Paplašinātā meklēšana

àizšaũjamais: auch BielU., Siuxt.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamaĩs, àizšaũnamaĩs, der Schieber, Riegel.

Avots: ME I, 54

caũrejamas zâles, die Abführungsmittel; caurejama istaba, ein Durchgangzimmer.

Avots: ME I, 365

glabãjamais,

1) was aufzubewahren, zu pflegen, zu hüten ist:
vai es biju raudu bē̦rns, šķimbuogā glabājams? Ltd. 1661;

2) der Ort, an welchem etwas verwahrt werden kann;
spalvu glabājamais, ein Pennal St.

Kļūdu labojums:
kann = kann; ein Behälter

Avots: ME I, 620

glâbjams, Part. praes. pass. von glâbt,

1) was zu retten ist:
tas nav vairs glābjams;

2) womit zu retten ist:
tie mani stiprie glābjami vārdi Tr. IV, 507.

Avots: ME I, 623

I ìejamuôt, "iešūt (hineinnähen)": āmu Etn. II, 106.

Avots: ME II, 22

II ìejamuôt,

1) "ein wenig einessen"
Wend;

2) viel essen (von Tieren)
Bers.: tad ta telīte krietni iejamuoja Bers.

Avots: ME II, 22

ìespẽjams, möglich, tunlich: cik drīz vien iespējams, sobald als möglich. tas nav iespējams.

Avots: ME II, 69

ìevē̦ruojams, Part. pass. von ievē̦ruot, beachtenswert, merkwürdig, bedeutend: mūsu pilsē̦tā daudz kas ievē̦ruojams. starp mūsu ievē̦ruojamākiem dziesminiekiem minams Auseklis.

Avots: ME II, 88

izejams, Part. praes. von iziêt,

1) wodurch man hinausgehen kann:
kalnā vārti ieejami, lejas vārti izejami BW. 3831;

2) worin gekleidet man ausgehen kann:
izejamas drēbes, izejams uzvalks, Promenaden -, Winteranzug.

Avots: ME I, 734

izjamât, tr., austreten, verwühlen, zerstören Bilst. n. Etn. I, 137; [izjamât zemi, i. biezputru, i. ("sajauktu") sakārtuotas grāmatas Schujen, Serben, Ronneb. luopi izjamājuši (= izminuši) visu pļavu Nötk. cūka izjamājusi (= piebradājusi un izšķaidījusi ēdienu) sili Nötk. viņš izjamājis zupu (= izēdis visus biezumus un šķidrumu atstājis vai uotrādi) Nötk., Ringmundshof. - In Odensee bedeute es: durchschimpfen, izlamāt (?)].

Avots: ME I, 745

jâjams, Part., Praes. von jât; jājams zirgs, das Reitpferd: se̦dluo cieti, bāleliņ, man jājamu kumeliņu Ltd. 978; zur Verstärkung von jāt: jāj, bāliņ, jājamuo, reite, Brüderchen, immerfort.

Avots: ME II, 106

jam, ihm, ostle. dat. sing. von jis.

Avots: ME II, 95

I jama,

1) die Gruft
[Serben: iebridu tādā jamā, ka vairs ne laukā tikt Nötk.;

2) ausgefahrenes Geleise
Etn. I, 59. [Wohl aus r. яма "Grube".]

Avots: ME II, 95

II jama [Arrasch; jam̃ma Nigr., Drosth.], das Essen (in der Kindersprache) A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

III jama,

1) [Dreck, mit Schlamm und Wasser vermischt: pie kūts durvīm tāda jama, ka nevar ne izbrist Nötk.];

2) liela jama "eine grosse Menge, Masse (auf etwas Weiches bezogen)"
Bers. n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jamaîns, gruftig, uneben: ceļš tik jamains, ka tâ˙pat tukšā braucuot lauž vai kaklu nuost Etn. I, 59, Bers.

Avots: ME II, 95

jamât, [jam̃mât Nigr.], - ãju, jamuôt, mit vollem Munde essen (von Kindern) A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jam̃basts,

1) der Wirrwarr, Lärm, ausgelassene Fröhlichkeit, das Geschrei, Tollen
AP.: kamē̦r lielcilvē̦ki pa lauku kuopās, bē̦rni iekšā sacē̦luši tādu jambastu, ka bailes klausīties Nötk. tur bija jambasts: sievas kliedza, bē̦rni raudāja, vīri matuos Serb. sākās jambasts vaļā Stari III, 12;

2) Kummer, Unannehmlichkeit
Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jamuôt, s. jamāt und iejamuot.

Avots: ME II, 95

kâpjamaĩs, Part. pass. von kâpt, was zu besteigen ist, die Stufe, Sprosse: lai kāpjuot prātīgi; kāpjamie e̦suot tādi pagļē̦vi LP. VII, 620.

Avots: ME II, 193

kaûjams, Part. pass. Praes. von kaût,

1) was zu schlachten, zu hauen ist:
nuokauj kādu kaujamu luopu I Mos. 43, 16. tie kaujami e̦suot, die verdienen Prügel LP. VI, 619;

2) womit man schlachten kann:
kaujams nazis.

Avots: ME II, 173

‡ lejmale, die niedriger gelegene Seite: ieraudzīja lejmalē klēti Anna Dzilna 17.

Avots: EH I, 732

neapslâpẽjams, unstillbar: neapslāpējamas ilgas Pūrs I, 25.

Avots: ME II, 707

nedziêdẽjams, nedziêdinãms, unheilbar: nedziedināma slimība.

Avots: ME II, 711

[neglâbjams, unrettbar.]

Avots: ME II, 713

ne-iespẽjamĩba ,* die Unmöglichkeit: dogmatikā eņģeļiem tagad piešķiŗ neiespējamību grē̦kuot Konv.

Avots: ME II, 716

ne-ìespẽjams, unmöglich: viņš grib neiespējamu par iespējamu darīt.

Avots: ME II, 716

ne-ìevè̦ruõjams, unansehnilch, unbedeutend: neievē̦ruojams vīrs, darbs.

Avots: ME II, 716

ne-izmẽŗuõjamĩba ,* die Unermesslichkeit: tumšā neizēŗuojamībā jūŗa dusēja priekš viņas acim A. XII, 498.

Avots: ME II, 715

ne-izmẽŗuõjams, unausmessbar, unermesslich: dieva žē̦lastība ir neizmēŗuojama Kaudz. M.

Avots: ME II, 715

ne-izskaĩdruõjams, unerklärlich, unerkläbar: neizskaidruojams jautājums; neizskaidruojamas dusmas Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

ne-iztraucẽjams, unstörbar: gulēt eiztraucējamā mierā Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

‡ ne-iztukšuõjamība* M. 288, die Unversieglichkeit.

Avots: EH II, 13

[nelabuõjams, unverbesserlich.]

Avots: ME II, 720

nelietuõjams, untauglich, unbrauchbar: tas ir vecs, vairs nelietuojams ieruocis.

Avots: ME II, 722

nepãrejams, unüberschreitbar: bijis nepārejams purvs LP. VI, 216.

Avots: ME II, 726

nepãrkâpjams, unübersteigbar: nepārkāpjama sē̦ta.

Avots: ME II, 727

nepieejamĩba ,* [nepieietĩba *], die Unzugänglichkeit, Unnahbarkeit: pils nepieejamības Apsk. [sāņcense, kas tagad ar savu nepieietību tikai iekvēlināja viesus Leijerk. I, 109.]

Avots: ME II, 727

nepìeejams, nepìeiêtams, unzugänglich, unnahbar: Baišleja bijuse gan˙drīz nepieejams dūksnājs Etn. II, 75.

Avots: ME II, 727

nepìekukuļuõjams, unbestechlich: nepiekukuļuojams tiesnesis.

Avots: ME II, 728

nerãjams, s. nerãtns.

Avots: ME II, 729

nesamaksãjams, unbezhlbar: nesamaksājams juoks.

Avots: ME II, 731

nevaĩnuõjamĩba ,* die Tadellosigkeit.

Avots: ME II, 738

nevaĩnuõjams, tadelfrei, tadellos: viņas uzvešanās ir aiz˙vien bijuši skaidrs, nevainuojama Rainis.

Avots: ME II, 738

pìeejamĩba,* die Zugänglichkeit: pieejamība dažādiem iespaidiem A. v. J. 1897, S. 471.

Avots: ME III, 249

‡ pir̂majam ² Salis n. FBR. XV, 71, 78, zuerst: cits p. iedrupina sausu maizi sivē̦niem silītē N.-Salis.

Avots: EH XIII, 237

pļaũjamsvē̦tki Salis, das Erntefest.

Avots: ME III, 366

prìekššaujams, der Riegel Jesaias 45, 2.

Avots: ME III, 398

sagre̦muõjamĩba,* die Verdaubarkeit: barības līdzekļu sagre̦muojamība Konv. ² 750.

Avots: ME II, 629

sajamuôt "sašūt": līkstes tiek viena ar uotru sajamuotas Etn. II, 106.

Avots: ME II, 639

spējams: viņu nuokliegt būtu s. Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 11.

Avots: EH II, 549

spējams (part. pass. zu spẽt) L., möglich.

Avots: ME III, 991

tâlšaũjams,* zum Schiessen in die Ferne geeignet: tālšaujamas bises Antrop. II, 29.

Avots: ME IV, 146

dzijamas zâles. Heilkräuter Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 357

‡ II jama, ein Schutzdach für Bretterstapel Schibbenhof.

Avots: EH I, 566

kàusẽjams,

1) was geschmolzen wird oder geschmolzen werden kann od. muss;

2) worin etwas geschmolzen wird:
kausējams ceplis, der Schmelzofen; kausējamais, ein Schmelztiegel.

Avots: ME II, 177

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

‡ âbūls ² Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš ² Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

aĩmanas, Jammergeschrei, Wehklage [li. áimana dass.].

Avots: ME I, 13

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24

àizdusa: àizdusis ² auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

‡ àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36

àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten

Avots: ME I, 38

‡ àizmèldêt ² Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38

àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.

Avots: ME I, 42

‡ àizpārduôt, hin-, wegverkaufen: viņa savukārt mašīnas aizpārdeva Retējam Latvis No 3591.

Avots: EH I, 41

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55

‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58

‡ àizvaimanâtiês, aufjammern.

Avots: EH I, 61

‡ àizvêžuôt, krebsend hin-, weggehen: a. līdz lielajam akmenim.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62

akacis,

3) : gadās iemīt kāju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

III aluôt, āluôt, "aluöschreien, Hirtenlieder mit dem Refrain"aluösingen (cf. li. alúoti, Hallo - rufen): aluo, aluo ciema meita pa manām ganībām BW. 29365. kur pie juoda ciema gani, ka nedzird āluojam BW. 29379.

Avots: ME I, 69

ankraine "?" ankraines krājējam dancātājs kumelenis BW. 28267, 3.

Avots: EH I, 70

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

‡ apdainêt, rühmen, lobpreisen: nesavtīgi apdainējamās kājas Veselis Dienas krusts 35.

Avots: EH I, 76

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. ²

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83

apduot, tr.,

1) herumreichen, austeilen:
brūtes tē̦vs apdeva visiem smalku šņabi BW. III, 1, 44;

2) ringsum geben, überall erlassen:
apduot ziņu Zb. XVIII, 332. Duksītis visiem apduošuot ziņu JK.;

3) zum Umlegen, Ankleiden geben:
es apdevu baltu kre̦klu savam siena pļāvējam BW. 28619, 3.

Kļūdu labojums:
visiem = viesiem

Avots: ME I, 83

apgalêt (li. apgalė´ti), tr., überwinden, bewältigen: kur nu liks tuos neapgalējamuos krājumus?

Avots: ME I, 86

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apkapât [li. apkapóti], tr., behacken: apkapā uošiem mizu Vēr. I, 526. apkapāja sila priedi BW. 15507. baltajam ābuolam galus vien apkapāju BW. 28671, 1.

Avots: ME I, 93

‡ apķĩpât Siuxt, (eine Arbeit) verhunzen (?): es tev neduošu siena kaudzi a., tā jāduod labam metējam mest.

Avots: EH I, 96

apklâjs, die Decke: dzērējam mīksta gulta, dubļu deķis apklājam BW. 19904.

Avots: ME I, 95

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstātņi (unter apstâji): "jam%C4%81%20vieta">apstājamā vieta; lēkme, liga, kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.

Avots: EH I, 117

‡ apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duomājams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117

[aptresêt, Schlechtes über jem. reden: ka mēs mūsu tuvāku ne... apme̦luojam nedz aptreessam LLD. II, 10].

Avots: ME I, 131

‡ aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123

aptvars,

1): dimants..., kas ze̦lta aptvarā (Einfassung)
raže̦ni kalts Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

2) plur. aptvari Auleja, Urinverhaltung:
kad kas nepamiezn, saka, ka jam a.

Avots: EH I, 123

apvaidêt Spr., wegen der beginnenden Geburtswehen zu jammern anfangen.

Avots: ME I, 133

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244

asnuôt, keimen PS., Doblen: labrītiņ, uozuoliņ, tev' atradu asnuojam BW. 30645.

Avots: ME I, 144

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

‡ atbilst,

1) = atbilˆdêt: jam%20atbilda">dē̦ls jam atbilda Pas. IX, 416 (ähnlich: IV, 80);

2) atbilˆst* E., -stu, -du, entsprechen.

Avots: EH I, 135

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154

atdìevuôtiês,

1) Abschied nehmen, Adieu sagen:
mēs atdievuojamies līdz drīzai satikšanai JR. IV, 34;

2) Gott anrufend in Abrede stellen:
viņš atdievuojās, ka nee̦suot zagļa redzējis A. X, I, 529.

Avots: ME I, 154

‡ atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atgũt,

1) zurückerhalten;

2) a. darbu, die Arbeit fortsetzen, eifriger daran gehen
(L.);

3) a. e̦lpu, [in Saussen: garu a.], n. L. dvēseli (veraltet), Luft bekommen:
še nespējam vairs ilgāk atgūt e̦lpas Rain. -tiês, sich erholen (cf. li. atsigàuti), zu sich kommen, Atem schöpfen: trīs gadiņi nevarēju maizītē atgūties BW. 6915. viņš atlaidās uz suoliņa, lai daudz maz atgūtuos, atņe̦mtu e̦lpu Vēr. II, 1294. suns rej atgūdamies Līb. Pūķ. 6. [Nach C. auch gleichbed. mit atjēgties].

Avots: ME I, 160, 161

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

‡ atkript "?": pirsti jam atkripa (poln. palce mu skołczały) Zb. XVIII, 489; vgI. dazu KZ. XLIII, 9.

Avots: EH I, 150

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175

atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sīkā naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]

Kļūdu labojums:
15304 = 15804

Avots: ME I, 178

atpakaļu (unter atpakaļ): auch BW. 22424; 23061; es atradu tautiņās atpakaļu (verkehrt) dzīvuojam VL. aus Rutzau.

Avots: EH I, 158

atrãdît [li. atródyti], tr., vor-, aufweisen: atrādi darbus! weise deine Arbeiten auf Dok. zinātne var atrādīt jau apbrīnuojamus panākumus Kaudz. M. - C. atrādīja skuoluotājam iznākumu Por.

Avots: ME I, 185

‡ atrãtiês, entgegenschelten: "labāk turiet muti ...!" dzirdēja Ciebu atrājamies Janš. Bandavā I, 370.

Avots: EH I, 161

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

atsacît,

2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡

5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 163

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atsar̂gam: tuos saimniece teicās... glabājam a. Janš. Līgava II, 272.

Avots: EH I, 163

atsàucîgs, einer, der auf einen Ruf antwortet, empfänglich, teilnahmvoll: beidzis dzīvuot silts, krietns, atsucīgs un ievē̦ruojams cilvē̦ks Vēr. I, 1224. cilvē̦ka ciešanām rūp viņa dvēsele visatsaucīgākā Up.

Avots: ME I, 188

atsêdêt, sich setzen, absitzen: es gan vairāk tikai atsēdēju tuo maksājamuo tiesu.

Avots: ME I, 189

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

‡ atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mārkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.

Avots: EH I, 168

atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195

atsprûst (unter atsprûdît),

1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā); ‡

2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis ² pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.

Avots: EH I, 170

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175

attèikt, intr., tr., antworten, erwidern: tad vārdiņu vien atteica:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595, 10;

2) (ar dievu) atteikt, Lebewohl sagen:
ve̦lns nuozuda, kā atvarā, ar dievu neatteicis Treum. ve̦lnam vajadzēja miegam atteikt LP. VII, 1170;

3) das Gelernte aufsagen:
vai tu vēl nenāksi skuoluotājam atteikt B. Vēstn. Refl. -tiês, absagen, ablehnen, sich lossagen: Liena atteicās dzert Kaudz. M. vai atteikties nuo nākuotnes pagātnei? Vēr. II, 207.

Avots: ME I, 204

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205

atturîgs, zurückhaltend, verschlossen, reserviert: arvien tik atturīgs, tik nepieejams laipniem vārdiem Rain.; atsauksmes par viņu tik re̦tas un atturīgas JR. V, 154. atturîgums, die Enthaltsamheit, Verschlossenheit MWM. XI, 174. *

Avots: ME I, 206

atvaĩdêt intr., jammernd antworten: šī atvaid: e̦smu tava nelaiķe LP. VI, 369.

Avots: ME I, 206

atvẽlêt, tr.,

1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;

2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;

3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;

4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.

Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas

Avots: ME I, 209

atvẽrt (li. atvérti), tr.,

1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;

2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.

2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.

Avots: ME I, 209

atve̦ru, [atvē̦ru Glück], atvē̦rā, atviru, Adv., offen: viņas acis, viņas lūpas un viņas vaigi bija viņa lūpām aizsniedzami un atviru A. XII, 731. [tavas acis atvē̦ru iraid Glück Nehem. 1, 6; ar... atvē̦ru puķēm I Kön. 6, 29.] visa tā zeme būs atvē̦rā priekš jums I Mos. 34, 10. tie pameta pilsē̦tu atvē̦rā Jos. 8, 17. sarakstītājam stāvēja atvē̦rā viss dzīvais valuodu krājums Etn. III, 67.

Avots: ME I, 209

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

aûdine,

1): "juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡

2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.

Avots: EH I, 183

aûgs, das Gewächs, die Pflanze. augu valsts, das Pflanzenreich Kronw.; stiebru augi, Getreidearten, Cerealien; pākšu augi, Hülsenfrüchte Luopk. III, 65; sakņu od. kapājami augi, Hackfrüchte III, 58; augu kārta od. se̦ka, Fruchtfolge.

Avots: ME I, 216, 217

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

[bâdrai, Adv., angst: (ostle.) jam vinam ît' pa mežu buôdrai Warkhof; zu bādêt.]

Avots: ME I, 270

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

baîle: jam bija b. Pas. VI, 361. man ne nuo paša ve̦lna nebij b. AP. nuo uguns bij b. Siuxt. tâ smird, ka b. ebenda. nuo bailes jis dre̦b Kaftenbr. kam nav ni˙kādas bailes ebenda. bailes me̦t, ängstlich ists (?) anzusehen Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 199

baîme: auch Auleja, PlKur., Skaista, Pas. III, 954, 450, Plur. baîmes Preili n. FBR. VIII, 14 (gen. plur. baîm), Kaltenbr.: jaunekli apjēme baimes Pas. V, 243 (aus Auleja). jam nuo baimēm aizmirsās, uz kuŗu pusi skriet Kaltenbr.

Avots: EH I, 199

baklis "zvejnieku tīklu karamais"; baklīši"tīklu žāvējamie irbiņi" Zehrxten Zu le. bakstīt und li. baksnóti "тыкать"?]

Avots: ME I, 252

balêt, -u, -ēju, [li. balė´ti, bleich werden ], intr., bleichen: tavi kauli tūdaliņ balēs LP. VII, 482 duod, dieviņ, tā balēt (Var.: balēties) man auguma pēlējam 8871. Auch tr., bleichen Mag. III, 1, 107, M., = balināt.

Avots: ME I, 253

‡ II bāls (?), = bālis: auklējam ... mazuos bāleliņ[u]s; kad tie bāli (zu ersetzen durch lieli?) uzaudzīs... BW. 1886 var.

Avots: EH I, 208

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bal˜tuôt,

1): varbūt jau baltuo . . . mežs nuo viņām (= zemenēm) A. Brigadere Skarbos vējos 26. redzēja... baltuojam liêlus un luociklas Janš. Atpūta № 374, S. 5.

Avots: EH I, 202

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259

bal˜va PS., [Bers.; li. balva "ein Geschenk zur Bestechung" Daukša Post. 327, 26], auch bal˜ve, das Geschenk, Gabe, [nach U. auch Bestechung, Leckerbissen]: meitām balvas tīk, tāpēc iet uz tirgu Hug. dabas balvām nabadzīga zeme Vēr. II, 242. tautu meita balvu suola BW. 12381. kur tu liksi ļaužu balvas 31446. dē̦la māte gribējās ar balvēm balvuojama BW. 23211. Aus balva westkurl. ball(a) in Wensau, und BW. 31446 ball(e) aus balve>

Avots: ME I, 260

bā`rzdaînîs (unter bā`rdaînis): ve̦cajam bārzdaiņam BW. 15581, 5.

Avots: EH I, 210

‡ baudžuve, = ‡ baũģuve (?): visa b. duosies uz priekšu Janš. Bandava II, 93. kad visas trīs e̦sam ... kuopā, tad vienā baudžuvē vien ejam 97. pārskatīdams visu baudžuvi Mežv. ļ. II. 355. visa gaŗā b. Līgava I, 314.

Avots: EH I, 206, 207

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât ² Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra māte 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288

bedējs (auch G. Bergmann Sprediķu mācības S. 211): cimdus, zeķes bedējiem, dvielīt[i] krusta nesējam BW. 27812, 11.

Avots: EH I, 211

belziens: cērtietēs, kaunietēs, ve̦cākie bāleliņi! man mazajam uzmetiet pa vienam belzienam! BW. piel. ² 3467 ¹ .

Avots: EH I, 212

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305

biedrū, biedrumis, Adv., gemeinsam, zusammen, vereint: lūdzami palīdziet man, un, ja iespējams, biedrumis ar jaunajiem Tauriņiem (Kronw.). vārnas medī biedrū ne tikai ūpjus D.

Avots: ME I, 306

bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.

Avots: ME I, 294

biļ˜ļa [Pernigel],

1) das Weinen:
biļļas vaļā;

2) ein weinendes Kind.
[Wenn altererbt, wohl aus * biļņa, und in dem Fall zu bàlss (s. dies.), an. belja "brüllen", schwed. dial. bjäla "jammern, weinen" u. a., s. Persson Beitr. 802 ¹ , Fick Wrtb. III ⁴ , 266 und Prellwitz Wrtb. ² 491.]

Avots: ME I, 296

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs ² Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299

‡ bisêt, schiessen St.: bisējamiem rīkiem (von Pistolen gesagt) Kaudz. Izjurieši 305. Refl. -tiês, für sich schiessen St.

Avots: EH I, 221

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 ¹ bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas ² Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

bliẽtêt [C., Nigr.], -ēju,

1) schlagen, prügeln:
tas meitietis nu gan ir blietējams R. Av.; vājprātīguos bl. MWM. III, 103, Etn. II, 49;

2) = blieķēt 2.

Avots: ME I, 317

bļuõda, die Schüssel: ē̦dama, mazgājama bļ., Ess -, Waschschüssel; nekauņas od. neguoda bļuoda, der, die Unverschämte Grünh. bļuodas laiža, Schüssellecker MWM. VII, 856. Sprw.: pie pilnas bļuodas draugu daudz. pats bļuodu piespļāvis, pašam jāizstrebj. Nebst bliūdas aus блюдо.]

Avots: ME I, 321

buoga U., buôgs ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs ² Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;

2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs ² Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]

Avots: ME I, 361

buõmis,

1): pati buomi cilājama BW. 12915, 10 var. se̦ra b., ein Faulpelz, ein ungeschickter Arbeiter
Saikava;

2) s. Fil. mat. 186;

3) krūšu b. - auch Mahlup, Orellen; ‡

5) ein unter den Rändern eines Wagens befindliches sechs- oder achtkantiges Holzstück, das die übrigen Teile des Wagens zusammenhält
Siuxt.

Avots: EH I, 259

I bracât ["züchtigen"?]: jājam, brāļi, bracājam (Var.: brammējam, klapējam; dancinam) tēv[a] audzē̦tus kumeliņus BW. 3121. Refl. - tiês "sich stürzen".

Avots: ME I, 321

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

brãlē̦ns,

1): auch Pas. VIII, 24;

2): = brāļu bē̦rni - auch AP.;

4) (unter brãlis): auch BielU., (brãle̦ns) Pussen: maģajam brāle̦nam (Var.: brālītim) BW. 3429, 4. es ar savu brāleniņu 840.

Avots: EH I, 239

brasēt, - ēju, intr., schwelgen, aufleben, [saufen U.], sich wichtig geärden: dzeram, brāļi, brasējam Miežumača alutiņu BW. 19601. kaut pliks un izsalcis, kad tik var brasēt Purap. kur jāj cauri brasē̦dams BW. 32129. arastā brasēšana valudā Alm. Wahrscheinlish gleichbedeutend damit brašât: braucam, brāļi, brašājam tē̦va pirktis kumeliņis Rutz. n. RKr. XVI, 111. [Aus brassen "lärmen, prassen".]

Avots: ME I, 324

brẽ̦ga,

1): auch Serbigal n. FBR. IV, 53, Nabben n. FBR. XI, 70: brēgu tecināt BW. 31874, 3 var. brūzī brē̦gas smēlējiņa 20527, 3 var.; ‡

2) = jama">jama III 1 Nötk.

Avots: EH I, 241

‡ brìedêt ² Pilda, Zvirgzdine, -ēju, schwatzen, lügen; phantasieren: ļaudis briedē, ka jam kāzas būs Zvirgzdine, nez kuo briedē, gulē̦dams miegā ebenda. nebriedē, kâ nevajag! Pilda. Das -ie- ist hier aus ostle. -ī- erschlossen !

Avots: EH I, 243

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brist,

1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡

2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III ² , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.

Avots: EH I, 241

brizenes, auch breziles U., Brasilienholz zum Färben: tad tuo (dzīparu) lika brazdām brizenēs vai me̦lnuojamās zālēs RKr. VII, 34. [Wohl fremden Ursprung, wie die synonyme Nebenform breziles U. (aus mnd. bresilien).]

Avots: ME I, 333

[bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Amālija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]

Avots: ME I, 343

buķelis (unter buks),

1): kâ pē̦rnajam buķeļam BW. 12398, 4 var. kaza satikās ar pe̦lē̦ku buķelīti BW. piel. ² 23022 ¹ ;

2): h) - auch Grobin, Siuxt.

Avots: EH I, 250

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

‡ bukuruôt Kalz., bukurât Meiran, = kùleņuôt: ganībās ... sairnnieks ieraudzījis aitu barā bukuruojam neparastu aunu sveša vīrieša izskatā Brīvā Zeme.

Avots: EH I, 250

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348

bum̃burs,

1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.

Avots: EH I, 252

‡ II burêt "?": duomāju tevi jājam, tiklīdz dzirdēju, ka valka tiltiņš burēja Janš. Mežv. ļ. I, 331.

Avots: EH I, 254

IV čapa "?": klau, dzirdu tur lē̦ni kuo čukstam pa čapām Dünsb. pa krūmiem un čapiņām kašņājam Dünsb. L. 19.

Avots: ME I, 404

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365

ce̦kuôtiês, [streiten, Händel haben Doblen]: vai nu prāts ve̦cākajam ce̦kuoties pretī Alm.; [tollen, ausgelassen sein Lindenhof; ringen Gramsden; sich raufen Morizberg: gaiļi ce̦kuojas Roop, Arrasch].

Avots: ME I, 368

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

cẽ̦rpājs, cērpiens Kronv., eine Reihe von Hümpeln: purvainie cē̦rpāji bij apauguši kadiķiem Alm. viņa galvas virsus bij pielīdzināms purvaiņam cē̦rpājam Alm.

Avots: ME I, 378

‡ čiebaļât PV., oft jammern.

Avots: EH I, 292

‡ cìebene ² PV.,

1) "eine piepende Stimme";

2) "eine Frau, die viel zu jammern (piepen) pflegt".

Avots: EH I, 292

‡ čiebîgs PV., oft jammernd; viel feilschend.

Avots: EH I, 292

[čiebulis Lub., Fest.,

1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;

2) einer, der feilscht.]

Avots: ME I, 417

I čiekste (unter čiekstene II), ‡

2) wer immer unzufrieden ist und viet zu jammern pflegt
AP. (mit iê ² ).

Avots: EH I, 293

cìemiņš,

2): auch AP., Dunika, Iw., Linden, Ruj., Salis, Salisb., Schlock;

3): der Nachbar
Gramsden, Grob., Kal., Wirgen: nuopircies ... mājas Lazdeniekiem ciemiņuos Janš. Bandavā I, 189. aicināt ciemiņus palīgā Dzimtene I ² , 74. māte mani apsuolīja klātējam ciemiņam BW. 26551, 11.

Avots: EH I, 277

cìemuôt(iês): šuodien ... ciemuojama ... diena (Besuchstag) Janš. Paipala 17. šai saulē ciemuošana, viņā mūža dzīvuošana BW. 27759, 2.

Avots: EH I, 277

cìemuôt(iês): šuodien ... ciemuojama ... diena (Besuchstag) Janš. Paipala 17. šai saulē ciemuošana, viņā mūža dzīvuošana BW. 27759, 2.

Avots: EH I, 277

cìenîgtē̦vs (unter cìenîgs): dabūjam pādei vārdu cienīgtē̦va (Var.: baznīckunga) gramatā BW. 1368.

Avots: EH I, 277

cìešana, das Leiden, Leid: man būs iespējams tavas ciešanas atviegluot. cìešanâs, die Enthaltung, die Selbstverleugnung Spr.

Avots: ME I, 395

čikstere, ein Teil des Spinnrades; "vērpjamā ratiņa ruociņa nuo paminas uz riteni" Katzd.

Avots: ME I, 412

cīkstiņš, der Kampf, der Ringkampf: cīkstiņā viņš nepārspējams.

Avots: ME I, 390

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274