Paplašinātā meklēšana

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit iê ² ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe ² ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16

àizkniẽpêt, zuknöpfen, eigentl.: mit Stecknadeln befestigen U.

Avots: ME I, 33

‡ àizpiepêt Trik., sich mit Holzschwämmen beziehen, verwachsen: bē̦rza caurums aizpiepējis.

Avots: EH I, 42

àizslìept ² hin-, weggehen (geringschätzig) Golg.

Avots: EH I, 49

àizslìept ^2, intr., heimlich weggehen: viņš aizsliepa vakarā caur mežu RKr. XV, 104.

Avots: ME I, 51

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53

àiztìeptiês "sich (auf etwas oder gegen etwas) zu steifen beginnen" Bauske.

Avots: EH I, 58

‡ àiztriept, zuschmieren, verschmieren (mit iẽ ) Dunika, Kal.: a. acis, caurumu.

Avots: EH I, 59

‡ àizziẽpêt, mit Seife verschmieren: a. kam acis.

Avots: EH I, 65

‡ appiêpêt, beschimmeln, mit Baumschwämmen bewachsen: ce̦lms appiepējis Trik. u. a.;

2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.

Avots: EH I, 105

apstìept, ‡ Refl. -tiês, sich herumwinden um: apinis apstiepies ap kārti.

Avots: EH I, 117

apstìept, tr., ringsum ziehen, spannen: es apstiepu zaļu zīdu visapkārt nuovadam BW. 13588.

Avots: ME I, 127

aptrìept: a. malzi, Brot (mit Butter) bestreichen BielU., (mit iẽ ) Dunika.

Avots: EH I, 122

aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.

Avots: ME I, 131

‡ apziẽpêt Dunika u. a., ringsum einseifen: a. ruokas. Refl. -tiês, sich ringsum einseifen.

Avots: EH I, 128

‡ atčiẽpt Dunika, wegstibitzen: vārna atčiepa uotrai vārnai kaulu.

Avots: EH I, 138

‡ atčiêpt ² Dunika, entgegenpiepen: kad vista iekledzinājās, tad cāļi atčiepa.

Avots: EH I, 138

atsìept ² : auch Pas. III, 314.

Avots: EH I, 165

atsìept ² zuobus BW. 19402, die Zähne fletschen. Zu li. šiẽptis "die Zähne fletschen; genauer: die Mundwinkel nach den Seiten verziehen" [und vielleicht zu russ. dial. си́пать "дергать" und poln. siepać "reissen", sowie nach v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 104 zu got. haifsts "Streit" u. a.; zur Bed. des got. Wortes vgl. z. B. le. plêstiês "sich reissen; sich raufen"].

Avots: ME I, 191

atšìept ² (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

atšviêpt ² , ‡

2) a. zuobus, = atšiebt 2 Mekons Bar. Münchh. 21.

Avots: EH I, 175

[atšviêpt ² -pju, -pu (Gr. - Sessau) lūpu = atstiept l.; šviept wohl durch Kontamination von šiebt und viept.]

Avots: ME I, 203

atviept Refl. -tiês, ‡

2) = atviebtiês: atviẽpies, ka kauns skatīties Dunika, Kal.

Avots: EH I, 181

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

čiẽpa, der Schopf: ņemšu tevi aiz čiepas.

Avots: ME I, 417

‡ cìepā`ns ² (>ostle. ćìpùons) Auleja, das Küchlein.

Avots: EH I, 278

‡ čiêpiņš ² Wainsel n. FBR. XIV, 86 "?".

Avots: EH I, 293

‡ čiepšât "piepen (wie Keuchel)" Bartau.

Avots: EH I, 293

ciepstêt, piepen (von jungen Hühnern) Karls.: kâ vista klukst, tâ cāļi ciepst. kuo tie mūsu cāļi ciepst? BW. 208.

Kļūdu labojums:
BW.208 = Bw.20880,9 var.

Avots: ME I, 395

čiepstêt: auch (mit iẽ ) Dunika, (mit iê ² ) Kal., OB. (= pīkstêt), Salis (von Keucheln), (mit ìe ² ) Linden in Kurf.

Avots: EH I, 293

čiepstêt, -u, -ēju, piepen, zwitschern: bē̦rns gul čiepstē̦dams kâ putniņš Aps. V, 32. zvirbuļi čiepstēja pa sē̦tām. mazie putni čiepst Etn. II, 51, A. XX, 952, XVI, 402, Apsk. I, 194, R. Sk. II, 47. [Vgl. ciepstêt.]

Avots: ME I, 417

‡ čiepstîgs PV., = ‡ čiebîgs.

Avots: EH I, 293

‡ čiepstinât, piepen machen PV.: č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 293

čiepstulis, ‡

2) = čiebulis PV.

Avots: EH I, 293

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

I cìept [Ronneb., Smilt., Ruj.], - pju, - pu, itr.,

1) piepen
[vgl. die li. kiept, die "выражает птичiй писк"];

2) aushalten:
tas ilgi vairs necieps.

Avots: ME I, 395

[II cìept (gew. mit nuo -) Serbigal, Ruj., stibitzen, stehlen.]

Avots: ME I, 395

čìept C., čiêpt ² Kand., [Līn., Mitau], -pju, -pu, stibitzen, stehlen: kur šī runa čiepta? [Vgl. ciept 2].

Avots: ME I, 417

I čiept: auch (mit iê ² ) AP., Frauenb., Salis, Ubbenorm, (mit iẽ) Dunika, OB., (mit ìe ² ) Warkl.

Avots: EH I, 293

II čiept (unter čiebt II): auch Saikava (mit ìe ² ), (mit iê ² ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 293

‡ III čiept "?": vīriņam bikses čiepu (= vērpju?) Pas. X, 507 (aus NB.).

Avots: EH I, 293

[dastìept Drsth., heranschleppen.]

Avots: ME I, 442

‡ dìepalìgs ² Erlaa n. FBR. XIV. 122. = dievpalīgs.

Avots: EH I, 327

diept, s. diebt.

Avots: ME I, 483

driẽpa: driẽps Salis, ein dickes Drahttau. Zum d- s. FBR. XII, 58.

Avots: EH I, 335

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502

driẽpât, -āju, auftakeln Neik. n. U.; mit dem Tau umbinden Krem.

Avots: ME I, 502

driẽpêt, prügeln Wain.

Avots: ME I, 502

I driẽpêt: vielleicht zu driẽpe "das Tau"; vgl: žagars: žagarêt 3.

Avots: EH I, 335

‡ II driẽpêt Frauenb. "= drĩvêt I".

Avots: EH I, 335

driẽpnieks, ein Seiler.

Avots: ME I, 502

griẽpsta, der Appetit, die Begierde: man uznāca griepsta pēc gaļas Dond. [Wohl zu gribêt (s. dies).]

Avots: ME I, 659

‡ griepsts, = griẽpsta (?): tas ... uzmeklēja maizes gabalinu ... un uzkuoda tuo griepstam Pēt. Av. IV, 74.

Avots: EH I, 407

ìecìeptiês, aufpiepen.

Avots: ME II, 7

ìekniept, ‡ Refl. -tiês "das Gesicht verziehen" Wessen: iekniepjas aiz le̦pnuma:

Avots: EH I, 521

[ìekniept LKVv., einklemmen.]

Avots: ME II, 29

ìepļeršķêtiês, einen plärrenden Laut von sich geben: harmōniskas nelabi iepļeršķējās Degl.

Avots: ME II, 53

I iepa, der Vorwand, Beweggurend, die Ursache: meklēja iepas, lai varē̦tu iesākt ķildu Druw.

Avots: ME II, 49

[II iẽpa "ein Bläschen auf der Haut" (in der Kindersprache) Bauske.]

Avots: ME II, 49

iepaise "Bruchprobe" L.

Avots: ME II, 49

ìepaisît, zur Probe etw. Flachs braken L.

Avots: ME II, 49

iẽpakaļ, iẽpakaļis, iẽpakaļus, auch iẽpakaļš [C.], ein wenig hinterher: ve̦zumnieki bij palikuši iepakaļ Kaudz. M. iet pa savu taku citiem iepakaļis Janš. man labu gabalu iepakaļus tarkšķ rati Vēr. I, 1388. dievs ar izkapti pa˙priekšu, ve̦lns ar katlu iepakaļs LP. VII, 1172.

Avots: ME II, 49

iẽpakaļẽjs, der hintere: cienmāte iepakaļējuos nācējus nere̦dz Liev.

Avots: ME II, 49

ìepakât, tr., einpacken: savas lietas. ìepakãjums, das Eingepackte, die Einpackung, die Verpackung: apdarvuots papīrs labs aizsargs pie iepakājuma A. XIII, 621.

Avots: ME II, 49, 50

[ìepaļât, verleumden: iepaļāt kam viņa līgavu Lis.]

Avots: ME II, 50

ìepampt, anfangen zu schwellen Karls.

Avots: ME II, 50

ìepanguôt, einen Schlag versetzen Riga.

Avots: ME II, 50

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50

[ìepāsêt, einplatzen, Risse bekommen: šis kuoks ir iepāsējis Kronw. n. U. 184.]

Avots: ME II, 50

[iepāss, Eingespartes, der Vorrat Lettg.]

Avots: ME II, 50

[ìepàst ² , einsparen Domopol, Welonen u. A.: iepāst gaļu vasarai Warkh.]

Avots: ME II, 50

ìepatikt, gew. refl. ìepatiktiês, anfangen zu gefallen: zē̦nu sejas viņam iepatikās A. XII, 356. saimniekam arī kalpu kapsē̦ta iepatukusēs par dusas vietu Aps.

Avots: ME II, 50

[ìepaũgât Rothof, (mit der Hand) durchprügeln.]

Avots: ME II, 50

[ìepaũnât, (hineinsetzend) gut einhüllen: bē̦rnu ratuos Salis. Refl. - tiês, sich (hineinsetzend) gut einhüllen: sieva jau iepaunājusies ratuos Nigr.]

Avots: ME II, 50

ìepaũnêtiês, ökonomisch vorwärts kommen: re, kâ viņš tagad iepaunējies; senāk bij pa˙visam nabags Naud.

Avots: ME II, 50

[ìepaurêt, einpauken Wid.]

Avots: ME II, 50

ìepaũrêtiês, sich einleben, zu Vermögen kommen: tas it brangi tur iepaurējies! Wain.

Avots: ME II, 50

[ìepaust, einreden, einflüstern: kas tev tuo iepaudis? Nigr. iepaust uotram kuo ausī Bauske.]

Avots: ME II, 50

ìepazĩstinât, tr., bekannt machen: tevi iepazīstināt ar manām nāves cisām Vēr. II, 309.

Avots: ME II, 50

ìepazĩt, tr., kennen lernen: viņš neļāva mums sevi iepazīt. Refl. - tiês,

1) bekannt, eingeweiht werden:
labi, kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M.;

2) einander kennen lernen:
tuoreiz vēl nebijām iepazinušies.

Avots: ME II, 50

ìepazītinât Pagalms, [Bers., Warkl.,] = iepazīstināt.

Avots: ME II, 50

[ìepeinêtiês, sich verwickeln in iepīties: kuo tu ar viņu iepeinējies? M. Aron.]

Avots: ME II, 50

ìepeldêt, intr., herein -, hineinschwimmen; auch von geschmeidigem flinkem Hereinkommen: sulains iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803.

Avots: ME II, 50

iẽpe̦lê̦ks [C., PS., Līn., Nigr., Selg., Jürg., Schujen, ìepe̦lê̦ks Arrasch, iêpe̦lē̦ks ² Salis, Ruj.], ins Graue fallend, graulich.

Avots: ME II, 50

ìepelêt, intr., anschimmeln: maize iepelē̦jusi. drusku iepelējis piens A. XX, 644.

Avots: ME II, 50

iepēlis, ievpēlis, ein Unterpfühl L., ein Hauptpfühl Bergm.; [aus mnd. * hövetpöl (geschr. hovetpôl) "Kopfpfühl", s. Sehwers 148].

Avots: ME II, 50

ìepelnît, tr., ein wenig erarbeiten, erwerben: pilsē̦tā viņš iepelnījis drusku naudas. Refl. - tiês, für sich erwerben: pilsē̦tā var labi iepelnīties.

Avots: ME II, 50

ìepelˆt, tr., den Grund zum bösen Rufe legen, verleumden: meitu.

Avots: ME II, 50

[ìepenterêt,

1) einflechten,
"iepīt" Nerft; (übertragen): viņš man runājuot iepenterēja starpā savus niekus Kl.;

2) unordentlich beginnen:
kalpuone aude̦klu tikai iepenterējusi Nigr. viņš nav ne˙kāds stāstītājs: tikai iepenterē, bet ne˙kad nebeidz Ruj.;

3) verwirren:
bē̦rns dzijas iepenterējis Arrasch;

4) nachlässig hereinkommen od. hineingehen:
iep. istabā Bauske. Refl. - tiês, sich in etw. verwirckeln: viņš bez vajadzības iepenterējis šai lietā Jürg.]

Avots: ME II, 50

[ìeperêt,

1) zu bebrüten anfangen:
vista ieperējusi uolas un tad atstājusi Ruj.] iepe̦rê̦ta uola Lubn., ein angebrütetes Ei;

[2) zur gewohnten Brutstätte machen:
tā vistām iepe̦rē̦ta vieta Lis.].

Avots: ME II, 50

[ìeperinât,

1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;

2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;

3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]

Avots: ME II, 50

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. - tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51

ìepētît, anfangen auszuforschen, Erkundigungen einziehen Spr.

Avots: ME II, 51

ìpīkuôtiês U., = iepiktuôtiês.

Avots: ME II, 51

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

ìepiktuôtiês, in Zorn geraten, zornige Worte ausstossen: Pluostnieks atkal iepiktuojas Alm.

Avots: ME II, 51

ìepīkums, die böse, mürrische Stimmung: rūgtais iepīkums vēl pieauga JR. VII, 71.

Avots: ME II, 51

ìepilcis, dünkelhaft Karls.

Avots: ME II, 51

ìepil˜dît, anfüllen, eingiessen: iepildīja, sasita un izdzēra Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 51

ìepilêt, intr., tröpfeln in etw.: trauciņš, kuŗā sē̦rs lai varē̦tu iepilēt A. XX, 572.

Avots: ME II, 51

ìepilinât, tr., eintröpfeln: kad ausis sāp, tad iepilina matu eļļu Etn. IV, 2.

Avots: ME II, 51

iepini, ins Haar geflochtener Flachs, "lini, kuo iepin bizēs, kuŗas tad sakrausta galvas augšā un sasien pakausī" RKr. VII, 188.

Avots: ME II, 51

ìepiņķerêt, ìepīķêt, tr., hineinverwickeln, verwickeln: nabagam kājas bij virvē iepiņķē̦tas. Refl. - tiês, sich verwickeln: virvē, kādā ķibelē.

Avots: ME II, 51

ìepinums, das Eingeflochtene, die Episode.

Avots: ME II, 51

ìepĩpêt, ìepĩpuôt, tr., intr., anrauchen, einen Zug machen: pīpi, cigāru. viņš gājis klāt iepīpuot LP. VI, 221.

Avots: ME II, 51

ìepĩpinât,

1) tr., durch angebotenen Tabakgenuss behexen, Unheil anrichten:
bijuši arī tādi cilvē̦ki, kas varējuši iepīpināt uotram visādus mūdžus vē̦de̦rā Etn. IV, 11;

2) - iepīpēt AP.

Avots: ME II, 51

[ìepirinât Lis., Warkh., Borchow, = ieperinât.]

Avots: ME II, 51

ìepìrkt, tr., einkaufen: māju. Refl. - tiês,

1) für sich Einkäufe machen, für sich einkaufen;
tas bija braucis uz Je̦lgavu iepirkties MWM. X, 104. viņš iepirkās maizi, pilnu ve̦zumu;

2) fam., sich einmischen:
šai strīdū viņš nuo laba prāta iepirkās Etn. IV, 18. Subst. ìepìrkums, der Einkauf: jūsu mājas maksā pa iepirkumam 3300 rubļu Purap.

Avots: ME II, 51

[ìepir̂st, hineinfurzen: kuo māte (pūrā) iepirduse, tuo meita izpirduse BW. 35325.]

Avots: ME II, 51

ìepît, tr.,

1) einflechten:
matus; krē̦slam sēdekli;

2) verwickeln:
tie iepīti asā cīņā A. XX, 128. Refl. - tiês, sich einmischen, sich verwickeln: viņš iepinās ķildās.

Avots: ME II, 51

iepītne,

1) (krē̦sla iep.), der geflochtene Sitz eines Stuhles
Konv. ¹ 185, [Bers.;

2) iêpîtne ² , ein Haarband
Bauske].

Avots: ME II, 51

ìeplaiksnîtiês, aufleuchten, anfangen zu schimmern: viņas acīs ieplaiksnījās irōniskas dzirkstis Latv.

Avots: ME II, 51

ìeplaisât, freqn., intr., zerplatzen, Risse bekommen: uogles griezās gre̦dze̦nā, vietvietām ieplaisādama MWM. VIII, 597.

Avots: ME II, 51

iẽplaka [C.], eine niedrig gelegene Stelle, ein Tal [Erlaa n. U.]: dārza ieplakā vasaras saulē guozējas divi bišu kuoki Latv.

Avots: ME II, 51

iẽplakaniski [Bauske, iêplakaniski ² Salis,

1) mit der flachen Seite]:
iepl. sist ar airi];

2) "?": dē̦ls atvēsina pātagu un gāž ieplakaniski pa ciskām LP. IV, 3.

Avots: ME II, 51

iẽplakans [PS., C., Trik., ìeplakans Arrasch, iêplakans ² Salis, Ruj.], ein wenig abgeplattet: ieplakana duozīte Kaudz. M. Dunduri ir paprāvi, ieplakani Konv. ² 719. zeme abuos galuos ir drusku ieplakana Pūrs III, 124.

Avots: ME II, 51, 52

ìeplakt, intr., zusammenfallen, einsinken: tagad zemes garuozas virsējās kārtas pamazām ieluok Latv. Subst. ìeplakums, die Senkung.

Avots: ME II, 52

[ìepļãpât, schwatzend einreden: kuo tu viņam iepļāpājis? Drosth.]

Avots: ME II, 53

ìeplarkšêtiês, anfangen zu quaken: varde ieplarkšas Duomas IV, 459.

Avots: ME II, 52

ìeplatît, ein wenig erweitern, öffnen Spr.

Avots: ME II, 52

iẽplats, ziemlich breit: pūķis izskatās kâ ieplats gaismas atspīdums LP. VII, 716. Adv. iẽplaši, geräumig Spr.

Avots: ME II, 52

[ìeplaucêt, anbrühen, bebrühen: maizi Bauske; pe̦lavas Arrasch.]

Avots: ME II, 52

ìepļaukât, tr., einige Ohrfeigen geben: tādu smurguli vajaga tik iepļaukāt Naud.

Avots: ME II, 52

[I ìeplaukt, auszuschlagen, aufzublühen anfangen: labība, ruoze ieplaukusi.]

Avots: ME II, 52

[II ìeplaukt "von der Nässe wund zu werden anfangen: kājām pirksti ieplaukuši nuo ūdens Ruj., Bers., Warkl.]

Avots: ME II, 52

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

ìepleĩtêt, - ẽju, [ein wenig durchprügeln Serben, Schujen:] iepleitēju līgaviņu BW. 27207. [kad kūtruo melni] ar pātagu labi iepleitē, tad iet ar Ci.

Avots: ME II, 52

ìeplêst, tr., einreissen, einen Riss tun: bikses, svārkus; ieplēst kādam ādu od. ādā, das Fell gerben; glāb vien kaķi nuo nāves, viņš tev ieplēsīs ruokā. Refl. - tiês, sich verletzen: visi, kas viņu grib uzcelt, ieplēsīsies Zach. 12, 3. Subst. ìeplê̦sums, der Riss, das Eingerissene.

Avots: ME II, 52

ìeplèst, auch ìeplest, aufreissen, aufsperren: knābi, acis, muti: viņi manis gaidīja acis ieplē̦tuši Purap. visi brīnĩ,damies ieplēta mutes kâ Rīgas vārtus LP. VI, 685. Refl. - tiês, sich ausbreiten, sich breit machen: nav gaismiņa ieplē̦tusies A. XVII, 318. viņš stāv man ieplēties ceļā. kāznieki ieplē̦tušies (gespannt) gaida, kas nu nuotiks LP. V, 285.

Avots: ME II, 52

ìeplè̦tums, die Ausweitungt, das Ausgebreitete: vienā mutes ieplē̦tumā od. ar vienu mutes ieplētumu, in einem Zuge, ohne Aufhören: viņš dzied, runā, lamā vienā mutes ieplē̦tumā. maziņais sācis brēkt ar vienu mutes ieplē̦tumu JK. VI, 27.

Avots: ME II, 52

ìepliķêt, ìepliķuôt, tr., einige Ohrfeigen geben, züchtigen: drīz es tevi iepliķēju BW. 10038.

Avots: ME II, 52

ìeplinkšêtiês, jämmerlich ertönen: ieplinkšējās nemiernieces klavieres Duomas IV, 1.

Avots: ME II, 52

ìeplîst, intr., eingerissen werden, anfangen zu bersten: trauki, svārki ieplīsuši. Subst. ìeplîsums, das Eingerissene, der Riss, die Scharte.

Avots: ME II, 52

ìeplĩtêt, einige Hiebe versetzen; durch unnützes Schlagen unstät machen: zirgu, zē̦nu.

Avots: ME II, 52

ìepliukšķêtiês, einen klatschenden, berstenden Laut von sich geben: buŗas ieplīkšējās.

Avots: ME II, 52

ìeplĩvuôt, anfangen zu flattern: luoguos ieplīvuoja baltas uguntiņas Skalbe.

Avots: ME II, 52

ìepluosît,

1) tr., einreissen
Spr.;

2) anfangen zu toben (vom Sturm)
Spr. Refl. - tiês, anfangen zu toben, zu rasen: bē̦rni iepluosījušies, ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 52

ìepludinât, ìeplûdinât, tr., einströmen lassen: tuo (skābekli) ieplūdinādama pūslī A. XX, 515.

Avots: ME II, 52

ìeplûdinât, s. ìepludinât.

Avots: ME II, 52

ìeplũkât (freqn.) und ìeplükt,

1) reissend einsammeln:
zâles;

2) ein wenig zupfen, zausen:
viņš gribēja zē̦nu ieplūkāt.

Avots: ME II, 52

ìeplunčêties, ìeplunkš(ķ)êtiês, einen plätschernden Laut von sich geben: upē ieplunkšējās zivtiņa Vēr. II, 1070.

Avots: ME II, 52

ìeplûst, intr., herein -, hineinströmen: gaiss, smarša ieplūst istabā.

Avots: ME II, 52

ìepuõgât, ìepuõguôt, tr.,

1) einknöpfen;

2) durchprügeln:
māte tuo bija iepuogājusi ar žagariem Druva II, 520. Refl. - tiês, anfangen zu schlagen (von der Nachtigal): krūmuos iepuoguojas lakstīgala Vēr. II, 24.

Avots: ME II, 54

ìepuolêt,

1) "?": iepuolēja ziedienā BW. 11581, 2;

[2) "= iedauzīt" (?) um Tuckum].

Avots: ME II, 54

[ìepuost,

1) schön einrichten:
dārzs iepuosts Bauske;

2) (den Boden) für die Saat zubereiten:
viņš savu līdumu jau iepuosis Nigr.;

3) schmückend einkleiden:
līgava iepuosta kāzu ruotā Bauske;

4) hinein -, hereinlaufen:
viņa žigli iepuosta namā Nigr., Lautb. Refl. - tiês,

1) sich schmückend einkleiden:
viņa jau iepuosusies jaunajā tē̦rpā Bauske;

2) sich einrichten (nach einem Umzug):
viņš jau iepuosies jaunajā vietā Salis; einsteigend sich bequem einrichten: iep. ratuos N. - Peb.]

Avots: ME II, 54, 55

[ìepuõstît, zu verwüsten anfangen: mežs jau stipri iepuostīts Nigr.]

Avots: ME II, 55

ìepuõtêt, tr., einpfropfen, einimpfen: es meitām iepuotēju mīlestību sirsniņā BW. 11307.

Avots: ME II, 55

ìeprasît, gew. refl. - tiês, eine Frage tun, sich erkundigen: viņš nekaunējās ieprasīt, kâ tas pa latviski saucams Dok. A. kur tad nu? uotrs brālis ieprasās LP. IV, 138.

Avots: ME II, 53

ìeprašņât, Spr., = ieprasīt. [Refl. - tiês MSil., wiederholt sich erkundigen.]

Avots: ME II, 53

ìeprāsnêtiês,

1) auf etw. verfallen:
[vai tu jau agrāk par tuo nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz neieprāsnējuos Kokn. n. A. XII, 560;

[2) begreifen, verstehen
Wessen].

Avots: ME II, 53

ìeprastiês, hinter etw. kommen, erlernen, Gewandheit erlangen: viņš iepraties kuoka darbu Janš. [iepratušies ar mācībām Janš. Dzimt. ² 444. ja zirgu mituošanā jau laikuus neiepruotuoties... 338.]

Avots: ME II, 53

ieprasts, ziemlich ordinär Spr.

Avots: ME II, 53

ìepràtêtiês,

1) auf etw. verfallen
Gr. - Sess.: kad jel tu būtu ieprātējies savu bisi līdz paņemt A. XII, 560;

[2) Geschicklichkeit erwerben
U.].

Avots: ME II, 53

[iepratĩba, die Fertigkeit, Gewandtheit: viņam trūka tādas iepratības rīkuoties ar šuo ieruoci Janš. Dzimt. ² 477.]

Avots: ME II, 53

[iepratîgs, schnell begreifend: viņš katrā darbā iepratīgs Nigr.]

Avots: ME II, 53

ieprātîgs, verständig Spr.

Avots: ME II, 53

ìepratinâties, etw. sich aneignen, Gewandtheit gewinnen: viņš jau labi iepratinājies kurvju pīšanā Dond. n. A. XII, 560. pie katra darba vajaga pa˙priekšu iepratināties Dond.

Avots: ME II, 53

[ìepràtuôt U., = ievē̦ruot.]

Avots: ME II, 53

ìepraûlêt, anfaulen: iepraulējis uozuoliņš BW. 13041.

Avots: ME II, 53

ìeprecêt, ieprecinât, tr., zufreien: meitiņa mana iepre̦cē̦ta. daži pat viņam arī mēģināja tādu ieprecināt A. XX, 1224.

Avots: ME II, 53

ìeprēkšķinātiês "?": dīķī ieprēkšķinās pīles. [In Burtn. werde dies Verbum vom Blasen mit einem Roggenhalm gebraucht; in Nötk. - vom Husten; in Bauske - vom Klappern des Storches.]

Avots: ME II, 53

iẽpretĩ, iẽpretim, iẽpretis, auch iẽpret, fast gegenÜber, schräg gegenüber: durvis iepretī sēd trīs bē̦rni A. XX, 267. tas nuosēdās iepretim viņam pie uguns LP. VII, 452. tur iepretis mājai bij uozuols LP. VII, 341.

Avots: ME II, 53

ìepriêcêt, ìepriêcinât, [ìepriecât], tr., ertreuen, froh machen, trösten: sirdi, bēdīgus. [tu mani esi iepriecējis Glück Tob. 8, 16.] pagruozījis gre̦dze̦nu un vēl vairāk iepriecinājis ve̦cākus LP. IV, 88. [Refl. iepriecāties L. "sich erfreuen".] Subst. ìepriêcê̦tãjs, ìepriêcinãjums, die Freude, der Trosx: viņam būtu jāmirst bez baznīcas iepriecinājuma Vēr. II, 1076.

Avots: ME II, 53

iẽprìekš, iẽprìekšis, iẽprìekšu n. U. auch iepriekšā, voraus, vorher, voran, zuvor: viņš pasludināja laimīgas dienas iepriekš LP. VI, 492. pazīdams jūsu nuopietnību jau iepriekš pareģuoju, ka... Seib. Marta nāk kalpuonei iepriekšis Seib.

Avots: ME II, 53

iẽprìekšẽjs, vorläufig, vorhergehend: precībās gāja allaž jaunā mēnesī agri nuo rīta bez kādas iepriekšējas paziņuošanas BW. III, 1, 25. jāspeŗ iepriekšēji (vorbereitend) suoļi Vēr. I, 7. iepriekšējās (apriōras) spējas MWM. X, 150.

Avots: ME II, 53

ìepũdêt, ìepũdinât, zum Eitern bringen, anfaulen lassen Spr.

Avots: ME II, 54

ìepukstêtiês, anfangen zu schlagen: mana sirds iepukstējās stiprāki Vēr. II, 60.

Avots: ME II, 53

ìepũlêt, tr., mit Mühe herein -, hineinschaffen: iepūlēt skapi pa šaurajām durvtiņām pajumtē Aps. Refl. - tiês, sich einarbeiten: viņi bij tiktāļ iepūlējušies, ka jau šuogad bij iesē̦ts Plūd. LR. III, 74.

Avots: ME II, 54

ìepum̃pêt, tr., einpumpen: ūdeni silē.

Avots: ME II, 53

ìepurinât, tr.,

1) hineinschütteln:
ābuolus gruozā;

2) schüttenld anfachen:
uguni Spr. Refl. - tiês,

1) sich einschütteln (von den Hühnern gebraucht, die im Sande baden);

2) wohlhabend werden
U.

Avots: ME II, 54

[ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.

Avots: ME II, 54

[iepûšļât ² , zu eitern anfangen: iepūšļājis ievainuojums Doblen, Zabeln.]

Avots: ME II, 54

ìepūšļât,

1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;

[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;

3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].

Avots: ME II, 54

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. - tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54

ìepũt, intr., anfaulen: kuoks iepuvis. Subst. - ìepuvums, angefaulte Stelle, Fäule.

Avots: ME II, 54

[ìeputêt,

1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;

2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;

3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]

Avots: ME II, 54

[iepũtîgs, dünkelhaft: le̦pns un tāds iepūtīgs Janš. Dzimt. ² . 96.]

Avots: ME II, 54

ìeputinât, tr.,

1) hineinwehen, verschneien:
tas bij pa pusei ieputināts sniegā;

[2) schmäumen machen
MSil.].

Avots: ME II, 54

ìepūtinât,

1) Wasser sich ansammeln lassen (in der Stauung) [Sessw.], Spr.;

[2) = atpūtināt, sich erholen lassen:
drusku iepūtinās zirgus un tad brauksim tālāk Kokn.;

3) (ein Pferd daran) gewöhnen, dass man es zu bestimmten Zeiten oder an bestimmten Stellen sich erholen lässt
Nötk.].

Avots: ME II, 54

[ìeputuôt,

1) zu schäumen anfangen:
alus ieputuojis;

2) einseifen:
bārdu, veļu.]

Avots: ME II, 54

[ìeputrât PS., ìeputruôt Bauske, einrühren (fig.), Verwirrung stiften: kuo tu nu esi ieputruojis?] Refl. ìeputruôtiês, sich hineinmischen U.

Avots: ME II, 54

ìeslieptiês, sich einschleichen: miseklis iesliepies Dr.

Avots: ME II, 67

ìestìepiêns, die Spannung, der Zug; ar vienu iestiepienu od. vienā iestiepienā, in einem Zuge, unverwandt: skriet vienā iestiepienā. viņš gribēja pabraukt gaŗām vienā iestiepienā Kaudz. M. le̦dus gabali vienā iestiepienā steidzas gaŗām A. XII, 92. ar vienu pašu iestiepienu skatīties viņā A. XII, 814. izdzēra vienā iestiepienā šņabi Vīt. pūš vienā iestiepienā Vīt. 33. [zirgam bija tik viens iestiepiens, kad ve̦zums bij nuo dangas laukā Fest.]

Avots: ME II, 73

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73

ietiepa,

1) die Grille
Dzimt. Vestn.;

2) comm., der Rechthaber, der Eigensinnige:
viņš tāds ietiepa AP., Etn., IV,18.

Avots: ME II, 82

iêtiẽpĩba, die Rechthaberei, der Eigensinn: viņš pazina tās lielmanību, uzpūtību un ietiepību A. XVII, 531.

Avots: ME II, 82

iẽtiẽpîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tu pats esi slims un tādēļ ieduomīgs un ietiepīgs Vēr. I, 900.

Avots: ME II, 82

ìetieptiês, sich etw. in den Kopf setzen, eigensinnig werden: tas bija liels tiepums; ja tas kuo ietiepās, tad tuo vajadzēja izdarīt JK. V, 50.

Avots: ME II, 82

ietiepums, der Eigensinn, die Rechthaberei: tavs ietiepums negrib saprast tuo laimi Rainis.

Avots: ME II, 82

ìetriept, tr., einschmieren: tu arī esi tur kuo ietriepis? MWM. VIII, 216.

Avots: ME II, 83

ìeziẽpêt, tr., einseifen: ruokas.

Avots: ME II, 92

izčiept, tr., wegstibitzen, entweden: ceļinieki izčiepj gaļas gabalu nuo katla Etn. II, 95.

Avots: ME I, 723

izķiept, intr., überstehen, genesen: kuo nu vairs, nu jau saulīte zuobus silda, - ziemu izk(iepām gan. Vgl. izķeipt.

Avots: ME I, 760

‡ izšiept, die Lippen zum Lächeln hervorstrecken (verachtl.) Nautrēni: muti izšiepis kai teļš; auslachen Oberl. n. U. (unter šiebt), Gr.-Buschh., Wessen, ("mit iê ") Līvāni. Refl. -tiês "?": izšiepies kai ķīlis (II?) Nautrēni.

Avots: EH I, 485

‡ izstìepiêns, einmaliges Ausstrecken: ar vienu ruokas izstiepienu.

Avots: EH I, 483

izstìept, ‡

4) "izmežģît" PlKur.

Avots: EH I, 483

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806

iztiepiņa, ein launenhaftes, eigensinniges Kind Mar. n. RKr. XV, 116.

Avots: ME I, 819

iztìeptiês, [li. išsitem̃pti], harnäckig eine Zeitlang worauf bestehen, eigensinnig sein: vai tu nu nebūsi iztiepies diezgan?

Avots: ME I, 819

iztriept,

1) besprengen, beflecken;

[2) (mit ìe ²⁾ schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;

3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;

4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].

Avots: ME I, 820

izziẽpêt, tr., seifend (Seife) verbrauchen: izziepēju puodu ziepju BW. 13297, 7.

Avots: ME I, 832

‡ ķiẽpals Dunika, NB., klebriges, nicht vollkommen ausgebackenes Brot.

Avots: EH I, 707

‡ ķiẽpšis NB., = ‡ ķiẽpals.

Avots: EH I, 707

ķìepstêt Spr., Smilt., = čiepstēt.

Avots: ME II, 390

ķiêpt, ‡

3) dievs zin, vai viņa ķieps BielU., Gott weiss, ob sie durchkommen wird.

Avots: EH I, 707

ķiêpt, -pju, -pu,

1) = ķeipt, quienen, sein Leben fristen: ilgi viņš neķieps Gr. - Essern, Aps.;

2) tr., beschmurgeln, namentlich in der
Zstz. mit ap-, pie-: bļuodiņu, cibiņu pieķiept; apķiept, beschmutzen Bers. n. A. XVII, 286.

Avots: ME II, 390

[kliêptiês ² (seltener: kliebties), - pjuos, - puos" atgadīties, nuotikties": kâ tev ir kliepties? Dunika.]

Avots: ME II, 232

kniẽpadata: ze̦lta kniepadatu BW· 2221. kad man būtu k., es tev acis izbadītu 9469; Demin. nom. plur. kniepa adatiņas BW. 2633, kniepu adatiņas 2629; 2.

Avots: EH I, 632

kniẽpadata, die Stecknadel.

Avots: ME II, 249

‡ kņiepadata BW. 33329, 1 var., = kniẽpadata.

Avots: EH I, 636

kniẽpe,

1) auch kniẽpis, die Stecknadel:
divi šaujas kniepju bēru, trešuo smalku adatiņu BW. 24840 var. kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm 17005, 1. nav jau kniepis, nepazudīs vis R. Sk. II, 129;

2) Doppelknöpfchen z. B. an Hemdärmeln
Biel. n. U.;

3) die Taille
Spiess n. U. [Gleich knēpe (s. dies) wohl aus dem Niederdeutschen.]

Avots: ME II, 249

kniẽpêt: aus nd. kuō"pen "(zu)knöpfen", s. Sehwers Unters. 54.

Avots: EH I, 632

kniẽpêt, - ẽju, mit Stecknadeln befestigen; zusammenknöpfen: kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm BW. 17005, 1.

Avots: ME II, 249

‡ kniẽpķe̦ns Ahs., der Kragenknopf; eine Art Fibel: sudraba vai dzītara kniepķe̦na iesegšanai (sc.: kre̦kla apkaklē) Rutzau n. Fil. mat. 126 (s. die Abbild. ebeeda S. 130). Wohl aus einem mnd. *knō"pken.

Avots: EH I, 632

‡ kniẽpķins Frauenb., = ‡ kniẽpķe̦ns: kniepķini bij, kur kre̦klus sadūra.

Avots: EH I, 632

‡ *kniept, zu erschliessen aus ìekniept.

Avots: EH I, 632

knieptiês: auch Gaigalava, (mit ìe ² ) Nautrēni.

Avots: EH I, 632

[knieptiês, - pjuôs, - puôs, die Ohren (nach hinten) anschmiegen (von Pferden): zirgs kniepjas Wessen. Wohl zu li. kneĩpties od. knìpti "гнуться".]

Avots: ME II, 249

‡ kņìeptiês ² Auleja, das Gesicht verziehen: nepatīk ēdienis - kņiepjas, neē̦d.

Avots: EH I, 636

‡ kuokpiepe Melnalksnis Mazsalaca 54, ein Geizhals.

Avots: EH I, 686

liẽpa: dze̦guzes l. auch Erwalen; drudž[a] liepa Popen "ein Gartenunkraut".

Avots: EH I, 756

liẽpa (li. líepa, [serb. lì`pa]), liepe [li. lí'epę], Demin. verächtl. -ele, die Linde, ein im VL. als Bild der Weiblichkeit und wegen ihrer Bedeutung im Haushalte viel genannter Baum: sievu slavēja, sacīdami: kupla, daiļa kâ liepa BW. I, 196. es meitiņa kâ liepiņa (Var.: liepīte) BW. 10569. meklējām liepu meitu uozuoliņa dēliņam Ltd. 689. Gerühmt werden im VL. liepas od. liepu galdi, krē̦sli, se̦dli, Lindentische, -stühle, -sattel, liepas kriju kamanas, Schlitten aus Lindenborke. [liepu mēnesis U., der Juli]. dze̦guzes, drudžu, zalkšu liepa, Seidelbast, Kellerhals (daphne mezereum) Mag. IV, 2, 43; āru liepa, eine im Freien, in der Nähe des Gesindes, am Wegerande wachsende Linde. [auf ein apr. leip- weist der preussische Ortsname Leypiten; vgl. auch den li. - jatving. Ortsnamen Léipalingis. Vielleicht zu kymr. llwyf "Linde, Ulme", vgl. Trautmann Wrtb. 155, Berneker Wrtb. I, 723, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 242, sowie auch Loewenthal AfslPh. XXXVII, 381 und (teilweise anders) Indog. Jahrb. V, 190.]

Avots: ME II, 503

liẽpaîne: auch BW. 34066 var.

Avots: EH I, 756

liẽpaîne Spr., liẽpãjs, der Lindenhain, Lindenwald: bāliņš savu skaistu māsu liepājā (Var.: liepulē, liepulā) audzināja BW. 13655. staigā lē̦ni, bāleliņ, pa liepāja laipiņām! BW. 13545, 2.

Avots: ME II, 503, 504

liepainĩte, liepanĩte, liepunĩte, die Linde [?] im VL.: es nelauztu liepas zaru, es bij[u] pate liepainĩte (Var.: liepanĩte, liepunĩte) BW. 9779.

Avots: ME II, 504

liepāja,

2): ap pili ir sirmā l. (Lindenwald)
Pas. XV, 382.

Avots: EH I, 756

liepāja,

1) ein Körbchen aus Lindenborke
Setzen: skanējās, dārdējās nuo liepājas dze̦lzavā RKr. VII, 1436;

2) liepajas (wohl liepājas), Lindengebröche
L.; liepãjs, s. liepaine.

Avots: ME II, 504

Liẽpãja: an Ort und Stelle mit â ² gesprochen.

Avots: EH I, 756

Liẽpãja, die Stadt Libau; [vgl. RKr. XIV, 8].

Avots: ME II, 504

liẽpãjs (unter. liẽpaine), ‡

2) = liepkauls Erlaa, Fest., Lub. (mit ìe ² ): pliki paliek kâ liepāji. P.W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 756

‡ lìepalājs ² Kaltenbr., ein Lindenwald.

Avots: EH I, 756

liẽpars "?": susuriņš pa ceļu te̦k, uz susura liepars, uz liepara gaigals (Rätsel).

Avots: ME II, 504

[liepas (?) St. "Huflattich"; vielleicht in lē̦pas zu korrigieren. Doch wird auch aus Sessw. ein liepu lapas"lē̦pu lapas" mitgeteilt.]

Avots: ME II, 504

‡, *liẽpējs (erschlossen aus liẽpeš Salis), = liẽpãjs I.

Avots: EH I, 756

liẽpene,

2): eine gewisse Blume
Strods Par. vōrdn. 105;

3): auch AP., Kegeln, Lems., N.-Peb., (mit ìe ² ) Kalnemois, Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 756

liẽpene,

1) der Lindenhain, Lindenwald:
suns iegāja liepenē BW. 31044;

2) Schlangenkraut (calla palustris)
RKr. II, 68;

3) ein Erdpilz
U., Birsm., [C., Mar.].

Avots: ME II, 504

liẽpiêns, liepiene BW. 33404, der Lindenhain, Lindenwald: iesim abas mēs māsiņas liepienā šūpuoties! BW. 9588.

Avots: ME II, 504

liepiņš, weisser Hase, Schneehase (lepus variabilis).

Avots: ME II, 504

‡ liepkàulis ² Gr.-Buschh., Oknist, = liepkauls.

Avots: EH I, 756

[liepkauls Wessen "lūkus plêšuot atplē̦stais kuoks".]

Avots: ME II, 504

‡ liepuoksnis,

1) = liẽpūksnis Janš. Dzimtene II ² 111;

2) = liẽpûksnãjs Janš. Bandavā I, 75.

Avots: EH I, 756

liẽpuôt, die Lindenborke abstreifen; liẽpuôtãjs, jemand, der die Lindenborke abstreift A. XX, 53.

Avots: ME II, 504

lieps: auch (mit ìe ² ) Eversmuiža n. FBR. VI, 37, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Auleja, (neben liepa ) Heidenfeld: liepa galds Skaista n. FBR. XV, 53. liepa laivu BW. 13595, 26. In Gr.- Buschh. und Oknist lìepa ² "die Linde" neben lìeps ² "eine kleinere Linde, aus deren Borke Bast gewonnen wird".

Avots: EH I, 756

lieps [li. líepas] Spr., [(aus Erlaa) Pas. I, 388, Lös., Warkh.], für liẽpa.

Avots: ME II, 504

‡ liepslēģeris Schwarden, ein Seiler ("striķu vijējs"). Mit Dissimilation aus *riep-slēģeris < d. Reepschläger.

Avots: EH I, 756

liẽpûksnãjs N. - Schwanb., liẽpûksnẽjs [C.], liepuksnējs Golg., liẽpuksnis Aps., liẽpûksnis PS., das Lindengebüsch; liepūksneji, Lindengebröche L. [lielpuksnis BW. 13655, 2 var. ist eine volksetymologische Anlehnung des missverstandenen Worts an liels, s. P. Schmidt RKr. XIV, 8.]

Avots: ME II, 504

[liẽpūksnis, eine Laube Janš.]

Avots: ME II, 504

liẽpula, liepule,

1) s. liepaine; ein loc. s. liepūlā BW. 13655, 4 var.;

2) [liepule], ein aus Lindenborke gemachtes Gefäss
RKr. VII, 1436.

Avots: ME II, 504

liẽpziêdã ,* zur Zeit, wo die Linden blühen Austr.

Avots: ME II, 504

nùočiepstêt, intr., einen piependen, wimmernden Ton von sich geben: suņi kuožuot raganas, ka nuočiepstuot vien Etn. III, 57. Refl. - tiês, einen jämmerlichen Ton von sich geben: žē̦li viņi nuočiepstas Latv.

Avots: ME II, 771

[nùociept, wegstibitzen PS., Arrasch.]

Avots: ME II, 768

nùočìept, [nùočiebt Salis, Allend. n. U.], tr., wegstibitzen: vilks nuočiepj vienu aitiņu Etn. III, 14, [Dunika].

Avots: ME II, 771

nùodriepêt,

1): auch (mit iẽ ) Frauenb.; ‡

2) = ‡ nuodrĩvẽt (mit iē ) Frauenb.

Avots: EH II, 41

nùodriepêt, durchprügeln: viņu tik vajaga krietni nuodriepēt Wain.

Avots: ME II, 777

nùopiêpêt, intr., verschimmeln, sich mit Hausschwamm bedecken: tautiešam liepu galdi zaļu piepi nuopiepēj[u]ši BW. 26006, 6.

Avots: ME II, 829

nùoslìept, ‡

2) "?": viņi negrib ne˙kuo pareizi darīt, tikai kâ ne˙būt n. laiku A.-Schwanb.; ‡

3) mühsam (gehend) zurücklegen
Heidenfeld, N.-Peb., Saikava: kamē̦r nuoslìepu šuo lieluo ceļa gabalu, biju pa˙visam piekusis.

Avots: EH II, 88

nùoslìept, intr., eine längere Zeit dienen: pie saimnieka nuosliepu ve̦selu gadu Laud., Bers.

Avots: ME II, 853

nùostìept, Refl. -tiês: pajāja gaŗam, kai guns vien nuostiepēs Pas. VII, 95.

Avots: EH II, 91

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene ² II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860

nùosviept,

1) [(mit iê ² ) abschlachten
Bauske]: ik˙gadus varē̦tu tādu (ruksi) nuosviept MWM. X, 487;

[2) ("mit iê ² ") "Butter machend sich mit der Sahne beflecken"
(?) Grünh.;

3) "abprügeln"
Biržgalis;

4) "wegstibitzen"
Makašē̦ni].

Avots: ME II, 865

nùotiept, ‡ Refl. -tiês "abstreiten" P. Alunāns. Vgl. auch ‡ nùotīpt II.

Avots: EH II, 101

nùotìept, tr., hartnäckig ableugnen, abstreiten: labās īpašības nuotiepdams bij meiteni apvainuojis A. XIV, 2, 385.

Avots: ME II, 876

nùotriept, ‡ Refl. -tiês, sich besudeln : bē̦rns ar suodrējiem nuotriepies Heidenfeld, Schwitten, Sessw., Zögenhof.

Avots: EH II, 102

nùotriept, tr., beschmieren, beflecken: ar vaskiem nuotriept dēlīšus Konv. ² 1781.

Avots: ME II, 877

nùoziẽpêt, ‡

2) durchprügeln
Dunika. ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., sich einseifen.

Avots: EH II, 109

nùoziẽpêt, tr., be-, abseifen: kalpuone nuopēra viņu ar mīkstu bē̦rza sluotu un ar ziepēm nuoziepēja Etn. II, 47.

Avots: ME II,

‡ pačiêpt ² Dunika, = papĩkstêt: putniņš tâ nuosalis, ka nevar ne p.

Avots: EH II, 125

[pačiẽpt, wegstibitzen: suns pačiepa gaļas gabalu Dunika.]

Avots: ME III, 14

[pacieptiês, ein wenig piepen: cāļi drusku paciepās un atkal apklusa.]

Avots: ME III, 13

pãrstìept,

1): p. virvi pāri upei, maisu pāri sē̦tsvidum Oknist; ‡

2) reckend überanstrengen
Dunika: p. ruoku (kuo smagu ceļuot).

Avots: EH XIII, 212

pā`rstìept, nach Hause schleppen, mit Anstrengung heimtragen: tuos pārstiepis mājā LP. IV, 209.

Avots: ME III, 179

pãrstìept, tr., hinüberspannen: aude̦klu pār ratu jamtu. Refl. -tiês,

1) sich hinüberspannen:
tilts pārstiepies pār platuo upi Aps.;

2) sich streckend überanstrengen, sich überrecken.

Avots: ME III, 179

[pãrtiept, tr., mühsam überteden: nemēģini tādu stūrgalvi pārtiept! Jürg. Refl. -tiês, übermässig widersprechen, sich übermässig widersetzen: bē̦rns tâ pārtiepies un pārraudājies, ka nevarēja ilgi iemigt Jürg.]

Avots: ME III, 183

‡ pãrtriẽpt Dunika, = pãrvìlkt 1: p. ar pirkstu pāri vaigam.

Avots: EH XIII, 214

[pãrziẽpêt, von neuem einseifen: drēbju gabals vēl jāpārziepē PS.]

Avots: ME III, 189

pãrziẽpuôt,* tr., verseifen: ziepēm piemīt īpašība taukvielas pārziepuot Konv. ² 3723. Refl. -tiês, sich verseifen: eļļa viegli pārziepuojas 1789.

Avots: ME III, 189

pastiepiens: vienā pastiepienā Wessen "vienā sākumā".

Avots: EH XIII, 177

[pastiepiens "vienlaidu darījums" Wessen.]

Avots: ME III, 108

pastìept,

1): galuotni -as teicēja pastiepa FBR. XIX, 208. Refl. -tiês: atļaun man pazastiept! Pas. IX, 260.

Avots: EH XIII, 177

pastiept, tr.,

1) ein wenig recken, strecken:
aude̦klu, ruoku, kāju;

2) ein wenig, eine Strecke tragen, schleppen:
redzēs, vai varēs šuo maisu pastiept Kand. Refl. -tiês, sich ein wenig recken, strecken: cilvē̦ki savas debesis aizsniedz, pastiepdamies uz pirkstu galiem Vēr. I, 1231.

Avots: ME III, 108

[patrìept ² , ein wenig streichen auf : p. sviestu uz maizes Warkh.]

Avots: ME III, 124

patìeptiês (unter patiẽlêtiês): sieva ne˙kā nedarīja nepatiepusies, ja vīrs lika kuo darīt Dunika.

Avots: EH XIII, 182

patrìept ² : ein wenig unter etwas streichen (mit iẽ) Dunika.

Avots: EH XIII, 183

‡ paviẽptiês Dunika, = paviebtiês.

Avots: EH XIII, 191

‡ pazìepes ² Auleja, Seifenwasser, worin etwas gewaschen worden ist: paziepēs kaidus lakatus izmazgā.

Avots: EH XIII, 193

‡ paziẽpêt, ein wenig einseifen Dunika u. a.: vēl drusku paziepē, un tad pietiks!

Avots: EH XIII, 193

pìekniepêt, anstecken, anheften: (vaiņakam) pakaļā piekniepēja garas bantes BW. III, l, 27.

Avots: ME III, 258

piêpa Kl., Saikava, Prl. = piepe: Sprw. mīksts kâ piepa. ap pašiem stulmiem dzeltēja dažādu sugu piepas MWM. X, 82. - piepas, Löcherpilz (polyporus) RKr. II, 76.

Avots: ME III, 277

piêpaĩns C., schimmlig u.

Avots: ME III, 277

pìepàisît,

1) noch dazu schwingen resp. brechen (Flachs):
p. vēl drusku klāt Bers.;

2) ein gewisses Quantum (Flachs od. Hanf) schwingend resp. brechend erlangen:
piepaisīt pilnu puõdu kaņe̦pāju.

Avots: ME III, 277

pìepalĩdzêt, behilflich sein, Beihilfe gewähren: kur vajadzība sauc, tur jāpiepalīdz visiem Alks. Bar. 4. vedējs tam piepalīdz kauties LP. VII, 481. maisus cilā aizv˙ien tik vīrieši, un ar labību mērījuot sievietes re̦ti kad piepalīdz Etn. III, 73.

Avots: ME III, 277

pìepalĩdzĩba, die Beihilfe, Aushilfe: ar meitas piepalīdzību arī šuo darbu pārvarēšuot JK. V, 1, 68. ar mašīnas piepalīdzību tik daudz maizes pieražuot A. XVII, 493.

Avots: ME III, 277, 278

pìepalĩdzîgs, behilflich: mācītājs šai ziņā izturējās īsti patiesīgi un piepalīdzīgi Kundz. Kronv. 218. metējs bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās ruokas maz vien varēja padimāt uz priekšu Blaum. Pie skala uguns 9.

Avots: ME III, 278

pìepalĩgs,

1) der Helfende, Aushelfende:
tā sieva dažreiz bij piepalīgs saimniecei Vēr. I, 1452;

2) die Beihilfe, Aushilfe:
visas mājas suoli ķēķī un kūtī viņa viena pati apkuopa ar ganu piepalīgu Vīt. 8.

Avots: ME III, 278

pìepampt, anschwellen: dzīslai piepampstuot MWM. X,4. man piepampa vēderiņš BW. 34726 var. piepampuši padebeši Stari II, 931. Subst. piepampums, die Geschwulst: lapu kātiņu apakšgalā atruodas it kâ kāds piepampums Vēr. II, 721.

Avots: ME III, 278

pìepanguôt, aufblasen; anschwellen machen: piepanguots (nuo ēdiena) vē̦de̦rs Lautb.

Avots: ME III, 278

pìepâsêt, sattfüttern: nevar viņu piepāsēt vien Wolm.

Avots: ME III, 278

pìepasêt, tr. u. intr., dazupassen; anpassen: tā alga jau man labāk piepas nekâ viņam Etn. I, 176. piepas (Var.: piede̦r, piestāv, piekrīt) labi ze̦lta pieši pie dze̦lte̦na kumeliņa BW. 12216, 4 var.

Avots: ME III, 278

pìepasîgs, (zu etwas) passend.

Avots: ME III, 278

pìepaturêt,* beibehalten (darnach gebildet): pēcnākamie savā pirmajā laikme̦tā piepaturēja savas cilts pirmatnējuo veidu A.XX, 259. strāva piepatur tuo pašu virzienu Konv. ² 1075.

Avots: ME III, 278

pìepaunât, vollkramen: p. visu istabu pilnu, das ganze Zimmer mit paunas anfüllen Lautb.

Avots: ME III, 278

piêpaûpt ² Nigr., anschwellen: bērns ir piepaupis, hat sich einen dicken Bauch durch Essen verschafft U.

Avots: ME III, 278

pìepazĩtiês, sich zu etwas einbekennen U.

Avots: ME III, 278

piêpe Wolm., Kr., PS., C., piepes, der Schimmel, Kahm U.; "Gewächs an Bäumen, als Moos, Schwamm" L.; piêpe ² Wain., Nigr., der Holzschwamm: akas sienās ir apaugušas ar piepēm Wain. bē̦rza piepe Apst. II, 12. skuops kâ piepe Bers., N.-Peb. piepe U., ēku piepe Konv. ¹ 667, der Hausschwamm (merulius destruens); plepe, boletus ignarius Mag. IV,2,70. "ein weinerliches Kind" Kreuzb. Wahrscheinlich (nach Būga Aist. Stud. 87 und 110) identisch mit li. kémpė "Schwamm" (zum k-p aus p-p vgl. le. dial. kumpis "die Pumpe" und pakuope); vielleicht zu pît "flechten" (vgl˙d. "Flechte").

Avots: ME III, 278

piêpê̦duôt ^2, volltrampeln: ar slapjām, dubļaiņām kājām istabu piepē̦duot Sassm.

Avots: ME III, 279

pìepèipt ² Adsel, anschwellen: viņam kāja piepeipusi.

Avots: ME III, 278

pìepeizât Spr., vollkramen, vollschütten, vollschmutzen, verunreinigen.

Avots: ME III, 278

piepelcêt, = pìemìzt: pajem... piepe̦lcē̦tu bē̦rna drāniņu! JK. VI, 28.

Avots: ME III, 278

pìepelˆdêt, hinzu-, herzuschwimmen: tie piepe̦ld pie staba LP. IV, 87.

Avots: ME III, 278

pìepelêt, vollschimmeln, sich mit Schimmel bedecken: piepelējušas mucas A. XX, 592.

Avots: ME III, 278

piepeļņa, Nebenverdienst Ar.

Avots: ME III, 278

pìepèlnīt,

1) dazuverdienen;

2) zur Genüge verdienen:
diviem maizi nevar piepelnīt JR. VII, 99.

Avots: ME III, 278

pìepeļuôt, besudeln, verunreinigen Warkl.: Jānītis piepeļuojis gultiņu.

Avots: ME III, 278

pìepelšķuôt, mitZaubermitteln vollegen: kūts ir piepelškuota Trik.

Avots: ME III, 278

I piepeņķêt, bepissen VL., Biet. n. U., beschmieren U.

Avots: ME III, 278

II pìepeņķêt, schlecht anbinden: es meitiņu piepeņ,ķē̦ju pie priedītes, pie eglītes; kamē̦r jūdzu kumeliņu, jau meitiņa gabalā BW. 13397.

Avots: ME III, 278

piepeñterēt, vollschwatzen: tâ man tur piepenterēja pilnas ausis MWM. X, 86.

Avots: ME III, 278

pìeperêt, eine Menge ausbrüten: vista pieperējusi daudz cāļu.

Avots: ME III, 278

pìeperinât, eine Menge ausbrüten machen: saimniece pieperinājusi daudz cāļu.

Avots: ME III, 278

pìepḕrt,

1) durchprügeln;

2) klatschend etwas haften machen:
lai ... peŗ savus niekus cik gribē̦damas, ... kur ne˙kā nav, tur viņas ne˙kā nepiepērs Janš. Dzimtene V, 432.

Avots: ME III, 279

piẽpeši Siuxt, Salis, L., s. piẽpešs.

Avots: ME III, 278

piẽpešs, piẽpēšs, piẽpežs, piẽpēžs, plötzlich; eilig U.: piepeša nāve, plötzlicher Tod; piepešas nāves diena, der Georgitag (Aberglaube) Oppek., Bergm. n. U. Nuo ātriem, piepešiem e̦lpas vilcieniem krūtis augsti viļņuoja Alm. Kaislību varā 108. kungs uz piepēžu padebesi brauks Manz. Post. I, 104. piepešu zâle, Medizin, Kraut für plötzliche Zufälle Harder n. U. - Adv. pildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX, 504.

Avots: ME III, 278, 279

piẽpēšs, s. piẽpešs.

Avots: ME III, 279

piepêt, -ēju, schimmeln, kahmen, kahmig werden.

Avots: ME III, 279

piepētĩba, die Plötzlichkeit L., Bergm. n. U.; s. piẽpešs.

Avots: ME III, 279

piepētîgs, eilig, plötzlich Bergm. n. U.

Avots: ME III, 279

piẽpeži Janš., Ruj., Fehsen, piẽpežs, s. piẽpešs.

Avots: ME III, 279

piẽpêži Jürg., piepēži ² Fehgen, piêpēžs, s. piẽpešs.

Avots: ME III, 279

pìepikât Spr., vollstopfen.

Avots: ME III, 279

pìepil˜da,* die Erfüllung: smilkstē̦dami skund pēc laimes piepildas U. b. 110, 43.

Avots: ME III, 279

piepil˜dît,

1) anfüllen:
... kâ piepildi (dievs) dziļas upes, kâ dziļuos ezeriņus BW. 32848. tā (pipele) tuo pīzdu piepildīja 34862 var.;

2) ersättigen, zufriedenstellen:
tas nuošāva simtiem zaķu, nevar kunga piepildīt BW. 30481, 1. cilvē̦ks, kas ne˙kad nav piepildāms, atruod bez laika galu Dicm. pas. v. I, 58; nepiepildāms, unersättlich;

3) erfüllen, vollbringen.
Refl. -tiês,

1) sich anfüllen:
katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162;

2) sich vollsaufen
U.;

3) sich erfüllen, in Erfüllung gehen:
siržu vēlēšanās piepildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX. 504.

Avots: ME III, 279

pìepilêt, intr.,

1) dazu-, hinzutropfen;

2) volltropfen.

Avots: ME III, 279

pìepilinât,

1) dazu-, hinzuträufeln:
piepilināt dažus pilienus Stari I, 45;

2) träufelnd benetzen:
p. grīdu.

Avots: ME III, 279

pìepil˜t,

1) grösser werden, sich anfüllen:
auguons piepilis Ronneb. vâtis jau piepilst St.;

2) = piepilēt 2: spannis jau piepilis Bauske.

Avots: ME III, 279

pìepĩpêt, pìepĩpuôt, tr., vollrauchen: piee̦lpuots un piepīpē̦ts gaiss MWM· XI, 189.

Avots: ME III, 279

pìepìrkt,

1) dazukaufen;

2) kaufend (mit Gekauftem) anfüllen:
piepircis kabatas pilnas ar mantām;

3) durch Kauf erlangen
Biel. n. U.: kas tuo piepirks, wer wird das erschwingen? U. - Subst. piepirkums, das (später) Dazugekaufte.

Avots: ME III, 279

piêpis ^2, ein Holzschwamm Zögenhof.

Avots: ME III, 279

pìepît,

1) dazu-, hinzuflechten;

2) anbinden, anfesseln:
vīrs ... piepinis zirgu turpat tre̦knajā zâlē Etn. II, 86. Laima pina pinekliņu...; piepin labu mātes meitu pie nelieša tē̦va dē̦la BW. 12001;

3) flechtend (mit Geflochtenem) anfüllen:
piepīt gruozu pilnu ar vaiņagiem. Refl. -tiês, sich anbinden; sich hinzugesellen: itin neviļus ve̦lns piepinies LP. V, 136. - Subst. piepinums, das Dazu-, Hinzugeflochtene.

Avots: ME III, 279

pìepītrât, = piesvaidīt: p. istabu Gr.Buschhof.

Avots: ME III, 279

pìeplacinât, fakt. zu pieplakt, platt machen, platt drücken: varde uz vē̦de̦ru pieplacināta palika guļam Duomas I, 451.

Avots: ME III, 279

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši ² Kr., pìepèši ² Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280

piẽplaku C., Adv., platt auf der Erde U.

Avots: ME III, 280

pìeplančât, plätschernd, (im Wasser) wühlend unsauber machen: vārnas planču pie plančā[ju]šas (Var.: vārna pelci sajaukusi) BW. 11128 var.

Avots: ME III, 280

pìeplāt, vollstopfen: pieplājām rijas augšu pilnu ar zirņiem. pūrs jau senis pieplāts, bet nuo precniekiem ne˙jutin Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 280

pìeplaûkt, sich mit Spriessendem oder Ausschlagendem anfüllen: viss dārzs pieplaucis ziediem Bauske.

Avots: ME III, 280

piêplaûst ² "ausgiessen" Nigr., "pieliet": liela vajadzība šiem pieplaust istabu LA.

Avots: ME III, 280

pìepļaũstît, freqn. zu pìepļaũt, mehrfach, hin und wieder dazumähen; wiederholt ein gewisses Quantum mähen: saviem luopiņiem piepļaustīja pa nastiņai vien siena JK.

Avots: ME III, 280

pìepļaût,

1) dazumähen;

2) mähend anfüllen:
piepļaut pilnus ratus sē̦ka;

3) zur Genüge mähen, ein genügendes Quantum zusammenmąhen:
man sieniņa nevajaga, man piepļāva (Var.: sapļāva) tautu dē̦ls BW. 28631 var. piepļaun zaļa ābuoliņa, kuo ēdīs Jāņa zirgi garu ceļu te̦cē̦dami 32942, 1.

Avots: ME III, 280

pìeplauvêtiês "sich übermässig mit Wasser anfüllen, pārliecīgi ar ūdeni savu kuņģi piepildīt; tâ ka ātrāki skrienuot kâ mucā skaluojas": nav labi, kad vakara laikā tik daudz ar ūdeni pieplauvējas Naud.

Avots: ME III, 280

pìepleisêt (mit z?), sich unmässig vollsaufen: cūka sulu piepleisējuse, ka nevar ne atpūsties Druw. n. Etn. 1V, 165; vgl. pleizēt.

Avots: ME III, 280

pìeplekšêt Wessen "piekalst".

Avots: ME III, 280

piepļe̦kus, Adv., auf der Erde sitzend Hasenp., Grob. n. Etn. III, 67.

Avots: ME III, 280

pìeplencêtiês De̦glavs, sich voltsaufen.

Avots: ME III, 280

pìeplêst,

1) dazu-, hinzureissen:
vēl vilnainu vesti es pats nuo savas puses pieplēsu klāt Latv.;

2) zur Genüge, ein genügendes Quantum reissen, raufen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku, ar kājām pieplēš sūnu un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Biržgalis). akmeņi gan jau pieplēsti Saul. III, 101.

Avots: ME III, 280

pìepliķêt, ohrfeigen: Kārlis it kâ piepliķē̦ts tuo visu klausījās De̦glavs Rīga II, 1, 369.

Avots: ME III, 280

pìeplikstinât, pìepļikšķinât Rutzau, pìeplikš(ķ)inât, anklatschen, klatschend, glättend anfügen: ērglis... pielika un pieplikšķināja tuo (=gaļas gabalu) Uluvirpuniķim tai izgrieztā vietā Pas. II, 181.

Avots: ME III, 280

pìepļikstinât, pìepļikšķinât Lennew.,

1) "?": pate māte plāniņu iedancuoja, neļāva tautām piepļikstināt BW. 24158;

2) oberflächlich (mit Lehm od. Kalk eine Ritze) anstreichen od. Vollschmeissen
Lennew.;

3) = pieplikstinåt Schibbenhof, Libau, Stenden, Frauenb.; "mit den Fingerspitzen leicht anschlagen" Lennew.;

4) piepļikšķinât, niedertretend glatt andrücken :
pīles labību piepļikšķinājušas pie zemes Wandsen.

Avots: ME III, 280

pìeplucinât, rupfend anfütlen.

Avots: ME III, 280

pìepludinât, s. pieplūdinât.

Avots: ME III, 280

pìeplûdinât; pìepludinât,

1 ) schwemmend oder bewässernd anfüllen:
upe piepludināta pilna ar malku Bauske. piepludināt pļavu ar ūdeni C.;

2) an- ,hinzuschwemmen:
piepludināt (Dond., Wandsen) oder pieplūdināt (C., Kreuzb.) kuokus pie krasta.

Avots: ME III, 280

pìepluinît,

1) = pieplucinât Bers., N.-Peb., Schujen: pārplēsis spilve̦nu un piepluinījis pilnu istabu spalvām Druw.;

2) mit Händen durchprügeln
Lennew.: kāds stiprāks bija tuo piepluinījis MWM. X, 888;

3) "(eine Flüssigkeit) verunreinigen"
Alt-Rahden;

4) ungehörig vollpflücken:
bērni piepluinījuši pilnu gruozu zaļu uogu Golg.

Avots: ME III, 280

pìeplùkt,

1) dazu-, hinzupflücken, -raufen;

2) pflückend, raufend anfüllen:
pieplūču šautru klēpi BW. 13250, 6.

Avots: ME III, 280

pìepļuñdzinât, begiessen, vollgiessen: traukus mazgājuot nevajaga istabu piepļundzināt Dond.

Avots: ME III, 280

pìeplur̂kšinât Bers., = pìepļurkšinât 3.

Avots: ME III, 280

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši ^2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280

pìeplûst,

1) dazu-, hinzu-, herzuströmen;

2) vollströmen.
Subst. pieplūdums, der Zufluss, der Schwall.

Avots: ME III, 280

pìepodât, vollkramen: kalpa islaba piepodāta ar visādām podām Dond.

Avots: ME III, 280

pìepuõgât, pìepuõguôt, anknöpfen.

Avots: ME III, 282

pìepuosât, sich mit Eiter füllen Ekau, (mit uô ² ) Autz, Behnen, Schibbenhof: nuo rītiem augšā ceļuoties dažreiz ir piepuosājušas acis Grünh. kuslam bē̦rnam actiņas, kad piepuosājušas, ne˙kad nemazgā ar ūdeni JK. VI, 53.

Avots: ME III, 282

pìepuost,

1) einigermassen ordnen, säubern:
jāpiepuoš drusku istaba: ciemiņi brauc Bauske;

2) wegräumen, weglegen :
piepuos naudu nuo galda! Jürg.;

3) "puošuot (līdumu) sakraut": puisis piepuôsis ² divi ve̦zumi žagaru Dond., Wandsen.

Avots: ME III, 282

pìepuõtêt, pfropfend, okulierend anfügen: p, meža ābelei dārza ābeles zaru.

Avots: ME III, 282

pìeprasît, anfragen, fordern, verlangen: uzrakstat man pieprasītuo izskaidruojumu! Rainis Göte VI, 21, šī nuoraušana pieprasa spē̦ku Pürs III, 135. Subst. pieprasīšana, das Anfragen, Fordern; pieprasĩjums, die Anfrage, Forderung; pieprasītãjs, wer anfragt, fordert: darba pieprasītājs.

Avots: ME III, 281

pìeprast, verstehen, können: kādu darbu pieprasi. kas vēd nuo tiem rakstiem kuo piepruot A. XX, 645. parādus ietaisīt un zirgus skriet šie vīri piepruot A. v.J. 1896, S. 755. labību sijā ruokas sietā, ap Bē̦rzuoni sievieši, re̦ti arī vīrieši, kas tuo piepruot Etn. III, 73. .

Avots: ME III, 281

pìepratīgs, gehorsam, verständig: pamācīšana ir piepratīgam kâ ze̦lta glītums Glück Sirach 22, 21. piepratīga meita iemantuos sava vīra labu Sirach 22, 4. priesteris atnese bauslību... visiem, kas piepratīgi bija šuo dzirdēt (die es vernehmen konnten) Nehem. 8, 2.

Avots: ME III, 281

pìeprecêt, heiratend mit erlangen : viņš pre̦cēdams sievu pieprecējis māju līdz.

Avots: ME III, 281

pìepriekša ² Fest., der vor etwas befindliche Ort, z.B. krāsns, istabas piepriekša, der Raum vor dem Ofen, vor der Stube, dem Wohnhause: Jānis uzkar svārkus... uz vadzīša piepriekšu zem malkas ārdiņas Vīt. 21. vēl ser uz piepriekšas, uz malkas ārdiem Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 281

pìepũdêt,

1) lange stehend mit Geruch anfüllen:
trauks piepūdē̦ts Schujen, N.-Peb., Bers., Segewold. linu zaglis! cik cietumu jau nav piepūdējis! Latv.;

2) ein grosses Quantum faulen machen:
viņš piepūdejis tik daudz lapu, ka pietiks (mē̦slu) visiem dārziem Vank.;

3) auch refl., lange stehend verderben
(intr.), grau werden: biezpiens stāvē̦dams piepudēji(e)s Vank.

Avots: ME III, 281

pìepũkât, sich mit Flocken, Flaumfedern und drgl. bedecken.

Avots: ME III, 281

pìepùlcêt, pìepùlcinât, hinzutun, hinzusammeln, versammeln: daudz pagānu tai dienā kungam taps piepulcē̦ti Zachar. 2, 11. Jē̦kabs izlaida savu garu un tapa piepulcināts saviem ļaudīm I Mos. 49,33. vajadzēja piepulcināt klāt plašākās masas Duomas I, 688.

Avots: ME III, 281

piepũle, Mühe, Anstrengung: lauciņi (pie skuolas) paģēr lielu piepūli Ahs.

Avots: ME III, 281

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

pìepum̃pêt, vollpumpen: pontonus piepumpē ar ūdeni Konv. ² 629.

Avots: ME III, 281

pìepupât, Bohnen ansammeln: iegāju pupās, piepupāju BW. 34193.

Avots: ME III, 281

pìepupuôt, mit den Rufen des Wiedehopfs anfüllen: puputes... piepupuoja pasauli īpatnējiem kliedzieniem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 281

pìepurinât,

1) vollschütteln:
p. pilnu maisu ābuolu N.-Peb. sniegs piepurinājis priekšnamu Kreuzb. ceļš šur un tur piepurināts ar sienu Jürg.;

2) hinzuschütteln:
p. (pie) salmiem ābuoliņu.

Avots: ME III, 281

pìepurslât "ar muti piesmurgāt": p. ūdeni Ar.

Avots: ME III, 281

piepurve, eine am Morast gelegene Gegend.

Avots: ME III, 281

pìepušķuôt, piepuškuôt, beschönigen Dr. Subst. piepuškuõjums MWM. IX, 205, die Beschönigung, Ausschmückung.

Avots: ME III, 281

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282

pìepũt, sich mit Fäulnis anfüllen Spr. Part. piepuvis, faulig Brasche.

Avots: ME III, 282

pìeputenêt Wid., vollstümen.

Avots: ME III, 281

pìeputēt, vollstauben: gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. galva sāka pieputēt jau miltiem R. Sk. II, 253. bagāts tē̦vs sav[u] meitiņu padzirnē audzināja; kad galviņa pieputēja, šķietas tautu malējina BW. 7949 var.

Avots: ME III, 281

pìeputinât,

1) vollstäuben;

2) vollpudern:
ne̦sāt balti pieputinātus matus Kundz. Ve̦cais Stenders 110;

3) vollstümen:
pieputināts ceļš.

Avots: ME III, 281

pìepūtinât Spr.,

1) (das Wasser im Mühlteich) ansammeln;

2) sich erholen lassen.

Avots: ME III, 282

pìeputis, = pieputẽjis, vollgestaubt: pulkstens stāv pieputis Ahs. n. RKr. XVII, 45. .

Avots: ME III, 281

pìeputuôt, sich mit Schaum anfüllen: alu lejuot glāze pieputuoja Saikava.

Avots: ME III, 281