Paplašinātā meklēšana

‡ aîzpute ² MSil. "= âzpute 2."

Avots: EH I, 44

‡ aizputene (?) "ein kleines Schneegestöber" Wessen.

Avots: EH I, 44

‡ àizputêt, ‡

3) verloren gehen
Lös.: nazis aizputējis.

Avots: EH I, 44

àizputêt, intr.,

1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;

2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.

Avots: ME I, 45

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

‡ àizputis (Part˙praet˙act.), zugeschwollen Rutzau: aizputušas acis. Zu li. pùsti "schwellen".

Avots: EH I, 44

àizputne, der Raum zwischen der von dem nach unten in die Breite gehenden Schornstein gebildeten Küche und der Aussenwand des Hauses. Ablegekammer neben der Küche Konv.; 33 cf. āzpute.

Kļūdu labojums:
Konv. = Konv. 1. 33

Avots: ME I, 45

‡ àizputuôt,

1) gährend zu schäumen anfangen
Golg.: alus jau aizputuojis;

2) schäumend hin-, wegströmen:
ūdens putuodams aizputuoja pa slūžām lejup.

Avots: EH I, 44

‡ apputât KatrE., sich mit Schaum bedecken: alus kubls apputāļis. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ apputât: apputājies (ar putām mutē) kuilis.

Avots: EH I, 107

‡ apputenêt Wid., wehend (mit Schnee) überdécken.

Avots: EH I, 107

apputêt, ‡

2) = ‡ apputenêt: sniegs juo (= viņu) visu apputēja Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 107

apputêt, intr., sich mit Staub, Mehl bedecken: lai galviņa apputēja BW. 7949.

Avots: ME I, 112

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107

apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.

Avots: ME I, 112

‡ apputuôt, = ‡ apputât.

Avots: EH I, 107

‡ aputêtiês Rutzau, = aplaisties ar utīm, verlausen.

Avots: EH I, 124

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

‡ atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.

Avots: EH I, 160

ãtrputra, ãtra putra, com., Demin. ãtrputriņš (ãtrs + putra), der Hitz-, Sprudelkof: šis, kā tāds ātrputra, nemaz neiztaujā LP. V, 316.

Avots: ME I, 245

âzpute ² = aizkrâsne Bezzenberger Mag. XVIII, 142. - [ -pute aus mnd. put od. pot "Ofentopf"?].

Avots: ME I, 246

‡ bìezaputra ² Gr.-Buschn. n. FBR. XII, 75, = biezputra.

Avots: EH I, 224

bìezputra: vāra biezputru BW. 2086.

Avots: EH I, 225

bìezputra, die Dickgrütze: vārās kâ biezputra katlā Sprw.

Avots: ME I, 306

‡ daputinât, hinzustäuben Sonnaxt: d. miltu.

Avots: EH I, 307

‡ dižputra (wo?) "= biezputra·.

Avots: EH I, 324

‡ e̦zarputns BW. 30965, = e̦ze̦rputns.

Avots: EH I, 370

gãjputns od. gãju putns, der Zugvogel: bezdelīgas ir gāju putni Konv. ² 357. gāju putni bariem duodas uz siltām zemēm Aps.

Avots: ME I, 616

‡ iejavputra. Linden in Kurl., ein aus iejavs zubereiteter Brei.

Avots: EH I, 517

[ìeputêt,

1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;

2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;

3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]

Avots: ME II, 54

ìeputinât, tr.,

1) hineinwehen, verschneien:
tas bij pa pusei ieputināts sniegā;

[2) schmäumen machen
MSil.].

Avots: ME II, 54

[ìeputuôt,

1) zu schäumen anfangen:
alus ieputuojis;

2) einseifen:
bārdu, veļu.]

Avots: ME II, 54

[ìeputrât PS., ìeputruôt Bauske, einrühren (fig.), Verwirrung stiften: kuo tu nu esi ieputruojis?] Refl. ìeputruôtiês, sich hineinmischen U.

Avots: ME II, 54

‡ izputenis Neugut, Stelph., jem., der wirtschaftlich ruiniert ist: šis saimnieks ir gatavais i.

Avots: EH I, 475

izputêt: ak tu iz˙putē̦ts! FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 475

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

‡ izputît, -īju Pas. VII, 986 (aus Lettg.), = izputinât 3, vertun, vergeuden.

Avots: EH I, 475

‡ izputnis Stelpn., ‡ = izputenis.

Avots: EH I, 475

[izputuôt,

1) tr., herausschäumen;

2) aufhören zu schäumen
Wid.]

Avots: ME I, 787

[izputrât PS., izputruôt Nigr., plump verw rrend zunichte machen: viņš manu lietu izputruoja. izputruôtiês Wid., einen Fehlschlag tun.]

Avots: ME I, 787

‡ kapute, eine Art Frauenmantel Siuxt. Zu kapata.

Avots: EH I, 587

kar̂stputra: vīrs, kas ir neticīgs un k. Dünsb. Vilis. un M. 6.

Avots: EH I, 590

kar̂stputra, comm., kar̂stputriņš Kand., kar̂stputris, kar̂stputriķis, kar̂sta putra od. kar̂stas putras strēbējs, der Hitzkopf Bers. n. A. XVI, 476, Vēr. II, 600: mans pretinieks ir īsts karsta putra Grünh., Frauenb.

Avots: ME II, 164

‡ làmputât ² PV. "= lam̃patât".

Avots: EH I, 718

laputs, - s, die Blattlaus.

Avots: ME II, 422

làupîtãjputni od. làupîtãju putni, die Raubvögel.

Avots: ME II, 430

ļautiņputra, eine Speise: ļautiņputru taisa nuo sautē̦tiem, izžāvē̦tiem un brūni nuotaukšē̦tiem rudziem, kuŗus, miltuos samaltus, iekuļ rūgušā pienā Kremon n. Etn. 1, 20.

Avots: ME II, 533

Lejputrija (gesprochen: Leĩputrija) od. Lejputras zeme, Schlaraffenland: kaut es pats varējis te tuo Lejputriju tādu ieduomāties kâ viņi Vēr. I, 1163. Zu putra.

Avots: ME II, 447

ļiputriņa, eine Speise - ēdiens, kuo pagatavuo nuo ve̦rduošā ūdenī iekultiem miltiem un tad labi pabiezi savāra. ē̦duot ņe̦m klāt taukus vai pienu Etn. I, 57.

Avots: ME II, 541

luputa: ar juostiņu, luputām BW. 25161, 1 var.

Avots: EH I, 763

[luputa Selb., = lupata.]

Avots: ME II, 515

lūputriece, ein keifendes Frauenzimmer Hug.

Avots: ME II, 520

mãjputns od. mãju resp. mājas putns, der Hausvogel.

Avots: ME II, 578

mazputniņš, mazputnĩtis, ein kleiner Vogel: lakstīgala mazputnītis BW. 907, 2. cīrulītis mazputniņš 907, 3 var.

Avots: ME II, 574

mḕ̦rcputra, mit Fett gekochte Gerstengrütze: mē̦rcputra ir ne visai bieza, savārīta miltu biezputra ar taukiem Etn. I, 18.

Avots: ME II, 617

mežputni, tetraonidae Konv. ² 2672.

Avots: ME II, 611

neputns,

1) ein Scheusal von Vogel:
taujāju pēc laimīgām putnu zīmēm: te jūs pārlaidāt man pār ceļu neputnu - pretīguo pūci Zalkt.;

2) das Gespenst, der Teufel
Nogallen n. U.

Avots: ME II, 729

nùoputât,

1): auch Dunika;

2): auch Vank. Refl. -tiês: auch Dunika.

Avots: EH II, 78

[nùoputāt L., nùoputuôt C.,

1) abschäumen:
n. zupu;

2) sich mit Schaum bedecken
(auch reflexiv): zupa nuoputuojusi; zirgs nuoputājis Schujen, nuoputuojis Lis., nuoputājies Warkh. alus skaisti nuoputājis Schujen.]

Avots: ME II, 835

‡ nùoputenêt Ramkau, = nùoputinât 2: gaļa, kad nav nuopute̦nē̦ta, kūst pāri.

Avots: EH II, 79

nùoputêt, intr.,

1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;

2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.

Avots: ME II, 835

I nùoputêt, ‡

3) = pazust: man nuoputējis nazis Vank. trauciņš sniegā nuoputējis Vanagu ligzda 149; ‡

4) physisch od. materiell herunterkommen
Aps.: pa˙galam nuoputējis saimnieks; nuoputējušas ē̦kas, zirga lietas.

Avots: EH II, 79

‡ II nùoputêt, abschäumen (putas nuoņemt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 79

nùoputinât, ‡

4) verlieren
Vank.: viņš ceļā nuoputinājis visus deķus. ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., sich die Kleider abstäuben: izej ārā, nuoputinies!

Avots: EH II, 79

nùoputinât, tr.,

1) abstäuben:
zābakus; putekļus nuo drēbēm; nuoputināt brunčus;

[2) abschäumen:
gaļa... neir labi nuoputināta Für. I, unter gaļa;]

3) abstümen:
sniegs nuoputinājis laukus un pļavas.

Avots: ME II, 835

‡ nuoputis (part. prt. act.) Rutzau, = nùoputējis 1: n. melderis.

Avots: EH II, 79

‡ nùoputlêtiês Liepna,

1) "uzkavēties": miestā ilgi nuoputlējuos ar vienu, ar uotru:

2) nuomaldīties": kâ es te nuoputlējuos! ni˙kâ nevarēju ārā tikt.

Avots: EH II, 79

nùoputuôt (unter nùoputât), Refl. -tiês: nuoputuojies zirgs Vank.

Avots: EH II, 79

‡ nuoputruôtiês Segew., plan- und erfolglos sich abmühen.

Avots: EH II, 79

‡ paputât Dunika, = paputuôt.

Avots: EH XIII, 165

paputêt: taisa ap ganībām sē̦tu, ja kur paputējusi Jauns. Raksti III, 31. paputējis (heruntergekommen) saimnieks Pas. XIV, 61.

Avots: EH XIII, 165

paputêt, intr., etwas stäuben, verkommen, verschwinden: pe̦lus vien paputēja BW. 16777, ē̦kas bij nuolaistas un paputējušas Purap.

Avots: ME III, 84

[paputinât,

1) teilweise leichtfertig vergeuden:
nauda jau krietni paputināta;

2) ein wenig stäuben:
p. miltu maisu.]

Avots: ME III, 84

[paputuôt, eine Weile schäumen: alus tikai drusku paputuoja.]

Avots: ME III, 84

paputra Mar. n. RKr. XVII, I37, [Mahlup, paputriņa, ein recht dünner Brei aus Grütze od. Mehl Stelp., Nitau].

Avots: ME III, 84

[pãrputêt, hinüberstauben: milti sijājuot pārputēja traukam pār malu.]

Avots: ME III, 171

pā`rputinât, pā`rputenêt, in Saus und Braus heimführen: pārvedu, pārputenēju (= pārputināja) dižu klaipu cepēju BW. 18651.

Avots: ME III, 171

pãrputinât, tr., hinüberwehen: vējš pārputinājis sniegu pār žuogu.

Avots: ME III, 171

pìeputenêt Wid., vollstümen.

Avots: ME III, 281

pìeputēt, vollstauben: gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. galva sāka pieputēt jau miltiem R. Sk. II, 253. bagāts tē̦vs sav[u] meitiņu padzirnē audzināja; kad galviņa pieputēja, šķietas tautu malējina BW. 7949 var.

Avots: ME III, 281

pìeputinât,

1) vollstäuben;

2) vollpudern:
ne̦sāt balti pieputinātus matus Kundz. Ve̦cais Stenders 110;

3) vollstümen:
pieputināts ceļš.

Avots: ME III, 281

pìeputis, = pieputẽjis, vollgestaubt: pulkstens stāv pieputis Ahs. n. RKr. XVII, 45. .

Avots: ME III, 281

pìeputuôt, sich mit Schaum anfüllen: alu lejuot glāze pieputuoja Saikava.

Avots: ME III, 281

pupute (unter puputis): auch Nerft, Demin. puputīte BW. 2510 var.

Avots: EH II, 327

puputis U., RKr. VIII, 89, pupute Sussei, Dubena, Saucken, Pas. I, 373, der Wiedehopf (upupa epops L.). Onomatopoetisch, vgl. Suolahti Deutsche Vogeln. 12.

Avots: ME III, 415

put: auch Auleja.

Avots: EH II, 338

put! (li. pùt), Interjektion, Lockruf für Hühner: put, vistiņa, put, gailīt, brauksim miežu dārziņā! BW. 2469, 2.

Avots: ME III, 439

‡ puta, = putas: kad sāks puôds vārīt, nuosmeļ putu Kaltenbr. virsā maza puteņa ebenda. ūdens, atsizdams putu, grìezās me̦lns un baigi dziļš Brigadere Dievs, daba, darbs 10.

Avots: EH II, 338

putaîns, schaumig.

Avots: ME III, 439

putākslis: auch Kal., OB.

Avots: EH II, 338

putākslis Dunika (mit â ), Wid., Mag. 1V, 2, 38 (hiernach auch putākšļu krūms), putakslis RKr. II, 80, Konv. ¹ 707, der Schneeball (viburnum oputus L.); vgl. putenes I, 1.

Avots: ME III, 440

putākšņi "schmütziger Schaum" Warkl.

Avots: ME III, 440

putāksnis, Eigenname einer Strecke schlechten Weges in Selburg.

Avots: ME III, 440

putalācis, Schimpfwort: putalāci, putalāci [?] (Var.: plikadīda), kam tu nāci kāzās? ej uz mājām, apģērbies, tad tu nāc uz kāzām! BW. 20612, 1.

Avots: ME III, 439

putara (?) BW. 3944, 19 (aus Dond.), für putra: duod... rudzu putariņu; mit eingeschobenem -a- (das Stammwort lautet in Dond. putar aus putra)?

Avots: ME III, 439

putas: miega putiņas, der Schaum auf aufgekochten Molken Ramkau: suliņām tīk m. p.; kad tās liķē, tad nāk miegs.

Avots: EH II, 338

putas (li. putà), auch putes Glück Spr. Sal. 26, 23, nom. pl., der Schaum: Sprw. lai izput kâ jũŗas putas! baltāks nekâ jūras putas, teci, teci, strauj-upīte, sarkanām putiņām (Var.: putītēm) ! BW. 24518, 9. putu putās, in Schaum aufgelost, z. B. von einem Pferde, mit dem man gejagt hat U. zirgi bij putās Kaudz. M. 118. zirgi vienās putās LP. IV, 15. saimnieks apturējis savus putās nuobrauktuos zirgus JK. - putu gabaliņš, ein im VL. oft gebrauchtes Kosewort für einen schtinen und lieben Menschen: manu baltu bāleliņu, kâ tuo putu gabaliņu! BW. 21288. pulu pīpe, die Meerschaumpfeife Wand., Rnj. n. U.: iznāk pats tautu dē̦ls, putu pīpi smē̦ķē̦dams BW. 13646, 17. Zu pùst (s. dies), li. pùsti "schwellen", pùtntenos "Geschwuist", pāpautas "Schwlele" und wohl auch le. pàuts (s. dies).

Avots: ME III, 439

putât,

1): auch AP., Dunika, Ermes, Heidenfeld, Kal., OB., Prl., Saikava, Serbig., Seyershof. ‡ Refl. -tiês Heidenfeld, = putât 1.

Avots: EH II, 338

putât (li. putóti Tiž. III, 395 "schäumen".),

1) schäumen
PS.;

2) den Schaum abschöpfen
Bauske.

Avots: ME III, 440

pute (?) "?": tautiešam le̦dus svārki, man bij putes (?) villainīte (Var.: man tās sniega villainītes) BW. 21637 var. (aus Schlehk, wo die Vokale der Endsilben geschwunden sind, so dass hier für das e getrost a eingesetzt werden kann; in diesem Fall also: puta, der Schaum. . Vgl. aber auch Le. Gr., S. 336 ff.).

Avots: ME III, 440

putējiens,

1) "?": meitene ir te˙pat, bet dē̦ls...; ar dē̦lu man ir izgājies putējienā Ezeriņš Leijerkaste I, 37;

2) schnelles Zerstieben:
kâ es grābšu viņu ruokâ, tâ būs viens putējiens un beigas! Vank., Oppek., Cirundsahl, Treppenhof, Sessw.

Avots: ME III, 440

‡ pute̦klains Dunika pute̦kle̦ns Seyershof, = putekļaîns: pute̦klainu ... darbnīcu Janš. Dzimtene II, 87.

Avots: EH II, 338

putekļaîns, staubig: mati bij izjukuši un putekļaini Kleinb. st. 31. caur putekļainajām rūtīm Apsk. v. J. 1905, S. 233.

Avots: ME III, 440

puteklis: man iedeva spaļainu dvieli; kur eju ..., putekļi bira BW. 25465 var. rijas puteklīši 28841. Sg. t. puteklis (in der Bed. "Staub") auch Auleja, Kaltenbr.: maiss pieje̦m putekļa Kaltenbr. ļuoti liels p., kad vētī ebenda. "nuo visa tā tu neredzi ne puteklīša labuma Aps. III, 37" ME. III, 440 zu verbessern in "pats nuo visa tā neredzi puteklīša labuma Aps. II, 3 (1897), S. 37".

Avots: EH II, 338

puteklis, das Stäubchen; gew. der Plur. putekļi, der Staub: Sprw. iznīkst kâ pūpēza puteklis. putekļus slaucīt, nuoslaucīt, (ab)stäuben. - ne puteklīša, nicht ein bischen, gar nicht: nuo visa tā tu neredzi ne puteklīša labuma Aps. III, 37. - putekļu trauciņi, Staubgefässe (proterogynia) Konv. ² 336. Singularisch: piegrābā... putekļa, atnes tuo putekli un izcep plācini! Pas. III, 318 (aus Atašiene). Zu purêt.

Avots: ME III, 440

putekļuôt, tr., bestäuben, vollstäuben: kāpēc putekļuot pasauli? Ezeriņš Leijerkaste II, 21.

Avots: ME III, 440

‡ pute̦kls;

1) gen. pl. putekliņu BW. 31552, 1 var., = puteklis, das Stäubchen
Dunika, Kal., Kruhten, OB., Seyershof;

2) "ein gewisses staubfarbenes Baumwollgewebe"
Seyershof: p. ir tāds dūke̦ns; tuo pirka agrāk ķešām (als Taschenfutter).

Avots: EH II, 338

‡ putekši, der Blütenstaub.

Avots: EH II, 338

putekslis: auch Iw.; plur. putekšļi, der Staub Strasden: ceļa p. drēbe pieje̦m putekšļus.

Avots: EH II, 338

putekslis Wid., puteksnis U., = puteklis: kam tas (= rijenieks) mani kuldināja puteksnīšu rijiņā BW. 31626. zirgs... aizgāja vēja ātrumā, - putekšļi vien pakūpēja LP. V, 330.

Avots: ME III, 440

puteksnaîns, staubig: istaba netīrīta, puteksnaina Ahs.

Avots: ME III, 440

puteksnis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt: tâ nuoslaucījis, ka ne˙viena puteksnīša Siuxt; plur. putekšņi, der Staub Grenzhof n. FBR. XII, 24, Frauenb., Jumpraweeten: izslaki istabu, kad slauki, lai neceļas p˙! Frauenb.

Avots: EH II, 338

puteksnis, s. puteklis.

Kļūdu labojums:
puteklis = putekslis

Avots: ME III, 440

putele: auch Frauenb" Saikava, Demin. putelīte Pas. VIII, 386.

Avots: EH II, 338

putele U., die Flasche; aus pudele+butele.

Avots: ME III, 440

puteņains, stühmend; puteņaina ziemas diena Seifert Latv. chrest. III, 2, 133. puteņains laiks Vēr. II, 1050.

Avots: ME III, 440

putene, polygala amara L. Stockm., Kokn. n. RKr. III, 72; zu putas.

Avots: ME III, 440

putene̦ns Seyershof, = puteņaîns: p. laiks.

Avots: EH II, 338

I putenes,

1) Schneeballen (viburnum opulus)
U.;

2) Vogelbeeren, Ebereschbeeren, Sperberbaum, Pilbeerbaum (sorbus aucuparia)
Fischer 240; Vgl. li. putìnis "Kalnikenbaum" und pùtinas, eine Pflanze Jušk. SvD. 5, ₁ und An. 66.

Avots: ME III, 440

II putenes, ungestüm Wetter Manz. Lettns.

Avots: ME III, 440

putenêt: auch (= putinât II

1) Blieden: snieg un putenē Schrunden n. FBR. XIII, 105.

Avots: EH II, 338

putenēt, s. putinât.

Avots: ME III, 440

‡ pute̦ni (nom. plur.) Kl.-Roop n. FBR. XV, 153, = puteņi (?).

Avots: EH II, 338

puteniņš, das Vbglein: sīki, mazi puteniņi VL. aus Lubn.; vgl. putns.

Avots: ME III, 440

putenis: es piedzimu putenī BW. 1194, 1 var. kâ puteņi grìezdamies 12905.

Avots: EH II, 338

putenis, der Stühm, das Schneetreiben, der Schneesturm: putenītis putināja BW. 8060. ceļu puteņiem aizraut Br., den Weg verstühmen. puteņi priekš meteņiem ir maizes puteņi, puteņi pēc meteņiem ir pe̦lu puteņi, Stühmwetter vor Weihnachten (soll wohl heissen: Fastnacht) bringt Brot, Stühmwetter nach Weihnachten bringt Spreu (Wetterprophezeihung) Berent n. U. - citi vilki, tuo pare̦dzē̦dami, aiziet kâ putenis, machen sich schnell aus dem Staube LP. IV, 42.

Avots: ME III, 440

‡ puteņuôt, = putinât II 1: sniegam nemitīgi puteņuojuot Austriņš Raksti V, 190. atbrāž ... granātas, ... puteņuodamas sniegu nuo zemnīcse̦gumiem A. Grīns Dvēseļu putenis II, 225.

Avots: EH II, 338

‡ *pute̦ns, erschlossen aus dem Demin. puteniņš BW. 2679, = putins, putns.

Avots: EH II, 338

putêt, -u, -ẽju, intr., stäuben U., stühmen; zerstieben, vergehen: Sprw. lai put puoļi kâ spaļi. visa manta šai mājā putēt izputējusi LP. VI, 76. iesim arī, kas tur put, put, möge herauskommen, was da wolle! V, 218. kas put, put - vai vienam nāve jeb uotram VI, 466. iet, ka put vien Etn. I, 83, von sehr schnellem Gehen (eig.: dass der Staub nur so aufwirbelt). kalps sācis rijas sienas velēt, ka putējis vien (d. h. mit solcher Kraft) LP. III, 108. Refl. -tiês,

1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;

2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.

Avots: ME III, 440

I putêt,

1): te daudzi saimnieki taisās p. Jauns. Raksti IV, 263; ‡

2) verloren gehen:
man atslēdziņa putēja un izputēja Saikava. ganam vajaga uzpasēt rīkstes, ka kāds neizpute̦na; citādi putēs guovis AP.

Avots: EH II, 338

‡ II putêt, schäumen (intr.): alus put Rutzau. puti, puti, Daugaviņa, sarkanām putiņām! BW. 5195. Zur Bed. vgl. auch ‡ nùoputêt II.

Avots: EH II, 338

I putinât, Enten jagen: iet putinātu Lubn.; vgl. putnuot.

Avots: ME III, 441

II putinât,

2): kam tas (= rijenieks) mani putināja puteksnīšu rijiņā BW. 31626 var. kam tu putinā ustabu? pamērcē sluotu, tad i[r] slauki! Zvirgzdine. Refl. -tiês, ‡

3) die Frucht abtreiben
Salis.

Avots: EH II, 338

II putinât, tr., intr.,

1) putenêt Schrunden, Briņķi, stühmen: sniedziņš sniga, putināja Biel. 1321. kad briesmīgi salst un putenē LP. VII, 25;

2) stäuben; stäubend aufwirbeln:
miltiem galvu putināja BW. 7949, 3.. nesāci tu man te putināt augšā pagājušuos laikus! Vēr. I, 774;

3) "unbändig laufen, schmettern":
zirgs izbijās un sāka putināt Dond. n. RKr. XVII, 48;

4) fact., zerstieben lassen, zerstören:
savas iedzīves negribu putināt laukā MWM. VIII, 410. Refl. -tiês,

1) stäuben, stühmen
U.;

2) sich (sein Hab und Gut) zerstören, vergeuden:
neputinies mūsu dēļ pa˙visam laukā! Plūd. Rakstn. II, 305.

Avots: ME III, 441

‡ III putinât,

1) schäumen (tr.):
ziepes p. ("sakult putās") Bers. kad ziepju puķīti (saponaria) taisa slapju un putina, tad taisni tâ kâ putuo Salis;

2) den Schaum von kochender Fleischsuppe abnehmen
Ramkau.

Avots: EH II, 338

‡ putine, viburnum opulus Oknist.

Avots: EH II, 338

‡ putines, Schneegestöber Lettg.

Avots: EH II, 338

‡ putinêt, = putinât II 1: sniegi sniga, putinēja Tdz. 53082.

Avots: EH II, 338

‡ putinis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 175, Dunika, Rutzau, = putenis.

Avots: EH II, 338

putins: auch Pas. VI, 246; VII, 48; VIII, 169, 215; XV, 487, Tdz. 35829 var., Pilda n. FBR. XIII, 44, 51, Zvirgzdine n. FBR. X, 26, Auleja, Lubn., Warkl., Demin. putiniņš BW. 2679 var., putinītis ebenda.

Avots: EH II, 339

putins Cibla, = putns, der Vogel; = li. šìlo pùtinas "Birkhahn" PФB. LXXIII, 336 (und pùtinas "ein Wurm als Köder"? vgl. le. gaŗais putns 5).

Avots: ME III, 441

‡ putka, die Tülle einer Schaufel Salis n. FBR. XV, 64; "arkla lemeša gals, kuo uzmauc lemestiņam virsū" Salis.

Avots: EH II, 339

‡ putlêtiês, -ējuos Liepna,

1) irren, irre gehen :
p. pa mežu;

2) "neveikties": jam putlējas vien; jam nav ni˙kādas šķermes. Zur Bed. vgl. auch ‡ nùoputlêtiês II 1.

Avots: EH II, 339

‡ putlūriņš, verächtliche Bezeichnung für einen Menschen: kuo tas p˙! Brigadere Daugava 1928, S. 1209.

Avots: EH II, 339

‡ putme̦r (nom. pl.) Popen n. FBR. VIII, 121, = putraimi.

Avots: EH II, 339

‡ putnacte̦ns (vogeläugig), in der Verbind. p. audakls Seyershof, ein gewisses Gewebe: putnacte̦nu audaklu dabū, kad izmin paminas citādāk; tad audaklam iznāk tāda kâ bedrīte vidū un uz riņķi liekās dzīves.

Avots: EH II, 339

putnaugums* "?": aiznesa baltuo, viegluo putnaugumu A. XXI, 541.

Avots: ME III, 441

putnēglis, eine Vogelscheuche: Sprw. nuoplīsis kâ putnēglis zirņuos. stāv kâ putnēgīis kviešuos.

Avots: ME III, 441

putnene: auch Janš. Mežv. ļ. II, 214, Līgava I, 228, 384.

Avots: EH II, 339

putnene Janš. Dzimtene V, eine Magd, die das Geflügel beschickt.

Avots: ME III, 441

putneniẽks, ‡

2) f. putneniece, ein Faselweib PK. n.
BielU.

Avots: EH II, 339

putneniẽks Bielenstein Holzb. 599, putniniẽks Mānz., U., der Vogelsteller, Vogelfänger: izglābies kâ stirna nuo mednieka ruokas un kâ putns nuo putninieka ruokas Glück Spr. Sal. 6, 5. ik˙viens nuo tiem glūn, kâ . . . putninieki mē̦dz Jeremia 5, 26.

Avots: ME III, 441

‡ putniene Lös., PV., = putnene.

Avots: EH II, 339

putnika Lis., Seibolt MWM: v. J. 1897, S. 597, das Weib, das im Hof die Aufsicht über das Geflügel hat.

Avots: ME III, 441

putnkùopĩba,* die Geflügelzucht.

Avots: ME III, 441

putnkùopis,* der Geflügelzüchter.

Avots: ME III, 441

‡ putnkrāpis "бабельщик" M. 32.

Avots: EH II, 339

putnuôt, Vogelnester aufsuchen Lös. n. Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 442

putns

1): ne˙viens p. tâ nedzied BW. 3215; 4159. meža putni 2684. putniņš sēd zariņā 2681. - alkšņu od. elkšņu putniņš, der Stieglitz
P. Alunāns; aukstais p., der Buchfink Ahs.: kad a. p. sāk brēkt, tad būs auksts laiks; aukstuma putniņš, das Rotkehlchen Salis; kārklu putniņš: "emberica schoenislus" (ME. III, 441) zu verbessern in "emberiza schoeniclus";

4): kad lika šūt ce̦pures, tad iekšpusē lika ādu un ārpusē drēbi un tuo putnu (Pelzwerk)
riņķī gar pieri Seyershof.

Avots: EH II, 339

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. ² 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. ² 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. ² 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. ² 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442

putuonis "?": "putuoni, kas saskaitušuos ļaudis izlīdzina".

Avots: ME III, 443

putuôt (li. putúoti), auch refl. putuôtiês, schäumen: baltas šķūmes putuoja Mācīt. meita 43. zirgam mute putuo (von schnellem Laufen) Vīt. 107. leja krāce putuoja un šļāca ūdens Blaum. putuojuošs alus, schäumendes Bier: saimeniece man ienesa putuojuošu alutiņu BW. 31122. glāze alus putuojas Seifert Latv. Chrest. II, 196. eite, meitas, guovu slaukt!... kuŗai piens putuojās, tā būs laba salminiece BW. 11756. kuilis putuojas (lässt Schaum aus dem Munde) Grünh.

Avots: ME III, 443

putpe̦lava Bw. 2482, 2 (S. 917), Sk. Do. 33, Warkl., putpe̦lē̦da lnfl., Illuxt, die Wachtel (ortygion coturniz L.): grieze grieza tīruos rudzuos, putpe̦lava (Var.: purpe̦lava) pe̦lavās BW. 1, c. Vgl. dazu li. pùtpela "Wachtel", le. putvista "Uhu"; putpe̦le̦da dürfte aus *putpe̦la nach pe̦lê̦da umgebildet sein, putpe̦lava - nach pe̦lavas (vgl. grieza grieza: briestiet, radzi! paipaliņa: pūt [für: put?] pe̦lavas! BW. 2481). Zugrunde liegt also vielleicht eine Deutung des Wachtelrufes; vgl. auch puspe̦lava und Etn. 11, 57.

Avots: ME III, 442

‡ putpele Kurmin 169 I, Krāslava, = putpe̦lava; s. auch FBR. X, 236.

Avots: EH II, 339

putpe̦lē̦da (unter putpe̦lava): auch Auleja, Warkh., Tdz. 37346.

Avots: EH II, 339

putra,

1): "die Suppe"
Warkh.; eine mit Grütze (grob gemahlenem Getreide) gekochte Milch- od. Fleischsuppe Liepna; ein (dünner od. dicker) Mehlbrei Auleja; "Gemüse" (pavalga) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; p. izvārīta BW. 2272. būs putriņa bērniņiem, vai būs šķīsta, vai būs bieza 2946. jauktā p. od. karstā p. od. rugāju p., ein aus Kartoffeln und Mehl gekochter dicker Brei Siuxt; rudza (sic!) p., ein aus Roggenmehl und Kartoffeln in Milch gekochter Brei KatrE.; spaņņu p., eine flüssige Speise aus Milch, Wasser und Roggenmehl, von der man ein grösseres Quantum auf einmal kocht und die man in Eimern sauer werden lässt Siuxt;

2): nešķīsta p., ein Schimpfname
Auleja; bē̦rza p., Prügel: nuo tē̦va bē̦rza putras dabūjis, zē̦ns nu ... raudāja Jauns. B. gr. ³ II, 192.

Avots: EH II, 339

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442

putrâbuols, der Kürbis U., RKr. II, 70.

Avots: ME III, 443

‡ putraimciba Brīvā Zeme 1939, № 86, S. 4, = ciba (ar) putraimiem.

Avots: EH II, 339

‡ putraimde̦sa, die Grützwurst.

Avots: EH II, 339

‡ putraimene, die Grützwurst Frauenb.

Avots: EH II, 339

‡ putraimnieki Segew., Halbkörner (ironisch).

Avots: EH II, 339

putraimputra Purap. Kkr. 2, ein aus Grütze gekochter Brei (im Gegensatz zu miltu putra, Mehlbrei) Wolm., Salis; dünn gekochte Gerstengrütze Mag. XIII, 3, 60.

Avots: ME III, 442

putraims,

1): auch (p. bzw. putraimi) Allasch, Alswig, C., Dobl., Ermes, Lemb., Liepna, Lieven-Bersen, Lipsthusen, Mesoten, N.-Laitzen, Roop, Selg., Serbig., Siuxt, Stenden, Trik., BW. 15656; jis nenēma viena putraimiņa (ass gar nichts)
rītā, ka dieva nenuolūdza Liepna; putraîmi ² NB. "rupumi";

2): putraim[i] Lng., Finnen an den Säuen, weil sie fast wie Grütze aussehen.

Avots: EH II, 339

putraîms,

1) gew. der Plur. putraimi Wolm. u. a., putrāmi Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Warkl., Meiran, N.Peb., Spr., KL, Buschh., Krāslava, putrami Salis, putre̦m Dond., die rohe Grütze,
(der Sing.) das Grützkorn U. cāļu putraimi, grob gemahlene Grütze Salisb. putraimu putra, aus Grütze gekochie Suppe od. Brei. putraimu zupa, Fettgrütze Sassm., Etn. I, 41. putraimu de̦sa, die Grützwurst. - es vēl ne putraima nee̦smu baudījis, ich habe noch kein Krümchen genossen U.;

2) Demin. putraimĩtis, das Körnchen, die Finne, der Tippel, der Punkt
U.; putraima (für putraina?) gaļa, finniges Fleisch U. (unter gaļa);

3) vanagu od. vārnu putraimiņi, Zittergras
(briza) Wid. Zur Bildung s. Le. Gr. § 164.

Avots: ME III, 442, 443

putraimaîns, aus kleinen Körnern bestehend, grützig: putraimaina gaļa MWM. VI, 106, Avuots II, 196. kad cūkām ar sietiņu ne̦s graudus, tad cūkām gaļa putraimaina Etn. II,122. putraimains (feinkörnig) sniegs Taubenhof.

Avots: ME III, 442

putraîņi Rutzau n. FBR. VII, 116, putraîmi.

Avots: ME III, 443

putraîns, grützig; finnig (von Schweinefleisch) St., U.

Avots: ME III, 443

‡ putrājums Warkl. "miežu putraims".

Avots: EH II, 339

‡ putrãmde̦sa Ramkau, = ‡ putraimde̦sa.

Avots: EH II, 339

putrami (unter putraîms 1): putrami Blieden n. FBR. XVI, 97; bez putramu kāpuostiņi BW. 27045, 1. putramiņus trikšķināju 8199.

Avots: EH II, 339

putrāmi, s. putraims 1.

Avots: ME III, 443

‡ putrāmnīca Auleja, = putraimputra.

Avots: EH II, 339

‡ putrāmuôts KatrE., = putraimaîns: putrāmāta gaļa Auleja.

Avots: EH II, 339

‡ putrãmputra AP., = putraimputra.

Avots: EH II, 339

putrāms, putrāmi (s. unter putraîms 1): auch Pas. VIII, 65 (aus Domopol), IX, 451, (aus Bikava), XI, 281, Barbern u. a. n. FBR. XVIII, 17, Fest˙n. FBR. XVII, 86, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Nerft n. FBR. XIX, 115, Višķi n. Ceļi IX, 381, AP., Auleja, Borchow, Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Livt., Lubn., Meselau, Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Sonnaxt, Warkh.: bez putrāma kāpusteņi Tdz. 49077; putrāmi "Brotkrumen" Zvirgzdine: ai putrāmiem sumazgas cūkas labi izdzēra; bada putrāms, capsella bursa pastoris Oknist.

Avots: EH II, 339

putrasdancis Fest., der Hitzkopf.

Avots: ME III, 443

patrât, s. putruôt.

Avots: ME III, 443

‡ putreĩmi Wainse1 n. FBR. XIV, 82, = putraimi.

Avots: EH II, 339

‡ putrele, Deminutivform zu putra, der Brei: lai duoduot ēst tikai maizi un putreli Pas. XII, 235 (aus Essern).

Avots: EH II, 340

‡ putre̦ms Salis, Seyershof, putrems (mit geschlossenem e!) ebenda, plur. putre̦mi Salis n. FBR. XV, 57, Wainsel n. FBR. XIV, 82, Ruj., = putraîms 1.

Avots: EH II, 340

‡ putrenīca, die Köchin (eig.: die Grütze bzw. Brei Kochende): meita gājusi līdzi par putrenīcu - vārījusi strādniekiem ēst (aus einem Manuskript von Klētnieku Valdis).

Avots: EH II, 340

‡ putreniece "saimniece, kas zina par ēdienu, apģē̦rbu un mājas apkuopšanu" Seyershof.

Avots: EH II, 340

‡ putre̦ns Seyershof, = putraîns: p. (mit Kartoffelkrumen besudelt) galds.

Avots: EH II, 340

putriķis,

1): auch (ein sehr gesprächiger Mensch)
AP., ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, (ein verleumderischer Mensch) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 87; ‡

2) verächtl. Bezeichnung für jem., der viel Grütze
(putra) isst Warkl.

Avots: EH II, 340

putriķis Wid., ein Schwätzer; " = putrinieks" Fest., Stelp.; "purslis, vervelis" Etn. IV, 167; ein hitziger, hastig arbeitender Mensch Saikava.

Avots: ME III, 443

putriķuôt, leeres Zeug schwatzen Wid., "vervelēt, jaukt ar valuodu" Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 443

putriniẽks,

1) der Grützkessel
U., der Spann, in den die Grütze gegossen wird U., Bielenstein Holzb. 328 (mit Abbild.);

2) einer, der alles verwirrt
U.

Avots: ME III, 443

putrisks* Duomas III, 1237, grützartig.

Avots: ME III, 443

‡ putrnieks "cepšanai nederīgs nēģis, kas nav izlaidis ikrus" Salis.

Avots: EH II, 340

putuôt: auch Allasch, AP., C., Dobl., Jürg., Lemb., Lieven-Bersen, Meselau, Mesoten, Oknist, Ramkau, Selg.

Avots: EH II, 340

putruôt, putrât, -ãju, tr., intr.,

1) Grütze essen
Lind. n. U.;

2) viel schnattern, untereinander reden
U.; schnell sprechen Ulpisch: viņš tâ putruo, ka ne saprast nevar;

3) vermischen, unklar machen
(putrât) Drosth.

Avots: ME III, 443

putru putrām runāt St., U., alles durcheinandermengen; vārdus ne ar pusmuti, nedz putru putrām, bet lē̦nam izsacīt St. Zu putra.

Avots: ME III, 443

putsitis* der Schaumschläger.

Avots: ME III, 443

putu! Interjektion: putu, putu spalviņas pa istabiņu, nu plūca vanags pe̦le̦ku vistu BW. 24467, 5.

Avots: ME III, 443

putukšļi U., Schneeballen (viburnum oputus); vgl. putākslis.

Avots: ME III, 443

putum, Interjektion: smiltis gāja putum, putum BW. 25143.

Avots: ME III, 443

putvista L., U., der Uhu, gem. Eule, Nachteule, Schleiereule (strix aluco) Fischer 68. Vgl. putpe̦lava; wohl auf einer Deutung des Rufes dieser Vögel beruhend, so nach St. ("weil sie put vist schreit"); vgl. auch Etn. I, 149.

Avots: ME III, 443

riẽkstputniņš, der Nusshäher (nucifraga caryocatactes L.) Sassm.

Avots: ME III, 544

sālimputra, eine Art Mehlbrei, der als Zukost gegessen wird Salisb.; miežu vai kartiņu sālimputra A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME III, 802

sàļumputra: auch (mit â ² ) Salis, (-iņa) Kl.-Roop n. FBR. XV, 153.

Avots: EH XVI, 471

sàļumputra Ermes, = sālimputra.

Avots: ME III, 803

saputât (unter saputuôt), ‡

2) sich mit Schaum bedecken:
piens slaucuot saputā uz liêtu Ramkau. vīna pudele bij saputājuse AP. Refl. -tiês,

2): saputājušuos ... kauliņu Pas. XIV, 284. alus sasaputājis Dunika.

Avots: EH XVI, 439

saputenêt, = saputinât: uogles... izdzisušas nuo... sniega, kas caur skursteni sapute̦nē̦ts Latv. bijušas lielas kupe̦nas sapute̦nē̦tas Janš. Paipala 10.

Avots: ME II, 709

saputêt,

2): saput vîze Tdz. 42428. tavas nešpe̦tnas acis! kam pametīs virsū, - pe̦lnuos jāsaput Delle Neg. nieks 29; ‡

3) intensiv stauben, in die Höhe steigen (vom Staub):
kai izjauks ve̦cuo ustabu, prauli vien saputēs (= sairs, sacelsies putekļuos) Auleja; ‡

4) ungewiss (ratlos) werden, ein wenig den Verstand verlieren
PV.: e̦smu tīri saputējis: nevaru izšķirties, uz kuŗu pusi iet. viņš jau reizēm ir tâ kâ prātā saputējis.

Avots: EH XVI, 439

saputêt, intr.,

1) verstauben, sich ganz mit Staub bedecken:
grāmatas, drēbes saputējušas. saputējis ābuoliņš Dond. n. RKr. XVII, 50;

2) = izputēt, zerstieben, auseinandergehen: kad tu sa˙putē̦tu! De̦glavs Rīga II, 1, 439, der Teufel soll dich holen!

Avots: ME II, 709

saputinât, tr.,

1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;

2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;

3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;

4) vernichten.

Avots: ME II, 709

saputuôt, ‡

2) sich mit Schaum bedecken:
izlēja dziŗu, kuŗa bij jau krietni vien saputuojusi Kaudz. Izjurieši 99.

Avots: EH XVI, 439

saputuôt, saputât, tr., zu Schaum schlagen, schäumen machen: krējumu. Refl. -tiês,

1) "?": tē̦vs ar māti saputuojušies guļ (Rätsel) RKr. VII, 309;

2) sich mit Schaum bedecken:
kāpuosti mucā jau saputuojušies Lennew.; ūdens saputuojies Sessau, Gr. - Essern, Sessw., Roop, Hochrosen u. a.; sich in Schaum verwandeln: alus ve̦duot pa˙visam saputuojies Jürg., Stomersee, Lös., Festen, Laud., Sessw., Schibbenhof, Wolm., Druw.

Avots: ME II, 709, 710

saputrât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich vermischen (?): mārkā dibe̦ns saputrājies kuopā ar sūnām un dubļiem.

Avots: EH XVI, 439

saputrât PS., Smilt., Trik., Drosth., saputruôt U., Dr., Ulpisch, tr., durcheinanderrühren, in Verwirrung bringen U. (gew. fig.): darbs tâ saputruots, ka ne˙kur vairs nede̦r Ulpisch. viņš visu lietu atkal saputrājis Drosth. lai dievs neduod dzirdēt tādu sabļudītu, saputruotu zvanīšanu! Stāsti Kraukļu kr. 49. saputruot valuodu Seifert Chrēst. III, 299.

Avots: ME II, 709

sîkputni, kleine Vögel: krūmi ... skanēja nuo daž˙dažādiem sīkputniem Ērglis Pelēko baronu vectēvi 36.

Avots: ME III, 852

sìlˆtputra, eben gekochte, noch warme Grütze: duod man iestrēbt siitputru! Dond.

Avots: ME III, 840

skâbputra,

1): salda māna skābputriņa BW. 2955.

Avots: EH II, 503

skâbputra,

1) gesäuerte Grütze :
Kurzemes skābputras strēbējs Kundziņš Kronv. 165; "= saskābusi mātesputra" Dond.;

2) skābaputra, fig., der Sauertopf:
kāds viņš ir sarūdzis skābaputra MWM. VII, 2.

Avots: ME III, 878

‡ skaistputniņš Tdz. 99912, ein schönes Vöglein.

Avots: EH II, 498

šķīstputra, in der Verbind. kartupeļu šķīstputra, Kartoffelsuppe Dr.

Avots: ME IV, 49

smalˆkputni,

1) kleine Vögel:
aplasa visus smalkputnu cāļus Duomas IV, 21;

2) sehr empfindliche (z. B. gegen Kälte) Vögel (z. B. Truthühner)
Bauske.

Avots: ME III, 952

snìegputeņaîns, reich an Schneegestöbern: sniegputeņaina zeme Vēr. II, 815.

Avots: ME III, 978

snìegputenis, Schneegestöber: ziemā uznāk dažreiz stiprs sniegputenis Sassm. kad irbes skraida gar ē̦kām . . ., tad būs sniegputenis Dond. n. RKr. XVII, 53. nejauks sniegputenis Vēr. I, 1331.

Avots: ME III, 978

svẽ̦tputns: auch (mit ê̦ ² ) Iw., Pilten, Schrunden; svē̦tputnam gaŗas kājas BW. 2686, 6.

Avots: EH II, 617

svē̦˜tputns Rudbahren, Alschw., Felixberg, Gold., svē̦tsputns Fischer 84, der Storch: stārķis, svē̦tputns, nebijis nuogalināms Etn. IV, 63. gandrs, kâ jau svē̦tputns... R. Kam. 37. me̦lna svē̦tputna spalva JK. VI, 47.

Avots: ME III, 1156

teļaputra (aus teļš . putra), die Dumme, Schimpfwort für ein Weib Spr.

Avots: ME IV, 161

tē̦vputra Dond., dünne Grütze, Grützsuppe.

Avots: ME IV, 177

‡ ugunsputns Pas. VII, 14, ein Vogel, dessen Gefieder wie Feuer glänzt.

Avots: EH II, 712

uzputenis,* Schaumspeise, Auflauf.

Avots: ME IV, 369

uzputêt, stäubend (intr.), zerstiebend auf etw. fallen: pienam uzputējuši putekļi.

Avots: ME IV, 369

uzputinât,

1) stäubend
(tr.) auf etw. fallen lassen; (hin)aufstühmen, -wirbeln: miltus pa saujai uzputina uz ūdeni Janš. Dzimtene ² III, 81. uz klētsaugšu uzputināts sniegs. viesulis tur uzputinājis smiltis;

2) "?"; kad putra me̦lna, tas ir - viņai pamaz piena vai kreima, tad saka: uzputini putru! tas ir - pielej kreimu vai pienu klāt! Grünh.

Avots: ME IV, 369

uzputuôt, aufschäumen (intr.): alus uzputuojis.

Avots: ME IV, 369

vārputa, vārputne (li. varputnė bei Miežinis) St., U., Seltingshof, vārputes L., = vãrpata, die Quecke. Nebst li. várputis dass. Zu vãrpa.

Avots: ME IV, 508

vārputne (unter vārputa): auch (mit ā`r ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 764

‡ veĩputenis Nötk., = vẽjputenis (hieraus entstanden).

Avots: EH II, 768

vẽjputenis, vējaputenis, vèjputnis ² Zvirgzdine, vējputne, vējputni St., das Schneegestöber: vejputeņi putināja BW. 18159. tumšā vējputeņa naktī Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 111. vējaputeņa ... laikuos Izjurieši 6. kad zvirbuļi lien paspārnēs, tad vējputeņi gaidāmi Etn. II, 71. es piedzimu vējputnē BW. 1194, 1 (aus Lubn.). vgl. li. vėjputis "vom Winde zusammengetriebener Schneehaufen" Lit. Mitt. I, 21.

Avots: ME IV, 552

‡ vèjputinis ² Kaltenbr., = vẽjputenis.

Avots: EH II, 775

vèputines ² Warkh., vèputņi ² Zvirgzdine, vẽputnes Lettg., = vẽjputenis.

Avots: ME IV, 560

‡ vèputinis ² Kaltenbr., Skaista, vēputnis Pas. VIII, 352 (aus Asūne), = vẽjputenis.

Avots: EH II, 776

vḕ̦rputa C., = vē̦rpata 2, vērpete 2: (bullim) vē̦rputa . . . ze̦mu pierē. tie e̦suot labi luopi, kam ze̦mu vē̦rputa Upīte Medn. laiki; ve̦rpũte PlKur. "vē̦rpata ".

Avots: ME IV, 565

vē̦rputs: auch PV., Warkl.

Avots: EH II, 777

vē̦rputs Peb. n. U., = vērpete 1.

Avots: ME IV, 565

‡ vìputne ² Liepna, artemisia vulgans.

Avots: EH II, 793

vir̃putnis Jürg., = virpulis: sniegs griezās virputņiem pa gaisu A. v. J. 1893, S. 68.

Avots: ME IV, 610

ziêdputekļi, der Blütenstaub: ziedputekļu trauciņi Stari II, 484.

Avots: ME IV, 739

žiputiņa Mesoten, = žipatiņa.

Avots: ME IV, 811

žūputs, žūputs L., = žũpa: dzērējam, žūputam BW. 11734 var. Nebst zūpute (bei Manz. Post. II, 288) dass. aus mnd. sûput "Saufaus, Trunkenbold".

Avots: ME IV, 836

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls ² ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12

àizjim̂t,

1) = àizjemt: krūtis aizjimtas (von einer gewissen Brustkrankheit);

2) beschäftigen
(nach r. занимать!) : visad ar putniem bija aizjimts Pas. IX, 405.

Avots: EH I, 27

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

‡ àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10

‡ àizbrèņģêt ² Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ II àizderglît "unordentlich zu essen anfangen": aizderglījis putru un atstājis Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

àizģḕrbt, putru, zur gekochten Grütze Zukost, Zutat hinzulegen PS., s. aizdarīt [und ģērbt].

Avots: ME I, 29

‡ àizglùmt, anfangen schleimig, glatt zu werden: putra jau aizglumusi C.

Avots: EH I, 24

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35

àizkukuôt, àizkùkuôt,

1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;

2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.

Avots: ME I, 34

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38

‡ àizmazgât, reinigend wegspülen: lietus aizmazgājis putekļus pruojām.

Avots: EH I, 38

‡ àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

‡ àizsãtinât (putru) Ruhental, =àizdarît 3.

Avots: EH I, 47

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48

‡ àizspurkt Nitau, = ‡ àizspurgt: putns aizspurca pruojām.

Avots: EH I, 51

àizstãvĩba, Vertretung, Verteidigung: deputācija viņam piedāvāj šuo iecirkņu aizstāvību parlamentā B. Vēstn.

Avots: ME I, 53

‡ àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?

Avots: EH I, 53

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

àiztḕrpe, àiztḕ̦rps, Zukost PS., A. X, 1, 211. Cf. aizģērbt putru: also aiztē̦rps eig. der Schmuck.

Avots: ME I, 56

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

àizugune, der Ort hinter dem Feuer, Herde Dubenalken; auch aizugunis, gew. im Lok. aizugunī: grāpim kūsājuot nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī Jk. VI, 32. ve̦cs vīrs sēd aizugunī Tr. IV, 613.

Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež

Avots: ME I, 58

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. ² 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

am! am! [li. am̃ "хвать"],

1) Interj., Nachahmung des Hundegebelles;

2) lautnachahmen- des Wort für"essen"in der Kindersprache:
am! am! garda putra Ar.

Avots: ME I, 69

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

apdzisināt [li. apgesìnti], tr., erkalten machen oder lassen, abkühlen: putru, barību.

Avots: ME I, 84

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85

‡ apgainît "umrühren": a. putru, lai nekūsā pāri Bauske.

Avots: EH I, 80

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

‡ aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap māju Salis.

Avots: EH I, 96

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

aplèkt, ‡

4) um etw. herumfliegen
Dunika, Rutzau: putns aplēca ap krūmu un nuometās zemē.

Avots: EH I, 98

aplidinât, ‡ Refl. -tiês, (wiederholt) um etwas herumfliegen, -flattern: putns dažas reizas aplidinājās ap mežu Dunika, Kal. tauriņš aplidinājās ap puķu duobi ebenda.

Avots: EH I, 98

apliduôt (unter aplidinât), ‡

2) um etw. herumfliegen:
putns apliduoja ap mājas jumtu.

Avots: EH I, 98

apmàisît [li. apmaišýti], tr., umrühren, mischen: putru.

Avots: ME I, 104

apmārtuôt (zu mārte) RKr. XVI, 177 und 190 (aus Rutzau), das Haar der Neuvermählten am Hochzeitstag nach Frauenart ordnen und ihr den Kopfputz der Frauen aufsetzen.

Avots: ME I, 105

‡ appoînît ² Ruj., = putn%C3%AEt">apputnît 1.

Avots: EH I, 106

‡ appucêt Dunika u. a., = appušķuôt. Refl. -tiês Dunika u. a., sieh ausputzen, sich prächtig ankleiden.

Avots: EH I, 106