Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'urs' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'urs' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (522)

aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdurstīt

àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20


aizkurs

àizkurs,

2) : auch Lubn., Peb., Ramkau, Warkl.

Avots: EH I, 33


aizkurs

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34


aizkurst

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizkurstīt

àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33


āmurs

ãmurs (unter ãmars): gen. pl. āmuriņu BW. 32086.

Avots: EH I, 193



apdurstīt

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei;

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79


apdurstīt

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82


apkurst

apkurst [in Jahteln: apkuõrst], intr., müde werden, aufhören: suns jau apkurtis riet AP., Lub., Aps., [Angern]. [es pavisam apkursis "ermüdet" in Senten].

Avots: ME I, 96


apsmurst

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124



apurs

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132


atdurstīt

atdur̃stît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: adatu.

Avots: ME I, 154


atkāmurs

* atkãmurs, Widerhaken an der Angel Adam.; [aus Dondangen; gesprochen: atkãmars; aus * atkārums?].

Avots: ME I, 166


atkurst

atkùrst 2 (I s. prs. atkùrstu 2 "?" Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147),

1): Jāni, vai tu neatkurtīsi! Lös.;

2) (praet. atkùrsu 2 ) erkennen, bewusst werden, sich besinnen
Skaista: sē̦tā iebraucis atkursu, ka maisa nav.

Avots: EH I, 151


atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169


atšķurstīt

atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.

Avots: EH I, 174


atturs

atturs, Rückhalt, Reserve: mūsu likteni bez attura tai uzticēt * Rain.

Avots: ME I, 206


aukurs

aukurs, das Holz zum Heizen der Riege, der Korndarre Ar. [-kurs zu kur̃t "heizen". au- vielleicht über * auj- zu einem dissimil. aus * jauja entstanden * auja: li. jáuja "овинъ, рига, гумно", r. овинъ "Getreidedarre, Riege", ai. yáva-ḥ "Getreide", gr. ζειαί "Spelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 455 u. Boisacq Dict. 307.]

Avots: ME I, 223



bagāturs

bagâturs: auch Pas. IX, 509, bagaturis Warkl. S. dazu auch P. Schmidt FBR. VII, 8. bagāturi ... 3858 zu ersetzen durch bagaturi... 3858, 1.

Avots: EH I, 198


bagāturs

bagâturs. PS., der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: brāļi mani, bagāturi, zābakuos sienu pļāva BW. 3958; entl. aus dem russ. богатырь.

Avots: ME I, 249


baugurs

baũgurs: auch AP. (hier daneben ein Demin. baũgurītis).

Avots: EH I, 207


baugurs

baũgurs (russ. бугóръ "Hügel"),die Anhöhe, der Hügel PS., C., Etn. III, 169. [Nebst bugurains "höckerig" u. a. oder aber zu ai. bhugná-ḥ "gebogen" u. a. oder aber zu got. biugan "biegen" u. a. bei Walde Wrtb.

2 322, Fick Wrtb. III 4 , 273, Feist Wrtb. 2 71 und Boisacq Dict. 1022 f.]

Avots: ME I, 267


bekurs

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278


bļaurs

bļaũrs: auch Bauske, Dunika,Gramsden, NB., OB., Rutzau: b. cilvē̦ks BielU. bļaura pamāte Gramsden. b. laiks BielU. meila bļauru ģīmi (ein hässliches Mädchen) Kal., OB., Rutzau. - Adv. bļaũri "sehr" auch OB., Rutzau: b. gards. - I vor bļaũrs zu tilgen!

Avots: EH I, 233


bļaurs

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. 2 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320



bugurs

I bugurs: ar buguru zvejuo tik lučus, plekstes Kaugurciems.

Avots: EH I, 249


bugurs

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. 2 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345


bugurs

II bugurs od. bugura, die Butte Bielenstein Holzb. 651; [zu buguris].

Avots: ME I, 345



bukurs

bukurs [vielleicht: *bukuris], der Purzelbaum: kad šmaukšu gar ausi, bukurus vien apmetīsi Etn. IV, 121 [aus Lubn.]. skrien meitiņas bukuriem BW. 13914,1 [aus Lubn.].

Avots: ME I, 347



bumburs

bum̃burs,

1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.

Avots: EH I, 252


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350


burska

[burska Wessen, der Tumult in einer Menschenmenge; vgl. burza.]

Avots: ME I, 354


burska

II bùrska Trik. "ein Holzstück zum Schlagen".

Avots: EH I, 255


burste

burste "eine kleine Weste für Frauenzimmer" Assiten, "ein Kleidungsstück für weibliche Personen" NB. n. RKr. XIX, 141, Demin. burstiņš. eine Untertallle für weibüche Personen" Talsen. Vgl. auch BW. 7411, 4 und 21563. Aus mnd. borst "Brust(harnisch)".

Avots: EH I, 255


bursteklis

bursteklis, das Zaubermittel: bur stekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56; burstekļu vārdi, Zauberworte A. XIII, 227.

Avots: ME I, 354


burstelēt

burstelēt, - ēju, zaubern, hexen, Zauberei treiben Etn. III, 161.

Avots: ME I, 354



čaburs

čaburs, ein dichter Strauch, die Babelung eines Baumes, der Ast: [kārklu čaburā iekāru izkaptis. eglīte ar 6 čaburiem; vgl. ķe̦buris dass. und čeburs.]

Avots: ME I, 400


čāburs

[čãburs Ruj., ein ungeschickter, plumer Mensch.]

Avots: ME I, 407


čaksturs

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402



čamurs

čamurs, die Traube, der Büschel: zem smagiem čamuriem līdz zemei lagzdas liecās MWM. VIII, 9; zīļu čamuri VIII, 82. [Vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 403


čangurs

čañgurs (mit hochle. a aus e, ?) Ramkau, = če̦murs: uogu, ziedu č. - Vgl. če̦ñgurs.

Avots: EH I, 285


čankurs

čànkurs,

1): auch (mit àn 2 ) Druw., Linden: sīpuoli aug čankuruos Linden.

Avots: EH I, 285


čankurs

čànkurs,

1) = če̦nkurs U. [in dieser Bed. angeblich auch in Roop, Schujen, AP., Golg., Kalzenau, Adsel, Planhof, Drsth., Wolmar, Burtn. üblich];

2) eine Staude
L.;

[3) čankuri, kleine Hümpel
Druw.;

4) čañkurs, ein gefrorenes Stück Erde
Stuhrhof].

Avots: ME I, 404


čaukurs

čaukurs, ein leichtsinniger, alberner Mensch.

Avots: ME I, 406


caurs

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


caursāpju

caũrsâpju zāle, Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus L.) RKr. II, 69.

Avots: ME I, 366



caursmilkšu

caũrsmilˆkšu 2 zeme, der Sandton, sandiger Lehmboden Dond.

Avots: ME I, 366


caurspīdība

caũrspîdība, * die Durchsichtigkeit: ūdens c. MWM. IX, 46.

Avots: ME I, 366


caurspīdōgs

caũrspîdîgs, * durchsichtig: vaigi un ruokas bija balti, gluži caurspīdīgi MWM. XI, 185.

Avots: ME I, 366


čavurs

čavars, ein Bündel von Wurzeln kleinerer Pflanzen, ein Blütenbüschel Mar. n. RKr. XV, 110. [Vielleicht mit ostle. ča- aus ķe̦-.]

Avots: ME I, 407


čeburs

[če̦burs Morizberg, ein sehr ästiger Baum od. ein sehr dichter Strauch.]

Avots: ME I, 409


ceimurs

I ceimurs, Renntiermoos, Renntierflechte RKr. II, 69, Konv. 1 281; [Zu li. kimonai "weisses Moos" und čech. čmáni "Unkraut"].

Avots: ME I, 367, 368


ceimurs

[II ceimurs Druw. "ein eisernes Gerät".]

Avots: ME I, 368


ceimurs

III ceimurs ("mit èi") AP. "ein schwer zugänglicher Ort" (?),

Avots: EH I, 262


ceimurs

IV ceimurs ("mit èi") AP. "verworrenes Garn" (?).

Avots: EH I, 262


cemurs

ce̦murs Smilt., Bers., ce̦muors U., die Dolde, die Traube: riekstu c.; [zu li. kẽmuras "Traube, Büschel; куча, множество", le. kamuols, r. комъ "Klumpen" u. a. s. Būga РФВ. LXV, 316 und LXVII, 241, sowie KSn. I, 196, Petersson Vergl. slav. Wortst. 29 f., Berneker Wrtb. I, 557, Trautmann Wrtb. 115].

Avots: ME I, 372



čemurs

če̦murs: auch Wainsel n. FBR. XIV. 86, (uogu č.) AP., (uogu vai ziedu č.) Salis: mauriņš auga če̦murā BW. 34462, 3.

Avots: EH I, 288


čemurs

če̦murs [Golg.], če̦muors Salisb., auch če̦ms, če̦muls [Burtn.], če̦muols Karls.], eine Traube, ein Büschel, etwas durcheinander Geschlungenes: ze̦lta če̦muors paklētē RKr. VII, 390; uogu če̦muri od. če̦mi Etn. sakņu, lapu če̦muri Peņģ. MWM. X, 161. ziedi sakuopuoti če̦murā Konv. 2 1701. saknes laiž zemē jaunus pudurus (če̦murus). trusītis save̦lkas če̦murā Brig. N. Spr. auch der Hümpel;verwühltes Haar. [Vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 409


čengurs

[če̦ñgurs AP., C. "ein Büschel"; vgl. če̦nkurs.]

Avots: ME I, 409


cenkurs

ce̦ñkurs, die Dolde, die Traube Smilt., Bers.; [wohl als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs "Tannenzapfen"].

Avots: ME I, 372


čenkurs

če̦ñkurs: auch AP., Smilt, (mit è̦ 2 ) Muremois, N.-Wohlfahrt: ziedu č. AP.

Avots: EH I, 288


čenkurs

če̦ñkurs [Neuenb., Salis, Ronneb., čè̦nkurs 2 Lis., če̦nkurs Morizberg], die Traube, der Büschel: riekstu č. Niedra. man zied ruozes če̦nkuriem (Var.: ķe̦karā, ķe̦karuos) BW. 52; n. U. auch ein Tannenzapfen; [Rasenstück im geackerten Felde U.]; auch Krümmung, Buckel. [Vgl. ce̦ñkurs und ciekurs.]

Avots: ME I, 410


ciekurs

ciẽkurs: auch Dobl., Gold., Salisb., (mit ìe 2 ) Wessen: priežu ciekuriem BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 276


ciekurs

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393


čiekurs

čiẽkurs: auch Strasden, (> čiẽkars) Rojen n. FBR. XIII, 73, čiẽkurs Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH I, 293



ciekursnis

ciekursnis, = ciẽkurs: sarāvušies kâ ciekursnīši Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 798.

Avots: EH I, 276


cigurs

cigurs, ein kleines Lamm N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618.

Avots: EH I, 269


cimburs

cim̃burs, [der Hümpel C.]; eine trockene, harte Ackerscholle Peb.

Avots: ME I, 383


čimurs

čimurs,

1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;

2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].

Avots: ME I, 413


čingurs

čiñgurs AP., ein Hümpel: par purva činguriņu BW. 9808, 6 var.

Avots: EH I, 290


činkurs

čìnkurs 2 ,

1): ein mit Gras bewachsener Hümpel
Heidenfeld, Sonnaxt: čakārņi, čirskuri BW. 1513.

Avots: EH I, 291


činkurs

čìnkurs 2 [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413


čokurs

[čuokurs Lems., Salis n. U., ein Tannenzapfen; s. auch čuokars.]

Avots: ME I, 426



cucurs

cucurs: der Hintere eines Kindes AP.

Avots: EH I, 279


cucurs

cucurs [Morizberg, AP., Drosth., cucere Smilt., Ronneb., cucūzis Posendorf], cūcaurums. [cuc - aus suc - (zu sakums "Lücke")?].

Avots: ME I, 397


cukurs

cukurs,

1): ar cukuru apkaisītu BW. 19334; ‡

2) Demin. cukuriņš, das Saccharin
Strasden; ‡

3) acu c., weisser Vitriol
Diet.

Avots: EH I, 279


cukurs

cukurs, [cukars Wid.], der Zucker.

Avots: ME I, 397



čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. 2 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419


čukurs

I čukurs,

1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295


čumurs

čumurs,

1): ziedi lieliem čumuriem AP., Frauenb, smuku ruozi stādīju, čumuriņš izauga BW. 21423.

Avots: EH I, 295


čumurs

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420


čunčurs

I čunčurs: guļuot cilvē̦ks dažreiz sačunčurējas čùnčurā 2 Erlaa.

Avots: EH I, 295


čunčurs

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421


čunčurs

[II čuñčurs, eine zu kurze Peitsche Samiten.]

Avots: ME I, 421



čunčurs

IV čùnčurs 2 Lubn., ein mit Gras bewachsener, kleiner Hümpel. Zu čunčurs I?

Avots: EH I, 295


čungurs

čungurs, ‡

2) eine Beerentraube
(mit uñ) Salis;

3) "= čuõkars 1" Grünh.

Avots: EH I, 295


čungurs

čungurs, der Knäuel, Klumpen: sarauties čungurā Tr. III, 22; gew. čunkurs.

Avots: ME I, 421


čunkurs

čunkurs,

1): salīkusi čunkurā Pas. VIII, 415. kāja sarauta čunkurā Segew.;

3) "me̦zgls, kurā savienuojas vairāku kaulu gali"
(mit ) Seyershof.

Avots: EH I, 296


čunkurs

čunkurs,

1) = čuokurs: dzijas vilka čuñkurā [Līn.] BW. 942. viņš sarāvies čunkurā A. XIII, 2, 134;

2) = čukurs, der Dachfirst
Mag. XX, 3, 219.

Avots: ME I, 421


čupurs

[I čupurs, der Buckel; nest bē̦rnu čupurā (auf dem Rücken) Ruj.]

Avots: ME I, 422


čupurs

[II čupurs Bers., = čupra.]

Avots: ME I, 422


dižskurstenis

dižskur̃stenis (aus Nordwest-Kurl.), der Mantelschornstein.

Avots: EH I, 324



duburs

I duburs: Kretschmer stelit Glotta XXII, 216 zu li. duburỹs usw. Auch δύβρις (illyrisch?), = ϑάλασσα.

Avots: EH I, 338


duburs

[I duburs,

1) eine ziemlich tiefe und breite Stelle im Fluss
Neu-Bergfried;

2) eine Baumhöhle
Mar.;

3) "jumta šķuores galā maza pajume zem ce̦kula" Mar.; zu dubt und li. duburas.]

Avots: ME I, 509



duburs

[II duburs Kokn. "(kuoka) žuburs"; vgl. dumbur(i)s; duburs Bolwen oder duburis Welonen, ein Stock, der aus einem Bäumchen mit beibehaltenem Wurzelende hergestellt ist.]

Avots: ME I, 509


dudurs

dudurs A.-Schwanb. "ein hüttenähnliches Sfübchen".

Avots: EH I, 339


dukurs

I dukurs,

1): auch AP., Neugul;

2): auch Stockm ;

3): ein Maischholz in der ķērne Kaltenbr.;

4) "?": mazas mājiņas bij kâ dukuriņi AP.

Avots: EH I, 340


dukurs

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512


dukurs

II dukurs, Schlinge, Fallstrick: dukurs ir putnu cilpas, kuŗas taisa nuo diegiem Etn. I, 6; vgl. duklas.].

Avots: ME I, 512


dukurs

III dukurs, [dukuris Karls.], dukuriņš, der Iltis Salisb., Ruj., RKr. XII, 16, [Wolm. - Nebst estn tuhkur aus aruss. дъхорь. Hierher vielleicht auch dukurs Karls. "ein munterer Knabe".]

Avots: ME I, 512


dūkurs

dũkurs PS., Nötkensh., = dukurs 2.

Avots: ME I, 526


dumpurs

dumpurs U., = dunkuris II 1.

Avots: ME I, 515


dundurs

duñdurs: auch Salisb., (mit ùn 2 ) Kaltenbr.,

1): ka juo d. nuone̦stu (Ausruf des Entzückens, der Freude),
kai Edgaram labi bija dzīvāt Pas. V, 171 (aus Makašeni);

2): die Hummel
Grenzhof.

Avots: EH I, 342


dundurs

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516


dunkurs

dunkurs (unter dunkuris II),

1): eine Fischerstange
- auch (mit un̂ 2 ) Salis.

Avots: EH I, 343


dunkurs

[duñkurs C., ein Stück Knappkäse.]

Avots: ME I, 517


dursaklis

dursaklis, ‡

2) dursaklis, durseklis, ein Drillbohrer
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Bohr).

Avots: EH I, 344




durslis

[durslis Stomersee, die Bremse.]

Avots: ME I, 519


dursnes

dùrsnes 2 Auleja, stechender Schmerz: d. skrien pa dzīslas.

Avots: EH I, 344


dursnis

dùrsnis 2 ,

1) = dur̃steklis: jis uz lauka ar dursni durstelē usnes Warkl.;

2) stechender Schmerz, Seitenstiche
Warkl.: man d. duŗ krūtīs;

3) eine Art Stechfliege
(auch dzelža muša genannt) A.- Schwanb.

Avots: EH I, 344


dursteklis

dur̃steklis C., durstīklis Karls., ein Stechmittel, Harpune Konv. 55: tie durstekļus gan te, gan citā vietā grūda A. XVI, 405. S. auch durteknis.

Kļūdu labojums:
Konv. 55 = Konv. 2 55

Avots: ME I, 519


durstelēt

durstelêt -ẽju,

1) = durstît Warkl.;

2) auch Refl. -tiês, beim Gehen die Füsse vorsichtig setzen
Warkl.: jis iedams durstelē(jas).

Avots: EH I, 344



durstīt

dur̃stît, Refl. -tiês,

2): auch Bērzgale, Fest.

Avots: EH I, 344


durstīt

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520


dzīpurs

dzîpurs (unter dzîpars): auch (mit î ) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., Pilda, (mit î 2 ) AP., Ramkau, gen, plur. dzīpurīšu BW. 24801: vilna ... laba dzīpuram BW. 21414 var. dze̦ltana dzîpureņa Wessen n. FBR. XIII, 96.

Avots: EH I, 361


ēmurs

ẽ̦murs: auch Lenzenhof, Orellen, Roop, Salis, Seyershof, Wainsel, Wolmar: kalēj[a] ē̦. BW. 2141.

Avots: EH I, 372


ēmurs

ẽ̦murs U., [Ronneb., Smilt.], = āmurs, der Hammer.

Avots: ME I, 574


enkurs

I e̦ñkurs: met e̦nkuri Daugavā! BW. 30749.

Avots: EH I, 369


enkurs

II e̦ñkurs, (Dunika) e̦ñkuris, der Anker (als ein Flüssigkeitsmass): mazu e̦nkurīti... alus pabrūvēju BW. 19724: uzve̦lk vīna e̦n kurīti BW. piel. 2 32981. Aus nd. anker, s. Zēvers IMM. 1928 II, 206.

Avots: EH I, 369


gāmurs

gãmurs: auch (mit à 2 ) Wessen n. FBR. XIII, 84, Sonnaxt.

Avots: EH I, 389


gāmurs

gãmurs [C., Jürg.],

1) der Kehlhof:
dažiem cilvē̦kiemmm stāv ģamurs izspiedies uz āru Lasd.;

2) die Luftröhre
Mag. IV, 2, 116;

3) der Kropf
Bers. n. A. XII, 868. - Zu li. gomurỹs "Gaumen", [an. gómr "Zahnfleisch", ae. góma, ahd. guomo "Gaumen"; s. W. Schulze KZ. XXVII, 429, Trautmann Wrtb. 77].

Avots: ME I, 617


gaurs

gaurs, locker: gaura zeme ir viegla smilts zeme, kas viegli laiž ūdeni cauri Bers., Lub., Smilt.

Avots: ME I, 612


gaurs

II gaũrs (unter gauris I): auch Iw.

Avots: EH I, 387


gunkurs

gunkurs,

1): auch Oknist, PIlda.

Avots: EH I, 420


gunkurs

gunkurs, gunskurs, im Hochle. für ugunskurs

1) der Feuerherd, die Feuerungsstelle:
gani, guni nekuriet pieguļnieku gunkurā! BW. 29555; 12880;

2) ausgemauerte Feuerungsstelle in den Ecken wenigstens der Hofesriegen, von wo das Licht zum Dreschen kommt
Oppek. n. Mag. XIII, 27.

Avots: ME I, 682


guņkurs

‡ *guņkuris, = gunkurs: Demin. guņkurītis BW. 30085 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 420



gurste

I gùrste,

1): mit ur̂ 2 Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡

3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti 2 Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes 2 ("?") AP.; ‡

4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.

Avots: EH I, 421


gurste

II gur̂ste 2 , der Faulenzer, die Faulenzerin Dond.: slinka gurste mātes meita BW. 13167. jaunavas ve̦cāki nav nekādi papelējuši gurstes un snauduļi.

Avots: ME I, 684


gurstēties

gurstêtiês U., in Mattigkeit vergehen, verscheiden.

Avots: ME I, 684


iedurstīt

ìedur̃stît, wiederholt herein -, hineinstecken.

Avots: ME II, 11


iekurs

iẽkurs: auch AP., Frauenb., iêkurs 2 Salis n. FBR. XV, 64, iẽkuri auch Ramkau, Seyershof, N.-Wohlfahrt: skali bij galvanais uguns iekurs Linden in Kurl. nevar iekurt bez iekuriņiem Ramkau.

Avots: EH I, 524


iekurs

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32



izdurstīt

[izdur̃stît (li. išdùrstyti), wiederholt ausstechen. Refl. - tiês, zur Genüge ausstechen.]

Avots: ME I, 729


izkurstīt

izkur̃stît Dunika, heizend verbrauchen: i. visus žagarus.

Avots: EH I, 459


izpurslāt

izpurslât, (durch die Nase eine Flüssigkeit) ausprusten Bers.

Avots: EH I, 475


izšķurstīt

izšķùrstît 2 [Kl.], Mar., = izšķirstīt: izšķurstīju bē̦rzu birzi pa vienam bērziņam BW. 27136 var. [izšķ. visu grāmutu Kl.]

Avots: ME I, 812


jemurs

[je̦murs U. "ein Tölpel, der die Finger kleben lässt."]

Avots: ME II, 110


jēmurs

jē̦murs, ein kleiner Knirps Serb. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 114



junkurs

juñkurs: Demin. junkurīt[i]s BW. 2251 var., gen. plur. junkurīšu 5348, 2 var.

Avots: EH I, 567


junkurs

juñkurs,

1) der Junker, der Jungherr, der junge Adlige:
staigā kâ junkurs Nötk.;

2) der Gutsverwalter, Amtmann:
eita, junkuriņi, nuopirciet elles katlu BW. 31411;

3) der Junker (Militär);
junkuru skuola, die Junkerschule;

4) meža junkurs, Unterförster;

5) meitu junkurs, Mädchenjäger
A. - Rahden;

6) junkuriņi, Regenwürmer, zum Angeln gebraucht:
junkuri jeb kuoka grauži - balti tārpi ar sarkanu galvu, kas dzīvuo aiz priežu mizām Etn. II, 82. [Nebst estn. junkur aus mnd. junker.]

Avots: ME II, 119




kāmurs

kâmurs Bers., die Wamme, die herabhängende Haut unter dem Halse des Rindviehs. [Vgl. atkāmurs.]

Avots: ME II, 191


kankurs

kankurs (unter kànkars I),

1): kankuri Bērzgale, Kalupe, Lubn.

Avots: EH I, 584


kāpurs

kâpurs,

2): auch (mit â 2 ) AP., Salis; = ‡ kāpuris 1 Kreuzb., Sessw., Wilzen, (mit â ) Aahof, Kalncempji, Meselau, Oknist, Saikava, Serbigal, (mit â 2 ) Peb., Salis, Zögenhof: kāpuri mugurā BW. 2018? (ähnlich: 21222). pieaug ciņu tik˙pat kâ kâpuru Heidenfeld.

Avots: EH I, 602


kāpurs

kâpurs [Wolm., PS., Jürg., Kr.], kãpurs Kand., [Lautb., Wandsen, Gr. - Essern, Salis],

1) die Larve, Raupe:
kāpuri, dažādu tauriņu pēcnācēji, nuodara augļu un sakņu dārzuos daudz puosta Konv. 2

2) die Larve der Viehbremse
Kand., Konv. 2 720;

3) unzeitiges weisses Beinlein im Wachs
Elv., L., St. Vgl. kâpe, kâpars.

Avots: ME II, 194


kauburs

kauburs, der Hügel Spr. [Zu li. kauburỹs (acc. kaũburį), kaũbras od. kaubrė˜ "бугор", as. hōp, ae. héap "Haufe" u. a.; neben Kaub - ein synonymes kaup -.]

Avots: ME II, 172


kaugurs

[kaũgurs Salis, kàugurs 2 Kreuzb., = paugurs, der Gipfel eines Hügels. Zu kaudze.]

Avots: ME II, 173


kaurs

kaurs, ein Brachfeld oder eine hümpelige Trift Ruhental.

Avots: ME II, 177


kazurs

kazurs, ein Schalk; ein Spitzbube, ein Ausgelassener Gotg.: tas puik liels k. tas ir liels k., tam nevar ticēt. Aus r. кóзырь "хват, бойкiй человѣк"?

Avots: EH I, 597


ķeburs

ke̦burs,

1): "žuburains priekšme̦ts"
Ermes, Salis, Zögenhof; "neliels žuburains kuoks"; ein Ast Lems., Serbig.;

2) ein ungeschickter Mensch
Lems., Serbig.;

3) etwas Verwickeltes (z. B. ein komplizierter Mechanismus)
Salis (ķe̦burs).

Avots: EH I, 692


ķeburs

ķe̦burs Posendorf, eine gabelförmig ausgewachsene Pflanze ; in Bauske = ķe̦buris 1.]

Avots: ME II, 359



ķeimurs

[ķèimurs AP., einer der ķeimuruo ; ein Ungeschickter Laud., N. - Peb., Sessw., Sinolen, N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 360


ķekurs

ķekurs "?": labus rutkus stādīju, ķe̦kuri (Var.: ķē̦buŗi) izauga BW. 21423, 2.

Avots: EH I, 694


ķemburs

ķè̦mburs,

1) [ķe̦mburis Naukschen, ein Quirl
(mieturis) ; ķe̦m̃buris Ruj., etwas unregelmässig und eckig Geformtes ; ķe̦m̃burs Nötk., ein krummgewachsener und ästiger Baum] ; die Gabelung eines Baumes ; der vom Baume abstehende Ast Smilt. ; ein Baumstumpf mit neuen Sprösslingen Würzau ; [2) ķè̦m̃burs 2 Mar. "ein kleines, ungewandtes Kind";

3) ķe̦m̃burs, ein träges Lebewesen
Wenden, N. - Schwanb. ; ķe̦mburis "wer unordentlich arbeitet" Grawendahl ;

4) ķe̦m̃burs Salis, etwas Verworrenes, z. B. Garn].

Avots: ME II, 363



ķemurs

[II ķe̦murs,

1) die Traube
N. - Peb.;

2) die Waben von Hummeln
Ruj. Aus li. kẽmuras "Traube", vgl. das echt le. ce̦murs.]

Avots: ME II, 364


ķēmurs

ķē̦murs,

1) [Substantiv?] klein von Wuchs
Serb. n. A. XV, 1, 495; [ķẽ̦murs Ruj. (als Substantiv!) "etwas Kleines und Rundes";

2) ķẽ̦murs "ein beim Arbeiten
od. Reden ungewandter Mensch" Sessau;

3) "= ķē̦ms" Treiden].

Avots: ME II, 374



ķikurs

ķikurs,

1) die Larve, namentlich die Mückenlarve:
dažādu kukaiņu ķikuri [Bers.]; [vgl. krikūži];

2) der Pl. ķikuri, Überbleibsel von geschmolzenem Fett:
ķikuriem pietiek špuolus, sāli un ē̦d pie kartupeļiem Siuxt, Samiten, [Schlampen, Prawingen.]

Avots: ME II, 379



ķipurs

ķipurs BW. 2152, = ķipars: [tu esi tāds mazs ķipurs (zu einem kleinen Kinde) Leijerk. I, 270].

Avots: ME II, 383


klamburs

I klam̃burs: auch Gold., Peb., (mit àm ) PS., (mit àm 2 ) Oknist: (gulta) sudrabiņa klamburiem BW. 24849.

Avots: EH I, 609


klamburs

I klam̃burs [Nötk., Lemburg], die Klammer. [Vgl. klam̃bars I.]

Avots: ME II, 212


klamburs

II klamburs: auch (klàmburs) PS., (klàmburs 2 ) Bers., Oknist.

Avots: EH I, 609


klamburs

II klamburs, ein Holz, das man bösen Hunden an den Hals hängt: klamburs - kuoks, kuo sien negantiem suņiem ap kaklu Etn. II, 113. [Vgl. kle̦mburis.]

Avots: ME II, 212


klamburs

III klamburs, ein altes, abgemagertes Pferd [Ruj.], Naud., Gold. n. Etn. I, 89; [ein schlechtes Pferd, ein schlechter Mensch Ruj. n. U.].

Avots: ME II, 212


klemburs

klè̦mburs, die Klammer C., [PS. - Vgl. klamburs I].

Avots: ME II, 221



kluburs

[I kluburs C., ein Holznebel.]

Avots: ME II, 233


kluburs

II kluburs, ein lahmer, ein schwächlicher, unbeholfener Mensch Lind. Mag. XIII, 2, 70; kluburu kluburiem iet, watscheln, unbeholfen gehen Lub. [Nebst li. klùbti" klùpti", klùbunduoti" klìbinduoti" zu got. hlaupan "laufen", wenn got. h - hier auf velarmen k beruht; s. Zupitza Germ. Gutt. 118 und Hoffmann Γέρας 51.]

Avots: ME II, 233


klumburs

[I klum̃burs um Bauske, jem., der unsicher schreitet, nicht fest auf seinen Beinen ist.]

Avots: ME II, 234


klumburs

[II klùmburs C., ein Stäbchen.]

Avots: ME II, 234


klunkurs

kluñkurs (unter klùnkuris 2 ),

1): auch Lems. (mit un̂ 2 ), Meselau, N.-Peb. (mit -urs), Schujen;

3) "mèimeris" (mit -urs ) Fest.

Avots: EH I, 623


klupurs

klupurs, ein Strauchelnder, Stolperer Kav.

Avots: ME II, 236


kniburs

kniburs,

1) = knisis Linden in Kurl.;

2) ein kleines Kind
Tirsen.

Avots: EH I, 630


knupurs

knupurs, ein (als Verzierung eingewebter od. gestickter) Knoten im Gewebe NB.: par knupuriem sauc lakatuos ieaustus jeb iešūtus, uz augšu pace̦ltus me̦zglus. knupuru lakats. knupuru drāna.

Avots: EH I, 634


ķoburs

ķùoburs Sermus "neapķērīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 709


kogurs

kuogurs: auch (mit ) Kl.-Roop (= kukurs II).

Avots: EH I, 686


kogurs

kuogurs, eine Traube, Strauss, Rispe; linu kuoguri Flachsknospen Harder n. U. (nach U. richtiger wohl: die ganze abgeschnittene Saatrispe); die Wurzel von Feldspargel od. Schweinstrüffeln Schweder n. U.

Avots: ME II, 342


komurs

komurs Seyershof, etwas (zu einem Knäuel) Zusammengeballtes: man gultas maisā tāds k. Vgl. kumurs.

Avots: EH I, 638


krāskurs

krâskurs Serbig., (mit â 2 ) Salis, Holz, das schon einige Tage vor dem Anheizen in den Ofen zum Trocknen gesteckt ist. *krāskurs, *krāskura oder *krāskure "?": atradu ... rūnci krāskurē BW. 25965, 7 (aus Raibenieki).

Avots: EH I, 645


kučurs

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666


kučurs

kučurs [Kl.], s. kučẽ̦rs.

Avots: ME II, 298


kudurs

kudurs (unier kudurītis),

1): kuduriņi Saikava "sakritušas mājiņas".

2) kudurs, ein entlegener Winkel in einem Gebäude
Saikava: ne˙maz nezinl, kuŗā kudurā lai meklē.

Avots: EH I, 667


kugurs

kugurs Lems., = kukurs II: šuogad kuguri pilni ar sē̦klām.

Avots: EH I, 667


kukurs

I kukurs,

1) der Buckel:
viņš aizgāja, kukuru uzmetis Mat. kukurus [stādīt Dond.] od. mest Ahs., Purzelbäume schlagen: čūska ieklupa pati uoglēs kukuriņus me̦zdama LP. VI, 473. kukuru kukurniski nuovēlās kāds sniegā Degl. kukuruos, kukurē nest, = kukaragās n.;

2) der Erd-, Lehmklumpen auf geeggtem Felde
Mat.; gew. in dieser Bed. dafür kukursnis, kukurznis. Zu li. kukuriaĩ der obere Teil des Rückens nebst den Schultern" (bei Mikuckij Извѣст. III, 366 und li. kaũkuras "Hügel", le. kauks, kukt (s. dies), r. "кýкры", mhd. hoger "Buckel" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. I1 und 110, Persson Beitr. 114, Būga Yiss. XVII, 1, 33, Mladenov AfslPh. XXXIV, 388 f.]

Avots: ME II, 303


kukurs

II kukurs: auch Lieven-Bersen, Siuxt, (kukuriņš) Strasden: lini, sidrabiņa kukuriem Tdz. 50122. linam bija zili ziedi kukuriņa galiņā BW. piel. 2 28356 1 .

Avots: EH I, 669


kukurs

II kukurs, die Knospe am Flachse Salis, [Dond., Bixten]; kukuriņi, die Saathülsen von Flachs und Klee: linītim zili ziedi, misiņuoti kukuriņi BW. 32556. [Aus liv. kukkør "Samenkapsel"; s. Thomsen Beröringer 263.]

Avots: ME II, 303


kukurs

III kukurs: vgl.kūkuris.

Avots: EH I, 669


kukurs

III kukurs LD., [kukuris Manz. Lettus], ein kalekutischer Hahn. [Zu kukurs I?]

Avots: ME II, 303


ķukurs

ķukurs Oppek., Kokn. n. U., = čukurs. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 391


kukursnis

kukursnis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Druw., Prl.

Avots: EH I, 669



kulturs

kulturs Perk. "die Handhabe am Steuer."

Avots: ME II, 309


kumburs

kumburs, ‡

2) kùmburs 2 Saikava, kùmburkuoks 2 ebenda, = kum̃brs 4: k. ir tis, kur ieliek grigalku Saikava.

Avots: EH I, 673


kumburs

kumburs [li. kum̃buras "бугорок"], der Auswuchs [kum̃burs Ruj.], der Knorren (am Baume) Laud.; eine Erhtöhung, Erhabenheit, Anhbhe, ein Höcker Sessw., N.-Schwanh. [Vgl. kum̃brs.]

Avots: ME II, 311


kumurs

kumurs,

1): bites gāja kumuriem BW. 30360;

2): "gubu mākuonis" Heidenfeld: pa pilei jau me̦t nuo šā kumura. kumuri tādi balti, dažreiz rudenī balti zili.

Avots: EH I, 674


kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


kumzurs

[kumzurs Wessen "re̦snākā vieta kuokam".]

Avots: ME II, 314



kupurs

kupurs, der Höcker, Buckel in einem Rätsel: kupuru māte (eine bucklige Mutter), gaŗastes tē̦vs, bē̦rni kâ līni (Brottrog, Brotschaufel, Brot). Zu kupt.

Avots: ME II, 320


kupurs

III kupurs Pas. VIII, 63, Adsel, Gotthardsberg, Ilsen, Kalnemois, Meiran, Saikava, Schwanb., Kupfer.

Avots: EH I, 677


kupurs

IV kupurs Orellen, die Kuppel (einer Lampe).

Avots: EH I, 677


kurs

kurs (li. kùras "Heizmaterial"),

2): labu kuru (das in den Ofen gelegte Holz)
ieliku krāsnī AP.;

4): krasns kura RKr. XIX, 87. naud[as] k. Salis, ein Feuer, das einen verborgenen Schatz anzeigt;


5) kaudžu k. Linden in Kurl., = kaudzes vieta.

Avots: EH I, 679


kurs

kurs,

1) die Heizstelle in der Küche
Biel. H. 87: viņa lika katlu uz kuru Sudr. E.;

2) ein Ofen voll Holz:
pietiks ar vienu kuru Lub., Aps.;

3) das Heizmaterial:
daiktus, nuo kurienes siltums iziet, sauc par kuriem Konv. 2 145;

4) der Feuerherd, das Feuer:
piemeta jaunu pagalīti viņa lielības kuram A. XVIII, 195. Zu kurt.

Avots: ME II, 325



Kursa

Kur̂sa 2 [Dunika], das Land der Kuren, Kurland: viena (māsa) bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6; Druva I, 1422. [Nach der Ansicht der Bewohner von Dunika beginne Kursa nördlich von Kruhten. - Nebst li. Kur̃šas dass. (s. Būga Liet. k. žod. CXXXI und CXXXIII) am ehesten vielleicht zu čech. krsati "abnehmen, krs "Zvergbaum", zakrsalá "Unfruchtbare", ai. kṛš̍á-ḥ. "abgemagert", an. horr "Magerkeit" (in diesem Fall: "unfruchtbares Land" ) oder zu klr. корс "ausgerodete Striche Landes".]

Avots: ME II, 325


ķursē

ķur̃sē raut, zusammenschrumpfen machen, zusammenziehen: etiķis tik skābs, ka muti rauj ķursē Dond. [Vgl. ķurza.]

Avots: ME II, 392


kursenieki

kursenieki: pie mums kurseniekiem Janš. Dzimtene II 2 , 254.

Avots: EH I, 679


kursenieki

kurseniẽki od. kursinieki [li. kuršininkai], Leute aus dem Kurenlande. So nennen sich die preussischen Letten und ihre Sprache kursenieku valuodu A. XXII, 23. [kursnieks, ein Kure Lng.]

Avots: ME II, 325


kursi

kursi [ein li. kuršai "Letten" bei Būga Liet. k. žod. CXXXI], die Kuren: kursu meitas BW. 13242; 13988, 3. kursu mieži, kursu rudzi 31802, 4. [kursuos Lng., in Kurland. - Sonst jetzt dafür kurši (nom. s. kursis) nach li. kur̃šiai.]

Avots: ME II, 325


kursiņš

kur̃siņš, eine Tüte aus Erlenrinde zum Beerenlesen Sassm.

Avots: ME II, 325


ķursis

ķur̂sis,

1) ein Bächlein
Mar. n. RKr. XV, 122;

2) verächtliche Bezeichnung eines Mannes:
ak tu manu vīra ķursi (Var.: ķurzi) BW. 9397, 5.

Avots: ME II, 392


ķursis

II ķur̂sis Flanden, die Schwalbe Beienhof.

Avots: EH I, 708


kursisku

kursisku, kurisch, kurländisch: mēs runājam kursisku Kurisch - Haff.

Avots: ME II, 325


kursls

kùrsls 2 : auch Borchow, Kaltenbr., Lubn. Pas. VIII, 166; XI, 342.

Avots: EH I, 679


kursls

kùrsls 2 [LChr. 146, Kurmin], U. (infl.), = kurls: [lapsa apmetās par kurslu Pas. I, 180].

Avots: ME II, 325


kursma

kursma Grünh., Nigr., kur̃sme Sackenhausen, [Bers., kur̃sms Dunika, Dond., kursmis Für. I],

1) das Quantum Brennholz, das mit einem Male in den Ofen gesteckt wird:
iemet labu kursmu malkas krāsnī. krāsns šuodien ļuoti silta, juo mēs divas kursmas izkurinājām Janš.;

2) die Heizung:
ar tuo pašu kursmu varē̦tu izvārīt vai ve̦se̦lu vērsi. Alm.

Avots: ME II, 325, 326


kurst

kùrst, -stu, -tu, intr., aufhören, sich, beruhigen: vai tu kurtīsi, vai nekurtīsi? AP., Aps., Lub. [Vgl. auch atkurst und izkurst.]

Avots: ME II, 326


kurst

‡ *II kurst, zu erschliessen aus atkùrst 23 (so zu lesen oben S. 151 statt."2)").

Avots: EH I, 679


kurst

III kurst Alschw., Wandsen "=kur̃têt": kartupeļi sāk k.

Avots: EH I, 679


kurst

*IV kurst, zu erschliessen aus àizkurst.

Avots: EH I, 679


kurstīt

kur̃stît (li. kùrstyti), -u, -ĩju, tr., freqn. zu kur̃t,

1) oft ein wenig heizen, schüren:
snauž uguni kurstīdama BW. 22346. Sprw.: kur uguns jau deg, tur kurstīt nevajaga;

2) fig., anfachen, reizen:
puisis kurstīja meitas vārdiem Grünh.

Avots: ME II, 326


kursts

kur̂sts 2 Salis, ein Wäldchen (meža pudurītis): meža kurstiņš. Wohl aus estn. kurst "Bündel".

Avots: EH I, 679


kursuls

kursuls, ein aus Brettern verfertigter Korb zum Grandführen, nuo dēļiem grants vešanai taisīts kurvis Setzen n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 326




lāturs

lãturs NB., = lãkturis 1: sprakš kâ l. (spricht ohne Notwendigkeit, klatscht).

Avots: EH I, 730


ļempurs

ļè̦mpurs,

1): ein plumper und fauler Mensch
(mit e̦m̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 770


ļempurs

ļè̦mpurs,

1) die Schlafmütze, der Lümmel:
tas jau ir ļe̦mpurs. met mani, grē̦ku ļe̦mpuru, savās že̦lastības debesīs! RA.; [ļe̦m̂purs 2 Salis "jem., der wackelnd geht"];

2) ļe̦mpurs heisst auch ein Froschköder beim Krebsen
Mag. XIII, 3, 52, Smilt. (Vgl. le̦mpuris.]

Avots: ME II, 536


ļemurs

[ļe̦murs Salis "jem., dem die Arbeit nicht von statten geht."]

Avots: ME II, 536


ļēmurs

ļē̦murs Serben, Schimpfname für einen "blesīgs(?) cilvē̦ks"; (ļē̦murs N.-Peb., ļē̦muris Warkl., ein Lümmel].

Avots: ME II, 539


lenkurs

le̦nkurs [?] Ruj. n. U., ein Müssiggänger; [s. ļe̦ñkurs. le̦nkuris (mit nicht gedehntem e̦n) "jem., der liederlich, ohne seine Kleider in Ordnung gebracht zu haben, einhergeht" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 451


ļenkurs

[ļe̦ñkurs Ruj. "ein schwächliches und plumpes Lebewesen; jem., der mit keiner Arbeit fertig wird"; ļe̦n̂kurs 2 Salis "ein haltloser Mensch."]

Avots: ME II, 537


lepurs

le̦purs Bērzgale "wer sich nicht zu benehmen versteht".

Avots: EH I, 734


lēpurs

lê̦purs [Drosth., Arrasch], l,ê̦purs PS., Smilt., der Bär, der Lümmel, Schlingel, Plumpsack, Wasclappen: sagrāba lē̦puru (den Bären) aiz abām ausīm Lautb. kuo tu lē̦purs neatnāca atpakaļ, kad es viņu saucu Rainis; lē̦purs, ein grober Gast L.

Avots: ME II, 461



levurs

[le̦vurs, s. lē̦vuris.]

Avots: ME II, 455


lompurs

lom̂purs 2 Salis "cilvē̦ks, kas neturas uz kājām, lempis". Aus estn. lomper "lahm"?

Avots: EH I, 758



lumpurs

lum̃purs: auch (mit um̂ 2 ) Orellen.

Avots: EH I, 761




lursis

lursis "?": dzīvuo kâ lursis bez svētdienas A. VIII, 1, 148; [lur̂sis 2 "ļurbä Siuxt.]

Avots: ME II, 516


maitmugurs

maîtmugurs 2 (Stammform?), ein Schimpfname Salis n. FBR. XV, 61 f.

Avots: EH I, 778


maurs

maũrs (li. máuras): tē̦va dubļi sidrabuoti, tautām mauri asaruoti BW. 18794, 1 var. rudzi saauguši maũrā Frauenb. jau zâle saņē̦musies maura (= saaugusi) kupla Vindedze 9.

Avots: EH I, 787


maurs

maũrs [li. mauraĩ "Entengrün", r. муръ "Wiesengras"], maura, oft das Demin. mauriņš, eigentlich das Gras am Hause, um`s Haus herum, dann Rasen überhaupt U.: Sprw. zaļš kâ maurs. maurs izrakņāts un nuoē̦sts Apst. II, 7. tautieša kumeliņš mauru mina sētiņā BW. 7462. šķiries pušu, zaļa maura, glabā manu augumiņu! 8881, 2 var. lielā maũra zâle, Wegetritt (polygonum aviculare), mazā maũra zâle, Angergras (poa annua). [Nebst mauragas zu slav. murava "Rasen", s. Būga РФВ. LXXII, 196 und Trautmann Wrtb. 172.]

Avots: ME II, 569, 570


medurs

[me̦durs (?) "ņieburs" (Mieder) Kroppenhof bei Kokn.]

Avots: ME II, 591


mēgurs

[mẽ̦gurs Serbigal, ein junger Ochs oder Bock.]

Avots: ME II, 613


memmurs

me̦m̃murs Seyershof "nevīžīgs un neattapīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 780


mieturs

mieturs: zur Sache vgl. auch Zante Ceļi VIII, 229 f.; zaķu m., das Kraut von Haselwurz Stender Deutsch-lett. Wrtb.(unter "Haselwurz" ).

Avots: EH I, 826


mieturs

mieturs RKr. XI, 96, mieturs L., [Edwahlen n. B.], Ruj. n. U., [Bielenstein Holzb. 278 mit Abbildung], mieturis Nigr., [Stelp., miêturis 2 Ruj., Līn., Bauske, mìeturis 2 Serbigal, miẽturis Hochrosen], mìeturis 2 [li. mentùris] Mar. n. RKr. XV, 126, der Quirl, das Maischholz: kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mieturīti? LD. 10933. - mieturs, das Butterholz L., Ruj. n. U. - miêturis 2 "elles kuoks kartupeļu mazgāšanai" Kaleten. [Zu li. mę̃sti "umrühren", meñtalas "Gemisch", meñtė "Spatel", slav. me̦sti "(ver)wirren", poln. mątew "Quirl", ai. mánthati "quirlt, rührt", an. mǫdull "Drehholz an der Handmühle" u. a., s. Walde Wrtb. 2 459, Berneker Wrtb. II, 44, Būga PФB. LXXII, 191, Ehrlich KZ XLI, 288, Fick Wrtb. III 4, 309, Trautmann Wrtb. 181 f.]

Avots: ME II, 656, 657


miturs

[miturs (?) "ein dicker Stock, Knütell" Lettin, Stomersee.]

Avots: ME II, 639


mokurs

mokurs Seyershof, ein unentwickeltes (dummes) Lebewesen.

Avots: EH I, 827


mudžurs

mudžurs Ramelshof,

1) eine Menge, ein Haufe:
mudžurs uogu, sēņu;

2) das Wirrwarr, die Verkotung;
dzijas sapiņķē̦tas vienā mudžurā.

Avots: ME II, 660


murskulis

murskulis Grünh. "bars": dejuotāju murskulī A. Eglītis Daugava 1936, S. 985. biezs m. ebenda 121. virpuļuo vis˙mežuonīgākā murskulī ebenda 129.

Avots: EH I, 835


mursla

[mursla "kas mursļ" Warkl.]

Avots: ME II, 671


murslāt

[murslât, -ãju, "trüben": ūdeni Warkl.]

Avots: ME II, 671


mužurs

mužurs Ramelshof,

1) der Wirrwarr, die Verknotung:
dzijas sapiņķē̦tas vienā mužurā;

2) die Menge:
mužurs uogu, sēņu.

Avots: ME II, 677


ņēmurs

ņē̦murs, ein winziges Wesen: jēriņš kâ ņē̦murītis Serb. n. A. XV, 495, [Bauske].

Avots: ME II, 901


ņieburs

ņiẽburs [auch Ruj., AP., Bauske, Smilt., Grünh., ņìeburs 2 Prl., Lis., Sessw., Lös., Modohn, ņiêburs 2 Autz, Schlehk, ņiẽburis Kursiten, Ruhental, Mesoten, Salgaln, ņiebure Edwahlen u. a.], eine Frauenweste, der Brustlatz Dobl., [Gr.-Würzau]: es gribu sev svārciņus apvilkt un ņieburu juozt Rainis; šņuoru ņieburs, das Mieder A. IV, 634.

Avots: ME II, 904


nodurstīt

[nùodur̃stît,

1) wiederholt stechend umbringen
ruj.;

2) mit Löchern (zum Einstecken der jungen Pflanzen) versehen:
n. duobi Arrasch;

3) aufstecken (mit Staketen):
n. zirņus Arrasch. Refl. eine Zeitlng hin- und herschleichen: nuodurstīties pa kaktiem Bers., Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 778



nummurs

num̃murs, die Nummer: viņš pirmā nummura kungs, zē̦ns.

Avots: ME II, 754


nummurs

II nummurs "?": paldies cūku nummuram (Var.: Tunnītim), man cūciņu dievs ir gan BW. 29196, 3 var.

Avots: EH II, 28


oturs

uoturs Bw. 24761, 2 (aus Lixna); 28200, 2 var. (aus Erlaa), = uotrs.

Avots: ME IV, 426


pabļaurs

[pabļaurs,

1) ziemlich grimmig, schlecht:
p. vagaris Bauske;

2) ziemlich unanständig:
pabļaura dziesma Rutzau.]

Avots: ME III, 9


pacaurs

pacaũrs: p. lakats Sonnaxt. p. maiss AP. pacaurā kulītē Pas. VIII, 82.

Avots: EH II, 123


pacaurs

[pacaũrs (li. pakiáuras "locker"), etwas durchlöchert: p. zābaks; auch übertragen: man tāda pacaura galva,nevaru atcerēties Jūrg. pacaurs miegs Lis.]

Avots: ME III, 11


padurstīt

[padur̃stît, eine Weile wiederholt stechen: p. maisus bez panākuma.]

Avots: ME III, 19


pakurs

pakurs: auch Kalupe n. FBR. XVIII, 39 ("?"), Auleja, Bērzgale, Warkl., plur. pakuri Lubn. n. FBR. XVII, 117 ("?"), Bērzgale; pakuri Oknist "Brennholz": sausā malceņa nuo gad[u]s da gadam stāv pakuram Auleja.

Avots: EH II, 146


pakurs

pakurs, gew. Plur., auch pakurās, unter das Brennholz gelegtes trockenes Reisig, trockene Holzspäne zum Anmachen des Feuers: vajaga tik palikt pakurus, gan tad malka drīz iedegsies Sl.

Avots: ME III, 51


pakurstīt

pakur̃stît [li. pakùrstyti], tr., freqn., pakur̃t [li. pakùrti],

1) unten Feuer anmachen:
juo vācietis augsti lē̦ktu, vēl pakurtu uguntiņu VL.;

2) ein wenig anheizen, anzünden:
ne ugune (für uguns) pakurstīta BW. 27222. pakuŗam uguntiņu 32892;

[3) = izkurt" aushitzen":
jau pakurts "es ist schon ausgehitzet" Für. I, unter kurt].

Avots: ME III, 51


pamatsaturs

pamatsaturs,* det Hauptinhalt Stari II, 958. Besser galvenais saturs.

Avots: ME III, 67


pangurs

pàngurs 2 : auch Heidenfeld, Prl.

Avots: EH II, 160


pangurs

pàngurs 2 [Sessw., Lös.], ein Hügel, eine mit Gras bewachsene Anhtihe Sessw.; [wohl zu pañga; zum Suffix vgl. paugurs].

Avots: ME III, 77


panurs

panurs, ein Bündel, das man in der Hand od. unter dem Arm trägt Druw. n. RKr. XVII, 71; vgl. panars.

Avots: ME III, 78


pārdurstīt

[pãrdur̃stît,

1) wiederholt durchstechen:
p. ce̦puri;

2) wiederholt oder noch einmal durchstochern:
p. se̦ru rijā.]

Avots: ME III, 153


pārškurstīt

pārškùrstît 2 Oknist, (von neuem ?) auseinandernehmen: p. vērpjamuos linus, lai tik labie vien paliktu.

Avots: EH XIII, 213


pašaurs

pašàurs, ziemlich eng, schmal: pašauras, pašauras māsiņas sagšas BW. 21564.

Avots: ME III, 112



paugurs

paũgurs,

1): "ein sehr steiler kleiner Hügel"
Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 184


paugurs

paũgurs PS., Jürg., N.-Peb., Sessw., Kreuzb., Kl., Druw., Selg.,

1) auch pàugure 2 Warkh., paũguris Ruj., Bauske, ein (kleiner, unfruchtbarer, waldloser
Schujen, Jürg.) Hügel Lettg., Plm., Serbigal, Salgaln, der Bergrücken Pabbasch: es uzkāpu kalniņā, pašā kalna paugurā BW. 27919, 2. kalni ar sniegu apklātiem pauguriem A. v. J. 1896, S. 151. klinšu pauguri Vēr. I, 1027. māla paugurs nuoras malā Blaum.;

2) der Dachfirst
Mitau. Als Reimwort zu baũgurs zur Wurzel von pauga I u. II.

Avots: ME III, 127


pempurs

pe̦m̂purs 2 Lems. "īss un strupjš vīriņš, puisis u. t. t.": kas nu kaimiņam par puisi, - tāds p. vien ir!

Avots: EH XIII, 223


piedursme

piedursme,* die Berührung: atziņas, kas iegūtas piedursmē ar materiāluo pasauli Druva II, 1059. vārdi ir tikai mūsu pavedienu piedursmes (kontakta) punkti Druva II, 825.

Avots: ME III, 246


piedurstīt

pìedur̃stît, anstecken: palagam pa virsu piedursta vaiņagus LP. VII, 401. Refl. -tiês, anstossen (intr.): stūrējuot, viņam piedurstās šurp, piedurstās turp Līv. 218.

Avots: ME III, 246


piekurs

piẽkurs Līn., (mit 2 ) Dond., piẽkuris Katzd., = aizkurs: tuvumā negadījās sausi piekuri uguni iekurt LP. V, 293. sviķainus piekurus aizme̦t krāsns mutei priekšā V, 19. iegrūduse turpat piekuru uoglēs VI, 1, 3; piekurs (aus *priekurs?), piẽkuri Salis, N.-Peb., das Vorfeuer vor dem Backofen U., der Vorherd L.

Avots: ME III, 261


piekurstīt

pìekurstît,

1) (mehrfach) anmachen (vom Feuer);
piekurstīt nemiera uguni;

2) aufhetzen:
"vecīt, neej vis...", Anna vēl piekurstīja B. Vēstn.

Avots: ME III, 261



pieturs

pìeturs, pietura Wid.,

1) der Halt, die Stütze, der Anhaltspunkt:
kur jūsu balsts un pieturs? Rainis. jāmeklē, vai valuoda pati neduod kādu pieturu A.v. J. 1896, S. 371;

2) pieturs, das Geländer an Stegen, kleineren Brücken und Treppen
Nigr.;

3) pietura Arrasch, C., Wolm., Widdrisch, auch pieturas vieta, pieture Celm., die Haltestelle, Station:
viņš brauca uz dzelzceļa pieturu A. v. J. 1900, S. 501. kāds vīrs e̦suot nuogājis uz laivas pieturas vietu Björnsona raksti I, 72;

4) pieturas zīmes, die Interpunktionszeichen;

5) das Anhalten, der Aufenthalt: tur man iznāca ilga pietura Bers.

Avots: ME III, 306


pirmkursnieks

pirmkursnieks,* ein Student vom ersten Kursus; der das erste Jahr studiert.

Avots: ME III, 226


pižurs

pižurs, eine Speise aus Quark, kaltem Wasser und hineingeschnittenem Brot Sprēstiņi n. Etn. I, 112.

Avots: ME III, 230


plavurs

plavurs,

1) der schleier
(?) Kronw.;

2) "?": iet kâ plavurs (von einem ungeschickten Gang und von weit ausholenden Bewegungen)
N.-Peb.

Avots: ME III, 328



pļēgurs

pļẽ̦gurs PS., Salis, pļē̦gurs Plm. n. RKr. XVII, 73, Fest., Stelp., Adsel, Sessw., pļē̦gurs Nieder-Kurl., Judasch, pļẽ̦guris Karls., pļē̦guris Wid., Treiden, Grünw., Gr.-Sessau, pļè̦guris 2 Mar. n. RKr. XV, 132, ein liederlicher, unzuverlässiger (Sessw., Adsel) Mensch, ein Schwätzer Mar., pļē̦gurs "kas visu izstāsta, kuo dabūjis dzirdēt; kam pie uzvešanās nav ne˙kāda satura" Gold. n. Etn. IV, 165: tu visu, dienu ka pļē̦gurs pa kruogu nuoplē̦guruoji Plm. n. RKr. XVII, 73. viņš ir pļē̦guris un vairāk ne˙kas MWM. X, 586. viņš . . . ar pļē̦gura vaļsirdību izstāstīja savu nepanākumu: Blaum. un nu šitie pļē̦guri viņu vēl tâ izķēza A. v. J. 1902, S. 296.

Avots: ME III, 370


plēvurs

plẽ̦vurs, ein dünnes, abgerissenes Stück Zeug Arrasch, Salis, Zögenhof. zirnekļu plē̦vuri, Spinngewebe Widdrisch.

Avots: ME III, 342



plīvurs

plĩvurs, plīvuris Wid.,

1) der Schleier:
miglas plīvuri Vēr. I, 1167. saule tagad kâ zaļu plīvuri apklāta Bjernsona raksti I, 52;

2) plīvurs, ein Wimpel
Dr.

Avots: ME III, 351



plundurs

plundurs,

1) plundurs Salis, pluñduris Ruj., der aus Kiefernborke, Kork od. einem Gänsekiel angefertigte Schwimmer an der Angel
Sessw.;

2) eine Schwimmunterlage aus Schilf
U.;

3) ein Zeichen des Netzes auf dem Wasser
U.;

4) s. plunduris.

Avots: ME III, 357


pļundurs

pļundurs, s. pļunduris I und II.

Avots: ME III, 373


pļursa

pļursa,

1) "?": visus sīpuolus izplē̦suse, pļursa (auf ein Huhn bezogen)
Purap.;

2) "kas ļurbuojas" Bornsmünde.

Avots: ME III, 374


pogurs

puõgurs Salis "lina kukurs, kuoguris".

Avots: EH II, 346


priekškurs

prìekškurs,

1) das Vorfeuer, um das Ausbacken des Brotes zu befördern
U.;

2) ein Vorlauter
St. - Vgl. prìekšceplis.

Avots: ME III, 395


pudurs

pudurs (unter puduris),

1): gan sevišķuos puduruos, gan juku jukām ... kupluo lazdas un ievas Janš. Apsk. 1903, S. 12. liepu puduriņš BW. 31408, 1;

2): ļaužu puduriņš Saikava.

Avots: EH II, 321



pumpurs

pum̃purs (li. pum̃puras "die Knospe") PS., C.,

1) eine Erhöhung, ein Buckel, eine Beule:
uz tā ķermeņa parādās viens un dažreiz pat vairāk uzkalnīšu jeb pumpuru Konv. 2 1229;

2) pum̃purs Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Iw., pùmpurs 2 Preili, Nerft, Kl., pum̃puris Lin., Lautb., pampuris U. (li. pumpurỹs PFB. LXVII, 244), die Knospe:
pumpuri plaukst (taisās Etn. II, 111), die Knospen springen. puķi pumpurā nuoraut, eine Blume pflücken, bevor sie aufgeblüht ist. uoša pumpuri, Eschenknospen Etn. III, 160. In Erlaa nennt man pumpuri die reifen Samenköpfchen, z. B. an Birken, Ellern, Weiden u. a.; auch unterscheide man da und in Sessw. ziedu pumpurs "Blütenknospe" von lapu pumpurs "Blattknospe";

3) pùmpurs 2 Mar. n. RKr. XV, 131, pumpuris, pumpurītis (f. -ĩte), etwas Kleines, nicht Ausgewachsenes, z. B, ein solcher Mensch
(pumpurītis, ein kleiner Junge U.): kur tu, pumpurs tāds, iesi pazudīsi! Mar. n. RKr. XV, 131. nebē̦dā, dē̦lu māte, ka es maza pumpurīte! BW. 23139, 1 var. kādi tavi rācienīši! citi lieli, citi mazi, citi tādi pumpurīši 28579. Wohl zu pumpt und pumpa II.

Avots: ME III, 411


pumpurs

I pum̃purs,

1): Skardžius Arch. Phil. III, 53 gibt ein li. pùmpuras;

2): nuo kuociņa zariņš auga, nuo zariņa pumpuriņš BW. 5559. es gaidīju izplaukstam, cits nuorāva pumpurā 15862 var.

Avots: EH II, 325


pumpurs

II pum̃purs Salis "sīgas vai laša kuņģis". Wohl zu pum̃purs I gehörig.

Avots: EH II, 325


pumpursmilga

pumpursmilga das Perlgras, melica nutans Karls.

Avots: ME III, 411


pundurs

puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs 2 Kl., Nerft, pùnduris 2 Lis., Golg., puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,

1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;

2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;

3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;

4) punduris U., ein dicker Wanst;

5) punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.

Avots: ME III, 412, 413


pungurs

pùngurs 2 Alswig, = pàngurs 2 . Vgl. punguors.

Avots: EH II, 325


pupurs

pupurs,

1): auch Auleja, Kaltenbr., Saikava Warkh., Tdz. 39064 (aus Andrupine), 41169 (aus Kalupe), 47644 (aus Preiļi), 49084 (aus Warkl.), 56256 (aus Zvirgzdine), 56256, 3 (aus Welonen); "kuoka pumpurs ar sē̦klām" Wessen; "lapu kuoku spurdze, kad tā vēl nav izziedējusi" Ramkau.

Avots: EH II, 327


pupurs

pupurs,

1) pupuris U., die Knospe
Erlaa (lapu pupurs), Cibla: priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu BW. 24407, 5. es mežiņa vīriņš biju, man pupuru ce̦purīte 30557. eita, meitas, madarās, nu zied elkšņa pupuriņi! BW. 7126;

2) ein Knirps:
vīriņ, manu pupuriņ, es tev[i] lielu izaudzēju BW. 9397, 7 var.;

3) Demin. pupurtiņš "maza drusciņa" Bers, n. Etn. IV, 167. Wohl zu paupt; zum Suffix vgl. pumpurs.

Avots: ME III, 415


pūpurs

‡ *pūpurs od. *pūpuris (zu erschliessen aus dem instr. pl. pūpuriem Tdz. 41291, 1 und 56256, 11 aus Lettg.), = pum̃purs, pupurs, die Knospe.

Avots: EH II, 342


pursa

pursa,

1) "?": pursa, pursa, tautu meita ar pakulu lindruciņu BW. 21524, I ;

2) "guovs purns" A.-Schwanb.

Avots: ME III, 419


pursiķis

pursiķis Talsen "=purciks".

Avots: EH II, 329


pursis

pur̃sis Anzen "= kuõsa II 1".

Avots: EH II, 329


pursīt

pur̂sît 2 , -īju NB., essen (von kleinen Kindern).

Avots: EH II, 329



pursla

pùrsla 2 Liepna, = pur̃slas 1: guovij uz purslas nav spalvas virsā Liepna. tu, puisīti, teļa p. VL. aus Lubn.

Avots: EH II, 329


purslas

pur̃slas,

1): auch (mit ùr 2 ) Saikava; "zirgu nāsis" (mit ùr 2 ) Setzen n. Etn. IV, 166; "luopa purns (de̦guns kuopā ar lūpām)" Dunika; "Lippen"
(mit ùr 2 ) Warkl.; "luopa purniņš un lūpas" Ramkau: sivē̦nam ir šņukurs, un luopam ir p.;

2) "= briêdenes (ein essbarer Pilz)"
Lubn. (mit ùr 2 ); hydnum imbricatum (wo?).

Avots: EH II, 329


purslas

pur̃slas C., Jürg., Karls., Peb., Gr-Sessau, pùrslas 2 Kl., Lis., Erlaa, Fest., Rositten, pur̂slas Mar. n. RKr. XV, 132, Golg., Arrasch, purslas Dubena, die Schnauze, Nase, das Maul, die Fresse, "zirga lūpas" Nerft, "lielluopa purna gals bez spalvas" Fest., Wessen: sargies, ka nedabuoni pa purslām! Kokn. n. Etn. II, 17. duod viņam pa purslām, lai tik daudz neme̦luo! Grünwald. es tev purslas izkīlēšu! Siuxt. sargi purslas: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 132. tam purslas asiņainas un apģē̦rbs skrandu skrandās MWM. VIII, 488. Džons gāzās ķēvei purslās Krišs Laksts 47. purslas saraut jeb uzmest, böse werden Ar.; die Schamlippen: abas purslas izbadītas BW. 35281. Zu li. pur̃slos "Schaumspeichei" KZ. LII, 293 (und le. purdulis)?

Avots: ME III, 419, 420


purslāt

pùrslât 2 , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês 2 , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420


purslīgs

pur̃slîgs Gr.-Sessau, pùrslîgs 2 Fest., böse, zornig, jähzornig, heftig, schnell aufreizbar: tu esi ļuoti purslīgs (apskaitulīgs), - kâ purslis Druw. n. RKr. XVII, 75; "kas daudz purslājas" Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 420


purslis

pùrslis 2 (f. -le); ein Zorniger, Jähzorniger, Heftiger Lis., Etn. IV, 167, Fest.: tu esi ļuoti purslīgs, - kâ purslis Druw. n. RKr. XVII, 75.

Avots: ME III, 420


purstaklis

purstaklis A.-Schwanb.,

1) "nevienādi saprē̦sta dzija";

2) "ļuoti šķidra un plāna, neizturīga drēbe".

Avots: EH II, 329


puskursme

puskursme, ein halber Ofen voll Biel. n. U. (unter kursme).

Avots: ME III, 429


raksturs

raksturs,* der Charakter, die Eigenart: cilvē̦ka, dabas, apkārtnes, kompozicijas raksturs. labs, mīksts, nuoteikts raksturs. tu taču pazīsti manu raksturu Vēr. II, 142.

Avots: ME III, 475


sadursme

sadur̃sme,* sadur̂sme Wohlfahrt, der Aneinanderstoss, die Berührung, die Reibung (hauptsächl. fig.): iznāca sadursme ar prūšiem A. v. J. 1905, S. 230. patriotisms nuove̦d pie kaŗa un sadursmēm tautu starpā Vēr. I, 1290. tā nāca pirmā sadursmē ar dzīvi Asp.

Avots: ME III, 617


sadurstīt

sadur̃stît, ‡ Refl. -tiês, stocken (perfektiv): Maņa sadurstās durvīs. viņa nezina, kuo man teikt, kuo nē I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 105. kājas nedaudz sadurstījās, kâ izbrīnā apstinga J. Sārts Daugava 1939, S. 301. "nē, es tā˙pat duomāju", viņs sadurstījās, "ak tâ, es tuomē̦r duomāju drusku citādāk" 304. viņa sadurstījās un labprāt būtu aizgriezusies Aīda Niedra ebenda 531.

Avots: EH XVI, 405


sadurstīt

sadur̃stît, tr., freqn.,

1) (mehrfach) zusammenstechen:
sadurstīt drēbes kniepadatām;

2) (mehrfach) zerstechen, zersticheln:
vilkaci sadursta ar dakšām LP. VII, 857. misiōnārs, kuŗu pagāni sadurstījuši MWM. VI, 274. saskrambāja un sadurstīja kājas ebenda S. 16. manas ruokas sadurstītas Vēr. II, 975.

Avots: ME III, 617





sašurstīt

sašķũrêt, tr., zusammenführen, zusammenschaffen; šļūduoņa sašķūrējums, die Moräne Dr.; s. (zusammenschaufeln) pe̦lus rijas stūrī Dunika.

Avots: ME III, 756


saturs

saturs,

1) Teil eines Wagens
Aistern;

2) pl. saturi, die Tragbänder:
saturi šķībi pārkņuopē̦ti De̦glavs Rīga II, 1, 435;

3) der Inhalt:
grāmatas saturs. dzīves saturs Vēr. II, 448. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis;

4) die Fähigkeit, sich zu beherrschen:
viņam nav satura Golg.;

5) Verstand:
viņam nav satura C.

Avots: ME III, 768


šaurs

šàurs: šauriņas bikses Sonnaxt. šaûra? (= maza) saprašana Frauenb. Subst. šàurums: vainaciņu dare̦naju šaurumā, platumā BW. 5489, 1. Zur Etymologie vgl. auch FBR. X, 62 und Pedersen Studi balt. IV, 152 f.

Avots: EH II, 623


šaurs

šàurs (li. siaũras "schmal"), eng, schmal, beschränkt: jauni puiši, šauras acis BW. 12304. actiņas gluži šauras A. 1896, S. 135. šauriņa izkapts A. XX, 860. šaura pārtika (schmale Kost) LP. II, 132. Subst. šàurums (li. siaurùmas "Schmalheit"), die Enge, Schmalheit: jūŗas šaurums, Meerenge; zemes šaurums, die Landenge. wenn vom Begriff "eingebogen" auszugehen ist, nebst le. saurs Zbiór XVIII, 403 "schmal", zur Wurzel seu̯- "biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 470), wozu vielleicht (wenn urspr.: gebogen, gekrümmt) auch aksl. šujь, ai. savyá-ḥ, av. haoya- "link" (zur Bed. vgI. le. krèiss, lat. laevus, d. link, die alle eine urspr. Bed. "gekrümmt, gebogen" voraussetzen). Hierher dann vielleicht auch saũja (als "Eingebogenes") und slav. sujь

Avots: ME IV, 7


šaursirdība

šàursir̂dĩba,* die Engherzigkeit Vēr. II, 479; A. 1896, S. 401; Jauna Raža IV, 62.

Avots: ME IV, 7


šaursirdīgs

šàursirdîgs,* engherzig Stari II, 610; Baltp. R. I, 122: šaursirdīgas duomas Kundz. Kronv. 49. šaursirdīgi turēties pie savām... duomām 55.

Avots: ME IV, 7


šaursirdis

šàursir̂dis,* ein Engherziger Celm., Vēr. 1, 1191.

Avots: ME IV, 7


šaursliežu

šàurslîežu* dzelzceļš, eine Schmalspurbahn MWM. VIII, 292; Konv. 2 681.

Avots: ME IV, 7


sempurs

sè̦mpurs Serbigal, einer von kleinem Wuchse.

Avots: ME III, 816


šēpurs

šē̦purs W. - Livl. n. U., ein kleiner Knabe; zum Vorigen.

Avots: ME IV, 17


šķimurs

šķimurs RKr.VII, 440, 4 (ein Rätselwort) "?"

Avots: ME IV, 41


škurstas

škurstas Strods Par. vōrdn. 170 "?".

Avots: EH II, 628


skurstenis

skur̃stenis: skursteņa slaucītājs BW. 21452.

Avots: EH II, 516


skurstenis

skur̃stenis PS., Karls.,

1) skur̃stenis Wolm., skùrstinis 2 Mar. n. RKr. XVII, 136, skur̃stîns Dunika, skur̃stins Gramsden, Kalleten, skurstiens Manz. Lettus, der Schornstein, der Kamin
Manz. Lettus: būdiņa bij bez luogiem un skursteņa JK. V, 77. krāsnēm skurstiņa nav Etn. II, 167. dūmi nuo... skursteņa tuop aizdzīti Glück Hos. 14, 3;

2) ein Schacht
Bielenstein Ho1zb. 161. Nebst estn. korsten aus mnd. schorstên.

Avots: ME III, 906


škurstenis

škùrstenis 2 (unter *šķurstenis ): auch Fest., Saikava, Selb., Sonnaxt, (mit ur̃ ) AP., Pas. XI, 214 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 628


šķurstenis

*šķurstenis, vieueicht (vgl. d. dial. schür(n)stein) zu erschliessen aus hochle. škùrstenis 2 KL, Spr., Snssei n. FBR. VII, 133, Lub., Wessen, škurstinis, škurstins, škùrstins 2 Assern n. FBR. VII, 133, Wessen, = skurstenis, der Schornstein: (kaulu) iemeta škurstinā un sāka smirdēt Pas. IV, 277 (aus Domopol). izskrēja pa škurstini ārā V, 303 (aus Dagda). (puisēniņus) pakariet škurstenī (Var.: skurstenī)! BW. 12685.

Avots: ME IV, 55


skursteņslaucis

skursteņslaũcis Salisb., skursteņslauķis Wid., Brasche, auch skursteņa slaucis od. slauķis, skursteņskrāpis Mag. XIII, 2, Wid., skurstenskrāpis U. (unter skrāpēt), skursteņskrãplis Hofzumberge, auch skursteņa (U.) od. skursteņu (Wid.) skrāpis, der Schornsteinfeger: mute me̦lna kâ skursteņa slaucim Pas. IV, 147 (aus Serbigal). Für skursteņskrāpis scheint estn. korstenkrāp schon ein mnd. *schorstênschrap(e) vorauszusetzen.

Avots: ME III, 906


skurstiens

skurstiens (unter skur̃stenis): auch Rutzau; (mēles) pakariet skurstienāt VL. aus NB. RKr. XX, 56.

Avots: EH II, 516


skurstinis

skùrstinis 2 (unter skur̃stenis): auch Borchow.

Avots: EH II, 516


škurstinis

škurstinis (unter *šķurstenis): auch (mit ùr 2 ) Kaltenbr., Nerft.

Avots: EH II, 628


skurstins

skur̃stins (unter skurstenis): auch Grob., Perkunen.

Avots: EH II, 516


skurstīns

skurstîns 2 (unter skurstenis): auch Kal., OB.

Avots: EH II, 516


škurstins

škurstins (unter *šķurstenis): auch (mit ùr 2 ) Daudsewas, Kaltenbr., Lubn., Zvirgzdine, škùrstins 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69.

Avots: EH II, 628


skurstīt

skùrstît 2 N.-Schwanb., -u, -ĩju, = šķirstît: kuo skursti pa matiem, vai utu meklē? Druw. n. RKr. XVII, 77. Aus šķirstît . skurinât? In Nötk. sei es gleichbed. mit skurināt, purināt, kratît aiz nepatikas, atkratīties nuo kā.

Avots: ME III, 906


škurstīt

škurstît: auch (mit ùr 2 ) Alswig, Fehteln, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Livl., Nerft, Pilda, Sonnaxt, Višķi, (škur̃stît) AP., C., Schujen, (mit ur̂ 2 ) Ramkau.

Avots: EH II, 628



šķurstīt

šķùrstît 2 Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lis., Lös., Lubn., Meiran, Saikava, Selsau, Schwanb., šķurstît Oppek. n. U., Spr., Celm., Druw. n. RKr. XVII, 77, Memelshof, ("auseinandermachen, teilen") Mag. IV, 2, 142, = šķirstît, šķurinât 2: matus, linus, grāmatu. vai nāc matus šķurstīdams BW. 10934 var.; 15231, 5. bāleliņi iet ābuolu šķurstīdami (Var.: šķirstīdami) 13413. gāju puišus šķurstīdama, saimenieka gaidīdama 9385 var. eimu uošus šķurstīdama, uozuoleņu me̦klē̦dama Sussei n. FBR. VII, 151. guovs, ausis šķurstīdama Laicēns Ēmigrants 164. citi ausis šķurstīs B. Vēstn. škurstît oder škurstêt Oppek. n. Mag. XIII, 24, beschmutzen (von Büchern, die in Kinderhände geraten sind; eigentlich also: blättern); abwehrend, absagend (den Kopf) schütteln Nötk. Refl. -tiês, sich teilen, sich auseinandermachen: kas tur nāca pa jūriņu? niedres vien šķurstījās BW. 30789. šķiesnas vien šķurstījās 12240, 1 var. visi meži šķurstījās VL. aus Lös. Wohl aus skurstît + šķirstît.

Avots: ME IV, 55



šķursts

šķùrsts 2 Bers. "kas šķursta; šķirstītājs": tīrais šķursts! žīdam nastu izšķurstīja, bet ne˙kā nepirka.

Avots: ME IV, 55



sluburs

sluburs, wer sluburiski geht Lis.

Avots: ME III, 940


šļumurs

šļumurs,

1) ein Herumtreiber, ein liederlicher Mensch
Spr.;

2) "ein Büschel feuchter, schleimiger Wasserpflanzen"
(?) Bauske.

Avots: ME IV, 74


slundurs

slundurs, ein Faulenzer Fest.

Avots: ME III, 942


slursiķis

slursiķis Ugalen n. FBR. VII, 22, die Schlange.

Avots: ME III, 942


smagurs

smagurs: der Näscher; der Zeigefinger Skaista (acc. smaguru).

Avots: EH II, 531


smagurs

smagurs Oberl. n. U., leckerer Appetit; Näscherei Wid.; der Näscher Celm. Zu li. smaguris "Näscher", smaguriaĩ "Leckerbissen", mnd. smak(e) "Geschmack", smaken, afries. smakia "schmecken" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 689.

Avots: ME III, 949


smakurs

smakurs L., der untere Gaumen, die Kinnlade; Leckermaul.

Avots: ME III, 950


smurst

‡ *smurst, zu erschliessen aus apsmurst.

Avots: EH II, 541


šņaukurs

šņaukurs,

1) die Schnauze
L.;

2) ein Rotzlöffel
L.;

3) "kas šņaukā" Golg. (mit àu 2).

Avots: ME IV, 93



snukurs

snukurs: "cūkas purns" Sonnaxt.

Avots: EH II, 543


snukurs

snukurs, sņukur(i)s (sic!), = snucis: snukuriņu (Var.: sņukuriņu, sņukurīti, šņukuriņu, snuci) uzme̦tuse BW. 18922, 4 var. Zu snucis.

Avots: ME III, 979



šnukurs

I šnukurs Fest., šnukurs U., šnuķurs, = šņukurs Fest.; eine Rotznase U.: skuolē̦niem jāē̦d šnukurs, tad ve̦das labi rakstīt Fest. mārša šnukurinu (Var.: šnuķuriņu, šņukuriņu) uzme̦tusi BW. 18922 var. Vgl. snukurs.

Avots: ME IV, 89


šnukurs

II šnukurs Fehteln, Kalz., Kokn., šnukuris.

Avots: ME IV, 89


šnukurs

III šnukurs, einer, der schluchzt und weint U.

Avots: ME IV, 89


šņukurs

šņukurs,

1): auch AP., cūkas š. Kurmene, Orellen, Ramkau, Sonnaxt.

Avots: EH II, 653


šņukurs

šņukurs,

1) šņukurs Bers., U. (mit n), Drosth. n. Etn. II, 35; Prl. n. FBR. VI, 93, Fehteln, Kalz., Kokn., Gr.-Sessau, Lub., Nötk., Rutzau, Saikava, N.Peb., šņukuris, =snukurs, die Schnauze, der Rüssel; eine Rotznase L., U.: veprītis . . . kustina šņukuri Poruk. cūkganam jāieruokuot papuvē cūkas šņukurs Etn. II, 122. varīti ķūķi ar cūkas šnukuru 35. būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt(i)s BW. 33278. lūpas gaŗas - gaŗu šņukuru Etn. IV, 4. šņukuru uzmest Biel. 1450, Schönberg n. Etn. I, 45, sich ärgern, sich empören Gold. n. Etn. I, 45. Sprw.: iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. sēdi, jaunā mārša, šnukuriņu (Var.: snukuriņu, šņuci u. a.) nuolaiduse BW. 18922 var.;

2) šnukurs, einer, der schluchzt und weint
U.;

3) šņukuris, ein Schnüffler
Mar. n. RKr. XV, 140: šņukuri, kuo tu šņukurē? Mar. n. RKr. XV, 140;

4) "Dachfirst, Turmspitze".

Avots: ME IV, 97, 98


soburs

I suôburs Lubn., ein zänkischer Mensch.

Avots: EH II, 609


soburs

II suôburs AP. "?": brunčiem grunti lika cauri me̦lnu kâ suoburu. "suôburiņš", - tâ mīlinuot sauc ir bē̦rnu, ir jē̦rē̦nu.

Avots: EH II, 609



spursaukla

spur̂sàukla (?), die Pastelschnur Serbigal.

Avots: ME III, 1033


spurslas

spur̃slas Serbigal, die Schnauze eines Pferdes Serbigal, das Maul, die Fresse Wid. Vgl. pur̃slas.

Avots: ME III, 1033


spurslāt

spur̃slât, ‡ Refl. -tiês (mit ur̂ 2 ) Seyershof, prusten.

Avots: EH II, 565


spurslāt

spur̃slât C., Wohlfahrt, U., -ãju, spursluôtiês MWM. v. J. 1896, S. 417, prusten. Vgl. purslât und dazu Persson Beitr. 875a und Sütterlin IF. XXV, 70.

Avots: ME III, 1033


spurstiķis

spùrstiķis 2 Linden in Kurl. "palaidnis; ein unruhiger Mensch": skuķis iet kâ s.

Avots: EH II, 565



špurstiķis

špurkstiķis Bers., eine am Ende einer Stange befestigte hölzerne od. blecherne Maulwurfscheuche.

Avots: EH II, 655



stempurs

ste̦mpurs,

1) s. ste̦mpars;

2) ein verächtlicher Knabe
U.

Avots: ME IV, 1061


strīķpurs

strĩķpũrs, ein gestrichenes Lofmass Pernigel.

Avots: ME IV, 1092


stuburs

stuburs,

1): kad mežs apde̦g, paliek vieni stuburi N.-Peb., Zvirgzdine. žagari nuopē̦rti, - stuburi vien palikuši Nötk.;

2): "stabs" Bers., Kaltenbr., Kalz., Saikava; ein Zaunpfosten BielU.; vārtu s. Daudsewas; akas s. Lttic. 590 (aus Wessen); versts s. Spr.;

4): egle izaugusi stuburu stuburiem N.-Peb.;

5): tārpi nuoē̦d kāpuostus, ka stuburi ("stublāji bez lapu") vien paliek Orellen; ‡

8) die Ader eines Blattes
Linden in Kurl.: spradži elkšņiem kādreiz lapas nuoē̦d, ka stuburi vien paliek;

9) "?": (bildi) sprauž uz smilšu ķe̦rras stuburiņa Blaum. Raksti IX 4 (1937), 206.

Avots: EH II, 593


stuburs

stuburs (li. stùburas "Baumstumpf", serb. stàbar "Baumstamm"),

1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;

2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;

3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;

4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;

5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;

6) "= mìets" Odensee;

7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.

Avots: ME IV, 1100


stumburs

stum̃burs,

2): "Strümpfe" ME. m. 1105 zu verbessern in "Stümpfe";

5): auch Lems.;

8) ein Türpfosten:
pieslieties ... pie durvju stumbura Janš. Dzimtene I. 357.

Avots: EH II, 595


stumburs

stum̃burs Wolmarshof, PS., rosth., AP., Arrasch, Schujen, Jürg., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Selg., Wandsen, Dond., stùmburs Serbigal, stùmburs 2 Schwanb., Adl., Lis., Selsau, Sessw., Lös., Bers., Lubn., Saikava, Nerft, Warkl., Preili

1) auch stumburis Bl., ein Baumstumpf U., (mit ùm 2 ) Bers., Lasd., Adsel, (mit um̃ )Grünwald, ein kräftiger, nicht angefaulter baumstumpf druw.: ieraudzījis ve̦cu kuoka stumburu Etn. III, 142. satrupējuši stumburi LP. VI, 141. kre̦klu šuvu gar stumburi (Var.: pie stumbura) mērīdama, lai aug mans arājiņš stumburīša gaŗumā BW. 7355, 3 var.: "рогуля" Karls.:

2) der Strunk, Kohlstrunk
LP. VII, 1177; (im Plur.) Federstoppeln, die Strümpfe von Ruten U.;

3) auch stumburis, ein eingegrabener Pfosten (mit -ùm- 2 ) Lubn.: atsa, vārti, ver˙aties līdz pašiem stumburiem (Var.: stuburiem)! BW. 18611 var. vārtu stumburā (stumburī 21744, 1) 16228, 2 var. lievenis ce̦lts uz uozuola stùmburiem 2 Bers., Adsel;

4) sluotas stum̃burs, ein abgebrauchter Besen
Salis, Siuxt, Alt - Ottenhof;

5) aufgerichtete Bäume mit kurzen Ästen zum Trocknen von Erbsen
(U.), Klee, Leinsaat u. a. A. - Ottenhof;

6) ein auf
stumburi 5 aufgerichteter Kleehaufen Alt - Ottenhof, (mit um̃) Salis;

7) eine Art Garnwinde
Salisb., ein dreizinkiges hölzernes Gestell unter der Garnwinde Alt - Ottenhof. Vgl. stumbe̦ns.

Avots: ME III, 1105



stungurs

stungurs,

1): der Stengel einer Pflanze; ein Zweig ohne Blätter; der Stumpf (Arm, dem die Hand amputiert ist)
Stenden (mit ).

Avots: EH II, 596


stungurs

stungurs,

1) auch stunguris, stungars BW. 34721 (aus Windau), der Strunk, Kohlstrunk U., Plur. stunguri, abgetrocknete Stengel Kawall n. U., zerbrochenes Gezweig U.: starp šiem stungurīšiem un nuovītušiem rāciņu virkšņiem Plūd. Rakstn. I, 60;

2) stunguri, Holzstückchen
U. Wohl als ein Kuronismus zu li. stùngis "Messerstumpf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 19 und 28).

Avots: ME III, 1107


stupurs

stupurs, ‡

3) "?": kam katra sieviņa var pārmest, ka viņas s. (Bube?)
nav diezgan labi mācīts Atpūta, № 640, 6.

Avots: EH II, 596


stupurs

stupurs,

1) ein kleines Holzstück:
mums nav vairs ne malkas stupuru Dond.;

2) stupurs Mitau, Kurs., Frauenb., Saikava, stupuris Libau, Hasenpot, Bixten, Funkenhof, stupure N.-Autz. n. U., ein abgefegter Besen:
paņem stupuru un saslauki gružus! Kurs. Zu stupe.

Avots: ME III, 1108



sukurs

I sukurs: auch Lng., Alswig, AP., Kal., OB., Orellen, Ramkau, Seyershof, Azand. 167, Z. Mauriņa Dzīves vilcienā 33. sukurs (gen. s.) muca Serbig. n. FBR. IV, 57 (etwa nach sāls muca?).

Avots: EH II, 601


sukurs

I sukurs Elv., Drosth., Dunika, Saikava, Lis., KL, Golg., Gr.-Buschhof, Lös., Wolm., PS., Peterskapelle, Salisb., Zucker: sukura kamzuoļi LP. VI, 779. sukuriņš, der Zuckerapfel Saikava. Nebst estn. sukur aus mnd. sucķêr.

Avots: ME III, 1119


sukurs

II sukurs: sukuriņus skrabinuot BW. 32120, 1. Aus r. сухарь.

Avots: EH II, 601


sukurs

II sukurs Salisb., der Zwieback: dienastā... varēšuot... grauzt... sukuriņus Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 1119


šuldurs

šùldurs 2 : "drebelīgs, neapduomīgs, kustībās neapvaldīgs cilvē̦ks vai kustuonis" (šuldurs) Druw.

Avots: EH II, 657


šuldurs

šùldurs 2 Lis, n. FBR. I, 32, einer, der šuldurē Druw, n. RKr. XVII, 82.

Avots: ME IV, 106


šursoņa

šursuoņa, das Rauschen: sievietes gāja...garām ar ... drēbju šuršuoņu A. XVII, 299. Auf r. шуршáть "rauschen" beruhend?

Avots: ME IV, 107


sursuls

sursuls "?": šis s. muld par avīzēm un gramatām Azand. 84.

Avots: EH II, 604


susurs

susurs Sonnaxt, susuriņš Bers., Kalz., Kurmene, = susuris II: kustīgie susuriņi Straumēni 3 156.

Avots: EH II, 605


svāpurs

svāpurs,

2): "kaut kas mazs" (mit â ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; ein Schimpfname
Draw., (mit â ) Oknist.

Avots: EH II, 612


svāpurs

svāpurs,

1) = kāpurs, Raupe Wessen;

2) ein ziemlich kleiner und schwächlicher Mensch
Adl., Lubn. (mit â), Selsau, "knauķis" (mit â) Kreuzb.: kuo šis man tāds svāpurs padarīs? kuo tu tāds svàpurs 2 zini? Laud. svāpura ("?") skuķiem Dz. V. tāds svāpurs ieduomājies izpildīt liela puiša vietu! Fest.; ein kleiner, aber aufgeweckter u. geschickter Mensch, auch ein solches Kind (mit â ) Gr. - Buschh.; "neglīts, nekrietns zē̦ns", Vīt. (mit â); ein kleiner, ausgelassener und unsauberer Junge Sessw.; "mazs, ruotaļīgs bē̦rns, kas tiecas darīt pakaļ pieaugušiem" Bers. (mit â), Adsel; "pusaudzis" (mit à

2) Hirschenhof.

Avots: ME III, 1144


svēpurs

svê̦purs,

1) "ein Lebewesen von kleinem Wuchs"
Saikava;

2) = svê̦pulis (?): me̦lns kâ s. (mit ê̦ 2 ) AP.

Avots: EH II, 616


tampurs

tam̃prs,

1): tampra zeme Kal.;

2) eng Rutzau:
pārāk tam̃pri cimdi.

Avots: EH II, 666


tuturslas

tuturslas Vīt., tuturslis Druw. n. RKr. XVII, 84, Erlaa, das Kreuz (Korperteil), sonderlich bei Vogeln: man nuo vistas gaļas iedeva pašas tuturslas Vīt. Mit Reduplikation zu li. tursas "der Hintere", pasiturslinęs "auf dem Bauche liegend" ?

Avots: ME IV, 275


ugunkurs

ugunkurs (richtig?) Jauns. B. gr. 3 I, 223, = ugunskurs.

Avots: EH II, 711



ugunskurs

ugunskurs L., U., ugunskuris Manz. Lettus, Glück, ugunskure RKr. XVI, 173, der Feuerherd U., die Herdstätte Manz.: kâ uz ugunskuri . . . uguns dedze Glück II Mos. 27, 5. uguns bija . . . ugunskurī iededzināts Jerem. 36, 22.

Avots: ME IV, 295


uldurs

uldurs "bulduris" Wid.

Avots: ME IV, 297


ungurs

uñgurs (unter uñguris),

1): auch AP.

Avots: EH II, 713


upurs

upurs Auleja, = upuris 1.

Avots: EH II, 714


urs

ur̂s! Mar. n. RKr. XV, 142, N.-Rosen, Interjektion, zum Wegtreiben von Hunden gebraucht Stom.

Avots: ME IV, 308


ursiķis

ur̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88 "urbulis, urķis". Vgl. ùrbstiķis 2 I.

Avots: EH II, 715


urska

ùrska 2 : netaisiet ursku! Fil. mat. 30.

Avots: EH II, 715


urska

ùrska 2 Kalz. "Larm".

Avots: ME IV, 308


urska

ur̃ska Bauske, die Lippe U.: urskas izstiept oder (in Golg.) ur̂sku uzmest, böse sein, sich ein ernstes Ansehn geben Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 63. Erinnert elnigermassen an apr. warsus und poln. warga "Lippe".

Avots: ME IV, 308


urskala

ùrskala 2 A.-Schwanb. "die Haut": nuoraušu urskalu par acīm!

Avots: EH II, 715


urskulains

urskulains "der mit Koder am Halse behaftet" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Koder").

Avots: EH II, 715


urskulis

I urskulis,

1) ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls 2 ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308


urskulis

II urskulis,

1) ein Wühler, Schnüffler
Vīt.;

2) ur̃skals Salis, ein mageres Jungschwein.

Avots: ME IV, 308


urskulis

III ur̂skulis 2 Nodaggen, die Leiden schaft, Hitze, das Fieber: mīlestības urskulī cilvē̦ks ir uz visu spējīgs Janš. kāds tam cilvē̦kam uzgājis mīlestības ur̂skulis 2 ! dienas laikā laužas pie meitām iekšā Janš. Bandavā 1, 39.

Avots: ME IV, 308


ursuks

ur̂suks Sonnaxt "ein tückischer Knabe, der stets widersprechen will".

Avots: ME IV, 308


ursuls

ursuls eine Art metallenes Gerat zum Pfeifenreinigen N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618; = urķis: nav ursula, kuo sàrtu sakārtuot. krāsni rušina ar ursulu N.-Peb.

Avots: ME IV, 308


uzdurstīt

uzdur̃stît,

1) aufstochern, mehrfach auf-, losstechen:
auguoni uzdurstīt Stenden. uzdurstīt de̦sas vāruot (Löcher in die Würste stechen) Mahlup;

2) aufstochern, stochernd auffinden:
uzdurstīt zuti dūņās.

Avots: ME IV, 327


uzkurs

uzkurs, zugelegtes Holz (um das Feuer zu erhalten) U., Drosth., Selsau, Sessw.; zum zweitenmal in den Ofen gestecktes Holz Saikava.

Avots: ME IV, 347


uzkurs

I uzkurs: das zum Anmachen des Feuers (im Ofen) nötige Kleinholz Frauenb.

Avots: EH II, 726


uzkurs

II uzkurs (unter uzkuris): auch (als o- Stamm!) Sonnaxt.

Avots: EH II, 726


ūzkurs

ûzkurs 2 Nigr., = uzkurs; vgl. li. ūžkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau".

Avots: ME IV, 411


uzkurstīt

uzkurstît,

1) wiederholt anheizen, schüren:
uzkurstīt plītī uguni;

2) aufhetzen, aufwiegeln:
uzkurstīt ļaužu prātus. kalps uzkurstīja citus gājējus, lai saimniekam neklausa Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 347


uzspurslāt

uzspurslât, prustend aufspritzen: u. kam virsū.

Avots: ME IV, 383



vakurs

vakurs Sonnaxt, Tdz. 49049 (aus Sauken), = vakars 1.

Avots: EH II, 751


vidmugurs

vidmugurs Wainsel n. FBR. XIV, 87, die Mitte des Rückens.

Avots: EH II, 781


viesturs

viesturs, = viesturis 2 (?): viesturs uznesa mani uozuola galā LP. VI, 1015 (Janš. aus N.-Bartau).

Avots: ME IV, 671


virspursla

vir̂spur̃sla 2 AP. "luopam augšas žuokls ar nāsīm".

Avots: EH II, 788


viscaurs

*vis˙caũrs, ganz (von der Zeit): vis˙cauru gadu Mag. XX, 3, 61.

Avots: ME IV, 622


vurs

vurs! Interj., in der Verbindung vurs ārā! womit man Hunde hinaustreibt Stom. Vgl. ur̂s!

Avots: ME IV, 677


vurstēt

vur̃stêt Rothof, schnell fortlaufen, fliehen.

Avots: ME IV, 677



vursulis

II vur̂sulis Warkh., wer schnell und undeutlich spricht Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 677


vursuļot

vursuļuôt Pilda, undeutlich sprechen Mērdzine.

Avots: ME IV, 677


zākurs

zàkurs 2 Lubn., = zākars II.

Avots: EH II, 802




žākurs

III žãkurs "?": žākuru kaudze Kav.

Avots: ME IV, 797



žamburs

I žamburs,

1) ein ästiger Pfahl zum Aufstecken von Klee, Erbsen
(žamburs) Burtn., Lems. und Wolm. n. U.;

2) "ce̦lms upē" Ronneb. - Neuhof.

Avots: ME IV, 788


žamburs

II žàmburs 2 Lubn. "eine kotige Pfütze".

Avots: ME IV, 788


žampurs

žam̃purs Ruj., ein geschwätziger Mensch.

Avots: ME IV, 788


žāpurs

I žãpurs Dickeln, Lems., žāpurs N. - Kurl., žāpurs Salis n. U., ein Staket fürs Trocknen von Erbsen u. dergl. U.

Avots: ME IV, 797



žeburs

že̦burs,

1) = žuburs, ein ästiger Pfahl, ein verzweigter Ast Wid., Fehteln, Kreuzb., Raiskum, Ramdam, Uogre, (že̦burs) Ekau, Grünw.; ein gabelförmiger Zweig LKVv.; "ķirpas miets" Lubn.: ieraudzīja uz lauka pame̦stuos že̦burus A. XXI, 550;

2) ein Quirl
Drosth., Ekau, Grünw., Gr. - Sessau, Segew.; 3) "ein unverträglicher Mensch" Nötk.

Avots: ME IV, 800



žēpurs

žẽ̦purs Kegeln, Lems., Nötk., Schibbenhof, = žeperis I 1: žē̦purus šķibīdams LP. VI, 509. nuo žē̦puru vešanas Domas IV, 479. žē̦puri Segew., = ķē̦rpas.

Avots: ME IV, 807


zigurs

zigurs U., = žīgurs, der Sperling. Wenn mit ī (aus in ) zu lesen, zu apr. singuris "Stieglitz".

Avots: ME IV, 718


žigurs

žigurs Wenden u. a. n. U., ein Sperling; žigurs Oberl. n. U., žiguris L. (unter žūguris), Fischer 84, ein Storch. Vgl. žīgur(i)s.

Avots: ME IV, 809


žīgurs

žĩgurs (unter žĩguris): der Sperling Ramkau; čīkstē̦dams, vaidē̦dams, gaisā skrēja žīguriņš BW. 8981 var.

Avots: EH II, 819


žļemburs

žļe̦m̃burs Garrosen, Zoden "wer lange isst".

Avots: ME IV, 818


žolburs

žol˜burs: žolburis Loddiger "palaidnīgs puika".

Avots: EH II, 821


žolburs

žol˜burs Salis, Ubbenorm, ein leichtfertiger, ausgelassener Mensch, ein Windbeutel Ruj. n. U. Vgl. žulburs.

Avots: ME IV, 826


žoldurs

žol˜durs (unter žolders): žol˜duris Allendorf "aušīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 821


zuburs

zubur(i)s (vielleicht mit ž- zu lesen) Elger Diction. 19, der Storch.

Avots: ME IV, 749


žuburs

žuburs,

1) s. žuburis I und III;

2) zackicht
L.

Avots: ME IV, 828



žubursmilga

žubursmilˆga Konv. 1573; Konv. 2 2323, das Knäuelgras, Hundsgrass (dactylis glomerata L.) Konv. 1 803; RKr. II, 70.

Avots: ME IV, 828


zugurs

zugur(i)s (vielleicht mit ž- zu lesen) Elger Diction. 19, = zubur(i)s.

Avots: ME IV, 749



žukurs

I žukurs,

1) ein Quirl (zum Rühren von Mehlbrei)
Bauske, C.;

2) ein unordentlich zusammengeworfener Reisighaufer
Ramdam; vgl. čukurs 1.

Avots: ME IV, 829


žukurs

III žukurs ME. IV, 829 zu verbessern in II žukurs".

Avots: EH II, 822



žulburs

žul˜burs AP., ein leichtsinniger Mensch, ein Windbeutel.

Avots: ME IV, 829


zumburs

zùmburs 2 Lennew., ein ästiger Baum; ein Auswuchs am Baum; zumburs Aps. "ķe̦mburs".

Avots: ME IV, 750


žumburs

žum̃burs Karls., = žuburs U., die Gabelung eines Baumes Walk; ein Baum mit gestutzten Ästen (žumburs) Stockm.; eine ästige Stange, zum Aufschichten und Trocknen von Getreide, Klee, Erbsenstroh usw. Gebraucht Matthäi, Ternushof, (mit um̃ ) Burtn., Daugeln, Dickeln, Kaugershof, Lems., Mojahn, Kudum, Kegeln, Feudenberg, Gr. - Roop, Raiskum, Salis, Sermus, Walk, Wandsen, Wolmarshof, (mit ùm ) Trik., (mit ùm 2 ) Schwanb., (žum̃buris) Walk n. U., (mit um̂ ) Meiran, (žumburs) Peņģ. Sakņu dārzs 65, (Plur. žumburi) Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617: pie žumbura mērīdama... kâ tas kuoka žumburīt[i]s BW. 25367 var. Vgl. zumburs.

Avots: ME IV, 832


zundurs

zundurs, ein dicker kleiner Junge Ramkau.

Avots: ME IV, 750


zupurs

zupurs (vulgär), Superphosphat: zupura maišelī Jauns. Baltā grām. I, 75.

Avots: ME IV, 751


župurs

župurs, eine ästige Stange: zirņiem župuru vajadzēs Azand. 205. Vgl. žubur(i)s und žeperis.

Avots: EH II, 822


žūpurs

žūpurs, = žũpa: iede̦vuse žūpuram, kumeliņu mietniekam BW.. 17349, 2.

Avots: ME IV, 836


zvīgurs

zvĩgurs Nötk., zvīgurs U., (mit ì 2 ) Kr., der Sperling. Wenn mit ī aus in, zur Wurzel von zvañdzinât.

Avots: ME IV, 779


žvīgurs

I žvīgurs U., A. - Laitzen, Ramkau, Stom., Tirsen, (mit ĩ ) C., Gotthardsberg, Nötk., Serben, Smilten, Wesselshof, ("selten") Plm., (mit ì 2 ) Adl., Golg., = zvīgurs, žīgurs, zvirbulis, der Sperling: kâ žvīguri kaņupēs BW. 14215 (ähnlich 19043 var.). žvīgurs, nebēdnis, čirkst Tirzm.

Avots: ME IV, 847



Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

stīvstumbrs

stīvstumburs, ein steifer Strunk: stīvstumburu (den penis) iestumdīt BW. 35475.

Avots: ME IV, 1077

Šķirkļa skaidrojumā (1558)

acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10


aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12


agrinītiņ

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblūžģēt

àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčauvēt

àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcirtnis

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdipēt

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizģemberēt

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29


aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30


aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizklaudzināt

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32


aizklubašot

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32



aizlapot

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36


aizokstēt

àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit ) Frauenb.

Avots: EH I, 60


aizplaukt

àizplaûkt, intr., ein wenig zu spriessen, auszuschlagen anfangen: aizplaucis pumpurs.

Avots: ME I, 44


aizrūgt

àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.

Avots: ME I, 47


aizrūkt

àizŗũkt Dunika,

1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;

2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.

Avots: EH I, 47


aizslāpēt

àizslâpêt,

1) dursten machen
Spr.;

2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).

Avots: EH I, 49


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizvieta

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61


aizzmaugt

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


alags

[alags, gew. plur. aladziņi, Hohlnaht (Lemsal). Kann aus aluogs antstanden und, wenn die ursprüngliche Bedeutung etwa "Loch" war, mit aluogs "Quell" identisch sein.]

Avots: ME I, 66


alpa

àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69


āmars

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239


āmeklis

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies kā ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


ankure

añkure, s. e̦ñkurs.

Avots: ME I, 71


ap

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.;

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apburt

apbur̃t, ‡

3) = uzbur̃t I: ragana ir šuo slimību apbūruse Pas. VIII, 386. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) verzaubern: ve̦lns apbursies par . .. princi Pas. V, 306.

Avots: EH I, 75


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79


apdudzis

apdudzis, f. -ugusi, etwas bewölkt, trübe: apdudzis gaiss Grünh., Kursiten, Schrund.

Avots: ME I, 82


apdūmot

apdũmuôt: a. gaļu skurstenī Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdzimt

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84


apglīdēt

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87


apgrozīt

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84


apķirmināt

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98


apkrecēt

apkrecêt [li. apkrekė´ti], intr., sich mit einer Kruste beziehen, rings herum gerinnen: zupa apkrecējusi Stenden, Kursiten.

Avots: ME I, 95


apkurlināt

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96


aplingot

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101


aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


apmangot

apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


appincot

appiñcuôt,

1) tr., behexen:
burvis appincuoja luopus Kursiten, Siuxt. U.;

2) streicheln
Lasd., wohl von piñcis, die Katze; so auch nuopincuot, streicheln Tals.

Avots: ME I, 111


applēvēt

applêvêt, sich mit dünnem Häutchen, mit Flockasche (plêve) bedecken: virums applēvējis Kursiten. applēvējušas uogles A. XV, 4.

Avots: ME I, 111


appurvis

appùrvis [in Kalzenau appurve], die Gegend um einen morast (purvs), eine feuchte, niedrige Gegend, die mit Strauch bewachsen ist und zum Weiden dient Salwen n. Mag. IV, 2, 107; oder = apurs: es redzēju par appurvi klibu vilku atte̦kam BW. 10389; appurītis pie ieejas durvīm Alm.

Avots: ME I, 112


aprembēt

aprembêt,

1) im Wachstum zurückbleiben
(N. - Autz. U.);

2) sich mit einer Kruste bedecken:
viņam brūce aprembējusi Kursiten.

Avots: ME I, 115


aprūsēt

aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.

Avots: ME I, 116



apšaut

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129


apšķērmēt

apšķērmêt, sauer werden M., sich vor Säure mit einer weissen Haut überziehen: skāba putra nuo pārliecīgas saskābšanas apšķērmējusi Kursiten.

Avots: ME I, 129


apslāpt

apslâpt [li. apslópti], intr.,

1) verschmachten (vor Durst), ersticken:
tev sirdī apslāpa visdaiļie dīgļi Aps.;

2) zusammenfallen, weich werden (von Geschwürden).

Avots: ME I, 123


apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês,

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117


apstēkāt

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126


apsūbēt

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt 2 von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt 2 in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127


apvirde

apvir̂de, der Schwär, ein Geschwür am Nagel ("kur asinis apvirušas") Mag. II, 3, 113; Lasd. A. X, 1, 528.; cf. apìrde 2: apvir̂t. [Zu vir̂t auch nach Leskien Abl. 355; aber schwerlich zu trennen von urslav. verdъ, woraus russ. вéред "Geschwür" u. a., s. Torbiörnsson LiqMet. II, 90 f. Dieses aber gehört der Bedeutung wegen kaum zu le. vir̂t "kochen", sondern eher zu ai. vārdhati "wächst" oder aber zu d. Warze u. a. Vgl. le. aûguons "Geschwür" zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 136


apzarna

apzar̂na, der Dickdarm (der zuweilen - als Wurst - mit Fleisch gefüllt wird) Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 127


arodnieks

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142


asenzabas

ase̦nzabas Dond., wohl f. * asnuzabas, das Band, welches die hölzerne Gabel der Pflugschar mit der Femerstange zusammenhält; zu -zabas vgl. li. žabángas, Fallstrick [und le. aizzabinât] und zu ase̦n-, wenn dies aus * asnu-, le. astrs. [Dies wäre möglich, wenn * asnu aus * astnu entstanden, und wenn dieses Band wirklich urspr. aus Pferdehaaren gemacht wäre; vgl. unten astni.]

Avots: ME I, 143


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atara

atara, atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148


atdzert

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156


atgalvene

atgalˆvene, das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen zusammenhaltende Gebinde Nigr., Kursiten; cf. apgalvene.

Avots: ME I, 158


atģilbināt

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161


atģilbt

atģilbt, -stu, -bu, inch., intr., wieder zu sich kommen (nach Spr. auch atģirbt), sich erholen Kursiten. [Aus dem Litauischen; vgl. li. (pa)ģil˜bti "genesen". ] Gew. atžil˜bt.

Avots: ME I, 161


atgumt

atgumt "= atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143


atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164


atķeipt

atķeĩpt, intr., inch., sich erholen, gesund werden: tikai pēc ilguošām sācis atķeipt Alm., Hasenp., Grünh., Kursiten. bij iekritis parāduos, bet atķeipa gan Alm.

Avots: ME I, 170


atkūkot

II atkūkuôt, langsam herkommen: atkūkuo... skursteni apskatīt Ezeriņš Leijerk. II, 145.

Avots: EH I, 151


atlaist

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies;

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152


atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173


atskatīties

atskatîtiês

1) sich umsehen, zurückblicken:
dzied, meitiņa, atskaties lielā meža maliņā BW. 460.

2) sich satt mehen:
viņa nevarēja viņā atskatīties Apsk. I, 282;

3) verschalen:
dzer mudīgāk, citādi alus atskatīsies Grünh.; alus bij izdzirkstījies un atskatījies Sudr. E.; Kurs.

Avots: ME I, 192


atskola

atskuõla, Repetitionsschule Livl. Nach Absolvierung des Kursus der Volksschule, mussten in Livland die Schüler u. Schülerinnen vor der Konfirmation in die Schule gehen, um biblische Geschichte und Katechismus zu wiederholen: jāiet atskuolā.

Avots: ME I, 193


atskust

atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.

Avots: ME I, 193


atslāpt

atslâpt, auch atslâpêt, den Durst verlieren: es vēl neatslāpis Apsk. I, 305.

Avots: ME I, 193


atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193


atšļukt

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz kādu akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202


atvars

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207


atvasa

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207



atžebus

atže̦bus, rücklings, hinterwärts: es viņam iesitu atže̦bus Kursiten.

Avots: ME I, 213


audaļa

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


aupēties

aupētiês [in Nerft àupêtiês 2 ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


autrs

autrs [Tirsen]"?": mežs ir tik aurs, tik atskanīgs Niedra A. XX, 7. [Scheint mit jàutrs ungefähr gleichbedeutend und verwandt zu sein: vgl. und av. III p. sing. api-aotāt̰ "begreife".]

Avots: ME I, 231


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


bačiņas

bačiņas, ein Essen aus Beeten ([Auermünde und] Stockmannshof); aus Beetenblätern Blieden n. Etn. I 57 (in Scheden dafür bačiņš) oder aus Sauerampferblättern Kurs.; n. L. bačviņi, Kohl von Beetenblättern. [Direkt oder durch Vermittelung des li. bačviniai "ein saures Gericht von gehackten roten Rüben" aus wr. боцви́нне "свекольные листья и щи, составленные изъ нихъ".]

Avots: ME I, 247


bagatiers

bagatiers, ein wohlhabender, reicher Mann; auch ein armer Mensch, der aber reich zu sein vorgibt Grünh.; auch bagateris: kas par bagateri, ka nu tā plātās Lasd.; dafür bagadiers A. XIX, 328. [ bagatieris AP., ein Riese. ] S. bagāturs und bagatirs.

Avots: ME I, 249


bagaturis

bagaturis, s. unten unter bagâturs.

Avots: EH I, 198


baldurēt

baldurêt, -ēju, intr., lärmen: kas aiz durvīm baldurē BW. 3461; cf. bul˜durêt. [Wohl aus mnd. balderen "einen lauten, harten Schall verursachen".]

Avots: ME I, 253


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256



banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262


banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bārksts

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274


bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265


bauga

bauga,

1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;

2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];

3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;

4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [

5) eine Anhölie
Wid.];

6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]

Avots: ME I, 267


bauguve

bauguve, eine grosse Menge lebender Wesen: liela bauguve puišu nuogāja gaŗām Grob. [Zu baũgurs? vgl. russ. бугóръ "Haufen".]

Avots: ME I, 267


baukšķināt

baukšķinât, schlagend einen Schall verursachen: baukšķina ar cirvi ap pakšiem Druw.

Avots: ME I, 267


baznīckungs

baznîckungs, der Pfarrherr (in Lettgallen so nur der katholische Pfarrer genannt): caurs kā baznīckunga maiss.

Avots: ME I, 269


bāzt

bâzt: bàzt 2 Wessen n. FBR. XIII, 81: b. de̦sas, Würste machen Siuxt; (de̦su) bāžamais, ein Gerät, womit man die Wurstmasse in die Därme stopft Siuxt n. Fil. mat. 66 f.; " = pist" Salisb.

Avots: EH I, 210


bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292


berzeklis

ber̂zeklis,

1) der immer eine Ursache zum Streit sucht Schwaneb.; [ein aufdringlicher Mensch od Hund];

2) Laichstelle
Brink.; [

3) etwas (Stroh, Binsen, Queckenwurzeln u. a.), womit man Geschirre scheuert
Nordost-Livl.].

Avots: ME I, 280


bezpelnis

bezpelnis, wer keinen Verdienst hat (nichts verdient) Pumpurs Raksti II, 338.

Avots: EH I, 215


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


biz

biz [auch li.]! Nachahmung des gesummes der Bremsen, wodurch das Vieh zum Biesen gebracht wird: biz, biz, guosniņ, dundurs astē! BW. 28971.

Avots: ME I, 302


bizināt

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302


bļauka

bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.

Avots: ME I, 319


blāva

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva 2 Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312


blūkšinēt

blùkšinêt 2 Auleja, -ẽju, ein gewisses Geräusch (blūkšas) verursachen.

Avots: EH I, 232


blūžģēt

blūžģêt: vom Geräusch, das eine in einem geschlossenen Gefäss bewegte Flüssigkeit verursacht (mit ù 2 ) Saikava; vom Schall bei einem Steinwurf ins Wasser (mit ù 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 232


bogars

bogars Pabbasch, bogors Etn. II, 106, [Biel. Holzb. 651], ein grosses Zugnetz [bog - hier wohl aus bug -, vgl. bugurs.]

Avots: ME I, 321


braģis

I braģis,

1) ein kleiner Trog im Viehstall
Biel. n. U.: trīs braģi rutku lapu BW. 25965,5; die Schafraufe Kursiten; braģa rati, Spreuwagen (daselbst);

2) Gestell aus Pfählen mit darübergelegten Stangen, auf dem Erbsen und Linsen getrocknet werden
Katzd.;

[3) braģi, Dachreiter
Biel. Holzb. 751].

Avots: ME I, 322


braks

V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236


brasls

I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],

1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;

2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;

3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.

Avots: ME I, 324


bražāt

bražât U.li. bradžioti Daukša Post. 165, 1 ], Bražņât, auch brašņât, - āju, intr., freqn., hin - und her waten: caurām dienām pa dīķi bražņāt un karūsas ķerstīt Alm. man kājiņas nuosalušas, aukstu rasu brašņājuot BW. [Refl. bražâties,

1) hin und her waten
Mitau, Libau;

2) "ziellos, andere störend, sich herumtreiben"
Kursiten.]

Kļūdu labojums:
brašņājuot BW. = bražņājot BW.29306, 1.

Avots: ME I, 327


brazdināt(ies)

brazdinât(iês) Kaltenbr., brazdinêt(iês) ebenda, geringen Lärm verursachen: kuo tu te brazdinē? Vgl. li. brazdinti dass.

Avots: EH I, 239


brika

brika,

1): ein Lastwagen; ein Fuder
Grünwald; ein Lastwagen zum Transportieren von Spreu Pankelhof, Würzau; "smagi rati" Siuxt;

2) ein flinker Bursche
Segew.

Avots: EH I, 241


brīkšināt

brĩkšinât (unter brikšķinât),Refl. -tiês, ein knisterndes, knackendes Geräusch verursachen AP.: pa dienvidu nav brīv b. pa istabu.

Avots: EH I, 242


brikšķināt

brikšķinât,

1) knistern, knattern, krachen zu ersetzen durch: ein Knistern, Knattern, Krachen verursachen
J. Al.

Avots: EH I, 241


brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brizenes

brizenes, auch breziles U., Brasilienholz zum Färben: tad tuo (dzīparu) lika brazdām brizenēs vai me̦lnuojamās zālēs RKr. VII, 34. [Wohl fremden Ursprung, wie die synonyme Nebenform breziles U. (aus mnd. bresilien).]

Avots: ME I, 333


budēlis

I budēlis JK. VI, 36, budelis, auch budeklis Dolb. [und Angern],

1) der Büttel, Scharfrichter
L., U. (nebst li. bùdelis aus mnd. boddel);

2) einer, der Ruten in Verkleidung umhergeht
(budēļuos iet) Rkr. VI, 32, 33: [budelīti, tē̦vainīti, izkul manu vedekliņu! BW. 33355];

3) ein Popanz, schreckwort für Kinder:
nebrēc, izdzirdēs budēlis Kurs. [Bed. 3 wohl aus Bed. 2, und Bed. 2 aus Bed. 1.]

Avots: ME I, 345


bugoties

buguôtiês, sich neigen, bücken, mit dem Kopfe wiederholt nicken: zirgs buguojas kâ žīds Kand., Tals. viņš, pilnu glāzi ruokā turē̦dams, buguojās U. b. 104, 33; vgl. boguoties. [Nebst baugurs, buguris, bugurains zu ai. bhujáti "biegt" u. a. resp. zu got. biugan "biegen" u. a.; vgl. dazu Persson Beitr. 30 2 und Trautmann Wrtb. 39.]

Avots: ME I, 346


buguris

[buguris Weinsch. "ein kleiner Hügel; jede (sei es auch noch so kleine) Erhabenheit auf einer beliebigen Fläche." zu buguoties und baugurs.]

Avots: ME I, 345


bugurot

buguruôt, mit einem bugurs fischen Konv. 2 2335.

Avots: ME I, 346


būkšķināt

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358


bulduris

bul˜duris,

1) der Schwätzer, Radebrecher,
[buldurs PS.], Polteren (oft von einem betrunkenen Menschen): tas ir liels bulduris Lautb. viņš tāds bulduris: ne˙kā nevar saprast Mar. n. RKr. XV, 108;

2) ein Stock, mit dem man Fische ins Netz treibt oder die Fische beim Herausnehmen des Netzes fortscheucht
Peb., Drsth.

Avots: ME I, 348


bumburi

bum̃buri (unter bum̃burs 5), ‡

2) eine Drüse (Mandel) unter der Haut eines Schweines
Seyershof.

Avots: EH I, 252


burekle

burekle, das Zaubermittel: burekles, burstekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56.

Avots: ME I, 353


burka

III burka, ein stämmiger, kräftiger Bursche Nigr. [mit ur 2]; ein ausgelas sener Knabe A. XI, 166; [vgl. etwa li. burkti Jušk. "пухнуть" paburkęs "aufgedunsen" Lit. Mitt. I, 18].

Avots: ME I, 353


burkšķēt

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353


burkšķi

bur̃kšķi, bur̃kši [PS.], bur̂kšņi [C., Bers., Salisb.], burksti, bùršķi 2 [Kreuzb.], burši BW. 32367, 1 var., gew. mit vorausgehendem suņa od. suņu, der Schierling (conium maculatum) RKr. VII, 34, A. XI, 13, Konv. 2 1897; suņu burkšķi Drosth., Hundspetersilie. [Von einer Wurzelform bursk -: burst -: zu борщ "Bärenklau" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 109.]

Avots: ME I, 353, 354


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356



čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400


čaka

II čaka U., ein Knüttel mit Knorren od. Wurzelende als Griff. [Vielleicht bedeutete čaka urspr. einen Morgenstern (im Sinne einer Waffe); in diesem Fall wäre es wohl eine Umbildung von čakans (vgl. čech. čakan "Morgenstern").]

Avots: ME I, 401


čaksnis

čaksnis, ein Baumstamm mit Wurzeln Ahs., die in der Erde zurückgebliebenen Überreste von abgehauenem, abgemähtem od. abgebrochenem Gestrüpp: bērniņ, neej pa čakšņiem; sadurstīsi kājas Kand. [Vgl. čaka 2.]

Avots: ME I, 401


čaprs

čaprs, schlecht, elend: čapri zirgi Kursiten n. U. [aus Mag. IV, 2, 165].

Avots: ME I, 404


caumuris

càumuris 2 Warkl. n. FBR. XI, 105, caũmurs Schlehk, Serben, Smilt., (mit àu 2 ) Tirs., = caũrums.

Avots: EH I, 260


caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364


caurbiru

caũrbiru zirgs, ein Pferd, das beim Fahren oft mistet Sassm.: c. z. ātri piegurst.

Avots: EH I, 260


caurduru

caurduru atslē̦ga, = caurslē̦dzama atslē̦ga, Einlegeschloss Sassm.

Avots: ME I, 365


caurum

caũrum, zur Verstärkung von caurs: viņa caurum caur krietna, tikla meitene Lautb.

Avots: ME I, 366


caurums

caũrums [li. kiaurùmas], Demin. caurumiņš, auch caurumtiņš LP. I, 17, VI, 748, verächtlich caurumelis, das Loch: atslē̦gas, krāsns caurums, das Schüsselloch, Ofenloch, Sprw.: vienam caurums, uotram ielāps. caurums ir caurums, teica ve̦lns pa skursteni iekrizdams.

Avots: ME I, 366



cedrs

cè̦drs 2, ranzig Infl. n. U.; [ herb: c. alus Warkhof; einem schlechten Beigeschmack habend: c. kartupeļi, c. putra Borchow, Domopol. Ursprünglich vielleicht "angebrannt" und in diesem Fall zu sloven. čâd "Rauch, Dunst", čech. čad "Ofendunst, Qualm"].

Avots: ME I, 376


cēlonis

cê̦luonis,* die Ursache, der Grund: pārsaldēšanās ir cēluonis dažādām slimībām Kronw.

Avots: ME I, 377


cēlonisks

cê̦luonisks,* ursächlich, kausal: cē̦lonisks sakars, Kausalnexus.

Avots: ME I, 377


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


čema

[če̦ma U., Traube, Beeren-Büschel; vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 409



čems

če̦ms Bers., če̦muls U., = če̦murs.

Avots: ME I, 409


cemuls

ce̦muls Seyershof, ein Büschel: e̦buoliņš saaudzis ce̦muluos. sivē̦ni ē̦d ar ce̦muliem vien zâli. Zu ce̦murs.

Avots: EH I, 265


cenceres

ceñceres [Pampeln, Kurs.], cenceri U. ("in Kurl."), die Beine; [vgl. ceñcele].

Avots: ME I, 372


cers

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375


čīča

II čĩča, die Erbse in der Kindersprache (in Kurs. der Pl. čīči [mit -ī- Līn.]).

Avots: ME I, 415


ciekuris

ciekuris (unter ciẽkurs): auch Hasenpot; ciekurīšu (gen. plur.) kripšināt BW. 3336, 2 var.

Avots: EH I, 276



ciekurzis

ciekurzis (unter ciẽkurs): auch Mar., (mit iẽ ) Dunika, (mit ìe 2 ) Erlaa: smalkajuos ciekuržuos BWp. 2502, 1.

Avots: EH I, 277





ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396


čiguris

I čiguris "?": tu, gailīt, čigurīt (Var.: ķigurīt, ķikurīt!) BW. 25028, 2 var. [aus Sinolen]; ein čigurs Mar. n. RKr. XVII, 131.

Avots: ME I, 412


čikstināt

čikstinât Linden (in Kurl.), durch Nagen ein gewisses Geräusch verursachen: sienās ķirpis čikstina visu nakti.

Avots: EH I, 290



čīkutiņš

čīkutiņš, (verächtliche Bezeichnung eines jungen Burschen), der Knarrer: jaunmuižnieki, čīkutiņi, trīs vienā ķēvītē BW. 12882.

Avots: ME I, 416


cilens

cile̦ns, locker (nicht fest gepackt) Vīt.: c. malkas strēķis. stapjuos linus satikām cile̦ni, lai vējā ve̦lk caurs.

Avots: EH I, 270


cilta

[cilta, der Ursprung Manz. Lettus.]

Avots: ME I, 382


cimini

[cimini "langes Haar" Warkhof, Domopol; ciminis "Haarschopf" Wessen. Vielleicht zu ceimurs und li. kiminaĩ "Moos"; betreffs der Bed. vgl. ce̦ra, ce̦rs.]

Avots: ME I, 383


činkulis

[III čiñkulis N. - Peb., Lös. "ein Erdkloss"; in Druw. ein Hümpel. Vgl. cinkurs.]

Avots: ME I, 413


cinkuris

cinkuris,

1) das Tannenzapfen
[Borchow], Lemsal, Lubn., BW. 3389, 9801, 1 var.;

[2) cìnkuris 2 Warkhof "ein Grasbüschel auf einem Hümpel";

3) ein Hümpel
Oppek. n. U. Mit cinkuris 2 vgl. cinkulis; cinkuris 1 als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs].

Avots: ME I, 384


cīpars

cĩpars, cipars, auch cipurs, die Ziffer. Entlehnt.

Avots: ME I, 391


čipata

čipata,

1) ein Weniges, ein Bischen, Krümchen
(Kursiten), Stückchen: maizes, sniega, zemes č.;

2) Pl., Überbleibsel von gekochtem Fett
Ahs., Tals.

Avots: ME I, 414


cirksnis

V cir̂ksnis 2, auch cirslis, [cìršļi Kosenhof, cìrkšņi PS., cir̂kšņi 2 Selg., Wandsen, Nigr., Pl.], die Leistengegend, die Weichen: apslapina padusītes un cirkslīšus JR. VI, 20. ļuoti daudz dziedzeŗu ir cirslīšuos Konv. cirkšņu vaina, der Leistenbruch. viņam cirksnīši bē̦g iekšā, er hat einen Leistenbruch U. [Nach U. auch: eine Drüse, Geschwulst, Verhärtung.] cirksnis "Leistengegend" zu li. kirkšnis "das Gelenk zwischen dem Dickbein und Bauch" [und nach Mikkola Urslav. Gr. 94 zu urslav. *čerslo, woher čech. tṛísla "Leistengegend"].

Kļūdu labojums:
JR. = JK.

Avots: ME I, 385


cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387


cisas

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388


čočis

I čuõčis [Autz, Satingen], Sauken LP. VI, 557, Kurs., der Korb auf der Ragge [Bielenstein Holzb. 559], Frauenburg n. U.; [ der Handkorb Autz n. U.] In Grünh. čuočele, das Körbchen. [Vgl. cuoceris.]

Avots: ME I, 426


cokars

cuokars, cuokara Elv., L. "Dralligkeit des Garns, was zusammen gelaufen"; [in Treiden cuõkurs "etwa Zusammengezogenes"; vgl. čenksteres].

Avots: ME I, 399


čokars

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426


čokert

čoke̦rt (vgl. čukurêt II und čukarêt) Dond., = čakarêt, urst%C4%ABt">durstīt; (etwas) machen, ohne es recht zu verstehen. Vgl. auch čokrit "?" Ugalen n. FBR. VII, 16, III p. prs. čok(e̦)re, "sagumza" Rojen n. FBR. XIII, 69 undàizčokarêt.

Avots: EH I, 293



čora

čuora, eine elende Hütte, ein schlechtes Obdach: jaunuo ē̦ku vietā rē̦guojas izpūrušas čuoras Latv. cik ilgi palikšu savās čuorās Alm., Kurs.

Avots: ME I, 426, 427


čore

čuore, auch čuoris,

1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;

2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;

3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.

Avots: ME I, 427


čugums

čugums,

1) der Dachfirst
BW. 31933, 27 var., [Ronneb., Smilt., čugurs Salisb.;

2) die Stelle, wo die Äste einer Heugabel sich vereinigen
Bers.];

3) biezs zaru čugums Upīte Medn. laiki 91; [vielleicht gleichbed. mit če̦gums].

Avots: ME I, 418


cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I 4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398


cukari

cukari, Zwiebacke, namentlich die des Militärs U. [Für sukari nach dem Nebeneinander von sukurs und cukurs "Zucker".]

Avots: ME I, 397


čukuris

čukuris (unter čukurs): auch Seyershof, Warkl.;

6): dzijas vilku čukurī BW. 24125, 2 var.;

7) = kùlenis 1 Seyershof.

Avots: EH I, 294


čukurnis

[čukurnis Sassm., Talsen, = čukurs 3.]

Avots: ME I, 419


čūlāt

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425


cumpurnis

cum̃purnis NB., urs">cum̃purs ebenda "die Stelle, wo zwei Brotlaibe beim Backen aneinandergeraten sind".

Avots: EH I, 279


čumuris

čumuris, = urs">čumurs: visas lapas burkāniem čumurī Linden. bites ... čumuruos vien gul Janš. Mežv. ļ. I, 239.

Avots: EH I, 295


čunčuris

čunčuris (unter čunčurs I),

1): dzija saskrien čuñčurī Frauenb. slimība sarāvusi cilvē̦ku čuñčurī ebenda. aukstumā guļuot. saraujas čuñčurī Seyershof, Siuxt. puķe saaugusi čūnčurī 2 Erlaa.

Avots: EH I, 295



čuži

I čuži, altes Stroh od. Heu als Lagerstätte Kurs.

Avots: ME I, 424


čužināt

[II čužinât, = čubinât 2: č. gultas Kurs., Jauns. Skuola 26.]

Avots: ME I, 424


da

I da,

3): lai dzīvuoju, cik dzīvuoju, da lustīgi padzīvuoju; juo tie mani neredzēja, da minēt pieminēja VL. aus Lubn. da reizi koč atve[dī]šuos Kaltenbr.;

4): cukurs da cukurs - tâ graudu, kâ smalkais Wessen.

Avots: EH I, 300


dabāt

dabât, -ãju, (gew. in der Zstz. mit iz-), mit dem Dat., jem. zu Gefallen, gefällig sein: viņš turējās pie savas jaunās, skaistās sievas, tikai tai dabādams MWM. VI, 643. [Urspr. wohl: sich anpassen; vgl. got. gadaban "passen" und poln. podobač sie, "gefallen"( aus "sich anpassen"?) Zu le. daba als ein Erbwort; denn man kennt kein slavisches Wort, das der Form und Bed. nach als das Original eines entlehnten dabât gelten könnte. Dagegen li. dabóti "(worauf) achten" (woraus wohl: "любить" Jušk.), dabótis "любезничать; нравиться" wohl aus p. dbač "(worauf) achten", (woraus auch li. atbóti, bóti und dbóti Jušk. SvD., S. 165) und podobač sie̦, vgl. Leskien Nom. 457 und Brückner AfslPh. VI, 271.]

Avots: ME I, 428



dankars

II dankars, = dunkurs Krem.

Avots: ME I, 438


dankoties

dankuôtiês, die Kur machen, sich beliebt zu machen suchen: divi jauni tē̦va dē̦li pret manim dankuojās [Var.: luocījās] BW. 15029, 1 [aus Blieden. Wohl (urspr.: sich beugen) zu dancis III; vgl. de̦nkuôtiês].

Avots: ME I, 438


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


dārs

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448


daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443


dedesa

[de̦de̦sa Lis., de̦de̦ss Warkhof (s. auch dadasi)], dedestiņa, auch dedestiņš BW. 32367 [Bers.], Wiesenplatterbse (lathyrus pratensis) RKr. II, 73. baltās dedestiņas, Sandnelken (dianthus arenarius) Peņģ. es nuoviju ganīdama dedestiņu vainadziņu (Var.: dedesiņu, dadasiņu) BW. 5843, 5844. [Anscheinend zu li. dedešva, malva (bei Matulionis ųolynas II, 68) od. dedesva, Vogelwicke (bei Kurschat) resp. dedešra, Käsekraut. Wenn le. de̦da echt und alt ist, kann de̦de̦sa keine Reduplikation, sondern suffixales -es- enthalten. Aber der Vers nuo de̦das rācenīša BW. I, S. 932, Nr. 3033 var. ist metrisch unmöglich und vielleicht aus nuo de̦dasu r. entstellt. In diesem Fall könnte de̦de̦sa redupliziert sein und, wenn es ursprünglich der Name einer Hülsenpflanze war, zu le. de̦sa, li. deš(e)rà "Wurst" gehören, indem die Schoten mit kleinen Würstchen verglichen werden können.]

Avots: ME I, 450


delna

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 1 (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 1 (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. 2 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454


demīt

demît, schwer schleppen, ziehen: bet ve̦lns demī, ka demī šuo uz dzirnavu aci LP. VI, 393. zirdziņš var tikkuo demīt Vīt. 77. Zu dimît [und, wenn urspr. etwa "keuchend schleppen", zu ai. dhámati "bläst" u. a.]

Avots: ME I, 454


derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456


derža

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458


desa

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317


desa

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458


desenieks

desenieks (unter desinieks): ein Wurstverkäufer AP.

Avots: EH I, 317


desēties

desêtiês "sich wursten gleichsam", sich verwickeln: tīkls de̦sas PK. n. U.

Avots: ME I, 459


desinieks

desinieks, auch desenieks, der Wurstmacher: viņš sāka sarunāties ar kādu desinieku A. XXI, 780.

Avots: ME I, 459



dēt

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. 2 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465


dētava

dē̦tava, in de̦su dē̦tava (Neologismus?) B. Vēstn., die Wurstmacherei.

Avots: EH I, 319


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


dildināt

I dildinât: zē̦ns pirktuo nazi pa ruokām vien dil˜dina NB. Ursprünglich identisch mit dildinât II (li. dildinti)?

Avots: EH I, 320


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


dore

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535


dragulis

dragulis,

1) ein Fieberschauer
Mag. IV, 2, 113;

2) ein unruhiger Mensch
Salisb. [Wohl zu dragât. - Das von Būga KSn. I, 150 damit verglichene r. дрогá "безпокойный человѣкъ" gehört wohl zu дрожать aus urslav. * drъžati.]

Avots: ME I, 488


drebelis

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496


drīzīgs

drīzīgs Elger Diction. 38 "levis ad cursum".

Avots: EH I, 335


drudzināt

drudzinât, wiehern (nach Futter): zirgs drudzina Mag. XIII, 3, 55. aizpē̦rnā kumeliņa drudzināt drudzināja BW. 19272. [Nach Berneker Wrtb. I, 231 (urspr.: "sich schütteln" ) zu drudzis.]

Avots: ME I, 502


druļļi

drùļļi 2 [Bers.], ein gewisser Bestandteil des Wagens: katrai plācei (Überachse) divi druļļi. [Wohl germanischen Ursprungs; identisch mit dem gleichfalls entlehnten estn. truľľ "Rolle, Walze"?]

Avots: ME I, 503


drūms

drũms, finster, trübe, melancholisch, betrübt, traurig: tavs drūmais raksturs atspuoguļājas arī tavuos skatuos Purap. duomas par nāvi nebija ne˙kādas drūmās Pūrs I, 102, meži drūmi šņāc SDP. VI, 94, [Vgl. drūsma 1. druvēties. sowie li. drumstùs "trübe".]

Avots: ME I, 506


dubliķis

dubliķis, ein stämmiger, kräftiger, gesunder Bursche Naud. [Zu li. dublỹs "брюхо; толстобрюхiй человѣк"

Avots: ME I, 509


duburis

[I duburis Welonen "eine kleine Wirtschaft mit verfallenen Gebäuden und schlechtem Boden": viņš dzīvuo duburī (oder: budurī). S. auch duburs II,]

Avots: ME I, 509


duklas

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511


dūkt

I dùkt, -cu, -cu, intr.,

1) hohl tönen, brausen
[dũkt Bl.], tosen, sausen: pē̦rkuonis. vē̦tra JR. IV, 70, zeme dūc BW. 14375;

2) (von der Stimme mancher Insekten und Vögel) summen, singen, schreien
[dûkt 2, girren Bl.]: bite dūca saldu ziedu BW. 18350. galva dūc kâ bišu struops. dundurs, uodi dūc Etn. II, 51. gulbis dūca e̦ze̦rā BW. 8456. kuokles saldi kâ dūjas dūc Asp. [Nach Persson Beitr. 652 f. und Petersson Vergl. slav. Wortstud. 38 nebst li. dũkti "rasen" zu gr. ϑύ¯ω "tose, tobe" u. a.]

Avots: ME I, 526


dukulis

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512


dukurēt

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512


dukuris

[dukuris,

1) "ein Gerät zum Zerstossen von Kartoffeln":
ņem dukuri, samīci kartupeļus! Warkh.;

2) eiserne Gabel zum Fischestechen
(Autz) od. Stange zum Fischescheuchen Bielenstein LSpr. I, 406; s. auch dukurs.]

Avots: ME I, 512


dukuris

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340


dukuris

II dukuris (unter dukurs III): auch Salis, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 340


dūkuris

[III dũkuris Rönnen od dũkurs Windau "ķesele zivju smelšanai ".]

Avots: ME I, 526


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


dulburis

dulburis, [in Trik. dul˜burs],

1) = bulduris, ein Stotterer, Polterer, Radebrecher: tas mazais, tas nu gan tāds dulburis Alm.;

2) dulburs, ein zerstreuter Mensch
Salisb. n. U.; ein Tolpatsch; [dulburis, ein Dummkopf Nerft. dul˜buris Ruj., = kas dulburē 3.]

Avots: ME I, 512, 513


dumburis

dumburis Bers., ="stumburis": dumburīši (Var.: dumpurīši, stumburi) arājiņi BW. 9763, 9; [auch dùmburs 2 "ein ästiges Holzstück nebst dem Wurzelende; ein Knorren" Grawendahl, Bers].

Avots: ME I, 514


dūmināt

dũminât, räucheren: slimības izdze̦n dūminādami LP. VII, 244. ja burvju nešļava skurstenī dūmina, tad burvim jānāk pie dūminātāja VII, 696.

Kļūdu labojums:
izdze̦n = aizdze̦n
burvju = burvja

Avots: ME I, 528



dundars

dùndars 2 Sonnaxt (neben dùndurs 2 gebraucht), die Bremse.

Avots: EH I, 342


dunduris

duñduris,

1): auch Blleden, Grob., Iw., Siuxt, Strasden, (mit ùn 2 ) Warkl.; die Hornisse
(mit ) Dunika;

2) = urs">duñdurs 3: būdami labā dundurī Janš. Bandava I, 287.

Avots: EH I, 342


dunduris

[duñduris Ruj., Smilten, Manz. Lettus, Glück V Mos. 7, 20, L., Bl., Līn., BW. 34868, LP. II, 44, U., Bremse; vgl. dundurs und li. dundurys Miež.]

Avots: ME I, 516


dunkuris

II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,

1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];

2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]

Avots: ME I, 517


dunkuris

[III dunkuris,

1) ein Hornissennest
Walk n. U.;

2) ein Stück Zucker od. Salz
Ruj. n. U.;

3) cukura dunkurs L., ein Hut Zucker.]

Avots: ME I, 517


dupuris

dupuris, ‡

7) eine Wasserotter
Stender Deutsch-lett. Wrtb. 754; Fischotter Fischer 52;

8) dupurs "sakuperējis vīriņš" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 343


dupuris

dupuris,

1) etwas Kurzes und Dickes:
ir gan dupuris šis burkāns Mar. n. RKr. XV, 113. es uzaugu dupurītis BW.;

2) Epitheton der Eiche, der Kartoffel:
rācenīši, dupurīši BW. 2974. uozuolam, dupuram visapkārt saule spīd RKr. VII, 499;

3) dupuŗi, runde, kleine Rüben
Manz.; Mairüben L.;

4) [dupurs], Bruchratte (arvicola amphibius L.)
RKr. VIII, 84;

5) "ein kleiner Kessel, ein kleines Gefäss "
Schwnbg.;

6) "ciņu kaplis (eine Hümpelhacke)"
Jaun-Latgale.]

Kļūdu labojums:
dupurītis BW. = dupurītis BW. 5320

Avots: ME I, 518


durinēt

durinêt: (im Dunkeln tastend) vergebens suchen Kaltenbr., Oknist; dundurs durinē pie guovs Kaltenbr. (etwa: eine Bremse späht aneiner Kuh nach einer zum Blutsaugen passenden Stelle, wobei sie bald sich auf die Kuh setzt, bald wiederum emporfliegt).

Avots: EH I, 344


durt

dur̃t;

1): mit den Hörnern stossen (z. B. vom Ziegenbock)
Saikava;

3): viņreiz bija auss durta (litt an stechenden Schmerzen)
Janš. Bandavā I, 58. Refl. -tiês;

1): guovis duŗas AP., Sonnaxt;

3): = pìeskar̂tiês Kaltenbr.: kad dursies pie kuoka, tad tâ i[r] birst sarma;

4): kur tu tāds dursies? Fest.; durties pie kā, sich an, jem. (z. B. an einen Arzt Kaltenbr.) mit einem Bedürfnis, einer Bitte wenden:
es pie uotra. neduŗuos; es pats iztieku Kand.; ‡

6) anhaften, ankleben
(intr.) Heidenfeld: pe̦lē̦kai drēbei viss duŗas.

Avots: EH I, 344


durt

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520


durteknis

durteknis, auch durteklis, ursteklis">dursteklis, der Setzling: durtekņi ir nuogriezti vītuolu vai citu tādu ātraudžu kuoku zari, kuŗus ieduŗ zemē, lai nuo tiem augtu jauni kuoki Ar., Konv.

Avots: ME I, 520


dusmas

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 1 ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521


dūziēt

dùzinêt 2 Auleja "hohl klingenden Lärm verursachen": pē̦rkūnis dūzinē.

Avots: EH I, 349


dzelba

dze̦lba, dze̦lda, dzelde Nigr., ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L. Zu dzelˆt; [vgl. Leskien Abl. 325 und Solmsen Beitr. 223 1].

Avots: ME I, 540


dzeldināt

dzelˆdinât 2 [Mesoten], ein Stechen, Brennen verursachen, quälen: kas viņa sirdi krimta, dzeldināja? Līdumnieks. vēl bij man nātrai būt, dzeldināt ravē̦tāju BW. 24548. Refl. -tiês. sich stechen, brennen, versengen lassen: mums nav vaļas pagātnes nātrās dzeldināties Apsk. I, 1.

Avots: ME I, 541


dzelts

dze̦lts [li. gel˜tas], gelb: dze̦lti vaigi BW. 21386. dze̦lti mieži BW. 2188. [Zu apr. gelatynan "gelb", urslav. * žģltź "gelb"; vgl. dazu Walde Wrtb. 2 279 unter fel und 299 unter flāvus.]

Avots: ME I, 543


dzelva

dze̦lva, ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L., St. Vgl. dze̦lba.

Avots: ME I, 543


dzenols

dze̦nuols [Ronneb., Smilt., Lis., Selb.], dze̦nuolis,

1) = dze̦luon(i)s. der Stachel: bites, lapsenes dze̦nuols Kokn., Nötkensh., ērkšķu dze̦nuoli BW. 17889, 18; 11824;

2) die Spitze einer Nadel, Stecknadel
Nötkensh.;

3) der Keim, ein junger Ast
Nötkensh., der Trieb, Schössling. nuo auga nuogriezta jaunaudze, viengada zars, dze̦nuols Konv. 2 724; 1421;

4) ein Bienenstock
L. Vgl. dze̦nuola. [Zu dzenêt; vgl. urslav. * že̦dlo "Stachel".]

Avots: ME I, 545


džergzdis

džergzdis, wer heiser spricht Kurs.

Avots: EH I, 365


dzēse

dzēse, dzēsis Kurs., dzēsnis,

1) schwarzer Storch
RKr. VIII, 97; nach Mag. II, 3. 117 ist dzēsis bei den ventinieki der Storch überhaupt;

2) [dzêse 2 Dond., Līn., Wandsen], der Reiher.
[Die daneben bei Manz., ElV, u. L. vorkommende Schreibung dzese ist wohl fehlerhaft (für dzēse). Trotz apr. geasnis "Schnepfe" dürfte le. dzēse usw. wegen li. géršė "Reiher" nach Niedermann Kaegi-Festschrift 76 f. aus * dzērse usw. entstanden sein (zum r- Schwund s. Le. Gr.§ 103), wie auch apr. geeyse "Reiher" nach Trautmann Apr. Spr. 336 auf * geerse zurückgeht. li. géršė gehört wohl zu dzẽrve.]

Avots: ME I, 548


dzidre

dzidre, der Äther, der heitere, unbewölkte Himmel: caur dzidri caurspīdīguo slīdu Krūza. [Wohl ein Neologismus.]

Avots: ME I, 549



dzīpars

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557


dzīpurainis

dzîpurainis (f. -ne), aus buntem Wollgarn (dzîpurs) angefertigt Auleja: dz. cimds. dzīparaine juosta.

Avots: EH I, 361


dzirkle

dzir̃kle NB., comm., ein unernster Mensch, der viel ohne Ursache zu lachen pflegt: nuo tevis ne˙kā nav; tads dz. vien! NB. uotra (sc.: meita) dikti dz. Pas. XI, 419 (aus NB.).

Avots: EH I, 359


dzisamais

dzisamais, was zum Löschen dient, ein Löschwisch; ein Trunk, der den Durst löscht L., U.; ["gaŗš kuoka kauss, ar kuo putru vāruoties maisa, lai neiet pāri par malām" Bers.; eigentlich mit -ā- zu lesen als ein Partizip zu dzisît (vgl. li. gersýti) "dzisinât"].

Avots: ME I, 556


dzisināt

dzisinât: auch AP., Kaltenbr., Sonnaxt. Refl. -tiês: auch Iw.; Durst löschen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Durst").

Avots: EH I, 360


eja

eja, ‡

2) kara e., ein Feldzug
Pumpurs Raksti II; 190.

Avots: EH I, 367


elgt

elgt, - dzu,

[1) "долбить, зубрить" Wid.];

2) sich aufdrängen, aufdringlich bitten
[èlgt 2 Kl.], Autzenbach n. Etn. I, 89, Sessw., Grawendahl. Refl. - tiês,

1) aufdringlich bitten
Grosd. n. Etn. I, 59;

2) aushalten, sich beherrschen:
nu jau tu aiz ēšanas ir elgties nevari. nevarēja elgties, kamē̦r nebija kaimiņam atriebies Bers. [Zu li. el˜gtis "betteln; sich betragen", worüber Būga KSn. I, 225 f. und Brückner KZ. L, 174 1. Urspr. vielleicht "ausdauern (im Bitten oder im Betragen)" und in diesem Fall zu il˜gs "langs"; vgl. semasiologisch got. tulgus "fest., standhaft": aksl. длъгъ "lang".]

Avots: ME I, 567




ērcēt

ērcêt ["reissen" Wessen], - ēju, ērcinât, nagenden Schmerz verursachen. Refl. - tiês,

1) sich quälen, sich gräman;

2) [ercêties Nigr.] streiten
Kokn. n. U. [Wohl zu ẽrce.]

Avots: ME I, 574


gādāt

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât 2 Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615


gadības

gadības Behnen, Brucken, Kurs., = radības, die Niederkunft: kaimiņuos bijušas g. Zu gadība I.

Avots: EH I, 375


gailēt

gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,

1) [gàilēties 2 Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;

2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]

Avots: ME I, 584


gaist

gàist, - stu, - su (li. gaĩšti "schwinden, vergehen"), intr., schwinden, vergehen: tâ˙pat tev diena gaisa, ir neveikli auklējuot BW. 1873. ik˙vasaras Jānīšam bikses gaisa 20500,1. prieki man gaist Rainis. [Eher wohl nach Būga KSn. I, 250 zu li. ve"jo ātgaiša "das Hauchen des Windes", ãtgaišis "Zugwind" u. a. (urspr. also"hauhcen"; vgl. li. dvė˜sti "hauhcen; verenden, издыхать"), als nach Fick BB. VI, 211, Wood KZ. XLV, 64 u. a. zu gr. βαιός "gering" u. got. gistjan "verderben" (vgl. auch Fick Wrtb. 1 4, 397 und Preillwitz Wrtb. 2 71) resp. nach Fick KZ. XXII, 383, osthoff Perf. 630, Walde Wrtb. 2 359 zu la. haerēre "hangen, stecken, festsitzen", wozu die Bed. von gaist nicht passt.]

Avots: ME I, 587


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


gaļene

gaļene, die Fleischwurst Frauenb.

Avots: EH I, 382


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galvens

galˆve̦ns,* hauptsächlich, wichtig: galve̦nā lieta, die Hauptsache; galve̦nais nuolūks, der Hauptzweck; galve̦nie ieme̦sli, die hauptsächlichen Ursachen.

Avots: ME I, 597




gārds

I gãrds Nigr., N. - Bartau, gārda Lasd., Grob., gar̂da 2 Dunika, ein Verschlag fürs Mastvieh, namentlich für Schweine. Zu li. gar̃das "Hürde, отгородка", [urslav. * gardъ "Stadt, Garten", alb. garϑ-δi "Necke, Zaun" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 7 f.].

Avots: ME I, 618


garlūpaina

gaŗlũpaîna od. gaŗlũpu mute, die Schlappe; gaŗlūpu lācis, ursus labiatus Konv. 2 2148.

Avots: ME I, 607


gārsa

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa 2 Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse 2 [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se 2 Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619


gašs

gašs, herb, beissend (z. B. vom Alaun) Dond. A. XII, 948. [Wenn urspr. etwa " brennend" , zu li. gašlùs "geil, страстный".]

Avots: ME I, 609


gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614


ģeņģis

ģeņģis "?": liela pulka ģeņģu jāja BW. 13441, 1; n. RKr. XVII, 22 ģeņģis, einer, der beim Gehen wankt (vgl. ģeņģeris, ģeņģerêt) [In Mar. seien ģeņģi Türhängen (enģes); in Kursiten u. Behnen ģeņ̃ģis "ein unartiger Junge", in Briņķi - "ein ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 696


ģībt

ģìbt: mit. ĩ Dunika, OB., Rutzau;

2): Māra ģībst pēc Jāņa Oknist; ‡

4) an Wassermangel leiden; durstig sein
Pilda; Hungers sterben: zâles nav; luopi ģībst pa˙visam Auleja. badu (Warkl.) od. badā (Oknist) ģ. ēst nava kā; badu jāģībst Pas. IV, 504 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 427


grabis

II grabis, fem. - be, grabis, f. - ble,

1) wer od. was viel rasselt, klappert
Kav., z. B. ein alter Pelz A. XIII, 252;

2) der Schwätzer, Fasler [Jakobshof],
Kurs.: tu esi liels grabis Alm. ej, grabe, ej! LP. VI, 137. tīri grabļi, nez kur cē̦lušies, kur ne Kav.;

3) grablis, ein alter Junggeselle Adsel
A. XIII, 252. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635


grābs

II grābs, die Wurst Rutzau n. Etn. II, 33 : [grābi"zarnas" Rutzau. Gleich li. gróbas "der Darm"].

Avots: ME I, 643


grasīt

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638


graudāt

gràudât 2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399


gredzens

gre̦dze̦ns, ‡

5) die Radfelge
Diet. Falls gre̦dze̦ns oder gradze̦ns ursprünglich den ringförmigen Knorpel im Halse bezeichnete, könnte es (nicht mit an. kraki, sondern) mit mhd. krage "Hals, Kehle, Kragen" und an. kragi "Halskragen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 683) verwandt sein.

Avots: EH I, 402



gremoklis

gre̦muôklis, gre̦muôkslis, gre̦mūkslis Erlaa, das Wiederkäusel : guovij gre̦muoklis izkritis oder izriebts, oder guovs gre̦muoksli pame̦tusi, die Kuh wiederkäuet nicht. kad guovs negre̦muo, tad ve̦ci ļaudis tic, ka tuo ragana apriebusi, t. i. gre̦muoksli izņē̦musi nuo mutes Naud. guovij izkrita gre̦muoklis, nu paliks slima Kurs.

Avots: ME I, 648, 649


grencele

greñcele, ‡

3) etwas radförmig Zusammengerolltes
Seyershof: kaķim aste sagrìezusies grencelē; eine krumme, radförmige Wurst (mit en ) Wizenhof.

Avots: EH I, 404


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


grieze

II griêze,

1): auch Bērzgale; eine messerähnliche Pflugsehar
("arkla daļa, kuo pieiiek arklam priekšpušē, kad iet cietās zemēs art") Warkl. arklus iesiet, griezes uzsist Pumpurs Lāčpl. (v. J. 1888), S. 129; ‡

3) "= pavāle"' Linden in Kurl.: kad siens ūdenī; tad citādi nevar izkaitēt, kâ uz griezēm. nuo griezēm var redzēt, cik katrs pļāvis platas vāles.

Avots: EH I, 408


grīžole

grīžuole, die Knocke, gurste linu Selg. n, Etn. IV, 33; vgl. li. grįžulė˜ "связка льну."

Avots: ME I, 659


groza

grùoza 2 [Kreuzb.], N. St. u. U. auch gruoze,

1) = grùozs, der Korb:
pilna gruoza baltas vilnas BW. 6917 (aus Ranken, Kursiten, Hasenp.);

2) saules gruoza, helianthus annus Mag. IV, 2, 62. Zu grìezt, gruõzît.

Avots: ME I, 671


grūši

grũši, dial. für grũti, schwer: grūši kāpu kalniņā BW. 7637; 650; 4706; 6910; 23649; 28354. Zuweilen auch in der Literaturschprache Etn. III, 181, A. X, 97; Niedra.

Avots: ME I, 669


gūbīgs

gūbîgs Kursiten, habsüchtig: g. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 421


gumzuris

[gùmzuris 2 Warkh., gumzurs Wessen, ein Höcker.]

Avots: ME I, 682


gurkste

gur̂kste 2 [Dunika, Nieder-Bartau,] lokal mit eingeschobenem k für gurste.

Avots: ME I, 683


gurt

gur̃t, -stu, -ru PS., K., [Bl., Pl., Līn., Salis, Ruj., Serbigal, gur̂t Nerft, gùrt C. (li. gùrti "sich legen (vom Winde)"),

1) matt, schwach werden, abnehmen:
kājas, ruokas, kauli, sirds, spē̦ki gurst. guruši brūtgāna brāļi BW. 24086;

2) vējš gurst, der Wind legt sich. [Nebst gurds, gurls zu li. gur̃sti (prt. gurdaũ) "krepieren" (s. Būga Aist. Stud. 178 u. KZ. LII, 93) und vielleicht (s. Zupitza Germ. Gutt. 84, Brugmann IF XXXIII, 302 u. a.) zu got. qairrus "ruhig" u. a.]

Avots: ME I, 684


gurte

I gùrste,

1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:

2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurs Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]

Avots: ME I, 684


iči

iči Kursiten, Schwarden, (j)ice Stelp., der männliche Same.

Avots: ME I, 701


ieblīšķēt

ìeblìšķêt 2 Saikava, ieblišķinât 2 ebenda, Larm verursachend hineinfallen, -gehen, -fahren: šie rumulē̦damies ieblīšķēja mārkā. Anne ieblīšķināja ustubā ar kuoka stupelēm.

Avots: EH I, 504


iebrīšķēt

ìebrìšķêt 2 Saikava, einen gewissen Lärm (brīšķis) verursachend sich hineinbegeben: zirgs sāka skriet un brīšķēt vien iebrīšķēja mežā.

Avots: EH I, 505


iedaža

iedaža,

1) Eingebung, Einfall, Grille
L.: ļaunuo garu..., kas saceļ grē̦ku iedažas Dēmons 54;

2) iedaža, als Imbiss:
iekuod tā˙pat iedažām (pabruokasti), lai sliktās siekalas nuoiet Adsel. In Tirs., Golg. und Irmelau: maizi uz baznīju iedažām līdz paņemt, für alle Fälle mitnehmen;

[3) "Ursache, Grund"
Weinsch.;

4) iedaža "zuweilen"
Tirsen.]

Avots: ME II, 9


iedurt

ìedur̃t, tr., und intr., ein -, herein -, hineinstechen: iedūra kaudzei mietu BW. 34502. šis samīs tev galvu un tu iedursi viņu papēdī Glück I Mos. 3, 15. sivē̦ni kviec kâ iedurti Poruk II, 43. sirdī viņai iedūra tik tas, ka vīrs nav vēl atnācis R. Sk. II, 136. Refl. - tiês, einstechen (intr.), stechend eindringen: meitai iedūrusies skabarga pirkstā Purap. Kkt. 107. asmina gals iedūrās sienā LP. IV, 27. vēsts iedūrās kâ nazis sirdī Neik. 4. iedurties prātā, in den Sinn kommen: nu man iedūrās viena dziesma prātā N. - Schwanb.

Avots: ME II, 11


iedzeldēt

[ìedzeldêt, mit Nesseln schlagend einen brennenden Schmerz verursachen Bauske.]

Avots: ME II, 13


iegansts

iẽgan̂sts 2 (Nigr., iêgansts 2 Ruj.], der Grund, die Ursache, ein Vorwand; "iegansts ir tas pats, kas ieme̦sls, bet nuozīmē vairāk ļaunu nekā labu ieme̦slu" Dünsb.: viņa meklēja pēc laba iegansta uzsākt sarunu MWM. VII, 612. viņš tur uz mani ieganstu, viņam tāds iegansts uz mani bija, er hat(te) etwas gegen mich. iegansts Dond. n. Austr. 1896, 478 "Grund zum Hass od. Zorn"; viņam ir iegansts pret mani (= viņš netur uz mani labu prātu) Dond. [Vielleicht zu got. gansjan "verursachen".]

Avots: ME II, 15


iegrābt

ìegrâbt,

1) hineingreifen:
viņš piegāja pie maisa, tad iegrāba ar sieku MWM. VIII, 414. tie tūkstuoši, kuo iedeva meitai pūrā, tam labi dziļi iegrāba kabatā MWM. v. J. 1896, S. 920;

2) [einreissen, reissend verursachen]: vâtis vēl čūluo tam, zvē̦rs kuo iegrābis nabagam Dünsb. Lapsa Kūm. 7. Refl. - tiês,

1) für sich etwas greifend irgendwo hinein tun;

2) sich versehen:
ve̦lns redzēja, cik dziļi bij iegrābies, virsu ņe̦mdams LP. VII, 1176;

3) sich verlieben:
kuo jūs visi tai dāmā tâ iegrābušies? Vēr. II, 1347.

Avots: ME II, 18


iegrebināt

ìegrebinât, einschrapen: iegrebinājis skurstenī duobumiņu LP. VI, 1, 10.

Avots: ME II, 18


iejavs

iejavs Ronneb., Smilt., Fest., Stelp., Serb., Bers., Stürzenhof, Kurs., [iẽjavs Karls.], = iejava: nerūga iejaviņš BW. 12985.

Avots: ME II, 22, 23


iekalināt

[ìekalinât,

1) einschmieden lassen:
tē̦vs iekailinājis manā vaiņagā daudz sudraba Nigr.;

2) schmiedend allmählich verursachen:
iekalinājis pie kalēja daudz parāda Jürg.]

Avots: ME II, 24


iekamoties

[ìekamuôtiês, sich einpuppen: kāpurs iekamuojies Jürg.]

Avots: ME II, 24


iekārība

ìekãrĩba, die Begierde, das Verlangen: šaursirdīgas iekārības MWM. VI, 736.

Avots: ME II, 26


iekarme

ìekar̂me Golg., der Grund, die Ursache: viņas nākšanai bija sava ie. - gribēja kuo dabūt zināt.

Avots: EH I, 518


iekrist

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30


iemaitāt

ìemàitât: "leiblichen Schaden verursachen" Ahs.: ar pārcelšanuos puisis sev iemaitājis sirdi.

Avots: EH I, 528


iepa

I iepa, der Vorwand, Beweggurend, die Ursache: meklēja iepas, lai varē̦tu iesākt ķildu Druw.

Avots: ME II, 49


ieripuļot

ìeripuļuôt, tr., hinein -, hereinwälzen. Refl. - tiês, sich hinein -, hereinwälzen: caur skursteni tā ieripuļuojas istabā Vēr. I, 193.

Avots: ME II, 58


ierobs

ierùobs,

1) die Kerbe, der Einschnitt, der Streifen:
galdnieks dēlī iegriêzis ieruobus Adsel, Bers.; vē̦lāk kūnis dabū šķē̦rsus ieruobus Konv. 2 2674;

2) die Verranlassung, Ursache, die Grund zur Uneinigkeit, der Zwist:
kas gan par ieruobu viņiem var būt, ka viņi nesatiek Wend. es tev tuo ieruobu varu pastāstīt īsiem vārdiem Liev.;

3) die Schuld:
viņam vēl ve̦cs ieruobs,

a) er hat eine alte Schuld zu tingen,

b) er hat einen alten Zwist auszugleichen
Bers., Lasd. n. A. XII, 560.

Avots: ME II, 60


ieslāpt

ìeslâpt, durstig werden Spr.

Avots: ME II, 67


ietīstīt

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82


ievarēt

ìevarêt, tr., bewältigen: darbus. [Hierher (als die ursprüngliche Reflexivform) iesvarēt "wieder zu Kräften kommen; genessen" Für. I.]

Avots: ME II, 86


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


ikri

I ikri (li. ìkrai Ti˛, I, 401 ): ursprünglich identisch mit ikri II nach Kalima Ztschr. f. slav. Phil. IX, 376 ff.

Avots: EH I, 429


iļģi

iļģi Kursiten, die Geister der Verstorbenen (gew. veļi genannt), das Fest zu Ehren der Manen: gaŗa iļģu (veļu) rinda LP. VII, 55. iļģus uzņe̦m jeb sāk svētīt 4. oktōbrī un vada 1. un 3. novembrī. iļģus uzņe̦muot aizdedzina sveci, uz galdu nuoliek sviestu, maizi LP. VII, 290. pauru jeb iļģu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst un pēc raida pruojām LP. VII, 123. [Wohl zunächt aus li. ilgės "Alterheiligenfest" entlehnt.]

Avots: ME I, 707


ilksnica

ilksnica A. XXI, 386 [ "eine Schnur, mit der man die Femerstange ans Geschirr befestigte" Schlehk; ìlksnîca 2 "ein eiserner Haken, der das Ende der Femerstange mit der Schlittensohle verbindet" Mar.; "dzelzs kulba, kuŗā iekaļ kuoka ilksni ratiem" Karkel; ìl˜ksnica "dzelzs, kas savienuo ilksi ar ratiem" Kurs., Ose der Femerstange Walk].

Avots: ME I, 706


imma

imma, Kaprize, Starrköpfigkeit, [slikta im̃ma, schlechte Gewohnheit Burtneek; "slikta daba, slikts raksturs" Karkel].

Avots: ME I, 707


irbulis

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. 2 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709


irināt

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710


izākstīt

izākstît, tr., zum Narren machen, verhunzen, verunglimpfen: bē̦rnu, valuodu. Refl. -tiês, zur Genüge sich geckenhaft gebärden, rasen, tollen, sein Wesen treiben: dziedātājs apklus, šâ tâ izākstās un turpina JR. IV, 203. putenis visādi izākstās skurstenī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 714


izbļaustīt

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717


izblunkšķināt

izblun̂kšķinât Saikava, mit einem Stock ins Wasser schlagend und damit plätschernden Lärm verursachend durchstöbern: izblunkšķini visas paceres, ka ne˙viena nepaliek neizblunkšķināta! Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss ins Wasser schlagen, dass es plätschernd aufspritzt Saikava: izblunkšķinājuos labu laiku, bet kakažā ne˙kā nuo zivīm.

Avots: EH I, 435


izblūžģināt

izblùžģinât 2 Saikava, plätschernden Lärm verursachend, aus dem Wasser hinausbefördern: izblūžģināja ķēvi nuo upes.

Avots: EH I, 435


izcils

izcils, vorspringend, hervorstechend, hervorranend, erhaben: baznīca izcilā vietā Aps. izcilas rakstnieka īpašības A. XIII, 392. Adv. izcilu Kurs.: svētdiena stāv izcilu pār citām dienām Plūd.

Avots: ME I, 721


izdibināt

izdibinât, izdibenêt Kurs., einer Sache auf den Grund gehen, erforschen, ergründen: mūsu valuodu Kronw. Pēteris izdibināja viņu bē̦das LP. VII, 706. kâ nu viņš mani grib izdibināt (ausforschen) MWM. X, 420. Mit einem abhäng. Satz: izdibinājis, cik ve̦lnam spē̦ka LP. VI, 720. beidzuot izdibināja, ka... VII, 1163.

Avots: ME I, 727


izdubt

izdubt [li. išdubti],

1) intr., hohl werden:
uozuola vidus izdubis caurs Lautb.;

2) tr., hohl machen, aushöhlen:
nuo uozuola kuoka izdubts trauks BW. III, 1, 52. zārks bij nuo re̦snas priedes izdubts BW. III, 3, 874.

Avots: ME I, 729


izdunduroties

izduñduruôtiês, sich satt brummen: gan dundurs izdunduruojās gar durvīm MWM. VI, 814.

Avots: ME I, 729


izgainīt

izgainît, allmählich hinaustreiben: franči gan bij nuo Krievijas ... izgainīti Pumpurs Raksti II, 300. Refl. -tiês, ausweichen, entgehen: kad nevar ne˙kâ i. nuo vilka, tad kurina uguni Seyershof. ce̦rē̦dams i. nuo ... ciemiņa Pumpurs Raksti II, 254.

Avots: EH I, 446


izjomot

[izjuõmuôt, auskerben: i. kuoku Schujen, SErben, Drobbusch u. a.;] izjuomuots, ausgebuchtet, buchtig: izjuomuotas lapas Konv. 2 2409. [upei izjuomuoti krasti; izjuomuota sedzene Kurs., Tadaiken.]

Avots: ME I, 746


izkalst

izkàlst, intr., austrocken, trocken werden, izkaltis siens, kuoks. mute, mēle, rīkle izkaltusi; fig., verdorren, mager werden: izkaltušas ruokas. meita gluži izkaltuse LP. VII, 314. zirgi izkaltuši, die Pferde sind durstig geworden Biel. n. U.

Avots: ME I, 747


izkārsis

izkā`rsis Mat., ausgehungert, sehr durstig: re, kāds tas izkārsis. meitene izkārsusi pēc ēšanas Ahs. pusizkārsis tē̦va dē̦ls gaida manis uzauguot.

Avots: ME I, 750


izkurnēt

izkur̃nêt, = izkur̃cêt, auch izkurst; bes. gebräuchlich das Part. Praet izkurtis: mūsu rāceņi izkurtuši (izkurtējuši) Bers., Adsel, Lös., Dond.

Avots: ME I, 757


izlakstīt

izlakstît, ‡

2) (tanzend?) auseinanderspringen:
kāzinieki visi izlakstēja kur kurs Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.). Refl. -tiês: i. pa akmeņiem Ramkau. meitieši... mīlēja ar ve̦cuo Trejeni dažādi i. (= izniekuoties?) un izsmieties par viņas valuodu Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 462


izmīt

izmît, Refl. -tiês,

3) sich verandern
(nach r. измѣниться): viss pa˙visam cits. vaicā, kur tai (= tâ) izmijies Pas. V, 183 (mit derselben Bed. auch bei Pumpurs Raksti II, 171).

Avots: EH I, 467


izmukas

izmukas, das Innere, der Inhalt einer äusseren Hülle, z. B. das Fleich in der Wurst: man tā āda, citiem tās izmukas Naud.

Avots: ME I, 773


izrakāt

[izrakât, izrakņât, tr., aufwühlen: cūku izrakņāts maurs Aps. priedulājs, kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. katrs savu izrakņājumu apsējis Etn. II, 117. Refl. - tiês, herumwühlen, vergeblich suchen: atvilka galda atvilkni un izrakņājās pa tuo A. XX, 223.

Avots: ME I, 789


izrāt

II izrāt, ausroden: pļavas izrājis Pumpurs Raksti II, 310: izrāta (izcirsta) pļava Latv. Saule, S. 1044.

Avots: EH I, 476


izšķilt

izšķil˜t, tr.,

1) herausschlagen:
dzirksteles;

2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,

1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;

2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.

Avots: ME I, 811


izslāpt

izslâpt, intr.,

1) sehr durstig werden:
tas, visu dienu iedams, gan būšuot izslāpis Etn. IV, 54. viņš pēc pasaules guoda un slavas nebij izslāpis Vēr. I, 1304;

[2) zusammenfallen (von einer Geschwulst)
U.].

Avots: ME I, 800


izspurkt

izspurkt, intr., sträubig, wirr, durchgewühlt werden, sich sträuben Ahs.: tiem vai visas spalvas izspūra MWM. X, 312. strēmeles izspuŗas uz visām pusēm Konv. 2 803. Besond. häufig das Part. praet. izspũris izspuris: izspuruši mati Vēr. I, 1275. izspūrušas smilgas Asp. pa pakalnīti augšup cilāja pinkainās kājas mazs izspuris kraķītis Vēr. I, 769. izspurusi galva Laps. izspurušas ūsas A. XXI, 790. Auch refl. izspurējies: ve̦zums bij izspurējies kâ žīda bārzda Alm. Vgl. spurs u. izpurt, izpūris.

Avots: ME I, 804



iztvīkt

iztvìkt [li. ištviñkti "налиться"], intr., verschmachten, heftig dürsten, lechzen: pagāni iztvīkuši G. L. krūtis spirgtu rīta gaisu iztvīkušas iedzēra Asp. iztvīkušas lūpas (A. XX, 655), puķes Stari III, 9. dzirdina iztvīkušuos laukus A. XI, 459. Subst. iztvìkums, heftiger Durst: lauku iztvīkums jūŗā spirdzināsies beidzuot Austr.

Avots: ME I, 822


izvērst

izver̂st, - ve̦rdu, - verdu, intr., hervorquellen, herausstürzen: dūmi mutuļiem izverda nuo skursteņa Bers., [Salis, Nötk.].

Avots: ME I, 827


izvilkt

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829


jārēties

jãrêtiês, = ẽjuos, n. U. auch jārêt, herumjagen, herumrasen [Lesten], laut lachen: prāts viņam ne̦sas ar bē̦rniem jārēties Neik., C., Smilt., Lub., Kurs., Gr. - Sess. [Zu r. ярый "heftig, feurig, hitzig", яри́ться "wüten" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 447? Oder hat man von jāris 2 auszugehen, das zu jât gehören könnte?]

Avots: ME II, 107


jaunpuisis

jaûnpuĩsis, Demin. verächtlich jaûnpuĩšelis,

1) ein junger Bursche:
puiši, mani jaunpuišeļi BW. 31106;

2) der Brautführer, der Brüder der Braut:
brūti veda uz baznīcu brūtes brālis; tuo sauca par brūtes vedēju, vē̦lāk pašās kāzās par jaunpuisi BW. III, 1, 48.

Avots: ME II, 101


jēlkuli

jê̦lkuli U., jê̦lkūli U., jê̦lkũļi, jê̦kuļi, jê̦lkũlu labība, windtrochenes, windgedroschenes Getreide: jē̦lkūlām kult, das Getreide in ungedörrtem Zustande dreschen: būs labs rudens, varēs zirņus izkult jē̦lkulām Kurs. In Mar. dafür jê̦lkulī kult.

Avots: ME II, 112


jēls

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113


jestrs

je̦strs,

1) straff, spröde, rauh:
je̦stra vilna, je̦stri mati, lini Dond.; je̦sti bārdas rugāji A. XI, 152. Fig., je̦stra sirds MWM. VI, 685; je̦strais mūžs; vgl. ģe̦strs;

2) munter, lebhaft
Lems., Salis n. U. [: je̦strs puika Drosth.; aufgeregt, eilend N. - Peb.: ņemšu, pārmtaigāšu (werde durchprügeln) - paliksi je̦strāks. je̦strs (= caurs) miegs Wolm. In der Bed. 2 vielleicht zu ai. yásati "wird heiss, müdet sich ab" gr. ζέω "walles", mhd. jest "Schaum", ahd. jesan "gähren".]

Avots: ME II, 110


jodisks

juodisks, teuflisch: viņas ... bija .. juodiski skaistas Pumpurs Raksti I, 385.

Avots: EH I, 570


jods

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds 2 Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125


jūdze

jûdze, [jûdzs, - s Nerft], Gen. pl. jûdzu und jûdžu, die Meile: simtu jūdzu (Var.: jūdžu) tālumā BW. 6336; 9501. jūdze zemes, eine Meile Weges. [Ursprünglich wohl gleichbed. mit jūdziens 2 und ai. yōjana - m "Anspannung; in einer Anspannung durchlaufene Fahrt" Das Wort ist wohl zu einer Zeit entstanden, als (wenigstens - gute) Wege noch nicht existierten; vgl. auch Sommer Balt. 131.]

Avots: ME II, 120


jūkā

jũkā, = buojā, zugrunde: atkal ēdiens aizgājis jūkā. kālab tu aizlaidi tādu labu ēdienu jūkā? tam jau dē̦ls aizgāja jūkā Kurs.

Avots: ME II, 121


jukna

I jukna,

1) ein Mehlbrei
Kurs.;

[2) schmutziges, schlammiges Wasser
Dricēni.]

Avots: ME II, 116


jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118


jumt

jùmt, jumju, jumu [Lis., C., N. - Peb., Trik., Arrasch, Bauske, Dunika, Lautb., Dond.] od. jùmu Jürg., Kl., Bers.], (ein Dach) decken: sudrabiņa jumtu jumu (Var.: jūmu) BW. 24860, 14 (jūmu auch BW. 13611; 31284). Refl. - tiês, sich lagern, sich wölben: pār visiem jumjas dzidrums zils Asp. [In Siuxt, Hofzumberge, Grünhof u. a. gebe es einen Infinitiv jum̃st und in Stuhrhof ein Präsens jum̃žu. - Die Zusammenstellung mit ai. yamati "hält" und ir. do - emim "schütze" (bei Fick Wrtb. I 4 , 112 und 292, Stokes Wrtb. 223 und Güntert Kalypso 140) ist weder semasiologisch noch phonetisch unmittelbpr einleuchtend. Eher vielleicht denominativ zu einem * i̯umo - oder * i̯umi - "Verbinder oder Verbindung" (vgl. le. jumis); hierher vielleicht auch r. прi-ютъ "Obdach (pajumte)", wenn mit ю aus urslav. jǫ.]

Avots: ME II, 119


jūra

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. 2 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122


jurģinieks

jurģiniẽks, ein Knecht od. ein Bursche, der zu Georgi von einem Wirte zum andern zieht: satapa kādu jurģinieku pretim braucuot B. Vēstn.

Avots: ME II, 120


II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185


kadeķis

[kadeķis Fockenhof, Anneburg, Kurs., Mesoten, Pampeln u. a., = kadiķis; wohl hieraus umgebildet (vgl. kadeģis).]

Avots: ME II, 131


kadiķis

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132


kaire

kaire, der Reiz, die Neigung: prāti gurst zem... kairēm JR. IV, 62. Der Plur. kaires, Streitigkeiten, Hader, Zerwürfinis: viņš pacēlās le̦pni pār visām kairēm un piemānītām cerībām Bers.

Avots: ME II, 134


kaišelis

kaîšelis 2 : "ein schlecht gelungenes Gebäck (z. B. schliefiges Brot)" Kurs: (mit ai).

Avots: EH I, 575


kaisme

kàisme 2 , der Grund, die Ursache Bers.: kuo nu meklē kaismes. [Zu kaitēt "schaden"?]

Avots: ME II, 135


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kāķis

I kãķis [Wenden, Weissenstein], die Dohle U., RKr. VIII, 90. [Falss ursprünglich kurisch, wohl auf einem Paradigma nom. s. * kātis, gen. s. kāķa usw. beruhend und dann mit apr. kote "Dohle" verwandt. Fick BB. II, 196 und Wrtb. I 4 , 18 und 378 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 1 u. a. stellen es zu ai. kāka-ḥ "Krähe" u. a., wobei jedoch das le. ķ Schwierigkeiten bereitet.]

Avots: ME II, 190


kakturis

kakturis: auch Kalupe, Nautrēni, kakturs Bērzgale.

Avots: EH I, 576


kakturis

[kakturis (auch: kapturis), kakturs Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, 112 "der obere Teil des Ofens". Wohl umgebildet aus kaptur "очажный колпак."]

Avots: ME II, 139


kalksnēt

kàlksnêt 2 : vergeblich warten, quienen (kàlksnêt 2 ) Bērzgale, Kalupe, (kalksnêt) Warkl. (hier auch in der Bed. "Hunger und Durst leiden"): zirgs, kai siets pi kruoga, visu dienu kalksnēja Warkl. pie galda nesaukts; galda jeb kalksnē, vai kuo neatmetīs Bērzgale, Welonen. Vgl.

I kàlsnêt 2 .

Avots: EH I, 578


kalkt

kalkt, praes. kalˆkstu, Hunger und Durst leiden (nur von Tieren gesagt) Warkl.

Avots: EH I, 578


kalsens

kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs 2 Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns 2 Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]

Avots: ME II, 144



kambaris

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149


kammuris

kam̃muris Puhren n. FBR. XIV, 46, kam̃murs Roop n. FBR. XV, 148, Strasden, = kam̃baris.

Avots: EH I, 582


kams

I kams (комъ "Klumpen"),

1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;

2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 152


kamulis

[kamulis Sissegal,] kamuls Tals., Mag. XIII, 2, 54, [kamurs Ruj.], = kamuols.

Avots: ME II, 153


kankalis

I kañkalis, [kànkalis 2 Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155


kankars

I kànkars C., [kan̂kars 2 Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155


kapars

kapars, kapurs, das Kupfer. [Zunächst aus dem Germanischen; vgl. as. und aschwed. kopar, mnd. kopper resp. (Akten und Rezesse der livl. Ständetage III, 953) kapper].

Avots: ME II, 157




kāpe

II kâpe [Kr., Kl., Erlaa], gew. kâpurs, die Konhraupe Bers., Kaul., die Raupe - "weil sie [d. h. diese Raupen] vor ihrem Verpuppen die Wände hinanzusteigen pflegen" Mag. IV, 2, 119: tās kāpes ēde visu, kas dārzuos aug Amos 4, 9. kukaiņi un kāpes (kāpuri) ir nuoē̦duši Joel 2, 25. lai nenuoē̦stu kāpes stādiņu K. Müller. [Wohl nicht (woran Fick Wrtb. I 4 , 19 J. Schmidt KZ. XXV, 77 und Hirt BB. XXIV, 26 gedacht haben) zu ai. ved. kapanā "Raupe, Wurm", sondern (nach Prellwitz Wrtb. 2 206) zu kâpt "klettern, steigen".]

Avots: ME II, 192


kapeklis

[kapeklis,

1) kapeklis Ronneb., ein Hackeisen um Libau, Kurs.:
paņem kapekli un sakapā guovīm burkānus;

2) kapeklis Wenden, Trik., Mar., Sermus,
= kaplis 1;

3) = kaplis 3 Setzen, Selburg.]

Avots: ME II, 158


kāpt

I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,

1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;

2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;

3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,

1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;

2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]

Avots: ME II, 193


kapturis

kapturis (unter kakturis ),

1): auch Warkl. n. FBR. X1, 109, Lixna, Pilda, Skaista, kapturs Domopol;

2) = uzkàudze Zvirgzdine: kam tu taidu lielu kapturi pieliki? nevar panest bļuodu.

Avots: EH I, 587



kāpuris

kāpuris,

1) = urs">kâpurs 2 (mit â ) Zvirgzdine; eine Beule, die von Larven der Viehbremse in der Haut einer Kuh gebildet ist (mit â ) Liepna, Warkl., (mit â 2 ) Seyerhof;

2) kāpuri "kanniņas zemes bitēm: kur iekšā me̦dus" A. Leitāns.

Avots: EH I, 602


karināt

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. 2 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 1 u. a.]

Avots: ME II, 161, 162


karināt

II karinât [li. kãrinti],

1) tr., hängen, anhängen:
drēbes karina knaģī od. uz karināmuo. karin ze̦lta vai sudraba, tev māmiņa man[i] neduos BW. 15220, 3;

2) intr., hängen, baumeln:
brandavīna dzērējam ellē kājas karināja (Var.: karājās) BW. 19574; 15597, 2. [Ursprünglich wohl identisch mit karināt I.]

Avots: ME II, 162


kārnēt

kârnêt 2 - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [kãrnêt Bauske], lungern, gierig zusehen
[Wessen], schmachten nach etwas: vai tu kārni, vai ne, dabūt tu jau nedabūsi! Frauenb. kārnē kâ suns gaļas Naud. kaķis kārnē pēc skurstenī pakārtām de̦sām Gaw., Nigr., Katzd., A. - Rahden. viņi glūn un kārn, vai nesāks drīz krist sīka nauda Janš.;

[2) " neugierig, forschend blicken"
Wessen. Zu kãrs?]

Avots: ME II, 197


kārt

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200


Kārta

Kārta, eine Schicksalsgöttin, im VL. oft anscheinend nur eine andere Bezeichnung, ein Epitheton der Laima: Kārta, Kārta, Laime, kâ tu līdzi nedarīji? BW. 10009. Kārta mana, Laimīte mana, tā ceļ mani kalniņā 9140. [Die Verfasser(innen) der Volkslieder haben diesen Namen zu kãrt "hängen" gestellt: Kārtiņ, tavu kārumiņu! (so ist wohl zu lesen statt des überlieferten kārtumiņu BW. 17772 var.; vgl. daselbst dieviņ, tavu de̦vumiņu, laimiņ, tavu lē̦mumiņu! und Dēkliņ, tavu kārumiņu! No 17770, sowie: Dē̦kla manu mūžu kāra, māte kāra šūpulīti BW. 1201). Wenn das richtig ist, so würde dieser Name ursprünglich das Aufgehängte (> Bestimmte) bedeutet haben. - Vgl. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija 26 f., der diesen Namen mit dem Appellativ kārta identifiziert, was aber semasiologische Schwierigkeiten macht.]

Avots: ME II, 201


kāšains

kàšaîns, mit Haken versehen: kāšainais e̦nkurs Konv. 2 847.

Avots: ME II, 205


kašeklis

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. 1 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170


kāsis

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204


katrūp

[katrūp,

1) "auf - und abwärts"
MSil.: braucām pa upi katrūp;

2) "katrs savu ceļu, savrup"(?): viņi aizgāja katrūp Kurs.]

Avots: ME II, 172


kaudze

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele 2 Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III 4 , 91.]

Avots: ME II, 172, 173



kaukolis

I kaukuolis, [kàukuôls Kl.], Demin. auch kaukuol(t)iņš, Kornrade (githago segetum) Bers.: kaukuoliņus (kuokalīšus, kūkuliņus) ravējuot BW. 21269. savārīju kaukuoltiņus BW. 23276, 7. [Vgl. kaukala "Schelle". Zu poln (alt) kukol "Konrade", wenn u hier auf urslav. ou zurückgeht, was aber sehr zweifelhaft ist, da sonst die Slavinen auf ein urslav. kǫkoľь weisen. Vielleicht sind also die le. Formen mit kauk - aus hochle. Mundarten entlehnt, wo ū (vgl. kūkuliņi dass.) zu ou geworden ist.]

Avots: ME II, 174


kauks

kauks (li. kaũkas), Heinzelmännchen Kurisch - Haff. [Nebst apr. cawx "Teufel" zu le. kukurs (s. dies).]

Avots: ME II, 173


kauksma

kauksma, das Geheul Ar., Wid. [Vgl. li. kukurs dass.].

Avots: ME II, 173


kaza

kaza: Demin. verächtl. kažele Siuxt, Pas. VI, 153, Janš. Bandavā I, 32, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; 1): balta k. BW. 11652. pinkainuo kazu 18399. meža k., das Reh - auch Zvirgzdine; pē̦rkuona k., die Bekassine Wirginalen;

5): kaziņas, "ķigulīšu spēle" Grünh.: uz kaziņam iet;

6): kaza,

d) ein hölzernes Behältnis, worin Kalk auf das Gerüst eines Neubaus hinaufgetragen wird
Orellen; ‡

e) "stīpu drāžamā ierīce" Siuxt; ‡

f) "šaurs gabals nekasta siena" Festen; kaziņa,

c): auch Saikava; ‡

d) ein kleiner, mit einer Hand zu lenkender Hobel
Warkl.

Avots: EH I, 596, 597


kaza

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183


ķeks

ķe̦ks,

1) ein Hanswurst
U. ;

2) eine Krücke
L.

Avots: ME II, 361


ķemburis

ķe̦mburis (unter ķè̦mburs),

1): "žuburains ce̦lms" Grünh.;

2): ein schwächlicher Mann von kleinem Wuchs
Grünh.

Avots: EH I, 694


ķemēklis

ķemēklis (unter ķe̦mē̦ks): Skardžius Arch. Phil. III, 50 stellt es zu li. kemẽklis "kurs kalbėdamas dažnai susipina, suminša (ir dėl to juokingai atrodo)", susikemė´ti "susimaišyti (bekalbant)".

Avots: EH I, 694


ķemurains

ķe̦muraîns "?": šitāds ķe̦murains stumburs lai būtu tas, kas cīņā pārveicis viņas brāli A. XII, 100. [Vgl. čemurains.]

Avots: ME II, 364


ķenkars

ķe̦n̂kars 2, ķe̦nkurs, ķe̦nkara BW. 16345,

1) = ķe̦kars Kand., Dond. (hier ķe̦ñkars);

2) ķe̦nkari, die Lumpen;

3) der Zottige, Struppige, Zerlumpte:
astuoņi ķe̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273. kam tu nāci, ķe̦nkariņ, (Var.: ķe̦nkuriņ, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430, 3, 4 var.;

[4) ķè̦nkars 2 Bers., etwas Herabhangendes. -
Vgl. ce̦ñkurs].

Avots: ME II, 365




ķeparāt

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366



ķēve

ķève: auch Ermes, Ramkau, Smilt., Trik., (mit ê 2 ) Ipiķi, Kegeln, Lemb., Salis, Seyershof, (mit ) Dursuppen, Grobin, Gr.-Platohn, Grünh., Iw., Kürbis, Mesoten, Nogallen, Pankclhof, Pilten, Postenden, Roop, Rutzau, Schnehpeln, Schwitten, Selg., Seppkull Siuxt, Spahren, Sterlden, Telssen, Wahnen, Wandsen, Wilkenhof, Windau, Zabeln; auch ein Pferd überhaupt n. Baar in seinem Exemplar von U.; gēva (falsch für ķēve?) Lng. "eine Stute, Mähre, Strense"; balta ķ. kuplu asti BW. 21174. laba kaŗa k. 29115. - Thomsen Saml. Afhandl. IV, S. XI (mit Literatur), Mikkola IMM. 1930 II, 443. Toivonen FUF. XX, 144 lassen es aus liv. kēv "Stufe" enflehnt sein.

Avots: EH I, 700, 701


ķiguris

[II ķiguris "eine Art Wassermücken" Jürg.; vgl. ķikurs 1.]

Avots: ME II, 379



ķilkt

ķilkt: mit ilˆ 2 Kurs.

Avots: EH I, 702


ķilkt

ķilkt, -cu, nachsprürend hell bellen: suņi aizskrēja pa krūmiem ķilkdami Kurs.

Avots: ME II, 380


ķilpe

ķilpe, ķil˜pis,

1) der Block auf dem Schlitten. der zum Balkenführen dient;

2) ein Klöppel zum Klöppeln;

3) der Violinsteg;

4) ķilpis, eine Schleife, ein Tragband, darin das Leitseil, die Jageleine gehängt wird, damit sie nicht zu tief hinunterhängt Edwahlen
n. U., Ruj.;

5) ķilpis [ķilpiņš], eine Vorrichtung zum Wurstmachen
Dond.

Avots: ME II, 380, 381


ķimbalas

ķim̃balas, Überbleibsel von geschmolzenem Fett Gr. - Essern, [Kursiten].

Avots: ME II, 381



ķimsala

[ķim̃sala "ein kleines Stück Fleisch, das von einem grösseren abgerissen ist" Kursiten; der Pl. ķim̃slas, Abfälle von Fett (= dradži) Frauenb., [Satigen, Kursiten], Luttr., Windau Etn. I, 57; ķimsles Mag. III, 1, 139.

Avots: ME II, 382


ķindelis

ķindelis, [= cimdelis]: savu dē̦lu izde̦vuse par nuobaras ķindeļiem BW. 25266, 3 [aus Kursiten; vgl. ķimdelis und cindi].

Avots: ME II, 382


ķiploks

ķipluõks, der Knoblauch. kazu od. āžu ķipluoki, Bärenlauch (allium ursinum) RKr. II, 66; ķipluoku puķes, Narzissen; ķipluoku sēnītes, Lauchschwindling (agaricus alliaceus) RKr. II, 65. [Aus mnd. kluflôk dass., s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1921, 1175.]

Avots: ME II, 383


ķirāt

ķirât, -ãju, = tirât: ķirādama (Var.: tirādama), vaicādama, vai nav kruoga dzē̦rājiņš BW. 10856 (aus Kursiten).

Avots: ME II, 383


ķirķis

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384


ķivulis

I ķivulis, [= urs">ķikurs?]: dzēra... purva ūdentiņu ar visiem ķivuļiem BW. V, S. 458, № 841, 2. Vgl. li. kivỹnas "Infusorientierchen im Wasser".

Avots: ME II, 387


klajš

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210



klambars

V klàmbars 2 Linden in Kurl., klambars Wessen, = klamburs II.

Avots: EH I, 609



klamburis

I klamburis, = urs%20I">klam̃burs I Kokn., (mit am̃ ) Ruj., Siuxt; "derjenige Teil einer Maschine, der die Bewegungen ausführt" Kolzen; "kluoķis" (mit àm 2 ) Mar.; die Handhabe einer Kiste (mit am̃ ) Kalnazeem; "ein Gerät beim Bauen" Bauske, Grünh.; klambuŗi "metallene Stützen für Wagendächer" Lesten.

Avots: EH I, 609


klamburis

II klamburis,

1) = urs">klamburs II Bewershof;

2) ein Brettchen, das bösartigen Stieren vor die Stirn (an die Hörner) gebunden wird, damit sie andere nicht sehen
Kreuzb.

Avots: EH I, 609


klans

klans Ahsw. (li. klãnas dass.), die Pfütze, Lache Kalleten: pa pļavām vēl baltuo kalni MWM. VI, 403. liels kalns, satecējis un vēl juo˙pruojām krādamies nuo izkusušā sniega Vēr. I, 769. [Ursprünglich vielleicht mit der Bedeutung " Neigung, Senkung" (die Bed. hat noch anscheinend li. klãnas bei Daukša: visokias klãnas bus papildytas Post. 37, 10) und in diesem Fall (vgl. KZ. XX, 358) zu slav. kloniti " neigen", r. клонъ " Neigung"; s. auch Būga KSn. I, 272.]

Avots: ME II, 213, 214


klapētavas

klapêtavas, das Klopfbrett, das statt einer Glocke dient U. (Genium klabata, klaburs.]

Kļūdu labojums:
klapêtavas = klapê̦tavas

Avots: ME II, 214


klemburis

[kle̦m̃buris, urs">klè̦mburs PS., Drosth., klè̦mburs 2 Kl.,

1) ein Knüppel;

2) ein Knüppel, der dem Hunde an den Hals gehängt wird. -
Vgl. klamburs II und klimbins.]

Avots: ME II, 221



klera

kle̦ra,

2): auch Kurs.; kle̦ru Kača Frauenb., eine Schwätzerin.

Avots: EH I, 615


klest

klest Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Warkl., klešu, klesu [ursprünglich wohl: klešu, * klèsu, * klèst, vgl. klēzt dass.], = klesêt: viņš kleš biezputru aizrīdamies Naud. [Zu r. клескáть, клеснýть "klatschen, schnalzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 514 und li. klė˜sti (klesčiù) "хлестать"?]

Avots: ME II, 223


klimbucis

klìmbucis, 2 ein nicht grosses Stück Fleisch Mar. n. RKr. XV, 119. [Zu klamburs II?]

Avots: ME II, 227


klingas

kliñgas Frauenb., Kurs: "lange, dünne Beine (eines Menschen)".

Avots: EH I, 618


klubežot

klubežuôt, klubežât, - ãju, intr., taumeln, schwerfällig gehen. [Vgl. auch aizklubas(uôt; zur Wurzel von kluburs.]

Avots: ME II, 232, 233


kluģis

kluģis,

1) ein Klötzchen
Gold., ein Hölzchen: kluotiņi (plūdiņi) ir iegaŗeni egļu kluģīši Etn. II, 105; Hölzer verschiedener Grösse zum Spielen für Kinder (vgl. klauģis 2); kluģītis, ein Zapfer an der Brettersäge, Sense, am Steuer: tur ruokā stūres kluģi Janš., Kurs.; [dauzīdams... izkapts turekļa kluģi Janš. Dzimtene 2 II, 176];

3) ein hölzerner Vorschieber an Türen und Fensterläden
Nigr., N. - Bartau, [Salis]. Nach U. auch noch; ein hölzerner Nagel; eine Krücke; das krumme Hölzerchen bei der Garnwinde, darauf das Garn ruht [s. Bielenstein Holzb. 388 und 389];

4) ein Mass:
kluģis ir kāds sevišks mē̦rs kuoku izmērīšanai Ahs.

Avots: ME II, 233


kluiķis

kluiķis, Kronschnepfe (numenius arquata) U., RKr. VIII, 97. [Wenn ursprünglich kurisch, mit ķ (aus tj) für t aus anderen Kasus; vgl. kluite dass.] Vgl. klùit.

Avots: ME II, 233


klunkuris

klùnkuris, 2

1) [kluñkurs C., N. - Peb.], ein Herumtreiber
Mar., Stom.; ein Trinker, Tagedieb Treiden; ein ungeschickter Mensch Sessw.;

2) der Sprung, der Purzelbaum:
bērītis aiztecēja, klunkurus giasā me̦zdams Stari II, 425. iet klunkuru klunkuriem "?" Naud.

Avots: ME II, 236


klupt

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236


knapats

knapats, [knapata Wid.], ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St.; fem. knapate, ein kleines Mädchen St. [knapāts, "ein Knabe, der Stiefel anhat" Janš. Dzimtene IV, 198 (aus Nigr.)]. Vgl. knāpats. Auf mnd. knape "ein junger, unverheirateter Mann" beruhend?]

Avots: ME II, 242


knāpats

knāpats, ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St. [Vgl. knapats.]

Avots: ME II, 244


knikšķināt

knikšķinât,

1) hin und wieder etw. (mit dem Hammer) schlagen
Spr.;

[2) (knikšinât PS., Wolmarshof), einen knackenden Laut verursachen:
pirkstus knikšķinât C., mit den Fingern (sie ziehend) knacken]. Refl. - tiês, "?": padzirdējusi knikšķināmies LP. V, 379.

Avots: ME II, 246


kņubs

kņubs,

1): einen spitzen Winkel bildend
Assiten, Gramsden, Grob., Iw., Oknist: k. cirvis, āmurs Grob. izkapts par daudz kņuba ebenda. taisīt izkapti pa divi pirksti kņubu Iw.;

2) stumpf
Dunika: kņuba adata.

Avots: EH I, 637



kogulītis

kuogulĩtis "?": ak tu, pūra kuogulīti, tavu daiļu augumiņu! Rīgas kungi tevis dēļ ze̦lta naudu liedināja BW. 32527 [aus Siuxt. Zu kuogurs?]

Avots: ME II, 342



kopars

kopars LP. VI, 780, [urs">kopurs Salis], für kapars, Kupfer. [Aus mnd. kopper.]

Avots: ME II, 254


kopt

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 1, kuôpt 2 Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347


kors

kors Salis, ein überdachter Raum über dem Ofenmund (vorzugsweise am Riegenofen) zum Abfangen der Feuerfunken. Zu kurs?

Avots: EH I, 639


kraģis

kraģis, ein hölzerner Dreifuss zum Sitzen [Dunika]; Gestell, um etw. darauf zu stellen und legen U., C., Perk.: [meitas nuošēžas uz paaaugstiem kraģiem Janš. Čāp. 3. Vielleicht ursprünglich in livischer Aussprache aus * skraģis, das neben skrāģis (s. dies) Hieraus nach Būga bei Jušk. und žem. krãgis dass.]

Avots: ME II, 255


kreitiņš

kreitiņš Ruj. n. U., für krātiņš. [Am ehesten aus krêtiņš, mit aus ê nach Le. Gr. § 58; zum ē aus ā vgl. ẽ̦murs aus ãmurs.]

Avots: ME II, 271


krēkt

krèkt 2, -cu,

1) krächzen:
[vārna krē̦c Wessen.] kuovārnu krēkšana;

2) lachen:
krēc vien, rītu raudāsi Mar. n. RKr. XV, 119. [Ursprünglich wohl: kre̦cu (prs.), krècu (prt.), krèkt; vgl. krekt und li. krẽkias, krė˜kės, krė˜kties "brünstig sein (von Schweinen)." Zu krecêt II.]

Avots: ME II, 275


kremzt

[*kremzt (oder *kremst?) "ärgerlich sein, Verdruss verursachen": viņam krèmž 2 (="grauž" Stockm.) tas, ka zirgu lē̦ti pārdevis Annenburg.)

Avots: ME II, 273


krenkls

kre̦nkls Dobl. n. U., [kreñklis Mitau, Neuenb., Kalnazeem, Wilzen, Naud., Kursiten, Durben, Garrosen, Spahren, Windau], kreñklis Lieven-Behrsen RKr. XVII. 281, krenklītis Autz n. U., = kre̦kls, kreklinš, Hemd(chen).

Avots: ME II, 273


krētains

krē̦taîns,

1): auch (mit ) Schnehpeln, Stenden, Wandsen; krētaiņie vilki senāk dzīvuojuši Kursas mežuos Frauenb.; krẽtainas (mit ē!) auzas Iw., = ‡ krẽtauzas;

2) krētains Nikrazen, Nigr., böse, zornig.

Avots: EH I, 652


krieķis

II krieķis,

1) (kriẽķis Lautb.], ein geflochtener Korb:
pa upīti attecēja jauna krieķa vācelīte BW. 10492; Mag. IV, 2, 122;

2) ein Krebsnetz
[vgl. Bielenstein Holzb. 680] L., Luttr.;

3) eine Holzpfeife
Gold., Wid. [Wenn urspr, kurisch, vielleicht mit ķ aus tj und in diesem Fall zu kriẽtele, kriêtiņš, krîts.]

Avots: ME II, 283, 284


krikūži

[krikūži Modohn, die Larven einer gewissen Käferart (russ. "ручейник"). Vgl. ķikurs 1.]

Avots: ME II, 278


kroka

kŗuoka [BW. 205561 (Band V) aus Kursiten], RKr. XVII, 28, kŗuokains usw., s. kruoka, kruokains usw.

Avots: ME II, 297


kronis

kruõnis,

1): puķu k. galviņā BW. 27570 var. brūtes kruoni nuoņe̦muot 33616. vizuļa k. 5606; ‡

4) skapja k., der Aufsatz eines Schrankes
- Siuxt; ‡

5) skursteņa k., das Schornsteingesims
Siuxt; ‡

6) der Balkenkranz beim Bau
Orellen.

Avots: EH I, 664


kruities

kruĩtiês [Wolm.], prs. krujuos und krūjuos U., [prt. krujuôs Wolm.],

1) virsū kruities, sich aufdrängen, jem. zu Leibe rücken
L.: miegs tâ virsū krujas, ka nezin kur dēties; sich anstrengen, vorwärts zu kommen: bē̦rns krujas ruokām un kājām uz priekšu Nerft; [2) "lieliski rūpēties, raizēties" Wessen. - Urspr. wohl: prs. krujuos, prt. kruvuos, inf. krūties; vgl. krūtiês].

Avots: ME II, 285, 286


krūlis

krûlis Lub., ein verfaultes Holzstück: pineklis atsizdamies pret krūli nuokrita JR. IV, 158. viņš sāka skriet, uzskriedams virsū lieliem ve̦cuo ce̦lmu krū-ļiem JR. IV, 153. [Urspr. wohl.: etwas Gefallenes; in diesem Fall zu krauja III.]

Avots: ME II, 292


kruņķis

‡ *kruņ̃ķis, in der Verbind. kruņ̃ķa de̦sa AP.,

a) =krun̂ķenīca;

b) eine Grützwurst:
putrāmu de̦sas sauc reižiem par kruņķa de̦sām.

Avots: EH I, 660


krūts

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293


kubris

kubris AP., = kuprs 1. Zu kuburis, kauburs (s. dies), li. kuburỹs "Bergkuppe".

Avots: EH I, 666


kučērs

kučẽ̦rs [PS., Wolm.], kučars Saul., kučieris, kučurs Blaum., der Kutscher.

Avots: ME II, 298


kučkuris

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666


kudurītis

kudurĩtis, eine kleine Scheune šķūnītis, taisīts nuo stāvus slietiem kuokiem un appīts ar žagariem Mar. n. RKr. XV, 120; [eine Hütte Wid.; kudurs Kacē̦ni "ein kleiner Anbau zum Aufbewahren von Spreü. - Zu ahd. hutta "Hütte", gr. χεύϑω "verberge", la. cūdō "Helm", kymr, cûdd "occultum", ai. kuhara "Höhle", mnd. huden "verbergen"].

Avots: ME II, 299


kudzums

I kudzums "eine Luftblase unter der Wursthaut" Mahlup.

Avots: EH I, 667


ķuģītis

ķuģītis Kurs., ein kleiner Haufen von Heu od. Sommergetreide, tupesītis: lielās čupās tagad nevar kŗaut, bet tikai ķuģīšuos. [Vgl. li. kiúgis "небольшой стог сѣна, ячменя".]

Avots: ME II, 391


kuitenis

kuîtenis 2 N.-Bartau, kuîtiêns 2 Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts 2 (auch in Preekuln) od. kuîtelis 2 Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301


kukt

kukt [li. kùkti "linkti"], kukstu, kuku, intr., krumm werden, einen Katzenbuckel machen, hocken Lös. n. Etn. IV, 98. Refl. -tiês, sich bücken: kuksties ze̦māk Bers., Lub. [Nebst kukaža, kuknêt, kuknâtiês, kukstere, kukša, kūkums, kukurs 1 u. a. zu li. kaũkas "Beule", kùkis "Misthaken", serb. kȕka "Haken" r. куча "Haufen", poln. kuczec, serb. čúčati "hocken", alb. ḱikεľε "Gipfel, ai. kucati "krümmt sich", got. hauhs "hoch", an. haugr "Hügel", mhd. hoger "Buckel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 121 f., Berneker Wrtb. I, 161, 637, 639 und 659, Fick Wrtb. III4, 91, Zupitza Germ. Gutt. 110, Persson Beitr. 527 f., Vasmer Studien zur alban. Wortforsch. I, 35.]

Avots: ME II, 302



kukurznis

kukùrznis 2,

1) eine Scholle, ein Erdkloss, Erdklumpen auf geeggtem Felde
Sessw., Peb., Kroppenhof, Adl., Aahof, N.Schwanb., Lubn., [Walk, Golg., um Grobin]: es atstāju mājiņu, kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦lē̦niem Skalbe;

[2) = kruvesis 1 Odensee. Aus kukuržņi über kukūržņi wohl auch infl. kukūžņi "cimbuļi tīrumā" in Skaista. Vgl. kukurs I 2 und kukulznis].

Avots: ME II, 303


ķulis

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391


ķulpis

ķul˜pis,

1) ein Salzgefäss:
ķulpis izgrebināts nuo cieta, sīksta viengabala bē̦rza kuoka, gaŗeni četrstūŗains ar kātu; nuo lietuo sāls uzglabāšanai Katzd. A. IX, 2, 182 [s. Bielenstein Holzb. 334];

2) ein unreines, stinkendes Gefäss, auch eine unreine Pfeife
Nigr.;

3) ein Trinkgefäss:
dzersim, bē̦rni, ķulpīšuos, lai stāv tē̦va biķerītis BW. 19600, 1;

4) eine Vorrichtung zum Wurstmachen -
de̦su bāžamais - taisīts ve̦cuos laikuos nuo priežu kuoka skala, kuŗam bij vienā galā zara caurums Gr. - Sessau, [Fockenhof].

Avots: ME II, 391


kulstelēt

kulstelêt,

1) (nicht intensiv) Flachs schwingen (reinigen)
Bērzgale, Grünw:, Kalvene, Kurs., Renzen, Ringmundshof, Smilt.;

2) (mit dem Schwanz) wedeln
Renzen.

Avots: EH I, 672



kumbāt

kumbât, kumbt [?], übereinander zusammenrollen L. Vgl. gumbāt II [und kumbrs, kumburs].

Avots: ME II, 310


kumbrs

kum̃brs [auch Līn. (li. kumbras "der krumme Griff am Steuerruder" Lit. Mitt. I, 17)], auch kum̃bris (li. kumbrỹs "Knieholz; wer einen langen, krummen Hals hat"),

1) [kum̃brs Dond., kum̃bris Lautb., kum̂brs 2 Selg., kum̃bra Dunika], der Buckel:
kumeļam piecas ribas, pašam kumbris mugurā BW. 14432; 20172;

2) der Halswirbel, der vorstehende Knochen des Genickes, der Rist (bei Pferden):
es tev duošu kakla kumbri Wain., Kand., [Edw., N.-Sessau n. U.] uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbru JK. VI, 38. viņi (ziluoņi) nesa savus vadītājus uz saviem kakla kumbriem. [kumbris "Genick" Lng.];

3) [kum̃brs N.-Peb.], der Auswuchs, der Knoten am Baume
Katzd. (vgl. kumburs);

4) ein Einschnitt im Balken, in dem das Steuerruder eiaes Flosses liegt:
drigalkas stāv kumbruos Etn. IV, 61; Konv. 2 3217; die Gabel, in der das Steuerruder liegt Salwen n. Mag. IV, 2, 123. In der Bauskeschen Gegend: ein Stück Holz, mit dem die Fldsser Pfähle zum Anbinden der Flösse ins Ufer schlagen;

5) ein Tritzbügel der Imket
Biel. H. 200. [Wohl zur Wurzet von le. kumbt, kumburs, kumbata, norw. hump "Knorren, Knollen", engl. hump "Buckel", gali. cumba "Tal" u. a. bet Boisacq Dict. 534 und Fick Wrtb. III4, 94; dies kumb- vielleicht aus kub- (in le. apkubinât, la. cubitus "Ellenbogen" u. a.). kum- (in le. kumt und (?) gr. kypr. χυμερνάω "χυβερνάω"; vgl. Boisacq Dict. 527 f.). - Vgl. auch gùmbris 2.]

Avots: ME II, 310


kums

II kums, der Knäuel, der Haufen: aitiņas nuotupjas istabas vidū vienā kumā Etn. III, 13. aiziet kumu kumiem, auch kumu kumām Bers., gebückt taumelnd geht er davon. Vgl. kumurs.

Avots: ME II, 312


kumt

[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313


kumulis

II kumulis, die Wolke Lub., [Fest.- Zu kumurs].

Avots: ME II, 313


kuņa

kuņa,

1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;

2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;

3) nur als Demin. kuņiņa,

a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;

b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;

c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;

d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]

Avots: ME II, 316


kūnis

kûnis 2 [Bl.], kūne L., St., U., kũņa C.,

1) die Insektenpuppe
[bišu kũņi Salis]: kāpurs pārvēršas kūnī A. XIII, 618 ;

2) der Trödler
Erlaa: bet ve̦cais ilgi kūņājas kâ kūnis Sudr. E. ;

3) der Leib
li. kúnas "Leib", [worüber Charpentier MO. II, 23 f. ; in der Bed. 2 zu kùņâtiês].

Avots: ME II, 336


ķunnis

ķuñnis,

1) das Doppelkinn,
uotrs pasmakrs re̦sniem cilvē̦kiem Gold. Etn. IV, 99, Frauenb., Katzd.;

2) die Nase
Kav., die Schnauze: cūku ķunnis Konv 2 145, Naud.;

3) ein feister Mensch mit aufgedunsenem Gesichte
Naud., Kursiten.

Avots: ME II, 391, 392


kupare

kupare Dobl., Naud., kupure, kupars Sassm., Ahs., urs">kupurs Kand., ein Koffer (hierans entlehnt), ein hölzerner Kasten mit einem runden Deckel Etn. I, 121: tu pārne̦stu manai meitai pūru: ze̦lta kuparu (šķirstu ar apaļu vāku) LP. V, 41. viena ve̦ca kupurīte brāļa klētes dibe̦nā BW. 7882.

Avots: ME II, 317



kupušs

kupušs, eine nach den obliquen Kasus gebildete Nominativform für kupis (s. das): kupušs piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Kursiten, Gold. Etn. II, 137.

Avots: ME II, 320


kurīķe

[kurîķe 2 Rutzau, ein Feuerherd, ugunskurs. Wohl ein Lituanismus.]

Avots: ME II, 322


kurls

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323


kurš

kuŗš: nom. s. fem. g. kurī Pas. X, 69,

1): līdz kuŗu kuŗajam (wie lange, bis wann)
duomājat gulēt? Janš. Dzimtene III 2 , 375 (ähnlich: Bandavā I, 286); 4): gribam kurs viņu pajemt par sievu Pas. V, 239, vari pajemt kuŗu ne˙vien (irgend eine) nuo meitām Pas. X, 36.

Avots: EH I, 680


kurt

kur̃t,

1): kuŗamais Doblen; Heizmaterial;


2) = kur̃tiês: krāsns vēl kurst Baar in seinem Exemplar von U.

Avots: EH I, 679


kurt

kur̃t (li. kùrti), kuŗu, kũru, tr., Feuer anmachen, heizen: uguni, krāsni, pirti. es nekurtu uguntiņu, būtu māmiņa nekūrusi BW. 15403. [Bei L. kurt (prs. kurstu, prt. kuru), geheizt werden.] Refl. -tiês, heizen, brennen: tur uguns nekūrās, kur nav lāga kūrējiņa. re kur jauki tagad kuŗas krāsns. [Identisch mit li. kùrti "bauen" (s. Būga KSn. I, 105); wohl zu ai. karōti od. kṛṅōti "macht", ir. creth "Poesie" u. a.]

Avots: ME II, 326


kurtēt

kur̃têt [PS., C., N. - Peb., kur̂têt Wolmarshof, kùrtêt Jürg., kur̂têt 2 Līn. Nigr., Bauske, Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Salis, Ruj.], -ẽju, intr., auswacshen, holzig, schwamming werden: kāļi, rāceņi sāk kurtēt C., Smilt., Bers., Nigr. [Wohl nebst izkurst zu li. kur̃sti "taub werden", užkur̃tusios ãvižos "tauber Hafer"; vgl. kurls und auch serb. krt "hart".]

Avots: ME II, 326


kurtums

kurtums, ‡

3) "die Höhlung, die sich in einer Kartoffel oder Gemüsewurzel gebildet hat"
Allasch, Alschw., Ihlen, Kurs., Sessatz, Serbig., Ulmalen, Wandsen, (mit ur̃ ) C., (mit ùr ) Ermes.

Avots: EH I, 680


kurza

kur̃za [Līn., Nigr.], kur̃ze [Kabillen], die Tüte L., eine aus Baumrinde gemachte Tüte zum Beerenlesen [kurza Ledmannshof], Kursitten, Kav., Nigr.: [gruoziņā vai kurziņā sarkanas zemenes Janš. Dzimtene 2 I, 319];

2) die Last
Erlaa; ein Bündel Mag. IV, 2, 124, Smilt.: tas brūtei īstais brālis, vīžu kurza (kurze 31349) mugurā BW. 20602;

3) die Noppe, das Gekroll, Gekräusel im Garn, der Klumpen:
visus neģēļus savilkšu kurzā Dok. A.;

[4) "salikums" (?), die Krümmung
("kuopā salīkšana"): mani salieca kurzā Wessen;

5) kurza Kreuzb., ein aus Ruten geflochtener Korb; ein Flechtwerk auf den
ragavas. - Wohl zu r. корзи́на "Korb", [klr. кóрзити "плести, морщить" s. Būga РФВ. LXXI, 53 und Petersson Balt. - slav. Wortstud. 69].

Avots: ME II, 326


Kurzeme

Kùrzeme [aus Kurszeme], Kurland.

Avots: ME II, 326


kustēt

kustêt, -u, -ẽju, sich rühren: es skatuos, es rauguos, kas kustēja. vilks ne pakustēt nekust LP. VII, 875. zirgs nekust nuo pē̦dām, lai nuositi VII, 473. kust kâ gliemezis, von einem, der langsam geht. viņam stāstuot od. nuo me̦liem ausis kust, von einem Aufschneider. bites kust un mudž od. čum un kust, wimmwln. Refl. -ties, sich hin- und herbewegen, sich bewegen: Sprw. kustas (od. kust) kâ ūdens zâle. kâ tu pruoti veikli kustēties Seib. Subst. kustê̦tãji, klein und gross Vieh (nur mundartlich) U. - Zu li. kušė´ti "sich regen", [sukùšo "kam in Bewegung", le. kušņât, r. кишá "Gewimmel" und vielleicht altčech. ksenec "Junge von Amphibien und Fischen", s. Potebnja РФВ, III, 103, Zubatý Sborn. fil. I, 124, Berneker Wrtb. I, 672. Das -t- in kustêt war ursprünglich wohl nur präsentisch, s. Le. Gr. § 619].

Avots: ME II, 328, 329


kūters

kũters, s. kũtars; [in Schrunden sei kũte̦rs gleichbed. mit kumburs (?)].

Avots: ME II, 338


kvartnieks

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351


kvelda

kve̦lda,

1) das Abbrühen:
iekšas gaļa vēl kve̦ldā, das Eingeweide wird noch gebrüht Naud. kve̦ldu ūdens ir ūdens, kur,ā iekšas kveldinātas Kursitten. [kvè̦lda Arrasch, die Ofenhitze in der Badstube: liela kve̦lda nāk nuo ce̦riem].

Avots: ME II, 352


kveldināt

kvelˆdinât 2 [auch Gr. - Essern, Salis, kvel˜dinât Neuermühlen, Weinsch., Wandsen, Dunika], tr., brühen, abbrühen L., Smilt.: kveldina cūkas zarnas, plaušas, aknas, sirdi, iekšas Gr. - Sessau. kveldināt apzīmē aknas, plaušas un citas luopu iekšas applucināt Kursitten, Kand. ; [in Libau dafür angeblich kvel˜inât (vgl. kvellêt)].

Avots: ME II, 352


kvēlēt

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354


kvēlināt

kvèlinât, tr., fakt. zu kvèlêt, glühen machen, anfachen, entflammen, brennenden Schmerz verursachen: vēl viena lieta kvēlināja viņas skaudību Aps. svešas ilgas krūtīs griežas, sirdi man kvēlina Rainis.

Avots: ME II, 354


kvēpt

kvêpt, -pstu, -pu, intr.,

1) qualmen, rauchen
[Fest.] ; sich beräuchern lassen, unter dem Qualm, Rauch schmachten: pa bē̦rnu galvām kvē̦pst lampas sarkanā liesma Vēr. II, 516. nuo fabriku gar,ajiem skursteņiem kvēpa maziem mākuonīšiem me̦lnie dūmi Latv. skursteņi slaukāmi ve̦cā mēnesī, tad ne- kvē̦pst. kāpēc es lai kvē̦pstu fabrikā? U. b. 126, 22. ve̦se̦lu gada laiku bij jākvē̦pst nama dūmuos LP. VI, 151 ;

2) duften:
debess malas kvē̦pst nuo smaršas MWM. X, 902. luogi tikai atmirzēja vasaras saulē un vīnstīgu vītnes kvēpa ap ve̦cuo verandu Akur. virsū kvē̦pst dažs zieds nuo pīlādža ;

3) verkommen:
viņš dzīvuoja un kvēpa, kamēr izkvēpa Druw. ;

[4) sich mit Russ bedecken. -
Zu kûpêt (s. dies.), li. kvė˜pti "hauchen", kvepė´ti "duften", kvãpas "Hauch, Duft" u. a., s. Boisacq Dict. 408, Berneker Wrtb. I, 565].

Avots: ME II, 354, 355


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lāga

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437


lagzda

lagzda [N. - Bartau, Ober - Bartau, Dunika, Schwarden, Kegeln, Daugeln, Tummen, Schnehpeln, Tadaiken, Pormsaten, Perkunen, Aistern, Lipsthusen, Vaddaxt, Senten, Kurs., Planetzen, Wormen, Kurmalen, Grikken, Wahnen, Gaweesen, Angern, Nogallen, Dond., Selg., Wandsen], [lagzds [Paddern, Lubessern, Lautb.], lagzde [apr. laxde] Mag. IV, 2, 65, gen. pl. lagžu BW. 29316, der Haselnusstrauch (corylus avellana): liepa auga ar uozuolu vienā lagzdu (Var.: lagzdas, lazdas, le̦gzdu, le̦zdu, lagžu 29316) krūmiņā BW. 22418. [Vgl. lazda und FBR. V, 172 f.]

Avots: ME II, 399


laikmeti

laĩkme̦ti, laika me̦ti Kursiten,

1) die hohen Festtage (Weihnachten, Neujahr, Ostern usw.)
Kursiten; die drei hohen Feste N. - Sessau n. U.: ja pa svē̦tku laikme̦tim... plāceņus ce̦puši par LP. VII, 352. [viņš arī bija iece̦lts par dziedātāju baznīcā, par kuo kâ atlīdzību dabūja trīs uotruos upuŗus pa visiem trim laikme̦tiem Janš. Dzimtene V, 250. uz laikme̦tiem kungi visus apdāvina ibid. 444.] laikme̦ta (sic! 0 jeb svē̦tku dienās, an Festtagen LP. VII, 332: selbsterwählte Tage, die man feiert L., die katholische Fastenzeit U.;

2) der Sing.
laikme̦ts, der Zeitraum, die Epoche: kad septiņu gadu laikme̦ts apkārt, medinieks nuoiet mežā LP. VII, 238. akmeņu laikme̦tā, in der Steinzeit. laikme̦tiem, zuweilen, von Zeit zu Zeit: uz krusta laikme̦tiem parādās mazi sacietējumi Preip.

Avots: ME II, 404, 405


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laistīt

laîstît: mit PlKur.; ‡

3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,

2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.

Avots: EH I, 715


lakši

lakši,

1) Bärenlauch (allium ursinum) Dond., RKr. III, 69, Konv. 2 20099;

2) "augi taukām lapām" Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laksts (s. dies) und (? vgl. Petersson Ar. u. arm. Stud. 92) ai. lašš̍una-m "lauch".]

Avots: ME II, 416


lanka

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420


ļaudis

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531


laukceļš

laũkceļš, der Feldweg: [pašaurs, izgrambuots laukceļš te nuogriezās nuo lielceļa Veselis Saules kapsēta 35].

Avots: ME II, 426


lēca

lẽ̦ca,

1) auch lẽcis [Līn.], Janš., die Linse; Wicke,
gew. Pl. lē̦cas [auch lēces U.]; dze̦lte̦nās lē̦cas, Wiesen -, Platterbse (lathyrus pratensis L.) RKr. II, 73; smilts lē̦cas, vicia villosa; vanaga l., Vogelwicke (vicia cracca) RKr. II, 80; Habichtserbsen St. sēt griķus un lēčus Janš. [lẽči, Wicken Rutzau];

2) die Linse, ein Teil des Auges:
acs lē̦ca MWM. VI, 951;

3) Linse (in der Optik):
lē̦ca - caurspīdīgs, slīpē̦ts stikla gabals Konv. 2 2428;

4) lē̦cas, Masern
L., Mar. n. RKr. XV, 123. [Aus aruss. "ļē > dial. *"ļę "linse". Zur Bed. 4 vgl. estn. lätsas "Linse; Masern", hernes "Erbse; Blatter, Pocke".]

Avots: ME II, 455


ļekainis

ļe̦kainis,

4): ein Hase
Kurs., Salgaln.

Avots: EH I, 770


ļekausis

ļe̦kàusis [Mar., AP., Nötk., Lennew., MSil., Schlokenbeck, um Mitau, Matkuln, Stenden, Ruj., Wenden, Ronneb., Roop, Seppkull, Schujen, Wilzen, Naud., Gr"nh., Sessau, Gramsden, Kalleten, Schrunden, Bauske, Kalz., Dselden, Gold.], le̦kausis C., Smilt., [Ober-Bartau, Golg., Tirs., N.-Schwanb., Selsau], ein Wesen mit schlaff niederhängenden Ohren, ein Schlappohr: [ļe̦kausis Luttr., Usmaiten, Gr.-Ronnen], ļe̦kause - cūka, kuŗai ausis uz zemi nuokārušās Etn. I, 153. cūkas ausis stāv nuoļe̦kušas, kāpēc arī vepri sauc par ļe̦kausi IV, 130. lieluo ļe̦kausi, nāc spē̦kuoties! LP. I, 39; [ļe̦kausis Lis. und um Mitau und Mar. auch als Schimpfwort von einem liederlichen und ungeschickten Menschen. - Vgl. leceklis] und li. lėkausis "der Schulohrige" Kurschat.]

Avots: ME II, 535


ļemma

ļe̦m̃ma, comm., ein schlaffer, energieloser Mensch: tas ir tāds ļe̦mma! Tals., Burtn., C.; dafür le̦m̃murs Karls., [Ruj., N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 536


lempuris

lē̦mpuris,

1): auch (mit è̦m ) Ermes, Serbig., Wenden, (mit è̦m 2 ) Schwanb.; ein Lebewesen mit schwächlichen Beinen
(mit è̦m ) Trik.; = lempis" (urs">le̦m̂purs 2 ) Salis.

Avots: EH I, 733


lenkuris

le̦nkuris (unter le̦nkurs): "līkām kājām, neveiklu gaitu cilvē̦ks" (mit e̦n̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 734


ļēpot

ļē̦puot, kriechen (von Kindern), langsam gehen U.: [kāpurs ļê̦puo pa lapu Jürg., Arrasch]; s. auch ļēpât.

Avots: ME II, 540


lēst

lēst, [lẽst Bl.], lēšu, lēsu, rechnen, zählen Biel. n. U. Vgl. lest; [ursprünglich wohl (s. Bartholomae IF. III, 43): lešu, lèsu, lèst].

Avots: ME II, 462


lēvere

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris 2 Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. 2 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris 2 Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464


lēvuris

lē̦vuris A. XII, 781, für lēveris. [lē̦vurs od. le̦vurs "ein liederlicher, nachlässiger, unordentlicher Mensch" Morizberg; urs">lè̦vurs, ein Fetzen Drosth.]

Avots: ME II, 464


lēzns

lê̦zns C., PS., [Trik., Drosth., Arrash, Jürg., N. - Peb.], le̦zns [Janš. Dzimtene V, 181, Līn., lê̦zns Kerstenbehm, U.], flach, eben, nicht steil: lē̦zni šķīvji, krasti. man netika purva brist lē̦znajām kurpītēm BW. 15307, 4. [Wolm (ursprünglich: liegend; als Gegensatz zu stāvs "steil") nebst li. lė˜kštas "flach" und an. lágr (wenn das g hier palatal gewesen ist) "niedrig" zu einer Wurzelform lēg̑h - "liegen" (vgl. dazu le. lêkša, laža I und lež (ņ) a, s. Bechtel Lexil. 212 f., Fick Wrtb. III 4, 358, Bezzenberger BB. XXIII, 301 und bei Stokes Wrtb. 93, Prellwitz Wrtb. 2 262. Zur Bed. noch slav. ležati "liegen": osorb. ležity "flach", serb. prilijègati "sich niederducken".]

Avots: ME II, 465


lidens

lide̦ns,

1) flach
[Für.], L.;

2) glatt:
[lide̦ns le̦dus Sessw., Kalz.] lide̦ns e̦ze̦rs Pūrs I, 100. še ceļš tik lide̦ns Shwanb. [In der Bed. 2 Reimwort zu slide̦ns; in der Bed. 1 etwa zu got. leitils "klein, wenig" (urspr. "niedrig"?)?]

Avots: ME II, 466


līdzēt

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt 2 Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480


liegt

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494


liekna

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa 2 Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne 2 Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne 2 Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne 2 - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa 2 Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne 2 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. 2 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495


lieks

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496


lielēdējs

liẽlêdẽjs, liẽlêdis, (comm.) lìelēža 2 Lub., lielē̦duoņa, der Vielfrass: panāksnieki lielēdeji BW. 19384. viņš saka lielē̦duoņas Andrim: tu jau ēd kâ manai smēdei skurstenis Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 498


lielīt

liẽlît, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) preisen, rühmen, loben:
Sprw. lieli alu, nelieli misas! kas čigānam zirgu lielīs, ja pats nelielīs? kas lielīs, ja pats nelielīsies? es katru lielu, kas mani liela. vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. tē̦vs viņu liela par vare̦nu strādnieku Niedra;

[2) ausposaunen, an die grosse Glocke hängen:
tâ ļaudis lielīja. Refl. -tiês,

1) sich rühmen, sich brüsten, prahlen:
kuo tas ve̦lnu lielījas? BW. 21612, 1. Sprw.: lielās kâ gailis od. ceplītis. lielās, kuo nagi ne̦s. dzeŗ un lielās, tup un turas. kuo lielies ar uotra mantu, kad pašam nav? dāldeŗiem lielījās BW. 12737. Mit abhäng. Infin.: uozuoliņš lielījās saulei saknes nerādīt BW. 2799. vakar tautas lielījās izzagt vienu malējiņu 13539. lielīt meitas lielījas puišiem duot paduomiņu 12009. Mit abhäng. Part.: šitie puiši lielījas telēķiem guodājami, die Burschen rühmten sich, mit Tellern bewirtet zu werden BW. 19407, 14. brūtes māsas lielījas vare̦n le̦pni ģē̦rbušās, die Brautschwestern prahlten, sich prächtig gekleidet zu haben 20658, 3. divi lieli lielījas, abi ziemu pārcietuši (Rätsel);

[2) ankündigen
(vgl. dzirties), versprechen U.: viņš lielījas, ka būšuot uz Rīgu braukt.] Subst. liẽlîšana, das Rühmen, Preisen; liẽlîšanâs, das Prahlen; liẽlîtãjs, jem., der preist, rühmt; liẽlîtãjiês, die Prahler Jer. 3, 11.

Avots: ME II, 499


liels

liẽls: auch Kurs., Lesten, Neuenb., Puhren;

1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;

4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;

7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;

8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;

9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;

11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;

12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.

Avots: EH I, 755


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


liels

liêls,

1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;

2) zābaka liels, der Stiefelschaft;

3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls 2 "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].

Avots: ME II, 502


liesa

I liêsa: iedeva zeķenes kâ teļa liesu BW. 25378. zirgam l. (eine Krankheit) Liepna. l. (Kolik, Milzbrand) pieme̦tas cūkām re̦ti, vairāk zirgiem Siuxt. Figürlich: ein schmaler Streifen Land: mums iemērīja šituo liesu AP. (ähnlich. Bērzgale, Ermes, Heidenfeld, Meselau, Sessw.). šaurs kâ l. Kegeln. tāda l. vien te ir C.

Avots: EH I, 756


liets

liets [?], tauglich, brauchbar U., [Tirsen. Mahlup, Romershof, Naud., Kursiten, Schrunden, Wirginalen].

Avots: ME II, 507


lietuvēns

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns 2 Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns 2 Lautb., lìetuvē̦ns 2 Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508


liga

liga (li. ligà "Krankheit"),

1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;

2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;

[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].

Avots: ME II, 466


ligzda

I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").

Avots: EH I, 741


līksms

lìksms (li. liñksmas), [n. Bl. auch lĩksms ], froh, heiter: viņa seja vēl tvīka nuo līksmām atmiņām Vēr. I, 661. dziesmas jaunieši nuo sirds un līksmi dzied Lautb. daudz dieniņu mūžiņā, cita sē̦ra, cita līksma. Bis jetzt gewöhnlich mit g geschrieben (idem man es zu lĩguot stellte). Wohl [nach Leskien Abl. 334 ] zu le. lìkt, lìekt: [urspr. also etwa: geneigt (vgl. li. põns man liñkę̄s "der Herr ist mir geneigt"). ]

Avots: ME II, 486


līkste

II lĩkste,

1) die Leiste:
viņš gudruoja, kādas līkstītes ņemt luogu aizkariem Vēr. I, 276;

[2) ein Wandbrett Wirginalen,
Gr. - Sess. (lĩkste), Lubn. (līkste) ]; "der Teil das Bettes, auf dem der Bettrahmen liegt" Kursiten. - Zu lĩste.

Avots: ME II, 487


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


līkums

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488


limts

lim̂ts, -s, [limts U.], limte,

1) [lim̂ts 2 , -s, Arrasch], eine Strohdecke auf dem Mistbeete, auch vor dem Fenster
AP.: lai gul ziemu aple̦duojuse aka zem limtēm Austr. cik smagi gulstas šīs miglas limtis uz garu Austr. [klēts priekša aizklāta ar limtīm Austriņš Nuopūtas vējā 92;

2) lìmte N.-Peb., = lints 4;

3) lìmtes 2 (in Domopol lìmts 2 , -s) "ārdi rijā" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12 (S. 112).] vgl. lints. [Ursprünglich vielleicht: Reisigbündel;
in diesem Fall zu lìmt, vgl. poln. łom "Reisig, Windbruch".]

Avots: ME II, 471


lingāt

I liñgât, -âju, linguôt, Denominativ von linga, tr., schleudern: skrien kâ bultiņa, kuo linguo stuopa Seif. II, 144. lingā cepures gaisā Duburs.

Avots: ME II, 472



logs

luôgs (li. lángas),

1) das Loch, die Öffnung, so in
se̦ra bāžamais luogs, dūmu luogs, das Rauchloch Konv. 2 1394; das Tag-, Lichtloch anstatt eines Fensters in den Rauchstuben St. ai tu manu mūžu namu, nei tam duru, ne luodziņu, ne tam duru virināmu, ne luodziņu raugāmuo BW. 27547;

2) das Fenster;
im VL. werden die glāžu od. stiklu luogi besonders gerühmt; skatu luogi, Schaufenster*. debess luogi atvē̦rušies I Mos. 7, 11. Als Obj.: luogu attaisīt, atgāzt (līdz galam), das Fenster öffnen; luogu aiztaisīt, aizvērt, das Fenster zumachen. Sprw.: lien pa luogu, neplēs jumtu, dari blēņas, neej zagt! svētība tīri pa visiem luogiem nāk od. spraužas iekšā. kad ir, tad ir pa luogiem, pa durvīm; pēcāk kar zuobus vadzī. lai dievs tevi ierauga pa mazuo luodziņu (oder pirts luodziņu Etn. II, 14), Gott vergelte es dir - in scherzender Rede. jūsu darbs izcirtīs luogu šinī jautājumā, Ihre Arbeit wird in dieserFragebahnbrechend Seiri Seib. [Zu. apr. lanxto "Fenster". Wenn die so benannte Öffnung ursprünglich rundlich war, vielleicht zu slovinz. ląamp'gãc "krümmen, biegen", poln. łąg "sumpfiges Wiesenland" u. a. bei Trautmann Wrtb. 157 f.; s. auch le. lĩguôt u. a.]

Avots: ME II, 524


lokavi

luõkavi, [lùokavi 2 Fehgen, Linden in Kurl.], luõki, der Lauch; ē̦damie luoki, luociņi, Schnittlauch (allium schoenoprasum) RKr. II, 66, III, 62; āža od. buku luoki, Ackerlauch (allium vineale) II, 66; Konv.2 2321; jūŗas luoki, scilla maritima Latv. Der Sing. luõks, luõkavs, die einzelne Pflanze. [luõks entweder aus mnd. lôk (woher auch estn. lōk dass.), oder aber aus der urslavischen Form von r. лук; luokavs beruht wohl auf dem für Letten deminutivisch aussehenden r. лýковина "Zwiebel".)

Avots: ME II, 525



lops

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528


lopuris

lopuris: "wer viel lacht und scherzt" (lopurs) Seyershof.

Avots: EH I, 758


lūkojums

lũkuõjums, das Geschaute, das Resultat der Schau; so bezeichnet namentl. vasaras lūkuojums im VL. die Braut, die der Bursche während des Sommers ausgesucht hat: lai tautām neizbēga šīs vasaras lūkuojums BW. 13389, 11. tā nu bija, manu bāliņ, tavs vasaras lūkuojums 21369.

Avots: ME II, 519


luksts

I luksts (li. lùkštas ["eine breitblätterige Sumpfpflanze; = nymphaea luteä, s. Būga PФB. LYXII, 187 f.]), luksta,

1) der Halm
(lukstiņš) Neik.; weiches, breitblättriges Gras: luksts jeb mieža brālis - zâle upmalās, līdzīga miezim Friedrichswald. luksts - lapuota, mīksta zāle aug gar upmalām. mieži kâ luksta, herrliche Gersfe Etn. II, 188. labība lukstā, das Getreide ist reif Friedrichswald; luksti, grobes Heu L.;

2) luksti, Siauden, Stengel, Blätter: kartupeļu, burkānu luksti, Kartoffelstauden od. -stengel
[Dond.], Kand., Autz, Kursiten, N.-Sessau; Burkanenblätter Kand., Samiten;

[3) sē̦tas luksts "ein Zaunstecken" Warkl.].

Avots: ME II, 511


luksts

II luksts,

1): auch Skaista; eine am Fluss gelegene Wiese
Oknist; luksti Kaltenbr., grosse, unter mehrere Bauernhöfe zerteilte Wiesen;

2) = ‡ kur̂sts 2 Salis: kurstiņuos un lukstiņuos zaķus ķert.

Avots: EH I, 760


lukturis

lukturis, urs">lukturs, lukteris BW.1291 l; 21366,

1) der Leuchter:
dedz, svecīte, lukturī (Var.: lukturā)! BW. 19187, 1. [Nebst estn. lühter] aus mnd. luchter;

[2) übertragen von angehängten Verzierungen:
šāda veida (diegā pie griestiem pakārtus) pušķus sauc par luktuŗiem Janš. Dzimtene V, 213].

Avots: ME II, 511



lumsts

I lùmsts, gew. der Plur. lumsti, auch lumstes [Rozentov], Adsel,

1) [lumsti Neu-Rahden, lùmsti PS., lumstiņas Wessen, lumstes Ronneb., Alt-Bergfried, Naukschen, lumstes 2 od. lumstis 2 Ruj.], die Weberhefteln, Nietenhölzer:
lumsts ir ļuoti plāns un šaurs dēlītis jeb skals, kuo izbāž caur aude̦kla dzijām starp lieluo buomi un nītīm. lumstu uzde̦vums ir uzturēt starp dzijām tâ sauktuo šķiemeni Salisb., Laud., Lös. šķiemiņuos ielika lumstiņus un dzijas galus apņēma ap riestuvja rīklīti Jauns.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 400; lumsti "breite Kieferspäne" Bers., Warkl.];

2) ein Strohgeflecht als Decke für Mistbeete
AP., Drosth. (vgl. limts);

3) der Lauch:
sīpuolu lumsti Lesten, Neuenburg; die Staude: ne˙viena kartupeļu lumsta vairs LP. V, 92; [4) TreSpe LD. - Zur Bed. 1 vgl. Būga KSn. I, 264.]

Avots: ME II, 512, 513


lūsinēt

lùsinêt 2 , -ēju Auleja "einen unbestimmten entfernten Lärm verursachen": pajēmies vē̦zdu, ej, ap krūmiem lūsinē! kas tiê lūsinē pa klē̦vu?

Avots: EH I, 764


maigs

maîgs [auch Wohlf., Nerft], Smilt., AP., maĩgs C., [màigs 2 Kl., Kr.],

1) sanft, süss:
audējiņa aizmiguse maigajā miedziņā BW. 27761, 2. [màigs 2 (Lis.) od. maîgs 2 (Bauske, Iwanden, Gr.-Essern) miegs]. gulēt maigi juo maigi LP. III, 45. tur gudrās vecenītes vājnieku uz lāvas maigi pēra BW. I, S. 176; maigs lietus;

2) sanft, lieblich,
[maîgs Arrasch], zart, reizend: bē̦rnu pieradināja pie maigām, daiļam aijāšanas skaņām BW. 1, S. 329. [maîgs 2 bē̦rns Bauske.] mēness kaisa maigus starus SDP. III, 118. bij sapnis svē̦ts un maigs Druva III, 831. lai viņas miesas arvien būtu maigas un svaigas Vēr. II, 1380. nuo maigiem suoļiem liegi uzmuoduos Vēr. I, 1325. Vielleicht (s. Leskien Nom. 188) zu mîêgt, migt; (in diesem Fall wohl ursprünglich (etwa mit der Bed. "überwältigend" ) als Attribut von miegs].

Avots: ME II, 549


maigsne

maĩgsne [auch Wandsen, Selg.], Kand., Ahs., maĩgste Wain., [Līn., Tr., Gr.-Essern, N.-Peb., maîgste Kr.], maigsts, -s, auch maigsis, maĩgšis [Dunika], Antrop. II, 48, eine lange Stange: tē̦vs dur maigsni (Var.: maigsti, maigši) apeņam BW. 19857, 4. tu piedursi apiņiem jaunas maigstis Jauns. apiņam (vajaga) gaŗu maigšu BW. 19669. žāvē̦ta vārniņa maigsīša galā Ltd. 616. apiņu, pupu, zirņu maigste, Hopfen-, Bohnen-, Erbsenstange [maĩgsts Tittelmünde]. maigstes, dicke Stangen auf dem Dache Biel. H. 2l; [maigste, die Angelrute Bielenstein Holzb. 678. - Um Bauske sei maĩgsne der Hopfenstengel, maĩgste - die Hopfenstange.] Oft mit k geschrieben; zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 549


maita

màita (li. maità),

1) das Aas, das Fleisch gefallener Tiere:
kur maita, tur kraukļi saskrien. kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. maitās sist, zu Schanden hauen: es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11;

2) als Schimpfwort:
kurlais maita od. maitas gabals! bites, maitas, nuorējušas manu vīru dravenieku BVV. 30284. [Wie d. Aas (zu essen) urspr. die "Speise" bedeutet, so gehort wohl auch màita zu li. maĩstas "Nahrung", maitìnti "nähren", apr. maitā "nährt", li. mìsti "sich nähren", le. miteklis "Nahrung" und (?) ir. méith "fett". Damit entfallen die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99 und Wiedemann BB. XXVIII, 42; vgl. auch mist I.]

Avots: ME II, 552


maitāt

màitât, -ãju, tr.,

1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;

2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];

3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,

1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;

2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;

3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]

Avots: ME II, 552


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


malks

màlks [auch C.] (li. malˆkas), [malˆks Bl.], màlka PS., malˆka 2 Kand., der Schluck, Zug: [vienā malkā izdzert U., in einem Zuge leeren. es tā alus nuodzēruos pa mazām malciņām U.] pasniedzi malciņu ūdens. dzer, mutīte, pilnu (Var.: gaŗu, lielu) malku! BW. 19596. Fig.: sūrais likteņa malks iztukšuots Aps. dzert dzīvību un gaismu pilniem malkiem Vēr. II, 172. [Wohl zu sloven. mláka "Lache, Pfütze", urslav. *melko "Milch", gr. μέλχιον· χρήνη Hes., s. KZ. XLIV, 66, Berneker Wrtb. II, 34 und 72, Petersson Heterokl. 239.]

Avots: ME II, 558


manbrālis

‡ *manbrālis, mein Bruder: apēda manbrāļam ... vērsi BW. 19202 (aus Dursuppen).

Avots: EH I, 782


mangot

mañguôt,

1): auch Pas. VII, 368 (aus Misa), Iw. n. FBR. VI, 48, Roop n. FBR. XV, 150, Janš. Līgava II, 18, AP., Karls., Siuxt;

2) mit einem
dukurs I 1 fischen (mit àn 2 ) Sehren.

Avots: EH I, 782


marga

I mar̂ga,

1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;

2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;

3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;

[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;

5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]

Avots: ME II, 563


margot

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. 2 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564


mārksla

I mãrksla Kurs., die Speckfalte, das Doppelkinn Katzd.: pakaklē ietaisījusies itin laba mārksla - tik˙pat kâ tre̦knam bullē̦nam Apsk. v. J. 1903, S. 346. [Wohl nebst mārksna

II (mit mārks- aus mārsk- zu serb. mrska "Runzel",
poln. marsk "Falte", r. морщить "runzeln".]

Avots: ME II, 584


mārksne

II mārksne,

1) das Doppelkinn
(mit ã ) Stenden;

2) die Wamme (?):
juo sarukusi m., juo stiprāks un taisnāks mugurs No govju lopiem (tulk. A. Leitāns, Jelg. 1810), S. 8.

Avots: EH I, 792


mats

II mats die Metze in der Mühle [Schrunden, auch: mata Stenden], U. (in N.-Autz n. U. dafür matu ķipis): matu, matus, ņemt, die Metze nehmen, abmetzen. In Gr. Sessau matu ņemt, stehlen. [Ursprünglich wohl identisch mit li. mãtas "Mass. abgemessenes Stück" (zu le. mest), aber in der Bed. durch mnd. mat(te) "Metze" (woher auch estn. maťť) beeinflusst.]

Avots: ME II, 567


maukt

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. 2 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. 2 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569


maut

II maût Nerft, Sonnaxt, Selb., [Kl., Kr., Bers., Warkh., Warkl., Preili], maut Fehteln, Jakobstadt, mauju od. maunu (Selb., Jakobstadt, [Pas. I, 350 aus Bolwen]), māvu,

1) untertauchen, schwimmen
[Wessen, Sauken, Memelshof]: pīles maun apakš ūdens, die Enten tauchen unter U. zirgs māve pār upi, das Pferd schwamm über den Fluss Nerft, Linden n. U. Zuose māve pa ūdeni BW. 8457, 7 var.;

2) maut, saufen
Sessw. n. U. [Refl. -tiês,

1) um die Wette schwimmen:
iesim maûties! Kl.;

2) untertauchen
Gr.-Rönnen.] Subst. māvẽjs, der Taucher. [Zu le. mûdêtiês, li. máudyti "baden", apr. acc. s. aumūsnan "Abwaschung", slav. myti "waschen", mnd. mūten "das Gesicht waschen", gr. kypr. μυλάσασϑαι "sich waschen" arm. -moyn "plongé dans" (s. Meillet MSL. XII, 430) u. a.; ursprünglich wohl identisch mit maût I, s. Rozwadowski Bull. XXV, 116, Fick KZ. XX, 366 f. und Wrtb. I 4, 103, Holthausen KZ. XXVIII, 282, Reichelt KZ. XXXIX, 52, Būga РФВ. LXXII, 198, van Wijk KZ. XLVIII 156, Mahlow AEO 150, Trautmann Wrtb. 191 f.]

Avots: ME II, 570


meimeris

mèimeris, mèimuris, [urs">mèimurs C., meîmuris Jürg., meîmuris 2 Treiden],

1) [urs">meimurs Lettg.], ein Taumelnder, Wackelnder, Wankender: meimeris, kas meimeruo, streipuļuo Lös. n. Etn. IV, 146; ein ungeschickter, plumper Mensch [urs">meimurs N. - Peb.], besonders der in der Rede ungewandt ist Gr. - Sessau. [viņš iet meimuriem Peb. n. U., er geht wie ein Betrunkener]; iet meĩmuŗu meĩmuŗiem [MSil.], auch miemuru miemuriem, meimuru meimuram Apšciems, taumelnd gehen Etn. II, 18; [nuodzinu meimurus "nuosnauduos" Memelshof];

2) meimuri, meimuri Femerstricke L.

Avots: ME II, 592


mellene

mel˜lene (die in der Volks- und Literatursprache gewöhnliche Form), mel˜nene (äusserst selten) A. XI, 13, Konv. 2,

1) die Schwarzbeere (vaccinium myrtillus);

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ... pie savām mellenēm BW. 12274.

Avots: ME II, 595, 596


melmeņi

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes 2 Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I 4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III 4, 314, Walde Wrtb. 2 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596


melnesis

[melnesis Kabillen, Alt - Rahden, Sessw., Selsau, Neu - Schwanb., Alschw., Iwanden, Sauken, Mesoten, Treiden, Kursiten, Memelshof, Wizenhof, Burtneek, Matkuln, Tuckum, Autz, Naud., Lesten, Holmhof, Wilzen, Nikrazen, Kandau, Usmaiten, Rönnen, Luttringen, Seppkull, AP. u. a., ein Verbreiter von Lügen.]

Avots: ME II, 597


mencis

meñcis,

1) = menceklis;

2) = me̦ñca;

3) ein Mensch, dem sich nichts fördert
Kursiten, - palaidnīgs, laisks cilvē̦ks Gold. n. Etn, 106;

4) ein älteres Schwein
Erlaa. [In der Bed. 3 als ein Kuronismus zu li. meñkas "unbedeutend", vgl. auch me̦ñca.]

Avots: ME II, 601


mērnieks

mẽrniẽks, der Messer, einer der etwas misst: arī viņa acīs bij gaŗš mērnieka skatiens Duomas III, 690; namentlich der Landmesser, Revisor: Pumpurs par vasaru iet pie mērnieka par puisi Vēr. I, 1267; mērnieku laiki, die Zeiten der Landmesser Kaudz. M.: raibais mērnieks, guometra papilionaria Latv.

Avots: ME II, 620


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mētāt

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ 2 ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês,

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810


Mētraine

[Mẽ̦traine, ein wohl in Studentenkreisen entstandener Name für das an der Mẽ̦tra (am Embach) gelegene Dorpat (sonst Tẽ̦rbata genannt). Mẽ̦tra scheint eine Übersetzung des estn. Ema - jõgi ("Mutterbach") zu sein und gehort in diesem Fall zu le. mãte; ein ē aus ā findet man auch in ẽ̦murs, brē̦ga, krētiņš. Das vorauszusetzende ā findet sich noch in Mãtra, wie um Ruj. der Pernaufluss genannt wird.]

Avots: ME II, 622


miegs

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651


miena

I miena, Wortstreit L. [Mit einer ursprünglichen Bed. "Wortwechsel" zu mît "tauschen"?]

Avots: ME II, 653


miets

II mìets: asa mieta galiņā BW. 31731. mietus dursim 33317.

Avots: EH I, 826


mieture

[miẽture (?) Nigr. "= urs">mieturs"; J. Janševski kennt aus Nigr. nur miêturis 2.]

Avots: ME II, 656


mieturis

mìeturis (unter mieturs): auch Ermes, (mit 2 ) Dunika, Iw., Jürg., Karls.

Avots: EH I, 826


mīklenes

mîklenes C., Schellbeeren Buschhof, [Baltinov, Kārsava, Malta], crataegus Konv. 2 553, Maulbeeren ("schmecken nach Teig" St.), wilde Korinthen, ribes alpinum U.: mîklenei 2 lapas un uogas ir gan˙dri˙z kâ sarkanajai jānuogai Kursiten, [Kalnazeem, Sessw., Fehsen; nach MSil. und in Kandau und Jürg. gleichbed. mit miltenes od. vistenes].

Avots: ME II, 641


miltenāji

mil˜te̦nãji: "arctostaphylus uvae ursi" ME. II, 627 zu verbessern in "arctostaphylos uva ursi".

Avots: EH I, 814


miltenāji

mil˜te̦nãji [Jürg.], Bärentraube (arctostaphylus officinalis) [Bers., Lis.], RKr. II, 67; [mil˜tinãjs Ronneb., arctostaphylus uvae ursi].

Avots: ME II, 627


miltene

mil˜tene: auch ("Mehlbeeren") Lng., Orellen; "arctostaphylus uvae ursi" ME. II, 628 zu verbessern in "arctostaphylos uva ursi".

Avots: EH I, 814


miltene

mil˜tene, ein essbarer Pilz Sassm.: miltene - sēne, kas nuo virsus atgādina gaileni, tur+pretī apakša tai ir līdze̦na un kâ ar miltiem nuobē̦rta Kursiten. - Der Pl. mil˜tenes, Mehlbeeren (arbutus uvae ursi) U., [arctostaphylus uvae ursi Dond., Wandsen, Valgāle.]

Avots: ME II, 627, 628


mirkstiņi

mirkstiņi "?": putniem bez diviem plakstiņiem vēl ir trešie - m. šie nav īsti plakstiņi, bet caurspīdīgas plēves, kuŗas, slē̦dzuot acis, uzvirzās uz pēdējām nuo iekšējiem acu kaktiņiem Zundu P, (1898) II, 37.

Avots: EH I, 817


mirmināt

mir̂minât, 2, staubregnen: visu priekšpusdienu mirmina lietus Ahs. nav ne˙kāds lietus, tikai mirmina Behnen, Kursiten.

Avots: ME II, 634


mirnava

mirnava, ein fein wollenes Tuch Kursiten n. U. Zu mirne.

Avots: ME II, 634


mīt

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648


mockulis

mockulis Seyershof,

1) "(piem., ziedu) če̦murs";

2) der Muskel.
Vgl. muckulis.

Avots: EH I, 826


most

muôst: auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,

1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda 2 Seyershof;

2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu 2 (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu 2 (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas 2 ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 841


mozēt

muõzêt [auch PS., C., Arrasch, Nitau, muôzêt Kr.], -ẽju, tr.,

1) viel, gierig, unappetitlich essen:
redz, kâ bē̦rns muozē! Kand.;

2) stampfen
Ahs.;

3) foppen
[mùozēt 2 Lis., muôzêt Kreuzb.], narrieren [Serbigal], quälen; [überlisten U.]; im Ringkampf besiegen C., Spr., Etn. I, 137: Andrievs ir gan labs, bet vien˙nādi mani muozē Vīt.;

4) etwas zustande bringen, hervorbrigen:
es pats sev izmuozēju kamanas Tirs. n. RKr. XVII, 69;

[5) Kosten verursachen
U.;

6) durchprügeln
U.] Refl. -tiês, sich den Mund vollstofen, viel essen: muozējuos arī, lai vē̦de̦rs paceļas Naud. [Wenigstenis in den Bed. 3-4 und 6 wohl zu slav. mazati "schmieren, salben" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 28 f.]

Avots: ME II, 684


muduris

muduris (s. muduraiņi 2),

1): die Quetschfalte, Taillenfalte:
svārki ar muduriem Lubn.; mudurs Schwanb. "die Taille";

2) "ielāps" Warkl.

Avots: EH I, 828


mugura

mugura, mugara, urs">mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661


mugurkaulains

mugurkaũlaînis ,* mugurkaũlaîns dzīvnieks, mugurskaũlniẽks *, das Wirbeltier MWM. VI, 792; Konv. 2 832, 2115.

Avots: ME II, 661


muļķis

muļˆķis: dass m. ursprünglich ein Adjektiv war, ersieht man auch daraus, dass es mit tik "sö näher bestimmt werden kann, z. B., tu esi tik m. kâ puļķis Frauenb.; vgl. auch muļķā sieva Pas. XIl, 239, die dumme Frau und ähnliche Formen unter muļˆķisks.

Avots: EH I, 831


mulsturi

mul˜stuŗi, die Halfter mit eisernem Gebiss Kurs., Kalleten, [Schrunden], Frauenb.: uzmauci zirgam galvā mulstuŗus! Ahs.

Avots: ME II, 665


munsturis

munsturis, urs">muñsturs

1) Musterung, Exerzitium, militärische Übung:
munstuŗu mācība jau iesākusies B. Vēstn.;

2) das Muster
L., St., U., Modell St., U.

Avots: ME II, 667


muša

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. 2 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. 2 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673


mutulis

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. 2 498.]

Avots: ME II, 676


nabags

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686


nags

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;


14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


namduris

namdùr(v)is, nama dùr(v)is, die Haustür, urspr. die Tür des nams, des Hausflures: kājām spēru kalpa puisi nuost nuo tē̦va namdurīm BW. 10008. ruozes auga, maguonītes, pie bāliņa namdurvīm 15707.

Avots: ME II, 691, 692


namdurvis

namdùr(v)is, nama dùr(v)is, die Haustür, urspr. die Tür des nams, des Hausflures: kājām spēru kalpa puisi nuost nuo tē̦va namdurīm BW. 10008. ruozes auga, maguonītes, pie bāliņa namdurvīm 15707.

Avots: ME II, 691, 692


namgals

namgals, das Ende des Hausflurs, der küche, das Ende des Hauses: zīle dzied, zīle brē̦c mana brāļa namgalā. nuo namgala stūŗa uz durvju pusi lēniņām virzās ve̦ca māmiņa A. XI, 5.

Avots: ME II, 692


nātre

nâtre: auch Blieden, Mahlup, Trik., Warkl., (mit â 2 ) A.-Autz, Behnen, Frauenb., Hasenp., Kal., Lesten, Seyershof, Siuxt; aklā n. Siuxt, = baltā n. - "Acker- Steinsame" ME. II, 703 zu verbessern in "Acker-Steinsame". Über die ursprüngliche Form dieses Wortes vgl. Specht KZ. LXII, 253.

Avots: EH II, 8


naudulīte

naudulĩte, Hirtentäschel (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69.

Avots: ME II, 696


nauja

nauja, naujus Sil., eine mit Filz bedeckte Schnur, die die oberen Enden des Kummtes zusammenhält Gold., Wid.; in Kursiten dafür naûjamais. 2 [In livischem Munde aus snauja resp. znauja entstanden?]

Avots: ME II, 696


nāve

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704


negandelis

negañdelis,

1) der Nimmersatt
Gold.;

2) ein ausgelassener, Unbändiger
Nigr.: [dzirdē̦ts par tām dažādām blēdībām, kuo šis negandelis izdarījis Janš. Dzimtene V, 57. - In der Bed. 2 wohl als ein Kuronismus zu li. nẽganda(s) "was Schrecken verursacht"; in der Bed. 1 wohl durch gan(a) "genug" beeinflusst.]

Avots: ME II, 712


neģēlis

neģẽlis, [neģêlis Kl.], neģiẽlis Kursiten, f. -le,

1) der (die) Abscheuliche, Niederträchtige:
neģēle tūliņ pie kunga pruom LP. IV, 102;

[2) ein Nichtsnutziger, ein Dummkopf
U. - - ģēlis aus ēverģēlid entnommen?]

Avots: ME II, 714


nepatika

nepatika,

1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. 2 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;

2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.

Avots: ME II, 726


nepuisītis

nepuĩsītis, ein kein Bursche seiendes Wesen, ein nichtswürdiger Bursche: lai es augu nepuisītis, ja es naudu nedze̦nāšu BW. 11160. Vlg. nemeitiņa.

Avots: ME II, 729


nešļava

neš,ļava,

1): auch Dzērve, Erlaa, Kurs., Memelshof, Mesoten, Nötk., N.-Peb., Plm., (ne̦šļava) Nikrazen, Salgaln, Sessau: silā bija pulka ziedu, smagas me̦dus nešļaviņas BW.30335, 1;

3): auch Alswig, Seyershof, (ne̦šļava) AP., Grünh.;

5): "ne̦stuves" Oknist n. FBR. XV, 174, Gr.-Buschh., Plm., (nešļavas) Kaltenbr., Kurs., (ne̦šlavas) Autz; "kāši ūdens nešanai" Dzērve, ( ne̦šlavas ) Autz; "ne̦stavas" (ne̦šļava) Nikrazen, Serbig.; ‡

6) nešļavas Frauenb., der Klatsch:
sievas staigā apkārt ar savām nešļavam.

Avots: EH II, 20



netors

netuõrs, [ne̦tuore Janš.], die Natur (hierauf beruhend). Manier, Gewohnheit: lāča netuorā tas ir LP. [pie mums kurseniekiem cita ne̦tuore...: kad divi kaujas, tad citi skatās Janš. Dzimtene 2 II, 254].

Avots: ME II, 737


nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751


nieva

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. 2 519, Fick Wrtb. III 2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752


ņirba

I ņir̂ba,

1) ["jem., der flink und mit kleinen Schritten geht"
Bers.]: tā ve̦cā ņirba jau klimst kâ tāda bada dze̦guze Degl.;

[2) ņir̂ba 2 Schwitten "ein Kleinigkeitskrämer";

3) ņirbas, der Schau(d)er:
čūsku ierauguot pāriet pa visu miesu ņirbas Jürg. ņirbas iet pa kauliem bailēs, aukstumā, slimībā N.-Peb.] caur sāpju durstuošām ņirbām Duomas III, 398.

Avots: ME II, 902


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


noblankstīt

[nùoblankstît, sich herumtreibend (die Zeit) vertrödeln Lös., Kursiten, Sessw., Neu - Bilskenshof, ("mit ñ") Dsehrwenhof. - Refl. - tiês,

1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;

2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene 2 II, 288.]

Avots: ME II, 762


noblunkšēt

[nùoblunkšêt, nùoblunkšķêt Kursiten, (mit un̂ 2) Stenden, ershallen: iemeta ūdenī lielu akmeni, ka nuoblunkšēja vien Drosth.]

Avots: ME II, 763


nobraukt

nùobràukt [li. nubraũkti "abstreifen"],

1) intr., hinab -, herabfahren:
viņš nuobrauca nuo kalna lejā Aps.;

2) tr., wegfahren:
nuobrauc laivu nuo malas! [intr., wegfahren: atbrauce pa upi ve̦lnē̦ns, salasīja visus... kaulus, salika laivā un nuobrauce Pas. II, 48];

3) abglätten, abstreifen:
uogas Paul., Spr. nuobrauktais ritums Vēr. II, 735; [abstreichen L.; abwischen, abfegen; nuobraũkt skaidas nuo galda Rutzau; ar izkapti iecirtu akmenī un nuobraũcu (vernichtete) visus zuobus Rutzau];

4) abfahren:
zirgu, ratus. zirgi putās nuobraukti LP. VII, 1156;

5) glatt fahren:
ceļu;

6) zurücklegen:
viņš jau bij labu gabalu nuobraucis;

7) im Fahren übertreffen:
viņš visus ar savu sirmi nuobrauc. Refl. - tiês,

1) sich mit fahren abquälen, viel fahrend ermatten:
ja visu dienu esi nuobraucies, tad nav iespējams vakarā sēdēt pie rakstāma galda A. XI, 35

2) um die Wette fahren:
iesim nuobraukties od. uz nuobraukšanuos, wollen wir um die Wette fahren Kurs.

Avots: ME II, 764


nobruzdēt

nùobruzdêt, intr., eine kurze Weile laut poltern: pēc laciņa nuobruzd skurstenī, un zārks ar miruoni ir nuokritis JK. V, 39.

Avots: ME II, 766


nočabināt

nùočabinât,

1) fakt. zu nùočabêt, rascheln, rauschen machen:
tur te̦ku salmiņus nuočabināt; [leichthin auf etwas Weiches schlagen: par kūlējiem, kas viegli situši spriguļus, saka, ka tie jau tikai nuočabinājuši vien Grünwald];

2) ableiern [undeutlich aussprechen
Preekuln, MSil.]: viņš tuo priekšā lasīdams bija nuočabinājis A. XII, 108;

3) pē˙da gan tâ nuočabināja R. Sk. 1 I, 140;

[4) eine Zeitlang rascheln od. rauschen:
lietus drusku nuočabināja pa lapām un aprima Serben, Ermes, Lemsal, Mar., Naud., Lennew., Jürg.;

5) "trödeln"
N. - Peb.; so auch reflexiv: viņš jau tur visu dienu nuočabinājās N. - Peb.;

6) "(etwas Geringes) wegstibitzen od. oberflächich (etwas) vollziehen"
Kurs., Vank.;

8) "ebnen, glätten":
nuočabini nu tuo kaudzes galu! Ermes, Nötk., Neu - Wohlfahrt; n. gultu("kārtīgi uzklāt") Serben, Sessw., Mar.; scherzweize abstreicheln" Ipiķi;

9) "viegli padarīt" Neu - Wohlfahrt; "ātri un klusi padarīt" neu - bilskenshof;

10) leichthin abtasten:
visus salmus nuočabināju, bet nazi neatradu Plm.;

11) n .(= apklusinât) runas Grünh.;

12) "mit weichem Schuhwerk still, schnell und mit kleinen Schritten hingehen"
Sessw.]

Avots: ME II, 769



nočapstināt

nùočapstinât [Autz, Kurs., nùočapstêt Warkl., nùocapstinâtiês Kurs., einigemal čapstinât]: n. ar muti Krišs Laksts 67; [muti nuočapstināt Autz, Grünh., Selsau, N. - Schwanb., MSil.; eine Zeitlang leise und undeutliche Laute von sich geben" Naud.].

Avots: ME II, 769


nočēkstēt

[nùočẽkstêt, halblaut und undeutlich aussprechen" MSil.; sterbend einen schwachen Schrei ausstossen: gailis kaujams nuočēkstēja vien Kurs. kad es tev likšu (sitīšu), tu ne nuočēkstēt nedabūsi Stenden; "heiser und zischend eine Weile atmen" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 770


nočepstēt

nùočepstêt,

(1] "abmagern, schwach werden"
Kurs.];

2) "?": arī tagad viņš bija nuočepstējis ar dūņām Vēr. II, 211 (vgl. nùoķepstêt;

[3) "sterbend die letzten Atemzüge tun":
cālis nuočepstēja vien Nötk., Vank.].

Avots: ME II, 770


nočipstināt

nùočipstinât,

[1) "sorgfältig und gründlich aufessen"
Kurs.: n. kaulus]; viņš nuočipstināja [leckte ab?] pirksta galus Stari II, 545; ["abschmecken" Serben;

2) (ab) zwitschern
(perfektiv): putniņš nuočipstināja savu dziesmiņu un iemiga Jürg.].

Avots: ME II, 770


nočurēt

[nùočurêt,

1) blass od. gelb werden
Bauske; verkümmen Warkh.: nuočurējušu priedīšu puduruos Veselis Saule kaps. 5;

2) "klebrig werden":
kubula mala ar mielēm nuočurējusi Warkl.;

3) "nùotecêt: mīzali nuočurēja Kurs., MSil;

4) urinieren
(perfektiv, von kindern) Sauken;

5) "Fett schmelzend von den Grieben zum letzten Mal das flüssige Fett abschöpfen"
Sessw.]

Avots: ME II, 771


nočušet

nùočušet Dond. "verlöschen": ugunskurs jau nuočušejis.

Avots: EH II, 37


nodedēt

nùodedêt, [nùodedinât Grünw., Kurs., Annenburg], eine Zeitlang schnattern: zuosis nuoded pagalmā Līg. Jēk., [Preekuln].

Avots: ME II, 773


nodēt

[III nùodẽt, das Wurstmachen beenden: de̦sas jau nuodē̦tas Jürg., AP.] namsen;

2) sich verschwören:
viņi nuodēvēja visi, viņš tur nee̦sus, sie verschwuren sich alle, er sei nicht da.]

Avots: ME II, 774


nodriskis

nùodriskis [li. nudrìskęs] Libau, [nuodriškis Für. I], nuodrisis (part. praet.), zerfetzt, zerlumpt: nuodriskis [nuodrisis Autz, Grünh.] un nuoskrandis vīrietis Janš. puikam ar tas svārķelis nuodrisis A. XVIII, 495, [Talsen, Behnen, Kursiten. nuodrisusi kāja Rönnen "ein Bein, an dem das Strumpfband oder die Pastelschnüre sich gelöst haben." nuo kuoka nuodrisis(= nuoplīsis) kāds gabals Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 777



nodžergzdēt

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782


nodžergzdēties

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782


noērsināt

[I nùoērsinât,

1) "?": lampa vidū, kâ balti nuoērsināts ezis Duomas III, 50;

[2) nùoersinât "nuokaitinât(kādu cilvē̦ku)" Kursiten].

Avots: ME II, 782



noguras

[nuoguras Warkh., Warkl., nuôgurs 2 Ruj., Ermüdung.]

Avots: ME II, 789


nogurgt

II nùogurgt [od. nùogurdzêt Degunen, Perfektivform zu gurdzêt]: tad nuogurdz [Neu - Bilskenshof] tumši smiekli Bārda Stari II, 732. [sniegs nuogur̂dza (Lis., Bauske) od. nuogur̂dzēja zem kājām Jürg. akmens iekrita ūdenī, ka nuogurdzēja vien; ūdens ietecēja ve̦dē̦rā, ka nuogurdzēja vien Vank., Kursiten. kad purvā min ar kāju, tad apakšā ūdens nuogurdz Bauske od. nuogurst Lub. Fehsen, Meselau, Stomersee. zīda vate nuogurdz, kad tuo saspiež Tuckum.]

Avots: ME II, 789


nogurt

nùogur̃t, intr.,

1) ermüden, ermatten:
kājas, ruokas nuogurst. tad visi spē̦ki nuogurst Seib. [kāpuosti stāv nuoguruši L., die Kohlpflanzen stehen wekl];

2) nachlassen, aufhören:
trums nuogurst kâ jūŗas viļņi Tr. IV, 188. vējš nuogurst Kand. nuoguris, müde, matt: atlaist nuogurušuos kaulus. [Bei Glück auch das Reflexiv: ... ka tie šuo bē̦du dē̦ļ nenuogurstas Makk. 6, 12.]

Avots: ME II, 789


noīgt

I nùoîgt,

[1) = saîgt MSil., Kursiten; "nuobē̦dāties" Plm.;

2) sich abquälen, müde werden, schaflos die Zeit verbringen
N. - Peb.]: mana acs ir nuoīguse Psalm 6. 8. [ja cilvēks nav gulējis, tad saka, ka viņš nuolīdzis N. - Peb.; ohne ernste Beschäftigung weilen müssen": šķūtnieki nuoîga visu dienu Vank.]

Avots: ME II, 790, 791


nojāt

nùojât [li. nujóti], tr., abreiten, abjagen: zirgu. guovis bijušas nuojātas slapjas LP. VII, 436;

2) im Reiten übertreffen:
es visus nuojāju;

3) reitend zurücklegen:
nuojājuši simtu jūdžu BW. 13646, 28. Refl. - tiês,

1) sich abreiten;

2) um die Wette reiten:
iesim nuojāties od. uz nuojāšanuos Paul. Kurs.

Avots: ME II, 792


nokārnīt

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796


nokārtot

nùokā`rtuôt,

1): turēties pret turku nuokārtuotuo armiju Pumpurs Raksti II, 181;

2): ģīmis nuokārtuo viss, āda iet nuost Orellen, Segew.

Avots: EH II, 53


noķēpāt

[nùoķẽ̦pât,

1) sich mit Schmutz bedecken
Salis;

2) (mit schmutzeigen Füssen od. Händen) besulden:
netīriem pirkstiem nuoķē̦pājis baltuo galdautu Lennew., Degunen, Segew., Sermus, Nitau, Sessw., Behnen, Ermes, Plm., Lis., Selsau, Sauken, Ringmundshof, Kursiten, Autz, Serben, Siuxt, Lesten, Ekau, Stenden, Grünwald, Laud., Drobbusch, Lös., Ipiķi, Grünh., Ruhental, Salgaln, Burtn. ar māliem nuoķē̦pāju pirkstus N. - Peb., Jürg.;

3) verwirren:
jauns pļāvējs nuoķē̦pā labību Jürg.;

4) verleumden:
n. savus kaimiņus Luttringen;

5) verderben
(tr.): aude̦klu nuoķē̦pās vien Neu - Wohlfahrt; kādu darbu nuoķē̦pājis ir tas, kas tuo iesācis, bet nav pabeidzis Neu - Bilskenshof;

6) von oben abnehmen:
n. pienu, krējumu nuo virsas C.; "schnell aufessen" Breslau. Refl. - tiês,

1) sich besulden
Nötk.;

2) eine Zeitlang trödelnd nichts Gescheites zustande bringen:
ve̦se̦lu stundu nuoķē̦pājuos, bet nekā nepadarīju Jürg.]

Avots: ME II, 806


noķept

nùoķept, intr., beklebt sein, sich beklecksen: sapnnis vis˙gaŗām nuoķepis asinīm JR. III, 78. [apģē̦rbs ar netīrumiem nuoķepis Kursiten.]

Avots: ME II, 805


nokļemēt

[nùokļemêt Etn. I, 33 (aus Lenši), = nùoklēpêt: mieži tâ nuokļemējuši; nezin, kâ tuos varēs nuopļaut; "sich mit dickem Schleim beziehen" Kursiten.]

Avots: ME II, 799


noklerot

nùokle̦ruôt, [eine Zeitlang umherirrend erfolgolos warten od. nichts erreichen: visu dienu nuokle̦ruoju, bet draugu nesatiku Jürg. Plm., Grünh.] vai lai nuokle̦ruojam laiku? Latv.; ["ohne eine ernstliche Arbeit vertrödeln" Wilzen: tas visu mūžu nuokle̦ruojis Grünwald "schwatzend und ohne Arbeit sich umhertreiben (in Behnen so auch das Reflexiv - tiês); abirren": n. nuo ceļa Kursiten].

Avots: ME II, 798


nokraupt

nùokŗaũpt [Nigr., Lautb., Kursiten, Gudenieki, nùokraupt Behnen], = nuokŗupt: [ruokas nuokŗaupušas].

Avots: ME II, 803


nokrūzāt

nùokrūzât,

[1) sich kräuseln, faltig werden
Kursiten]: sireiņiem ļauj siltâ vietâ dienas divas pastāvēt un nuokrūzāt Konv. 2 3812; [Swehthof;

2) "verkümern nicht in die Höhe wachsen":
labība nuokrūzā Erlaa].

Avots: ME II, 802, 803


nolempēt

nùolempêt,

[1) "nuolamāt, nuogānīt" Naud.;

2) nùolem̃pêt (= nuoslinkuot) darbu Autz, Grünh.; "nuolaisties" Plm., Kursiten];

3) "стащиться" Spr.;

[4) "nùopê̦dât" Mar., Serben;

5) "aufessen"
(mit m̃) Ringmundshof; "unschön aufessen" Sessw. Refl. - tiês,

1) verlumpen, verarmen, die Ohren hängen lassen:
es neduomāju, ka tu nuolempēsies un nevarēsi izpirkt pudeli alus Jürg.;

2) "in der Arbeit lässig werden"
(mit "em̃" ) Autz; "nuolaisties (izskatā un darbā)" Preekuln.]

Avots: ME II, 809


noļengāt

[nùoļe̦ñgât,

1) "sich langsam herunterbewegen":
zaķis nuoļe̦ngāja nuo kalna Vank.;

2) "schlaff
(ļe̦ngans) machen" Kursiten; "schlaff hingehen" Sauken;

3) heruntermachen
(Naud.), entehren: tādas bābas spējīgas aprunāt un nuoļe̦ngāt katru guodīgu cilvē̦ku Erlaa, Laud., Lüdera, Jürg.;

4) faulenzend (die Zeit) verbringen
Ruj., Plm.: ar dakšām ruokā visu cēlienu nuoļe̦ngājis.] Refl. -tiês,

1) [eine Weile sich schlaff bewegen]:
Jānis sakustas tâ, ka visi luocekļi nuoļe̦ñgājas [Nigr.;

2) "nuolaisties" Lautb.].

Avots: ME II, 814


noluncīt

[nùoluncît,

1) durchprügeln
(nuopērt) Wark., Jürg.;

2) eine Zeitlang wedelnd bewegen:
suns nuoluncīja asti un iegāja krūmuos Jürg.;

3) "nuomušīt" N. - Peb.;

4) "gierig auffressen"
Dreylingshof, Neu - Bilskenshof, Serben, Segew., Mitau, Peb.: kaķis nuoluncīja peli N. - Peb., Nötk. Refl. - tiês,

1) sich schlängelnd weggehen:
čūska nuoluncījās N. - Peb.;

2) "sich anstellen, als ob man viel arbeite, in Wirklicheit aber beinahe nichts zustande bringen":
visu dienu nuoluncījies, bet ne˙kā nepadarījis Naud., Grünwald; hier und in Kursiten werde ähnlich auch die aktive From (mit trans. Bed.) gebraucht: nuoluncījis visu dienu;

3) "sich einzuschmeicheln versuchen".]

Avots: ME II, 813


nomaņa

nuomaņa Spr., das Bewusstsein, die Wahrnehmung: viešas nuomaņā dabas sakara raksturs Pūrs III, 92. [esiet nuomaņan in nuomuodan, seid nüchtern und wachet! Für. I, unter gadīgs.]

Avots: ME II, 816


nomašot

nùomašuôt Nabben, nùomatuôt Gold., [um Mitau, Stenden, Bers.], die Metze in der Mühle nehmen; [auch übertr.: Juris krietni nuomatuojis cukuru Kalleten; n. (heimlich, stehlend ein wenig nehmen) ēdienu Grünh., Kurs. u. a.]

Avots: ME II, 817


nomelnot

nùome̦l˜nuôt,

1): auch Iw.; sietavas auduši baltas un tad nuome̦lnuojuši me̦lnas AP.;

2) (s. unter nùomel˜nêt): nuome̦lnuojuši skursleņi Jauns. Raksti VI, 52.

Avots: EH II, 67


nonīkt

nùonĩkt [li. nunỹkti], intr., im Wachstum zurückbleiben, verkümmern, verkommen, zu Grunde gehen: es būtu gan nuonīcis GL. cilvē̦kam garīgi jānogurst un jānuonīkst Vēr. II, 583. nuonīksti, nuodilsti kâ sē̦tas mietiņš! BW. 34112.

Avots: ME II, 825


nopēkstēt

[nùopēkstêt, die Federn verlieren (von Vögeln) Wid.; "nùovājêt" Kursiten.]

Avots: ME II, 828


nopicināt

[IV nùopicinât "nùopērt": n. pirtī ar sluotu Kursiten; wohl zu nùopicinât II.]

Avots: ME II, 828


nopiņčot

[nùopiņčuôt "verknoten (same̦zgluot)" Kursiten.]

Avots: ME II, 829



noplaudēt

[nùoplaudêt,

1) "напурить" Wid. (vgl. nuoplaust);

2) (mit 2 ) überschwemmen:
kaimiņš nuoplaudējis manus tīrumus Salis;

3) "nuosutināt": n. ruoku karstā ūdenī Bers., Vank. ("abbrühen"), Kursiten, (mit 2 ") Mitau (= nuoplaucêt), Segew., Sermus, Serben, ("mit aũ") Grünh., Autz, Mesoten.]

Avots: ME II, 830


noplaukums

nùoplàukums, das Abgebrühtsein, eine abgebrühte Stelle am Körper [Bers., Vank., Mitau, Kursiten, Vīt., Lös., Salgalnl.

Avots: ME II, 830


noplēmēt

nùoplēmêt,

1) [sich überziehen?]:
viņai gaiduot nuoplēm visas acis. acis nuoplēmējušas gaiduot Kaugershof;

[2) verglimmen Gramsden;

3) "sich mit einem Häutchen bedecken (von Flüssigkeiten)"
Kursiten;

4) "sich lagern (vom Getreide)":
labība nuoplēmējusi N.-Peb.]

Avots: ME II, 830


noplusnēt

nùoplusnêt,

1) [sich ablösen (von der Haut), die Haut verlieren:
ruokas nuoplusnē Gold., Rönnenl; nuoplusnējusi piere Līg. Jē̦k. Vēr. II, 837;

[2) "nùoplîst" Kursiten, Ar., Vank.: nuoplusnējis cilvē̦ks, nuoplusnējusi māja;"pārklāties plusnām" Dickeln.]

Avots: ME II, 832


noraki

[II nuoraki "nùorakumi": rāceņu laukā nuoraki vien palikuši Ar.; "abgegrabene Erde (von einer Kartoffelgrube)" Kursiten.]

Avots: ME II, 836


norast

nùorast,

1) tr., angewöhnen:
tas man nuorasts darbs Ahs. n. RKr. XVII, 42;

[2) gewohnt und abgehärtet werden:
e̦smu pret salu nuoradis Luttringen. mugura nuoradusi; ne˙maz vairs nesāp Gramsden. kas nav nuoradis maisus nest, tas nevar nešanu ilgi izturēt Vīt., Sessau, Kursiten;

3) sich entwöhnen
LKVv., Wid.: pa˙visam nuo darba nuoradis Vank., Wolgunt, Dickeln, Ar., Pampeln, Alschw.].

Avots: ME II, 837


norātni

nuorātni,

1) Bibernell
L., nuõrãtņu zâle, pimpinella Karls.;

[2) nuorātņi
"kas nuorāti (durchgescholten)" Ar.; "stille Kinder, die keinen Widerstand leisten" Kursiten.]

Avots: ME II, 838


noraujas

[nuoraujas,

1) "Abbruch"
L.; "die vom Hecheln des Flachses nachbleibende Hede" Selsau;

2) "das Schnucken"
Kursiten.]

Avots: ME II, 837


noremt

[nùoremt,

1) "?": miegs šuonakt cilvē̦kus nuorems Ve̦cā dziesmu grām.;

2) "nùorem̃t, stützen
(perfektiv)" Kalleten;

3) "nuorimt"(??) Kursiten, Warkl.]

Avots: ME II, 838


ņorkt

[ņorkt, -kst, -ka Dond., schallen (vom Geräusch, das durch nasse Fussbekleidung verursacht wird): iet, ka ņorkst vien.]

Avots: ME II, 904


norobežot

nùorùobežuôt, tr., abgrenzen, abmarken, beschränken: pilsē̦tu nuoruobežuoja fabriku skursteņi Niedra. Refl. -tiês, sich abgrenzen, sich beschränken: gluži tik skaidri viņš vēl nenuoruobežuojās Apsk.

Avots: ME II, 842


norocīt

nùoruocît,

1) [die Hand reichend begrüssen
Vīt.]: znuots ve̦cuo nuoruocīja [schüttelte sich begrüssend dem Alten die Hand?] MWM. VI, 835. ve̦cais šuo ilgāk nuoruocīja VIII, 411. [aizgāja labs brītiņš, kamē̦r visus nuoruocīja Vīt.;

2) "(den aufgestreiften Ärmel) zurückstreifen"
Sessw., Selsau, Druw., Lös., ("mit uõ") Pampeln, (mit 2 ) Alt-Rahden, Kursiten;

3) "mit den Händen (etwas) vollziehen, tun":
tuo auzu gabaliņu nuoruocījām (ar ruokas izkapti nuopļāvān:) īsā laikā Dickeln, Bers. nuoruocīt me̦tus nuo šķē̦rskuokiem, mit den Händen abwinden N.-Peb.; "mit der Hand abschneiden" Bers.]

Avots: ME II, 842


norums

[II nuorums "mauriņš"(?): luopi ganās pa nuorumu Kursiten; vgl. nuõra.]

Avots: ME II, 841


noskaldīt

nùoskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (unversehens) abspalten: man cukurs nuoskaldījās vairāk par mārciņu Frauenb.

Avots: EH II, 85


noskaujš

[I nuoskaujš "abgünstig" L.; "skaudīgs; böses anwünschend" Kursiten.]

Avots: ME II, 848


nošķobīt

nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit 2 ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].

Avots: ME II, 867


noskreja

nuõskreja,

1) [MSil., der Abfluss Grünwald]:
ūdens nuoskrejas ruobeža Konv. 2 1414. ūdens nuoskrejas nuošķirtne 1081; (nuôskrēja 2 Siuxt, Sessau, Swehthof, Grünh., Autz, nùoskreja Serben, Sessw., ein Abzugsgraben;

2) "vom Wasser zusammengetragener Sand":
pļavā nuo pavasara paliem palikusi nuoskreja Sessw., Golg., Lös.;

3) "das Flugbrett am Bienenstock"
Tirsen, Fehgen;

4) "das Flugloch am Schwalbennest"
Rugāji;

5) "skraidule" Kursiten].

Avots: ME II, 849


noskriet

nùoskrìet [li. nuskriẽti "mit dem Zirkel eine Kreisfläche abreissen"],

1) intr., hinlaufen, weglaufen, hinab-, herablaufen, verlaufen, abfliessen:
nuoskriet uz mežu, nuo kalna. tuo dzirduot, viņam nuoskrēja za jš gar acim. (es nevaru ni˙kur nuoskriet Pas. II, 72.] putni nuo zariem nuoskrien Dan. 4, 1 l. vai ūdeņi jau nuoskrējuši nuo zemes virsus? I Mos. 8, 8;

2) überströmt werden:
man nuoskrēja brūni svārki... asinīm BW. 34043, 11;

3) tr., ablaufen, eine Strecke laufend zuīücklegen: es nuoskrēju divi verstes vienā skriešanā;

4) abjagen, abrennen:
nuoskrej tē̦va kumeliņu BW. 12965, 1. zirgs nuoskriets putās Etn. II, 33;

5) im Laufen übertreffen, überholen:
tu jau nevari manu divi gadu ve̦cuo brāli nuoskriet LP. VI, 376. Refl. -tiês,

1) verlaufen:
nuolēmu nuogaidīt, kamē̦r ūdeņi nuoskrienas Latv.;

2) Gberströmt werden:
vīrs nuoskrējies ar asinīm Degl.;

3) sich ablaufen, sich die Beine ablaufen:
nuoskrējies kâ suns. man ve̦cam cilvē̦kam ik˙dienas jānuoskrienas A. XIII, 41;

4) um die Wette laufen:
iesim uz nuoskriešanuos! Kursiten.

Avots: ME II, 849


nošļampāt

[nùošļampât,

1) "vertrödeln":
n. visu dienu MSil.;

2) in der Nässe, im Kot abtragen:
n. zābakus Autz, Luttringen, Sessw., Bers., Tirsen, Fest., Lös., Lis., Selsau, Stomersee, Jürg.;

3) "nuobrist (zâli, labību)" Vank.;

4) "lempīgi padarīt" Kursiten;

5) begiessen
Grünh.,Segew. Refl. -tiês, sich (in der Nässe) beschmutzen Jürg., Gramsden (in Gramsden dafür auch nùošļamparêtiês).]

Avots: ME II,


noslāpt

nùoslâpt, intr.,

1) dürsten, durstig sein:
reiz saimnieks bijis nuoslāpis LP. IV, 213;

2) ersticken
(intr.), nachlassen, zusammenfallen, weich werden: pirtī sieva nuoslāpuse BW. 20868, 4. lai uguns kvē̦luo, bet nenuoslāpst LP. VII, 435. pampums nuoslāpst Etn. III; 6. kâ tu dūmuos nenuoslāpi BW. 33494, 7.

Avots: ME II, 851


noslaukšķēt

nùoslaũkšķêt, nùoslaũkšêt, intr.,

1) einen knallenden, knarrenden Schall von sich geben:
pievē̦rtās durvis nuoslaukš Duomas II, 1023;

[2) nùoslaukšķêt "begiessen"
Kursiten.)

Avots: ME II, 851


nošļauties

nuôšļaûtiês 2 [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties 2 gleichbed. mit nuostaipīties.]

Avots: ME II, 868


noslempēties

nuôslem̂p(ê)tiês 2 , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm 2 ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852


noslempties

nuôslem̂p(ê)tiês 2 , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm 2 ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852


nošļerpēt

nùošļer̃pêt [Sessau, Mitau, Grünh., Autz, beschmutzenl: dažreiz tâ nuošļerpējis, ka vēmiens nāk De̦glavs Rīga I, 210, [Kursiten (hier auch: "nuobristies").]

Avots: ME II, 868


nošļidzināt

[nùošļidzinât "mit Wasser begiessen" Kursiten: "sniegu nuotīrīt uz le̦dus kājām"(?) Malta, Makašē̦ni, Rē̦zna.]

Avots: ME II, 868


nošļūtēt

[nùošļūtêt,

1) "die Füsse am Boden schleppend hingehen"
Grünwald; (eine Weile) mit dem Schlitten fahren: vēl dažas dienas varēs ar ragavām nuošļūtēt N.-Peb. tas nuošļũtēja gan man garām Salgaln;

2) tragend (Kleider) beschmutzen:
tâ nuošļũtējis drēbes, ka kauns skatīties Jürg.;

3) streichend od. fahrend glätten
Kursiten, Autz, Grünh.: ziemā ceļš ar ve̦zumiem nuošļūtē̦ts spīdīgi gluds Lennew., Nötk.; ceļi tâ nuošļũtē̦ti, ka plika zeme Naud.;

4) "nuobrist (pļavu, labību)" Vank., Vīt.]

Avots: ME II, 869


nošmaukt

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869


nošņiekt

nùošņiekt,

1) "?": ja viens nuošņiecis ruoku, tad tas tūlīt nuolēcis nuo zirga Dok. A.;

[2) abschneiden (ein Stück Brot vom Brotlaib)
Mahlup: nuošņiec man ar gabalu maizes! Vank.; "abschneiden, abhauen" Kursiten.]

Avots: ME II, 870


nospītēt

nùospĩtêt, sich rächen, Unangenehmes verursachen Spr.

Avots: ME II, 856


nostēkāt

[nuostē̦kāt,

1) abbrechen
(?) Für. I, unter ē̦ka;

2) ("mit ê̦ 2 ") "durchprügetn":
n. bē̦rnu par nedarbiem Gr.-Essern, Kursiten, (mit ẽ̦) Pampeln, Nigr.)

Avots: ME II, 859


nostīt

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860


nostīties

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860


nostravēt

[II nùostravêt "durchschelten" Vank., Kursiten.]

Avots: ME II, 860


nostūris

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92


nošūt

nùošũt, tr.,

1) fertignähen, abnähen:
īsus kre̦klus nuošuvuse BW. 25448, 4;

2) benähen:
viss musturs nuošūts ar pavedienu A. XX, 69.

Avots: ME II, 871


nosvaida

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863


nosveikt

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864


nošvībināt

nùošvībinât,

[1) nùošvibināt MSil., eine Weile hin- und herschwingen]:
Dārcis nuošvībināja asti Saul., [Tirsen, Druw., Schwanb., Erlaa, Schujen, N.-Peb., (mit ĩ) Serben, (mit ĩ Selsau, Sessw., Lös. u. a.; n. rīksti MSil., Mahlup, Dricē̦ni;

2) "auslöschen
(trans.)": n. uguni Selsau;

3) "nuokavēt, nuovilcināt" Kursiten. Refl. -tiês, eine Weile sich hin- und herschwingen.]

Avots: ME II, 871


notaisīt

nùotàisît,

1): n. kādam priekšme̦tam slīpu galu Druw.;

2): aprunās ... nuotaisīs mūs abas par diezin kādām Janš. Apsk. 1903, S. 113;

4): auch Frauenb.; tik nikns buršanā, ka ... viņa nuotaisītus cilvē̦kus jeb luopus ... vis˙gudrākie nevarējuši glābt Pumpurs Raksti II, 163; ‡

5) = sarìkuôt: jie nuotaisa kāzas Pas. V, 295 (aus Welonen); ‡

6) "taisuot sabuojāt" Lixna. Refl. -tiês,

1): laiks nuotaisījies uz ilgāku salu Brigadere Dievs, daba, darbs 229;

3): saņe̦mdams ruokas dūrēs un nuotaisīdamies kauslim pretim Saul. Burtnieks 1936, S. 91.

Avots: EH II, 99


notaļ

nuõtaļ, [nùotaliņ 2 Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene 2 II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972


notalkšēties

nùotalkšêtiês [Malta "nuoklaudzêtiês" Kursiten]: kāzinieki aizbraukuši; nuotalkšējās vien MWM. II, 418; [in Dickeln, Fest. und Neu-Wohlfahrt bezeichneman mit nùotalkšêt(iês) den unreinen Ton von geschlagenem Metall, besonders von Glocken.]

Avots: ME II, 871




notīdāt

nùotīdât,

[1) verhören, einem Verhör unterziehen
Kursiten];

2) "?":"bet pag!"jaunākā māsa nuotīdā LP. VĮ, 341.

Avots: ME II, 875


notraišķīt

nùotraišķît,

1) [wohl gleichbed. mit nùotraišķit 2]: kāpuosti pa˙galam nuotraišķīti Plūd. III, 78;

[2) beschmutzen
Kursiten, Vīt., Grünh., Druw., Bers., Kokn., Kalz., N.-Peb., Schwanb., Sessw., (auch: nùotraikšķît) Kerstenbehm, Alswig, (mit aî) Mar., Serben, Peb., Lös., Mitau; "besprengen, bestreuen" (mit aĩ) Bauske, Salgaln: n. visas malas asinīm; n. ceļu ar sienu; nuotraîšķît quetschend beschmutzen) galdu ar nogām Kl., Infl.;

3) heruntersclagen:
n. ābuolu nuo kuoka Peb., Serben, Segewold, Selsau;

4) vergeuden:
nuotraĩšķît visu naudu Bauske].

Avots: ME II, 876


notrausties

nùotraustiês,

1) [mühsam und schwerfällig heruntersteigen
Vīt., Vank., Jürg.]: žīds lēni nuotrausās nuo bukas Purap. viņš nuotrausās nuo lāvas B. Vēstn., [(mit àu) Serben, Peb., Lös., Selsau;

2) "nuotīrīties"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 876, 877


notrikt

nùotrikt,

1) "?": miļņam kucīte nuotrikuse BW. 8076;

[2) "nuolēkt" (?) Kursitenl.

Avots: ME II, 877


nots

nùots 2 , arm: nuots cilvē̦ks, ein Habenichts [Alswig, Mar., Kursiten.]

Avots: ME II, 878


notūlis

nuotūlis,

1) "?"Duomas III, 778;

[2) "ermüdet"
(?) Bers.; "nuolaidies, nuolempējies cilvē̦ks" Kursiten].

Avots: ME II, 879


noturis

nuõturis [Lautb., urs">nuõturs N.-Peb. "vieta, kur luopus nuotur (uz ganībām dze̦nuot), nuotars (Viehhürde)"]: nuoturī naigas ripas sist Lautb. (Wenn die Form nuotars mit ihrem a älter ist, hieraus im Anschluss an nuoturêt umgebildet.]

Avots: ME II, 879


novaļas

[II nuovaļas "washerunterrollt (intr.)"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 882


novaļnieks

[nuovaļnieks "vaļinieks, iebūvietis" Kursiten, Peb., Serben.]

Avots: ME II, 882


novantaroties

nùovantaruôtiês,

1) = nuovantarêtiês: skuķis palēcās aiz prieka, ka grīda salīguojās un piena puodi nuovantaruojās Jaun. dr. 1902;

[2) = nùovantarāties Neu-Wohlfahrt, Grünwald (auch in der aktiven Form);

3) "sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben"
Kursiten, ("mit añ") Autz, Grünh., Segew.; "sich ohne Erfolg abmühen" Lis.]

Avots: ME II, 883


novāvulot

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884


novinnēt

nùoviñnet, tr.,

1) abgewinnen:
viņš nuo kaimiņa nuovinnēja daudz naudas;

2) besiegen.
nuoviņš, homunculus Mag. XIII, 2, 48; ["ein täppischer, altmodischer Mensch" Kursiten. - Zu apr. nowis "Leib"?]

Avots: ME II, 887


novīpsnāt

[nùovīpsnât Gramsden, Lennew.], nùovīpsnêt,

1) [= nùovipsnât]: viņš irōniski nuovīpsnēja Duomas I, 685, (Kursiten, Domopol, Lis., Bers., (mit "ĩ") Behnen, nuovīpsnāja Mesoten;

2) nùovīpsnêt, nùovīpsnuôt "einen Pfiff von sich geben"
Kerstenbehm; vgl. nùovipsnât.]

Avots: ME II, 888


novirmot

[nùovirmuôt,

1) ein wenig sprudeln od. brodeln:
viegli vilnīši nuovir̂muo 2 (Bauske) uz visām pusēm J. Krūminš Uciņa brīnumdienās 67. ūdens drusku nuovirmuoja, bet palika neuzvārījies Dickeln, Lennew., Grünwald;

2) "nuozibêt" Mitau, ("mit ir̃") Autz, Grünh.;

3) "nuokustêtiês" Kursiten; vom Luftvibrieren an einem heissen Tag
(mit "ir̃") Widdrisch.]

Avots: ME II, 887


nožabīt

nùožabît, tr., abmurksen, umbringen Selg. n. Etn. IV, 161, Kursiten [hier auch: nùožebît].

Avots: ME II, 893


nozēlas

[nuozē̦las Kursiten "Unkraut"(?).]

Avots: ME II, 890


nozeldināt

nùozeldinât,

[1) (mit Nesseln) versengen
Gramsden, Pampeln, Kursiten, Bauske]: raganas Jāņu nakti skrejuot apkārt basām kājām un kailu galvu, baidīdamās, ka kājas nesaduŗ, ruokas un ģīmi nenuozeldina Etn. IV, 71. [nātrēs nuozeldināju ruoku Sessau, Neu-Bergfried ("mit el˜"), Lennew., Grünwald; ("mit elˆ 2 ") Mesoten;

2) durchprügeln:
n. muguru Grünwald.]

Avots: ME II, 890


nožīkstēt

nùožīkstêt "?": korģis nuožīkst tam gar ausīm MWM., VIII, 492; ["nuočīkstēt" Kursiten: jaunām pastalām auklas cauri ve̦lkuot āda nuožīkst Drobbusch; erdröhnen: kuoks nuogāzās, ka nuožīkstēja vien N.-Peb., Bauske].

Avots: ME II, 894


nožilīt

nùožilît,

1) "?": es uzrāpuos līdz atvasām un nuožilīju [zu n. 4?] Jauns.;

[2) "nuokaut" (verächtlich) Vank., Jauns.;

3) "unordentlich wetzen (ein Messer)"
Jauns.;

4) mit stumpfem Messer uneben abschneiden
Mesoten, Gramsden, Siuxt, Erlaa, Kaiz., Autz, Grünh., Grünw.;

5) "ablecken"
(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 893, 894


nožirbt

nùožirbt,

1) erstarren, ohnmächtig werden
Mag. IV, 2, 131, [("mit ir̂") Serben, Peb., Sessw., Lös.: viņš gan˙drīz nuo bailēm nuožirba; acis nuožirbst skatuoties ilgi uz vienu vietu, lasuot grāmatu vai strādājuot smalku darbu Sessw., Laud., Lös., Druw.; "apreibt" Sessw.; "sterben" Vīt.;

2) "nùotirpt": sēžuot nùožirba 2 kājas Mar.;

3) "von einer Ohnmacht erwachen"
Kerstenbehm;

4) "nuovārgt, nuoliesēt" Kursiten].

Avots: ME II, 894


nozis

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891


nožļebināt

nùožļebinât,

1) [undeutlich sprechen
Mesoten, Gramsdenl: smagas lūpas miegaini nuožļebināja AU.;

[2) "apvazāt" Kursiten; "nùošļakstinât; besudeln": bē̦rns ē̦duot nuožļebinājis priekšu Segew., Mitau;

3) "mit langen Zähnen essen"
Gramsden, Vīt., Behnen, Kursiten;

4) sabbelnd abbeissen:
n. gruoža galu Autz, Grünh., Neu-Bergfried, Grünwald; sabbelnd begeifern Sessau].

Avots: ME II, 894


nožvibināt

nùožvibinât,

1) [=nùošvībinât Kursiten]: pēc katra sitiena zirgs nuožvibina asti Apsk.;

[2) "aufflackern"
Gramsden].

Avots: ME II, 895


nozvīgot

nùozvĩguôt [Serben, Peb., Sermus, nùozviguôt Kursiten, = nùozibêt]: gar ziemeļiem nuozvīguo dze̦strains zaigums Duomas I, 1080. [sniegs spuožā saulē nuozvīguo; zivis nuozvīguo ūdenī Lis., Lös., Sessw., Golg., Lemburg, Meselau.]

Avots: ME II, 893



ņurdzēt

ņurdzêt, intr.,

1) wimmeln:
tur tik daudz sanākuši, ka ņurdz vien pa iekšu Gold.; vgl. ņudzêt;

[2) ņur̂dzêt
C., Lis., vom Geräusch, das in einen Sack geschūtfete Fische od. faute Kartoffeln verursachen Nötk.].

Avots: ME II, 906



ost

uôst (li. úosti "riechen"), -žu, -du, tr., intr., riectlen: kas te tāds svešs uož? Pas. VII, 319. uož kâ nabags de̦su. puķe jauki uož. uôžamas zâles, wohlriechende Stoffe, Odeurs: uožamas zâles derīgas pret galvas sāpēm Ahs. Refl. -tiês, riechen (intr.): ruoze uožas Barbern. Subst. uôšana, das Riechen; uôdums, das Gerochene, das Gerochenhaben; uôdẽjs, der Riecher. Zu gr. ὄζω "rieche", εὐώδης "wohlriechend", ὀδμή, arm. hot, lat. odor "Geruch", čech. jadati "forschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 174, Trautmann Wrtb. 202, Boisacq Dict. 684 f., Berneker Wrtb. I, 24, Hübschmann Arm. Gr. 468, Bartholomae IF. III, 60.

Avots: ME IV, 421


ožaines

uôžaînes,* für uožamas zâles, Odeurs Step.

Avots: ME IV, 427


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pabērze

pabẽrze, pabẽrzis (li. paberžis "eine Pilzenart"),

1) [pabẽrzis Wolm., PS., Lis., Kreuzb., Warkl., Salis, Nigr., pabērze Dond., pabē̦rzs C., Kl., Jūrg., Schujen, Wandsen], gemeiner Wegdom (rhamnus cathartica)
RKr. II, 77: auniņš grauza pabērzīti BW. 12494. pabērzis bē̦rzam līdzīgs kuoks, aug plūmes lielumā, zied maziem, baltiem ziediņiem un duod mazas, me̦lnas uodziņas Kurs.;

2) myrica gale (?) C., (acc. s. paberzi) Druva III, 732;

3) Zwergbirke (betula nana)
n. Mag. XX, 3, 150, [pabērzis Bauske, Lis., pabērzītis Arrasch].

Avots: ME III, 8


pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11


pacērot

pacē̦ruôt, ein wenig zappeln: lai bē̦rns pacē̦ruo pa zemi - viņam jau apnīk ruokās Kursiten.

Avots: ME III, 12


padvīga

padvīga, die Ruhe: mums viņa dēļ padvīgas nav Nerft n. U.; ["aizsargs" Wessen; vgl. dvîga 2; urspr. etwa: Möglichkeit sich frei zu bewegen?].

Avots: ME III, 21


paēdiens

paêdiẽns,

1): vai tad tur ir kāds p. nuo zemenēm (kann man von Erdbeeren satt werden)?
Seyershof; "uzturs" Frauenb.

Avots: EH II, 131


paegle

paegle [Raipol, Andrepno, Warkl., Sunzel, Lemburg, Kreuzb., Fossenberg, Garssen, Dweeten, Schlossberg,Bewern], paeglis [(li. paeglis) auch Serbigal, Adsel, Plm., Neu- und Alt-Laitzen, Homelshof, Gotthardsberg, Adsel-Schwarzhof, A.-Schwanb., Kroppenhof, Grundsahl, Sermus, Kalzenau, Bers., Lubn., Laud., Fehsen, Mar., A1swig, Mahlup, Selsau, Odsen, Lös., Nötk., Friedrichswald, Hochrosen, Posendorf; Smilt., Trik., Ronneb., Drosth., Serben, N.-Peb., Grosdohn, Annenhof, Wihzemshof; AP., Treiden, Zirsten, Ruj., Salisb., Burtn., Daugeln, Dickeln, Puikeln, Schujen, Weissmannshof, Karkel, Renzen, Stackeln, Pabbasch, Salis, Jürg., Selb., Holmhof, Kokn., Kl., Fehteln, Lixna, Kreuzb., Sauken, N: Bergfried, Behnen, Bixten, Wallhof; Neugut, Behrshof, Fockenhof, Gr.-Sessau, Mesoten, Misshof, Wilzen, Essern, ElIei, Kr.-Würzau, Hofzumberge, Kurs., Lieven-Behrsen, Gr.-Autz, Prawingen, Remten, Samiten, Wolgunt, Tuckum, Altmoken, Thomsdorf, Senten, Lubessern, Dünhof, Marzenhof, Neu-Wohlfahrt, Stirniene, Rubinen, Salgaln, Gr.-Memelshof, Kurmene, pàglis N.- Peb., Lis.], pāglis Druw., LP. VI, 384, [Meselau], pàiglis PS., [Salisb., Mehrhof, Widdrisch, Treiden, Salis, Adsel-Schwarzhof, paîgle 2 Zögenhof, paĩgļi Angern, pajeglis Nauksch., paēgle L., paēglis Wolm., Wohlfahrt, Alt-Wrangelshof; Neu-Wohlfahrt, Erkul, (auch in Gesindenamen Lvv. I, 102, 109), paẽglis Trik., Kremohn], paḕrglis Wolm., [Burtn., Daugeln, A.-Wrangelshof, Neu-Wohlfahrt und n. Lvv. I, 25 in einem Gesindenamen aus Preekuln (Kr. Wenden)], BW. 15687, 8, [paẽrglis Trik.] (unter dem Einfluss von ḕrglis, der Adler),

1) der Wachholder (juniperus communis):
priede, egle kalniņā, paeglīte (Var.: paeglītis) lejiņa BW. 4172;

2) paegle, der Platz unter einer Tanne;

3) paegles, [paēgles L.], eine Art grosser Pilze
U.;

4) paeglīte "kāds putns˙žagatas lielumā, sarkanu sekstīti, zaļganām spalvām" Tals. n. RKr. XVII, 44;

[5) paeglis, die Eibe
Rutzau, N.-Battau;

6) paegļi, spergula arvensis Ar.]

Avots: ME III, 23, 24


paģērēt

I paģẽrêt, ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) fordern Siuxt: tâ jau nepaģēries, bet saki: kuo ieduos, ar tuo būšu mierā! ‡ Subst. paģẽrējums Pumpurs Raksti II, 229, die Forderung.

Avots: EH II, 136


pagurt

pagur̃t, intr., ermüden, ermatten: pagurt zem grūtuma nastas Aps. mani spē̦ki pagurst Vēr. II, 1073. sirds pagurst aiz sē̦rām Aps. viņš bija kluss kâ paguris Vēr. I, 829. Subst. pagur̃šana, das Ermüden, Ermatten; pagurums, die Ermattung, Abspannung.

Avots: ME III, 32


pakāja

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43


pakāpe

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. 2 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43


pakarāties

pakarâtiês, eine Zeitlang hangen, schaukeln, zappeln: lai vēl šķiņķis kādu laiku pakarājas skurstenī!

Avots: ME III, 41


pakošļāt

pakuošļât, tr., etwas beissen, beissend probieren: pakuošļā - ne˙kas, pumpurs vien ir LP. VII, 577.

Avots: ME III, 52


palaist

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus;

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148


palgs

palˆgs 2 : auch Behnen n. FBR. XVI, 141, Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260, Grenzhof n. FBR. XII, 13, Lesten n. FBR. XV, 20, Perkunen n. FBR. XVIII, 125, A.-Autz, Assiten, Bixten, Pockenhof, Frauenb., Gaiken, Grafental, Kal., Kurs., Lieven-Bersen, Naud., NB., Nilcrazen, OB., Pampeln, Pankelhof, Remten, Ringen, Rutzau, Schwarden, Wain., Wilzen, Wirginalen, (mit àl) Blieden n. FBR. XVI, 97, Neuenb.: man paldziņš apse̦gā (Var.: es plānuos palaguos) BW. 5173.

Avots: EH II, 150


pamācīgs

pamâcîgs,* belehrend, lehrreich: visām reliģijām kāds pamācīgs saturs Pūrs I, 95.

Avots: ME III, 68


pamaša

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. 1 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66


pamīt

I pamît,

1): kad gani mazāki, tad biežāk jāpamij Oknist;

2) tauschen
(perfektiv): jis i[r] pamijis guovi ar kazu Pas. XI, 404. mīškuoš zirgiem; i[r] pamija Auleja. Refl. -tiês,

2): šaurs koridorītis, kuŗā dlvi pieauguši cilvē̦ki nevarēja p. Jauns. Raksti IV, 41.

Avots: EH II, 157


papēdis

papêdis [li. papėdis "Fundament" Tiž. I, 361 ] (zu pa + pê̦da), die Ferse, der Hacken, der Absatz (beim Schuhwerk): [tie apsargā manus papēžus Psalm 56, 7.] papēžus mīt, uz papēžiem būt, auf der Ferse nachfolgen, auf der Ferse sein: pilskungs pakaļ un turpat jau min papēžus ķēves dē̦lam LP. VI, 486. lācis turpat uz papēžiem V, 180. tam papēži vien nuospīdēja, er gab das Fersengeld, weg war er Etn. IV, 4; nuo galvas līdz papēžiem, von Kopf bis auf die Fersen. zeķei papēdis caurs. zābaki pawisam šķībi nuomītiem papēžiem Sil.

Avots: ME III, 81


papirkšķis

papirkšķis Blied. n. Etn. I, 122, papirkšis Peb., papirksnis Kurs., papirksniņš, papirkstiņš, ein wenig, ein bisschen, "papirksnis - nuo kādas smalkas vielas (beŗamas vielas), p. p. nuo sāls, pipariem u. c. - tik daudz, cik var ieņemt īkšķa un rādāmā pirksta galuos": es šuoreiz tikai tādu papirksni sāls iemetu Kurs. uz krāsni uzmeta trīs papirkšņi sāls JK. VI, 18. ar labās ruokas īkšķi un rādītāja pirkstu izņēma labu papirkšķi samai tas tabakas RA.

Avots: ME III, 81


par

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86


parāds

parãds,

1): der Ausweis (ein Schein)
Kaltenbr. (mit à 2 ): tev p. ir, - kuo tu bē̦dā?

2): auch (mit ā) A.-Autz, Allendorf, Alschw., Alswig, Amboten, AP., Behrshof (bei Dobl.), Bilskenshof, Bixten, C., Ermes, Funkenhof, Gaiken, Gold., Grawendahl, Grosdohn, Hasenp., Heidenfeld, Hofzumberge, Kabillen, Karkel, Kegeln, Kosenhof, Kurmene, Kurs., Lemb., Libau, Linden in Kurl., Lös., Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, Muremois, Naud., NB., N.-Bergfried, Neuenb., Neuhausen, Nigr., Nogallen, N.-Peb., OB., Orellen, "Pēternieki", Preekuln, Prl., Rudbahren, Ruhental, Rutzau, Saikava, Salgaln, Schnickern, Schujen, Schwarden, Schwitten, Sehlenhof, Sessau, Skaistkalne, Smilt., Sonnaxt, Stelph., Trik., Waldau, Wainoden, Walk, Wirginalen, Wolm., Wrangelshof, (mit â 2 ) Dunika.

Avots: EH XIII, 166


pāriet

pãriet,

1): pārgāja puika upi par zivs muguru Pas. X, 450;

2): pāriet gads, var˙būt vairāk Pas. IV, 169. nepārgāja pus˙gada pēc ... IX, 248. tur visa nedēļa pārgāja Sonnaxt. gaidīju pārejuot tās divas nedēļas Pumpurs Raksti II, 257. tur jau ne˙viena diena nepārgāja, ka tur nelamājās Linden in Kurl. vai tad tâ var p. bez strīda? Seyershof. pulka saimnieku tur i[r] pā[r]gājis (= ir bijuši) Grenzh. n. FBR. XII, 23. tas viņai pārgājis (im Praes. refl. pārietas!), die Frucht ist ihr abgegangen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abgehen"); 3): tirgū pāriet pulk[a] naud[as] Strasden; ‡

4) eine Reihe von Orten durchgehen:
senāk gāja kâ traki meitās: pa mājas trīs, četras pa nakti pārgāja Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) gehend sich überanstrengen:
tâ pārgājies, ka stīvs palicis Saikava;

2) = kļũdîtiês 3: tev pārgājies "tu esi nepareizi izdarījis" Sonnaxt. vista iedējuse svešā pērklī; nez kâ tai pārgājies Saikava;

3) = pìemìrstiês: runājuot tīri pārgājās, ka man arī cits kas darāms PV. cūku baruošana man pa˙visam pārgājās Sessw.

Avots: EH XIII, 201


pārkari

pãrkari (unter pãrkaras),

1): auch Grob., Iw. (hier auch der Sing.), Linden in Kurl., Orellen, (> pākari) Lis., Seyershof, BW. 19295, pā`rkaŗi 2 Sonnaxt;

2) (> pãkari) Hosenträger
Kurs.

Avots: EH XIII, 202


parovis

paruõvis, der Raum unter dem Gewölbe über dem Feuerherd in der Küche,

a) die Küche:
nuo paruovja mutuļuoja istabā balti garaiņi Vēr. II, 646. viņa ieskrien paruovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales Purap.;

b) der alte Schornstein in der Küche
[Dunika]: paruovis - skurstenis, kuŗā žāvē gaļu Etn. III, 66; LP. V, 401; VII, 1245. [paruovī... žaudējas gan mīkstie vidukļi, gan priekšpleči Janš. Dzimtene V, II3.]

Avots: ME III, 93


pārprasīt

pãrprasît,

1) über allerlei in weitem Umfang, aber oberflächlich befragen, namentlich ein Kind über etwas Gelerntes:
viņi ar mani runāja, pārprasīdami par pagājušuo dzīvi Latv.; [2) noch einmal, von neuem fragen: "Mietu purvu?" pārprasīja Arturs Veselis Saules kapsē̦ta 66];

3) bittend umstimmen:
svešas mātes nepārprasu ne gaudām asarām, vgl. BW. 3949, 1. [ jie (= viņi) pārprasīja juo (= viņu) Pas. II, 52]. Refl. -tiês,

1) sich fragend überanstrengen;

2) sich fragend versehen.

Avots: ME III, 171


pārskrāpēt

[pãrskrāpêt,

1) auch pārskrāpât Widdrisch, pãrskrāpt PS., entzweikratzen:
kaķis pārskrāpēja ruoku;

2) oberflächlich fegen (einen Schornstein):
viņš skursteni tikai tâ pārskrāpējis.]

Avots: ME III, 175


pārsla

pā`rsla, [pãrsla Widdrisch, Bauske, Behnen], pḕ̦rsla,

1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;

2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;

3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;

4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;

5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 2 , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]

Avots: ME III, 176


pārtīrīt

pãrtĩrît, tr., obenhin, von neuem putzen, reinigen : cukurs fabrikās tiek pārtīrīts Latv.

Avots: ME III, 183


pašapzinība

pašapzinĩba,* = pašapziņa (?): iedvest pašapzinību Pumpurs Raksti I, 161.

Avots: EH XIII, 178


pasist

pasist,

1): pasitu (scil.: līgaviņu) padusē BW. 21292. žigli mutei priekšā pasistā plauksta paglāba nuo ... nuosprausluošanās Upītis Pirmā nakts 36;

3): pasizdama ("?") linus sprēžu, pasizdama - pakaliņas Tdz. 45319. ragana cieši pasita (r. побила) savus zirgus un izlaide tīrumā Pas. VII, 332 (ähnlich XII, 90). pasita, pasita muļķītis zaķi un palaide XII, 281;

4): Jānis e̦suot vakar pasists (nuo sitiena apdullis, paģībis) Kurs. ituo ķēneni cits ķēneņš pasüa (schlug, besiegte in einer Schlacht)
Pas. VIII, 484. visus pasita (erschlug) IX, 110; ‡

6) p. līkumu, eine jähe Wendung machen (?):
tērces liekņa pasit līkumu pret Daugavu Upītis Pirmā nakts 266.

Avots: EH XIII, 171


pasist

pasist, tr.,

1) unterschlagen, unter etwas tun:
viņa pasita kukulīti padusē Saul., [ähnlich Pas. III, 234]. nuolauzu zariņu, pasitu zem baltas vilnānītes (vgl. BW. 33574, 2). bitīte... atne̦s man mīļu vārdu, zem spārniņa pasitusi 3246;

2) zu Boden schlagen:
viņs mani pasita gar zemi Kurs. pasistais lē̦nām uzcēlās Kaudz.;

3) etwas schlagen:
lai, lai, pāries; pasiti pie krūtīm! LP. III, 41. puiši dažreiz pūķi klibu pasituši, bet pa˙visam nuogalināt nav varējuši LP. VI, 79;

4) (intensiv) -halbtot, zu Schanden schlagen, totschlagen, erschlagen:
tas būtu tuo gluži pasitis MWM. X, 483. nee̦smu jau ne zirgu nuoskrējis, ne cilvē̦ku pasitis B.Vēstn.;

5) auf-, niederschlagen, aufwärts oder abwärts richten:
viņš pasita acis (so auch galvu) uz augšu Kaudz. tas pasit acis uz zemi LP. II, 69. Refl. -tiês,

1) sich unterschlagen, unter etwas tun:
kur iedams, neiedams, pasituos padusē (līgaviņu) BW. 21293;

2) sich, einander ein wenig schlagen:
ne+kas, lai pasitas puiši!

3) sich wenden, drehen:
viņa strauji pasitās sāņus Saul. [skuķes uz reiz pasitās uz uotru pusi Janš. Dzimtene 2 III, 212.]

Avots: ME III, 98, 99


paskaņi

paskaņi: auch (auch im Sing.) Orellen; eine Vermutung über den Ursprung von slav. poskonь bei Koštiál ZslPh. VII, 380 f.

Avots: EH XIII, 172


pašķidrs

pašķidrs, ziemlich dünnflüssig, undicht: pašķidrs ēdiens, plīvurs Vēr. II, 1252.

Avots: ME III, 113



pasprāgt

pasprâgt, ein wenig aufplatzen: pumpurs jau pasprādzis Dunika.

Avots: EH XIII, 175


paštiesa

paštìesa,*

1) die Lynchjustiz
Latv.;

[2) Selbstgericht:
Arturs un Rita padevās nežēlīgai paštiesai Veselis Saules kapsē̦ta 110].

Avots: ME III, 117


pātega

pāte̦ga: auch Ahsw., Auleja, Dond., Edw., Gramsden, Gr.-Essern, Hasenp., Irmelau, Kroten, Kurs., Matk., Neuenb., Pormsaten, Postenden, Puhren, Remten, Rutzau, Saka, Schnehpeln, Schwarden, Siuxt, Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Zebrene.

Avots: EH XIII, 217


patekas

pate̦kas,

1) das Dünnbier
[Wessen]: kad alus izbrūvē̦ts, tad uz palikušām drabiņām uzlej ūdeni un laiž tuo cauri kâ alu Kand., Kursiten, Luttr., Nigr., Mar. māsiņa brāļam pate̦kas nesa, tautām taupīja alutiņa BW. 19718;

2) der Regen:
nakti jau atkal būs pate̦kas Kav. Vgl. patakas.

Avots: ME III, 120


pats

pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,

1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. 2 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;

2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;

3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;

4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,

a) der schlechteste,

b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;

5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,

a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;

b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]

Avots: ME III, 124, 125


pauga

I pàuga 2 Kr.,

1) ein Polster
L.; (paũgas Nigr.) derweiche Halsring des Kummets Bielenstein Holzb. 562; paũgas Behnen, Bauske, das Kummet Bergm., Essern, Mitau n. U., Manz., Würzau, Selb., Neugut, Gr.-Sess., Plutte 102, LKVv.: kur būs ņemt paugu vadzi? BW. 20222. kuņa paugas nuoē̦duse 21019;

2) paugas "dažādas lietas" (Bündel?)
Dond.: vai visas paugas vari arī panest? Wohl (wenigstens in der Bed.

1) nebst paũgurs und pugulis zu r. пýга "подушка, на которой плетут кружева", ai. pūga-ḥ, "Haufe, Klumpen",
gr. πῡγή "der Hintere", mnd. vūke "Fischreuse" u. a., s. Būga PFB. LXVII, 238 und KSn. I, 200, Persson Beitr. 244 f., Holthausen IF. XLIV, 192, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 127


paugors

pauguors Lös. n. Etn. IV, 163, = urs">paugurs: apaļie kalnu pauguori A. v. J. 1896, 506.

Avots: ME III, 127


pauguris

pauguris (unter paũgurs

1): auch (mit àu 2 ) Zvirgzdine ("ein kleiner Hügel").

Avots: EH XIII, 184


paure

paûre Kr., paũris Līn., C., urs">paurs Spr.,

1) der Gipfel:
pašā paũrē (N.-Peb.), auf dem Gipfel (des Hügels) Biel. n. U. plikas, apaļas kalnu paures A. v. J. 1897, S. 392. kas tad te lai uzaug, tādā paurītē? Naud. paũre od. paũris Nigr., paûre Warkh., eine kahle Anhöhe;

2) paûre Gr.-Buschhof, paũrs Bl., der Hinterkopf, der Schädel:
tam jau tāda paure, ka ne˙vienu ce̦puri nevar uzmaukt Naud.; paûre Warkh., Warkl., paũris Bauske "die Oberseite des Kopfes", paũre od. paũris, kahler Kopf Nigr:, pàure 2 Heidenfeld "der Kopf", paũrs PS., paũris C., der Schädel;

3) paũre Bauske, N.-Peb., die Stim
Wessen. Wohl zur Wurzel von pauna und (nach Būga PFB. LXVII, 243) zu li. purė "Quaste."

Avots: ME III, 129


pautturis

pautturis Treiden "ein nicht kastderter Stier", pauturs Ubbenorm, pàuturs Wenden, ein schwächlicher Schafsbock mit grossen Hoden.

Avots: ME III, 130


pavards

pavar̂ds: "vieta te̦lpā, kur kurina uguni; ugunskurs kaut kur laukā" AP.: šis pie pavarda sēdējis; tad sākuši nākt vilki nuo meža AP. pavardā ("?") miežus sẽja, līdumiņu duomādami BW. 12724.

Avots: EH XIII, 187


pavards

pavar̂ds, Ronneb., Domopol, pavarda U., der Feuerherd, kulda: sakūruši labu uguns pavardu Upīte Medn. laiki 239. skursteņa nebij, kad iekšā pavarduos vai krāsnī kurināja Kaudz. M. 20. Liene atspiedās pie pavarda mūŗa Blaum. st. 55. pe̦lni aukstā pavardā Aps. Ubags 38.

Avots: ME III, 133


pazibsnīt

pazibsnît: šur un tur pazibsnīja pieguļnieka ugunskurs Ciema spīg. 9.

Avots: EH XIII, 192


pēc

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205


peļķe

peļ˜ķe, peļ˜ķe 2 Līn., auch peļ˜ķis Bl., pèļķis PS., die Wasserpfütze: te ir bijis liels lietus, vēl tagad peļķes uz ceļa Kurs., Naud. caur ūdeņu peļķiem skriet LP. III, 105. skaidrais avuots ir dūņu peļķis Aps. Jē̦kabs VII, 42. Aus li. pélkė (vgl. pel˜ce), oder dissimilatorisch aus *pelkle?

Avots: ME III, 198


pelns

I pe̦lˆns 2 (li. pel˜nas "Verdienst", urslav. "pelnъ "Beute", ai. pāņa-ḥ "versprochener Lohn"), = peļņa U., N.-Bartau; = nuope̦lns Für. I.

Avots: ME III, 197


pendzele

‡ *peñdzele, in der Verbind. peñdzeles kamzuls Seyershof "ņieburs". Vgl. spendzele I.

Avots: EH XIII, 223


pērkons

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons 2 Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis 2 Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209


perulis

I pe̦rulis "ein Schwätzer" Kursiten.

Avots: ME III, 202



piebiedēt

pìebiêdêt, erschreckend (tr.) verursachen od. bescheren: ar ērmīgu aurēšanu piebiedejuot ganu meitām "dze̦lte̦nuo kaitì".

Avots: ME III, 239


pieburt

pìebur̃t,

1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;

2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.

Avots: ME III, 240


piecgalvis

pìecgalˆvis, wer 5 Köpfe hat: (kambarjunkurs) pārspēja arī šuoreiz briesmīguo piecgalvi un, visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās Pas. II, 160 f.

Avots: ME III, 241


piedabīgs

pìedabîgs,* angemessen A. v. J. 1896, S. 372, Konv. 2 3053: chrēstomatijai piedabīgs raksturs Druva II, 113.

Avots: ME III, 242


piedēt

pìedēt,

1) (Eier) zulegen (der Brüthenne)
U. od. noch welche (Eier) legen (von der Henne);

2) volllegen (mit Eiern):
puspūru pautu piedēju LP. VI, 1, 242;

3) anschweissen (Eisen)
U., Kreuzb.; dazu das Subst. piedējums, Angeschweisstes: tas piedējums var ...izjukt MWM. VI, 29;

4) die Därme beim Wurstmachen ausfüllen
U.;

5) "?": tā spindzele tur būs tev pllnas ausis piedējusi Purap. D. 212; wohl (übertragen) zur Bed. 2 gehörig.

Avots: ME III, 245


piedurt

pìedur̃t,

1) hinzustecken, -stechen:
pie mieta piedurtais kuociņš atraisījies Līv. Brez. un Hav. 6. tu piedursi apiņiem jaunas maikstis Jansona duomas 46. piedur sumpurni ar zuobinu pie zemes! LP. I, 7. skuolai piedūra... piebūvi Kaudz. Ve̦cpiebalga 77;

2) anlegen:
šur tur vare̦tu piedurt palīdzīgu ruoku A.v. J. 1896, S. 885. jauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

3) vollstechen, -stecken.
Refl. -tiês,

1) anrühren, berühren:
kājas gan˙drīz kumeļam pie zemes nepieduŗas LP. V, 245. pirksti sāpēja dzelzei pieduŗuoties Bjernsona raksti I, 20. ve̦de̦kla nedrīkst pie bērna ne piedurties Purap. Kkt. 167. stīgas nerimstīgi gruozās, līdz kamēr pieduŗas pie kāda atbalsta Vēr. II, 409. tiklīdz tu man piedursies klāt, es tev duošu par ģīmi Ahs. piedūrāmies maz˙liet pie... iekuodas, wir berührten den Imbiss ein wenig Apsk. v. J. 1901, S. 612. kas tavu bauslību mīlē, tiem ir liels miers un tie ne˙kur [ne]pieduŗas (straucheln nicht) Glück Ps. 119, 165;

2) Händel suchen:
par tuo Bebris palika skaudīgs un Vilkam labprāt piedūrās, kur tik vien varēja R.Kam. 97;

3) sich vollstechen:
ruokas visiem ar skujām piedūrušās Upite Medn. laiki.

Avots: ME III, 246, 247


piekritene

piekritene, eine leichte, akute Erkrankung Kreuzb., eine durch einen Schreck verursachte Krankheit Buschh., piekritinis Warkl., piekritienis Warkh.: atmazgāja piekriteni Jauns. Baltā gr. I, 70.

Avots: ME III, 260


pieļurboties

pìeļurbuôtiês, pìeļurbâties, sich ansaufen: tas jau nevar uz kājām nuostāvet, kâ pieļurbājies Kursiten. puisis tâ pieļurbājies, ka ne paiet nevar, streipuļuo vien Naud.

Avots: ME III, 270


piens

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277


pieplakt

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši 2 Kr., pìepèši 2 Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280


piere

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284


piesvēpt

pìesvēpt, vollqualmen, sich mit Russ füllen: piesvēpis kâ skurstenis Nötk.

Avots: ME III, 299



pietvīkt

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307


pievaināt

pìevainât, verursachen Für. I (unter vaina).

Avots: ME III, 307


pievilcīgs

pìevìlcîgs, anziehend, angenehm: šai grāmatai ir pievilcīgs saturs Schwitten.

Avots: ME III, 310


pigori

piguõri, pigūres U., piguri Salis, der Spass; Narreteien, Hanswurstiaden U.: vai tie nav gatavie piguori? Seibolt MWM. VI, 639. dzīvi piguori! MWM. X, 8. Wohl zunächst aus d. Figur(en)

Avots: ME III, 212



pīkstēt

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231


pīlādzis

pilādzis Wolm., pilādzis 2 Sunzel, Kr., pīlâdzis 2 Bl., pīlādzis Burtn., Erkul, Ruj., Stackeln, Sessw., Treiden, Meselau, Lemburg, Fockenhof, Kegeln, Stuhrhof, Behrshof, Zeezern, Dobl., Sessau, Stelp., Wallhof, Schönberg, Kirchholm, Naud., Wilzen, Behnen, Bixten, A.-Autz, Gr.-Autz, Siuxt, Blieden Neuenb., Tuckum, Schlampen, Schmarden, Matk., Jakobshof, Prawingen, Kurs., Mitau, Ellel, Zehrxten, Waddaxt, Hofzumberge, Kr.-Würzau, Wolgunt, Swehthof, Senten, Gaiken, Wahnen, Essern, Annenhof, Appricken, Irmelau, Lieven-Behrsen, Samiten, Remten, Rönnen, Nikrazen, Wirginalen, Dünhof, Baldohn, Windau, pĩlãdze Mitau, Ekau, Mesoten, pīlādze 2 Bauske, pīlādze Zerrauxt, Schwitten, Fockenhof, Dobl., Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Gr.-Sessau, Grünh., Misshof, Mesoten, A.-Rahden, Hofzumberge, Gr.-Würzau, Kr.-Würzau, Lieven-Behrsen, Lesten, Remten, Wilzen, Wolgunt, Salgaln, pĩladze Etn. III, 77, Sassm., pīladzis 2 Adiamünde, Wandsen, pīladzis U., Mag. XX, 3, 154, Postenden, Nurmhusen, Angern, Erwahlen, Nogallen, Selg., pīladzis Stenden, Altmohken, Sehmen, Alt-Rahden, Sparen, Golg., JK. VI, 30, pĩladzis Ellei, der Pilbeerbaum, Vogelbeerbaum, die Eberesche (sorbus aucuparia L.) RKr. II, 78. Aus liv. pīlag, s. Thomsen Ber6ringer 78 und 273.

Avots: ME III, 231


pīle

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. 2 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. 2 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. 2 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232



pilkt

*pilˆkt, zu erschliessen aus izpilˆkt und ìepilcis. Etwa zu urslav. *polkati "waschen" (zur Bed. vgl. la. lautus "gewaschen, sauber, vornehm, fein, üppig")?

Avots: ME III, 215


pimpināt

pimpinât,

1) ohne Ursache lange weinen
Grob. n. Etn. IV, 164; vgl. bim̃binât 2;

2) langsam fahren
Sess. n. Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 218


pincenieks

pincenieks, der Zauberer Kursiten, Für. I.

Avots: ME III, 218


pinkāt

I piñkât, -ãju, verwühlen, zottig machen Bers., Gr.-Würzau, Sessw., Selsau, Selg., Los., Kursiten, N.-Peb. Refl. -tiês, sich verwühlen: mati pinkājas C., Jürg., Lis., Spr., Dunika.

Avots: ME III, 220




pīpkanna

pĩpkanna, ein Demin. pīpkannīte BW. 12133, II var., eine Kanne mit der Pfeife U.: nesa alu pīpkannās RKr. VI, 94. pīpkanna trauks, kam viens galds ar šķību zaru, kas gareniski izurbts caurs Dünsb. Aus mnd. pipkanne dass.

Avots: ME III, 233


pipuri

I pipuri: auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20, Schrunden, Siuxt, Pas. X, 223 (aus Lettg.); pipuru piesta T dz. 50970, 3. pipurus grūst 57021. Auch ein nom. s. pipurs Fest., Iw., Oknist, Puhren, Siuxt, Strasden, Ugalen.

Avots: EH XIII, 235


pipuri

II pipuri: pipurs Warkl., die Knospe; padaru stipru alu nuo ... bē̦rza pipuriem Tdz. 56256, 12.

Avots: EH XIII, 236


pircinis

pìrcinis 2 Warkh., gekauft: p. dzîpurs.

Avots: ME III, 222



pirkstis

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223


pirksts

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224


pirmais

pirmais: auch Ermes, Jürg., N.-Peb., (mit ir̂) Fest. n. FBR. XVII, 88, Wessen n. FBR. XIII, 82, Aahof, AP., Korwenhof, Lubn., Sessw·., Višķi, (mit ir̂ 2 ) N.-Salis n. FBR. XV, 76, Wainsel n. FBR. XIV, 84, Dunika, Hasenp., Lemb.; kur, māsiņ, tavs spēciņš, tavs p. (ehemalig, ursprünglich) daiļumiņš? BW. 1247. pirmajā pavasarā, im Anfange des Frühlings Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Anfang"). pirmā vasarā, bei angehendem Sommer ebenda (unter "angehen"). p. (der grösste, vollkommenste) blēdis Diet.

Avots: EH XIII, 237


pirmatīgs

pirmatīgs Balss, ursprünglich.

Avots: EH XIII, 237


pirmatnējs

pirmatnējs, ursprünglich (der Zeit nach): dzīve vēl tāda pirmatnēja A. v. J. 1896, S. 76. divkauja... e̦suot pirmatnējākā tiesas forma A. v. J. 1896, S. 778.

Avots: ME III, 225


pirmatnība

pirmatnĩba,* die Ursprünglichkeit: ļautiņi savā pirmatnībā Jaunā Raža IV, 216. laiks katru pirmatnību drupās skalda Asp. Saul. st. 25.

Avots: ME III, 225


pirmatnīgs

pirmatnîgs,* primitiv, ursprünglich (dem Wesen nach): pirmatnīgas tautas A. v. J. 1896, S. 161.

Avots: ME III, 225


pirmavots

pirmavuots,* die Quelle, der Ursprung: duomu pirmavuots Vēr. II, 379. darbu pirmavuots Stari II, 803.

Avots: ME III, 225


pirmcēlonis

pirmcê̦luonis,* die Grundursache: nuo visu lietu pirmcē̦luoņa - dievības Konv. 2 834. pasaules pirmcē̦luonis A. v. J. 1898, S. 124. par slimības pirmcē̦luoni izrādās baktērijas A. v. J. 1897, S. 970. nuonākam pie parādību pirmcē̦luoņa Konv. 2 110.

Avots: ME III, 225


pirmvaloda

pirmvaluoda,* die Ursprache: visas radu valuodas cē̦lušās nuo vienas pirmvaluodas Konv. 2 404.

Avots: ME III, 227


pirsts

pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ) Smilt., Serbigal, PS., Lis., C., Mezkül, Golg., Schwanb., Bers., Saikava, Kl., N.-Peb., Kreuzb., Warkh., Warkl., = pirksts: mazajā pirstiņā sidrabiņa gredzentiņš BW. 281. māte bē̦rnu edina ar pirstu BW. I, S. 187. Vgl. pirksts.

Avots: ME III, 227


pirtskuris

pìrtskuris LP. VII, 465, der Badstubenheizer Blieden n. Etn. I, 85. pirtskures Kurs., pirtskurīši, rötliche Pilze Neik. n. U., Für. I.

Avots: ME III, 228


piziķis

piziķis,

1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;

2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);

3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;

4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.

Avots: ME III, 229


plaikšķēt

plaĩkšķēt Arrasch, Bauske, -u, -ēju, klatschen, patschen, laut schallen Lennew., Grünwald, Neuenb., (mit Kursiten: plaikšķ, piemē̦ram, ūdens krizdams nuo augstas vietas; kad šauj, tad plaikšķ Neuhausen; par plaikšķēšanu sauc arī truoksni, kas ceļas situot ar plakanu sitamuo pa plakanu priekšme̦tu. slapjas drēbes staigājuot plaikšķ. lietus piles plaîkšķ 2 Zerrauxt.

Avots: ME III, 315


plaiksnīties

plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês 2 Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.

Avots: ME III, 314


plaktiņi

plaktiņi, = plauki, Mutterkorn (?) U.; Unkraut im Roggen Elv.; Hahnenkamm, Wiesenklapper (rhinanthus crista Galli) Mag. IV, 2, 87, U.; Pfennigkraut Kl.; capsella bursa pastoris Etn. IV, 165; vgl. plaknes.

Avots: ME III, 317


plankums

II plañkums Sassm., Wandsen, = -venis, der zum Trocknen zusammengeharkte Heuhaufe: sienu grābj plankumuos. Dürfte ursprünglich mit plankums I identisch sein.

Avots: ME III, 319


plaudis

I plaûdis Kr., C., PS., Burtn., Kl.; Fest., Demin. auch plaudē̦ns, der Brachsen (abramis brama L.) Natur. XXXVII, 47, RKr. VIII, 103; IX, 94: tas nuotika nārsta laikā, caur kuo arī jaunie plaudē̦ni mantuoja asakas Etn. II, 80. Der Name dieses breiten Fisches gehört (als "der Breite") wohl zu got. flautjan "sich gross (urspr.: breit) machen", ahd. flaozzan "superbire", s. KZ. LI, 258.

Avots: ME III, 324


plaudus

plaudus, Adv., = plaudeniski, auf dem Bauche liegend: zem kušetes Maijiņa plaudus uzgulusēs lielam sējumam Druva I, 195. Ursprünglich etwa: in der Stellung eines Schwimmenden? Zu plaûst I ?

Avots: ME III, 324


plaukstes

plaukstes, der Schinn, Schelfer L., U., Manz. Lettus; zu plaukas 3, wenn die Verbindung -kst- ursprünglich ist; sonst zu plauskas.

Avots: ME III, 325


plaukt

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt 2 Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326


plauvēties

plaũvêtiês Gr.-Sessau, plauvêtiês Naud., -ẽjuôs, übermässig viel Flüssigkeit zu sich nehmen: kâ nejē̦ga vienād˙vien ar ūdeni plauvējas Naud. Für urspr. * plavēties (zu plaust) 1

Avots: ME III, 328


pļedums

pļe̦dums, ein Schwätzer, unnützer Wortmacher Kursiten, Tals., Tuckum n. U.

Avots: ME III, 368


pļēgurība

pļē̦gurība, das Wesen eines pļē̦gurs Ar.

Avots: ME III, 370


pleisēt

pleĩsêt "(einen zerrissenen Strick, an den Enden losflechtend,) von neuem zusammenflechten" Kursiten.

Avots: ME III, 334


plēne

plẽne Ekau, Tr.,

1) plêne 2 Dond., Lautb., plêne Gr.-Buschhof, die weisse Asche auf Kohlen
Siuxt n. U., Funkenhof, plēnes Nötk., Kurs., Warkl., plẽnes Lemburg, Bauske, Flockasche: kalējs kala debesīs, plēnes bira Daugavā BW. 33724, 4. dzirkstuošās plēnes drāzās taisni gaisā B. Vēstn. nuo uoglēm jāpaņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pe̦lnu un plēņu čupas A. v. J. 1900, S. 930. pulveri dabuon, nātna drēbi par plēni sadedzinuot"

2) die Schneeflocke
U., BW. 10118, 1;

3) eine dünne Schicht
Spr.: sniega pērsliņas savienuojas par sniega plēni; plēne Lös. n. Etn. IV, 165, Demin. plēnīte Bers., plēntiņa Nerft, ein dünnes Seifenstückchen: ziepju plēntiņas Druva III, 50;

4) Zunder vom Baumschwamm
U., Bielenstein Holzb. 251, Feuerschwamm (polyporus igniarius Fr.) RKr. II, 76;

5) "sehnichte, aderichte Fleischteile"
Vank. In den Bed. 1-2 und 4 zu li. plė´nys (nom. pl.) "Flockasche" und (nach Būga PФB. LXXIII, 337) r. плѣть "горѣть без пламени" (vgl. auch an. flór "warm"); in der Bed. 3 dagegen wohl identisch mit li. plėnė "feines Häutchen des Körpers" (vgl. auch čech. pléna "dünnes Häutchen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 58).

Avots: ME III, 339


plēnēt

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339



plikšķis

I plikšķis, Hirientäschel (capsella bursa pastoris) RKr. I, 69; Hahnenkamm (rhinanthus crista galli) U.

Avots: ME III, 345


plikstiņš

plikstiņš, Hirtentasche, Hirtentäschel, Täschelkraut (thlaspi bursa pastoris) Fischer 263, Mag. IV, 2, 56; XX, 3, 223, U., capsella bursa pastoris RKr. II, 69, Konv. 53; druvu plikstiņš, Acker Täschelkraut (thlaspi arvense L.) RKr. II, 79, Konv.1 382. - vgl. plikšķis.

Avots: ME III, 345


plirkšēt

plir̃kšêt Karls., -u, -ẽju,

1) auch freqn. plirkšinât, vom Schall, den ein Reiben an Rädern od. Ungeschmierte Räder selbst verursachen
U.;

2) plir̂kšêt C., schwatzen, plappern
Wid.

Avots: ME III, 346


plītars

plītars, auch urs">plīturs Ezerietis, die Perle: mana jaunā māsiņa kâ saules stariņš: plītara vaiņags galviņā Etn. I, 7 (aus Hofzumberge). naosarmuojušie kuoku zari mēneša gaismā laistās, kâ kad būtu plītariem apbē̦rti A. v. J. 1897, S. 466. acīs redzēja mirdzam tuos plītarus, kuŗus par asarām sauc A. v. J. 1898, S. 364. Aus d. Flitter?

Avots: ME III, 349


plīties

plîtiês Neuenb., C., Arrasch, plîtiês 2 Karls., Dond., Līn., Bl., Kandau, Selg., Dunika, Bauske, Ruj., plìties 2 Golg., Selsau, Saikava,. Gr.-Buschhof, plĩtiês N.-Peb., plijuôs, gew. plītiês virsū, sich aufdrängen, beharrlich verlangen, fordern: plijas virsū kâ piede̦ga, kâ miegs Laud. ķēniņiene plljās ķēniņam virsū kâ rūgta nāve LP. VI, 832. kruoga papus tuomē̦r neplijas tik karsti virsū Pasaules lāp. 44. viņš man tikām plljās virsū, līdz palienēju vienu rubli Kursiten. neduod pienu dzert, lai plijas, cik grib LP. V, 11. plīties pēc tē̦va mantas, pēc piesuolītās naudas Janš. Vielleicht (nach Petersson PBrB. XXXVIII, 316 f ) zur Wurzel von and. flīt "Eifer", ae. flítan "streiten".

Avots: ME III, 350



plucināt

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353


plunduris

pluñduris Karls., plunduris Wid., urs">plundurs U., plundurs Alswig, plundars PlKur.,

1) ein Bummler, Liederlicher, Säufer:
puisi, puisi, plundurīti (Var.: plundariņ)! BW. 10569 var. dzē̦rājam, plunduram tāļu auga līgaviņa BW. 12409, 2. visi tautu plundurīši RKr. XVI, 217;

2) urs">plundurs "niekkalbis" Wessen;

3) s. plundurs 1.

Avots: ME III, 357


pļunduris

I pļunduris U., Lettg., Gramsden, Gr.-Sessau, Grünw., (mit uñ) Mesoten, Bauske, Dond., Arrasch, N.-Peb., urs">pļuñdurs PS., C., Ermes, Alt-Bergfried, pļundurs Sunzel, Fr"eiziņ, ein Bummler, Liederlicher, Säufer, Lump; jem., der sein Wort nicht hält; (Grünhof) ein ärmlicher Mensch (verächtlich). Vgl. plunduris.

Avots: ME III, 372, 373


pļunduris

II pļunduris U.,

1) eine Schwimmunterlage aus Schilf;

2) ein Zeichen des Netzes auf dem Wasser;
pļuñdurs N.-Peb. "makšķeres pluksts". Vgl. plundurs.

Avots: ME III, 373


pļurkstēt

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt 2 Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374


pods

I puôds,

1): der Kessel
Livl. n. BielU., Salisb.: zâļu p. ugunī BW. 20131 (aus Schrunden). ne vairs vārīšu, ne vairs cepīšu, nei sava puodiņa dedzināšu 19279 (aus Livl.); zvirgzdu p. Siuxt "čuguna puods, kam dibe̦ns šaurs, vidusplats un augša atkal šaurāka"; puodiņš Schujen, ein Gefäss, in dem das Essen gekocht wird; puôdeņš Auleja, Lixna "krūz(īt)e";

5): auch (mit uô) Lis., Lubn.; "bē̦rzlape" (mit uô) AP.; ruozē̦tais puôdiņš AP., ein gewisser Pilz; ‡

6) puodiņus likt, schröpfen (?):
slimiem vīriem viņa puodiņus lika Jauns. B. gr. 3 I, 68.

Avots: EH II, 345


posts

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


priede

I priẽde, prìeds 2 , -s Eversmuiža n. FBR. VI, 38, die Kiefer (pinussilvestris L.). Etwa mit Metathese aus *piedre (vgl. brede aus bedre), und dies (wenn urspr.: die Harzige) zu gr. πῑδύω "lasse durchsintern, quelle hervor", an. fita "Fett", feitr "fett" u. a. (bei Walde Vergl. Wrtb. II, 75)?

Avots: ME III, 392


priekšceplis

prìekšceplis,

1) der Vorofen in der Riege
U.;

2) ein Vorlauter, Vorwitziger
Livl. n. U. (vgl. priekškurs).

Avots: ME III, 394


prievīte

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts 2 Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits 2 Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts 2 Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts 2 Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte 2 Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis 2 Salis, prìevis 2 Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399


pūdis

pūdis VL. n. U., pūdiņš, = pūlis: lai viešas man telītes kā skudrītes pūdiņā BW. 18179, 2 var. - Wohl zur Wurzel von pudurs und pūlis.

Avots: ME III, 445


puduris

puduris, urs">pudurs,

1) ein Büschel, ein Strauch mit Wurzeln
U.: dē̦ls uziet niedrīšu puduri LP. IV, 42. skaists palmu puduris RA. Demin. puduriņš, pudurītis, ein kleines Wäldchen, eine Baumgruppe: aug mazs bē̦rzu pudurītis LP. VII, 1317;

2) ein Haufe:
meitas bij pudurīšuos nuostājušās Sadz. viļņi 29. mazs puduris meitu dzied BW. 267. kur tu teci, mēnestiņ, ar tuo zvaigžņu pudurīti? 30796, 7. aitu pudurs Purap. Vgl. Dazu ausser pūdis allenfalls Persson Beitr. 243, Walde Vergl. Wrtb. II, 80 und Būga KSn. I, 197.

Avots: ME III, 402


puķe

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406


pūķis

pũķis, f. pūķiene LP. VI, 521,

1) der Drache; der Schätze bringende Hausdrache:
Sprw. mantas kâ pūķim; rauš kâ pūķis Etn. I, 108, pūķis naudu piepūtis LP. VI, 80. tam jau pats pūķis ir pienesis ebenda 72. pūķis vilka rudzu sieku par baliņa pagalmiņu BW. 34074;

2) fig.: miega pūķis, die Schlafmütze;
dusmu pūķis, ein Wütender, Böser: tautu dē̦ls, dusmu pūķis, garus matus audzināja BW. 21719, 7. līgaviņa, dusmu pūķis (Var.: pikta pūce), tā vien manis negaidīja 26882, 3 var.;

3) der Barsch
Kurische Nehrung;

4) der Kohlweissling
Salis;

5) pūķa galva, dracocephalum thymiflorum L. Valtermuiža, Druva III, 733. In der Bed. 3 wohl aus li. pũkis dass. (vgl. le. pũce fl); in der Bed. 1-2 am ehesten nebst estn. pũk wohl aus dem Germanischen (vgl. an. púke "Teufel",
ae. púca "Kobold" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 117); oder als ein Kuronismus (vgl. die obige Phrase pūķis naudu piepūtis) zu pūst (urspr. nom. s. *pūtis, gen. pūķa)?

Avots: ME III, 446


pukstēt

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322


pulcenis

pulcenis,

1) pulˆcenis Bers., Lub., pulcenis Bielenstein Holzb., Ruj., Lind. n. U., Mesoten, Laud., Friedrichswald, Warkl., Preili, pulcens Mag. XIII, 2, 47, Demin. pulceniņš BW. 33617, pulciņš Bielenstein Holzb. (hochle.), ein mit Bork überzogener Bienenstock
Elv., Ruj., Lind. n. U., ein in einen Baum hinaufgezogener Bienenstock Mag. XIII, 2, 47, Fangstock von Tannenrinde Bielenstein Holzb. 219: Sprw. pulcenī dundurs nelien un bite lien. ievilka mežuos kādu pulceni, lai ieķe̦rtās bites varē̦tu pārvest savās mājās Plutte 95. tur uzauga uozuoliņš, tur uzvilku pulceniņu,... tur ielīde man bitītes BW. 33617;

2) pulcenis Bers., Laud., pulcins Wessen, ein Starenhäuschen.
Vgl. pulˆcinis.

Avots: ME III, 406


pumburis

pumburis od. pumburs,

2) pumburi, durch Stiche von Bremsen od. anderen Insekten verursachte Anschwellungen
Heidenfeld: zirgs sakuosts vienuos pumburuos.

Avots: EH II, 324



pumpure

pumpure Tdz. 38546, eine nicht ausgewachsene (klein gebliebene) weibliche Person. Vgl. pum̃purs 3.

Avots: EH II, 325



pumpurtiņš

pumpurtiņš, Demin. zu pumpurs, ein kleiner Knäuel: man ir vairs tikai mazs pumpurtiņš diegu Druw.

Avots: ME III, 411


pundele

‡ *pundele od. *pundelis, ein Wespennest (?): vai ve̦se̦lu lapseņu pundeli ... tas izspārdīs Delle Negantais nieks 206. Vgl. puñduris (unter puñdurs 3).

Avots: EH II, 325


punduris

punduris (unter puñdurs),

1): auch Preekuln n. BielU.; ‡

6) ein kleiner Hügel:
iet uz pùnduri 2 artu Warkl.; ‡

7) eine kleine Wolke:
šuodien pùnduŗi 2 vien staigā Warkl.; ‡

8) Wechselbalg
Stender Deutsch-Iett. Wrtb.

Avots: EH II, 325



pupurtiņš

pupurtiņš (unter pupurs 3),

2) ein kleiner Knäuel
Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH II, 327


purdulis

pur̃dulis Jürg., pùrdulis 2 Kl., ein Rotzlöffel. - Plur. pur̃duļi C., Jürg., pùrduļi 2 Festen, Kl., Mar., Erlaa, Prl., der Nasenschleim Oppek., Sessw., Peb., Kurl. n. U., Sunzel. Etwa (s. Persson Beitr. 229, Petersson Zwei sptachl. Aufs. 7 und 16 f., Būga Aist. Stud. 178 und PFB. LXVI, 246 und Walde Vergl. Wrtb. 11, 50) zu li. purslas "Schaumspeichel", gr. παρδαχός od. (ion.) πορδαχός "nass, feucht" und (?) le. purvs?

Avots: ME III, 416


purka

*purka > tahm. puorka Edw. n. U., eine Krücke mit langem Stiele zum Heraustreiben von Fischen und Krebsen aus Uferhöhlungen. Cileichen Ursprungs mit purga.

Avots: ME III, 417


purkšt

pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.

Avots: ME III, 418


purna

pur̂ns C., PS., Neuenb., Serbigal, Kl., Prl., Nerft, Lubn., Meiran, Welonen, Rositten, Preili, pur̂ns 2 Lin., Salis, pur̂na Wolm., Oppek., pur̂na 2 Karls., purnis Glück, Manz. Lettus, pur̂nis Lixna, Dagda, pur̃ns Bl.,

1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;

2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. 2 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;

3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;

4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".

Avots: ME III, 418, 419


pūrs

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449


puršķēt

puršķêt N.-Schwanb., Nerft, (mit ùr 2 ) Gr.-Buschhof, = sprauslât; vgl. purskât; pùršķêt 2 , schwirren Golg.

Avots: ME III, 420


puršķis

puršķis Selb., (mit ùr 2 ) Gr.-Buschhof, = urslis">purslis: mans dē̦ls ir tāds kâ puršķis, nevar ne˙maz vārdu pateikt; pùršķis 2 , wer hastig spricht Saikava.

Avots: ME III, 420


puršļāt

pùršļât 2 , -ãju Lis., = ursl%C3%A2t">purslât. Refl. puršļâtiês, -ãjuôs "sich ärgern und ein weinerliches Gesicht machen": kuo nieku dēļ tâ puršļājies! Druw. n. RKr. XVII, 75; pur̃šļâtiês, prusten Arrasch, C. Zu purslas, purslis.

Avots: ME III, 420


puržava

puržava, eine trocken werdende Pfütze an sumpfigen Stellen, z. B. auf Waldwegen: tur tik daudz puržavu, ka ne cauri nevar izbraukt Felixberg. Zu urslav. *pъrzniti (> poln. parznić u. a.) "besudeln"?

Avots: ME III, 421


pusgājējs

pusgājējs der Passgänger (?): nuopirkt ... ātru rikšuotāju, tâ saucamuo pusgājēju Pumpurs Raksti II, 196.

Avots: EH II, 332


pūšļāt

I pũšļât: auch N.-Wohlfahrt, Orellen, Sermus,

2): tāmē̦rt pūšļāja, kāmē̦rt ievēzējās tā uoglīte Siuxt;

3): auch Dunika; beblasend kurieren
Sermus: sasista ruoka jāpūšļā. ‡ Refl. -tiês Seyershof, heftig und schwer atmen: zirgs sāk spurslaties un p.

Avots: EH II, 344


pūst

pùst,

1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;

2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;

5): auch (mit ù 2 ) Linden in Kurl., (mit û 2 ) Salis;

6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;

7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡

8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡

9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,

2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡

4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,

1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;

2): auch (mit û 2 ) Salis; ‡

3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.

Avots: EH II, 343


pusveru

pusveŗu, pusviru Kursiten, N.Schwanb., Fest., pusvirā Biel. n. U., halb offen, halb geoffnet: pusveŗu durvis Läčpl. 42. pusveŗu acīm De̦glavs Rīga II, 1, 425. pusviru acīm paskačījuos Zeltmatis. viņa sēdēja... pusviru muti Upītis Sieviete 105. durvis uz priekšistabu bija pusviru Jauns, lūpas atvērās pusviru A. v. J. 1896, S. 738. bē̦rns neaugšuot liels, bet miršuot, kas gulē̦dams acis tur pusvirā BW. I, S. 183. atcel vārtus līdz galam, atver durvis pusvirā! BW. 32624 var. vgl. li. pusviros dùrys Viltis v. J. 1908, 104.

Avots: ME III, 436


pūtēlis

pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.

Avots: ME III, 453


putra

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442



putraimene

putraimene, die Grützwurst Frauenb.

Avots: EH II, 339


putraims

putraîms,

1) gew. der Plur. putraimi Wolm. u. a., putrāmi Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Warkl., Meiran, N.Peb., Spr., KL, Buschh., Krāslava, putrami Salis, putre̦m Dond., die rohe Grütze,
(der Sing.) das Grützkorn U. cāļu putraimi, grob gemahlene Grütze Salisb. putraimu putra, aus Grütze gekochie Suppe od. Brei. putraimu zupa, Fettgrütze Sassm., Etn. I, 41. putraimu de̦sa, die Grützwurst. - es vēl ne putraima nee̦smu baudījis, ich habe noch kein Krümchen genossen U.;

2) Demin. putraimĩtis, das Körnchen, die Finne, der Tippel, der Punkt
U.; putraima (für putraina?) gaļa, finniges Fleisch U. (unter gaļa);

3) vanagu od. vārnu putraimiņi, Zittergras
(briza) Wid. Zur Bildung s. Le. Gr. § 164.

Avots: ME III, 442, 443


putrāms

putrāms, putrāmi (s. unter putraîms 1): auch Pas. VIII, 65 (aus Domopol), IX, 451, (aus Bikava), XI, 281, Barbern u. a. n. FBR. XVIII, 17, Fest˙n. FBR. XVII, 86, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Nerft n. FBR. XIX, 115, Višķi n. Ceļi IX, 381, AP., Auleja, Borchow, Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Livt., Lubn., Meselau, Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Sonnaxt, Warkh.: bez putrāma kāpusteņi Tdz. 49077; putrāmi "Brotkrumen" Zvirgzdine: ai putrāmiem sumazgas cūkas labi izdzēra; bada putrāms, capsella bursa pastoris Oknist.

Avots: EH II, 339



pūzna

pùzna 2 : ein durch einen Splitter verursachtes kleines Geschwür Spr.

Avots: EH II, 345


rācenis

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis 2 Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins 2 Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. 1 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494


radeklis

radeklis, Grund, Ursache: viņas muoku radekļi MWM. VIII, 337.

Avots: ME III, 461


rads

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. 2 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463


radzināt

II radzinât (li. rãginti "zum Essen od. Trinken ermahnen"), tr.,

1) (zum Essen) nötigen
Dond., Wandsen, Rutzau, Dunika: viesi Wid. neradzini mani tâ pie ēšanas! viesi ne˙maz lāga neē̦d, jāsāk būs vairāk radzināt Dond.;

2) (zur Arbeit) antreiben
Für. I: tu nemāki kaipu rāt, es kalpuoņu radzināt BW. 22114. bargs tautietis mani ņēma, bargi mani radzināja (Var.: vārdzināja) 21660 var. nedrīkst kungi vārdā saukt, ne pie darba radzināt 3429, 4. Die Bed. 2 dürfte aus der Bed. 1 (die im Li. nach Kurschat durchaus vorherrscht) erwachsen sein, und in der Bed. 1 ist es wohl das Kausativ zu li. ragáuti "geniessen, schmecken" (dies nach Būga KSn. I, 278 zu redzêt).

Avots: ME III, 463


ragana

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464


raidīt

I raĩdît Līn., Tr., BL, Iw., Dond., Setg., Kandau, Wandsen, Gr.-Essern, Lautb., Ekau, Kurs., Jürg., Nitau, Salis" Ruj., PS., Serbigal, AP., ràidît 2 Kl., raidît Prl., C., Saikava, Lis., Wolm., Arrasch, N.-Peb., Selsau, Gr.-Buschhof, Nerft., raîdît 2 Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) eilig senden, treiben, hetzen
U.: Sprw. vienu dienu raida, uotru gaida. ar ļauniem lāstiem tev[i] pruo-jām raidīja Aps. VI, 35. atstūmusi un raidījusi nuo istabas tuos ļaudis laukā Purap. Kkt. 175. "ejat nu laukā!" Vīkuļa kundze raidīja ļaudis A. XX, 859. kur likāt mūs[u] māsiņu? vai klētī ieslēdzāt, vai druvā raidījāt? BW. 13646, 19. ne cilvē̦ks kāds jāraida uz viņu pasauli Alm. gars skatienus tālumā raida Vēr. II, 37. tē̦ls raida savu miera pilnuo skatienu uz leju Japana 24. raidīt pasaule jaunas skaņas Vēr. II, 12, tāļumā debess spuoži vēl re̦tuos starus raid[u] Jaunības dzeja 50;

2) "loslassen, Abschied geben"
L.;

3) "schnell essen":
ē̦daža ē̦d, ka raîda vien Dond. Refl. -tiês,

1) eilen Neik. n. U.;

2) zappeln:
bē̦rns jau raîdās U., das Kind zappelt schon. - Subst. raidîtãjs, wer (schnell) sendet, schickt; wer hetzt: būt[u] es tada gājējiņa, kâ māmiņa raidītāja BW. 14872. In der Bed. "hetzen" (aus "bellen lassen") nebst rīdīt zu riêt (s. Leskien Abl. 280), dagegen ln den übrigen Bed. wohi (vielleicht nebst li. riedù "качусьs", s. Būga Aist. Stud. 77) zu aksl. rějǫ "ἐπείγω", rinǫti sę "ruere", serb. rȉnuti "stossen", ai. rīyatē "bewegt sich", la. rīvas "Bach", ae. ríƥ "Fluss", ir. riathor "torrens" u. a. bei Trautmann Wrtb. 243. Anders darüber (zu ahd. rîtan "reiten", ir. ríadaim "fahre" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 348.

Avots: ME III, 469, 470



raits

I raĩts Kurs. (hier auch raĩtns), Pe̦nkule, Adv. raĩti N.-Autz, eilig, schnell, fix, hurtig Zeezern, Gothardsberg: raiti strādat Ruhental, Bauske. skrej raiti! N.-Autz. tam raĩti suokas darbs Bixten. darbs . . . caur maniem pirkstiem raiti rit Duomas III, 1234. steigu steidzībā, raitā rīcībā Asp. Saulains stūrītis 40. jauna gaita, straujīgi raita, tev atvērsies Asp. raiti (fliessend, geläufig) lasīt Ar. Zu ritêt?

Avots: ME III, 471


raizināt

raîzinât, wiederholt Kummer verursachen Vank., betrüben (sāpinât) Smilten, Daugeln, N.-Peb., Warkl., Grosdohn, Salgaln: neraizini māti!

Avots: ME III, 472


raka

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472


ŗakas

ŗakas: auch im Sing. vorkommend Kurs.; ceļā sataustīja katru bedrīti un ŗaku Atpūta № 638, S. 6.

Avots: EH II, 394


ranste

rañste Stenden "ein nicht ganz kurzes, abgeschnittenes od. abgesägtes Stück (Holz, Wurst od. Hering)".

Avots: EH II, 354


ranta

rañta Kursiten, Lautb., rañte Gr.-Essern, Dond., die Kerbe, der Streifen Gr.-Essern: ar zābaka papēdi iecirst sniega garuozā rañtas Janš. Dzimtene V, 177; "vìle" Bauske. Nebst li. rantas "die Kerbe" zu rantît.

Avots: ME III, 477


rantains

ran̂taîns 2 Kursiten.

1) auch rantuôts Wid., Ar., mit Kerben, Rlllen versehen: nav ne˙viena uozuoliņa rantaiņām (Var.: rankaiņām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 9 var. - rantaiņš rullis. eine Feldrolle mit vielen Rillen und scharfen Kanten Bielenstein Holzb. 493;

2) quer gestreift;
rantaiņi brunči Laud.

Avots: ME III, 477


rast

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479


rau

raũ (verkürzt aus raũg[i])! Līn., Ahs., Tr., Kurs., Libau, Wolmarshof, ràu PS., N.-Peb., Arrasch, ŗaũ Kabillen, ràu 2 KL, raû 2 Kandau, Bauske, Nigr., Salis, Interj., sieh! schau!

Avots: ME III, 481


raucenis

raũcenis (unter raũcene),

1): pastalas r. jānuobeidz Pas. XI, 408;

2) "?": viņa (d. h. die Braut)
apvilka rauceņa kre̦klu, kas bija lina ... B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā 67.

Avots: EH II, 355


rauda

I rauda, raũda Neuenb., Līn., lw., ràuda 2 Kl., Kr., Prl.,

1) ràude Ronneb., raûde 2 Sessau, raũda Kurs., Selg., Lautb., Behnen, Gr.-Essern, Salis, Tr., raûda 2 Bauske, Dond., Wandsen, Zögenhof, Bl., ràuda C., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolm., ràuda 2 Warkl., Saikava (li. raudà Ponev. ros. II, 24), das Rotauge (leuciscus erythrophtalmus
L.) L., U., Karls., RKr. VIII, 104; Konv.2 3667; Bleyer (leuciscus rutilis L.) Natur. XXXVII, 36; RKr. IX, 94; le̦dus raũda, eine Art Fisch Sassm.: le̦dus raudas nērš le̦dus laikā; ruču rauda U., der Alant, der Dünakarpfen;

2) (vgl. li. raudẽlė "eine grosse, rötliche wilde Ente") eine wilde Ente
U. Zu rauds "rot".

Avots: ME III, 481


raukt

ŗaûkt 2 Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt 2 Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587


rāva

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs 2 Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs 2 ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene 2 II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499



rāvoties

rãvuôtiês,

1) sich im Kot, in
rāva I 1 wälzen: laidīsim cūkas dīki rāvuoties! Kursiten, Ruba;

2) sich mit rāva I 1 bedecken: ūdens grāvī sāk jau rãvuoties Salgaln, Rothof, (mit à 2 ) Bers.

Avots: ME III, 500


redele

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502


rēgoties

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519


reibonis

rèibuônis C., rèibuonis 2 Prl., reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505


rekšis

II rekšis U., Bielenstein Holzb. 506 (mir Abbild.), = režģis, das Riegensieb. Zugrunde liegt wohl ein Paradigma *rekstis < *rezgtis (zu režģis), gen. *rekšķa > rekša; ursprünglich also identisch mit li. rẽkstis "Heusack" (s. Trautmann Wrtb. 245).

Avots: ME III, 508


rēkt

rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt 2 Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt 2 Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II 4 , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).

Avots: ME III, 519


remdēns

re̦m̃de̦ns Arrasch, N.-Peb., Wolm., C., AP., Salis, rèmde̦ns Serbigal, Jürg., Neuenb., re̦m̂de̦ns 2 Nigr., Dond., Selg., Kandau, Wandsen, Lautb., Siuxt, Behnen, Kursiten, Adiamünde, Widdrisch, Zögenhof, Ruj., Līn., Wahnen, rèmdans Ronneb., rèmdins 2 Preili, lauwarm, lau (auch fig.): re̦mde̦ns ūdens; re̦mde̦ns prāts U. tu esi re̦mde̦ns un salde̦ns JR. V, 12.

Avots: ME III, 509


rengulis

re̦ngulis, gew. der Plur. re̦ñguļi Kursiten, Dond., re̦ñguli Ahs., Pferdemist Podsem, Schweinemist Dond., Ahs., hartgewordener Mist grösserer Tiere überhaupt Erwahlen: sakaltuši zirga re̦nguļi LP. V, 291. kastītē atradis tikai zirga re̦nguļus VI, 56. cūka liek re̦ngulus Ahs.

Avots: ME III, 511


retēlis

retēlis Buschh., Grünh., retēliņš Heidenfeld, retēliņi Saikava, retẽļi Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Wolm., Jürg., Gr.-Buschhof, Kursiten, reteļi U., potentilla tormentilla Schr.: retelīšu lapiņas Tirzm. reteļu sē̦kla MWM. VII, 510.

Avots: ME III, 514


riči

riči,

1) "?": buomis speltē, divi riči uz malas BW. VI, S. 159;

2) = divriči Naud.;

3) = riķi, Fichtenreiser als Zaunspricken Kursiten;

4) "als Rader dienende Holzscheiben an einem Kinderwagen"
Bauske.

Avots: ME III, 522


rīdīt

rîdît PS., Wolm., C., KL, Prl., Mar., rîdît 2 Iw., Ahs., Tr., Bl., -u od. -ĩju U., -iju, freqn. rîdinât 2 Karls., Dond., Bauske, Widdrisch, Adiamünde, rîdinât N.-Peb., Arrasch, Jürg., Kl., Kreuzb., tr., hetzen; aufwiegeln: ļaudis; suni. Katriņa rīdīja ar suni (hetzte einen Hund auf . . .) Krišs Laksts 52. Sprw.: kad nevaid suņa, tad jārīda ar kaķi. ve̦lnas ar lāčiem rīdīt LP. VII, 257. rīdīt meitu uz ienaida III, 63. tu rīdīji kalpus pret mani J. Dr. v. J. 1901, S. 352. visi ciema suņi rēja, kas tuos suņus rīdināja? BW. 14348. izlūki bij..., draudzi uz kurnēšanu rīdinājuši IV Mos. 14, 36. Refl. rîdîtiês, einander hetzen: viens uz uotru ridās, einer schuldigt den andern an Lambertshof n. U. - Subst. rîdîšana, das Hetzen; rîdîšanâs, das gegenseitige Hetzen; rîdîtãjs, der Hetzer: rīdītājs sarīda cilvē̦kus uz pretestību, dumpi Ahs. rīdītājs bij vē̦stulnieks bez paraksta Kundz. Kronv. 227. Wohl eine Kausativform zu riêt "bellen" (urspr. also: bellen machen).

Avots: ME III, 535


rīdze

rîdze 2 Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene 2 I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze 2 Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi 2 jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene 2 II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536


riebt

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543


rieči

II rieči U., = rieži; riečuos iet, = talkā iet Wolm. n. L., "labības... pļaut iet" Wohlfahrt n. Etn. III, 74. Wenn urspr. "Abschnitte, abgemessene Landstücke", zu rika (s. dies).

Avots: ME III, 544


riksis

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525


rinkūzis

rinkūzis,

1) ein grosser Raum:
kur nu tādu rinkūzi piekursi! Alksnis-Zundulis;

2) eine Vorratskammer (unter einem Dach mit dem Wohnhaus).

Avots: ME III, 529


rintiņa

rintiņa olai, eine kleine Rinne, ein Wasserabfluss, den tauende Eiszapfen verursachen. Zu rine.

Avots: ME III, 529


rīt

rît, rîtu, rîtâ, Adv., morgen: Sprw. rītu ar(ī) vēl diena. rīt šādu laiku Grünh., morgen um diese Zeit. rīt rītā od. rīt(u) nuo rīta, morgen früh: ja rīt rītā nebūs liela rasa,... tad līdz vakaram nuopļaus A. Upītis. rītu nuo rīta sāksim pļaut sienu Ahs. ne rītā tā dieniņa, kad es iešu tautiņās BW. 10358. Ursprünglich: am Morgen des auf heute folgenden Tages.

Avots: ME III, 540


rītenis

rîtenis: "ārā jau rītenis muodies" ME. III, 540 zu verbessern in "rīten[i]s jau pamuodies pūš" ... "Purap." ebenda in "Pumpurs".

Avots: EH II, 377

Šķirkļa labojumos (1)

dumpuris

dum̃puris, [dùmpuris 2 Domopol], ein Mensch von nicht hohem Wuchs RKr. XVI, 230. dumpurīši (Var.: dumburīši) arājiņi BW. 9763. zemes dumpurīši RKr. VII, 385, 10.

Kļūdu labojums:
nicht hohem = kleinem
zemes dumpurīši = zemes dumpurīši (zu dumpurs?)

Avots: ME I, 515