai garču labības Pas. IV, 175 (aus Jasmuiža). (Zu einem nom. s. *garcis?): garčiem pienu mērējuot BW. 16421, 1.

Avots: EH I, 383

gatavot

gatavuôt,

1) bereit, fertig machen:
zemi sējai Aps.;

2) reif machen:
saule gatavuo labību. Refl. - tiês,

1) sich bereit machen:
visi jau gatavuojās braukt uz kāzām;

2) reif werden:
labība gatavuojās.

Avots: ME I, 609

gatavs

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

gaudens

gaũde̦ns: auch Dond., Dunika, Frauenb., Iw.; Salisb., Strasden, mit àu auch N.-Wohlfahrt,

1): nuo izbīļa aitai g. jē̦rs piedzima Iw. g. palika, ka nevarēja paiet Frauenb. g. uz acīm, blind
Diet.

Avots: EH I, 387

gauss

gaũss: auch (mit aũ ) Dunika, (mit àu 2 ) Warkl.,

1): gàusa 2 maize auch Kaltenbr.;

2): auch AP., Ramkau, (Adv. gaũsi ) Siuxt: labība gàusi 2 ienāca Linden in Kurl. tur g. darbs (langsam zu verrichtende, lange andauernde Arbeit)
Kaltenbr. nevar sataisīties pie darba, kâ gausā diena! (von einem Saumseligen) Wessen;

3) Subst. (s. unter gaũsa): kad... bija ēdis līdz gausam (Sattsein, Sattigkeit?)
A. Sprūdžs Asaru liekņa 37.

Avots: EH I, 387, 388

ģezītis

‡ ģezītis "labības pļaujamais [sic!] grābeklītis" Erlaa. n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 426

ģiebs

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

goba

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

grauzdēt

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. 2 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. 2 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. 2 682 (die Phrase aus Konv. 2 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

grauzis

grauzis,

1): graûži 2 Siuxt, was beim Windigen abfällt:
g. atbira nuo labības nuost.

Avots: EH I, 400

grāvelēties

[grāvelêtiês, = grāvêtiês Wid. : caunu var nuoskārst nuo grāvelēšanās un riebīgas bļaustīšanās.]

Avots: ME I, 644

grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

grieza

II grieza, die Stoppel Bers.: rudzu stapjiem liek grieztas virsū Aps. atstājis gaŗu griezu", saka, kad pļāvējs nuopļāvis labību paaugsti Bers. rudziem ir asa grieza Bers. n. A. XIII, 329. Zu griêzt.

Avots: ME I, 660

griezi

I griêzi C., Stoppeln: viņs sadūra kāju uz grieziem, uz miežu grieziem staipījās spīduoši zirnekļu tīkli A. XVII, 291. Der Sing. selten: šis griezs man palicis gaŗš AP. kvietaine ir nuopļauts kviešu lauks ar grieziem Etn. IV, 99. auzaine ar aple̦duojušiem grieziem Dz. Vēstn. tikai statiņas un baltie griezi rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas druva II, 86. griezu gals, das Schnittende (im Gegtensatz zu vārpu gals) Oknist.

Avots: ME I, 661

griezne

II griêzne, die Stoppel, das Schnittende vom Stroh: labības griezne Tr. III, 636.

Avots: ME I, 661

griezt

grìezt: auch Ramkau, mit iê 2 auch Frauenb., Siuxt, mit iẽ auch Dunika, OB., Orellen, Satisb., Zabeln,

1): sviestu kūla bļuodā, grieza (man rührte)
ar karuoti Frauenb. sirdi griež, (mir) wird übel (in einem handschriftl. Vokabular). kam naudas, tās var g. (ändern) BielU.;

3): auch Līvāni;

5): auch (mit iẽ ) Dunika, OB.; atvarā ūdens riņķī griež RKr. XVII, 145. Refl. -tiês,

1): (sirds) griežas uz vemšanu, (mir) wird übel zum Brechen
(in einem handschriftl. Vokabular);

b): labība vien griezēs, es gab fruchtbare Felder, üppiges Getreide
Sonnaxt;

4): g. ar meitinēm Kaltenbr. jā (= viņa) sieva sāka ar citiem g. (kokettieren, Umgang pflegen)
ebenda. namā, kur griežas, wo es umgeht, spukt (wo?).

Avots: EH I, 409

grīzte

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

grizulis

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656

grozīt

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

grunda

‡ grùnda 2 , ein Dörrbalken in der Riege Kolup, "ārdu kārts rijā labības sēršanai" Auleja: uz grundām saliek labību kaltēties. Wohl aus dem Ostli. (wo an > un); vgl. schriftli. grandà "Brückenbohle".

Avots: EH I, 411

guba

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415

gudāt

gudât, -ãju, jammern, singen: pametu savu māmuliņu kâ gulbīti gudājuot BW. 23266, 2. Zu gàust.

Avots: ME I, 674

guldzināt

gulˆdzinât [Fest., gulˆdzinêt Warkh.],

1) sich würgen, sich verschlucken
Lasd., Lubahn A. XIII, 492;

2) schreien (vom Schwane):
kur gulbīti guldzināji? BW. 3782 (Var.: gudzināji,

3) stīvuo mēli guldzināt, mit der steifen Zunge Laute hervorbringen, die dem Schlucken gleichen
Purap.

Avots: ME I, 676, 677

gulīns

gulīns: auch (mit î ) Oknist, Weissensee: gulīna labība ir tāda, kas gan˙drīz gul gar zemi Meselau. liec siju gulīnāk! Weissensee.

Avots: EH I, 417

idras

idras, idres, idri, Leindotter (camelina sativa): kad pūriņu piedarīju, idri (Var.: idras, idres, idriņi), egļi saaudziet! BW. 28278, 2, 3. saplūkusi idru sauju, duod manam kumeļam Ltd. 911. izmin idras, izmin usnas, lai aug tīra labībiņa BW. 32560, 15. - Vgl. judras dass.

Avots: ME I, 702

iebriest

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

iebriesties

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

iedobe

[ieduobe, eine kleine Vertiefung: vaiguos maza ieduobīte Bers.]

Avots: ME II, 12

iedobums

ieduobums, eine flache Vertiefung: zemes ieduobums Konv. 2 1439. ceļu ieduobumi MWM. VIII, 513. luoga ieduobumā A. v. J. 1899, S. 353. akmens ar tādu ieduobumu kâ mulda LP. V, 408. [nuoluobītai uolai galā ieduobums Kosenhof.]

Avots: ME II, 12

ieduzēt

[II ìeduzêt od. ìeduzt, zu duzêt I anfangen: ieduzējusi labība Senten. ieduzējis alus, ieduzējuši (nuo ilgas stāvēšanas maitāties sākuši, nelabu garšu dabūjuši) milti Wolm.]

Avots: ME II, 11

iegandēties

[ìegandêtiês, zu verderben (intr.) od. schlecht zu werden anfangen: maize, labība var iegandēties Bers., Kreuzb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 15

ieglābt

[ìeglâbt, hineinretten: iegl. labību paspārnē. Refl. - tiês, sich hineinretten, hineinflüchten: pele ieglābās alā. viņš nuo lietus ieglābās istabā.]

Avots: ME II, 17

iegribis

‡ ìegribis C., Smilten "iegribīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 514

ieklunkšināt

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

ieklunkšķināt

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

ieknesēt

‡ ìeknesêt, Schläge versetzen, durchprügeln Frauenb.: ie. guovi, kas kāra uz labību.

Avots: EH I, 521

iekramstīt

ìekramstît,

1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm 2 ) Mar.; (mit am̂ 2 ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡

2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡

3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡

4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡

5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.

Avots: EH I, 521

iekraten

ìekraten,

1) "?": atradusi iekraten sieku ar labību piebē̦rtu... sieks iekraten bijis, iekraten palicis Etn. I, 102;

[2) de̦sas dējuot laist turamuo ruoku iekraten "viegli pakratuot" A. Baltpurviņ].

Avots: ME II, 29

iekratināt

ìekratinât: leicht (locker) einschütten Frauenb: šâ tâ iekratināta šķunī labība; "nuo gruopē̦tām stenderēm izņe̦mtus sienas baļķus ielikt atpakaļ" Frauenb.

Avots: EH I, 522

iekšrija

ìekšrija, die Korndarre, das Darrhaus: starp nuojumu un piedarbu atruodas iekšrija, kur zāvē labību Etn. III, 103.

Avots: ME II, 32

iekult

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

ielaist

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

ielavīties

ìelavîtiês,

1): luops ielavījās labībā Frauenb., Gramsden, Smilten. zirgs ielavejās auzās Līvāni.

Avots: EH I, 526

ielipt

I ìelipt, hinein -, hereinsteigen: puika atkal ielipis ābelē Etn. III, 65. bīdamies nuo zvē̦riem, viņš ielip kuokā JK. V, 131. [aus Gramsden. kad tik viņš kuokā neielip Dunika].

Avots: ME II, 39

iemērīt

ìemẽrît, ìemẽ̦ruot, tr.,

1) einmessen:
labību. auzas iemērīju BW. 21001, 8. tālu man zemīte iemērīta 26660;

2) bei der Messung die Grenzen bestimmen:
lai tev iemē̦ruo tâ, ka nevar ne˙maz dzīvuot Kaudz. M.

Avots: ME II, 45

iemirkt

ìemìrkt, ‡

3) stark durehweichen
(intr.) Auleja; labība tādā iemirkumā vien stāvēja, das Getreide war beständiger Feuchtigkeit ausgesetzt Essern n. BielU.

Avots: EH I, 530

ieplaukt

[I ìeplaukt, auszuschlagen, aufzublühen anfangen: labība, ruoze ieplaukusi.]

Avots: ME II, 52

ieraut

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

ierisināties

ìerisinâtiês, eingefädelt werden: darbības pavediens tâ kâ ierisinās Druva I, 770.

Avots: ME II, 58

iesāka

iesāka, der Anfang Weg.: viņš piegrieza tam vērību nuo paša darbības iesākās laika A. XII, 319. nuo iesākas gala, von Anfang. vārdi bija rakstīti mazu iesākas burtu A. ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. Der Pl. iesākas, die Anfänge, Elemente: mūsu rakstība nuo pirmām iesākām attīstījusies RKr. II, 2.

Avots: ME II, 61, 62

iesērt

I ìesḕrt, Korn, Flachs in der Riege aufstecken: rijā iesē̦rtā labība. rijā bija lini iesē̦rti LP. VII, 73.

Avots: ME II, 63

iesēt

ìesẽt, tr., einsäen: miežus, labību. Refl. - tiês, von selbst sich einsäen: kaut rudzi iesē̦tuos!

Avots: ME II, 63

ieskādēt

ìeskãdêt, tr., beschädigen: labību.

Avots: ME II, 65

iešķetināt

ìešķetinât, tr., anfangen zu zwirnen, zu spinnen: diegu. pārrāva iešķetinātu duomu pavedienu A. XXI, 95. Refl. - tiês, sich hineinspinnen, hineinwirken: dzejnieks nuotikuma pavedienam liek iešķetināties darbībā Druva I, 250.

Avots: ME II, 76

iesprandēt

[ìespran̂têt 2 Dond.,

1) mühsam und gewaltsam hineinstecken:
visu labību iesprantējām šķūnī; ne˙kas nepalika ārā. man kājas kâ iesprantē̦tas; zābaki tik šauri;

2) in eine schwierige Lage bringen.
Refl. - tiês,

1) mühsam und gewaltsam hineindringen;

2) in eine schwierige Lage kommen.]

Avots: ME II, 70

iestrādāt

ìestràdât, tr., einarbeiten, bearbeiten: sē̦klu, labību, zemi. iestrādā, cik vari, manis dēļ divas pūrvietas MWM. VIII, 405. iestrādātus (gut bearbeitet) tīrumus pie mums aŗ tikai ar vienjūga arkliem Etn. III, 90. Refl. - tiês, sich hinein -, einarbeiten, sich vertraut machen: Stenders bij jau tâ iestrādājies, ka nevarēja nuorimt mierā Kundz. viņš labi iestrādājies namdaŗa darbā Aps. iestrādājies zemkuopis A. XXI, 2.

Avots: ME II, 74

ietēlot

ìetē̦luôt, tr., darstellen, verkörpern: tie ir viņa paša vaibsti, kuo viņš ietē̦luo savā "klusē̦tājā" Druva I, 300. Refl. - tiês, sich darstellen, sich verkörnern: dramatiska darbība ietē̦luojas sarunās Konv. 2 2815. spē̦ks, kas mākslā ietē̦luojas Druva I, 1392.

Avots: ME II, 81

ievākt

ìevākt, tr.

1) einheimsen, unter Dach und Fach bringen:
labību, sienu;

2) einholen:
laikraksti mūsu laikuos mē̦dz ievākt atsaukmes, ziņas par dažādiem jautājumiem. Refl. - tiês, einziehen: ievācies... viņa vietā LP. VII, 711.

Avots: ME II, 87

ievērsties

ìevḕrsties, - šuôs, - suôs, sich einfinden, sich einschleichen: nezāles labībā viegli ievēršas Kand.

Avots: ME II, 88

ievest

ìevest, tr., einführen: ieve̦d pašu istabā BW. 13250, 18. ievest luopu sugas, labību nuo ārzemēm, jaunus likumus, ķadu par mācītāju. brāļam sieva neieve̦sta BW. 13792, 1.

Avots: ME II, 87

ieviest

ìeviest, tr.,

1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";

2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.

Avots: ME II, 90

ievizināt

[ìevizinât,

1) fahrend hereinführen:
visa labība jau ievizināta (= ieve̦sta) mājās Warkl.;

2) leicht und gewandt fahrend hereinführen:
šuodien jaunuo sievu ievizināja mūsu sē̦tā Nigr.;

3) an Spazierfahrten gewöhnen:
ievizināti bē̦rni grib ar˙vienu vizināties Nigr.]

Avots: ME II, 89

iežogot

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

irbe

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709

istaba

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

īstens

ĩste̦ns, ìstins 2 Kl., eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa, leiblich. es dzīvuoju īsten[i] (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā, zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]

Avots: ME I, 837, 838

īsts

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838

izāvīt

izâvît, tr.,

1) foppen:
izāvi viņu, lai viņš bīstas tevis Mar. n. RKr. XV, 116;

2) erschrecken:
viņš... zaķi izāvīs, tâ ka tas aizbēgs Seibolt. Refl. -tiês, zur Genüge toben, sich unbändig, albern gebärden, sein Wesen treiben: izāvījušies ķē̦mi atkal aiziet LP. VII, 1061. akrobāts izrādē visādi izāvījās Tirs.

Avots: ME I, 714

izbadīt

izbadît,

2): dabū kādu šķembeli un izbada zuobus Linden in Kurl.;

3): kad kāpuosti: ir izskābuši, tad viņus izbada ar žautru AP. ar ārdbīļa tievuo galu izbada lāvu ebenda. Refl. -tiês: viņu ganu vērsis izbadījās ar mūsijuo Warkl. gan izskrējuos un izbadījuos Pas. I, 254.

Avots: EH I, 433

izbaiļoties

izbaîļuôties, erschrecken, in Furcht geraten: neizbaiļuojaties un nebīstaities! Jes. 44, 8; Mos. 20, 3.

Avots: ME I, 715

izbēgalēt

‡ izbē̦galêt, auseinander laufen: nuobīstas ... ve̦lnē̦ni un visi izbē̦galē Pas. IV, 150 (aus Domopol). izbē̦galēja kur kuŗais VIII, 110.

Avots: EH I, 434

izbest

izbest (li. išbèsti "ausstechen" ): cūkas izbeda kartupelēju Mahlup. izbe[dī]šu visu aku Pas. XI, 60, izbe̦d duobīti 151. izbede ... pagrabu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 59).

Avots: EH I, 434

izbradāt

izbradât, tr., aus-, abtreten: labību puiši ar vīzēm izbradāja BW. 12557. Sprw.: krievs, leitis tava tē̦va pakšus izbradās, wird zufolge deines leichtsinnigen Lebens in dein Haus als Herr einziehen. Refl. -tiês, nach Herzenslust waten: nu bē̦rni labi izbradājušies pa dubļiem.

Kļūdu labojums:
abtreten: labību... 12557 = abtreten; schmutzig treten: (paladziņus)... 12559

Avots: ME I, 718

izbružāt

izbru˛ât,

1): siets jāizbružā, lai labība birst cauri Saikava; ‡

2) "?": nuo izbružātā ceļa K. Students Latvis № 1558; ‡

3) = nùokal˜puôt Frauenb.: gan jau es tuo vienu gadu izbružāšu ar. ‡ Refl. -tiês, sich gehörig reiben (perfektiv).

Avots: EH I, 436

izčagāt

izčagât, izčaguôt Laud., tr., locker machen, auswühlen: cūka izčaguojusi ēdesi. ēd uogas nuo vietas! nav labi izčaguot Laud. cūkas izčagājušas nekultuo labību, dārzu AP.

Avots: ME I, 722

izčakstināt

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

izčančēt

izčančêt,

1) gedroschenes Getreide noch durchschütteln, um die Körner herauszeholen
Biel. n. U.;

2) izčànčêt 2 Bers., verwühlen, in Unordnung bringen:
matus. sivē̦ni izčančējuši labību.

Avots: ME I, 722

izcirst

izcìrst [li. iškir̃ti], tr.,

1) aushauen:
āliņģi le̦dū; krūmus, mežus; izcirst grāvi, einen neuen, breiten und tiefen Graben ziehen Grünh.; izc. labību, das Getreiden vernichten, indem im Frühling gewisse Würmer die Wurzeln abfressen Grünh.;

2) gründlich ätzen, beissen:
zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izcē̦rt Naud., Kand. Refl. - tiês,

1) für sich aushauen:
izcērties divi akmeņu galdiņus V Mos. 10, 1;

2) viel und ohne Erfolg hauen:
izcirtās, izcirtās, bet ienaidniekam ne˙kā nepadarīja;

3) viel Karten spielen; sich satt spielen:
ta tad nu reiz labi izcirtāmies.

Kļūdu labojums:
beissen = beizen

Avots: ME I, 721, 722

izdakšot

izdakšuôt, mit der Heugabel Heu od. Stroh herausheben: kas 30 ve̦zumu dienā labības izdakšuojis, tam vakarā ruokas piegurušas Sassm.

Avots: ME I, 724

izdēdēt

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727

izdēdināt

‡ II izdēdinât, Kausativ zu izdẽdêt: sausums izdēdinājis labību Segew., die Dürre hat das Getreide im Wachstum gehemmt.

Avots: EH I, 442

izdedzināt

izdedzinât (li. išdẽginti), tr., ausbrennen, verbrennen: izd. kuokā ruobu. saule izdedzinājusi labību, zāli.

Avots: ME I, 726

izdegt

izdegt [li. [išdègti], int., ausbrennen: labība, zāle izde̦gusi, mežs izdedzis. kad bij iespe̦rts, izdega gan+drīz ar visiem pamatiem Kaudz. M. Verwünschung: kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu!

Avots: ME I, 726

izdeldēt

‡ II izdzeldêt "gelb werden; verkümmern" Vank.: labība izdzeldējusi; beim Schmel zen (Tauen) gelb und körnig werden Meselau, N.-Peb.: sniegs jau pa˙visam izdzeldējis.

Avots: EH I, 444

izdevīgs

izdevîgs,

1) erbieg, günstig:
šuogad izdevīga labība, vasara Etn. I, 61. šuodien izdevīgs siena laiks. izdevīgs brīdis, ein günstiger Augenblick, eine günstige Gelegenheit, dafür neuerdings auch izdevība allein;

2) erspriesslich, erfolgreich, geschickt:
izdevīga man gaitiņa BW. 17317.

Avots: ME I, 727

izdīdzināt

izdîdzinât, aufkeimen lassen: labību; ticības augļus.

Avots: ME I, 728

izdiedzēt

izdiedzêt, tr., aufkeimen lassen, zum Aufkeimen bringen: miežus izdiedzēt iesalā. labības graudi jau izdiedzē̦ti.

Avots: ME I, 728

izdīgt

izdîgt (li. išdýgti), intr., hervorspriessen, auf -, auskeimen: labība izdīgusi uz lauka LP. IV, 165.

Avots: ME I, 728

izdilt

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

izdirbināt

‡ izdirbinât,

1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;

2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;

3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;

4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;

5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".

Avots: EH I, 442

izdot

izduôt,

2): me̦lni audi labāk izduod (machen hervortreten, bringen zur Geltung)
rakstu Auleja. liecību i. (= izteikt) Strasden. viņš ne˙kā negrib i. (verraten?) nuo savas dzīves ebenda;

5): i. visus jē̦rus Frauenb. ("lē̦tā naudā"), Iw., Puhren, Siuxt, Strasden. Refl. -tiês,

1): rudzus jau tâ neizdevās (man verkaufte nicht so vollständig)
kâ citu labību Siuxt. diezgan jau izdevuos (habe genug mich zu beschlafen erlaubt) tai laikā, kad... Anekd. IV, 165; i. uz beidzamuo, alles Geld ausgeben Diet.;

3): geschehen
AP.: nezinu, kâ tas tâ varēja i.; ‡

6) verausgabt werden:
labs izduodas, ļauns paturas (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Subst. izduôšanâs, das Gelingen: uz labu izduošanuos! Dunika.

Avots: EH I, 444

izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdzeltāt

‡ izdze̦lˆtât AP., Kaltenbr., = izdzertêt: izdze̦ltā (dzeltējuot iznīkst) visa labība.

Avots: EH I, 444

izdzeltēt

izdzeltêt: labība izdzelˆtē Linden in Kurl.

Avots: EH I, 444

izecēt

izecêt (li. išekė´ti), tr.,

1) ordentlich beeggen:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568;

2) eegend abquälen, zu Schanden eggen:
ize̦cē̦ts kumeliņš BW. 17530;

3) eggend abnutzen, verbrauchen:
es neve̦stu kundziņam ize̦cē̦tas ecēšiņas BW. 22014;

4) eggend beseitigen, zerstören:
ežu, nezāles, labību;

5) fig., durchpauken:
izecēt muguru. Refl. - tiês,

1) sich satt eggen:
zē̦ns nu labi šuodien izecējies;

2) sich durchprügeln:
puiši kruogā izecējušies Kand.

Avots: ME I, 734

izēnināt

izēninât, beschattend zerstören, vernichten: šis tak neiešuot labību izēnināt nieka smukuma dēļ Duomas III, 206.

Avots: ME I, 735

izēnot

izẽ̦nuôt,

1) tr., beschattend zerstören, vernichten:
kuoki izē̦nuo labība Ahs. bē̦rzi viņu (uozuolu) būšuot izē̦nuot Brig.;

2) Schatten werfend etw. hervorbringen:
bildes brīnišķīgas gaismas stari izē̦nuo Pump.;

3) in Schatten stellen, übertreffen, ausstechen:
tā varēja jaunu jaunuo izē̦nuot Degl. le̦pns uz tādu bē̦rnu, kas visus citus izē̦nuoja Alm.;

4) ausschattieren
Dr.

Avots: ME I, 735

izgulēt

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. 2 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

iziet

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

izjāt

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

izkapāt

izkapât,

1): sili ar kapli i. (= izgrebīt) Popen.

Avots: EH I, 453

izķebļot

‡ izķebļuôt, Perfektivform zu ķebļuôt: vētījuot izķebļuotuo labību Janš. Mežv. ļ. I, 215.

Avots: EH I, 460

izķēpāt

‡ izķẽ̦pât,

1) ausschmaddern; vergeuden; (mit unverständiger Arbeit) verderben:
kaut kurā darbā var i.; labību kad pļauj, ieiet kāds cits barā, kas nemāk, un izķē̦pā Orellen;

2) zerwühlen, dürcheinanderrühren
Segew:;

3) jem. prellen, eine Nase drehen
Segew. Refl. -tiês "?": izķē̦pājās, izķē̦pājās, un galu galā ne˙kas kuo redzēt Orelten.

Avots: EH I, 461

izklāpot

izklāpuôt, izklàpât 2 Bers., undicht werden (vom Getreide) Druw. n. Etn. II, 130: [slikta, re̦ta labība, sevišķi auzas rudenī pie saknes pārgumst vai nuolūst un salms ar skaru nuokrīt uz zemes, - izklāpā, pie kam daži stiebri paliek arī stāvuot, kamē̦r "veldzē" visus stiebrus sagāž uz vienu pusi Bers.; izklāpāt Odensee "sasist (labība) veldrē un salauzīt"; vgl. izklēpēt].

Avots: ME I, 752

izklāt

izklât [li. išklóti], tr., ausbreiten: tiem būs izklāt drēbes priekš pilsē̦tas ve̦cajiem V Mos. 22, 17. tautu dē̦ls manis dēļ liepu lapu ceļu izklāja BW. 15222, 1. izklāj ādu saulē, lai sakalst LP. IV, 79. izklāt linus uz bada. izklāt labību kulšanai. izklāt pļauku, eine Ohrfeige versetzen MWM.

Avots: ME I, 752

izklēmēt

‡ izklēmêt "undicht werden" (perfektiv): rudzi izklēmējuši Plm. labība izklēmējusi Trik.

Avots: EH I, 456

izklēpāt

izklē̦pât (unter izklẽpêt ),

1): sich lagern
Pilda: mieži izklè̦pājuši 2 pa zemi; ‡

2) "= izklāpuôt" PV.; ‡

3) "izbradât (labību)" Zvirgzdine: mieži izklē̦pāti.

Avots: EH I, 456

izklukstēt

‡ izklukstêt, ausplaudern: kad tu dabīsi kau[i] kuo dzirdēt, tad izklukstēsi pus pasaulei Saikava. Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge glucken: vista var i., cik grib, - pīlē̦ni nenāk Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 456

izkult

izkul˜t, ‡

5) schärfen
Oknist: brālis izkapti izkūla BW. 33612. Refl. -tiês, ‡

4) das Dreschen beenden
Kaltenbr.; ‡

5) sich von selbst ausdreschen:
labība ... pati nuo sevis izkulusies Pas. IX, 516.

Avots: EH I, 459

izkult

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756

izlaidināt

[izlaîdinât,

1) "izkausēt": taukus Domopol;

2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;

3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;

4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;

5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";

6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;

7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;

8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;

9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]

Avots: ME I, 760

izmaitāt

izmàitât, tr., verpfuschen, verderben: acis. ķēniņiene izmaitājusi labuo peļņu LP. VI, 135. Refl. - tiês, verderben, zu Grunde gehen: labība vietu vietām izmaitājusies.

Avots: ME I, 768

izmīdīt

izmĩdît [li. išmìndyti], tr.,

1) austrampeln, austreten:
ceļu, pļavas, labību. miežus izmīdīšu BW. 32758, 1;

2) ausdreschen:
metienu. ar zirgiem agrāki izmīdīja graudus nuo varpām.

Avots: ME I, 772

izmirkšķēt

izmirkšķêt, izmirkšķinât, tr., blinzeln: acis aiz dzēriena sūruma izšķuobījis un izmirkšķējis Aps. viņš izmirkšķinājis acis skaidras Niedra.

Avots: ME I, 772

izpaurēties

izpaurêtiês,

2): izpaurējies, uz labības gubām tupē̦dams Pas. I, 355.

Avots: EH I, 470

izpelēt

izpelêt, intr., kahmig werden: kad tu izpe̦lē̦tu! dass dich der Teufel hole! Refl. - tiês, lange Zeit schimmeln: cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā.

Avots: ME I, 779

izplainīt

‡ izplaĩnît,

1) = izā`rdît 2 Nogallen: siens jāizplainī Nogallen. vējš izplainījis (= izpluinījis, izšķiedis; izjaucis) labību pa visu tīrumu N.- Peb.;

2) (Geheimnisse) ausschwatzen
Gramsden. Refl. -tiês Dunika, zur Genüge albern, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 472

izplinkt

[izpliñkt, undicht werden: labība izplinkusi: krūms izplincis Dunika.]

Avots: ME I, 783

izpūdēt

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787

izpūt

izpũt (li. išpúti), intr.,

1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;

2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,

1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;

2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME I, 788

izšķilas

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811

izšļēpāt

‡ izšļẽ̦pât Frauenb. "aus-, abtreten": i. labību.

Avots: EH I, 486

izslīkt

izslìkt,

3): schlaff werden (von Schnüren, Stricken):
aukla izslīkst Auleja. kad valgs izslīkst, tad iegrìež vairāk griezumus iekšā; tad tas paliek stingrāks Seyershof; ‡

4) im Wasser untergehen, vor Nässe ganz verderben
(intr.), dābuols smagi izslīcis: iļģi ūdins stāvēja virsā Kaltenbr. labība mālainuos tīrumuos slapjās vasarās izslīkusi K. Jürgens Mana vectēva nuostāsti 37.

Avots: EH I, 481

izstiedzēt

izstiêdzêt, intr., ins Kraut schiessen: lang und dünn auswachsen, in grossen Ranken ausschiessen: izstiedzējusi labība, kas izaugusi tieva un gaŗa. kartupeļu asni izstiedzējuši pagrabā. puķe izstiedz pakrēslī C., Smilt. tie īsti pagraba asni, bāli un izstiedzējuši A. XI, 470. sīkie bērziņi bij izstiedzējuši A. XVIII, 134. skuoluotājam tik jāstiepjas gaŗumā un tievumā, juo maizes kurvis stāv augsti un pēc tā stiepjuoties un staipuoties izstiedzē un izžūst kâ stāds, kam nav derīgas zemes DL.

Avots: ME I, 806

izsust

I izsust (li. iššùsti),

1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;

2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).

Avots: ME I, 807

iztapt

iztapt, intr.,

1) heraus -, hinausgelangen:
nu iztapuši pie ve̦lna mājām citā pasaulē LP. IV, 225. par slieksni iztapt priekšnamā A. IX, 53. bē̦rns nevar lieliem iztapt līdz,

a) das Kind kann mit den Erwachsenen nicht gleichen Schritt halten,

b) das K. kann nicht dahin kommen, wohin die Erwachsenen;

2) sich nach dem Sinne eines anderen richten, es ihm rechth machen, zu Danke machen:
dārznieks jaunākai ķēniņa meitai iztuop labāki LP. IV, 64. priekš kāzām jau jāiztuopuot vien e̦suot tām skuķēm Vēr. I, 1380. kuo tiem laba es iztapu? BW. 8993. bailes nuo pēršanas iepuotēja tautā riebīuo līšanas un iztapšanas netikumu Vēr. II, 995. Ganz ungewöhnlich passiv gebraucht Vēr. II, 322: sieviete tādā laikā grūti iztuopama.

Avots: ME I, 815

iztēzgāt

iztē̦zgât, tr., in Ordnung bringen, verschleppen: zuosis labības dubiņas tâ iztē̦zgājušas, ka bail redzēt Naud. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 817

iztikt

iztikt,

2): kamē̦r ziema nav iztikta ..., nepārduosim nuo labības ne˙kā Janš. Mežv. ļ. I, 266; ‡

5) = izgadîtiês 2, iznākt 3 Kaltenbr.: šuogad jam labi iztika (d. h., es traf sich, dass er gut verdienen konnte). šai pļavā duobules vien iztīk. Refl. -tiês, ‡

2) auskommen:
lai tā ar tuo naudu... iztiekas pate ... caur Pēt. Av. IV, S. 66. ne tā mana acs ir labāka par brāļu acīm. kâ tie tādi iztiksies, tâ es arī iztikšuos Dūnsb. Jocīgas pas. un stastiņi (1882), S. 18; ‡

3) = izduôtiês 3, glücken Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) "?": es ar viņu gribēju i. (izteikties) Zaravič.

Avots: EH I, 489

iztverēt

[iztver̂t,

1) herausgreifen:
iztv. vienu vārdu nuo bībeles Jürg.;

2) herausfangen:
iztv. zivis nuo dīķa Warkl., Warkh.]

Avots: ME I, 822

izvaļāt

izvaļât,

1) hin und herwälzen:
bluķu vakarā izvaļātuo bluķi Konv. 2 391. [izv. akmeni, mucu C., Arrasch;

2) = izvāļât: izvaļāt labību Arrasch. Refl. - tiês, = izvārtīties: zirgs izvaļājies Arrasch.]

Avots: ME I, 824

izvāļāt

izvàļât, izvāļuôt, tr., sich wälzend, etwas niederdrücken, auswühlen: bridu pa izvāļuotuo zāli Egl. zirgi izvāļājuši labības lauku Dond. Refl. - tiês, sich umherwälzen: nu jau viņš ve̦se̦lu stundu izvāļājies pa gultu Vēr. II, 1317.

Avots: ME I, 825

izvalstīt

[izvalˆstît C., Arrasch, Dond., = izvāļāt: izv. labību, (šķūnī) sienu.] Refl. -tiês, sich zur Genüge umherwälzen: izvalstās uz vienu pusi, uotru, ne˙maz aizmigt LP. V, 308.

Avots: ME I, 824

izveitēt

izveitêt [Bers.], tr., ausbähen: reizām pēc Jāņu dienas gan uzmirdzināja, kas, zināms, bija tik jauns līdzeklis labības izveitēšanai un izsutināšanai DL. Refl. - tiês, sich wiederholt lagern: labība izveldrējās un beidzuot tuomē̦r sacēlās kājās C.]

Avots: ME I, 826

izvējot

izvẽjuôt, tr.,

1) auslüften, auswindigen, ausschwingen:
sagulušu sienu, drēbes. izkuli visu labību, izvējuo arī LP. VII, 787;

2) sausu izvējuot, durch hervorgebrachten Wind trocken machen:
izvējuojiet ar sprārniem man šuo jūŗu sausu LP. VI, 549. [izvējuot putraimus Arrasch. Refl. - tiês, sich auslüften: izgāju ārā izvējuoties Jürg. lai siens izvējuojas Lis.]

Avots: ME I, 827

izvest

izvest (li. išvėsti, [aksl. izvesti]), tr.,

1) hinaus -, herausführen:
nuoziedznieku nuo cientuma, zirgu nuo staļļa. putni jau bē̦rnus izve̦duši. uz ceļa izvest,

a) auf den Weg führen
LP. IV, 224,

b) fig., auf den rechten Weg führen, Hilfe erweisen
Etn. IV, 43;

2) ausführen, verwirklichen:
ideju Ar.; nuoduomu galā izvest Paw.;

3) ausführen, exportieren:
kviešus, labību. izve̦damas preces, Exportartikel;

4) verheiraten:
man māsiņa izve̦dama, brālim sieva pārve̦dama BW. 32529. Refl. - tiês,

1) zur Genüge führen, zum Gehen zu bewegen suchen:
izveduos viņu jau daudz, bet kâ nenāca, tâ nenāca Aps.;

2) sich aufführen, sich benehmen:
bij tai meitu māmiņai vis˙daiļāki izvesties BW. 11665. kam man vesti daiļu ruotu, kam man daiļi izvesties 9696.

Avots: ME I, 827

izvētīt

izvẽtît (li. išvėtyti), tr., ausschwingen, auswindigen: labību, miežus, rudzus. nu viena dzīvuošu kâ izvētīta. es tuos ar vētekli pa zemes vārtiem izvētīšu ārā Jer. 15, 7.

Avots: ME I, 828

izžākarēt

‡ izžākarêt, zur Genüge schüren Dond.: i. krāsni ar bīšķi.

Avots: EH I, 498

jaušs

jaušs ,* willkürlich (absichtlich nach dem Gegensatz von nejaũšs von Sirmais Etn. III, 148 gebildet): pie kāda priekšme̦ta re̦dzama kaut kāda darbība, jauša vai nejauša.

Avots: ME II, 104

jeb

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

jēlkuli

jê̦lkuli U., jê̦lkūli U., jê̦lkũļi, jê̦kuļi, jê̦lkũlu labība, windtrochenes, windgedroschenes Getreide: jē̦lkūlām kult, das Getreide in ungedörrtem Zustande dreschen: būs labs rudens, varēs zirņus izkult jē̦lkulām Kurs. In Mar. dafür jê̦lkulī kult.

Avots: ME II, 112

jēlmaņ

‡ jê̦lmaņ, in rohem (windgetrocknetem) Zustande (?) : labību nuokūlēm j. Lasd. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH I, 564

jēls

jê̦ls,

2)

c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡

d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;

3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;

6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;

7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡

8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.

Avots: EH I, 564

jemt

jem̃t: auch Ahs., Dunika, Iw., Kal., Kürbis, Lems., OB., Popen, Pussen, Roop, Rutzau, Salis, Schrunden, Sepkull, Strasden, Wainsel, Wilkenhof, mit em̂ Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, mit em̂ 2 Grenzhof n. FBR. XII, 24, Pampeln n. FBR. XIII, 99, mit em Würzau;

1): kas pazudis, kur tuo vairs jems? Ahs. Klements ir je̦mts priekš tevis A. Sprūdžs Asaru liekņa 1935, S. 5. rāceņus j. (ausgraben, aufnehmen)
FBR. III, 107, Strasden: lauki vēd neje̦mti (nenuovākti) Kaltenbr. je̦mams (kad dārzi jānuovāc) laiks Sonnaxt. parē̦ni iesē̦ts. miezis je̦m lielu krūmu (staudet) Iw.;

2): mieru j. Frauenb., sich beruhigen, sich versöhnen;

3): purva zâli izkapts jēma (schnitt)
Tdz. 38053. nazis labai (= labi) neje̦m Kaltenbr. jāje̦m ("= jāgriêž) zarna pušu Linden in Kurl. jemt (schinden) ādu zirgam Frauenb.;

4): jē̦mis izdauzījis visiem (sc.: puôdiem) dibe̦nus Pas. XI, 53. jē̦mis (sācis) pērt Kaltenbr. je̦m iz (= uz) Kriša kliegt Oknist n. FBR. XV, 192;

5): maize maisuos cauri nebija je̦mta Kaltenbr., der Regen hatte das Brot in den Säcken nicht befeuchtet.
Refl. -tiês,

2): viņa suolās j. nepie˙kusdama Frauenb. puikas pā skuolu je̦mas (lernen eifrig)
Kürbis. labība jēmēs = sāka strauji, spēcīgi) dīgt Sonnaxt. jēmēs jis... sašūt drēbes Pas. VIII, 390;

3): zanken, streiten
Kand.;

5): bietes gausi je̦mas (aug) Frauenb, cūka ne˙maz neje̦mas (nebaŗuojas) ebenda; ‡

7) ķer̂tiês 4: jiem tur zivis nejēmēs Pas. III, 287.

Avots: EH I, 562, 563

juceknis

‡ juceknis Pilda n. FBR. XIII, 49, "?" Plur. jucekņi,

a) jucekņu cisas Pilda n. FBR. XIII, 43, nach dem Entfernen des Langstrohs nachgebliebenes kurzes Roggenstroh
Kaltenbr.;

b) "izjukuši labības kūļi kuopā ar kasījumiem" Linden in Kurl.

Avots: EH I, 566

jūgs

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. 2 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

juka

juka,

1) der Wirrwarr, die Mischung:
viss gaiss vārījās un kūsāja nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248. Gew. Pl.:

a) der Wirrwarr, die Verwirrung, das Misverständnis:
izcēlās jukas un traucekļi Apsk. nu smējās līdz visi, kas sāka jukas saprast Lautb. - [jukā Fianden oder] juku jukām, bunt, durcheinander, in Unordnung, Verwirrung: guovis un aitas gāja juku jukām. annēnieši, kuosēnieši jauku jukām sajukuši BW. 20949;

b) = jukaini Mar. n. RKr. XV, 117;

c) juku labība, das Mengkorn
Frauenb.; gew. mistrs;

[2) jem., der Wirrwarr stiftend sich ein- mischt:
iet kâ juka Bers., Warkl. Zu jukt].

Avots: ME II, 116

jūka

jūka,

1) der Lärm
[Für. I], U.; [jũka "lautes Jubilieren" Nigr.];

2) der Wirrwarr, Mischmasch, die Menge:
labības jūka Serb. n. A. XV, 1, 495, Bers.

Avots: ME II, 121

jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kaba

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III 4 , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129

kabis

kabis, ‡

2) kabis Kalupe, kabītis Pilskalne, ein Haken.

Avots: EH I, 572

kacenains

‡ kace̦naîns "Blattstengel und Fruchtstiele enthaltend" Ar.: kace̦naina labība.

Avots: EH I, 572

kadu

‡ kadu, =kad: es tev saskruotēšu bikses, k. tu laidīsi guovis labībā! Ukri. Aus ostli. kadù?

Avots: EH I, 573

kaiši

kaĩši, ‡

2) Kunstdünger
(mit aî 2 ) AP.: lai labība nekristu veldē, jāsēj k. virsā.

Avots: EH I, 575

kalbināt

kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. 2 115 unter calo u. a.]

Avots: ME II, 140

kaldzenes

kaldzenes, eine Pflanzenart ("aug ze̦muos meža biezumuos un satur riebīgu sulu ") Zehrxten.

Avots: ME II, 141

kalpisks

kalpisks, knechtmässig, knechtig, sklavisch: klanīties ir kalpiski un riebīgi MWM. VIII, 628. es nee̦smu kalpiska gara Rainis.

Avots: ME II, 144

kaltēt

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

kaltētava

kàltê̦tava, kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145

kārba

I kā`rba, kārbe Sinolen, AP., karba,

1) [kãrba Jürg., kā`rba 2 Neugut], eine Düte aus Erlen - od. Birkenrinde, worin namentl. Erdbeeren gesammelt werden [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 347] PS., C., AP., Lasd., Bers., Serb.; kārba, kārpa - nuoplē̦stu alkšņu mizu pārliec vidū šķē̦rsām pušu un augšgalā izduŗ kuoku cauri A. X, 1, 213. mazajai atnesa kārbīti uogu Etn. IV, 144;

2) kārbiņa, ein Körbchen, eine Schachtel;

3) ein Gefäss aus Birkenrinde:
kārīgi skaidruo ūdeni dzēra, piesmeļuot pilnu tāsu kārbi Poruk A. XXI, 598; gliemežu kārbiņa, Schneckenhaus Brasche;

4) ein Fischerboot zum Lachsfang
Elv., A. XV, 2, 237 [Schlock, Dünamünde, Zarnikau]; kārbas - lielas zvejnieku laivas, kuŗas būvē̦tas nuo galdiem Etn. II, 107. kādi kārbas (Var.: karbas) vilcējiņi BW. 30924;

5) kā`rbiņa Wolm., kā`rbiņš Mag. IV, 2, 119, die Dachpfanne;

[6) kārba, ein ovales, hölzernes Kästchen
U., ganu ciba Sonn., Setzen. Ob nebst li. kar̃bas "Korb" früh entlehnt (und woher), oder ob verwandt mit r. кòробъ "Korb, Schachtel", корòба "Gefäss aus Lindenbast", la. corbis "Korb" u. a., kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Thomsen Beröringer 181 f., Berneker Wrtb., 568 f., Trautmann Wrtb. 117.]

Avots: ME II, 194

karināt

II karinât,

1): karināmais, der Kleiderrechen
Sassm. u. a.: drēbes kaŗ uz karināma;

2): zemnieks, turē̦damies ar ruokām aiz kuoka, karināja taišņi duobī Pas. X, 54 (aus Rositten). Refl. -tiês, hangen
Dunika, Salis: kas tur karinis uz žuoga? Dunika.

Avots: EH I, 588

kārnis

[I kãrnis "ķeksis netīrumu izkārnīšanai nuo krāsns jeb labības nuokārnīšanai rijā nuo ārdiem" Bixten.]

Avots: ME II, 197

kārsināt

I kārsinât,

1): k. (reif werden lassen)
labību Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84.

Avots: EH I, 603

karst

I kar̂st,

1): drē̦gna labība karst Oknist n. FBR. XV, 194; ‡

3) schmerzen:
zuobi karst Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Zahn").

Avots: EH I, 589

karst

I kar̂st, - stu, - su, intr.,

1) heiss werden, heiss sein, von der Hitze rot werden:
viņas acīs lūkuojuoties, puisim karsa sirds JR. IV, 75. lai nebītuos, vai līst, vai salst, vai karst Rainis;

2) fig., warm werden, entbrennen, sich sehnen:
tik krūtis karst siltajai saulei līdz Poruk. tuomē̦r pēc nebijušā karst viņa sirds Vēr. I, 297. [Nebst kar̂sts, kar̂sêt, ce̦ri (s. dies) zu li. kárštas "heiss", ker̃štas "Zorn", kiršti "zornig werden", ahd. harsta "Röstpfanne", gaharstit "geröstet" u. a., s. Pictet KZ. IV, 359, Leskien Abl. 332, Walde Wrtb. 2 129 f. unter carbo, Zupitza Germ. Gutt. 114, Petersson KZ. XLVII, 278 f.]

Avots: ME II, 164

kāsība

kāsība "ein Trunk, der jem. zugebracht wird" L.; [ die Abseihung; der Segenstrunk St.: kāsību (L.) od. kāsības (St.) dzert, zutrinken; den ersten Trunk zum guten Gedeihen tun. - In Nordlivland kāsības laiks "die Zeit, da man irgend eine Art von Vorräten einheimst": labību kuļuot saka: duod zirgam (kas labību kuļ) raudus - ja kāsības laikā neduos, kad tad duos! - cūkas kaujuot saka: duod kaķim arī kādu gabalu - lai zin, ka kāsības laiks].

Avots: ME II, 204

kaunēt

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176

kauns

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

kauslains

‡ II kauslaîns : nevienādi (ja šur tur laukā ir tukšas un re̦tas vietas) saaugusi labība ir kauslaina Korwenhof.

Avots: EH I, 595

kauss

I kaûss, [kàuss 2 Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I 4 , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

kaustīt

kaûstît [Kr., C., Lis., Kreuzb., Arrasch (li. káutyti "подковывать")], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen, hämmern:
zemnieki bīstas nuo viņa,... viņš kausta MWM. IX, 109. akmeņus kaustīt Mar.;

2) " ?": atradu viņu lāpām vai kaustām kādu saimniecības rīku A. XXI, 795. rūpīgāki viņi kaustīja savus arklus Egl.;

3) beschlagen
[Wessen]: man kaustīts kumeliņš BW. 13268, 1. jaunu zē̦nu kumeliņi kaustītām kājiņām 14191, 6.

Avots: ME II, 179

kavulis

kavulis [Bers.], kāvulis, der Raufbold: puiši ievēlēja vis+bīstamākuo kāvuli un stiprenieku par priekšnieku Etn., A. XVII, 286.

Avots: ME II, 182

ķene

ķene, eine dicke, breiartige Masse: biezputra kâ ķene Lasd.; in Gold. eine Sauce aus Fett und Mehl, die zu gebratenem Schweine- fleisch gegessen wird. Gew. das Demin. ķenĩte, eine Nationalspeise: Kandavā ķenīti taisa nuo ūdenī iekultiem miltiem, kuo katliņā vai pannā uzvāra, sāli ieliekuot. Rundālē ar ķenīti apzīmē vienkāršu nuo miežu miltiem vārītu putru, pie kuŗas vai nu vāruot pieliek taukus, vai arī ē̦duot piestrebj pienu. Kuldīgā ķenīti taisa nuo ūdenī vai pienā iekultiem miežu bīde̦lē̦tiem miltiem, sagraizītiem cūkgaļas un siļķes gabaliem, kuo kuopā pannā pašķidru uzvāra un ē̦d pie sausiem kartupeļiem Etn. I, 2; 57; JK. VI, 50.

Avots: ME II, 365

ķeve

ķeve "= kŗaupa": riteņi apķepēja ar plienu, kâ ar ķevi, kas pamazām atluobījās Vīt. 68. [Vgl. li. kẽvalas "луска, шелуха".]

Avots: ME II, 372

ķēzīgs

ķēzîgs, verunglimpfend, beschmutzend: es nebīstuos viņu ķēzīguo mēļu Purap.

Avots: ME II, 377

ķigulis

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379

ķiļķens

ķiļ˜ķe̦ns, [ķiļ˜ķē̦ns Līn.], der Kloss: ķiļķe̦ni [ķiļķeņi U.] - ēdiens nuo bīde̦lē̦tiem vai rupjiem miltiem Etn. I, 19. [Aus nd. kīlke ("Keilchen") dass. bei Frischbier I, 352.]

Avots: ME II, 381

ķirpa

I ķir̃pa,

1): auch (mit ir̂ 2 ) Lems.; siena ķir̂pa N.-Laitzen, (mit ir̂ 2 ) Lemb., (mit ir ) Alswig, Fehteln, Kremon; ein länglicher Heuhaufen
(mit ir̂ 2 ) AP., Kegeln, Orellen, Ruj., (mit ir̃ ) N.-Peb., Serbig., Trik., Wolm.; siena, ābuoliņa kirpa Heidenfeld; linsē̦klu ķir̂pa Saikava; labības ķir̂pa Fest.; vasarāja ķir̂pa (auf einem länglichen Gerüst, wie ein zārds) Adsel, Meselau, Prl., Sessw., (mit ir ) Laud.; siena ķir̂piņa Fest.; eine längliche, mit Stroh und Sand bedeckte Gemüsemiete (mit ir̂ ) Kaltenbr., (mit ir̂ 2 ) Orellen;

2): ein Gerüst zum Trocknen von Klee oder Sommergetreide
(mit ir̂ 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 704

ķirpa

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa 2 Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385

klabas

klabas, etwas Klapperndes, so von einer alten Flachsbreche, einer alten Mühle: mīstīsim linus ar tām pašām ve̦cajām klabām. tajās klabās nav vē̦rts labību saķēzīt Lub. saturi savas klabas, halte deinen Mund Lös. n. Etn. IV, 66. klabas vien iet kâ ataņk, man hört schon das Trampeln (Geräusch) der Kommenden Infl. n. U. Ungew. der Sing: pazīstu kvekšķu klabu RA.

Avots: ME II, 206

kladīt

[kladît,

1) = kladēt, werfen: viņš kladī pagales zemē Nigr.;

2) tragend reichen od. stecken:
kl. labības rijā; kl. labības maisus rijā Weinsch.;

3) = kŗaut Rutzau.]

Avots: ME II, 208

klakšans

‡ klakšans AP., eine primitive Schelle: klakšanus sēja zaglīgiem luopiem, lai nezuogas labībā.

Avots: EH I, 608

klancains

[klan̂caîns 2 Arrasch, = gabalains: kl. piens.] klañcaîns, nicht überall aufgekeimt: klancaina labība Kav. [Vgl. klancis.]

Avots: ME II, 212

klanīca

klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.

Avots: ME II, 213

klāpāt

klàpât 2 , - ãju, [auch klāpuôt Wid.],

1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;

2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]

Avots: ME II, 218

klāsta

[klāsta "eine Schicht": labību salika klāstās Bers.]

Avots: ME II, 218

kleiniski

kleiniski iet: auch (mit èi ) AP.; "iet nedruošiem suoļiem, kāju purnus ieliecuot uz iekšu" (mit eî 2 ) Schibbenhof; "iet vairāk ar vienu ple̦cu uz priekšu" Golg.; : atsprēkliņ iet" (?) Schwanb.; "iet šķuobīdamies kâ pīle" Gaigalava.

Avots: EH I, 613

kļemēt

kļemêt, - ẽju, überreif sein: " kļemēt" Lenšuos saka, kad labība tīrumā pārgatavuojusies Etn. I, 33. [Vgl. klẽmêt.]

Avots: ME II, 239

kļēpains

kļẽ̦paîns, weich, wässerig: kļē̦pains sniegs; kļē̦paina labība (= kas izkļē̦pājusi); kļē̦paina maize C., kļē̦pains ceļš N. - Peb.; [kļ. laiks, Schlackerwetter Nötk.].

Avots: ME II, 239

klēpāt

klẽ̦pât [PS., Ruj., klè̦pât 2 Warkl.], - ãju, kļẽ̦pât C., Smilt., = klāpāt: labība klē̦pā, t. i. re̦ta, paze̦mi nuolīkusi Wid. klē̦pā - gar zemi iet, līst: labība, uguns klē̦pā Lös. n. Etn. IV, 66. Vgl. klāpât.

Avots: ME II, 224

klēts

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225

klibis

klibis: k. manu māsu grib Tdz. 43804. Dazu auch ein Deminutiv klibītis (fem. klibīte) PV.

Avots: EH I, 616

klibis

klibis (li. klìbis "ein wackeliges Messer"), f. klibe, klibkãjis, f. klibkãje [li. klibkõjis, - jė "хромоножка"], der (die) Lahme, Lahmfuss A. XVII, 901; mana klibīte, meine lahme Stute Blaum.

Avots: ME II, 225

klujāns

‡ *klu,jāns, ein gewisser Vogel: nuokliedzās klujāniņš ... kalna galiņā; iztrūkās... irbīte Tdz. 37352 (aus Grünh.). Vgl. klijāns.

Avots: EH I, 622

klumšķis

klum̃šķis, [klum̂šķis 2 Līn.],

1) der Klumpen:
paslapju labību krauj klumšķiem ve̦zumā. bē̦rni savē̦luši lielus klumšķus sienga Dond.;

2) der Schluck:
tad iemet krietnu klumšķi RA.

Avots: ME II, 235

klumzaks

klum̃zaks,

2) aizbīdīt klum̃zaku (Wisch)
tabaka aiz lūpas Dond.; ein schlecht angefertigter, schwerer Gegenstand Frauenb.; ein grosser Bissen Dond.: ēst maizi lieliem klum̃zakiem.

Avots: EH I, 623

klumzaks

klum̃zaks, klum̃zaka,

1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;

2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;

3) ein hölzerner Pantoffel;

[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];

5) ein Plumpsack
Wid.

Avots: ME II, 235

knadot

‡ *knaduôt "?" nuo sievas es gan nebīstuos, bet nuo sievas knaduošanas (sišanas?) Salasīš. I773, S. 97.

Avots: EH I, 626

knaipīt

knaipît, = knaibīt: gaŗām gāja juoda māte, savus nagus knaipīdama BW. 29835, 1. [Refl. - tiês, die Ohren zurück beugen (von einem beissen wollenden Pferd) Rozentov.] Zu knīpêt.

Avots: ME II, 242

knauslis

I knaũslis: auch Frauenb., Iw., (mit àu ) Blieden, (mit aû 2 ) Kand.; "maza mušiņa ar gaŗu knābīti (mit aũ ) Frauenb.: knauslīši iet bariem.

Avots: EH I, 628

kneijāt

kneijât, ‡

3) "niekuojuoties, kuoku cirst jeb ruobīt" (mit eĩ ) NB.: gans nuo gaŗa laika kneijāja sprangu.

Avots: EH I, 629

knēze

knēze, ‡

2) "der Schnabel eines Vogels"
(?) Gaigalava; vgl. gnẽze 4; ‡

3) "?": sarkanums acī nav bīstama lieta: tāda k. (?) vien ir Laidsen.

Avots: EH I, 630

knibis

knibis,

1): auch (Demin. knibītis) Frauenb.: maizes knibjus Janš. Mežv. ļ. II, 307; ‡

2) ein kleiner Auswuchs, eine Unebenheit Lems.: nuomizuotiem kuokiem zaru vietā ir knibji un knibīši.

Avots: EH I, 630

kniebis

kniebis,

1) ein Feilkloben;

2) das Pincenez:
kungs ar ze̦lta kniebi uz de̦guna R. Sk. II, 219. kundze uzsprauda knābī kniebi MWM. X, 350;

[3) eine Krampe, ein Haken zum Topfaufhängen
Mag. XVII, 1, 84].

Avots: ME II, 248

kolīgs

kuôlîgs, kernig, körnicht: kuolīgi rieksti, kuolīga labība Allend. Vgl. kuôduõlîgs.

Avots: ME II, 343

končiņi

koñčiņi, Klösse: končiņus vāra nuo bīde̦lē̦tiem miltiem Dond.

Avots: ME II, 254

kops

[kuops Sinolen, Stom., Ober - Bartau "(zemes, labības) kuopiņa"; s. kuõpa I.]

Avots: ME II, 346

kopt

kùopt,

2): k. (füttern)
luopus (mit uô 2 ) Frauenb., Iw. savu amatu k. (= sava amata nuozarē strādāt) Frauenb. labību k. (= salikt statiņās jeb gubās tīrumā) AP. namu, kuŗā ļaudis kuopa savas sanāksmes Anna Dzilna 22. Refl. -tiês, ‡

3) an Körperfülle zunehmen
Kaltenbr.: nuo raušiem smagi kuopjas teli. - Zur Etymologie s. jetzt Studi balt. IV, 137 f.

Avots: EH I, 688

kraipīt

[kraipît (li. kraipýti "hin und her wenden"), verziehen, krümmen: viņš runā muti kraipīdams Mesoten.] Refl. - tiês,

1) hässlich, unanständig lachen;

[2) "guorīties, šķuobīties" Mesoten, Ellei. - Zu li. kreĩpti "wenden", krỹpti "sich unwillkürlich wenden", ksl. крѣсъ gr. "τροπή" und vielleicht an. hreife "Handgelenk", s. Trautmann Wrtb. 140].

Avots: ME II, 256

kraķis

II kraķis;

1): auch Siuxt; Demin. kraķītis, der Fussschemel
Dond.;

2): ein Gestell zum Getreidetrocknen auf dem Felde
Iw.;

3): auch Frauenb. (hier auch Plur. kraķi), Ramkau; ‡

6) kraķis Iw., kraķa arkls Pilten, der Hakenpflug;
‡

7) "?": cits ar kruķi, cits ar kraķi, cits ar ... bīkstaklīti BW. 16238, 6. Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krack "Hausgerät, Möbel",
s. Sehwers Unters. 56.

Avots: EH I, 640

krampiski

kram̃piski, mit zusammengefassten Händen, mit ineinander geklemmten Fingern: mēs divi salikām ruokas krampiski un iecēlām labības maisu rutuos Sassm.

Avots: ME II, 258

kratīt

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

kraut

kŗaũt [auch Dunika, Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Lutr., Selg., Nigr. (li. kriáuti)], kŗaũju od. kraũnu, kŗãvu, tr.,

1) häufen, laden, packen, fleihen:
labību, sienu ve̦zmā, sienu gubā, malku asīs. krauj man pilnu ve̦zumiņu Ltd. 1144. līdumu od. uguni (U) kŗaut, beim Roden od. Küttisbrennen die brennenden Haufen bereiten: kraun māsiņa raudādama tautu līstu līdumiņu BW. 26014. vainu kŗaut uz kādu, auf jem. die Schuld schieben: vainu pats uz sevi krauji Adam.;

2) [kŗaũt Dunika], hauen, schlagen:
kŗauj viņam reiz gar ausīm! Refl. -tiês,

1) sich häufen:
sniegs pa kupenēm kraujas Lundberg;

2) sich legen, sich setzen:
ai ve̦cā māmiņa, kraunies vietā BW. 1566. tec kājām, mana Laimiņa, nekraujies ve̦zumā 9267;

3) virsū kŗauties, sich aufdrängen:
kuo nu kŗaujies man virsū? [Nebst krūties, kŗava, krūts, kruva wohl zu slav. kryti "decken", krovъ "Dach", an. hraun "Steinhaufen" und vielleicht an. hrūga, ir. crúach "Haufen", ae. hréac "Kornhanfe" (s. le. krûce) u. a., s. Zupitza Germ. Cintt. 123, Fick Wrtb. III4, 107, Bugge KZ. XIX, 420, Bezzenberger BB. XVI, 246 Berneker Wrtb. I, 633, Traatmann Wrtb. 140, W. Schulze KZ. L, 275.]

Avots: ME II, 296

krēpains

krẽpaîns,

1): krèpaîns 2 suns KatrE.; ‡

2) wellenförmig, gewellt
(mit ẽ̦ ) Schibbenhof: krē̦painas kāpu smiltis. veldē sasista labība vai zâle var būt krē̦paina.

Avots: EH I, 651

krēsliņa

krẽsliņa [N.-Peb., krèsliņa 2 Lis.], [eine dünne Schicht]: maza krêsliņa 2 sniega [Prawingen]; maza krēsliņa labības Lub., Aps.

Avots: ME II, 276

kretelis

kretelis, ‡

3) = kre̦te̦ls Ramkau, Salis: ar kreteli. labību kuļuot, nuopurina smalkuos salmus Ramkau.

Avots: EH I, 650

kretulis

kre̦tulis [Wandsen], kre̦tuls [li. krẽtalas] Nigr.,

1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].

Avots: ME II, 274

kretulīt

kre̦tulît, -ĩju, kre̦tuļuot, kre̦tuluot RKr. XVII, 34, kre̦tuļât, -ãju Gold., ar kre̦tuli sijāt: labību kre̦tulī kre̦tulā Etn. III, 104.

Avots: ME II, 274

kribis

kribis: gaļas mīkstumu izgriêž katram pa kribīšam Seyershof.

Avots: EH I, 652

krieti

krieti: griesti nav krìeti 2 se̦gti Linden in Kurl. dabīja krìeti 2 izēsties KatrE. guovju e̦suot k. (ziemlich viel) ebenda.

Avots: EH I, 658

krija

krija,

1): auch Frauenb., KatrE., Salis, Oknist;

2): pussieciņiem bij tāda k. apkārt Siuxt; der Rand
(?) einer Mädchenkrone: vaiņaga kriju pūlē̦damās izguobīt atkal pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 652, 653

krijāt

krijât,

3): dzijis (acc. pl.) krijā uz krijiem Mahlup, Stom.; ‡

4) mit Hilfe eines Riegensiebes sieben
AP.: izkuļuot labību ar spriguļiem, lieliem salmiem pa apakšu ir sabirzuši salmi kuopā ar graudiem; tuos liek uz režģa un purina jeb krijā, lai graudi izbirtu. Subst. krijâšana Bigauņc. 42 "?".

Avots: EH I, 653

krist

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

krītēties

krĩtêtiês, -ẽjuos, reif werden: labība krītējas Grünh. [Vgl. apkrĩtêt.]

Avots: ME II, 283

krusa

krusa (li. krušà [wohl mit š aus sk̑]),

1) der Hagel:
krusa birst, nāk, n. Manz. auch kr. me̦t, es hagelt. krusa nuosit labību Etn. II, 179;

2) etwas hageldicht Niederfallendes:
man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. Zu krausēt (s. dies), [kst. krъxa Brocken, Kümchen", ahd. (h)rosa "Kruste, Eis" u. a., s. Pedersen IF. V, 36, Wiedemann BB. XXVII, 245, Trautmann Wrtb. 143.]

Avots: ME II, 288

krustdiena

krustdìena od. krusta diena, der Himmelfahrtstag, oft näher bezeichnet durch lielā, zum Unterschiede von pirmā krustd., der Donnerstag 14 Tage vor Himmelfahrt, und vidēja krustd., der Donnerstag 8 Tage vor Himmelfahrt. debessbraukšanas dienu un divi ce̦turtdienas priekš tās nuosauc par krustdienām, pirmuo par mazuo, uotru par vidējuo un trešuo, pašu debessbraukšanas dienu, par lieluo krustdienu Etn. II, 178. priekš debessbraukšanas trīs nedēļas katru ce̦turtdienu nee̦suot tīrumā strādājuši; ja strādājuši, tad krusa nuositusi labību II, 179.

Avots: ME II, 288

kukainis

kukaînis,

1) das Insekt:
drudža kukainis, ein schwarzer Käfer Sassm. labības k., anisoplia austriaca Konv. 2 2124; maizes k., sidotrepa panicea; miltu k., tribolium confusum A. XIII, 621; Māŗas jeb Laimas kukainītis, Marienkäfer (coccinella) Konv. 2 2588; mizu kukainis, Borkenkäfer (hylophaga); slâpsnu kukainis, oniskus murarius Sassm.;

2) das Haustier
N.-Schwanb., AP.: vilki nuokuodīs visus mūsu mājas kukainīšus JU.; [kukaiņi Wend. n. U., gross und klein Vieh];

3) auf einen Menschen übertragen - das Wesen:
kāds tu savāds kukainis. ļaudis sāka aplūkuot Drekberģi kâ kādu brīnuma kukaini Kaudz. M. Aus liv. kukki "Käfer"; [vgl. Thomsen Beroringer 263].

Avots: ME II, 301

kūķis

[II kūķis "slapja, gubā saaugusi labība" Ronnerb.]

Avots: ME II, 333

kuļāt

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

kuldināt

kul˜dinât [li. kùldinti "dreschen lassen"], tr., freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt dreschen:
nakti riju kuldināju BW. 6865. ai, lielā rudzu rija, kas nu tevi kuldinās? 14846. labībiņa kuldināta 7707;

2) prügeln:
kur, meitiņa, kūju liki, ar kuo māti kuldināji? BW. 22810;

3) dreschen od. prügeln lassen:
kundziņš mani kuldināja BW. 31344.

Avots: ME II, 305

kūliens

I kũliêns,

1) Prügel, Schläge:
kūlienus lai viņām liek duot V Mos., 25, 3 ;

[2) = kũlums 1 Nötk., Druw. ; = labības klājiens, metiens Ziepelhof, Sessw., Mar., Laud., Schrunden, Tirs. u. a.] Zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

kupls

kupls (li. kuplus "dicht"),

1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;

2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;

3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;

4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;

5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 318

kurkstēt

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

kurmēr

kurmẽ̦r, kurmẽ̦rt, kuŗume̦t, kurme̦t, kurmetiņ, einigermassen, annähernd [Sessw.], wenn auch nur ein wenig: mēs jau kurmē̦r e̦sam skaidrībā MWM. VI, 901. labība būtu labāki paaugusi, ja lietus kur˙me̦t būtu uzlijis Tirsen. nav iespējams kurmē̦r tuos gaiši iztirzāt A. XVI, 925. temperātūrai vajaga būt kurmē̦rt vienādai A. XX, 595. kurme̦t tādiem apstākļiem Niedra. ja tik labība kurme̦t maksās, tas šis gads būs labāks par pē̦rnuo Balss. ja būtu kurmetiņ lādzīgāks celš... Vīt.

Avots: ME II, 323

kurtēt

‡ II kur̂têt 2 Dunika, stossen, schieben: ar dakšām k. labību uz priekšu.

Avots: EH I, 679

kūsāt

I kûsât: auch Fest., (mit û 2 ) AP., Frauenb., Ramkau: mums šuogad zâle (labība) kâ k. kūsā (wächst sehr gut) AP.

Avots: EH I, 684

kušķains

kušķaîns, buschig, buschhaft, ungleich gewachsen, klumpenweise: zâle, labība kušķaina. siens vēl nav labi izžuvis, viņš vēl tāds kušķains.

Avots: ME II, 329

kušņas

‡ kušņas Ramkau "labību mē̦tājuot saslaucītas neizkultas pusvārpītes un ruodziņas, kuo pabeŗ cūkām".

Avots: EH I, 681

kušņāt

II kušņât, -ãju, wühlen, ausschnüffeln, aussuchen (beim Essen): cūka kušņā graudus gubas vietā od. nuo pe̦lavām C., [Nötk.], Laud., Druw., Stockm. Refl. -tiês, wühlen, schnüffeln: cūkas kušņājas pa labības ķirpām [N. - Peb.], Mat. [Zu gr. χυχάω "mische, verwirre"?]

Avots: ME II, 330

kusnīt

kusnît. "?": rudeņuos cūkas ap labības gubām kasnī graudus ("šņākdamas rakņājas un ē̦d graudus") Nötk. Zur Bed. vgl. auch nùokusnît(iês).

Avots: EH I, 680

kviest

[kviest (li. kviẽsti), -šu, einladen Nidden, vgl. iekviest. - In Wandsen bedeute kviest (?) labību - worfelnd die leichteren Körner von den schwereren sondern.]

Avots: ME II, 356

kvietēt

[IV kviẽtêt (?) "karsêt": kv. labību, graudus Bauske.]

Avots: ME II, 356

labdabis

labdabis, f. -be, der (die) Gutgeartete, Gutmütige. - labdabītes tabaciņš, ein gelinder Tabak L.

Avots: ME II, 394

labdabls

labdabls, gutgeartet: labdabli zirņi, Erbsen guter Art L. "labdabļi"saka nuo katra labi auguoša stāda un labības, kamē̦r tā vēl zaļā stāvuoklī Irm.

Avots: ME II, 394

labietis

labiẽtis, labĩtis,

1) der Reiche, Aristokrat, Patrizier:
labi, labi labiešam (Var.: labīšam), labi tecēja kumeliņš: kâ tas labi netecēs, auziņām baŗuojams BW. 29820; 19819; 19821; 19822. tautiešam, labiešam, slava gāja maliņā 8767. labi bija labiešam i[r] lijuot, i[r] baltā saulītē 4099. S. RKr. XVI, 268. [Vgl. mnd. gude und aruss. добрые люди;

2) labiẽtis, der Schmeichler
Kokn. n. Oberkurl. n. U., Kreuzb.]

Avots: ME II, 396

lāboties

lābuôtiês, [lâbuôtiês 2 Karls.], schleichen Ruj. n. U.; [lãbuoties "mīlināties" Stuhrof: mazi kuce̦ni lābuojas; sich anschmeicheln Burtn., Wid. Wohl zu la. lābī "gleiten, schlüpfen", s. Osthoff IF. V, 311.]

Avots: ME II, 434

labtik

‡ labtik, sehr, stark Bērzgale: Jānis l. pārsabīda Pas. V, 304 (aus Dagda). Vgl. (abi tik (stark) pasaļ Pas. VI, 137.

Avots: EH I, 710

laidelēt

‡ laîdelêt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Oknist, (mit aî 2 ) Seyershof, wiederholt gehen lassen Pilda, Warkl.: l. luopus pa cita labību. sāku jau sivē̦nus ārā l. Refl. -tiês. (s. ME. II, 402),

1): auch (mit aĩ ) Dunika, Salis;

2): "vietām" ME. II, 403 durch "miesām" zu ersetzen!

Avots: EH I, 711

laiks

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

laipa

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

laiska

I laiska, das Blatt am Flachsstengel, am Getreidehalm: linu, labības laiskas jau nuokaltušas Garrosen. Zu laiksne.

Avots: ME II, 410, 411

laišķa

laîšķa [erschlossen aus hochle. laiška Gr - Buschhof, Wessen, Kl., Stomersee, Lis., Warkl.], laišķe, die Wurfschaufel: laišķa ir kuoka lāpstiņa, ar kuŗu me̦t labību, lai tuo atšķirtu nuo īsākiem salmiem, pe̦lūm, netīrumiem Mar., Lubn. Lub., Laud., Blaum. gāju tautu klētiņā, laižu laišķu (Var.: šautru) dibe̦nā BW. 25853; eine Schaufel überhaupt Selb.: tās pastalas tādas kâ laišķas Poruk. putas līdz ar netīrumiem nuosmeļ ar šaurām laišķēm A. XI, 691. Vgl. liešķere.

Avots: ME II, 414

lānis

lãnis, lãns,

1) lãns [Naukschen], Salisb., ein grosser, undurchdringlicher Wald
Karls.: es redzēju Sāra lānu trim reizām nuocē̦rtam BW. 27301 (Sāra lāns, Wald an der estnischen Grenze). vai tādēļ nemācēju lielu lānu (Var.: dižu mežu) trīcināt Neu Ottenhof BW. 22352. kur palikuši jūs, prūšu sirmie lāņi Sudr. E. tur tālāk aiz kalnāju lāņiem Sudr. E. tur cēla pilsē̦tu, kas sēž starp lāņu dumbriem MWM. Sudr. E. slimnieci tu guldi mitrā lānā uz saltas zemes K. Kaln.;

2) die Pfütze
U.;

3) labība lāniem (stellenweise) [für
lāmiem?] izgulē̦ta Str.;

4) lāns, eine feuchte Wiese
Aahof - Wohl aus estn. lāń "dichter Laubwald auf feuchtem Boden; ausgedehnte Fläche"; [s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin koskatuksiin 52. In der Bed. 4 vielleicht mit hoche. ā aus ē, (vgl. lê̦na 2)].

Avots: ME II, 438, 439

lapsene

I lapsene,

1) [auch: lapsiņa LP. VI, 650 aus Alt - Sehren], die Wespe (vespa vulgatis):
Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekâ nuosprādzis lācis;

2) lychnis diurina Trik., RKr. III, 71. [In der Bed. 1 (dissimilatorisch? vgl. lamži für vamži)
für älteres vapsene (so noch in Kalleten und O. - Vartau), s. vapsene.]

Avots: ME II, 422

lāpsta

lâpsta,

1): auch Assiten (mit ā ), Kaltenbr.; labības l. Saikava, Wurfschaufel;

2): maizes l. (= lize) auch BW. 20207, 2, Daudzese, Lubn., Meselau, Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Warkl.;

3): lâpstiņa - auch AP.; lâpsta 2 Siuxt, der obere Teil des Schulterblatts oder des Hüftbeins;

4): lâpstiņa - auch Saikava; lâpsta 2 Passen; ‡

8) lâpstiņa 2 AP., eine Rührschaufel zum Einrühren des Teiges;
‡

9) jumiķa lâpsta 2 AP., ein hölzernes; schaufelartiges Werkzeug des Dachdeckers:
ar jumiķa lāpstiņu jumiķis līdzina uzsietuo jē̦kulu un piedauza tuo.

Avots: EH I, 728, 729

lāsains

II lâsains: lâsaina labība, istaba Linden in Kurl.

Avots: EH I, 729

lāsains

[II lâsains Jürg., Lennew., reich an lāsa II: šuogad lāsaina (reich an Abfällen) labība Jürg.]

Avots: ME II, 441

lāse

làse: mit â 2 PlKur., Roop n. FBR. XV, 145,

1): auch (mit â 2 ) AP., Siuxt, (Tropfen)
Frauenb.: lietus līst làsēm 2 Meselau; s. auch oben S. 721 unter lase;

2): ein leerer Fleck im Getreidefeld
Seyershof (mit â 2 ): viens miežu tīrums ir labs, bet uotrs ir lāsēs. tam gan labība lāsēm vien: sē̦kla nav augusi. Scheftelowitz KZ. LVI, 165 stellt zu diesem baltischen Wort auch arm. lac·, "Träne".

Avots: EH I, 729

lasīt

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

late

late (unter lata),

3): "tīruma gabals" Mar.: visa zeme ir sadalīta sešās, septiņās latēs; katru lati apsēj ar savu labību Mahlup.

Avots: EH I, 722

laukumains

làukumaîns, laũkumaîns C., làukumuôts,

1) fleckig, blässig:
kakls stipri sasarcis vai laukumains Konv. 2 598. linus var klāt uz atmatām, pļavām, rugājiem, bet ne uz auzāja, juo tas padara linus laukumainus Zemk. rumpja apakšpuse me̦lna un balti laukumuota Konv. 2 2672;

2) ungleich, mit lichten Stellen:
l. lauks, laukumaina labība Mat.

Avots: ME II, 427

lauma

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

lecināt

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt; ‡

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730

lēkša

lêkša,

1): guovij uz ādas vilnas lêkšas Fest. cilāt dastus ar labības lēkšām Azand. 44. nelielu baltu mākuoņu lēkšas Janš. Līgava I, 17;

2): auch (mit ê 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

lenkt

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

ļerkstēt

ļer̂kstêt [auch PS., Lis., ļe̦r̂kstêt Trik., Wolmarshof], ļerkšķêt, ļerkšêt [Dunika], -u, -ẽju C., intr., (knarren U.]; plärren, quietschen, schwatzen, ohne Grund bellen: cauras galošas riebīgi ļerkšķēja Līg, kuo tu te ļer̂kšķi 2 [Mitau] tik daudz? Gr.-Sessau, Kand. [ļer̂kstêt PS., ļe̦r̂kstêt 2 Ruj., plärren; unsinnig schwatzen.]

Avots: ME II, 538

lēsa

lê̦sa,

1) die Lagerung des Getreides
[Loddiger], des Flaches: lini, labība lê̦sā Ruj.;

2) pilns kâ lē̦sa, voll, betrunken, wie eine Spritze
Segwold;

[3) ein loses, scheimmendes Rasenstück am Ufer:
vēži dzīvuo zem lê̦sas Sternhof; "lẽ̦sa, auf dem Wasser ineinander verwachsene Pflanzen" Ruj.; eine moorige, sich unter dem Fusse bewegende Stelle U., [Loddiger]; eine schwimmende Insel Bergm. n. U.; lê̦sa, eine Moosschicht auf einem Gewässe Neu - Wolfahrt; eine dünne, durch Pflanzenwurzeln gebildete Humuschicht über einem Gewässer Papendorf; "ein zähes Rasenstück" (e̦ze̦rs aizaug ar lê̦su) Drobbusch, Sermus, Lindenhof (hier auch in der Bed. "smaga, pikaina, slapja zeme");

4) eine Sandbank in Flüssen
L. [Anscheinend identisch mit slav. leša "Geflecht"; vgl. auch lē̦ss.]

Avots: ME II, 462

lētdabis

lẽ̦tdabis, f. - be, der (die) Leichtsinnige: tu, puisīti, lē̦tdabīti BW. 21706, 1. mūs[u] māsiņa, lē̦tdabīte, tikkuo līdza neaizgāja Ltd. 906. sirsiņ, mana, lē̦tdabīte! BW. 124, 1.

Avots: ME II, 462

lēts

lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),

1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];

2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;

3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];

4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 1]

Avots: ME II, 463

levenis

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455

lēveris

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

libis

[II libis Seppkull, Neu - Salis], libīte, ein Stück Erlenholz mit einer Rine, das in ein in eine Birke gebohrtes Loch zum Abzapfen von Birkenwasser gelegt wird Treiden.

Avots: ME II, 465

liciens

liciêns, ‡

2) ein einmaliges Gelegt- od. Gelassenhaben; Gelegtes:
viens l. (was man einmal gelegt hat) Bixten, C., Ermes, Kegeln, Lubn., N.-Peb., Zögenhof. viens labības l. ārduos (labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā) Seyershof.

Avots: EH I, 740

līdzībnieks

‡ lĩdzībnieks, wer in Gleichnissen redet (?): kāzās ... ielūgtais ve̦cākais ... brūtes pāri ... līdzināja pēc bībeles Rebekas un Rutes stāstiem ... kad līdzībniekam kur kļūdījās, tad jaunajiem uznāca smiekli Kundziņš mana mūža gājiens 7.

Avots: EH I, 747

liegums

liêgums,

3): zirgam vai[r] l. nav ne˙kur, iet pa visām labībām Salis man l. nebij; laida, lai dzīvuo[ju] kādu nedēļu ebenda.

Avots: EH I, 752

lielcekule

liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.

Avots: ME II, 497

līgzda

[I līgzda, der Jammer (?): kas dievu bīstas, tas tuop pēc līzgdu iepriecināts Manz. Post. I, 148. es e̦smu līgzdā Post. II, 249. - Vgl. liksta.]

Avots: ME II, 484

likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

liktin

liktin [li. liktinaĩ "zurücklassend"], setzend, bleibend, zur Verstärkung von likt, atlikt: šeitan šaurā duobītē liktin atliek vietas Janš. Vgl. licin.

Avots: ME II, 469

loba

luôba: luobas laiks

a): auch Heidenfeld, Jürg. (mit uô ); dafür luobu laiks N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. luôbît,

1): auch Linden in Kurl., (mit uô 2 ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām; ‡

4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.

Avots: EH I, 765

locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lode

luõde,

1) die Kugel; das Lot, Bleilot;
pē̦rkuoņa luode,

a) der Donnerkeil, ein kleiner Stein an der Stelle, wo der Blitz eingeschlagen hat:
pē̦rkuoņa luodīte (mazs, apaļš akmentiņš, kas atruonams tur, kur zibins iespēris) jāglabā klētī, tad pūķis nene̦suot labību āra LP. VI, 75;

b) der Drachenschuss
Bergm.; vēja luode, der Drachenschuss Laud., eine Krankheit der Pferde Bers.;

2) (scherzweise) der Schnaps:
met vēl vienu luodi, trink noch einen Schnaps! Mag. XIII, 2, 61. [Nebst estn. löť "Lot, Kugel" aus mnd. lôt (gen. s. lôdes) dass.]

Avots: ME II, 523, 524

ļodzīt

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties 2 Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

loms

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo 2 ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767

ļoti

ļùoti [PS., C., Serbigal, Neuenb., ļuôti 2 Bl., Līn., Salis, Ruj., ļuoti Tr.], sehr: ļuoti jauks, sehr schon; ļuoti agri, sehr friih; ļuoti sabīties. [Aus dem Slavischen; vgl. aksl. лютѣ "δεινῶς, valde", r. лютый "grimmig" und (hinsichtlich der Bed.) le. briẽsmîgi.]

Avots: ME II, 546

lozms

[II luozms od. luozums "ein Haufe, eine Menge": izbiris liels luozms labības. ve̦zumā liels luozms reņģu um Mitau. pārvedu ve̦se̦lu luõzmu žagaru Stuhrhof.]

Avots: ME II, 529

luksts

I luksts (li. lùkštas ["eine breitblätterige Sumpfpflanze; = nymphaea luteä, s. Būga PФB. LYXII, 187 f.]), luksta,

1) der Halm
(lukstiņš) Neik.; weiches, breitblättriges Gras: luksts jeb mieža brālis - zâle upmalās, līdzīga miezim Friedrichswald. luksts - lapuota, mīksta zāle aug gar upmalām. mieži kâ luksta, herrliche Gersfe Etn. II, 188. labība lukstā, das Getreide ist reif Friedrichswald; luksti, grobes Heu L.;

2) luksti, Siauden, Stengel, Blätter: kartupeļu, burkānu luksti, Kartoffelstauden od. -stengel
[Dond.], Kand., Autz, Kursiten, N.-Sessau; Burkanenblätter Kand., Samiten;

[3) sē̦tas luksts "ein Zaunstecken" Warkl.].

Avots: ME II, 511

lukt

lukt,

[1) (prs. lùku Ruj., Dond.) = ļukt]: pēc septiņām dienām iesāka lukt miezīšt Duomas II, 454; "saliekties" Warkl.;

2) "?": labība, stādi sāk lukt [?], kad tie zaļi me̦tas, sāk lukstus dzīt Irmelau.

Avots: ME II, 511

ļumiķis

ļumiķis: tārpi jeb ļumiķi Dünsb. Bībeles dabas stāsti2 4.

Avots: EH I, 774

lupt

lupt,

1): stehlen
Oknist, Rutzau; "laupīt, luobīt" Dunika, Rutzau: l. rāciņus;

3)

a): auch Dunika, Oknist: miza lūp; ‡

4) prügeln:
tevi saimnieks atkal lups Pas. XI, 324. Refl. -tiês: "dauzīties, plêsties" Dunika: puišeļi sāka l.

Avots: EH I, 763

magazīna

magazĩna, das Magazin (hieraus entlehnt): nuo magazīnas labību ņemt; labību magazīnā atbērt. Sprw.: nemāci magazīnas žurkai graudus ēst, nedz kruodznieka veprim ceļa vīra kules plēst! Etn. IV, 94.

Avots: ME II, 547

maišu

maĩšu, Adv., gemischt: bē̦rzs aug birzēs vai maišu ar citiem kuokiem Konv. 2 336. maišu maišām, bunt durcheinander; maĩšu labība, das Mengkorn C. maišu meži, die Mischwälder Konv. 2 2409; maišu tauta, das Mischvolk; maišu valuoda, die Mischsprache, ein Kauderwelsch U.

Avots: ME II, 552

mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

malt

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

mašot

I mašuôt: šuodien man mašuoja labību Seyershof.

Avots: EH I, 784

matot

I matuôt,

1): auch Frauenb.; meldeŗi maļamuo labību matuoja Iw.

Avots: EH I, 785

maukna

[maũkna Lautb., Wandsen], maũknas [Kand.], Nigr., màuknes C., U., Ahsw., Popen, Tals., maukni U.,

1) [maũkans Dond., wohl aus maũknas], Tannenrinde, zum Dachdecken unter den Lubben gebraucht U.: vasarā, kad eglēm miza atle̦c, tā tiek nuoluobīta lieluos palaguos un tuos kluobj uz lubu jumtu čukuriem. šīs nuoluobītās egļu mizas sauc par mauknēm Tals. viņa ietecēja mauknu būdā Lautb. Vidv. II, 14;

2) maukna, eine Fichtenborke als Bedeckung eines Bienenstockes:
sprauž sē̦rmukšļa zarus aiz ik+katra struopa mauknas (egļu mizas jumta) LP. VII, 367. Zu màukt [nebst li. maukna "кора, луб" bei Būga РФВ. LXXII, 198].

Avots: ME II, 568

mazs

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni; ‡

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788

meldri

me̦l˜dri: gen. s. meldra BW. 28650 var.,

1): auch (mit e̦lˆ ) Serbig., (mit e̦lˆ 2 ) Behnen, Frauenb., Pankelhof, Schwitten, Selg., Talsen, m. vien līguojās BW. 30973, 9 var. līdaciņa lielus me̦ldrus kustināja 12057, 2 var. labība kâ m. (von gut gewachsenem Getreide)
Frauenb.

Avots: EH I, 798

meldrus

me̦ldrus, etwas dicht beienander Stehendes ("biezi kuopā"): tam labība velnā me̦ldrū. gul me̦ldrū, lai aug arī labība me̦ldrū! Blieden n. Etn. I, 154.

Avots: ME II, 595

mēle

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte 2 ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle 2 ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

melnēt

mel˜nêt, -u, -ẽju,

1) intr., schwarz werden, schwarz scheinen:
ziedi saulē melnēs un mirs MWM. VIII, 849. lai mellēja tā meitiņa, kâ mell mani zābaciņi BW. 15282, 1;

[2) tr., (mit einem prs. auf -ẽju), schwärzen, schwarz machen
U.] labības melnēšana, der Getreidebrand, bedingt beim Weizen (kviešu m.) durch gewisse Pilze RKr. III, 130.

Avots: ME II, 597

mēnesis

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. 2 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. 2 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

mērauka

‡ II mẽ̦raũka AP.; eine Art Wirbelwind: m. ir lieloa vē̦tra tâ septembŗa sākumā un vispār labības pļaunamā laikā m. izjauc gubiņas tīri pa nieku.

Avots: EH I, 807

mērēt

II mẽrêt L., messen: [m. labību Wandsen].

Avots: ME II, 618

mēris

mèris: loc. s. mēŗā BW: 3375 (aus Schlehk), mērā 3385 (aus Edwahlen); kauj kaŗā, mirst mērī BW. 34124. puišiem sē̦rga Vidzemē: trīs nuomira, trīs nuoslīka, trīs kâ m. vazājās BW. 12752, 2. mêris 2 , ein Schimpfname Frauenb., mèris, Schimpfname für einen aufdringlichen Menschen od. ein solches Tier AP.: pagaidi tu man, mēri, vai neiesi uz māju! AP. meita luopiņus lamājusi par mēŗiem, krupjiem Pas. V, 356 (aus Usingen). es par mēri ("?"; Var.: ve̦lnu) nebē̦dāju, mēŗam vārdu i zināju: pats mērīt[i]s Indriķīt[i]s, mēŗa māte Madaļiņa BW. 34119, 1. mēris ("?") kala ambīlīti, tē̦raudā mē̦rcē̦dams 27369. mēŗa kakls, ein Schimpfname Frauenb. mēŗa puķe - auch Frauenb.

Avots: EH I, 808

mešļa

mešļa, die Ergiebigkeit: kad graudi bagātīgi me̦tas, tad saka, ka labībai laba mešļa Konv. 1 245. Zu mest.

Avots: ME II, 606

mešlība

mešlĩba, die Ergiebigkeit (vom Getreide): šuogad labības mešlība ievē̦ruojama B. Vēstn.

Avots: ME II, 606

mešlīgs

mešlîgs, mešļîgs, ergiebig (von der Ernte): kad graudi bagātīgi me̦tas, tad saka, ka labībai laba mešļa, ka viņa mešļīga Konv. 1 245. šuogad mešlīgi rudzi Ahs. [auch: mešlīgs lietus Dond.].

Avots: ME II, 606

mesls

me̦sls,

1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;

2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;

3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;

4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);

[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;

6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.

Avots: ME II, 603

mētāt

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ 2 ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

mētāt

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

meteklis

meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,

1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. 2 2752;

2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];

3) = metiens, klājiens Puhnen;

[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;

5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;

6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;

7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;

8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]

Avots: ME II, 606, 607

mīdīt

mĩdît: in Oknist n. FBR. XV, 188 auch ein prs. mìdīju 2 (neben mìdu 2 ); dreschen Stenden: labību ar mašīnu m.; "ar zirgiem kuli (labību)" Grob.; "mitît" ["?"] Wessen.

Avots: EH I, 820

mīdīt

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641

midzināt

midzinât,

2): "mežģīt" Lems.: m. dziju; "saburzīt, izjaukt (linus, labību)" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) staubregnen
Seyershof: lietus midzina Sussikas. ‡ Refl. -tiês "ohne Schlaf sich im Bett wälzen" Seyershof: meitene midzinājas līdz pusdienai pa gultu.

Avots: EH I, 811

miguža

miguža,

1): migužiņa, snaudaliņa mana jauna līgaviņa BW. 21974 var.; ‡

2) etwas Verworrenes, Verwickeltes
PW.: linus, dziju, nuopļautu labību, nekārtīgi kraujuot, var samigāt par migužu; ‡

3) wer verwirrt, verwickelt
PV.

Avots: EH I, 812

mīkstulis

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

mīlēt

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644

mīlis

mīlis: auch (mit ĩ ) Karls., (mīls) Salis; labības m. ("?") Karls.

Avots: EH I, 822

mīņa

mīņa [li. mynia "Gedränge; Haufe"],

1) [mìņa 2 Kl., mîņa 2 Wandsen], eine Stelle, wo das aufgefressen ist
Stockm. n. Etn. I, 153;

2) mîņa 2, Späne und Reisig an einer ausgehauenen Stelle im Walde:
kur malku un slīpeŗus cē̦rt, tur paliek liela mīna Sassm.;

3) (kāju) mīņa, wer od. was (auch übertragen) mit Füssen getreten wird:
vai es kāda kāju mīņa? Alksnis - Zund. ir gan tā mīņa! ļaujas katram uz de̦guna dirst! Alksnis - Zund.;

4) mīņas, an der Schwelle von Füssen nachgebliebene Erde (die man erhitzt gegen Seitenstiche anwendet)
Alksnis - Zund.;

[5) "daudzums" Wessen;

6) mìņa 2 "staigna vieta" Sinolen, Stomersee;

7) mĩņa, ein Pferd, das nur langsam vorwärts kommt
Ober-Bartau;

8) ein Lebewesen, das nicht lange auf einer Stelle stehen bleibt
Sessw.;

9) mìņa 2 Lis., = mīna 1;

10) mîņa 2 Nigr., = labības metiens rijā;

11) mĩņa, jem., der mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bauske; eine die mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt Ruj.].

Avots: ME II, 646, 647

mistrains

mistraîns, gemischt, bunt Spr.: mistraina labība, das Mengkorn; mistrains aude̦kls Aps., C.

Avots: ME II, 637

mistrot

mistruôt: vīķuos sēj mistruotu (jauktu) labību AP.

Avots: EH I, 819

mitrot

mitruôt,

2): kad tīrumā akmens mitruo, tad tas labībai ir labi AP.

Avots: EH I, 819

muca

muca. Demin. verächtl. mučele, das Fass, die Tonne: Sprw. mucā audzis (audzē̦ts, audzināts), pie spundes baŗuots od. ēdināts, von einem höchst Unwissenden, Einfältigen, Ungeschickten. tukša muca tālu skan. ve̦cas mucas te̦k - lauvienes tesmens tesmens bij pierietējis kâ mučele JK. V, 62. [Dasselbe muca steckt wohl auch in der Phrase krusa mucām nākusi U. "der Hagel ist strichweise (?) gekommen"; richtiger: tonnenweise? In Jürg. bekomme man Phrasen zu hören wie krusas mākuonis mucām ve̦ldamies vietām nuosita labību. - Kontaminiert aus buca und einer auf mnd. mudde "Mutte" beruhenden Form (vgl. Sommer Balt. 129)?]

Avots: ME II, 657, 658

mūris

mũris [auch Wolm., PS., C., Ruj., Lis., Dond., N.- Peb., Dunika, Gr.- Essern, Lös., Sehlenhof], mũrs [auch Salis, Arrasch, Kl., Bers., Kreuzb., Schujen, Jürg., Kokn.], die Mauer; ve̦ci mūŗi, Trümmer. labība, mežs kâ mūris, prächtiges Getreide, prächtiger Wald. mē̦ms kâ mūris, stumm wie ein Stock (eine Mauer). mũriņš, mũrĩtis, die Ofenbank rund um den Backofen herum, ein Vorsprung vor der Ofenöffnung Bl.; [mũrītis, der Herd in der Küche und vor dem Ofen U. - Nebst li. múras zunächst aus mnd. mure].

Avots: ME II, 678, 679

murmināt

[mur̂minât Prl., C., PS., Jürg., Schujen, mùrmināt 2 Lös.], mur̂minât 2 [Līn., Salis], tr., intr., murmeln: meitenīte murmina bībelperšas Vēr. II, 516. viņš murmināja A. XX, 308. [murmina kâ žīds pa bārdu Wessen, Fest. - Nebst li. murmėnti dass. zu d. murmeln, la. murmur "Murmeln" u. a., s. Osthoff MU. V, 97.]

Avots: ME II, 670, 671

nagaža

nagaža,

2): auch BW. 19303; ein Zärtling, der nicht viel taugt
Lng.; es vairs neē̦stu tai skutulā, kur tā Bīnīte n. ēda BW. 19303;

3): (nagažas) nichtige, wertlose Dinge
Lng. Vgl. li. nãgažis "menkas, mažas, silpnas žmogus (paršas)" Tiž. I, 382.

Avots: EH II, 2

naktspamaša

naktspamaša,

1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;

2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;

3) Somnambulismus Konv. 2 3686. [Zu pamest.]

Avots: ME II, 691

naškānis

‡ naškānis Sonnaxt "lamu vārds sliktam, nerātnam cilvē̦kam vai dzīvniekam": atdevu rateni Aveniņiem, - sabīdelēja naškāņi.

Avots: EH II, 6

nātans

nâtans [auch Mar. n. RKr. XVII, 135, Lis., Kreuzb., Prl.],

1) leinen, zwirnen
[Schujen], N.: [nâtans aude̦kls (aber: nâtna drẽbe Schujen]. man māmiņa ģē̦rbusies nātanās drēbītēs BW. 27766. nātana uodere A. XX, 790;

2) nātanais zirgs, die Schindmähre
Apsk. Gew. nâtns.

Avots: ME II, 702

naujš

nàujš 2,

1) verpicht:
Pēteris naujš uz meitām Druw. n. RKr. XVII, 69; Peb.;

[2) = straujš AP.: "tie bija me̦lnie strazdi", draugs paskaidrouja pēc naujā izbīļa Austriņš M. Z. 123. In der Bed. 1 vielleicht zu li. panústi "sich gelüsten lassen" und (?) naũdyti" "zu seinem Vorteil begehren"; in der Bed. 2 zu li. naũjas, ai. návya-ḥ, got. niujis, slav. novъ, la. novus, gr. νέος u. a.?].

Avots: ME II, 696

nāve

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nažģi

‡ nažģi Grünh. "labības saslaukas".

Avots: EH II, 7

ne

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

neatraidāms

neatraidãms, unabweisbar: šaubīšanās tuop ar˙vienu neatraidāmāka Kaudz. M.

Avots: ME II, 707

nebijis

‡ nebijis (eigentlich part. prt. von nebût "nicht sein" ), = ne˙bût 1: kab juo (= viņu) kai (= kâ) n. nuogubīt Pas. IX, 209 (ähnlich XII, 387 u. a.).

Avots: EH II, 10

neģīmis

neģìmis, ein entselltes Angesicht: meita aiz nuobīļa izskatījās pa˙visam neģīmī LA.

Avots: ME II, 715

nejauks

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

nelieta

nelieta,

1) ein Unding, Tand, Schund:
visi ļaudis tâ sačija: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048; 9049. nelietā aiziet, palikt, untauglich, verdorben werden; nelietā likt, verderben, ruinieren: nelietā aiziet desmitiem pūru labības B. Vēstn. ļaudis saka man augumu nelietā paliekam BW. 8623. sieviete, kas viņu samaitāja un lika nelietā A. XII, 332. Als attribuitiver Genitiv in der Bedeutung "Nichtswürdig, untauglich": tāds nelietas gars MWM. V, 526. saderēju, atderēju ar nelietas arājiņu BW. 15811,2. - ka(d) tevi nelieta! zum Kuckuck! MWM. VIII, 495;

2) comm., ein Taugenichts, ein Nichtsnutziger
[Dubena]: vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? BW. 24542. tu e̦suot tas nelieta, un ne es Jauns.

Avots: ME II, 721, 722

nelonīgs

‡ neluõnîgs Frauenb., = nerasmîgs, unergiebig: šuoruden neluonīga tabība.

Avots: EH II, 15

nemērs

nemẽ̦rs: Cieba nuobīstas par nemē̦ru Janš. Līgava I, 383.

Avots: EH II, 16

nemierība

nemiêrĩba, die [Unruhe Wid.] Unzufriedenheit: viņam uznāca tâ kâ bailes, kâ nemierība Apsk. [ne par kādu skaudību, nemierību vai atriebību nebūs kuo bīties Janš. Dzimtene V, 355.]

Avots: ME II, 723

nemiernieks

nemiẽniẽks, 1) ein Unruhiger, Unbändiger: ar bībeli nemiernieku ievalda LP. VII, 244. apsauca raibuo nemiernieku (auf einen Hund bezogen) Purap.; 2) der Empörer, der Aufrührerische, Revolutionär: nemiernieki iet laupīdami un puostīdami.

Avots: ME II, 724

nemitīgs

nemtîgs, nemituošs unaufhörlich: nemitīga darbība A. XI, 610: izcēlās kaimiņu starpā nemitīgi kaŗi Plūd. gaisu cīruļi pilda nemituošām gavilēm Jauns. Adv. nemitîgi, unaufhörlich: nemitīgi pāgruozās Pūrs III, 89.

Avots: ME II, 723

nenoteiktība

nenùotèiktĩba ,* die Unbestimmtheit, Unsicherheit, das Schwanken: ticības nenuoteiktība A. XX, 218. visā nenuoteiktībā, nedruošībā un šaubībā, kas mūs apņe̦m, ir kaut kas zināms XIII, 144.

Avots: ME II, 725

nepatika

nepatika,

1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. 2 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;

2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.

Avots: ME II, 726

nerasmīgs

nerasmîgs, unergiebig: nerasmīga labība.

Avots: ME II, 729

nesāt

ne̦sât (li. nešoti Tiž. II, 331, 335, 340): auch Dunika, Frauenb., Heidenfeld, Kaltenbr,, Siuxt, Sonnaxt: ka (zirgi) neizbīstas un nesāk mūs n. Janš. Dzimtene II 2 , 60. diezgan jau nu esi guovs asti ne̦sājusi (= gane bijusi) III 2 , 397.

Avots: EH II, 19

nesātīgs

nesãtîgs,

1) unmässig:
nesātīgs cilvē̦ks; nesātīgi baudīt stiprus dzērienus;

2) nicht sättigend, keinen Segen habend:
nesātīga barbība. bet nauda bija ļuoti nesātīga, juo gada laikā tā izšķīst šâ bez svētības LP. I, 117.

Avots: ME II, 732

nesavs

nesavs: turējuši nesavu, zagtu mantu Janš. Mežv. ļ. I, 334. tik cieši nuosabīda: palika pa˙visam nesavā paskatā Oknist.

Avots: EH II, 19

nešļava

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735

neticīgs

neticîgs, ungläubig, skepstisch: neticīgs cilvē̦ks. daudzi šuo vēsti tâ neticīgi un šaubīdamies uzņēma A. XI, 111.

Avots: ME II, 736

nicik

‡ nicik (Akzentstelle?), = ne˙cik: Jānis n. nenuobīdās Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine; ähnlich XII, 498, aus Rositten).

Avots: EH II, 24

niedre

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

niekrunis

[niekrunis, ein Schwätzer: it kâ daži šaubītuos par viņa vārdu patiesību un uzskatītu viņu par niekruni Janš. DZimtene 2 II, 127.]

Avots: ME II, 750

ņiga

ņiga, = kņada, der Lärm, Zank, Streit, das Gewimmel; ņigu ņagām, durcheinander Kurl.; [Gewirre (mudžeklis): vējš labību savēlis ņigā Jürg.].

Avots: ME II, 902

ņirdzības

[ņirdzības, grinsender Hohn: dzirdamas kādas riebīgas ņirdzības Jaunie mērn. laiki II, 66.]

Avots: ME II, 903

no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

noaugt

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30

noaugt

nùoaûgt, intr.,

1) bewachsen:
te vēl viss bij ar mežu nuoaudzis JR. IV, 154. lai tas tâ nenuoaugtu, ka vairs gan˙drīz nevarē̦ru pazīt LP. VII, 88;

2) gewachsen sein, gewöhnlich gut gewachsen sein:
stalts gan esi nuoaudzis LP. V, 225. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli nuoauguši (Var.: saauguši, uzauguši) BW. 7356. nu miezīši nuoauguši 13781, 3. labība nebij labi nuoaugusi LP. VII, 216. gaŗi, līki nuoauguši kuoki;

[3) sclecht geraten:
labība nuoauguši U.].

Avots: ME II, 757

nobērības

nuobẽrības Frauenb. "dienas, kad jānuobeŗ magazīnā labība".

Avots: EH II, 32

nobērt

nùobẽrt [li. nuber̃ti], tr.,

1) herunterstreuen, ab-, wegschütten:
nuobēris naudu zemē LP. VI, 233;

2) schütten, Abgaben an Getreide leisten:
viņš aizvedis kādu daļu nuo savas nuobeŗamās labības JU.

Avots: ME II, 761

nobirināt

[nùobirinât, = nùobir̃dinât: n. visu ceļu ar salmiem Jürg. nuobirināt labību uz ceļa pa cauru maisu Kreuzb.]

Avots: ME II, 761

noblāķēt

‡ nùoblãķêt AP., schichtweise zusammenpacken (perfektiv): n. labību šķūnī.

Avots: EH II, 32

noblodoties

‡ nùobluoduôtiês "?": kad (sc.: lauva) taisās cilvē̦kam uzkrist, bet šis tik daudz var saturēties, ka paliek druoši uz vietas stāvuot, tad viņš asti nuolaidis un nuobluoduojies iet pruojām Dünsb. Bībeles dabas stāsti 2. dr. 16.

Avots: EH II, 33

nobradāt

nùobradât, tr.,

1) abtrampeln, ab -, niedertreten:
pļavu, zâli, labību. miežu lauku nuobradāšu BW. 32746, 2. kam viņš mana brāļa jumtu ar kājām nuobradāja 18544;

2) watend beschmutzen:
bē̦rni pa dubļiem od. pa rasu nuobradājuši apavus od. kājas;

[3) einen Weg eintreten
U.] Refl. - tiês, watend sich benetzen, sich beschmutzen: vai kâ bērni nuobradājušies!

Avots: ME II, 764

nobraikšēt

nùobraĩkš(ķ)êt, intr., eine kurze Zeit laut krachen, knattern: visas rūtes nuobraikšķēja Degl. viņš rāva, ka drēbes gabals vai nuobraikšķē De̦glavs Rīga I, 14. duobīgi nuobraikšēdama sagāzās telts Vēr. II, 351.

Avots: ME II, 764

nobraikšķēt

nùobraĩkš(ķ)êt, intr., eine kurze Zeit laut krachen, knattern: visas rūtes nuobraikšķēja Degl. viņš rāva, ka drēbes gabals vai nuobraikšķē De̦glavs Rīga I, 14. duobīgi nuobraikšēdama sagāzās telts Vēr. II, 351.

Avots: ME II, 764

nobriedināt

nùobriêdinât, fakt., vollständig reif werden lassen, zur vollen Reife bringen: labību; ticības augļus XIV, 235.

Avots: ME II, 765

nobriest

nùobriêst, intr.,

1) völlig reif werden, grobkörnig werden, anschwellen:
labība pat˙laban nuobrieduse LP. IV, 32. nuobriedušu uogu rāvu BW. 11370;

[2) trocken werden, (ab) trocknen:
viņa nāca... pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V, 281].

Avots: ME II, 765

nočubt

[III nùočubt "nuozvelties": labības gubas virsa pēc vēja nuočubusi Vank.]

Avots: ME II, 771

nodzīt

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

noēnot

nùoē̦nuôt, tr., abschatten: kuoki nuoē̦nuo laukuos labību Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 782

nogādāt

nùogãdât, tr., wegschaffen: nuogādāt traukus pie malas, das Geschirr zur Seite schaffen; labību nuogādāt nuo lauka, das Getreide einheimsen.

Avots: ME II, 784

nogatevīties

‡ nùogatevîtiês (mit e aus a ?) Ramkau, reif werden: labība, uogas nuogatevījas.

Avots: EH II, 45

nogāzt

nùogâzt, tr.,

1) zum Fall bringen, um-, herunter-, abwerfen, herunterstürzen:
kuļamao labību nuo ārdiem nuogāž vīrieši Etn. III, 73. te̦kulis zē̦nu nuo-gāzis gar zemi. es nuogāzīšu tevi nuo tavas vietas Jes. 22, 19. nuogāzt nuo truoņa, vom Throne stürzen;

2) erschiessen, töten, schlachten:
mednieks nuogāzis briedi LP. III, 97. vakar jau nuogāzām divus pussuķus Degl.;

3) abmähen:
līdz dienas vidum nuogāzis lieluo riežu LP. gājējs jau pļavu nuogāzis Drava II, 270;

4) herabsetzen, heruntermachen: tu esi nuogāzts tâ, ka suns nuo tavām ruokām maizes neņe̦mtu Kaudz. M.;

[5) bewerfen:
mē̦slu ir pa˙pilnam, var nuogāzt visu lauku biezum+biezu kārtu Janš. Dzimtene V, 354.] Refl. -tiês, ab-, hinab-, herabstürzen, umstürzen, umfallen: viņš nuogāzies nuo klints, nuo ve̦-zuma, rumpis nuogāzies gar zemi LP. IV, 63. lācis nuogāzies kâ akmens A. XX, 54.

Avots: ME II, 784

nogrūstīt

[nùogrûstît,

1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;

2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?

Avots: ME II, 787

noīžāt

nùoĩžât, nûodĩžļât,

1) tr., ab -, niedertreten, abtrampeln:
labību, zâli,

2) intr., hin - und hertrampeln, sich unruhig gebärden,
oft refl.: cauru dienu ap trīsdesmit cilvē̦ku te nuodīžļājas Alm.

Avots: ME II, 775

nojume

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792

nojumis

nuõjumis (unter nuõjume ): Abdach - auch Salis; "piebūve rijas galā, kur save̦d nuo lauka rijā žāvējamuo labību" Iw.; "piebūve pie kūts, kur zirgu pielikt" Salis; (fig.) mežā ... zem ... egļu un priežu... nuojumjiem Janš. Līgava II, 188.

Avots: EH II, 50

nokaltēt

nùokàltêt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch trocknen
(trans.) Sonnaxt: labību rijā nuokaltēja trīs rītus un tad kūle; ‡

3) = nùokàlst Seyershof: kuoks ir nuokalˆtējis 2 .

Avots: EH II, 51

nokārsināt

‡ nùokārsinât,

1) reifen lassen
Gr.-Buschh.: n. labību;

2) nuokãrsināt līdz nāvei Gramsden "bis zum Tode pflegen".

Avots: EH II, 52

nokausēt

nùokàusêt, tr.,

1) abmüden, abmarachen:
daudz suņu zaķi nuokausē. tad vābība tuo sāka nuokausēt A. XI, 126;

[2) (einen Teil) abschmelzen
(tr.) LKVv. Refl. - tiês, müde werden Kundz.

Avots: ME II, 795

noķēpāt

[nùoķẽ̦pât,

1) sich mit Schmutz bedecken
Salis;

2) (mit schmutzeigen Füssen od. Händen) besulden:
netīriem pirkstiem nuoķē̦pājis baltuo galdautu Lennew., Degunen, Segew., Sermus, Nitau, Sessw., Behnen, Ermes, Plm., Lis., Selsau, Sauken, Ringmundshof, Kursiten, Autz, Serben, Siuxt, Lesten, Ekau, Stenden, Grünwald, Laud., Drobbusch, Lös., Ipiķi, Grünh., Ruhental, Salgaln, Burtn. ar māliem nuoķē̦pāju pirkstus N. - Peb., Jürg.;

3) verwirren:
jauns pļāvējs nuoķē̦pā labību Jürg.;

4) verleumden:
n. savus kaimiņus Luttringen;

5) verderben
(tr.): aude̦klu nuoķē̦pās vien Neu - Wohlfahrt; kādu darbu nuoķē̦pājis ir tas, kas tuo iesācis, bet nav pabeidzis Neu - Bilskenshof;

6) von oben abnehmen:
n. pienu, krējumu nuo virsas C.; "schnell aufessen" Breslau. Refl. - tiês,

1) sich besulden
Nötk.;

2) eine Zeitlang trödelnd nichts Gescheites zustande bringen:
ve̦se̦lu stundu nuoķē̦pājuos, bet nekā nepadarīju Jürg.]

Avots: ME II, 806

noklaipājusi

nùoklaipãjusi labība, das gelagerte, am Boden liegende Getreide Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 797

nokļēmēt

‡ nuokļẽmêt Orellen "verkommen; überreif werden": visa labība nuokļēmējuse. Vgl. nuokļemêt.

Avots: EH II, 54

noklēpēt

nùoklēpêt, nùoklē̦pât, sich lagern, sich zur Erde neigen: nuobriedušie un nuogatavuojušies mieži visi ir nuoklēpējuši Adsel. ve̦cā mēnesī sē̦tas auzas nuoklē̦pā Etn. II, 96. [auzu nevajaga sēt, kad mēnesi pušu lauž, tad nuoklē̦pā Erlaa. labība nuoklē̦pā Ronneb., Smilt., Trik., Erlaa.]

Avots: ME II, 798

noklipt

nùoklipt, zusammenfallen: labība nuoklipa Trik.]

Avots: ME II, 798

nokrūzāt

nùokrūzât,

[1) sich kräuseln, faltig werden
Kursiten]: sireiņiem ļauj siltâ vietâ dienas divas pastāvēt un nuokrūzāt Konv. 2 3812; [Swehthof;

2) "verkümern nicht in die Höhe wachsen":
labība nuokrūzā Erlaa].

Avots: ME II, 802, 803

nolaipot

nùolàipuôt, tr., intr.,

1) dahinkriechen, kriechend, vorsichtig betreten:
duod, dieviņ, bagātiem kâ utei nuolaipuot! BW. 8978. lai tuo utis nuolaipuoja Var.: nuolāpuoja) 19898, 1;

[2) abtreten, stark betreten:
labību nuolaipuot U., Fussteige im Getreide machen.]

Avots: ME II, 807

nolielīt

nùoliẽlît, ‡

2) rühmend behexen:
be̦rns jau labu laiku nīkuļuo; vai tik nebūs kāds tuo nuolielījis? Vank. Refl. -tiês: nuolielījies visu ... labību ... izkult Pas. VII, 368. nuolielījās nākt zir,ņu pļaut AP.

Avots: EH II, 64

nolipt

I nùolipt,

1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;

2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".

Avots: EH II, 63

nomačāt

‡ nuomačât Behnen, zertrampeln: n. uogas. Refl. -tiês Frauenb., sich ohne Erfolg abmühen: es visu cēlienu nuomačājuos te vien uz panta (mīdīdams pantu labības šķūnī).

Avots: EH II, 65

nomadzēt

‡ nùomadzêt Auleja "nuonīkt"; sausumā sē̦ta labība nuomadzē vien.

Avots: EH II, 66

nomīdīt

nùomĩdît, tr., freqn. zu nùomĩt,

1) abtrampeln, abteten:
kas tuo te̦ku nuomīdīja ar tām kuoka tupelēm? BW. 12786. viņas dusmās nuomīdījušas labību LP. VII, 292;

2) abdreschen:
piedarbā metiens jau tik tāļu nuomīdīts, ka var nuoņemt salmus Etn. III, 103. Refl. - tiês, beständig trampeln, unruhig sein: kuo tu te tik daudz nuomīdies?

Avots: ME II, 821

nominēt

nùominêt, tr., Gott anrufen, feierlich versprechen, geloben, sich fest vornehmen: uozuols dievu nuominēja (Var.: dievuojās, zvērējās) saulei saknes nerādīt BW. 2799. tautietis dievu nuominēja, sakās vairs negaidīt! BW. 7410. So auch nuominēt dieva vārdu. nuo visa, kas riebīgs, es nuominēju reiz atteikties Plūd.

Avots: ME II, 820

nonākt

nùonãkt,

1): īsti nuonākuse vasarāja ... gan nebija Janš. Mežv. ļ. II, 343. zirņi, labība, uogas jau nuonāk(st) Grob.;

2): (fig.) kâ nu tâ var n., ka nav ne drēbju gabaliņa mugurā! Kand. nuonācis nuo grauda, nuonācis grūtuos apstākļuos Vank.;

3): gaida savu māmuļīti ... atte̦kam; sīkas uolas vien nuonāca, māmuļīte nenuonāca BW, 4244 var. Refl, -tiês, ‡

2) reif werden
Frauenb., Iw.

Avots: EH II, 71

noplādīt

nùoplādît (ME.III, 328, s. v. *plādĩt): "(*zâli vai labību) pie zemes piegāzt" Kreuzb.

Avots: EH II, 75

nopļaut

nùopļaũt [li. nupjáuti], tr.,

1) ab-, wegschneiden, abhauen:
lielu gabalu maizes [Janš.]. nuopļāva brālim ar zuobeni galvu LP. VI, 733;

2) abmähen:
sienu, labību. tuo pļaviņu nuopļāvām BW. 28716. Refl. -tiês, das Mähen beendigen, mit dem Mähen fertigwerden: kuŗš saimnieks gan ir bez viņas nuopļāvies? A. XVII, 769. Subst. nùopļãvẽjs, wer abschneidet, abmäht; nùopļaũšana, das Abschneiden, Abmähen; nùopļãvums, das Abgemähte, eine abgemähte Strecke: vīrs gājis pa ve̦lna nuopļāvumu LP. VII, 1173.

Avots: ME II, 833

noplāvāt

nùoplāvât, nùoplāvuôt C., intr.,

1) sich lagern
[Bers.]: "tad ta nuoplāvājuse labībä, saka tik˙pat nuo tādas labības,kas pārgatavuojusēs un jau ze̦mi salūzuse tīrumā, kâ arī nuo tādas, kas vēja salauzta un pie zemes piesista Etn. I, 45;

[2) ausbleichen, von der Sonne fleckig werden
Bers.].

Avots: ME II, 830

noplāvot

nùoplāvuôt (unter nuoplāvât),

1): mit â Wolmarshof; ‡

2) "nuomīdīt": zuosis labību nuoplavuojušas 2 Saikava.

Avots: EH II, 75

noplekšināt

‡ nùoplekšinât,

1) glätten:
n. mīklu Luttr.; n. puķu duobes Ermes, Trik.;

2) niedertreten
N.-Peb., Serbig.: pīles nuoplekšina labību;

3) beschmieren:
nuoplekšināta ar tīru piķi Pas. IX, 464.

Avots: EH II, 75

noplekšķēt

nùoplekšķêt, abtrampeln: zuosis labību nuoplekšķējušas [Nigr.]

Avots: ME II, 830

noplēmēt

nùoplēmêt,

1) [sich überziehen?]:
viņai gaiduot nuoplēm visas acis. acis nuoplēmējušas gaiduot Kaugershof;

[2) verglimmen Gramsden;

3) "sich mit einem Häutchen bedecken (von Flüssigkeiten)"
Kursiten;

4) "sich lagern (vom Getreide)":
labība nuoplēmējusi N.-Peb.]

Avots: ME II, 830

noplikšināt

‡ nùoplikšinât,

1) = nùoplikšķinât Dunika;

2) (mit der Peitsche) knallend einen Schlag verabfolgen
Dunika: n. pa zirga muguru;

3) niedertreten:
lai tas (= vistu pulks) ... pievārtē labību nenuoplikšina Jauns. Raksti III, 183.

Avots: EH II, 76

noraibināt

nùoràibinât Sassm., nùoràibît, nùoràibuôt Ahs., tr., bunt machen, sprenkeln: guotiņ, mana raibaliņa, kas tev[i] raibu nuoraibuoja (Var.: nuoraibīja)? BW. 29167, 2. kas tuo pļavu nuoraibuoja ar tiem kuoka papēžiem? RKr. XVI, 237.

Avots: ME II, 836

norist

I nùorist [li. nurìšti "abbinden"),

1) sich abbrennen, sich ablösen:
gaļa nuo kauliem nuorist SDP. I, 29. Ilze atbīdīja ar e̦lkuoni nuorisušuos matus MWM. XV, 129;

[2) = nùorisinâtiês, sich abspielen, vor sich gehen: še nuorisa tikai mūsu kuopējās pusdienas Leijerk. II, 75. šaušanās arī šuoreiz nuorisa kaut kur ļuoti tālu II, 146.]

Avots: ME II, 839

nosa

nùosa,- auch nùoza-, Präfix.

infigiertes Reflexivpronomen im hochlettischen, zum Teil auch im mittellettischen und tahmischen Dialekt, z. B. nùosabīt statt nùobītiês. nùosabrēkt od. nùosabrēktiês st. nùobrēktiês. lm Volksliede zuweilen noch vom Verb getrennt: nuosa skaņi gavilēju BW. 223; 632; 739, 3; 28329, 1.

Avots: ME II, 842

nosēkāt

nùosẽ̦kât,

[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;

[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;

3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;

4) "nuokaîsīt (miltus, graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].

Avots: ME II, 845

nošēkstēt

‡ nùošēkstêt, im Wachstum verkümmern (intr.) Vank.: nuošēkstējusi labība.

Avots: EH II, 94

nosēt

nùosẽt, tr., besäen: tē̦vs man deva linu zemi, tu nuosēji auziņām BW. 16601, 1. pameita bij kâ nuosē̦ta auguoņiem LP. V, 300. [Refl. -tiês,

1) das Säen beenden:
viņš nuosējies, hat alle seine Felder besät Salis;

2) eine Zeitlang (bis zur Erschöpfung) säen:
n. visu dienu Sessw.;

3) unabsichtlich gesätwerden:
labība nuosējusies re̦ta C.] [nuosijas

Avots: ME II, 845

nosīcēt

‡ nùosîcêt, klein (unansehnlich) werden: labība sausuma dēļ apstājas augt un nuosīcē Fehgen (?). lauks pa˙visam nuosīcējis ("vāji audzis") Aahof, Selsau, Sessw.

Avots: EH II, 85

nosist

nùosist,

1) tr., ab-, wegschlagen:
kur nu ar tādu šautru tādu ābuolu nuositīsi? sišu nuositu šim ce̦puri nuo galvas LP. VI, 1004. tev kājiņu nuositīs BW. 29156. (nuositamā kārte U., der Trumpf]. pulkstens nuosita vienpadsmit, die Uhr schlug 11 MWM. XI, I92;

2) schlagend reinigen:
nuosit aiz durvīm dubļainās kājas A. XX, 166;

3) erschlagen, totschlagen:
šie gul kâ nuosisti LP. V, 129. nu tu nuo˙sitams! viņš dusmuojies VI, 380;

4) niederschlagen, vernichten:
krusa nuosita labību Etn. II, 179;

[5) stark schlagen, schädigen
U.;

6) rudzi balti nuosisti U., der Roggen ist weiss geworden (von der Sonnenhitze);

7) beschmieren:
n. kārti ar ziepēm Lubn.] Refl. -tiês,

1) sich abschlagen, sich verletzen:
krizdams es briesmīgi nuosituos;

2) sich erschlagen, totschlagen:
vai Laimīte nuositās akmentiņu kaudzītē? BW. 9158, 1;

3) behaftet werden:
tā nuositīsies ar trumiem, auguoņiem, vātīm LP. V, 300. Subst. nùosišana, das Abschlagen, Erschlagen; nùositẽjs, der Mörder IV Mos. 35, 28.

Avots: ME II, 846

nošķibēt

nùošķibêt, nùošķibît,

1) abästen, abhacken, abblatten:
zari jānuošķibē LP. VII, 576; [nuo kuokiem nuošķibît (abreisseri) augļus Celm.];

2) aufessen:
viņš nuošķibīja divus raušus;

3) intr., hingehen, zurücklegen:
viņš nuošķibījis lielu gabalu.

Avots: ME II, 865

nošķorēt

nùošķuõrêt,

1) stark einheizen, erhitzen
[Salgaln], Spr., [Lennew.; "(den Ofen) zum Brotbacken vorbereiten" MSil. (mit uõ);

2) wegschaufeln (den Schnee)
Dickeln, Jürg.;

3) ("mit uô 2 ") "hinschaffen, wegtransportieren:
n. visu labību uz pilsē̦tu Mesoten; "(Getreide vom Felde) wegschaffen" Druw.;

4) "(Lehmtöpfe, um ihnen die nötige Festigkeit zu verleihen) eine Weile in der Ofenhitze halten, glasieren; (abgekochte Kartoffeln im Kessel) eine Weile über dem Feuer halten (damit die nachgebliebenen Wasserteile verdunsten)"
Grünwald;

5) "hinunterstossen"
Stomersee: nuošķuorē man nuo ārdiem se̦ru! Vank.;

6) "aufessen":
tas jau nuošķuorēs visu, ka ne druskas nepaliks pāri Neu-Bergfried;

7) "abscheren"
Golg., Drobbusch;

8) "gründlich abprügeln"
Tirsen].

Avots: ME II, 867

noskrambāt

nùoskram̃bât, ‡

2) "nuopuostīt, nuomaitāt labības laukus" Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich Schrammen zuziehen, sich zerkratzen :
puišelis nuoskrambājies Dunika.

Avots: EH II, 86

noskrubināt

nùoskrubinât, nùoskrubît, Spr., tr.,

1) abnagen, abessen:
kaķim šķīvītis nuolaizīt, sunim kauliņš nuoskrubināt Etn. IV, 12;

2) abprügeln;

3) zu klein, zu eng machen (von Kleidern):
skruoderis manas jaunās drēbes pa˙visam nuoskrubījis Ahs. kur tādas nuoskrubinātas drēbes var likt? Dond.

Avots: ME II, 850

noskrūvēt

nùoskrũvêt, ab-, herunterschrauben: nuoskrūvē lielgabalu stuobrus A. XX, 158. mākslu prasījumus nuoskrūvē bīstami ze̦mu Vēr. II, 1390.

Avots: ME II, 850

nošļampāt

[nùošļampât,

1) "vertrödeln":
n. visu dienu MSil.;

2) in der Nässe, im Kot abtragen:
n. zābakus Autz, Luttringen, Sessw., Bers., Tirsen, Fest., Lös., Lis., Selsau, Stomersee, Jürg.;

3) "nuobrist (zâli, labību)" Vank.;

4) "lempīgi padarīt" Kursiten;

5) begiessen
Grünh.,Segew. Refl. -tiês, sich (in der Nässe) beschmutzen Jürg., Gramsden (in Gramsden dafür auch nùošļamparêtiês).]

Avots: ME II,

noslāt

nùoslāt, ‡

2) = nùosliedêt: n. labību, zâli Vank.; ‡

3) sich herumtreibend (die Zeit) verbringen (?):
viņš savu laiku pa tiesām vien gan˙drīz nuoslājis Kaudz. Izjurieši 164.

Avots: EH II, 87

noslauka

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851

nošļaukāt

‡ nuošļaukât,

1) = nùošļuokât 1 Ermes, Grünw., Wandsen (mit aũ), Heidenfeld (mit àu 2 ): n. zâli vai labību Sessw., Stockm.;

2) leicht abstreichen (massieren)
AP., (mit àu 2 ) Meselau, Sessw.: n. vē̦de̦ru; streichend glätten Meselau: n. maizes kukuli (krāsnī laižuot). n. mālus siênā;

3) beschmutzen
(mit aũ) N.-Peb.: n. ruokas. Refl. -tiês,

1) "nuostaipīties" Saikava (mt aû), Heidenfeld;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

noslīkt

nùoslìkt,

2): n. ar uguni Adsel n. BielU. "lalība" ME. II, 853 zu verbessern in "labība".

Avots: EH II, 87

nošļokāt

nùošļuokât, tr.,

1) abtrampeln, niedertreten:
putns dažā labā vieta labību pa˙visam nuošļuokājis LP. IV, 32. [vērsis... pļavu nuošļuokāja BW. 34458, 3];

2) verschmieren, verwühlen
Spr.

Avots: ME II, 869

nošļūtēt

[nùošļūtêt,

1) "die Füsse am Boden schleppend hingehen"
Grünwald; (eine Weile) mit dem Schlitten fahren: vēl dažas dienas varēs ar ragavām nuošļūtēt N.-Peb. tas nuošļũtēja gan man garām Salgaln;

2) tragend (Kleider) beschmutzen:
tâ nuošļũtējis drēbes, ka kauns skatīties Jürg.;

3) streichend od. fahrend glätten
Kursiten, Autz, Grünh.: ziemā ceļš ar ve̦zumiem nuošļūtē̦ts spīdīgi gluds Lennew., Nötk.; ceļi tâ nuošļũtē̦ti, ka plika zeme Naud.;

4) "nuobrist (pļavu, labību)" Vank., Vīt.]

Avots: ME II, 869

nošņurgāt

nùošņurgât, tr., mit Nasenschleim beschmutzen: nuošņurgājis visas drē bītes Latv. (Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim beschmutzen Adiamünde, Salis, sich besudeln Bauske.]

Avots: ME II, 870

nospiest

nùospiêst, tr., be-, er-, niederdrücken: nuospiest bisei gaili. nasta nuospiedusi ple̦cus. [saules karstums labību nuospiež U., erstickt.] ce̦nas nuospiestas diezgan ze̦mas Apsk. bē̦das nuospiež garu, sirdi. Refl. -tiês, sich, einander nieder-, er-, bedrücken.

Avots: ME II, 856

nostruvēt

nùostruvêt Tirs. n. RKr. XVII, 70, [Sessw.], nuostrūvêt, intr.,

1) sich beschmutzen, sich besudeln, sich mit Schleim od. etwas Dickflüssigem über-haupt bedecken
Spr. (nùostruvêt): luopu kuopēja nuostruvējusi Druw. bē̦rni skraida ar nuostruvējušiem de̦guniem Druw. riebīgi nuostruvējušas sienas MWM. X, 882. [nuostruvēj(u)ši lindraciņi BW. 34638 var.] tik˙pat nuostruvējušas ir rupjās pakulu biksas un kre̦kls Dok. A. A. VII, 767; aber mit langem u (vielleicht Druckfehler?): varēja parādīties savā... kalēja veidā, t. i. nuostrūvējušām ruokām Dok. A. Krišs Laksts 20 (zum ūv neben uv vgl. auch Le. Gr. § 63;

2) "nùopūžņuot": nabagam acis pa˙visam nuostruvējušas Golg.;

3) "piekust, nuoieties"(?) Erlaa].

Avots: ME II, 861

nosukstīt

‡ nùosukstît,

1) (schnüffelnd?) absuchen
Heidenfeld;

2) beriechen
Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nedabīji ne n˙! Refl. -tiês (s. ME. II, 862): nicht genügende Witterung haben, schnüffelnd die Witterung hörbar durch die Nase einziehen Vank.

Avots: EH II, 92

nosveikt

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

notrencināt

‡ nùotrencinât,

1) "?": ka es viņus tik aplam varē̦tu mānēt un nuosmādēt un ļaudis nuo tiem nuobīdēt un n. Salasīš. 9;

2) abjagen, ermüden (intr.)
Kal., Matk., Priekuln, Satingen, Sissegal, Wolgunt: n. (mit eñ) zirgu.

Avots: EH II, 101

noutīt

‡ nùoutît,

1) ablausen
Mesoten u. a.;

2) etwas Winziges (z. B. Beeren) ablesen od. (schlecht gewachsenes Getreide) abmähen:
n. uogas C., Ermes, Trik. n. sīku labību Serbig. Refl. -tiês,

1) sich ablausen
Mesoten;

2) eine gewisse Zeit hindurch trödeln
Ermes: viņš tīrumā nuoutījās vien.

Avots: EH II, 103

novads

nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,

2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;

5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.

Avots: EH II, 104

novākt

nùovâkt [li. nuvókti],

1) abräumen, abnehmen, abkramen:
nuo galda tiek nuovāktas dziesmu grāmatas Stari III, 34; nuovākt traukus nuo galda od. nuovākt galdu, den Tisch abdecken;

2) unter Dach und Fach bringen, die Ernte abnehmen; einheimsen:
labību nuo laukiem, auch laukus. rudeni bagātais nuovācis laukus LP. V, 185. pienācis nuovācams laiks VII, 1176. saknes nuovāķamas (= nuovācamas) rudenī Konv. 2 331. vēl muižā bij jānuovāc rieža LP. VI, 514;

3) herunter-, herabholen:
tie nuovākuši šuo zemē LP. VII, 620.

Avots: ME II, 883

novāžāt

nùovãžât: luopi nuovāžā labību Sassm. n. RKr. XVII, 62.

Avots: EH II, 106

novāžāt

nùovãžât, nùovãžuôt, tr., abtrampeln, niedertreten: pīles nuovāžuo zâli Kand. luopi nuovāžuo labību Dond. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 884

noveldrēties

nùovelˆdrêtiês, sich lagern: labība nuoveldrējusies.

Avots: ME II, 884

novēršamība

nùovḕršamĩba, die Ablenkbarkeit: gara darbības nuovēršamība uz sānceļiem, A. XX, 497.

Avots: ME II, 886

novētīt

[nùovẽtît,

1) durchwindigen
(perfektiv): visa labība jau nuovētīta Bauske;

2) bestreuen (vom Winde):
viss lauks ar lapām nuovētīts Jürg.]

Avots: ME II, 886

novicāt

‡ nùovicât,

1) (ab)schlagen, abprügeln:
kad labību kuļ spriguļiem, tad beidzuot vēl ruogas ar vicu nuovicā Welonen. n. suni ar rīksti C., Wandsen;

2) hastig aufessen
C., Ermes, Lemb., Trik., Wolmarshof.

Avots: EH II, 107

ņudzeklis

ņudzeklis [Serben Lennew., Alswig, Serbigal, Mesoten], nudžeklis MWM., der Wirrwarr, das Gewühl, Gewimmel: dzīves, jautu ņudzeklis R. Sk. I, 63. aizbraukt ar visu savu sajukušuo duomu ņudzekli A. XX, 168. [vistas sataisījušas kaņepes par ņudzekli. izmaltus, bet nekultus linus peles bieti vien sakapā par ņudzekli, ietaisuot migas. saveldējusi labība ir ņudzeklis N.-Peb.]

Avots: ME II, 904

olīt

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô 2 ) Karls., (mit ùo 2 ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô 2 ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo 2 ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo 2 ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô 2 ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô 2 ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

orēt

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

paaugt

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4

pabālēt

[pabãlêt,

1) ein wenig bleichen
(intr.): tāda pabālējusi drēbe Bauske;

2) ein wenig verdorren:
labība (nuo sausuma) pabālējusi Warkl.]

Avots: ME III, 6

paberi

‡ paberi Heidenfeld "labības smalkumi, kas paliek apakšā, kad kuļuot nuoņe̦m virsējuo kārtu". Vgl. pabari.

Avots: EH II, 120

pabiras

pabiras,

2): auch Zvirgzdine;

3): "izbiras, paliekas" N.-Peb.: tas jau tikai pabiriņas dabūja AP. cūkām jāduod siena p. Linden in Kurl. kad nuo strēķa ņe̦m sienu, tad iznāk pulka pabiru ebenda; "smalki salmi (pe̦lavas), kas paliek režģī, labību vētījuot° Ramkau; ‡

5) Blättchen der Flachsstengel
Frauenb.; ‡

6) = pabari 1 Frauenb., Orellen.

Avots: EH II, 121

pabriedināt

[pabriedinât, ein wenig briêdinât: p. labību.]

Avots: ME III, 10

padibene

padibene,

2): padibene(s) "labība, kas rijā kuļuot paliek tuvāk kluonam" Siuxt; padibenes kūlējs Grünh., wer sich an eine Arbeit erst dann macht, nachdem andere sie beinahe schon bewältigt haben;

3): der Bodensatz
Erlaa.

Avots: EH II, 127

padmale

[*padmale od. *padmalis "māla kluona (pada) mala piedarbā; arī labības klājiena malu piedarbā sauc padmali: apgriežat padmales (klājiena malas) uz iekšu, juo ar zirgiem tuvu gar siênu nevar labību izkult! Welonen, Baitinov.]

Avots: ME III, 18

padot

paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,

1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;

2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;

3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;

4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,

1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];

3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.

Avots: ME III, 21

padzīt

II padzìt,

1): tev jānāk līdzi (sc.: medībās) p. sūnakļa malu Ērglis Pel. bar. vectēvi 176; ‡

4) "pabīdīt": zirgs ar nāsīm padze̦n salmus Seyershof. nuodze̦n spaņņam apakšstīpu zemē un virsu arī padze̦n ("?") vaļīgāk, pēc kam liek dube̦nu iekšā Iw. Refl. -tiês, ‡

2) mit der Herde ein wenig weiter rücken (intr.)
Saikava: padzenies (ar luopiem) uz mājas pusi! ‡

3) fahrend mühsam weitergelangen
Saikava: pa kāpeni nevar p. ar ve̦zumu ni˙cik tāli neesi padzinies, un jau zirgs putās.

Avots: EH II, 130

pagaida

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. 1 139; Konv. 2 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

pagaisināt

[pagaisinât, verlieren Rositten (n. Pas. I; 358): bīstas pagaisināt labu tirdzību L. W. 1921, № 45, 22.]

Avots: ME III, 26

paglāsīt

paglãsît, paglãstît [li. paglóstyti], paglaudît, paglaust, tr., ein wenig streicheln, glätten: viņš paglāsa ar knābīti spalviņas A. XXI, 418. viņa tam mīļi paglāstīja galviņu Lapsk. viņš, ruokas paglaudis, nuosaka Aps.

Avots: ME III, 29

paglūnēt

paglũnêt, intr., ein wenig lauern, äugeln: drusku jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33.

Avots: ME III, 30

pagrasīties

pagrasîtiês, ein wenig drohen; versuchen: Liepa pagrasās ar cirvi AU. līdz pagrasījies pie apaušiem gruožu raisīt... LP. VI, 33. lai tik pagrasās guovs uz labības pusi Vēr. II, 1290.

Avots: ME III, 30

pakāpiens

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43

pakārtne

I pakārtne,* der Fond, Hintetgrund, die Unterlage: darbības pakãrtne labāk sapruotama A. XII, 66. Zu kā`rta.

Avots: ME III, 44

pakopā

pakuõpā: kad dievi staigāja ar cilvē̦kiem vēl p. Dünsb. Rīmes II, 1, 235. pabīdījis pie galda divus krē̦slus pakuopāk Janš. Bandavā II, 138.

Avots: EH II, 146

palēkt

palèkt [li. palė˜kti], palekt, intr.,

1) ein wenig springen, einen Sprung tun:
zirgs tâ sapīts, ka ne˙maz nevar palekt. zirgs skrej pale̦kdams, das Pferd läuft springend, nicht in ebenmässigem Trab; zirgs skrej pa˙le̦kdams, das Pferd läuft in freudigen Sprüngen, schnell. ne̦s luomu pa˙lē̦kdams mājās, er trägt die Beute eiligst, freudig heim LP. VI, 621. [saka meitiņa palē̦kdama BW. 34455;

2) verstreichen, vergehen:
pale̦kuši... pieci gadi Manz. Post. l, 168.] Refl. -tiês, emporspringen, in die Höhe springen, einen Sprung tun: vīrelis aiz nuobīļa palēcās stāvu LP. VII, 173. aizgāja pa˙lē̦kdamies Aps.

Avots: ME III, 58

palievenis

paliẽvenis, palievenes Bielenstein Holzb. 86, der Umlauf um die Riege, ein Anbau an der Riege: rijas priekšā plašs palievenis Vīt. tē̦vs rijas palievenī taisa labības grābeklīšus A. XVI, 248; palievene, die Laube Wid.

Avots: ME III, 62

pamaksāt

pamaksât: izdeva labības, tās pamaksāja ("?") Siuxt.

Avots: EH II, 154

pamalt

pamal˜t, tr., ein wenig mahlen: labību. Refl. -tiês,

1) für sich ein wenig mahlen;

2) ein wenig tändeln, scherzen, charmieren, albern, tanzen
Lapsk.

Avots: ME III, 66

pamaša

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. 1 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

pamētāt

[pamẽ̦tât (slav. pomětati), eine Weile (Getreide) worfeln: p. labību N.-Peb. Refl. -tiês,

1) eine Weile
mē̦tât (intr.): bē̦rni pamē̦tājās ar akmeņiem un aizskrēja;

2) sich eine Weile umhertreiben:
pamē̦tājies vienā kruoga, aizgāja uz uotru Ruj.]

Avots: ME III, 70

pamijs

pamijs, ‡

2) = pamija 3 Laitzen,. N.-Rosen, "labības riepī sadzīti ze̦mi žuburi, kuŗuos rudenī saliek vasarāju kalšanai" Bērzgale.

Avots: EH II, 156

pante

pañte (unter pañts

3): auch Blieden (siena, labības p.).

Avots: EH XIII, 161

pants

‡ pañts, -s Grünh., Siuxt, = pañts 3: šķūņuos starp labības pantīm Brigadere Daugava 1928, S. 1517.

Avots: EH XIII, 161

pants

‡ pañts,

2): auch Perkunen; visi panti nuodrebēja BW. 19489 (ähnlich 33233 var.); "luocītava" Grob.;

3): sìena p. Doblen, Grob., N.-Bergfried, Popen, Siuxt, Stenden, Zögenhof: uz (siena) panta ... taisīt pantu Janš. Līgava II, 396; labības p. Briņķi bei Hasenp., Popen; rudzu pànts 2 ("blāķis") stāv tīrumā, bet kulšana tik drīz nav gaidāma Saikava. Hinter "B. Vēstn." ME. III, 78 zu ergänzen: "1895, № 75";

6): desmitā pantiņā BW. 1368, 1; ‡

7) Abteil eines Gebäudes (?):
ē̦ku ar diviem pantiem: viens p. ... bija divu stāvu, bet uotrs ... bija trim stāviem Janš. Līgava I, 183.

Avots: EH XIII, 161

paobties

pauôbtiês [Smilten, Wolm., Selsau,

1) "pasmīnēt, pašķuobīties" Burtn., Seppkull]: vaigā grumbiņa nepauobas A. XII, 7. [mute drusku pauôbās uz smiešanuos Lis.;

2) "= palūkuoties" (?): pauôbies, kas tur nāk! Sauken.]

Avots: ME III, 130

par

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

parakt

parakt,

1): izne̦s mācītāju un paruok aiz staļļa Pas. XII, 270. piegājis pie jau paraktās ("?") duobītes zem bē̦rza saknēm XV, 59;

2): kad kāds paraktu turpat ... kalniņā Pas. VIII, 382. paruok vēl XV, 36.

Avots: EH XIII, 166

pārbērt

[pãrbẽrt,

1) noch einmal schütten od. streuen;

2) hinüberschütten:
p. malai pāri;

3) umschütten:
p. labību nuo viena maisa uotrā.]

Avots: ME III, 150

pārbriedināt

[pãrbriêdinât, übermässig briedinât: p. labību.]

Avots: ME III, 151

pārdrošība

pãrdrùošĩba, die Verwegenheit, Tollkühnheit, Waghalsigkeit: viņš ar savu pārdruošību visai apkārtnei bija bīstams RA.

Avots: ME III, 153

pārdzeltēt

[pãrdzeltêt, allzu gelb werden: pārdzeltējusi labība.]

Avots: ME III, 154

pārgatavoties

pãrgatavuôtiês, überreif werden: labība, kas pārgatavuojusēs un jau uz zemi salūzuse tīrumā Etn. I, 45.

Avots: ME III, 155

pārgrauzt

pãrgraûzt;

1): pele var p. maisu; ‡

2) im Lauf einer gewissen Zeit zernagen
Oknist: cik labības nepārgrauž peles!

Avots: EH XIII, 200

pārkāpt

pãrkâpt,

1): p. par upi Saikava, = pãrcelties par upi. Refl. -tiês, ‡

2) unversehens hinübergetreten (intr.) werden
Saikava: tīri negribīt reizēm pārkāpjas par strīpi.

Avots: EH XIII, 202

parkas

[I parkas (zunächst ausd. Forke) "dakšas siena un labības celšanai" Stockm., Plm., N.-Peb.; in Bers. und Marzen dafür sparkas.]

Avots: ME III, 91

pārklāt

pãrklât, ‡

2) von neuem decken, ausbreiten:
p. (= pārmainīt) bē̦rnam drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 202

pārkult

pãrkul˜t, tr.,

1) überdreschen, nocheinmal dreschen:
labību;

2) nocheinmal schlagen, bultern:
pārkults sviests Konv. 2 4079. Refl. -tiês, mühsam hinübergeraten: nespējuot slieksnim pārkulties LP. VI, I01.

Avots: ME III, 162

pārlaist

pãrlaîst, tr.,

1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;

2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]

3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;

4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;

[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.

Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus

Avots: ME III, 163

pārmaisīt

[pãrmaisît,

1) umrührend mengen
(perfektiv): p. labību, lai labāk žūst;

2) zum zweiten Mal aufpflügen
(perfektiv): p. zemi C.]

Avots: ME III, 165

pārmats

[pãrmats, "das Abglätten (als ein abgeschlossener Vorgang vorgestellt) einer sonst beendeten Arbeft, die Ausbesserung": kad, piemē̦ram, piekrauts siena ve̦zums, saka: "būs jātaisa pārmats (jeb: jāpārmatuo)", t. i., jānuogludina, jānuogrābj siens, kas kaut kur atkāries, jāpieliek šur tur klāt u. t. t. kad rijā labība izkulta, saka: "vēl jāuztaisa pārmats", t. i., jāpiekuļ labībai vėl drusku klāt Grünh.]

Avots: ME III, 166

pārmīt

[pãrmĩt,

1) hinübertreten, den Fuss ausschreitend hinübersetzen:
p. kāju pār grāvi Warkl.;

2) zertreten, durchtreten:
zirgs bē̦rnam pārmina kāju;

3) tretend beschädigen:
p. plēšas pušu Arrasch;

4) p. paminu, den unrechten Tritt (einer Orgel) treten;

5) p. labību rijā, Getreide in der Dreschtenne durchtreten
N.-Peb. Refl. -tiês, übertreten: zirgs pārminies, das Pferd ist übergetreten, hat die Stränge zwischen den Beinen Für. I, unter mīt.]

Avots: ME III, 168

pārsegt

pãrsegt, ‡

2) etwas anderes überdecken:
p. bē̦rnam citas drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 210

pārsist

pãrsist, tr., entzwei-, durchschlagen: tev kājiņu pārsitīs BW. 29156. [Refl. -tiês,

1) beim Gestossen- oder Geschlagenwerden entzweigehen:
man galva pārsitās; uola krizdama pārsitās;

2) sich durchschlagen
(übertr.): lai gan laiki grūti, tuomē̦r kaut kâ pārsitīšuos Bers.;

3) umschlagen
(intr.): vējš pārsities uz citu pusi C.; (übertr.) šis šaubīgais atkal pārsities citā pusē, ist zu einer andern Partei übergegangen.]

Avots: ME III, 174, 175

pārspraukt

‡ pãrspraukt Baižkalns, grob mahlen, schroten: pārspraukta labība.

Avots: EH XIII, 212

pārtrūkt

pãrtrũkt, intr.,

1) entzweireissen, entzweigehen, platzen:
pastalas aukla pārtrūkusi. ja kāju pirksti pārtrūkuši, tad tur jāiesien sarkans dzīpars Etn. IV, 106;

2) fig., unterbroehen werden, [abbrechen
(intr.)]: bīdamies, ka šī valuoda var pārtrūkt Kaudz.

Avots: ME III, 184

pārūbināt

‡ pārūbinât Siuxt, mit Hilfe des Zurufes ūbī, ūbi, urr (Schweine) nach Hause treiben.

Avots: EH XIII, 215

pasākt

pasâkt [li. pašókti "plötzlich aufspringen"], tr., anfangen, beginnen, unternehmen: darbs bij nepasākts Niedra. valdības pasāka ņemt nuoduokļus Pürs III, 52. [se̦sks pasācis zagt vistas Dunika]. Subst. pasâcẽjs, wer etwas anfängt, unternimmt, der Unternehmer: būvdarbības pasācējs Vēr. II, 364; pasâkšana, das Anfangen, Unternehmen; pasâkums, das Begonnene, Unternommene, das Unternehmen: pasākums ir jākustina vienmē̦r A. XIX, 36. jaunajam pasākumam neradās daudz dalībnieku B. Vēstn.

Avots: ME III, 95

pasardzība

pasar̂dzĩba, der Schutz, die Obhut. pasar̂gât, tr., behüten, beschützen: suns man sē̦tu pasargāja BW. 31159, 7. dievs, pāsargi mūsu meitas! 6699. Refl. -tiês, sich in acht nehmen, auf der Hut sein: pieteicis, lai tik nuo sābīšanās pasarguoties LP. I, 178.

Avots: ME III, 94

pasars

‡ II pasars Warkh. "labība, kas rijā nuokritusi nuo se̦ra zemē uz kula".

Avots: EH XIII, 170

pasautēt

[pasàutêt, ein wenig, eine Weile sàutêt: p. labību, rīkstes.]

Avots: ME III, 65

pasere

pasere,

1) der Ort unter dem aufgesteckten Getreide in der Riege
(se̦rs) Etn. IV, 163, [Fest., N.-Peb., Wessen, Sussei]: kūlēji nuolikušies paserē gulēt JR. darbs man bija pa lielākai daļai paserē, kur mugura pastāvīgi trinas gar ārdiem Jauns.;

2) "?": zemnieki likās zem paseres [=paserē 1?] gulēt LP. VI, 406 [falsch];

3) der Plur.
paseres, das von den Darrbalken auf den Estrich gefallene Getreide. Bers. [pase̦ra - labība, kas palikusi zem se̦ra jeb paserē Dond.]

Avots: ME III, 97

pašķirt

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

paskrajš

[paskrajš Dond., Wandsen, WarkI., Gr.-Buschhof, Plm., Degunen, Seļg., Stenden], paskrâjš 2 [?], zimelich undicht: paskrajš mežš; [paskraja zâle, labība].

Avots: ME III, 100

pastumkāt

‡ pastumkât,

1) = pastumdît: p. galdu uz priekšu Warkl.;

2) "stingrāk saspiest" Aahof: p. labību.

Avots: EH XIII, 177

patmala

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patmalas

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patrauvēt

‡ patràuvêt 2 Lis., = pabaidît, patraucêt 1: patrauvē guovi, lai neiet labībā! Druw. n. RKr. XVII, 83.

Avots: EH XIII, 183

pavalkāt

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

pazīmīgs

‡ pazìmīgs 2 Oknist n. FBR. XV, 161 3 , Nerft, Sonnaxt, erkennilich, gekennzeichnet, unterschiedlich: mūsu meitām pazīmīgi lakati Oknist. pazīmīgu zirgu drīz var uzzināt PV. labības maisus aude ... baltus. kad grib pazīmīgus, ieme̦t kādas st˙rīpes ... p. būs, uotrs nevarēs pajemt Sonnaxt. cē̦rpuot aitai uz pieres atstāj kušķīti, - pazīmīgi; nevarēja izšķirt citād ebenda. nuosviedu nazi kaut kur pazīmīgā vietā Jauns. Mana dzīve 3 30.

Avots: EH XIII, 192

peldēt

pelˆdêt, -du od. -žu, -ēju, schwimmen: viņš pe̦ld kâ pīle Nigr. pe̦lduošais mēness A. XX, 325. tē̦vam pakaļ peldēt, sich dem Vater ähnlich verhalten U. labība pe̦ld atpakaļ, das Korn fliesst zurück (aus dem Kornbehälter, weil es zu hoch aufgehäuft ist) U. pe̦ldamā plēve, die Schwimmhaut. Refl. -tiês,

1) intr., baden:
sulainis upītē peldējuoties palika LP. VI, 1, 417. kâ raudīte peldējuos svešu ļaužu pulciņā BW. 17252, 1;

2) um die Wette schwimmen:
iesim peldēties, kuŗš ātrāki pārpeldēs pār upi! Sassm., Nigr. Subst., pe̦ldê̦tãjs,

1) auch pe̦ldē̦tājies JR. VII 3, der Schwimmer, der Badende;

2) pe̦lˆdê̦tãji, die Schwimmvögel
Konv. 2 2319. Vielleicht nebst gr. πλάδος "Feuchtigkeit" zu le. pilêt (s. dies); s. Boisacq Dict. 789, Persson Beitr. 58, 878, 895, Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 195

pelekšņi

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

pelus

pe̦lus (li. pẽlūs) PL, Demin. pe̦lutiņas, die Spreu, das Kaff: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss. puisim bîj naudas kâ ve̦lnam pe̦lus LP. VII, 1025. sirmiem devu tīras auzas, pe̦lē̦kiem pęlutiņas BW. 29947. kas ir tām pe̦lum ar labību jādara? Glück Jerem. 23, 28. Nebst pe̦lavas, pe̦lvas zu apr. pelwo, aruss. instr. pl. пелъми, aksl. плѣвы, klruss. polova, ai. palāvāh, la. palea "Spreu"; s. Le. Gr. § 313, Trautmann Wrtb, 213, Walde Vrgl. Wrtb. II, 59.

Avots: ME III, 198

pestīt

pestît,

1): pestī ("laid") tik labību mašīnā iekšā! Saikava;

2): šitāds ē̦rms - krustī, pestī - savu mūžu nav re̦dzē̦ts Delle Negantais nieks 31. ‡ Refl. -tiês, sich von etw. befreien; sich erlösen:
vai[r] sāpes nenāk, vai[r] nepestās (beim Gebären) Salis.

Avots: EH XIII, 225

piebakāt

pìebakât, vollstopfen: kāmis piebakā suomas ar labību Vidiņš.

Avots: ME III, 237

piebāzt

pìebâzt,

1) zu-, hinzustopfen, -stecken :
kalējs piebāza acis gluži klāt pie Kriša acīm Krišs Laksts 60;

2) vollstopfen:
pīpi piebāzt Kaudz. M. 13. kuģi, kas bij piebāzti zaldātiem Antrop. II, 76. viņu nevar piebāzt, er hat nie genug, man kann ihm nie genug geben U. Refl. -tiês, sich vollstopfen: labību un citas lietas sazadzis, ar tām piebāzies LP. VI, 65.

Avots: ME III, 238

piebiedroties

pìebìedruôtiês, auch piebiedruôt, sich zu jem. od, etw. gesellen, sich vereinigen mit: es piebiedruojuos pie visiem, kas tevi bīstas Psalm 119, 63. brūtgānam piebiedruojās viņa īstā māsa BW. III, 1, 20. tam kāds cits ceļinieks piebiedruojies JK. palīgā piebiedruoties Kaudz. M. 27. Jānis piebiedruojies pulkam Vēr. I, 830.

Avots: ME III, 239

piebriest

pìebriêst, anschwellen, -quellen, zunehmen: tīri re̦sns piebriedis LP. VI, 1, 77. krūtis piebriest Konv. 2 1153. graudi pìebriest S. D. P. I, 19. plānās šķiedras piebrieda par tumšu masu R. Sk. II, 159. dzīslas viņa pierē piebrieda Jaun. mežk. 43. skaitlis ik gadus pa kādiem simtiem piebriest Zeiferts Latv. chrest. III, 298. maki bij par daudz piebrieduši Apsīšu Jē̦kabs IIl, 12. gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns De̦glavs Rīga II, 1, 12.

Avots: ME III, 240

pieburt

pìebur̃t,

1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;

2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.

Avots: ME III, 240

piedaudzināt

pìedaudzinât,

1) nennen, erwähnen:
vai nesargās čūsku īstā vārdā piedaudzināt? Etn. III,49. es sadzirdēju, ka viņi jūsu un manu vārdu arī piedaudzināja Krišs Laksts 56. agrāk arvienu ve̦ci ļaudis piedaudzinājuši, ka Jumis svē̦tuot labību Etn. II, 116;

2) zuschreiben:
p. kam lielu mantu Ar.;

3) oft zuschreibend verschaffen:
tamē̦r daudzināja, kamē̦r piedaudzināja man precnieku Ar.

Avots: ME III, 243

piedunēt

pìedunêt,

1) mit dumpfem Getöse anfüllen:
pē̦rkuons man ausis piedunējis Bers., Warkh., Warkl.;

2) sich zum Regen bewölken:
debess mala tāda piedunējusi Golg.;

3) verderben
(intr., vom Getreide): labība piedunējusi (piepelējusi) Warkh., Warkl.

Avots: ME III, 246

piegaža

I piẽgaža, ein Unglück, Unfall, Pech Nigr.: viņam vienumē̦r šādas, tādas piegažas: sāp zuobi, te atkal dzirkste ruokā. veselības ūdeni gan pret karstumiem, gan nuobīlēm vai citu piegažu Janš. Dzimtene 2 II, 449.

Avots: ME III, 250

piejume

pìejume Jürg., piejume Katharinenhof Mag. XIII, 3, 57, piẽjums Salis, piejums C., piejums Peb., Oppek. n. U., piẽjumis N.-Peb., eine Abdachung, ein Abschauer an einem Gebäude; der Umlauf an der Riege, wo das zu dreschende Korn angeführt wird: tūliņ piejumā nuojūdzis zirgu LP. VI, 1, 160. piejumē ap kulu sakrauj labību Plutte K. 86. vistas staigāja pa piejumi graudus me̦klē̦damas Blaum. Pie skala uguns 139.

Avots: ME III, 254

piekļaut

pìekļaût, anstemmen, anstützen, anlegen: pievilkšanas spē̦ks piekļauj citu pie cita Pūrs III, 61. platās krūtis piekļaudams akme̦nam klāt Latv. Refl. -tiês , sich anstemmen, anlegen, sich an etwas stützen: stāv cieši, cieši pie sienas piekļāvusies vecīte, it kâ me̦klē̦dama patvē̦rumu, aizsargu pie mājas sienas B. Vēstn. tautai . . . jāpiekļaunas vare̦nākām kaimiņu tautām Pūrs I, 5. labība pēc lietus piekļāvusies pie zemes N.-Peb.

Avots: ME III, 258

piemērot

pìemẽruôt, piemẽŗuōt:

1) anpassen, zupassen:
piemēŗuots laika garam A. v. J. 1896, S. 403. saeima pārlabuotuo un piemēruotuo projektu pieņēma Apsk. v. J. 1903, S. 434;

2) zuschreiben:
viņai ne˙kāda vaina nebija piemēruojama Vilibalds Kas uzvarēs 29. Refl. piemẽruôtiês, sich anpassen: skuola nevar piemēruoties bē̦rniem A. v. J. 1904, S. 901. ik˙katra daļa piemēruojusēs savai darbībai Pūrs III, 69.

Avots: ME III, 272

pieņēmīgs

pìeņēmîgs,

1) annehmbar, angenehm, wohlgefällig:
sakņu augi ir visiem kustuoņiem patīkama un pieņēmīga barība Mazvērs. Luopkuopība III, 59. tāds upuris dievam pieņēmīgs Dziesmu gr. 213. labību pārduot par pieņēmīgākām cęnām Balt. V . pieņēmīgu vietu Rīgā atrast Balt. V.;

2) "empfänglich":
pieņēmīgā meitene Balt. V.

Avots: ME III, 277

piepalīdzēt

pìepalĩdzêt, behilflich sein, Beihilfe gewähren: kur vajadzība sauc, tur jāpiepalīdz visiem Alks. Bar. 4. vedējs tam piepalīdz kauties LP. VII, 481. maisus cilā aizv˙ien tik vīrieši, un ar labību mērījuot sievietes re̦ti kad piepalīdz Etn. III, 73.

Avots: ME III, 277

piepļikstināt

pìepļikstinât, pìepļikšķinât Lennew.,

1) "?": pate māte plāniņu iedancuoja, neļāva tautām piepļikstināt BW. 24158;

2) oberflächlich (mit Lehm od. Kalk eine Ritze) anstreichen od. Vollschmeissen
Lennew.;

3) = pieplikstinåt Schibbenhof, Libau, Stenden, Frauenb.; "mit den Fingerspitzen leicht anschlagen" Lennew.;

4) piepļikšķinât, niedertretend glatt andrücken :
pīles labību piepļikšķinājušas pie zemes Wandsen.

Avots: ME III, 280

pieprast

pìeprast, verstehen, können: kādu darbu pieprasi. kas vēd nuo tiem rakstiem kuo piepruot A. XX, 645. parādus ietaisīt un zirgus skriet šie vīri piepruot A. v.J. 1896, S. 755. labību sijā ruokas sietā, ap Bē̦rzuoni sievieši, re̦ti arī vīrieši, kas tuo piepruot Etn. III, 73. .

Avots: ME III, 281

pierukņāt

pìerukņât, herbetschaffen Etn. I, 102: pūķis tam pierukņāja labību klāt LP. VI, 113.

Avots: ME III, 286

piesargāt

pìesar̂gât, behüten, hüten: kur tu tādus pagānus piesargāsi! A. v. J. 1900, S. 779. Refl. -tiês, sich hüten: būs labi jāpiesargājas MWM. VI, 666. piesargies (Var.: bīsties), vīra māte! BW. piel. 2 23375 var.

Avots: ME III, 287

pieseris

pieseris, piẽse̦rs Karls., piesers,

1) die Trockenkammer;

2) pieseris krāsnij vis˙tuvākais piesē̦rums rijā Hasenp. ja nevar visu labību salikt ārdīs, tad pārpalikušuo labību nuoliek kādā rijas kaktā - pieserī Ulpisch.

Avots: ME III, 288

piesērt

I pìesērt riju, Getreide auf die Darre legen Mag. XIII, 2, 45: piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78.

Avots: ME III, 288

piešķirt

pìešķir̃t,

1) frennend, teilend hinzufügen, zuteilen:
Lejas-Kārļi (Gesindename) nuode̦guši un nuo tās reizas piešķirti pie Kalna-Kārļiem LP. VI, 38;

2) zuteilen, verleihen, bescheren:
Laima piešķīruse tam meitiņu LP. III,- 79. Laima piešķiŗuot viņas guovīm daudz piena BW. III, 1, 22. es tev piešķiršu tādu sevišķu spē̦ku, ka ne˙viens tevi lai nesare̦dzē̦tu LP. V1I, 611. piešķirt miesai darbības jeb kustības spēju Antröp. XXI, 665. nelieli luoki un tievi stabiņi piešķiŗ dažām skudru te̦lpām ļuoti smuku izskatu A. XX, 364. Refl. -tiês, sich hinzutun, sich vereinigen: citi piešķīrās krieviem Kundz. Kronv. 169.

Avots: ME III, 300

piesliedēt

pìesliedêt, Gänge machend niedertreten: pīles labību piesliedējušas Arrasch.

Avots: ME III, 292

pietaisīt

pìetaĩsît,

1) anmachen (an etwas), anlegen:
pie ases pietaisīsim kluoķi Pūrs III, 147. nevarēja nuociesties nepietaisījis savu balsi, konnte sich nicht enthalten, (in den Gesang) mit einzustimmen De̦glavs Rīgā II, 1, 314;

2) anmachen, zumachen:
pietaisīt durvis:

3) anfüllen :
es pūriņu pietaisīju Biel. 1901; pietaisīt vidus "paēst" Nerft;

4) besudeln, bemachen, vollmachen:
ja kristījuot bē̦rns drēbītes pietaisa, tad tam gaidāma slikta dzīve Etn. II; 144. paliekas nuolējis zeme un putras trauku pietaisījis, izgājis ārā Etn. III, 92. Refl. -tiês,

1) sich dranmachen, sich hinzugesellen:
studenti pietaisās par sarunu dalībniekiem MWM. VIII, 461;

2) sich betrinken, besaufen :
tad nu ir pietaisījies, der ist mal besoffen Mag. XIII, 2,50. viņš ir pietaisījies kâ maiss od. kâ murds, er ist steif besoffen Seew. n. U.

Avots: ME III, 302

pieturēt

pìeturêt,

1) anhalten
(tr. und intr.): pieturēt (zirgus) pie kruoga. ve̦zums pietur pagalmā Aps. II, 5. pieturamā vieta, die Stelle, wo man anhält, die Haltestelle; die Pause: lai pieturamā vieta taptu juo dzirdama un stipra,... atlaiž dubulttrochaja gala zilbi RKr. IX, 105;

2) für sich, bei sich behalten, beibehalten, besitzen:
pūķis ne̦s tam, kas viņu pietur, naudu, labību LP. VI, 1, 51. pieturējuši savu raksturiskuo nuodabu RKr. XI, 84. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) anhalten;

2) (längere Zeit) anhalten, dauern, gleich bleiben:
kad tik nu laiks pieturē̦tuos, wenn nur das Wetter anhielte! Kav.

Avots: ME III, 306

pievākt

I pìevākt,

1) herbeischaffen
Mittel-Kurl. n. U.: pūķis pievāc labību LP. VII, 708. lai saviem tīkliem pievāktu laimi VII, 689;

2) pievākt pie malas, wegschaffen, zur Seite schaffen:
sievas pievāca atlikušuos egļu zarus pie malas Alm. Kaislību varā 61;

3) annehmen, zu sich nehmen, sich jemandes annehmen:
uogles gaŗāmgā]ējs pievāc LP. VII, 1045. pievāķ visu, kas nav piesiets; pievāķ visādus vazaņķus Nigr. pievāķa kuņu biedruos LP. VI, 729 (aus Schrunden). bērniņi! kas jūs pievāks? kas nuoslaucīs bāreņiem asaras? Latv. ļaužu nepievākta vientulīte Janš. Bārenīte 25. pievākt bē̦rnu, lai akā nekrīt, das (wegspazierte) Kind zurückbringen (dahin, wo es gesehen wird), dass es nicht in den Brunnen falle U.

Avots: ME III, 308

pievelt

pìevelˆt, tr.,

1) heran-, hinzuwälzen, -rollen:
pieveliet lielus akmiņus priekš alas durvīm! Josuus 10, 18;

2) anrollen, anwalzen:
apsē̦tuo vasaras labību beidzuot pieveļ ar veļamuo Mesoten. mākslīgi panāk zemes nuogulšanuos, ar bluķi zemi pieveļuot Konv. 2 390;

3) wälzend, rollend anfüllen:
pievelt pagalmu pilnu ar akmeņiem. Refl. -tiês, heran-, hinzurollen (intr.), sich hinzuwälzen.

Avots: ME III, 309

pievētīt

pìevẽtît, (Getreide) windigend anhäufen: p. daudz labības.

Avots: ME III, 310

pievilkt

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311

pirkstainis

pìrkstaînis U., Spr., Pixtern, (mit ir̃ ) Līn., der Fingerhandschuh: kal man dze̦lzu pirkstainīšus, iai es varu knaibīties! BW. 21752. pirkstainīšus vien adīju 7291.

Avots: ME III, 223

plāns

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330

plāt

plãt, plât 2 Karls., plàt 2 Kr., plāju (li. plóti "breitschlagen"),

1) plãt Behnen, Bauske, plàt 2 Kreuzb., Golg., ausbreiten;
plāt vaļā runu, eine Rede vom Stapel lassen Grünh. viņš . . . plāja kādu zuoles gabalu Jauns. kad sapnī plāceni ce̦p, tad dzīvē plāj ar valuodām apkārt Bers. n. Etn. I, 79;

2) plàt 2 Lis., Kl., Golg., Bers., dünn, platt machen; dünn aufstreichen
L.: tâ skaita sievieši, priekš kāzām karašas plādami BW. III, 2, S. 3. lācīšam liela ķe̦lva, tas plāceņu plājējiņš BW. 2686. sāka (dzelzi) ar smaguo veseri plāt Plūd.;

3) "aufmachen, aufdecken"
Wid.;

4) "verschwenderisch sein"
Sunzel;

5) plât Saikava, Heidenfeld, (mit à 2 ) Kreuzb., niederstrecken:
labību gar zemi. Nebst plâns, plāns zu ae. flór "Diele", air. lár "solum, pavimentum", lám "Hand" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II. 61 ff.

Avots: ME III, 331

pļauja

pļaũja, pļàuja C., die Ernte: labības pļauja J. R. IV, 71. pļaujas laiks, die Zeit der Ernte, Erntezeit. skaidra Jē̦kaba diena apsuola bagātu pļauju Etn. IV, 91. tu pļauju nuokuopsi vēl! D. 116, 60.

Avots: ME III, 365

pļaut

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut 2 , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

pļāva

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve 2 Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve 2 Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368

plēkša

plêkša Gr.-Buschhof, Warkl., ein Büschel, eine Zotte: vilnas plēkša. mākuonītis kâ mīkstas vilnas plēkša Druva l, 1208. Jurkam visi mati bija vienā plēkšā Jauns. Baltā gr. l, 114. velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns.; plêkša, ein Klumpen von gefrorenem oder verfaultem Stroh resp. Heu, der nur mūhsam von der Gesamtmasse losgerissen werden kann: šituo salmu nevar ieplêst: ragā sasaluši, plēkšām vien Gr.-Buschhof; plēkša "vilnas kāršanas paņēmiens" Wessen. Aus lêkša unter dem Einfluss von plêst umgebildet?

Avots: ME III, 339

pļempt

pļem̃pt Katzd., pļempt 2 Dunika, pļempt Gr.-Essem, -pju, -pu, viel und lange trinken, "riebīgi dzert": pļempj kâ teļs. pļèmpt, viel und hastig schlürfen C. identisch damit ist wohl pļemt "telzt, tempt" Preekuln n. Etn. IV, 166. Vgl. plempt.

Avots: ME III, 369

plēsnis

plêsnis N.-Peb., in der Verbindung skuju plēsnis "?" : tu atminēsi gan tuo pavasaru, kur uznāca skuju plēsnis ve̦cā mēnesi Kaudz. M. 383. kad vāveres ziemu zem eglēm ciekuržu pieluobījušas, tad saka, ka mežā bijis skuju plēsnis N.-Peb.

Avots: ME III, 340

plēsonis

plê̦suonis (f. -ne) Treiden, plê̦suoņa, comm., ein Raufbold; ein Raubtier, Raubvogel: tas jau ir plē̦suoņa, ne cilvē̦ks! JR. IV, 86. skuoluotājs izplucinājis abus plē̦suoņas (puikas, kas bij plē̦sušies) Pasaules lāpīt. 27. tu negantnieks, tu plē̦suoņa! Alm. nuo varmācīgiem plē̦suoņām Vārpas 8. pie krūmiem neģēlīgais plē̦suoņa bija izgāzis savu atriebību Sudr. E. agrāk vilks ne˙maz nebijis tāds plē̦suoņa kâ tagad LP. V, 78. viņš pārvērtās par četrkājainuo plē̦suoni VII, 911. kad zuoslē̦nus pirmuo reizi ārā laižuot nuosveŗ, tad tuos neaiztiek nedz vārnas, nedz citi plē̦suoņi RKr. VI, 55.

Avots: ME III, 341

plevināt

plevinât, flattern machen, wellen-förmig bewegen, (die Flügel) bewegen: vējš matiņus plevināja (Var.: purināja, vēcināja u. a.) BW. 10204, 3; 30728. putniņš spārnus plevina Sassm. skuotelītes balināju, Jāņa dienas gaidīdama" kad atnāca Jāņa diena, kâ gulbītis plevināju BW. 32345. Refl. -tiês Ahs., flattern: karuogs plevinās uz jumta Sassm. pavēlēja putniem ar spārniem plevināties LP. Vl, 718. Nebst plavinât zu li. pláuti "spülen", sloven. plúti, r. плыть "schwimmen", ai plávatē "schwimmt", gr. πλέω "schitfe", la. pluit "regnet", ae. flówan "überfliessen", ahd. flouwen "spülen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 223 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f.

Avots: ME III, 338

plīst

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

plīva

plīva,

1) ein dünnes, trocknes Häutchen, ein dünne Schicht:
plāna kaļķu plīviņa, atluobījusies nuo griestiem, krita zemē liduodama kâ sniega pē̦rsla Fest. vējš ne̦s spilvu plīvas pa gaisu un maitā acu gaismu Fest.;

2) plīvas, unreife Leinsamen, die beim Windigen wegfallen:
nuo veldes liniem plīvas vien iznāk Fest.;

3) plīva*, das Geflatter, Geflacker:
matu plīvas un acu mirdzas Vēr. II, 349. e̦smu dzirdējis . . . nāves enģeļa spārnu plīvu U. b. 64,20. sveču plīva Brands 148;

4) plĩva "der Flügel"
Bauske.

Avots: ME III, 350

plīvāt

plīvât, -ãju, sich ablösen und in dünnen Stückchen abfallen: kaļķu vitējums baznīcas griestuos sāk atluobīties, un plīvas plīvā Fest.

Avots: ME III, 350

ploksne

pluõksne Drosth., der Streifen, die Schicht: pluoksnīte - strēmele, sevišķi nuo stādiem nuoplē̦sta Drosth. nuo zemes sāk atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74; "abgeschelferte Epidermis" Kreuzb. Zu plē̦ksna.

Avots: ME III, 364

podnieks

puôdniẽks, ‡

3) ein Viertellof
Zvirgzdine: piebēre puodnieku labības Domopol.

Avots: EH II, 345

posms

puõsms C., Līn., Iw., pùosms 2 KL. Kr., auch puosma, ein Demin. puosmītis bei Neik.,

1) puõsma Lautb., eine Abteilung zwischen zwei Endpunkten, z. B. die Zaunschicht zwischen 2 Pfosten
(Lasd.), ein Feld im Paneelwerk, der Halm von einem Knoten bis zum andern ("der Knoten beim Schilf oder Getreidehalm" Mag. XIII, 3, 68), an Pflanzen der Jahrestrieb usw. U.: sē̦tai viens puosms izgāzies Purap. skaties, skauģīti, caur tuoga puosmu! RKr. XVI, 200. es taulās iejādams salauzīju žuoga puosmu BW. 18612. tur nebija žuoga puosma, kur piesiet kumeliņu 25803, 2. viņu nakti gulēju aiz riķu puosma 11563. labības stiebriem jau nuo pirmās puosmas augušas garas vārpas LP. V, 84. pluosts palika par kādu puosmu īsāks DL. mūsu ruoka sastāv nuo diviem lielākiem puosmiem Māc. p. dz. 52. - laika puosms, der Zeitabschnitt: pēdējā stunda pat˙laban aizmirstībā slīkstuošam laika puosmam A. v. J. 1902, S. 1. attīstības puosms, die Entwicklungsphase: ievirzīti jaunā attīstības puosma JR. IV, 228;

2) puosms, eine Abteilung von 10 Zähnen beim Weberkamm
Bielenstein Holzb. 401, Lasd.; eine Gruppe von Weberhefteln Bielenstein Holzb. 405;

3) so viel man zwischen zwei Fingern aus der Kunkel Flachs zieht
U. Zu serb. pȁsmо, čech. pásmo, r. пáсмо "Fitze".

Avots: ME III, 458

post

pùost,

1): einen Baum beschneiden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Baum"); roden - auch Iw.; kuokus p. (aushauen) Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260. de̦sas puôst 2 Frauenb. lieku ... vilnu kuopā, puošu ("?") aude̦klu un vadmalu Vanagu ligzda 150. šķiŗ un puoš ... neve̦se̦luos [zirņus] ārā nuo ve̦se̦lajiem Janš. Līgava I, 21: Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt. ‡ Subst. puosējs, der Reinigende: labības puosēju un vētītāju Janš. Līgava I, 310.

Avots: EH II, 347

postgalis

puõstgalis, einer, der alles vernichtet, zerstört, der Zerstöter Nigr.: pienācis pie puostgaļa kāds ve̦cs ubags un prasījis, kamdēļ tas visu puostuot zemē Nigr. n. Etn. I, 119. viņš sakņu dārzu iztīrījis nuo šiem puostgaļiem D. 207. 16. tur radušies kādi atriebīgi puostgaļi, kas baruona mantu grib visādi puostīt Janš. Dzimtene V, 353.

Avots: ME III, 459

priekšrinda

prìekšriñda, die vordere Reihe: lai .. . dibe̦na ārdīs ieseŗuot skujas un tik priekšrindā lai ieseŗuot labību LP. VI, 78. polītiskās dzīves priekšrindās Duomas II, 20.

Avots: ME III, 397

pupa

I pupa: zirnīt[i]s, pupiņa, tā laba labība BW. 2828. balta (Var.: turku) p. 34046. sešas dienas pupas kūlu Tdz. 50282. pupas duot, a) sterben - auch Wessen; b) verprügeln Vank.

Avots: EH II, 326

pureklis

pureklis,

1) der Schauder, Schüttelfrost:
viņu muocīja auksti purekļi A. XI, 572. tuo re̦dzuot un dzirduot man izgāja auksti purekļi par kauliem Ahs.;

2) auch pure̦kls, Erde od. Sand,
kur kāds putns purinājies Vidsmuiža, Kārsava: te irbīte purināj[u]se, te palika pureklītis BW. 18377. Zu purinât.

Avots: ME III, 416

purkšt

I pur̂kšt 2 (so zu lesen!): auch (mit ùr 2 ) Auleja, Bērzgale: zirgs - naktī braucuot, uz ceļa kuo bīstamu ieraudzījis - sāka smagi p. (mit ùr 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 328

purle

‡ pur̂le Auleja,

1) "kam nuoziesta mute";

2) ein minderwertiges Lebewesen:
nuo taida purles es bīšuos!

Avots: EH II, 328

purna

pur̂ns C., PS., Neuenb., Serbigal, Kl., Prl., Nerft, Lubn., Meiran, Welonen, Rositten, Preili, pur̂ns 2 Lin., Salis, pur̂na Wolm., Oppek., pur̂na 2 Karls., purnis Glück, Manz. Lettus, pur̂nis Lixna, Dagda, pur̃ns Bl.,

1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;

2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. 2 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;

3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;

4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".

Avots: ME III, 418, 419

pūrs

pũrs,

2): kalps lĩka uz pūriem Frauenb. (= uz zināmu daudzumu labības un luopbarības). trīs pūriņi gre̦znu dziesmu ... dārziņā ... duj pūriņus līdzi ņemšu, trešuo pūru pametīšu BW. 49;

3): miltu pũriņš Salis "apaļš, nuo krijām šūts trauciņš miltu un putraimu nē̦sāšanai"; ‡

4) naida pũriņš Salis, ein Händelsucher.

Avots: EH II, 343

pūrvieta

pũrvìeta, pùravìetaa (mit einem gen. pl. pùraviešu 2 ) Prl. n. FBR. VI, 95, die Lofstelle (Flächenmass): lai tikai nuovē̦luot vienu pūrvietu zemes LP. V,151. muižās viens cilvē̦ks pļāvis labības pūrvietu 4 dienas Etn. III, 90.

Avots: ME III, 449

pusčukstošs

pusčukstuošs, halb flüstemd, halblaut: pusčukstuošā balsī lasīja bībeli Apsk. v. J. 1903, S. 344.

Avots: ME III, 424

pušimpušu

pušimpušu, Adv., = puspusēm, halbwegs, mittelmässig: mal, māsiņa, pušimpušu! kam tik smalki bīdelē? BW. 22522 var. Aus puš[u] in ("und") pušu.

Avots: ME III, 437

pusmāls

‡ pusmãls Iw., mit Schwarzerde od. Sand gemischter Lehm: kur tāds p., tur aug laba labība.

Avots: EH II, 333

puspelava

puspe̦lava Jürg., N.-Peb., = putpe̦lava: puspe̦lavai brē̦cuot saka, ka rudeni nuo labības būšuot puse pe̦lavu.

Avots: ME III, 431

pušpušām

pušpušām, Adv., = puspusēm, mittelmässig: smalki malu, bīdelēju, tik˙pat mani niecināja; labāk malu puspušām, lai patiesi niecināja BW. piel. 2 8111.

Avots: ME III, 439

puspusēm

puspusēm, puspušām Ar., Adv., halbwegs, einigermassen; mittelmässig: ar daudzām valuodām nuodarbuodamies un tikai puspusēm spē̦dami viņas par savu īpašumu iegūt B. Vēstn. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu puspusēm (Var.: puspušām) BW. 8273 var. mal, māsiņ, puspusēm! kuo tik smalki bīdelēji? 19363, 1. malu smalki, malu rupji, tâ˙pat mani niecināja; labāk malšu puspušām (Var.: puspusēm), lai patiēsi niecināja 8111. nāc, apraugi rīta māli! vai bij smalki, vai bij rupji, vai tik tā puspušām? 8182. tu puspušām nepalaid, smalki mal, bīdelē! Duomas II, 995.

Avots: ME III, 432

pušpušums

‡ pušpušums Seyershof "maļuot uz pusēm pāršķe̦lta labība, kuo lietuo luopu baŗuošanai".

Avots: EH II, 337

pusrija

pusrija, pusrijas (acc. auch pus˙riju), die halbe Riege: ruobeža jāve̦lk... taisni pār pus˙riju un pus˙piedarbu Latv. pusrija labības jau izkulta.

Avots: ME III, 433

pusteciņi

pusteciņi (unter pusteceņi): kājas kustējās ... ņipri, kâ pusteciņiem bīdīja uz priekšu ... augumu A. Upītis Pirmā nakts 199.

Avots: EH II, 334

pusvārpīte

‡ pusvãrpīte Ramkau, eine kleine Halbähre: kad labību mē̦tā, tad atsevišķi saslauka pusvārpītes un ruodziņas, kas palikušas neizkultas.

Avots: EH II, 335

pūtēlis

pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.

Avots: ME III, 453

rācinis

rãcinis (unter rãcenis 1): auch (mit à 2 ) Borchow n. FBR. XIII, 26, 1): die Kartoffel - auch Frauenb., Rutzau; die Rübe - auch Pas. VII, 254, (mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr., Kalupe. Oknist; rāciņi Lng., Rüben; rācinīšu duobītē Tdz. 54457; ‡

2) ein Teil des Spinnrades
(mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr.; ‡

3) das Reservoir einer Petroleumlampe
(mit à 2 ) Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 360

radīgs

radîgs, häufig, gedeihlich, ausgiebig U.: lietus ir īsti radīgs, der Regen ist recht gedeihlich, reichlich U. rudzi ir radīgi, der Roggen gibt (in der Riege) viel aus U. maza, maza man zemīte, bet radīga labībiņa BW. 21304. radīga rasa Odiseja V, 93. idejas... ruotājas viņa radīgajā fantazijā Pūrs I, 46. Zu radît.

Avots: ME III, 462

rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

raibe

raîbe 2

1): auch (raibīte) Sackenhausen n. BielU.;

2): auch (raĩbs) Wainsel n. FBR. XIV, 88.

Avots: EH II, 350

raibe

raîbe 2 Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe 2 Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

raibene

raîbene 2 ,

1): kumeliņu uz raibeni (Var. uz raibīti, raibītē) ēdināju BW. 3484 var.

Avots: EH II, 350

raitne

raitne, = atraitne (?): auzas sēju tīrumā, raitni [?] (Var.: atraitni) ņēmu līgaviņu. vai auziņa nav labība, vai atraitne nav līgava? BW. 22172 var.

Avots: ME III, 471

raizēties

‡ raizêtiês (li. ráižytis "sich wiederholt recken") Bērzgale "neaistētiski gruozīties, savu ķermeni šķuobīt; nemākulīgi, ieduomīgi le̦puoties". Zu li. réižtis "sich brüsten", ahd. reichen "darreichen, sich erstrecken" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 347 f.

Avots: EH II, 352

ransts

rañsts (li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes") Sassm., Gold., Erwahlen, ran̂sts 2 od. ransta Dond., = pants, grē̦da, die Schicht: vienu ranstu labības iekŗāvu šķūnī; kraut malku ranstā Dond., Sassm. Ein Kuronismus; zu rantît.

Avots: ME III, 477

rast

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479

raudināt

raûdinât (li. raudinti "jammern machen"), fakt. zu raûdât, tr., weinen machen, zum Weinen Anlass geben, zu Tränen bringen: es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. bīsties dieva, sveša māte, neraudini bārenīša! BW. piel. 2 3969. dažu labu mātes meitu asarām raudināja BW. 12321. kam tev bija tuo darīt, māmiņ[u] gauži raude̦nāt (für raudināt)? 13646, 22. šķiramies mēs, māsiņas, kuo mēs sevi raudinām! 17596. citi putni, grēcinieki, savus bē̦rnus raudināja BW. 2127. neraudini vien Jēcīša! A. XXI, 133. pie mājiņas stāvēja Spuodr[i]s un raudināja savu vijuoli Jauns. Vēja ziedi 10.

Avots: ME III, 483

raudzis

‡ *raudzis (od. *raudze?), in der Verbindung raksta r., = rakstraudzis: vienu vedu raksta raudzi (Var.: rakstraudžam) bīriniešu dze̦ltainīti BW. 18340, 2 var.

Avots: EH II, 356

raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

raža

raža,

1) die Trefflichkeit
L.; das Gedeihen;

2) reichliche Ernte:
gaidāms slikts gads un labībai maza raža Etn. III, 9. ja rudenī daudz sēņu auguot, tad nākuošā gadā nee̦suot ce̦rams uz labu rudzu ražu II, 73;

3) eine zahlreiche Familie
Ruj., Salis, Lems. n. U.;

4) "= pe̦lni un uogles" Grawendahl. Wenigstens in den Bedd. 1-3 zu rast(ies), radît.

Avots: ME III, 492

ražot

ražuôt, Refl. -tiês,

1): viss tas (nämlich Brot, Milch, Fleisch)
te ražuojas (= ruodas) vairumā Jauns. Augšz. 92. kur ... ražuojās tikai mūsu labības Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 119; ‡

2) "darbuoties ap kuo; rūpīgi kuo kuopt" Seyershof: vai tur ir kāds paēdiens nuo zemenēm? bet cilvē̦ks grib ap tām r. Zur Bed. vgl. auch ‡ izražuôt.

Avots: EH II, 360

rēdēt

II rẽdêt: kad labībai vārpas sāk rādīties, tad teic, ka labība sāk r. Iw.

Avots: EH II, 368

rēdēt

II rẽdêt, spriessen (plaûkt): puķes, labība rēdē Pilten.

Avots: ME III, 517

redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

reika

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika 2 Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506

reiza

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364

reize

reĩze,

1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.

Avots: EH II, 364

reka

re̦ka Frauenb., die Grube, Gruft: lielas re̦kas tanī (= dambī) bij izbrauktas Alm. Vgl. rakas 2.

Avots: ME III, 508

reksis

reksis,

1) ein Schwein
Ar., MWM. X, 424, Halbschwein Ahs.: reksis ŗukst aizgaldā Ahs. lielais reksis nuogriežas uz labībās pusi Lautb. Luomi 190;

2) eine Stange mit einer eisernen Spitze und drunter angebrachtem krummen, eisernen Haken
Mag. III, 1, 125. In der Bed. 2 Reimwort zu ķeksis.

Avots: ME III, 508

remmelīgs

‡ rem̃melīgs Seyershof "kustīgs, darbīgs" (von Kindern).

Avots: EH II, 365

rēns

rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,

1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene 2 I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;

2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.

Avots: ME III, 520

reši

I reši,

1): auch Ramkau, (re̦ši) Serbigal n. FBR. IV, 58; pa reizei biju, bet r. Kaltenbr. šuo gad r. kuŗam ir laba labība AP. juo rešāk liek karpānus, juo labāk ebenda.

Avots: EH II, 367

rezgalis

I re̦zgalis,

1): auch AP., Dunika, Kal., Kaltenbn, OB., Oknist, Orellen, Ramkau, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl.; "labības kūļa vai linu pē̦das apakšējais gals" Siuxt: labība piedarbā nuolikta smuki: kur re̦zgaļi, tur re̦zgaļi; kur vārpas, tur vārpas Grob.; ‡

2) re̦zgaļi AP. "labie, rupjie labības graudi, kas, vētījuot labību ar režģi, krīt pie durvīm".

Avots: EH II, 367

riebt

II rìebt PS., C., N.-Peb., Jürg., rìebt 2 Druw., Neugut, Golg., Kl., riêbt 2 Selg., Dond., Wandsen, Salis, riêbt Prl., Lis., -bju, -bu, tr., intr., vertreiben, wegschaffen U., (durch Besprechen) heilen, Schmerzen vertreiben Spr., Ronneb., Adsel, Wessen: riebjami vārdi, Zauberworte, die man beim Heilen gebraucht. sāpes riebt, Schmerzen (durch Besprechen) wegschaffen U. dziedina . . . kaites ar zâlēm, riebjuot, spaiduot u˙t.t. Etn. III, 50. kad ar vienu gre̦dze̦nu trīs pāŗus salaulā, tad ar tuo var riebt RKr. XlI, 20. - Subst. riebšana, das Heilen mit Hilfe von Zauberworten: Zaļuo tē̦vs e̦suot labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai dievvārdiem Aps. V, 32; riebẽjs, einer, der mit Hilfe von Zaubermitteln heilt B. Vēstn. n. U., Ronneb.: riebējs, t. i. vainas riebējs, raibītājs Konv. 2 162. Wenn von der Bed. "reiben" auszugehen ist (vgl. apriebt und raibît "riebt, slimuo vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen), zu mnd. wriven, ahd. rīban "reiben", und weiterhin - wenn man dabei Kreise beschreibend (drehendl rteb - zu mhd. rīben "sich drehen", le. rèibt (s. dies).

Avots: ME III, 543

rieči

II rieči U., = rieži; riečuos iet, = talkā iet Wolm. n. L., "labības... pļaut iet" Wohlfahrt n. Etn. III, 74. Wenn urspr. "Abschnitte, abgemessene Landstücke", zu rika (s. dies).

Avots: ME III, 544

riest

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit iê 2 ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe 2 ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe 2 ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe 2 ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- 2 ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas 2 nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- 2 ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas 2 ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas 2 ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās 2 kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas 2 ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379

riest

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest 2 Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt 2 , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene 2 I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest 2 Kl., Prl., Laud., riêst 2 Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest 2 , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt 2 , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt 2 (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt 2 , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest 2 (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs 2 "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

rikšus

rikšus U., Karls., Spr., rikšu (li. riščią) U., Spr., rikšis (instr. pl.) Neu-Sackenhof, rikšiem U., rikšām Spr., rikšum BW. 18649, rikšķiem Kl., rikšņiem, rikšuos, rikšņuos, rikšņus N.-Schwanb., Adv., im Trabe: Sprw. tas būs tad, kad zaķītis rikšus tēcēs. braukt rikšis Janš. Dzimtene V, 350. visi puiši rikšus (Var.: rikšu) te̦k BW. 12674. rikšiem (Var.: rikšņiem, rikšu, rikšus, rikšņus) laidu kumeliņu 26785. tec rikšņuos, kumeliņ, neej suoļus skaitīdams! 29995, 3 var. sivēniņi rikšus (Var.: rikšu, rikšlem) te̦k 29151, 2. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā un nelielu rikšu (instr. s.) laida pruojām JR. IV, 151. zirgi laiž rikšņus vien pa labību N.-Schwanb. kumeliņš te̦k rikšņiem Lubn. auļiem, auļiem, rikšņiem, rikšņiem jājam aunam siena zagtu Mar. n. RKr. XVII, 104. kāds rikšķiem aizlaidās gar mežu MWM. VIII, 10.

Avots: ME III, 525

riņķis

riņ̃ķis,

1) der Ring; der Pfortenring od. sonst ringförmig Gestaltetes
U.: kalējs saņēma aiz atslē̦gas riņķa Krišs Laksts 63. - labības, salmu riņķis, soviel Getreide, Stroh, wieviel zwischen zwei Querbalken aufgehäuft ist Grünh. dzijas vai aude̦kla riņķis (als ein Längenmass) Stomersee. - ze̦lta riņķis Etn. II, 188, der 4. Finget, auf welchem Ringe getragen werden;

2) der Kreis, Umkreis; der Umweg:
riņķī stāties Aus. I, 116, sich in einem Kreis aufstellen. riņķi apcirst, (ap)mest, einen Kreis umschreiben; einen Umweg machen: dē̦ls klusītiņām apme̦t riņķi caur mežu LP. IV, 48. lielu rinķi apme̦tuši brauca pie durvīm BW. III, 1, S. 32. tu lielu riņķi metis U., du hast einen grossen Umweg gemacht. vecītis trešuo reizi gāja ar riņķi (ging mit einem Umweg machte einen Umweg) LP. VI, 610. riņķi sist griezt, einen Kreis umschreiben: trīskārt bite riņķi grieza ap tuo manu ce̦purīti RKr. VIII, 39. me̦lna čūska riņķi grieza BW. 8694. saule grieza ze̦lta riņki 32865, 3 var. riņķī griezt(ies), (sich) im Kreise drehen, (sich) herumdrehen: brauc pie durvīm precinieki, griež riņķē (für riņķī) kumeliņu BW. 14386. princim sāka galva riņķī griezties (dem Prinzen wurde es schwindlig) JK. V, 1, 68. ja kas labi aug, tad saka: "aug riņķī griezdamies" Etn. II, 63. - riņķa luoks, der Kreisbogen. riņķa tiepe U., eine Wendeltreppe. skatu riņķis* MWM. v. J. 1896, S. 844, der Horizont. - riņķu riņķuos U., riņķu riņķis od. riņķu riņķiem (riņķam U.), rund herum: ja es viņu drīkstu... riņķu riņķuos līdzi raut Rainis. nu es braukšu riņķu riņķis pa eglīšu galiņiem BW. 2333. riņķu riņķiem zakīt[i]s lēca 23568, 6. Nebst estn. rink "Ring, Kreis" und li. rinkė "Ring" und (bei Miežinis) rinkis "riņķis" aus mnd. rink "Ring, Kreis".

Avots: ME III, 529

rinkt

I rinkt, -kstu od. -ku, -ku,

1) sammeln,
(riñkt), "gūt, manguot" Nigr.: kāzu tē̦vs ar šķīvi ruokā rink naudu RKr. XVI, 147. nuo sē̦tas vez sē̦tas šķindama, rinkdama (rindama [?] BW. 1459) VL. aus Nigr.;

2) prs. riñkstu Amboten, Assiten, riñku Rutzau, Dunika od. riņ̃ķu Kalleten, Wain. (an diesen 2 Orten auch prt. riņ̃ķu), "(nuopļautu labību) grābekļiem sagrābt klēpjuos (Kalleten) jeb savelt klēpīšuos" (Amboten, Rutzau, Assiten), "ritināt, velt" Nigr.: meitas aizgāja auzas riñkt. lai druvā auzas vai mieži ritināmi: viņa riñkst savu spaili līdza Janš. Dzimtene V, 256;

3) riñkt, -kstu, -ku, frieren, frierend erstarren
Salgaln, Sessau, Bornsmünde: jūsu mēlei luocīties, kalst un rinkt! De̦glavs Rīga II, 1, 164;

4) riñkt, -ku, "(die Därme eines geschlachteten Tieres) reinigen"
Wirginalen: tīrījamās de̦sas uzmauc uz kuociņa un apgriež uotrādi; īsti šuo apgriešanu sauc par rinkšanu. In der Bed. 1 aus li. riñkti "auflesen", woher wohl auch riñkt 2. Zur Bed. 3 vgl. riñgt.

Avots: ME III, 528, 529

rīpelēt

rĩpelêt,

2): "timerēt, izmācīt" Lems., "rīkuot, grūstīt, bīdīt" Salis: r. bē̦rnus.

Avots: EH II, 376

robs

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs 2 Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs 2 KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576

roga

I ruõga Wolm., PS., C., Līn., Salisb., ruôga Gr.-Buschhof, rùoga 2 KL, Prl., ein Demin. ruogiņa BW. 13910, 4, die vom Halm gebrochene Ähre U.; die leere, ausgedroschene Ähre Salisb.; (fig.) ein ährenartiges Bündel: nuoslauka ruogas (neizkultas vārpas) ... nuo labības riņķa Plutte 100. ruogas kult, die abgebrochenen Ähren überdreschen U. virs tās liek . . . salmus, ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. 1 763. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73 (aus Wohlfahrt). staru ruoga Zalktis I, 145. zem apakšlūpas atstāja mazu spalvu ruodziņu Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 25. Etwa (wenn mit uo aus on) - als die Gekrümmte - zu li. reñgtis "sich krümmen", ae. wringan "drehen" , an. rangr "schief". rǫng "Knieholz" u. a. (resp. ae. wrencan "drehen, ringen")?

Avots: ME III, 577

roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

rosīgs

rùosîgs C., ruôsîgs 2 Karls., Adv. rùosîgi, geschäftig, rührig, tätig U., Fehteln: ruosīgi strādnieki Purap. Kkt. 151. ruosīga kustēšanās Jaun. Dr. 1902, S. 334. darbības ruosīgums Vēr. II, 79. jēdzienus . . . ruosīgi centās paplašināt I, 1177. ruosīgs zirgs U., ein Pferd, das einen lebhaften Gang hat; es ruosīga (Var.: ražīga) malējiņa: viena sieka malumiņu līcin līka dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME III, 582

rotāt

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584

rozis

I ruozis, der Tannenhäher, Nusshäher, Nussspiesser (nucifraga caryocatactes L.) RKr. VIII, 90; U.; der Kernbeisser, Steinbeisser, Dickschnabel (coccothraustes vulgaris Pall.) RKr. VIII, 90; eine Art Sperling (garrulus Briss.) Konv. 2 3852; ein Specht Bergm. n. U. - labības ruozis, die Mandelkrähe (garrulus coracius). Zur Wurzel von ruôza, "Streifen, Schlucht" ? Wenn li. rašis, "Tannenhäher" mit -ž- (wie Leskien Nom. 236 annimmt und es als rąžis auffasst) zu lesen ist, kann li. raž- dem gr. ραγ- im aor. ἐρράγην gleichgesetzt werden; dagegen spricht aber li. ranšis "bombycilla garrulä bei Miežinis. Das r. (nördl.) dial. póнжa "corvus glandarius" dürfte aus geographischen Gründen eher finnischen, als baltischen (vgl. Преображенскiй Этим. слов. p. яз. II, 213) Ursprungs sein.

Avots: ME III, 586

rube

‡ rube, = rubesnīca (?): vaicāja r. uz irbīti BW. I, S. 925, № 26901.

Avots: EH II, 381

rūsa

I rûsa 2 Karls., Iw., rùsa 2 Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa 2 Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis 2 Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse 2 Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. 2 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. 2 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. 2 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa 2 Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572

rūsēt

rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt 2 Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt 2 Nerft, Preili, -ẽju, rùsit 2 Kl., rūsuôt, intr.,

1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;

2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 572, 573

rūtot

II rūtuôt Infl., = līguôt, jubeln, namentl. Johannislieder singen: viņi rūtuodami apstaigā labības laukus A. v. J. 1896, S. 77. Wahrscheinüch mit ostle. ū aus uo; vgl. ruotuot und ruotât III.

Avots: ME III, 574

sabarot

sabaruôt, sabaŗuôt,

1) satt füttern, vollfüttern; gehorig füttern:
sabaruoju (Var.: nuobaruoju, izbaruoju, pabaruoju, uzbaruoju) kumeliņu ar divām auziņām BW. 29915. drīzi brauca ātru zirgu, nevar drīzi sabaruot 34187;

2) verfüttern :
nevajaguot . . . pārduot luopu, siena un labības, bet sabaruot pašiem Baltpurviņš I, 104;

3) längere Zeit füttern:
trīs gadiņi sabaruoju stallī bē̦ru kumeliņu BW. 13730, 38. Refl. -tiês, sich auffüttern, aufmästen.

Avots: ME III, 591, 592

sabērt

sabẽrt, tr., zusammenschütten; viel schütten: tie sabeŗ labību apakš... ruokas I Mos. 41, 35. Refl. -tiês, für sich zusammenschütten od. viel schütten: sabēries arī tad, cik ķešās iegājis LP. VI, 233.

Avots: ME III, 593

sabrucināt

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sačauvēt

‡ sačaũvêt AP. "erschrecken" (tr.): izej labi klusu un tad sačauvē! var būt, ka sabīsies un aizbēgs.

Avots: EH II, 400

sacensība

sacensĩba, sacentĩba, das Wetteifern, Konkurrieren, die Konkurrenz: Jurim bij jāiztur bīstama sacensība Vēr. II, 191. mans dē̦ls būtu gājis arī sacensībā (hätte sich am Konkurs beteiligt) Rainis. sacensības laikme̦ts Alm. Kaislibu varā 137. sacensības darbs A. v. J. 1904, S. 95, die Konkursarbeit. mūsu pierādījumuos netrūka... sacentības, juo gribējām būt viens uotra cienīgi Ezeriņš Leijerk. II, 88.

Avots: ME III, 601

sadienēt

sadiẽnêt,

1): abas divas (scil.: meitas) sadien bīstākļa galā Tdz. 58737, 1. jie kuopā labi sadien od. jiem kuopā labi sadien Kaltenbr.; sich mit jem. gut vertragen
Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH XVI, 403

sadzert

sadzer̂t,

2): buteli sadzērēm kâ nieku Kaltenbr. ne˙kad peļņa ... nesniedzās pāri mūsu spējām tuo visu s. ... šnabī Jauns. Raksti IV, 332; ‡

3) verloben, sich anverloben:
s. ("saderināt") meitu Auleja. Jānis sev jau sadzēris brūti Warkl.; ‡

4) "?": ieduod s. FBR. XX, 29. Refl. -tiês, ‡

2) einander ein Wohl zutrinken
Kaltenbr.; ‡

3) sich verloben
Auleja.

Avots: EH XVI, 406

saganīt

saganît,

1): visu dienu saganīja, visu cēlienu vienā vietā AP.; ‡

3) weidend verderben, zunichte machen:
ar zirgiem miežus saganīja Warkl. kâ tu saganīji man sìenu (labības vālus)! Frauenb. Refl. -tiês; sich auf der Weide auffüttern Kaltenbr.: luopi cieši saganījušies.

Avots: EH XVI, 408

sagnutīt

‡ *sagnutît "?": putni ... čūskas pie kakla ķeŗ, sagnuta un aprij Dünsb. Bībeles dabas stāsti 116.

Avots: EH XVI, 409

sagodēt

saguodêt, tr.,

1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;

2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē 2 traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta 2 (saguôdināta 2 Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;

3) viel rühmen:
saguôdē̦ta 2 mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.

Avots: ME II, 633, 634

sagrābas

sagrãbas Nigr., Dunika, Fest., sagrābslas, sagrābstas Grünh., Ahs., Wid., sagrābšļi U., Überbleibsel von Heu, Stroh, Getreide, Zusammengeharktes U.: rudzu, miežu sagrābstas Ahs. salmu sagrābstas, Rechstroh. kad labību vadājuot grābj drusku vē̦lāk, kad gabals nuove̦sts, tad sagrābtuo labību sauc par sagrābstām Grünh. lauks rudzu viss jau bija ieve̦sts - pat sagrābu klēpis nebija vairs palicis Janš. Dzimtene 2 II, 14. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas I, 229. māte visas sagrābstas aizveda Pēterīšam Vit. 74.

Avots: ME II, 628

sagrābi

‡ sagrãbi Perkunen, = sagrābas ("sagrābtas labības atliekas").

Avots: EH XVI, 409

sagulēt

sagulêt,

1): neļauj ... dzē̦rājam ... palaga s. Tdz. 47774. ‡ Refl. -tiês, sich lagern, sich senken, fest werden:
velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns. Raksti III, 17. zeme sagulējusles sīkstā ve̦lē̦nā J. un v. 179. zeme ir sagulējusies, sazē̦luse Iw.

Avots: EH XVI, 411

sajust

sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.

Avots: ME II, 641

sakampt

sakàmpt, tr., ergreifen, festhalten, umarmen U.: sakampj ķe̦tnās akmini Krilova pas. 56. Kunavs bij sakampis suni pie ausīm Pasaules lāpītājs 29. sakam̃pt uotru aiz apkakles Dunika. pļāvējs labību sakampj Jesaias 17,5. labāki lai gatavs gaida, nekâ kad pēc nezin, kur un kâ sakampt Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, erraffen;

2) einander ergreifen; sich (beim Geschlechtsakt) umarmen: duj mušiņas sakampās BW. 35081 var.... tik cieti turē̦dams, ka sakampušies pirksti bij gluži bāli-zili Alm. Kaislību varā 29;

3) viel in sich aufnehmen: brandvīna sakampies Janš. Čāp. 39.

Avots: ME II, 644

sakasas

sakasas: auch Ramkau; kad labībai rindas sakasītas, tad s. sabāž gubiņā iekšā AP.

Avots: EH XVI, 416

sakasīt

sakasît,

1): s. sìenu Heidenfeld, Ramkau, Wolm. kad labībai rindas sakasītas AP.; ‡

3) zerkratzen
Dunika u. a.: s. ādu līdz asinīm.

Avots: EH XVI, 416

saķērnāt

I saķē̦rnât: "saķēzīt, nelabi (kuo) padarīt" (mit ẽ̦r) Gramsden; es viņam ... labību saķē̦rnāju (= ar krusu sakapāju) Pas. XIII, 205.

Avots: EH XVI, 422

saklāpāt

saklāpât, - izklāpât: rūsas maitāta labība saklāpā Odensee.

Avots: ME II, 649

sakļaut

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651

saklēpāt

saklẽ̦pât: auch (mit ê̦) Auleja. ‡ Refl. -tiês Auleja, = saklē̦pât: labība (arī kuoki mežā) var s.

Avots: EH XVI, 417

sakmpt

sakùmpt, sich bücken, ducken, zusammenkauern; zusammenschrumpfen U.; verwachsen (von Menschen) Dr. (gew. das Part. praet. sakumpis gebraucht): viņa sakumpa tam blakam Kleinb. St. 31. uz priekšu sakumpstuot Straut. Vesel. 13. miruonis sakumpis sēž zārka malā LP. V, 7. kaitē plaušu darbībai, ja lasuot sēž sakumpis Konv. 2 832. sakumpis iet Mag. IV, 2, 123, krumm gebückt geht er U. sakumpis ņe̦muos mīt... smagās paminas Vēr. I, 1388. (ve̦ci puiši) sakumpušu muguriņu BW. 13088.

Avots: ME II, 658

sakopt

sakùopt,

1): steigusies uz kūti s. guovi Veldre Dēli un meitas 24 (ähnlich in Frauenb.). s. slimnieku Jürgens 170. tē̦vs ... sakuops sava bē̦rna atliekas Dünsb. Vecie grieķi II, 41. laikus sakuopa vakara suoli Anna Dzilna 71. ar asu lemesi sakuopšu ve̦ctē̦va zemi Sārts Str. 104. rudeni visi caurie pasekņi sakuopjami (aizmūrējami) Frauenb.;

2): labību s. (salikt gubās) AP. Refl. -tiês,

2): kamē̦r nu vēl sakuopsies, būs jau nakts klāt Orellen;

3): "Matvijs" ME. III. 661 zu verbessern in "Matvejs".

Avots: EH XVI, 422

sakretēt

sakretêt Warkl., = sarecêt, gerinnen. sakrevêt, intr.,

1) schorfig, runzlig, uneben werden:
veči, tik˙pat riebīgi, ļauni, sakrevējuši kâ miza, kas labi neapņe̦m kuoku Latv.;

2) krank, unwohl werden
Edwalen.

Avots: ME II, 655

sakulstīt

sakul˜stît,

1): (viesulis) sakulstījis labības laukus Bigauņc. 45; ‡

5) (Flachs schwingend) reinigen (perfektiv; namentlich von einem grossen Quantum):
s. daudz linu Wessen, Wolm. ‡ Refl. -tiês "nuo ilgas kulstīšanas satrūkt" Auleja: kāļ dakulstīsi labuo linu saivu, sliktā jū sakulstīsies.

Avots: EH XVI, 420

sakult

sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,

1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;

2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;

3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;

4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,

1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;

2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.

Avots: ME II, 658

salāčot

salâčuôt,

1) = sabradât 2 : salâčuotās kājas Stari I, 40, Peb., Nötk., Kokn., Sessw., Lös., Jürg., Grünhof, Gr. -Buschhof, Drobbusch, Wolm., Salgaln, Serbigal, Sessau, Orellen, Kursiten, Mar., Schwanb.;

2) "dicht (um nicht zu frieren) umhüllen umwickeln":
s. kājas Nigr., Saussen;

3) "liederlich bekleiden"
MSil.;

4) mit schmutzigen Füssen besudeln
(grīdu), zertreten (labību) Mar., Sessw., Smitten, Allendorf; zirgs salâčuojis 2 (= saminis) vistu pa˙visam klibu Sessau.

Avots: ME II, 667

salīdēt

salîdêt Kalzenau, Lis., Bers., Saussen, Arrasch, Gr. -Buschhof, Warkl., Kreuzb., salîdêt 2 Ubbenorm, salīdêt Sessw., Peb., Burtn., Wolm., Kokn. n. U., salîdinât Jürg., Wolm., Arrasch, salîdinât 2 Dond., Ahs., Wandsen, Lautb., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Karls., = saliedêt I, verregnen lassen: labību, sienu, drēbes Dond. izkaltušus traukus mē̦dz lietū salīdināt, lai sabriest Ahs. n. RKr. XVII, 50. In Ruj. u. a. bedeutet salîdinât - wiederholt verregnen lassen od. dem Regen lange aussetzen, dagegen saliêdêt einfach - (einmal) verregnen lassen.

Avots: ME II, 672

salube

salube Dond., salupe Ahs., ein nom. pl. salupīši BW. 2728, 3 var., ein wattierter Umhang mit grossem Kragen u. ohne Ärmel Heniņ: vilkam kaula kažuociņš, lapsai zīda salubīte BW. 2392. blusai brūna salupīte BW. piel. 2 2728, 4. Vgl. salaps.

Avots: ME II, 677

samaitāt

samàitât, tr.,

1) verderben, zerstören, beschädigen
U.: Sprw. samaitāt var ātri, sataisīt grūti. ļauni ļaudis samaitā labus. ļauna priekšzīme samaitā labas ieražas. puika varuot kādu dzelzsgabalu samaitāt Alm. Kaislību varā 127, tās samaitātu labību LP. VII, 293;

2) umbringen, töten:
viņš... saprata Lāčadē̦la nuolūkus un apņēmās viņu kaut kâ samaitāt Pas. II, 292. skrīveris draudējis viņas tē̦vu samaitāt Sadz. viļņi 17. Refl. -tiês,

1) verderben
(intr.): nav jābauda samaitājušies ēdieni SDP. VIII, 64, atslē̦ga bij samaitājusēs Krišs Laksts 20;

2) sich körperlich schweren Schaden tun, namentl. durch Überheben
U.;

3) sich schwer versündigen
U.

Avots: ME II, 679

samalt

samal˜t, tr., vermahlen, zermahlen, zerreiben, gewaltsam zerstückeln U.: labību. lai tās (= dzirnaviņas) man(im) viegli te̦k rītuos māli samaļuot BW. 8007. smalki samaltas kaulu drupačiņas LP. VII, 147. "es tevi miltuos samalšu!"iebrēcās ve̦lns VI, 576. miruoņi... tuo samaluši miltuos VII, 70. gribējās sakaut, samalt visus šuos pintiķus Zeltmatis. Nach Mag. XIII, 3, 61 bedeute samalt auch - Kleider od. ein Bett zerknüllen od. zerwühlen: ta nu ir gultu samalis! der hat mal das Bettzeug zerwühlt! - Refl. -tiês, (für sich) zermahlen, vermahlen: vai tu jau samalies? hast du dein Quantum Korn schon vermahlen? U. melderis visu samalies Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 680

samezglot

same̦zgluôt, tr., verknoten, verknüpfen: same̦zgluots lakatiņš. kâ tas auklas same̦zgluojis! Alm. (fig.) same̦zgluot ārējuo darbību Stari lI, 873. Refl. -tiês, sich verknoten, verknüpfen.

Avots: ME II, 684

samidzināt

samidzinât,

2): sivē̦ni samidzinājuši midziņu Seyershof, s. (= samudzināt) dzijas u. c. AP. s. (= izjaukt, saburzīt) linus, labību N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043, Ramkau. paņēma ... ābēci, izirušām lapām, gluži pe̦lē̦kiem, samidzinātiem stūŗiem Jauns. Sliņķu virsnieks 52. ‡ Refl. -tiês, = samudžinâtiês 1: diegi samidzinājušies AP., Seyershof.

Avots: EH XVI, 430

samilzt

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. 2 393.

Avots: ME II, 685, 686

samodāt

samodât,

1) durcheinanderwühlen, verwūhlen:
labību vajaga ranstuos kraujuot samodāt Dond.;

2) = modāt (perfektiv): kuo e̦sat še samodājuši? Dond.

Avots: ME II, 689

sāncensis

sãncensis (f. -se), der Nebenbuhler, Rival Wid.: jaunava . . . vē̦las ar viņu visur būt viena pati, kâ sāncenses bīdamās Seibolt. šim kvartetam arī ārzemēs nebūs daudz sāncenšu Vēr. I, 876.

Avots: ME III, 803, 804

sanižģināt

sanižģinât, tr., "verunreinigen": nesanižģini manu me̦du! LP. IV, 110. māte sanižģinuot labību VI, 897.

Avots: ME II, 693

saņudzināt

saņudzinât U., Dunika, Assiten, saņudzît, tr., verwickeln, verwirren (z. B. Garn) U.: zīlīte, žubīte audekļu meta, atskrēja vanags, saņudzināja (Var.: samudžināja) BW. 2527 var. (vainadziņš) savītis un saņudzīts Lautb. Margeris 100.

Avots: ME II, 696

sāpe

sâpe (li. sópė "Schmerz" Dusetos, Liet. pas. II, 283, LitMnd. I, 47), gew. der Plur. sâpes, sâpas 2 PlKur., der Schmerz, die Schmerzen: galvas, kakla, vē̦de̦ra sāpes, Kopf-, Hals-, Bauchschmerzen. man tāda sāpe kreisajā kājā, labajuos sānuos, ein unbestimmter Schmerz. bē̦rnu sāpes, Wehen U. sāpes remdēt, reibīt, valdīt Br. 86, Schmerzen lindern. sāpes vilkt, drückend, massierend Brust- od. Bauchschmerzen lindern od. vertreiben Mar. n. RKr. XV, 134. plāksteris ļuoti derīgs, juo nuoņe̦m (vertreibt) sāpes Etn. IV, 21. sāpes pāriet LP. IV, 30, die Schmerzen vergehen. sāpju vārdi Br., Besprechungsformeln. Sprw.: cita sāpes mazas, andrer Schmerzen kümmern einen wenig. dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju Upīte Medn. laiki 223. pirtī nuo vienas vietas jānuopeŗas dze̦ltē̦niem; ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. klusa sāpe sirdī truli griežas Vainovskis. nesaveŗuoties uz visu sāpi (ungeachtet allen Schmerzes) Pas. I, 222 (aus Preili). viņš sajuta krūtīs savādu . . . sāpi A. v. J. 1901, S. 123. Wenn von einer Grundbedeutung "Fluss (als Krankheit)" auszugehen wäre (vgl. auch gr. ρ'εῦμα), zu sapuļi.

Avots: ME III, 805

sapeķēt

sapeķêt,

1) undicht und nachlässig vermauern
Ramelshof, Jürg., Lös., Schrunden, Rothof, Salgaln: vai tas kāds mūris, kaut kādi sapeķē̦ts? Lub.;

2) "(Flachs) in die Flachsweiche unordentlich hineinstürzen
(tr.)"Biržgalis; unordentlich zusammenlegen (z. B. Kleider in eine Kiste) Walk, A. - Schwanb;

3) "(Teig) zu einem Klumpen zusammendrücken"
Schwanb., Tirsen, Lös., Sessw., Festen, Schujen; zusammenlegen, aufschichten: s. daudz sviesta uz maizes. s. slapju labību kaudzēs N. - Peb.;

4) sich zu einer klebrigen Masse verdichten:
mati savē̦lušies un sapeķējuši vienās vātīs Vank.;

5) anfertigend verderben
(tr.): s. kurpes Neuenb.;

6) besudeln
Rothof, Sessau:

7) auch reflexiv, = saķepêt: caurums sapeķēji(e)s Allasch, Posendorf.

Avots: ME II, 697

saperņīt

sapèrņît 2 Nerft, unordentlich zusammenwerfen: s. labību šķūnī.

Avots: ME II, 698

saplāt

saplāt, tr.,

1) ausbreiten
(auf eine grössere Menge bezogen); flach schlagen od. schmieden: lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi De̦glavs Rīga II, 1, 222. saplàt 2 plāceni KI. saplàt 2 dzelzi Lis.; niedertreten: pīles saplâjušas labību Saikava;

2) verprügeln:
saplàt 2 bē̦rnu Golg.

Avots: ME II, 702

saplāvāt

saplàvât 2 , sich unordentlich, stellen-. weise lagern (vom Getreide): labība saplāvājusi Saikava, Heidenfeld.

Avots: ME II, 702

sapļekāt

sapļe̦kât, ‡

2) = samĩdît: s. labību Wolmarshof. s. (= sabrist 1) kājas Dunika. ‡ Refl. -tiês Dunika. = sabristiês.

Avots: EH XVI, 437

saplekšināt

saplekšinât,

2): irde̦nu zemi var s. cietu Sermus. cepēja ar mitrām ruokām saplekšina klaipu, iekams tuo šauj krāsnī A. Brigadere (mündlich);

3): labība ir saplekše̦nāta AP.

Avots: EH XVI, 436

saplekt

saplekt, intr., muffelig werden: labība klētīs saple̦k Katriņa. saple̦kusi labība Bauske.

Avots: ME II, 702

saplēkt

saplêkt 2, = sasmakt, muffelig werden Dr.: labība klētīs saplē̦k; saplē̦kusi labība Gr. - Würzau.

Avots: ME II, 703

sapūdēt

sapūdêt U., sapūdinât L., Spr., tr., fakt., verfaulen lassen: kad tik lietus visu nesapūdē! lietus sapūdināja sienu un labību Klaust. 120.

Avots: ME II, 710

sārds

sārds, = sārts, der Holz-, Scheiterhaufen: kas vēlēja jums sārdu kraut? Rainis; sā`rds 2 Warkl., Schwanb., = zārds (labības). Aus sārts + zãrds?

Avots: ME III, 806

sarmata

‡ sarmata Wessen, = šḕ̦rpas 2 : nuo sabīšanās man pārgāja s. par kauliem. Plur. sarmatas ebenda "= šarmatas".

Avots: EH XVI, 443

sarostīt

sarùostît 2 : auch Saikava, Weissensee; bē̦rnam nuo gabaliņiem vien var drēbītes s. AP. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammentrakeln: nuo ... lupatu gabaliņiem ... saruostījusies sev tādu sagšu Kaudz. Izjurieši 222.

Avots: EH XVI, 444

sārts

II sãrts Dond., Wandsen, Lautb., Jürg., Arrasch, Karls., C., WoIm., PS., sā`rts 2 Kl., Domopol, sā`rts Ermes, ein Scheiterhaufen, ein Holzhaufen zum Verbrennen U.; ein Haufen überhaupt: ce̦lma atliekas, kas gruzda vēl sārtā JR. IV, 158. žagaru sārti sakŗauti LP. V, 340. gunskurā kvēluo sarkans uogļu sārts Vēr. 1, 1157. vērši gulēja sārtā, - gaļa sevim, āda sevim Pas. IV, 164. cilvē̦ki sakrita sārtā Domopol. labības sārts (= pants

3) Meiran. tur stāvēja sārti burtnīcu un grāmatu kaudzes Vēr. I, 1304. ādas muciņa uz kaula sārta (Rätsel) RKr. VII, 1301. - sārtiem, im Haufen
U.: lieli kungi tâ nedzēra, kâ dzeŗ mani bāleliņi: sārtiem skrēja biķerītes pa galdiņa galiņam BW. 19709. Wohl zu sērt (s. dies), gr. έ'ρμα "Ohrgehänge", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", air. sreth "Reihe, strues", an. sørvi "Halsband aus aufgereihten Perlen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), s. Leskien Nom. 532 und Būga Aist. St. 165.

Avots: ME III, 807, 808

sasalēns

sasalē̦ns, ein gefrorener Klumpen (z. B. von Erde, Viehfutter usw.) Druw.: kapā savēla zārkam virsū lielus sasalē̦nus, t. i. lielus sasalušus zemes pikus Druw. luopiem nevar duot ēst ne salmu, ne sakņu sasalē̦nu ebenda. nav ne˙kādi virsāji, - tīri sasalē̦ni ("sasaluši virsāji sienam, salmiem, labībai") Fest.

Avots: ME III, 726

sasert

‡ saser̃t Seyershof, = ‡ sasẽrt II: s. labību rījā.

Avots: EH XVI, 446

sasērt

sasērt,

1) "?": sasē̦rtajām organiskajām vielām plūstuot Konv. 2 712;

2) sasẽrt Salis, = sasèrêt 2 . Refl. -tiês, stecken bleibend sich aufhäufen: kustīga viela,... ziemeļa bīdīta, veļas... tāļāk, līdz aizsniedz sē̦tmali, kur saseras kupenī Kaln. Uozuolk. m. 69. Subst. sasē̦rums, das Zusammengetragene, Zusammengeschlämmte, die Versandung, Verschlämmung: uz kādas upes deltas sasē̦ruma Vēr. II, 1363.

Avots: ME III, 728

saskrotēt

saskruõtêt,

1): s. pelēča kažuoku (d. h., einen Hasen erschiessen)
Austriņš Raksti VII, 118; ‡

2) schlagend od. beissend zerfetzen:
es tev saskruotēšu bikses, ja tu laidīsi guovis manā labībā Ukri. puisē̦niem suns biksītes saskruotēja Tdz. 57942; verprügeln: vecis saskruotēs tam diedelniekam labi ādu Atpūta № 636, S. 8; (mit Ruten) Schläge verabfolgen AP., Fehteln: s. palaidņiem; ‡

3) (als freiwillige Beitrage) zusammenwerfen (Geld):
saskruotējām kapeikas un pirkām piparkūkas Bigauņc. 24.

Avots: EH XVI, 448

saslāt

saslāt, tr.,

1) dicht zusammenpakken:
labību saslājis, ka vējš neiet cauri Laud., Bers., (mit â 2 ) Sa1is, (mit à 2 ) Golg., Saikava; zusammendrücken Warkl.;

2) saslãt, flach schlagen:
s. mīklu Bauske;

3) besudeln:
saslãt priekšautu Jürg. - Refl. -tiês, sich beschmutzen (mit à 2 ) Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 736

sasmakt

sasmakt, intr., besonders häufig das Part. sasmacis gebr.,

1) ersticken
U.: kad tu sasmaktu! dass du ersticken würdest! Mag. XX, 3, 38. jūtas, kas pašas sevī sasmuok Stari III, 98;

2) faul, galstrig, ranzig, schimmlig, muffelig werden
U.: gaļa, sviests, labība sasmuok U. sasmacis piens, siens Mar. siena smarša vairāk kâ sasmakuse Aps. IV, 6;

3) heiser werden
U.: balss sasmakusi.

Avots: ME III, 738

sasmeltēt

sasmeltêt,

1) = sasmeltnêt 1 C. (mit el˜), Golg. (mit èl 2 );

2) fein zermahlen
C. (mit el˜), Kl.: s. labību; in Mehl verwandeln Gr. - Buschhof (mit èl 2 );

3) aufessen:
sasmèltêt 2 visu, kas uz galda Golg., KL, Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 738, 739

sašnakāt

sašņakât,

1) mit Geräusch und gierig auf(fr)essen:
sivē̦ni sašņakāja ēdienu Jürg. bē̦rni sašņakāja visu maizi Golg.;

2) pickend und zerknitternd beschädigen:
zuosis sašņakājušas labību Bauske.

Avots: ME III, 758

sasparoties

sasparuôtiês, sich zusammennehmen, sich aufraffen, sich einen Schwung geben Lautb., Schujen, Ronneb.: vulkāni sasparuojās uz lielākuo darbību MWM. X, 201. mēs... sasparuojāmies uz pēdējuo suoli Latv. tas sasparuojies uzšāvās kājās De̦glavs Rīga II, 1, 426.

Avots: ME III, 740

saspļaut

saspļaũt,

1) intr., refl. saspļaũtiês, tüchtig spucken:
saspļaut plaukstās LP. I, 185. ve̦lns saspļaujas un ķersies dē̦lam klāt IV, 15. ruokās saspļāvies..., Upmalis mucu bīdīja atkal uz augšu Druva I, 1243;

2) tr., "betragen (wie das Ungeziefer)"
L.: kad mūsas gaļu saspļauj, perina kuodes.

Avots: ME III, 741

saspraukt

saspràukt,

1) grob zermahlen:
s. labību Wolmarshof;

2) schrammen:
s. ruoku Ermes. Refl. -tiês,

1) sich hineindrängen (durch eine Enge):
s. iekšā pa šaurām durīm Warkl., Schwanb., Meiran, Saikava;

2) sich anfüllen mit sich Hineindrängenden:
saspraucās pilna baznīca Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 742

sasprostot

saspruôstuôt,

1) = saspruostît 2 Bers.;

2) einsperren:
s. suņus, lai nekrīt virsū Golg.;

3) zusammenlehnen und an einander befestigen:
s. kuokus labības kraušanai gubās Saikava. Refl. -tiês, durch einander geratend stecken bleiben: baļķi saspruostuojušies ūdenī Kl.

Avots: ME III, 744

sastiebrot

‡ sastiebruôt,

1) Halme treiben (perfektiv):
labība jau sastiebruojusi Ekau, Grünw.;

2) mit Binsen vollwachsen:
pārtīrīja grāvjus, kas bija sastiebruojuši Sārts Str. 243.

Avots: EH XVI, 451

sāts

I sāts Jürg., sàts 2 Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts 2 , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

satveicēt

satveicêt, tr., erhitzen: s. labību Kl. saules satveicē̦tuos [ūdeņuos] ZaIktis.

Avots: ME III, 769

satvīcināt

satvīcinât,

1) erröten machen, rot werden lassen:
s. bē̦rnu Ermes, Golg.;

2) (nass zusammenlegend) erhitzen:
s. sienu (Gr. - Buschhof), labību (Jürg.).

Avots: ME III, 770

šautin

šaũtin, Adv. zur Versiärkung von šaũt: redzēju viņu... kâ šautin aizšaujam... uz birzi Janš. Prec. viesulis 16. šautin šautu tuo irbīti BW. 11429. pē̦rkuonis kâ šautin šāvās LP. VII, 498.

Avots: ME IV, 10

šautrs

I šàutrs 2 Kl., Sessw., (mit aû 2 ) Wandsen (auch šautra und šautrîs?), ein Stück Holz zum Hineinschieben Bielenstein LSpr. I, 267, ein Holzschieber (vor Lichtlöchern resp. Fenstern) Biel. Holzb. 33, Riegel 41, Weissenstein; ein Holzknüttel (zum Werfen) Lubn. (mit àu 2 ) n. Etn. 1, 32, (mit àu 2 ) Laud., Kreuzb., Odsen, Saikava, Selsau, Warkh., Warkl. (viņš nedabūja ne šautru pa kājām U. šautru metu upītē BW. 8929, 1. sviedu šautru, te̦ku pate ap re̦snaju uozuoliņu 24620. pils... desmit šautru tāļumā LP. VII, 1099); ein Holzscheit U.; ein Reis V.; ein Kegel Konv. 1 302; ein Spiess zum Aufhängen von Fleisch C., PS. (mit àu), U., (mit aû) Mar., (šautris) Etn. II, 123; ein durchgesteckter Stock Kurl. n. U.; "kuociņš, ar kuo piesprauž labības gubām ce̦pures" Neu - Bilskenshof; "redeļu kuoks" Lasd.; eine Stange zum Zusammendrehen der Stricke bei der Holzfuhre U.; ein Holzknebel zum Zusammendrehen einer klūga bei der Herstellung von Holzflössen (šautris) Lubn.; ein Knebelholz Wid.; ein Querholz, das die EggenhöIzer verbindet U. (plur. šautri Bielenstein Holzb. 488, (mit aû 2 ) Siuxt); abgehauenes Strauchwerk zu Faschinen (šautru kuopa L., eine Faschine; šautru tilts, mit Faschinen gebauter Weg U., Knüppeldamm od. -brücke Bielenstein Holzb. 716) oder zum Brennen U. Zu šaut, s. Prellwitz Wrtb. 2 420.

Avots: ME IV, 11

savākt

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782

savaļāt

savaļât,

1) "?": Homēru ne˙maz vēl nevaru savaļāt Kundziņš Kronv. 47;

2) zusammenhalten
MSil., bändigen, zügeln: tie (zirgi) būtu savaldāmi un savaļājami bez iemauktiem Lautb. Luomi 131;

3) "mühsam zusammentreiben":
s. guovis kūtī Nötk., Drobbusch, Druw., Stomersee u. a.;

4) "= saviļât" Nötk.; zusammenwälzen: s. akmeņus, sijas kuopā N. - Peb.; "savilkt" Schujen: s. labību kuopiņā;

5) beschmutzen:
nuo tirgus nākuot viņš savaļājis visas drēbes N. - Peb.; wiederholt rollend beschmutzen Jürg.;

6) sich hin und herwälzend niederdrücken:
s. labību Vank. - Refl. -tiês, sich beschmutzen: sivē̦ns savaļājies dubļuos N. - Peb.

Avots: ME III, 780

savāļāt

savāļât,

1) (hin- und herwälzend) besudeln
Spr.;

2) s. (= sakult) miežus, lai nuobirst akuoti N. - Peb. savāļuôt,

1) durchprügeln
Nötk.: (tē̦vs) savāļuo Pēterīti Latv.;

2) = sabradât 1: savāļuot labību Koddiack; 31 (Heu) zusammenhäufen (zum Trocknen oder Zusammenlegen) Pilten (mit ã).

Avots: ME III, 782

savaldzināt

savaldzinât,

1) verstricken, umschlingen
Bielenstein Holzb. 599; bändigen LKVv.: revolveŗus uz krūtīm turē̦dami, tie mani drīz savaldzināja Mērn. laiki 357. sargais, ka tu netuopi savaldzināts! (dass du nicht in den Strick fallest) Glück V Mos. 12, 30;

2) verpflichten, verbindlich machen:
tad tu esi savaldzināts ar savas mutes vārdiem Sal. Sprüche VI, 2;

3) bestricken, umstricken, berücken
Wid.: velns mūs var savaldzināt ar mūsu pašu grē̦ku prāt[u] Gesangb. 345. šaubīšanās pilnīgi savaldzināja viņa prātu Turg. Muižn. per. 56. ka tu caur dievu bildēm netuopi savaldzināts V Mos. 7, 25. Refl. -tiês savā valuodā, sich fangen lassen in seinen Worten Brasche. ļaunais savas mutes grē̦kuos savaldzinājas (verstrickt sich) Sal. Sprüche XII, 13.

Avots: ME III, 780

savaļņi

‡ III savaļņi, etwas Zusammengewälztes: sniega, siena, labības s. Erlaa. slapju zemi aŗuot ruodas s. ebenda. slapju zemi ar°uot arklā paliek s. Salisb.

Avots: EH XVI, 463

savandīt

savandît, zerwühlen: s. gultu; durcheinandermischen: savandît miežus ar auzām; s. putru. Refl. -tiês, sich vermischen: pe̦lus bija savandījušās ar iztīrītuo labību Dunika.

Avots: ME III, 780

savarkšēt

savarkšêt, (das Gesicht) verzerren, verziehen, entstellen: redzēja riebīgi suvarkšē̦tuo seju Seibolt MWM. 1897, S. 757.

Avots: ME III, 781

savāžot

savãžuôt Siuxt, Bixten, = samīdīt: luops tāds! savāžuot zemi! A. VIII, 1, 256. lietus savãžuojis (= sagāzis gar zemi) labību Dond.

Avots: ME III, 783

saverdēt

‡ saverdêt,

1) = sakar̂sêt C., N.-Peb.: krāsns save̦rdē̦ta, ka tīri bail;

2) "sadaizīt" C.;

3) mit Wucht hin(ein)schaffen:
s. sìenu šķūnī Heidenfeld. s. labību rijā uz ārdiem AP.

Avots: EH XVI, 465

saviesība

savìesĩba,

1) die Gesellschaft:
savest juo bīstamā saviesībā;

2) Plur. saviesības, das Gastmahl
Wid., die Gesellschaft: es gribēju Maju vest... uz saviesībām kaimiņuos Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 6. ne˙kā, par kuo saviesībās patērzēt Rainis.

Avots: ME III, 791

savilgt

savilgt Erlaa, Golg., feucht werden: milti maisā savilguši Plm. siens gubā savildzis ebenda. visa labība savilgs U. b. 49, 36, savilgušās matu šķipsnas Saul. I, 12. savilgušas kabatas drāniņas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3.

Avots: ME III, 787

sazekšķēt

sazekšķêt,

1) auch sazekšêt AP., durch Schmutz schwarz, hart und stänkrig werden
Schibbenhof, Serben, Mag. III, I, 92 (vgl. sasekšķêt): tev zeķes gluži sazekšķējušas Peb.;

2) schmutzig waten
(sabrist): s. zeķes, zābakus Nötk.;

3) "?": ja veldē sagāzta labība sāk pūt, saka, ka labība sazekšķē Sessw.;

4) "?": tu jau tuo veļu esi sazekšķējusi vien (von schlecht gewaschener Wäsche)
Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 795

sazvetēt

sazvetêt,

1) "lange und energisch arbeiten (bes. beim Heumähen)":
sazvetējām da pašam vakaram Gr. - Buschhof;

2) Schläge verabfolgen:
s. uotram pa ausi C., Grünw., Mar., Schwanb., Sessw., Vank., Schibbenhof, Walk, Nötk., Smilten, Hochrosen, Lemsal; tüchtig schiagen Golg., Erlaa, Kalleten, N. - Peb.: māte sazvetēja bē̦rnu Jürg. sazvetēt ar spriguli biezākuo klājiena vietu Jürg.; lietus sazvetēja Mar., Schwanb., Fehteln, Allasch, Adsel;

3) dicht zusammenschichten:
s. linus mārkā, labību stirpā Sessw., Selsau, Stomersee, Druw., Schwanb., Festen, Odsen u. a.

Avots: ME III, 798

sazvilt

sazvilˆt 2 Dond., intr., sazviltiês Warkl., sich schief neigen: siena kaudze sazvilusi uz vieniem sāniem Dond. labība zvāllem sazvilst Celm. vītuoli sazvīluši uz ūdeņa MWM. VIII, 288. egles zari sazviluši (Var.: saguluši) uz bērziņa virsuotnīti BW. 9602 var. stipri uz vienu pusi sazvīlis krīžis Janš. Bandavā I, 230. rati bij sazvīluši uz vienu pusi Ed. Cālītis. es... biju atkal sazvilis uz suola Ezeriņš Leijerk. II, 14. lini sazviluši (haben sich gelagert) Meiran. kuoks sazvīlies Warkl.

Avots: ME III, 798

sers

I se̦rs,

1): auch Seyershof, Siuxt, Sonnaxt; ‡

2) = piẽse̦rs ("rijā kuopā sakrauti 3 kuoki labības žāvēšanai, kas ir īsāki kâ pārējie kuoki un atruodas augšā pie griestiem, vis˙tuvāk krāsnij") Siuxt: lāvas būs pilnas, bet s. vēl jāseŗ. saimnieks vēlēja kalpiem se̦rā uzlikt linus.

Avots: EH XVI, 478

sers

I se̦rs N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Ronneb., C., Lis., Bers., Salis, Bauske, Jürg., Ramkau, Marzen, Widdrisch, Wandsen, Behnen, Zögenhof, Grünh., Golg., Selsau, Kurs., Saikava, Adieenen, Heidenfeld, Ranzen, Gr.-Buschhof, Matkuln, Deg., N.-Schwanb., Laud., Altenwoga, Plur. se̦ri Nauksch., das zum Dörren zur Riege angeführte Korn U.: se̦ru vest U., das zu dörrende Korn zur Riege anführen. rijās seruot se̦ru pieve̦d vtrieši Etn. III, 72. uz se̦ra ve̦zuma stāvē̦dama un kūlīšus sakārtuodama Ārstn. kal. 25. nuo katras labības 5 se̦ra ve̦zmu salmus un pe̦lavas Etn. III, 137. rijas bija senāk . . . se̦ra un linu kaltē̦tuves BW. III, 1, 6, viņējie jau se̦rus izžāvējuši Nauksch. apgūlies apakš se̦ra - rijniekam blakus LP. VI, 61. ve̦lns visu se̦ru nuo ārdīm nuogāzis VII, 267. - se̦ra rūme, der Getreideraum unter der Oberlage der Hitzriege über den Darrbalken Bielenstein Holzb. 87. Zu sērt I.

Avots: ME III, 820

sēršu

‡ sēršu dziesmas Frauenb. "dziesmas. kas dziedātas klaušu laikuos muižas rijā labību seŗuot".

Avots: EH II, 483

sēt

sẽt: buļbas, pupas s. (stecken, pflanzen) Auleja. Refl. -tiês,

1): sācis s. rudzus Orellen, saimnieki rājas, ja aitas cē̦rp tad, kad sējas Seyershof, Siuxt; ‡

2) gesät werden:
auzas agri sējas Kaltenbr.; sich (acc.) selbst aussäen: sēt labību tur, kur tagad tikai eglītes sējas R. Ērglis Pel. bar. vect. 128; ‡

3) ausschlagen (vom Hautausschlag)
Auleja.

Avots: EH II, 483

sēt

sẽt (li. sė´ti, aksl. sěti), sẽju, säen: Sprw. kâ sēsi, tâ pļausi. pats dievs sēj, pats pļauj. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦taviņu Pūrs II, 63. sēj, dieviņ, manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu! ebenda. Refl. -tiês, (für sich) (be)säen: kad zâle pavasaŗuos agri sākuot zaļuot . . ., tad vajaguot agri sēties Etn. II, 72. - Subst. sẽšana, das Säen; sêjums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Säens;

2) die Saat, Aussaat, die gemachte od. noch zu machende
U.; das besäte (und schon aufgekommene) Feld: sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. M. varēs sējumu nuoecēt MWM. VI, 637. vai neauga mieži, rudzi kalpa vīra sējumā? BW. 22340. veldē mieži jauna puiša sējumā 28165. skriet . . . pa iaukiem un sējumiem Etn. IV, 54. tu man atkai nuoganīji sējumu LP. V, 160. kalpu salīgst uz sējumiem, t. i., kalpam nemaksā algu naudā, bet iesēj labību zemē Grünh.; sẽjẽjs, der Säer, Säemann: ruožu sējējiņa BW. 6449, 2. Zu apr. semen, la. sēmen, ahd. sâmo, air. síl, kymr. hâd "Same", ahd. sâiu "säe" u. a., s. Reichelt KZ. XXXIX, 11, Trautmann Wrtb. 253 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 459 f.

Avots: ME III, 832, 833

sibāt

sibât PS., Trik.,

1) auch sibît: (an den Haaren) reissen, zupfen: sibīs mani jaunā māte aiz matiem MWM. VIII, 241;

2) auf und nieder beugen:
zirgi sibā galvu ar dunduriem kaujuoties Trik. In der Bed. 2 wohl aus estn. sibama "sich hin und her bewegen, nicht still halten, zappeln, mit dem Schweife schlagen".

Avots: ME III, 835

sīcēt

II sîcêt, kümmerlich wachsen, wachsend sich schwach entwickeln: labība, bē̦rns sīcē vien, ne˙maz neaug Aahof, Sessw., Selsau. Zu sîks.

Avots: ME III, 851

sielējs

sielējs,

1) s. sielains;

2) sielējs 2 Warkl., die Stelle, wo ein grösseres Stück Getreide od. Gras niedergeschlagen ist:
sapītie zirgi lē̦kuši pār labību un pļavu, kur pakaļ palikušas sliedes kâ sielējs Druw. n. RKr. XVII, 76. ielejā garš strēķis labības salikts veldē, izskatās kâ sielējs ebenda;

3) sielējs 2, ein Mensch von langem Wuchs
Druw. n. RKr. XVII, 76. In der Bed. 2 (und auch 3?) wohl figural, auf der Bed. 1 beruhend.

Avots: ME III, 858

sīks

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852

sīksme

sĩksme "?": diena pa dienai pagāja ... bezdarbībā, knibinājuoties ap kādu sīksmi Jauns. III, 414.

Avots: ME III, 853

siliens

siliens Kronw., V., siliene, die Heide (gegend): es neietu pa silienu...: siliens manas kājas baksta BW. 30663. silienam zili ziedi 18270. pulks irbīšu satecēja silienā uogu ēst 13514, 1. kas kait man neganīt silienē, atmatā? BW. 28999, 1.

Avots: ME III, 838, 839

simtkājis

sìmtkãjis,

1): auch (mit im̂ 2 ) Dunika; "uts" Lubn.;

2): ar šuo simtkãji kūluši labību Janš. Mežv. ļ. I, 19.

Avots: EH II, 487

sirgt

sìrgt: auch (mit ir̂ 2 ) Orellen, Pankelhof, Pussen, Seyershof; III p. prs. sir̃gst Pilten n. FBR. XX, 53, sē̦rg Lng. (unbek. in AP., Borchow, Jāsmuiža, Jürg., Mahlup, N.-Peb., Ruj., Zvirgzdine, wo dafür slimuôt u. a.); "nuovājināties slimam e̦suot" Sermus; aus Mangel an etwas nicht recht gedeihen Seyershof: šuogad labībai ne˙maz nebij jāsirgst: netrūka ne saules, ne lietus.

Avots: EH II, 488

sirpa

sirpa(s) "?": apguodiet sirpas (für stirpas?)! palicis tur tik neskaidrs Naud.; in Schwanb. (im Munde alter Leute) angeblich gleichbed. mit labības guba (vgl. stirpa); s. auch sirpis.

Avots: ME III, 847

sirpas

sirpa(s) "?": apguodiet sirpas (für stirpas?)! palicis tur tik neskaidrs Naud.; in Schwanb. (im Munde alter Leute) angeblich gleichbed. mit labības guba (vgl. stirpa); s. auch sirpis.

Avots: ME III, 847

sist

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. 4 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

skalbis

I skalbis Drosth., Smilt., skàlbis 2 Mar. n. RKr. XV, 135, skalbis L., Erlaa, Lub., Bers., A. XI, 84, plur. skalbi(ņi) LKVv., Demin. skalbītis ("ein Holzstäbchen, das zur Verbindung des obern Teiles der Pflugschar mit den Femern dient und unweit von der Handhabe eingeklemmt ist") Bers., skalbiņš Fehteln n. A. XI, 170, das Querholz am Pfluge; skalbis, ein Querholz auf dem Holzschlitten beim Balkenführen Zaļmuiža. Zu šķelˆt?

Avots: ME III, 867, 868

skandrs

skandrs Kronw.,

1) = skaudrs, scharf: vīrelis bīdamies skandrā (Druckfehler für skaudrā?) dūča, izlaiž sulaini āra JK. III, 2;

2) scharf (von Lauten), scharf und hart klingend, schrill:
asmens skandri skan MWM. VI, 408. galuoda skandri un griezīgi glaudās gar izkapts asmini Kārstenis. metala skandri duobjā zvaguoņa Izglītība II, 182. skandri izkapts kliedzieni Saul. Daugava 1928, № I, S. 54. zāģis griež, caur kuoku skandri šņākdams MWM. XI, 260. dze̦strais ziemelis svilpuoja skandri pa rugājiem Dęglavs; "dzidrs, skaidrs": skàndra 2 balss Erlaa. In der Bed. 1 (wenn zuverlässig) wenigstens dissimilatorisch aus *skardrs?

Avots: ME III, 871

skanējiens

‡ skanējiens, das Tönen (?): ešu dabījuse galvas skanējienu (Kopfschmerzen ?) Fest.

Avots: EH II, 500

skara

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873

skaudinieks

skaudinieks L., Gesangb., skaudnieks U., Libek Pūķis 49, Lapsa-Kūm. 113, = skauģis: bija daudz tādu skaudnieku, kas šaubījās par viņas dāvanām A. Brigader Daugava 1928, № 8, S. 969.

Avots: ME III, 875

skaudrs

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu 2 ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs 2 cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

skaust

skàust,

1): viņam skaûž 2 , ka citiem klājas labāk Strasden. brāļiem skaudis, ka muļķītim tik˙pat mantas kâ šiem Pas. XII, 342. nevajag uotram skaûst, lai pašam neatgriežas Zvirgzdine. kam nebij skaûsts 2 , tam labība bija laba Frauenb.; ‡

2) unnötig verausgaben, vergeuden, totschlagen (die Zeit)
um Talsen: negribu skaûst 2 naudu par nevajadzīgu lietu Strasden. velti laiku s. Jauns. Sliņķu virsnieks 137.

Avots: EH II, 503

šķebas

ške̦bas Etn. IV, 50, Fest., Karls., Stelp., Ekel, Übelkeit: skuras un šķe̦bas nāk ieduomājuot tādu riebīgu edienu Fest., Stelp.

Avots: ME IV, 23

šķest

šķest, šķe̦tu, šķetu, schelten Dond.; schreien, lärmen Wid.: glāb, kad ienaidnieks šķe̦t! GL. lai mani virsū zveļas, šķe̦t un pretī ceļas bailes, bē̦das, nāv[e] aus einem alten Gesangbuch. lai... nikna pasaul[e] šķe̦t ebenda. vē̦tra šķe̦t Plūd. Rakstn. I, 73. debeši... vē̦tru šķe̦t Klaust. 101. skaļā, šķe̦tuošā balsī runāt B. Vēstn. Refl. šķestiês Schlehk, prs. šķe̦tuôs (Bauske, Dond.) od. šķešûs (Bers., Bornsmünde),

1) schelten
(intr.) Wandsen: sievas šķe̦tas pa(r) niekiem Dond. n. FBR. VI, 67. "ak tu viena muļķe!"aukle šķetās B. Vēstn. sirds bīstas, šķe̦tas Diez; viel widersprechen MSil.;

2) wüten, rasen
Nigr.; sich befeinden Bornsmünde. Etwa zu d. schattern, schettern "schreien, klirren"?

Avots: ME IV, 28, 29

šķeudīt

‡ šķe̦ũdît Salis, = šķaũdît. Refl. -tiês Salis, Wainsel, = sķaũdîtiês: melderis šķe̦udās (= pukuojas), ka ve̦d nežāvē̦tu labību Salis.

Avots: EH II, 632

šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķipsna

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

šķira

šķira (an. skor "Einschnitt") Selg., Dunika, Frauenb., Nigr., Stenden, Kandau, šķiŗa U., Durben,

1) die Abteilung, die Klasse (Ordnung)
U.: viņš katru labības šķiru atšķīra sevišķi LP. VII, 787. sāka piegriezt vērību... ze̦mākajām ļaužu šķirām Latvju tauta XI, 1, 36;

2) der Unterschied
U.;

3) Plur. šķiras, das Abgeschiedene, der Ausschuss
U. Zu šķirt.

Avots: ME IV, 43

šķirot

šķiruôt, einteilen, sortieren: sievietes siļķes šķiruo Norv. 121. viņš, kâ re̦dzams, daudz nešķiruo (er ist nicht wählerisch) Vēr. I, 1081. sukā vai šķiruo matus Konv. 2 1706. Refl. -tiês, sich absondern, abteilen, sich schichten. - Subst. šķiruôšana, das Einteilen; das Sortieren: dažādu darbības veidu šķiruošana Vēr. II, 162; šķiruôšanâs, das Sichabsondern, Sichentzweien: šķiruošanās dažudažādās kārtās A. v. J. 1900, S. 470. intelliģencē... radusies šķiruošanās Vēr. II, 894.

Avots: ME IV, 46

šķorēt

II šķuorêt, -ẽju, Fuhren zu Pferde begleiten U.; führen, (mit Mühe) transportieren: ve̦zmu (mit uõ) Lems., Widdrisch. viņš šķuõrē salmus nuo augšas zemē Adiamünde. vē̦tra... meklē plūdus... nuost nuo zemes šķuorēt, dzīt Aus. I, 36; "ar 4 lemešu arklu luobīt rugājus, ābuoliņu" Smilt. (mit uõ); viel essen Siuxt (mit uõ).

Avots: ME IV, 58

šķorīties

šķuorîtiês, (kokettierend Drobbusch, Lös.) ausweichend sich hin und her drehen (mit uô) Bers.; sich träge bewegen Lubn.; "gruozīties, šķuobīties" (mit ùo 2 ) Laud.; "guorīties, nestāvēt mierā, gāzelēties, šķiebties" (mit uô) Nötk. Aus šķuobîties + guorîties?

Avots: ME IV, 58

skraidulis

skraidulis,

1) auch skraiduonis Wid., skraiduons L., U., ein Bummler, Umhertreiber, Herumläufer U.; ein Laufbursche Dr.: pasaules skraidulis V. kur tādu skraĩduli var likt, ne+kad nestāv mājās! Sassm. n. RKr. XVII, 52. viņdien atvēru durvis tam pasaules skraiduoņam Alm. ;

2) dārza skraidulis, carabus hortensis L. Latv.; labības skraidulis, zabrus gibbus Fabr. Latv.; agristes lineatus Konv. 2 645.

Avots: ME II, 885

skrajš

II skrajš Dond., Selg., Wandsen, Stend., Saikava, Gr.-Buschhof, Kreuzb., Wid., Degunen, undicht (vom Walde; auch vom Getreide, Haar, Gewebe Degunen): caur tuo skraju priežu mežu BW. 18718; 31014, 1 var. mežs stipri skrajš Janš. Dzimtene IV, 44. šai mežā skraji kuoki Dond. mati iznīkuši - tik skraji, it kâ izstādīti A. XI, 152. mākuoņi skrajie vai biezie Dünsb. skrajās lupatās nuoslēpās saules stari Teodors. skraji nuosē̦ta labība Bers. skraji sē̦ts, undicht gesäet; skraja liesma, eine weit ausgebreitete Flamme Mag. IV, 2, 164. skrajs mežs "līdze̦ns, izcirsts mežs" Warkl. - Subst. skrajums, eine undicht mit Bäumen bewachsene Gegend Wandsen. Anscheinend zu li. skrìjos "der von Bast gefertigte Rand oder die Einfassung eines Siebes" und la. screa "Auswurf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 584); vgl. auch Persson Beitr. 725.

Avots: ME II, 885, 886

skrasts

I skrasts,

1): auch A.- Oltenhof, AP., Gr.-Buschh., Lasd., Lubn., N.- Peb., Oppekaln, Orellen, Roap, Trik.; ‡

2) eine Schicht od. Abteilung eines Getreide- od. Flachshaufens
AP.: labību kraujuot blāķī, krauj pa daļām ("skrastiem"), lai nesablīvē̦tuos. šie lielie skrasti labības, - kas tur būs graudu! kad lini izmalti, tuos saliek atkal desmitēs, sasien buntēs un saliek skrastā.

Avots: EH II, 507

skrīne

II skrīne,

1): (dzērvenes) tur gulēja skrīnēm kâ ... kreļļu virknes A. Upītis Laikmetu griežos II, 211. (mušas) skrīnēm šūpuojas, zirnekļa auklās saķē̦rušās Pirmā nakts 10; ‡

2) eine Heu- od. Getreideschicht in der Scheune
(mit ì ) Nötk.: skrīnēs krauj labību (sienu, ābuoliņu) šķūņuos; vienā skrīnē - rudzus, uotrā - miežus, trešā - auzas (var kraut skrīnēs arī vienu un tuo pašu labību).

Avots: EH II, 511

skumšķins

skum̃šķins Bauske, = skumškis: kad beidza pļaut, tad atstāja kādu skumšķinu labības tīrumā nepļautu Etn. II, 116 (aus N.Rosen).

Avots: ME III, 904

šķūnis

šķũnis: auch (mit ù 2 ) Warkl.; pļavas š., (zem viena jumta ar kūti) laidara š. (luopbarības glabāšanai), (zem viena jumta ar riju) rijas š. (labības glabāšanai); tagad rijas šķūņu vietā ir lauka (labības) šķūņi Siuxt. vē̦de̦rs šķūņa lielumā BW. 9754. šķūnītī sìenu bāzt 35015, 2 var.

Avots: EH II, 641

skuras

skuras, der Schauer, das Zittern Etn. IV, 97, Spr., Fest., Stelp.: B. nuodre̦b, it kâ viņam pārskrietu skuras Vēr. I, 1356. nuo riebīga skata nāk skuras Fest. (ābuoli) ir tik sūri un rūgti, ka iekuožuot vien skuras un kratas nāk Vit. 22. man tūliņ skuras nāk, kad tik par tuo ieduomāju vien Blaum. saltas skuras pārgāja pār kauliem id. Zu skurinât.

Avots: ME III, 905

skurbs

II skurbs Erlaa, Linden in Livl.,

1) "putnu bars";

2) ein Büschel
(?): ja tīrums nevienādi nuosē̦ts, tad labība aug skurbiem, t. i. vietām biezāka.

Avots: EH II, 516

šķūrēt

I šķũrêt C., Dond., Dunika, Ermes, Salis, Widdrisch, -ẽju, scheuern Neik. n. U.; Gras abstossen U.; schaufeln Wain. (mit ũ); schaufelnd, grabend ebnen Annenburg; wegschaufeln U., Dunika, (mit ù 2 ) Golg.; wegschaffen U., Lis., Ramkau, (mit ũ ) Serbigal; (eine grössere Anzahl) fortjagen Bilsteinshof und Brandenburg n. Etn. II, 82: laidaru laukā šķūrēt (den Stall reinigen, d. h. den Mist ausführen) Wain. šķūrēt sniegu nuo jumta zemē Dunika. labību šķūrēt (Getreide führen) C. guovis šķūrēt Etn. II, 82. tas tēviņš paliek par daudz bezkaunīgs, vajadzēs šķūrēt pruom Ramkau. - šķūrējamais dzelzis, ein Eisen, womit man Gras vom Wege abstösst Dond.: ar šķūrējamuo dzelzi mē̦dz nuošķūrēt zâli nuo dārza celiņiem Dond. Nebst estn. kārima "scheuern" aus mnd. schuren "scheuern".

Avots: ME IV, 56

skutkoks

skutkuoks,

1) ein Ho1zstöckchen:
ar skutkuoku nuostrīķē labības pūru, mē̦ru, sieku Dond.;

2) in Borchow diene es zum Ausreissen von Bors,ten aus der Haut der Schweine (in dieser Bed. wohl zu skust).

Avots: ME III, 908

slapjīgs

‡ slapjîgs Fraueub., etwas feucht: slapjīga labība.

Avots: EH II, 520

slāpsna

I slâpsna 2 Bauske, slâpsne Saikava, ein grösserer Fleck, ein Streifen, eine Flache: mežs izdedzis slāpsnām vien Laud. lauks nuosē̦ts slàpsnām 2 (in Streifen, strichweise) Kl., Bers., Heidenfeld. labība slāpsnām (slāpsnēm Saikava) sakritusi veldē Laud. klajumuos slāpsnām sniegs nuokusis ebenda. jūras šauruma abās krastmalās jāneitrālizē zināma zemes slāpsna Latv, Zu slâpt 3-4 resp. (wenn mit ps aus bs) zu slābt; zur Bed. vgl. z. B. mnd. lappe "Stück, Lappen", and. lappo "Zipfel, Lappen" : isl. lapa "schlaff herabhängen", nhd. laff "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 432).

Avots: ME III, 923

slāpsnas

slâpsnas 2 zeme, wässeriger Boden Sassm.: slāpsnas zemē labība neizduodas. Zu slāpsti 1; anders (zu slâpt 1) Leskien Nom. 359.

Avots: ME III, 923

slasts

slasts (li. slãstas bei Geitler Lit. Stud. 109) U., Spr., Mar. n. RKr. XVII, 134, Adl., Saikava, Selsau, Schwanb., Fehtetn, Memelshof, Warkh., Warkl., C., Gr.-Buschh., Plur. slasti, auch nom. s, slasta U., = slazds, slazdi, die Falle, Schlinge: irbītēm slastus (Var.: slazdus, spuostus) taisu BW. 11197, 2. taisām slastus pa ceļiem, lai tie pruojām neaiziet 33623, 2. Die li. Nebenform mit ą (bei Leskien Nom. 533) vielleicht nach dem synonymen spą umgebildet. Vielleicht zu air. slat "Rute" (zar Bed. vgl. d. Sprenkel "gebogenes Reis für den Vogelfang", sowie d. Dohne "Schlinge zum Vogelfang": ahd, dona "Zweig").

Avots: ME III, 917

slāt

I slāt: Ida slāja (schlenderte) pa istabām Veselis Jaun. Ziņas 1940, No 85, S. 2. aizgaldai izsprucis teļš slāja ap galdiem A. Upītis Pirmā nakts 166. purvciemieši slāja nuopakaļ negribīgi Laikmetu griežos I, 113.

Avots: EH II, 523

šļaubs

šļaubs,

1) šļàubs 2 Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu 2 ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;

2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;

3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;

4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu 2 ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu 2 ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.

Avots: ME IV, 64, 65

slazds

slazds: auch Alswig, AP., C., Fehteln, Grawendahl, Kegeln, Lemb., Lems., Lubn., Sessw., (slazdi) Kolberg, Schwitten; irbītem slazdus taisu BW. 11197, 2 var.

Avots: EH II, 522

slēde

slêde 2 Ahs., slẽde(s) Ruj., der Gang, die Spur, sliede: kur luopi iziet caur labību, tur slēdes vien paliek Ahs. Auf r. cлѣдъ "Spur" beruhend? Oder zu an. slóđ "Spur"?

Avots: ME III, 927

slēdzeklis

slêdzeklis 2 Karls., der Schlüssel (zum Schliessen eines Schlosses, zum Regulieren von etwas): Marija . . . aizvēra . . . durvis, aizbultē̦dama un aizšaudama tās septiņiem slēdzekļiem Veselis Daugava I, 429. pagrieza slēdzekli, kas iebīdīja jaunuo patruonu stuobrā 432.

Avots: ME III, 927

slēpēt

I slēpêt, -ẽju, schlurren, schleifen Bielenstein Holzb. 602, Karls. (slẽpēt), schlurrend, schleppend gehen U., (mit ẽ) Jürg., Adiamünde, (mit è 2) Schwanb.; auf dem Eise glitschen Lems., Salis n. U.; mit den slēpes führen (z. B. Steine) C. (mit ẽ); mit einem Schlitten auf schlechter, schneearmer Bahn fahren Lieven-Bersen: ja maz sniega, pa negludu ceļu ragus slẽpē (jeb slīd nuo ceļa) Bauske; mit einem Schlittchen vom Berge fahren Bauske; auf glatter Unterlage schieben: slẽpēt (pa paliktām blankām) kuokus uz kuģa Salis; slēpēt (= sliedêt) labību Lis., Adl., Saikava (mit è 2), Ruj.; mit den slēpes fahren Salisb. n. U.; mit Schneeschuhen laufen U., (mit ẽ) Jürg., Arrasch, Ruj., Widdrisch, Bauske. Refl. -tiês, längs der Erde schleppen (intr.): virves gar zemi slēpējas, die Stricke schleppen an der Erde U. ratu pakaļgals slẽpējas (ve̦lkas) gar zemi Salisb. Aus mnd. slepen "schleppen, schleifen; schleppend gehen".

Avots: ME III, 929

slepšu

slepšu, slepšus, Adv., heimlich: vajaga kādam mājniekam slepšus ienest mājā... striķa gabalu Etn. II, 124. tuo slepšu grauž naidnieks bīstams Apsk. v. J. 1903, S. 440. Ancis skatītuos .. . tâ slepšus, ar vienu aci A. XX, 164.

Avots: ME III, 927

slīps

slìps C., PS., Wolm., Serbigal, Neuenb., slîps 2 Ruj., Salis, AP., Līn., Iw., slìps 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, schräge U.; steil U.: slīpas slejas, schiefe Linien K. Subst. slìpums, die Schrägheit U.; der steile Abfall U., die Neige V.: krasta slīpumā Kaudz. gribu izlietuot kalna slīpumu Vēr. I, 1388. Nach Trautmann PBrB. XXXII, 150 zu li. nùslimpa "entschlüpft", slimpinė´ti "entschlüpfen" (so auch Leskien Abl. 360), ahd. slimbī "Schiefheit" u. a. (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 433). Da nach Le. Gr. § 83 d im (mit ide. m ) erhalten wäre, scheint ī aus in entstanden zu sein.

Avots: ME III, 937

šļūtiski

šļũtiski AP., Arrasch, C., šļūtiški U., Adv., gleitend, glitschend Lennew., Nerft, U., (nach Mag. IV, 2, 143) Sunzel: skapi iedabūja kantuorī šļūtiski (pa palikteņiem bīduot). ceļa slīpumā ragavas slīdēja šļūtiski Lennew. baltiņš... apstājās... priekškājas šļūtiski dubļuos sagrūzdams uz priekšu Kaudz. Izjurieši 83; "schlimm, schiel" (mit ù 2 ) Bers.

Avots: ME IV, 80

smags

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531

smalks

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533

smalks

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. 2 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

smelkne

I smelkne,

2): auch (smel˜knes) Dunika; žagaru, labības smelˆknes Grob.; (smel˜knes) Getreidehülsen, die beim Mahlen abfallen
Seyershof.

Avots: EH II, 535

smeltains

sme̦l˜taîns C., Wolmarshof, (mit e) Salis, sandig, sandartig U.; sm. (trockener) sniegs Warkl., U., Ruj. (mit e̦lˆ 2). sme̦ltaina (mit è̦l 2 Saikava) labība Memelshof.

Avots: ME III, 958

smeltēt

II smèltêt 2 Kl., -ẽju,

1) "sasmalcinât 1 " C. (mit eļ˜ Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof (mit èl 2), Memelshof, fein zerhauen, zerspalten Saikava, ganz fein zerreiben Stockm. n. Etn. II, l, Spr.: labību dzirnavās smeltēt Freiziņ;

2) durchprügeln
C., Wolmarshof, Jürg. (mit el˜ ), Lis., Adl., Golg., Saikava, Selsau, Gr.-Buschhof, Stomersee (mit èl 2 ), Infl. n. U.: rijnieki tuo tumsā gribējuši smeltēt Aps. VI, 19. smèltē 2 nu, cik tik nagi ne̦s! Mar. n. RKr. XV, 136. Vgl. smelˆt II und (zur Bed. 1) smelte.

Avots: ME III, 959

Šķirkļa labojumos (3)

aiztversme

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. 2 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57

bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

trūbete

*trūbete od. *trūbetis (mit ostle. ū aus uo?) "?": saritināja gatavu trūbeti Pas. VI, 199.

Kļūdu labojums:
*trūbete = *trūbete < *trūbīte (? s. Augstkalns FBR. XI, 48 f.)

Avots: ME IV, 249